PUTENIS

Iekaucas ar zvēra balsi, Raud kā bērns, kas atstāts cieš.

viSS šis notikums sākas ar to, ka, pēc viszinīgās Aksiņjas apgalvojuma, kantorists Paļčikovs, kurš dzīvoja Salometjevā, iemīlējās agronoma meitā. Mīlestība bija karsta-un kveldēt kveldēja nabaga puisim sirdi. Viņš aiz­brauca uz apriņķa pilsētu Gračovku un pasūtīja sev uz­valku. Tas izdevās lielisks, un ļoti iespējams, ka pelēkās svītriņas uz rakstveža biksēm izšķīra nelaimīgā cilvēka likteni. Agronoma meita apsolījās kļūt par viņa sievu.

Bet es, tādas un tādas guberņas N. slimnīcas un iecirkņa ārsts, izdarījis kājas amputāciju linu mīstīklā ierautajai meitenei, tiku tā izdaudzināts, ka slavas nasta mani gandrīz vai nobeidza. Pa labi iesliedēto kamanu ceļu pie manis uz pieņemšanu sāka braukt pa simt zem­niekiem dienā. Pusdienās es vairs negāju. Aritmētika ir nežēlīga zinātne. Pieņemsim, ka es katram no saviem simt pacientiem ziedoju tikai piecas minūtes… piecas! Piecsimt minūtes ir astoņas stundas un divdesmit mi­nūtes. Lieciet vērā — bez pārtraukuma. Un turklāt man bija stacionāra nodaļa ar trīsdesmit vietām. Un bez tam es taču izdarīju arī operācijas.

Vārdu sakot, deviņos vakarā pārnākot no slimnīcas, man negribējās ne ēst, ne dzert, ne gulēt. Es nevēlējos neko, vienīgi to, lai kāds neatbrauc izsaukt mani pie dzem­dētājas. Un divu nedēļu laikā mani pa kamanu ceļu naktī veda reizes piecas.

Acis man kļuva tumšas un valgas, bet starp uzacīm kā tārps iegrauzās stāva grumba.- Naktī es cauri virmojošai miglai redzēju neveiksmīgas operācijas, kailas ribas un savas rokas cilvēka asinīs un pamodos lipīgiem sviedriem klāts un auksts, kaut gan holandiešu krāsns bija karsti sakurināta.

Apstaigā es gāju straujā solī, raušus raudams līdzi feldšeri, feldŠerieni un divas kopējas. Apstādamies pie gultas, kur, degdams kā ugunī un žēli elsodams, gulēja slimnieks, pūlējos izspiest no savām smadzenēm visu, kas tajās bija. Mani pirksti slīdēja pār sauso, kaistošo ādu, es aplūkoju redzokļus, izklauvēju ribas, klausījos, kā dzi­ļumā noslēpumaini sitas sirds, un nēsāju sevī vienu vie­nīgu domu — kā šo cilvēku glābt? Un arī šo. Un arī to! Visus!

Risinājās kauja. Tā sākās katru rītu bālajā sniega at­spīdumā un beidzās gaiši degošās spožlampas dzeltenajā, nemierīgajā gaismā.

«Kas galu galā notiks, man gribētos zināt,» naktī es pats sev jautāju. «Jo tā viņi kamanās braukās arī janvārī un februārī, un martā.»

Aizrakstīju uz Gračovku un pieklājīgi atgādināju, ka N. iecirknī paredzēts arī otrs ārsts.

Vēstule ragavās aizceļoja pa līdzeno sniega klajumu četrdesmit verstu tālumā. Pēc trim diepām pienāca atbilde: tajā bija teikts, ka, protams, protams… Katrā ziņā.,, bet tikai ne pašlaik … pagaidām nav ko sūtīt…

Vēstules nobeigumā bija dažas patīkamas atsauksmes par manu darbu un novēlējumi gūt panākumus arī tur­pmāk.

So vārdu spārnots, es atkal liku tamponus, šļircināju difterijas serumu, atvēru drausmīga apmēra strutu pe­rēkļus, liku ģipša pārsējus …

Otrdien atbrauca nevis simt, bet simt vienpadsmit cil­vēku. Pieņemšanu beidzu pulksten deviņos vakarā. Aiz­migu, mēģinādams uzminēt, cik ieradīsies rīt — trešdien. Sapnī redzēju, ka atbraukuši deviņsimt pacientu.

