Savādais viesis

SAVĀDAIS VIESIS

Patlaban grasījos beigt populāru apcerējumu par telpu un laiku, te piepeši man šķita, ka dzirdu aiz loga kaut ko skrapstam.

— Muļķības, — es pats sev teicu, — tā ir dzirdes halucinācija — droši vien no pārpūlēšanās. Uzrakstīšu vēl vienu rindkopu un likšos gultā. Tātad: «Laika un telpas neatgriezeniskumu pierāda jau tas vien, ka .. .»

Pēkšņi atkal skaidri izdzirdēju aiz loga dīvaino skaņu. Atri noliku pildspalvu. Jāatzīstas, man kļuva neomulīgi. Es dzīvoju astoņpadsmitajā stāvā. Nama siena dienvidu pusē, uz kuru iziet mans logs, ir pilnīgi gluda, tur nav nedz balkonu, nedz kādu izciļņu. Kas gan varētu būt aiz loga rūts uz šaurās ārējās dzegas? Varbūt tas ir balodis? Ja nemaldos, baloži gan naktīs guļ, jo sevišķi tādā aukstā marta naktī…

Vēlreiz kaut kas noskrapstēja, un tad atskanēja viegls klauvējiens. Pielēcu kājās. Vispirms man iešāvās prātā, ka jāpamodina kaimiņš. Tomēr laikus atcerējos, ka viņš taču ir aizbraucis komandējumā. Piespiedu sevi pieiet pie loga un strauji atrāvu aizkaru. Aiz rūts tupēja kaķis. Parasts kaķis — pelēks ar melnām svītrām, garām ūsām un apaļām, dzeltenām acīm. Ieraudzījis mani, viņš žēli saviebās un ieņaudējās. Mute plati atpletās, garās ūsas atliecās gandrīz līdz ausīm, bet acīs iezibējās zaļas dzirkstelītes.

— Ak tu nešķīsteni! — es iesaucos. — Kur tu esi uzlīdis, draņķis tāds!

Uzmanīgi atvēru logu, sakampu minci aiz apkakles un nosviedu istabā uz grīdas.

Kaķis saboza spalvu, nopurinājās un palūkojās man tieši acīs. Šķiet, viņa skatienā bija neliels pārmetums.

— Draņķis tāds! — es atkārtoju un ielēju ar drebošām rokām sev baldriāna pilienus.

Kaķis aplaizījās un panācās tuvāk.

— Vai tu arī gribi? — zobgalīgi pajautāju.

— M-jā, — kaķis atbildēja un vēlreiz aplaizījās.

— Kā tad, tūlīt dabūsi! — es teicu, ielikdams baldriāna pudelīti skapī.

— Tas nav pieklājīgi! — man ausīs noskanēja vārdi.

— Bet naktī ložņāt pa astoņpadsmitā stāva palodzēm — vai tas ir pieklājīgi? — es atcirtu. — Tpū, sasodīts, rādās, ka sāku jau pats ar sevi sarunāties.

Paskatījos, kur palicis kaķis. Notupies uz dīvāna, tas pētoši raudzījās manī. Tā vien šķita, ka gaida, lai sāku ar šo pļāpāt.

— Nu, nelieti, kas tevi uzdzina te, augšā? — es jautāju. — Varbūt tu man to paskaidrosi?

Kaķis nicīgi nošņācās.

— Re nu, — es pamāju, — tagad tu vari šņākt, cik uziet, pelēkais lops!

— Sarunājoties lietot lamu vārdus ir vulgāri, — kaķis teica. — Tas liecina par zemu inteliģences līmeni. Man ir bezgala nepatīkami sākt mūsu iepazīšanos ar moralizēšanu, taču esmu spiests …

— ???

Taja brīdī man acīmredzot patiešām nebija pārāk inteliģents izskats, jo kaķis padomājis turpināja:

— Lūdzu, piedodiet, negribēju jūs sarūgtināt. Labāk iepazīsimies! Mani sauc par Sokrātu.

— ? ? ?

— Sokrāts, — kaķis atkārtoja. — Vai jūs saprotat, ko es saku?

Manas smadzenes darbojās drudžainā ātrumā! Vispirms iešāvās prātā delīrijs. Pēc tam mēģināju atcerēties, ko šovakar biju dzēris … Šķiet, madeiru no kolekcijas … Varbūt tādēļ? Bet ja nu viss ir daudz vienkāršāk: ja, sēdēdams pie rakstāmgalda, esmu aizsnaudies? … Papurināju galvu un mēģināju koncentrēties. Paraustīju sev degunu, pavilku aiz auss ļipiņas. Tad paņēmu kaklasaites piespraudi un uzmanīgi iedūru sev pirkstā. Nē, šķiet, ka es nesapņoju. Skaidri sajutu savu ķermeni un pat sāpes no dūriena …

Pamanīju, ka visu šo laiku kaķis ar interesi mani vēro.

