Notika tā, ka Fiedas un misis Epingvelas ccļi sastapās. Jāpastāsta, ka Freda bija jauna dejotāja, grieķiete, parei­zāk sakot, gribēja, lai viņu uzskata par grieķieti, kaut gan daudziem jautājums par viņas tautību palika neno­skaidrots, jo Fredas klasiskie vaibsti šķita pārak ener­ģiski, toties dažubrīd, jāteic gan, ļoti reti, viņas acīs uz­zibsnīja velnišķīgas dzirkstis, kas izraisīja vēl lielākas šaubas par viņas tautību. Vienīgi nedaudziem, turklāt tikai vīriešiem, bija gadījies redzēt šīs ugunis, bet, ko tās reiz bija apdedzinājušas, tas nespēja tās aizmirst līdz mūža galam. Pati Freda par sevi nekā nestāstīja, bet mierīgos brīžos viņā patiesi jautās kaut kas helēnisks. Visā apvidu no Cilketas līdz Sentmaiklai nevienam nebija krāšņāku kažokādu kā Fredai, un viņas vārds mūžam skanēja vī­riešu mutē. Misis Epingvela turpretim bija kapteiņa sieva, arī pirmā lieluma zvaigzne, un viņas orbītā ietilpa Dau- sonas smalkākā sabiedrība — tā sabiedrība, ko nezinātāji dēvēja par «ierēdniecību». Sitka Čārlijs reiz bija braucis kopā ar misis Epingvelu suņu pajūgā tālu ceļu — bries­mīgā bada gadā, kad cilvēka dzīvība bija mazāk vērts nekā krūzīte miltu, — un viņš šo sievieti cēla vai debe­sīs. Sitka Cārlijs bija indiānis; viņš sprieda no sava pri­mitīva viedokļa; taču ciematā Polārā loka tuvumā viņa vārdam bija svars un viņa spriedumu neviens nedomāja pārsūdzēt.

Abas sievietes bija neatvairāmas vīriešu siržu lauzējas, tikai katra savā veidā. Misis Epingvela valdīja pati savā namā Kazarmās, kur čumēja un mudžēja ievērojamu ģi­meņu jaunākie dēli, ka arī augstākajās policijas, admi­nistrācijas un tiesas aprindās. Freda valdīja pilsētā, taču vīrieši, pār kuriem valdīja viņa, bija tie paši, kurus misis Epingvela cienaja ar tēju un konserviem savā guļbaļķu mājā kalna nogāzē. Abas šīs sievietes vienu no otras šķīra tāds pats tālums, kāds Ziemeļpolu šķir no Dienvid­pola; un, kaut arī viņas droši vien bija viena par otru dzirdējušas un, iespējams, gribēja pat uzzināt šo to vairāk, tomēr nekad šo savu vēlēšanos neizpauda. Un dzīve būtu ritējusi tālāk rāmi un mierīgi, ja nebūtu uzradusies kāda jauna persona — apburoša sieviete, izbijis modelis, kas pa pirmo ledu iebrauca Dausonā ar lielisku suņu pajūgu un pasaules slavenības oreolu ap galvu. Ungāriete ar ska­nīgo vārdu Lorēna Lisnaji bija par iemeslu cīņas sāku­mam, un tikai viņas dēļ misis Epingvela nokāpa no kalna un ielauzās Fredas valstībā, bet Freda savukārt pameta pilsētu, lai saceltu apjukumu un nemieru gubernatora ballē.

Klondaikai šie notikumi droši vien jau kļuvuši par hro­niku, taču Dausonā tikai pavisam nedaudziem bija zinā­mas to aizkulises; un, kas tās nezināja, tie arī nespēja pilnīgi izprast ne kapteiņa sievu, ne grieķu dejotāju. Un, ja tagad visi prot viņas pareizi novērtēt, tad tas ir vienīgi Sitkas Čārlija nopelns. Šā stāsta galvenie fakti pierak­stīti pēc viņa vārdiem. Maz ticams, ka Freda būtu uzska­tījusi kaut kādu papīra smērētāju par savas vaļsirdības cienīgu vai arī misis Epingvelai būtu labpaticis kādam sīki izstāstīt, kas noticis. Iespējams tas ir, bet īsti ticams gan ne.

Jādomā, ka Floids Vanderlips bija spēcīgs vīrs; sprie­žot pēc nostāstiem par viņa mūža pirmajiem gadiem, viņu nav biedējis ne grūts darbs, ne liess ēdiens. Briesmu brī­žos viņš bijis īsts lauva, un, kad reiz vajadzējis atsist simtiem izbadējušos cilvēku uzbrukumu, viņš vērojis sa­vas šautenes mirdzošo tēmēkli tik aukstasinīgi, kā šādā mirklī to spētu vienīgi retais. Viņam piemita tikai viena vājība, bet, tā kā īstenībā to izraisīja spēka pārpilnība, tad tā nemaz par vājību nebija uzskatāma. Visas rakstura īpašības viņam bija spilgti izteiktas, taču nebija pietiekami līdzsvarotas. Tādēļ arī iznāca tā: kaut gan Floids Van­derlips pēc dabas bija cilvēks, kas ātri iemīlas, tomēr mīlas alkas viņā snauduļoja visus tos gadus, kad viņš pārtika vienīgi no brieža gaļas un sasmakušām zivīm un klaiņoja pa apledojušām kraujām, meklējot teiksmainas zelta atradnes. Tikai pēc tam, kad viņš bija iedzinis pie­teikuma mietiņu un nospraudis savas robežas vienā no bagātākajiem Klondaikas zelta laukiem, pamodās mīlas alkas, un, iekarojis pienācīgu vietu sabiedrībā kā visu atzīts Bonanzas zelta karalis, viņš pilnīgi nonāca mīlas ilgu varā. Pēkšņi viņš atcerējās kādu Savienotajās Valstīs palikušu meiteni un iestāstīja pats sev, ka tā viņu droši vien vēl gaida un ka sieva būtu ļoti patīkams ieguvums vīrietim, kas dzīvo aiz sešdesmit trešā ziemeļu platuma grāda. Tādēļ, sacerējis izjustu vēstuli, viņš tai pievienoja čeku par summu, ar ko līgavai pietika visu izdevumu seg­šanai, pūra iegādei un kompanjones nolīgšanai, un nosū­tīja to visu kādai Flosijai. Flosijai? Nebija grūti uzminēt, kada šī meitene ir! Lai nu būtu kā būdams, viņš uzcēla omulīgu mājiņu savā zelta laukā, nopirka namu Dausonā un pavēstīja paziņām, ka nolēmis drīzumā apprecēties.

Tūliņ tomēr arī atklājās Floida nepastāvība. Gaidīt līga­vas atbraukšanu bija visai garlaicīgi, un viņa ilgi snau­dusī sirds nebija ar mieru tādu garu laika sprīdi nīkt bezdarbībā. Flosijai vajadzēja ierasties drīz, bet Lorēna Lisnaji jau bija klāt. Un izšķirošs faktors bija ne tikai tas vien, ka Lorēna Lisnaji jau atbraukusi, bet arī tas, ka viņas pasaules slava jau bija mazliet apdilusi un arī pati Lorēna vairs nebija tik jauna kā tajos gados, kad pozēja augstdzimušu mākslinieču amatieru darbnīcās, bet kardināli un prinči atstāja savas vizītkartes viņas dzī­vokļa priekštelpā. Arī viņas finansu stāvoklis nebija ne­kāds spožais. Pieradusi savā laikā pie pārpilnības, viņa tagad bija nodomājusi mesties uzbrukumā kādam Bonan­zas zelta karalim, kura bagatība būtu par lielu, lai iekļau­tos ar sešām zīmēm rakstāmā skaitlī. Tāpat kā daudzās kaujās slavu guvis karavīrs, kas, noguris ilgās kara gai­tas, meklē klusu un mierīgu vietiņu, arī viņa atbrauca uz Ziemeļiem, lai apprecētos. Reiz viņai gadījās ieraudzīt Floidu Vanderlipu, kas Klusa okeāna Piekrastes sabied­rības veikalā patlaban pirka Flosijai galdautus, un šis mirklis izšķīra visu turpmāko.

