Pasaka par mirušo cara meitu un septiņiem varoņiem

PASAKA PAR MIRUŠO CARA MEITU UN SEPTIŅIEM VAROŅIEM

Cars no cares atvadījās,

Tālā ceļā sataisījās,

Care logam piesēdās

Gaidīt, kamēr mājās jās.

Augu dienu gaidīt gaida,

Plaša veras lauku klaida;

Kamēr riets aiz ausmas nāk,

Skatot acis sāpēt sāk.

Neredzēt vairs drauga mīļā,

Vētra brāžas laukā zviļā,

Sniegu jauc un kopā krāj,

Sniega vāli zemi klāj.

Devīts mēnesis jau pāri,

Vēl tā vēro tāles kāri.

Svētvakars kad iestājies,

Carei meitu dāvā dievs.

Atnāk rīts, un tas patiesi

Atved līdzi alkto viesi, —

Tālos ceļus izbeidzis,

Cars, pats tētiņš, pārnācis.

Tā pret caru acis cēla,

Nopūta no krūtīm žēla

Lauzās tai, sirds pagura —

Mesas laikā nomira.

Caram bēdas pāri spēkiem,

Tomēr nebij viņš bez grēkiem;

Zuda gads un bēdu svars,

Citu apprecēja cars.

Lai mēs nerunātu nieku,

Care jauka bij pārlieku:

Smuidra, piemīlīgs tai vaigs,

Prāts it možs un skatiens maigs;

Tomēr lepna patmīlībā,

Patvaļībā, greizsirdībā.

Pūrā viņai iekļuvis

Bij kāds dīvains spogulis;

Spogulim bij tāda spēja,

Ka tas sarunāties spēja,

Viņam, spogulim, vien tā

Uzsmaidīja laipnībā,

Spoguli ar jokiem sveica,

Rotādamās viņam teica:

«Labais spogulīti, draugs,

Saki, patiesīgs un jauks,

Vai visskaistākā es viena,

Sārta, balta kā neviena?»

Spogulītis pretī sīc:

«Tikai tu, un veltīgs strīds;

Care, tu kā gaiša diena,

Sārta, skaista kā neviena.»

Un nu care iesāk smiet,

Galvu augstāk, lepnāk sliet,

Acis mirkšķināt un smaidīt

Un ar pirkstiem knipjus raidīt,

Jautri griežas virpulī,

Lepni skatās spogulī.

Tikmēr cara meita jauka

Savā va)ā auga, plauka,

Visas rūpes kliedēja,

Izslējās un ziedēja

Gaišu seju, melnacaina,

Laipnu dabu, brīnumainu.

Precinieks tai radās reiz —

Karaļdēls, saukts Jelisejs.

Vedējs atbrauc, cars min godam,

Kas tā meitai pūrā dodams:

Pilsētas dos septiņas,

Pilis simts un deviņas.

Saderībām uzposdamās,

Tad nu care rotādamās

Spogulpriekšā nostājās

Un ar viņu runājās:

«Vai es gaiša tā kā diena?

Sārta, skaista kā neviena?»

Ko tai atbild spogulis?

«Skaista, nestrīdēšos vis,

Tomēr cara meita staltā

Pati skaistākā un baltā.»

Kā nu care atlieksies,

Kā ar roku vēzēsies,

Kā pa spogulīti tēmēs,

Kāju piesitot pie zemes! …

«Stikliņ tu, sasodītais,

To tu melo man, ka baiss.

Viņa drīkst pret mani stāties?

Niķiem tiem būs remdināties!

Lūk, kas izaudzis no tās —

Balta gan, nav jābrīnās:

Māte grūtniecībā sērās

Augas dienas sniegā vērās;

Bet nu teic — kā spējams tai

Būt par mani skaistākai?

Atzīsties: man pieder slava,

Skaistākas par mani nava

Kaut vai visā pasaulē.

Tiesa?» Spogulis teic — «Nē:

Cara meita pati staltā,

Pati skaistākā un baltā.»

Ko lai dara? Skaudībā

Care kaist un niknumā:

Sviež zem sola spogulīti,

Pasauc savu Melnūksnīti •—

Meiteni, kas kalpo tai, —

Pavēl viņai vienīgai

Cara meitu ievest tieši

Dziļi mežā, saistīt cieši,

Tur zem priedes atstāt to —

Vilku rīklēm nolemto.

