Šaubas par labu apsūdzētajam

ŠAUBAS PAR LABU APSŪDZĒTAJAM

Kārters Votsons, iespiedis padusē jaunāko žurnāla nu­muru, lēni gāja pa pilsētu, ziņkāri skatīdamies apkārt. Divdesmit gadu bija apritējis, kopš viņš bija gājis pa to ielu, un visur varēja redzēt lielas, pārsteidzoši lielas pār­maiņas. Toreiz, kad viņš, puišelis būdams, siroja pa šīs Rietumu pilsētas ielām, tajā bija trīsdesmit tūkstošu iedzī­votāju, bet tagad — trīssimt tūkstošu. Tajā laikā šī pati iela bija klusa strādnieku kvartāla iela. Tagad te zēla un plauka netiklu izpriecu iestādījumi, čumēja un mudžēja ķīniešu un japāņu veikali un pagrabiņi pamīšus ar visze­mākās šķiras satikšanās istabām un dzertuvēm. Viņa jau­nības gadu klusā ieliņa bija pārvērtusies par visbandītis­kāko pilsētas kvartālu.

Votsons palūkojās pulkstenī. Pusseši. Viņš labi zināja, ka tādās vietās šajā dienas laikā valda klusums, un tomēr nespēja pārvarēt ziņkāri. Visus šos divus gadu desmitus, klaiņodams un pētīdams sociālos apstākļus visā pasaulē, viņš bija saglabājis atmiņas par savu dzimto pilsētu kā par jauku un sirdij dārgu stūrīti. Te notikušās metamorfozes pārsteidza viņu. Viņš nolēma turpināt pastaigu un paska­tīties, cik zemu savā negodā kritusi viņa pilsēta.

Un vēl kas: Kārteram Votsonam piemita asa sociālā un pilsoniskā apziņa. Būdams bagāts un neatkarīgs, viņš nelabprāt izšķieda enerģiju izsmalcinātās tējas dzeršanās un dinejās, bet pret aktrisēm, sacīkšu zirgiem un tamlī­dzīgām izklaidēm bija pilnīgi vienaldzīgs. Kārtera Vot- sona jājamzirdziņš bija ētikas jautājumi, un viņš iedomā­jās, ka ir labs reformators, lai gan viņa aktivitāte izpaudās galvenokārt tādējādi, ka viņš sadarbojās ar bieza­jiem žurnāliem un ār savu vārdu izdeva spoži uzrakstītas, gudras grāmatas par strādnieku šķiru un nabadzīgo kvartālu iemītniekiem. Dažiem no divdesmit septiņiem darbiem, kas bija atnesuši viņam slavu, bija šādi nosau­kumi: «Ja Kristus ierastos Jaunorleānā», «Izsūktais strād­nieks», «Dzīvokļu reforma Berlīnē», «Anglijas lauku grausti», «Istsaidas iedzīvotāji», «Reforma pret revolū­ciju», «Universitātes pilsētiņa — radikālisma perēklis» un «Civilizācijas alu cilvēki».

Tomēr Kārters Votsons nebija ne slims, ne fanātisks. Šausmās viņš nevis pazaudēja galvu, bet pētīja un at­maskoja tās. Viņam bija svešs arī naivs entuziasms. Viņu glāba humora izjūta, lielā pieredze un piesardzīgā rak­stura filozofiskā ievirze. Viņš neticēja zibenīgu pārmaiņu teorijām un uzskatīja, ka sabiedrība var kļūt labāka tikai mokoši lēnā un grūtā evolūcijas gaitā. Nav ne īsu ceļu, ne pēkšņas atdzimšanas. Cilvēcei jāsasniedz pilnība tikai mokās un ciešanās, tāpat kā sociālā pilnība sasniegta agrāk.

Bet šajā vasaras vakarā Kārteru Votsonu māca ziņ­kāre. Viņš apstājās pie kāda lēta bāra. Pie tā durvīm bija izkārtne «Vendotns». Sai dzertuvei bija divas ieejas. Viena acīmredzot veda tieši uz bāru. To Kārters nepētīja. Aiz otrām durvīm stiepās šaurs gaitenis. Pa to viņš nonāca milzīgā pilnīgi tukšā istabā ar galdiņiem un krēsliem. Tālāk viņš blāvajā gaismā pamanīja klavieres. Domās nosolījies te kādreiz vēl iegriezties un papētīt cilvēkus, kuri sēž un dzer pie šiem galdiņiem, viņš turpināja ap­staigu.

No istabas neliels gaitenis veda uz virtuvīti, kur pie galda vienatnē vakariņoja Petsijs Horans, «Vendoma» īpašnieks, steigdams paēst pirms vakara apmeklētāju pie­plūduma. Petsijs Horans bija dusmīgs uz visu pasauli. Šorīt viņš bija izkāpis no gultas ar kreiso kāju, un visu dienu viņam nekas nebija veicies. Bufetnieki zināja, ka saimnieks nav labā garastāvoklī. Bet Kārters Votsons to nezināja. Kad viņš iegāja virtuvē, Petsija Horana drū­mais skatiens pievērsās žurnālam, ko Kārters turēja pa­dusē. Petsijs nepazina Kārteru Votsonu un arī nezināja, ka tas, ko viņš tur padusē, ir žurnāls. Aizkaitināts būdams, viņš nosprieda, ka svešais ir viens no tiem, kuri sabojā un izķēmo viņa bāra sienas, sprauzdami un līmēdami pie tām sludinājumus. Žurnāla krāsaino vāku viņš noturēja par sludinājumu. Ar to arī viss sākās. Ar nazi un dakšiņu rokā Petsijs pieskrēja klāt Kārteram Votsonam.

— Ārā no šejienes! — Petsijs ieaurojās. — Zinu jūsu pekstiņus!

Kārters Votsons apstulba. Sis cilvēks bija nostājies viņa priekšā kā no rotaļlietu kārbas izlēcis velniņš.