Vecpuisim mēdz piedot daudz tādu grēciņu, kurus sa­biedrība nekavējoties bargi pārmetīs, tiklīdz viņš neapdo­mīgi būs saistījies ar ģimenes saitēm. Tā notika arī ar Floidu Vanderlipu. Drīz vajadzēja atbraukt Flosijai, un tādēļ tūliņ sākās nevalodas, tiklīdz ļaudis ieraudzīja Lo- rēnu Lisnaji vizināmies viņa suņu pajūgā pa galveno ielu. Kad Dausonā ieradās žurnāliste, avīzes «rCansas-Citttj Star» korespondente, — Lorēna aizbrauca tai līdzi un vēroja, kā žurnāliste nofotografē Vanderlipa zelta atradnes pie Bonanzas un kā rodas apcerējums, kas aizpildīs sešas avīzes slejas. Toreiz abas dāmas tika cienātas ar kara­liskām pusdienām Flosijai celtajā mājiņā pie galda, kas bija apklāts ar Flosijai pirktu galdautu. Sākās apciemo­jumi, vizināšanās, viesības, kaut gan, jāatzīstas, nekur netika pārkāptas pieklājības robežas; tomēr vīrieši sāka to pārrunāt, bet sievietes ļaunīgi trīt mēles. Tikai misis Epingvela neko negribēja dzirdēt. Līdz viņai, protams, at­klīda tālas baumu atbalsis, taču viņas dabā bija ticēt visam labajam, ko runa par cilvēkiem, un noraidīt visu jauno, tādēļ viņa tenkās neklausījās.

Pavisam citādi bija ar Fredu. Viņai nebija nekāda pa­mata žēlot vīriešus, un brīnumainā kārtā viņas sirds tie­cās pie sievietēm … pie sievietēm, kam līdzi just bija vēl mazāks pamats. Un Fredas sirds pievērsās Flosijai, kas jau bija devusies tālajā ceļā uz saltajiem Ziemeļiem, kur viņu varbūt nemaz vairs negaida. Bikla, sirsnīga meiča ar maz­liet apvītušu muti, bet mīlīgām, apaļām lūpām, kupliem, gaišiem matiem, ar acīm, kurās mirdz pieticīga līksme un vienkāršs dzīves prieks, — tādu Freda iztēlojās Flosiju. Taču brīžiem viņa iedomājās arī citādu Flosiju — nogu­rušu sievieti ar salā nozilējušu, līdz acīm ietuntuļotu se­jiņu brienam kamanām nopakaļ. Un tādēļ Freda dejodama reiz uzsmaidīja Floidam Vanderlipam.

Pasaulē nebūs daudz tādu vīriešu, kurus nesatrauktu Fredas smaids. Un Floids Vanderlips nebija tiem pieskai­tāms. Burvīgās izbijušās pozētājas Lorēnas Lisnaji lab­vēlība bija viņu pamudinājusi palūkoties pašam uz sevi pavisam citādām acīm, un grieķu dejotājas smaids šo jauno uzskatu vēl jo vairāk nostiprināja — viņš sāka apzināties, ka ir «interesants vīrietis».

Acīm redzot, — viņš nodomāja, — man piemīt dziļi slēptas ļoti vērtīgas īpašības, un abas sievietes ir tas pamanījušas. Floids pats lagā neapzinājās, kas tās varētu būt par īpašībām, tomēr neskaidri nojauta, ka viņam tas tomēr piemīt, un kļuva iedomīgs. Vīrietis, kas spēj pie­saistīt divu tādu sieviešu uzmanību, nevar būt parasts cilvēks. Kādā brīvā brīdi vajadzēs papētīt pašam savu vērtību, — viņš nodomaja, — bet pagaidām jāizmanto tas, ko dāvā dievi. Un tūliņ Floidam prāta sīki iedzēla doma — ar ko gan viņš savaldzinājis Flosiju? Un viņš sāka rūgti nožēlot, ka aicinājis meiču pie sevis. Par precībām ar

Fredu, protams, nevarēja būt ne runas. Viņam pieder ba­gātākās zelta raktuves pie Bonanzas, ir redzama vieta sabiedrībā un līdz ar to uzlikta arī zināma atbildība par savu rīcību. Bet Lorēna Lisnaji ir sieviete, kāda viņam vajadzīga. Tā savā laikā dzīvojusi ar plašu vērienu; tā pratīs būt viņa mājas cienīga valdniece un piešķirt spo­žumu viņa dolāriem.

Taču Freda, reiz viņam uzsmaidījusi, turpināja smaidīt, un viņš sāka pavadīt daudz laika viņas sabiedrībā. Kādu dienu arī viņa aizjoņoja pa galveno ielu Floida suņu pa­jūgā, un izbijusī pozētāja kļuva domīga un, nākamajā reizē ar Floidu Vanderlipu satikusies, žilbināt apžilbināja viņu ar nostāstiem par saviem prinčiem un kardināliem un atgadījumiem galma dzīvē, kur darbojošās personas bija karaļi, aristokrāti un viņa pati. Viņa parādīja uz ele­ganta papīra rakstītas vēstules, kas sākās ar uzrunu «Mana mīļā Lorēna» un beidzās ar vārdiem «Jūs mīlē­dama» un kādas pašreiz valdošas karalienes parakstu. Floids sirds dziļumos brīnīt brīnījās, kāpēc gan tāda aug­sta dāma pazemojas tik tālu, ka veltī kaut minūti sarunai ar viņu. Taču Lorēna spēlēja savu spēli gaužām gudri, salīdzināja Floidu ar šiem slavenajiem rēgiem, kuru lie­lākā daļa bija viņas fantāzijas augļi, un vienmēr salīdzi­nāja tā, ka salīdzinājums iznāca viņam labvēlīgs, bet Floi- dam Vanderlipam apreiba galva aiz sajūsmas pašam par sevi un augstprātīgas nožēlas par visu pasauli, kura tik ilgi nebija pamanījusi viņa vērtību. Bet Freda rīkojās vēl viltīgāk. Viņa glaimoja tā, lai to nejustu. Ja viņai vaja­dzēja pazemoties, neviens nepamanīja viņas pazemoša­nos. Ja kāds vīrietis izjuta viņas labvēlību, tad ši sajūta tika iedvesta tik smalkjūtīgi, ka nabadziņš gudrodams ne­spēja izgudrot, kā tā radusies. Tā Freda aizvien stiprāk savaldzināja Floidu Vanderlipu un ik dienu vizinājās viņa kamanās.

Un te nu misis Epingvela izdarīja kļūdu. Valodas par Floidu Vanderlipu kļuva arvien skaļākas un konkrētākas, viņa vārdam aizvien biežāk sāka pīt klāt dejotājas vārdu, un beidzot tas viss nonaca ausīs arī misis Epingvelai. Arī viņa domāja par to, kā mokasīnos ieautā Flosija pat­laban stundu pēc stundas mēro garo ceļu, un Floids Van- derlips saņēma ielūgumu uz tēju namā kalna nogāzē; pir­majam ielūgumam sekoja citi. Viņam aizrāvās elpa, un viņš pilnīgi apreiba pašpatikā. Vēl nekad neviens vīrietis nebija kritis par upuri tādai viltībai. Trīs sievietes — tur­klāt kādas sievietes! — cīnījās par viņa dvēseli, kamēr ceturtā steidzās šurp, lai pieteiktu savas tiesības uz to.

Bet labāk pastāstīsim par misis Epingvelu un viņas kļūdīšanos. Vispirms misis Epingvela visu piesardzīgi pārrunāja ar Sitku Čārliju, no kura grieķiete reiz bija pir­kusi suņus. Taču misis Epingvela nevienu nesauca vārda. Par sievieti, ar kuru aizrāvies Floids Vanderlips, viņa tikai ieminējās — «Tā … ē… drausmīgā persona», un Sitka Cārlijs atkārtoja — «Tā … ē… drausmīgā per­sona», ar to domādams izbijušo modeli. Un viņš pilnīgi pievienojās misis Epingvelai, cik nejēdzīgi ir, ja sieviete grib atvilt līgavai līgavaini.

— Viņa taču vēl ir meitenīte, Čārlij, — sacīja misis Epingvela, — droši vien pavisam jauniņa. Atbrauks svešā mala un būs šeit vientuļa kā koks, neviena drauga. Te kaut kas jādara.

Sitka Cārlijs apsolījās palīdzēt un aiziedams nodomāja, cik nešpetns meitietis ir Lorēna Lisnaji un cik cēlas sie­vietes ir misis Epingvela un Freda, tik stipri ņemdamas pie sirds kādas nepazīstamas Flosijas likteni.