Rīts ielūkojās guļamistabas logā dīvaini balts. Atvēru acis, neapjēgdams, kas mani pamodinājis. Tad sapratu — klauvē.

— Dakter, — pazinu vecmātes Pelagejas Ivanovnas balsi, — vai esat nomodā?

— Mmjā, — samiegojies atbildēju briesmīgā balsī.

— Atnācu jums pateikt, lai uz slimnīcu nesteidzaties. Atbraukuši tikai divi cilvēki.

— Ko jūs stāstāt? Vai dzenat jokus?

— Goda vārds. Putenis, dakter, putenis, — viņa prie­cīgi atkārtoja pie atslēgas cauruma. — Bet šiem diviem ir kariozi zobi. Demjans Lukičs izraus.

— Ejiet nu… — Es nezin kāpēc pat izlēcu no gultas.

Tā bija debešķīga diena. Izdarījis apstaigu, augu dienu klaiņāju pa saviem apartamentiem (ārsta rīcībā bija seš- istabu dzīvoklis nez kāpēc divos stāvos — trīs istabas augšējā, bet virtuve un otras trīs — apakšstāvā), svilpoju operu melodijas, smēķēju, bungoju pa logu rūtīm… Bet aiz logiem risinājās kaut kas tāds, ko savu mūžu nebiju redzējis. Debess ar zemi griezās kopā. Kaut kas balts joņoja un virpuļoja te uz vienu, te otru pusi, krust.ām un šķērsām, it kā pats nelabais bārstītos ar zobu pulveri.

Ap pusdienas laiku devu rīkojumu Aksiņjai, kas izpil­dīja virējas un ārsta dzīvokļa apteksnes pienākumus, uz* vārīt ūdeni trīs spaiņos un katlā. Es mēnesi nebiju maz­gājies.

Mēs ar Aksiņju izvilkām no pieliekamā milzīgu toveri. Nolikām to virtuvē uz grīdas (par vannām, protams, te nevarēja būt ne runas. Vannas bija vienīgi pašā slimnīcā un arī tās bojātas).

Ap pulksten diviem dienā virpuļojošais priekškars aiz loga kļuva manāmi plānāks, bet es kails sēdēju toverī ar saziepētu galvu.

— Šit-to es saprotu… — tīksmīgi murmināju, šļāk­dams sev uz muguras karstu ūdeni, — šit-to es saprotu! Bet pēc tam mēs, vai zināt, ieturēsim pusdienas un tad liksimies uz auss. Un, ja būšu izgulējies, tad rīt lai brauc kaut pusotra simta. Kas jauns, Aksiņja?

Aksiņja sēdēja aiz durvīm, gaidīdama, kad beigsies vannas procedūra.

— Kantorists Šalometjevas muižā precas, — Aksiņja pavēstīja.

— Ej nu! Viņa tomēr devusi jāvārdu?

— Jā, nudien! Šis iemī-īlējies.,. — Aksiņja izlocīja, šķindinādama traukus.

— Vai līgava skaista?

— īsta d'aiļava! Gaišiem matiem, tieviņa

— Ko tu neteiksi!

Un šai. brīdī pie durvīm kāds piedauzīja. Es, pieri sa­raucis, aplaistījos ar ūdeni un uzmanīgi ieklausījos.

— Dakteris tak mazgājas… — Aksiņja novilka.

— Murmurmur… — kaut ko murkšķēja zema balss.

— Jums zīmīte, dakter, — Aksiņja nopīkstēja pie at­slēgas cauruma.

— Iedod pa durvju spraugu!

Izkāpu no tovera drebinādamies, lādēdams likteni, un paņēmu no Aksiņjas rokām miklu aploksni.

— Nu, lika pagaidīt! Tieši no tovera nekur nebraukšu. Arī es galu galā esmu cilvēks, — ne gluži pārliecinoši apgalvoju un, toverī sēdēdams, atplēsu aploksni.

Godātais kolēģi (liela izsaukuma zīme). Izmisi (no­svītrots) ļoti lūdzu Jūs nekavējoties atbraukt. Sievietei pēc trieciena pa galvu asiņošana no mutes dob (nosvītrots) un deguna. Bez samaņas. Netieku galā. Ļoti lūdzu. Zirgi teicami. Pulss slikts. Kampars ir. Ārsts (paraksts nesala­sāms).

