Džeks Londons PA VILTUS SAUĻU TAKU

Sitka Cārlijs sfica pīpi, domīgi pētīdams pie sienas pielipināto no žurnāla izgriezto ilustrāciju. Labu pusstundu viņš, acu nenovērsis, skatījās attēlā, bet es visu laiku slepšus viņu vēroju. Viņa smadzenēs kaut kas norisinājās — dievs vien zina kas, taču katrā ziņā kaut kas interesants. Viņš bija nodzīvojis bagātu mūžu, kurā daudz r pieredzējis, un viņā bija notikusi neparasta pārvērtība: viņš bija aizgājis no savas tautas un, cik nu tas indiānim iespējams, ieguvis baltā cilvēka garīgo seju. Viņš pats mēdza teikt, ka ieraudzījis uguni, gājis turp, piesēdies pie mūsu ugunskura un kļuvis par vienu no mums. Lasīt un rakstīt viņš netika iemācījies, bet runāt prata lieliski un vēl lieliskāk bija aptvēris balto cilvēku domāšanas veidu un viņu pieeju dzīvei.

So pamesto būdu mēs atradām pēc dienu ilga, grūta pārgājiena. Bet nu suņi bija pabaroti, vakariņu trauki nomazgāti — un mēs pilnā mērā izbaudījām to burvīgo brīdi, kāds tiem, kas ceļo pa Aļasku, pienāk tikai reizi, tikai vienu pašu reizi dienā, kad nogurušo ķermeni no gultas šķir vienīgi nepieciešamība pirms aizmigšanas izpīpēt vēl vienu pīpi. Kāds no būdas iepriekšējiem iemītniekiem bija izrotājis sienas ar ilustrācijām no žurnāliem un avīzēm, un šīs ilustrācijas piesaistīja Sitkas Cārlija uzmanību, tikko šeit ieradāmies — pirms divām stundām.

Viņš tās pētīja un pētīja, pakavēdamies te pie vienas, te pie otras, tad atkal pievērsdamies iepriekšējai; un es redzēju, ka viņš ir samulsis un kaut ko neizprot.

— Nu, — es beidzot pārtraucu klusumu, — ko tu prāto?

Pīpi no mutes izņēmis, viņš vienkārši atbildēja:

— Nesaprotu.

Tad ievilka dūmu, vēlreiz izņēma pīpi no mutes un ar pīpes kātu norādīja uz pirmējo ilustrāciju.

— Nu šī pati bilde. Ko tā nozīmē? Nesaprotu.

Arī es paskatījos turp. Cilvēks ar briesmīgu ļaundara ģīmi, traģiski piespiedis roku pie sirds, ļimst pie zemes; otrs, atriebēja eņģeļa izskatā, skaists kā Adoniss, stāv viņam pretī, pacēlis kūpošu revolveri.

— Viens vīrs nošauj otru, — es atteicu un arī pats sa- mulsu, jo jutu, ka neprotu attēloto izskaidrot.

— Kādēļ? — Sitka Cārlijs noprasīja.

— Nezinu, — es vaļsirdīgi atzinos.

— Sitajā bildē ir tikai beigas, — viņš paziņoja, — nav sākuma.

— Tā ir dzīve, — es teicu.

— Dzīvē vienmēr ir sakums, — viņš protestēja.

Es klusēju, bet viņš pa to laiku pievērsās citam attēlam — gleznas «Leda ar gulbi» reprodukcijai.

— Šinī bildē nav sākuma, — viņš sacīja, — un beigu arī nav. Es bildes nesaprotu.

— Nu paskaties uz šo! — Es norādīju uz trešo ilustrāciju. — Tai ir noteikts saturs. Kā tu to izproti?

Viņš labu brīdi lūkojas attēla.

— Meitenīte ir slima, — viņš beidzot sacīja. — Pavci, kā ārsts uz viņu skatās! Viņi visu nakti nav gulējuši: redzi — lampā palicis pavisam maz petrolejas, bet loga jau sārtojās rītausma. Slimība ir grūta; varbūt meitene uz miršanu, tādēļ dakteris tāds sadrūvējies. Bet tur — māte. Slimība patiesi nopietna: māte noliekusi galvu uz galda un raud.

— Kā tu zini, ka raud? — es pārtraucu. — Seju tak nevar redzēt. Varbūt viņa iemigusi.

Sitka Cārlijs pārsteigts paskatījās uz mani, tad atkal pievērsās attēlam. Bija skaidrs, ka viņš neprot sevī kontrolēt iespaidu, ko tas atstājis.

— Var jau būt, ka guļ, — viņš piekrita. Tad paraudzījās vērīgāk. — Nē, neguļ vis. No pleciem redzams, ka neguļ. Esmu redzējis sievietes raudam — tad viņām ir šitādi pleci. Māte raud, meitenīte ir ļoti slima.

— Nu, raugi, tad jau esi bildes saturu sapratis! — es iesaucos.

Viņš papurināja galvu un noprasīja:

— Vai meitene nomirs?

Man nebija ko sacīt.

— Vai nomirs? — viņš atkārtoja jautājumu. — Tu pats esi mākslinieks. Tev ta kā būtu jāzina.

— Nē, nezinu, — es atzinos.

— Tā nav dzīve, — viņš pamācīgi noteica. — Dzīvē

meitene vai nu nomirtu, vai izveseļotos. Dzīvē visu laiku kaut kas notiek. Bildē nenotiek nekas. Nē, es bilžu nesaprotu.

Viņš bija gluži nelaimīgs. Viņam ļoti gribējās saprast visu, ko saprot baltie cilvēki, bet šoreiz tas neizdevās. Viņa balsī skanēja arī izaicinājums: viņš gribēja, lai es pierādu, ka bildēs ir jēga un gudrība. Turklāt viņam piemita izcili spēcīga iztēle, to es jau sen biju pamanījis. Viņš visu iedomājās uzskatāmi. Dzīvi vēroja tēlos, izjuta tēlos un domāja par to tēlos. Un tai paša laikā viņš tomēr nesaprata teļus, ko bija radījuši citi un ar krāsu un līniju palīdzību atveidojuši uz audekla.

— Tāda bilde ir dzīves daļiņa, — es sacīju, — mēs attēlojam dzīvi tā, kā to redzam. Teiksim, tu, Carlij, ej pa ceļu. Tu ieraugi būdu. Logā deg gaisma. Tu pāris mirkļu paraugies pa logu iekšā. Kaut ko redzējis, ej tālāk. Pieņemsim, tur sēdēja cilvēks un rakstīja vēstuli. Tu redzēji kaut ko bez sākuma un bez beigām. Nekas nenotika. Bet tu tomēr redzēji mazu dzīves gabaliņu. Un to neaizmirsīsi. Tev atmiņā palikusi bilde. Glezna loga ietvarā.

Viņš izskatījās ieinteresēts; zināju, ka, klausoties manī, viņš jau it ka skatās pa logu un redz cilvēku rakstām vēstuli.