— Tu cūkosi man sienas! — kliedza Petsijs, izgāzdams neķītru epitetu straumi.

— Ja esmu jūs negribot apvainojis …

Tālāk apmeklētājs netika. Petsijs pārtrauca viņu.

— Žaunas ciet un ārā no šejienes! — uzbrēca Petsijs, izteiksmīgi vicinādams nazi un dakšiņu.

Kārters Votsons acumirklī iztēlojās, kā šie galda pie­derumi ieduras viņam sānos, un, sapratis, ka muļķīgi būtu netaisīt ciet «žaunas», strauji pagriezās uz durvju pusi. Taču paklausīgi aizejošā svešinieka mugura laikam vēl vairāk sakūra dusmas Petsijā Horanā, tāpēc šis cienī­jamais džentlmenis, nosviedis nazi un dakšiņu, metās virsū Kārteram.

Petsijs svēra simt astoņdesmit mārciņu. Tikpat daudz svēra arī Votsons. Šajā ziņā abi bija vienādi. Bet Petsijs bija neapdomīgs un rupjš kroga kauslis, turpretī Vot­sons — bokseris. Tā arī bija viņa priekšrocība. No visa spēka atvēzējies, Petsijs aizsita garām. Votsonam būtu vajadzējis iegāzt un dot kājām vaļu, taču viņam bija vēl viena priekšrocība. Bokss un visas pasaules graustu un geto rajonos iegūtā pieredze bija mācījusi viņu saval­dīties.

Strauji pagriezies, Votsons nevis sita, bet pieliecies iz­vairījās no pretinieka dūres un pārgāja klinčā. Petsijam, kas metās uz priekšu kā vērsis, bija ieskrējiena spēks, turpretī Votsonam pagrieziena brīdī tā nebija. Iznākumā abi ar visu savu trīssimt sešdesmit mārciņu smagumu no­gāzās zemē, ka nodunēja vien, pie tam Votsons atradās zem uzbrucēja. Viņš gulēja ar galvu pie lielās istabas aizmugurējās sienas. Līdz durvīm uz ielu bija simt piec­desmit pēdu, un vajadzēja kaut ko ātri izdomāt. Vis­pirms — izvairīties no skandāla. Viņam nebija nekādas vēlēšanās iekļūt avīzē te, bērnības pilsētā, kur vēl dzī­voja daudzi viņa radinieki un veci draugi.

Votsons apkļāva sev virsū guļošo cilvēku, cieši turēja viņu un gaidīja, kad, kritiena troksni izdzirdējis, kāds atsteigsies palīgā. Un palīdzība ieradās: seši vīrieši ieskrēja bārā un nostājās puslokā ap viņiem.

— Noņemiet viņu nost, puiši, — teica Votsons. — Es viņu neaiztiku un negribu ar viņu kauties.

Bet apkārt stāvošie klusēja, kā klusējuši. Votsons tu­rēja pretinieku un gaidīja. Petsijs, vairākkārt veltīgi iz­mēģinājies iesist Votsonam, ievadīja sarunas.

— Palaid mani vaļā, tad es kāpšu nost, — viņš sacīja.

Votsons atlaida viņu, bet Petsijs, pielecis kājās, nolie­cās pār guļošo pretinieku un grasījās sist.

— Celies augšā! — viņš pavēlēja.

Viņa balss skanēja bargi un nepielūdzami kā dievam pastarās tiesas dienā, un Votsons saprata, ka žēlastību nav ko gaidīt.

— Paejiet tālāk, un es piecelšos, — viņš iebilda.

— Celies augšā, ja esi kārtīgs cilvēks! — uzkliedza Petsijs, gaiši zilajām acīm degot dusmās, un viņa dūre sažņaudzās iznīcinošam sitienam.

Tajā pašā brīdī viņš atvilka atpakaļ kāju, lai spertu pretiniekam pa seju. Sakrustojis rokas, Votsons aizklāja ar tām seju un pielēca kājās tik veikli, ka sagrāba Pet- siijiu, pirms tas bija paguvis iespert. Nelaizdams viņu vaļā, Votsons teica lieciniekiem:

— Aizvāciet viņu,, zēni. Jūs redzat, ka es nesitu viņu. Es nevēlos kauties. Es gribu iet prom no šejienes.

Apkārt stāvošie nedz kustējās, nedz bilda kādu vārdu. Šis klusums vēstīja ļaunu, un Votsonam pamira sirds. Petsijs mēģināja atgrūst viņu, bet Votsons nogāza viņu uz muguras un, ticis vaļā, gribēja mesties uz durvīm. Taču skatītāji aizstājās priekšā. Viņš ievēroja to bālās, uzblīdušās sejas — tādas ir cilvēkiem, kuri nekad nav redzējuši sauli, — un saprata, ka tie ir pilsētas džungļu nakts laupītāji un plēsoņas. Viņi spieda Votsonu atpakaļ, un Petsijs atkal kā vērsis metās viņam virsū.

Votsons aptvēra viņu un, izmantojot atelpas brīdi, mē­ģināja iežēlināt šo bandu. Tomēr viņa vārdi neatrada dzirdīgas ausis. Un tad viņš izjuta, ko nozīmē bailes. Votsonam bija gadījušās līdzīgas situācijas, kad tādos zaņķos rupji apietas ar vientuļu apmeklētāju, sakropļo un sadauza viņu līdz nāvei. Viņš saprata vēl kaut ko: ja grib izglābties, nedrīkst sist ne uzbrucējam, ne viņa palīgiem.

