Sajaukti telefona vadi

Es atstāstīšu šo gadījumu vaļsirdīgi, tieši tā, kā viss notika, tāpēc ka mēs, vīrieši, šajos jautājumos grēkojam visi. Kaut arī laulībā esmu laimīgs un tāpat kā agrāk mīlu savu sievu, laiku pa laikam es iemīlos svešās sievietēs, Apstājos pie luksofora, kurā deg sarkanā gaisma, pametu skatienu uz meiteni, kura sēž blakus stāvošajā taksometrā, un beigas — esmu iemīlējies. Iekāpju liftā un noklustu jaunas mašīnrakstītājas gūstā, kura brauc reizē ar mani, turot rokā firmas veidlapu kaudzi. Desmitajā stāvā viņa izkāpj un kopā ar veidlapām aiznes manu sirdi. Atceros, kā es kādreiz autobusā iemīlējos sievietē, kas loti atgādināja tikko uz kāda žurnāla vāka redzētu skaistuli. Rokās viņai bija nenosūtīta vēstule, un es paslepus mēģināju izlasīt adresi.

Bet cik liels kārdinājums ir nejaušie tālruņa zvani! Atskan signāls, jūs paņemat klausuli, un sievietes balss saka:

— Pasauciet, lūdzu, Deividu.

Mājā neviena Deivida nav, un balss ir pavisam sveša, bet tik saviļņojoša un jauka. Divās sekundēs paspēju sadzejot, ka es uzaicinu šo meiteni uz satikšanos, uzsāku ar viņu romānu, atstāju sievu un noklustu Kapri salā, kur mēs baudām grēcīgo laimi. Pēc tam es jautāju:

— Bet kāds numurs jums bija vajadzīgs?

Kad nolieku klausuli, man ir kauns skatīties sievai acīs, es jūtos kā nodevējs. 'Zvans, kas atskanēja manā kantori, Me-disonā 509, man kļuva tieši par tādu slazdu. Manas kalpotājas — grāmatvede un sekretāre — bija aizgājušas pusdienās, un es pats pacēlu uz mana galda stāvošā tālruņa klausuli. Kāda maiga balstiņa ārkārtīgi ātri notarkšķēja:

— Sveicināta, Dženeta. Zini, mīlā, es atradu darbu. Tik brīnišķīgs kantoris, Piektajā avēnijā tūliņ aiz stūra, tur, kur ir vecā Titāni ēka. Strādāšu no deviņiem līdz četriem. Man pašai būs savs galds mazā istabiņā ar logu, un, iedomājies, tā būs pilnīgi manā rīcībā, es Piedodiet, — es sacīju, kad biju iz-fantazējies, cik tīk. — Kāds numurs jums vajadzīgs?

Žēlīgais dievs! Nu, protams, ne jūsu!

Taču esat piezvanījusi man.

Piedodiet, ka iztraucēju.

Nu ko jūs! Apsveicu ar jauno darbu. Viņa sāka smieties.

Liels paldies.

Atskanēja signāli. Manai svešiniecei bija tik brīnišķīga balss, ka es nolēmu doties ar viņu nevis uz Kapri, bet uz Taiti. Sai brīdī atkal iezvanījās tālrunis. Un atkal tā pati balstiņa.

Dženeta, mīļā, te Petsija. Iedomājies, es tikko tev zvanīju, bet mani savienoja nepareizi. Un atbildēja briesmīgi roman-4 tiska balss …

Pateicos, Petsij. Jūs atkal esat nomaldījusies.

Ak kungs! Atkal jūs? — Aha.

Es zvanu uz Preskotu 93232? -

Nekā tamlīdzīga. Seit ir Laukums 65000. Ē

Nespēju saprast, kā es varēju uzgriezt tādu numuru. Acīmredzot no priekiem esmu pavisam-apstulbusi.

Drīzāk vienkārši sanervozējusies.

Lūdzu, piedodiet!

— Ar lielāko prieku, — es atbildēju. — Jums, manuprāt, ir ļoti romantiska balss, Petsij.