— Vienu bildi tu esi uzzīmējis tādu, ko saprotu, — viņš sacīja. — Tā ir īsta. Un pavisam skaidra. Tavā būdā Dausonā salasījušies vīri. Sež pie galda un spēlē faraonu. Uz lielam summām. Un likmes aug un aug.

— Kā tu zini, ka aug?. — es satraukts jautaju, jo šajā mirklī manu darbu vērtēja bezkaislīgs kritiķis, kas labi pazīst dzīvi, nemaz nepazīst mākslu, bet reālajā pasaulē jūtas ka zivs ūdenī. Jāatzīst, ka tieši šī glezna man bija ļoti mīļa. Biju nosaucis to par «Pēdējo partiju» un uzskatīju par vienu no saviem labākajiem darbiem.

— Naudas uz galda nav, — Sitka Cārlijs paskaidroja, — spēlē ar žetoniem. Tātad par visu, kas bankā. Vienam priekšā ir dzelteni žetoni — katrs varbūt par tūkstoti, varbūt par diviem tūkstošiem dolāru. Otram — sarkani, varbūt par piecsimt dolāriem, varbūt par tūkstoti. Traki augsta spēle. Visas likmes augstas, spēlē par banku. Kā es to zinu? Tavs bankas turētājs pavisam sarkans ģīmī. (Biju sajūsmināts.) Tas, kam dod kārtis, sēž, uz priekšu salīcis. Kāpēc tā salicis? Kāpēc viņam tāda sastingusi seja? Bet acis deg. Kāpēc bankas turētājs tik sarkans?

Kāpēc visi kā pārakmeņojušies? Visi — ir tas ar dzeltenajiem žetoniem. Ir tas ar baltajiem. Un tas ar sarkanajiem arī. Par ko viņi visi klusē? Par to, ka spēle traki augsta. Par to, ka pēdējā partija.

— Kā tu zini, ka pēdējā? — es jautāju.

— Banku ņems ar kungu, septiņnieks atklāts, — viņš atbildēja. — Uz savām kārtīm neviens neliek. Pašu kārtis — pie malas. Visiem prātā tikai viens. Visi liek uz septiņnieku. Bankas turētājs var pazaudēt tūkstošus divdesmit, bet var arī vinnēt. Jā, to bildi es saprotu!

— Bet beigas tā kā tā nezini! — es triumfējot iesaucos. — Tas ir pēdējais aplis, bet kārtis vēl nav atklātas. Un gleznā arī netiks atklātas. Un paliks nezināms, kurš vinnēs, kurš zaudēs.

— Un tā viņi sēdēs un klusēs? — viņš pārlieku izbrīnījies noprasīja, un skatienā pavīdēja šausmas. — Un tas, kuram dod kārtis, visu laiku tā paliks, salīcis sēžam? Un bankas turētājs paliks tāds pats sarkans? Cik savādi! Tā viņi tur sēdēs un sēdēs mūžīgi. Un kārtis nekad neatklās.

— Tā ir glezna, bilde, — es sacīju. — Tā ir dzīve. Tu pats esi daudz ko tādu redzējis.

Viņš paskatījās uz mani, padomāja, tad lēni noteica:

— Jā, tu runā pareizi. Te nav beigu. Neviens tās nekad neuzzinās. Tas tiesa. Esmu pieredzējis. Tā ir dzīve.

Viņš ilgi sūca pīpi, neteikdams ne vārda, laikam apsvērdams un vērtēdams baltā cilvēka prasmi attēlot un salīdzinādams to ar dzīves īstenību. Brīžiem viņš nogrozīja galvu un kaut ko nopurpināja, tad izkratīja pelnus, rūpīgi piebāza vēl vienu pīpi un, brītiņu padomājis, to aizkūpināja.

— Jā, es esmu redzējis daudzas dzīves ainas, — viņš sacīja. — Ne jau zīmētas, bet tādas, ko redzi pats savām acīm. Esmu uz tām skatījies it kā pa logu uz to, kas raksta vēstuli. Esmu redzējis daudzus tādus gabaliņus no dzīves — bez beigām, bez sākuma, bez skaidras jēgas.

Pēkšņi viņš pagriezās pret mani, paskatījās man tieši acīs un domīgi uzbilda:

— Paklau. Tu esi mākslinieks. Diezin kā tu attēlotu to, ko es reiz pieredzēju: bildi bez sākuma un ar neizprotamām beigām, gabaliņu dzīves kāvu gaismā un Aļaskas ietvaros.

— Milzīgs audekls, — es nomurmināju.

Taču viņš neklausījās manos vārdos, jo acu priekšā viņam jau rādījās atmiņu atmodināta aina, un viņš sāka to apcerēt.

— To varētu nosaukt gan šā, gan tā, — viņš turpināja, — bet tur bija daudz viltus sauju, tāpēc es to nolēmu nosaukt tā: «Viltus sauju taka». Tas jau bija sen. Pirmo reizi es šo sievieti sastapu pirms septiņiem gadiem, tūkstoš astoņi simti deviņdesmit septītā gada rudenī. Man toreiz pie Lindermana ezera piederēja lieliska kanoe. Strādāju par pasta vedēju un pari Cilkutai vedu divtūkstoš vēstuļu Dausonai. Toreiz visi skrēja uz Klondaiku. Ceļā satiku milzumu cilvēku. Daudzi gaza kokus un taisīja laivas. Upes varēja kuru katru dienu aizvilkties ciet; gaisā sniegs, uz zemes sniegs, uz ezera ledus, upju līči arī jau vilkās ciet. Ar katru dienu vairāk sniega, vairāk ledus. Varbūt pēc dienas, pēc trim dienām, varbūt pēc nedēļas uznāks sals, un tad — pa ūdeni uz priekšu vairs netiks, ledus vien, visi paliks kājniekos. Līdz Dausonai sešsimt jūdžu, tāls ceļš. Bet laiva skrien atri, katram gribas tikt laiva. Visi plijas virsū: «Cārlij, paņem mani sava kanoe, došu divsimt dolāru!» — «Carlij, trīssimt dolāru!» — «Cārlij, četrus simtus!» Bet es saku: «Nē!» Visiem saku: «Nē!» Es esmu pasta vedējs.

No rīta piebraucu pie Lindermana ezera. Biju braucis visu nakti, briesmīgi noguris. Izvāru brokastis, paēdu, pēc tam liekos turpat krastmalā uz auss un trīs stundas noguļu. Pamostos. Pulkstenis desmit. Snieg. Pūš stiprs vējš, ļoti stiprs vējš. Man blakus sniega tup sieviete. Balta sieviete, jauna, ļoti skaisfa, gadus divdesmit, varbūt divdesmit piecus. Skatās uz mani. Es — uz viņu. Ļoti piekususi. Nav no tām vieglajam skuķēm, nē — kārtīga sieviete. Un ļoti piekususi.

«Vai tu esi Sitka Cārlijs?» viņa jautā.

Es pietraucos kājās, saloku segas, lai nepiesnieg iekšpuse.

«Es braucu uz Dausonu,» viņa saka, «tavā kanoe. Cik jamaksā?»