Tad man atausa gaisma: tas taču ir dresēts kaķis! Bez šaubām, un viss ir velnišķīgi vienkārši. Aizmucis no cirka. Tagad jau iemanījušies tā izdresēt dzīvniekus, lai tie taisa visādus trikus. Sim kaķim iemācījuši runāt. Tpū, un es vēl brīnījos! . ..

Jutu milzīgu atvieglojumu, tā ka tūlīt atguvu pašsavaldīšanos un kļuvu drošs.

— Izrādās, ka tu esi viltnieks, — es teicu. — Skolots! Lai notiek, iepazīsimies ar! Tātad tu esi Sokrāts. Mans vārds ir Vasja.

— Mur-r .. . Vasja… — kaķis atkārtoja. — Ļoti patīkami, lai gan — mazliet izklausās pēc iesaukas. Man bija kāds paziņa — Vasja, tikai viņš… — Kaķis saminstinājās.

— Vai tev nepatīk mans vārds? Ja ne, sauc mani par Vasiliju Nikandroviču.

— Ai nē, — kaķis pieklājīgi atbildēja. — Vasja skan vienkāršāk un … intīmāk. Saukšu jūs par Vasju.

— Tātad norunāts! Bet tagad, Sokrāt, dod man ķepu, sasveicināsimies.

— Tā taču nav pieņemts! Tas ir tik arhaiski… .

Sokrāts izrunāja šos vārdus ļoti skaidri un pareizi, bet ar tikko jūtamu ārzemnieka akcentu.

— Oho, arhaiski! — neviļus iesaucos. — Sokrāt, tev taču ir bagāts vārdu krājums! Interesanti — kā tu spēji iemācīties tik labi runāt? …

Man šķita, ka šis jautājums kaķi samulsina. Viņš paraustīja ūsas un, mazliet padomājis, atbildēja:

— Tencinu! Jūs esat ļoti laipns. Lai gan… taisnību sakot, es neesmu izņēmums. Pie mums gandrīz visi tā runā.

— Patiešām?

— Jā . .. Bet, piedodiet, Vasja, man ir neliels lūgums — vai jūs neņemsiet ļaunā?

— Nē, nepavisam!

— Sakiet man «jūs»! Neesmu pieradis, ka, mani uzrunājot, saka «tu» — man tas mazliet derdzas.

— O-o! — novilku, nedaudz apmulsis. — Lai gan — ar lielāko prieku. Ja jau «jūs», tad «jūs» …

— Pateicos, — Sokrāts teica. — Ceru, ka jūs neiztraucēju ar savu ierašanos?

— Nē jel! Tomēr es gribētu zināt: kā tu… tas ir, kā jūs nokļuvāt aiz mana loga?

— Mur-r! — kaķis iesaucās. — Tas bija ārkārtīgi nepatīkami. Es pats ari lāgā neaptvēru. Laikam Ksans būs izstrādājis muļķīgu joku.

— Ksans? Kas ir Ksans?

— Ksans? Kā lai jums to paskaidroju? Ksans — tas ir Ksans. Mēs abi esam lieli draugi, kaut ari dažbrīd viņš ir neciešams. Mēs dzīvojam visi kopā: tētis, mamma, Ksans un es. Ksans ir viņu dēls. Turpretī es tāpat vien mitinos pie viņiem, kopš esmu nācis pasaulē. Mēs esam viena ģimene, kaut arī piederam pie dažādām — kā to mēdz saukt — sugām.

Jutu, ka man atkal noreibst galva.

— Paklausies, Sokrāt, — es teičru, — tas ir, paklausieties … Beidziet melst niekus! Kāds te sakars ar tēvu un māti? Jūs esat aizbēdzis no cirka. No kura: no vecā vai arī no jaunā, ko nupat atklāja? Uz kuru pavēlēsiet jūs rītdien nogādāt?

— Kas ir «cirks»? — Sokrāts jautāja. — Es nepazīstu tādu cirku. Nekad neesmu pat dzirdējis par cirku. Jums acīmredzot būs vieglāk mani nogādāt pie tēva, mātes un Ksana.

— Pieņemsim, — es teicu, — ka tu, tas ir, ka jūs neesat neko dzirdējis par cirku. Pieņemsim, ka tā ir taisnība, lai gan es tam neticu: tu zini pārāk daudz visādu vārdu, lai nezinātu vārdu «cirks» … Taču liksim cirku pagaidām mierā. Kur tad pašlaik ir tavs tētis un mamma?

— Viņi nav mani, viņi ir Ksana tētis un mamma. Domāju, ka viņiem jābūt kaut kur netālu . ..

— Ko nozīmē — «netālu»? Šajā mājā, šajā ielā? Vai šajā pilsētā? Maskavā patlaban ir vairāk nekā astoņi miljoni iedzīvotāju.

— Maskavā? — Sokrāts domīgi atkārtoja. — Nu kā tad, Maskavā! Mēs pagājušajā nedēļā ieradāmies Maskavā! Un apmetāmies telpās, kas ir ļoti līdzīgas jūsu istabai. Tur vienīgi nebija tik… — Sokrāts sastomījās. — Tik vecmodīgu mēbeļu …

— Vecmodīgas mēbeles! — sašutis iesaucos. — Tu šīs greznās, vieglās mēbeles sauc par vecmodīgām? Tas ir •—

jūs saucat tās par vecmodīgām? Interesanti gan, no kurienes jūs esat ieradies Maskavā, ja tādas mēbeles jums šķiet vecmodīgas! Sī māja tikai šopavasar ir būvēta, un šīs ir vismodernākās mēbeles.

