Revidents

Nikolajs Gogolis

No krievu valodas tulkojis Andrejs Upīts, 1948

Revidents

1836

Nevaino spoguli, ja mūlis pašam šķībs.

Tautas paruna

PERSONAS

Antons Antonovičs Skvozņiks-Dmuchanovskis— pilsētas priekšnieks.

Anna Andrej evna — viņa sieva.

Marija Antonovna — viņa meita.

Lūkass Lukičs Chlopovs — skolu pārraugs.

Viņa sieva.

Amoss Fjodorovičs Ļapkins-Tjapkins — tiesnesis.

Artemijs Filipovičs Zemļaņika — patversmju aizgādnis.

Ivans Kuzmičs Spekins — pastmeistars.

Pēteris Ivanovičs Dobčinskis— muižnieks

Pēteris Ivanovičs Bobčinskis— muižnieks

Ivans Aleksandrovičs Chļestakovs — ierēdnis no Pēterburgas.

O s i p s — viņa kalps.

Kristijans Ivanovičs Hibners — apriņķa ārsts.

Fjodors Andrej evičs — atvaļināts ierēdņis, cienītās personas pilsētā.

Ļuļukovs Ivans Lazarevičs Rastakovskis— atvaļināts ierēdņis, cienītās personas pilsētā.

Stepans Ivanovičs Korobkins— atvaļināts ierēdņis, cienītās personas pilsētā.

Stepans Iļjičs Uchovertovs— civils pristavs.

Svistunovs — policists.

Pugovicins — policists.

Deržimorda — policists.

Abduļins — tirgotājs.

Fevronija Petrovna Pošļepkina — atslēdznieka sieva.

Kāda apakšoficiera atraitne.

M i š k a — pilsētas priekšnieka kalps.

Viesnīcas sulainis.

Viesi un viešņas, tirgotāji, pilsoņi, lūdzēji.

RAKSTURI UN KOSTĪMI

Aizrādījumi aktieriem.

Pilsētas priekšnieks, dienestā jau novecojis, savā ziņā diezgan gudrs cilvēks. Lai ari kukuļu ņēmējs, taču izturas visai solīdi, diezgan nopietns, drusku pat kā prātotājs; runā ne skani, ne klusu, ne par daudz, ne par maz. Katrs vārds viņam svarīgs. Sejas panti rupji un cieti kā katram, kas grūtu dienestu sācis no zemākajām pakāpēm. Pāreja no bailēm uz priekiem, no nekrietnības uz augstprātību diezgan ātra, kā jau cilvēkam ar rupji attīstītām dvēseles tieksmēm. Parasti viņš ģērbjas mundierī ar zīmotnēm un jājamos zābakos ar piešiem. Mati viņam īsi apcirpti, pasirmi.

Anna Andrejevna, viņa sieva, mazpilsētas koķete, vēl ne pārāk gados; augusi, pusē romānus un albumus lasot, pusē rūpēs par pieliekamo un meitistabu. Ļoti ziņkārīga, gadījumā arī lielīga. Dažreiz dabū virsroku pār vīru tikai tāpēc, ka tas neattopas, ko tai atbildēt; bet viņas vara attiecas tikai uz sīkumiem un izpaužas rājienos un izzobojumos. Pa lugas izrādes laiku viņa četras reizes pārģērbjas dažādās drēbēs.

Chļestakovs, jauns cilvēks, gadus divdesmit trīs vecs, tieviņš, sīciņš, padumjš, un, kā saka, galvā tam vējš — viens no tiem cilvēkiem, ko kancelejās sauc par vistukšākajiem. Runā un rīkojas bez kādas pārlikšanas. Nav spējīgs piegriezt pastāvīgu uzmanību kaut kādai domai. Valoda saraustīta, vārdi pavisam negaidīti sprūk no mutes. Jo vairāk šīs lomas tēlotājs parāda labsirdības un naivuma, jo labāk. Ģērbies pēc modes.

O s i p s, kalps, tāds, kādi parasti ir kalpi jau gados. Runā nopietni, skatās mazliet uz zemi, prātotājs, mīl savā nodabā izsacīt pamācības savam kungam. Balss viņam arvien gandrīz vienlaida, sarunā ar kungu pieņem bargu, strupu, pat mazliet rupju izteiksmi. Viņš ir gudrāks par savu kungu, tāpēc ātrāk visu apķer, bet nemīl daudz runāt un ir kluss blēdis. Apģērbs — pelēki vai zili, nonēsāti svārki.

Bobčinskis un Dobčinskis, abi maza auguma, īsiņi, ļoti ziņkārīgi; viens otram ārkārtīgi līdzīgi; abi ar nelieliem vēderiņiem, abi runā ātri un ārkārtīgi daudz piepalīdz ar žestiem un rokām. Dobčinskis mazlietiņ garāks un nopietnāks par Bob-činski, bet Bobčinskis pašpaļāvīgāks un dzīvāks par Dobčinski.

Ļapkins-Tjapkins, tiesnesis, cilvēks, kas izlasījis piecas vai sešas grāmatas, tāpēc drusku brīvdomīgs. Ļoti mīl apķērību, tāpēc katram savam vārdam piešķir svaru. Viņa tēlotājam jāpatur vienmēr svarīga seja. Runā basā, pagari stiepdams, ar čerkstoņu un šņākoņu kā vecmodīgs sienas pulkstenis, kas papriekšu šņāc un tad vēl tikai sit.

Z e m ļ a ņ i k a, patversmju aizgādnis, ļoti resns, smags, tūļīgs un neveikls cilvēks, bet ar visu to ošķerīgs un blēdīgs. Ļoti pakalpīgs un nemierīgs.

Pastmeistars, vientiesīgs līdz naivumam.

Pārējām lomām sevišķa paskaidrojuma nevajag, tāpēc ka viņu oriģināli gandrīz vienmēr acu priekšā.

Aktieru kungiem jāpiegriež vērība sevišķi pēdējam skatam. Beidzamajam pateikta­jam vārdam kā elektriskai dzirkstelei spēji jāsatrauc visi reizē, piepeši. Visai grupai vienā acumirklī jāpārmaina savs stāvoklis. Pārsteiguma saucienam no visu sieviešu mutēm jāatskan reizē, kā no vienas pašas krūts. Šo aizrādījumu neievērošana var sa­maitāt visu efektu.

PIRMAIS CĒLIENS

Istaba pilsētas priekšnieka nama.

PIRMAISSKATS

Pilsētas priekšnieks, patversmju aizgādnis, skolu pārraugs, ties­nesis, pristavs, ārsts un divi policisti.

Pilsētas priekšnieks. Kungi, es jūs ataicināju, lai pavēstītu jums gaužām nepatīkamu ziņu: pie mums brauc revidents.

Amoss Fjodorovičs. Kā, revidents?

A r t e m i j s F i 1 i p o v i č s. Kā, revidents?

Pilsētas priekšnieks. Revidents no Pēterburgas, incognito! Un turklāt vēl slepenā uzdevumā.

Amoss Fjodorovičs. Še tev bij!

Artemijs Filipovičs. Ja ķezu nav, tad tīšām jālaiž virsū!

Lūkass Lukičs. Ak kungs un dievs! Un vēl slepenā uzdevumā!

Pilsētas priekšnieks. Es to jau it kā paredzēju: izgājušo nakti man visu nakti sapnī rādījās divas tādas savādas žurkas. Tiešām, savu mūžu tādas neesmu redzējis: melnas, nedabiski lielas! pienāk, ap­osta — un atkal aiziet prom. Bet es jums labāk izlasīšu vēstuli, ko saņēmu no Andreja Ivanoviča Čmichova — jūs, Artemij Filipovič, viņu pazīstat. Viņš raksta tā: «Mīļais draugs, kūm un labdari (murmina pusbalsī, acīm ātri pārskriedams) … un paziņot tev.» Ā! te ir: «Starp citu steidzos tev paziņot, ka atbraucis ierēdnis ar uzdevumu apskatīt visu guberņu, bet it sevišķi mūsu apriņķi» (nozīmīgi paceļ pirkstu uz augšu). «Es to uzzināju no visticamākiem cilvēkiem, lai ari viņš izlie­kas par vienkāršu privātpersonu. Zinādams, ka tev kā kuram katram citam savi grēciņi, jo tu esi gudrs cilvēks un garām nelaidīsi neko, kas pats lien rokās …» (apstādamies) nu, te pašu lietās … «tad dodu tev padomu uzmanīties: viņš var atbraukt kuru katru stundu, ja tik nav jau atbraucis un nedzīvo kur incognito… Vakardien es….» Nu, tur nāk ģimenes būšanas: «māsa Anna Kjrilovna līdz ar savu vīru atbraukusi pie mums; Ivans Kjrilovičs ļoti pieņēmies resnumā un vienmēr vēl spēlē vijoli…» un tā tālāk, un tā tālāk. Redziet, kungi, kādas tās lietas!

Amoss Fjodorovičs. Jā, savādas lietas, tiešām savādas. Par velti tas nav.

Luka Lukičs. Bet kādēļ, Anton Antonovič, par ko? Kādēļ pie mums sūta revidentu?

Pilsētas priekšnieks. Kādēļ! Laikam jau tāds likteņa lē­mums! (Nopūties.) Līdz šim, paldies dievam, ikreiz nogriezās kādā citā pilsētā; nu pienākusi arī mūsējās reize.

Amoss Fjodorovičs. Man liekas, Anton Antonovič, ka še kāds smalkāks un vairāk politisks iemesls. Lieta, lūk, šitāda. Krievijā … ja … grib iesākt karu, un ministerija, redziet, sūta ierēdni izlūkot, vai kur nav nodevēji.

Pilsētas priekšnieks. Ek nu, kur aizbrauca! Un vēl sakās gudrs cilvēks! Apriņķa pilsētā nodevēji! Vai tad pie robežas dzīvojam, vai? No šejienes vari trīs gadus braukt, ne līdz kādai svešai valstij neaizbrauksi.

Amoss Fjodorovičs. Nē, bet es jums teikšu, jūs neapķerat.. . jūs to nē. .. Valdībai ir smalki plāni: kas par to, ka tik tālu, viņa tomēr ausās.

Pilsētas priekšnieks. Ausās vai neausās, es, kungi, jūs tikai brīdinu. Pielūkojiet, no sevis jau esmu devis kādus rīkojumus, ieteicu arī jums. Sevišķi jums, Artemij Filipovič! Nav šaubu, ka revidējošais ierēdnis gribēs vispirms apskatīt jūsu pārziņā esošās patversmes — tā­pēc pieraugiet, lai viss būtu kārtībā: lai naktscepures būtu tīras un slimnieki lai neizskatītos kalējiem līdzīgi, kā tie parasti te staigā.

Artemij s Filipovič s. Nu, tas vēl nebūtu nekas. Tīras nakts­cepures viņiem var arī uzmaukt.

Pilsētas priekšnieks. Jā. Un virs katras gultas piestiprināt uzrakstu latiņu valodā vai kādā citā valodā … par to nu jums, Kristijan Ivanovič, jāgādā, — par katru slimību: kad kurais saslimis, kādā dienā un datumā … Nav labi, ja jūsu slimnieki pīpē tik stipru tabaku, ka katrreiz jāšķauda, kad ieiet. Labāk ar, ja viņu būtu mazāk: kad tik daudz, tūliņ domās, ka slikti kopj, slikti ārstē.

Artemijs Filipovičs. O! ārstēšanas ziņā mēs ar Kristijanu Ivanoviču esam jau ķērušies pie dažiem līdzekļiem: jo tuvāk dabas paraugam, jo labāk, — dārgu zāļu mēs nelietojam. Cilvēks ir vienkāršs: ja mirs, nomirs tāpat; ja izveseļosies, izveseļosies tāpat. Un pie tam Kristijanam Ivanovičam būtu grūti saprasties ar viņiem: viņš taču ne­saprot ne vārda krieviski.

Kristijans Ivanovičs (nodūc kādu skaņu, pa daļai kā i, mazliet kā e).

Pilsētas priekšnieks. Jums, Amos Fjodorovič, ari ieteiktu piegriezt vērību savām tiesas telpām. Jums tur priekšistabā, kur parasti sanāk lūdzēji, sargi tur zosis ar maziem zoslēniem, tie vienmēr šaudās zem kājām. Protams, saimniecību ierīkot teicami katram, un kāpēc tad lai arī sargs to nedarītu, tikai, ziniet, tādā vietā tomēr nepieklājīgi… Jau agrāk taisījos jums to aizrādīt, bet vienmēr nezkā aizmirsās.

Amoss Fjodorovičs. Nu, šodien pat likšu visas viņas stiept uz virtuvi. Ja patīk — atnāciet pusdienās.

Pilsētas priekšnieks. Bez tam slikti, ka jums pašās tiesas telpās tiek izžautas visādas lupatas un taisni virs aktu skapja karājas suņu pātaga. Es zinu, jūs mīlat medības, bet tomēr labāk pagaidām noņemiet to pātagu, pēc, kad revidents būs aizbraucis, manis dēļ varat atkal izkārt. Un tad tas jūsu piesēdētājs… zināms, savu lietu viņš prot, bet no viņa nāk tāda smaka, it kā tikko no degvīna tecinātavas būtu iznācis, — tas ari nav labi. To jums sen gribēju sacīt, bet neatceros, kāpēc neiznāca. Ja tā smaka, kā pats apgalvo, viņam tiešām no dabas, tad tur var līdzēt: ieteikt, lai viņš saēdas sīpolus, ķiplokus vai ko citu. Kristijans Ivanovičs šajā gadījumā var palīdzēt ar dažādiem medika­mentiem.

Kristi jans Ivanovičs (nodūc atkal to pašu skaņu).

Amoss Fjodorovičs. Nē, to nav iespējams izdzīt: viņš saka, ka bērnībā aukle viņu piedauzījusi un no tā laika viņš sācis drusku pēc degvīna smirdēt.

Pilsētas priekšnieks. Nu, es jums tikai aizrādīju. Par iekšē­jiem rīkojumiem un par to, ko Andrejs Ivanovičs savā vēstulē sauc par grēciņiem, es neko nevaru sacīt. Un savādi arī runāt: nav tāda cilvēka, kam nebūtu kaut kādu grēku. To jau pats dievs tā nolicis, un volterianieši velti mēģina to apstrīdēt.

Amoss Fjodorovičs. Bet ko jūs, Anton Antonovič, saucat par grēciņiem? Visi grēciņi nav vienādi. Es visiem atklāti saku, ka ņemu kukuļus, — bet kādus kukuļus? — tikai medību kucēnus. Tā ir pavisam cita lieta.

Pilsētas priekšnieks. Nu, kucēni vai kas — kukuļi paliek kukuļi.

A m o s s F j o d o r o v i č s. Ak nē, Anton Antonovič. Ja kādam, pie­mēram, kažoks, kas maksā piecsimt rubļu, un sievai šalle…

Pilsētas priekšnieks. Nu kas tad no tā, ja jūs kukuļiem pieņemat tikai medību kucēnus? Par to jūs atkal dievam neticat; baznīcā jūs nekad neejat; es vismaz turos stipri ticībā un ik svētdienas eju uz baznīcu. Bet jūs… O, es jūs pazīstu: kad jūs sākat runāt par pasaules radīšanu, mati taisni stāvus slienas.

Amoss Fjodorovičs. Bet es taču pats esmu ticis pie tādiem ieskatiem, pats ar savu prātu.

Pilsētas priekšnieks. Nu, dažreiz pārāk daudz prāta ir ļau­nāk, nekā ja tā nemaz nebijis. Bet es tikai tā starp citu ieminējos par apriņķa tiesu; taisnību sakot, diezin vai kāds tur jebkad ielūkosies: tā jau ir tāda apskaužama vieta, ko dievs pats tur savā aizgādībā. Bet jums, Lūkas Lukič, kā skolu pārraugam gan it sevišķi jārūpējas par skolotājiem. Protams, tie ir mācīti cilvēki, dažādās kolēģijās audzināti, tomēr viņiem piemīt ļoti dīvaini paņēmieni, protams, gan dabiski nešķirami no viņu zinātnieku amata. Tā, par piemēru, viens no viņiem, tas pats ar to resno seju . . . viņa vārdu neatceros, — tas, katedrā uzkāpis, neparko nevar izteikt, nesavilcis šitādu seju (sašķoba tādu), un tad ar roku zem kaklauta sāk ar pirkstiem gludināt bārdu. Protams, ja viņš tādu mūli rāda saviem skolniekiem, tad nu vēl nekas, var jau būt, ka tur tā arī vajadzīgs, par to es nevaru apspriest, bet sakiet paši, ja viņš to taisa apmeklētā­jam, — tad var iznākt ļoti slikti: revidenta kungs vai cits kāds var domāt, ka tas vērsts pret viņu. Velns zin, kas tur var iznākt.

L u k a L u k i č s. Jā, ko tad es ar viņu lai daru? Jau vairāk reižu esmu viņam sacījis. Vēl tepat nesen, kad klasē ienāca mūsu maršals, viņš savieba tādu mūli, kādu es vēl nekad nebiju redzējis. To viņš darīja no lāga sirds, bet man bij jāsaņem rājiens: kādēļ skolniekiem tiekot iedvesti brīvdomīgi ieskati.

Pilsētas priekšnieks. Tas pats man jāaizrāda arī par jūsu vēstures zinības skolotāju. Gudra galva viņam ir, to var redzēt, zināšanu vairāk, nekā vajag, bet izskaidro skolniekiem tik dedzīgi, ka gluži aiz­mirstas. Reiz es noklausījos viņu: nu, kamēr runāja par asiriešiem un babiloniešiem — vēl nekas, bet, kā tika pie Maķedonijas Aleksandra, tā — nevaru jums aprakstīt, kas ar viņu notikās. Nudie', domāju, ka nu ugunsgrēks! Noskrēja no katedras un, cik spēka — blāks ar krēslu uz grīdas! Tas jau nu tiesa, ka Maķedonijas Aleksandrs ir varonis, bet vai tādēļ krēsli jālauž? no tā kronim ceļas zaudējumi.

L u k a L u k i č s. Jā, karsts viņš ir! To es viņam vairāk reižu esmu aizrādījis… Bet viņš atbild: «Dariet, ko zināt, par zinātni es esmu gatavs dzīvību atdot.»

Pilsētas priekšnieks. Jā, tāds nu ir likteņa neizprotamais lēmums : gudrs cilvēks vai nu dzērājs, vai saviebj tādu mūli, ka jābēg laukā.

Luka Lukičs. Lai dievs nevienam nedod kalpot izglītības lietai! Vienās bailēs jādzīvo: katrs te bāž savu degunu, katram gribas parādīt, ka ari viņš gudrs cilvēks.

Pilsētas priekšnieks. Viss vēl nebūtu nekas, — bet tas nolādētais incognito! Piepeši ienāks: «Ā, jūs te, putniņi! Bet kurš te,» sacīs, «kurš te tas tiesnesis?» — «Ļapkins-Tjapkins.» — «Ā, lai panāk šurp Ļapkins-Tjapkins! Un kurš patversmju aizgādnis?» — «Zemļaņika.» — «Ā, lai nāk šurp Zemļaņika!» Lūk, tas ir nelāgi!

OTRAIS SKATS

Tie paši un pastmeistars.

Pastmeistars. Sakiet, kungi, kas par lietu — kāds ierēdnis braucot?

Pilsētas priekšnieks. Vai tad jūs neesat dzirdējuši?

Pastmeistars. No Pētera Ivanoviča Bobčinska dzirdēju. Viņš tikko bija pie manis pastkantorī.

Pilsētas priekšnieks. Nu, ko jūs par to domājat?

Pastmeistars. Ko es domāju? — karš ar turkiem būs.

Amoss Fjodorovičs. Taisni kā es! Es arī tā domāju.

Pilsētas priekšnieks. Jā, abi šaujat garām!

Pastmeistars. Kad es jums saku, karš ar turkiem. Tur atkal francūzis kūda.

Pilsētas priekšnieks. Kas par karu ar turkiem? Mums pašiem klāsies slikti, ne turkiem. Tas jau zināms: man ir vēstule .

Pastmeistars. A… ja tā, tad nu gan kara ar turkiem nebūs.

Pilsētas priekšnieks. Nu kā tad, ko jūs, Ivan Koizmič?

Pastmeistars. Ko nu es! Kā jūs, Anton Antonovič?

Pilsētas priekšnieks. Ko tad es? Bail jau man nav, bet tik tāpat mazlietiņ .. . Par tirgotājiem un pilsoņiem man rūpes. Runā, ka es viņus drusku par daudz plucinājis; bet es, nudie', ja ari ko ņēmis no viena otra, tad patiešām bez jebkāda naida. Man pat prātā (ņem viņu zem rokas un noved sāņus), man pat prātā, vai tikai kāds nav nosūdzējis mani. Kādēļ tad gan īsti revidentam jābrauc pie mums? Klausieties, vai jums, Ivan Kuzmič, mūsu visu labā nav iespējams katru vēstuli, kas ienāk un iziet no jūsu pasta kantora, tā mazlietiņ uzplēst un izlasīt? Vai nav tur iekšā kaut kāda sūdzība vai vienkārši sarakstīšanās. Ja nav, tad var atkal aizlipināt; var pat atdot vēstuli tāpat uzplēstu.

Pastmeistars Zinu, zinu … Mani nemāciet, to es jau daru ne aiz uzmanības, bet vairāk tik aiz ziņkāres: man nāvīgi kārojas zināt, kas jauns pasaulē. Es jums teikšu, tā ir visinteresantākā lasīšana. Dažu vēstuli lasi ar tīru baudu — tik smalki apraksta dažādus atgadījumus . .. un kas par pamācību … labāka nekā Maskavas Vēstnesī».

Pilsētas priekšnieks. Bet sakiet, vai tad neko neesat izlasī­juši par kaut kādu ierēdni no Pēterburgas?

Pastmeistars. Nē, par Pēterburgas ierēdni nav nekas, par Kostromas un Saratovas ierēdņiem gan daudz raksta. Zēl, ka jūs ne­dabūjāt vēstules lasīt: gadās ļoti skaistas vietas. Tā nesen kāds poručiks raksta draugam un apraksta balli tik rotaļīgi… ļoti ļoti jauki. «Mana dzīve, mīļais draugs,» viņš raksta, «rit kā debesīs: jaunkundžu daudz, muziķa spēlē, standarts joņo…» Ar lielām lielām jūtām aprakstījis. Es to tīšām uzglabāju. Vai gribat, izlasīšu priekšā.

Pilsētas priekšnieks. Nu, tagad tādām lietām nav laika. Tad esat gan tik laipns, Ivan Kuzmič: ja gadās kāda sūdzība vai norā­dījums, bez kavēšanās aizturiet.

Pastmeistars. Ar lielāko patiku.

Amoss Fjodorovičs. Palūkojiet tik, gan jūs kādreiz dabūsiet par to.

Pastmeistars. Ak tu tētiņ!

Pilsētas priekšnieks. Nekas, nekas. Cita lieta, ja jūs no tā ko palaistu atklātībā, bet tas taču paliek pašu mājās.

Amoss Fjodorovičs. Jā, nejēdzīga būšana ievārās. Un jāat­zīstas, es nācu pie jums, Anton Antonovič, piesolīt kucīti. Miesīga māsa tam šunelim, kuru jūs pazīstat. Jūs taču esat dzirdējuši, ka Ceptovičs ar Varchovinski tiesājās, bet man tas par laimi, varu dzenāt zaķus ij pa viena, ij otra laukiem.

Pilsētas priekšnieks. Ak kungs, lieciet mani tagad mierā ar saviem zaķiem; man tas nolādētais incognito iestrēdzis galvā! Tā tik vien gaidi, pavērsies durvis — un caps …

TREŠAIS SKATS

Tie paši, Bobčinskis un Dobčinskis (abi ienāk aizelsušies).

Bobčinskis. Ārkārtīgs notikums!

Dobčinskis. Negaidītas ziņas!

Visi. Kas, kas tad?

Dobčinskis. Neparedzēta lieta: nonākam viesnīcā…

Bobčinskis (pārtraukdams) . Nonākam ar Pēteri Ivanoviču vies­nīcā …

Dobčinskis (pārtraukdams). Ē, atļaujiet, Pēter Ivanovič, es iz­stāstīšu.

Bobčinskis. Ē, nē, atļaujiet man, es… atļaujiet, atļaujiet…jums arī valoda tā nevedas…

Dobčinskis. Bet jums samisēsies, jūs vēl ko aizmirsīsiet.

Bobčinskis. Atcerēšos, nudie' atcerēšos. Labāk netraucējiet, lai es izstāstu, netraucējiet! Sakiet, kungi, esiet tik laipni, sakiet, lai Pēteris Ivanovičs netraucē.

Pilsētas priekšnieks. Tad runājiet taču, dieva dēļ, kas no­ticis! Man sirds kāpj pa kaklu. Kungi, sēdieties! Ņemiet krēslus! Pēter Ivanovič, še jums krēsls! (Visi sasēstas apkārt abiem Pēteriem Ivanovičiem.) Nu kas tad, kas tad ir?

