Sakramento krastos

SAKRAMENTO KRASTOS

Vēji nes mūs — ho-ho-hū! —

Prom uz Kaliforniju.

Sakramento slavē daudzi:

Tur var saraust zelta kaudzi.

Izstīdzējis zēns smalkā, griezīgā balsī dziedāja šo dzies­mu, kuru visās pasaules malās skandina matroži, cel­dami augšā enkuru, lai dotos uz Frisko ostu. Tas bija parasts puišelis, viņš pat nekad nebija redzējis jūru, bet tikai kādas divsimt pēdas no viņa — vajadzēja vien nokāpt no klints — krāca Sakramento. Viņu sauca par Mazo Džeriju, tāpēc ka bija arī vecais Džerijs, viņa tēvs. No viņa Mazais bija dzirdējis šo dziesmu, no viņa manto­jis koši rudās cirtas, nebēdnīgās zilās acis un ļoti balto, vasarraibumaino ādu.

Vecais Džerijs bija jūrnieks, viņš krietnu pusi sava mūža bija nobraukājis pa jūrām, bet dziesma matrozim pati prasās dziedama. Bet reiz kādā Āzijas ostā, kad viņš kopā ar divdesmit citiem matrožiem dziedāja, melnās mie­sās ņemdamies gar nolādēto enkuru, šīs dziesmas vārdi pirmo reizi lika viņam padomāt nopietni. Nonācis Sanfran­cisko, viņš atvadījās no sava kuģa un jūras un devās pats savām acīm paskatīties uz Sakramento krastiem.

Te viņš arī ieraudzīja zeltu. Viņš salīga darbā raktuvē «Zelta sapnis» un bija augstākajā mērā noderīgs, iekār­tojot trošu ceļu divsimt pēdu virs upes.

Pēc tam šis ceļš palika viņa uzraudzībā. Viņš uzma­nīja troses, turēja tās kārtībā, mīlēja tās un drīz vien kļuva par neaizstājamu strādnieku raktuvē «Zelta sap­nis». Pēc tam viņš iemīlēja skaisto Margaretu Kelliju, bet viņa drīz pameta viņu un Mazo Džeriju, kurš tikko bija sācis staigāt, un palika mūžīgā miegā nelielā kapsētiņā starp resnām, majestātiskām priedēm.

Vecais Džerijs vairs neatgriezās uz jūras. Viņš dzīvoja netālu no sava gaisa ceļa un visu mīlestību, uz kādu bija spējīga viņa dvēsele, atdeva resnajām tērauda trosēm un Mazajam Džerijam. Raktuvei «Zelta sapnis» pienāca melnas dienas, bet arī tad sirmgalvis palika sabiedrības dienestā, lai sargātu pamesto uzņēmumu. 0 t,1;

Taču šorīt viņu nemanīja. Vienīgi Mazais Džerijs sē­dēja uz lievenīša un dziedāja seno matrožu dziesmu. Viņš pats bija pagatavojis sev brokastis un jau paguvis no­ēst tās un tagad bija iznācis apskatīties, kas notiek pa­saulē. Netālu, soļus divdesmit no viņa, pacēlās milzīgs tērauda veltnis, kuram tinās virsū bezgalgara metāla trose. Turpat līdzās stāvēja rūpīgi nostiprināta rūdas vagonete. Ar acīm izsekojis tērauda trosēm, kuras pacēlās galvu reibinošā augstumā, Mazais Džerijs tālu otrā krastā sa­skatīja otru veltni un otru vagoneti.

Šo ierīci darbināja tikai smaguma spēks: vagonete kus­tējās, pati sava svara vilkta, bet tajā laikā no pretējā krasta nāca tukša vagonete. Kad piekrauto vagoneti iztuk­šoja, bet tukšo piebēra ar rūdu, viss atkārtojās no jauna, atkārtojās simtiem un tūkstošiem reižu, kopš vecais Dže­rijs bija kļuvis par gaisa ceļa uzraugu.

Mazais Džerijs aprāva dziesmu, izdzirdējis tuvojamies soļus. Gara auguma cilvēks zilā kreklā, ar šauteni plecā iznāca no priežu meža. Tas bija Hols, sargs raktuvē «Zelta pūķis», kura atradās apmēram jūdzi no šejienes uz augšu pa Sakramento, kur arī bija iekārtots ceļš pāri upei.

— Sveiks, MazaisI — viņš uzsauca. — Ko tu te dari viens pats?