Es jau gribēju viņam pateikt, cik samaksāju par istabas iekārtu, taču laikus attapos un apklusu.

— Piedodiet, — Sokrāts sacīja. — Nepavisam nevēlējos jūs aizvainot. Mēbeles, bez šaubām, nav sliktas, un jums ir tiesības uzskatīt, ka tās… kā jūs minējāt… ir vismodernākās. Arī šo māju varat uzskatīt par gluži jaunu. Lai gan šorīt mamma aizkaitināta uzskaitīja tētim visu, kā trūkst šajā mājā, un tētis apsolīja pameklēt kaut ko labāku.

— Tētim, protams, būs ārkārtīgi viegli izpildīt savu solījumu, — es ironiski piebildu.

— Kā tad, jo nav nekā vienkāršāka par dzīvesvietas maiņu, — Sokrāts piekrita.

— No kurienes jūs īsti atceļojāt? — es painteresējos.

— No kurienes atce … ko tas vārds nozīmē?

— No kādas pilsētas jūs esat te ieradušies? Es domāju — tētis, mamma, Ksans un… jūs pats, Sokrāt.

— Mēs atlidojām no Kalabaškinas.

— Kas gan tā par Kalabaškinu? Kur tā atrodas?

— Kur atrodas Kalabaškina? — Sokrāts brīnījās. — Jūs, Vasja, nezināt, kur atrodas Kalabaškina? Kāpēc jūs zobojaties par mani tāpat kā Ksans? Varbūt jūs domājat kādu citu Kalabaškinu? Nē, nē, mēs atlidojām tieši no tās pašas, kuru sauc par teorētiskās fizikas galvaspilsētu. Tētis tur strādāja … institūtā … Mur-r, es aizmirsu, kā to sauc, nu, tajā pašā, kā jau jūs zināt, kur pēta četru dimensiju telpas lauku …

— M-jā, — es teicu. — Vai zināt, Sokrāt, labāk runāsim par kaut ko citu …

Tas viss, bez šaubām, varēja arī būt smalks cirka triks, taču, no otras puses ņemot, ja Sokrāts patiešām dzīvo kāda fiziķa ģimenē un šis fiziķis bijis tik nepiesardzīgs, ka iemācījis kaķim runāt, — tā jau var rasties lielas nepatikšanas gan fiziķim, gan noslēpumainajam institūtam, kas atradās man nezināmajā Kalabaškinā.

Kādu brīdi sēdējām abi un klusējām. Tad Sokrāts nožāvājās un aplaizījās.

— Sokrāt, varbūt jūs gribat ēst? — attapies pavaicāju.

— Pateicos. Es neatteiktos …

— Man ir siļķe, pildīti pipari, krabji.. s

Uzskaitītie produkti neizraisīja Sokrātā sajūsmu.

— Desa …

— Mēs gan vispār esam veģetārieši, — Sokrāts ieminējās. — Es gribu teikt — tētis, mamma, Ksans un es pats. Taču desu vienu reizi esmu nogaršojis. Mani pacienāja Ksana draugs. Man desa patika …

— Tad ir jauki! — es nopriecājos. — Tūlīt pagatavošu jums .,. uzkožamos.

— Pateicos.

— Vai vēlaties ar maizi vai bez tās? — es jautāju,

sagriezdams desu.

— Labāk bez maizes.

— Sakiet — vai jūs peles ķerat? — es apjautājos, nolikdams viņam šķīvīti ar sīkos gabaliņos sagrieztu desu.

— Ko jūs, Vasja, runājat, tas taču nav humāni! — Sokrāts iebilda, ķerdamies pie ēdiena.

Ticis galā ar desu, viņš vēlreiz pateicās un sāka mazgāties.

Varu teikt, ka man kaķi nav sevišķi simpātiski. Taču Sokrāts bija apbrīnojami kārtīgs un labi audzināts dzīvnieks. Ar nožēlu iedomājos, cik vienpusīgas ir mūsu zināšanas. Nodarbodamies tikai ar vienu jautājumu loku, izrādās, esam kļuvuši galīgi profāni visās citās nozarēs. Iekams nebiju ticies ar Sokrātu, man nebija ne mazākās nojausmas, kādi sasniegumi gūti dzīvnieku dresūrā. Agrāk, kā šķiet, tika uzskatīts, ka tādiem dzīvniekiem kā kaķiem vispār nav iespējams neko iemācīt… Es gan pats cirkā nebiju bijis vismaz pusotra desmita gadu… Nolēmu, ka visdrīzākajā laikā sākšu paplašināt savu redzesloku: aiziešu uz cirku, uz zooloģisko dārzu un, ja Sokrāts būs jāatdod viņa saimniekiem, noteikti pats iegādāšos kaķi. Bet kas tomēr ir tēvs, māte un Ksans? Kur viņus meklēt? Viegli varu iekulties nepatikšanās. Kurš gan negribēs dabūt runājošu kaķi… Laikam vislabāk būs, ja nesteigšos un pagaidīšu,t kad avīzēs tiks ielikts sludinājums vai arī paziņos pa radio. Sokrāta saimnieki,, noraizējušies par sava mīluļa pazušanu, noteikti viņu meklēs, visticamāk, ka griezīsies laikrakstos vai radio .., Varu jau, protams, piesardzīgi apjautāties arī cirkā… Lai gan tagad es gandrīz vairs nemaz nešaubījos, ka Sokrātam ar cirku nav nekāda sakara. Viņam nepiemita tā familiaritāte, kāda ir cirka māksliniekiem. Nē, nē, Sokrāts patiešām ir no ļoti inteliģentas ģimenes …