Ar to saruna beidzās, un es devos pusdienās, pie sevis atkārtodams numuru. Preskota 93232… Piezvanīšu, palūgšu Dženetu un sacīšu viņai… Jā, ko es viņai sacīšu? Par to man nebija nekāda;, priekšstata. Zināju vienīgi to, ka neko, tamlīdzīgu neizdarīšu, un tomēr gāju kā pa rožainu miglu. Tikai atgriezies kantorī, atbrīvojos no apmātības. Vajadzēja ķerties* pie darba.

Mana sirdsapziņa acīmredzot tomēr nebija tīra: sievai es neko nepastāstīju. Pirms apprecēšanās sieva kalpoja manā kantorī, un es viņai joprojām pastāstu par visiem mūsu jaunumiem. Tā bija ari''šoreiz, bet par Petsijas zvanu es noklusēju. Stāstīt, zināt, bija kaut kā neērti.

Tik neērti, ka nākamajā dienā es aizgāju uz kantori agrāk nekā parasti, cerēdams remdēt sirdsapziņas pārmetumus ar virsstundu darbu. Neviena no manām darbiniecēm vēl nebija atnākusi, un uz tālruņa zvaniem man vajadzēja atbildēt pašam. Apmēram pusdeviņos iezvanījās tālrunis, un es pacēla klausuli.

— Laukums 65000, — es teicu.

Sekoja nāves klusums, kas mani satracināja. Es no visas sirds neieredzu nevīžīgas telefonistes, kuras pieņem uzreiz vairākus sarunu pieteikumus un liek abonentiem gaidīt, kamēr labpatiksies viņus savienot.

— Ei, cienīgā, paklausieties! — es teicu. — Ceru, ka jūs mani dzirdat. Esiet tik laipna un turpmāk mani netraucējiet tik ilgi, kamēr varat… savienot ar to cilvēku, kurš man zvana. Kas es jums esmu, puišelis, vai?

Un tieši tajā acumirklī, kad es gatavojos nosviest klausuli, atskanēja izbiedēta balstiņa:

Piedodiet!

Petsija? Atkal jūs?

Jā, es, — viņa atbildēja.

Mana sirds ietrīcējās: es sapratu, ka šis zvans vairs nevar būt nejaušs. Viņa atcerējās manu numuru. Viņa vēlējās parunāt ar mani vēlreiz.

Labrīt, Petsij, — es teicu.

Cik jūs esat dusmīgs!

Baidos, ka biju pret jums rupjš.

Nē, nē. Vainīga esmu es pati. Visu laiku jūs traucēju… Nezinu, kāpēc tā notiek, bet katru reizi, kad zvanu Dženai, mani savieno ar jums. Droši vien mūsu-, vadi kaut kur krustojas.

Vaŗliešām? Ļoti žēl. Bet es cerēju, ka jums Iegribējies dzirdēt manu romantisko balsi.

Viņa sāka smieties.

— Nu, nav jau nemaz tik romantiska.

— Es ar jums runāju rupji. Man loti gribētos kaut kā mīkstināt savu vainu. Vai jūs atļausit sevi šodien pacienāt ar pusdienām?

— Paldies, nē.

— Bet ar kuru datumu jūs sākat strādāt?

— Jau ar šodienu. Uz redzēšanos.

— Vēlu sekmes, Petsij. Pēc pusdienām piezvaniet Dženai un pastāstiet man, kā jums klājas darbā.

Noliku klausuli, nebūdams pilnīgi pārliecināts, vai es ierados kantorī tik agri, darba entuziasma mudināts, vai cent sagaidīt šo zvanu. Godīgi sakot, otrais variants man šķita tuvāks patiesībai. ClMP kam, kuri nostājies uz slidenā mānīšanās ceļa, rodas nepatika pat pašam pret sevi. Vārdu sakot, es biju tik neapmierināts, ka beigās sāku izdzīt savas palīdzes.

Pēc pusdienām atgriezies darbavietā, es jautāju sekretārei, vai kāds nav zvanījis.

— Tikai no telefonu remonta biroja, — viņa atbildēja. — Kaut kādi bojājumi līnijā.

«Tātad arī šorīt Petsija zvanījusi nejauši,» es nodomāju, «bet nevis tāpēc, ka viņai gribējās parunāt ar mani.»