Es savā kanoe negribu ņemt nevienu, bet man nepatīk teikt «nē». Tāpēc es viņai saku:

«Tūkstoš dolāru.»

To pasaku tāpat vien, pa jokam, lai sieviete nevarētu braukt man līdzi; tomēr labāk nekā skaidri pateikt «nē». Viņa cieši paraugās manī un tad jautā: «Kad tu brauksi?»

«Tūliņ.»

Viņa nosaka:

«Labi.»

Viņa man došot tūkstoš dolāru.

Ko darīt? Man negribējās sievieti vest, bet biju apsolījies par tūkstoš dolāriem viņu paņemt lidzi. Nevarēju lagā saprast. Varbūt arī viņa tikai joko. Saku:

«Parādi tūkstoš dolāru!»

Un sieviete, jauniņā sieviete, galīgi viena, turpat uz takas, turpat sniegā, piepeši izvelk tūkstoš dolārus papīra naudā un liek man saujā. Skatos uz naudu, skatos uz viņu. Ko teikt?

«Nē,» es saku. «Mana kanoe ir joti maza. Nepietiks vietas mantām.»

Ret viņa smiedamās atteic:

«Es esmu veca ceļotāja. Te ir visas manas mantas.»

Un pabiksta ar kāju nelielu tīstokli sniega: brezentā ietītas divas kažokādu segas un paris sieviešu apģērba gabalu. Pasvārstu tīstokli rokā — mārciņas trīsdesmit piecas, ne vairāk. Esmu pārsteigts. Viņa izņem tīstokli man no rokām. Un saka:

«Braucam.»

Ņem tīstokli un nes uz kanoe. Ko tur lai saka? Ielieku laivā savas segas. Sākam braukt. Pūš stingrs vējš. Uzvelku mazo buru. Kanoe skrien ātri, lido kā putns pa augstajiem viļņiem. Sieviete briesmīgi pārbīstas.

«Ko brauc uz Klondaiku, ja esi tik bailīga?» es viņai jautāju.

Atbildes vietā viņa pasmejas skadriem smiekliem, bet gaiši redzams, ka viņai briesmīgi bail. Un ka ir ļoti piekususi. Vadu kanoe pa kanālu uz Benneta ezeru. Ūdens bango, sieviete reizēm bailēs iekliedzas. Braucam pa Benneta ezeru. Sniegs, ledus, negants vējš, bet sieviete ir tik piekususi, ka aizmieg.

Vakarā apstājamies atpūsties Undiarmā. Sieviete sēž pie ugunskura un ēd vakariņas. Skatos uz viņu. Viņa ir skaista. Sāk sukāt matus. Mati viņai biezi, kastaņbrūni, ugunskura gaisma laistās kā zelts, tikko viņa pagriež galvu — rau, tā, — tajos zibin iezibas zeltītas dzirkstelī- tes. Acis lielas, brūnas, brīžiem maigas kā sveces gaisma, kas spīd caur aizkaru, brīžiem dzēlīgi asas un spīgo kā ledus graudiņi saulē. Kad viņa pasmaida … kā to lai pasaka?… Kad pasmaida, es saprotu: baltajam vīrietim būtu ļoti patīkami viņu skūpstīt. Redzi, kāda! Smaga darba viņa nav redzējusi. Rociņas mīkstas kā bērnam. Un pati smalcina ka bērns — ne trausla, bet tāda maiga; rokas, kājas, visi muskuļi — maigi un mīksti kā bērnam. Pati šmauga. Un, kad pieceļas un staiga, pagriež galvu vai paceļ roku … nemāku ta īsti izteikt… nu tāda, tik glīti veidota kā laba kanoe — jā, ja, tieši tāda, un kustības — akurāt kā labai kanoe, kad tā slīd pa upes spoguli vai traucas pari stāviem, straujiem, putainiem viļņiem. Ļoti patīkami noskatīties.

Kālab viņa atbraukusi uz Klondaiku pavisam viena un ar tadu milzu naudu? Nezinu. Otrā dienā es viņai to pajautāju. Viņa tikai iesmejas un saka:

«Nav tava darīšana, Sitka Carlij. Es tev samaksāju tūkstoš dolāru, lai tu aizved mani uz Dausonu. Gar citu tev nav daļas.»

Otrā dienā apvaicājos, kā viņu sauc. Viņa atkal iesmejas un tad saka:

«Mērija Džonsa, tā mani sauc.»

Nezinu, kas viņai vārdā, tikai vienu gan zinu: ne Mērija Džonsa.

Laivā ir ļoti salti — un viņa jūtas nelāgi. Bet reizēm arī labi un tad uzdzied. Balss viņai ka sudraba zvārgulītis. Un man arī kļūst labi, it kā es atrastos Svētā Krusta baznīcā. No viņas dziedāšanas man rodas spēki, un es airēju kā velns. Pēc tam viņa pasmejas un jautā:

«Vai tiksim līdz Dausonai, pirms ūdeņi aizsals? Kā tu domā, Cārlij?»

Reizēm viņa, laivā sēdēdama, domā par kaut ko tālu — ar tādām nu pavisam tukšām acīm! Viņa neredz ne Sitku Cārliju, ne ledu, ne sniegu. Viņa ir kaut kur tālu, tālu. Ļoti bieži viņa ta sēž un domā par kaut ko tālu. Lāgiem, domājot par to nezin ko talo, viņai seja tā pārvēršas, ka labāk taja nemaz neskatīties. Ta izskatas cilvēks, kad viņa verd dusmas. Ta izskatās cilvēks, kas domā par slepkavību.

Pēdējā diena, pirms nokļuvām Dausonā, bija ļoti grūta. Krasta līčos ledus, upē ledus putra. Paairēt nav iespējams. Kanoe iesalst ledū. Nespēju aizkulties lidz krastam. Labi nav. Braucam lejup pa Jukonu, visu laiku pērdamies pa ledus putru. Nakti spēcīgi dārdi. Tad ledus sastingst, kanoe sastingst, viss sastingst.

«Ejam kājām uz krastu!» sieviete aicina.

Bet es saku:

«Nē, labāk pagaidīsim!»

Pamazām viss atkal sāk virzīties pa upi uz leju. Snieg, ka biezs, nekā nevar saredzēt. Vienpadsmitos vakarā viss atkal stāv uz vietas. Pēc stundas sakustas. Pulksten trijos apstājas. Kanoe sadrūp kā olas čaumala, bet nenogrimst, jo ir uzdzīta uz ledus. Izdzirdu suņu rejas. Gaidām. Aizmiegam. Pamazām aust rīts. Vairs nesnieg. Upe aizsalusi. Mums pretī Dausona. Kanoe salūza pie pašas Dausonas. Sitka Cārlijs atveda divtūkstoš vēstuļu pa vis- pēdējo ūdeni.

Sieviete noīrēja būdu pakalnā, un es viņu neredzēju veselu nedēļu. Tad viņa pēkšņi ierodas un saka:

«Cārlij, nāc pie manis strādāt! Vadīsi suņus, ierīkosi atpūtas apmetnes, brauksi kopā ar mani!»