— Es te saimnieka vietā, — atbildēja Mazais Džerijs nepārspējami nevērīgā tonī, it kā viņš ne jau pirmo reizi būtu palicis viens. — Tēvs, zināt, aizbrauca.

— Uz kurieni.? — apvaicājās Hols.

— Uz Sanfrancisko. Viņš jau vakar vakarā aizbrauca. Viņam nomiris brālis kaut kur Vecajā pasaulē. Tāpēc viņš aizbrauca aprunāties ar advokātu. Rītvakar būs atpakaļ.

Visu to Džerijs izstāstīja ar lepnu apziņu, ka viņam uzlikta liela atbildība — pašam sargāt raktuvi «Zelta sap­nis». Tajā pašā laikā varēja redzēt* ka viņš briesmīgi prie­cājas par lielisko piedzīvojumu — par iespēju padzīvot vienam uz šīs klints upmalā un pašam gatavot sev bro­kastis, pusdienas un vakariņas.

— Nu, esi uzmanīgs, — piekodināja Hols, — neiedo­mājies blēņoties ar trosēm! Es eju paraudzīt, vai neizdo­sies nošaut kādu briedi Klibās govs kanjonā.

— Ka tikai neuznāktu lietus, — prātīgi bilda Džerijs.

— Un kas par to? Vai man bail salīt? — Hols iesmē­jās un pagriezies nozuda kokos.

Džerija paredzējums par lietu piepildījās. Ap desmitiem priedes sāka čīkstēt, locīties un vaidēt, logu rūtis grabēt, lietus kapāt garām, slīpām strūklām. Pusdivpadsmitos Džerijs iekūra pavardā uguni un, tikko nosita divpadsmit, sēdās pusdienot.

«Šodien no pastaigāšanās nekas, protams, neiznāks,» viņš nosprieda, pēc ēšanas rūpīgi nomazgājis un nolicis traukus. Un vēl nodomāja: «Hols droši vien izmircis cauri un cauri. Diez vai viņam izdevās nošaut briedi?»

Ap vieniem pie durvīm pieklauvēja — un, kad Džerijs atvēra durvis, istabā kā bulta iedrāzās vīrietis un sieviete, it kā viņus būtu iepūtis vējš. Tie bija misters un misis Spilleni, fermeri, kuri dzīvoja nomaļā ielejā jūdzes div­padsmit no upes.

— Kur ir Hols? — aizelsies jautāja Spillens.

Džerijs pamanīja, ka fermeris ir par kaut ko satraukts

un kaut kur steidzas, bet misis Spillena acīmredzot ļoti apjukusi. Viņa bija izkaltusi, jau pavisam novītusi sie­viete, kas daudz strādājusi savā mūžā; vienmuļais, nomā­cošais darbs bija atstājis viņas sejā smagu zīmogu. Tā pati smagā dzīvē bija saliekusi viņas vīra muguru, savil­kusi čumurā viņa rokas un pārklājusi matus ar agra sir­muma sausajiem pelniem.

— Viņš aizgāja medībās uz Klibās govs kanjonu. Jums jātiek pāri otrā pusē, vai?

Sieviete klusi iešņukstējās, bet Spillens galīgi izmisis iekliedzās. Viņš piegāja pie loga. Džerijs nostājās blakus viņam un arī paskatījās pa logu uz gaisa ceļa pusi; tro­ses tikpat kā nebija redzamas cauri biezajam lietus autam.

Parasti apkārtējo ciemu iedzīvotāji brauca pāri upei pa «Zelta pūķa» trošu ceļu. Par pārcelšanos pienācās neliela samaksa, no kuras «Zelta pūķa» sabiedrība maksāja algu Holam.

— Mums jātiek otrā krastā, Džerij, — sacīja Spillens. — Viņas tēvs, — viņš ar pirkstu parādīja uz raudošo sievu, — saspiests raktuvē, šahtā «Āboliņa lapa». Tur noticis sprādziens. Runā, ka nepalikšot dzīvs. Mums nupat atsūtīja ziņu.

Džerijs juta, ka viņam iekņudas sirds. Viņš saprata, ka Spillens grib tikt pāri pa «Zelta sapņa» trosēm, bet bez vecā Džerija neuzdrošinās to darīt, tāpēc ka pa viņu ceļu nevadāja pasažierus un tas jau sen nedarbojās.

— Varbūt Hols drīz būs atpakaļ, — teica zēns.

