Sniega ceļa gudrība

Sitka Cārlijs bija sasniedzis neiespējamo. Citi indiāņi sniega ceļa gudrību varbūt bija apguvuši ne sliktāk kā viņš; taču viņš vienīgais izprata baltā cilvēka gudrību, goda jūtas un likumus sniega ceļā. Tomēr šīs zināšanas viņš nebija ieguvis vienā dienā. Pirmatnējs saprāts vis­pārinājumus darina gausi, un tam vajag daudz faktu, ku­riem daudzkārt jāatkārtojas, lai pēdīgi rastos izpratne par tiem. Sitkam Cārlijam jau kopš bērnības bija pastāvīga saskare ar baltajiem, un, kļuvis par vīru, viņš izlēma saistīt savu likteni ar tiem, uz visiem laikiem aiziedams no savas cilts ļaudīm. Pat tad vēl, bijīgi atzīdams, gan­drīz vai godinādams balto cilvēku varu un daudz prāto­dams par to, viņš spēja vienīgi noģist tās noslēpumaino būtību — goda jūtas un likumus. Un tikai pēc daudzu gadu gaitā krātas pieredzes viņš pēdīgi bija ieguvis pil­nīgu izpratni. Būdams svešinieks baltajiem, viņš, reiz ko uzzinājis, zināja to labāk nekā baltie paši; būdams indi­ānis, viņš bija sasniedzis neiespējamo.

No visa tā bija izaugusi zināma nicināšana pret savas cilts ļaudīm — nicināšana, ko viņš gan bija paradis slēpt, bet šoreiz tā tomēr daudzvalodu lamu vārdu viesulī izgā­zās pār Kā-Cuktes un Gauliī galvām. Tie pieplakdami luncinājās viņa priekšā kā divi atņirgušies vilku suņi, pārāk gļēvi, lai lēktu pie rīkles, bet pārak radniecīgi vil­kiem, lai spētu slēpt savus ilkņus. Viņi nebija nekādi skaistie radījumi. Sitka Čārlijs gan arī ne. Visi trīs iz­skatījās taisni atbaidoši. Miesas viņu sejās nebija; vaigu kaulus gandrīz viscaur sedza riebīgs kraupis, negantajā salā te saplaisājis, te apsaldēts, bet acīs zalgoja drūma kvēle, kādu iegruzdina izmisums un bads. Cilvēkiem, kas nonākuši tādā stāvoklī, aiz goda un likuma robežām, ne­drīkst uzticēties. Sitka Cārlijs to zināja un tāpēc pirms desmit dienām bija tos piespiedis pamest šautenes kopā ar pārējiem nometnes piederumiem. Viņa un vēl kapteiņa Epingvela šautene bija vienīgas, kas palikušas.

— Žigli, iekuriet ugunskuru! — viņš pavēlēja, izvilk­dams dārgo sērkociņu kārbiņu līdz ar nepieciešamajām sausas bērza tāss strēmelītēm.

Abi indiāņi īdzīgi ķērās pie darba, lasīdami nokaltušus žagarus un zarus. Viņi bija novārguši un bieži apstājās, lai atgūtu elpu, kas aizrāvās, kad vīri grīļodamies liecās lejup vai streipuļoja uz ugunskura vietu, un ceļgali viņiem sitās kopā kā kastaņetes. Pēc katra gājiena abi mirklīti atpūtās, jo bija slimi un līdz nāvei pārguruši. Brīžam viņu acīs iegula mēmu ciešanu panesīgā stoicisma iz­teiksme, bet tad atkal viņu es šķita laužamies uz āru ar savu mežonīgo saucienu: «Es, es, es gribu dzīvot!» — ar valdonīgo visas dzīvās radības saucienu.