Četros es atlaidu abas darbinieces mājās, it kā lai kompensētu no rīta notikušo piekasīšanos (vismaz sev es to tā izskaidroju). No četriem līdz pussešiem slaistījos pa kantori, gaidīdams Petsijas zvanu, un aizsapņojos pat tik tālu, ka pašam kļuva kauns.

Mazliet iemalkojis no pudeles, kas bija saglabājusies pēc ziemsvētku svinēšanas kantorī, es dusmīgi aizcirtu durvis un devos uz liftu. Tai brīdī, kad nospiedu pogu, dzirdēju, ka kantorī zvana tālrunis. Kā vājprātīgs metos atpakaļ (durvju atslēga man vēl bija rokā) un sagrābu klausuli, juzdamies kā pēdējais idiots.

— Preskota 93232, — es aizelsies sacīju.

— Piedodiet, — sacīja manas sievas balss. — Esmu kļūdījusies.

Ko es varēju sacīt? Vajadzēja iekost mēlē. Sāku gaidīt, kad sieva piezvanīs vēlreiz, apdomādams, kādā balsī man atbildēt, lai viņa nenojaustu, ka jau pirms minūtes ar mani runājusi. Nolēmu turēt klausuli tālāk no mutes, un, kad telefons iezvanījās, es uzmanīgi pacēlu klausuli, atvirzīju to iespējami tālāk un enerģiski izrīkoju kantorī neesošos darbiniekus; pēc tam, pielicis klausuli pie mutes, nevīžīgi izmetu:

— Hallo.

Ak kungs, cik jūs esat cienīgs. Īsts ģenerālis.

Petsija?! — Sirds krūtīs sāka skaļi pukstēt.

— Baidos, ka tiešām es.

— Kam tad jūs zvanāt: man vai Dženai?

— Bez šaubām, Dženai. Ar tiem vadiem tiešām šausmas. Mēs jau zvanījām remonta birojam.

— Zinu. Kā jums veicas jaunajā vietā?

Nekas … Pēc manām domām, nekas! Šefs rūc tieši tāpat kā jūs. Es no viņa baidos.

Un veltīgi. Ticiet manai pieredzei, Petsij. Kad kāds briesmīgi kliedz, ziniet, ka viņš nav par sevi pārliecināts.

— Es kaut ko nesaprotu.

— Pieņemsim, ka jūsu priekšnieks ieņem pārāk augstu amatu un pats jūt, ka nespēj pildīt uzticēto pienākumu. Tad viņš arī iztēlojas par lielu kungu.

— Pēc manām domām, tā nav.

— Bet varbūt jūs viņam patīkat un viņš baidās, ka tas var ietekmēt darbu. Iespējams, ka viņš kliedz uz jums vienkārši tāpēc, lai nebūtu pārāk laipns.

— Šaubos.

— Kāpēc? Vai tad jūs neesat pievil- j cīga?

Par to nav jājautā man.

Jums ir patīkama balss.

Pateicos jums, ser.

— Petsij, — es teicu. — Es varētu dot jums daudz derīgu un gudru padomu. Skaidrs, ka pats Aleksandrs Grēms Bells svētījis mūsu tikšanos. Kāda iemesla dēļ mēs pretojamies liktenim? Pusdienosim rīt kopā.

— Baidos, ka nevarēšu.

— Esat norunājusi pusdienot ar Dže-netu?

— Jā.

— Tātad jums jāēd pusdienas ar mani. Es tik un tā pildu pusi Dženetas pienākumu: atbildu viņas vietā uz tālruņa zvaniem. Bet kur samaksa? Sūdzība telefonu inspektoram? Vai tad tas ir taisnīgi, Petsij? Apēdīsim kopīgi kaut pusi pusdienu porcijas, bet pārējo jūs ietīsit un aiznesī-sit Dženetai.

Petsija smējās. Viņas smiekli bija brīnišķīgi.

— Redzu, ka jūs protaf pierunāt sievietes. Kā jūs sauc?

Hovards.

Hovards, bet uzvārds?

— Es gribēju to pašu jautāt jums. Petsija, bet uzvārds?

— Taču es pajautāju pirmā.

