Šorina funkcija

ŠORINA FUNKCIJA

Šorina funkciju pazīst katrs astronautikas students. Skaists, daudzlapains, ceturtajā dimensijā izliekts ķermenis, ar ko vienmēr pārbauda telpisko iztēli. Bet tikai nedaudzi zina, ka bijusi vēl viena Šorina funkcija — viņa dzīvē galvenā un pavisam vienkārša, tik vienkārša kā pirmās pakāpes vienādojums un tik taisna kā taisna līnija.

Pec bibliotekāru ziņām, katram lasītajam apmēram desmit gadu vecumā uznāk piedzīvojumu alkas. Šai

laikā no vecāku arhīviem velk ārā vecas grāmatas par asinskāriem indiāņiem ar spalvām matos, par augstsirdīgiem pirātiem, par drūmiem spiegiem ar zilām brillēm un lieko bārdu un par sudrabainās stikla bruņās ģērbtiem astronautiem, kas zem svešas saules paspiež neredzētu būtņu spalvainās, zvīņainās, ādainās, zilganās, zaļās, violetās, svītrainās rokas ar pirkstiem, taustekļiem vai piesūcekņiem . .. Šādas grāmatas mēs visi ar sajūsmu lasām desmit gadu vecumā un ar smīnu — pēc sešpadsmit gadiem. No desmit līdz sešpadsmit gadiem mūsos pamazām attīstās laika izjūta: sākam apzināties un saprast XXII gadsimtu — vispārēja miera laikmetu, mēs saprotam, ka tomahauki nozuduši un līdz ar beidzamo karu nozuduši arī spiegi; nozudušas arī brilles, līdzko parādījās lēcas un acs muskuļu atmīkstinātājs hibīns. Mēs uzzinām, ka iestājies kodoltermiskās varenības laikmets, ka cilvēki brīvi lido uz jebkuru planētu un pārveido tiklab savas, kā arī citu planētu dabu, bet diemžēl nespēj izlauzties uz svešajām saulēm, kur mīt šie zvīņainie vai spalvainie. To visu mēs uzzinām, samierināmies, atrodam citu tikpat aizrautīgu darbu kā spiegu ķeršana vai lidojumi uz zvaigznēm.

Bet Šorins nesamierinājās.

Viņa plaukts bija piekrauts tikai ar XX gadsimta seno fantastu grāmatām, zvaigžņu atlasiem un planētu kartēm. Pie sienām karājās Gagarina un Titova ģīmetnes. Šorins pieņēma pat citu vārdu — Hermanis — par godu Kosmonautam Divi. Zinādams, ka kosmosā vajadzīgi stipri cilvēki, zēns trenējās, rūdījās izturībā un grūtībās — ziemā gulēja ārā, peldēja āliņģī, reizi mēnesī badojās divas dienas no vietas (kas nemaz nav lietderīgi), reizi nedēļā devās tālos pārgājienos — vai nu kājām, vai ar slēpēm, svētdienās lidoja uz Vidusjūru un peldēja tur vairākus kilometrus, ar katru gadu par diviem kilometriem vairāk.

Bet reiz tas beidzās slikti.

Tai septembra svētdienā viņš bija nodomājis pārspēt savu normu un uzstādīt jaunu personisko rekordu. Diena bija vēsa, vējaina, pavisam nepiemērota

tālai peldēšanai. Bet kosmonauti slikta laika dēj savus plānus nemaina. Hermanis piespieda sevi ieiet ūdenī.

Malā jūra bija mierīga, bet aiz sēkļa jau viļņu šļak- stoņa. Viļņos šūpojoties, jauneklim šķita, ka pūš krasta vējš un atgriešanās būs grūta. Bet «kosmonauts lēmumus ceļā nemaina», un Šorins apņēmās peldēt tālāk.

Tāla peldēšana ir vienmuļa nodarbība. Grūdieni, slīdēšana, atbalstīšanās ar rokām ūdenī, pacelt galvu, ieelpot, plaši atplest muti, izelpot ūdenī, mazliet ierīt gaisu, vēziens ar rokām, grūdiens un slīdēšana. Un tā atkal, atkal un atkal. Tā tūkstoš, divtūkstoš, trīstūkstoš reižu. Kustības ir vienmērīgas, bez īpašas piepūles, mute tver gaisu, muskuļi kust, galva skaidra, domas plūst savu gaitu.

1. SAPŅOJUMS

Pēdējā brīdī, kad ātrums ir niecīgi mazs, kapteinis sēžas pie stūres. Kas zin, vai nebūs vajadzīgi pēkšņi, elektronu smadzenēs neparedzēti lēmumi.

Kapteinis ir jauns, bet seja pauž gribu, lūpas cieši sakniebtas, uzacis sarauktas. Visi raugās viņā ar cieņu, viņam uztic dzīvības.

Kapteiņa vārds, protams, ir Hermanis Šorins.

Zemāk. Zemāk. Vēl zemāk. Raķetes tērauda ķetnas iecērtas karstajās smiltīs.

Kuģis nosēdies uz svešas, nepazīstamas planētas.

Virs viņu galvām saule — spožs, kvēls apelsīns. Pa apelsīnkrāsas debesīm peld balti un oranži mākoņi. Tuvāk apvārsnim debess deg sarkanāk, tāle kvēlo tumšā sārtumā, šķiet, visa planēta ugunsgrēka pārņemta. Bet kapteinis baiļu nepazīst. Viņš zina, ka nekāda ugunsgrēka nav. Atmosfēra, kas te blīvāka nekā uz Zemes, kliedē citus starus.

Viss grimst dzeltenā, sārtā un tumši sarkanā krāsā. Tveices un kvēles valstība!

Kapteinis uzģērbj skafandru. Viņa tiesības un pienākums pirmajam spert soli uz nepazīstamās planētas.

Un magnētiskās pazoles iemin pirmās cilvēka pēdas.

Pa labi redzams kaut kas balts. Tā kā sniegs. Sniegs tādā karstumā? Vai tie tik nav sāls slāņi? Kapteinis slīd pa gaisu, pār smilšu pauguriem līdzi steidzas spārnota ēna. Izrādās, ka baltums ir mežs. Koki un zāle glābjas no tveices un atstaro gaismas starus. Gandrīz visus. Katrai lapiņai sava nokrāsa —- zilgana, sārta vai varavīksnaina. Perlamutra krāsas mežs laistās maigā varavīksnes zaigumā. Katra zālīte īsts senlaiku juveliera darinājums.

Aiz meža — krauja un jūra. Dzeltensārti viļņi ar dabiskām putām. Tumšā sārtumā kvēlo tāle. Liesmo arī jūra.

Troksnis, kustība, putas un šļaksti. Vienīgi saprātīgu būtņu nav uz šīs nemierīgās planētas.

Tad pēkšņi dzidrajos viļņos pavīd cilvēka stāvs. Galva, rokas un viduklis. . . Bet kājas? Vai tiešām zivs aste kāju vietā? Vai tas var būt? Pasaku nāra!

Esiet sveicinātas jūs, pasaku planētas saprātīgās nāras! . .,

Ar pievērtām acīm var likties, ka peldi pa oranžu jūru. Tev līdzās zaļace nāra ar ūdensaugu matiem. Vari pieskarties viņas rokai, maigai un spēcīgai. Ausīs skan nevis burbuļu guldzieni, bet melodiska dziedāšana.

Taču viļņi kļuva arvien augstāki un augstāki, draudīgi šņāca sakultās viļņu kores. Vairs nevarēja bez apdoma peldēt, vajadzēja uzmanīties un apsvērt, lai, zem katras viļņu kores pašaujoties, ieelpotu un, ar vilni iznirstot, ierautu krūtīs gaisu. Vienmuļā darbošanās kļuva grūta un nogurdinoša. Sorins sāka aizkūst un sevi rāja: «Ir gan astronauts! Pusceļš vēl nav veikts, un jau paguris.»

Pusceļu iezīmēja trīs klintis, kailas un greizas, neglītas kā beigti zobi. Jauneklis ar lokatoru izmērīja attālumu līdz klintīm — pieci kilometri turp, pieci — atpakaļ. Beidzot klāt arī klintis. Viņš piepeldēja, pagriezās un kļuva pat mundrāks. Toties viļņi tagad

šļakstījās sejā. Viņš saņēma visus spēkus. Viens mirklis, otrs. Bet kas tad tas — vai klintis neattālinājās? Viņš vēcināja rokas vēl sparīgāk, piecas minūtes nemeta acis atpakaļ. Beidzot tomēr atļāvās paskatīties — klintis stāvēja kā stāvējušas. Tad viņš sadomāja laisties zem ūdens — ienirt un atkal iznirt. Tā gan izdevās tikt uz priekšu, taču elpa aizrāvās un sirds stipri dauzījās. Piedevām visām nelaimēm vēl piemetās krampji, vienu kāju salieca kā kabatas nazi.