Un tad es iebelzu sev pa pieri. Man taču ir žurnālista

magnetofons! Pašreiz ir grūti pateikt, kas notiks tālāk, taču nekad nevar būt par lieku lente, kurā ierakstīta intervija ar runājošu kaķi. Galu galā to varēs izmantot pat radioraidījumā «Pazīsti dzimto zemi».

Steidzīgi uzliku jaunu lenti un ieslēdzu magnetofonu. Izdzirdējis klikšķi, Sokrāts satrūkās.

— A, — viņš noteica, — magnetofons… Cik milzīgi liels!

— Nebūt ne, — es iebildu. — Tas ir ļoti portatīvs modelis.

— Ņau! — Sokrātam paspruka. Taču tūlīt viņš savaldījās, palūkojās uz mani tāds kā apjucis, ar tādu kā nožēlu un novērsās.

— Sakiet, — es vēlreiz atgriezos pie jautājuma, kas mani interesēja, — kā jums izdevās iemācīties tik labi runāt cilvēku valodā?

— Jūs droši vien gribējāt teikt — krievu valodā? — Sokrāts precizēja.

— Vai tad jūs protat arī citas?

— Mamma man iemācīja mazliet franču valodu, bet pašreiz mēs abi ar Ksanu mācāmies angļu valodu. Tomēr angļu valoda man grūti padodas. Es laikam savu mūžu neiemācīšos pareizi izrunāt angļu vārdus.

— Ļoti interesanti! Bet jūs sākāt ar krievu valodu, vai ne?

— Visi jau sāk ar to, — Sokrāts atturīgi noteica.

— Kā to saprast — visi? Ko jūs ar to domājat?

Sokrāts pārsteigts paskatījās uz mani.

— Ko gan citu — sistēmu SKS … Kā lai to atšifrē?… Pasakiet taču priekšā, jūs jau zināt. . . Mur-r, atcerējos: starpsugu kontaktu sistēmu … Pēc šīs sistēmas …

Tā sākās mana intervija. Mēs runājām visu nakti. Lai gan Sokrāts arvien biežāk un biežāk žāvājās un laiku pa laikam pameta izteiksmīgus skatienus uz samta spilvenu dīvāna stūrī, es tikai uzdevu viņam jautājumus — citu pēc cita.

Neslēpšu, ka daudzas Sokrāta atbildes iedzina mani strupceļā… Savu mūžu vēl nebiju juties tāds profāns kā tajā neaizmirstamajā naktī, kad intervēju šo pašu apbrīnojamāko kaķi, kādu vien biju redzējis. Daudz kas no tā, ko Sokrāts stāstīja, man bija pilnīgi nesaprotams. Vai gan citādi maz varēja būt? Bioloģiju biju mācījies toreiz, kad šajā zinātnē neierobežoti valdīja Lisenko idejas, turklāt man tai nekad neatlika laika. Izrādījās, ka tā

ir ļoti attīstījusies. Nakts saruna ar Sokrātu man atklāja, cik bezgala atpalicis esmu bioloģijas zinātņu jomā, neko nejēdzu no starpsugu kontaktiem, starpsugu valodu programmētas mācīšanas un daudzām jo daudzām citām apbrīnojamām lietām.

Es jau grasījos apbērt Sokrātu ar komplimentiem par viņa pārsteidzošo erudīciju, bet viņš kautri pavēstīja, ka nebūt neesot izņēmums. Viņš pazīstot kādu baltu kaķe- nīti, kura lieliski runājot itāliski, un vilku sugas suni, kurš pārvaldot septiņas valodas, strādājot par sargu kaut kādās drupās un vadājot pa šīm drupām ekskursantus. Netiku gudrs, kas tās par drupām, taču kautrējos vēlreiz pajautāt. Jutu, ka mani jautājumi Sokrātam itin bieži šķiet naivi, un bija skaidri redzams, ka viņam ne visai patīk izskaidrot to, kas, pēc Sokrāta domām, ir pats par sevi saprotams… Tikai tad, kad pavaicāju, kāds, viņaprāt, ir starpsugu kontaktu galamērķis, Sokrāts neizturēja.