«Esmu pasta vedējs,» es atbildu, «nopelnu, cik man iztikai vajag.»

Bet viņa neatlaižas:

«Cārlij, es maksāšu vairāk.»

«Raktuvju strādnieks atradnēs nopelna piecpadsmit dolāru dienā,» es saku.

Bet viņa:

«Tas iznāk četri simti piecdesmit dolāru mēnesī?»

«Sitka Cārlijs nav raktuvju strādnieks,» es atbildu.

«Saprotu, Carlij,» viņa saka, «es tev maksāju septiņi simti piecdesmit dolāru mēnesī.»

Ta ir krietna alga. Un es aizeju strādāt pie viņas. Mēs braucam pa Klondaiku, pa Bonanzi un Eldorādo, pa Indiāņu upi, pa Ziemeļu Strautu, nonākam līdz Kanādai, griežam pa ūdensšķirtni atpakaļ un caur Zelta Ieleju un Zelta Laukiem atgriežamies Dausonā. Viņa kaut ko meklē, bet es nespēju apjēgt — ko. Esmu pilnīgā neizpratnē.

«Ko tu meklē?» es viņai jautāju.

Viņa smejas.

«Tu meklē zeltu?»

Viņa atkal smejas. Pēc tam nosaka:

«Nav tava darīšana, Cārlij.»

Un es vairs nejautāju.

Viņai ir mazs revolverītis; to viņa nēsā aiz jostas. Reizēm brauciena laikā viņa vingrinās šaušana. Es smejos.

«Par ko tu smejies, Cārlij?» viņa jautā.

«Kādēļ tu ar to speiejies?» es viņai prasu. «Tas taču nekam neder. Rotaļlietiņa.»

Tikko esam atgriezušies Dausonā, viņa man lūdz, lai es viņai sadabūjot īstu pistoli. Nopērku četrdesmit četru kalibru koltu; tas ir ļoti smags, bet viņa tomēr pastāvīgi nēsā to aiz jostas.

Dausonā ierodas vīrietis. Nezinu, no kurienes tas uzga- dījies. Zinu tikai, ka tas ir chechaquo\ jūsu valodā — jaunulis. Rokas tādas pašas mīkstas kā šai. Smaga darba nav redzējušas. No galvas līdz kājām tāds mīksts. Sākumā nodomāju — virs. Nē, pārak jauns. Un guļ katrs savā vietā. Pēc izskata viņam gadu divdesmit. Acis zilas, mati gaiši, ūsiņas ari. Saucot par Džonu Džonsu. Varbūt brālis? Nezinu. Es vairs nekā nejautāju. Tikai nodomāju: nav Džons Džonss. Visi viņu sauc par misteru Džirvenu. Es gan spriežu, ka arī tas nav viņa īstais vārds. Un viņa nav mis Džirvena, kā visi viņu dēvē. Nodomāju, ka viņu īsto vārdu neviens nezina.

Vienu nakti es Dausonā guļu. Vīrietis mani pamodina un saka:

«Sajūdz suņus! Braucam!»

Es vairs nekā nejautāju; aizeju, sajūdzu suņus, un laižamies ceļā. Uz leju pa Jukonu. Ir novembra nakts un ļoti auksts: sešdesmit pieci grādi zem nulles. Viņa izpeikstē- jusi. Viņš izpeikstējis. Sals svelots. Abi piekusuši, paslepšus raud. Es ieminos: «Labāk būtu apstaties, sakurt uguni.» Taču viņi pavēl: «Uz priekšu!» Vēl otro un trešo lagu iesaku, ka labāk atpūsties un sasildīties, bet viņi tikai katru reiz atkarto: «Uz priekšu!» Es vairs nesaku nekā. Un tā visu laiku — diendienā. Abi briesmīgi mīksti. Dreb sala un nomocījušies līdz nabagam. Nav pieraduši pie mokasīniem, noberž kājas; klibo, streipuļo ka piedzēruši, slepus raud, bet visu laiku dzen mani vienā dzīšanā: «Uz priekšu! Uz priekšu!»

Viņi līdzinās vājprātīgajiem. Tikai uz priekšu, uz priekšu. Kādēļ uz priekšu? Nezinu. Tikai uz priekšu. Pēc kā viņi dzenas? Nezinu. Ne pēc zelta. Zelta drudža jau arī pašlaik nav. Un viņi tērē milzu naudu. Bet es vairs nekā nejautāju. Es ari eju tikai uz priekšu, uz priekšu, jo esmu izturīgs un man labi maksā.

Nonākam Sērklsitijā. Tā, ko viņi meklē, tur nav. Nu, nodomāju, tagad vismaz atpūtīsimies paši un ļausim atpūsties suņiem. I\as to deva — neiznāk pat viena vienīga diena atpūtai.

«Celies!» viņa saka viņam. «Braucam tālāk!»

Un mēs braucam tālāk. Pametam Jukonu. Pagriežamies uz rietumiem, pārbraucam pāri ūdensšķirtnei un nonākam Tananas novadā. Tur ir jaunas atradnes. Taču tā, ko viņi meklē, nav arī tur, un mēs atgriežamies Sērklā.

Ceļš ir ļoti grūts. Decembra beigas. Diena īsa. Drausmīgi auksts. Vienu rītu bija septiņdesmit zem nulles.

«Šodien labāk nebraukt,» es saku. «Ledainais gaiss iekļūst plaušās un tās apdedzina, būs nejauks kāss, bet pavasarī plaušu karsonis kā likts.»

Taču viņi abi ir chechaquo. Par pārgājieniem viņiem nav nekādas sajēgas. Paši aiz pārguruma vairāk līdzinās miroņiem nekā dzīviem cilvēkiem, bet paliek pie sava.

«Uz priekšu!»

Un mēs braucam uz priekšu. Sals viņiem apdedzina plaušas, sākas sausais kāss. Abi kāsē tā, ka asaras birst pa vaigiem. Kad es cepu speķi, viņi aizskrien no ugunskura un pa pusstundai sniegā kāsē. Viņi apsaldējuši vaigus, āda kļūst melna, viņiem ļoti sāp. Bez tam viņš atsaldējis īkšķi, pirksta gals tikko turas klāt, viņam jāvelk zem dūraiņiem vēl cimds, lai slimo pirkstu turētu siltumā. Taču ļoti negantā salā, kad aukstums kož pirkstā, jāvelk dūrainis nost un jāsilda roka starp kājām, pie kailas miesas.

Kaut kā aizkuļamies līdz Sērldai. Un pat es, Sitka Cārlijs, jūtu, ka esmu piekusis. Ziemsvētku vakars. Es iedzeru un dejoju, līksmojos, jo rīt ir Ziemsvētki, atpūtīsimies. Nekas neiznāk. Pulkstenis rada pieci no rīta. Ziemsvētki. Esmu nogulējis divas stundas. Bet viņš sten pie manas gultas:

«Celies, Carlij! Jūdz suņus! Braucam!»