Esmu pieradis rīkoties noteikti. Vai nu stādīšos jums priekšā, kad tiksimies, vai palikšu anonīms.

Nu, labi, — viņa atbildēja. — Man pārtraukums ir no vieniem līdz diviem. Kur mēs tiksimies?

Rokfellera laukumā. Trešā karoga kārts pa kreisi.

Cik lieliski!

Vai atcerēsities? Trešā pa kreisi.

Jā, atcerēšos.

Tātad rīt vienos?

Rīt vienos, — sacīja Petsija.

— Jūs mani viegli pamanīsit: man degunā iekārts auskars. Esmu taču mežonis, man nav uzvārda.

Mēs sākām smieties, un saruna beidzās. Es bez vilcināšanās aizgāju no kantora, lai nebūtu jāatbild uz sievas zvanu. Sirdsapziņa mani kremta arī šovakar, biju ārkārtīgi uzbudināts. Tikko spēju aizmigt. Nākamajā dienā tieši vienos gaidīju Rok-fellera laukumā pie trešās karoga kārts pa kreisi, gatavodamies dedzīgam dialogam, un vienlaikus centos izskatīties iespējami impozantāks. Biju pārliecināts, ka Petsija vispirms paslepus uz mani paskatīsies un tikai tad nāks klāt.

Cenzdamies uzminēt, kura no viņām ir I Petsija, es uzmanīgi nopētīju visas gafām-ļ gājējas. Nekur pasaulē nav tik daudz ļ skaistu sieviešu kā Rokfellera laukumā I pusdienlaikā. Viņu šeit ir simtiem. Sacerēju veselu asprātību krājumu. Bet Petsija ļ joprojām nenāca. Pusdivos sapratu, ka ne-ļtesmu eksāmenu izturējis. Viņa, protams, >-lr atnākusi, ieraudzījusi mani un nolēmusi, ka turpināt pazīšanos nav vērts. Vēl nekad mūžā nebiju bijis tik pazemots un nikns.

Dienas beigās mana grāmatvede iesniedza atlūgumu, un, patiesību sakot, es nevaru viņu vainot. Neviena jauniete, kas kaut cik sevi ciena, negribētu paciest tādu priekšnieka izturēšanos. Es aizkavējos, lai piezvanītu darba birojam un palūgtu atsūtīt jaunu grāmatvedi, rājos ar biroja darbiniekiem labu pusstundu. Sešos iezvanījās tālrunis. Tā bija Petsija.

— Kam jūs zvanāt — man vai Dže-nai? — es dusmīgi jautāju.

Jums, — viņa atildēja tikpat nikni.

Laukums 65000?

— Nē. Tāds numurs neeksistē, un jūs to ļoti labi zināt. Es zvanīju Dženai, cerēdama, ka sakrustotie vadi mani atkal savie-

kcos ar jums.

^ — Kā pavēlēsit iztulkot jūsu vārdus, ka mans numurs neeksistē?

Nesaprotu, kāpēc jums piemīt tik savāda maniere jokot, mister Mežoni, bet, pēc manām domām, tā vienkārši ir nelietība … Noturējāt mani uz laukuma veselu stundu un pats nepagodina] aties atnākt. Kā jums nav kauna!

Jūs mani gaidījāt veselu stundu? Nav tiesa. Jūs tur nebijāt.

Nē, biju, un jūs mani piekrāpāt kā tādu muļķīti.

Petsij! Tas nav iespējams. Es jūs gaidīju līdz pusdiviem. Cikos jūs atnācāt?

— Tieši vienos.

— Tātad ir notikusi kaut kāda briesmīga kļūda. Vai jūs ievērojāt visu precīzi? Trešā karoga kārts pa kreisi? Varbūt mēs abi esam sajaukuši šīs kārtis? Jūs, mīlā, Petsij, nespējat iedomāties, kā es to pārdzīvoju.

Es jums neticu.

Kā lai jūs pārliecinu? Es arī nospriedu, ka jūs esat mani piekrāpusi. Es visu dienu tā trakoju, ka galu galā no manis aizgāja grāmatvede. Vai jūs gadījumā neesat grāmatvede?

— Nē. Turklāt man jau ir darbs.