Tomēr Votsonā uzvirmoja taisnīgs sašutums. Lai nu kā, bet septiņi pret vienu — tas nebija godīgi. Bez tam viņš bija saniknots, viņā modās cīņas alkstošs zvērs, kas snauž katrā cilvēkā. Šajā brīdī viņš atcerējās sievu un bērnus, nepabeigto grāmatu, desmittūkstoš akru lielo kalnu rančo, kuru tā mīlēja. Gara acīm pavīdēja pat zilā debess velve, saules apspīdētās, puķēm rotātās pļavas, līdz ceļiem strautā iebridušie slinkie lopi, foreļu ziba upītēs. Dzīve bija laba, pārāk laba, lai ar to riskētu dzīvniecisku dusmu

uzliesmojuma dēļ. Vārdu sakot, Kārters Votsons nomieri­nājās un sāka izjust foaiies.

Pretinieks mēģināja izrauties no prasmīgā tvēriena. Votsons atkal nogāza viņu uz grīdas un metās uz durvīm, bet atkal atdūrās pret bālģīmjiem. No jauna bija jāizvai­rās no Petsija sitieniem un jāpāriet klineā. Tas atkārto­jās vairākas reizes. Votsons kļuva aizvien mierīgāks, bet apjukušais Petsijs, nevarēdams neko padarīt pretiniekam, iedegās aizvien spīvākās dusmās. Netikdams vaļā no Vot- sona, viņš sāka sist tam ar galvu. Sākumā trāpīja ar pieri pa degunu, bet tad Votsons piespieda seju Petsijam pie krūtīm. Tagad sakaitinātais Petsijs trieca galvu pret Vot- sona pauri, sasizdams pats savu aci, degunu un vaigu. Jo vairāk viņš sevi savainoja, jo negantāk sita ar galvu.

Šis vienpusīgais cīniņš turpinājās divpadsmit piecpa­dsmit minūtes. Votsons ne reizi nesita, tikai mēģināja aiz­bēgt. Dažbrīd, kad viņš, atraisījies no pretinieka, līkumoja starp galdiņiem un centās aizkļūt līdz durvīm, bālģīmji saķēra viņu aiz žaketes un atsvieda atpakaļ pie Petsija.. Laiku pa laikam — un tas atkārtojās daudz reižu — Kār­ters sagrāba Petsiju un, vispirms pagriezis, nogāza zemē uz muguras durvju virzienā, cenzdamies tajā brīdī sa­sniegt savu mērķi.

Galu galā Votsons nopinkājies, ar asiņojošu degunu un aizpampušu aci izkļuva uz ielas un ieskrēja krūtīs polis- rnenim.

— Apcietiniet to cilvēku'! — Votsons sēca.

— Sveiks, Pētsij! — teica polismenis. — Kas te par kautiņu?

— Sveiks, Cārlij! — atbildēja bāra saimnieks., — Šis tips ienāk …

— Apcietiniet šo cilvēku! — atkārtoja Votsons,

— Lasies! Vācies prom! — teica Petsijs.

— Vācieties prom, — piebalsoja polismenis, —- citādi ietupināšu jūs.

— Neiešu prom, kamēr jūs neapcietināsiet šo cilvēku. Viņš bez kāda iemesla uzbruka man.

— Vai tā ir, Petsij? — jautāja polismenis.

— Nē-e. Es tev izstāstīšu visu, Cārlij, un, zvēru pie dieva, man ir arī liecinieki. Es sēdēju virtuvē un ēdu zupu, kad ienāca šis tips un sāka sieties man klāt. Savu mūžu neesmu viņu redzējis. Viņš bija pilnā

— Paskatieties uz mani, polismeni! — protestēja sašu* tušais sociologs. — Vai tad es esmu piedzēries?

Polismenis drūmi, naidīgi paskatījās uz viņu un pameta ar galvu, lai Petsijs stāsta tālāk.

— Sitais tips sējās man klāt. «Esmu Tims Makgrets,» šis saka, «un varu izdarīt ar tevi visu ko. Rokas augša!» Es pasmējos, bet viņš divreiz iebliež man un izgāž manu zupu. Paskaties uz manu aci. Mani tikko nenogalināja.

— Ko jūs darīsiet, polismeni? — jautāja Votsons.

— Vācieties prom, citādi es nudien apcietināšu jūs! Sajā brīdī Kārterā Votsonā uzliesmoja brīva pilsoņa

cēlais sašutums.

— Es protestēju, polismeni…

Bet polismenis sagrāba Votsonu aiz rokas tik nikni, ka viņš gandrīz vai pakrita.

— Iesim, jūs esat apcietināts!

— Apcietiniet arī viņu! — uzstāja Votsons.

— Nenāk ne prātā! — atteica polismenis. — Kāpēc jūs viņam uzbrukāt, kad viņš mierīgi ēda zupu?

II

Kārters Votsons bija līdz sirds dziļumiem sašutis. Ne vien tāpēc, ka viņu bija bez iemesla aizskāruši, pamatīgi piekāvuši un apcietinājuši. Visas rīta avīzes kā viena iz­nāca ar sensacionāliem paziņojumiem, ka Votsons dzē­rumā saķildojies ar pazīstamā «Vendoma» saimnieku. Paziņojumos nebija taisnības ne tik, cik melns aiz naga. Petsijs Horans un viņa drauģeļi aprakstīja kautiņu visos sīkumos. Nav šaubu, ka Kārters Votsons bijis piedzēries. Trīs reizes viņš iegrūsts renstelē, un trīs reizes viņš kā traks nācis atpakaļ un draudējis izārdīt bāru. «Izcilais sociologs piedzēries un iespundēts aiz restēm» — Votsons izlasīja kādas avīzes pirmajā lapaspusē, kur bija ievietots arī liels viņa attēls. Citi virsraksti skanēja šādi: «Kārters Votsons tiecas pēc čempiona titula», «Kārters Votsons da­būjis, ko pelnījis», «Ievērojamais sociologs mēģina izde­molēt kafejnīcu», «Petsijs Horans nokautējis Kārteru Votsonu trijos raundos».

Izlaists pret galvojumu, Kārters Votsons otrā rītā ieradās policijas tiesā kā apsūdzētais Kārtera Votsona lietā, lai atbildētu par uzbrukumu kādam Petsijam ITora- nam un viņa piekaušanu. Bet vispirms prokurors, kuram maksāja algu par visu «tautas» aizskārēju apsūdzēšanu, pavilka Votsonu sāņus un uzsāka neoficiālu sarunu ar viņu.