Liekas, es jau teicu, ka biju atmetis iztaujāšanu. Viņi man maksā septiņsimt piecdesmit dolāru mēnesī. Viņi ir mani kungi. Es esmu viņu kalps. Ja viņi man teiktu: «Celies, Cārlij, braucam uz elli,» — es sajūgtu suņus, nošvīkstinātu pātagu un mēs laistu taisni uz elli. Tā nu aizeju, sajūdzu suņus, un mēs laižam pa Jukonu uz leju. Kurp? To viņi man nesaka. Tikai skubina:

«Uz priekšu! Uz priekšu! Braucam uz priekšu!»

Viņi ir drausmīgi noguruši. Nobraukuši simtiem jūdžu, bet īstenībā viņiem par pārgājieniem nav nekādas sajēgas.

Turklāt viņiem ir nejēdzīgs kāss — sausais kāss, no kura stiprs cilvēks sāk lādēties, vājš — raudāt. Bet viņi drāžas uz priekšu. Katru dienu — tikai uz priekšu. Suņiem ne mazākās atpūtas. Visu laiku pērk jaunus. Katrā apmetnē, katra miestā, katrā indiāņu ciemā pārgriež piekusušajiem suņiem aizjūga siksnas un liek iejūgt jaunus. Naudas viņiem kā pelu, viņi to neskaita; svaida pa kreisi un pa labi. Jukuši? Reizēm man šķiet, ka tiešām jukuši. Ko viņi meklē? Tas nav zelts. Viņi ne reizes pat nemēģina kaut kur rakt. Es ilgi par to domāju. Un tad man iešaujas prātā, ka viņi meklē kādu cilvēku. Bet — ko? Mēs viņu nekad nesastopam. Bet viņi ir līdzīgi vilkiem, kas dzenas laupījumam pa pēdām. Tikai tādi ērmoti vilki — mīksti un maigi; nekādi īstie vilki, tādi kucēni vien ir, un par pārgājieniem ne mazākās sajēgas. Naktīs miegā raud balsī, vaid, sten, gaužas par briesmīgo nogurumu. Bet dienu grīļodamies meimuro uz priekšu un raud tikai pa- slepus. Ērmoti vilki.

Izbraucam cauri Jukonas fortam. Izbraucam cauri Ha- miltona fortam. Cauri Minukai. Janvāris jau iet uz beigām. Diena pavisam īsa. Deviņos sāk aust gaisma. Trijos pēcpusdienā jau krēslo. Un kāds sals! Pat es, Sitka Cārlijs, esmu piekusis. Vai patiesi tā būs jabrauc un jābrauc bez gala? Nezinu. Skatos uz priekšu un nesaprotu — ko viņi meklē? Visā takā neviena cilvēka. Reizēm nobraucam simt jūdžu, nesastapdami nevienas dzīvas būtnes. Pilnīgs miers. Klusums. Lāgiem snieg — un mēs kļūstam līdzīgi rēgiem. Lāgiem debesis noskaidrojas, un pusdienlaikā aiz pakalniem dienvidos uz īsu brītiņu pa- radas saule. Debesīs uzplaiksni kāvi, dejo viltus saules; gaisā virmo sala putekšņi.

Es, Sitka Cārlijs, esmu stiprs cilvēks. Esmu ceļā dzimis un visas savas mūža dienas aizvadījis ceļā. Bet šie divi vilcēni mani nomocīja. Novājēju kā izbadējies kaķis, naktīs priecājos, ka varu atlaisties guļvietā, bet rītos cēlos augšā neatspirdzis. Taču mēs joprojām jau pirms rītausmas dodamies ceļā pilnīgā tumsā, un nakts mums pienāk ceļā. Ak, vilcēni, vilcēni! Ja es esmu vājš kā izbadējies kaķis, tad viņi izdiluši ka kaķi, kas tik sen nav dabūjuši ēst, ka bada nāve jau zobu galā. Acis abiem iekritušas, reizēm dziļajos dobuļos kvēlo drudža ugunī, reizēm kļūst blāvas, nespodras kā miroņiem. Vaigu vietā dobumi kā alas klinti. No biežās apsaldēšanās vaigi melni, bez adas. Dažreiz viņa no rīta saka:

«Nespēju piecelties. Nevaru pakustēties. Labāk nomirt.» Bet šis stāv pie viņas guļvietas.

«Celies! Braucam!»

Un viņi brauc. Citu ritu viņš nespēj piecelties, bet viņa saka:

«Celies! Braucam!»

Taču pastāvīgi viens un tas pats: viņi brauc uz priekšu.

Dažreiz tirdzniecības punktos viņi saņem vēstules. Nezinu, kas tur rakstīts. Bet tās ir pēdas, pa kurām viņi dzenas, šīs vēstules virza viņu ceļu. Reiz viņiem vēstuli atnesa indiānis. Es aprunājos ar šo vienatnē. Viņš pastāstīja, ka vēstuli iedevis vienacains vīrs, kas ari steidzoties lejup pa Jukonu. Vairāk nekā. Bet es nopratu: vilcēni dzenas pakaļ vienacim.

Februāris. Esam nobraukuši pusotra tūkstoša jūdžu. Izbraucam līdz Beringa jūrai. Tur vētras, sniegputeņi. Uz priekšu tikt grūti. Iebraucam Anvigā. Nezin kāpēc esmu pārliecināts, ka te viņi saņems vēstuli. Viņi briesmigi uztraucas, skubina:.

«Ātrāk, ātrāk! Uz priekšu!»

Es saku:

«Jāiepērk pārtikas krājumi.»

Bet viņi tikai savu:

«Jābrauc ātrāk — ar vieglu kravu. Pārtiku varēs nopirkt Cārlija Makkiona būdā.» ~

Saprotu, ka viņi nolēmuši doties uz Lielo Pagriezienu, jo Cārlijs Makkions dzīvo tieši tur', pie Melnās klints, pašā ceļa malā.

Pirms aizbraukšanas pārmiju dažus vārdus ar Anvi- gas garīdznieku. Jā, vienacis esot te braucis garām, ļoti steidzies. Tad nu ir skaidrs: viņi meklē vienaci. No An- vigas izbraucam gandrīz bez pārtikās krājumiem; mums nav tikpat kā nekādas kravas, steidzamies. Anvigā viņi nopirka trīs jaunus suņus, un mēs braucam ļoti ātri. Ir viņš, ir viņa gluži ka jukuši. No rītiem izbraucam vēl agrāk, naktsguļā liekamies vēl vēlāk. Lāgiem pagriežos atpakaļ palūkoties, vai abi vilcēni netaisās izlaist garu; bet viņi turas un tikai dzenas uz priekšu, uz priekšu. Kad sāk mocīt sausais kāss, viņi piespiež rokas pie krūtīm un, sniega sakņupuši, kāsē, kāsē, kasē. Viņi nespēj paiet, nespēj izteikt ne vārda. Kāsē minūtes desmit, varbūt veselu pusstundu, bet tad izslienas kājās. Asaras viņiem sasalst uz vaigiem, bet valoda tikai viena:

«Uz priekšu, uz priekšu!»

