Pasaka par zvejnieku un zivtiņu

PASAKA PAR ZVEJNIEKU UN ZIVTIŅU

Dzīvoja vecais ar veceni savu

Pašā zilzaļganās jūras malā;

Dzīvoja apsūbu velēnu būdā

Trīsdesmit trejas gadskārtas līdzi.

Vecais ar vadu zvejoja zivis,

Veča palaikam kodaļu vērpa.

Iemeta vecais reiz jūriņā vadu —

Dūņas vien izvilka krastā;

Iemeta vadu viņš otru reizi —

Izvilka pilnu ar jūras zālēm;

Meta viņš vadu tresi lāgi

Un izvilka zivteli mazu —

Taču ne šādu vai tādu, bet zelta!

Sāk zelta zivtiņa zvejnieku lūgties,

Uzrunā skaidrā cilvēka balsī:

«Laid mani, veco vīr, atpakaļ jūrā,

Došu par to tev atmaksu labu;

Izvēlies, ko vien tu gribi.»

Sabijās vecais un brīnījās ļoti:

Zvejo viņš trīsdesmit trejus gadus,

Bet dzirdējis nebij, ka zivs spētu runāt!

Zeltaino zivtiņu laida viņš vaļā,

Sacīdams laipnus atbildes vārdus:

«Dzīvo vien vesela, zelta zivtiņ!

Atmaksas nevajag man it nekādas.

Peldi priecīga prom savā vajā,

Lai tevi šūpo jūriņa zaļā!»

Pārnācis mājās no zvejas,

Brīnumus stāstīja vecenei vecais:

«Šodien es izvilku zivteli mazu —

Nevis kaut kādu, bet zelta!

Zivtiņa runāja cilvēku mēlē,

Lūdzās, lai atpakaj jūrā laižot,

Solīja atmaksu dārgu man maksāt:

Varot es vēlēties, kas vien nāk prātā;

Nebij man dūšas atmaksu prasīt,

Tāpat vien palaidu zeltspuri jūrā.»

Veča, to dzirdot, izbāra veco:

«Esi gan tu man mujķis un stulbenis!

Nejēdzi atmaksu dabūt no zivtiņas!

Prasījis kauču vai jaunu sili —

Mūsējā, āre, jau galīgi pušu.»

Aizgāja vecais atkal pie jūras,

Skatās: jūra veļ raitāku vilni.

Sauktin sauc viņš zivtiņu malā;

Zelta zivtiņa iznirst un vaicā:

«Ko tu, veco vīr, vēlies?»

Vecais klanījās zemu un sacīja:

«Lūdzama, nedusmo, zivtiņa cienīgā!

Vecene mana neganti baras,

Neliek ne mirkli man, vecim, vairs miera:

Vajagot, āre, šai jaunu sili —

Mūsējā tiešām jau galīgi pušu.»

Zelta zivtiņa vecītim atbild:

«Nebēdā vairs un ej mierīgi mājās!

Būs gluži jauna jums sile.»

Pārnācis mājās no jūras,

Ierauga vecenei jaunu sili.

Bet veča vēl negantāk rājas:

«Gatavais muļķis un stulbenis!

Izlūdzies tiešām viņš sili!

Vai tad no siles liels labums?

Skrien taču, nejēga, aši pie zivteles,

Klanies un lūdz vismaz istabu jaunu.»

Aizgāja vecais atkal pie jūras:

Jūra tumst pelēkā miglā.

Sauktin sauca viņš zivtiņu malā,

Zelta zivtiņa iznirst un vaicā:

«Ko tu, veco vīr, vēlies?»

Vecais klanījās zemu un sacīja:

«Lūdzama, nedusmo, zivtiņa cienīgā!

Vecene mana vēl negantāk rājas,

Neliek ne mirkli man, vecim, miera:

Istabu prasa ķildīgā sieva.»

Zelta zivtiņa vecītim atbild:

«Nebēdā vairs un ej mierīgi mājās!

Lai jau tā būtu: istabu dabūsiet.»

Pārnāca vecais pie velēnu būdas —

Nav vairs no būdas ne pēdu:

Istaba baļķu ar gaišiem logiem,

Ķieģeļu dūmenis balsināts korē,

Vārti no ozola dēļiem.

Sēž viņa veča pie vaļēja loga

Un baras, ka skan visa sēta:

«Kur gan vēl redzēts tāds muļķis un stulbausis!

Izlūdzies tiešām viņš, nejēga, istabu!

Skrien taču ātrāk pie zivteles, klanies:

Zemnieces kārtā vairs negribu palikt,

Gribu tikt muižnieces godā.»

Aizgāja vecais atkal pie jūras:

Jūra sāk nemierā bangot.

Sauktin sauca viņš zivtiņu malā,

Zelta zivtiņa iznirst un vaicā:

«Ko tu, veco vīr, vēlies?»

Vecais klanījās zemu un sacīja:

«Lūdzama, nedusmo, zivtiņa cienīgā!

Vecene mana jau gluži bez prāta,

Neliek ne mirkli man, vecim, vairs miera:

Zemnieces kārtā vairs negribot palikt,

Gribot tikt muižnieces godā.»

Zelta zivtiņa vecītim atbild:

«Nebēdā vairs un ej mierīgi mājās.»