No dienvidiem pūta lēns vējiņš, knaibīdams viņu ķer­meņu atsegtās daļas un durstīdams sala ugunīgās ada­tiņas caur kažokiem un miesu līdz pat kaulam. Talab, kad uguns, jautri sprēgādama, bija izkausējusi sniegā sev ap­kārt valguma loku, Sitka Cārlijs piespieda negribīgos biedrus ķerties pie vējtvera uzsliešanas. Tā bija gaužām vienkārša ierīce — vienīgi sega, kas apmēram četrdesmit piecu grādu slīpumā izstiepta vēja pusē gar ugunskuru. Sega aizturēja ledaino vēju un no mugurpuses un aug­šas atstaroja siltumu uz tiem, kuriem vajadzēja saspies­ties šai patvērumā. Tad noklaja slāni zaļu egles zaru, lai ķermeņi neskartos pie sniega. Šo pienākumu izpildījuši, Kā-Čukte un Gauhī sāka apkopt savas kājas. Viņu aple­dojušie mokasīni bija pagalam nonēsāti garajā ceļā, un upes ledus blīvu asās šķautnes bija saplosījušas tos skrandās. Kad bija atkausētas un novilktas tikpat nodris­kātās zvērādu zeķes, kādas valkā sivaši, mironīgi baltie kāju pirkstu gali dažādās gangrēnas pakāpēs pauda savu vienkāršo stāstu par šo ceļu.

Pametis tos abus žāvējam apavus un zeķes, Sitka Cār­lijs pagriezās atpakaļ uz to pusi, no kurienes atnācis. Arī viņam kāroties kārojās apsēsties pie ugunskura un apkopt savu smeldzošo miesu, bet goda jūtas un likums to ne- ļava.

Sāpēs viebdamies, viņš steberēja pār sasalušo klaidumu, ik soli kājas pretojās, ik muskulis atteicās klausīt. Vairākkārt vietās, kur vaļējās ūdens lāmas starp le­dus blīvām tikai nesen bija pārvilkušās ar ledus garoziņu, viņam nācās nežēlīgi piespiesties, lai spertu straujāku soli, jo trauslā pamatne zem kājām šūpojās un draudēja ielūzt. Šādās vietās nāve varēja pienākt ātri un viegli, bet viņš nemaz nevēlējās izbeigt savas ciešanas.

Sitkas Cārlija arvien augošās bažas tomēr izgaisa, kad aiz upes līkuma viņš pamanīja gurdi velkamies divus indiāņus. Viņi grīļojās un elsa kā cilvēki zem smagām nastām, kaut gan saiņi uz viņu muguras nesvēra vairāk ka dažas mārciņās. Sitka Čārlijs tiem aši ko pajautāja, un to atbildes šķita viņu atvieglojam. Viņš steidzās uz priekšu. Talak nāca divi baltie vīri, kas, no abām pusēm balstīdami, veda kādu sievieti. Arī tie kustējās kā pie­dzēruši, un locekļi tiem drebēja aiz noguruma. Tomēr sie­viete tikai viegli atspiedās pret pavadoņiem, cenzdamās tikt uz priekšu pati saviem spēkiem. Sievieti ieraugot, Sitkas Cārlija seja uz mirkli atmirdzēja priekā. Sirdī viņš loloja dziļu cieņu pret misis Epingvelu. Viņš bija redzējis daudzas baltas sievietes, bet šī bija pirmā, kas uzņēmās sniega ceļu kopā ar viņu. Kad kapteinis Epin- gvels bija ierosinājis šo pargalvīgo pasākumu un lūdzis Sitkas Cārlija palīdzību, viņš tikai nopietni nogrozīja galvu, jo tas bija vēl nepazīstams ceļojums caur draus­mīgajiem Ziemeļzemes plašumiem, un viņš zināja, ka tā būs vīru dvēseles speķu galējā pārbaude. Bet, uzzinājis, ka kapteiņa sieva grasās tos pavadīt, viņš bez aplinkiem bija atteicies no jebkuras dalības šajā pasākumā. Bijusi ta viņa paša cilts sieviete, nekādu iebildumu nebūtu, bet sievietes no Dienvidzemes — nē, nē, tās ir pārāk maigas, pārāk vārās tik pārdrošam ceļojumam.