Jāpiebilst, ka misis Epingvela bija sieviete ar atklātu dvēseli. Sitka Cārlijs reiz bija kopā ar viņu braucis pār Klusuma Kalniem un pēc tam nostāstīties vien nespēja par viņas dzidro, pētījošo skatienu, skaidro, skanīgo balsi, ne­aprakstāmo taisnīgumu un godīgo sirdi. Lūpas viņai pašas no sevis vērās pavēlēm, un viņa bija pieradusi allaž ru­nāt atklātu valodu. Ar Floidu Vanderlipu viņa to neuz­drošinājās, tādēļ ka redzēja, kas šis par vīru; toties viņai nepietrūka drosmes nokāpt no kalna un aiziet pie dejotājas. Misis Epingvela un viņas vīrs kapteinis pacēlās pari sīk- maņu aizspriedumiem. Viņa domāja, ka jāredz šī sieviete pašai savām acīm, jāaprunājas ar to, un tas viņai neli­kās nekāds kauns. Veselas piecas minūtes viņa sešdesmit grādu salā nostāvēja sniegā pie jaunās grieķietes mājas, kavēdamās sarunās ar kalponi, lai uzzinātu, ka netiks šaja namā ielaista, un atgriezās mājās nikna un dziļi apvai­nota. «Par ko šī sieviete sevi uzskata, atsacīdamās mani pieņemt?» neizpratnē sev jautāja misis Epingvela. Varēja bezmaz iedomāties, ka viņas apmainījušās lomām un misis Epingvela ir vienkāršā dejotāja, kuru sava mājā nav ielaidusi kapteiņa sieva. Ja Freda būtu uzkāpusi pie viņas kalnā — gluži vienalga, kādā nolūkā, — viņa, misis

Epingvela, mīļu prātu būtu viņu uzņēmusi, abas būtu pa­sēdējušas pie kamīna kā līdzīga ar līdzīgu un no sirds izrunājušās. Viņa bija pārkāpusi sabiedrības pieņemtās normas un sevi pazemojusi, bet viņai par šādiem pārkā­pumiem nebija tādi uzskati kā citām sievietēm, kas dzī­voja lejā, pilsētā. Taču šajā brīdī viņai bija kauns, ka pati sevi likusi apsmieklā, un sirds dziļumos viņa Fredu nosodīja.

Bet Freda nebija to pelnījusi. Misis Epingvela bija ze­mojusies un gribējusi satikties ar viņu, izraidīto, bet Freda, stingri ievērojot sava iepriekšējā stāvokļa tradīci­jas, šo tikšanos nepieļāva. Viņa ilgojās pielūgt tādu sie­vieti kā misis Epingvela, viņai nebūtu lielāka prieka kā uzņemt to savā mājā un kopā pasēdēt, kaut tikai stun­diņu tāpat vien pasēdēt, bet viņa cienīja misis Epingvelu un cienīja pati sevi, lai arī neviens cits viņu necienīja, un tādēļ viņa sev aizliedza to, ko viskvēlāk vēlējās.

Freda vēl nebija atžirgusi no misis Makfī — garīdz­nieka sievas nesenā apciemojuma, kura metās viņai virsū kā dzīvs pārmetumu un draudu viesulis, tādēļ nespēja iedomāties, kāds iemesls varētu būt kapteiņa sievas vizī­tei. Freda nekādu sevišķu vainu neapzinājās, un sieviete, kas šoreiz bija klauvējusi pie durvīm, droši vien nedo­māja par viņas dvēseles glābšanu. Kādēļ tā bija nākusi? Lai cik liela bija Fredas dabiskā ziņkāre, viņa tomēr no­cietināja sirdi un, būdama lepna kā visi, kam nav ar ko lepoties, tagad savā istabā trīcēja kā meitene pēc mīļotā pirmajiem glāstiem. Misis Epingvela cieta, atgriezdamās uz savu māju kalnā, taču Freda cieta vēl vairāk, gultā čokurā sarāvusies, sausām acīm un apkaltušam lūpām.

Misis Epingvela pazina cilvēka dabu. Viņa centās visu izprast. Viņai nebija grūti atmest civilizētā cilvēka ska­tījumu un paraudzīties uz dzīvi no mežoņa viedokļa. Viņa zināja, ka izsalkušam sunim un cilvēkam, kas cieš badu, ir kaut kas kopīgs, un spēja saprast kā viena, tā otra izturēšanos līdzīgos apstākļos. Viņai sieviete vienmēr bija un palika sieviete, vienalga, vai tā tērpusies valdnie­ces mantijā vai ietinusies ubadzes skrandās; un Freda bija sieviete. Misis Epingvela nebūtu brīnījusies, ja dejotāja būtu viņu ielaidusi savā mājā un sagaidījusi kā līdzīga līdzīgu; nebūtu arī brīnījusies, ja būtu uzņemta ar šķie­tamu augstprātību, kāda piemīt sievietēm, kam nav īsta lepnuma. Bet nule notikušais bija kaut kas pavisam negaidīts un Joti nepatīkams. Ir tādi viedokļi, kurus iespē­jams izprast tikai pēc tam, kad nostaigats grūts pazemo­jumu ceļš, un pasaulei ir labāk, ja tādas sievietes kā misis Epingvela nesaprot gluži visu. Nav viegli saprast, kā var notašķīties, neiemērcot rokas biezā darvā, kas ir gau­žām lipīga; tomēr daudzi labprāt šo eksperimentu izmē­ģina. Bet tas jau arī nemaz nav svarīgi; vienīgais sva­rīgais šajā stāstā ir tas, ka misis Epingvela jutās sarūg­tināta, bet jaunā grieķiete iemīlēja viņu vēl stiprāk.

Veselu mēnesi viss gaja pa vecam: misis Epingvela pūlējās nosargāt Floidu Vanderlipu līdz Flosijas atbrauk­šanai no grieķu dejotājas valdzinājumiem; Flosija jūdzi pēc jūdzes centās pieveikt grūto, nogurdinošo ceļu; Freda visiem spēkiem cīnījās ar izbijušo modeli; izbijušais mo­delis savukārt sasprindzināja nervus līdz pēdīgajam, lai iegūtu uzdomāto laupījumu; bet Floids Vanderlips ļoti pašapmierināts grozījās starp visām trim kā cilvēks, kas sevi iedomājies par otru donu Žuānu.

Viņš pats bija vainīgs, ka beidzot tomēr iekrita Lorēnas Lisnaji cilpā. Vīrieša ceļš uz sievietes sirdi reizēm ir tik dīvains, ka to nav viegli izprast; bet sievietes ceļš uz vīrieša sirdi vispār nav aptverams; neprātīgs būtu tas pareģis, kas uzdrošinātos nešaubīgi paredzēt, kā pavērsī- sies notikumi Floida Vanderlipa dzīvē tuvākajās dienās. Varbūt izbijušais modelis viņam patika tādēļ, ka bija skaists dzīvnieks; varbūt tā viņu valdzināja ar savu ter- gāšanu par Vecās Pasaules pilīm un prinčiem; lai nu būtu kā būdams, viņa bija apžilbinājusi Floidu Vander­lipu, kura dienas bija aizritējušas mežonīgā vientulībā, un beidzot tas padevas viņas plānam — kopā aizbraukt pa Jukonu uz leju un Četrdesmitajā Jūdzē bez lieka trok­šņa salaulāties. Izšķīries par šo soli, Floids sarunāja pie Sitkas Cārlija suņus — ja ceļā dodas tāda sieviete kā Lorēna Lisnaji, tad nav ko domāt iztikt ar vienu pajūgu vien —, bet pēc tam aizbrauca uz Bonanzas augšteci, lai parūpētos par raktuvju uzraudzību viņa prombūtnes laikā.

Viņš paskaidroja, gan diezgan mīklaini, ka suņi vaja­dzīgi, lai aizvestu no zāģētavas baļķus uz smilšu skalo­jamam renēm; un Sitka Cārlijs šoreiz pierādīja savu at­jautību. Viņš nosolījās līdz norunātajai dienai suņus sa­gādāt; bet, tikko Floids Vanderlips bija aizbraucis uz Bonanzas augšteci, Cārlijs joti uztraukts aizskrēja pie Lorēnas Lisnaji. Vai viņai neesot zināms, uz kurieni devies misters Vanderlips? Viņš, Sitka Čārlijs, esot apso­lījis šim džentlmenim noteiktā dienā sagādāt lielu partiju suņu, taču tas nelieša vācietis, tirgonis Meijers, jau priekšlaikus uzpircis visus suņus un turot tos pie sevis. Viņam, Sitkam Cārlijam, katrā ziņā vajagot satikties ar misteru Vanderlipu un paziņot, ka tā nolāpītā vācieša dēļ suņu piegāde nokavēšoties par veselu nedēļu. Ak viņai zināms, kurp misters Vanderlips aizbraucis? Ak pa Bo- nanzu uz augšu? Lieliski. Sitka Cārlijs šo pašu brīdi dzī­šoties viņam pakaļ, lai brīdinātu, ka diemžēl iznākusi aiz­ķeršanās. Kā, lūdzu? Misteram Vanderlipam suņi vaja­dzīgi jau piektdienas vakarā? Katrā ziņā līdz tam laikam jāsadabū? Tīrais posts! Pie visa vainīgs nešķīstais vā­cietis; tas, rau, uzcirtis cenas. Nu jau sakāpušas līdz piecdesmit dolāriem par suni, un, ja Sitka Cārlijs pirktu suņus par tādu cenu, viņam rastos smagi zaudējumi. Ne­var jau zināt, vai misters Vanderlips būs ar mieru mak­sāt vairāk, nekā norunāts. Viņa esot pārliecināta, ka būs ar mieru? Un, būdama mistera Vanderlipa draugs, gatava pati piemaksāt starpību? Cik jauki, ka viņa tā aizstāv mistera Vanderlipa intereses. Tātad piektdienas vakarā? Lieliski! Suņi būs kā likts.