Pat es, Sitka Cārlijs, esmu briesmīgi pārguris un sāku domāt, ka septiņi simti piecdesmit dolāru nav liela maksa par tādu darbu. Izbraucam uz Lielā Pagrieziena; tur ir svaigas nartu pēdas. Vilcēni ierauga pēdas un uzsauc:

«Brauc!»

Un visu laiku urda:

«Brauc! Ātrāk! Ātrāk!»

Suņiem klājas grūii. Barības mums maz, nevaram sabarot tiem pilnus vēderus, un tiem sāk pietrūkt spēka. Bet darbs smags. Sievietei suņu no sirds žēl, un reizēm viņai šo dēj acīs asaras. Bet velns, kas viņus apsēdis un trenc uz priekšu, neļauj apstāties un dot suņiem mazliet atpūsties.

Un tad mēs panākam vienaci. Viņš guļ sniegā ceļa malā; viņam lauzta kāja. Kājas dēļ nav varējis ierīkot kārtīgu apmetni un trīs dienas nogulējis uz segām, kaut kā uzturēdams ugunskurā liesmu. Kad mēs viņu atrodam, viņš guļ sniegā un lādas kā nelabais. Nekad nebiju dzirdējis cilvēku tā lādamies.

Kļuvu priecīgs: nu viņi atraduši to, ko meklēja, nu varēsim atpūsties! Taču sieviete saka:

«Braucam! Ātrāk!»

Es brīnos, bet vienāds saka:

«Par mani nedomājiet! Atstājiet tikai man savus krājumus! Jūs rīt pie Makkiona varat iepirkt jaunus. Un pasakiet, lai Makkions atbrauc man pakaļ! Bet paši —

uz priekšu!»

Arī viņš ir vilks, tikai vecs. Un arī viņam tikai viena doma: uz priekšu! Atdodam viņam savus krājumus — tie gan nav lieli! — saskaldām malku, paņemam viņa visspēcīgākos suņus un braucam.

Pametām vienaci sniegā. Tur viņš nomira, jo Makkions neaizbrauca viņam pakaļ. Nezinu, kas šis cilvēks bija un ka viņš tur nokļuva. Taču domāju, ka viņa saimnieki maksāja viņam tikpat bagātīgi kā man par darbu viņu labā.

Visu to dienu un visu nakti mums nebija ko ēst. Un visu nākamo dienu braucām ļoti ātri, līdz beigu beigās bijām pavisam novārguši badā. Beidzot sasniedzam Melno klinti, kas paceļas piecsimt pēdu virs ceļa. Tas notika vakarā. Metās jau krēsla, un mēs nevarējām atrast

Makkiona būdu. Likāmies gulēt izsalkuši, bet no rīta sākām to meklēt. Tā bija pazudusi. Tas bija loti savādi, jo visi zināja, ka Makkions dzīvo būdā pie Melnās klints. Atradāmies netālu no krasta, kur pūš spēcīgs vējš un ir daudz sniega. Vējš bija sanesis veselus sniega kalnus.

Man iešaujas prātā doma. Izrakņāju vienu sniega kalnu, izrakņāju otru. Beidzot atdūros pret būdas sienu. Rokos tālāk, kamēr atrodu durvis. Ieeju iekšā. Makkions guj beigts. Nomiris pirms nedējām divām vai trim. Laikam slimība kavējusi viņu iziet no būdas. Pēc tam viņš ieputināts. Apēdis visus pārtikas krājumus un nomiris. Ielūkojos pieliekamajā, tas bija tukšs.

«Uz priekšu!» sacīja sieviete. Acīs viņai dega bada uguns, bet roku viņa turēja piespiestu pie sirds, it kā tur iekšā sāpētu. Viņa stāvēja un šūpojās kā koks vējā.

«Jā, uz priekšu!» apstiprināja vīrietis.

Balss viņam bija aizsmakusi un izklausījās kā veca kovārņa ķērkšana. Viņš aiz bada bija gluži sajucis. Acis dega kā kvēlojošas ogles. Arī viņš grīļojās. Un es redzēju, ka dvēsele viņam turas diega galā.

Un arī es teicu:

«Uz priekšu!» — jo šī doma bija kā pātaga mani šaustījusi mūsu pusotra tūkstošu jūdžu garajā braucienā un galu galā iezīdusies dvēselē, bet varbūt arī es biju sajucis. Mums neatlika nekas cits kā braukt uz priekšu: bijām taču palikuši bez pārtikas. Un mēs devāmies uz priekšu, nedomādami par vienaci, ko bijām pametuši sniegā.

Lielais Pagrieziens ir ceļš, ko maz lieto. Lāgiem pa to divus trīs mēnešus nebrauc neviens. Taka bija aizputināta, nekur neredzēja nekādu cilvēka atstātu zīmju ne uz vienu, ne uz otru pusi. Augām diennaktīm auroja vējš un putināja sniegs. Un mēs braucām dienu un nakti, un izsalkums plosīja mūsu iekšas. Ar katru soli kļuvām vārgāki. Tad sieviete reizēm pakrita. Pēc tam ari vīrietis. Es gluži zemē nekritu, tomēr arī man kājas kļuva smagas, vairākkārt klupu un bezmaz ari būtu nogāzies.

Februāra pēdēja nakts. Man ar viņas revolveri izdodas nošaut trīs sniega irbes, un mēs mazliet iestiprināmies. Bet suņiem nav ko dot. Tie mēģina sagrauzt no vēršādas un roņādas taisītās aizjūga siksnas; viņi ar rungu jādzen projām un siksnas jāpakar kokā. Suņi visu nakti gaudo un plosās zem tā koka. Bet mēs neliekamies ne zinis. Guļam kā nosisti, bet no rīta izlienam ka miroņi no kapa un braucam uz priekšu.

Pirmais marts. No rīta es pirmo reizi ieraugu tā pēdas, kuram viņi dzenas pakaļ. Saule ilgāk pakavējas pie debesīm, bet tai abās pusēs mirguļo viltus saules, un gaiss zvīgo sala putekšņos. Sniegs pierimis, taka vairs neaizsnieg, un es ieraugu svaigas suņu un slieču pēdas. Pajūgam blakus gājis viens cilvēks, pēc pēdām redzu, ka spēka viņam nav daudz. Ari viņš nav dabūjis paēst. Vilcēni, ieraudzījuši svaigās pēdas, sāk trakot:

«Brauc!» viņi saka. Un visu laiku skubina: «Brauc! Pasteidzies, Cārlij! Ātrāk, ātrāk!»

Mēs steidzamies, bet gaužām lēni. Ir viņa, ir viņš krīt gandrīz uz katra soļa. Bet, ja viņi lūko iesēsties nartas, gar zemi krīt pargurušie suņi. Un sals tāds, ka nartās var ātri nosalt pie gala. Izsalcis cilvēks viegli nosalst. Kad sieviete pakrīt, vīrietis palīdz viņai piecelties. Citreiz tā palīdz viņam. Bet gadās, ka abi nokrīt reizē un nespēj piecelties. Un man ikreiz jāceļ viņi augšā, citādi paliktu guļam un turpat sniegā nomirtu. Man briesmīgi grūti ar viņiem jēgties, jo pats esmu pagalam noguris un vēl jāvada suņi, bet tie ir pavisam bez spēka, tādēļ gausi un smagi. Arī es tagad diezgan bieži pakritu sniega, bet man neviens nepalīdz, jātiek augša pašam. Un tā es visu laiku ceļos pats, ceļu šos un vadu suņus.

