Sākumā šķiet, ka gar durvīm skrabinās žurka. Bet tad kļūst dzirdama ļoti pieklājīga cilvēka balss:

— Vai dlīkst ienākt?

— Drīkst, lūdzu. Nodzied durvju viras.

— Ej un apsēdies uz dīvāna.

(No durvīm.) — Kā tad lai eju pa palketu?

— Ej vien lēnītēm un neslidinies. Nu, kundziņ, kas jauns?

— Nekas.

— Pag, pag, bet kurš tad šorīt gaitenī brēca? (Smaga pauze.) — Es blēcu.

— Kāpēc?

— Māte mani sapēla.

— Par ko tad?

(Saspringta pauze.) — Iekodu Sulkam ausī.

— Nu, vai zini…

— Mamma saka, Sulka il nelabs. Viņš mani ķilcina, atņēma kapeikas.

— Vienalga, tādu dekrētu nav, kas atļautu kapeiku dēļ kost cilvēkiem ausis. Iznāk, ka tu esi muļķīgs puišelis.

(Apvainošanās.) — Es al tevi nedlaudzējos.

— Nevajag arī.

(Pauze.) — Paps atblauks, es viņam pateikšu. (Pauze.) Viņš tevi nosaus.

— Ak tā! Nu, tad es tēju nevārīšu. Kāpēc gan vārīt? Ja jau mani nošaus …

— Nekā, tēju labāk vāli.

— Vai tu dzersi ar mani kopā?

— Al konfektēm? Ja?

— Katrā ziņā.

— Es dzelšu.

Tup divi cilvēki — liels un mazs. Melodiski sīkdama, vārās tējkanna, un karstas gaismas konuss gulst pār Džeroma Džeroma lappusi.

— Dzejoli tu droši vien esi aizmirsis?

— Nē, neesu vis aizmilsis.

— Nu, noskaiti!

— Pie … pie flakas kulpes sev …

— Nopirkšu.

— Nopilksu, un alī suns vēl …

— Jāiegādā.

— Jāiegādā… pa naktīm tad… psalmu dziedāšu…

— Ne…

— Ne-ka-as …

— Gan izkulsimies kaut kā.

— Kā kaut. Iz-kul-si-simies.

— Gluži pareizi. Tēja uzvārīsies, iedzersim, gan izkul­simies.

(Dziļa nopūta.) — Iz-kul-si-simies.

Sikoņa. Džeroms. Garaiņi. Gaismas konuss. Viz parkets.

— Tu esi vientulīgs.

Džeroms noveļas uz parketa. Lappuse izzūd tumsā. (Pauze.) — Kas tev to teica? (Bezrūpīga skaidrība.) — Mamma.

— Kad?

— Kad suva tev pogu. Suva. Sun, sūn un saka Nataskai…

— Ak šitā. Vadzi, negrozies, ka es tevi neapplaucēju … Uh!…

— Kaists, uh!

— Konfekti ņem, kādu gribi.

— Es glibu sito lielo.

— Papūt, papūt un nešūpo kājas! (Sievietes balss aiz skatuves.) — Slavka!

Klaudz durvis. Viras tīkami iedziedas.

— Atkal viņš ir pig jums. Slavka, nāc mājās!

— Nē, nē, mēs abi dzeram tēju.

— Viņš jau nesen dzēra.

(Klusa vaļsirdība.) — Es … nedzēlu.

— Vera Ivanovna! Nāciet iedzert tēju.

— Paldies, es jau pirmīt…

— Nāciet, nāciet, es jūs nekur nelaidīšu ..,

— Rokas slapjas .. es žauju veļu …

(Nelūgts aizstāvis.) — Nav blīv manu mammu piespiest.

— Nu, labi, es nespiedīšu… Vera Ivanovna, sēdie­ties …

— Pagaidiet, izžaušu veļu, tad ienākšu.

— Lieliski! Es petrolejas plītiņu nemaz nedzēsīšu nost.

— Bet tu, Slavka, kad iedzersi tēju, nāc mājās. Jāiet gulēt. Viņš jūs traucē.

— Es netlaucēju. Es neblēnojos.

Viras nepatīkami nočīkst. Konusi sagriezušies katrs uz savu pusi. Tējkanna klusē.

— Vai tev jau nāk miegs?

— Nē, nenāk. Pastāsti man pasaku.

— Bet tev taču acis veras ciet! •— Nē, neveļas vis, pastāsti!

— Nu, nāc šurp pie manis! Liec galvu te. Tā. Pasaku? Kādu pasaku lai tev stāstu? Ko?

. — Pal puiku, pal to …

— Par puiku? Tā, draugs, ir grūti stāstāma pasaka. Nu, tevis dēļ — lai notiek arī! Nu, kundziņ, tad nu tā: dzīvoja reiz, āre, pasaulē puisēns. Jā gan. Tāds maziņš, savi četri

gadi vecs. Maskavā. Kopā ar mammu. Un to puisēnu sauca par Slavku.

— Ahā … Tāpat kā mani?

— Viņš bija diezgan glīts, bet — tavu postu! — kaus- līgs. Un kāvās viņš, kā vien pagadījās, — sita ar dūrēm, spēra ar kājām, pat zvēla ar galošām. Un reiz kāpnēs meitenītei no astotā dzīvokta, tādai jaukai meitenītei, klusai un skaistai, viņš iesita ar grāmatiņu pa seju.

— Viņa pati kaujas …

— Pagaidi! Es jau nestāstu par tevi.

— Par citu Slavku?