Spillens pašūpoja galvu.

— Bet kur tēvs? — viņš jautāja.

— Sanfrancisko, — īsi atbildēja Džerijs.

Sēcoši novaidējies, Spillens nikni uzsita ar dūri pa plaukstu. Viņa sieva šņukstēja aizvien skaļāk, un Džerijs dzirdēja viņu vaimanājam:

— Ak, nepagūsim, nepagūsim, nomirs-..

Zēns juta, ka pats tūlīt, tūlīt sāks raudāt; viņš stāvēja apjucis, nezinādams, ko iesākt. Bet Spillens izlēma viņa vietā.

— Paklau, Mazais, — viņš sacīja tonī, kas nepieļāva iebildumus, — mums ar sievu jātiek pāri, lai maksā ko maksādams, pa tavu ceļu. Vai tu vari palīdzēt mums — palaist to rīku?

Džerijs neviļus pakāpās atpakaļ, it kā viņam būtu pie- dāvāts pieskarties kaut kam aizliegtam.

— Es labāk iešu paskatīties, vai Hols nav atgrie­zies, — viņš bikli sacīja.

— Bet ja nu nav?

Džerijs atkal samulsa.

— Ja kaut kas notiks, es atbildēšu par visu. Redzi, Mazais, mums jātiek otrā pusē, lai tur vai gals! — Dže­rijs nedroši pamāja ar galvu. — Bet gaidīt Holu nav ne­kādas jēgas, — turpināja Spillens. — Tu pats saproti, ka no Klibās govs kanjona viņš tik drīz neatgriezīsies. Tā ka ejam, palaid veltni!

«Nav nekāds brīnums, ka misis Spillena izskatījās tik nobijusies, kad mēs palīdzējām viņai iekāpt vagonetē,» ne­viļus nodomāja Džerijs, paskatījies lejup bezdibenī, kas tagad šķita pavisam bezdibenīgs. Otru krastu, kas atra­dās septiņsimt pēdu attālumā, nemaz neredzēja caur lie­tus gāzēm, virpulī sagrieztajām mākoņu driskām, mutu­ļojošajām putām un šļakatām. Bet klints, uz kuras viņi stāvēja, līdzīgi stāvai sienai, iesniedzās taisni virmojošaja miglā, un šķita, ka no tērauda trosēm līdz turienei, līdz lejai, ir nevis divsimt pēdu, bet vismaz jūdze.

— Nu, gatavs? — jautāja Džerijs.

— Aiziet! — pilnā rīklē ieaurojās Spillens, lai pār­kliegtu vēja kaukšanu.

Viņš nosēdās vagonetē blakām sievai un saņēma viņas roku.

Džerijam tas nepatika.

— Jums būs jāturas ar abām rokām — vējš stipri šūpo! — viņš kliedza.

Vīrs ar sievu tūliņ atlaida vaļā rokas un stigri ieķērās vagonetes malās, bet Džerijs uzmanīgi atlaida bremzes sviru. Veltnis sāka lēnītēm griezties, bezgalīgā trose tīties vaļā, un vagonete pamazām virzījās pretī bezdibenim, ar dzinējritenīšiem turēdamās pie nekustīgi nostiprinātās sliežu troses, kas bija nostiepta pa augšu.

Džerijam tā nebija pirmā reize, kad viņš palaida va­goneti. Taču līdz šim viņam bija nācies darīt to tikai tēva uzraudzībā. Viņš uzmanīgi regulēja ātrumu ar brem­zes sviru. Bremzēt bija nepieciešams, tāpēc ka negantās vēja brāzmas stipri šūpoja vagoneti, bet, iekams pavisam nozuda aiz lietus sienas, vagonete tā sasvērās, ka tikko neiegāza bezdibenī savu dzīvo kravu»

Pēc tam Džerijs varēja spriest par vagonetes kustību tikai pēc troses kustības. Viņš loti uzmanīgi vēroja, kā trose tinas nost no veltņa.