Bobčinskis. Atļaujiet, atļaujiet; es visu pēc kārtas. Tikko biju izgājis no šejienes, pēc tam kad jums labpatikās uztraukties dabūtās vēstules pēc, jā … tad es tūliņ noskrēju … lūdzu, Pēter Ivanovič, nepār­trauciet! Es pats zinu visu, visu. Jā, redziet, tad es noskrēju pie Korob-kina. Korobkinu nesastapts mājās, iegriezos pie Rastakovska, bet, Rastakovski nesastapis, nogāju, lūk, še, pie Ivana Kuzmiča, pastāstīt arī viņam jūsu jauno ziņu, jā, un, no turienes nākdams, satikos ar Pēteri Ivanoviču…

Dobčinskis (pārtraukdams). Pie būdas, kur pīrāgus pārdod.

Bobčinskis, Pie būdas, kur pīrāgus pārdod. Jā, Pēteri Ivanoviču saticis, es viņam saku: vai esat jau dzirdējuši jauno ziņu, ko Antons Antonovičs dabūjis ar ticamu vēstuli? Bet Pēteris Ivanovičs to jau dabūjis zināt no jūsu saimnieces Avdotjas, kura nezin pēc kā sūtīta pie Filipa Antonoviča Počečujeva.

Dobčinskis (pārtraukdams). Pēc muciņas franču brandvīnam.

Bobčinskis (viņa roku atbīdīdams). Pēc muciņas franču brand­vīnam. Un tā mēs ar Pēteri Ivanoviču gājām pie Počečujeva … Jūs, Pēter Ivanovič … ē … nemaisieties, lūdzami nemaisieties! Gājām pie Počečujeva, bet ceļā Pēteris Ivanovičs saka: «Iegriezīsimies,» viņš saka, «traktieri. Vēders man… no paša rīta nekā neesmu ēdis, vēders man raustās vien …» Jā, Pēterim Ivanovičam tas vēders … «Traktierim,» viņš saka, «tikko atvests svaigs lasis, iesim iekost.» Bet, kā mēs viesnīcā, tā piepeši jauns cilvēks …

Dobčinskis (pārtraukdams). Diezgan patīkama izskata, privatdrēbēs …

Bobčinskis. Diezgan patīkama izskata, privatdrēbēs, staigā pa istabu … šitā … sejā pārdomas … fizionomija … uzstāja, un šite (velk ar pirkstu ap pieri) — daudz daudz kas. It kā jau nojautis, es saku Pēterim Ivanovičam: «Še kaut kas nav tik vienkārši.» Jā. Bet Pēteris Ivanovičs jau pametis ar pirkstu un pasaucis traktiernieku Vlasu, to pašu, kam trīs nedēļas atpakaļ atskrēja jauni dēli… tāds ņiprs puika, arī reiz turēs traktieri tāpat kā tēvs. Pasaucis Vlasu, Pēteris Ivanovičs tam klusītiņām prasa: «Sak, kas tas jaunais cilvēks tāds ir?» bet Vlass uz to atbild: «Tas,» viņš saka … Ē, lūdzu, nepārtrauciet, Pēter Ivanovič, nudien jūs neizstāstīsiet: jūs šļupstat, es zinu, jums viens zobs mutē piesvelpj… «Tas,» viņš saka, «jauns cilvēks, ierēdnis,» j-jā, «no Pēterbur­gas braukdams, bet pēc uzvārda,» viņš saka, «Ivans Aleksandrovičs Chļestakovs, bet ceļā,» viņš saka, «uz Saratovas guberņu un,» viņš saka, «ļoti dīvaini uzvedas: dzīvo jau otru nedēļu, no viesnīcas nekur ne­iziet, visu ņem uz rēķina un ne kapeikas negrib maksāt.» Un, kā šis man to pateic, tikpat kā gaisma man atspīd no augšienes. «Ē!» es saku Pēterim Ivanovičam …

Dobčinskis. Nē, Pēter Ivanovič, es sacīju — «ē»!

Bobčinskis. Papriekšu jūs sacījāt, un tad arī es sacīju. «E!» mēs ar Pēteri Ivanoviču sakām. «Kādēļ viņš sēž še, ja ceļš tam uz Saratovas guberņu?» — J-jā. Redziet, tas pats jau ir tas ierēdnis.

Pilsētas priekšnieks. Kas, kāds ierēdnis?

Bobčinskis. Tas ierēdnis, par kuru jurns tika ziņots, — revidents.

Pilsētas priekšnieks (izbijies). Kungs tētiņ, ko jūs runājat! Tas nevar būt viņš.

D o b č i n s k i s. Ir! ne naudu maksā, ne tālāk brauc. Kas tad tas cits, ja ne viņš? Un komandējums ar uz Saratovu izrakstīts.

Bobčinskis. Tas pats, tas pats, nudie' tas pats … Tāds ievērīgs, visu aplūkoja. Pamanījis, ka mēs ar Pēteri Ivanoviču ēdam lasi, it īpaši tāpēc, ka Pēterim Ivanovičam tas vēders … jā, tad viņš pat mūsu šķīvjos ieskatījās. Es tā nobijos.

Pilsētas priekšnieks. Kungs, esi mums, grēciniekiem, žēlīgs! Kur tad viņš tur dzīvo?

Dobčinskis, Piektajā numurā, zem trepēm.

Bobčinskis. Tajā pašā numurā, kur pagājušo gadu sakāvās caurbraucēji oficieri.

Pilsētas priekšnieks. Un sen viņš jau še?

Dobčinskis. Nedēļas divas jau. Vasilija dienā kā atbraucis.

Pilsētas priekšnieks. Divas nedēļas! (Sāņus.) Mīļie, labie! Palīdziet, visi svētie! Pa šīm divām nedēļām apakšoficiera sieva dabūja pērienu! Cietumniekiem pārtika nav izsniegta. Ielās mēslaine, netīrība! Kauns un posts! (Saķer ar rokām galvu.)

Artemijs F i 1 i p o v i č s. Nu ko, Anton Antonovič? — jābrauc uz viesnīcu stādīties priekšā.

Amoss Fjodorovičs. Nē, nē! Vispirms jāiet galvai, garīdznie­cībai, tirgotājiem; redziet, arī tai grāmatā «Džona Masona dzīve un darbi»…

Pilsētas priekšnieks. Nē, nē, atļaujiet man pašam! Ir jau arī līdz šim gadījušās dzīvē ļaunas dienas, tāpat aizgājušas, vēl i paldies esmu dabūjis. Varbūt arī šoreiz dievs palīdzēs. (Pie Bobčinska griezda­mies.) Jūs sakāt, viņš ir jauns cilvēks?

Bobčinskis. Jauns, gadus divdesmit trīs vai četrus vai drusku vairāk.

Pilsētas priekšnieks. Jo labāk: jaunu drīzāk var izmanīt. Bīstams ir vecs velns, bet jaunam, — kas iekšā, tas uz āru. Jūs, kungi, sagatavojieties katrs savā vietā, bet es došos pats, un, varbūt ar Pēteri Ivanoviču, privāti, pastaigādamies, palūkoties, vai iebraucējiem pie mums nav jāpiedzīvo nepatikšanas. Ei Svistunov!

Svistunovs. Ko vēlaties?

Pilsētas priekšnieks. Aizej tūliņ pie pristava; jeb nē, tu man esi vajadzīgs. Pasaki tur kādam, lai, cik ātri iespējams, atved pristavu, un pats nāc šurp.

(Svistunous steigšus aizskrien.)

Artemijs F i 1 i p o v i č s. Iesim, iesim, Amos Fjodorovič! Patie­šām var uzbrukt nelaime.

Amoss Fjodorovičs. No kā nu jums jābaidās? Samauc slimniekiem tīras cepures, citu jau neko nesameklēs.

Artemijs F i 1 i p o v i č s. Ko nu cepures! Pavēlēts slimniekiem dot auzu putru, bet man pa visiem koridoriem tāda kāpostu smaka, ka elpu rauj ciet.

Amoss Fjodorovičs. Es šajā ziņā gan esmu bez bēdu. Patie­šām, kas tad līdīs apriņķa tiesā? Un, ja arī ielūkosies kādā papīrā, otru vairs rokā neņems. Es pats jau piecpadsmito gadu sēžu tiesneša krēslā, bet, kā tik ieskatos kādā sūdzības rakstā — ē! tik ar roku atmetu! Pats Zālamans neizspriedīs, kas tur taisnība, kas netaisnība.

(Tiesnesis, patversmju aizgādnis, skotu pārraugs un pastmeistars iet, durvīs sagrūzdamies ar policistu.)

CETURTAIS SKATS

Pilsētas priekšnieks, Bobčinskis, Dobčinskis un Svistunovs.

Pilsētas priekšnieks. Nu, vai rati jau piebraukti?

Svistunovs. Klāt.

Pilsētas priekšnieks. Ej uz ielas un… jeb nē, pagaidi! Ej atnes… Jā, kur tad citi? Vai tiešām tu viens pats? Es taču pavēlēju, lai ari Prochorovs būtu še. Kur Prochorovs?

Svistunovs. Prochorovs atmājās, bet sūtīt viņu nekur nevarēs.

Pilsētas priekšnieks. Kā tā?

Svistunovs. Nu tā, šorīt viņu nāvīgi piedzērušos pārveduši mājās. Divus toverus ūdens salējuši virsū, līdz šim vēl nav atžirdzis.

Pilsētas priekšnieks (saķerdams galvu). Ak tu posts! Ak tu posts! Ej žiglāk uz ielas — jeb nē — skrien papriekš istabā, dzirdi! Iznes man zobenu un jauno cepuri. Nu, Pēter Ivanovič, brauksim!

Bobčinskis. Es ar, es ar . . . atļaujiet arī man, Anton Antonovič!

Pilsētas priekšnieks. Nē, nē, Pēter Ivanovič, nevar, nevar! Nekā neizskatīsies, un ratos arī nevar sasēsties.

Bobčinskis. Nekas, nekas, es tāpat: kājām, kājām patecēšu ratiem pakaļ. Es jau tik mazdrusciņ pa šķirbiņu, pa durvīm palūkošos, kāda viņam tā uzstāšanās …

Pilsētas priekšnieks (pasniegto zobenu saņemdams, Svistu-novam). Skrien tūliņ, ņem desmitniekus, lai katrs no viņiem ņem … Ek, kā noskrambojies tas zobens! Nolādētais tirgotājs Abduļins —- labi redz, ka pilsētas priekšniekam vecs zobens, bet gaidi, ka atsūtīs jaunu, odžu dzimums! Blēži, es galvoju, ka sūdzības zem. paltrakiem jau glabā… Lai katrs ņem rokā pa ielai… velns lai parauj, pa ielai, — pa slotai! Lai noslauka to ielu, kas ved uz traktieri, bet tik lai noslauka… Dzirdi! Bet pielūko: tu! tu! es tevi pazīstu: tu tur brāļojies, bet sudraba karotītes zodz un bāz aiz zābaku stulmiem, — pielūko, man ausis ir dzirdīgas! … Ko tu esi izdarījis ar tirgotāju Cerņajevu — a? Viņš dod tev divas aršinas tūka mundierim, bet tu paņem visu gabalu. Pielūko! pēc čina tev nav tiesības tik daudz ņemt! Ej!

PIEKTAIS SKATS

Tie paši un pristavs.

Pilsētas priekšnieks. Nu, Stepan Iļjič! Dieva dēļ, sakiet, kur tad jūs bijāt tā nozuduši? Kas tā par būšanu! Pristavs. Tepat aiz vārtiem jau biju!

Pilsētas priekšnieks. Nu klausieties, Stepan Iļjič! No Pēterburgas atbraucis ierēdnis. Ko jūs esat izrīkojuši?

Pristavs. Visu, ko pavēlējāt. Iecirkņa uzraugu Pugovicinu ar desmitniekiem' aizsūtīju trotuārus notīrīt.

Pilsētas priekšnieks. Bet kur Deržimorda?

Pristavs. Deržimorda aizbrauca ugunsgrēku dzēst.

Pilsētas priekšnieks. Prochorovs — piedzēries?

Pristavs. Piedzēries.

Pilsētas priekšnieks. Kā tad jūs to pieļāvāt?

Pristavs. Dievs viņu zina. Vakardien aiz pilsētas bij izcēlusies plūkšanās, — aizbrauca turp kārtību nodibināt, bet pārradās mājās pie­dzēries.

Pilsētas priekšnieks. Klausieties, jūs man izdariet, lūk, šito: iecirkņa uzraugs Pugovicins … tas ir liela auguma, lai viņš labierī­cības dēļ stāv uz tilta. Tad steigšus noplēst veco sētu blakus kurpniekam un uzspraust tur kārti ar salmu kušķi, lai izskatītos, it kā tur kaut kas pēc plāna tiek iegrozīts. Taču, jo vairāk tiek noplēsts, jo vairāk redzama pilsētas vadoņa darbība. Ak kungs! pavisam aizmirsu, ka gar sētu nogāzts vezumu četrdesmit mēslu. Kas tā par neķītru pilsētu! Kā tikai kaut kur uzceļ kādu pieminekli vai vienkāršu sētu, velns viņu sazin no kurienes tūliņ sanes visādus netīrumus! (Nopūšas.) Jā, un, ja revidents prasīs par dienestu: vai mierā? — tā kā lai atbildētu: «Ar visu mierā, jūsu labdzimtība!» bet, ja kāds būs nemierā, tad es viņam vēlāk sadošu tādu nemieru… O, och-ho-ho-ho, tie grēki mani biedē. (Cepures vietā paņem cepures kārbu.) Kaut tikai nu dievs devis, ka ātrāk pārietu, tad es uzspraudīšu tādu sveci, kādu vēl neviens nav spraudis: katram nelieša tirgotājam pavēlēšu dot pa trīs pudi vaska. Ak kungs, ak kungs! Brauk­sim, Pēter Ivanovič! (Cepures vietā grib maukt galvā papīra kārbu.)

P r i s t a v s, Anton Antonovič, tā jau kārba, nevis cepure.

Pilsētas priekšnieks (kārbu nomezdams). Kad kārba, tad kārba. Velns lai viņu rauj! Jā, un, ja prasīs, kāpēc pie patversmes nav uzcelta baznīca, kurai jau pirms pieciem gadiem piešķirta vajadzīgā suma, tad neaizmirsti pateikt, ka bij jau sākta, bet nodega. Par to es arī raportu nosūtīju. Citādi var gadīties, — kāds aiz muļķības izpļāpā, ka būve nekad nav sākta. Deržimordam pateikt, lai drusku pievalda savas dūres; kārtības dēļ viņš gāž katram, ka zils zem acīm, — vainīgam un nevainīgam. Brauksim, brauksim, Pēter Ivanovič! (Iet, bet atkal atgrie­žas.) Jā, un zaldātus nelaist uz ielas kā nekā, tie pagāni tik uzvelk mun­dieri virs krekla, bet apakšā nekā nav.

(Visi aiziet.)

SESTAIS SKATS

Anna Andrejevna un Marija Antonovna (izskrien uz skatuves).

Anna Andrej evna. Kur, kur viņi ir? Ak kungs!… (Durvis atvērusi.) Vīriņ! Antoša! Anton! (Runā ātri.) Tā atkal tikai tava vaina. Tev tikai vīkšīties. «Es tikai kniepadatu, es tikai lakatiņu.» (Pieskrien pie loga un sauc.) Anton, uz kurieni tu, kurp tu? Ko, atbraucis? Revidents? ūsains? ar kādām ūsām?

Pilsētas priekšnieka balss. Vēlāk, vēlāk, mīļā!

Anna Andrej evna. Vēlāk? Kas par jaunu modi — vēlāk? Es negribu vēlāk… tik vienu vārdu: kas viņš ir — palkavnieks? Ko? (Nikni.) Aizbrauca! Nu, to es tev pieminēšu! Un tikai šitā: «Māmiņ, māmiņ, pagaidiet, tikai lakatiņu uz muguras saspraudīšu; es tūliņ.» Te tev nu bij tūliņ! Te tev bij — nekā nedabūjām zināt! Un viss aiz tās nolādētās koķetības: padzirdusi, ka pastmeistars še, nu tik pie spoguļa vaibstīties: griež vienus sānus, griež otrus. Iedomājusies, ka tas šai taisās klāt, bet viņš vienkārši viebjas, kad tu atgriez muguru.

Marija A n t o n o v n a. Nu ko lai dara, māmiņ? Vienalga, pēc pāra stundām tā kā tā visu dabūsim zināt.

Anna Andrej evna. Pēc pāra stundām! Ļoti pateicos. Tā viņa tev atbild. Kā tev neienāca prātā sacīt, ka pēc mēneša — vēl labāk varēs uzzināt! (Izkaras pa logu.) Ei Avdotja! A? Ko, Avdotja, vai esi dzirdē­jusi, tur kāds atbraucis? … Neesi? Tāda muļķe! Ar roku atmet? Lai met, tomēr varēji viņam izprasīt. Nevarēji to uzzināt! Galvā tikai blēņas, par brūtgāniem vien domā. A? Ātri aizbrauca! Būtu jeb paskrējusi ratiem pakaļ. Ej, ej tūliņ! Dzirdi, skrien, izprasi, uz kurieni aizbrauca: tikai pamatīgi izprasi: kas tas atbraucējs, kāds viņš ir, vai dzirdi? Pa durvju šķirbu palūko, uzzini visu: kādas acis, melnas vai ne, un tūliņ steidzies atpakaļ, dzirdi? Ātrāk, ātrāk, ātrāk, ātrāk!

(Kliedz, kamēr priekškars nolaižas un aizsedz tās abas, pie loga stāvošas.)

OTRAIS CĒLIENS

Maza istabiņa viesnīcā. Gulta, galds, koferis, tukša pudele, zābaki, drēbju suka u. c.

PIRMAIS SKATS

Osips (guļ sava kunga gultā). Velns lai parauj! ēst tā gribas un vēderā tāds troksnis, it kā vesels pulks taurēm pūstu. Lūk, tā tik būs, ka neaizbrauksim mājās. Ko tu padarīsi? Otrais mēnesis jau, kā izbrau­cām no Pēterburgas. Kundziņš ceļā visu naudiņu izšķiedis, tagad sēž, asti pierāvis un rāms palicis. Būtu pieticis ceļa naudas — un kā vēl; nē, vai tu redzēji, katrā pilsētā šim vajag izplātīties! (Mēdīdams.) «Ej, Osip, pameklē istabu un pusdienas apšūti, vislabākās: sliktas pusdienas es nevaru ēst, man vajag vislabākās pusdienas.» Ja nu tiešām bijis kaut vīrs, bet tikai tāds vienkāršs leģistraterītis! Ko tikai satiek ceļā, ar visiem draudzēties, un tad kārtis — te nu bij, nospēlējās! Ech, apnikusi šitā dzīve. Tiešām uz laukiem labāk: lai nu arī publiskuma nav, bet tāpēc arī rūpestu mazāk, paņem sev sievišķi, visu mūžu guli uz lāvas un ēd pīrāgus. Zināms, neviens jau neliedz, ja taisnība jāsaka, tad vislabākā dzīve gan Pēterburgā. Ja tikai nauda, tad dzīve smalku smalkā: teijateri, suņi, kas danco, un viss, ķo vien vēlies. Valoda — tikai pa smalkam vien, pa smalkam vien; gandrīz tāpat kā muižniekiem; iesi pa Ščukina tirgu — tirgotāji tevi sauc: «Cienīgais!» Celsies pār upi, laivā sēdi blakus činavniekam; kompānijas iekārojas ;— ieej alus bodītē: tev zaldāts ar krustu izstāstīs ij par to, ko nozīmē katra zvaigzne pie debesīm, — kā uz delnas visu. Citreiz tur ieklīst kāda oficiera vecene; citreiz istabmeita, tāda kā … he, he, he! (Pasmejas un nopurina galvu.) Galantīga uz­vešanās, velns lai parauj! Nepieklājīgu vārdu nekad nedzirdēsi: katrs tev saka «jūs». Apnīk kājām iet — pasauc ormani un iesēsties kā kungs, bet, ja negribi tam maksāt, kā vēlies: katrai mājai ir vārti ar izeju uz otru ielu, un, kad tu esi sprucis cauri, pats velns tevi neuzies. Viena lieta gan slikta: citreiz pieēdies, cik tīkas, bet citreiz atkal kar zobus vadzī, kā, par piemēru, tagad pat. Un viņš vien tas vainīgais. Ko tu ar viņu darīsi? Atsūta tēvs naudu, un vajadzētu pietaupīt — kas tev to deva! .. . liek vaļā! ar ormani braukā, katru dienu tu skrien, pērc biļeti teijaterī, bet pēc kādas nedēļas, palūk — stiep tikai jauno fraku uz krāmu tirgu pārdot. Citreiz nodzīvo visu līdz pēdējam kreklam, tā ka tikai svārciņi un mētelītis vien paliek mugurā … Nudien, nemeloju! Un drēbe tāda varena, englenderu; sava pusotra simta viena pati fraka iznāk, bet krāmu tirgū par divdesmit rubļiem dod tikai prom; par biksēm kauns ij runāt — tīri par velti jāatdod. Bet kāpēc? — tāpēc, ka nevīžo strādāt: kad vaja­dzētu uz kantori, viņš tev aiziet pastaigāt pa prospektu, kārtis spēlē. Ec.h, ja vecais kungs to dabūtu zināt! Viņš neskatītos uz to, ka tu esi ierēdnis, bet, krekliņu pacēlis, tā uzskaitītu, ka četras dienas tu kasītos. Ja tu esi dienestā, tad strādā. Lūk, tagad pat traktiernieks nosacīja, sak, nedošu jums ēst, kamēr nesamaksāsiet par veco; un ja nu nesamaksājam? (No­pūzdamies.) Ak jēziņ! Kaut jel pāra karotes kāpostu kur izrāvis! Tā vien liekas, visu pasauli tagad varētu apēst. (Dauzās.) Tur laikam viņš nāk. (Žigli izmetas no gultas.)

OTRAIS SKATS

Osips un Chļestakovs.

Chļestakovs. Na, saņem sitos (atdod cepuri un spieķi) . A, atkal esi vāļājies pa gultu?

Osips. Diez kāpēc es vāļāšos? Vai es gultu neesmu redzējis, vai?

Chļestakovs. Melo, esi vā-ļājies; palūk, kā saņurcīta!

Osips. Kam man tā vajadzīga? Es laikam nezinu, kas gulta ir? Man tak ir kājas: varu tāpat pastāvēt. Kam man jūsu gulta?

Chļestakovs (staigā pa istabu). Paskaties, vai tur kārbiņā vēl nav tabaka!

Osips. No kurienes tā tabaka tur rāsies? Jau ceturtā diena, kā beidzamo izpīpējāt.

Chļestakovs (staigādams dažādi izviebj lūpas; beidzot ierunājas skaņā, noteiktā balsī) . Klausies… ei Osip!

Osips. Ko vēlaties?

Chļestakovs (skaņā, bet vairs ne tik noteiktā balsī). Tu aizej turp.

O s i p s. Kur?

Chļestakovs (pavisam nedrošā un neskaņā balsī, kurā dzirdams gandrīz vai lūgums ) . Lejā, bufetē… Saki tur… lai uznes man pus­dienas.

O s i p s. N-nē! es gan negribu iet.

Chļestakovs. Muļķi, kā tu drīksti?

O s i p s. Nu tā; lai ari ietu, viena alga, nekas tur neiznāks. Saimnieks noteica, ka pusdienas vairs nedošot.

Chļestakovs. Kā viņš drīkst nedot? Kas par muļķībām?

O s i p s. Un vēl viņš saka: pie pilsētas priekšnieka iešu; trešā nedēļa jau, kā kungs nemaksā. Jūs ar savu kungu, viņš saka, esat krāpnieki un tavs kungs — blēdis. Mēs, viņš saka, šitādus diedelniekus un neliešus pazīstam.

Chļestakovs. Tu lops! Tev prieks man atkal visu to atstāstīt.

O s i p s. Viņš saka: «Sitā jau dažs labais atbrauc, izdzīvojas, ietaisa parādus, vēlāk ne izdzīt nevar.» «Es,» viņš saka, «joku neprotu, es taisni ar sūdzību, lai ved prom uz iecirkni un tad uz cietumu.»

Chļestakovs. Nu, nu, muļķi, diezgan! Ej, ej, saki viņam! Tāds rupjš kustonis!

O s i p s. Tad jau labāk saimnieku pašu pasaukšu šurp.

Chļestakovs. Kam saimnieku? Ej vien, pasaki pats.

O s i p s. Redziet, kungs, man tiešām …

Chļestakovs. Velns lai parauj! Nu ej, pasauc saimnieku.

(Osips aiziet.)

TREŠAIS SKATS

Chļestakovs (viens).

Briesmīgi gribas ēst. Tā mazlietiņ pastaigājos, domāju, sak, vai ne­pāries ēstgriba, — nekā, velns lai parauj, nepāriet. Ja nebūtu Penzā uzdzīvojis, naudas pietiktu līdz mājām. Tas infanterijas kapteinis mani nejauki apcirpa: brīnišķīgus ķērienus, maita, prot. Tikai kādu pusstundiņu pasēdēju, bet noplucināja gludi. Bet tomēr man trakiski gribētos vēlreiz ar viņu saraut. Nav tikai tā gadījies. Kas te par nejēdzīgu pilsēteli! Sakņu bodītes nedod uz parāda it neko. Tas taču ir pavisam nelietīgi! (Svelpj — no sākuma no «Roberta», pēc kādu tautas dziesmiņu, beigas ne šo, ne to.) Laikam neviens negrib nākt.

CETURTAIS SKATS

Chļestakovs, Osips un sulainis.

Sulainis. Saimnieks lika prasīt, ko jums vajagot.