Šorins nenogrima, jo viņš bija pārāk labs peldētājs. Viņš noturējās, kamēr krampji pārgāja, un pat pavirzījās prom no klintīm. Taču spēki bija galā un vakars nāca virsū. Jauneklis peldēja uzmanīgi, aiz bailēm no jauniem krampjiem airēdamies tikai ar vienu kāju. Sākumā viņš baiļojās, tad krita izmisumā, līdz beidzot kļuva vienaldzīgs, kaut tik nevajadzētu kustēties. Un smilšainais dzelmes dibens jau likās vilinoša guļvieta: kaut varētu nolikties un atpūsties. Tomēr viņš peldēja un pats sev centās iedvest: «Tu nedrīksti nogrimt! Turies, ņerga! Tu nedrīksti nogrimt, ne jau tāpēc tevi mācīja un audzināja. Turklāt vēl taisījies par astronautu, sev Hermaņa vārdu izvēlējies! Kauns un negods!»

Viņu kratīja drudzis. Rokas kļuva kā lupatas, žokļi sāpēja, stundām ilgi muti vārstot. Spēka nebija it nemaz. Jauneklis peldēja, bet neticēja, ka nopeldēs vēl četrus kilometrus.

Tad viņam ienāca prātā — jums, lasītāji, tas būtu drīzāk ienācis prātā — ļauties viļņu varai, lai tie nes uz klintīm. Aiz klintīm, aizvējā, krasta bangām jābūt rāmākām, un tur varētu pamēģināt uzrāpties augšā. Tā viņš izlēma un tā arī izdarīja. Piektajā rāpšanās reizē noskrāpējies un noplēsies viņš uzrausās vidējā klintī. Tur viņš notupēja visu nakti līdz rītam un mazā gaismiņā aizpeldēja līdz krastam, bet jau slims ar plaušu karsoni. XXII gadsimtā pneimoniju pieveica viegli, bet piemiņai Hermanis iedzīvojās hroniskās iesnās uz visu mūžu.

«Lai tas tev par mācību,» bija teikusi satriektā māte. «Nelien briesmās kā sadedzis.»

«Lai tas tev par mācību,» bija teicis skolotājs. «Nepārvērtē savus spēkus, nepaļauj ies tikai uz sevi, neriskē viens pats.»

Taču jauneklis mācību, saprata pēc sava prāta. Slīkst tik tas, kurš palaižas. Viņš taču nepalaidās un palika dzīvs. Viņš palika dzīvs, jo zināja, ka ne jau tāpēc mācīts un audzināts, lai tiktu zivīm par barību. Neviens nedrīkst iet bojā, neveicis savu dzīves uzdevumu, mērķi vai «funkciju», kā viņš izteicās vēlāk.

Arī viņam ir sava funkcija — kļūt par astronautu, atrast saprātīgas būtnes kosmosā, likt pamatus visas Galaktikas Brālībai. Un viņš neies bojā, līdz nebūs veicis savu funkciju.

Jauneklis bija pārliecināts par saviem spēkiem un pēc skolas beigšanas devās uz Astronautikas institūtu.

Bet nepielūdzamā aritmētika nostājās viņam ceļā.

No miljarda jauno cilvēku, kuri togad beidza skolu, vismaz divsimt miljoni sapņoja par kosmosu. Bet vajadzēja tikai divdesmit tūkstošus, ne vairāk. No daudziem miljoniem visādi bez vainas sagatavotajiem, lieliski sagatavotajiem kandidātiem institūts izraudzījās studentus . . . kauns sacīt. . . lozējot. Bet kaulainā un izstīdzējušā, mazliet drūmā jaunekļa Hermaņa Šorina nebija pat starp kandidātiem. Viņu izbrāķēja iesnu dēļ. Pietika cilvēku ar veselu aizdeguni.

199 miljoni 980 tūkstoši atraidīto samierinājās ar neveiksmi, sameklēja sev vajadzīgu un interesantu darbu uz Zemes. Šorins nesamierinājās. Viņš apmetās uz dzīvi Kosmogradā, pieņēma ne visai interesantu darbu, pirmo, kas pagadījās (darbus toreiz jau šķiroja interesantos un neinteresantos), un trīsreiz nedēļā apstaigāja Kosmosa pārvaldes, apjautādamies, vai nav kāda brīva vieta, visviens kāda. Viņu noraidīja, sākumā pieklājīgi, tad smīnēdami, pat dusmīgi, taču vēlāk aprada, sāka uzrunāt un draudzīgi pamudināt. Un. tā kādu dienu Sanatoriju pārvaldē liktenis uzsmaidīja jauneklim. «Tu aizej uz Kosmosa klīniku,» viņam teica. «Aizbraukšanai tur vajadzīgi slimnieku kopēji.»

Šorins nemaz nebija tīkojis pēc slimnieku kopšanas darba. Bet ko lai dara: kosmosa dēļ jābūt gatavam uz visu. Kas zina, kam līdzinās debess iemītnieki — nārām vai astoņkājiem. Spiest gļotainus taustekļus ar piesūcekņiem arī nav nemaz tik patīkami. Tādēļ Šorins pieņēma slimnieku kopēja darbu, un, kad uz Mēness vajadzēja slimnieku kopēju, uz turieni nosūtīja viņu. Nevis tāpēc, ka viņš būtu bijis labākais, bet tāpēc, ka citiem uz turieni negribējās lidot.

Par slimo kopējām parasti strādāja pavecākas sievietes. Bet ģimenes cilvēkam ne visai gribas pamest māju un joņot uz Mēnesi vai Marsu.

Tā atstumtais ar hroniskajām iesnām nonāca kosmosā pat vēl agrāk par tiem, kuriem šī laime bija kritusi izlozē. Un vēl stingrāk viņš noticēja savai funkcijai. Tas nu ir skaidrs, ka pats liktenis viņu aicina uz zvaigžņu ceļiem.

Pret zvaigžņu fonu Šorins savām acīm ieraudzīja pusdebess lielumā zilganu bumbu ar zilpelēkām mākoņu aitiņām un gaišzilu atmosfēras svēdru. Viņa acīm pavērās arī citāda — misiņkrāsas pasaule ar apaļiem plankumiņiem, kas šķita kā zirga pēdas nospiedumi, kā kosmosa zīmogi. Gaišzflā bumba sarau- cās, misiņa — izpletās, aizklāja visu debess jumu un melnraiba, spilgti plakātiska cieši pieglaudās pie pašiem logiem. Tā likās tik sveša pret maigi akvarelisko Zemi! Aina bija lieliska, skaistāka un krāšņāka par jebkuru grāmatas ilustrāciju vai ekrāna attēlu. Jauneklis jutās apburts un mazliet arī vīlies.

Vīlies tāpēc, ka tas notika XXII gadsimtā. Biļeti jauneklis bija pasūtījis pa radio, vietu dabūjis lainera kajītē. Viņam līdzās sēdēja veci vīri, kas devās uz Mēnesi dziedināt tuklumu. Pavadone sudrabotā formas ģērbā atnesa pusdienas. Viņi paēda, pasnauda un nonāca uz Mēness, no kajītes iegāja liftā, no lifta — autobusā, no turienes — viesnīcas uzņemšanas kamerā un dabūja istabu ar vannu. Ārā aiz istabas loga bija ar aizaugošu kupolu pārklātā Selēnpils: mājas, ielas, dārzi, dārzos milzīgas mēness puķes tieviem kātiem. Jaunie selenīti plūca šīs puķes un pasniedza

meitenēm, bet meitenes sārtos vaigus slēpa puķu pušķos.

Tā vairs nebija Zeme, bet tas vēl nebija ari kosmoss. Jātiek tālāk.

Bet Šorinam priekšā atkal nostājās tā pati aritmētikas siena.

Tais gados kosmosā darbojās apmēram divsimt tūkstošu cilvēku, puse no viņiem — uz Mēness: kosmodromā un kosmodroma apkaimē — observatorijās, laboratorijās, šahtās, energostacijās, rūpnīcās un arī sanatorijās, un tūristu bāzēs.

No simttūkstoš cilvēkiem ne vairāk par simtu devās tālās ekspedīcijās vai nu līdz Saules sistēmas robežai, vai pāri tai. Parasti tie bija nopelniem bagāti zinātnieki: astronomi, ģeologi, fiziķi. . .

Vai kļūt par nopelniem bagātu zinātnieku? Dažkārt tam nolūkam ar vienu mūžu nepietiek.