Šāda tipa sievietes Sitka Cārlijs līdz tam vēl nebija pazinis. Piecas minūtes iepriekš viņš pat ne sapņos ne­bija domājis uzņemties ekspedīcijas pavadību; bet, kad sieviete pienāca viņam klāt ar savu brīnišķīgo smaidu un pareizo, tīrskanīgo angļu valodu, runādama tieši un lie­tišķi, nemēģinādama ne lūgties, ne pierunāt, viņš uz vie­tas padevās. Ja vien viņas acīs ievizējies maigs lūgums pažēlot, ja balss iedrebējusies, ja viņa kaut mazlietiņ lū­kojusi izmantot savu sievišķību, Sitka Cārlijs būtu palicis ciets kā tērauds, taču viņas dzidri vērīgās acis un dzidri skanīgā balss, viņas pilnīgā vaļsirdība un ramā pārlie­cība, ka ir tam līdzīga, bija laupījusi Sitkam Cārlijam visus iebildumus. Tajā brīdī viņš atskārta, ka šī ir kāda jauna sieviešu audze, un jau pēc nedaudzām dienām, kopš viņi bija ceļabiedri, indiānis zinaja, kālab šādu sie­viešu dēli kļuvuši par zemes un jūras saimniekiem un kā­lab viņa paša cilts sieviešu dēli nespēj pastāvēt to priekšā. Maiga un vāra! Dienu pēc dienas viņš to vē­roja — piekusušu, nomocījušos, nesalaužamu, un šie vārdi bez rimas pulsēja viņa sirdī. Maiga un vāra! Sitka Cār- lijs zināja, ka viņas kājas dzimušas gludām takām un saulainām zemēm, ka svešas tām Ziemeļzemes mokasīnu mocības, ka sala stindzinošās lūpas nav tās skūpstījušas, un viņš skatījās un brīnījās, kā tās bez mitas spēja cilā­ties visu gurdo dienu cauri.

Viņai allaž bija smaids sejā un uzmundrinošs vārds uz lūpām, tos viņa neliedza pat viszemākajam nastu nesē­jam. Kad ceļš kļuva aizvien tumšāks, viņa šķita nocieti­nāmies un gūstam vairāk spēka, un, kad Kā-Cukte un Gauhī, kas bija lielījušies katru robežzīmi šajā ceļā pa­zīstam tikpat labi, kā bērns pazīst sava vigvama ar ādas aizkariem šķirtos nodalījumus, pēdīgi atzinās, ka vairs nezinot, kur atrodas, viņa bija tā, kuras balss atskanēja, lai teiktu piedošanas vārdus vīriešu lāstu brāzmā. To­vakar viņa vīriem bija dziedājusi, līdz visi juta, ka nogu­rums atslabst, un jaunu cerību pilni bija gatavi stāties pretī nākamībai. Un, kad saka trūkt pārtikas un ikvienam skopo tiesu nomērīja ar skaudīgu sīkmanību, tā bija viņa, kas pretojās sava vīra un Sitkas Cārlija izdarībām, viņa pieprasīja un arī saņēma savu devu, kas nebija ne lielāka, ne mazāka kā pārējiem.

Sitka Cārlijs lepojās, ka pazīst šādu sievieti. Viņas klāt­būtne bija darījusi tā dzīvi bagātāku un piešķīrusi tai plašāku vērienu. Lidz šim viņš pats bija sev padomde­vējs; neviena cilvēka mājiens nespēja viņu novirzīt ne pa labi, ne pa kreisi; viņš bija veidojis sevi pats pēc sa­viem ieskatiem un rūdījis savu vīrišķīgo raksturu, nelik­damies zinis, ko par viņu domā citi. Pirmo reizi viņš no ārienes sajuta aicinājumu pēc vislabakā, kas snauž viņa būtībā. Viens vienīgs atzinīgs dzidri vērīgo acu skatiens, viens vienīgs dzidri skanīgajā balsī teikts pateicības vārds, tikai viegla lūpu savilkšanās brīnumainajā smaidā, un viņš stundām ilgi jutās kā septītajās debesīs. Tā bija jauna ierosme viņa drosmei; pirmo reizi viņš notrīsēja lepnumā, apzinādamies savu sniega ceļa gudribu, un par abiem viņi arvien spēja uzmundrināt savu biedru sirdis, kad tās saka zaudēt možumu.