Chļestakovs. Labdien, draudziņ! Nu, kā iet, esi vesels?

Sulainis. Paldies dievam!

Chļestakovs. Nu, un kā jums iet ar viesnīcu? Viss iet labi? Sulainis. Jā, paldies dievam, viss labi.

Chļestakovs. Iebraucēju daudz?

Sulainis. Jā, pietiekoši.

Chļestakovs. Klausies, mīļais, man vēl līdz šim nav pusdienas atnestas, tad nu, lūdzams, pamudini, lai drīzāk — redzi, man tūliņ pēc pusdienas ir kāds darbs.

Sulainis. Jā, bet saimnieks sacīja, ka vairāk nedošot. Viņš pat gribēja šodien iet žēloties pilsētas priekšniekam.

Chļestakovs. Kādēļ tad žēloties? Apdomā vien, mīļais, tu pats, kas tā par būšanu; man taču vajag ēst. Šitā es varu pavisam novājoties. Man ļoti gribas ēst; to es tev bez joka saku.

Sulainis. Lai ar. Viņš saka: «Ēst viņam nedošu, kamēr nebūs samaksājis par veco.» Tāda nu bij viņa atbilde.

Chļestakovs. Nu, tu pārliecini viņu, pierunā.

Sulainis. Ko tad es viņam lai saku?

Chļestakovs. Izskaidro viņam pamatīgi, ka man gribas ēst. Nauda, nu, tā par sevi… Viņš domā, ja viņam, zemniekam, tas nekas nav, dienu iztikt bez ēšanas, tad citiem ar tāpat. Kas par iedomām?

Sulainis. Nu labi, pateikšu.

PIEKTAIS SKATS

Chļestakovs (viens).

Tas nu būs slikti, ja viņš pavisam it neko nedos ēst. Tā gribas, kā vēl nekad nav gribējies. Vai no drēbēm vēl kaut ko nevarētu laist pasaulē? Vai nepārdot tās pašas bikses? Nē, labāk tad pabadoties, bet mājās jāpārbrauc Pēterburgas uzvalkā. Žēl, ka Jochims negribēja izīrēt karieti, smalki būtu bijis, velns lai parauj, karietē pārbraukt mājās, pie­griezt tā slaidi pie kaimiņu muižnieka lieveņa — priekšā lukturi, uz kāpšļa Osips, livrejā tērpts. Varu iedomāties, kā visi tad satrauktos! «Kas tas tāds, no kurienes?» Ienāk sulainis (izstiepdamies, sulaini tēlodams): «Ivans Aleksandrovičs Chiestakovs no Pēterburgas — pavēlēsiet pie­ņemt?» Tie tītari pat nezin, ko nozīmē «pavēlēsiet pieņemt.» Tur, ja kād­reiz atbrauc kāds mūlāps muižnieks, tūliņ lāčo taisni viesistabā iekšā. Pieej pie kādas glītas jaunkundzītes: «Jaunkundz, kā es …» (berzē rokas un pašvīkstina kāju). Tpū! (spļauj). Tā gribas ēst, ka pavisam nelabi metas.

SESTAIS SKATS

Chiestakovs, Osips, vēlāk sulainis.

Chļestakovs. Nu, kas ir?

Osips. Pusdienas nes!

Chļestakovs (plaukstas sizdams un sēdus palēkdamies). Nes! Nes! Nes!

Sulainis (ar šķīvjiem un salveti). Vēl pēdējo reizi saimnieks jums dod.

Chļestakovs. Nu, saimnieks, saimnieks… Es nospļaujos par tavu saimnieku. Kas tev tur ir?

Sulainis. Zupa un cepetis.

Chļestakovs. Kā, tikai divi ēdieni?

Sulainis. Tikai.

Chļestakovs. Kas par blēņām! es to neņemu pretī. Saki tu vi­ņam, kas tad tā īsteni ir par būšanu! … Tas ir par maz.

Sulainis. Nē, saimnieks saka, ka vēl par daudz.

Chļestakovs. Bet mērces kāpēc nav?

Sulainis. Mērces nav.

Chļestakovs. Kādēļ nav? Es pats pirmiņ, gar virtuvi iedams, redzēju, ka tur daudz tika gatavots. Un ēdamistabā šorīt divi tādi īsiņi cilvēciņi ēda lasi un vēl daudz ko.

Sulainis. Ir jau nu gan, teiksim, bet nav.

Chļestakovs. Kā nav?

Sulainis. Nu tā — nav.

Chļestakovs. Un lasi, un zivis, un kotletes?

Sulainis. Jā, bet tas priekš tādiem, kas labāki.

Chļestakovs. Ak tu muļķis!

Sulainis. I-jā.

Chļestakovs. Sivēns tu gatavais … Kā tad tie ēd, bet es neēdu? Velns lai parauj, kāpēc es nevaru tāpat? Vai tie nav tādi paši iebraucēji kā es?

Sulainis. Zināma lieta, ka nav tādi.

Chļestakovs. Kādi tad?

Sulainis. Par sevi protams, kādi! viņi, kā zināms: viņi maksā naudu.

Chļestakovs. Es ar tevi, muļķi, neiešu strīdēties. (Uzlej zupu un ēd.) Kas tad tā tāda par zupu? Ūdeni tu te bļodā esi ielējis: nekādas garšas nav, tikai smaka. Šitādu zupu es negribu, dod man citu.

Sulainis. Dodiet šurp. Saimnieks sacīja: ja negribat, tad ne­vajag ar.

Chļestakovs (ar roku aizsargādams ēdienu). Nu, nu, nu … liec mieru, muļķi! Tu esi paradis ar citiem tā apieties: es, brāl, esmu no citas sugas! Ar mani tu pielūko… (Ēd.) Ak kungs, kas tā par zupu! (Ēd.) Man liekas, neviens cilvēks pasaulē nav ēdis tādu zupu: tādas kā spal­vas sviesta vietā. (Griež vistas galu.) Ai, ai, ai, kas tā par vistu! Dod šurp cepeti! Tur vēl palikās drusku zupas, ņem, Osip, sev. (Griež cepeti.) Kas tas par cepeti? Tas nav cepetis.

Sulainis. Kas tad tas ir?

Chļestakovs. Velns viņu sazin, kas tas ir, bet cepetis gan ne. Te jau cirvis izcepts gaļas vietā. (Ēd.) Krāpnieki, blēži! Ko viņi dod ēst! Žokļi sāks sāpēt, kamēr apēdīs vienu tādu gabaliņu. (Baksta zobus ar pirkstiem.) Nelieši! Bet gluži tā kā koka miza — nekā nevar izdabūt laukā, zobi paliks melni no šitāda viruma. Krāpnieki! (Noslauka muti salvetē.) Vairāk nekā nav?

Sulainis. Nav.

Chļestakovs. Blēži! Nelieši! Kaut jel mērci devuši vai kādu saldumu. Zuļiki! Plēst tikai zin iebraucējus.

Sulainis (kopā ar Osipu novāc un aiznes traukus).

SEPTĪTAIS SKATS

Chļestakovs, vēlāk 0 s i p s.

Chļestakovs. Tiešām, liekas, it kā nebūtu ēdis; vēl vairāk sagri­bējās. Bijusi sīka nauda, sūtītu uz tirgu, lai kaut kliņģeri nopērk.

Osips (ienāk). Tur diez kādēļ pilsētas priekšnieks atbraucis, ap­vaicājas un prasa pēc jums.

Chļestakovs (pārbijies). Še tev! Tas lops, traktiernieks, jau paspējis nosūdzēt. Ja nu viņi mani tiešām stiepj uz cietumu? Nu ko? Pieklājīgā kārtā, es gandrīz… nē, nē, es negribu! Tur patiesībā vazājās oficieri un citādi ļaudis, un es kā par nelaimi jau saskatījos un samirk­šķinājos ar kādu tirgotāja meitiņu … Nē, es negribu … Un ko viņš patiešām? kā viņš īstenībā iedrošinās? Vai es" viņam esmu kāds tirgonis vai amatnieks? (Drošinādams sevi, taisni izstiepdamies.) Es viņam teikšu: «Kā jūs iedrošināties? Kā jūs…» (Durvju rokturis pagriežas; Chļestakovs nobāl un saraujas.)

ASTOTAIS SKATS

Chļestakovs, pilsētas priekšnieks un Dobčinskis.

(Pilsētas priekšnieks ienācis apstājas. Abi ar Chļestakovu izbijušies, ieplestām acīm brīdi skatās viens otrā.)

Pilsētas priekšnieks (mazliet saņēmies, rokas gar sāniem). Pazemīgi sveicinām! …

Chļestakovs (palokās). Man ir tas gods! …

Pilsētas priekšnieks. Atvainojiet.

Chļestakovs. Nekas, nekas …

Pilsētas priekšnieks. Man kā šīs pilsētas priekšniekam pienākums rūpēties par to, lai iebraucējiem un visiem labdzimušiem cil­vēkiem neceltos nekādas neērtības …

Chļestakovs (sākumā drusku stostās, uz beigām runā skaļi). Jā, ko lai dara? … Nav mana vaina … Es tiešām samaksāšu … Man atsūtīs no muižas. (Bobčinskis iebāž galvu pa durvīm.) Viņš ir vairāk vainīgs: gaļu man dod tik cietu kā koka gabalu; un zupa — velns viņu zina, ko viņš tur bij ielējis, es to izgāzu pa logu laukā. Veselām dienām viņš mani badā mērdē… tēja tāda savāda: pēc zivīm smird, ne pēc tējas. Kādēļ tad mani… Kas par iedomām!

Pilsētas priekšnieks (nobijies). Atvainojiet, es tiešām ne­esmu vainīgs. Tirgū man gaļa vienmēr laba. Cholmogoras tirgoņi ieved, tie ir krietni cilvēki un uzvedas labi. Es patiešām nezinu, kur viņš ņem tādu. Bet, ja jau jums še nepatīk, tad… Atļaujiet jūs lūgt braukt man līdzi uz citu dzīvokli.

Chļestakovs. Nē, es negribu! Saprotu, ko nozīmē uz citu dzīvokli: tas ir — uz cietumu. Jā, kas jums par tiesību? Kā jūs iedrošināties! … Ziniet… es, es Pēterburgā kalpoju. (Sadūšojas.) Es, es, es …

Pilsētas priekšnieks (sāņus). Ak kungs un jēziņ, kāds dus­mīgs! Visu zina, visu nolādētie tirgoņi izstāstījuši!

Chļestakovs (sadūšodamies). Un, kaut jūs ar visu savu pulku nāktu man pakaļ — neiešu. Es taisni pie ministra! (Ar dūri uz galda sizdams.) Ko jūs iedrošināties!? ko jūs?

Pilsētas priekšnieks (taisni izstiepies, visā augumā trīsē­dams). Apžēlojieties, nepazudiniet! Man sieva un mazi bērni… nepa­dariet cilvēku nelaimīgu!

Chļestakovs. Nē, es negribu! Ko vēl ne! Kas man daļas! Tāpēc, ka jums sieva un bērni, man jāiet cietumā, tad tā joki! (Bobčinskis pa­bāž galvu pa durvīm un nobijies atraujas.) Nē, pazemīgi pateicos, to es negribu.

Pilsētas priekšnieks (drebēdams). Aiz nezināšanas, nuidie' tikai aiz nezināšanas. Un trūkuma spiests… Padomājiet paši: kroņa algas nepietiek, pat ko tēju un cukuru nopirkt. Ja nu arī bijuši kādi kukuļi, tad tikai paši niecīgākie: kaut kas no ēdamā vai uzvalkam. Un, kas zīmējas uz apakšoficiera atraitni, to, kas nodarbojas ar tirgošanos un kuru es esot licis izpērt… tie ir meli, nudie' meli. To izdomājuši mani ienaidnieki; tie ir tādi ļaudis, kas gatavi mani dzīvu apēst.

Chļestakovs. Ko? Gar tiem man nav nekādas daļas… (Pār­domās.) — Es tomēr nesaprotu, kādēļ jūs man stāstāt par saviem ienaidniekiem un kaut kādu apakšoficiera atraitni… Apakšoficiera atraitne, tas ir pavisam kas cits, bet mani jūs nemēģiniet izpērt, tas jums neizdosies… Ko vēl ne! paskat tik!… Es tak samaksāšu, sa­maksāšu, tikai tagad man nav. Tāpēc vien jau sēžu šeit, ka man nav ne kapeikas!

Pilsētas priekšnieks (sāņus). Smalks āķis! Ek, kā grib ķert! Kādu miglu laiž acīs! sazin nu, kur gals, kur mala! No kuras puses ķerties klāt. Nu, bet jāmēģina, lai ir, kas ir. Jāmēģina uz labu laimi, lai iznāk, kas iznāk! (Stipri.) Ja jums tiešām vajadzētu naudas vai kā cita, tad es esmu gatavs tūliņ izpalīdzēt. Iebraucējiem pakalpot — tas mans pienākums.

Ch|estakovs. Aizdodiet, aizdodiet man! Es tūliņ samaksāšu traktierniekam. Man vajadzētu tikai pāra simts rubļu vai pat mazāk.

Pilsētas priekšnieks (naudu pasniegdams). Taisni divi simti rubļu, ij skaitīt nav vajadzīgs.

Chļestakovs (naudu saņemdams). Ļoti pateicos! Mājās nobrau­cis, tūliņ jums atsūtīšu… man tas tā nejauši… Redzu, jūs esat krietns cilvēks .. . Tagad pavisam cita lieta.

Pilsētas priekšnieks (sāņus). Paldies dievam! naudu ņēma. Tagad laikam viss būs labi. Divu simtu vietā es viņam četrus iespiedu.

Chļestakovs. Ei Osip! (Osips ienāk.) Pasauc šurp viesnīcas sulaini. (Pilsētas priekšniekam un Dobčinskim.) Bet kāpēc jūs stāvat? Esiet tik laipni, sēstieties! (Dobčinskim.) Pazemīgi lūdzu, sēstieties.

Pilsētas priekšnieks. Nekas, mēs pastāvēsim tāpat.

Chļestakovs. Nu esiet tik laipni, sēstieties. Tagad es nu pama­tīgi redzu jūsu atklātību, sirdi un labvēlību, bet, jāatzīstas, pirmiņ es tiešām domāju, ka jūs esat nākuši, lai mani… (Dobčinskim.) Sēstieties!

(Pilsētas priekšnieks un Dobčinskis nosēstas. Bobčinskis palūkojas pa durvīm un klausās.)

Pilsētas priekšnieks (sāņus). Jābūt tik drošākam. Viņam tīk, ka tur to par incognito. Labi, izlietosim ari mēs savu triku: izliksimies tā, it kā nemaz nezinātu, kas viņš par cilvēku. (Balsī.) Mēs ar Pēteri Ivanoviču Dobčinski, šejienes muižnieku, darīšanās iedami, ar nolūku iegriezāmies viesnīcā pārliecināties, vai iebraucēji tiek labi ap­kalpoti; es neesmu tāds kā dažs cits pilsētas priekšnieks, kas ne par ko neliekas zinis; man nepietiek ar amata pienākumiem vien, aiz kristīgas cilvēkmīlestības es gribu, lai ikvienam mirstīgajam tiktu parādīta laba uzņemšana — un te nu it kā par atmaksu liktenis pagādā tik patīkamu iepazīšanos.

Chļestakovs. Man pašam arī liels prieks. Taisnību sakot, bez jums man vēl ilgi nāktos še palikt; nekādi nevarēju izdomāt, ar ko samaksāt.

Pilsētas priekšnieks (sāņus). Jā, stāsti tu man! nezināji, ar ko samaksāt! (Stipri.) Iedrošinos prasīt, uz kurieni un kādām vietām braukdami?

Chļestakovs. Braucu uz Saratovas guberņu, uz savu muižu.

Pilsētas priekšnieks (sāņus, ar seju, kura pieņem ironijas izpausmi). Uz Saratovas guberņu! Ā? — Un pat nenosarkst! O, ar tādu jāuzmanās! (Stipri.) Labu darbu esat uzsākuši. Bet zīmējoties uz ceļu: saka, no vienas puses, nepatikšanas, kad zirgi jāgaida, bet, no otras puses, atkal prātam sava izprieca. Jūs taču vairāk tikai sava paša izprie­cas dēļ braucat?

Chļestakovs. Nē, tēvs mani aicina. Vecis saskaities par to, ka es Pēterburgā līdz pat šim vēl neko neesmu uzkalpojis. Viņš domā, — kā atbraucis, tā tūliņ tev Vladimiru kārs pogcaurumā. Nē, es labprāt viņu pašu sūtītu, lai pabružā kanceleju solus.

Pilsētas priekšnieks (sāņus). Nedod dievs, cik mānīgs! ij veco tēvu pin klāt! (Stipri.) Nu, vai uz ilgu laiku tur braucāt?

Chļestakovs. Tiešām nezinu. Mans tēvs, vecs maita, stūrgal­vīgs un ciets kā koks. Bet es viņam taisni teikšu: dariet, ko zināt, bet es bez Pēterburgas dzīvot nevaru. Un par ko īsti man savs mūžs te jānokvern ar zemniekiem? Tagad nav vairs veci laiki; mana dvēsele slāpst pēc gara gaismas.

Pilsētas priekšnieks (sāņus). Smalki izdomājis! Melo vienā melošanā, bet nekur nesamisas. Un taču tāds neizskatīgs, maziņš, šķiet, ar nagu varētu nospiest. Nu pagaidi vien! gan tu man izpļāpāsi. Gan es tevi piespiedīšu pastāstīt ko vairāk. (Stipri.) Ļoti patiesīgi sacījāt. Ko tādā nomalē lai dara? Tāpat kā še: naktīm neguli, pūlies tēvzemes labā, netaupi it neko, bet atalgojums nezinkad vēl būs. (Aplaiž acis istabai apkārt.) Liekas, šī istaba ir drusku mikla?

Chļestakovs. Nelādzīga istaba, un blaktis tādas, kādas nekur vēl neesmu redzējis, kož kā suņi.

Pilsētas priekšnieks. Lai nu viens saka! tāds izglītots viesis un cieš no kā? no kaut kādām nelieša blaktīm, kuras nezin kāpēc pavisam radušās pasaulē! Jā, pat tumšs šajā istabā?

Chļestakovs. Pavisam tumšs. Saimniekam paradums nevienam nedot sveces. Citreiz gribas kaut ko pastrādāt, palasīt,, kad uznāk fantā­zija, kaut ko uzrakstīt, — nav iespējams: tumšs, tumšs!

Pilsētas priekšnieks. Ja drīkstētu jūs lūgt… bet nē, neesmu cienīgs.

Chļestakovs. Nu ko?

Pilsētas priekšnieks. Nē, ne! neesmu cienīgs, neesmu cienīgs!

Chļestakovs. Nu sakiet taču!

Pilsētas priekšnieks. Es gandrīz būtu iedrošinājies… Man mājā priekš jums ir skaista istaba, gaiša, klusa … Bet nē, pats jau apzinos, ka tas būtu par daudz liels gods… Nesaskaistieties vien, nudie', tikai aiz tīras sirds vien ieminējos.

Chļestakovs. Gluži otrādi, lūdzu, es ar lielāko patikšanu. Man daudz tīkamāk privātā mājā nekā šitādā kabakā.

Pilsētas priekšnieks. Ak, man tāds prieks! Ak, kā sieva priecāsies! Tas jau manā dabā: viesmīlīgs esmu no pašas bērnības, it sevišķi, ja viesis izglītots cilvēks. Nedomājiet, ka es to saku glaimodams, nē, tā netikuma man nav, runāju no pilnas sirds.

Chļestakovs. Pazemīgi pateicos! Es pats arī — es nemīlu div­kosīgus cilvēkus. Man ļoti pa prātam jūsu atklātība un labvēlība, es, jāsaka, vairāk nekā nevēlētos kā tikai, lai parāda man uzticību un cieņu, cieņu un uzticību.

DEVĪTAIS SKATS

Tie paši un viesnīcas sulainis, Osipa pavadīts. Bobčinskis

ieskatās pa durvīm.

Sulainis. Likāt mani saukt?

Chļestakovs. Jā, dod šurp rēķinu.

Sulainis. Jau sen jums nodevu otro.

Chļestakovs. Es vairs neatminos tavus muļķīgos rēķinus. Saki, cik tur bija?

Sulainis. Jums patikās pirmo dienu pasūtīt pusdienas, otrā dienā jūs uzkodāt lasi, un pēc tam ņēmāt tikai visu uz parāda.

Chļestakovs. Muļķi! ko te tik daudz skaiti! — Cik tev pavisam nākas?

Pilsētas priekšnieks. Lūdzu, nemaz neuztraucieties: gan viņš pagaidīs. (Sulainim.) Ej laukā, nauda tiks atsūtīta.

Chļestakovs. Gluži pareizi, tā gan. (Iebāž naudu atpakaļ.)

(Sulainis aiziet. Pa durvīm ieskatās Bobčinskis.)

DESMITAIS SKATS

Pilsētas priekšnieks, Chļestakovs un Dobčinskis.

Pilsētas priekšnieks. Vai jums tagad nepatiktos apskatīt dažādas iestādes mūsu pilsētā, kā patversmes un vēl citas?

Chļestakovs. Kas tad tur būs?

Pilsētas priekšnieks. Nu, tikai tāpat palūkojiet, kā pie mums darīšanas norit… kāda kārtība …

Chļestakovs. Ar lielāko prieku, es esmu gatavs. (Bobčinskis iebāž galvu pa durvīm.)

Pilsētas priekšnieks. Pēc tam, ja jums patiksies, varam noiet apriņķa skolā palūkot, kādā kārtībā pie mums tiek pasniegtas zinības.

Chļestakovs. Labprāt, labprāt.

Pilsētas priekšnieks. Tad, ja jums būtu vēlēšanās apmeklēt cietoksni un pilsētas cietumu — redzēsiet, kā pie mums cietumnieki tiek turēti.

Chļestakovs, Jā, kādēļ tad cietumā? Tad jau labāk apskatīsim patversmes.

Pilsētas priekšnieks. Kā vēlaties. Kā jūs domājat braukt: savā ekipāžā vai manos ratos?

Chļestakovs. Es labāk braukšu kopā ar jums jūsu ratos.

Pilsētas priekšnieks (Dobčinskim). Nu, Pēter Ivanovič, jums nu vairs nebūs vietas.

Dobčinskis. Nekas, gan jau es.

Pilsētas priekšnieks (Dobčinskim, klusu). Klausieties! aizskrejiet, bet skriešus, cik kājas nes, aiznesiet divas zīmītes: vienu uz patversmi Zemļaņikam, bet otru manai sievai (Chļestakovam). Vai drīkstu lūgt atļauju jūsu klātbūtnē uzrakstīt pāra rindiņas sievai, lai sagatavojas saņemt godājamo viesi?

Chļestakovs. Kam nu tas vajadzīgs? … Bet kā gribat, še ir tinte, tikai papīra — es nezinu … Varbūt tepat uz šī rēķina.

Pilsētas priekšnieks. Jā, tepat uzrakstīšu. (Raksta un tajā pašā laikā runā pie sevis.) Palūkosim, kā tās lietas sviedīsies pēc frīštika un pēc resnvēderes pudelītes. Ir mums pašu guberņas madeira: no izskata gan nav visai pievilcīga, bet pašu ziloni nogāzīs no kājām. Kaut tikai zinājis, kas viņš tāds ir un cik daudz no viņa jābaidās. (Uzrakstījis pa­sniedz zīmītes Dobčinskim, kas iet pie durvīm, bet šajā acumirklī tās atlec vaļā un lidz ar tām Bobčinskis, kas viņā pusē klausījies, ieklūp uz skatuves. Visi iekliedzas, Bobčinskis trausās kājās.)

Chļestakovs. Ko? Vai kur nodauzījāties?

Bobčinskis. Nekas, nekas, diezgan laimīgi izdevās, tikai virs deguna neliela skramba! Bet es aizskriešu pie Kristjana Ivanoviča: viņam ir tāds plāksteris, no tā drīz vien pāriet.

Pilsētas priekšnieks (nosodoši pamādams Dobčinskim. — Chļestakovam). Tas nekas. Pazemīgi lūdzu, iesim! Bet jūsu kalpam es pateikšu, lai nogādā jūsu somu. (Osipam.) Tu, mīļais, pārnes visas mantas pie manis, pie pilsētas priekšnieka — katrs tev parādīs, kur. — Pazemīgi lūdzu! (Izlaiž Chļestakovu pa priekšu, iet viņam pakaļ, bet atgriezies pārmetoši saka Bobčinskim.) Esat gan jūs! citu vietu nevarē­jāt atrast, kur krist zemē! Un izstiepās kā velns zin kas. (Aiziet; viņam pakaļ Bobčinskis.)

Priekškars krīt.

TREŠAIS CĒLIENS

Istaba ka pirmajā cēlienā.

PIRMAIS SKATS

Anna Andrejevna, Marija Antonovna (stāv pie loga kā pirmā cēliena beigās).

Anna Andrejevna. Te nu bij, gaidām jau veselu stundu, un tikai aiz tavas muļķīgās knibināšanās: apģērbusies, kā vajag, bet nē! viņa vēl dairās … Uz tādu pavisam nav vērts klausīties. Ak, cik tas nepatīkami! kā par spīti nerādās neviens cilvēciņš! Viss it kā izmiris.