— Pat Ksans neuzdotu tādu jautājumu, — viņš nočukstēja ar vieglu pārmetumu. Pēc tam sāka spriedelēt par mežonīga barbarisma gadsimtiem, savstarpēju ienaidu un iznīcināšanu un nākamībā gaidāmo augsto humānismu, starpsugu draudzību, sadarbību, saprašanos un cieņu.

— Līdz pilnīgai harmonijai, bez šaubām, vēl ir tālu, — Sokrāts secināja, — taču agrāk vai vēlāk tā tiks sasniegta: to garantē prāta attīstības dabiskā gaita. Vai tā nav, Vasja?

Steidzos viņam piekrist, tomēr piebildu, ka šajā virzienā, kā redzams, pagaidām vēl maz kas ir darīts. •

— Man, piemēram, — es uzsvēru, — līdz šim nav gadījies sastapties ar citu sugu pārstāvjiem, kas būtu pietiekami sagatavoti drošu starpsugu kontaktu nodibināšanai. Nupat aizvakar Maksis — manas dzīvokļa kaimiņienes foksterjers — ne par šo, ne par to, kad gāju viņam garām, sakampa mani aiz kājas.

— Jā, jā, — Sokrāts žāvādamies man piebalsoja. — Ari man, Vasja, dažreiz nācies sadurties ar bezgala nekulturāliem … es, protams, lūdzu piedošanu… jūsu sugai radniecīgiem pārstāvjiem. Bet nekas, nekas, laiks darbojas mūsu labā … Vai tagad, Vasja, nederētu mazliet atpūsties? Šķiet, jau uzausis rīts? …

Man bija uz mēles vēl milzum daudz jautājumu, kurus gribēju uzdot savam ciemiņam, tomēr jutu, ka tā būtu

viesmīlības viselementārāko norma pārkāpšana. Tādēļ es tikai pateicu:

— Protams, Sokrāt, jums jāatpūšas. Iekārtojieties uz šī dīvāna, kā jums pašam ērtāk. Centīšos jūs netraucēt.

Viņš nebija otrreiz lūdzams, atlaidās uz sāniem, nolika galvu uz samta spilvena, izstiepās un aizvēra acis.

Tomēr man vajadzēja Sokrātu vēlreiz traucēt. Bija taču jāsameklē viņa saimnieki, bet es pat nezināju, kāds tiem uzvārds.

— Paklausieties, Sokrāt, — es teicu. — Pēdējais jautājums: kāds tētim un mammai ir uzvārds?

— Uzvārds? — Sokrāts vaicāja, pavērdams vienu aci. — Ak uzvārds! — viņš žāvādamies atkārtoja. — Neatceros .,. Kāda tam nozīme? Tēti jau visi tāpat pazīst. Lūdzu, ļaujiet man gulēt!

Magnetofonu neizslēdzis, izgāju laukā no istabas, klusu aizvērdams durvis, un aizslēdzu tās.

Galu galā — ja tētis, mamma un Ksans patiešām dzīvo mūsu mājā, es bez pūlēm namu pārvaldē visu noskaidrošu. Sokrāts taču teica, ka viņi atlidojuši uz Maskavu pagājušajā nedēļā.

Bet namu pārvaldē nikna pasu nodaļas darbiniece man pavēstīja, ka ne šonedēļ, ne pagājušajā nedēļā, ne arī pirms mēneša mūsu mājā nav ievākušies jauni iemītnieki. Stāvoklis kļuva sarežģītāks… Ja nu Sokrāts patiešām būs aizmirsis, kāds uzvārds ir tētim, mammai un Ksanam?

Turklāt — vai viņš nav sajaucis datumus, kad aizbrauca no Kalabaškinas? Viņš taču beigu beigās kaķis vien ir …

Painteresējos, vai namu pārvalde reģistrē mājdzīvniekus, kas mitinās mūsu namā.

— Kādus dzīvniekus? — pasu nodaļas darbiniece saskaitusies jautāja. — Vai suņus? Mums suņi nav jāreģistrē …

— Mani interesē kaķi. Vai kaķus jūs pierakstāt?

Darbiniece tā paskatījās uz mani, ka es vienā mirklī

sarāvos maziņš. Tad viņa cienīgi kā skaldīt noskaldīja:

— Man nav laika ar jums te jokus dzīt. Jūs neļaujat man strādāt. Skaidrs?

Un viņa novērsās, likdama saprast, ka saruna beigusies.

Nolēmu tomēr nepadoties.

/

— Lūdzu, atvainojiet, — es viņai teicu. — Es jautāju pavisam nopietni. Man nepieciešams uzzināt, kam šajā mājā ir kaķi. Kā lai es to noskaidroju? Vai jūs man to nepateiktu?…

Darbiniece tik strauji pavērsās pret mani, ka es jau gaidīju jaunu sašutuma pilnu repliku, taču viņa pēkšņi kļuva vēlīgāka.

— Kas jūs tāds esat? — viņa jautāja. — Vai tik nebūsiet no epidstacijas?