Stundu vēlāk Freda uzzināja, ka mīlnieku bēgšana pa­redzēta piektdien; uzzināja arī, ka Floids Vanderlips aiz­braucis uz Bonanzas augšteci un tātad viņai rokas sais­tītas. Piektdienas rītā pa aizsalušo upi atbrauca valdības kurjers Devero un atveda depešas no gubernatora. Kopā ar tām viņš atveda arī vēstis par Flosiju. Viņš stāstīja, ka sastapis to Sešdesmitās Jūdzes pasta stacijā, gan cil­vēki, gan suņi sveiki un veseli, un sestdien Flosija būšot klāt, varot droši tam ticēt. Misis Epingvela, to izdzirdusi, jutās gaužām atvieglota. Floids Vanderlips pašreiz at­rodas tālu, Bonanzas augštecē, viņa nodomāja, un, pirms grieķiete pagūs viņu no jauna sapīt savos valgos, līgava būs klāt. Taču tajā pašā dienā misis Epingvelas milzīga­jam bernardīnietim, kas varonīgi sargāja lieveni pie pa­rādes durvīm, uzklupa vesels bars izbadējušos suņu, kuri siroja apkārt, meklēdami barību. Vienā mirklī ādaini sa­krita milzenim virsū un sāka to plosīt, līdz divi ar cirvjiem apbruņojušies vīri nabagu paglāba. Ja palīgi būtu piesteigušies kaut pusminūti vēlāk, bernardīnietis droši vien būtu saplēsts gabalos un uzbrucēji būtu to aprijuši, bet tagad viss izvērsās citādi un mājas sargs tika cauri ar dažiem ievainojumiem. Tūliņ atsauca Sitku Cārliju, un viņam vajadzēja labu brīdi nojēgties ar suņa priekš- ķepu, kas sekundes daļiņu par ilgu bija atradusies cita suņa rīklē. Kad indiānis, piojām pozdamies, jau mauca rokā dūraiņus, valodas novirzījās uz Flosiju un tātad, protams, arī uz «to… ē… drausmīgo personu». Sitkam Cārlijam nejauši paspruka, ka tā sataisījusies šonakt kopā ar Floidu Vanderlipu doties braucienā pa Jukoņu uz leju; viņš vēl piebilda, ka tāda gadalaikā ceļā varot visādi gadīties.

Nu misis Epingvela nosodīja Fredu vēl bargāk. Uzrak­stījusi zīmīti, viņa to nosūtīja Floidam Vanderlipam ar vēstnesi, kuram adresātu vajadzēja sagaidīt pie Bonanzas grīvas. Otrs vēstnesis ar zīmīti no Fredas gaidīja tajā pašā stratēģiskajā punktā. Tā Floids Vanderlips, kas suņu pajūgā bezrūpīgi traucās dziestošajā dienas gaismā pa Bonanzu uz leju, saņēma abas vēstulītes reizē. Fredas zīmīti viņš saplēsa nelasītu. Nē, pie Fredas viņš nebrauks. Šovakar viņam svarīgākas darīšanas. Turklāt par Fredu vispār vairs nevar būt ne runas. Bet misis Epingvela! Viņš izpildīs tās pēdējo vēlēšanos — pareizāk sakot, iz­mantos pēdējo iespēju izpildīt tās vēlēšanos satikties gu­bernatora ballē, lai uzklausītu, ko tā viņam grib sacīt. Spriežot pēc vēstules, runa ir par kaut ko ļoti svarīgu. Ja nu … viņš sapņaini pasmaidīja, tomēr piepeši pazibē­jušo domu līdz galam neizdomāja. Velns parāvis! Ir gan viņam laime pie sievietēm! Izkaisījis saplēstās vēstulītes plēksnes sniegā, viņš trieca suņus pilnā jaudā uz mājām. Balle pie gubernatora bija paredzēta masku tērpos. Floi­dam Vanderlipam vajadzēja sakārtot to pašu tērpu, ko bija valkājis pirms diviem mēnešiem «Operas» ballē, va­jadzēja arī noskūties un paēst. Tā iznāca, ka viņš vienī­gais no visām ieinteresētajām personām nedabūja zināt, ka Flosija jau ir tik tuvu.

— Atved suņus tieši pusnaktī pie āliņģa aiz slimnīcas. Pieraugi, ka nenokavējies, — viņš piekodināja Sitkam Cār­lijam, kas bija iegriezies, lai pateiktu, ka no pilna kom­plekta trūkstot tikai viena suņa un ka arī to atvedīšot apmēram pēc stundas.

— Se zutenis. Svari ir, raug, tur. Nosver pats smilšu, cik vajag, un nekavē mani. Man jāpošas uz balli.

Sitka Cārlijs nosvēra sev atalgojuma tiesu un devās projām, pie viena aiznesdams vēstulīti Lorēnai Lisnaji; vēstulē, ka viņš pareizi uzminēja, bija atgādināta tikšanās pie āliņģa aiz slimnīcas tieši pusnaktī.

Freda pa divi lāgi sūtīja ziņnešus uz Kazarmām, kur dejošana jau gaja pilnā sparā, bet abas reizes tie atgrie­zās bez atbildes. Tad Freda izdarīja to, ko spēja vienīgi viņa, — uzvilka savu lepno kažoku, uzlika masku un brauca uz balli pati. Jāpiebilst, ka «ierēdņiem» sakarā ar balli bija ne pārāk oriģināla, bet sena ieraša. Vispār diez­gan prātīgs pasākums, jo tas pasargāja viņu sievas un meitas no satikšanās ar nevēlamām personām un garan­tēja stingru atlasi smalkākās sabiedrības izpriecās. Katrā masku ballē iecēla īpašu komisiju, kuras locekļu vienīgais pienākums bija palūkoties zem katra ienācēja maskas, izņēmumus nedrīkstēja pieļaut. Vīrieši nekad necentās tikt šajā goda amatā, tomēr aizvien tika izraudzīti tieši tie, kas to vismazāk vēlējās. Mācītājs pilsētas iedzīvotā­jus pēc sejām lāgā nepazina, tādēļ neprata izšķirt, kuru drīkst laist iekšā, kuru ne. Tikpat vāji orientējās arī daži citi godajami džentlmeņi, kuru kvēlākā vēlēšanās bija pakalpot sabiedrībai. Misis Makfī bija gatava riskēt ar savas dvēseles svētlaimību, lai tikai iekļūtu komisijā; reiz viņai tas arī izdevās, bet tieši tovakar viņai pašā deguna priekšā ballē ieslīdēja trīs maskas, kas paguva sacelt pa­matīgu jandāliņu, pirms tika atmaskotas. Pēc ša atgadī­juma komisijā izraudzījās vienīgi acīgus un vērīgus cil­vēkus, kaut arī viņiem pašiem amats šķita derdzīgs.

Tajā vakarā pie durvīm stāvēja Prinss. Viņš bija uz to spiestin piespiests un nebija vēl atguvies no pārsteiguma, ka ir piekritis stāties šajā postenī, riskējot pazaudēt pusi draugu tādēļ vien, lai izdabātu otrai pusei. Trīs vai četri no tiem, kurus viņš atteicās laist iekšā, bija cilvēki, ar kuriem viņš bija iepazinies raktuvēs vai ceļa, jauki puiši, kaut arī ne gluži piemēroti tik smalkai sabiedrībai. Prinss jau sāka gudrot, kā drīzāk aizlavīties no posteņa, kad pie apgaismotās ieejas pēkšņi parādījās sieviete. Freda! Viņš bija ar mieru apzvērēt, ka tā ir Freda, pat ja nepazītu kažokādas: pārāk labi viņš pazina lepni atmesto galvu. Lai nu ko, bet Fredu viņš nemūžam nebūtu gaidījis te ierodamies. Viņam bija licies, ka grieķiete ir gudrāka un negribēs piedzīvot kaunu, kad to aizraidīs no durvīm, vai arī, ja izdotos nepazītai iekļūt ballē, vajadzētu izciest citu sieviešu nicināšanu. Viņš tikai nogrozīja galvu un zem maskas pat nepaskatījās, jo pārāk labi pazina šo sievieti, lai kļūdītos. Taču viņa pati piegāja Prinsam pavisam tuvu klāt, strauji pacēla melno zīda masku un tikpat aši to atkal nolaida. Prinss tikai uz mirkli ieraudzīja grieķietes seju, taču šis mirklis viņam šķita bezgalīgs. Ne jau velti mēdza teikt, ka Freda rotaļājoties ar vīriešiem kā bērns ar ziepju burbuļiem. Ne viens, ne otrs nebilda ne vārda. Prinss pakāpas soli sānis, un pēc īsa brīža tuvumā stāvošie dzir­dēja, kā viņš dedzīgi, bet nesakarīgi lūdzās, lai atbrīvojot viņu no pienākuma, kuru nespējot pildīt pēc labākās sirds­apziņas.