Marija Antonovna. Patiešām, māmiņ, pēc pāra minūtēm visu dabūsim zināt. Avdotja arī drīz būs atpakaļ. (Palūkojas pa logu un Iekliedzas.) Redz, māmiņ, tur kāds nāk no viņa ielas gala.

Anna Andrejevna. Kur nāk? Tev jau vienmēr tādas iedomas. Nu jā, nāk. Kas tas tāds var būt? Neliela auguma . . . frakā . . . Kas tas ir? Ko? Kad tevi nolāpīts! Kas tas tāds bij?

Marija Antonovna. Tas, māmiņ, bij Dobčinskis.

Anna Andrejevna. Kas par Dobčinski! Tu arvien iedomājies, kā pavisam nav. . . Nebij vis Dobčinskis. (Vēcina ar lakatiņu.) Ei jūs tur, nāciet šurp! žigli!

Marija Antonovna. Dobčinskis gan, māmiņ.

Anna Andrejevna. Nu tu atkal tīšām, lai tikai strīdētos. Es tev saku, tas nav Dobčinskis.

Marija Antonovna. Nu kas tad? Kas tad, māmiņ? Redziet, ka Dobčinskis.

Anna Andrejevna. Nu jā, Dobčinskis, tagad es pati redzu, — ko tad tu strīdies? (Sauc pa logu.) Žiglāk, žiglāk, ko tik lēni nākat! Nu ko, kur viņi ir? Ko? Nu stāstiet vien turpat, viss viena alga. Ko? Ļoti bargs? Ko? Bet mans vīrs? (Drusku atkāpdamās no loga, sapīkusi.) -Tāds muļķis, ātrāk viņš tev neko nestāstīs, kamēr ienāks istabā.

OTRAIS SKATS

Tās pašas un Dobčinskis.

Anna Andrejevna. Nu sakiet, lūdzami: nu vai jums nav kauna? Es uz jums paļāvos kā uz vienīgo kārtīgo cilvēku: visi piepeši aizskrēja, un arī jūs tiem pakaļ! un es līdz pat šim ne no viena nekādu skaidrību nevaru dabūt. Kaunieties jel! Es jūsu Vaņičkam un Ļizankai gāju par krustmāti, bet, lūk, kā jūs man atmaksājat!

Dobčinskis. Nudie', krustmāt, es tā skrēju jums savu padevību apliecināt, ka elpu nevaru atvilkt. — Jūsu padevīgais kalps, Marija Antonovna!

Marija Antonovna. Sveiki, Pēter Ivanovič!

Anna A n d r e j e v n a. Nu ko! Nu stāstiet tak, kas un kā tur?

Dobčinskis. Antons Antonovičs atsūtīja jums zīmīti.

Anna Andrejevna. Nu kas tad viņš tāds ir? Ģenerālis?

Dobčinskis. Nē, ģenerālis gan nav, bet tikpat kā ģenerālis: tāda izglītība un cienīga uzstāšanās!

Anna Andrejevna. Ā! tad tas ir tas pats, par kuru manam vīram bij rakstīts.

Dobčinskis. Tas pats. Es pirmais to uzzināju kopā ar Pēteri Ivanoviču.

Anna Andrejevna. Nu tad izstāstiet, kas un kā.

Dobčinskis. Jā, paldies dievam, viss ir kārtībā. No sākuma An­tonu Antonoviču saņēma tā pabargi, j-jā; skaitās un sacīja, ij ka viesnīcā viss nav labi, ij ka pie viņa nebrauks, ij ka negrib viņa vietā cietumā sē­dēt; bet, kad pārliecinājās, ka Antons Antonovičs nav vainīgs, izrunājās sīkāk ar viņu, tūliņ pārmainīja savas domas, un tā, paldies dievam, viss izgāja labi. Viņi tagad aizbrauca pārlūkot patversmes … Bet no sākuma, jāteic, Antons Antonovičs gan domāja, ka vai tikai nav bijusi slepena sūdzība; es pats ar biju tā mazlietiņ nobijies.

Anna Andrejevna. Kas tad jums ko baidīties? Jūs taču ne­stāvat dienestā.

Dobčinskis. Ja, redziet, kad tāds augstmanis runā, tūliņ sajuti bailes.

Anna A n d r e j e v n a. Nu jā … tie tomēr tikai nieki vien. Sakiet, kāds viņš izskatās, ko? vecs vai jauns?

Dobčinskis. Jauns, pavisam jauns cilvēks, tā ap divdesmit trīs gadi, bet runā kā. nezinkāds vecais. «Kā jums patīkas,» viņš saka, «varu braukt ij tur, ij citur …» (vēcinās ar rokām) . Viņam tas iznāk tik vareni. «Es,» viņš saka, «mīlu ij uzrakstīt, ij palasīt; tikai tas,» viņš saka, «traucē, ka istaba mazliet par tumšu.»

Anna Andrejevna. Bet kāds viņš pats: brūnēts vai blonds?

Dobčinskis. Nē, vairāk tā vidū starp abiem, un acis tādas ņipras kā pelei, jāsamulst, kad paskatās.

Anna Andrejevna. Jā — ko šis man raksta tajā zīmītē? (Lasa.) «Steidzos tev, sirsniņ, paziņot, ka mans stāvoklis bij pavisam bēdīgs; bet, paļaudamies uz dieva žēlastību par diviem skābētiem gur­ķiem atsevišķi un pusporciju kavijara rublis divdesmit piecas kapei­kas…» (Apstājas.) Es neko nesaprotu; kas tie par skābētiem gurķiem un kavijaru?

Dobčinskis. A, Antons Antonovičs steigā uzrakstīja uz kaut kāda papīra gabaliņa: tur laikam bij kāds rēķins.

Anna Andrejevna. Ā, tiešām gan. (Turpina lāsīt.) «Bet, pa­ļaudamies uz dieva žēlastību, ceru, ka galu galā viss būs labi. Sagatavo žigli ievērojamam viesim to istabu, kas izlipināta ar dzeltenām tapetēm: par pusdienām sevišķi nerūpējies, tāpēc ka mēs iekodīsim patversmē pie Artemija Fiļipoviča, bet vīna pagādā papilnam: paziņo tirgotājam Abduļinam, lai sūta to vislabāko; ja ne, es pats izmaisīšu visu viņa pagrabu. Tavu rociņu, sirsniņ, skūpstīdams, palieku tavs: Antons Skvozņiks-Dmuchanovskis…» Ak dievs! Bet tad taču vajag ātrāk! Ei, kas tur ir? Miška!

Dobčinskis (skrien pie durvīm un kliedz). Miška, Miška! Miška! (Miška ienāk.)

Anna Andrejevna. Klausies: aizskrien pie tirgotāja Abdu-ļina … pagaidi, es tev iedošu zīmīti līdzi (sēžas pie galda, raksta zirnīti, pie tam runā): nodod šo zīmīti kučierim Sidoram, lai viņš ar to skrien pie tirgotāja Abduļina un atnes vīnu. Un pats tūliņ ej, labi krietni uzpos *to'istabu viesim. Tur vajag ienest gultu, mazgājamo galdiņu un visu, kā klājas.

Dobčinskis. Nu, Anna Andrejevna, es tagad žigli skriešu pa­skatīties, kā viņš tur revidē.

Anna Andrejevna. Ejiet vien, ejiet! Es jūs neturu.

TREŠAIS SKATS

Anna Andrejevna un Marija Antonovna.

Anna Andrejevna. Nu, Mašeņka, tagad mums jārūpējas par tualeti. Tas no galvaspilsētas švītiem. Lai dievs pasarg, kad tik nezobo­tos vien par ko. Tu vislabāk velc gaišzilo kleitu ar sīkajiem kruzuļiem.

Marija Antonovna. Fui, māmiņ, gaišzilo! Tā man pavisam nepatīk, ij Ļapkin-Tjapkinietei ir gaišzila, ij Zemļaņikas meitai gaišzila. Nē, es labāk vilkšu puķoto.

Anna Andrejevna. Puķoto! … Tiešām — tu runā tikai, lai būtu otrādi. Bet puķotā tev stāvēs gan labāk, tāpēc ka es gribu vilkt dzelteno; man dzeltens ļoti patīk.

Marija Antonovna. Ak māmiņ, jums dzeltens nekā nestāv!

Anna Andrejevna. Man dzeltens nestāv?

Marija Antonovna. Nestāv; dariet, ko zināt, bet nestāv! tur vajag, lai acis būtu pavisam tumšas.

Anna Andrejevna. Tas tik ir jauki! un man acis nav tumšas — pavisam tumšas? Kam runā niekus! Kā tad nav tumšas, kad, kārtis liekot, man vienmēr iznāk uz krusta dāmu?

Marija Antonovna. Ak māmiņ! jūs tak vairāk esat sirds dāma!

Anna Andrejevna. Nieki, skaidrie nieki! Es nekad neesmu bijusi sirds dāma. (Steigšus abas aiziet ar Mariju Antonovnu un runā aiz kulisēm.) Kas viņai piepeši neienāk prātā! Sirds dāma! Ni šā, ni tā!

(Pēc viņu aiziešanas paveras otras durvis un Miška slauka pa tām mēslus. Pa citām durvīm ienāk Osips ar ceļasomu uz galvas.)

CETURTAIS SKATS

Miška un Osips.

O s i p s. Kur te lai iet?

Miška. Šurp, onkulīt, šurp!

O s i p s. Pagaidi, papriekš drusku atpūtīšos. Ak tu sūrā, grūtā dzīve! Ar tukšu vēderu katra nasta liekas smaga.

Miška. Bet sakiet, onkulīt, vai ģenerālis drīz būs klāt?

O s i p s. Kāds ģenerālis?

Miška. Nu, jūsu kungs.

O s i p s. Kungs? kas tad šis par ģenerāli?

Miška. Ak tad nav vis ģenerālis?

O s i p s. Ģenerālis gan, tikai no citas puses.

Miška. Vai tad lielāks vai mazāks par īstu ģenerāli?

O s i p s. Lielāks.

Miška. Vai tu redz! tāpēc te pie mums visu sagriež apkārt.

O s i p s. Klausies, draugs; tu, kā redzu, esi veikls puisis; paraugi man ko neko ēst.

Miška. Jā, bet priekš jums, onkulīt, nekas vēl nav gatavs. Vien­kāršu ēdienu jūs negribēsiet ēst, bet, kad jūsu kungs sēdīsies pie gaida, jums pasniegs to pašu, ko viņam.

O s i p s. Nu, bet kas jums ir no tā vienkāršā?

Miška. Kāposti ir, biezputra un pīrāgi.

O s i p s. Nu dod šurp tos kāpostus, biezputru un pīrāgus! Neko nekait, ēdīsim visu. Nu, ienesīsim to somu! Ko vai tur ir otra izeja?

Miška. Ir. (Abi ienes ceļasomu blakus istabā.)

PIEKTAIS SKATS

Policisti atver divpušu durvis. Ienāk C h ļ e s t a k o v s; aiz viņa pilsētas priekšnieks, tad patversmju pārzinis, skolu pārraugs, Dobčinskis un Bobčinskis, pēdējais ar plākstera plankumu uz deguna. Pilsētas priekšnieks parāda policistiem papīra gabaliņu uz grīdas — tie skrien, steigā viens otru grūstīdami, paceļ papīru.

Chļestakovs. Krietnas iestādes. Man patīk, ka pie jums iebrau­cējiem izrāda visu, kas pilsētā. Citās pilsētās man nekas netika rādīts.

Pilsētas priekšnieks. Iedrošinos aizrādīt, ka citās pilsētās pilsētu priekšnieki un ierēdņi vairāk rūpējas par savu labumu, bet pie mums, var teikt, nav citas domāšanas kā tikai ar čaklību un modrību izpelnīties priekšniecības ievērību.

Chļestakovs. Brokastis bij ļoti labas; es gandrīz vai pārēdos. Ko, vai jums katru dienu tādas?

Pilsētas priekšnieks. Tikai šodien, tādam patīkamam viesim par godu,

Chļestakovs. Es mīlu krietni paēst. Tādēļ vien tak dzīvojam pasaulē, lai baudītu, kas baudāms. Kas tā bij par zivi?

Artemijs Filipovičs (pieskriedams). Laberdans (*Svaigi sālīta menca) .

Chļestakovs. Ļoti garšīgs. Kur mēs tur brokastojām? Slim­nīcā, vai?

Artemijs Filipovičs. Jā gan, patversmē.

Chļestakovs. Atminos, atminos, tur gultas vis bij. Nu, un slimie izveseļojušies? tur viņu, šķiet, nebij visai daudz.

Artemijs Filipovičs. Cilvēku desmit atlicis, ne vairāk; pā­rējie visi izveseļojušies. Tas mums tā ierīkots, kārtība tāda. Jums tas varbūt liksies pat neticami, bet no tā laika, kā esmu uzņēmies priekšnie­cību, visi kā mušas izveseļojušies. Slimais pat lāgā nepagūst ienākt slim­nīcā, kad jau vesels; un tas ne tik daudz no zālēm, cik no godīgas rūpības un kārtības.

Pilsētas priekšnieks. Šā vai tā, iedrošinos jums ziņot, cik grūts pilsētas priekšnieka uzdevums! Cik nav rūpju ar to vienu pašu tīrību, izlabojumiem, izlāpījumiem… vārdu sakot, pašam gudrākajam cilvēkam padoma aptrūktu, bet, paldies dievam, viss iet kārtīgi. Cits pilsētas priekšnieks, zināms, lūkotos arī pats uz savu peļņu, bet es, ticat vai nē, pat, gulēt iedams, vēl domāju: «Ak tu mans kungs un dievs, kaut nu tik varētu tā ierīkot, ka priekšniecība ievērotu manu centību un būtu apmierināta?!» Vai nu piešķir man kādu balvu vai nē, tas, zināms, viņas ziņā, bet man vismaz sirds būs mierīga. Kad tik pilsētā visur kārtība, ielas noslaucītas, cietumnieki tiek labi turēti, piedzērušos maz … ko tad man vēl vairāk? Nudie', ij atzinību nekādu negribu. Tas, zināms, vilinoši, bet pret labiem darbiem viss tikai pīšļi un blēņas.

Artemijs Filipovičs (sāņus). Ek, nolāpīts, kā iztēlo! Bet tad ir ar mute!

Chļestakovs. Taisnība. Atzīstos, es pats arī mīlu reizēm tā pa­prātot: dažreiz prozā, bet citreiz ij pantiņi iznāk.

Bobčinskis (Dobčinskim). Taisnība, tas viss taisnība. Pēter Ivanovič! Kas par izteikšanu… tūliņ var redzēt, ka zinības mācījies.

Chļestakovs. Sakiet, lūdzami, vai jums te nav kādas nekādas izpriecas, biedrības, vai, kur, par piemēru, varētu kārtis paspēlēt.

Pilsētas priekšnieks (sāņus). Ehe, sitos putnus tik viegli neķer! (Skani.) Dievs pasarg! mēs ij dzirdējuši neesam par tādām bied­rībām. Es kārtis savā rokā vēl neesmu ņēmis; pat nezinu, kā ar tām kārtīm spēlē. Paskatīties uz viņām nekad nevaru, un, ja gadās kur redzēt kaut kādu kārava ķēniņu vai ko citu, tad man kļūst tik pretīgi, ka vienkārši jānospļaujas. Reiz, man ar bērniem spēlējoties, nezkā tur gadījās uztaisīt namiņu no kārtīm, pēc tam, nolādētās, visu nakti sapnī rādījās! Lai dievs ar viņām! Kas nu ies ar tām tik dārgu laiku tērēt.

Luka Lukičs (sāņus). Bet man, nelietis, vēl vakar novinnēja simts rubļu.

Pilsētas priekšnieks. Es labāk savu laiku ziedoju valsts labā.

Chļestakovs. Nu tas, jāsaka, gluži tā nav … Viss atkarājas no tā, no kādas puses kurais skatās uz šo lietu. Ja, par piemēru, tu pasē, kad visiem trim vajag trumpēt.. . tad nu, zināms .. . Nē, nesakiet vis, citreiz ļoti vilinoši saspēlēt.

SESTAIS SKATS

Tie paši, Anna Andrejevna un Marija Antonovna.

Pilsētas priekšnieks. Iedrošinos stādīt priekšā ģimeni: mana sieva un meita.

Chļestakovs (klanīdamies). Cik es laimīgs, kundze, ka man savā ziņā prieks jūs redzēt.

Anna Andrejevna. Mums vēl patīkamāk redzēt tādu augstu personu.

Chļestakovs (dižodamies). Bet atļaujiet, kundze, pavisam otrādi: man vēl patīkamāk.

Anna A n d r e j e v n a. Nu kā nu tā! Jūs to sakāt tikai tā, kompli­menta dēļ. Pazemīgi lūdzu, sēstieties.

Chļestakovs. Jūsu tuvumā stāvēt ir jau laime; tomēr, ja nu jūs katrā ziņā gribat, es apsēdīšos. Cik es esmu laimīgs, ka beidzot sēžu jums blakus!

Anna Andrejevna. Atvainojiet, ka es nedrīkstu ticēt, ka jūs to uz mani… Es domāju, jums pēc dzīves galvaspilsētā ceļošana likās visai nepatīkama.

Chļestakovs. Ārkārtīgi nepatīkama. Paradis dzīvot, comprenezvous , spožā sabiedrībā, piepeši atrodies ceļā: netīri traktieri, neizglītības tumsa … Atzīstos, ja netrāpījies šāds gadījums, kas man … (lūkojas uz Annu Andrejevnu) tā atlīdzina par visu . .

Anna A n d r e j e v n a. Nē, patiešām, cik jums gan vajag būt ne­patīkami.

Chļestakovs. Tomēr, kundze, šajā acumirklī man ļoti patīkami.

Anna Andrejevna. Ak ko nu! Jūs man parādāt par daudz goda. Es to nepelnu.

Chļestakovs. Kādēļ nepelnāt? Jūs, kundze, pelnāt gan.

Anna Andrejevna. Es dzīvoju uz laukiem.

Chļestakovs. Nu jā, bet tomēr ari laukiem ir savi uzkalniņi, strautiņi. . . zināms, kas to nu gribēs salīdzināt ar Pēterburgu! Pēter­burga! tiešām, kas tur par dzīvi! Jūs varbūt domājat, ka es tur esmu tikai tāds pārrakstītājs; nē, pats nodaļas priekšnieks man draugos. Šitā uzsit uz pleca: «Atnāc, brālīt, pusdienās.» Es tikai uz pāra minūtēm noeju departamentā un tad arī tikai, lai pasacītu: tu dari to un tu atkal to. Pārrakstīšanas ierēdnis tur, tāds spalvas grauzējs, tas ar to savu spalvu tikai — trr … trr . . . laiž vaļā. Pat par kolēģiju asesoru gribēja mani celt, bet es domāju, kam to? Sargs pa kāpnēm man skrien ar suku pakaļ. «Atļaujiet,» saka, «Ivan Aleksandrovič, es jums zābakus nospodrināšu.» (Pilsētas priekšniekam.) Ko jūs, kungi, stāvat? Lūdzu, sēstieties!

Pilsētas p r i e k š n i e k s. Čina tāda, ka vēl var pastāvēt kājās. (Reizē)

Artemijs Filipovičs. Mēs tāpat pastāvēsim. (Reizē)

Luka Lukičs. Nemaz nerūpējieties! (Reizē)

Chļestakovs. Bez činām! Lūdzu, sēstieties. (Pilsētas priekšnieks un visi citi apsēžas.) Es nemīlu ceremonijas. Pavisam otrādi, pat cenšos, cenšos pakļūt garām neievērots. Bet nekādi nav iespējams noslēpties, nekādi! Līdzko tik kur ieeju, tūliņ čukst: «Lūk, kur,» saka, «Ivans Aleksandrovičs nāk!» Reiz pat mani noturēja par virspavēlnieku: zaldāti lēca no hauptvaktes un ar šautenēm tā. Vēlāk oficieris, mans labs pa­ziņa, saka: «Nu, brālīt, mēs tevi pavisam noturējām par virspavēlnieku!»

Anna Andrejevna. Sakiet nu!

Chļestakovs. Mani jau visur pazīst. Ar smukākām aktrisēm esmu pazīstams. Es jau pats arī šādas tādas ludziņas … Ar literātiem bieži satiekos. Puškins man liels draugs. Es viņam arvien saku: «Nu, ko tu, Puškin, brāl?» — «Nu, neko, brāl,» šis atbild, «tāpat pa vecam…» Liels savādnieks!

Anna Andrejevna. Ak tad jūs rakstāt ar? Cik patīkami gan laikam tādam sacerētājam! Jūs droši vien žurnālos arī drukājat?

Chļestakovs. Jā, arī žurnālos drukāju. Man ir jau daudz sace­rējumu: «Figaro kāzas, Velna Roberts, Norma …» Ij nosaukumus vairs neatminos. Un viss tas tā nejauši: nemaz negribēju rakstīt, bet teātra direkcija saka: «Lūdzams, brālīt, uzraksti kaut ko.» Nodomāju pie sevis: «Na, kas tur liels, ņems un uzrakstīs.» Un tad, liekas, vienā pašā vakarā visu uzrakstīju, visus pārsteidzu. Man ārkārtīgi vieglas domas. Viss, kas nācis klajā ar barona Brambeusa vārdu, «Kuģis Cerība» un «Maskavas Telegrāfs»… tas viss manis sarakstīts.

Anna Andrejevna. Sakiet, tātad jūs bijāt tas Brambeuss?

Chļestakovs. Nu kā tad, es viņiem visiem dzejoļus izlaboju. Smirdins man par to maksā četrdesmit tūkstošus.

Anna Andrejevna. Tad laikam arī Jurijs Miloslavskis jūsu sa­cerējums?

Chļestakovs. Jā, tas ir mans sacerējums.

Anna Andrejevna. Es jau tūliņ domāju.

Marija Antonovna. Bet, māmiņ, tur sacīts, ka to Zagoskina kungs sarakstījis.

Anna Andrejevna. Nu kā tad, es jau domāju, ka arī te tu sāksi strīdēties.

Chļestakovs. Ak jā, taisnība gan: sitas ir Zagoskina darbs, bet ir vēl viens otrs Jurijs Miloslavskis, un tas tad ir mans.

Anna Andrejevna. Nu, es katrā ziņā būšu to jūsējo lasījusi. Cik jauki uzrakstīts!

Chļestakovs. Jāsaka, es no literatūras vien tikai pārtieku. Mans nams pirmajā vietā Pēterburgā. Malu malās pazīstams: Ivana Aleksandroviča nams. (Pret visiem griezdamies.) Esiet tik laipni, kungi, kad atbraucat Pēterburgā, lūdzu, lūdzu, iegriezieties pie manis, es balles arī rīkoju.

Anna Ivanovna. Varu gan iedomāties, ar kādu gaumi un grez­numu jūs rīkojat balles!

Chļestakovs. Labāk ij nerunāt. Uz galda, par piemēru, arbūzs — septiņi simti rubļu viens pats arbūzs. Zupa tā pat kastrolī taisni no Parizes ar tvaikoni atbraukusi; kā attaisa vāku — garaiņi, kuriem līdzīgu dabā nevar atrast. Un katru dienu pa ballēm. Tur mums pie vista pašiem sava kompānija: ārlietu ministrs, franču sūtnis, angļu, vācu sūtnis un es. Un tad spēlējot tā nopūlas, ka vai bez jēgas. Ko tikai uzskriesi pa kāpnēm savā istabiņā ceturtajā stāvā, tā pakliedz ķēkšai: «Na, Mavruška, saņem mēteli . . .» Ko es melšu — pavisam aizmirsu, ka es dzīvoju apakšstāvā. Kāpnes vien man maksā … Bet interesanti paskatīties manā priekšistabā no rīta, kamēr es vēl neesmu uzcēlies: grafi un kņazi, ka ņudz vien, un san kā kamenes, tik vien dzirdi kā ž… ž… ž… Citreiz pats ministrs … (Pilsētas priekšnieks un pārējie nobijušies saceļas no saviem krēsliem.) Man pat uz vēstulēm raksta: jūsu ekselence. Vienreiz man pat viss departaments bij jāpārvalda. Tā savādi gadījās: direktors aizbraucis — kur aizbraucis, neviens nezin. Nu, saprotama lieta, "sākās apspriešana: kā, ko, kas lai izpilda viņa vietu? Daudziem ģenerāļiem gribējās un mēģināja — bet, kā sāk — nē, neiet. Liekas viegla lieta, bet, kad ieskatās — vienkārši velns lai .parauj! Vēlāk šie redz, ka nekā nevar izdarīt — nu pie manis. Un tajā pašā acumirklī pa ielām ziņneši, ziņneši, ziņneši… varat iedomāties, trīsdesmit pieci tūkstoši ziņnešu vien! Sakiet nu, ko man darīt: «Ivan Alekšandrovič, nāciet pārvaldīt departamentu!» Es, jāsaka, drusku apjuku: biju iznācis rīta svārkos, gribēju atteikties, bet nodomāju, dabūs vēl ķeizars zināt… jā, un dienesta grāmatiņa tak arī… «Ja vēlaties, kungi, es uzņemos šo pienākumu, uzņemos,» es saku, «lai tad ar no­tiek,» es saku, «es uzņemos, tikai tad pie manis: ni, ni, ni! man ausis dzirdīgas! gan es jūs…» Un tiešām: kā eju departamentam cauri — taisni kā zemestrīce, visi dreb un trīs kā lapas. (Pilsētas priekšnieks un pārējie trīs no bailēm; Chļestakovs Iekaist vēl vairāk.) O, es jokus neprotu; es viņiem visiem sadevu mācību! Pati valsts padome manis bai­dās. Jā, kas tad man tur? Tāds nu es vienreiz esmu! es ne uz vienu neskatīšos … es visiem saku: «Es pats zinu, kas es esmu, pats.» Es esmu visur, visur. Uz ķeizara pili katru dienu braucu. Mani rītu pat cels par feldmarš . . . (paslīd un tikko nepakrīt uz grīdas, bet ierēdņi to godbijīgi satur).