— Nē, es šajā mājā dzīvoju. Bet šoreiz mani tas interesē kā žurnālistu, — es steidzos piebilst. — Te būs mana apliecība.

— Skaidrs! — viņa atcirta. — Raksti ar: šajā mājā kaķu nav. Cik bija, tik sētnieki noķēra un atdeva vārīt ziepēs. Mums viss ir pilnīgā kārtībā. .. Vai kāds būtu kur pieklīdis? — darbiniece pēkšņi attapās un pārlaida man aizdomīgu skatienu. — Kurā dzīvoklī tas ir?

Atri viņu nomierināju, ka neviens nekur nav pieklīdis, un steidzos prom no namu pārvaldes.

«Re, kā tas ir … Ziepēs … Visur jau vēl nemāca kaķiem runāt un necenšas attīstīt starpsugu kontaktus … Nekas cits neatliek,» es prātoju, soļodams pa ielu, «būs jāiet uz cirku. Lai varētu rīkoties tālāk, jāizslēdz arī šī iespēja…»

Cirkā sekretārei — jaunai meitenei — paskaidroju, ka man nepieciešams runāt ar direktoru. Direktors, protams, bija ārkārtīgi aizņemts, taču arī šeit noderēja mana žurnālista apliecība. Direktors bija ar mieru mani pieņemt.

Sekretāre ieveda mani nelielā kabinetā, un es ieraudzīju sirmu, izspūrušu resnīti ar zelta zobiem un drūmu skatienu. Resnītis dzēra kafiju un pa telefonu ar kādu rājās. Nepabeidzis sarunu, viņš nometa klausuli un jautājoši pablenza uz mani.

Stādījos priekšā un piesardzīgi apvaicājos, vai vakar no cirka nav izbēdzis kāds dresēts dzīvnieks.

— Izbēga, — direktors atbildēja. — Un kas tad ir?

Man pēkšņi kājas ceļgalos kļuva slābanas, un es apsēdos uz krēsla maliņas. Tātad Sokrāts …

— Kas izbēga? — tikko dzirdami jautāju.

— Melnā pantera. Par laimi, ir jau noķerta un atvesta atpakaļ. Tā ka, jaunais cilvēk, nekādas sensācijas nav.

Gribēju viņu noskūpstīt. Tomēr man vajadzēja pavisam droši pārliecināties.

— Piedodiet, — es teicu, — bet vai dresēts kaķis jums nav aizmucis?

— Kas … kas? …— Direktors sarauca uzacis.

— Dresēts kaķis.

Direktors sāka smieties. Viņa smiekli bija dārdoši, pat karotīte kafijas tasē šķindēja.

— Nesaprotu — kāpēc jūs smejaties? — es atļāvos direktoram aizrādīt.

Viņš apklusa un sāka slaucīt tumši pietvīkušo seju ar rūtainu kabatlakatu. Tad skaļi nošņaucās un teica:

— Jūs esat oriģināls. Briesmīgi oriģināls. Ha, ha, ha! Dresētu kaķu nemēdz būt.

— Kā tā — nemēdz būt? -

— Nav! Kaķi ir visdumjākie dzīvnieki pasaulē. Neviens neuzņemas viņus dresēt. Nav nekādas jēgas. Iespējams, ka varētu vienīgi kaķenes, bet tikai tad, ja tām spalva ir triju krāsu …

— Ja nu es tomēr jums parādītu dresētu kaķi?

— Tik un tā es neticētu.

— Bet ja šis dresētais kaķis prastu pat runāt?

— Neticētu …

— Kaut arī jūs pats būtu ar viņu parunājies?

— Arī tad ne… Kā jūs teicāt, ar ko man būtu jāparunājas?

— Ar kaķi. Ar kaķi, kurš runā krieviski tikpat labi kā mēs abi.

— Paklausieties! — direktora balss kļuva skaļāka. — īzbeidziet savus idiotiskos trikus! Sakiet, ko vēlaties, vai ari palieciet sveiks!

— Lai notiek, — es teicu. — Ja jums neviens nav aizbēdzis — uz redzēšanos!

Pagriezos, lai ietu prom, taču direktors mani aizturēja.

— Pagaidiet jel! — viņš iesaucās. — Kāda velna pēc jūs izgudrojāt to joku ar kaķi?

— Es neko neesmu izgudrojis.

— Tātad jums ir dresēts kaķis?

— Pieņemsim, ka ir.

— Ir vai nav?

— Jā, ir.

— Un viņš izrunā vārdus?

— Veselus teikumus. Var pat referēt par starptautisko stāvokli.

— Paklausieties, — direktors teica, — vai jūs, jaunais cilvēk, pats neesat no kaut kurienes izmucis?

■— Ja jūs neticat…

— Skaidrs, ka neticu. Tomēr, ja jūs man parādītu kaķi, kuram esat iemācījis tā ņaudēt, ka šī ņaudēšana kaut vai daļēji atgādinātu cilvēka valodu, es ,..

— .Ko tad jūs darītu?

— Ko es darītu? Neko nedarītu … Mani tikai māc lielas bažas, ka viens no mums ir šķīries no saprāta.