— Vai labāk nebūtu izbeigt šo lietu? — jautāja proku­rors. — Došu jums padomu, mister Votson: sniedziet mis­teram Horanam roku — un darīts! Es pateikšu tiesnesim vienu vārdu, un lietu izbeigs.

— Bet es negribu to izbeigt, — atteica Votsons. — Jūsu pienākums ir mani apsūdzēt, nevis ierosināt, lai izlīgstu ar šo … ar šo tipu.

— O, es jūs apsūdzēšu, neuztraucieties! — atcirta pro­kurors.

— Jums būs jāapsūdz arī šis Petsijs Horans, — brīdi­nāja Votsons, — tāpēc ka es iesūdzēšu viņu tiesā par uz­brukšanu un piekaušanu.

— Labāk gan sniedziet viens otram roku un izbeidziet šo lietu, — atkārtoja prokurors, un šoreiz viņa balsī bija saklausāmi gandrīz vai draudi.

Abu lietu izskatīšana bija nolikta pēc nedēļas pie poli­cijas tiesneša Vitberga.

— Tev nav nekādu izredžu, — Votsonam teica kāds viņa bērnības draugs, pilsētas vislielākās avīzes bijušais izdevējs. — Visi zina, ka tas tips tevi piekāvis. Viņam ir slikta slava, bet tas tev neko nedos. Abas lietas izbeigs. Un tikai tāpēc, ka tu esi tu. Kuru katru parastu cilvēku no­tiesātu.

— Es neko nesaprotu! — iesaucās apmulsušais socio­logs. — Tas tips ne no šā, ne no tā uzbruka un piekāva mani. Es neiesitu nevienu pašu reizi, un es …

—- Tas nav svarīgi, — draugs pārtrauca viņu.

— Bet kas tad ir svarīgi?

— Es tev pateikšu. Tu esi sacēlies pret vietējo policiju un visu politisko mašīnu. Kas tu esi? Tu pat neesi šīs pilsētas iedzīvotājs. Tu dzīvo laukos. Te tu nevari dabūt nevienu vēlētāja balsi. Tev nav nekādas ietekmes uz vē­lētājiem. Bet šis kroga īpašnieks savā rajonā var savākt ļoti daudz balsu.

— Tu gribi teikt, ka tiesnesis Vitbergs aptraipīs savas iestādes godu un lauzīs zvērestu, attaisnodams šo lopu? — jautāja Votsons.

— Gan redzēsi, — drūmi atbildēja draugs. — O, viņš nostrādās to veikli!. Viņš pasludinās ārkārtīgi likumīgu, ārkārtīgi juridisku spriedumu, kurā būs savārstīti visi mūsu enciklopēdijā atrodamie vārdi par taisnīgumu un tiesībām.

— Bet ir taču arī avīzes! — iebilda Votsons.

— Avīzes pašreiz necīnās ar varas iestādēm. Tās tevi apstrādās tā, ka nezināsi, cik vecs esi. Tu taču redzi, ko tās jau paguvušas tev nodarīt.

— Tātad tie zeļļi nerakstīs protokolā taisnību?

— Viņi uzrakstīs kaut ko tik ticamu, ka publika ticēs tam. Tu jau zini, ka viņi raksta protokolus saskaņā ar instrukcijām no augšas. Viņiem pavēlēs sagrozīt un iz­pušķot patiesību, un tev klāsies plāni, kad viņi to izdarīs. Labāk tūlīt pat izbeigt šo lietu. Tu esi iekūlies ķezā.

— Bet ir jau noteikta lietas izskatīšana.

— Tev tikai jāpasaka viens vārds, un viņi to izbeigs. Cilvēks nevar cīnīties ar mašīnu, ja viņu pašu neatbalsta mašīna.

III

Bet Kārters Votsons bija stūrgalvīgs. Viņš saprata, ,ka mašīna sadragās viņu, bet visu mūžu viņš bija krājis sociālo pieredzi, un šis gadījums bija kaut kas jauns.

Tiesas dienas rītā prokurors vēlreiz mēģināja nokārtot lietu.

— Ja jūs esat tā noskaņots, es gribētu uzaicināt advo­kātu, — sacīja Votsons.

— Tas nav vajadzīgs, — atteica prokurors. — Tauta maksā man, lai es uzturētu prasību, un es to darīšu. Bet paklausieties, ko es teikšu. Jums nav nekādu izredžu. Mēs abas šīs lietas apvienosim — un tad sargieties.

Tiesnesis Vitbergs atstāja uz Votsonu labu iespaidu. Šis neliela auguma druknais jaunais cilvēks ar gludi noskūto seju tiešām izskatījās patīkams un inteliģents. Labo iespaidu vairoja vienmēr smaidošās lūpas un jaut­rās rieviņas tumšo acu kaktiņos. Pētīgi vērodams viņu, Votsons gandrīz vai bija pārliecināts, ka viņa vecā drauga pareģojums nepiepildīsies.

Bet drīz vien Votsons mainīja savas domas. Petsijs Ho­rans un viņa dienderi sniedza tiesai veselu lēveni nepatiesu liecību. Votsons nebūtu spējis tam ticēt, ja nebūtu dzirdē­jis pats ar savām ausīm. Viņi noliedza, ka kautiņa laikā bijuši klāt pārējie četri liecinieki. Viens no lieciniekiem apgalvoja, ka atradies virtuvē un redzējis, kā Votsons bez jebkāda iemesla uzbrucis Petsijam, bet otrs, palicis bāra, redzējis, kā Votsons vēl divas reizes mēģinājis uzkrist Petsijam, kas ne pie kā nav bijis vajnīgs. Lamu vārdi, ku­rus liecinieki piedēvēja Votsonam, bija tik neizsakāmi riebīgi, ka viņi nodeva paši sevi. Tas nebija iespējams, ka viņš ņemtu mutē tādus vārdus! Bet, kad liecinieki ap­rakstīja, cik nežēlīgi viņš sitis nabaga Petsijam pa seju un kā salauzis krēslu, veltīgi mēģinādams iespert viņam, Votsonam pat nāca smiekli un tajā pašā laikā bija smagi ap sirdi. Tiesa bija farss, nekas vairāk, un, vērojot šādu zemiskumu, viņš jutās nomākts un nodomāja, cik garš ceļš cilvēcei vēl jānoiet līdz progresa virsotnēm.

