Porportuka joks

El-Sū uzauga misijā. Meitenes māte nomira, kad viņa bija pavisam maziņa, un māsa Alberta kādā vasaras dienā pievāca El-Sū kā no ugunsgrēka izrautu apdeguli, aiz­nesa uz Svētā Krusta misiju un audzināja par dieva kal­poni. El-Sū bija tlrasiņu indiāniete, tomēr pārspēja visas meitenes, kuru dzīslās ritēja puse vai ceturtā daļa balto asiņu. Misijas māsām vēl nekad nebija iznākusi darīšana ar meiteni, kurai piemita tādas pielāgošanās spējas un kura vienlaikus būtu tik enerģiska.

El-Sū bija sprigana, izveicīga un gudra meitene, bet pats galvenais — viņa bija kā uguns, kā pulsējoša dzī­vības liesma, viņas spilgtā personība apvienoja sevī gribu, maigumu un drosmi. Viņas tēvs bija virsaitis, un viņa asinis tecēja meitas dzīslās. El-Sū klausīja tikai tad, kad pati gribēja. Viņa pret .visiem izturējās taisnīgi un var­būt tieši tāpēc bija pārāka par citām matemātikā.

Taču viņa bija pārāka arī citos priekšmetos. Viņa iemā­cījās lasīt un rakstīt angliski tā, kā līdz šim nebija iz­devies iemācīties nevienai meitenei misijā. Viņa dziedāja labāk par citām, un dziesmā viņa pauda savu taisnības izjūtu. Viņa bija māksliniece, un viņas dvēseles uguns tie­cās radīt. Ja viņa no mazām dienām būtu dzīvojusi lab­vēlīgākā vidē, viņa būtu pievērsusies literatūrai un mū­zikai.

Bet viņa bija El-Sū, Klakī-Nā — virsaiša — meita, un viņa dzīvoja Svētā Krusta misijā, kur nebija mākslinieku, tikai sirdsšķīstas māsas, kas interesējās vienīgi par dvē­seles tīrību, taisnīgumu un labklājību nemirstības val­stībā — debesīs.

Ritēja laiks. El-Sū bija astoņi gadi, kad viņa nokļuva misijā; viņai bija sešpadsmit gadi, un māsas sarakstījās ar sava ordeņa priekšniekiem, gādājot, lai meiteni sūtītu uz Savienotajām Valstīm pabeigt izglītību, kad_ misijā ieradās kāds no viņas cilts ļaudīm un izteica velēšanos parunāt ar El-Sū. Meiteni mazliet biedēja šā cilvēka iz­skats. Viņš bija netīrs. Šis riebīgais radījums ar nekad nesukātām matu lēkšķēm atgādināja Kalibanu. Viņš ne­atzinīgi paskatījās uz meiteni un noraidīja piedāvājumu

apsēsties.

— Tavs brālis ir miris, — viņš īsi pavēstīja.

El-Sū šī ziņa sevišķi nesatrieca. Brāli viņa tikpat kā neatcerējās.

— Tavs tēvs ir vecs un vientuļš, — vēstnesis turpināja. — Viņa māja ir liela un tukša, un viņš grib dzirdēt tavu balsi un skatīties uz tevi.

Klakī-Nā viņa atcerējās: viņš bija ciema galva, misio­nāru un tirgotāju draugs, varens vīrs ar milža musku­ļiem, laipnām acīm un valdonīgu raksturu, un viņa stā­jai piemita primitīvs diženums.

— Pasaki viņam, ka es aiziešu, — El-Sū atbildēja.

Māsām par lielu apbēdinājumu, no ugunsgrēka izrau­tais apdegulis ielēca atpakaļ ugunī. Mēģinājumi atrunāt El-Sū neko nedeva. Bija daudz pārrunu, pierādījumu un asaru. Māsa Alberta pat atklāja, ka nodomāts sūtīt viņu uz Savienotajām Valstīm. Acis plati iepletusi, El-Sū lūko­jās saulainajā tālē, kas viņai pavērās, un purināja galvu. Viņa redzēja kaut ko citu. Tas bija varenais Jukonas iz­liekums pie Tananas piestātnes, kur vienā pusē atradās Svētā Georga misija, otrā pusē — faktorija, bet vidū — indiāņu ciems un pazīstama liela baļķu māja, kurā, kalpu aprūpēts, dzīvoja kāds sirmgalvis.

Visi Jukonas piekrastes iedzīvotāji divtūkstoš jūdžu plašā apkaimē pazina šo lielo baļķu māju, sirmgalvi un kalpus, kas aprūpēja viņu; arī māsas labi pazina šo māju, tās bezgalīgo uzdzīvi, dzīres un jautrību. Tāpēc arī Svē­tajā Krustā lija asaras, kad El-Sū brauca prom.

Pēc El-Sū atbraukšanas mājā tika sarīkota pamatīga tīrīšana. Klakī-Nā, kas pats bija radis saimniekot, protes­tēja pret savas valdonīgās meitas ieviesto kārtību, bet galu galā, ļaudamies barbariskajiem sapņiem par diže­numu, aizņēmās tūkstoš dolāru no vecā Porportuka — visbagātākā indiāņa pie Jukonas. Bez tam Klakī-Nā par prāvu summu iepirka faktorija preces. El-Sū lika atdzimi lielajai mājai. Viņa piešķīra tai jaunu spožumu, bet Klakī- Nā tikmēr saglabāja te senās viesmīlības un uzdzīves tradīcijas.

Jukonas indiāņiem tas viss bija neparasts, bet Klakī-Nā bija neparasts indiānis. Viņš ne vien izrādīja neikdienišķu viesmīlību, bet arī, būdams virsaitis un naudīgs cilvēks, varēja to atļauties. Tais laikos, kad te noritēja maiņas tirdzniecība, viņš valdīja pār saviem ļaudīm un izdevīgi tirgojās ar baltajiem. Vēlāk kopā ar Porportuku viņš at­rada zelta lauku pie Koijokukas. Klakī-Nā pēc ieradumiem un dabas bija aristokrāts. Porportuks bija buržujs, un viņš atpirka no Klakī-Nā zelta lauku. Porportuks apmie­rinājās ar to, ka neatlaidīgi strādāja un krāja naudu. Klakī-Nā atgriezās savā lielajā mājā un turpināja izdot naudu. Porportuks bija pazīstams kā visbagātākais indiā­nis Aļaskā. Klakī-Nā bija pazīstams kā visgodīgākais. Porportuks bija augļotājs. Klakī-Nā bija anahronisms — viduslaiku drumsla, cīņu un dzīru draugs, kuru darīja laimīgu vīns un dziesmas.

El-Sū aprada ar lielo māju un tās paražām tikpat viegli, kā bija apradusi ar Svētā Krusta misiju un tās paražām. Viņa nemēģināja pāraudzināt savu tēvu un pie­vērst viņu dievam. Tiesa,viņa norāja tēvu, kad tas dzēra pār mēru, taču darīja to tāpēc, lai tēvs nekaitētu savai veselībai un dzīvotu laimīgs šajā saulē.

Lielās mājas durvis nekad nebija aizbultētas. Mājā nekad nebija miera, ļaudis te nāca, te gāja. Plašās dzī­vojamās istabas sijas tricināja dzīru troksnis un dzies­mas. Pie galda sēdēja ļaudis no visām pasaules malām un tālu cilšu virsaiši — angļi un koloniju iedzīvotāji, kārnie jenkiju tirgotāji un apaļīgie lielo sabiedrību ierēdņi, Rietumu kovboji, visdažādāko tautību jūrnieki, mednieki un suņu dzinēji.

El-Sū elpoja šo kosmopolītisko atmosfēru. Angliski viņa runāja tikpat labi kā savā dzimtajā valodā, un viņa dzie­dāja angļu dziesmas un balādes. Viņa zināja pagātnē aizejošos indiāņu rituālus un atmirstošās tradīcijas. Ja bija nepieciešams, viņa prata apģērbties kā virsaiša meita. Parasti gan viņa ģērbās kā baltās sievietes. Ne velti viņa misijā bija mācījusies šūt, un viņai piemita iedzimta māk­slinieciskā gaume. Viņa valkāja kleitas kā baltā sieviete un šuva sev tādas kleitas, kas viņai piestāvēja.

Savā ziņā El-Sū bija tikpat neparasta kā viņas tēvs, un viņas stāvoklis bija tikpat neparasts kā vecā Klakī-Nā stāvoklis. Viņa bija vienīgā indiāniete, pret kuru kā pret līdzīgu izturējās nedaudzās Tananā dzīvojošās baltās sie­vietes. Viņa bija vienīgā indiāniete, kurai baltie vīrieši godīgi piedāvāja roku un sirdi. Un, visbeidzot, viņa bija vienīgā indiāniete, kuru nebija apvainojis neviens baltais.