— Uz redzēšanos, — es teicu.

— Nē, pagaidiet! Kur tas kaķis ir?

— Manā dzīvoklī.

— Ek, sasodīts, lai notiek! Brauksim! Ja šis kaķis vai izteikt kaut vai trīs vārdus, es viņu ņemšu. Bez šaubām, kopā ar jums.

— Bet paklausieties …

— Nē, tagad klausieties jūs. Brauksim… Vienosimies pēc tam. Ja kaķis runās, jūs to nenožēlosiet.

— Bet es pat nedomāju …

— Mani neinteresē, ko jūs domājat. Man jāredz jūsu kaķis. Sekretāre, mašīnu!

«Patiesību sakot, tā būs pat labāk, ja viņš apskatīs Sokrātu,» es klusībā prātoju, sekodams resnītim lejā pa rezerves izejas stāvajām kāpnēm. «Vismaz pārbaudīšu savus vakardienas iespaidus.»

Visu ceļu, kamēr mašīna lēnām slīdēja pa ļaužu pilnajām centra ielām, resnītis nelika mani mierā.

— Tātad viņš runā? Desmit vārdus? … Ha, ha! Kas to būtu domājis! . .. Piecpadsmit? … Ai, ai, ai! Divdesmit? Nē, nē, tas nevar būt… Es neticu, nē …

Kad piebraucām pie manām mājām, izrādījās, ka lifts nedarbojas. Tādos gadījumos mēdz teikt, ka esot «sanitārā diena». Jozām augšā pa nebeidzami garajām kāpnēm. Jutu, ka man kājas ļogās. Beidzot sasniedzām mana dzīvokļa kāpņu laukumiņu. Arējās durvis bija līdz galam vaļā. Kaimiņiene virtuvē kaut ko cepa, jo visa trepju telpa bija deguma smakas pilna. Mēs ar direktoru ieskrējām gaitenī un, smagi elpodami, apstājāmies pie manas istabas durvīm. Paklausījos. Istabā viss bija klusu. Sāku grābstīties pa kabatām, meklēdams atslēgu. Kad esmu uztraucies, nekad to nevaru uzreiz atrast.

Pēkšņi aiz durvīm kaut kas noknikšķēja. Knikšķis bija tik skaļš, ka resnais direktors arī to sadzirdēja. Viņš tūlīt kļuva uzmanīgs. Piespiedu ausi pie durvīm, un direktors sekoja manam paraugam. Izdzirdējām aprautu sarunu.

— Vai redzi, ko tu esi izstrādājis, palaidņa puika, — teica maiga, apbrīnojami patīkama _ sievietes balss.

— Laime, ka mēs viņu tūlīt atradām. Ātrāk, Sokrāt!

— Manu mīļo, manu labo Sokrātiņ, — atskanēja bērna balstiņa. — Es nekad, nekad vairs tā nedarīšu. Piedod man, Sokrātiņ!

— Ātrāk, Ksan, ātrāk! Ja tētis nojautīs, ka mēs atkal esam aiztikuši viņa mašīnu, viņš ļoti dusmosies. Ņem Sokrātu uz rokām, mums jāsteidzas …

— Pagaidiet! — es izmisīgi aiz durvīm iekliedzos.

— Lūdzu, pagaidiet! Vienu mirklīti! Man noteikti ar jums jāparunājas … Lūdzu … Ak dievs, kur es esmu iegrūdis to sasodīto atslēgu! …

Beigu beigās sataustīju to džempera kabatā. Rokas trīcēja, un es nespēju uzreiz trāpīt atslēgas caurumā. Vēl nebiju paguvis atvērt durvis, bet jau zināju, ka esmu nokavējies. Viņi laikam bija ļoti steigušies, jo dzīvoklis taču bija pilns ar dūmiem. Bet varbūt viņi gluži vienkārši negribēja ar mums tikties? .. . Kas to lai_ zina? …

Istaba, protams, jau bija tukša. Arī Sokrāta uz dīvāna nebija.

Es viņu pasaucu, pārliecināts, ka Sokrāts neatsauksies. Tā patiešām bija. Viņiem vajadzēja būt .kaut kur pavisam tuvu — gan mammai, gan Ksanam, gan Sokrātam. Tajā pašā laikā nekādi vismilzīgākie starpgalaktiku attālumi nespēja viņus vēl drošāk un neredzamāk šķirt no manis. Cik gadu desmiti vai simti paies, iekams viņi atkal parādīsies šajā istabā? .. .

«Kāds stulbenis es biju! Man vajadzēja tūlīt uzminēt, kas te par āķi, un sēdēt tepat pie Sokrāta, bet es metos klaiņāt pa pilsētu . .. Aizgāju uz cirku! Skaidrs, ka viņiem bija jāierodas pēc sava Sokrāta. Viņi taču nevarēja pamest Sokrātu nelaimē. Un Sokrāts to zināja. Zināja, ka viņu noteikti izglābs. Tāpēc mierīgi likās uz auss…»

Apsēdos uz dīvāna un saķēru galvu rokās. No bēdām un dusmām man gribējās kliegt.