Pilsētas priekšnieks (visā augumā trīsēdams, pieiet, pūlas izrunāt). E … jūs-jū-jū … jū …

Chļestakovs (ātri, aprautā balsī). Kas ir?

Pilsētas priekšnieks. E… jū-jū-jū … jū…

Chļestakovs (tādā pašā balsī). Blēņas, nekā nesaprotu.

Pilsētas priekšnieks. Jū-jū-jū … su ekselence, vai nepavē­lēsiet atpūsties?… te, lūk, ir istaba un viss, kas vajadzīgs.

C h ļ e s t a k o v s. Blēņas — atpūsties! Kā jums patīkas, esmu gatavs atpūsties ar. Brokastis pie jums, kungi, labas… es esmu apmierināts, esmu apmierināts. (Kā deklamēdams.) Labardan! Labardan! (Ieiet bla­kus istabā, pilsētas priekšnieks viņam pakaļ.)

SEPTĪTAIS SKATS

Tie paši bez Chļestakova un pilsētas priekšnieka.

Bobčinskis (Dobčinskim). Palūk, Pēter Ivanovič, kur cilvēks! Tad, re, ko nozīmē cilvēks! Savu mūžu neesmu bijis tik ievērojamas per­sonas tuvumā, tikko nenomiru no bailēm. Kā jūs domājat, Pēter Ivano­vič, kas viņš varētu būt tā no činas puses?

Dobčinskis. Es domāju, būs tepat vai ģenerālis.

Bobčinskis. Nu, es domāju, ģenerālis viņam ij līdz papēžiem nesniegs; bet, ja arī ģenerālis, tad katrā ziņā pats ģeneralisimuss. Dzir­dējāt: kā viņš valsts padomi samiedzis? Iesim pastāstīsim drīzāk Amosam Fedorovičam un Korobkinam. Ardievu, Anna Andrejevna!

Dobčinskis. Ardievu, mīļā! (Abi prom.)

Artemijs Filipovičs (Lūkam Lukičam). Bailes vien māc, bet pats īsti nezini, par ko. Mums pat mundieru nav mugurā. Kas tad būs, kad izgulēsies un ziņojumu uz Pēterburgu prom? (Grūtās domās līdz ar skolu pārraugu aiziet, pateikdams:) Ardievu, kundze!

ASTOTAIS SKATS

Anna Andrejevna un Marija Antonovna.

Anna Andrejevna. Ak, cik patīkams!

Marija Antonovna. Ak, cik mīļš!

Anna Andrejevna. Un kas par smalku uzvešanos! tūliņ re­dzams galvaspilsētas kavalieris. Stāja un viss … Ak, cik labi! Es pār­lieku mīlu šitādus jaunus cilvēkus! Es esmu gluži kā apmāta. Es viņam gan ļoti patīku: es ievēroju — viņš uz mani vien skatījās.

Marija Antonovna. Ak, māmiņ, viņš taču uz mani skatījās!

Anna Andrejevna. Lūdzu, nebāzies tu ar saviem niekiem! Tie te pavisam nevietā.

Marija Antonovna. Nē, bet par tiesu, māmiņ!

Anna Andrejevna. Še tev nu! Dievs pasarg, kā tad nu bez strīdiem! neparko nevar! Kur tad viņš skatījās uz tevi? Un kādēļ viņš lai skatītos uz tevi?

Marija Antonovna. Patiešām, māmiņ, visu laiku skatījās. Kā sāka runāt par literatūru, tā paskatījās uz mani, un vēlāk, kad stāstīja, kā ar sūtņiem vistu spēlējis, tad atkal paskatījās uz mani.

Anna Andrejevna. Nu jā, var jau būt, kādu vienu reizi, bet ari tad tikai tā. Sak: «nu, kas tur liels, paskatīšos uz viņu ar!»

devītais skats

Tās pašas un pilsētas priekšnieks.

Pilsētas priekšnieks (uz pirkstu galiem ienāk). S … š …

Anna Andrejevna. Kas ir?

Pilsētas priekšnieks. Labāk nebūtu piedzirdījis. Nu ko, ja arī kaut tik puse taisnības no tā, ko viņš sacīja. (Nogrimst domās). Jā, kā nu nebūs taisnība? Iereibis cilvēks visu izstāsta: kas uz sirds, tas uz mēles. Saprotams, drusku piemeloja klāt; bet bez piemelošanas ne­iznāk nekāda runa. Ar ministriem kārtis spēlē, uz ķeizara pili brauc… tiešām, jo vairāk domā, jo … velns viņu zin, nemaz saprast, kas viss jaucas pa galvu: tā, it kā tu stāvētu augsta torņa galā vai ari tevi nupat taisītos pakārt.

Anna Andrejevna. Man nu gan nepavisam nebij bail; es vien­kārši redzēju viņā izglītotu, smalku labāko šķiru cilvēku; gar viņa činām man nav nekādas daļas.

Pilsētas priekšnieks. Nu, ko jūs — sievietes! ar to pašu vienu vārdu jau pietiek! Jums viss tikai nieki. Ne aiz šā, ne aiz tā izgrūž vārdu nevietā; jūs nopērs un vairāk neko, bet vīru — ir neredzēsiet vairs. Tu, mana mīļā, izturējies ar viņu tik brīvi kā ar kaut kādu Dobčinski.

Anna Andrejevna. Dodu jums padomu par tām lietām nerū­pēties. Mēs kaut ko tādu zinām… (Skatās meitā.)

Pilsētas priekšnieks. Nu, ko tur ar jums runāt! … Tad nu gan nestunda! Vēl vienmēr nevaru atjēgties no bailēm. (Atver durvis un sauc.) Miška, pasauc Svistunovu un Deržimordu; viņi būs tepat ne­tālu kaut kur aiz vārtiem. (Pēc neilgas klusēšanas.) Tagad pasaulē viss tik dīvaini iekārtojies: kad tad būtu arī no auguma ko redzēt, bet tā — sīciņš, tieviņš, kā lai zina, kas viņš tāds ir? Kara mundierī vēl cik necik izskatīsies, bet, kā uzvilks fraciņu — nu, tīri kā muša apcirptiem spārniem. Bet pirmiņ traktierī ilgi turējās, tēloja tādas alegorijas un niķus, ka savu laiku nebūtu izdibinājis. Bet beidzot tomēr pieveicu. Jā, un vēl izpļāpāja vairāk, nekā vajag. Redzams, ka vēl jauns cilvēks.

DESMITAIS SKATS

Tie paši un Osips (visi, ar pirkstiem mādami, skrien Osipam pretī).

Anna Andrejevna. Nāc šurp, mīļais!

Pilsētas priekšnieks. Sš… ko? ko? guļ?

Osips. Vēl ne, drusku staipās.

Anna Andrejevna. Klausies, kā tevi sauc?

Osips. Osips, kundze.

Pilsētas priekšnieks (sievai un meitai). Palieciet jūs mierā! (Osipam.) Nu, draugs, vai tevi labi paēdināja?

Osips. Pabaroja, pazemīgi pateicos; labi pabaroja.

Anna Andrejevna. Nu, bet saki: pie tava kunga laikam daudz kņazu un grafu brauc viesos?

Osips (sāņus). Ko lai saku? Ja jau tagad labi paēdināja, tad vē­lāk ēdinās vēl labāk. (Skani.) Jā, gadās arī grafi.

Marija Antonovna. Osip, brālīt! Kāds glītiņš tavs kungs!

Anna Andrejevna. Bet saki, lūdzams, Osip, kā viņš …

Pilsētas priekšnieks. Lūdzamas, mitējieties taču! Jūs ar savu tukšo pļāpāšanu mani tikai traucējat. Nu ko, draugs? …

Anna Andrejevna. Bet kāda čina tavam kungam?

Osips. Čina … nu, vispārīgi tāda.

Pilsētas priekšnieks. Ak mans dievs, jūs arvien ar savu muļķīgo taujāšanu! nevienu lietišķu vārdu neļaujat parunāt. Nu ko, draugs, kā tavs kungs? . . . bargs? Mīl tā sadrebināt, vai ne?

Osips. Jā, kārtību viņš mīl. Viņš tev lūko, lai viss būtu, kā pie­deras.

Pilsētas priekšnieks. Man ļoti patīk tava seja. Tev, draugs, jābūt krietnam cilvēkam. Nu kā …

Anna Andrejevna. Klausies, Osip, kā tavs kungs tur — mun­dierī iet, vai? …

Pilsētas priekšnieks. Rimstieties tak, tarkšķēs tādas. Te ir kas svarīgāks: lieta grozās ap cilvēka dzīvību… (Osipam.) Nu ko, draugs, tu man tiešām ļoti patīc. Ceļā, kā zini, nekait dažu glāzīti tējas iedzert, — tagad tāds vēss laiks, — tad še tev pāris rubļu dzeramnaudas.,

Osips (naudu saņemdams). Pazemīgi pateicos, kungs! Lai dieviņš jums dod veselību! Nabaga cilvēkam palīdzējāt.

Pilsētas priekšnieks. Labi, labi, man pašam ari prieks. Nu ko, draugs …

Anna Andrejevna. Klausies, Osip, bet kādas acis tavam kun­gam vairāk patīk?

Marija Antonovna. Osip, brālīt! Kāds smuks deguntiņš tavam kungam!

Pilsētas priekšnieks. Pagaidiet, tak, lai es!… (Osipam.) Nu ko, draugs, saki, lūdzams: uz ko tavs kungs visvairāk griež vērību, tas ir, kas viņam ceļā visvairāk patīk?

Osips. Patīk viņam … tas, kā nu kuro reizi gadās. Visvairāk viņam patīk laba uzņemšana, ēdiens lai būtu labs.

Pilsētas priekšnieks. Labs?

Osips. Jā, labs. Tāpat par mani, lai arī esmu dzimtcilvēks, bet lūko tāpat, lai arī man būtu labi. Nudie'! Gadās, esam kaut kur bijuši. «Nu, Osip, vai tevi krietni pamieloja?» — «Slikti, jūsu labdzimtība!» — «Ech Osip,» viņš saka, «tas ir slikts saimnieks. Tu,» viņš saka, «atgādini man, kad nobrauksim mājās.» — «Nu,» es domāju (atmet ar roku), «dievs ar viņu! esmu vienkāršs cilvēks.»

Pilsētas priekšnieks. Labi, labi, tu runā prātīgi. To es tev iedevu tējai, še bez tam vēl barankām.

Osips. Pazemīgi pateicos, jūsu labdzimtība! (Iebāž naudu kabatā.) Tad iemetīšu ar uz jūsu veselību.

Anna Andrejevna. Ienāc, Osip, pie manis, arī dabūsi.

Marija Antonovna. Osip, brālīt, nobučo savu kungu! (No otras istabas dzirdams Chļestakova klepus.)

Pilsētas priekšnieks. Sš! (Paceļas pirkstgalos, visu turp­māko runā pusbalsī.) Lai dievs jūs sarga trokšņot! Ejiet jel! Ko jūs te …

Anna Andrejevna. Iesim, Mašeņka! Es tev pateikšu, ko pie viesa tādu pamanīju, to tikai divatā var pateikt.

Pilsētas priekšnieks. Nu, tur tad tik būs ko dzirdēt! Man šķiet, ej tikai paklausies — pēc ausis bāzīsi ciet. (Pret Osipu griezda­mies.) Nu, draugs …

VIENPADSMITAIS SKATS

Tie paši, Deržimorda un Svistunovs.

Pilsētas priekšnieks. Sš! Ek lāči tādi, dauzās zābakiem! Brikšķ, it kā kāds četri birkavi gāztu no ratiem laukā! Kur velna jūs dauzāties?

Deržimorda. Pēc jūsu pavēles …

Pilsētas priekšnieks. Sš! (Aiztur viņam muti.) Ek, ķērc kā vārna! (Mēda.) Pēcjūsu pavēles! Mauro kā no kubula. (Osipam.) Nu, draugs, tu ej, paraugi visu, kas tavam kungam vajadzīgs. Prasi visu, kas vien tikai mājā dabūjams. (Ostps prom.) Un jūs stāvēsiet uz lie­veņa! Un ne no vietas! Un nevienu svešu nelaist iekšā, it īpaši tirgoņus! Ja kaut tikai vienu pašu no tiem ielaidīsiet, tad… Ko tikai pamanāt, ka kāds nāk ar sūdzību, un lai arī ne ar sūdzību, b#t izskatās pēc tāda cilvēka, kas grib iesniegt sūdzību par mani, — aiz apkakles! Un šitā — krietni! (Rāda ar kāju, kā.) Dzirdat? Sš … Sš… (Uz pirkstu galiem aiziet policistiem pakaļ.)

Priekškars.

CETURTAIS CĒLIENS

Tā pati istaba pilsētas priekšnieka nama.

PIRMAIS SKATS

Uzmanīgi, gandrīz pirkstgalos, ienāk: Amoss Fjodorovičs, Artemijs Filipovičs, pastmeistars, Luka Lukičs, Dobčinskis un Bobčinskis, visi parādes mundieros. Visas sarunas norit pusbalsī.

Amoss Fjodorovičs (stāda visus lokā). Kungi, dieva dēļ, stājieties ātrāk lokā un ieturiet kārtību! Ar viņu nav joki: uz ķeizara pili brauc, valsts padomi bramē! Stāvat tā kā zaldāti, taisni kā zaldāti! Jūs, Pēter Ivanovič, pateciet no šīs puses, bet jūs Pēter Ivanovič, stājieties, lūk, tur. (Abi Pēteri Ivanoviči uz pirkstu galiem aiztek.)

Artemijs Filipovičs. Kā gribat, Amos Fjodorovič, bet mums tomēr vajadzētu kaut ko uzsākt.

Amoss Fjodorovičs. Bet ko tad īsti?-

Artemijs Filipovičs. Nu, vai tad nu nezināms, ko?

Amoss Fjodorovičs. Iesmērēt?

Artemijs Filipovičs. Nu jā, kauc arī iesmērēt.

Amoss Fjodorovičs. Bailīga lieta, velns lai parauj! sāks vēl bļaut: valdības vīrs. Varbūt labāk dāvanas veidā no muižniecības priekš kāda pieminekļa?

Pastmeistars. Vai: «sak, pa pastu pienākusi nauda, nezinkam piederīga.»

Artemijs Filipovičs. Pielūkojiet tik, ka viņš jūs pa pastu neaizsūta kaut kur tālāk. Klausieties: labi ierīkotā valstī šitādas lietas tā netiek darītas. Kam mūsu te vesels eskadrons? Pa vienam vajag stādīties priekšā un tad zem četrām acīm arī to… kas nu tur vajadzīgs, — lai pat auss nedzirdētu! Lūk, tā dara labi ierīkotā sabiedrībā. Jūs, Amos Fjodorovič, iesāciet pirmais.

Amoss Fjodorovičs. Labāk jau jūs paši: jūsu pārvaldītā iestādē augstais viesis uzkoda.

Artemijs Filipovičs. Tad drīzāk Luka Lukičs kā jaunās pa­audzes apgaismotājs.

Luka Lukičs. Es, kungi, nevaru, nevaru! Atzīstos, esmu tā audzi­nāts, ka, ja mani uzrunā cilvēks, lai tikai vienu činu augstāks, man vienkārši visa dūša zābakos un mēle brien kā pa dubļiem. Nē, kungi, mani atlaidiet, patiešām atlaidiet.

Artemijs Filipovičs. Jā, Amos Fjodorovič, jums vien jāiet. Un katrs vārds jums kā pašam Ciceronam lido no mēles.

Amoss Fjodorovičs. Ko jūs! Ko jūs runājat: Cicerons! Palūk, ko izdomājuši! Ja arī kādreiz drusku aizraujos, runādams par māju suni vai zaķu dzinēju …

Visi (viņam uzmākdamies.) Nē, jūs ne tikai par suņiem, bet arī par Bābeles torni… Nē, Amos Fjodorovič, nepametiet mūs, esiet mūsu tēvs! … Nē, Amos Fjodorovič!

Amoss Fjodorovičs. Lieciet mieru, kungi! (Sājā acumirkli Chļestakova istabā tiek dzirdami soļi un klepošana. Visi aizgūtnēm stei­dzas uz durvīm, mēģina tikt laukā un grūsta cits citu. Pusbalsī atskan kliedzieni.)

Bobčinska balss. Ai! Pēter Ivanovič, neminiet uz kājas!

Zemļaņikas balss. Palaidiet, kungi, nespiediet tak pavisam nost! (Vēl Izceļas vairāki saucieni: ai! ai! beidzot visi izspraucas laukā un istaba patiek tukša.)

OTRAIS SKATS

Chļestakovs (viens, sagulētām acīm iznāk no savas istabas). Liekas, esmu krietni nokrācies. Diez no kurienes savākuši tādus matra­čus un pēļus? pat nosvīdis esmu. Šķiet, vakar pie brokastīm viņi gan laikam man ko bij piegrūdusi! vēl tagad galvā dauzās vien. Še, kā redzams, var patīkami pavadīt laiku. Es mīlu viesmīlību, un, atzīstos, man labāk patīk, kad uzņem tā no skaidras sirds, ne aiz kaut kādiem aprēķiniem. Un pilsētas priekšnieka meita nemaz nav smādējama, jā, arī māmiņa tāda, ka vēl varētu .. . Nē, es nezinu, bet tāda dzīve man tiešām patīk.

TREŠAIS SKATS

Chļestakovs un tiesnesis.

Amoss Fjodorovičs (ienāk, apstājas, pie sevis). Ak kungs, ak, kungs! izglāb mani žēlīgi; ceļi ļimst vien. (Skani, izstiepies, ar roku zobenu pieturēdams.) Man ir tas gods stādīties priekšā: šejienes apriņķa tiesnesis, kolēģiju asesors Ļapkins-Tjapkins.

Chļestakovs. Lūdzu, sēstieties. Tātad jūs še esat tiesnesis.

Amoss Fjodorovičs. 816-tā gadā pēc muižniecības gribas tiku izvēlēts uz trim gadiem n tā kalpoju līdz pat šim.

Chļestakovs. Nu, bet vai ienesīgs tas tiesneša amats?

Amoss Fjodorovičs. Pa šiem trim gadiem esmu izpelnījies priekšniecības atzinību un ceturtās šķiras Vladimiru. (Sāņus.) Bet nauda man saujā, un sauja kā vienās ugunīs.

Chļestakovs. Man arī patīk Vladimirs. Trešās šķiras Anna jau vairs nav tas.

Amoss Fjodorovičs (mazliet izstiepdams uz priekšu dūrē sa­vilktu roku. Sāņus). Ak kungs! pats neatjēdzu, kur sēžu. Taisni kā kar­stas, ogles apakšā.

Chļestakovs. Kas jums tur rokā?

Amoss Fjodorovičs (galīgi apmulsis izmet naudu uz grīdas). N-nekas…

C.h ļestakovs. Kā nekas? Es redzu, jums nauda izkrita.

Amoss Fjodorovičs (visā augumā trīsēdams). N-nē, nē! (Sāņus.) Ak kungs! Nu es nāku zem tiesas! arī rateļi klāt, ko aizvest mani!

Chļestakovs (paceldams). Jā, tā ir nauda.

Amoss Fjodorovičs (sāņus). Nu ir pagalam — esmu beigts! beigts!

Chļestakovs. Vai zināt ko? aizdodiet man šito.

Amoss Fjodorovičs (steigšus). Kā tad, kā tad … ar lielāko patikšanu! (Sāņus.) Nu tik drošāk! Nu tik drošāk! Palīdzi, svētā dievmāte.

Chļestakovs. Redziet, man ceļā visa nauda izgājusi: šis un tas . .. Muižā pārbraucis, es jums tūliņ atsūtīšu.

Amoss Fjodorovičs. Bet, lūdzami, kam nu to! man jau tā gods … Zināms, ar saviem vājiem spēkiem, ar uzticību un padevību priekšniecībai… centīšos iegūt… (Paceļas no krēsla. Izstiepies, rokas gar sāniem.) Neiedrošinos ilgāk traucēt ar savu klātbūtni. Nekādas pa­vēles nebūs?

Chļestakovs. Kādas pavēles?

Amoss Fjodorovičs. Es domāju tā, vai nedosiet kādas pavēles šejienes apriņķa tiesai?

Chļestakovs. Kādēļ? Man taču tagad neko nevajag no viņas; nē, it neko. Pazemīgi pateicos.

Amoss Fjodorovičs (klanās un Iet laukā; sāņus). Nu mednis rokā!

Chļestakovs (pēc tam kad tiesnesis izgājis). Tiesnesis ir krietns cilvēks!

CETURTAIS SKATS

Chļestakovs un pastmeistars (ienāk, taisni izstiepies, mundierī tērpies,

zobenu pieturēdams).

Pastmeistars. Man ir tas gods stādīties priekšā: pastmeistars, galma padomnieks Spekins.

Chļestakovs. A, ļoti priecājos! Es mīlu patīkamu sabiedrību. Sēstieties. Jūs taču pastāvīgi dzīvojat še?

Pastmeistars. Jā gan.

Chļestakovs. Man šī pilsētiņa patīk. Zināms, iedzīvotāju nav tik daudz — bet kas par to? Nav jau galvaspilsēta. Nu, vai nav taisnība: galvaspilsēta tā nav?

Pastmeistars. Pilnīga taisnība.

Chļestakovs. Tikai galvaspilsētā taču pilnīgi valda smalkais tonis, tur nav provinces zostēviņu. Kā jūs domājat, vai nav tā?

Pastmeistars. Taisni tā! (Sāņus.) Tomēr viņš nemaz nav lepns: par visu izprašņā.

Chļestakovs. Bet tomēr, sakiet paši, vai arī mazā pilsētiņā nevar laimīgi nodzīvot?

Pastmeistars. Taisni tā.

Chļestakovs. Pēc manām domām, kas tad vajadzīgs: tikai ka tevi ciena un patiesīgi mīl — vai nav taisnība?

Pastmeistars. Taisni tā.

Chļestakovs. Atzīstos, man prieks, ka jūs domājat tāpat kā es. Varbūt mani sauks par savādnieku, bet man nu reiz tāds raksturs. (Viņam acis lūkodamies, runā pie sevis.) Bet palūgšu arī sitam past­meistaram aizdot. (Skaņi.) Kāds savāds atgadījums: ceļā esmu iztērējis beidzamo kapeiku. Vai nevarat aizdot man trīssimt rubļu?

Pastmeistars. Kāpēc ne? Ieskatu par lielāko laimi. Lūdzu, te būs. No visas sirds esmu gatavs pakalpot.

Chļestakovs. Ļoti pateicos. Atzīstos, man ne pagalam netīkas ceļā kaut ko pieciest. Vai ne?

Pastmeistars. Taisni tā. (Pieceļas, izstiepjas un pietur zobenu.) Neiedrošinos ilgāk traucēt ar savu klātbūtni… Vai nebūs kādi norādī­jumi attiecībā uz pasta pārvaldi?

Chļestakovs. Nē, nekādi.

(Pastmeistars klanās un aiziet.)

Chļestakovs (cigāru aizsmēķēdams). Man liekas, pastmeistars arī ir ļoti labs cilvēks; vismaz pakalpīgs. Tādi cilvēki man patīk.

PIEKTAIS SKATS

Chļestakovs un Luka Lukičs.

Luka Lukičs (kuru gandrīz grūšus iegrūž pa durvīm, aiz viņa gandrīz skaļi dzirdama baiss: «Ko baidies?»).

Luka Lukičs (trīsēdams viņš izstiepjas un pietur zobenu). Man ir tas gods stādīties priekšā: skolu pārraugs, titularpadomnieks Chlopovs.

Chļestakovs. Ā, lūdzu, lūdzu! Sēstieties, sēstieties! Vai nevēla­ties cigāru? (Sniedz viņam cigāru.)

Luka Lukičs (pie sevis, nezinādams, ko darīt). Še tev! To nu es nekādā ziņā nesagaidīju. Ņemt vai neņemt?

Chļestakovs. Ņemiet, ņemiet; tas ir labs cigārs. Zināms, tāds jau nav kā Pēterburgā. Tur, draudziņ, tiku pīpējis cigārus par divdesmit-pieci rubļi simtā — es jums saku, izpīpējis aplaizies vien. — Te būs uguns, aizpīpējiet vien. (Pasniedz viņam sveci.)

Luka Lukičs (trīsēdams mēģina aizpīpēt).

Chļestakovs. To galu taču nē!

Luka Lukičs (nobīlī nomet cigāru, nospļaujas, atmet ar roku, pie sevis). Velns lai parauj visu! Nolādētā bailība! nu esmu pagalam…

Chļestakovs. Kā redzu, jūs neesat vis no pīpētājiem. Jāatzīstas, tā ir mana vājība. Gluži tāpat kā ar sieviešu dzimumu, neparko nevaru būt vienaldzīgs. Kā jūs? Kādas jums visvairāk patīk — brunetes vai blondas?