— Petsij, es jūs lūdzu, paēdiet rīt pusdienas kopā ar mani, tikai šoreiz vienosimies tā, lai neko nesajauktu.

— Tiešām nezinu, vai es to vēlos…

Nu, lūdzu, Petsij. Starp citu, paskaidrojiet, lūdzu, — kāpēc jūs pēkšņi nospriedāt, ka numurs Laukums 65000 neeksistē? Kas par muļķībām!

Es pilnīgi precīzi zinu, ka tas neeksistē.

Kā tad es varu ar jums sarunāties? Vai pa rotaļu telefonu?

Viņa smējās.

— Pasakiet man savu numuru, Petsij!

— Nē, nē. Ar numuru būs tāpat kā ar uzvārdiem: es jums savējo neteikšu, kamēr neuzzināšu jūsējo.

— Bet jūs taču zināt manu numuru.

— Nē, nezinu. Mēģināju jums šodien piezvanīt, un telefoniste teica, ka nav pat tāda komutatora. Viņa …

—' Viņa ir sajukusi. Rīt mēs visu to apspriedīsim. Tātad atkal vienos?

— Bet nekādas karogu kārtis. 1

— Labi. Atceros, jūs stāstījāt Dženai, ka jūsu kantoris atrodas uz nākamā stūra aiz vecās Tifāni ēkas.

Jā.

Piektajā avēnijā?

Nu jā.

— Tad rītdien es jūs tur uz stūra gaidīšu tieši vienos.

Neieteicu jums mani piekrāpt.

Petsij …

Ko, Hovard?

— Kad jūs dusmojaties, jūs esat vēl jaukāka.

Nākamajā dienā nepārtraukti lija. Es aizgāju līdz Trīsdesmit septītās un Piektās avēnijas dienvidaustrumu stūrim, kur paceļas Tifāni vecā ēka, un nonīku lietū gandrīz veselu stundu. Bija jau bez ceturkšņa divi, bet Petsija atkal neatnāca. Nevarēju aptvert, kā šī meitene spēja mani tik veikli vazāt aiz deguna. Pēc tam es atcerējos viņas maigo balstiņu, jauko manieri izrunāt vārdus, un man atplauka vāja cerība, ka viņa būs baidījusies iziet uz ielas lietus dēļ. Varbūt viņa pat man zvanījusi, lai brīdinātu, bet nav varējusi sazvanīt.

Noķēris taksometru, atgriezos kantorī un jau uz sliekšņa, vēl nenovilcis virsdrēbes, jautāju, vai manas prombūtnes laikā kāds nav zvanījis. Nē, mani neviens meklējis nebija. Saniknots un apjucis nogāju lejā un iegriezos bārā uz Medisona avēnijas stūra. Pasūtīju viskiju, lai pēc sālīšanas sasildītos, dzēru, mēģināju atbildēt uz dažādiem minējumiem, nodevos nenoteiktiem sapņiem un ik pēc stundas zvanīju uz kantori. Te pēkšņi kā nelabā pamudināts piezvanīju uz Preskotu 93232: gribēju parunāt vismaz ar Dženetu. Tūlīt izdzirdu telefonistes balsi:

— Pasakiet, lūdzu, numuru, kuru izsaucāt.

— Preskota 93232.

— Lūdzu, piedodiet. Pie mums tāds indekss nav reģistrēts. Esiet tik labs un ieskatieties vēlreiz telefonu sarakstā.

Nu ko, zaglim zagļa alga. Noliku klausuli, pasūtīju vēl glāzi viskija, pēc tam vēl, tad pēkšņi izrādījās, ka ir jau pusseši, un, pirms \doties mājup, es nolēmu pēdējo reizi piezvanīt uz kantori. Uzgriezu savu numuru. Atskanēja knakšķis, un man atbildēja Petsijas balss. Es uzreiz to pazinu.

Petsija? …

Kas tur runā?

— Hovards. Kāpēc jūs esat manā kantorī?

Es esmu mājās.

Kā jūs uzzinājāt manu numuru?

— Pats nezinu. Zvanīju uz savu kantori, bet mani savienoja ar jums. Droši vien mūsu telefonu vadi niķojas no abām pusēm.