Votsons nepazina sevi, un arī visniknākais ienaidnieks nepazītu viņu — par tādu trakgalvi un skandālistu viņš bija iztēlots. Bet, kā jau visos gadījumos ar juceklīgām viltus liecībām, dažās stāstu detaļās bija robi un pret­runas. Taču tiesnesis diezin kāpēc nepamanīja tās, bet Petsija advokāts veikli apgāja. Votsons nebija pagādājis sev aizstāvi un tagad priecājās, ka nebija to izdarījis.

Tomēr Votsons vēl juta zināmu uzticību pret tiesnesi Vitbergu, kad pats piegāja pie tiesas galda un sāka stās­tīt, kā viss noticis.

— Godājamais tiesnesi! Es pastaigājos pa ielu un ne­jauši…. — Votsons iesāka, bet Vitbergs pārtrauca viņu.

— Mūs neinteresē jūsu iepriekšējā rīcība, — viņš rupji uzkliedza. — Kurš pirmais iesita?

— Godājarna-is tiesrlesi, — turpināja Votsons, — man nav liecinieku, un pārliecināties par mana stāsta patiesī­gumu jūs varēsiet, tikai noklausījies to līdz galam…

Viņu atkal pārtrauca.

— Mēs te neizdodam žurnālus, — kliedza tiesnesis Vitbergs, skatīdamies uz viņu ļaunām acīm. Votsons gan­drīz vai nespēja ticēt, ka tas ir tas pats cilvēks, kura seju viņš bija pētījis pirms dažām minūtēm.

— Kurš sita pirmais? — jautāja Petsija advokāts.

Prokurors iejaucās, pieprasīdams paskaidrot, kuru no

abām lietām pašreiz izskata un ar kādām tiesībām Pet­sija advokāts iztaujā apsūdzēto. Advokāts atsita uzbru­kumu. Tiesnesis Vitbergs paziņoja, ka nekā nezina par divām apvienotām lietām. Tas viss prasīja paskaidroju­mus. Sākās ģenerālkauja, kas beidzās ar to, ka abi ju­risti atvainojās tiesai un viens otram. Lietas izskatīšana turpinājās, un Votsonam likās, ka viņš redz kabatas zagļu bandu, kas taisa traci ap godīgu cilvēku, kamēr citi velk viņam laukā maku. Mašīna darbojās — un tas bija viss.

— Kāpēc jūs iegājāt šajā iestādījumā, kam ir slikta slava? — jautāja Votsonam.

— Jau daudzus gadus es studēju ekonomiku un socio­loģiju un cenšos iepazīties .

Tālāk Votsons netika.

— Mūs neinteresē jūsu oloģijas, — pārtrauca tiesnesis Vitbergs. — Jautājums ir skaidrs. Atbildiet uz to skaidri! Vai jūs bijāt vai nebijāt iereibis? Tā ir visa jautājuma būtība.

Kad Votsons mēģināja pastāstīt, kā Petsijs savainojis sev seju, sizdams ar galvu, viņu atklāti izsmēja un ties­nesis Vitbergs atkal pārtrauca viņu.

— Vai apzināties, cik svēts ir zvērests, kuru jūs node­vāt, apsolīdams runāt tikai taisnību? — jautāja tiesnesis. — Jūs stāstāt mums pasaciņu. Tas ir neiedomājami, ka cilvēks tā kropļotu pats sevi, sizdams maigās un jutīgās sejas daļas pret jūsu galvu. Jūs esat prātīgs cilvēks. Tas taču ir neiedomājami, vai ne?

— Cilvēki zaudē spēju domāt, kad ir sadusmoti, — lēn­prātīgi atteica Votsons.

Tas dziļi aizskāra tiesnesi Vitbergu, un viņš iedegās svētās dusmās.

— Kādas jums tiesības tā runāt? — viņš kliedza. — Tā ir novirzīšanās. Tam nav nekāda sakara ar lietu. Jūs, ser, esat te, lai liecinātu par notikušo. Tiesai nav ne mazākās vēlēšanās uzklausīt jūsu viedokli, vienalga, par ko tas būtu.

— Es tikai atbildēju uz jautājumu, jūsu godība, — pa­zemīgi iebilda Votsons.

— Nekā tamlīdzīga! — atkal eksplodēja tiesnesis. — Un es brīdinu jūs, ser, brīdinu, ka ar tādu apvainojošu iztu­rēšanos jūs noskaņojat visus pret sevi. Un es gribu, lai jūs zinātu, ka mēs šajā nelielajā tiesas zālē protam ievē­rot likumus un pieklājību. Man kauns par jums.

Un, kamēr turpinājās abu juristu sīkumainais strīds, kas bija pārtraucis apsūdzētā liecību par notikumiem «Vendomā», Kārters Votsons bez kāda sarūgtinājuma, ziņkāri un tajā pašā laikā skumji vēroja, kā tepat acu priekšā darbojas varenā un nožēlojamā mašīna, kas va- dfja šo valsti, domāja par nesodīto un nekautrīgo kukuļ­ņemšanu, kuru tūkstošiem pilsētās piekopa šai mašīnai kalpojošie riebekļi. Te, šajā zālītē, tiesnesis, kas arī pa­devīgi kalpoja šai mašīnai, klanījās krodziniekam, kurš turēja savās rokās milzumu vēlētāju. Bezgodīgā, maziskā tiesas prāva bija tikai viens no piemēriem, kā darbojas šī kolosālā daudzsejainā mašīna katrā pilsētā un štatā, tūk­stoš veidolos mezdama ēnu pār visu zemi.