Tas bija tāpēc, ka El-Sū bija skaista — ne tāda kā skaistās baltās sievietes un ne tāda kā skaistās indiānie­tes. Viņas skaistums slēpās iekšējā ugunī, kas nav atka­rīga no sejas vaibstiem. Kas attiecas uz sejas vaibstiem, tad El-S u bija klasisks indiānietes tips. Viņai bija melni mati un bronzas krāsas āda, melnas acis, starojošas, dros­mīgas, lepnas un asas kā zobena zaigums, mazs ērgļa de­guns ar plānām, trīsošām nāsīm, paaugsti, bet ne pārāk plati vaigu kauli un plānas, bet ne pārāk plānas lūpas. Galvenais viņā tomēr bija iekšējā uguns — neizskaidro­jamā dvēseles liesma, kas maigi staroja vai dega meitenes acīs, rotāja ar sārtumu viņas vaigus, lika ieplesties nā­sīm, savilka smaidā lūpas vai arī, kad viņa bija nopietna, tomēr slēpās mutes kaktiņos, lai kuru katru brīdi līksmi uzdzirkstītu.

El-Sū bija asprātīga, viņas joki reti kad sāpīgi dzēla, taču viņa ātri pamanīja apkārtējo cilvēku mazās vājībi- ņas. Meitenes smiekli kā šaudīga liesma aizdedzināja cil­vēkus, un visi atbildēja viņai ar tādiem pašiem smiekliem. Un tomēr viņa nekad nenokļuva uzmanības centrā. Viņa to nepieļāva. Lielo māju un visu, ar ko tā bija ievērības cienīga, bija radījis viņas tēvs, un līdz mūža pēdējām die­nām te valdīja viņš — saimnieks, izpriecu rīkotājs un likumdevējs. Tiesa, tēvam kļūstot aizvien nespēcīgākam, El-Sū pārņēma pienākuņius no viņa gurstošajām rokām. Ārēji viņš gan Joprojām valdīja, nereti snauzdams pat pie galda, — šis kādreizējais uzdzīvotājs, kas tikai šķie­tami vēl bija dzīru saimnieks.

Bet pa lielo māju klīda draudīgs stāvs — Porportuks, kas kratīja galvu, nosodīja dzīrošanu un maksāja par visu. Nevar teikt, ka viņš izdotu pārāk daudz naudas, jo viņam noslēpumainā kārtā izdevās ievērot pašam savas intereses un pamazām gadu no gada pievākt Klakī-Nā īpašumu. Reiz Porportuks iedrošinājās pārmest El-Sū par lielajā mājā valdošo izšķērdīgo dzīves veidu — tas notika tad, kad viņš jau bija aprijis gandrīz visu Klakī-Nā bagātību, — taču vairs nekad viņš neuzdrīk­stējās pārmest El-Sū. Meitene, tāpat kā viņas tēvs, bija aristokrāte, tāpat kā viņš, nicināja naudu un godu vēr­tēja augstāk par visu.

Porportuks joprojām nelabprāt aizdeva naudu, un šī nauda tūliņ aizgāja garu ceļu kā zelta putas. Vienu gan El-Sū bija stingri apņēmusies: tēvam jānomirst tāpat, kā viņš dzīvojis. Viņš nedrīkst manīt sava diženuma no­rietu, līksmība nedrīkst noklust, lielā viesmīlība nedrīkst izsīkt. Kad piemeklēja bads, izsalkušie indiāņi, tāpat kā vecos laikos, nāca uz lielo māju un aizgāja no turienes paēduši. Kad mocīja bads un nebija arī naudas, to aiz­ņēmās no vecā Porportuka, un indiāņi tik un tā aizgāja apmierināti. El-Sū līdz ar citu laikmetu un zemju aristo­krātiem varētu atkārtot, ka pēc viņas kaut vai ūdens plūdi. Sajā gadījumā viņai plūdi bija vecais Porportuks. Aizdodot naudu, viņš ikreiz aizvien vairāk uzlūkoja mei­teni kā savu īpašumu un juta sevī mostamies mūžsenās vēlmes.

Bet El-Sū neskatījās uz veco. Viņa neskatījās arī uz baltajiem vīriešiem, kuri gribēja precēt viņu misijā, kā baltajiem pieņemts, — ar gredzeniem, mācītāju un bī- beli, tāpēc ka Tananā dzīvoja jauneklis, vārdā Akūns, viņas tautietis, viņas ciltsbrālis un viņas ciema iedzīvo­tājs. Jauneklis viņai šķita stiprs un skaists, viņš bija liels mednieks, bet, tā kā tālu un bieži ceļoja, tad bija gaužām nabadzīgs. Viņš bija apmeklējis vietas, kur cil­vēks līdz šim kāju nebija spēris, bija ceļojis uz Sitku un Savienotajām Valstīm, šķērsojis kontinentu līdz Hu- dzona līcim un atpakaļ, ar roņu mednieku kuģi aizbrau­cis līdz Sibīrijai un Japānai.

Pārradies no Klondaikas zelta laukiem, Akūns, kā pa­rasts, iegriezās lielajā mājā, lai pastāstītu vecajam Klakī-Nā par visu, ko pasaulē pieredzējis, un te viņš pirmo reizi satika El-Sū, kura pirms trim gadiem bija atbraukusi no misijas. Pēc tam Akūns vairs nekur ne­ceļoja. Viņš noraidīja piedāvājumu strādāt par loci uz lielajiem tvaikoņiem, kaut gan viņam solīja divdesmit dolāru dienā. Viņš mazliet medīja, mazliet zvejoja, bet ne sevišķi tālu no Tananas, un viņš bieži un ilgi kavējās lielajā mājā. El-Sū salīdzināja viņu ar citiem vīriešiem un atzina, ka viņš ir labāks par tiem. Akūns dziedāja viņai dziesmas un iedegās kvēlā kaislībā, un drīz viss ciems zināja, ka viņš iemīlējies El-Sū. Bet Porportuks tikai smīkņāja un aizdeva naudu lielās mājas uzturēšanai.

Un tad pienāca Klakī-Nā pēdējās pirmsnāves dzīres. Viņš sēdēja pie galda, un viņa rīklē bija iestrēgusi nāve, kuru nevarēja aizskalot ar vīnu. Ļaudis smējās, plēsa jokus un dziedāja, Akūns izstāstīja tādu notikumu, ka sijas cēlās gaisā no smiekliem. Pie galda nebija ne asaru, ne nopūtu. Visiem likās gluži dabiski, ka Klakī-Nā jānomirst tāpat, kā viņš dzīvojis, un neviens to nezināja labāk par El-Sū ar viņas mākslinieces dvēseli. Uz dzī­rēm bija sanākusi tā pati vecā kompānija un, kā vien­mēr, trīs apsaldējušies matroži, nupat kā atgriezušies no tāla ceļojuma uz Arktiku, vienīgie, kas bija palikuši dzīvi no septiņdesmit četru vīru lielās komandas. Klakī- Nā aiz muguras stāvēja četri veči — pēdējie no kal­piem, kas bija strādājuši pie viņa jaunības dienās. Viņu asarojošās acis nepalaida garām nevienu saimnieka kus­tību, ļoganās rokas pildīja viņa glāzi un sita viņam pa muguru starp lāpstiņām, kad nāve sarosījās un Klakī-Nā sāka klepot un elsot.

Tā bija neprātīga nakts, stundas ritēja, visur valdīja smiekli un jautrība, bet Klakī-Nā rīklē aizvien nemierī- gāk rosījās nāve. Tad viņš aizsūtīja pēc Porportuka. Un Porportuks ienāca iekšā no sprēgoņas, lai pārmetoši no­lūkotos uz galdu, kas bija pilns ar gāju un vīnu, par ko viņš bija samaksājis. Bet, kad Porportuks, pārlaidis skatienu garajai piesarkušo seju rindai, galda attālākajā galā ieraudzīja El-Sū, viņa acis iegailējās un pārme­tums uz mirkli nozuda no sejas.

Viņam atbrīvoja vietu blakus Klakī-Nā un nolika priekšā glāzi. Klakī-Nā pats ar savām rokām ielēja vi­ņam glāzē ugunīgo dziru.

— Dzer! — viņš uzsadca. — Vai nav labs?

Porportukam acīs sariesās valgums, viņš piekrītoši pa­locīja galvu un nošmaukstināja lūpas.

— Vai tu savā mājā kaut ko tādu esi baudījis? — jautāja Klakī-Nā.