Sieviete — lokana, slaida un tomēr spēcīga, kā lieci­nāja viņas elastīgās,' ritmiskās kustības, — visu laiku rosījās pa viesu baru, drīz apstādamās pie vienas grupas, drīz pavērodama citu. Vīrieši uzreiz pazina viņas zvēr­ādas un jutās pārsteigti, turklāt tieši tie vīrieši, kurus būtu vajadzējis ievēlēt durvju apsargātāju komisijā; taču traci celt viņi negribēja. Pavisam citādi bija ar sievietēm. Tās parasti labak atceras ir otras sievietes augumu, ir gaitu, tādēļ uzreiz saprata, ka šī viešņa nepieder pie viņu aprindām; arī tādas kažokādas paziņu pulkā nebija re­dzētas. Un misis Makfī, nākdama ārā no zāles, kur jau bija uzklāti vakariņu galdi, pa zīda maskas spraugu pa­manīja liesmainu, apkārt klīstošu skatienu un nodrebēja. Saņēmusi visus prātus kopā, viņa lūkoja atcerēties, kur šīs acis jau kādreiz redzējusi, un piepeši viņas priekšā iznira lepnā un dumpīgā grēciniece, kuru viņa, mācītāja sieva, reiz bez panākumiem bija centusies atgriezt uz patiesības šaurā ceļa.

Tā nu šī cildenā matrona, kvēlās, taisnīgās dusmās kūsādama, devās svešiniecei pa pēdām, bet pēdas viņu noveda pie misis Epingvelas un Floida Vanderlipa. Misis Epingvela tikko bija izbrīvējusi mirkli laika, lai aprunātos ar Vanderlipu. Viņa bija nolēmusi runāt skaidru valodu, jo Flosija tikpat kā klāt, un viņai jau bija uz mкles īsa, dzēlīga pamācība, kad pēkšņi trešā persona izjauca viņu sarunu. Zvērādās tērptā sieviete tūliņ pārņēma Vanderlipu savā ziņā, pirms tam piebilzdama: «Lūdzu, atvainojiet,» — bet misis Epingvela, konstatējusi, ka viņa šos vārdus iz­runā ar jauku ārzemnieces akcentu, pieklājīgi pamāja un Jāva abiem atiet pāris soļu sānis.

Taču tajā pašā mirklī iznira bargā soģe misis Makfī izskatā un negaidot norāva sievietei masku. Skaistu seju un zvērojošas acis ieraudzīja ziņkārīgie, mēmie liecinieki, bet par lieciniekiem kļuva visi. Floids Vanderlips galīgi apjuka. Pašreizējā situācija prasīja, lai vīrietis, kas ap­zinās savu vērtību, rīkotos, bet Floids mulsi minstinājās. Viņš pameta visapkārt bezpalīdzīgu skatienu. Misis Epingvela izskatījās bezgala pārsteigta. Viņa nekā nesa­prata. Visi gaidīja, ka misis Makfī paskaidros savu rīcību, un viņa arī nekavējās to darīt.

— Misis Epingvela, — viņa ierunājās spalgā ķeltietes balsī, — ļaujiet man to prieku iepazīstināt jūs ar Fredu Molufu. Mis Fredu Molufu, ja nekļūdos.

Freda neviļus pagriezās pret runātāju. Tagad, kad seja bija atsegta, viņai it kā sapnī šķita, ka stāv gluži kaila degošu acu un maskām aizklātu seju ielenkumā. Likās, viņu apstājis izsalkušu vilku bars, kuri tūliņ metīsies virsū. Bet varbūt barā ir arī kāds, kas viņu nožēlo, un šī doma lika viņai kļūt cietai un skarbai. Nē, tad jau la­bāk lai nicina. Šai sievietei bija stiprs gars, un, kaut arī, dzīdamās pakaļ medījumam, viņa bija nokļuvusi pašā vilku midzenī, kaut arī blakus stāvēja pati misis Eping­vela, viņai pat prātā neienāca atteikties no sava laupī­juma.

Šajā brīdī misis Epingvela izdarīja kaut ko pavisam neizprotamu. Tad paskat, kāda ir šī Freda, dejotāja, vī­riešu pazudinātāja; sieviete, kas viņu aizraidīja no savām namdurvīm. Misis Epingvela tomēr arī gaužām labi sa­prata, kāds briesmīgs kauns plosa valdonīgo sirdi, viņai šķita, ka pati ir izģērbta kaila šo ļaužu priekšā. Varbūt viņā pamodās anglosakšiem raksturīgā nepatika cīnīties ar nevienlīdzīgu pretinieku, vēlēšanās parādīt savu pašas spēku cīņā par šo vīrieti, bet varbūt tiklab viens, kā otrs; lai bijis kā būdams, viņa izdarīja kaut ko ļoti pārsteidzošu. Tiklīdz ieskanējās misis Makfī spalgā, ļaunā priekā aizrā­vusies balss un Freda neviļus pagriezās, misis Epingvela paskatījās uz dejotāju, noņēma masku un palocīja galvu par zīmi, ka ir ar mieru iepazīties.

Tikai vienu mirkli abas sievietes viena otru uzlūkoja, taču, gluži tāpat kā Prinsam pie ieejas, šis mirklis viņām šķita bezgalīgs. Viena — liesmaina, zvērojošām acīm, strupceļā iedzīta, nocietinātu sirdi, jau priekšlaikus izciez- dama neizbēgamo nicināšanu, apsmieklu, apvainojumus, kuriem pati sevi pakļāvusi, — skaists, svelmains, burzgu- ļojošs vulkāns. Otra — dzedra, mierīga, nosvērta, spēcīga savas tikumības apziņā, pašpārliecināta, nepiespiesta, bez­kaislīga, neaizsniedzama — saltā marmorā izkalta skul­ptūra. Ja arī bezdibenis šķīra viņas vienu no otras, misis Epingvela negribēja likties to redzam. Viņa nejuta vaja­dzību pārsviest tam pāri laipu, nejuta vajadzību nokāpt no saviem augstumiem, lai tuvotos Fredai; ar visu savu būtni viņa izrādīja, ka uzskata otru sievieti par sev līdzīgu. Ar savu izturēšanos uzsvēra, ka vispirmām kār­tam viņas abas ir sievietes. Un ar to viņa Fredu satra­cināja. Tas, protams, nebūtu noticis, ja Freda būtu vien­kāršāka, bet grieķietes dvēsele bija jutīgs instruments un tādēļ prata ielauzties otra dvēselē līdz visslēptākajām dzī­lēm. «Kādēļ jūs nepieturat sava tērpa stērbeles, lai tās man nepieskartos?» Freda gribēja šajā bezgalīgajā mirklī iekliegties. «Apvainojiet, apspļaudiet mani, tas būs žēl- sirdīgāk nekā šāda izturēšanās!» Freda notrīcēja. Nāsis viņai drebēja, tomēr viņa saņēmās un ar galvas mājienu atbildēja misis Epingvelas mājienam, tad pievērsās Van- derlipam.

— Ejam, Floid, — viņa ierunājās, — jūs man esat ļoti vajadzīgs.

— Kāda vel … — viņš grasījās iesaukties, tomēr lai­kus aprāvās, teikumu līdz galam neizteicis. Kur, velns parāvis, palikusi viņa atjauta? Vajadzēja arī nokļūt tik nejēdzīgā situācijā! Viņš ieklepojās, nokremsļojās, apjucis ierāva galvu platajos plecos un lūdzoši pavērās abās sie­vietēs.

— Piedodiet, vienu mirkli, vai es tomēr pirms tam vēl nevarētu parunat ar misteru Vanderlipu?

Misis Epingvelas klusā balss iedziedājās kā flauta, taču jautājuma intonācija pauda stingru gribu.

Floids uzmeta misis Epingvelai pateicīgu skatienu. Mīļu pratu viņš pašlaik parunāsies ar misis Epingvelu.