— Trīssimt pēdu… — viņš čukstēja, skatīdamies garām slīdošās atzīmes uz kabeļa, — trīssimt piecdesmit,., četr­simt … četrsimt,

Trose apstājās. Džerijs parāva bremzes sviru, bet trose nekustējās, Zēns ar abām rokām ieķērās trosē un pavilka to uz savu pusi, cenzdamies izkustināt no vietas. Nekā! Kaut kur bija aizķēries. Bet, tieši kur, viņš nevarēja uzmi­nēt un vagoneti neredzēja. Viņš pacēla acis un tikko saskatīja gaisā tukšo vagoneti, kurai vajadzēja virzīties pretī viņam ar tādu pašu ātrumu, ar kādu piekrautā va­gonete attālinājās. Tā bija no viņa apmēram divsimt piec­desmit pēdu atstatumā. Tas nozīmēja, ka kaut kur pelē­kajā miglā divsimt pēdu virs verdošās upes un divsimt piecdesmit pēdu no pretējā krasta gaisā karājas uz vie­tas palikušais Spillens ar sievu.

Trīs reizes Džerijs uzsauca, cik skaļi vien jaudāja, bet viņa balss nogrima nejaukā laika trokšņos. Kamēr zēns drudžaini pārcilāja savā prātā, ko lai izdara, ātri skrie­nošie mākoņi virs upes piepeši pašķīrās — un viņš uz mirkli ieraudzīja palojošo Sakramento apakšā un apstā­jušos vagoneti ar cilvēkiem augšā. Pēc tam mākoņi atkal sakļāvās — un virs upes kļuva vēl tumšāks nekā iepriekš.

Zēns uzmanīgi apskatīja veltni, bet neatrada tajā ne­kādus traucējumus. Acīmredzot kaut kas nebija kārtībā veltnī otrā krastā. Baisi bija iedomāties, kā tie divi, vēt­

ras svaidīti, karājas vecajā vagonetē virs bezdibeņa un ne­zina, kāpēc tā piepeši apstājusies. Un kad padomāja, ka tā viņiem būs jākarājas tik ilgi, kamēr viņš nebūs pārcēlies otrā krastā pa «Zelta pūķa» trosēm un ticis līdz nelai­mīgajam veltnim, kura dēļ tas viss bija noticis!

Bet tad Džerijs atcerējās — kambarī, kur glabājas rīki, ir bloks un virves, un, ko kājas nes, metās pēc tiem. Viņš ātri piestiprināja bloku pie troses un sāka vilkt, vilka no visa spēka tā, ka rokas vai rāvās nost no pleciem, bet mus­kuļi, likās, kuru katru mirkli pārplīsīs. Tomēr trose ne­kustējās no vietas. Tagad vairs neatlika nekas cits kā tikt otrā krastā.

Džerijs jau bija paguvis izmirkt līdz ādai, tāpēc tagad pa galvu pa kaklu skrēja uz «Zelta pūķi», pat nemanī­dams lietu. Vējš dzina viņu, un skriet bija viegli, kaut gan miera nedeva doma, ka būs jāiztiek bez Hola palī­dzības un nebūs kas bremzē vagoneti. Viņš pats sameis­taroja sev bremzi no stipras virves, kuru pārmeta pār ne­kustīgo trosi.

Vējš ar negantu sparu uzbruka viņam, iekauca viņam ausīs, šūpodams un svaidīdams vagoneti, un Mazais Dže­rijs vēl skaidrāk iedomājās, kā šobrīd jūtas tie divi — Spillens un viņa sieva. Tas vairoja zēna vīrišķību. Lai­mīgi ticis pāri, viņš uzrāpās augšā pa nogāzi un, vēja grūdienos ar pūlēm turēdamies uz kājām un tomēr mēģi­nādams skriet, devās pie «Zelta sapņa» veltņa.

Apskatījis to, Džerijs ar šausmām atklāja, ka veltnis ir pilnīgā kārtīb.ā. Kā vienā, tā otrā galā viss ir kārtībā. Kur tādā gadījumā aizķēries? Kur citur ja ne vidū!

Vagonete ar Spilleniem atradās ne vairāk kā divsimt piecdesmit pēdu no viņa. Cauri kustīgajai lietus aizsegai Džerijs saskatīja vīrieti un sievieti, kas bija sakņupuši vagonetes dibenā un it kā atstāti satracināto dabas spēku varā. Starpmetā starp diviem brāzieniem viņš uzsauca Sp'illenam, lai pārbauda, vai ir kārtībā dzinējritentiņi.

Spillens acīmredzot bija sadzirdējis, tāpēc ka Džerijs redzēja, ka viņš, uzmanīgi piecēlies uz ceļiem, aptaus­tīja abus vagonetes ritentiņus, tad pagriezās ar seju pret krastu.

—Te viss kārtībā, Mazais!