— Nenoliegšu, ka šis dzēriens ir labs manai vecajai rīklei… — Porportuks atbildēja, taču neizteica domu līdz galam.

— Bet tas pārāk dārgi maksā, — Klakī-Nā iesmie­damies pabeidza viņa vietā.

Porportuks satrūkās no smiekliem, kas aizvēlās pār galdu. Viņa acīs iedegās Jauna uguntiņa.

— Mēs kopā augām un esam vienos gados, — viņš teica. — Tev rīklē tup nāve, bet es vēl esmu dzīvs un spēka pilns.

Telpā kļuva dzirdama draudoša murdoņa. Klakī-Nā sāka klepot un smakt, un vecie kalpi ņēmās vālēt viņam pa muguru. Viņš atguva elpu un pacēla roku, lai no­mierinātu sadusmotos viesus.

— Tev bija žēl kurināt uguni pašam savā mājā, tā­pēc ka malka maksā pārāk dārgi! — viņš izkliedza. — Tev bija žēl dzīvot. Dzīve maksā pārāk dārgi, bel tev negribējās maksāt šo cenu. Tava dzīve ir līdzīga būdai, kurā ir izdzisusi uguns un uz grīdas nav pa­klāju. — Viņš deva kalpiem zīmi pieliet glāzi un pa­cēla to. — Toties es esmu dzīvojis. Un dzīve ir sildī­jusi mani tā, kā tevi nekad nav sildījusi. Tas tiesa, tu dzīvosi ilgi. Bet visgarākās naktis ir aukstas naktis, un tad cilvēks dreb un nevar aizmigt. Manas naktis ir bijušas īsas, bet es esmu gulējis siltumā.

Klakī-Nā izdzēra glāzi. Kalpa drebošā roka nepaguva satvert glāzi, kad tā sašķīda uz grīdas. Smagi elpo­dams, Klakī-Nā atslīga atpakaļ, skatījās, kā visi tukšo glāzes, un viņa lūpas, atbildot skaļajiem piekrišanas saucieniem, savilkās vieglā smaidā. Viņš deva zīmi, un divi kalpi atkal mēģināja nosēdināt namatēvu taisni. Taču viņi bija vājulīgi, turpretī Klakī-Nā varena auguma, un kalpiem četratā ar grūtībām izdevās uzdabūt viņu augšā.

— Bet neba tas ir no svara, kā kurais dzīvo, — Klakī- Nā turpināja. — Mums ar tevi, Porportuk, šovakar ir kaut kas cits kārtojams. Parādi ir nelaime, bet es esmu iekūlies šajā nelaimē. Cik tad es tev esmu parādā?

Porportuks pavandījās savā somā un izvilka papīru. Iedzēris mazu malciņu no glāzes, viņš sāka:

— Te tu esi parakstījies, ka tūkstoš astoņsimt astoņ­desmit devītā gada augustā aizņēmies trīssimt dolāru. Procenti nav nomaksāti. Nākamajā gadā tu esi aizņē­mies piecsimt dolāru. Sī nauda tika pieskaitīta klāt tiem tūkstoš dolāriem, kurus tu aizņēmies pēc diviem mēne­šiem. Tad vēl ir paraksts …

— Liec mierā parakstus! — nepacietīgi uzsauca Klakī- Nā. — Man no tiem galva griežas un viss tur iekšā jūk. Cik kopā? Cik es tev esmu parādā?

Proportuks ieskatījās papīrā.

— Piecpadsmittūkstoš deviņsimt sešdesmit septiņus dolārus un septiņdesmit piecus centus, — viņš rūpīgi nolasīja.

— Lai būtu apaļi sešpadsmit tūkstoši, — augstsirdīgi sacīja Klakī-Nā. — Neapaļi skaitļi allažiņ jauc galvu. Bet tagad — tālab es arī ataicināju tevi — uzraksti man jaunu parādzīmi par sešpadsmit tūkstošiem, es to parakstīšu. Man vienalga, cik procentu tu prasīsi. Prasi, cik lielus gribi, un atzīmē, ka atdošu tev šo parādu viņā saulē, kur mēs satiksimies pie visu indiāņu Lielā Tēva ugunskura. Tur es tev atdošu šo parādu. To es tev ap­solu. Dodu Klakī-Nā vārdu.

Porportuks izskatījās kā no plaukta nokritis, un istabu satricināja klātesošo dārdošie smiekli. Klakī-Nā pacēla roku.

— Nē! — viņš kliedza. — Tas nav joks. Es saku go­dīgi. Tieši tālab es aizsūtīju pēc tevis, Porportuk. Izrak­sti parādzīmi!

— Man nav nekādu darīšanu ar viņu sauli, — lēni sacīja Porportuks.

— Vai tad tu netici, ka satiksi mani Lielā Tēva priekšā? — jautāja Klakī-Nā un piebilda: — Es katrā ziņā būšu tur.

— Man nav nekādu darīšanu ar viņu sauli, — Por­portuks nīgri atkārtoja.

Mirstošais skatījās uz viņu neviltotā izbrīna.

— Es nekā nezinu par to pasauli, — Porportuks pa­skaidroja. — Es kārtoju darīšanas šajā pasaulē.

Klakī-Nā seja apskaidrojās.

— Tas tālab, ka tavas naktis ir aukstas, — viņš iesmiedamies teica, tad* kādu brīdi klusējis, turpināja: — Tu gribi, lai tev samaksā šajā saule. Man paliek šī māja. Ņem to un sadedzini parādzīmes pie šīs sveces!

— Tā ir veca māja un nav to vērta, — atbildēja Por­portuks.

— Man ir zelta lauks pie Līkā Laša.

— Tas nekad nav atmaksājies.

— Mana daļa ir ieguldīta tvaikonī «Koijokuks». Man pieder puse no tā.

— Tvaikonis guļ Jukonas dibenā.

Klakī-Nā satrūkās.

— Pareizi, to es biju piemirsis. Tas notika pērnpava- sar, kad gāja ledus.

Klakī-Nā kādu brīdi ļāvās pārdomām; neviens nepie- skārās glāzēm, visi gaidīja, kad viņš sāks runāt.

— Tad jau iznāk, ka esmu tev parādā tādu summu, ko es nevaru samaksāt… šajā saulē?

Porportuks pamāja ar galvu un palūkojās apkārt.

— Iznāk, ka tu, Porportuk, esi slikts veikalnieks, — zobgalīgi teica Klakī-Nā.

Bet Porportuks nekaunīgi atbildēja:

— Tā vis nav. Vēl ir viens nodrošinājums.

— Ko? — iesaucās Klakī-Nā. — Vai tad man vēl kaut kas pieder? Nosauc to, un tas ir tavs, un parads būs dzēsts.

— Rau, kur tas ir! — Porportuks norādīja uz El-Sū.

Klakī-Nā nesaprata. Viņš skatījās uz to pusi, kur ra­dīja Porportuks, izberzēja acis un skatījās atkal.

— Tava meita El-Sū … Es viņu paņemšu, un parads būs nolīdzināts. Es sadedzināšu parādzīmes pie šīs sveces.

Klakī-Nā platās krūtis sāka cilāties.

— Ha-jia! Tas nu gan ir joks! Ha-ha-ha! — viņš skaļi smējās. — Un to saki tu ar savu auksto gultu un meitām, kuras El-Sū var būt par māti!

Viņš sāka klepot un smakt, un vecie 'kalpi uzsita vi­ņam pa muguru.

— Ha-ha! — Klakī-Nā no jauna laida vaļā smējienu, un viņam atkal aptrūka elpas.

Porportuks pacietīgi gaidīja, malkodams no savas glā­zes un pētīdams abpus galda sēdošo sejas. Beidzot viņš sacīja:

— Tas nav joks. Es runāju no tiesas.

Klakī-Nā atskurba, palūkojās uz Porportuku, sniedzās pēc glāzes, bet nevarēja to aizsniegt. Viens no kalpiem iedeva viņam glāzi, un Klakī-Nā to ar visu šķidrumu iesvieda Porportukam sejā.

— Trieciet viņu laukā! — Klakī-Nā nodārdināja, uz­runādams viesus, kuri gaidīja mājienu kā saitē turētu medību suņu čumurs. — Un gāziet viņu sniegā!

Kad satrakojušos ļaužu ņūklis bija aizvēlies viņam ga­rām un nozudis aiz durvīm, Klakī-Nā deva zīmi kalpiem, visi četri drebošie večuki palīdzēja viņam uzslieties kā­jās un sagaidīt atpakaļ nākošos trakuļus stāvot, ar glāzi rokā, uzsaucot tostu īsajām naktīm, kad cilvēks guļ sil­tumā.