— Piedodiet, — Freda atbildēja, — bet tam šobrīd ne­atliks laika. Viņam tūliņ pat jānāk man līdzi.

Pieklājīgās frāzes viegli raisījās viņai no lūpām, bet dvēseles dzijumos viņa pavīpsnāja: pašai tās šķita vār­gas un neizteiksmīgas. Daudz labāk būtu uzbrēkt skalā balsī.

— Kas gan jūs esat, mis Molufa, ja atļaujaties tik vien­kārši izrīkoties ar misteru Vanderlipu un noteikt, kas vi­ņam darāms?

Floids atplauka, jutās atvieglots un piekrītoši pamāja. Gan misis Epingvela palīdzēs viņam izķepuroties. Šoreiz Freda sastapusies ar sevis cienīgu pretinieci.

— Es … es … — Freda sastomījās, bet sievietes asais prāts viņai tūliņ palīdzēja atrast īstos vārdus: — Un kas esat jūs, ja atļaujaties tā jautāt?

— Kas esmu es? Esmu misis Epingvela un …

— Nu, protams! — Freda viņu skadri pārtrauca. — Kap­teiņa sieva, tatad jums ir vīrs — kapteinis. Bet es esmu tikai dejotāja. Kam jums šis vīrietis vajadzīgs?

— Nedzirdēta nekaunība! — satraukta iešņācās misis Makfī un jau sagatavojās kaujai, bet misis Epingvela ar skatienu viņu apklusināja un no jauna devās uzbrukumā:

— Mis Molufai, acīm redzot, ir zināmas tiesības, mister Vanderlip, un turklāt tik ļoti jāsteidzas, ka viņa nevar dāvāt man pat dažas sekundes jūsu laika, tādēļ lūgšu jūs pašu. Vai drīkstu tūliņ parunāt ar jums vienatnē?

Misis Makfī ar troksni sacirta zobus. Beidzot būs at­rasta izeja no apkaunojošās situācijas.

— Jā, ē … protams, ar lielāko prieku … — nošļup­stēja Floids Vanderlips, — protams, protams, — viņš vēl steigšus piebilda, ceredams uz drīzu atpestīšanu.

Vīrieši patiesībā nav nekas cits kā piejaucēti, pie mājas pieradināti bara mugurkaulnieki, un viss turpmākais iz­skaidrojams ar to, ka grieķietei savā laikā bija nācies sa­valdīt daudz mežonīgākus šo divkājaiņu sugas pārstāv­jus. Viņa pagriezās pret Vanderlipu, un tumšajās acīs iezalgojās velnišķīgas dzirkstis — likās, viņa pārvērtu­sies par zvēru dresētāju vizuļiem izrotātā tērpā un cieši skatās virsū lauvam, kurš, pats sev par postu, iedomājies, ka drīkst darīt, ko grib. Vīrietī slēptais zvērs sāka kulstīt asti, it kā ar pātagu dabūjis.

— Tas ir, ē … mēs jau varam parunāties arī vēlāk. Rīt, misis Epingvela, jā, ja, rīt. Tā, man šķiet, būs vislabak.

Floids mierināja sevi ar domu: ja viņš paliks te, būs vēl ļaunāk. Turklāt viņam jāsteidzas uz satikšanos pie āliņģa aiz slimnīcas. Velns lai parauj! Izrādās, ka viņš Fredu nemaz nav pazinis! Apžilbinoša sieviete!

— Esiet tik laipna un atdodiet manu masku, misis Makfī.

Misis Makfī bija ka uz mutes sista, bet masku tomēr atdeva.

— Ar labu nakti, mis Molufa. — Pat uzvarēta misis Epingvela izturējās kā karaliene.

Arī Freda novēlēja labu nakti, kaut gan tikko noval­dījās, cik gauži vēlējās apkampt šīs sievietes ceļus un lugties piedošanu … nē, nevis piedošanu — kaut ko pa­visam citu, kas pašai nebija skaidrs, bet pēc kā sirds ne­prātīgi ilgojās.

Floids Vanderlips gribēja paņemt Fredu zem rokas, bet, tā kā viņa savu laupījumu bija izrāvusi vilku baram no rīkles, tad tās pašas jūtas, kas senlaiku valdniekiem lika piesiet uzvarētos pie triumfa ratiem, mudināja viņu doties uz izeju vienai; bet Floids Vanderlips, pūlēdamies atgūt dvēseles līdzsvaru, vilkās viņai aiz muguras.

Ārā spīvi sala. Ceļš meta līkumu, jānoiet bija vismaz ceturtdaļjūdzes; kamēr viņi gāja uz dejotājas māju, elpa sasalstot pārklāja ar sarmu Fredas uzacis un matus, bet Floidam kuplās ūsas tā apledoja, ka grūti bija vārdu iz­teikt. Ziemeļblāzmas zaļganajā gaismā varēja redzēt, ka ārā pie durvīm sasalis termometra dzīvsudraba stabiņš. Simtiem suņu žēlabaini gaudoja, sūdzot vienaldzīgajām zvaigznēm savas mūžsenās mokas un lūdzot palīdzību. Suņiem nebija kur paglābties no aukstuma, nebija nevie­nas paslēptuves, kur nolīst. Sals spiedās iekšā visur, bet suņi gulēja zem klajām debesīm, brīžam izstaipīdamies, atlaidinot skrējienā piepūlētos muskuļus un izgrūžot gari stieptu vilka kaucienu.

Ne namamate, ne viesis nesteidzās sākt sarunu. Kamēr kalpone iztīstīja Fredu no kažokiem, Floids Vanderlips piemeta krāsnī malku, bet, kad kalpone izgāja otrā istabā, viņš, pār dzelzs karsniņu pārliecies, joprojām vēl nopū­lējas ap savām sasalušajām ūsām. Ticis ar šo darbu galā, viņš uztina smēķi un laiski sāka vērot Fredu kustamies smaržīgo dūmu lokos. Freda uzmeta zaglīgu skatienu pulkstenim. Līdz pusnaktij vēl pusstunda. I\ā ciemiņu aizturēt? Vai viņš apskaities? Vai labā omā? Kā pret viņu izturēties? Neba Freda šaubījās par sevi. Nē, nē. Kamēr Sitka Čārlijs un Devcro izdarīs to, kas katram no viņiem uzdots, viņa Floidu aizturēs, kaut vai vajadzētu piedrau­dēt ar revolveri.

Iespēju, kā viņu aizturēt, netrūka, un, tās apsverot, Freda sāka šo cilvēku aizvien dziļāk nicināt. Viņa atbal­stīja galvu rokā, un prātā nāca pašas agrā jaunība, kas aprāvās tik sāpīgi un traģiski; viņa jau bezmaz dzīrās izstāstīt to Floidam, lai viņš gūtu mācību no viņas dzīves pieredzes. Ak dievs! Tikai vēl nelietīgāku radījumu nekā parastie divkājaiņi spētu atstāt vienaldzīgu šis stāsts, turklāt pastāstīts tā, kā to prastu Freda, bet… pie velna! Tik daudz viņš nav vērts; nav vērts to sāpju, ko šis stāsts sagādātu Fredai. Svece dega viņai aiz muguras, un, ka­mēr viņa kavējās atmiņās par pagātni, kas pašai šķita gan svēta, gan apkaunojoša, Floids tīksminājās ap viņas rožaino austiņu. To pamanījusi, Freda uzreiz saprata, kas darāms, un pagriezās pret Floidu profilā. Jāsaka, ka profils nebūt nebija no Fredas daiļuma niecīgākajām sa­stāvdaļām. Viņa, protams, nespēja pārvērst ne profilu, ne augumu, un pēc tā arī nebija nekādās vajadzības: kā viens, tā otrs bija apburošs; viņa tos bija izstudējusi un vajadzīgā brīdī prata parādīt vislabākajā aspektā. Sveces liesma sāka plīvot. Fredas kustībās viedās iedzimta grā­cija, un tomēr, nokniebdama sarkani kvēlojošajai daktij nodegušo galu, ap kuru plaiksnīja dzeltena liesma, viņa centās kustībām piešķirt vēl lielāku vijību. Pēc tam viņa atkal atbalstīja galvu uz rokas un pavērās Floidā ar ap­cerīgu skatienu. Kurš vīrietis gan spētu palikt vienaldzīgs, kad daiļa sieviete viņu uzlūko tādām acīm!