«Man dzīvē neveicas,» skumīgi nodomāju, skatīdamies uz krāsnī liesmojošo malku.

— Vai vēstuli atveda vīrietis?

— Vīrietis.

— Lai nāk šurp!

Svešais ienāca, un, tā kā virs ausainās cepures bija uz­maukta spoža ķivere, viņš man atgādināja seno romieti. Ienācējam mugurā bija vilkādas kažoks, un mani apšļāca salta gaisa strūkla.

— Kādēļ jums galvā ķivere? — noprasīju, pusmazgājies tīstīdamies palagā.

— Esmu ugunsdzēsējs no Šalometjevas. Mums tur ir ugunsdzēsēju komanda — atbildēja romietis.

— Kurš ārsts šo vēstuli raksta?

— Viņš atbraucis ciemos pie mūsu agronoma. Jauns ārsts. Mums tāda nelaime, tāda nelaime …

— Kas tā par sievieti?

— Kantorista saderētā.

Aksiņja aiz durvīm iekunkstējās.

— Kas noticis? (Varēja dzirdēt, kā Aksiņja pieplok pie durvīm.)

— Vakar svinēja derības, un pēc tām rakstvedis sado­māja līgavu pavizināt. Iejūdza strauju zirgu, iesēdināja līgavu kamanās —' un laidās uz vārtiem. Bet, kumeļš kā rāvās no vietas, tā meiča sazvārojās un ar pieri pret vārtu stabu." Tā ij no kamanām izlidoja. Tāda nelaime, ka vārdos nemaz izsacīt… Kantoristu uzmana, ka nepakaras. Gluži neprātā.

— Es mazgājos, — žēli teicu, — kāpēc tad jūs viņu nevedāt šurp? — Uzlēju ūdeni sev uz galvas, un ziepes aizskalojās toverī.

— Par to nevar būt ne runas, cienītais pilsoni dak­ter, — izjusti sacīja ugunsdzēsējs un salika rokas kā lūg­šanā, — nav ko domāt. Meitēns nomirs.

— Kā tad mēs brauksim? Putenis!^

— Putenis pierimis. Nebēdājiet, godātais! Pavisam pie- rimis. Zirgi naski, garjūgs. Aizraus stundas laikā.,.

īsi nostenējos un iztrausos no tovera. Nikni uzgāzu sev uz galvas divus spaiņus ūdens. Tad, tupēdams krāsns- priekšā, liecu galvu pie uguns, lai cik necik apžūst.

«Es noteikti dabūšu plaušu karsoni. Krupozo, pēc tāda brauciena. Un, galvenais, ko iesākšu ar meiču? Tam ār­stam, jau pēc vēstules spriežot, pieredzes vēl mazāk nekā man. Es nezinu nekā, pusgada laikā esmu vienīgi sa­gramstījis šādas tādas drumslas praktiskajā darbā, bet viņš nezina ne tik. Droši vien tieši no universitātes. Un domā, ka esmu pieredzējis ārsts …»

Tā prātodams, nemaz nemanīju, kā apģērbos. Ģērbšanās nebija tik vienkārša: bikses un blūze, velteņi, virs blūzes ādas jaka, mētelis un, beidzot, aitādas kažoks, ausaine, tad soma, tajā kofeīns, kampars, morfijs, adrenalīns, tor- zijas pincetes, sterilais materiāls, šļirce, zonde, brauniņš, papirosi, sērkociņi, pulkstenis, stetoskops.

Nemaz nelikās baismi, kaut arī krēsloja un diena dzisa, kad mēs izbraucām no pagalma. Putenis likās pierimis. Putināja ieslīpi, vienā virzienā, sniegs sitās labajā vaigā. Ugunsdzēsējs kā kalns aizsedza manām acīm pirmā zirga krustus. Zirgi patiesi uzņēma raitu soli, izstiepās kā stī­gas, uri kamanas sāka svaidīties pa grambām. Es atgāžos kamanās, tūliņ sasilu, sāku domāt par krupozo plaušu karsoni, par to, ka meičai var būt iekšējs galvaskausa plī­sums un kaula šķēpele iestrēgusi smadzenēs …

— Ugunsdzēsēju zirgi? — iejautājos, slēpdams seju ait­ādas apkaklē.

— Mhm … hm … — vedējs atrūca neatskatīdamies.