Lai dabūtu skaidrību, kā īsti ir ar Klakī-Nā īpašumu, nebija vajadzīgs ilgs laiks. El-Sū uzaicināja palīgā angli

Tomiju, faktorijas pārdevēju. Viņas tēvs bija atstājis vienīgi parādus, pagarinātas parādzīmes, ķīlu zīmes un ieķīlātu īpašumu, kas nebija vairs ne plika graša vērts. Visas parādzīmes un ķīlu zīmes atradās pie Porportuka. Pētīdams augļotāja noteiktos procentus, Tomijs ikreiz sauca viņu par laupītāju.

— Vai tas ir parāds, Tomij? — jautāja El-Sū.

— Tā ir laupīšana, — atbildēja Tomijs.

— Un tomēr tas ir parāds, — viņa palika pie sava.

Pagāja ziema, atnāca pavasaris, bet parāds Porportu-

kam nebija samaksāts. Viņš bieži iegriezās pie El-Sū un gari skaidroja viņai, kā savā laikā bija skaidrojis meite­nes tēvam, kādā veidā parāds var tikt nolīdzināts. Viņš pat ņēma līdzi vecu šamani, kurš centās viņai iestāstīt, ka Klakī-Nā būs lemts mūžīgs lāsts, ja parāds netiks dzēsts. Kādu dienu pēc viena no šādiem apmeklējumiem El-Sū paziņoja Porportukam savu galīgo lēmumu.

— Ņem vērā, lūk, ko, — viņa sacīja. — Pirmkārt, es nebūšu tava sieva. Iegaumē to! Otrkārt, tu dabūsi savus sešpadsmit tūkstošus dolāru visus līdz pēdējam cen­tam …

— Piecpadsmittūkstoš deviņsimt sešdesmit septiņus do­lārus un septiņdesmit piecus centus, — Porportuks iz­laboja.

— Mans tēvs teica, ka sešpadsmittūkstoš, — El-Sū at­bildēja. — Tu tos dabūsi.

— Kādā veidā?

— Es nezinu, kādā, bet gan jau izgudrošu. Bet tagad ej un nebāzies man virsū! Ja tu … — viņa brīdi vilcinā­jās, gribēdama izdomāt piemērotu sodu, — … ja tu neat­stāsies no manis, es likšu tevi atkal nogāzt zemē, līdzko uzkritīs pirmais sniegs.

Sī saruna notika agrā pavasarī, un drīz vien El-Sū pārsteidza visu zemi. Pa Jukonu no Cilkuta līdz deltai, no nometnes līdz nometnei, līdz pašai attālākajai no­metnei aizklīda valodas, ka jūnijā, līdzko sāks nākt laši, El-Sū, Klakī-Nā meita, pārdos sevi ūtrupē, lai nolīdzi­nātu parādu Porportukam. Mēģinājumi atrunāt viņu bija veltīgi. Garīdznieks no Svētā Georga misijas centās mei­teni apvārdot, bet viņa atbildēja:

— Viņā saulē parādus samaksā tikai dievam tam kun­gam. Cilvēkiem parādi jānokārto tepat zemes virsū, un te tie arī tiks nokārtoti.

Akūns mēģināja viņu pārliecināt, bet viņa atbildēja:

— Es mīlu tevi, Akūn, bet gods stādāms augstāk par mīlestību. Un vai es drīkstu apkaunot savu tēvu?

Ar pirmo tvaikoni no Svētā Krusta misijas ieradās māsa Alberta, bet arī viņa neko nepanāca.

— Mans tēvs klaiņo pa bieziem un bezgalīgiem me­žiem, — El-Sū atteica, — un viņš vaimanādams klaiņos tur kopā ar citām pazudušām dvēselēm tik ilgi, kamēr nebūs samaksāts parāds. Tad, tikai tad viņam būs at­ļauts ieiet Lielā Tēva namā.

— Un tu tam tici? — māsa Alberta jautāja.

— Nezinu, — El-Sū atbildēja. — Tam ticēja mans tēvs.

Māsa Alberta skeptiski paraustīja plecus.

— Un ja nu tas, kam mēs ticam, izrādās taisnība? — El-Sū turpināja. — Kāpēc gan ne? Jums šī viņpasaule ir debesis, kur spēlē arfas … tāpēc ka jūs ticat debesīm un arfām. Manam tēvam viņpasaule ir liela māja, kur viņš mūžīgi sēdēs pie dzīru galda kopā ar dievu.

— Bet tu? — vaicāja māsa Alberta. — Kādu tu iedo­mājies viņpasauli?

El-Sū brīdi neatbildēja.

— Man gribētos mazliet kā no viena, tā no otra, — viņa sacīja. — Man gribētos tur satikt jūs un savu tēvu.

Pienāca ūtrupes diena. Tanana bija ļaužu pilna. Sa­skaņā ar paražu ciltis bija sapulcējušās un gaidīja nā­kam lašus, bet pa to starpu kavēja laiku dziedot un drais- kuļojot, tirgojoties un tenkojot. Kā vienmēr, te apgrozī­jās dēkaiņi, tirgotāji un zelta meklētāji, un bez tam vēl daudz balto, kuri bija atnākuši aiz ziņkāres vai aiz ap­rēķina.

Pavasaris togad bija vēls un arī laši parādījās vēlu. Šī aizkavēšanās tikai sakāpināja interesi. Bet pašā ūt­rupes dienā stāvoklis kļuva vēl vairāk saspīlēts Akūna dēļ. Viņš visu klātbūtnē svinīgi paziņoja, ka tas, kas nopirks El-Sū, uz vietas mirs, vienalga, kas viņš būtu. Viņš pasvārstīja rokā vinčestru, rādīdams, no kurienes nāks nāve. El-Sū sadusmojās, bet Akūns atteicās runāt ar viņu un devās uz faktoriju, lai apgādātos ar pat­ronām.

Pirmo lasi izvilka desmitos vakarā, bet pusnaktī sa­kās ūtrupe. Tā notika Jukonas augstajā krastā. Aiz ap­vāršņa pakāpusies saule vēlās uz ziemeļiem, un debesis bija draudīgi sarkanas. Milzīgs pūlis drūzmējās ap gaidu im diviem krēsliem, kas bija nolikti pašā upes malā. Priekšā stāvēja neskaitāmi baltie un vairāku cilšu virsaiši. Visredzamākajā vietā pirmajā rindā stāvēja Akūns ar šauteni rokā. Tomijs pēc El-Sū lūguma bija uzņēmies ūtrupnieka pienākumus, bet viņa pati turēja atklāšanas runu un aprakstīja pārdošanai izliktās preces. Viņa bija tautas tērpā, virsaiša meitas apģērbā, barbariski skaista un uzkāpa uz krēsla, lai visi viņu labi redzētu.

— Kurš grib nopirkt sev sievu? —viņa jautāja. — Pa­skatieties uz mani! Man ir divdesmit gadu, un es esmu jaunava. Es būšu laba sieva tam vīrietim, kurš mani nopirks. Ja viņš būs baltais, es ģērbšos kā visas baltās sievietes, ja viņš būs indiānis, es ģērbšos… — viņa saminstinājās, — kā indiāniete. Es protu pati šūt sev kleitas, mazgāt un lāpīt veļu. Astoņus gadus man to visu mācīja Svētā Krusta misijā. Es protu lasīt un rakstīt angliski un spēlēju ērģeles. Turklāt es zinu arit­mētiku un mazliet algebru … pavisam nedaudz. Mani nopirks tas, kas solīs visaugstāko cenu, un viņam es iz­sniegšu zīmi, ka esmu pārdevusi sevi. Jā, es piemirsu pateikt, ka labi dziedu un savā mūžā ne reizi neesmu slimojusi. Es sveru simt trīsdesmit divas mārciņas, mans tēvs ir miris, un man nav neviena radinieka. Kurš grib mani pirkt?

Viņa pārlaida liesmojošu un bezbailīgu skatienu pūlim un nokāpa no krēsla. Tomijs palūdza viņu kāpt atpakaļ, pats uztrausās uz otra krēsla un sāka ūtrupi.

El-Sū apkārt stāvēja viņas tēva četri vecie kalpi. Gadu nnsta bija saliekusi viņus ragā un padarījusi stīvus, vi­ņiem prātā bija tikai ēšana; šie aizgājušās paaudzes pārstāvji vienaldzīgi noraudzījās jauniešu aušībās. Pūļa priekšā vietas ieņēma vairāki Eldorado un Bonanzas ka­raļi no Jukonas Augšteces, bet blakus viņiem — divi no skorbuta uzblīduši neveiksmīgi zelta meklētāji uz kru­ķiem. No pūļa biežņas, acis iepletusi, galvu ziņkārīgi pa­bāza kāda indiāniete no Augšējās Tananas; no piekrastes atmaldījies sitkietis stāvēja plecu pie pleca ar stikieti no Lebarža ezera, bet turpat netālu no viņiem savmaļus — kādi seši kanādiešu ceļotāji. Tālumā bija dzirdamas ne­skaitāmu putnu klusinātās klaigas ligzdošanas vietās. Bezdelīgas šaudījās zemu pāri galvām, gandrīz skar­damas Jukonas rāmos ūdeņus, svilpoja sarkankrūtītis.