Pārnācis mājās no jūras,

Ko gan viņš ierauga? Kungu namu!

Lievenī lepni stāv viņa veča —

Bezrocī dārgā no sabuļu ādām,

Galvā košs brokāta lakats,

Pērļu virkne ap kaklu,

Zelta gredzeni pirkstos,

Sarkani zābaki kājās.

Aptek šo mudīgi kalpi;

Viņa tos sit un aiz matiem vazā.

Saka tad vecais vecenei savai:

«Sveika nu, lielmāt, muižniece cienīgā!

Rādās, ka tagad tev darīts pa prātam.»

Vecene uzbrēca vecajam bargi,

Aiztrieca izmēzt zirgu stalli.

Pagāja nedēļa, pagāja otra,

Vecenei uznāk vēl neredzēts dulnums —

Dzen viņa veco pie zivtiņas atkal:

«Ej tu pie zivteles vēlreiz un klanies —

Negribu muižnieces kārtā vairs palikt,

Gribu tikt augstajā carienes godā.»

Vecītis nobijās, saķēra galvu:

«Vai tu, siev, traka vai driģenes dzērusi?

Soli tu nemāki paspert, nedz parunāt,

Kļūsi par apsmieklu veselai valstij.»

Vecene noskaitās nu gluži pikta,

Dusmās iecirta vecajam pļauku:

«Kā gan tu, vlžains zemnieks būdams,

Iedrīksties runāt man, muižniecei, pretī?

Taisies, ka tieci tūliņ uz jūru,

Citādi likšu, lai aizved ar varu!»

Aizgāja vecītis atkal pie jūras:

Tumst jau jūra un nemierā šņāko.

Sauktin sauca viņš zivtiņu malā,

Zelta zivtiņa iznirst un vaicā:

«Ko tu, veco vīr, vēlies?»

Vecais klanījās zemu un sacīja:

«Lūdzama, nedusmo, zivtiņa cienīgā!

Atkal sāk dumpoties vecene mana:

Muižnieces kārtā vairs negribot palikt,

Gribot tikt augstajā carienes godā.»

Zelta zivtiņa vecītim atbild:

«Nebēdā vairs un ej mierīgi mājās!

Notiks, kā vēlies! Būs vecene care!»

Pārnāca vecais pie vecenes mājās.

Ko? Cara pils jau patiešām tur priekšā!

Pilī viņš ierauga veceni savu,

Carienes godībā sēž tā pie galda;

Aptek šo bajāri, muižnieki cienā,

Kausā lej dzirkstošus aizjūras vīnus,

Uzkodām veča ņem rakstītu rausi;

Apkārt gar sienām stāv bruņota sardze,

Draudot zib garkātu cirīši plecos.

Redzēdams visu, nobijās vecais,

Klanās vecenei zemu jo zemu,

Sacīdams: «Sveika nu, cariene bargā!

Rādās, ka vienreiz tev dalīts pa prātam.

Veča uz veco pat nepamet skatu,

Tūdaļ liek dzīt viņu projām no acīm.

Saskrēja bajāri, saklupa muižnieki,

Izgrūda ārā pa kaklu pa galvu;

Durvis vēl dusmīgi sagrāba sardze,

Gandrīz vai sacirta veci ar cirvjiem;

Ļaudis, to redzot, izsmēja viņu:

«Pēriens tev pelnīts, nevīža vecais!

Mācība, nejēgam, laba uz laikiem:

Nekāp, kūm, kamanās, kuras nav tavas!

Pagāja nedēļa, pagāja otra,

Uznāca vecenei nedzirdēts neprāts —

Galmniekus sūta, lai atvedot viru.

Sadzina veco, atveda pilī.

Negantā vecene vecajam saka:

«Ej tu pie zivteles vēlreiz un prasi:

Negribu carienes godā vairs palikt,

Gribu būt valdniece pasaules jūrās,

Dzīvot jūras visdzidrajās dzīlēs,

Lai zelta zivtiņa pati man kalpo,

Vienmēr lai ir man pie rokas.»

Neiedrīkstējās vecītis atteikt,

Pietrūka dūšas pat vārdu bilst pretī.

Aizgāja vecītis atkal pie jūras,

Skatās: jūrā milzt melna vētra,

Baismīgi viļņi bango pret krastu,

Kaukdami viesuļi brāžas pa gaisiem.

Sauktin sauc vecais zivtiņu malā,

Zelta zivtiņa iznirst un vaicā:

«Ko tu, veco vīr, vēlies?»

Vecais klanījās zemu un sacīja:

«Lūdzama, nedusmo, zivtiņa cienīgā!

Ko ar to veceni trako man darīt?

Carienes godā jau negrib vairs palikt,

Gribot būt valdniece pasaules jūrās,

Dzīvot jūras visdzidrajās dzīlēs

Un lai tu pati šai kalpotu visur,

Vienmēr lai būtu pie rokas.»

Neteica zivtiņa itin ne vārda,

Tikai ar šļakstienu pasita asti

Un ienira tumšajā dzelmē.

Ilgi gaidīja vecais pie jūras,

Atbildes nebij. Tad gāja vien mājās .. .

Un redz: atkal stāv viņa velēnu būda,

Uz apsūbu sliekšņa sēž vecene klusi,

Un priekšā tai sasista sile.

Atdzejojis Jūlijs Vanags

.