Vai pats velns spēj dusmu spelti

Sievā uzveikt? Strīdi velti.

Melnūksne jau mežā iet,

Kas ik brīdi baigāks šķiet.

Cara meita, manīdama

Ļauno soli, drebēdama

Sāka lūgties: «Labule,

Kam tev mana nelaime?

Nav man vainas, manu mūžu,

Izglāb! Es, kad care būšu,

Spēšu tevi pažēlot.»

Melnā, viņu ieredzot,

Nebendēja, nesasēja,

Brīvu laida; piezīmēja:

«Nebēdājies, izglābsies.»

Pati steidza atgriezties.

«Nu?» tai care ceļā stājas,

«Teic, kā princesītei klājas?» —

«Dziļi mežā, vientuļa,»

Melnūksnainā atsaka,

«Viņas rokas cieši sietas,

Zvēra nagos tiks uz vietas,

Nebūs ilgi sāpēs sirgt,

Labāk, vieglāk būs tai mirt.»

Runas cēlās pa to pusi:

Cara meita pazudusi!

Ēnās klājās cara sejs.

Līgavainis Jelisejs

Dievu pieminēja bēdās,

Ceļā posās, zirgā sēdās,

Lēmis — lai vai kas, — tam spēt

Sirdij mīļo uzmeklēt.

Pa to laiku meita daiļā

Klīda meža krēslā baiļā;

Kad bij ausmā tērpies sils,

Palūkojās: priekšā pils.

Riedams suns tai pretī stājās,

Drīz vien rimis, labinājās;

Viņa vārtos iegāja,

Sētā klusums valdīja.

Suns tai laipnīgs līdzi dodas,

Cara meitai drosme rodas —

Viņa iet uz balkonu,

Satver durvju gredzenu;

Durvis lēni vaļā vērās,

Cara meita apkārt vērās:

Gaiša telpa, sēdekļi

Košām segām pārklāti,

Ozolgalds zem svēto tēliem,

Krāsns ar guļas vietu cēlu.

Tūdaļ saprot meitene —

Labi ļaudis dzīvo te,

Nebūs jācieš sūras dienas.

Bet — nav dvēseles nevienas

Cara meita, cik vien prot,

Sāka telpu sakārtot,

Dievam sveci aizdedzina,

Karstu krāsni sakurina,

Tad tā gultā ierāpās,

Paklusītēm apgūlās.

Kad bij launagstunda tuva,

Sētā troksnis dzirdams kļuva:

Nāca iekšā septiņi

Varonīgi ūsaiņi.

Vecākais bilst: «Brīnums, vīri!

Viss tik skaisti te un tīri.

Kāds mums pili apkopis,

Saiminiekus gaidījis.

Kas gan? Draudzīgs nāc un rādies,

Godam mūsu priekšā stādies:

Ja tev vecums jau ir klāt,

Tevi godāsim labprāt.

Esi jauns, nav vaigi bāli,

Tevi sauksim mēs par brāli.

Ja tu mātes gados mums,

Tiks tev mātes nosaukums.

Ja tu jauna, daiļa, zvīļa —

Kļūsti mūsu māsa mīļa.»

Te nu cara meita moža

Sveica krietnos vīrus droša,

Līdz pat zemei noliecās,

Piesarkusi taisnojās,

Ka tā, kauču nepazīta,

Nāk kā viešņa negaidīta.

Tie pēc runas tūdaļ mata,

Ka te cara meitu skata;

Viņu lūdza apsēsties,

Deva rausi mieloties,

Pilnu vīna kausu lēja,

Godinot, cik labi spēja.

Bet no vīna zaļganā

Tomēr atsacījās tā,

Tikai lauza plācentiņu,

Iebaudīja lauzumiņu,

Lūdza laist to atdusēt —

Ceļa smagmi pārvarēt.

Gaišā istabā nu viņu

Brāļi veda, daiļaviņu,

Atstāja tur vientuļu,

Lai tā miegā atspirgtu.

Diena seko dienai straujai,

Apkārt cara meitai naujai

Koki šalc; ir tīkami

Te, kur milži septiņi.

Tikko debess ausmas varā,

Brāļi sadraudzīgā barā

Prom no sētas jāj tūlīt

Meža pīles pašaudīt,

Labo roku izvingrināt,

Saraceni paplucināt

Jebšu platplecainajam

Nocirst galvu tatāram,

Vai no meža triekt kā ēnu

Pjatigorskas čerkesēnu.