Freda nesteidzās sākt valodas. Ja jau Floids pats ne­steidzas, lūdzu, viņa to neskubinās. Viņš jutās varen labi, vilkdams plaušās tīkamu dūmu un raudzīdamies Freda. Te bija omulīgi un silti, bet tur pie āliņģa sākās ceļš, pa kuru viņam drīz būs jāaizbrauc tumsā un salā. īstenībā vajadzētu uz Fredu dusmoties par traci, ko viņa sacēla, taču nezin kādēļ dusmoties nepavisam negribējās. Nekāda trača arī nebūtu bijis, ja nebūtu iejaukusies misis Makfī. Būtu viņš gubernators, tad vis nekavētos aplikt ar nodokļiem šo un tai līdzīgas sievas, tāpat visus sludinātājus un mācītājus, ņemtu no tiem ik gada ceturksni simt unces zelta smilšu. Freda neapšaubāmi izturējās kā īsta dāma … ne par matu sliktāk kā misis Epingvela. Viņam nebija bijis ne jausmas, cik labi šī meiča prot uzvesties. Vander- lips nesteidzīgi viņu vēroja, ik pa brīdim sastopoties ar viņas skatienu, taču pat nenojauta, ka dziļajā, nopietnajā skatienā slēpjas vēl dziļāks izsmiekls. Un, sasodīts, cik eleganti viņa ģērbjas! Interesanti, kāpēc tā viņu tik ne­atlaidīgi vēro. Arī varbūt sadomājusi kļūt par viņa sievu? Ļoti iespējams; nebūtu jau vienīgā, kas to vēlas. Turklāt viņai salīdzinājumā ar pārējām ir liela priekšrocība: skais­tums. Un jaunība; viņa ir jaunāka par Lorēnu Lisnaji. Viņai būs gadi divdesmit trīs divdesmit četri, nekādā ziņā ne vairāk kā divdesmit pieci. Un viņa nekad neaptaukosies. Uzreiz var redzēt. Par Lorēnu gan to nevar apgalvot. Tā droši vien kļuvusi krietni tuklāka nekā tajos laikos, kad vēl pozēja māksliniekiem. Ko nu! Gan jau viņš tai taukus nodzīs, kad dzīvos kopā. Liks kāpt slēpēs un izbraukt suņiem taku. Tas ir pārbaudīts līdzeklis un vēl nekad nav pievīlis. Taču piepeši viņa domas aizklīda tālumā uz pili Vidusjūras krastā, kur pašas debesis aicināt aicina slinki pazvilnēt… Par ko tur pārvērtīsies Lorēna? Ne aukstuma, ne ceļojumu, ne bada, kas šeit, Ziemeļos, dzīvei piešķir dažādību. Lorēna kļūs vecāka, aizvien vecāka un ar katru dienu pieaudzēs vairāk tauku. Turpretī šī meiča, šī Freda… Viņš nopūtās, sirds dziļumos nožēlodams, ka nav piedzimis Turcijā, kur atļauta daudzsievība, un atkal atgriezās īstenībā — Aļaskā.

— Nu? — viņš ierunājās.

Abi pulksteņrādītāji stāvēja vertikāli, rādīdami pus­nakti, un viņam bija pēdējais laiks doties ceļā uz āliņģi.

— O! — Freda nopūtas tik vilinoši, ka Floidam sa­jūsmā aizrāvās elpa. Kad vīrietis pārliecinās, ka sieviete pilnīgi aizmirsusies, uz viņu raugoties, tad tam jābūt tipam ar zivs asinīm, lai stingri noturētu rokā šotes un, neapmiglotu skatienu uz priekšu veroties, noturētu viļņos pareizo kursu.

— Es nupat domās sev jautāju, — ierunājās Floids, — kādēļ jūs gribējāt mani satikt. — To teicis, Floids pie­vilka krēslu pie galda, tuvāk viņai.

— Floid, — viņa iesāka, neatlaidīgi lūkodamās tam acīs, — esmu nejēdzīgi nogurusi. Gribu braukt projām.

Nespēju vairs palikt te un gaidīt, kamēr upē izies ledus. Ja tūliņ netikšu projām, nomiršu. Nudien, nomiršu. Gribu visu pamest un braukt projām, tūliņ.

Mēmā aicinājumā viņa uzlika plaukstu uz viņa rokas, bet tā pagriezās un sagūstīja Fredas roku. «Paskat,» viņš nodomāja, «vēl viena karas kaklā. Lai Lorēna pasalst vien vēl brītiņu pie āliņģa, nekada vaina nebūs.»

— Nu? — maigi un bikli šoreiz iejautājās Freda.

— Nezinu, ko lai atbildu, — viņš aši attrauca, klusībā nospriezdams, ka notikumi attīstās straujāk, nekā bija gaidāms. — Freda, es pats to no visas sirds vēlētos. Jūs to it labi zināt. — Floids cieši paspieda viņas roku, plauk­sta pieglaudās plaukstai.

Freda pamāja. Vai vēl jābrīnās, ka viņa nicina visu šo sugu!

— Bet es… es taču esmu saderinājies. Tas jums droši vien zināms. Un mana līgava ir ceļā uz šejieni, lai mēs varētu apprecēties. Pats nesaprotu, kas mani dīdīja viņu bildināt, bet tas notika sen, kad es vēl biju zaļš puika.

— Gribu braukt prom no šejienes, vienalga, kurp, — Freda turpināja, neliekoties ne dzirdis par traucēkļiem, kurus viņš minēja un par kuriem atvainojās. — Izdomā­jos krustu šķērsu par visiem vīriešiem, ko pazīstu, un iz­lēmu, ka … ka …

— Ka es būtu vispiemērotākais?

Viņa ar smaidu pateicās, ka tas viņu atbrīvojis no ne­patīkamās nepieciešamības atzīties. Ar brīvo roku viņš pievilka Fredas galvu sev pie pleca un sajuta viņas matu smaržu. Otras rokas plauksta bija it kā sakususi ar Fre­das plaukstu, un viņš juta, ka abu pulss saplūst vienā un pukst: tuk-tuk-tuk … Tāda paradība fizioloģiski it viegli izskaidrojama, bet vīrietim, kas to izjūt pirmo reizi, tā šķiet tīrais brīnums. Floids Vanderlips bija daudz biežāk turējis plaukstā lāpstas kātu nekā sievietes roku, tādēļ neparastā izjūta viņam šķita brīnumaina un mulsinoši jauka. Bet, kad Freda, neatraudama galvu no viņa pleca, mazliet pagriezās, pieskardamās ar matiem viņa vaigam, kad lielās, tuvās, valgi mirdzošās un maigās acis sasta- pas ar viņējām, vai tad vairs varēja ņemt ļaunā, ka viņš pilnīgi pazaudēja galvu? Ja jau viņš pievīlis Flosiju, kādēļ gan nedrīkstētu pievilt Lorēnu? Ja sievietes pašas skrien viņam pakaļ, tas nepavisam nenozīmē, ka viņam jāstei­dzas ar izvēli. Naudas viņam ir kaudzēm, un Freda nu patiesi būtu īstā meitene, kas spēj piešķirt bagātībai spo­žumu. Tā būtu sieva, kuras dēļ visi viņu apskaustu. Tikai nedrīkst pārsteigties. Jābūt piesardzīgam.

— Jūs laikam sevišķi nekārotu dzīvot pilī? — viņš ap­vaicājas.

Viņa papurināja galvu.

— Man reiz bija tāda vēlēšanās, bet nesen pārdomāju, ka tāda dzīvē cilvēks tikai aptaukojas, palaižas laiskumā un izpeikst.

— Jā, ir jau gluži patīkami tā padzīvot īsu laiciņu, bet tas droši vien drīz apnīk, — Freda pasteidzās izkliedēt viņa šaubas. — Pasaule ir skaista, bet dzīvē jābūt daudz­veidībai. Savu laiku strādāt, cīnīties ar vētrām, pēc tam kaut kur atvilkt elpu. Aizlaist ar jahtu uz dienvidu jūrām, apskatīt Parīzi, ziemu pavadīt Dienvidamerikā, vasaru Norvēģijā, pāris mēnešu Anglijā …

— Labā sabiedrībā …

— Protams, vislabakajā. Bet tad — heijā! — suņu pa­jūgā uz Hudzona līča piekrasti! Dažādība vajadzīga. Tāds spēkavīrs kā jūs, dzīvības un enerģijas pārpilns, nespētu ne gadu izturēt pilī. Tāda dzīve der mīkstčauļiem, jūs tai neesat radīts. Jūs taču esat vīrietis, īsts vīrietis.

— Jums tā šķiet?

— Nav šaubu. Es to zinu. Vai pats esat pamanījis, cik jums viegli savaldzinat sievieti?

Viņa vientiesīgās šaubas bija nepārspējamas!

— Gaužām viegli! Un kālab! Tālab, ka esat īsts vī­rietis. Jūs protat pieskarties sievietes sirds slepenākajām stīgām. Gribas jums piekļauties tāpēc, ka esat tik musku­ļains, stiprs un drosmīgs. Vardu sakot, tādēļ ka esat īsts vīrietis.