Kārteram ausīs skanēja pazīstama frāze: «Tas taču ir smieklīgi.» Pašā strīda karstumā viņš skaļi iesmējās, iz­pelnīdamies ar to drūmu tiesneša Vitberga skatienu. Viņš nosprieda, ka šie kauslīgie juristi ir tūkstoškārt slik­tāki par bramanīgajiem tirdzniecības kuģu stūrmaņiem, kuri prot ne tikai uzbrukt, bet arī aizstāvēties. Turpretī šie sīkie nekrietneļi slēpās aiz likuma varenās muguras. Viņi paši sita, bet nevienam citam nebija atļauts sist pretī, tāpēc ka aiz viņiem bija cietuma kameras un apro­bežoto polismeņu — šo algoto, profesionālo kaušļu nūjas. Votsons tomēr nejuta sarūgtinājumu. Viņš aizmirsa, cik rupja un liekulīga ir šī procedūra, jo tas viss bija vien­kārši smieklīgi. Votsonu izglāba humora izjūta.

Lai kā Votsonu iebiedēja un apsauca, galu galā viņam tomēr izdevās vienkārši un precīzi aprakstīt kautiņu, un, par spīti jautājumu krustugunīm, neviens sīkums viņa liecībā netika apgāzts. Pavisam citādi bija ar Petsija un abu viņa drauģeļu kliedzošajām viltus liecībām.

Gan Petsija advokāts, gan prokurors uzturēja apsū­dzību, īstenībā neko nepierādīdami. Votsons protestēja pret to, bet prokurors apklusināja Votsonu, paziņodams, ka viņš ir prokurors un zina, kas viņam darāms.

— «Petsijs Horans liecināja, ka viņa dzīvībai draudē­jušas briesmas un viņš bijis spiests aizstāvēties,» — ska­nēja tiesneša Vitberga spriedums. — «Misters Votsons liecināja to pašu. Katrs no viņiem zvērēja, ka pirmais sitis pretinieks, katrs zvērēja, ka pretinieks uzbrucis bez jebkāda iemesla. Likums paredz, ka šaubas izskaidro par labu apsūdzētajam. Šajā gadījumā šaubas ir diezgan pa­matotas. Tāpēc šajā gadījumā šaubas tiek izskaidrotas par labu Kārteram Votsonam un līdz ar to viņš tiek at­brīvots no apcietinājuma. Tas pats attiecas uz Petsija Horana lietu. Šaubas tiek tulkotas par labu viņam — un viņš tiek atbrīvots no apcietinājuma.» Es iesaku abiem apsūdzētajiem sadoties rokās un izlīgt.

Vakara avīzē Votsons vispirms izlasīja virsrakstu «Kārters Votsons attaisnots». Otrā avīzē bija rakstīts: «Kārters Votsons izbēg no soda naudas.» Bet vislabākā bija informācija, kas sākās šādi: «Kārters Votsons ir lāga zēns.» Tajā bija teikts, ka tiesnesis Vitbergs ierosinājis abiem kaušļiem sadoties rokās, ko viņi arī nekavējoties izdarījuši. Tālāk bija lasāms:

««Iedzersim uz to vienu glāzīti,» teica Petsijs Horans.

«Lai notiek!» sacīja Kārters Votsons.

Un viņi roku rokā devās uz tuvāko bāru.»

IV

Šis piedzīvojums neatstāja Votsona dvēselē nekādu rūgtumu. Tā bija vēl viena jauna «sociālā pieredze», un rezultātā Votsons uzrakstīja vēl vienu grāmatu, kuras no­saukums bija «Policijas tiesas procedūra: eksperimentāla analīze».

Pēc gada, kādā vasaras rītā aizjājis uz savu rančo, Votsons nokāpa no zirga un kājām devās pa nelielu aizu, lai apskatītu pagājušajā ziemā iestādītās kalnu papardes. Iznācis no aizas, viņš nokļuva puķēm rotātā pļavā, bur­vīgā savrupā nostūrī, kuru no pārējās pasaules šķīra zemi pakalni un koku skupsnas. Un te viņš ieraudzīja cilvēku, kas acīmredzot bija atnācis pastaigāties no vasaras vies­nīcas mazajā pilsētiņā kādu jūdzi no šejienes. Viņi sati­kās aci pret aci un pazina viens otru. Šis cilvēks bija ties­nesis Vitbergs. Turklāt tā bija nepārprotama ielaušanās svešā teritorijā, tāpēc ka Votsons bija izlicis uz sava īpa­šuma robežām zīmes, kaut gan nepiešķīra tām nekādu svaru.

Tiesnesis sniedza roku, bet Votsons izlikās neredzam.

— Politika ir netīra lieta, vai ne, tiesnesi? — viņš sa­cīja. — Es redzu gan jūsu roku, bet es negribu to spiest. Avīze rakstīja, ka es pēc tiesas esot sniedzis roku Petsi­jam Horanam. Jūs zināt, ka tas nav taisnība, bet atļaujiet pateikt, ka es tūkstošreiz labprātāk sniegtu roku viņam un viņa nekrietnajiem līdzskrējējiem nekā jums.

Tiesnesis Vitbergs bija ārkārtīgi uztraukts, un, kamēr viņš krekšķinādams un stomīdamies mēģināja bilst kādu vārdu, Votsonu, kurš skatījās uz viņu, pēkšņi apskaidroja kāda doma, un viņš nolēma izstrādāt asprātīgu un ļaunu joku.

— Es nedomāju, ka cilvēks ar tādām zināšanām un pie­redzi kā jums var būt tik ļauns, — teica tiesnesis.