Luka Lukičs (vislielākā nesaprašanā, ko atbildēt).

Chļestakovs. Nē, sakiet vien droši: brunetes vai blondas?

Luka Lukičs. Neiedrošinos zināt.

Chļestakovs. Nē, nē bez kādām izrunām! Es katrā ziņā gribu zināt jūsu garšu.

Luka Lukičs. Iedrošinos ziņot.. . (Sāņus.) Nu, pats nezinu, ko runāju.

Chļestakovs. Aha! negribat teikt! Droši vien pats kādā brunetē mazliet ieķēries. Atzīstieties, esat ieķērusies?

Luka Lukičs (klusē).

Chļestakovs. Ahā! Nosarkāt! Redziet, redziet! Kādēļ jūs neru­nājat?

Luka Lukičs. Esmu nobijies, jūsu lab … augst… eksel… (Sāņus.) Iegāza, nolādētā mēle, iegāza!

Chļestakovs. Nobijaties? Jā, manās acīs tiešām ir kaut kas, kas uzdzen bailes, vismaz to es zinu, ka neviena sieviete tās nevar izturēt, vai nav taisnība?

Luka Lukičs. Taisni tā.

Chļestakovs. Man tāds dīvains atgadījums: ceļā esmu iztērējis visu naudu. Vai jūs nevarat aizdot man trīssimt rubļu?

Luka Lukičs (pa kabatām grābstīdamies, pie sevis). Tā tik būtu ķeza, ja nebijis! Ir, ir! (Izvelk un drebēdams sniedz papīrnaudas ga­balus.)

Chļestakovs. Pazemīgi pateicos.

Luka Lukičs. Neiedrošinos ilgāk traucēt ar savu klātbūtni.

Chļestakovs, Sveiki!

Luka Lukičs (gandrīz skriešus dodas taukā un runā sāņus). Nu paldies dievam! Varbūt uz skolu nenāks!

SESTAIS SKATS

Chļestakovs un Artemijs Filipovičs, taisni izstiepies, zobenu pieturēdams.

Artemijs. Filipovičs. Man ir tas gods stādīties priekšā: patversmju aizgādnis, galma padomnieks Zemļaņika. Chļestakovs. Sveiki, pazemīgi lūdzu sēsties.

Artemijs Filipovičs. Man bij tas gods jūs pavadīt un perso­nīgi uzņemt manai aizgādībai uzticētā iestādē.

Chļestakovs. Ak jā! atminos. Jūs mani ļoti brangi pacienājāt ar brokastīm.

Artemijs Filipovičs. Pēc iespējas pūlos tēvijas dienestā.

Chļestakovs. Atzīstos, tā mana vājība — tīk man labi paēst. Sakiet, lūdzami, man liekas, vakar jūs bijāt tā kā drusku mazāks augumā, vai nav taisnība?

Artemijs Filipovičs. Var gan būt. (Pēc brīža klusēšanas.) Varu sacīt, ka es netaupu pūļu un dedzīgi izpildu savu dienestu. (Pie­virzās tuvāk ar savu krēslu un runā pusbalsī.) Bet šejienes pastmeistars gan itin neko nedara: visas pasta lietas uz to beidzamo nolaistas — sūtī­jumi tiek tīšām aizturēti… lūdzu, izmeklējiet paši. Tiesnesis ar, tas pats, kas te nupat priekš manis bij, tikai zaķus dzenā, iestādes, telpās tur suņus, un uzvešanās, jāatzīstas jums — lai viņš arī mans radinieks un draugs, tomēr tēvzemes labā man tas jādara — uzvešanās viņam pa­visam nepielaižama. Še ir kāds muižnieks Dobčinskis, ko jūs jau esat redzējuši, un, ko. tikai sitas Dobčinskis kaut kur aiziet no mājas, tā šis tūliņ tur un ciemojas pie viņa sievas — es esmu gatavs kaut pazvērēt… un paskatieties vien uz viņa bērniem: it neviens no tiem nelīdzinās Dobčinskim, bet visi, pat mazā meitenīte, kā izspļauts tiesnesis.

Chļestakovs. Sakiet jel! es to nekad nebūtu domājis.

Artemijs Filipovičs. Tāpat šejienes skolas pārraugs… Es nezinu, kā priekšniecība varēja viņam uzticēt tādu uzdevumu. Viņš ir sliktāks par jakobinieti un iepotē jaunajai paaudzei tik nevēlamus ieska­tus, ka pat izteikt grūti. Vai varbūt pavēlēsiet, es-to visu izlikšu uz papīra?

Chļestakovs. Labi, kaut arī uz papīra. Man būs ļoti patīkami. Ziniet, es garlaicības brīžos mīlu palasīt kaut ko interesantu… Kā jūsu vārds? es vienmēr aizmirstu.

Artemijs Filipovičs. Zemļaņika.

Chļestakovs. Ak jā, Zemļaņika! Bet sakiet, lūdzami, vai jums pašam bērniņi ir?

Artemijs Filipovičs. Kā nē! pieci gabali; divi jau lieli.

Chļestakovs. Sakiet jel, lieli! Nu, kā viņi… kā viņi tā? …

Artemijs Filipovičs. Tas ir, jūs laikam gribat prasīt, kā viņus sauc?

Chļestakovs. Jā, jā, kā viņus sauc?

Artemijs Filipovičs. Nikolajs, Ivans, Elizabete, Marija un Perepetuja.

Chļestakovs. Tas ir labi.

Artemijs Filipovičs. Nedrīkstēdams ilgāk traucēt ar savu klātbūtni, atraut laiku, kas nodomāts svētiem pienākumiem… (Klanās un taisās Iet.)

Chļestakovs (pavadīdams). Nekas, nekas. Viss tas ir ļoti jocīgi, ko jūs sacījāt. Lūdzu, tāpat vien arī citu reizi… Man tas ļoti patīkami. (Atgriežas un, durvis atvēris sauc viņam pakaļ.) Ei jūs! kā jūs? Es vienmēr piemirstu, kā jūsu vārds un tēva vārds?

Artemijs Filipovičs. Artemijs Filipovičs.

Chļestakovs. Esiet tik laipni, Artemij Filipovič, man tāds savāds atgadījums: ceļā visu naudu esmu iztērējis. Vai nevarat aizdot man kādus četrsimt rubļus?

Artemijs Filipovičs, Varu.

Chļestakovs. Sakiet, cik brangi! Pazemīgi pateicos!

septītais skats

Chļestakovs, Bobčinskis un Dobčinskis.

Bobčinskis. Man ir tas gods stādīties priekšā: šīs pilsētas iedzī­votājs Pēteris Ivana dēls Bobčinskis.

Dobčinskis. Muižnieks Pēteris Ivana dēls Dobčinskis.

Chļestakovs. Ak, bet es jūs jau esmu redzējis. Jūs laikam toreiz pakritāt? Nu, ko jūsu deguns?

Bobčinskis. Paldies dievam! nemaz nerūpējieties: apkaltis, tagad jau pavisam apkaltis.

Chļestakovs. Labi, ka apkaltis. Man prieks… (Spēji un strupi.) Naudas jums nav?

Dobčinskis. Naudas? Kādas naudas?

Chļestakovs. Kāds tūkstotis rubļu, ko aizdot?

Bobčinskis. Tādas sumas nudie' nav. Bet vai jums nav, Pēter Ivanovič?

Dobčinskis. Klāt man nav, tāpēc ka mana nauda, ja jums patī­kas zināt, noguldīta pilsētas bāriņu kasē.

Chļestakovs. Nu, ja tūkstoša nav, varbūt kāds simts.

Bobčinskis (pa kabatām meklēdams). Vai jums, Pēter Ivanovič, nav simts rubļu? Man tikai četrdesmit papīra naudā.

Dobčinskis (makā lūkodamies). Divdesmit pieci rubļi, vai­rāk nav.

Bobčinskis. Nu pameklējiet vien labāk, Pēter īvanovič! Es zinu, jums tur labajā pusē kabata pārplīsusi, un varbūt nauda pa plīsumu kaut kā aizkritusi.

Dobčinskis. Nē, nudie', arī plīsumā nav.

Chļestakovs. Nu, viena alga. Es jau arī tikai tā. Labi, lai būtu arī sešdesmit pieci rubļi… viss viens. (Saņem_ naudu.)

Dobčinskis. Iedrošinos jūs lūgt kādā ļoti vārīgā lietā.

Chļestakovs. Nu, kas par lietu?

Dobčinskis. Ļoti vārīgas dabas lieta: mans vecākais dēls, at­ļaujiet ziņot, bij man uzradies jau pirms kāzām.

Chļestakovs. Jā?

Dobčinskis. Tas ir, visi tā tikai runā, bet īstenībā viņš mums piedzima tikpat kā laulībā, un visu to es, kā pienākas, nokārtoju ar likumīgām laulības saitēm. Redziet, tad es nu gribētu, lai viņš tagad būtu pavisam, tas ir, mans likumīgais dēls un tāpat kā es sauktos par Dobčinski.

Chļestakovs. Labi, lai saucas, to jau var.

Dobčinskis. Nebūtu jūs nemaz apgrūtinājis, bet tās galvas žēl. Puika tāds… lielas cerības dod: visādas dziesmiņas skaita no galvas un, ja tik kur trāpa nazīti, izgriež mazus ratiņus tik veikli kā nezkāds meistars. Lūk, še, Pēteris Ivanovičs arī var sacīt.

Bobčinskis. Jā, puikam ir lielas dāvanas.

Chļestakovs. Labi, labi! Es par to parūpēšos, es parunāšu… es ceru, ka tas tiks izdarīts, jā, jā … (Pie Bobčinska griezdamies.) Vai jums arī ir kas, ko man sacīt?

Bobčinskis. Kā ne, man ir viens ļoti pazemīgs lūgums .

Chļestakovs. Nu kāds, par ko?

Bobčinskis. Vispadevīgi jūs lūdzu, kad nobrauksiet Pēterburgā, sakiet tur dažādiem augstmaņiem: senatoriem un admirāļiem, ka, sak, jūsu gaišība vai ekselence, tādā un tādā pilsētā dzīvo Pēteris Ivanovičs Bobčinskis. Tā tikai pasakiet: dzīvo Pēteris Ivanovičs Bobčinskis.

Chļestakovs. Ļoti labi.

Bobčinskis. Un, ja gadās jums satikt ķeizaru, tad sakiet arī ķeizaram, sak, jūsu ķeizariskā augstība, tādā un tādā pilsētā dzīvo Pēteris Ivanovičs Bobčinskis.

Chļestakovs. Ļoti labi.

Dobčinskis. Atvainojiet, ka jūs tā apgrūtinājām ar savu klāt­būtni.

Bobčinskis. Atvainojiet, ka jūs tā apgrūtinājām ar savu klāt­būtni.

Chļestakovs. Nekas, nekas! Man bij ļoti patīkami. (Izvada viņus.)

ASTOTAIS SKATS

Chļestakovs (viens).

Chļestakovs. Še ir daudz ierēdņu. Man tomēr liekas, ka viņi mani tur par kādu valdības vīru. Laikam vakar būšu samuldējis. Bet tad tik ir muļķa galvas! Aizrakstīšu par visu Trjapičkinam Pēterburgā; viņš raksta avīzēm, lai tad sitos ar krietni paplucina. Ei Osip, atnes man tinti un papīru! (Osips pabāž galvu pa durvīm un saka: «tūliņ».) Bet, ja Trjapičkinam kas gadās pa zobam, lai piesargās; ja sāks rakstīt, miesīgu tēvu netaupīs, un naudu arī mīl. Bet tomēr šitie ierēdņi ir labi cilvēki; tā viņiem ir laba īpašība, ka aizdeva man naudu. Pārskaitīšu, cik tad īsti man ir naudas. Šie trīs simti no tiesneša; šie trīs no pastmeistara … seši simti, septiņi simti, astoņi simti. . . Kāds notaukots papīrs! Astoņi simti, deviņi simti… Oho! pāri tūkstotim… Nu, tagad, kaptein, nāc tagad man priekšā! Palūkosim, kurš kuro!

DEVĪTAIS SKATS

Chļestakovs un Osips ar tinti un papīru.

Chļestakovs. Nu, muļķi, vai redzi, kā mani še mielo un uzņem? (Sāk rakstīt.)

O s i p s. Jā, paldies dievam! Tikai vai zināt ko, Ivan Aleksandrovič?

Chļestakovs. (rakstīdams). Nu ko?

O s i p s. Brauciet prom no šejienes. Nudie', ir laiks!

Chļestakovs. (rakstīdams). Blēņas! Kādēļ?

O s i p s. Tāpat vien. Lai dievs ar viņiem visiem! Padzīvojām še divasdieniņas' — pietiek. Ko ar tiem tik daudz pīties? Nospļaujieties uz viņiem! ko var zināt: atbrauks vēl kāds cits … nudie', Ivan Aleksandrovič! Un zirgi še brangi — tā aizvizinātu!

Chļestakovs. (raksta). Nē, man gribas še vēl padzīvoties. Aiz­brauks rītu.

O s i p s. Kāpēc ritu! Nudie', brauksim, Ivan Aleksandrovič! Lai nu ar jums še liels gods, bet tomēr, vai zināt, labāk aizbraukt ātrāk: jūs te katrā ziņā ieskata par ko citu … un tētiņš arī dusmosies, ka tik ilgi no­kavējušies. Tiešām, tā slaveni aizlaistum! Lieliskus zirgus mums te dotu.

Chļestakovs (raksta). Nu labi. Papriekš tikai aiznes šo vēstuli, tad, manis dēļ, ar to reizi pagādā arī zirgus. Tikai pielūko, lai tie būtu labi! Kučieriem saki, ka došu pa rublim, lai izbrauc spoži kā feldjegeri un dziesmu dzied! … (Turpina rakstīt.) Varu iedomāties, kā Trjapičkins plīsīs no smiekliem …

O s i p s. Es, kungs, to vēstuli labāk aizsūtīšu ar šejienes kalpu, bet pats sakravāšu lietas, lai laiks nepaiet velti.

Chļestakovs.(raksta). Labi, atnes tikai sveci.

Osips (aiziet, runā aiz kulisēm). Ei, klausies, brāl! Aiznes vēstuli, uz pastu un saki pastmeistaram, lai paņem tāpat bez naudas, un saki, lai tūliņ sūta kungam pašu labāko trijjūgu, ātro; un par vedumu, saki, kungs nemaksās: saki, brauciens uz kroņa rēķina. Bet tā kā būtu žigli, citādi kungs skaišas, Pagaidi, vēstule vēl nav gatava.

Chļestakovs (turpina rakstīt). Interesanti zināt, kur viņš tagad dzīvo — Pasta vai Zirņu ielā? Viņš taču arī mīl pārcelties no viena dzīvokļa uz otru un nemaksāt. Uz labu laimi rakstīšu Pasta ielā. (Saloka un raksta adresi.)

Osips (Ienes sveci. Chļestakovs aizlipina vēstuli. Sājā acumirkli dzirdama Deržimordas balss: «Kur lien, bārzdaini? Sacīts, ka nevienu nav brīv laist»).

Chļestakovs (sniedz vēstuli Osipam). Še, aiznes.

Tirgoņu balsis. Pielaidiet, tētiņ! Jūs nevarat nelaist: darīša­nās nākam.

Deržimordas balss. Prom, prom! Nepieņem, guļ! (Troksnis pieņemas.)

Chļestakovs. Kas tur ir, Osip? Paskaties, kas tas par troksni.

Osips (pa logu skatīdamies). Nezkādi tirgoņi grib nākt iekšā, bet policists nelaiž. Vēcina ar papīriem, laikam jūs grib redzēt.

Chļestakovs (pie loga piegājis). Kas jums ir, mīļie?

Tirgoņu balsis. Pie tavas žēlastības nākam. Lielskungs, pa­vēliet pieņemt lūgumu.

Chļestakovs. Laidiet viņus, laidiet, lai nāk! Osip, saki viņiem, lai nāk! (Osips aiziet.)

Chļestakovs (pa logu saņem lūgumrakstus, atloka un lasa). «Viņa augstlabdzimušai gaišībai finanču kungam no tirgotāja Abduļina . . .» Velns lai to saprot. Tādas činas arī nemaz nav!

DESMITAIS SKATS

Chļestakovs un tirgoņi ar kurvi vīna pudeļu un cukurgalvām.

Chļestakovs. Nu, ko jūs, mīļie?

Tirgoņi. Nākam apliecināt savu padevību jūsu žēlastībai.

Chļestakovs. Ko jums vajag?

Tirgoņi. Nepazudini, lielskungs! Pavisam bez iemesla tiekam spaidīti.

Chļestakovs. Kas jūs spaida?

Viens tirgonis. Tas pats šejienes pilsētas priekšnieks. Tāda pilsētas priekšnieka, lielskungs, nekad vēl nav bijis. Tādas netaisnības dara, ka aprakstīt nevar. Tā nomocījis mūs, ka taisni cilpa kaklā jāmauc. Nemaz nerīkojas ar prātu. Saķer aiz bārdas, kliedz: «Ak tu tatārs tāds!» Nudie'l Ja nu mēs vēl būtu kaut kā necienīgi izturējušies pret viņu, bet vienmēr tak kārtību izpildām: kas cienmātei un preilenei pienākas uz­valkiem — mēs pretī neesam. Bet nē, paskat, ar to viņam nepietiek! Ienāk veikalā, ņem visu, kas tikai pagadās priekšā. Ieraudzīs gabalu vadmalas: «Ei mīļais, tā laba vadmaliņa: atnes man to.» Nu ko darīsi, nes tik, bet baķi daudz netrūkst no piecdesmit aršinām.

Chļestakovs. Vai patiešām? Skat, kas viņš par blēdi!

Tirgotāji. Nudie'! Tāda pilsētas priekšnieka vēl nav bijis. Kā tikai viņu ieraugi, tā slēp nost visu, kas veikalā. Tas ir, neteiksim, ka kaut ko tādu smalku, beidzamo draņķi, ņem nost: plūmes tādas, ka septīto gadu jau mucā guļ, mans komijs tādas neēdīs, bet viņš arī no tām veselu sauju pagrābsies. Vārda diena viņam Antonos, tad nu, šķiet, esi sanesis visu, kas vien var noderēt; bet nē, dod viņam vēl: sak, ari Onufrijos tam vārda diena. Ko tu darīsi? Arī uz Onufrijiem nes atkal.

Chļestakovs. Bet tas jau tad ir gatavs razbainieks!

Tirgoņi. Kā tad, kā tad! Bet pamēģini pretī runāt, iekortelēs tavā mājā veselu pulku zaldātu. Un, ja ko — liek tikai aizslēgt durvis. «Es tevi,» viņš saka, «nelikšu,» viņš saka, «nelikšu ar miesas sodu sodīt vai arī spīdzināt, tas,» viņš saka, «likumā aizliegts, bet tu man, mīļais, paēdīsies siļķes!»

Chļestakovs. Ak kas par nelieti! Par tādām lietām var dabūt Sibiriju.

Tirgoņi. Kur nu jūsu žēlastība viņu aizdzīs, visur būs labi, kaut tikai tālāk prom no mums. Neapsmādē, tētiņ, mūsu sāl' ar maizi: pieņem no mums cukuriņu un kurvīti vīna.

Chļestakovs. Nē, to jūs nedomājiet; es pavisam it nekādus kukuļus neņemu. Ja jūs, piemēram, būtu piesolījuši man aizdot simtus trīs naudas, — nu, tad pavisam cita lieta: naudu aizņemties es varu.

Tirgoņi. Lūdzam, tētiņ mūsu! (Izvelk naudu.) Ko nu trīs simtus' Labāk jau ņem piecus, tikai palīdzi.

Chļestakovs. Lūdzu: tur es ne vārdu — aizņemties varu.

Tirgoņi (uz sudraba paplātes pasniedz viņam naudu). Lūdzam, ņemiet jau paplāti arī.

Chļestakovs. Nu, var paplāti arī.

Tirgoņi (klanīdamies). Tad jau pie vienas reizes paņemiet cuku­riņu arī.

Chļestakovs. O nē, es nekādus kukuļus …

O s i p s. Jūsu augstlabdzimtība! kāpēc jūs neņemat? Ņemiet! ceļā viss noderēs. Dod šurp cukurgalvas un kurvi! Visu dod šurp! noderēs. Kas tev vēl tur ir? Aukla? Dod šurp auklu, — ari aukla ceļā noderēs: salūst rati vai kas cits, var sasiet.

Tirgoņi. Tad nu gan parādiet tādu žēlastību, jūsu gaišība! Ja jau jūs, kā teikt, nepalīdzēsiet mūsu lūgumam, tad jau cits nekas neatliks kā maukt cilpu kaklā.

Chļestakovs. Katrā ziņā! Katrā ziņā! Es palūkošu. (Tirgotāji aiziet. Dzirdama sievietes balss: «Nē, tu nedrīksti mani ne­laist! Es par tevi žēlošos viņam pašam. Tu negrūsties tik stipri!»)

Chļestakovs. Kas tur ir? (Pieiet pie loga.) Ko tu, māmiņ, gribi?

Divu sieviešu balsis. Tētiņ, tavu žēlastību lūdzam! Pavēli, lielskungs, ielaist.

Chļestakovs (pa logu). Laist viņu iekšā.

VIENPADSMITAIS SKATS

Chļestakovs, atslēdznieka sieva, apakšoficiera atraitne.

Atslēdznieka sieva (ceļos mezdamās). Žēlastību lūdzu .. . Apakšoficiera atraitne. Žēlastību lūdzu…

Chļestakovs. Kas jūs tādas esat?

Apakšoficiera atraitne. Apakšoficiera atraitne Ivanova.

Atslēdznieka sieva. Atslēdznieka sieva, šejienes pilsone Febronija Petrovna Pošļopkina, mans tēvs…

Chļestakovs. Pagaidi, lai runā viena pati. Ko tev vajag?

Atslēdznieka sieva. Žēlastību lūdzu, par pilsētas priekšnieku nāku sūdzēties. Lai dievs viņu visādi nosoda! Lai ne viņa bērniem, ne viņam pašam, blēdim, ne viņa krustmātēm nekur nebūtu nekāda labuma.

Chļestakovs. Kāpēc tad?

Atslēdznieka sieva. Viņš lika manam vīram nodzīt matus un nodot zaldātos, un pēc taisnības viņam nemaz nebij kārta, blēdis tāds! un pēc likuma manu vīru nemaz nevar: viņš ir precējies.

Chļestakovs. Kā tad viņš to varēja izdarīt?

Atslēdznieka sieva. Izdarīja, blēdis, izdarīja, — lai dievs viņu soda tajā un šajā pasaulē! Lai viņam, ja viņam ir krustmāte, lai arī krustmātei visāds posts un nelaime^ un, ja tēvs viņam dzīvs, lai arī tas, sātans, nosprāgst vai uz mūžu aizrijas, blēdis tāds! Vajadzēja noņemt drēbnieka dēlu, tas jau žūpa vis bij, bet vecāki iedeva labus kukuļus, tad šis nu piesējās tirgones Panteļejevas dēlam, bet, kā Panteļejeva ari aiz­sūtīja šā sievai gabalus trīs audekla, tā šis pie manis. «Priekš kā,» viņš saka, «tev vīrs? viņš tev tā kā tā neder.» Es gan pati zinu, vai viņš der vai neder; tā ir mana darīšana: blēdis tāds! «Tavs vīrs,» viņš saka, «zaglis; ja ari tagad vēl nav zadzis, viena alga,» viņš saka, «tad vēl zags, nākošo gadu viņu tā kā tā noņems rekrūšos.» Bet kā es lai bez vira dzīvoju, blēdis tāds! Kaut tu galu dabūtu ar visiem saviem ratiem! Un, ja tev ir sievasmāte, lai arī sievasmātei…

Chļestakovs. Labi, labi! Nu, bet tu? (Izvada veceni pa durvīm.) Nu un tu?

Atslēdznieka sieva (iziedama). Neaizmirsti mūs, tētiņ! esi žēlīgs!

Apakšoficiera atraitne. Par pilsētas priekšnieku, tētiņ, atnācu žēloties…

Chļestakovs. Nu, kas ir, par ko? Runā īsi.

Apakšoficiera atraitne. Tētiņ, izpērt lika!

G h ļ e s t a ķ o v s. Kā?

Apakšoficiera atraitne. Aiz kļūdas. Tirgū mūsu sievas sāka kauties, policija nepiesteidzās laikā, ņēma saķēra mani un tā no-sloksnēja! … divi dienas nevarēju sēdēt.

C h ļ e s t a k o v s. Ko tur tagad vairs lai dara?

Apakšoficiera atraitne. Darīt jau nu vairs neko nevar. Bet par to kļūdu liec viņam sodu samaksāt. Es neiešu savu laimi garām laist, un nauda man tagad ļoti noderētu.

Chļestakovs. Labi, labi! Ejiet, ejiet! gan es zināšu. (Pa logu sniedzas rokas ar sūdzības rakstiem.) Kas tur vēl? (Iet pie loga.) Ne­gribu, negribu! Nevajag, nevajag! (Atiedams.) Apnikuši, velns lai parauj! Osip, nelaid iekšā!