Neredzamās saules slīpie stari lauzās cauri dūmiem, kas cēlās no meža ugunsgrēkiem kādas tūkstoš jūdzes no še­jienes, un krāsoja debesis tumšsarkanas, bet zeme atsta­rotajā gaismā kļuva iesārta. Zemes sārtums atspoguļojās arī visu klātesošo sejās, tāpēc viss likās pārdabisks un fantastisks.

Izsole sākās pagausi. Sitkietis, kas šajā apgabalā bija pirmo reizi un ieradies tikai pirms pusstundas, pašapzi­nīgi solīja simt dolāru un jutās pārsteigts, kad Akūns ar šauteni draudoši pagriezās pret viņu. Neviens vairs nenoteica jaunu cenu. Tad kāds indiāņu locis no Toci- kakatas piesolīja simt piecdesmit dolāru, kāds no Juko­nas Augšteces padzīts kāršu spēlmanis paaugstināja cenu līdz divsimt dolāriem. El-Sū tas skumdināja, viņas lep­nums bija aizskarts, un tomēr viņa to neizrādīja, tikai vēl izaicinošāk uzlūkoja pūli.

Skatītāji saviļņojās, kad uz priekšu lauzās Porportuks.

— Piecsimt dolāru! — viņš skaļi paziņoja un lepni pa­lūkojās apkārt, lai redzētu, kādu iespaidu atstājusi no­sauktā summa.

Viņš bija nolēmis izmantot savu lielo bagātību kā rungu, lai apdullinātu sāncenšus jau pašā sākumā. Bet viens no ceļotājiem, lūkodamies uz El-Sū kvēlojošām acīm, pielika klāt vēl-simt dolāru.

— Septiņsimt! — tūlīt atsaucās Porportuks.

— Astoņsimt! — tikpat ātri atbildēja kanādietis.

Porportuks no jauna lika lietā savu rungu.

— Tūkstoš divsimt! — viņš izkliedza.

Rūgti vīlies, ceļotājs padevās. Vairāk neviens nesolīja. Tomijs pūlējās cik spēdams, taču jaunus piedāvājumus kā nevarēja, tā nevarēja izdabūt.

El-Sū uzrunāja Porportuku:

— Tev, Porportuk, derētu labi apdomāt, ko tu dari. Vai esi aizmirsis, ko es tev teicu, — ka es nekad nebūšu tava sieva?

— Tā ir publiska ūtrupe, — iebilda Porportuks. — Es nopirkšu tevi, un visi papīri lai būs, kā pienākas. Es solīju tūkstoš divsimt dolāru. Pagaidām tu esi lēta.

— Sasodīti lēta! — iesaucās Tomijs. — Kas par to, ka es esmu ūtrupnieks? Tādēļ vien man nav liegts pa­šam piedalīties izsolē. Es dodu tūkstoš trīssimt dolāru.

— Tūkstoš četrsimt, — deva pretī Porportuks.

— Es nopirkšu tevi, un tu būsi mana … mana māsa,—

Tomijs pačukstēja El-Sū un tad skaļi sacīja: — Tūkstoš piecsimt!

Kad likme sasniedza divus tūkstošus, izsolē iesaistījās viens no Eldorado karaļiem, un Tomijs izstājās no spēles.

Porportuks trešo reizi lika lietā savas bagātības rungu un paaugstināja likmi uzreiz par piecsimt dolāriem. Ta­gad bija aizskarts Eldorado karaļa lepnums. Neviens ne­drīkstēja sist viņu pušu. Un viņš paaugstināja likmi vēl par piecsimt dolāriem.

Tagad par El-Sū deva trīs tūkstošus. Porportuks pa­augstināja likmi līdz trīstūkstoš piecsimt dolāriem un pa­lika ar vaļēju muti, kad Eldorado karalis piesvieda klāt veselus tūkstoš dolārus. Porportuks palielināja likmi par pieciem simtiem, un viņam aiz pārsteiguma aizcirtās elpa, kad Eldorado karalis palielināja to vēl par tūkstoti.

Porportuks sāka skaisties. Bija aizskarts viņa pašlep­nums, bija mests izaicinājums viņa varenībai, kas izpau­dās bagātībā. Porportuks nedrīkstēja pieļaut, ka viņu pazemo visu priekšā. Svarīgakais tagad nebija El-Sū. Viņš bija gatavs palaist vējā visus savus dzīves auksto nakšu ietaupījumus. El-Sū cena bija pacēlusies līdz se­šiem tūkstošiem. Viņš deva septiņus. Pēc tam likme sāka pieaugt pa tūkstoš dolāriem tik strauji, ka ūtrupes dalīb­nieki labi ja paguva nosaukt summu. Kad bija sasniegti četrpadsmit tūkstoši, abi solītāji apklusa, lai atvilktu elpu.

Tad atgadījās kaut kas negaidīts. Tika laista darbā vēl smagāka runga. Pārtraukumā kāršu spēlmanis, sa­odis, ka te varēs iedzīvoties, no saviem draugiem noorga­nizēja sindikātu un* piesolīja sešpadsmit tūkstošus dolāru.

— Septiņpadsmit tūkstoši, — vārgi izdvesa Porportuks.

— Astoņpadsmit, — teica karalis.

Porportuks saņēma spēkus.

— Divdesmit tūkstošu.

Sindikāts izstājās no spēles. Eldorado karalis paaug­stināja likmi vēl par tūkstoti, Porportuks arī, un, kamēr viņi sacentās, Akūns draudoši un tai pašā laikā ziņkāri pagriezās te pret vienu, te pret otru, it kā gribētu izdi­bināt, kāds tad īsti ir tas cilvēks, kas viņam jānogalina. Kad karalis grasījās kārtējo reizi paaugstināt likmi un Akūns sāka spraukties viņam tuvāk, karalis vispirms no­ņēma revolveri, kas karājās viņam pie sāniem, un tad teica:

— Divdesmit trīs tūkstoši.

— Divdesmit četri tūkstoši, — neatpalika Porportuks. Viņš Jauni pasmīkāja, jo pārliecība, ar kādu viņš paaug­stināja likmi, beidzot bija satricinājusi karali. Tas pie­gāja tuvāk El-Sū un ilgi un uzmanīgi aplūkoja meiteni.

— Vēl pieci simti, — beidzot viņš sacīja.

— Divdesmit pieci tūkstoši, — vēlreiz pacēla cenu Por­portuks.

Karalis ilgi skatījās uz El-Sū un nošūpoja galvu. Tad viņš paskatījās vēlreiz un negribīgi izspieda caur zobiem:

— Vēl pieci simti,

— Divdesmit seši tūkstoši, — izgrūda Porportuks.

Karalis atkal nošūpoja galvu un novērsās, lai nebūtu

jāredz Tomija lūdzošās acis. Pa to starpu Akūns bija pievirzījies pavisam tuvu Porportukam. El-Sū vērīgās acis to pamanīja, un, kamēr Toinijs mēģināja piedabūt Eldo­rado karali, lai tas vēlreiz paaugstina likmi, viņa pielie­cās un iečukstēja kaut ko ausī kalpam. Gaisā nebija pa­guvuši izskanēt Tomija vārdi: «Tiek pārdota … Tiek pār­dota … Tiek pārdota …» — kad kalps piegāja pie Akūna un iečukstēja arī viņam kaut ko ausī. Akūns izlikās, ka nav neko dzirdējis, lai gan El-Sū nepacietīgi skatījās uz viņu.

— Pārdota! — noskanēja Tomija balss. — Pārdota Porportukam par divdesmit sešiem tūkstošiem dolāru.

Porportuks, neomulīgi juzdamies, paraudzījās uz Akūnu. Visu acis bija pievērstas Akūnam, bet viņš nekustināja ne pirksta.

— Lai atnes svarus, — sacīja El-Sū.

— Es norēķināšos savā mājā, — teica Porportuks.

— Lai atnes svarus, — El-Sū atkārtoja. — Jānorēķi­nās te, lai visi redz.

No faktorijas atnesa zelta svarus, bet Porportuks pa to laiku aizgāja uz māju un atgriezās kopā ar kādu vīru, kas stiepa uz muguras aļņādas maisus ar zelta smiltīm. Bez tam Porportukam ar šauteni rokā sekoja vēl viens vīrs, kas nenolaida acu no Akūna.