Džerijs tikko sadzirdēja šos vārdus, taču to jēga viņam bija skaidra. Bet kas tad īsti bija atgadījies? Tagad vairs nebija šaubu, ka visa vaina ir tukšajā vagonetē. Tā no

šejienes nebija redzama, bet zēns zināja, ka tā karājas tur, virs briesmīgā bezdibeņa, divsimt pēdu no Spillena va­gonetes.

Viņš bez garas domāšanas nosprieda, kas jādara. Šim kalsenajam, kustīgajam puišelim bija četrpadsmit gadu, bet viņš bija uzaudzis kalnos, tēvs bija iepazīstinājis viņu ar dažādiem matrožu amata noslēpumiem, un viņš nemaz nebaidījās no augstuma.

Rīku kastē pie veltņa Džerijs sameklēja vecu uzgriežņu atslēgu, nelielu dzelzs stieni un veselu rituli gandrīz jau­nas Manilas troses. Viņš velti mēģināja atrast kādu dē­līti, lai sameistarotu kaut ko līdzīgu matrožu šūpulim, bet pie rokas negadījās nekas, izņemot garus, plānus dēļus. Nebija ar ko sazāģēt tos, un viņš bija spiests iztikt bez ērtiem segliem.

Segli, kurus Džerijs sev ierīkoja, bija vienkāršāki par vienkāršiem: viņš pārsvieda virvi pār nekustīgo trosi, kurā karājās tukšā vagonete, un, savilcis to mezglā, izveidoja lielu cilpu. Sēdēdams šajā cilpā, viņš bez pūlēm varēja aizsniegt trosi un turēties pie tās. Bet augšā, kur cilpai vajadzēja berzēties gar metāla trosi, viņš palika apakšā savu jaku, tāpēc ka nekur nevarēja atrast lupatu vai vecu maisu.

Uz ātru roku sagatavojies, Džerijs iekārās savā cilpā un, pārlikdams rokas, devās taisni bezdibenī. Viņš bija paņēmis līdzi uzgriežņu atslēgu, nelielu dzelzs stieni un vairākas pēdas garu virvi. Viņa ceļš veda nevis horizon­tāli, bet mazliet uz augšu, taču viņu apgrūtināja nevis kāpiens, bet briesmīgais vējš. Kad trakās brāzmas svai­dīja Džeriju šurpu turpu un gandrīz vai apgāza, viņš juta, ka sirds pamirst aiz bailēm. Trose taču ir pavisam veca… Ja nu tā neiztur viņa smagumu un šos mežonīgos vēja triecienus, ja neiztur un pārtrūkst?

Tās bija neslēptas bailes. Džerijs juta, ka viņam smeldz zem lāpstiņas, bet ceļus krata sīki drebuļi, kurus viņš ne­spēj valdīt.

Taču Mazais drosmīgi turpināja ceļu. Trose bija veca, izraustīta, pārtrūkušo stiepļu asie gali, kas spurojās uz visām pusēm, saplēsa rokas līdz asinīm. Džerijs pamanīja to tikai tad, kad nolēma pirmo reizi apstāties un mēģi« nāja sakliegt Spillenus. Viņu vagonete tagad karājās tieši zem viņa, tikai dažu pēdu attālumā, tā ka zēns jau varēja paskaidrot viņiem, kas noticis un kāpēc viņš devies šajā ceļojumā.

— Es labprāt palīdzētu tev, — sauca Spillens, — bet sieva nejūtas lāgā. Pielūko, Džerij, esi uzmanīgāks! Pats es uzplijos, bet tagad tu vienīgais vari mūs izpestīt.

— Tā nu es jūs neatstāšu!» — atsaucās Džerijs. — Pa­sakiet misis Spillenai, ka nepaies ne minūte, kad viņa būs tajā pusē.

Lietum gāžot kā ar spaiņiem, zvalstīdamies no vienas puses uz otru kā vēzēklis, sajuzdams neciešamas sāpes sadrašķītajās plaukstās, smakdams nost no piepūles un plaušās spēji ieplūdušās gaisa masas, Džerijs beidzot aizkļuva līdz tukšajai vagonetei.

Tikko uzmetis acis, zēns saprata, ka nav veltīgi devies šajā briesmīgajā ceļojumā. Vagonete karājās uz diviem ritentiņiem; viens no tiem, ilgi kalpojot, bija stipri nodilis un nolēcis no troses, kura tagad bija cieši jo cieši sa­spiesta starp pašu ritentiņu un tā aptveri.