Abu vīriešu un arī sievietes sejā uzplauka prieks, kad tie ieraudzīja Sitku Cārliju, jo galu galā viņš bija tas balsts, pret ko tiem atslieties. Bet Sitka Cārlijs, pēc pa­raduma nelokāmi stingrs, kā sāpes, ta prieku slēpdams aiz dzelžainas ārienes,, tikai apjautājās, kā klājoties pārē­jiem, pastāstīja, cik tālu vēl līdz ugunskuram, un turpi­nāja ceļu atpakaļ. Nākamo viņš satika vienu pašu indiāni bez nastas; lūpas sakniebis, tas gaja klibodams, bet acis bija iedubušas aiz sāpēm kājā, kur dzīvās miesas audi velti cīnījās pret nedzīvajiem. Par viņu bija gādāts, cik vien iespējams, taču, sasniedzot pēdējo robežu, vārga­jiem un neveiksmīgajiem jāiet boja, un Sitka Cārlijs sprieda, ka šā cilvēka dienas jau skaitītas. Tas vairs ne­varēja būt ilgais dzīvotājs, tālab viņš tam pateica dažus parupjus uzmundrinājuma vārdus. Tad nāca vēl divi indiāņi, kuriem viņš bija uzticējis pienākumu palīdzēt kul­ties uz priekšu Džo — trešajam baltajam viņu grupa. Tie bija viņu pametuši. Jau acis vien pavērsis, Sitka Cār­lijs ievēroja glūnīgo saspringtību to ķermeņos un sa­prata, ka tie pēdīgi taisās nokratīt viņa kundzību. Tālab viņš ari netika pārsteigts negaidīti, kad, raidīdams tos atpakaļ pildīt pamesto pienākumu, ieraudzīja pamirdzam mednieku nažus, ko indiāņi izrāva no makstīm. Nožēlo­jama aina — trīs novārguši vīri mēro savus niecīgos spē­kus ša varenā plašuma vidū; tomēr tie divi atsprāga zem trešā šautenes laides mežonīgajiem belzieniem un griezās atpakaļ kā nopērti suņi pie savas saites. Pēc divām stun­dām, vezdami zem rokam streipuļojošo Džo, kamēr Sitka Cārlijs soļoja aizmugurē, viņi pienāca pie ugunskura, kur pārejie ekspedīcijas dalībnieki sarāvušies tupēja vējtvera aizsegā.

— Dažus vārdus, mani biedri, pirms liekamies gulēt, — Sitka Cārlijs teica, kad katrs bija aprijis savu sīko ne­raudzētās maizes šķēlīti. Viņš uzrunāja indiāņus mātes va-/ lodā, jo baltos jau bija iepazīstinājis ar sava ziņojuma saturu. — Dažus vārdus, mani biedri, jūsu pašu labā, lai jums laimētos palikt dzīviem. Es jums došu likumu. Kas to pārkāps, pats atbildēs ar savu galvu. Mēs esam pār­gājuši Klusuma pakalnus un patlaban ejam pa Stjūartas augštecēm. Varbūt būs vēl viens miegs, varbūt vairāki, varbūt daudzi miegi, bet pienāks laiks, kad mēs nonāksim pie Jukonas ļaudīm, kuriem ir daudz ēdamā. Tālab būtu derīgi, ja mēs ievērotu likumu. Šodien Kā-Cukte un Gauhī, kuriem es liku iemīt taku, piemirsa, ka viņi ir vīri, un aizmuka kā pārbijušies bērni. Tiesa, viņi piemirsa, tālab aizmirsīsim arī mēs. Bet turpmāk viņiem jāatceras. Ja vēlreiz gadīsies, ka viņi aizmirsīs… — Sitka Cārlijs nevērīgi, bet bargi uzsita ar roku pa šauteni. — Rīt viņi nesīs miltus un pieskatīs, lai baltais vīrs Džo nepaliek guļam ceļmalā. Atlikušo miltu krūzītes ir saskaitītas; ja, vakaram pienākot, trūks kaut vienas vienīgas unces … Vai sapratāt? Šodien bija ari vēl citi, kas aizmirsa. Aļņa Galva un Trīs Laši pameta balto cilvēku Džo guļam sniegā. Lai viņi vairs neaizmirst. Līdz ar dienas gaismu viņi dosies uz priekšu un iemīs taku. Jūs dzirdējāt likumu. Padomājiet labi, pirms pārkāpjat to!