— Un ko ārsts ar viņu darīja?

— Tad viņš jau … hm, hm … viņš, edz, izmācījies ve­nēriskās kaites … mhm … hm …

U … ū … mežiņā ieaurojās vējputenis, tad iesvilpās no sāniem, izbārstīja riekšavu sniega… Mani sāka šūpot, šūpoja, šūpoja… līdz atrados Maskavā, Sandunova pirtī. Tāpat ar visu kažoku stāvēju pirts ģērbtuvē, un mani pār­klāja sviedri. Tad uzliesmoja lāpa, uzvēdīja saltums, es atvēru acis, ieraudzīju spīguļojam asinssarkanu ķiveri un nodomāju, ka izcēlies ugunsgrēks… beidzot atjēdzos un sapratu, ka esam galā. Atrados pie baltas, kolonnām rotātas, domājams, Nikolaja I laika celtnes. Apkārt val­dīja dziļa tumsa, mani sagaidīja ugunsdzēsēji, un virs viņu galvām plīvoja liesma. Tūliņ izvilku pa kažoka spraugu pulksteni un ieraudzīju — pieci. Tātad bijām braukuši nevis stundu, bet divas ar pusi.

— Tūliņ sajūdziet zirgus atpakaļceļam, — es teicu.

— Klausos, — atbildēja vedējs.

Samiegojies, ādas jakā nosvīdis, kā kompresē ievīstīts, iegāju priekšnamā. Blakus uzzibsnīja lampas gaisma, uz krāsotās grīdas nogūla gaiša josla. Te priekšnamā iz­skrēja jauns, gaišmatains vīrietis ar vajāta zvēra acīm, ģērbies nesen izgludinātās biksēs. Baltā kaklasaite ar melnajiem punktiņiem sašķiebusies uz sāniem, krekla krū­teža ar kūkumu izspraukusies no svārkiem, bet svārki šķita kā no skatloga izņemti — jauni un gluži stīvām krokām.

Cilvēks pasvieda gaisā rokas, ieķērās man kažokā, sāka mani purināt, pieplaka klāt un aizžņaugtā balsī kliedza:

— Mīļais … dakter … ātrāk … viņa mirst. Esmu slep­kava. — Viņš novērsās sāņus, ieplēta bargas, melnas acis un nezin kam teica: — Es esmu slepkava — .tā tas ir.

Tad skaļi ieraudājās, sagrāba plānos matus un plēsa, un es redzēju, ka viņš patiesi izplūc matu šķipsnas, ap- tinis tās ap pirkstiem. •

— Rimstieties, — es teicu un saspiedu viņa roku.

Kāds aizvilka jauno cilvēku prom. Izskrēja dažas sie­vietes.

Kāds paņēma manu kažoku, veda mani pa svētdienīgiem grīdceliņiem un pieveda pie baltas gultas. Man pretī no krēsla piecēlās jauniņš ārsts. Viņa skatiens bija izmocīts un pauda apjukumu. Uz mirkli tajā pavīdēja izbrīns, ka esmu tikpat jauns kā viņš. Vārdu sakot, mēs izskatījāmies kā vienas personas divi portreti, turklāt bijām viena gada­gājuma. Bet svešais tūliņ kļuva tik priecīgs par manu ierašanos, ka viņam pat mežģījās mēle:

— Kā es priecājos … kolēģi… lūk … redziet, pulss kļūst vājāks. Es īstenībā esmu venerologs. Briesmīgi prie­cājos, ka jūs atbraucāt…

Galda vidū uz marles strēmeles atradās šļirce un vai­rākas ampulas ar dzeltenu eļļu. Aiz durvīm bija dzirdamas kantorista vaimanas, durvis tika pievērtas, man aiz mu­guras izauga baltās drānās ģērbtas sievietes stāvs. Guļam­istabā valdīja puskrēsla, lampu no sāniem aizsedza zaļa drāna. Zaļganajā ēnā uz spilvena vīdēja seja, balta kā papīrs. Tai apkārt nokārušās un sajukušas gaišu matu šķipsnas. Deguns kļuvis smails, nāsis aizbāztas ar vati, ko sārtoja asinis.

— Pulss … — ārsts man pačukstēja.