Osips (kliedz pa logu). Projām visi, projām! Tagad vairs nav laika, nāciet rītu! (Durvis atveras, tajās parādās cilvēks nešķērētas vad­malas mēteli, nedzītu bārzdu, uzpampušu lūpu un apsietu vaigu; aiz tā redzami vēl daži citi.) Laukā, laukā! kur lien? (ar rokām atsperas pirma­jam vēderā, izstumj to līdz ar citiem priekšistabā un aizcērt aiz sevis durvis.)

DIVPADSMITAIS SKATS

Chļestakovs un Marija Antonovna.

Marija Antonovna. Ak!

Chļestakovs. No kā jūs tā izbijāties, jaunkundz?

Marija Antonovna. Nē, es nemaz neizbijos.

Chļestakovs (dižodamies). Lūdzu, jaunkundz, man ļoti patī­kami, ka jūs mani noturējāt par tādu cilvēku, no kura … Vai drīkstu jautāt: kurp jūs gribējāt iet?

Marija Antonovna. Es tiešām nekur negāju.

Chļestakovs. Nu, bet kāpēc jūs, par piemēru, nekur negājāt?

Marija Antonovna. Es domāju, ka varbūt māmiņa še …

Chļestakovs. Nē, bet man gribētos zināt, kāpēc jūs nekur negājāt?

Marija Antonovna. Es jūs iztraucēju. Jūs nodarbojāties ar svarīgām lietām.

Chļestakovs (dižodamies). Jūsu acis ir labākas nekā visas sva­rīgās lietas… Jūs mani nekā nevarat traucēt, it nekādā veidā nevarat; pavisam otrādi, jūs varat darīt man patikšanu.

Marija Antonovna. Jūs runājat tā kā galvaspilsētā.

Chļestakovs. Tādai daiļai būtnei kā jūs. Vai drīkstu būt tik laimīgs un piesolīt jums krēslu? Bet nē, jums nevajag krēslu, bet troni.

Marija Antonovna. Es patiešām nezinu… man tā kā bij jāiet. (Nosēstas.)

Chļestakovs. Kāds jums smuks lakatiņš!

Marija Antonovna. Jūs zobgaļi, jūs tikai smejaties par maz-pilsētniecēm.

Chļestakovs. Ak jaunkundz, kā es vēlētos būt jūsu lakatiņš, lai varētu apkampt jūsu lilijas kakliņu.

Marija Antonovna. Es pavisam nesaprotu, par ko jūs runājat: kas par lakatiņu… Kāds šodien savāds laiks!

Chļestakovs. Bet jūsu lūpiņas, jaunkundz, ir labākas nekā jeb­kāds laiks.

Marija Antonovna. Jūs tikai tā vien runājat… Es jūs lūgtu labāk ierakstīt man albumā kaut kādus pantiņus par piemiņu. Jūs droši vien viņu daudz zināt.

Chļestakovs. Jums, jaunkundz, visu, ko gribat. Prasiet, kādus pantus jūs vēlaties?

Marija Antonovna. Nu, kaut kādus, tādus — labus, jaunus.

Chļestakovs. Ko nu par pantiem! Es viņu daudz zinu.

Marija Antonovna. Nu sakiet, kādus jūs man ierakstīsiet?

Chļestakovs. Nu kas tur vēl ko sacīt? Es jau viņus tāpat zinu.

Marija Antonovna. Es tos ļoti mīlu . . .

Chļestakovs. Man viņu daudz un dažādi. Nu, teiksim, es jums kaut šito: «Ko, cilvēk, savā bēdu lejā uz dievu velti dusmojies…» vai arī citus … tagad nevaru atcerēties; tas viss tomēr nav nekas. Tā vietā es jums labāk dāvināšu savu mīlestību, kūra no jūsu skatiena … (Pie­virza krēslu tuvāk.)

Marija Antonovna. Mīlestību! Es nesaprotu, mīlestību… es nekad neesmu zinājusi, kas tā par mīlestību… (Atvirza krēslu.)

Chļestakovs. Kādēļ tad jūs atvirzāt savu krēslu? Labāk sēdēsim tuvu blakus viens otram.

Marija Antonovna (atvirzīdamās). Kādēļ tad tuvu? Tāpat var jau ari tālu.

Chļestakovs (pievirzīdamies). Kādēļ tad tālu? Tāpat jau var arī tuvu.

Marija Antonovna (atvirzīdamās). Kam tad nu tā?

Chļestakovs (pievirzīdamies). Jums tikai tā liekas, ka tuvu; bet iedomājieties, ka tālu … cik laimīgs es būtu, jaunkundz, ja varētu jūs piespiest savā apskāvienā.

Marija Antonovna (skatās logā). Kas tur tā it kā aizlaidās garām? Žagata vai kāds cits putns.

Chļestakovs (noskūpsta viņas plecu un skatās logā). Tā ir žagata.

Marija Antonovna (saniknota pieceļas). Nē, tas nu par daudz . . . Tāda nekaunība! . ..

Chļestakovs (aizturēdams viņu). Piedodiet, jaunkundz: es to darīju aiz mīlestības, tiešām aiz mīlestības.

Marija Antonovna. Jūs laikam turat mani par tādu provincieti… (Grib aiziet.)

Chļestakovs (vēl vienmēr aizturēdams). Aiz mīlestības, tiešām aiz mīlestības. Es tikai tā pajokoju; nedusmojieties, Marija Antonovna! Esmu gatavs uz ceļiem izlūgties piedošanu. (Nokrīt ceļos.) Piedodiet jel, piedodiet! Jūs redzat, es stāvu ceļos.

TRĪSPADSMITAIS SKATS

Tie paši un Anna Andrejevna.

Anna Andrejevna (Chļestakovu ceļos Ieraudzījusi). Ak, kas tas!

Chļestakovs (pieceldamies). A, velns lai parauj!

Anna Andrejevna (meitai). Ko tas nozīmē, cienītā? Kas tā par uzvešanos?

Marija Antonovna. Es, māmiņ …

Anna A n d r e j e v n a. 'Ej prom no šejienes! Vai dzirdi, projām! projām! Un neiedrošinies vairāk acīs rādīties. (Marija Antonovna raudā­dama iziet.) Atvainojiet, bet es esmu pārsteigta …

Chļestakovs (sāņus). Bet šitā arī nav gluži smādējama, tīri glīta. (Krīt ceļos.) Kundze, jūs redzat, es degu aiz mīlestības.

Anna Andrejevna. Kā! jūs ceļos? Ak, celieties augšā, celieties, grīda še nav visai tīra.

Chļestakovs. Nē, uz ceļiem, katrā ziņā uz ceļiem es gribu dzir­dēt, kas man ir nolemts, dzīvība vai nāve!

Anna Andrejevna. Bet atļaujiet, es vēl labi neizprotu jūsu vārdu nozīmi. Ja nemaldos, jūs man atklājat savas jūtas pret manu meitu.

Chļestakovs. Nē, jūsos es esmu iemīlējies! Mana dzīvība karā­jas mata galā. Ja jūs apnicināt manu mūžīgo mīlestību, tad man vairs nav vērts dzīvot zemes virsū. Ar liesmu pilnu krūti izlūdzos jūsu roku.

Anna Andrejevna. Bet atļaujiet piezīmēt: es savā ziņā… esmu jau apprecēta.

Chļestakovs. Tas nav nekas! Mīlestība nepazīst robežu; jau Karamzins sacīja: «Likumi nosoda.» Mēs aizbēgsim tālu strauta ēnā … Jūsu roku, izlūdzos jūsu roku!

ČETRPADSMITAIS SKATS

Tie paši un Marija Antonovna (piepeši ieskrien).

Marija Antonovna. Māmiņ, papiņš sacīja, lai jūs … (Ierauga Chļestakovu uz ceļiem, iekliedzas.) Ak, kas tas!

Anna Andrejevna. Nu ko tu? ko tu nāc? ko tev vajag? Kas tā par aušību! Ieskrien piepeši kā aizsvilusies kaķe. Nu kas tev te ko brīnī­ties? Nu ko tu gan iedomājies? Skaidri tā kā trīs gadus vecs bērns. Nemaz, nemaz, nemaz tā neuzvedas, tā neizskatās, ka viņai būtu astoņ­padsmit gadu. Es nezinu, kad tu kļūsi saprātīgāka, kad tu sāksi uzvesties tā, kā pieklājas labaudzinātai meitai; kad tu zināsi, kas ir pieklājība un solida uzvešanās.

Marija Antonovna (caur asarām). Es, māmiņ, tiešām nezi­nāju …

Anna Andrejevna. Tev mūžam kaut kāds caurvējš skraida pa galvu, tu mācies no Ļapkina-Tjapkina meitām. Kas tev uz viņām jāska­tās! uz viņām tev nav jāskatās. Tev ir citi paraugi — tavā priekšā ir tava māte. Lūk, kādiem paraugiem tev jāseko.

Chļestakovs (meitas roku saķerdams). Anna Andrejevna, ne­pretojieties mūsu laimei, dodiet savu svētību mūžīgai mīlestībai!

Anna Andrejevna (pārsteigta). Tātad jūs viņu …

Chļestakovs. Nolemiet: dzīvību vai nāvi?

Anna Andrejevna. Nu redzi, muļķe, nu redzi: tevis, tādas draņķes dēļ viesim labpatika stāvēt ceļos; bet tu tūliņ kā traka skrien iekšā. Nu tiešām būtu vērts, ka es noraidītu: tu neesi tādas laimes cie­nīga.

Marija Antonovna. Vairāk tā nedarīšu, māmiņ, nudie', turp­māk vairs nedarīšu.

PIECPADSMITAIS SKATS

Tie paši un pilsētas priekšnieks (steigšus).

Pilsētas priekšnieks. Jūsu ekselence! esiet žēlīgi! esiet žēlīgi!

Chļestakovs. Kas jums kaiš?

Pilsētas priekšnieks. Te tirgoņi žēlojas jūsu ekselencei. Ar goda vārdu apgalvoju, ka ij puse nav no tā, ko viņi stāstīja. Viņi paši ar svaru un mēru krāpj ļaudis. Apakšoficiera atraitne melo, ka es licis viņu izpērt; melo, nudie' melo. Viņa pati sevi izpērusi.

Chļestakovs. Lai tā apakšoficiera atraitne iet ratā — kas man gar viņu!

Pilsētas priekšnieks. Neticiet, neticiet! Tās ir tādas me­les… viņām, lūk, šitāds bērns ar neticēs. Visa pilsēta viņas pazīst par melēm. Un par tām blēdībām iedrošinos ziņot, tie ir tādi blēži, kādus visa pasaulē nesameklēs.

Anna Andrejevna. Vai zini, kādu godu mums Ivans Aleksandrovičs parāda? Viņš lūdz mūsu meitas roku.

Pilsētas priekšnieks. Kur nu! kur nu! … Prātu pazaudē­jusi, mīļā! Nedusmojieties, jūsu ekselence: viņa mazliet tāda paglupja, tāda pati viņas māte arī bij.

Chļestakovs. Jā, es tiešām lūdzu roku. Esmu iemīlējies.

Pilsētas priekšnieks. Nevaru ticēt, jūsu ekselence.

Anna Andrejevna. Nu kad tev saka!

Chļestakovs. Es runāju bez jokiem!… Aiz mīlestības es varu prātu pazaudēt.

Pilsētas priekšnieks. Nedrīkstu ticēt, neesmu tāda goda cienīgs.

Chļestakovs. Ja jūs liegsiet man Marijas Antonovnas roku, tad es velns zin uz ko esmu gatavs…

Pilsētas priekšnieks. Nevaru ticēt, jūsu ekselence; jūs tikai jokojat!

Anna Andrejevna. Ak, patiešām, kas tas par tītaru! Nu, bet kad tev saka!

Pilsētas priekšnieks. Nevaru ticēt.

Chļestakovs. Neliedziet, neliedziet! Es esmu ātrs cilvēks, uz visu esmu gatavs: ja nošaušos, jūs nodos tiesai.

Pilsētas priekšnieks. Ak kungs! Es patiešām ar miesu un dvēseli esmu nevainīgs! Neļaunojieties! Lūdzu, dariet tā, kā jūsu žēlastī­bai patīkas! Man galvā tagad patiešām… es pats nezinu, kas tur notiekas… Par tādu muļķi esmu kļuvis, kāds nekad neesmu bijis.

Anna Andrejevna. Nu, dod svētību.

Chļestakovs ar Maīiju Antonovnu (pienāk).

Pilsētas priekšnieks. Lai dievs jūs svētī! bet es neesmu vainīgs! (Chļestakovs ar Mariju skūpstās, pilsētas priekšnieks skatās viņos.) Velns viņu zina! vai tad patiešām! (Izberzē acis.) Bučojas! Ak kungs, bučojas! Taisni kā īsts brūtgāns. (Iekliedzas un palecas no prieka.) Ech Anton! Ech Anton! Ech pilsētas priekšniek! Tad re, kā tās lietas izgriezās!

SEŠPADSMITAIS SKATS

Tie paši un Osips.

0 s i p s. Zirgi klāt.

Chļestakovs. Ā, labi, es tūliņ.

Pilsētas priekšnieks. Kā, jums labpatiks braukt?

Chļestakovs. Jā, es braukšu.

Pilsētas priekšnieks. Bet kad tad, tas ir… Jums pašiem labpatikās minēt… Šķiet, tā kā par kāzām?

Chļestakovs. Nu, tas… Tikai uz acumirkli, uz vienu dienu pie krusttēva — bagāts vecis; rītu būšu atpakaļ.

Pilsētas priekšnieks. Nekādi neuzdrošināmies aizturēt un ceram uz laimīgu atgriešanos.

Chļestakovs. Kā tad, kā tad, es drīz. Palieciet vesela, mana mīļā … nē, nevaru izteikt! Vesela, sirsniņ! (Skūpsta viņai roku.)

Pilsētas priekšnieks. Nu, vai jums kaut ko nevajag ceļam? Jums laikam bija tā kā naudas trūkums?

Chļestakovs. O nē, kam nu to? (Drusku padomājis.) Bet galu galā … jā, gandrīz.

Pilsētas priekšnieks. Cik jūs vēlaties?

Chļestakovs. Jā, toreiz jūs man iedevāt divi simti, tas ir, ne divi, bet četri simti, — es negribu izmantot jūsu kļūdu, — tad tagad ari varbūt tikpat daudz, lai būtu apaļi astoņi simti.

Pilsētas priekšnieks. Tūliņ! (Ņem naudu no maka.) It kā zinājis, gluži jauni papīri.

Chļestakovs. Jā! (Paņem un apskata kredītbiļetes.) Tas ir labi. Saka taču, ka jauna nauda uz jaunu laimi.

Pilsētas priekšnieks. Taisni tā.

Chļestakovs. Ardievu, Anton Antonovič! Ļoti pateicos par jūsu viesmīlību! No visas sirds atzīstos: nekur neesmu ticis tik labi uzņemts. Ardievu, Annna Andrejevna! Ardievu, sirsniņ Marija Antonovna! (Visi iziet)

Aiz kulisēm.

Chļestakova balss. Ardievu, mans dvēseles eņģelīt Marija Antonovna!

Pilsētas priekšnieka balss. Bet kā tad jūs tā? Taisni pasta ratos braucat?

Chļestakova balss. Jā, esmu tā paradis. No atsperēm man galva sāp.

Kučiera balss. Tpru …

Pilsētas priekšnieka balss. Bet kā tad jūs tā? Taču vis­maz kaut ko uzsegt vajadzēja, nu, kaut paklājiņu. Vai nepavēlēsiet, es likšu atnest paklājiņu.

Chļestakova balss. Nē, kam to? nav vajadzīgs: bet galu galā . .. gandrīz, lai dod ar to paklājiņu.

Pilsētas priekšnieka balss. Ei Avdotja! Ieskrien pielie­kamajā, dabū vislabāko paklāju — ar zilo pamatni, persiešu paklāju, bet žigli!

Kučiera balss. Tpru—

Pilsētas priekšnieka balss. Nu kad tad pavēlat gaidīt jūs atpakaļ?

Chļestakova balss. Rītu vai parīt.

Osipa balss. Ak tā, tas paklājs? Dod šurp, liec šitā! Tagad no viņas puses pabāz sienu.

Kučiera balss. Tpru …

Osipa balss. No šīs puses! te! vēl! labi! Tagad būs lieliski (Sit ar roku pa paklāju.) Sēstieties nu, jūsu labdzimtība.

Chļestakova balss. Ardievu, Anton Antonovič!

Pilsētas priekšnieka balss. Ardievu, jūsu ekselence!

Sieviešu balsis. Ardievu, Ivan Aleksandrovič!

Chļestakova balss. Ardievu māmiņ!

Kučiera balss. Nu, aiziet!

(Pulkstentiņš zvana; priekškars krīt.)

PIEKTAIS CĒLIENS

Tā pati istaba.

PIRMAIS SKATS

Pilsētas priekšnieks, Anna Andrejevna un Marija Antonovna.

Pilsētas priekšnieks. Nu ko, Anna Andrejevna? Vai tu kādreiz domāji kaut ko par to? Kas par brangu ķērienu, taisni cūkas laime! Nu atzīsties atklāti: tev ne sapnī nebij rādījies — ka tu no kaut kādas pilsētas priekšnieces ar reizi… ech, cūkas laime… ar tādu velnu tiksi rados!

Anna Andrejevna. Pavisam nē; es to jau sen zināju. Tev tas liekas dīvaini, tāpēc ka tu esi vienkāršs cilvēks, kārtīgus ļaudis nekad neesi redzējis.

Pilsētas priekšnieks. Es, māmiņ, pats esmu kārtīgs cilvēks. Bet patiešām, padomā tik, Anna Andrejevna, kas mēs abi nu esam tikuši par putniem! Ko, Anna Andrejevna? Augstu mēs uzlaidusies, velns pa­rauj! Pagaidi tik, tagad es sadošu piparus visiem tiem lūdzējiem, un sūdzētājiem! Ei, kas tur ir? (Ienāk policists.) Ā, tu tas esi, Ivan Karpovič! Pasauc, brāl, šurp tirgoņus. Es viņiem, maitas gabaliem! Žēloties par mani! Vai tu redzēji, nolādētā jūdasu suga! Pagaidiet man, balo­dīši! Līdz šim es jūs baroju ar zirņiem, nu es pabarošu ar pupām, Pie­raksti visus, kas te bij sūdzēties par mani, bet visvairāk tos rakstītājus, kas viņiem lūgumrakstus taisīja. Un pastāsti visiem, lai zina: ka, lūk, kādu godu dievs piešķīris pilsētas priekšniekam, sak, izdos savu meitu nevis kaut kādam vienkāršam cilvēkam, bet tādam, kāda pasaulē vēl nav bijis, kas spēj izdarīt visu, visu, visu! Visiem paziņo, lai visi zin. Uz ielas visiem kliedz, ar zvaniem lai zvana, velns parauj! Kad līksmot, tad līksmot!(Policists aiziet.) Tad palūk kā, Anna Andrejevna, a? Kā tad nu mēs, kur mēs nu dzīvosim? Se vai Pēterburgā?

Anna Andrejevna. Saprotams, kā Pēterburgā. Ko mēs te vairs darīsim!

Pilsētas priekšnieks. Nu, kad Pēterburgā, tad Pēterburgā, bet tepat ar nebūtu slikti. Es domāju, pilsētas priekšnieka amatu nu metīsim pie velna, — kā tu saki, Anna Andrejevna!

Anna Andrejevna. Saprotams, kas tas nu par amatu!

Pilsētas priekšnieks. Kā tu, Anna Andrejevna, domā, bet man liekas, ka tagad var tikt lielā činā, tāpēc ka viņš ar visiem ministriem tuvos draugos, uz ķeizara pili brauc, var izgādāt tādu vietiņu, ka ar laiku ģenerāļos uzrāpsies. Kā tu, Anna Andrejevna, domā: vai varēs uzrāpties ģenerāļos?

Anna Andrejevna. Kā nu ne! Zināms, ka varēs.

Pilsētas priekšnieks. Velns lai parauj, lieliski būt par ģe­nerāli. Ordeņa kavaliera lentu uzkar tev šķērsu pār plecu … Bet kādu labāk, sarkanu vai zilu?

Anna Andrejevna. Saprotams, ka labāk zilu.

Pilsētas priekšnieks. E? redzi, ko viņa tev kāro! Sarkana arī nav slikta. Vai tu zini, kādēļ tā gribas tikt par ģenerāli? — tādēļ, ka, ja gadās kur braukt, feldjegeri un adjutanti visur auļo pa priekšu: «zirgus!» Un tad tur stacijās nevienam citam nedos, visiem jāgaida: visiem šiem titularajiem, kapteiņiem un pilsētu priekšniekiem, bet tu neliecies ne protot. Ēd pusdienas pie kāda gubernatora, bet pilsētas priekšnieciņš — tas stāv un gaida. He, he, he! (Gluži vai pamirst aiz smiekliem.) Lūk, tad ir vilinoši!

Anna Andrejevna. Tev tikai patīk viss, kas tāds rupjš. Tev jāliek vērā, ka dzīve būs pavisam jāpārgroza, ka tev vairs nebūs tādu paziņu kā kaut kāds piķieris tiesnesis, ar kuru tu ej zaķus dzenāt, vai arī tāds Zemļaņika; gluži otrādi, tavi paziņas būs ar vissmalkākām ma­nierēm: grafi un visi no labākās sabiedrības… Bet man tiešām bailes par tevi: tu kādreiz izmetīsi tādu vārdu, kādu labākā sabiedrībā nekad nedzird.

Pilsētas priekšnieks. Kas par to? vārds nevienam nekait.

Anna Andrejevna. Jā, labi gan, kamēr tu biji pilsētas priekšnieks; bet tur tak pavisam cita dzīve.

Pilsētas priekšnieks. Jā, stāsta, tur esot tikai divas zivis: sīga-un salaka, bet tad tādas, ka siekalas vien tekot, kad sāk ēst.

Anna Andrejevna. Viņam tikai tās zivis! Es citādi neesmu ar mieru, ka mūsu nams ir vispirmais galvaspilsētā, un manā istabā lai smaržo ambra, ka ienākt nevar, iekams acis šitā nesamiedz. (Aizmiedz acis un osta.) Ak, cik jauki!

OTRAIS SKATS

Tie paši un tirgoņi.

Pilsētas priekšnieks. A! Sveiki, mīlīši!

Tirgoņi (klanīdamies). Veselību tev, tētiņ, vēlam!

Pilsētas priekšnieks. Nu, balodīši, kā nu klājas? kā jums iet ar veikaliem? Ko, patvārnieki, aršinnieki, — jūs man žēloties! Pasauls blēži, nelieši, rīkļu rāvēji, žēloties! Na, lielas lietas izdarījāt? Domājāt, ka mani cietumā iesēdinās!… Vai jūs zināt, kaut jūs parāvuši septiņi velni un viena ragana, ka …

Anna Andrejevna. Ak kungs! Kādiem vārdiem tu, Anton, mē­tājies!

Pilsētas priekšnieks (sapīcis). Kas tagad par vārdiem do­mās! Vai jūs arī zināt, ka tas pats ierēdnis, kuram jūs par mani sūdzē­jāties, tagad precēs manu meitu? Ko? ko tagad teiksiet? Tagad es jūs! … Uch! Ļaudis krāpt… Noslēdz līgumu ar kroni — par simts tūkstošiem apkrāpj to, iegrūž sapuvušu vadmalu, pēc tam uzdāvina divdesmit aršīnas un tad vēl tu dod viņiem balvu par to. Na, ja zinājuši, tad tevi . . . Bet bāžas vēl priekšā: tirgoņi, viņiem tu nepiedūries. «Mēs,» saka, «neesam sliktāki par muižniekiem.» Bet muižnieks … ak tu ķēms tāds; muižnieks zinības mācās: lai arī viņu skolā per, tad zin, par ko, lai iemācās, kas derīgs. Bet ko tu? — ar blēdību iesācis no paša gala, tevi saimnieks kuļ par to, ka nemāki krāpt. Puika vēl, «mūsu tēvs» neprot izskaitīt, bet mēru jau norauj; un, kā tikai uzbaro vēderu un esi pierausis pilnas kabatas, tā kļūsti lepns! Tpi tu, ķēms! Lepojies ar to, ka tu sešpadsmit patvārus dienā izloc! Bet man nav vērts nospļauties uz tavas galvas un tavas lepnības!

Tirgoņi (klanīdamies). Esam vainīgi, Anton Antonovič!

Pilsētas priekšnieks. Žēloties! Bet kas tev palīdzēja blēdīt, kad tu būvēji tiltu un uzrakstīji pār baļķiem divdesmit tūkstošus, kur ij simts rubļu nevajadzēja? Es tev, āža bārda, palīdzēju! To tu jau esi aizmirsis? Ja es šito paziņotu… Uz Sibiriju tevi varētu aizdzīt. Ko nu tu teiksi? A?

Viens no tirgoņiem. Dieva priekšā esam vainīgi, Anton Antonovič! Velns mūs uzkūdīja. Un apsolāmies turpmāk nekad vairs nežē­loties. Ko prasīsi, dosim, tikai nedusmojies vairāk.

Pilsētas priekšnieks. Nedusmoties! Te nu tu tagad valsties man pie kājām. Kāpēc? — tāpēc, ka es esmu stiprāks; bet būtu tu jel kaut cik iespējis, nelieti, pašos dubļos mani iemītu un vēl baļķi virsū uzveltu.

Tirgoņi (klanās līdz zemei). Žēlo mūs, Anton Antonovič!