— Te būs parādzīmes un ķīlu zīmes par piecpadsmit- tūkstoš deviņsimt sešdesmit septiņiem dolāriem un septiņ­desmit pieciem centiem, — teica Porportuks.

El-Sū paņēma papīrus un sacīja Tomijam:

— Lai būtu apaļi sešpadsmit tūkstoši.

— Atliek samaksāt desmittūkstoš dolāru zeltā, — teica Tomijs.

Porportuks pamāja ar galvu un atsēja vajā maisus. El-Sū, stāvēdama ūdens malā, saplēsa papīrus driskās un palaida pa vējam Jukonā.

Sāka svērt zelta smiltis, bet tad notika aizķeršanās.

— Rēķināsim, protams, septiņpadsmit dolāru uncē, — Porportuks teica Tomijam, kad tas sāka regulēt svarus.

— Nē, sešpadsmit, — asi teica El-Sū.

— Pie mums visur ir pieņemts rēķināt zelta smiltis par septiņpadsmit dolāriem uncē, — iebilda Porportuks, — un šis ir lietišķs darījums.

El-Sū iesmējās.

— Tas ir jauns paradums, — viņa sacīja. — .Tas tika ieviests šopavasar. Pērn un agrāk rēķināja sešpadsmit dolāru uncē. Kad mans tēvs aizņēmās naudu, tad rēķi­nāja sešpadsmit dolāru. Kad viņš pirka veikalā preces par naudu, ko bija aizņēmies no tevis, tad par vienu unci viņš dabūja miltus par sešpadsmit, nevis par sep­tiņpadsmit dolāriem. Tāpēc tu rēķināsi par mani nevis septiņpadsmit, bet sešpadsmit dolāru.

Porportuks kaut ko norūca un lika svērt smiltis.

— Sasver tās trīs daļās, Tomij, — teica El-Sū. — Tūk­stoš dolāru te, trīstūkstoš te, bet seštūkstoš dolāru, lūk, te.

Darbs virzījās uz priekšu gausi, un, kamēr tika svēr­tas zelta smiltis, visu skatieni bija pievērsti Akūnam.

— Viņš gaida, kad būs atdota nauda, — kāds ieminē­jās, un šie vārdi aplidoja pūli; ļaudis gaidīja, ko Akūns darīs, kad viss būs nokārtots. Arī Porportukam līdzi at­nākušais cilvēks ar šauteni gaidīja un skatījās uz Akūnu.

Beidzot svēršana bija galā un zelta smiltis gulēja uz galda trīs tumši dzeltenās kaudzītēs.

— Te ir trīstūkstoš dolāru, mana tēva parāds sabied­rībai, — teica El-Sū. — Ņem tos, Tomij, un nodod sa­biedrībai! Te stāv četri sirmgalvji, Tomij. Tu viņus pa­zīsti. Bet te ir tūkstoš dolāru. Ņem tos un gādā, lai sirm­galvji vienmēr būtu paēduši un viņiem netrūktu tabakas!

Tomijs sabēra zeltu atsevišķos maisiņos. Uz galda pa­lika seši tūkstoši dolāru. El-Sū ar liekšķerīti pagrāba smiltis un, negaidot pagriezusies, kā zelta lietu izbēra Jukonā. Kad viņa otrreiz iedūra liekšķerīti zelta smiltīs, Porportuks satvēra viņu aiz rokas.

— Tas ir mans, — viņa mierīgi teica. Porportuks palaida roku vaļā un, zobus griezdams, caur pieri

noskatījās, kā viņa izber upē visas zelta smiltis līdz pēdējam graudiņam.

Pūlis raudzījās tikai uz Akūnu, bet Porportuka kalps, turēdams pirkstu uz gaiļa, pagrieza šauteni pret Akūnu, kas stāvēja kādu jardu no viņa. Taču puisis bija pavisam mierīgs.

— Raksti augšā pirkuma papīru, — drūmi teica Por­portuks.

Un Tomijs uzrakstīja pirkuma aktu, saskaņā ar kuru visas sievietes El-Sū tiesības tika piešķirtas cilvēkam, vārdā Porportuks. El-Sū parakstīja dokumentu, Porpor­tuks salocīja to un iebāza somā. Pēkšņi viņa acis iekvē­lojās — un viņš negaidot uzrunāja El-Sū.

— Tas nebija tava tēva parāds, — Porportuks teica. — To, ko es samaksāju, es samaksāju par tevi. Tu pār­devi sevi šodien, nevis pagājušajā gadā vai vēl agrāk. Par katru unci smilšu, ar kurām es samaksāju par tevi, šodien faktorija dod miltus par septiņpadsmit, nevis par sešpadsmit dolāriem. Esmu zaudējis no katras unces. Esmu zaudējis sešsimt divdesmit piecus dolārus.

El-Sū brīdi padomāja un saprata, ka ir kļūdījusies. Viņa sāka smaidīt un visbeidzot iesmējās.

— Tev taisnība, — vi-ņa sacīja smiedamās. — Es esmu nošāvusi buku. Bet nu jau ir par vēlu. Tu esi samaksājis, un zelts ir pagalam. Tev lēna domāšana, tāpēc tu paspē­lēji. Tev prāts pēdējā laikā vairs lāgā neklausa, Porpor- tuk. Tu kļūsti vecs.

Porportuks neko neatbildēja. Viņš bailīgi paskatījās uz Akūnu un nomierinājās. Tad Porportuks saknieba lūpas un viņa sejā iezīmējās cietsirdība.

— Nāc, — viņš teica, — ejam uz manu māju!

— Vai esi aizmirsis, ko es tev teicu pavasarī? — jau­tāja El-Sū, ir nedomādama iet vecajam līdzi.

— Man galva plīstu pušu, ja es būtu paturējis prātā visu, ko saka sievietes, — viņš atbildēja.

— Es tev apsolīju, ka tu dabūsi savu naudu, — El-Sū uzmanīgi turpināja. — Un es tev teicu arī, ka nekad ne­būšu tava sieva.

— Bet tas bija pirms tam, kad tu parakstīji pirkuma aktu. — Porportuks ar pirkstiem pačaukstināja somā iebāzto papīru. — Es tevi- esmu nopircis visu acu priekšā. Tu piederi man. Tu nevari noliegt, ka esi mana.

— Es esmu tava, — mierīgi apstiprināja El-Sū.

— Tu piederi man.

— Es piederu tev.

Porportuks pacēla balsi, un tajā ieskanējās gavilējošs tonis.

— Tu piederi man kā suns saimniekam.

— Es piederu tev kā suns saimniekam, — El-Sū rāmi turpināja, — bet tu, Porportuk, esi aizmirsis, ko es tev teicu. Ja mani būtu nopircis kāds cits vīrietis, es kļūtu viņa sieva. Es būtu šim vīrietim laba sieva. Tā es biju nolēmusi. Bet tava sieva es nebūšu nekad. Tāpēc es esmu tikai tavs suns.

Porportuks zināja, ka viņš rotaļājas ar uguni, un ap­ņēmās būt stingrs.

— Ja tā, tad es runāšu ar tevi nevis kā ar El-Sū, bet kā ar suni, — viņš sacīja, — un pavēlēšu tev nākt man līdzi.

Porportuks gribēja saņemt El-Sū aiz rokas, bet viņa atstūma veco.

— Nesteidzies, Porportuk! Tu nopirki suni. Suns aiz­bēg. Suns tev ir pagalam. Un ja nu es aizbēgu?

— Kā saimnieks sit suni, tā es sitīšu tevi …

— Kad tu mani noķersi?

— Kad es tevi noķeršu.

— Tad noķer mani!

Porportuks sniedzās pēc meitenes, bet viņa izvairījās. Viņa smējās, skriedama ap galdu.

— Ķer viņu! — Porportuks uzkliedza netālu no El-Sū stāvošajam indiānim ar š'auteni.

Bet, līdzko indiānis taisījās saķert meiteni, Eldorado karalis notrieca vajātāju zemē, iebelzdams viņam ar dūri pa ausi. Šautene nožļargstēja pret zemi. Likās — nu ir Akūna reize. Acis viņam iezibējās, taču viņš nekustējās no vietas.

Porportuks bija vecs cilvēks, taču aukstās naktis ne­bija laupījušas viņam sparu. Viņš neskrēja ap galdu. Viņš negaidot pārlēca taisni pāri galdam. El-Sū bija pārsteigtā. Izbailēs spalgi iekliegdamās, viņa atlēca at­pakaļ, un Porportuks būtu viņu notvēris, ja nebūtu iejau­cies Tomijs. Viņš izstiepa kāju. Porportuks paklupa un nošļaucās zemē. El-Sū metās bēgt.