Šorins redzēja tikai vienu iespēju, vienu vāju cerību. Reizēm tālajās, nelielas ekipāžas ekspedīcijās bija vajadzīgi universāli visziņi: atslēdznieks — virpotājs — elektriķis — pavārs — astronoms — skaitļotājs — sanitārs — dārzkopis vienā personā, palīgs jebkurā darbā. Un jauneklis nolēma kļūt par tādu universālu palīgu.

Uz Mēness viņš pabeidza feldšeru skolu, pavāru kursus, ieguva lidotāja amatiera tiesības, nokārtoja mašīnskaitļošanas un siltumnīcas dārzkopja kursu, iemācījās štancēšanu un strādāt uz montāžas celtņiem. Kādreiz, priekš tulkotājas mašīnas ieviešanas uz Zemes, bijuši poligloti, kas pratuši desmit, piecdesmit un divdesmit valodas. Lepni ar savu labo atmiņu — viņi kolekcionēja valodas, uzstādīja atmiņas rekordus gluži kā sportisti. Šorins kļuva par polimeistaru, viņš it kā kolekcionēja profesijas. Sākumā viņu apmācīja labprāt, tad ar izbrīnu un pat tādām kā dusmām («Tērē mūsu un savu laiku. Mācības pārvērš sportā»), bet vēlāk ar lielu cieņu. Cilvēkiem piemīt īpašība cienīt neatlaidību, kaut ne visai saprātīgu. Selēnpilī dzīvoja savi desmit tūkstoši cilvēku, katrs savādnieks bija acu priekšā, un Šorins ar laiku izvērtās par ievērojamu personu («Mūsu vidū ir viens ar divpadsmit diplomiem»). Par viņu stāstīja atbraucējiem, un valodas nonāca līdz īstajām ausīm.

Vienā jaukā mēnesnīcā, trīssimt piecdesmit stundu garajā naktī, jauno polimeistaru ataicināja Cjaņs, slavenais ceļotājs Cjaņs, teorētiķis un praktiķis, kosmisko ceļu zinātājs. Tais gados viņš jau sirmā vecumā dzīvoja uz Mēness un gatavojās savam pēdējam ceļojumam.

— Bet man ir hroniskās iesnas, — Sorins godīgi atzinās. — Es neatšķiru smaržas. Katra komisija mani izbrāķēs.

Cjaņs pat nepasmaidīja. Tik ap šaurajām acu sprau- dziņām savilkās krunciņas.

— Planetologi dažādi izraugās palīgus, — viņš iesāka. — Vieni dod priekšroku izturības rekordistiem, otri — zīmētājiem novērošanas spēju dēļ. Vieni meklē centīgus, rūpīgus un izdarīgus, citi — patstāvīgus domātājus, vieni par vissvarīgāko atzīst zināšanas un izvēlas erudītus. Man pašam ir savas domas. Manuprāt, jāņem līdzi tādi, kas iemīlējušies kosmosā. Kurš īsti iemīlējies spēs būt sportists, erudīts, izdarīgs un patstāvīgs.

— Vai katrs var būt rekordists? — Šorins jautāja.

— Ja īsti iemīlējies, tad var.

Notika tā, ka Šorins otrreiz izvilka laimīgo lozi: no miljona viņš vienīgais nokļuva uz Mēness, no tūkstoš Mēness iemītniekiem — vienīgais ekspedīcijā.

Vai to viņš laimēja loterijā vai bija nopelnījis? Kā jūs domājat?

Viņš staigāja laimīgs un lepns, pat galvu augstāk pacēlis. Viņam prātā bija šādas domas: «Visapkārt tik daudz cilvēku — gudru, apdāvinātu, mācītu un pieredzējušu, — bet izraudzījās mani, puiku. Ja to pateiks skaļi, neviens neticēs, sāks tincināt un pat apskaudīs.» Savā taisnajā prātā Šorins bija pārliecināts, ka visi cilvēki laužas uz kosmosu, ka kosmonautus tie uzskata par laimes lutekļiem, bet paši sevi — par otrās šķiras neveiksminiekiem. Šorins pat brīnītos, dabūjis zināt, ka citi no sirds sapņo kļūt par māksliniekiem, rakstniekiem, ārstiem vai inženieriem.

Tā Šorins izgāja uz zvaigžņu ceļa.

2. SAPŅOJUMS

Jauns kapteinis sēž pie jūras uz oranžas planētas.

Debess — kā ugunssārts, mākoņi — kā liesmu mēles, apvārsnis — kā gailējošas ogles. Bet jūra ir mierīga, tai maiga aprikožu nokrāsa. Aprikožu ņirbu vilnīšos šūpojas nāra.

Dzidras strūklas rotaļājas ar nāras matiem, un putu burbuļi sašķīst uz tās pienbaltajiem pleciem. Iegarenās acis nopietni, bez kādām bailēm, bez izbrīna, kā pētīdamas, kā hipnotizēdamas vēro Šorinu.

Kapteinis tīksminās, glauda savām acīm viņas tīro pieri, gludās uzacis, maigi sārtās lūpas, brīnās par viņas mazo, nevainojamo un sarežģīto, kā no ziloņkaula izdrāzto austiņu.

Tad viņš atjēdzas. Vai tā būtu saprātīga būtne? Vajadzētu sazināties ar to. Viņš zīmē smiltīs kvadrātu, trīsstūri, rombu, sešstūri aplī, Pitagora bikses. Ģeometriju vajadzētu saprast visiem. Ģeometrijas likumi ir vieni visā mūsu Galaktikā.

— Nezīmē! Es lasu tavas domas.

Kas to teica? Un vēl krieviski! Taču ne nāra. Jo vairāk tāpēc, ka tās seja ūdenī, acis pat apšļāca vilnis.

Un atkal smadzenes uztver vārdus:

— Tev brīnums, ka es tev šķietu skaista. Bet skaistuma likumi mūsu Galaktikā ir vienādi. Tāpat ir ar prieka, mīlestības un laimes likumiem.

— Un kas tad ir laime? — kapteinis jautā.

Nāra smaida noslēpumaini kā Džokonda.

— Vislielākā laime mīt tālumā. Laime ir kā apvārsnis. Laime ir sniegšanās pēc nesasniedzamā. Laime ir sapņi. Es sapņoju par draugu, kas atnāktu pēc manis no kādas zvaigznes, kas dziedātu man dziesmas, stāstītu leģendas par lidojumiem debess telpā.

Sirds pamirst jaunajam kapteinim.

— Es esmu atnācis no zvaigznes, — viņš saka.

Šorins toreiz nezināja, cik laimīgi viņš iekļuva ekspedīcijā, viņš nezināja, ka Cjaņs, vecais vīrs ar īsajiem sirmajiem matiem, ir tāds pats Šorins, tikai viņa dzīve jau tuvojas galam.

Kosmosa vēstures mācību grāmatas dēvē Cjaņu par pēdējo lielo atklājēju. Krustām šķērsām izbraukātajā Saules sistēmā XXII gadsimtā tik daudz baltu plankumu nemaz vairs nebija palicis. Bet Cjaņs ar lielu cītību un māku meklēja tos rokā. Viņš atklāja Prozer- pīnu, vienu no pēdējām planētām, kas atradās viņpus Plutona, viņš devās Jupitera dzīlēs un uzgāja tur savdabīgas gāzveida dzīvības — milzīgas, līdz piecsimt atmosfērām saspiestajā gāzē peldošas, gaisīgas amēbas. Cjaņs bija apbraukājis septiņdesmit septiņus asteroīdus, kur cilvēks savu kāju nebija spēris, bet tagad viņš taisījās pabraukāt ar komētu.

Cjaņs tikai gaidīja kādu prāvāku komētu, kura nebūtu no īsperioda komētām, kas šaudās starp Sauli un Jupiteru un kas izpētītas jau kopš senseniem laikiem. Cjaņam vajadzēja tālu un lielu komētu, kas Sauli apciemo reizi tūkstoš vai simttūkstoš gados. Starp tām viņš cerēja uziet kādu Saules pievilktu planētu nepazīstamas drumslas un gribēja arī, lai uz tām būtu kādas svešas dzīvības atliekas, kas nebūtu radušās Saules sistēmā.

Bet tādas komētas tik bieži vis neparādās un, ja parādās, tad gluži negaidītas. Ekspedīciju gatavoja jau laikus. Selēnpils noliktavās krājās kastu un balonu grēdas, ekspedīcijas dalībnieki bija izraudzīti, tie sēdēja uz ceļa somām, taču mērķa vēl nebija, tas kaut kur vēl klīda pa starpplanētu klajumiem, vēl nebija nonācis teleskopa redzoklī, vēl nebija izslējis savu pāva asti.