Vakarā izdodas nošaut tikai vienu irbi — un mēs paliekam ļoti izsalkuši. Bet viņš saka:

«Cikos mēs rīt sāksim braukt, Cārlij?»

Balss viņam skan dobji, it ka 110 kapa.

«Tu vienmēr liec doties ceļā piecos,» es atbildu.

«Rīt izbrauksim trijos,» viņš nosaka.

«To tu neizturēsi,» es, rūgti pasmiedamies, saku.

«Rīt izbrauksim trijos,» viņš atkārto.

Un mēs izbraucam trijos, jo es esmu viņa kalps 1111 daru to, ko man pavēl. Skaidrs, salts, kluss, vēja nav. Kad ataust gaisma, var tālu saredzēt. Un tads klusums. Dzirdam tikai paši savus sirdspukstus: šajā klusumā tie skan ļoti skaļi. Ejam pusaizmiguši, kā mēnessērdzīgie, kamēr pakrītam; tad saprotam, ka jāceļas augšā. Un atkal redzam ceļu un dzirdam savus sirdspukstus. Arī es eju ka aizmidzis, un piepeši man sāk nākt prātā ērmotas domas. «Kādēļ Sitka Cārlijs dzīvo pasaule?» es jautaju pats sev. «Kādēļ Sitka Cārlijs raujas sviedriem vaigā, klimst izbadējies un cieš tādas mokas?»

«Septiņi simti piecdesmit dolāru dēļ,» es pats sev atbildu un saprotu, ka tā ir muļķīga atbilde. Bet patiesa… Un kopš tā laika es vairs nekad nedomāju par naudu. Tādēļ ka tajā dienā man atvērās acis, uzzibsnīja spilgta gaisma — un man kļuva labi. Un es sapratu, ka cilvēks nedzīvo naudas dēļ, bet tādēļ, lai būtu laimīgs, un laimi neviens nevar ne iedot, ne nopirkt, ne pārdot, to ne ar ko nav iespējams atlīdzināt.

No rīta piebraucam pie apmetnes, kur pēdējo reizi uzturējies tas, ko viņi meklē, tas, kas mums vēl priekšā. Slikta apmetne, izsalkuša un novārguša cilvēka apmetne. Sniegā segas un brezenta skrandas. Un es tūliņ zinu, kas noticis: viņa suņi apēduši aizjūga siksnas, un viņš uztaisījis jaunas — no savas segas.

Virietis un sieviete ar acīm zīstin iezižas šajās paliekās. Skatos uz viņiem abiem, un man pār muguru pārskrien saltas tirpas kā no ledaina vēja. Acis viņiem iegrimušas dziļi dobuļos un aiz pārguruma un bada deg ārprātā ugunīs. Sejas kā- badā nomirušiem cilvēkiem, vaigi, sala apsvilināti, gluži nomelnējuši.

«Uz priekšu!» viņš saka.

Bet viņa sāk kāsēt un pakrīt sniegā; Tas ir sausais kāss, ari viņas plaušas apsvilinājis sals. Viņa ilgi kāsē, tad ar grūtībām pieceļas kājās, it kā izrāptos no kapa, asaras viņai uz vaigiem sastingst ledū un elpa svelpjot laužas ārā no krūtīm. Taču viņa saka:

«Uz priekšu!»

Mēs atkal dodamies ceļā. Streipuļojam pilnīgā klusuma kā aizmiguši. Aizsnaužamies ejot un vairs nejūtam mokas. Tad pēkšņi klūpam un pamostamies. Un redzam sniegu un kalnus, un tās svaigās pēdas, kuras mums ir priekšā, un no jauna izjūtam savu grūtumu. Aizejam līdz vietai, kur atklājas sniega klajš un tas, ko viņi meklē, — tieši mums priekšā. Apmēram jūdzes attāluma no mums sniegā ir melni plankumi. Melnie plankumi kustas. Man satumst acīs, un es sasprindzinu visus spēkus, lai saredzētu. Redzu: cilvēks ar suņiem, nartas. Vilcēni ari redz. Viņi vairs nespēj parunāt, viņi čukst:

«Uz priekšu! Uz priekšu! Ātrāk!»

Viņi krīt no kājām, bet iet. Tam, kas ir mums priekšā, visu laiku trūkst no segas sagrieztās aizjūga saites: viņam jāapstājas un jāsasien tās no jauna. Mums aizjūgs ir kārtībā, jo es siksnas katru vakaru pakāru kokā. Pulksten vienpadsmitos tas vīrs vel ir pusjūdzi no mums. Pulksten vienos — ceturtdajjūdzi. Viņš ir ļoti vārgs. Redzam, kā viņš ik pa brīdim pakrīt sniegā. Viens no viņa suņiem vairs nejaudā tālāk paiet, un viņš pārgriež saiti, taču suni nenosit. Un es, kad ejam garām, nositu to ar cirvi, kā daru pats ar saviem suņiem, kad tiem vairs nav spēka iet tālāk.

Tagad mūs no viņa šķir vairs tikai trīssimt jardu. Virzāmies uz priekšu drausmīgi lēnām: varbūt jūdzi divās trīs stundas. Mēs neejam. Mēs visu laiku krītam. Pieceļamies, streipuļodami pasperam divus trīs soļus un krītam atkal. Un man visu laiku viņi abi jāceļ augšā. Dažreiz, pastājušies ceļos, viņi atkal saļimst sniegā; trīs četras reizes atsitas ar pieri pret sniegu, pirms saņem spēkus piecelties kājās; tad grīļodamies pasper divus trīs soļus un atkal pakrīt. Bet vienmēr viņi krīt uz priekšu. Vai nu stāv kājās, vai uz ceļiem, bet krīt tikai uz priekšu, ta ikreiz tuvojoties mērķim kaut par sava auguma tiesu.

Lāgiem viņi rāpjas uz visām četrām kā meža zvēri. Mēs velkamies ka gliemeži, kā mirstoši gliemeži, ta mēs velkamies. Un tomēr ātrāk nekā tas, kas ir mums priekšā. Viņš arī visu laiku krīt, bet viņam nav Sitkas Cārlija, kas viņu paceltu. Nu viņš vairs ir tikai divsimt jardu no mums. Paiet ilgs laiks, un nu mūs no viņa šķir tikai simt jardi.

Jocīgs skats! Tik jocīgs, ka man iegribas skaļi smieties. Jā, jā, smieties pilnā balsī. Miroņu un beigtu suņu skriešanās sacīkstes. Gluži kā sapnī, kad tevi moka lietuvēns: tu skrien, ko kājas nes, lai glābtu dzīvību, bet tikko tiec uz priekšu. Vīrietis zaudējis prātu. Sieviete zaudējusi prātu. Es esmu zaudējis pratu. Visa pasaule kļuvusi traka. Un tas ir tik jocīgi, ka smiekli mani smacē nost.