Bet pa pili katrudien

Saiminiece viņa vien —

Poš un kārto rokām raitām,

Nepretojas brāļu gaitām;

Arī viņai viss tiek ļauts.

Aiziet dienu labi daudz.

Brāļi jauko daiļaviņu

Iemīlēja. Sastapt viņu

Istabā, kad rīts bij liegs,

Nāca reiz viss septītnieks.

Teica vecākais: «Jel dzirdi,

Tu mums visiem laimo sirdi,

Esam septiņi, bet tu

Vienīgā, ko mīlam nu,

Ko ikviens par savu gūtu,

Bet nav spējams; lietu grūtu

Izšķir tūdaļ, droši lem:

Vienu sev par vīru ņem,

Pārējiem 1 — kā māsa pati.

Saki — kāpēc galvu krati?

Varbūt visus noraidi?

Neesam tevis cienīgi?» —

«Ak jūs brašie, piemīlīgie

Mani brāļi godprātīgie,»

Cara meita viņiem teica:

«Ja jums meloju, lai steidz

Sodīt dievs ar uguns dvesmu;

Bet es līgava jau esmu.

Man jūs visi vienādi,

Varonīgi, prātīgi,

Jūs ar skaidru sirdi mīlu,

Taču citam mūža ķīlu

Devu es. Mans ieguvējs

Jaunais princis Jelisejs.»

Brāļi bridi nogaidīja,

Vēl aiz ausīm pakasīja.

«Bilst nav grēks. Tu neskaisties,»

Vecākais teic klanoties,

«Ja jau tā, tad nemēļošu

Vairs par to.» — «Es nedusmošu,»

Viņa klusi piebilda,

«Ne es pati vainīga.»

Precinieki palocījās,

Tūdaļ aiziet pamanījās;

Atkal tālāk saskaņā

Dzīvoja tie draudzībā.

Ļaunā care, apskaudēja,

Cara meitu atminēja;

Spogulītī niknumā

Sen vairs nelūkojās tā,

Garām ejot, dusmās šņāca;

Tomēr beidzot brīdis nāca,

Kad tam pretī nosēdās,

Tūdaļ dusmas aizmirsās.

Atkal rotāties tā steidza,

Uzsmaidīja tad un teica:

«Spogulīti, pasaki

Patiesīgi, pareizi:

Vai visskaistākā es viena

Pasaulē kā gaiša diena?»

Špoguiis teic — nav tam spīts:

«Esi skaista, veltīgs strīds;

Bet, bez gražošanās liekas,

Tur, kur mežs ar mežu tiekas,

Tur, kur milžu mājvieta,

Dzīvo tā, kas skaistāka.»

Tad nu care dusmu rīksti

Cirta Melnūksnei: «Kā drīksti

Mani krāpt? Kas gadījās? .. .»

Meiča viņai atzinās —

Tā un tā. Tad care ļaunā,

Draudot sodā gāzt un kaunā,

Piespieda (vai nāve klāt!)

Cara meitu nomaitāt.

Reiz, pie loga sēdot, bija

Cara meitai jāvērpj dzija;

Viņa brāļus gaidīja.

Pēkšņi suns pie lieveņa

Pikti rēja. Daiļā skatās:

Melna sieva sētā platā

Nāk kā ubagojot, draud

Sunim tā ar nūju. «Klau,

Vecmāmiņa, esi droša,»

Meita sauc pa logu moža,

«Iešu suni savaldīt,

Maizi došu tev tūlīt.»

Viņai atbild Melnūksnainā:

«Steidzies, bērniņ, suni gaiņā,

Tas nolādēts briesmonis

Mani gandrīz apēdis.

Redzi, kā šis sēc bez ziņas!

Paglābt nāc.» Jau daiļaviņas

Roka maizes donu tver,

Bet, kad durvis vaļā ver,

Suns pie kājām viņai spiežas,

Grib, lai prom no vecas griežas

Tikko tā sāk tuvoties,

Suns, vai zvērā pārvērties,

Vecai pretī. «Ko šis domā?

Negulējis, ļaunā omā,»

Daiļā brīnīdamās spriež.

«Satver!» Viņa maizi sviež.

Ubadzei tiek dona rokās.

Tā nu līdz pat zemei lokās:

«Lai tev dieviņš laimi ver;

Arī tev ko došu — tver!»

Un pie cara meitas lāsots,

Piebriedis, kā zeltā krāsots

Lido ābolītis košs …

Suns sāk smilkstēt, spalvu bož .