— Pavisam citu. Kur tad es paliku? Jā… Nu, šito Slavku, protams, katru dienu pēra, jo, patiesi,' nevar tak pieļaut kaušanos. Bet Slavka tomēr nerimās. Un tā no­nāca tik tālu, ka Slavka vienā jaukā dienā saķīvējās ar Surku, bija arī tāds puisēns, un, daudz nedomādams, caps! — ar zobiem šo aiz auss, un — puse auss tikpat kā nebijusi. Tad nu izcēlās tracis: Surka brēc, Slavku per, tas arī brēc… Surkas ausi ar sintetikonu šā tā pielīmēja, Slavku, zināms, ielika kaktā … Un piepeši — zvana …

Un ierodas pavisam svešs kungs ar milzīgu, sarkanu bārdu un zilām brillēm un basā noprasa: «Bet, atļaujiet jautāt, kurš te būtu Slavka?» — Slavka atbild: «Es esmu Slavka.» — «Nu, redzi, Slavka,» viņš saka, «es esmu visu kaušļu uzraugs, un man vajadzēs tevi, cienījamais Slavka, izraidīt no Maskavas. Uz Turkestānu.» Slavka redz — klāsies plāni — un vaļsirdīgi atzīst savu vainu. «Atzīstos,» viņš saka, «ka es kāvos, arī kāpnēs spēlēju uz kapeikām un mammai bezkaunīgi sameloju — teicu, ka neesmu spēlējis … Bet tas vairs neatkārtosies, jo es sākšu jaunu dzīvi.» — «Nu,» uzraugs saka, «tas ir pavisam kas cits. Tad tev pienākas apbalvojums par vaļsirdīgo atzī­šanos.» Un viņš tūliņ ved Slavku uz apbalvojumu izsnieg­šanas noliktavu. Un Slavka redz, ka tur ir vesels lēvenis visādu mantu. Ir tur gaisa baloni, automobiļi, lidmašīnas, ir svītrainas bumbiņas, velosipēdi un bungas. Tad uzraugs saka: «Izvēlies, ko sirds kāro!» Bet, ko īsti Slavka izvē­lējās, esmu aizmirsis .

(Salds, miegains bass.) — Velosipēdu! …

— Pareizi, pareizi, atcerējos — velosipēdu. Un Slavka bez vilcināšanās sēdās uz velosipēda un brauca taisni uz Kalējtilta ielu. Tā nu viņš brauc un taurē, bet publika stāv uz ietves un brīnās: «Ir gan brīnišķīgs cilvēks tas Slavka! Un kā gan viņš nepakļūst zem automobiļa?» — Bet

Slavka signalizē un uzsauc važoņiem: «Turas pa labi!» Važoņi aiztraucas, mašīnas aiztraucas, Slavka tik piespiež, un zaldāti soļo un spēlē maršu tā, ka ausis krīt ciet…

— Jau? …

Viras dzied. Gaitenis. Durvis. Baltas, līdz elkoņiem kai­las rokas.

— Ak dievs! Ļaujiet es viņu noģērbšu.

— Tikai atnāciet. Es gaidu.

—- Ir jau vēls …

— Nē, nē … Negribu ne dzirdēt…

— Nu, labi.

Gaismas konusi. Tējkanna sāk sīkt. Augstāk daktis. Džeroms nav vajadzīgs — guļ uz grīdas. Petrolejas plī­tiņas vizlas lodziņā — maza, jautra ellīte. Es naktīs dzie­dāšu psalmu. Kaut kā izkulsimies. Jā, es esmu vientuļš. Psalms ir skumīgs. Es neprotu dzīvot. Vismokošākais pa­saulē ir pogas. Tās trūkst nost, kā pūtin nopūst. Vakar viena notrūka vestei. Šodien viena svārkiem un viena bikšu mugurpusē. Es nemāku apieties ar pogām, bet es visu redzu un visu saprotu. Viņš neatbrauks. Viņš mani nenošaus. Toreiz gaitenī viņa Nataškai teica: «Drīz atgrie­zīsies vīrs, un mēs brauksim uz Pēterburgu.» Neatgriezī­sies. Viņš neatgriezīsies, varat man ticēt. Septiņus mēnešus viņa nav, un trīs reizes esmu nejauši redzējis, ka viņa raud. Asaras, redziet, nevar noslēpt. Taču viņš ļoti daudz ko ir zaudējis, pamezdams šīs baltās, siltās rokas. Lai nu būtu kā būdams, bet es nesaprotu, kā viņš varējis aizmirst Slavku.

Cik līksmi nodziedāja'viras …

Gaismas konusu nav. Vizlas lodziņā — melna tumsa. Tējkanna jau sen apklususi.

Lampas gaisma ar tūkstoš mazām actiņām raugās caur pareto satinē audumu.

— Jums ir brīnišķīgi pirksti. Jums vajadzētu būt pia- nistei.

— Kad aizbraukšu uz Pēterburgu, sākšu atkal spēlēt.

— Jūs neaizbrauksiet uz Pēterburgu… Slavkam uz kakla ir tādas pašas sprogas kā jums … Bet marti, vai zināt, māc grūtsirdība. Ir tik skumji, tik neizsakāmi skumji. Nav spēka dzīvot. Visur pogas, pogas, po…

— Neskūpstiet mani… neskūpstiet… man jāiet… Ir vēls…

— Jūs neaiziesiet. Tur jūs sāksiet raudāt. Jums ir tāds paradums.

— Nav tiesa. Es neraudu. Kas jums to teica?

— Es pats zinu. Pats redzu. Jūs raudāsiet, bet man ir tik skumji… tik skumji…

— Ko es daru … ko jūs darāt…

Konusu nav. Lampas gaisma nespīd caur pareto satinē audumu. Tumsa. Tumsa.

Pogu nav. Es nopirkšu Slavkam velosipēdu. Nepirkšu sev kurpes pie frakas, naktīs nedziedāšu psalmu. Nekas, gan izkulsimies kaut kā.

1923

Загрузка...