Es nevēlos ar jums runāt.

— Nu, protams, jums ir kauns.

— Kāpēc jūs tā domājat?

Paklausieties, Petsij. Jūs pret mani izturējāties nejēdzīgi. Ja jau gribējāt atriebties, tad varējāt kaut vai…

Kā es pret jums izturējos? Jūs taču piekrāpāt mani.

O, dieva dēļ, vismaz tagad iztiksim bez šiem jokiem. Ja es jūs neinteresēju, būtu daudz godīgāk to atklāti pateikt. Es uz tā nolādētā ielu stūra izmirku līdz ādai. Mans uzvalks vēl joprojām nav izžuvis.

— Izmirkāt līdz ādai? Kāpēc?

Ļoti vienkārši! Lietū! — es uzbļāvu. — Par ko te jābrīnās?

Kādā lietū? — pārsteigta jautāja Petsija.

Beidziet muļķoties. Tanī pašā lietū, kurš bez pārtraukuma līst visu dienu. Arī pašlaik gāž straumēm.

Man liekas, ka jūs esat sajucis prātā, — izbijusies sacīja Petsija. — Šodien ir skaidrs laiks, pie debesīm neviena mākonīša, saule spīd kopš paša rīta.

Šeit pilsētā?

Protams.

— Un jūs pa sava kantora logu redzat skaidras debesis?

— Jā, bez šaubām.

Visu dienu spīdēja saule Trīsdesmit septītajā un Piektajā avēnijā?

Kādā Trīsdesmit septītajā un Piektajā?

Tajās pašās, kuras krustojas pie vecās Tifāni ēkas, — es ērcīgi sacīju. — Jūs taču netālu no tās strādājat, tūliņ aiz stūra. — Jūs mani biedējat, — čukstēja Pet-sija. — Mums … labāk izbeigsim šo sarunu.

— Kāpēc? Kas jums vēl nav skaidrs?

— Tifāni vecā ēka taču atrodas uz Piecdesmit septītās un Piektās stūra.

— Sveicināti! Tur ir jaunā ēka.

— Nē taču, vecā. Vai tad esat aizmirsis, ka četrdesmit piektajā gadā tai vajadzēja pārceļot uz jaunu vietu?

— Kādu jaunu vietu?

Protams. Radiācijas dēļ ēku vecajā vietā nevarēja atjaunot.

Kādas radiācijas dēļ? Ko jūs man te…

— Tur taču nokrita bumba.

Es jutu, ka man pa muguru sāk skriet drebuļi. Varbūt esmu lietū saaukstējies?

— Petsij, — es lēni sacīju. — Tas viss ir ļoti… savādi. Baidos, ka ir sajucis kaut kas daudz svarīgāks nekā telefona vadi. Nosauciet savu tālruņa indeksu. Numuru nevajag, tikai indeksu.

— Amerika 5.

Ieskatījos telefona kabīnē izkārtajā indeksu sarakstā: AKadēmija 2, ADirondai-ka 4, ALgonkina 5, ATvotera 9 … Amerikas tur nebija.

Tas ir šeit, Manhetenā?

Nu, protams. Kur gan citur?

Bronksā, — es teicu. — Vai Bruk-linā. Vai Kvinsā.

Jūs domājat, ka es dzīvotu okupācijas nometnēs?

Man aizrāvās elpa.

— Petsij, mīļā, piedodiet: kāds ir jūsu uzvārds? Man liekas, ka mēs abi esam nokļuvuši pilnigi fantastiskos apstākļos. Būtu labāk, ja mēs nespēlētu paslēpes. Es esmu Hovards Kempbels.

Petsija klusu iekliedzās.

Kāds ir jūsu uzvārds, Petsij?

Simabara, — viņa sacīja.

Jūs esat japāniete?

Jā. Bet jūs jenkijs?

Pilnīgi pareizi. Sakiet, Petsij … Vai jūs esat dzimusi Ņujorkā?

Nē, mūsu ģimene uz šejieni atbrauca četrdesmit piektajā … kopā ar okupācijas karaspēku.