— Ķer nu mani! — viņa iesmējusies izmeta pār plecu un skrēja prom. *

El-Sū skrēja viegli un veikli, bet saniknotais Porpor­tuks ātri un mežonīgi. Viņš skrēja knašāk par El-Sū. Jaunībā viņš bija noskrējis visus jaunekļus. Toties El-Sū labāk prata izlocīties, jo bija lunkanāka un izveicīgāka. Tā kā viņai mugurā bija indiāņu tērps, tad kājas nepinās kleitas stērbelēs un viņas vijīgais augums izliecās kā liesma un izslīdēja no Porportuka pirkstu spīlēm.

Smiedamies un klaigādami ļaudis pajuka uz visām pu­sēm, lai noskatītos vajāšanu. El-Sū un Porportuks skrēja pa indiāņu nometni un, līkumu līkumus mezdami, te pa­rādījās, te nozuda starp teltīm. El-Sū vēcināja rokas, it kā lai noturētu līdzsvaru, un dažbrīd straujākos pagrie­zienos viņas augums šķita paceļamies gaisā. Bet Porpor­tuks kā nomērējis medību suns visu laiku joza kādu soli iepakaļ vai iesāņus no viņas.

Šķērsojuši noru aiz nometnes, viņi iedrāzās mežā. Ta- nana gaidīja viņus atgriežamies, bet velti.

Akūns pa to laiku ēda, gulēja un ilgi slaistījās gar tvaikoņu piestātni, kurls pret nometnes iemītnieku augošo sašutumu par to, ka viņš neko nav darījis. Pēc divdesmit četrām stundām atgriezās Porportuks. Viņš bija pārguris un nikns pēc velna. Viņš nerunāja ne ar vienu citu kā tikai ar Akūnu un meklēja iemeslu, lai saķildotos ar viņu. Bet Akūns paraustīja plecus un gāja prom. Porportuks ne­zaudēja laiku. Viņš nolīga sešus jaunekļus, izvēlējās la­bākos pēdu dzinējus un pavadoņus un ieveda viņus mežā.

Nākamajā dienā tvaikonis «Seattle», kas devās augšup pa upi, piestāja krastā, lai sagādātu kurināmo. Kad gali bija atdoti un tvaikonis atgājis no krasta, Akūns atra­dās stūres mājā. Pēc dažām stundām, kad bija viņa kārta stāvēt sardzē pie stūres, viņš ieraudzīja mazu bērza tāss kanoe atiramies no krasta. Kanoe sēdēja viens pats cil­vēks. Akūns uzmanīgi ieskatījās, pagrieza stūri un pavē­lēja samazināt ātrumu.

Stūres mājā ienāca kapteinis.

— Kas noticis? — viņš jautāja. — Sēkļu te taču nav.

Akūns kaut ko atrūca. Viņš ieraudzīja, ka no krasta atiras liela kanoe, kurā ir vairāki cilvēki. Līdzko «Seattle» bija novirzījies no kuģu ceļa, Akūns sagrieza stūri vēl vairāk. Kapteinis apskaitās.

— Tā ir tikai indiāniete, — viņš protestēja.

Šoreiz Akūns pat neatrūca. Visa viņa uzmanība bija pievērsta indiānietei un lielajai kanoe, kas dzinās viņai pakaļ. Tur zibēja seši airu pāri, turpretī sieviete īrās uz priekšu lēni.

— Tu uzskriesi uz sēkļa, — kapteinis ieaurojās, tver­dams stūres ratu.

Bet Akūns, ar visu spēku turēdams stūres ratu, ielūko­jās kapteinim acīs. Kapteinis lēnām atlaida vaļā spieķus.

— Gatavais ērms, — viņš pie sevis nopurpināja.

Akūns turēja tvaikoni pie paša sēkļa un gaidīja, kamēr

ieraudzīja, ka indiāniete ieķērusies- priekšējos treliņos. Tad viņš deva pavēli «pilnu uz priekšu!» un pagrieza stūres ratu atpakaļ. Lielā kanoe bija pavisam tuvu, taču attālums starp to un tvaikoni sāka palielināties.

Indiāniete iesmējās un noliecās pār treliņiem.

— Noķer nu mani, Porportuk! — viņa uzsauca.

Akūns nokāpa no tvaikoņa Fortjukonā. Viņš noīrēja

mazu laiviņu un devās augšup pa Porkjupainas upi. Kopā ar viņu bija El-Sū. Tas bija grūts brauciens. Ceļš veda pāri kalnu grēdai, bet Akūns agrāk jau bija mērojis šo ceļu. Nokļuvuši līdz Porkjupainas iztekai, viņi atstāja laivu un kājām devās pāri Klinšu kalniem.

Alainam gaužām patika iet nopakaļ El-Sū un vērot viņas gaitu. Tajā bija mūzika, ko viņš mīlēja. Taču vis­vairāk viņam patika skatīties uz meitenes apaļajiem lie­liem mīksti izmiecētas ādas zeķēs, tievajām potītēm un mokasīnos ieautajām kājiņām, kas nepazina noguruma visas šīs daudzās dienas.

— Tu esi viegla kā gaiss, — Akūns teica, skatīdamies uz viņu. — Tev iešanā nesagādā nekādas grūtības. Tu it kā lido, tik viegli paceļas un nolaižas tavas kājas. Tu esi līdzīga briedim, El-Sū, tu esi līdzīga briedim, un ta­vas acis atgādina brieža acis, kad tu lūkojies uz mani vai arī esi sadzirdējusi kādu troksni, kas tevi biedē. Arī patlaban, kad tu lūkojies uz mani, tavas acis atgādina brieža acis.

Un El-Sū starojoša un aizkustināta pieliecās un no­skūpstīja Akūnu.

— Kad nokļūsim līdz Makenzi, mēs tur nekavēsimies,— teica Akūns. — Mēs iesim uz dienvidiem, kamēr ziema nav mūs panākusi. Iesim uz saulainām zemēm, kur nav sniega. Bet mēs atgriezīsimies. Esmu redzējis daudz ko no pasaules, bet nav otras tādas zemes kā Aļaska, nekur nav tādas saules kā mūsējā, un pēc garas vasaras ir tik labi redzēt sniegu.

— Un tu iemācīsies lasīt, — sacīja El-Sū.

Bet Akūns atbildēja:

— Es noteikti iemācīšos lasīt.

Tomēr, kad bija sasniegta Makenzi, viņiem iznāca aiz­kavēties. Viņi uzdūrās grupai Makenzi indiāņu, un me­dībās Akūns nejauši tika ievainots. Šāvējs bija kāds jau­neklis. Izgājusi cauri Akūna labajai rokai, lode sadragāja viņam divas ribas. Akūns pieprata primitīvo ķirurģiju, bet El-Sū Svētā Krusta misijā bija apguvusi dažus pirmās palīdzības sniegšanas paņēmienus. Galu galā kaulus sa­lika kopā — un Akūns gulēja pie ugunskura, gaidot, kad tie saaugs. Viņš gulēja pie uguns tā, lai ar tabakas dū­miem atgaiņātu moskītus.

Un tad ieradās Porportuks ar saviem sešiem puišiem. Akūns vaidēja, apzinoties savu bezspēcību, un lūdza pa­līdzību Makenzi indiāņiem. Bet Porportuks izteica savu prasību, un indiāņi nu bija neziņā. Porportuks gribēja vest El-Sū līdzi, bet to viņi neļāva darīt. Strīdu vaja­dzēja izšķirt, un, tā kā runa bija par vīrieti un sievieti, tad tika sasaukta veco ļaužu padome: jaunie, pārsteidzīgi būdami, varēja pieņemt pārsteidzīgu lēmumu.

Veči sasēdās ap stipri dūmojošu ugunskuru. Viņu sejas bija sakritušās un grumbu izvagotas, viņi smagi elpoja, tverdami gaisu ar muti. Dūmi nenāca viņiem par labu. Laiku pa laikam viņi izģindušām rokām sita moskītus, kas nebaidījās līst iekšā dūmos. Pēc tādiem vingrināju­miem viņi aizņemdamies dobji kāšļāja. Daži spļāva asi­nis, bet vienam no večiem, kas, galvu nokāris, sēdēja mazliet savrup, no mutes lēni un nepārtraukti tecēja asinis: viņus visus mocīja rīkles dilonis. Šie ļaudis jau mira, viņu stundas bija skaitītas. Tā bija miroņu padome.