Satvēru ļengano roku, ar pierastu kustību uzspiedu pirkstus un sarāvos. Zem pirkstiem drebēja vārgi, bieži klauvējieni, tad pārtrūka pavisam vai saplūda trīsoņā. Sajutu ierasto aukstumu pakrūtē — kā arvien, kad vaigu vaigā redzēju nāvi. Es to ienīstu. Paguvu nolauzt "am­pulai galu un ievilkt savā šļircē biezo eļļu. Es jau gluži automātiski iedūru adatu meitenes rokā un ievadīju to zem ādas, bet tas bija veltīgi. •

Meitenes apakšžoklis sāka raustīties, viņa it kā tvarstīja gaisu, žoklis atkārās, augums zem segas saspringa, likās pamirstam, tad atslāba. Un pēdējās pulsa trīsas zem ma­niem pirkstiem zuda.

— Mirusi, — es sacīju ārstam pie auss.

Sirmā sieviete baltajā ģērbā saļima uz līdzenās segas, pieplaka pie tās un sāka raustīties.

— Klusāk, klusāk, — teicu pie auss sievietei baltajās drānās, bet ārsts ar ciešanu pilnu seju pašķielēja uz durvīm.

— Viņš mani galīgi nomocījis, — ārsts ļoti klusi teica.

Mēs izdarījām tā: raudošo māti atstājām guļamistabā,

nevienam nekā nesacījām un aizvedām kantoristu uz kādu attālu telpu.

Tur es viņam teicu:

— Ja neļausiet iešļircināt sev zāles, mēs nekā nevaram iesākt. Jūs mokāt mūs, neļaujat strādāt!

Tad kantorists bija ar mieru: klusi raudādams, novilka žaketi, mēs uzrotījām piedurkni viņa svētdienīgajam līga­vaiņa kreklam un iešļircinājām morfiju. Ārsts aizgāja pie nelaiķes — it kā palīdzēt tai —, bet es paliku pie kanto­rista. Morfijs iedarbojās-ātrāk, nekā biju gaidījis. Pēc stundas ceturkšņa kantorists, gauzdamies un raudādams arvien klusāk un nesakarīgāk, sāka snauduļot, tad nolieca saraudāto seju uz rokām un aizmiga. Rosīšanos, raudas, kņadu un apslāpētās vaimanas viņš nedzirdēja.

— Uzklausiet, kolēģi, brauciens ir bīstams. Jūs varat apmaldīties, — ārsts man priekšnamā čukstus teica. — Palieciet, pārnakšņojiet tepat…

— Nē, nevaru. Braukšu, lai notiek kas notikdams. Man apsolīja, ka tūliņ tikšu nogādāts atpakaļ.

— Viņi to arī izdarīs, tikai padomājiet…

— Man ir trīs tādi tīfa slimnieki, kurus nedrīkst pamest. Tie man naktī jāredz.

— Nu, pieraugiet…

Viņš ar ūdeni atšķaidīja spirtu, iedeva man izdzert, un es turpat priekšnamā apēdu šķēli šķiņķa. Vēderā kļuva silti, un smeldze sirdī mazliet notrula. Pēdējo reizi iegāju guļamistabā, palūkojos uz mirušo, apraudzīju kantoristu, atstāju ārstam morfija ampulu un satuntuļojies devos uz lieveni.

Tur svelpa putenis, zirgi stāvēja nokārtām galvām, tos šaustīja sniegs. Plīvoja lāpas liesma.

— Ceļu taču jūs zināt? — es iejautājos, slēpdams muti apkaklē.

— Ceļu jau zinām, — vedējs gaužām sērīgi atteica (šim vairs ķiveres nebija), — bet jums gan vajadzēja pārlaist nakti tepat…

Arī pēc vedēja cepures ausīm varēja redzēt, ka viņam briesmīgi negribas braukt.

— Palieciet gan tepat, — piebilda arī otrs, kas turēja neganti plandošo lāpu, — klajā laukā pavisam nelāgi, godātais.

— Divpadsmit verstis… — es drūmi atrūcu, — gan aizbrauksim. Man ir slimnieki smagā stāvoklī… — un ietrausos kamanās.

Atzīstos, es noklusēju, ka man šķita nepanesama pat doma par nakšņošanu mājā, kur ienākusi nelaime, kur esmu bezspēcīgs un lieks.