Lai kā pūlējās Sitka Cārlijs, nebija viņa spēkos noturēt cilvēkus ciešā rindā. No Aļņa Galvas un Trim Lašiem, kuri priekšgalā iemina taku, līdz Kā-Cuktem, Gauhī un Džo tā bija izstiepusies vairāk nekā jūdzi garumā. Vīri klupdami steberēja, pakritusi atpūtās un atkal slējās augšā. Viss gājiens vilkās kā ķēde ar nevienādām pieturu atstarpēm. Ikviens, saņēmis pēdējās spēku atliekas, grī­ļodamies kumuroja uz priekšu, līdz tās bija galā, bet nezin kādā brīnumainā kārtā arvien atradās vēl pēdējā izturības lāsīte. Katru reizi cilvēks krizdams bija pār­liecināts, ka vairs necelsies, tomēr viņš cēlās, atkal krita un atkal piecelās. Miesa padevās, griba uzvarēja; bet katra uzvara bija reizē arī traģēdija. Indiānis ar nosal­dētajām kājām, nespēdams vairs turēties stāvus, rāpoja uz rokām un ceļgaliem. Viņš atpūtās reti, jo zināja, kādu bargu sodu spriež sals. Pat misis Epingvelas lūpas pē­dīgi bija sastingušas akmeņainā smaidā un acis, kaut skatījās, nekā neredzēja. Viņa bieži apstājās, spiezdama dūrainī ģērbto roku pie sirds, un kā apreibusi tvēra pēc elpas.

Džo, baltais cilvēks, bija jau pārgājis ciešanu robežu. Viņš vairs nekaulējās, lai viņu pamet vienu, nelūdza pēc nāves, sāpes remdinošais prāta aptumsums bija darījis viņu rāmu un apmierinātu. Kā-Cukte un Gauhī vilka viņu nežēlodami, ik pa brīdim apveltīdami ar niknu skatienu vai belzienu. Viņiem šķita, ka ir vislielākās netaisnības upuri. Viņu sirdīs sīvi rūga naids, tās smagi spieda bai­les. Kālab viņiem šķiest savus spēkus šā vārguļa dēļ? To darīt nozīmēja mirt, to nedarīt… un abi indiāņi at- cerejās Sitkas Cārlija likumu un šauteni.

Kad dienas gaisma sāka dzist, Džo klupa arvien bie­žāk, un tik smagi bija celt to augšā, ka viņi palika arvien tālāk un tālāk iepakaļ. Dažreiz visi trīs sagāzās sniegā vienā čupā, tik vārgi bija kļuvuši arī indiāņi. Tomēr uz savām mugurām viņi nesa dzīvību, spēku un siltumu. Miltu maisos taču atradas viss, kas dod iespēju dzīvot. Viņi nespēja vairs domāt ne par ko citu, un tālab nav brīnums, ka pēdīgi notika tas, kam jānotiek. Viri bija pakritusi līdzās milzīgai baļķu grēdai, kur tūkstošiem asu malkas gaidīt gaidīja sērkociņu. Turpat netālu ledu bija pavērusies sprauga. Kā-Cukte paskatījās uz kurināmo un ūdeni, Gauhī tāpat; tad viņi paraudzījās viens otrā. Ne vārds netika izrunāts. Gauhī iekurināja ugunskuru, Kā- Cukte piepildīja skārda krūzīti ar ūdeni un uzsildīja to, Džo nesaprotamā valodā murmināja par viņiem nepazīs­tamas zemes brīnumiem. Viņi maisīja miltus siltajā ūdenī, līdz izveidojās šķidra tume, un izdzēra daudzas krūzītes šādas tumes. Nevienu pašu tie nepiedāvāja Džo; bet viņš pat neapjauta to. Viņš vairs neapjauta neko, pat ne savus mokasīnus, kas gruzdēja un kūpēja starp oglēm.