Bija skaidrs, ka vispirms jāatbrīvo ritentiņš no aptveres, bet vagonetei šajā laikā jābūt stingri piesietai ar virvi pie nekustīgās troses.

Pēc ceturtdaļstundas Džerijam beidzot izdevās piesiet vagoneti: tas bija viss, ko viņš panāca. Tapa, kas turēja ritentiņu uz ass, bija pavisam sarūsējusi un stingri iesprū­duši. Džerijs no visa spēka sita pa to ar vienu roku, bet ar otru turējās, cik varēja, taču vējš nepārtraukti me­tās virsū un šūpoja viņu, un zēns ļoti bieži aizsita garām tapai. Deviņas desmitdaļas spēka viņš izlietoja, lai notu­rētos uz vietas; baidīdamies izmest uzgriežņu atslēgu, viņš piesēja to pie rokas ar kabatlakatiņu.

Bija pagājusi jau pusstunda. Džerijs izkustināja tapu, bet izvilkt to viņam neizdevās. Desmitiem reižu viņš jau gribēja krist izmisumā, viss likās veltīgs — gan briesmas, kurām viņš sevi pakļāva, gan visi viņa pūliņi. Taču pēk­šņi viņam it kā zvīņas nokrita no acīm. Ar drudžainu skubu viņš sāka vandīties pa kabatām. Un atrada to, kas bija vajadzīgs, — garu, resnu naglu.

Ja nebūtu bijis šīs naglas, kas diezin kad un kā bija no­kļuvusi kabatā, Džerijam būtu vajadzējis no jauna at­griezties krastā. Iebāzis naglu tapas caurumā, viņš bei­dzot satvēra to, un pēc brīža tapa izlēca no ass.

Tad sākās ņemšanās ar dzelzs stieni, ar kuru viņš mēģināja atbrīvot starp trosi un aptveri iestrēgušo riten­tiņu. Kad tas bija izdarīts, Džerijs atlika ritentiņu vecajā vietā un, ar virvi pievilcis klāt vagoneti, beidzot uzdabūja ritentiņu uz troses.

Tomēr tam visam vajadzēja diezgan daudz laika. Bija pagājušas pusotras stundas kopš tā brīža, kad Džerijs bija nokļuvis līdz šejienei. Un tagad viņš beidzot iedro­šinājās izlīst no saviem «segliem» un ielēkt vagonetē. Viņš atsēja virvi, kura viņu turēja, un ritentiņi lēni sāka slīdēt pa trosi. Vagonete sakustējās. Un zēns zināja, ka kaul kur apakšā, lai gan viņš to neredzēja, vagonete ar Spil- leniem arī sakustējusies, tikai pretējā virzienā.

Tagad bremze vairs nebija vajadzīga, tāpēc ka zēna ķermeņa svars pietiekami līdzsvaroja otras vagonetes smagumu. Un drīz no mākoņa miglas iznira augsta klints un vecais, pazīstamais veltnis.

Džerijs nolēca zemē un nostiprināja savu vagoneti. Viņš izdarīja to mierīgi un rūpīgi. Bet tad negaidot — ne vairs kā varonis — nokrita zemē pie paša veltņa un, lai gan plosījās vētra un gāza lietus, sāka skaļi raudāt.

Iemeslu asarām bija daudz: neizturamās sāpes saskram­bātajās rokās, briesmīgais nogurums un apziņa, ka^ viņš beidzot atbrīvojies no briesmīgā nervu sasprindzinājuma, kas nebija laidis viņu vaļā vairākas stundas, un vēl — patiess prieks par to, ka Spillens ar sievu tagad ir drošībā.

Viņi bija tālu un, saprotams, nevarēja pateikt paldies zēnam, taču viņš zināja, ka kaut kur tur, aiz saniknotās, trakojošās upes, viņi tagad steidzas pa taciņu uz šahtu «Āboliņa lapa».

Džerijs grīļodamies gāja uz māju. Baltais durvju rok­turis kļuva sarkans no asinīm, kad viņš to satvēra, bet Džerijs pat nemanīja to.

Zēns bija lepns un apmierināts ar sevi, tāpēc ka skaidri zināja — viņš rīkojies pareizi, bet, tā kā Džerijs vēl ne­prata blēdīties, tad nebaidījās atzīties pats sev, ka ir pa­veicis labu darbu. Tikai viena maza nožēla dairījās viņa sirdī: ak, kaut tētis būtu te un redzētu viņu!