— Un es samaksāju par viņu bargu naudu, — Porpor­tuks beidza savu žēlabu runu. — Tādu naudu jūs savu mūžu neesat redzējuši. Pārdodiet visu, kas jums ir, — pārdodiet savus šķēpus, bultas un šautenes, pārdodiet sa­vas ādas, pārdodiet savus vigvamus, laivas un suņus, pārdodiet visu, un diezin vai jūs savāksiet tūkstoš dolāru. Bet es par šo sievieti El-Sū samaksāju divdesmit sešas reizes vairāk, nekā ir vērti jūsu šķēpi, bultas un šaute­nes, jūsu ādas, jūsu vigvami, laivas un suņi. Tā ir ļoti augsta cena.

Veči svarīgi māja ar galvu, kaut gan viņu sažuvušās acu spraudziņas iepletās no izbrīna, ka sieviete var mak­sāt tādu naudu. Tas, kuram no mutes tecēja asinis, no­slaucīja lūpas.

— Vai tas taisnība? — viņš noprasīja pēc kārtas vi­siem jaunekļiem, kas bija ieradušies kopā ar Porportuku. Un viņi visi apstiprināja, ka tas ir taisnība.

— Vai tas taisnība? — vecis jautāja El-Sū, un viņa atbildēja:

— Tas ir taisnība.

— Bet Porportuks nepateica, ka viņš ir vecs vīrs, — ierunājās Akūns, — un ka vina meitas ir vecākas par El-Sū.

— Tas taisnība, Porportuks ir vecs vīrs, — teica El-Sū.

— Lai nu Porportuks pats mēra savu gadu spēkus, — teica indiānis, kuram no mutes nāca asinis. — Mēs visi kļūstam veci. Bet iegaumē, vecums ne vienmēr ir tik vārgs, kā liekas jaunībai.

Un apkārt sēdošie veči čāpstināja bezzobainās smaga­nas, piekrītoši klanīja galvas un kāsēja.

— Es viņam pateicu, ka nekad nebūšu viņa sieva, — -acīja El-Sū.

— Un tomēr paņēmi no viņa divdesmit sešas reizes vairāk, nekā pieder mums? — iejautājās kāds vienacains vecis.

El-Sū klusēja.

— Vai tas taisnība? — Un viņa vienīgā acs ieurbās meitenē kā nokaitēts svārpsts.

— Taisnība, — viņa atbildēja.

Bet pēc brīža viņa kaismīgi iesaucās:

— Es tik un tā atkal aizbēgšu! Es vienmēr bēgšu pro­jām no viņa!

— Tas lai paliek Porportuka ziņā, — ieteicās kāds cits vecis. — Mūsu pienākums ir izspriest šo lietu.

— Bet cik tu samaksāji par viņu? — jautāja Akūnam.

— Es nemaksāju par viņu neko, — jauneklis atbildēja. — Viņa nav par naudu nopērkama. Es nenovērtēju viņu nedz zelta smiltīs, nedz suņos, nedz vigvamos, nedz arī zvērādās.

Veči paklusām apspriedās.

— Šie veči ir kā ledus, — Akūns teica angliski. — Es nepakļaušos viņu lēmumam, Porportuk. Ja tu ņemsi El-Sū, es tevi katrā ziņā nogalināšu.

Veči mitējās sarunāties un aizdomīgi paskatījās uz Akūnu.

— Mēs nesaprotam valodu, kādā tu runā, — teica viens no viņiem.

— Viņš teica, ka nogalināšot mani, — pasteidzās at­bildēt Porportuks, — tā ka labāk būtu atņemt viņam šau­teni un nosēdināt blakus kādu no mūsu jaunekļiem, lai viņš nevarētu mani apskādēt. Viņš ir jauns, bet kas tad jaunam lauzti kauli!

Nevarīgajam Akūnam atņēma šauteni un nazi un katrā pusē nosēdināja pa jaunam Makenzi indiānim. Vienacis piecēlās un izslējās taisni.

— Mūs pārsteidz cena, kas samaksāta par sievišķi, — viņš iesāka, — bet, cik šī cena saprātīga, tā nav mūsu darīšana. Mēs esam te, lai pieņemtu lēmumu, un mēs pieņemsim lēmumu. Mums nav nekādu šaubu. Visiem zi­nāms, ka Porportuks samaksājis lielu naudu par sievieti El-Sū. Tāpēc El-Sū pieder Porportukam un nevienam citam.

Viņš smagi apsēdās un sāka klepot. Veči pamāja ar galvu un arī sāka klepot.

— Es nogalināšu tevi! — angliski kliedza Akūns.

Porportuks pasmaidīja un piecēlās.

— Jūs esat pieņēmuši taisnīgu lēmumu, — viņš uz­runāja padomes večus, — un mani ļaudis dos jums daudz tabakas. Bet tagad lai sievieti ved šurp pie manis!

Akūns nošņirkstināja zobus. Jaunekļi sagrāba El-Sū aiz rokām. Viņa nepretojās un, sejai drūmi kvēlojot, tika pievesta klāt Porportukam.

— Sēdi te, pie manām kājām, kamēr es runāšu, — viņš pavēlēja. Tad viņš brīdi klusēja. — Tiesa, — viņš teica, — es esmu vecs cilvēks. Tomēr es vēl spēju saprast jau­nības ceļus. Uguns manī vēl nav izdzisusi. Un tomēr es vairs neesmu nekāds jaunais un ir nedomāju visus at­likušos mūža gadus ar savām vecajām kājām dzīties pakaļ El-Sū. Viņa skrien ātri un labi. Viņa ir kā briedis. Es to zinu, jo pats redzēju un skrēju viņai pakaļ. Nav labi, ja sieva skrien tik ātri. Es samaksāju par viņu bargu naudu, bet viņa aizbēga no manis. Akūns neko nav mak­sājis par viņu, bet viņa skrien pie tā.

Kad es ierados pie jums, Makenzi ļaudis, man bija viena doma. Kad es klausījos, kā jūs spriežat, un skatījos uz El-Sū ātrajām kājām, man bija daudzas domas. Ta­gad man atkal ir viena doma, bet pavisam citāda nekā tā, ar kuru te ierados. Ļaujiet man pateikt, ko es domāju!

Ja suns aizbēdzis no saimnieka vienu reizi, tas bēgs no viņa allaž. Lai cik reižu to atvedīs atpakaļ, tas katru reizi bēgs prom. Ja mums gadās tādi suņi, mēs tos pār­dodam. El-Sū ir kā suns, kas bēg prom. Es viņu pār­došu. Kurš no padomes pirks viņu?

Veči kāsēja un klusēja.

— Akūns pirktu, — Porportuks turpināja, — bet vi­ņam nav naudas. Tāpēc es atdošu El-Sū viņam par velti. Tūlīt pat atdošu.

Pieliecies viņš saņēma El-Sū aiz rokas un veda pāri laukumiņam uz turieni, kur uz muguras gulēja Akūns.

— Viņai ir slikts ieradums, Akūn, — Porportuks sa­cīja, nosēdinādams meiteni Akūnam pie kājām. — Tāpat kā viņa savā laikā aizbēga no manis, tā kādreiz viņa var aizbēgt no tevis. Taču nebaidies, Akūn, ka viņa bēgs! Es parūpēšos, lai tas nenotiktu. Viņa nekad nebēgs prom no tevis, to apsola Porportuks. Viņa ir liela jokmīle. Es to zinu, jo viņa bieži ir zobojusies par mani. Un tomēr es nolēmu arī pats vienu reizi pajokot. Tāpēc es saglabāšu viņu tev, Akūn.

Pieliecies Porportuks sakrustoja El-Sū kājas tā, lai tās atrastos viena uz otras, un, pirms kāds bija atminējis viņa nodomu, izšāva caur abām meitenes potītēm. Kad Akūns mēģināja nokratīt viņam virsū uzklupušos indiā­ņus un uzrausties kājās, bija dzirdams no jauna lūstošo kaulu brīkšķis.

— Tas ir taisnīgi, — teica veči cits citam.

El-Sū neizdvesa ne skaņas. Viņa sēdēja un skatījās uz sadragātajām kājām, ar kurām viņa nekad nevarēs staigāt.

— Manas kājas ir stipras, El-Sū, — teica Akūns, — bet tās nekad nenesīs mani prom no tevis.

El-Sū palūkojās uz jaunekli, un pirmo reizi pa visu laiku, kopš viņš pazina meiteni, Akūns ieraudzīja viņas acīs asaras.

— Tavas acis atgādina brieža acis, El-Sū, — viņš sa­cīja.

— Tas taču ir taisnīgi? — jautāja Porportuks, gata­vodamies doties prom un ļauni smīnēdams caur dūmiem.

— Tas ir taisnīgi, — veči apstiprināja un palika klusu sēžam.