Nepazīstamais, kas mums priekšā, pamet suņus un tālāk brien pa sniegu viens pats. Paiet ilgs laiks, tad mēs beidzot panākam viņa suņus. Tie nevarīgi guļ sniegā, iejūgti no segas un brezenta darinātās aizjūga siksnās, aiz muguras tiem nartas. Kad 'ejam garām, tie smilkst un gaudo, un skatās uz mums kā izbadējušies bērni.

Tad arī mēs pametam savus suņus un brienam pa sniegu vieni paši. Viņš un viņa ir dzīvi miroņi. Vaid, sten, elš, bet kust uz priekšu. Es ari kustu uz priekšu. Man ir tikai viena doma: panākt nepazīstamo. Tad es atpūtīšos. Tikai tad. Un man šķiet, kā likšos, tā nogulēšu tūkstoš gadu, tik neprātīgi esmu piekusis.

Nepazīstamais ir piecdesmit jardu no mums — gluži viens baltajā sniegā. Viņš krīt un rāpo, pieceļas, klūp, pakrīt un atkal rāpo. Ka smagi ievainots zvērs, kas grib izbēgt no mednieka. Nu viņš vairs necejas, tikai četrrāpus lien uz priekšu. Vīrietis un sieviete arī vairs neceļas, bet rāpjas viņam pakaļ. Bet es pieceļos. Krītu, tomēr ikreiz atkal pieceļos.

Ērmota bilde! Visapkārt sniegs, un sniega vidū klusējot rāpo vīrietis un sieviete. Bet viņiem pa priekšu — nepazīstamais. Saulei katrā pusē zvīgo viltus saule, tā ka debesīs vienā laika ir trīs. Gaisā no sala virmo dimanta putekšņi. Sieviete kāsēdama nekustīgi guļ sniegā, līdz lēkme pāriet, tad rāpo tālāk. Vīrietis skatās uz priekšu, bet acis viņam asaro ka vecim; viņam tās ik pa mirklim jānoslauka, lai saredzētu nepazīstamo. Nepazīstamais palūkojas pār plecu atpakaļ.. Bet Sitka Cārlijs vēl kaut kā turas uz kājām un, ja ari pakrīt, tad atkal uzceļas un izslienas visā augumā.

Paiet ilgs laiks, un nepazīstamais vairs nerāpo. Viņš lēnām pieceļas kājās, novelk dūraini un ar revolveri rokā gaida, grīļodamies no vienas puses uz otru. Viņa seja ir kauli un āda, visa vienos melnos plankumos: apsaldēta. Bada cietēja seja. Acis dziļi iegrimušas, zobi atžņiebti.

Vīrietis un sieviete arī pietraušas kājās un ļoti lēni iet viņam klāt. Un visapkārt tikai sniegs un klusums. Un debesīs trīs saules. Bet gaiss virmo dimanta putekšņos.

Un tad notika, ka es, Sitka Cārlijs, redzēju, kā vilcēni noslepkavoja cilvēku. Neviens nebilst ne varda. Tikai nepazīstamais ar bada cietēja seju drausmīgi atžņiebj zobus. Viņš grīļojas, plecos sašļucis, ceļos ielicis, stāv plaši ieplestām kājām, lai nenokristu. Vīrietis un sieviete nostājās soļus piecdesmit no viņa. Arī viņi plati iepletuši kajas, lai nenokristu, ari viņi grīļojas. Nepazīstamais ir ļoti vārgs. Viņam trīc roka, un lode, ko viņš raida vīrietim, aizspindz sniegā. Vīrietis neparko nevar novilkt dūraini. Nepazīstamais atkal šauj viņam virsū. Arī šoreiz lode paskrien garām. Tad vīrietis ar zobiem nostīvē dūraini. Bet roka viņam apsaldēta; viņš nespēj noturēt revolveri, tas nokrīt sniegā. Skatos uz sievieti. Arī viņa novilkusi dūraini, un rokā viņai lielais kolts. Citu pēc citas viņa izšauj trīs reizes. Nepazīstamais tāpat atžņieb- tiem zobiem saļimst sniegā. Viņi nepaskatās uz nošauto.

«Uz priekšu!» viņi saka.

Un mēs ejam. Taču tagad, atraduši to, ko bija meklējuši, viņi kļūst par miroņiem. Pēdējie spēki viņiem zuduši. Viņi vairs nepavisam nespēj noturēties kājās. Nespēj pat parāpties. Viņiem ir tikai viena vienīga vēlēšanās — aizvērt acis un aizmigt. Redzu netālu labu vietu apmetnei, spārdu viņus ar kāju. Man rokā ir suņu dzenamā pātaga, un es viņiem situ. Viņi skaļi brēc un paši pret savu gribu rapo uz priekšu, kaut kā aizvelkas līdz apmetnes vietai. Es iekuru ugunskuru, lai viņi nenosaltu, pēc tam piedzenu klāt nartas. Nositu nepazīstamā suņus, lai mēs nenomirtu badā. Apsedzu abus ar segām, un viņi aizmieg. Laiku pa laikam es viņus modinu un dodu viņiem paēst; viņi ēd nepamodušies. Sieviete noguļ pusotras diennaktis, tad pamostas un aizmieg atkal. Vīrietis guļ divas diennaktis, pamostas un atkal aizmieg. Pēc tam virzāmies uz piekrasti, uz Sentmaiklu. Un, kad no Beringa jūras izgājis ledus, vīrietis un sieviete aizbrauc ar tvaikoni. Taču pirms tam viņi man samaksā septiņi simti piecdesmit dolārus par katru mēnesi. Un tūkstoš dolāru vēl uzdāvina tāpat.

Taja gadā Sitka Cārlijs ziedoja lielu summu Svētā Krusta misijai.

— Kādēļ viņi nošāva nepazīstamo? — es vaicāju.

Sitka Carlijs brīdi klusēja. Vispirms viņš aizkūpināja pīpi, paskatījās uz ilustrāciju no žurnāla, nozīmīgi pamāja uz to un nesteidzīgi ierunājas:

— Esmu daudz par to domājis. Nezinu. Tā notika. Tā ir bilde, ko atceros. Gluži tā, it kā būtu ielūkojies logā un redzējis cilvēku, kas raksta vēstuli. Viņi ienāca manā dzīvē un aizgāja no tās, un bilde iznāca tada, kā teicu: bez sākuma un ar neizprotamām beigām.

— Tu stāstīdams sazīmēji ļoti daudz bilžu, — es piebildu.

— Jā, — viņš pamāja. — Bet tās visas ir bez sākuma un beigām.

— Pašai pēdējai bija beigas, — es teicu.

— Jā, — viņš atņēma, — bet kādas?

— Tas bija gabaliņš dzīves, — es sacīju.

— Jā, gabaliņš dzīves, — viņš apstiprināja.

Загрузка...