Vedējs bezcerīgi nošļuka uz bukas, tad izslējās, salī­gojās — un mēs izjoņojām pa vārtiem. Lāpa bija iekritusi kā akā vai arī apdzisUsi. Taču pēc mirkļa manu uzmanību saistīja kas cits. Ar pt\lēm pagriezies atpakaļ, ieraudzīju, ka vairs ne vien nav redzama lāpa, bet kā uz burvja mā­jienu pazudusi arī Šalometjeva ar visām ēkām. Tas man lika gauži satrūkties.

— Tie nav vis joki… — es pa pusei nodomāju, pa pusei nomurmināju. Uz mirkli izbāzu degunu no apkakles un atkal ierāvu atpakaļ — tik neganti plosījās putenis. Pasaule šķita sagriezta vērpetē, un vējš to pluinīja uz visām pusēm.

Pavīdēja doma — vai nebraukt atpakaļ? Taču es to aiz­dzinu, dziļāk iezvēlos kamanās ieliktajā sienā gluži kā laivā, savilkos čokurā un aizvēru plakstus. Tūliņ acu priekšā iznira zaļā drānas strēmele uz lampas un baltā seja. Piepeši man atausa gaisma: «Tas ir galvaskausa pamatnes lūzums … Jā, jā, jā … Bez šaubām … tieši tā!» Pārliecība, ka diagnoze pareiza, nostiprinājās. Viss skaidrs. Bet "kāda tam jēga? Tagad nekādas un nebūtu bijis ari agrāk. Ko gan tas līdzēja! Kāds briesmīgs lik­tenis! Cik bezjēdzīgi un baismi ir dzīvot pasaulē! Kas ta­gad notiks agronoma mājā? Drausmi un sāpīgi pat iedo­māties! Tad man kļuva žēl sevis: cik man grūta dzīve! Cilvēki pašlaik guļ, krāsnis sakurinātas, bet es atkal ne­varēju ne nomazgāties. Putenis mani trenc kā sīku lapiņu. Tā nu es pārbraukšu mājās, bet, kas zina, varbūt atkal mani kaut kur aizvedīs. Dabūšu, plaušu karsoni un pats te nomiršu… Tā sevi sažēlinājis, iekritu tumsā, bet, cik ilgu laiku tajā pavadīju, nezinu. Šoreiz pirtī vairs neno- nācu, gluži otrādi — man sametās auksti. Arvien aukstāk un aukstāk.

Kad atvēru acis, ieraudzīju melnu muguru un pēc tam arī apjēdzu, ka mēs nevis braucam, bet stāvam.

— Vai esam klāt? — iejautājos, ieplezdams miglainās acis.

Melnais vedēja stāvs skumīgi sakustējās, pēkšņi no- šļūca no bukas, man šķita, ka vējš to svaida uz visām pusēm… un ierunājās bez jebkādas cieņas:

— Esam klāt… Vajadzēja klausīt cilvēkus… Šitādā laikā! Beigas būs ij pašiem, ij zirgiem …

— Vai patiesi esam nomaldījušies no ceļa? — Man pār muguru pārskrēja šermuļi.

— Ko te meklēt ceļu, — vedējs rūgti atteica, — mums tagad ceļš, kur vien paskaties. Pagalam būsim par skaidru velti..". Braucam jau četras stundas, bet uz kurieni… Šitādā laikā …

Četras stundas. Es sarosījos, sataustīju' pulksteni, iz­vilku sērkociņus. Kāpēc? Tam nebija nekādas jēgas, ne­viens sērkociņš neuzliesmoja. Tiklīdz uzrauj, tas uz­zibsnī — un vienā mirklī liesmiņa pazūd.

— Teicu tak, stundas četras, — aizkapa balsī ierunājās vedējs, — ko nu lai iesāk?

— Kur tad mēs pašlaik esam?

Jautājums bija tik muļķīgs, ka vedējs neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt. Viņš grozījās te uz vienu, te otru pusi, bet lāgiem šķita, ka vedējs stāv nekustīgi, kamēr mani ar visām kamanām griež viņam apkārt. Iztrausos laukā un tūliņ pārliecinājos, ka pie kamanu slieces sniegs man ir līdz ceļiem. Pēdējais aizjūga zirgs iestidzis kupenā līdz vēderam. Krēpes tam nokarājās kā mati sievietei ar izspū­rušu galvu.

— Vai paši apstājās?

— Paši. Lopiņi nomocījušies«,.