Cara meita viegli palec,

Veikli satver. «Skumjas galē,

Dārgumiņ, nu auglī kod,

Paldies tev, ka maizi dod.»

Teju vecā runu beidza,

Paklanījās, pazust steidza.

Cara meitai priekšnamā

Suns skrien līdz un žēlumā

Viņā skatās, baigi kaukdams,

It kā palīgu sev saukdams,

It kā tiektos pasacīt:

«Nomet!» Viņas roka slīd,

Maigi glāstot spalvu cietu.

«Nu, Sokolko, kas par lietu?

Guli!» Un tā iekšā iet,

Aizver visas durvis ciet,

Pretī logam sēstas pati

Vērpt un brāļus gaidīt; skati

Ābolam vien pievēršas —

Kā tas smaržīgs sārtojas,

Kā tas pārpilns sulas svaigas,

Apņemts zelta vizmas maigas,

It kā medū izmērcēts,

Sēkliņas pat cauri redz!

Gan tā pagaidīt vēl lēma

Pusdienas, bet rokās ņēma

Ābolu, jo nespēja

Kāri uzveikt, — pielika

Tad pie sārtām lūpām viņu,

Nogaršoja gabaliņu …

Pēkšņi vaigus bālums klāj,

Pēkšņi mana: sirds jau stāj.

Gura baltā roka slaida,

Sārto augli vaļā laida,

Stingām acu zīlītēm

Jau turpat zem svētbildēm

Galva tai pret solu slīga,

Kļuva klusa, nekustīga …

Tuvāk liecās novakars,

Trokšņains mājās brāļu bars

Atgriezās no siru gaitām.

Izskrien suns, ap viņiem skraida

Gaudo, pagalmā tos sauc,

Rāda ceļu. «Labi nav,»

Brāļi runā, «bēda sāja

Sagaidāma.» Tuvāk jāja.

Ieiet. Šausmas. Suns pa tam

Tūdaļ pietek ābolam,

Riedams satver to, sāk rit.

Tikko norij — zemē krīt

Un ir beigts. Jā, auglis glīts,

Bijis indes piepildīts.

Stāv pie cara meitas beigtās

Brāļi bēdās neizteiktās,

Visiem galvas lejup līkst,

Visi svētā lūgsnā slīgst…

Tad no sola viņu slēja,

Šķirstam tērpa, apceiēja,

Kā to bedīt; pēkšņi redz:

To kā sapņa spārni sedz,

Viņas seja svaigā, klusā

Šķiet kā iegrimusi dusā.

Gaidīja trīs dienas. Bet —

Viņa sapni nepamet!

Tad, kā klājas, apsvētīja,

Kristālšķirstā ieguldīja

Cara meitu mirušu,

Aiznesa uz augstumu,

Ko par Tukšo kalnu sauca,

Un, kad pusnakts turpu trauca,

Sešus stabus ieraka,

Ķeta važām piekala

Šķirstu, cik vien cieši spēja;

Vēl visapkārt sētu slēja;

Tad, pret māsu pavērsies

Un līdz zemei noliecies,

Teica vecākais: «Nu dusi,

Daiļā, pēkšņi izdzisusi,

Ļaunums tevi uzveicis,

Garu pieņems debesis.

Mums tu biji mīlējama,

Iecerētam sargājama;

Bet nevienam netiki —

Tagad šķirstam piederi.»

Tanī dienā care ļaunā

Gaidu satraukumā jaunā

Spogulīti satvēra

Un, kā vienmēr, jautāja:

«Teic, vai skaistāka es viena,

Sārta, balta kā neviena?»

Spogulis tai atbild tā:

«Tu par visām skaistākā,

Esi pati saules diena,

Sārta, balta kā neviena.»

Pa to laiku negurdams

Līgavainis meklēdams

Jāj pa pasauli, cik jauda, —

Daiļās nav! Viņš rūgti rauda,

Ļaudis palīgos sev lūdz,

Visiem pasākums šķiet grūts;

Daži tieši acīs smejas,

Citi steigšus novērš sejas.

Beidzot lēma jauneklis,

Ka tam saulei jāteic viss.

«Mīļā saule, tu, kas staigā

Visu gadu debess vaigā,

Tveici ved aiz puteņiem,

Skati mūs no augstumiem,

Remdē manu dienu ļauno,

Teic — vai cara meitu jauno

Kaut kur neslēpj mežs vai lauks?