Viņi gaidīja, gaidīja, gaidīja! Tad pēkšņi ziņa: nāk kāda liela komēta, tā šķērsojusi asteroīdu joslu un tuvojas Marsam. Tai pašā stundā sākās ekspedīcijas iekravāšanās, bet pēc nedēļas, zvaigžņu mirdzumu aizklādams, raķetei tuvojās izdēdējis kalns, kam sekoja klinšu virkne un graudainu putekļu virpuļi. Raķete šņirkstēdama ietriecās šais putekļos, logi no sīkajiem graudiņiem uzreiz noblāvēja … Ar lokatoriem sataustījusi plaisu, raķete paslēpa savu priekšgalu kalna masīvā.

Tā nu cilvēki nonāca uz komētas. Komēta bija lidojošs kalns, savus sešdesmit kilometrus diametrā, kurš

tā ari atklājās acīm kā zvaigžņu jūrā peldošs vientuļš kalns. Savandīti akmens un dzelzs blāķi, ieplakās — blāvs, burzguļains ledus ūdens, kas sastāv no ogļskābes, ogļūdeņraža un amonjaka. Gāzes cietas, jo temperatūra daudz zemāka par mīnuss divsimt grādiem. Bet komēta virzījās uz Sauli, Saule sildīja ar katru stundu spēcīgāk. Ledus kūpēja, neredzamie stari cēlās pāri klintīm, un tumšā debess iekvēlojās. Virs zvaigznes kalna plaiksnījās bāli zaļganas, dzeltenas, sārtas un zilganas svēdras. Viļņojās daudzkrāsu aizkars, raibie stariņi saplūda kūlīšos, tad gūzmās, un beidzot uzliesmoja salts ugunssārts. Komēta trauca, krāšņām ugunīm mirdzot un polārblāzmai pie debesīm plīvojot. No Zemes tas viss izskatītos kā miglains punktiņš — kā aizmetusies aste.

Daudz vēlāk, kad Cjaņs jau bija miris, Šorins uzzināja, cik tuvi ir bijuši viņa un vecā kosmonauta sapņi. Pat ekspedīcijas dienasgrāmatā epigrāfa vietā bija lasāmas šādas dzejas rindas:

Sala aizzīmogotu vēstuli Par kosmisko draudzību Nogādās gāzu plīvurā Ietinies ziņnesis.

Tāpēc ekspedīcijā bija tik daudz biologu, tāpēc jau kopš pirmajām dienām sākās ūdens ledus meklēšana: ledus gabaliņi kusa mēģenēs, mikroskopa okulāri vērsās^ pret katru pilīti.

Ūdens, ogļūdeņraži, ogļskābā gāze, Saules stari. Kāpēc uz komētas nevarētu mosties dzīvība?

Un dzīvību atrada: tās bija nekustīgas nūjiņas ar ūdeni, taukvielām, olbaltumvielām un nukleīnskābi — kaut kas līdzīgs baktērijām.

Vēlāk uzgāja Zemes sakņkājiem līdzīgas piciņas adatainās krama bruņās.

Tad atrada — tikai vēl dziļāk — šo adataino piciņu žuburainas kolonijas, visticamāk, ka tās bija analogas polipiem.

Un katrā pilītē tūkstošiem veidu, desmitiem tūkstošu formu, miljoniem un atkal miljoniem eksemplāru mikrozvērnīcai. Biologi pa četrpadsmit un sešpadsmit stundām sēdēja pie mikroskopu ekrāniem. Četru stundu darba diena bija palikusi uz Zemes. Nebija nekādas jēgas ņemt līdzi uz komētu trīskārtēju ekipāžu ar trīskārtēju kravu tikai tāpēc vien, lai dalībnieki varētu atpūsties tāpat kā uz Zemes.

Ko darīja Šorins? Itin visu! Gatavoja ēdienu, baroja aizrautīgos mikroskopu vērotājus, palīdzēja saimniecības pārzinim, mehāniķiem, elektriķiem, kibernē- tiķiem, gāja (precīzāk — peldēja gandrīz vai bezsvara pasaulē) ar ģeologiem pēc paraugiem, cirta ejas, nesa termosā ledu, visu piereģistrēja, rakstīja etiķetes, glabāja bundžas ar paraugiem, novietoja kolekcijas konteineros.

Numurētas bundžas, numurēti akmeņi, numurētas un cauršūtas lapas. Šorins bieži nemaz nezināja, kas atrodas viņa bundžās un kastēs. Pat zinātniskie līdzstrādnieki to zināja pavirši, jo ekspedīcijas laikā nebija vaļas sašķirot, viņi steidza vairāk savākt materiāla Zemes pētniekiem, ievākt faktus nākamajām pārdomām. Bet faktu meklētāju rīcībā nebija daudz laika — kādi divi mēneši, kamēr komēta virzījās no Marsa orbītas uz Merkūrija orbītu. Pēc tam vajadzēs steigšus bēgt no Saules ugunīgās elpas.

Rakstīdams etiķetes uz bundžām, Šorins atcerējās bērnu dienu sapņus. Tie likās tik naivi! Tagad viņam bija tikai viena vēlēšanās: labi izgulēties. Bet viņš apzinājās, ka iztur kosmonauta eksāmenu. Jāparāda, ka viņam rekordista izturība, mākslinieka novērošanas spējas, patstāvība un prasme būt izpalīdzīgam. Un Šorins neļāvās nogurumam. Viņš pirmais ķērās pie vissmagākās kastes, pirmais traucās augšā, kad aicināja brīvprātīgos neobligātā un vienmēr bīstamā pārgājienā, strādāja vairāk par visiem un vairāk nekā citi arī jautāja. Biedri viņu uzskatīja par sīksti izturīgu, citi nosodīja, saukāja par izlēcēju. Varbūt viņš arī bija izlēcējs, jo gribēja izcelties un izpelnīties ieteikumu nākamajā ekspedīcijā.

Bet vecais Cjaņs visu ievēroja. Reiz viņš sacīja:

— Labi, dēls. Izliecies arī turpmāk nenogurdināms.

Šorins bija izmisumā. Tātad Cjaņs ir viņu atmaskojis. Redz viņam cauri, redz viņu nogurušu, mēreni

izturīgu, mēreni drosmīgu, redz viņā viduvēji attapīgu cilvēku ar hroniskām iesnām, kurš pūlas atdarināt varoņus.

Bet Cjaņam bija sava loģika. Tā drīz vien atklājās,

Ekspedīcija tuvojās beigām. Merkūrija orbīta palika aiz muguras. Pinkainā, ārkārtīgi izpletusies Saule nežēlīgi cepināja komētu. Tuvojās radiācijas josla, kas pat XXII gadsimtā bija bīstama. Vajadzēja steidzami, negaidot starojumu triecienus, evakuēt komētu. Bet taisni tai laikā komētas ledus izkusa un sākās dzīvības pavasaris — nevis mēģenēs, bet paltīs un ezeriņos.

Acīm redzami, pielāgojusies īsajai vasarai, dzīvība raisījās brāzmaini un nevaldāmi. Zaļš, zilgans un sarkans pelējums no paltīm kāpa augšup uz klintīm. Mikrobi saēda metālu, gumiju un plastmasu, iespiedās skafandros, uz ādas uzmetās čulgas un brūces. Paltīs pa virsu peldēja kaut kādas plēvītes, parādījās medūzām līdzīgi caurspīdīgi, arvien sarežģītākas formas maisiņi. Nekas tamlīdzīgs mēģenēs netika manīts.

Tagad visu to vajadzēja pamest, nepabeidzot izpētīt līdz galam visinteresantāko.

Tomēr Cjaņs nolēma: riskēt, bet ne visiem. Daļu ekspedīcijas ar savāktajām kolekcijām viņš nosūtīs uz Merkūriju, uz komētas atstājot dreifētāju grupu — četrus no četrdesmit sešiem. Palika viņš pats, paturēja biologu Arenasu, bioķīmiķi Zosju Vandovsku… un šķietami nenogurdināmo visu darbu pratēju.

Vai Šorins par risku zināja? Protams, zināja. Bet jaunībā kaut kā negribas ticēt bojā ejai. Pie tam ceļojumu ar komētu viņš uzskatīja tikai par vienu pakāpienu, līdz funkcijai vēl bija tālu.

Kas notika tālāk, jūs zināt paši. Visās bērnu hrestomātijās stāstīts par četru cilvēku braucienu ar komētu. Viņi bija nonākuši pusotra miljona kilometru attālumā no Saules — simtreiz tuvāk nekā Zeme. Žilbinošā ripa tagad aizklāja ceturto daļu no debesīm, gruzdināja audumus, kausēja akmeņus. Bez teleskopa, protams, cauri biezajiem, melnajiem stikliem varēja saskatīt plankumus, lāpas un pat rīsa graudiņus. Ceļinieki trīsreiz glābās komētas otrā pusē, lai viņus neskartu hromosfēras uzliesmojumi. Milzīga protube-

rance reiz viņus tomēr notvēra, jo komēta ieskrēja baltkvēles miglā. Cilvēki uzģērba neērtos, ar delta slāni apgādātos pretradiācijas aizsargsuperskafandrus, nobēga alā, bet taisni šai alā radās plaisa — komētas kodols pāršķēlās un sadalījās divās daļās. Trīs cilvēki palika vienā pusē, Vandovska — otrā. Šorins palēcās uz priekšu, saķēra apjukušo sievieti, pārmeta viņu pāri baismīgajam bezdibenim un tad pāršāvās arī pats.