Viņa paskatījās pulkstenī. Pusstunda pāri norunātajam laikam. Sitkam Cārlijam viņa bija atļāvusi uzturēties tikai pusstundu, tādēļ vairs nebija svarīgi, kad ieradīsies De- vero. Savu viņa paveikusi. Viņa pacēla galvu, iesmējās no visas sirds, atbrīvoja roku un piecēlusies pasauca kal­poni:

— Alis, pasniedziet misteram Vanderlipam kažoku. Dū- raiņi palika uz palodzes pie krāsniņas.

Floids nekā nesaprata.

— Pateicos par laipnību, Floid. Jūs bijāt ļoti mīļš, ka veltījāt man tik daudz laika, un es protu to novērtēt. Kad iziesiet no šejienes, pagriezieties pa kreisi — tas ir vistu­vākais ceļš līdz āliņģini. Ar labu nakti. Došos pie miera.

Floids Vanderlips savu pārsteigumu un vilšanos izteica ļoti spēcīgiem vārdiem. Alisei nepatika klausīties vīriešu lāstos, tādēļ tā nometa kažoku uz grīdas, bet cimdus uz­svieda uz kažoka. Floids metās pakaļ Fredai, kas nepa­spēja paglābties otrā istabā, jo sapinās kažokā un pa­klupa. Floids rupji sagraba viņu aiz rokas un uzrāva augšā. Bet viņa smējās atņemdamās. Freda vīriešu nebi­jās. Nekā ļaunāka par to, kas viņai nodarīts, tie nodarīt nespēja. Un viņa tomēr izturējusi!

— Rimstieties! — viņa beidzot uzsauca. — Labi, — viņa turpināja, palūkodamās uz savu sagūstīto roku, — nolēmu gulēt vēl neiet. Ierīkojieties ērtāk un neesiet smieklīgs. Gribat ko jautāt?

— Jā, kundze, turklāt mums jānokārto daži rēķini. — Floids joprojām nelaida vaļā viņas roku. — Kas jums zināms par āliņģi? Un kas bija prātā, kad… nē, lai paliek, to vēlāk. Tagad atbildiet uz pirmo jautājumu.

— Nekas īpašs man nav zināms. Sitkam Cārlijam tur bija norunāta satikšanās ar kādu personu, kas droši vien arī jums nav sveša, un viņš palūdza, lai es jūs brītiņu aizturot, baidīdamies, ka tik pieredzējis siržu lauzējs kā jūs varētu viņam satikšanos izjaukt. Tas ir viss. Nu jau viņš labu pusstundu ceļā …

— Uz kurieni? Pa Jukonu uz leju un bez manis? Viņš taču ir indiānis!

— Jums gan būs zināms, ka par gaumi nemēdz strī­dēties, īpaši par sievietes gaumi.

— Nu gan esmu iekūlies īstā jezgā! Izgrūdu četrus tūkstošus dolāru par suņiem un nu esmu arī palaidis vējā glītu sievišķi, nesaņemdams nekā pretī. Vienīgi jūs,— viņš steigšus piebilda. — Toties jūs es dabūšu par baltu velti.

Freda paraustīja plecus.

— Posieties! lešu un palūgšu, lai kāds man aizdod di­vus suņu pajūgus, un mēs tūliņ braucam.

— Piedošanu, es gan iešu gulēt.

— Kravājieties, un ieteicu nepretoties. Vai nu gribat iet gulēt vai ne, tas man vienalga, bet, kad piebraukšu ar suņiem, tad lai velns par stenderi paliek, ja jūs nesēdī- sieties kamanās. Iespējams, ka gribējāt mani piemuļķot, bet es tādus jokus neciešu. Turu jiīs pie vārda. Skaidrs?

Floids tik neganti žņaudza Fredas roku, ka viņai sāka sāpēt, tomēr viņa smaidīja, vērīgi klausīdamās troksnī, kas skanēja ārā. Iedziedājās suņu pajūga zvārgulīši, vī­rieša balss uzsauca: «Ho!» — kamanas iegriezās ap stūri un apstājās pie mājas.

— Vai tagad atļausiet man iet gulēt?

Freda plaši atvēra durvis. Istabā ievēlās salta gaisa vilnis, un ziemeļblāzmas gaismā pa durvīm nedrošiem soļiem ienāca sieviete, ģērbusies ceļā apbružātās zvērādu drānās, līdz ceļiem ietīta tvaiku mutuļos. Viņa noraisīja šalli, kas bija aizsegusi seju līdz pašām acīm, un, sveces gaismas apžilbināta, nevarīgi mirkšķināja plakstus. Floids Vanderlips metās uz priekšu.

— Floid! — līksmi un atviegloti iesaucās sieviete, gur­diem soļiem iedama viņam pretī.

Nekas cits viņam neatlika kā noskūpstīt zvērādu kau­dzīti. Bet zvērādu kaudzīte bija ļoti glīta un tā pieglau­dās viņam — pārguruši, bet laimīga.

— Cik tu biji labs, atsūtīdams man pretī misteru Dc- vero ar jaunu suņu pajūgu! •— sacīja zvērādu kaudzīte. — Ja nebūtu viņa, es atbrauktu tikai rīt.

Floids apjucis paraudzījās uz Fredu, bet tad pēkšņi saprata.

— Devero bija ļoti laipns, ka neatteicās braukt, — viņš izlāpījās.

— Tu laikam nevarēji sagaidīt un gribēji drīzāk mani redzēt, vai ne, mīļais? — Un Flosija vēl ciešāk pieglau­dās līgavainim.

— Jā, sāku jau uztraukties, — tas nekautrīgi atziņas un, pacēlis Flosiju uz rokam, iznesa ārā.

Tajā pašā naktī gluži neizskaidrojams gadījums notika ar dieva vīru Džeimsu Braunu, misionāru, kas dzīvoja dažas jūdzes lejāk Jukonas krastā — dzīvoja iezemiešu vidu, cenzdamies rādīt tiem patiesības ceļu, ceļu, kas ved uz baltā cilvēka paradīzi. Viņu pamodināja nepazīstams indiānis, kurš nodeva viņa gādība ne tikai nepazīstamas sievietes dvēseli, bet arī miesu, un pats tūliņ aši aiz­brauca. Sieviete bija tukla, glīta un varen nikna. Dusmās par viņas lūpām plūda nejauki vārdi. Cienījamais misio­nārs jutās šokēts: viņš vel bija jauns, un sievietes uz­turēšanās viņa mājā varēja izraisīt nepiedienīgas domas viņa vientiesīgajās avīs; par laimi, svešiniece, gaismai austot, kājām aizgāja uz Dausonu.

Pēc krietna laika, kad jau bija iestājusies vasara, visai Dausonai pienāca brīdis justies šokētai; iedzīvotāji, par godu kādai karaļnamam piederīgai Vindzoras lēdijai sapul­cējušies Jukonas krastā, uzgavilēja Sitkam Cārlijam, kad tas parādījās upes līkumā un, airus saulē zibinādams, pir­mais sasniedza finiša līniju. Šaja sacīkšu diena misis Epingvela, kas pa šo laiku bija paguvusi daudz ko uzzi­nāt un par šo to mainīt savus ieskatus, pirmo reizi pēc notikumiem bagatās masku balles ieraudzīja Fredu. «Iedo­mājieties tikai, visiem redzot,» vēlāk stāstīja misis Makfī, «ignorējot visas sabiedrības morālās jūtas, viņa piegāja pie dejotājas un sniedza tai roku.» Sākumā, ka atceras aculiecinieki, grieķiete atkāpusies; tad viņas pārmijušas dažus vārdus, un Freda, lepnā Freda neizturējusi un ap­raudājusies uz kapteiņa sievas pleca. Dausonai nebija lemts uzzināt, ko misis Epingvela bija nodarījusi šai grieķu dejotājai, bet viņa, visiem redzot, lūdza Fredai piedošanu, un tas vairs nebija pieklājīgi.

Neaizmirsīsim arī misis Makfī. Viņa nolīga kajīti uz pirmā tvaikoņa, kas nāca pa Jukonu. Un aizbraukdama paņēma līdzi teoriju, ko bija izkaldinājusi, bez miega vār­toties, garajās, tumšajās naktīs; proti, viņai bija radu­sies pārliecība: Ziemeļos pievērst cilvēkus garīgai dzīvei nav iespējams tādēļ, ka tur ir pārāk auksts. Tos, kas dzīvo ledus mājokļos, nevar iebiedēt ar elles uguni. Var jau būt, ka šim apgalvojumam nav pamata, bet tāda ir misis Makfī teorija.