Man piepeši iešāvās prātā kādreiz lasīti stāsti, un es nezin kāpēc sajutu dusmas uz Ļevu Tolstoju.

«Viņam Jasnajā Poļanā bija laba dzīve,» es domāju, «viņu droši vien nevadāja pie mirējiem …»

Man sametās žēl sevis un ugunsdzēsēja. Tad mani at­kal sagrāba mežonīgu baiļu lēkme. Tomēr es to krūtīs apspiedu.

— Tā ir mazdūšība… — nomurmināju caur zobiem.

Un manī pamodās vētraina enerģija.

— Paklau, tēvoc, — ierunājos, juzdams, ka man stingst zobi, — tagad nedrīkst nokārt degunu, citādi mēs notiesās būsim beigti un pagalam. Zirgi drusku pastāvējuši, atpū­tušies, jākustas tālāk. Ejiet ņemiet priekšējo zirgu aiz iemauktiem, bet es valdīšu grožus. Jālūko no šejienes iz­kulties, citādi mūs ieputinās.

Cepures ausis pauda izmisumu, tomēr vedējs sāka brist uz priekšu. Meimurodams, stigdams sniegā, viņš aizkļuva līdz pirmajam zirgam. Aizjūgs man likās bezgalīgi garš. Vedēja stāvs acīs izplūda, tajās cirtās sausais puteņa sniegs.

— Nū-ū, — vedējs iekunkstējās.

— Nū! Nū! — es uzsaucu, plīkšķinādams grožus.

Zirgi lēnām sakustējās, sāka stampāt sniegu. Kamanas

zvārojās kā pa viļņiem. Vedējs te auga, te saruka mazāks, kūņojās uz priekšu.

Tā ,mēs virzījāmies apmēram stundas ceturksni, līdz beidzot manīju — kamanas it kā sākušas čīkstēt vienmē­rīgāk. Manī uzbangoja prieks, kad ieraudzīju zibam zirga pakaļkāju pakavus.

— Kupenas seklākas, ceļš! — es iekliedzos.

— Mhm … mhm … — vedējs atsaucās. Viņš atklum- pačoja pie manis un uzreiz izskatījās liels.

— Laikam tak ceļš, — līksmi, pat ar gavilēm balsī ierunājās ugunsdzēsējs. — Kaut nu tikai atkal nenomal- dītos … Kas zina …

Mēs apmainījāmies vietām. Zirgi soļoja mundrāk. Pu­tenis bija it kā pieklusis, sācis pierimt — tā man likās. Tomēr augšā un visapkārt nevarēja saskatīt nekā, tikai miglu. Es vairs necerēju aizkļūt tieši ut slimnīcu. Man gribējās nonākt, vienalga, kur. Jo ceļš taču ved uz kādu mājokli.

Zirgi piepeši salēcās un sāka sparīgāk cilāt kājas. Kļuvu priecīgs, jo vēl nezināju tam cēloni.

— Varbūt samana cilvēku mitekli? — es ieminējos.

Vedējs neatbildēja. Izslējos kamanās un sāku lūkoties vērīgāk. Kaut kur miglā ietrīsējās dīvaina skaņa, sērīga un nikna, bet ātri noklusa. Man nez kāpēc kļuva nepatī­kami un prātā ienāca kantorists un tas, kā viņš smalkā balsī smilkstēja, nolicis galvu uz rokām. Pēkšņi es labajā pusē saskatīju tumšu punktu, tas izauga par melnu kaķi, tad paaugās vēl un pienāca tuvāk. Ugunsdzēsējs piepeši pagriezās pret mani — varēja redzēt, ka žoklis viņam raustās, — un noprasīja:

— Vai redzējāt, pilsoni dakter? …

Viens zirgs rāvās pa labi, otrs pa kreisi, ugunsdzēsējs uz mirkli nogāzās man uz ceļiem, iestenējās, pietrausās, atspēries savilka grožus. Zirgi iekrācās un sāka auļot. Tie lēkšķēm izspārdīja sniegu, šķieda to uz visām pusēm, skrēja nevienādi, drebēja.

Arī man pār muguru vairākkārt pārskrēja šermuļi. At- ģidies iebāzu roku azotē, izvilku brauniņu un nolādēju sevi par to, ka biju aizmirsis mājās otru aptveri. Nē, ja nu es nepaliku turpat pārnakšņot, tad kāpēc gan nepa­ņēmu ceļā līdzi lāpu?! Domās redzēju avīzē īsu ziņojumu par savu un nelaimīgā ugunsdzēsēja likteni.