Nē, romantiska mīlestība pret glābēju neuzplauka. Zosja mīlēja Arenasu un tāpēc bija palikusi kopā ar viņu uz komētas.

Komēta, acīm redzot, nekad vēl nebija gājusi cauri protuberancei, šoreiz dzīvība tika galīgi izsvilināta. Dzīvi palika tikai četri skafandros, bet viņi bija zaudējuši mājokli, rezerves, kolekcijas, dienasgrāmatas — itin visu, izņemot vienīgi to, kas atradās skafandros — gaisa, ūdens un pārtikas rezerves septiņām dienām.

Radiosakaru nebija. Saule bija pārtraukusi radiosakarus, un cilvēki uz Zemes, vērodami spožo dubult- spīdekli, zīlēja, uz kura no tiem uzies apdegušos līķus. No Merkūrija izlidojusī raķete bija novirzījusies uz to kodola daļu, kuras skrējiens bija ātrāks un kas trauca pa priekšu. Cjaņs ar biedriem atradās uz otrās kodola daļas. Pārtikas tiem vairs nebija, arī ūdens nebija. Viņi sēdēja nekustīgi, pūlējās retāk elpot, taupīt gaisu. Tika nolemts, ka Cjaņs un Arenass atdos savu skābekli sievietei un jauneklim. Šorins slepus aizgāja uz izdegušo nometni un atrada tur saglabājušos skābekļa balonu vēl trim dienām . ..

No komētas viņus nocēla trešās dienas beigās.

Nu Šorins bija tāda pati slavenība kā Arenass un Vandovska. Vai pelnīti? Spriediet paši. Protams, ja Cjaņs līdzbraucējos būtu izvēlējies kādu citu, par slavenību būtu kļuvis tas. Visa pasaule alka iepazīties ar Komētas Braucējiem. Bet Cjaņs slimoja, Vandovska ar Arenasu apprecējās, un tiem it nemaz negribējās savu medusmēnesi pavadīt televizora ekrāna priekšā. Šorins lasīja lekcijas, diktēja piezīmes, dalījās atmiņās. Viņš varēja noklīst uz memuārista vieglā ceļa, varēja doties jebkurā ekspedīcijā, jo viņu aici

nāja sacenzdamies. Bet viņš savu slavu izmantoja vēl vienas specialitātes apgūšanai: viņš kļuva par foton- raķešu izmēģinātāju.

- Mazs paskaidrojums. XIX un XX gadsimts bija molekulārās ķīmijas un enerģētikas laikmets. Toreiz enerģiju ieguva, atomiem savienojoties molekulās, retāk — lielām molekulām sairstot. Sadegšanā iegūtie gāzu āt- rumi bija no divi līdz četri kilometri sekundē, bet ķīmiskās raķetes nolidoja sekundē tikai kilometru — pilnīgi pietiekams ātrums jebkuram ceļojumam virs Zemes un izlidojumam kosmosā.

XX gadsimta beigās sākās kodollaikmets. Sai laikmetā enerģiju ieguva no atomu kodoliem — lieliem (piemēram, urāna) kodoliem sabrūkot vai daļiņām savienojoties kodolos — piemēram, hēlija kodolā. Ko- dolreakcijās daļiņu ātrums ir tūkstošiem un desmit- tūkstošiem kilometru sekundē, un sekundē sasniegtais kodolraķešu ātrums tuvojās tūkstošiem un desmittūk- j stošiem kilometru, ar ko pilnīgi pietiek jebkuram ceļojumam Saules sistēmā. Taču pat līdz Centaura Alfai, ļ;līdz tuvākajai no tuvajām zvaigznēm, kodolraķete I lidotu tūkstoš gadu.

Lai veiktu zvaigžņu lidojumus, pēc enerģijas vajadzēja sniegties vēl dziļāk — no atomu kodoliem pievērsties to komponentiem, to daļiņām: protoniem, neitroniem un elektroniem.

Daļiņu reakcijās rodas fotoni, un tikai tie spēj piešķirt raķetei gandrīz gaismas ātrumu — turpat trīssimt tūkstošu kilometru sekundē.

Fotonraķete varētu aizlidot līdz tuvākajai zvaigznei mazliet vairāk nekā četros gados.

Tādēļ zvaigžņu fantasts Sorins nolēma kļūt par fo- tonraķetes izmēģinātāju.

«Pats par sevi saprotams,» sacīs lasītājs.

Bet Šorina laikā tas nebija pats par sevi saprotams. Par fotonraķeti cilvēki jau bija domājuši divsimt gadu, un nebija nekādas garantijas, ka darbs neilgs vēl savus simt gadus.

Daļiņu pasaulē sintēzes reakcija bija pazīstama jau [kopš senseniem laikiem. Elektrons, savienodamies ar antielektronu (pozitronu), dod divus fotonus. Šo savienošanos neveiksmīgi nodēvēja par anhilāciju — iznīcināšanos.

Bet dabā antielektronu un vispār antivielas ļoti maz, ;to sagādāt ir grūti, vēl grūtāk saglabāt. Divsimt gadu I zinātnieki pūlējās radīt antivielas dzinēju, divsimt gadu katastrofālie sprādzieni pazudināja ir ieceres, ir zinātniekus.

Tikai XXII gadsimta beigās, kad Šorins jau atradās uz Mēness, piekļūt fotonraķetei izdevās citādi, nevis daļiņas savienojot, bet tās saskaldot.

Taču Šorins jau nevarēja zināt, kad kuģis nāks gatavs — pēc gada vai simt gadiem?

īstenība izrādījās kaut kur vidū. Par izmēģinātāju Šorins sabija astoņpadsmit gadu — visu savu jaunību.

Viņš dzīvoja bāzē uz Ganimēda, lidoja tukšumā, tālāk no planētām, tālāk no ceļiem, viņš nelidoja Saules sistēmas plaknē. Fotonraķete bija kaprīza un asinskāra: kā senlaiku meksikāņu elkadievs tā aprija izmēģinātājus citu pēc cita. Kontrolējamā skaldīšanās reizēm kļuva patvarīga, tad aparāts un lidotājs pagaisa acumirkļa uzliesmojumā. Bieži sajuka skaldīšanās režīms: nekaitīgo vajadzīgo staru vietā radās pārāk cieti stari, un lidotāji gāja bojā no staru slimības, vai arī radās siltuma stari, un spogulis izkusa, vai aū izveidojās rezonanse, un aparāts izjuka ultraskaņu svārstībās, bet lidotājs, sēžot atzveltnī, negaidot atradās tukšā telpā starp zvaigznēm.

Šorins daudzas reizes bija par mata tiesu no nāves un tomēr palika dzīvs. Pats viņš bija pārliecināts, ka bojā neies, iekāms nebūs veicis savu funkciju. Viss kosmoss vīpsnāja par slavenā izmēģinātāja drusciņ ērmoto māņticību. Laikam jau smejat arī jūs .. . bet nez vai vērts zoboties? Pat briesmīgākajos un bīstamākajos brīžos Šorins nekad nedomāja: «Vai tiešām nāve? Ardievu, mīļā dzīve!» Nevienu mirkli viņš netērēja šaubām, bet lauzīja galvu, ko iesākt. .. Protams, pārliecības spēks stiprināja viņā ceribas palikt dzīvam.

Ne jau tāpēc viņš vairojis savu meistarību, lai sairtu atomos. Viņam pavisam cita funkcija.

3. SAPŅOJUMS

Vidēja vecuma kapteinis skarbiem vaibstiem sēž perlamutra mežā, ēnā. Virs galvas melodiski san sausās un cietās lapas. Katra vēja pūsmiņa — tīrā serenāde.

Kapteinim blakus . . . nē, nedomājiet vis, ka nāra. Naivi būtu domāt, ka zem oranža debesīm skaistums līdzīgs mūsu Zemes skaistumam. Abinieces nāras varbūt atgādina krupjus. Galaktiskajām sarunām nevajag skaistuļu. Blakus Šorinam planētas saimnieks platu pieri, šaurām acīm, apaļu galvu — ar kaut ko viņš atgādina nelaiķi Cjaņu.

Raugoties viņa neapšaubāmi gudrajās acīs, Šorins zīmē ģeometriskas figūras — trīsstūri, kvadrātu, Pitagora bikses. Ģeometrija ir viena un tā pati visā Galaktikā.