— Ļauns? — iebilda Votsons. — Nu, nē. Tas nav manā dabā. Un, lai jūs pārliecinātos par to, es parādīšu kaut ko interesantu, kaut ko tādu, ko jūs nekad nebūsiet redzē­jis. — Votsons pacēla no zemes akmeni, kas bija dūres lielumā. — Vai redzat to? Skatieties uz mani!

To teikdams, Votsons spēcīgi iesita ar akmeni sev pa vaigu. Viņš pāršķēla miesu līdz kaulam, un izšļācās asinis.

— Akmens bija pārāk ass, — viņš paskaidroja pār­steigtajam policijas tiesnesim, kas nosprieda, ka Votsons zaudējis prātu. — Vajadzēja tikai mazlietiņ ieskrambāt. Tādās lietās galvenais ir ticamība.

Kārters Votsons sameklēja gludāku akmeni un ar to vairākas reizes vieglāk iesita sev pa vaigu.

— Aha, — viņš nodudināja, — pēc pāris stundām vaigs būs skaistā zaļganmelnā krāsā. Tas būs pārliecinoši.

— Jūs esat jucis! — trīcošā balsī sacīja tiesnesis Vit­bergs.

— Nerunājiet rupjības! — teica Votsons. — Vai jūs re­dzat manu nobrāzto un asiņojošo seju? Jūs to izdarījāt ar labo roku. Jūs man iesitāt divas reizes. Tas ir zvērīgs neizprovocēts uzbrukums. Manai dzīvībai draud briesmas. Man ir jāaizstāvas…

Tiesnesis Vitbergs bailēs atkāpās, redzot sev pie paša deguna Votsona dūres.

— Pamēģiniet tikai desist man, un es likšu apcietināt jūs, — draudēja tiesnesis.

— To pašu es teicu Petsijam, — atbildēja Votsons. — Un vai zināt, ko viņš izdarīja, kad es vinatn pateicu to?

— Nē.

— Luk, kol

Tajā pašā mirklī Votsona labā dūre trāpīja pa tiesneša Vitberga degunu, un godājamais jurists nogāzās augš­pēdu zālē.

— Celieties augšā! — pavēlēja Votsons. — Celieties augšā, ja esat kārtīgs cilvēks. Tā man teica Petsijs, jūs to jau zināt.

Tiesnesis Vitbergs negribēja celties augšā, bet Votsons saņēma viņu aiz apkakles un uzrāva kājās tikai tādēļ, lai pataisītu viņam zilu aci un tad atkal apgāztu viņu augš­pēdu. Tad sākās spīdzināšana pēc indiāņu parauga. Ties­nesi Vitbergu piekāva pēc visiem likumiem. Viņam sita pa vaigiem, pa ausīm, viņu vilka ar seju pa zemi. Un visu laiku Votsons rādīja, kā to darījis Petsijs Horans. Reizi pa reizei atjautīgais sociologs iesita tā, lai rastos īsts asinsizplūdums. Vienu reizi, uzslējis nabaga tiesnesi stā­vus, viņš tīšuprāt sasita sev degunu pret šī džentlmeņa galvu. No deguna sāka tecēt asinis.

— Redziet nu! — iesaucās Votsons, paiedams nost un veikli iztriepdams asinis pa visu krūtežu. — Jūs to izda­rījāt. Jūs iegāzāt man ar dūri. Tas ir šausmīgi. Esmu tikko dzīvs. Man atkal ir jāaizstāvas.

Un tiesnesis Vitbergs atkal dabūja ar dūri pa seju un nokrita zālē.

— Es likšu apcietināt jūs, — viņš sacīja šņukstēdams.

— To pašu teica Petsijs.

— Zvērīgs uzbrukums … bez iemesla .,«

— Arī to teica Petsijs.

— Es noteikti likšu jūs apcietināt.

— Ja vien jums izdosies aizsteigties man priekšā.

Ar šiem vārdiem Kārters Votsons nokāpa aizā, uzlēca zirgā un jāja uz pilsētu.

Pēc stundas, kad tiesnesis Vitbergs bija atklibojis līdz savai viesnīcai, ciema konstebls viņu apcietināja: Kārters Votsons bija apsūdzējis tiesnesi vardarbībā un piekau­šanā.

V

— Godājamais tiesnesi, — otrā dienā Votsons teica ciema tiesnesim, pārtikušam fermerim, kurš pirms trīs­desmit gadiem bija beidzis lauku skolu, — tā kā šim Solam Vitbergam iešāvies prātā apsūdzēt mani piekau­šanā, es ierosinātu abas lietas izskatīt kopā. Liecības un fakti abos gadījumos ir vienādi.

Tiesnesis piekrita, un abas lietas izskatīja reizē. Vot­sons, kā apsūdzības liecinieks, runāja pirmais un izklās­tīja, kā viss noticis.

— Es plūcu puķes, — viņš liecināja, — plūcu puķes uz paša zemes, ir nedomādams, ka varētu draudēt bries­mas. Pēkšņi starp kokiem parādījās šis cilvēks un skrēja man virsū. «Es esmu Dodo,» viņš saka, «un varu pataisīt tevi zilu un melnu. Rokas augšā!» Es pasmaidīju, bet viņš tajā mirklī — baukš! — nogāza mani zemē un izsvaidīja puķes. Viņš lamājās visneķītrākajiem vārdiem. Tas bija zvērīgs uzbrukums bez kāda iemesla. Paskatieties uz manu vaigu, uz manu degunu. Tos nevar vairs pazīt. Viņš, jādomā, bija piedzēries. Nebiju paguvis attapties no pārsteiguma, kad viņš sāka man sist. Manai dzīvībai draudēja briesmas, un es biju spiests aizstāvēties. Tas ir viss, godājamais tiesnesi, lai gan visbeidzot es gribu teikt, ka galīgi nekā nesaprotu. Kāpēc viņš nosauca sevi par Dodo? Kāpēc tik zemiski uzbruka man?