Skaidrs. Tātad Štati karā zaudēja … un Japāna …

Nu, protams. Tas ir vēsturisks fakts. Bet, Hovard, mūs taču tas ne mazākajā mērā neskar. Es esmu šeit, Ņujorkā. Pašlaik ir tūkstoš deviņi simti sešdesmit ceturtais gads. Pašlaik …

Tā tas ir, un mēs abi atrodamies Ņujorkā, tikai es vienā un jūs otrā Ņujorkā. Pie jums spid saule, un Tifāni ēka atrodas citā vietā, un tie esat jūs, kas mums uzmeta atombumbu, bet nevis mēs jums, jūs mūs sakāvāt un okupējāt Ameriku. — Es sāku histēriski smieties. — Mēs ar jums dzīvojam paralēlos laikmetos, Petsij. Es kaut kur lasīju, ka tā var būt… Vienu vārdu sakot, jūsu vēsture nesakrīt ar manējo. Mēs atrodamies dažādās pasaulēs.

— Es jūs nesaprotu.

— Vai tiešām? Tad paklausieties: katru reizi, kad pasaule savā attīstībā nonāk krustcelēs, tā — nu, kā lai jums pasaka? — sašķeļas. Un virzās tālāk pa diviem ceļiem. Pie tam šīs pasaules pastāv līdzās. Vai jūs nekad neesat centusies iedomāties, kas būtu noticis ar pasauli, ja Kolumbs nebūtu atklājis Ameriku? Bet tā kaut kur eksistē, šī otra pasaule, kurā nebija Kolumba, eksistē paralēli tai pasaulei, kurā Amerika ir atklāta. Nu, varbūt ne tikai viena tāda pasaule, bet tūkstošiem dažādu pasauļu eksistē cita citai blakus. Jūs esat no citas pasaules, Petsij, no citas vēstures. Taču divu dažādu pasauļu telefonu vadi nejauši sakrustojās. Un es centos norunāt tikšanos ar meiteni, kura, piedodiet, priekš manis. neeksistē.

— Bet, Hovard …

— Mūsu pasaules ir paralēlas, bet tās ir dažādas. Mums ir atšķirīgi telefona indeksi, dažādi laika apstākļi. Un arī karš mums beidzies dažādi. Abās pasaulēs ir Rokfellera laukums, un mēs abi, jūs un es, stāvējām tur šodien pulksten vienos, bet cik bezgala tāli mēs bijām viens otram, Petsij, dārgā, cik mēs tāli…

Šai brīdī pieslēdzās telefoniste un sacīja:

— Ser, jūsu laiks beidzies. Esiet tik labs, samaksājiet piecus centus par nākamajām piecām minūtēm.

Meklēju kabatā sīknaudu.

Vai jūs vēl klausāties, Petsij?

Jā, Hovard.

Man nav sīknaudas. Pasakiet telefonistei, lai viņa atļauj mums turpināt sarunu uz kredīta. Jūs nedrīkstat nolikt klausuli. Mūs var atvienot uz visiem laikiem. Pie mums uzsākts līnijas remonts, un pie jums arī agrāk vai vēlāk vadus atvienos. Tad mēs uz visiem laikiem būsim šķirti viens no otra. Pasakiet viņai, lai atļauj runāt uz kredīta.

Piedodiet, ser, — iebilda telefoniste, — bet mēs tā nekad nedarām. Labāk nolieciet klausuli un piezvaniet vēlreiz.

Petsij, zvaniet man, zvaniet, vai jūs dzirdat? Piezvaniet Dženetai! Es tūliņ atgriezīšos kantorī un gaidīšu zvanu.

— Jūsu laiks beidzas, ser.

— Petsij, kāda jūs esat? Aprakstiet sevi. Ātrāk, mīlā. Es …

Un monētas, riebīgi skanēdamas, sabira automātā.

Tālrunis klusēja kā miris.

Es atgriezos kantorī un gaidīju līdz pulksten astoņiem. Viņa vairs nezvanīja vai arī nevarēja piezvanīt. Es veselu nedēļu nosēdēju pie tālruņa, sekretāres vietā atbildēdams uz visiem zvaniem. Bet Petsija bija pazudusi. Kaut kur, iespējams, viņas, bet varbūt manā pasaulē bija sakārtoti sajauktie vadi.