— Lai paliek, — nosaka zvaigžņu Cjaņs. — Es lasu tavas domas. Tu esi saprātīgas planētas sūtnis un ieradies pie mums piedāvāt Draudzību, Savienību un Sadarbību. Es redzu, ka tu runā ar lūpām, skaņām un vārdiem. Tātad uz jūsu planētas vēl runā dažādās valodās, vēl pastāv dažādas tautas. Laikam jau gluži nesen vēl bija arī dažādas valstis. Tu labi atceries vēsturi, atceries, kā šīs valstis naidojās, pat karoja, līdz tās sasniedza Komunismu, Vispasaules Vienprātību. Tava sirds drusciņ baiļojas. Tu domā: ja nu es tevi nesaprotu, ja nu mēs nespējam saprasties, saņemsim sūtni naidīgi un nevis sadraudzēsimies, bet sanaidosimies.

Zemes sūtnis notvīkst. Diplomātam tomēr nav patīkami, ja lasa viņa domas.

— Tavas bažas ir veltas, — mierina zvaigžņu vīrs. — Saprāta būtnes var allaž saprasties. Kurš grib saprasties, tas vienmēr saprotas. Kosmoss ir plašs, un pasaules telpas pietiek visiem. Galaktiku mēs drusciņ pazīstam. Tās vēsturē nav bijis neviena kosmiskā kara, bet ļoti daudz tikšanos, un katra tikšanās nesusi labumu. Runā, domā, es tevi uzklausīšu. Dari mums zināmu savas planētas pieredzi.

— Es labāk mācītos, — Šorins atbild. — Manuprāt, jūs esat tikuši tālāk par mums. Mēs, piemēram, domas lasīt neprotam . . .

Ar laiku fotonraķetes kļuva drošākas un spēcīgākas. Tās pārspēja kodolraķetes un apsteidza tās. Dzīvē ienāca neparasti ātrumi — desmit, divdesmit un beidzot četrdesmit tūkstošu kilometru sekundē. Kāds Šorina draugs, lidotājs Gorjanovs, ceturtdaļstundā nolidoja no Zemes orbītas līdz Marsam. Tiesa gan, pusotrus mēnešus viņam vajadzēja uzņemt ātrumu, pusotrus mēnešus bremzēt un tad vēl vairākus mēnešus, lai atgrieztos bāzē. Fotonraķešu lidotājiem visa Saules sistēma bija par šauru. Un, kad parādījās raķete, kuras ātrums bija tuvs gaismas ātrumam, raķeti izmēģināt vajadzēja kosmiskā lidojumā — no Zemes uz Centaura Alfu. Lai tās ātrumu attīstītu līdz gaismas ātrumam un vēlāk nobremzētu, tomēr bija vajadzīgi divi gaismas gadi. Bet attālums līdz Alfai snj.ertzas pāri četriem gaismas gadiem. Tāpēc nolēma apvienot izmēģinājuma lidojumu ar pašu lidojumu uz zvaigzni.

Lai vispusīgi izpētītu svešo pasauli, vajadzēja astronomus, ķīmiķus, ģeologus, biologus un vēsturniekus. Lai fotonraķeti aizvadītu līdz mērķim, vajadzēja matemātiķus, inženierus, elektriķus un kibernētiķus. Vajadzēja arī mehāniķus, kas labotu aparatūras, un mediķus, kas lāpītu cilvēkus. Pavisam sanāca trīsdesmit trīs cilvēki. Arenass, Cjaņa ekspedīcijas biologs, bija ekspedīcijas priekšnieks. Pats Cjaņs, savu funkciju veicis, tolaik jau bija miris. Bet Šorinam sava funkcija vēl bija veicama — viņu iecēla par otro pilotu.

Tad vajadzēja uzbūvēt fotonraķeti, milzīgu ūdens tvertni, jo ūdeni izmantoja kā kurināmo. Bija jāsavāc itin viss, kas vajadzīgs novērošanai. Viss vajadzīgais astronomiem. Viss laboratorijām. Viss kinodokumentu un fotodokumentu fiksēšanai. Viss skaitļošanai. Viss vajadzīgais dzinējam. Viss vadībai. Viss remontdarbiem. Viss kustībai — vispirms ūdens, pavisam astoņas tonnas ūdens uz tonnu derīgās kravas, skaitot arī tvertnes ārējās un iekšējās sienas.

Ekspedīcijas atgriešanās laiks bija desmit gadu pēc Zemes laika rēķina. Pēc relativitātes teorijas ceļotājiem laiks samazinājās. Viņiem sanāca trīs gadi lidojumam turp, trīs gadi atceļam, viens gads svešajās pasaulēs, trīs gadi — rezervei. Tātad trīsdesmit trīs cilvēki jānodrošina uz desmit gadiem. Jāsagādā itin viss uzturam. Itin viss atpūtai. Itin viss darbam. Itin viss laika kavēklim. Itin viss mācībām. Daudz bagāžas vajag desmit gadu dzīvei.

Uz Mēness blakus Dienvidpolam pacēlās milzīgs, smails tornis. Beidzot pienāca starta diena. Ekipāža ieņēma savas vietas, Arenass nospieda pogu, zaļas liesmas sāka vāliem virpuļot zem spoguļiem, Mēness kalni vērtās zaļganmelni, kā malahīts, starta krāteris sāka kust un parādījās zaļa lava.

Milzīgais tornis, likās, sastinga virs lavas; šķita, kuru katru mirkli tas var nogrimt, tomēr liesmas to cēla augšup uz saviem stiprajiem pleciem pāri zaļajām klintīm, pāri zaļajām smailēm, pāri zaļganajai kalnu grēdai, pāri visam Mēnesim, kas šķita caurumains kā siers.

Pēc divām stundām Mēness jau pārvērtās dzeltenā sirpī, pēc vienas dienas — zvaigznītē līdzās kādai citai zilganai, spožākai zvaigznītei — mūsu Zemei. Pēc mēneša par tādu zvaigznīti pārvērtās arī Saule. Kuģis nokļuva vienatnē ar zvaigžņoto tukšumu.

Visnepatīkamākais uz dreifējošās komētas bija nogurums. Visi centās padarīt pēc iespējas vairāk un nedabūja izgulēties. Kad Šorins vēl bija izmēģinātājs, tad visvairāk nomāca pastāvīgi draudošās avārijas briesmas. Turpretī daudzu gadu starpzvaigžņu lidojumā pietika laika gan darbam, gan atpūtai. Tukšajā izplatījumā īpašu briesmu arī nebija. Visvairāk mocīja vienmuļība un nostalģija — ilgas pēc dzimtenes.

Trīsdesmit trīs cilvēki — tā ir maza pasaulīte. Aprastas sejas, režīms, darba kārtība. Galvenā nodarbība — astronomija. Zvaigznes priekšā, zvaigznes aizmugurē, zvaigznes sānos. Pārmaiņas niecīgas, gandrīz nemanāmas. Priekšā zvaigznāji pamazītēm izreti- nājas, aizmugurē pamazītēm sablīvējas. Atšķirība samanāma tikai teleskopā. Mainās arī zvaigžņu krāsa:

priekšā sarkanās dzeltē, aizmugurē dzeltenās sārtojas. Priekšā zvaigznes blīvākas, lieka riekšava zvaigžņu putekļu.

Atri mainās tikai skaitļi uz vadības pults. Šodien ātrums ir divdesmit tūkstošu kilometru sekundē, rīt — divdesmit viens tūkstotis. Dzinējs strādā, ieskrējiens turpinās. Lai tuvinātos gaismas ātrumam, ātruma attīstīšanai vajadzīgs vesels gads. Vesels gads ieskrējienam! Bet pirmie Mēness kuģi uzņēma ātrumu piecās sešās minūtēs.

Paātrinājums ir normāls, normāls arī smagums. Dzinējs griež daļiņas, rodas stari, ko spogulis atstaro, ātrums pieaug — pēc mēneša divdesmit pieci tūkstoši kilometru sekundē, pēc diviem — piecdesmit tūkstoši, pēc četriem mēnešiem — simt tūkstoši… Tad nāk gaismas ātrums, samazināts laiks un priekšā divas saules — vajag bremzēt. ..

4. SAPŅOJUMS

Un tā nu otrais pilots no divu sauļu svelmes glābjas perlamutra lapotnē.

Par ko bija runa? Par domu lasīšanu.

— Mēs varam jums to iemācīt, — saka zvaigžņu vīrs.

— Ir daudz svarīgākas problēmas. Mūs nodarbina dzīvības, vecuma un nāves jautājums, — runā Šorins. — Cik ilgi, piemēram, dzīvojat jūs?

— Esmu nodzīvojis divi tūkstoši un divi simti aprites ap mūsu Sauli. Apmēram divtūkstoš gadu pēc jūsu laika rēķina.