Kāds pieskārās manam plecam.

Resnais direktors stāvēja man blakus un domīgs grozīja sirmo galvu.

— Lai notiek, — viņš teica. — Beidziet! Labi, tas ir itin labi. Tam var būt panākumi. Šo to mēs, protams, mainīsim, taču principā esmu ar mieru. Tas būs kas neredzēts un oriģināls. Kāpēc jūs man uzreiz neteicāt, kas tas par triku? Nebija nekādas vajadzības izdomāt visas

šīs muļķības ar kaķi. Vai tad es neesmu mākslinieks? Vai es neprotu atšķirt labu numuru no haltūras?

— Par ko jūs runājat? — es klusu jautāju.

— Viņš vēl prasa! Par visu kopā. Pilnīga ilūzija: gan jūsu satraukums, gan visas tās balsis aiz durvīm, pat tāds apbrīnojams ozona un neparasti izmeklētu smaržu sajaukums. Ja tādu ilūziju radītu visai skatītāju zālei, būtu nepiedzīvoti panākumi. Mums ir maz labu iluzionistu. Var pat teikt, ka nemaz nav. Jūsu numurs gūs panākumus.

— Nekādu numuru nebūs, — es noguris teicu. — Viss ir beidzies, pat lāgā nesācies. Lūdzu, piedodiet un atstājiet mani vienu.

— Izbeidziet tiepties, — sacīja direktors. — Vienosimies!

— Nekad.

— Kāpēc ne?

Ko gan es varēju viņam atbildēt? Kā paskaidrot! Mans skatiens atdūrās pret magnetofonu,

— Te ir! — Es norādīju uz magnetofonu. — Vai redzat? Nekas nav bijis. Es jūs piemānīju. Tas ir tikai ieraksts magnetofona lentē.

Viņš neticēja. Pagrozīja galvu un tad pavēstīja:

— Labs ir, pagaidīšu. Es jau saprotu — reakcija. Pēc tāda sasprindzinājuma nav viegli. Te būs mans telefona numurs. Vēlāk piezvaniet. Kas attiecas uz magnetofonu — to nu jūs velti… Kad mēs ienācām istabā, tas bija izslēgts. Es paskatījos. Tomēr galvenais — šī smarža. It kā es nezinātu, ka tādu smaržu īstenībā nemaz nav,..

Viņš nolika uz galda papīra lapiņu un klusu izgāja, aizvērdams durvis.

Jā, šis resnītis, šis direktors bija īsts mākslinieks. Turklāt viņš prata novērtēt skaisto. Žēl, ka pievilšu viņa cerības. Viņš nebija kļūdījies .. . Smaržas patiešām apbrīnojamas. Vienīgais, kas palicis par piemiņu no maniem viesiem. Mamma laikam ir ļoti skaista. Tik burvīgas smaržas var lietot vienīgi ļoti skaista sieviete. Turklāt viņa, bez šaubām, ir ārkārtīgi drosmīga. Viņi laikam visi ir drosmīgi. Pat Sokrāts… Cik žēl, ka vakar neiedomājos viņu nofotografēt.

Lai gan — man vēl ir palikusi magnetofona lente. Nakts intervijas ieraksts. Bet vai ir palicis? … Mamma ierodoties izslēgusi magnetofonu. Bet tas daikts, ar kuru viņi pie mums atlidoja, varēja sabojāt ierakstu. Steigšus

pārtinu lenti un ieslēdzu magnetofonu. Nu kā tad — nekas, ne vārda … Ieraksts pilnīgi pazudis .,. Jūsu piesardzība, mammīt, kā izrādās, bijusi lieka: jums nemaz nevajadzēja izslēgt magnetofonu. Tik un tā mēs neko neuzzinātu …

Re nu, kā cilvēkam nav laimējies! … Bet, patiesību sakot, kāpēc nav laimējies? Es taču redzēju Sokrātu, pat sarunājos ar viņu. Dzirdēju mammas un Ksana balsi. Uzzināju, kādi viņi būs. Bez šaubām, ļoti maz uzzināju… Tomēr citi, piemēram, mūsu pasu nodaļas darbiniece nezina ne to pašu. Taču nepieciešams, lai zinātu visi. Tas ir noteikti vajadzīgs! Zēl, ka man nepalika pierādījumi. Bet var iztikt arī bez tiem . ..

Piegāju pie rakstāmgalda un ieraudzīju savu nepabeigto manuskriptu. Te nu ir: «Laika neatgriezeniskumu apstiprina jau tas vien…» Tagad varu izmest to papīrgrozā.

Piezvanīju redaktoram un pateicu, ka raksts par telpu un laiku nebūs. Toties būs fantastisks stāsts. Pēc tam sēdos pie galda un uzrakstīju šo stāstu.

Varbūt to nemaz neiespiedīs. Redaktors uzskatīs, ka mans stāsts ir pārāk fantastisks. Tādā gadījumā es pats to reizēm pārlasīšu tumšos marta vakaros. Pārlasīšu un klausīšos: vai tur aiz loga rūts neskrabinās Sokrāts…