Kaķis izauga par suni un sāka joņot netālu no ka­manām. Pagriezos un ieraudzīju pavisam tuvu aiz mums otru četrkājainu radījumu. Varu apzvērēt, ka tam bija smailas ausis un tas skrēja aiz kamanām viegli kā pa parketu. Dzīvnieka gaitā jaudās kaut kas draudīgs un ne­kaunīgs. «Vai to ir vesels bars vai tikai divi?» man iešā­vās prātā, un vārds «bars» lika zem kažoka pār miesu pāršļākt karstai šaltij, un kāju pirksti vairs nestinga.

— Saturies stingrāk un valdi zirgus', tūliņ izšaušu, — es sacīju, taču ne savā, bet pašam gluži nepazīstamā balsī.

Vedējs par atbildi tikai ievaidējās un ierāva galvu ple­cos. Man acīs nozibsnīja, atskanēja apdullinošs troksnis. Tad otrreiz un trešoreiz. Neatceros, cik ilgi tiku svaidīts kamanu dibenā. Dzirdēju zirgus mežonīgi, spiedzīgi krā­cam, sažņaudzu brauniņu, ar galvu pret kaut ko atsitos, pūlējos izķepuroties no siena un nāves bailēs domāju,'ka pēkšņi man uz krūtīm uzvelsies milzīgs, stiegrains ķer­menis. Es jau acu priekšā redzēju savas saplosītās zarnas…

Tai brīdī vedējs ieaurojās:

— Ē … Ehē … tur jau ir … tur … kungs, apžēlojies, apžēlojies .., ,

Es beidzot tiku galā ar smago kažoku, atbrīvoju rokas, uztrūkos sēdus. Ne aiz muguras, ne blakus melno zvēru nebija. Putenis kļuvis pavisam rāms un pieklājīgs, un eauri plānajam sniega autam staroja brīnišķa acs, kuru es būtu pazinis starp tūkstošām un kuru pazīstu vēl ta­gad, — tur mirdzēja manas slimnīcas laterna. Aiz tās slējās tumša ēka. «Neviena pils tai nespēj līdzināties…» es nodomāju un pēkšņi -ekstāzē raidīju no brauniņa vēl

divas lodes atpakaļ, tur, kur bija pazuduši vilki.

* '

Ugunsdzēsējs stāvēja pret vidu kāpnēm, kas veda no ārsta lieliskā dzīvokļa apakšstāva uz augšējo, es — kāpņu augšgalā, Aksiņja, kažokā ģērbusies, — apakšā.

— Lai mani kauc apzeltī, — teica vedējs, — bet otrreiz es … — Viņš nepabeidza, vienā rāvienā izdzēra atšķai­dīto spirtu un drausmīgi norēcās, pagriezās pret Aksiņju un, izplētis rokas, cik vien ļāva viņa miesas būve, pie­bilda: — Ek, šitāds …

— Nomira? Neizglābāt vis? — Aksiņja man jautāja.

— Nomira, — es vienaldzīgi atbildēju.

Pēc stundas ceturkšņa viss apklusa. Lejā nodzisa gaisma. Paliku augšstāvā viens. Nez kāpēc krampjaini pavīpsnāju, atpogāju blūzes pogas, tad atkal tās aizpo­gāju, piegāju pie grāmatu plaukta, paņēmu ķirurģijas sē­jumu, gribēju kaut ko palasīt par galvaskausa pamatnes lūzumiem, bet nometu grāmatu.

Kad izģērbos un palīdu zem segas, mani brītiņu kratīja drebuļi, tad tie norima — un pa visu miesu izplūda sil­tums.

— Lai mani apzeltī, — miegā laizdamies, murmi­nāju, — bet es nekad vairs nebrau …

«Brauksi… gan brauksi…» izsmējīgi iesvilpās pute­nis. Tas dārdinādams pārslidinājās pār jumtu, tad iedzie­dājās dūmenī, izlidoja 110 tā, aizšvīkstēja gar logu, pa­zuda.

«Brauksiet… brauk-siet,» tikšķēja pulkstenis, bet ar­vien klusāk, klusāk …

Un tad nebija nekā. Klusums. Miegs.

Загрузка...