— Jūs laimīgās būtnes!

— Ar laimi te nav nekāda sakara. Arī mūsu mūžs nebija garāks par jūsējo, bet mēs iemācījāmies atgūt jaunību. Jau četrdesmit reižu esmu bijis jauneklis un četrdesmit pirmo reizi novecoju. Ja gribat, ari jūs pārvērtīsim.

— Bet vai mirušajam dzīvību pratīsit atdot?

Sorins ar skumjām iedomāja savus draugus izmēģi

nātājus, kuru dzīve beigusies tik agri un žilbinoši — acumirklīgā sprādzienā.

— Jā, to mēs pratīsim. Ja vien esat to pierakstījis.

— Ko nozīmē «pierakstījis»?

— Ja esat pierakstījis atomu sakārtojumu ķermenī, kaut vai smadzenēs.

— Bet tas ir neiespējami! Atomi nav saskaitāmi! Visi Zemes cilvēki nespētu tos uzskaitīt, pat ja aprakstītu visus planētas kontinentus.

Vecais vīrs piemiedza acis. Arī Cjaņs tā smaidīja.

— Mēs to protam.

— To gan, lūdzu, mums iemāciet.

— Jums vajadzēs sākt ar pašiem pamatiem … Ļoti dīvaina ir šī saruna, kurā var lasīt un diktēt

domas. Klusums, un kaut kas atbalsojas smadzenēs. Dažus vārdus, kad ir pilnīga atbilstība jēdzieniem, var saklausīt pavisam skaidri. Reizēm vienlaikus saduras vairāki nesaprotami vārdi. Reizēm atkal kāds robs, kāda tukša vieta: smadzenēs tāda jēdziena nav.

— Paskaidrojiet, lūdzu, ko jūs ar to domājāt. ..

… pēc diviem mēnešiem piecdesmit tūkstošu kilometru sekundē, pēc četriem — simt tūkstošu, trešā daļa no gaismas ātruma …

Te radās šķērslis. Nevar apgalvot, ka neparedzēts. Nepareizi novērtēts gan.

Plašais, netveramais starpzvaigžņu tukšums nav absolūts tukšums. Tur sastopami atsevišķi, reti puteklīši un atsevišķas molekulas. Kodoltermiskajām raķetēm praktiski tie nav kaitīgi. Tikai prāvāks akmentiņš spēj izsisties cauri apvalkam. Taču akmentiņi atgadās reizi pa simt gadiem.

Bet enerģija ir tieši proporcionāla ātruma kvadrātam. Fotonraķetei klejojošs atoms pārvēršas par kosmisku staru, katrs puteklītis — par kosmisko staru gāzmu. Neredzamajā gāzē metāls šķīst kā cukurs ūdenī. Četru mēnešu laikā trīsreiz vajadzēja mainīt raķetes smailo priekšgalu — kristāliskais tērauds bija pārvērties porainā sūklī.

Vēlāk ceļā gadījās nepazīstamu gāzu mākoņi.

Laikus tie nebija saskatāmi. Gāzes tur bija mazāk nekā Zemes jonosfērā, mazāk nekā komētas astē, mazāk nekā laboratorijas vakuumā un tomēr miljonreiz vairāk, nekā parasti mēdz būt starpzvaigžņu telpā.

Šņirkstēdama un rībēdama fotonraķete ietriecās gāzē, raķetē skanēja un dunēja, it kā vecu katlu kniedētu. Katru dienu vajadzēja mainīt fotonraķetes priekšgalu, kuru krājumi drīz vien izsīka. Virs saēstā apvalka radās garaiņu strūkliņas. Ūdens izgaroja, zuda ķurināmais.

Taisnību sakot, tik daudz jau nemaz nezuda. Pusgada tālumā no Saules apvalķs bija izsalis cauri, zem tā izveidojusies bieza ledus kārta. Nelaime tā, ka puteklīši, triecienos pilnīgi sašķīzdami, izraisīja radioaktīvo kodolu plūsmas. Ūdens nemanot kļuva radioaktīvs.

Draudīgi iedegās sarkanās indikatoru actiņas. Aparāti rādīja veselībai kaitīgu radioaktivitāti. Taču briesmīgākais bija tas, ka neko nevarēja līdzēt. Nebija iespējams mest līkumu kosmiski izplatītajiem mākoņiem, nedz izvairīties no apšaudes. Vajadzēja sākt bremzēt, lai mazinātu triecienus, taču raķete ātrumu bija attīstījusi trešdaļu gada, tātad arī bremzēšanai vajadzēja trešdaļu gada. Inerce rāva raķeti uz priekšu, atlika vienīgi cerēt, ka mākoņi reiz beigsies.

Tiešām, fotonraķete pēc trim dienām izlauzās cauri mākoņiem, bet triecieni bija izdarījuši savu. Ūdens kļuvis radioaktīvs. To nevarēja nedz attīrīt, nedz drīkstēja arī izliet: ūdeni izmantoja kā kurināmo, no ūdens bija atkarīga kustība, mērķa sasniegšana un atgriešanās. Vajadzēja dzīvot līdzās posta perēklim, dzīvot neredzamo, no katras sieniņas izplūstošo staru apšaudē.

Vispirms sabojājās vājstrāvas un pusvadītāju smalkie aparāti. Radās īssavienojumi, saniķojās skaitļojamās mašīnas. Pienāca gals vienmuļības laikam. Nu darba pietika visiem — vajadzēja pārbaudīt katra rādītāja skaitļus un nenolaist acu no dzinēja. Katru mirkli tas varēja dot tādu paātrinājumu, ka viss būtu pagalam. Rastos simtkārtīgs smagums, un cilvēki tiktu saspiesti kā ar spiedi.

Kuģi piemeklēja staru slimība visvisādos tās veidos: bija nelabums, vemšana, ēstgribas trūkums, bālasinība, mazasinība un septikēmija. Šorins saslima kā viens no pirmajiem, un viņam apmainīja kaulu smadzenes. Tad saslima Arenass, pēc viņa ģeologi — vīrs un sieva. Hirurgs paziņoja, ka operāciju vajadzēs izdarīt visiem pēc kārtas. Tad viņš saslima pats .. . pats zāģēja sev kaulu ar lokālo narkozi. Slimnieki gaidīja, kamēr viņš izveseļojas un tiek atkal uz kājām …

Un viņš pirmais ierunājās par atgriešanos. Viņš sacīja:

— Operācijas vajadzēs atkārtot ne vienreiz vien, jo starojumi turpinās. Organisma spēki nav bezgalīgi, neviens nespēj izturēt desmit operācijas. Apstaroti arī kaulu smadzeņu krājumi. Paies laiks, un nebūs ar ko dziedināt.

Slimnieku palātā, uz kurieni bija pārcēlusies laba trešā daļa no ekipāžas, Arenass sasauca apspriedi.

— Lidot uz priekšu vai atgriezties atpakaļ?

— Uz priekšu! — noteica Šorins. — Mēs aizlidosim līdz pirmajai planētai un apmainīsim ūdeni.

Lai atgrieztos, vajadzēja gadu, bet lidošanai uz priekšu vajadzētu turpat trīs gadus, un nebija nekādas drošības, ka Alfai ir planētas, ka tur varētu dabūt ūdeni. Mājās gaidīja labi ārsti, bet priekšā tumsa, neziņa un paļaušanās uz sevi.

— Trīs saules, desmitiem planētu, uz kādas taču jābūt saprātīgām būtnēm, uz kādas taču pratīs ārstēt staru slimību, — centās pārliecināt Šorins.

Bet atgriešanās tika izlemta. Ar trīsdesmit divām balsīm pret vienu.

Arenass pavēlēja doties atpakaļ. Man gribas rakstīt: «Pavēlēja griezt atpakaļ,» — bet fotonraķete nevar pagriezties. Vispirms tai jāsamazina ātrums.

Trešdaļa gada vajag bremzēšanai, "tikai tad pagrieziens, pēc tam trešdaļa gada ātruma uzņemšanai atceļam, tad vēl četri mēneši bremzēšanai, iekāms sasniedz Saules sistēmu… Astronauti kopumā veselu gadu pavadīja līdzās nāvējošā ūdens tvertnei.. .

Veselu gadu cilvēki jutās apdraudēti, katru mirkli iz- juzdami nāvējošās slimības simptomus. Septiņi atgriezās

kropli, četrus apbedīja, starp tiem arī Arenasa dēlu, spējīgu, daudzsološu matemātiķi. Pārējie . . .

Nē, tie nesajuka prātā. Pārējie veda projektu.