Tā Sols Vitbergs ieguva plašu priekšstatu par nepatiesu liecību mākslu. Sēdēdams savā augstajā krēslā, viņš bieži ar iecietību bija klausījies nepatiesas liecības šādos sa­fabricētos gadījumos, bet te nepatiesa liecība pirmo reizi vērsās pret viņu pašu, turklāt viņš vairs nesēdēja ties­neša krēslā, tiesas izpildītāju, polismeņu nūju un cietuma kameru sargāts.

— Godājamais tiesnesi! — viņš iesaucās. — Es nekad neesmu dzirdējis tik nekaunīgus melus…

Votsons pielēca kājās.

— Godājamais tiesnesi, es protestēju. Jūsu pienākums ir lemt, kur taisnība, kur meli. Lieciniekam tikai jāiz­stāsta, kā viss noticis. Viņa paša viedoklim vispār nav nekāda sakara ar lietu.

Tiesnesis pakasīja pakausi un diezgan flegmātiski izrā­dīja savas dusmas.

— Pilnīgi skaidrs, — viņš sacīja. — Esmu pārsteigts par jums, mister Vitberg. Jūs apgalvojat, ka esot tiesne­sis, ka labi pārzināt tiesvedību, un tomēr rīkojaties tik pretlikumīgi. Jūsu izturēšanās un rīcība, ser, liek man domāt, ka jūs esat kaktu advokāts. Šis ir vienkāršs var­darbības un piekaušanas gadījums. Mēs esam te, lai no­skaidrotu, kurš pirmais sitis, un mūs neinteresē, kā jūs vērtējat mistera Votsona personiskās īpašības. Stāstiet tālāk!

Sols Vitbergs būtu aiz apbēdinajuma iekodis sasistajā un uztūkušajā lūpā, ja tā tik stipri nesāpētu. Bet viņš saņēma sevi rokās un skaidri un ticami izstāstīja visu.

— Godājamais tiesnesi, — teica Votsons, — es gribētu, lai jūs pajautājat, ko viņš darīja manos īpašumos.

— Jautājums vietā. Ser, ko jūs darījāt mistera Votsona īpašumos?

— Es nezināju, ka tie ir viņa īpašumi.

— Tā ir ielaušanās svešā teritorijā, godājamo ties­nesi! — teica Votsons. — Brīdinājuma zīmes ir izliktas redzamā vietā.

— Es neredzēju nevienu zīmi, — taisnojās Sols Vit­bergs.

— Es pats esmu redzējis tās! — izgrūda tiesnesis.

— Tās nevar neredzēt. Un es brīdinu, ser: ja mēģināsiet izlocīties ar meliem tādos sīkumos, var rasties šaubas par daudz svarīgākiem punktiem jūsu liecībā. Kāpēc jūs iesi- tāt misteram Votsonam?

— Godājamais tiesnesi, es jau teicu, ka neiesitu ne­vienu reizi.

Tiesnesis paskatījās uz Kārtera Votsona sasisto un uz- pampušo seju, tad bargi palūkojās uz Solu Vitbergu.

— Paskatieties uz šī cilvēka vaigu! — viņš nodārdi- nāja. — Ja jūs neesat ne reizi sitis, kā tas var gadīties, ka viņš ir tā sadauzīts un savainots?

— Kā jau paskaidroju …

— Esiet uzmanīgs! — tiesnesis brīdināja.

— Es būšu uzmanīgs, ser. Es runāšu tikai taisnību. Viņš iesita pats' sev ar akmeni. Viņš iesita sev ar diviem akmeņiem.

— Vai tas ir iespējams, ka cilvēks, jebkurš cilvēks, ja vien viņš ir pie pilna prāta, kropļotu pats sevi, sizdams ar akmeni sev pa jutīgo seju? — jautāja Kārters Votsons.

— Izklausās pēc pasaciņas, — piebilda tiesnesis.

— Mister Vitberg, vai jūs bijāt iereibis?

— Nē, ser.

— Vai jūs nekad nedzerat?

— Tikai pa reizei.

Tiesnesis dziļdomīgi apsvēra atbildi.

Votsons izmantoja to un pameta ar aci Solam Vitber- gam, bet dziļi aizvainotais džentlmenis nesaskatīja šajā situācijā nekā smieklīga.

— Dīvains, ļoti dīvains gadījums, — paziņoja tiesnesis, sākdams lasīt spriedumu. — Abu pušu liecības ir pilnīgi pretrunīgas. Liecinieku nav. Katrs apgalvo, ka otrs uz­brucis viņam, un man nav iespējams noskaidrot patiesību. Taču man ir pašam savs viedoklis, mister Vitberg, un es ieteiktu jums turpmāk turēties tālāk no mistera Votsona īpašumiem un braukt prom no šejienes …

— Tādu apkaunojumu! — Sols Vitbergs izgrūda.

— Sēstieties, ser! — pērkonīgā balsī pavēlēja tiesnesis. — Ja jūs vēlreiz pārtrauksiet mani, es sodīšu jūs par ne­cienīgu izturēšanos pret tiesu. Un brīdinu, ka sodīšu bargi: jūs pats esat tiesnesis, un jums jāciena tiesa. Ta­gad es nolasīšu spriedumu.

Likums paredz, ka šaubas izskaidro par labu apsūdzē­tajam. Kā jau teicu, man nav iespējams noskaidrot, kurš sitis pirmais, tāpēc man par dziļu nožēlu … — Šajā vietā tiesnesis aprāva teikumu un bargi paskatījās uz Solu Vit- bergu, — abās šajās lietās esmu spiests attaisnot apsū­dzēto. Džentlmeņi, jūs abi esat brīvi.

— Iedzersim uz to vienu glāzīti, — Votsons sacīja Vit- bergam, kad viņi gāja ārā no tiesas zāles, bet sašutušais džentlmenis atteicās iet ar viņu zem rokas uz tuvāko bāru.