Pāri viņiem nolaidās sudrabaina sniegputekļu migla, maiga, glasaina, tīdama viņus baltās, mīkstās segās. Un viņu kājas būtu minušas vēl daudzas takas, ja vien lik­tenim neiepaticies atgainīt mākoņus sānis un noskaidrot debesis. Ja tas noticis kaut desmit minūtes vēlāk, viņi būtu glābti. Sitka Cārlijs, palūkojies atpakaļ, pamanīja ugunskura dūmu strūkliņu un visu saprata. Tad viņš pa­raudzījās uz priekšu — uz tiem, kas vēl nebija zaudē­juši ticību, un uz misis Epingvelu.

— Tātad, mani labie biedri, jūs atkal aizmirsāt, ka esat vīri? Labi. Pat ļoti labi. Būs mazāk vēderu, ko barot.

Runādams Sitka Carlijs atkal aizsēja miltu maišeli un ar siksnu piestiprināja šo saini pie ta, ko pats bija nesis uz muguras. Viņš ar kāju spardīja Džo tik ilgi, līdz sāpes izlauzās cauri nabaga puiša svētlaimīgajai neapziņai un lika tam streipuliski pieslieties kājās. Tad viņš uzbīdīja Džo uz takas un lika doties tālāk. Abi indiāņi mēģināja aizlavīties projām.

— Paliec, Gauhī! Un tu arī, Kā-Cukte! Vai tad milti devuši jusu kājām tādu spēku, ka tās spētu izbēgt no ātrspārnotā svina? Nedomājiet apmānīt likumu. Esiet vīri jel pēdējo reizi un priecājieties, ka mirsiet ar pilniem vē­deriem. Nāciet, stājieties te, ar muguru pret baļķiem, plecu pie pleca! Žiglāk!

Abi vīri paklausīja mierīgi, bez bailēm, jo cilvēka sirdi nomāc tikai nākamība, nevis tagadne.

— Tev, Gauhī, ir sieva un bērni, un briežādu telts Cipeujanā. Kāds būtu tavs pēdējais novēlējums?

— Atdod viņai tās mantas, kas ir manas pēc kapteiņa solījuma, — segas, krelles, tabaku un kasti, kura izdod dīvainas skaņas, līdzīgas baltā cilvēka valodai. Pasaki, ka es nomiru ceļa, tikai nesaki, kā.

— Un tu, Kā-Cukte, kam nav ne sievas, ne bērnu?

— Man ir māsa, Koširnas faktorijas tirgotāja sieva. Vīrs viņu sit, un viņa nav laimīga. Atdod viņai tās man­tas, kas ir manas pēc līguma, un pasaki, lai labāk iet at­pakaļ pie savējiem. Ja tev gadītos satikt šo vīru, tad —ja tu domā tāpat — labs darbs būtu viņu nosist. Viņš sit manu māsu, un viņa dzīvo vienās bailēs.

— Vai esat mierā mirt pēc likuma?

— Esam.

— Tad ardievu, mani labie biedri! Lai jūs sēdētu sil­tās teltīs pie bagātīgi pildīta katla, pirms vēl diena būs galā.

Runadams viņš pacēla šauteni, un daudzkārtīga atbalss pāršķēla klusumu. Atbalss vēl nebija noklususi, kad tā­lumā atsaucās citu šauteņu balsis. Sitka Cārlijs satrū­kās. Tur taču sprakstēja vairāk nekā viens šāviens reizē, bet visā grupā bija vēl tikai viena šautene. Viņš pār­laida ašu skatienu vīriem, kas te tik mierīgi gulēja, ļauni pasmīnēja par sniega ceļa gudrību un steidzās uz priekšu, lai sastaptu ļaudis no Jukonas.