Es tās līgavainis.» — «Draugs,»

Viņam atbild saule pati,

«Daiļo neredz mani skati,

Dzīvo vidū nava tās,

Bet lai mēness pamanās,

Varbūt savā valstī matīs,

Kaut vai viņas pēdas skatīs.»

Naktī skumjais Jelisejs,

Kad bij redzams mēness sejs,

Trauca savas bēdas klāstīt,

Mēnesim par daiļo stāstīt:

«Mēnes, tumsas kliedētāj,

Tevi zeltains spožums klāj,

Naktī drošs ej savu eju

Gaišu skatu, platu seju;

Redzot gaitu cildeno,

Zvaigznes tevi iemīļo.

Tu gan teiksi, ja vien spēsi,

Tu man atrast palīdzēsi

Cara meitu — līgavu.» —

«Labais draugs, es nezinu,»

Atbild mēness klajā laukā,

«Kur ir cara meita jaukā.

Savā reizē spīdējis,

Neesmu viņu manījis.

Būs gan citā laikā pēdas

Izgaisušas.» — «Kādas bēdas!»

Jelisejs tik izdvesa,

Mēness tālāk sacīja:

«Bet varbūt kas zināms vējam,

Viņš tev palīdzēs, cik spējams,

Jautā droši, palūko.

Sveiks! — un nebēdā neko.»

Jelisejs jau tālāk trauca,

Vēju panāca un sauca:

«Vējš, ai vējš, tev brāzmā spars,

Tevi klausa mākoņbars,

Zilu jūru viļņus raidi,

Visur steidz, kur plaši klaidi,

Nebīsties tu it nekā,

Varbūt dieva vienīgā;

Tu nu gan man palīdzēsi —

Cara meitu atrast spēsi?

Vai tā dzīva ir vai nav?

Es tai līgavainis.» — «Klau,»

Viņam vēja brāzma saka:

«Tur, kur strautiņš valgmi slaka,

Kalns pret padebešiem gumst,

Tajā kalnā ala tumst,

Tajā alā migla žvīgo,

Kristālšķirsts pie stabiem līgo

Ķeta važu iekaros;

Pēdu nav tais novados;

Tava līgaviņa liegā

Dus tur svētā nāves miegā.»

Vējš pār klajiem aizsteidzās.

Karaļdēls mirkst asarās;

Iet uz vietu skumji baiļo,

Meklē līgaviņu daiļo —

Kaut vēl reizi redzēt to!

Iet un iet; jau minēto

Ieraudzīja kalnu grēdu.

Nav ne taku, nav ne pēdu;

Apakš kalna alu vied.

Jelisejs steidz iekšā iet.

Alā mikla migla žvīgo,

Kristālšķirsts pie stabiem līgo,

Šķirstā cara meita dus,

Stingums kalis plakstienus.

Tad pret mīļās šķirsta sienu

Brāzās viņš ar atvēzienu.

Stikli šķīda. Daiļava

Kļuva dzīva. Pārsteigta

Un visapkārt lūkodamās,

Šķirsta važās šūpodamās,

Sacīja ar nopūtu:

«Gana ilgi gulēju!»

Tūdaļ viņa cēlās kājās . ..

Ai! .. . Un abi apraudājās.

Viņš uz rokām cēla to,

Nesa gaismā atgūto,

Tērzēdami mīļi, labi,

Atceļā tad devās abi.

Bet pa priekšu runas skan:

«Cara meita dzīva gan!»

Pilī toreiz dīkdienībā

Nīka savā negantībā

Pamāte, tā lūkojās

Spogulī un ieteicās:

«Vai visskaistākā es viena,

Sārta, balta kā neviena?»

Spogulis tai atbild tā:

«Skaista, bet ne skaistākā.

Jo ir cara meita staltā

Visuskaistākā un baltā.»

Ļaunā pamāte kā tver

Spoguli, pret grīdu sper,

Pati skrien pa durvīm laukā,

Durvīs — cara meita jaukā.

Tad to bēdas sagrāba —

Ļaunā care nomira.

Tiklīdz viņu apglabāja,

Tūdaļ kāzām galdus klāja,

Savu līgaviņu reiz

Apprecēja Jelisejs;

Un neviens, kopš zeme grodos,

Nav gan bijis tādos godos;

Es tur biju — medus, alus

Tikko skāra ūsu galus.

.