Pilsētas priekšnieks. «Žēlo!» Tagad: «žēlo!» Bet ko pirmiņ jūs? Ņēmis tik visus… (Atmet ar roku.) Nu, lai dievs jums piedod! pietiek! Es ilgi neturu ļaunu prātu; tikai tagad pieraugiet! Nevis kādam vienkāršam muižniekam izdodu meitu: kāzu dāvanas lai būtu … sapro­tat? Nedomājiet man tikt vaļā ar kaut kādu lasi vai cukurgalvu… Nu ejiet, ardievu!

(Tirgotāji aiziet.)

TREŠAIS SKATS

Tie paši, Amoss Fjodorovičs, Artemijs Filipovičs, pēc tam

Rastakovskis.

Amoss Fjodorovičs. (vēl durvīs). Vai taisnība, ko runā, An­ton Antonovič? jums gadījusies necerēta laime?

Artemijs Filipovičs. Man ir tas gods novēlēt laimes uz neredzētiem priekiem. Es no sirds nopriecājos, kad dabūju dzirdēt. Anna Andrejevna! (Skūpsta Annai Andrejevnai roku.) Marija Antonovna! (Skūpsta Marijai Antonovnai roku.)

Rastakovskis (ienāk). Antonam Antonovičam laimes vēlu. Lai dievs dod ilgu mūžu jums un jaunajam pārim, lai dod jums daudz pēc­nācēju, bērnus un bērnubērnus! Anna Andrejevna! (Skūpsta roku.) Marija Antonovna! (Skūpsta roku.)

CETURTAIS SKATS

Tie paši, Korobkins ar sievu, Ļuļukovs.

Korobkins. Man ir tas gods Antonam Antonovičam laimes no­vēlēt! Anna Andrejevna! (Skūpsta Annai Andrejevnai roku.) Marija Antonovna! (Skūpsta Marijai Antonovnai roku.)

Korobkina sieva. No sirds noveļu laimes uz jaunajiem prie­kiem, Anna Andrejevna.

Ļ u ļ u k o v s. Man ir tas gods laimes novēlēt, Anna Andrejevna! (Skūpsta roku, pēc tam, pret skatītājiem pagriezies, lielīgi klakšķina mēli.) Marija Antonovna! Man ir tas gods laimes novēlēt! (Skūpsta roku, pēc tam atkal, pret skatītājiem pagriezies, izrāda to pašu lielību.)

PIEKTAIS SKATS

Daudz viesu svārkos un frakās, vispirms skūpsta Annai Andrejevnai roku, nosacldami: «Anna Andrejevna!», pēc tam iet pie Marijas Antonovnas, sacīdami: «Marija Anto­novna!». Bobčinskis un Dobčinskis spraucas visiem cauri.

Dobčinskis. Anton Antonovič! Man k tas gods novēlēt laimes!

Bobčinskis. Uz laimīgo notikumu!

Dobčinskis. Anna Andrejevna!

Bobčinskis. Anna Andrejevna! (Abi reizē noliecas pie rokas un sabadās.)

Dobčinskis. Marija Antonovna! (Skūpsta roku.) Man ir tas gods laimes novēlēt. Jums būs liela liela laime, zelta drēbēs staigāsiet un visādas delikātas zupas ēdīsiet, ļoti jauki pavadīsiet savu laiku.

Bobčinskis (pārtraukdams). Marija Antonovna, man ir tas gods laimes novēlēt! Lai dievs dod jums visādu bagātību, naudu un dēliņu — tādu maziņu, lūk, šitādiņu! (Rāda ar roku.) Tādu, ka uz delnas var uzsēdināt, j-jā! Tad bļaus puika: vē, vē, vē!

SESTAIS SKATS

Vēl daži viesi, kas nāk rokas skūpstīt, Luka Lukičs līdz ar sievu. Luka Lukičs. Man ir tas gods …

Luka Lukiča sieva (skrien klāt). Novēlu jums laimes, Anna Andrejevna! (Skūpstās.) Es tiešām kļuvu tik priecīga. Man saka: «Anna Andrejevna izdod meitiņu pie vīra.» — «Ak mans dievs,» es domāju un kļūstu tik priecīga, ka saku vīram: «Klausies, Lukanič, kas par laimi Annai Andrejevnai!» — «Nu,» domāju pie sevis, «paldies dievam!» Un saku viņam: «Man ir tāds prieks, ka vai svilstu nepacietībā pateikt to personīgi Annai Andrejevnai …» «Ak mans dievs!» es domāju pie sevis: «Anna Andirejevna tieši gaidīja savai meitai labu partiju, un nu tāds liktenis: taisni tā noticis, kā viņa vēlējās,» es patiešām kļuvu tik priecīga, ka nemaz parunāt. Apraudājos — raudāju, raudāju. Lūkass Lukičs prasa: «Kam tu, Nasteņka, šņuksti?» — «Lukančik,» es saku, «es pati nezinu, tikai asaras pašas plūst kā ar straumi.»

Pilsētas priekšnieks. Pazemīgi lūdzu, sēstieties, kungi! Ei Miška, ienes še vēl krēslus! (Viesi sēstas.)

SEPTĪTAIS SKATS

Tie paši, pristavs un policisti.

P r i s t a v s. Man ir tas gods jūsu augstdzimtībai novēlēt laimes, labklājību un ilgu mūžu.

Pilsētas priekšnieks. Paldies, paldies! Lūdzu, sēstieties, kungi! (Viesi sēstas.)

Amoss Fjodorovičs. Bet, lūdzami, sakiet, Anton Antonovič, kādā kārtā tas viss iesākās un kā tas viss, tas ir, visa tā lieta, pakāpe­niski norisinājās?

Pilsētas priekšnieks.. Lietas norisinājums pavisam ārkār­tīgs: viņam labpatikās pašpersonīgi lūgt mūsu meitas roku.

Anna Andrejevna. Ļoti pieklājīgā un vissmalkākā veidā! Ār­kārtīgi labi viņš runāja. «Es,» viņš saka, «Anna Andrejevna, vienīgi aiz godbijības pret jūsu cienījamām īpašībām.» Un tāds patīkams, labi audzināts cilvēks ar viscēlākajiem tikumiem! — «Man, ticat vai ne, Anna Andrejevna, man visa dzīve nav ne kapeikas vērts; es tikai tāpēc vien, ka cienīju jūsu krietnās īpašības.»

Marija A n t o n o v n a. Ak māmiņ! To taču viņš man sacīja.

Anna Andrejevna. Klusi, tu nekā nezini, nemaisies, kur nenā­kas! — «Anna Andrejevna, es esmu pārsteigts …» un ar tādiem glaimī­giem izteicieniem vien… Un, kad es gribēju sacīt: «Mēs pavisam nedrīkstam cerēt uz tādu godu,» viņš piepeši nokrita ceļos un tādā vis­smalkākā kārtā: «Anna Andrejevna! nedariet mani par nelaimīgu cilvēku! neatraidiet manas jūtas, ja nē, tad nāve darīs manai dzīvībai galu.»

Marija Antonovna. Patiešām, māmiņ, viņš par mani to teica.

Anna Andrejevna. Jā, zināms … par tevi ar bij, es neko no tā nenoliedzu.

Rastākovskis. Cilvēks nevar, bet dievam visas lietas iespēja­mas.

Amoss Fjodorovičs. Lielam kuģim vajag dziļa ūdens,

Artemijs Filipovičs. Alga pēc nopelna.

Amoss Fjodorovičs (sāņus). Tad tik būtu joks, ja sitas reiz tiešām tiktu par ģenerāli. Tam gan ģenerāļa čina tā piestāvētu kā govij sedli! Nu nē, līdz tam vēl tālu! Ir vēl citi, drusku cienīgāki nekā tu, bet līdz ģenerālim vēl nav tikuši.

Artemijs Filipovičs (sāņus). Velns lai parauj, jau ģenerāļos lien! Kas zin, reiz varbūt tiks ar par ģenerāli. Viņam, velnam, cienīgas uzstāšanās pietiek. (Pie viņa griezdamies.) Tad, Anton Antonovič, neaiz­mirstiet arī mūs.

Tiesnesis. Nu, ja, piemēram, gadīsies kaut kāda vajadzība amata būšanās, neaizliedzieties piepalīdzēt,

Korobkins. Esmu nodomājis nākamā gadā vest dēlu uz Pēter­burgu, lai kalpo valsts labā, tad, lūdzami, neliedziet viņam protekciju, esiet bārenītim tēva vietā.

Pilsētas priekšnieks. Esmu gatavs no savas puses, gatavs

izpalīdzēt. i

Anna Andrejevna. Tu, Antoša, arvien esi gatavs solīties. Vis­pirms tev nebūs laika domāt par tādām lietām. Un kāpēc, kas par labumu sevi apgrūtināt ar tādiem solījumiem?

Pilsētas priekšnieks. Kādēļ nē, sirsniņ? dažreiz jau var.

Anna Andrejevna. Zināms, ka var, bet vai nu visiem lupat­lašiem izkalposi.

Korobkina sieva. Dzirdiet, kā viņa mūs godina?

Kāda viešņa. Tāda jau viņa vienmēr bijusi, es viņu pazīstu: nosēdini pie galda, viņa arī kājas cels …

ASTOTAIS SKATS

Tie paši un pastmeistars, steigšus, ar atplēstu vēstuli rokā.

Pastmeistars. Brīnišķīga lieta, kungi! Ierēdnis, kuru mēs no­turējām par revidentu, nemaz nebij revidents. Visi. Kā, nebij revidents?

Pastmeistars. Nepavisam nebij revidents … es to dabūju zināt no šīs vēstules!

Pilsētas priekšnieks. Ko… ko jūs! no kādas vēstules?

Pastmeistars. No viņa paša vēstules. Atnes man pastā vēstuli. Paskatos adresi, redzu: «Pasta ielā.» Es tikpat kā pļauku dabūju. «Nu,» domāju pie sevis, «laikam gan pasta būšanās uzgājis nekārtības un nu ziņo priekšniecībai.» Ņēmu un atplēsu.

Pilsētas priekšnieks. Kā tad jūs tā? …

Pastmeistars. Pats nezinu, kāds pārdabisks spēks mani pamu­dināja. Gribēju jau saukt kurjeru, lai vēstuli nosūtītu ar stafeti; bet tad mani pārņēma tāda ziņkārība, kādu vēl nekad nebiju izjutis. Nedrīkstu, nedrīkstu, es dzirdu, ka nedrīkstu! bet tā vien velk un velk! Ar vienu ausi dzirdu: «Sargies, neplēs vaļā! pagalam būsi kā vista,» bet otrā kā pats velns čukst: «Plēs vaļā, plēs vaļā, plēs vaļā!» Un, kā saliecu laku — pa visām dzīslām tīrs uguns, bet atplēsu — aukstums, nudie', aukstums. Rokas tā dreb, acīs viss miglā.

Pilsētas priekšnieks. Jā, bet kā jūs iedrošinājāties atplēst tādas pilnvarotas personas vēstuli?

Pastmeistars. Tad tas jau ir tas joks, ka viņš nav nekāds pilnvarotais un nekāda persona!

Pilsētas priekšnieks. Bet kas tad viņš tāds ir pēc jūsu domām?

Pastmeistars. Ne šis, ne tas, velns viņu zina, kas! i

Pilsētas priekšnieks (ieskaities). Kā ne šis, ne tas? Kā jūs iedrošināties viņu nosaukt par ne šo, ne to un vēl velns zin par ko? Es jūs likšu iespundēt…

Pastmeistars. Kas? Jūs?

Pilsētas priekšnieks. Jā, es!

Pastmeistars. Nestāv jūsu varā.

Pilsētas priekšnieks. Vai jūs arī zināt, ka viņš precēs manu meitu, ka es pats būšu tāds augstmanis, ka likšu jūs aizdzīt uz pašu Sibiriju!

Pastmeistars. Ech Anton Antonovič! Ko nu par Sibiriju runāt, — Sibīrija ir tālu. Labāk es jums palasīšu. Kungi! vai vēlaties, lai nolasu vēstuli?

Visi. Lasiet, lasiet!

Pastmeistars (lasa). «Steidzos tev, draudziņ Trjapičkin, paziņot, kādi man brīnišķīgi piedzīvojumi. Ceļā kāds infanterijas kapteinis mani noplucināja tik pliku, ka traktiernieks taisījās jau cietumā ietupināt; bet te, laikam pēc mana Pēterburgas uzvalka un izskata, visa pilsēta piepeši iedomājās, ka es esmu pats ģenerālgubernators. Un tā nu es tagad dzī­voju pie pilsētas priekšnieka, esmu bez bēdu, lieliski amizējos ar viņa sievu un meitu; nevaru tikai izšķirt, ar kuru iesākt — domāju, vispirms ar māti, tāpēc ka tā liekas gatava uz visiem pakalpojumiem. Vai atminies, kādā nabadzībā mēs abi reizēm bijām? Ēdām, kā patrāpījās, un ka reiz maiznieks saķēra mani aiz apkakles par pīrādziņiem, ko apēdām uz angļu karaļa rēķina. Tagad pavisam cita dzīve! Visi man aizdod, cik tikai es gribu. Briesmīgi savādnieki: tu vai nobeigtos aiz smiekliem. Zinu, tu raksti avīzēs, ieliec arī sitos savā literatūrā. Vispirms: pilsētas priekšnieks — glups kā pērnais auns…»

Pilsētas priekšnieks. Nevar būt! Tā tur nav.

Pastmeistars (rāda vēstuli). Lasiet paši.

Pilsētas priekšnieks (lasa). «Kā pērnais auns…» Nevar būt! To jūs pats esat ierakstījis.

Pastmeistars. Kā tad es to būtu ierakstījis?

Artemijs Filipovičs. Lasiet!

Luka Lukičs. Lasiet!

Pastmeistars (lasa tālāk). «Pilsētas, priekšnieks — tas ir glups kā pērnais auns …»

Pilsētas priekšnieks. Velns lai parauj! vēl viņam jāatkārto. It kā tas tur jau nestāvētu.

Pastmeistars (lasa tālāk). Hm Hm hm … hm … «pērnais auns. Pastmeistars arī labs cilvēks…» (Pārtraukdams lasīšanu.) Nu, te viņš ari par mani izsakās nepieklājīgi.

Pilsētas priekšnieks. Nē, lasiet!

Pastmeistars. Nu kam nu to lasīs!

Pilsētas priekšnieks. Nē, velns lai parauj, kad.jau lasīt, tad lasīt! Lasiet visu!

Artemijs Filipovičs. Dodiet šurp, es izlasīšu. (Uztiek brilles un lasa.) «Pastmeistars uz mata tāds kā departamenta durvju sargs Michejevs, blēdis, laikam tāpat dzer arī sīvuli.»

Pastmeistars (uz skatītājiem). Nu, nelietis puika, nopērt tādu vajadzētu,-vairāk nekā!

Artemijs Filipovičs (lasa tālāk). «Patversmju aizgādnis… ī… I… ī… (Stostās.)

Korobkins. Ko jūs apstājāties?

Artemijs Filipovičs. Neskaidrs raksts … bet var jau redzēt, kas viņš par nelieti.

Korobkins. Dodiet man! Es domāju, man labākas acis. (Ņem vēstuli.)

Artemijs 'Filipovičs (nedod). Nē, šito vietu var izlaist, bet tālāk ir skaidri rakstīts.

Korobkins. Atļaujiet tik, es zinu pats.

Artemijs Filipovičs. Izlasīt jau es pats arī izlasīšu! tālāk tiešām viss salasāms.

Pastmeistars. Nē, lasiet visu! No sākuma taču arī visu lasīja.

Visi. Atdodiet, Artemij Filipovič, atdodiet vēstuli. (Korobkinam.) Lasiet!

Artemijs Filipovičs. Tūliņ! (Atdod vēstuli.) Redziet, še… (Ar pirkstu aizslēpdams.) Lasiet to no šīs vietas. (Visi spiežas viņam virsū.)

Pastmeistars. Lasiet! Lasiet! Kas par niekošanos, visu lasiet!

Korobkins (lasa). «Patversmju aizgādnis Zemļaņika ir gatavais cūkcepure.»

Artemijs Filipovičs (skatītājiem). Nekādas asprātības nav! Cūkcepure! Kas tad redzējis cūku ar cepuri?

Korobkins (lasa tālāk). «Skolu pārraugs jau pa gabalu smird pēc sīpoliem.»

Luka Lukičs (skatītājiem). Nudie', nekad sīpolus neesmu mutē ņēmis!

Amoss Fjodorovičs (sāņus). Paldies dievam, vismaz par mani nekas nav …

Korobkins (lasa). «Tiesne …»

Amoss Fjodorovičs. Te nu bij … (Skani.) Kungi, man lie­kas, ka vēstule pārāk gara. Un velns lai viņu parauj, kam mums tādas draņķības lasīt!

Luka Lukičs. Nē!

Pastmeistars. Nē, lasiet!

Artemijs Filipovičs. Nē, kad lasīt, tad lasīt!

Korobkins (lasa tālāk). «Tiesnesis Ļapkins-Tjapkins vislielākā mērā movetons (*Rupjš cilvēks) …» (Apstādamies.) Laikam kāds franču vārds.

Amoss Fjodorovičs. Velns viņu zin, ko tas nozīmē! Labi vēl, ka tikai blēdis, bet var jau būt, ka vēl kas ļaunāks.

Korobkins (lasa tālāk). «Bet vispārīgi — viesmīlīgi un labsirdīgi ļautiņi. Sveiks, draudziņ Trjapičkin. Es pats pēc tava parauga arī gribu nodarboties ar literatūru. Garlaicīgi, brāl, šitā dzīvot. Beidzot arī garam gribas savas barības. Redzu, ka patiešām jāsāk ar ko augstāku nodarbo­ties. Raksti man uz Saratovas guberņu, bet no turienes uz Podkatilovkas ciemu.» (Apgriež vēstuli un lasa adresi.) «Viņa labdzimtībai, cienījamam Ivanam Vasiļjevičam Trjapičkina kungam, Sanktpēterburgā, Pasta ielā, namā numurs deviņdesmit septiņi, pa vārtiem iegriežoties, trešajā stāvā pa labi.»

Viena dāma. Kāds negaidīts skandāls!

Pilsētas priekšnieks. Viņš mani pavisam nokāvis! Paga­lam, pagalam, gluži pagalam! Neko vairs neredzu: kaut kādi cūku purni seju vietā, vairāk nekā… Ķert rokā, ķert viņu rokā! (Vēcina ar roku.)

Pastmeistars. Kur to vairs noķers! Kā par nelaimi es pavēlēju dot viņam to pašu labāko trijjūgu; pats velns mani dīdīja dot rīkojumu arī tālākam ceļam.

Korobkina sieva. Bet tas nu gan… tā jau nedzirdēta bla­māža!

Amoss Fjodorovičs. Velns lai parauj! Kungi! un viņš no manis aizņēmās trīssimt rubļu.

Artemijs Filipovičs. No manis ar trīssimt rubļu.

Pastmeistars (nopūšas). Ak! arī no manis trīssimt rubļu.

Bobčinskis. No mums ar Pēteri Ivanoviču sešdesmit piecus papīrnaudā … i-jā.

Amoss Fjodorovičs (nesaprašanā iepleš rokas). Bet kā tā, kungi? Kā mēs patiešām varējām būt tik dulni?

Pilsētas priekšnieks (sit sev pa pieri). Kā es — nē, kā es, vecs muļķis? Gluži kā glupjš auns, prātu biju izdzīvojis! … Trīsdesmitais gads jau dienestā, neviens tirgotājs, neviens uzņēmējs mani nav varējis apšmaukt; visus blēžus esmu piemānījis, notvēris makšķerē tādus zagļus un žuļikus, kas gatavi visu pasauli apzagt. Trīs gubernatorus apmuļ­ķoju! … Ko gubernators! (Atmet ar roku.) Par gubernatoriem nav ij ko runāt…

Anna Andrejevna. Bet, Antoša, tas tak nevar būt: viņš sade­rinājies ar Mašeņku …

Pilsētas priekšnieks (nikni). Saderinājās! Knipi tev de­gunā — tā viņš saderinājās! Lien vēl man acīs ar savu saderināšanos! . . (Briesmīgā uzbudinājumā.) Lai skatās, lai skatās visa pasaule, lai skatās visi kristītie, visi skatieties, kā apmuļķots pilsētas priekšnieks! Muļķis viņš ir, muļķis, vecais blēdis! (Draud pats sev ar dūri.) Ech tu platdeguni! Piena puiku, lupatu noturēji par lielu vīru! Tagad nu viņš ceļā smejas pilnā kaklā. Pa visu pasauli iznēsās neslavu. Nepietiks ar to, ka padarīs par apsmieklu, — atgadīsies kāds sprukstiņš papīra smērētājs, komēdijā tevi ieliks. Tas ir tas nejaukākais! Ne tavu činu, ne amatu netaupīs, un visi atņirgs zobus un sitīs plaukstas. Par ko jūs smejaties? paši taču par sevi smejaties. Ech jūs! (Niknumā sit kājas uz grīdas.) Es viņus visus, sitos papīra smērētājus! O… sprukstiņi, liberāļi nolādētie! Velna sēkla! Mezglā es jūs visus sasietu, miltos jūs visus saberztu un velnam rīklē sabērtu! zem papēža visus! (Parāda ar dūri, kā bāž, ar papēdi dauza grīdu.)

(Pēc īsas klusēšanas.)

Līdz šim nevaru vēl atjēgties. Jā, tas ir gan taisnība: ko dievs grib samaitāt, tam viņš vispirms atņem prātu. Nu kas tad tam vēja grābek­lim bij no revidenta. It nekā nebij! Tiešām, ne par puspirkstiņu viņš tam nebij līdzīgs — bet piepeši visi kliedz: revidents, revidents! Nu, kas pirmais izlaida, ka viņš ir revidents? Atbildiet!

Artemijs Filipovičs (paplēš rokas). Sitiet kauču nost, ne­varu un nevaru izskaidrot, kā tas viss notikās. It kā ar miglu bijām aplaisti, pats velns dzina jokus ar mums.

Amoss Fjodorovičs. Jā, kas izlaida — lūk, kas izlaida: šitie zeļļi! (Rāda uz Dobčinski un Bobčinski.)

Bobčinskis. Es gan nē! ij ne prātā nav nācis…

D o b č i n s k i s. Es neko, pavisam it nekā …

Artemijs Filipovičs. Zināms, ka jūs,

Luka Lukičs. Saprotams. Kā prātā jukuši atskrēja no traktiera: «Atbraucis, atbraucis, ne naudu maksā, nekā …» Lielu putnu atraduši!

Pilsētas priekšnieks. Zināms, ka jūs, pilsētas pļāpu kules, meļi nolādētie!

Artemijs Filipovičs. Kaut velns jūs parāvis ar jūsu revi­dentu un visām jūsu pļāpām!

Pilsētas priekšnieks. Tik arī ir, ka tekājat pa pilsētu un visiem galvas sajaucat, tarkšķi nolādētie! Valodas tikai zināt taisīt, žagatas bez astēm!

Amoss Fjodorovičs. Ķēzekļi nolādētie!

Luka Lukičs. Midzeņi!

Artemijs Filipovičs. Strupvēderi! Ķerveļi! (Visi spiežas ap tiem.)

Bobčinskis. Nudie', es nē, raug še, Pēteris Ivanovičs.

D o b č i n s k i s. Ech Pēter Ivanovič, jūs taču pirmais…

Bobčinskis. Nē, nē, jūs pirmais.

PĒDĒJAIS SKATS

Tie paši un žandarms.

Žandarms. Uz visaugstāko pavēli no Pēterburgas atbraucis ierēd­nis un pavēl jums tūliņ ierasties pie viņa. Viņš apmeties viesnīcā. (Šie vārdi visus ķer kā pērkona spēriens. Pārsteiguma sauciens vien­balsīgi izlaužas visām dāmām pār lūpām; visa grupa, spēji pārmainī­jusi stāvokli, paliek kā pārakmeņota.)

KLUSĀ SCĒNA

Vidū pilsētas priekšnieks, nekustoši kā stabs, ar izplestām rokām un atpakaļ atmestu galvu. Labajā pusē viņam sieva un meita, visā augumā sasvērušās uz viņa pusi; aiz viņām pastmeistars pārvērties par jautā­juma zīmi, pret skatītājiem pavērstu; aiz tā Luka Lukičs, visnevainīgākā kārtā apmulsis; aiz viņa, pašā skatuves matā, trīs dāmas, cita citai pie­spiedušās, ar visironiskāko izpausmi sejās, kas vērsta tieši pret pilsētas priekšnieka ģimeni. Kreisajā pusē pilsētas priekšniekam: Zemļaņlka, galvu mazliet sāņus noliecis, it kā kaut ko klausītos, aiz viņa tiesnesis izplestām rokām, gandrīz līdz zemei satuples, lūpas savilcis, it kā taisī­tos svilpt vai teikt: «Še tev, brālīt, vasarsvētki!» Aiz viņa Korobklns ar piemiegtu aci un dzēlīgu, pilsētas priekšniekam domātu vaibstu, pret skatītājiem pagriezies; aiz tā, pašā malā, Bobčinskis un Bobčinskis ar roku kustību, kas tiecas vienam pret otru, atplestām mutēm, vienam pret otru izvalbītām acīm. Pārējie viesi stāv tikai sastinguši kā mieti. Gandrīz pusotras minūtes pārakmeņojusles grupa paliek šādā stāvokli.

Priekškars nolaižas.