Autori bija visi. Bet ideju bija ierosinājis Šorins — tās bija viņa atmiņas par braucienu ar komētu. Toreiz, sasnieguši komētu, viņi ar to veica ceļojumu ap Sauli, cauri Saules vainagam. Vai nevajadzētu arī uz svešajām saulēm lidot ar kādu debess ķermeni, var- būt^ ar kādu asteroīdu? Tāda bija toreiz dzimusi doma.

Ūdens uz asteroīdiem nav, tur ir akmeņi, dzelzs, niķelis. Bet dzelzi un niķeli veido tās pašas daļiņas — protoni, neitroni un elektroni. Tos arī var griezt, pārvērst fotonos un atstarot ar spoguļvirsmu. Tiesa, šķidru ūdeni var labāk sadalīt, regulēt tā padevi dzinējā. Taču galu galā arī dzelzi var pārvērst šķidrumā, iz^ kausēt, patērējot zināmu mazumiņu enerģijas.

Toties kāda drošība pret radiāciju: izraugies asteroīdu ar kilometru lielu diametru — tas nozīmē dzelzs bruņas kilometra biezumā.

Protams, lidojošais asteroīds ir smags un liels. Fotonraķete sver tūkstoš tonnu, asteroīda svars — sniedzas miljardos. Toties to itin visu var izmantot kā kurināmo. Ūdenim vajadzīgas tvertnes, bet tās ir pilnīgi lieka krava. Bet, ja par kurināmo ir dzelzs, tā pati sev ir tvertne. Viss asteroīds ir derīgā krava. Tas var svērt miljonreiz vairāk nekā ekipāža ar visu bagāžu. Tā ātrumu var attīstīt tuvu gaismas ātrumam. Nav šaubu, ka tālos zvaigžņu lidojumus var veikt tikai ar asteroīdiem.

Visu gadu ekipāža strādāja pie projekta. Četri par to samaksāja ar savām dzīvībām, septiņi — ar veselību. Bet, kad atjaunojās sakari ar Zemi un uz ekrāna pirmo reizi parādījās tautiešu sejas, sakumpušais Arenass ziņoja: «Mēs atgriežamies salauzti, bet ar uzvaras plānu.»

Nedomājiet, ka šo plānu pieņēma vienprātīgi… Kādi divi gadi pagāja, plānu apspriežot. Šorinam vajadzēja apgūt vēl vienu specialitāti — oratora mākslu, prasmi pārliecinoši pierādīt. Visi Zemes cilvēki jau nefantazēja par kosmosu. Bija arī tālo ceļojumu pretinieki, kuru pārliecību stiprināja fotonraķetes ne

veiksme. Šie pretinieki mēdza sacīt: «Cilvēks ir dzimis dzīvei zem Saules. Ar Saules sistēmu mums pietiks miljoniem gadu. Nav nekāda prāta darba gadus izsviest vējā. Visapkārt vēl tik daudz darba. Uz Mēness nav atmosfēras, selenīti dzīvo pilsētās kā aplenktos cietokšņos, viņi nevar ne degunu pabāzt pa kameras durvīm. Pat mūsu Zemes polus klāj ledāji, un mēs vēl neprotam likvidēt ziemu. Mums trūkst zināšanu klimata izkārtošanā, dzīvības un planētas pārvaldīšanā, bet jūs tērējat spēkus un pūliņus nezin kam …»

«Mēs taču lidojam pēc zināšanām,» centās pārliecināt fotonraķešu lidotāji.

Viņiem sacīja pat tā:

«Jūs meklējat vieglus ceļus. Cilvēce savas zināšanas iegūst grūtos pūliņos, katrs solis pirkts ar sviedriem un asinīm. Jūs aizmānāt cilvēkus no secīga darba, jūs vilināt viņus ar mānīgām cerībām iegūt citu veiktos atklājumus.»

Uz to Arenass atbildēja:

«Lasiet vēsturi. Tautas nekad nav vairījušās mācīties cita no citas. Kartupeļi un tabaka nāk no Amerikas, skaitļi — no Indijas, burti — no Feniķijas. Nav vajadzības simtkārt atklāt integrāļus, ja tie jau kaut kur atrasti. Mēs nevilinām cilvēci projām no darba, mēs aizvilinām tikai trīsdesmit cilvēku. Vai cilvēcei ir pa spēkam sūtīt trīsdesmit cilvēkus izlūkos?»

Arī viņa paša sieva, bojā gājušā jaunekļa māte, ekrāna priekšā, asaras slaucīdama, sacīja:

«Nedrīkst riskēt ar trīsdesmit dzīvībām. Nav nekā dārgāka par cilvēku. Iekāms lido, ir jābūt nodrošinātiem pret nejaušībām. Kas atbildēs par trīsdesmit dzīvībām? Lidojums nedrīkst pārvērsties slepkavībā.»

Šorins pretojās:

«Zosja, mēs jūtam līdz tavām bēdām, bet tev nav taisnība. Tikai tur nekas nenotiek, kur viss jau iepriekš zināms, bet, lidot turp, kur viss jau zināms, nav nozīmes. Kur viss ir neizpētīts, tur ari risks. Kaut ko jau esam izdibinājuši, nākamais lidojums vairs nebūs tik riskants. Galu galā mēs esam lieli cilvēki un esam ar mieru riskēt, ja vajag — ari ziedot savu dzīvību.»

Sirds dziļumos viņš bija pārliecināts, ka dzīvību upurēt nevajadzēs. Funkcija taču vēl nav paveikta, bet, to neveicis, viņš neatļausies mirt.

Divus gadus ilga strīdi: lidot vai atteikties? Uzvarēja lidojuma piekritēji. Nevis tāpēc viņi uzvarēja, ka būtu bijuši daiļrunīgāki vai viņu pierādījumi pārliecinošāki, bet tāpēc, ka cilvēce negrib mīņāties uz vietas. Tika piešķirts laiks — divdesmit četri miljardi darba stundu. Tika izraudzīts asteroīds — iegarens, milzīgs bezvārda bluķis ar paresnāku, bultskrūvei līdzīgu galu. Sākās darbi — galvenokārt kausēšanas darbi. Fotonraķetes būve tika veikta ačgārnā kārtībā — iepriekšējā raķetē vajadzēja taisīt šķērssienas, tagadējā — ar kausēšanu izveidot veselas kameras.

Bija vajadzīgas kameras dzīvošanai, ēšanai, darbam, noliktavām, laboratorijām, observatorijām. Vajadzēja kameru dzinējam, kameras aparātiem. Kameras, kameras, kameras un starp tām ejas. Viss asteroīds tika no vienas vietas sacaurumots. Taisni kā mizgrauži būtu ap to pūlējušies.

Tajā pašā laikā gādāja arī visu vajadzīgo uzturam, atpūtai, elpošanai, novērošanai un vadībai. Visu vajadzīgo remontiem, laika kavēklim, mācībām. Un tā tālāk un tā tālāk . ..

Tika pulcēti ekspedīcijas dalībnieki — trīsdesmit trīs cilvēki: fiziķi, ķīmiķi, ģeologi, biologi un vēsturnieki, inženieri, matemātiķi un mehāniķi . . . Tikai četrpadsmit lidoja otrreiz, starp tiem — vecākais pilots kosmonauts Šorins. Četri bija gājuši bojā iepriekšējā lidojumā, septiņi zaudējuši veselību, pārējiem zudusi patika doties riskantos lidojumos. Arenasam vajadzēja palikt mājās — kosmoss viņu bija padarījis sirmu un kuprainu, un par kapteini iecēla kādu citu — Gorja- novu, kosmonautu-izmēģinātāju, plecīgu skaistuli, īstu spēkavīru. Viņam jebkura kabīne bija par šauru, pat Saules sistēma šķita šaura.

Kad sagatavošanās darbi ritēja pilnā sparā un jau bija noteikta lidojuma diema, notika kaut kas tik svarīgs, ka tādēļ ekspedīciju bezmaz atcēla.

Bija atgriezusies automātiskā bezļaužu raķete, ko

priekš divdesmit gadiem, fotonu tehnikas rītausmā, aizsūtīja uz Centaura Alfas sistēmu.

Ar dedzīgu interesi zinātnieki pētīja triju sauļu pasaulē uzņemtās kinolentes. Tajās bija saule A, saule B un arī to kopējā pavadone — sarkanā saulīte Centaura Proksima. Katrai no šīm trijām bija vairākas planētas, turklāt vēl asteroīdu mākonis, kas starp lielajām saulēm veidoja nepilnīgu astoņnieku. Taču vairums planētu bija bez dzīvības. Visas Proksimai tuvākās planētas bija ledāji, vārgā, nespēcīgā sarkanā zvaigzne nespēja tās sasildīt. A un B bija pietiekami karstas, ne mazāk kvēlas par mūsu Sauli, taču dzīvībai labvēlīgu apstākļu tomēr trūka. Vietām pārāk karsts, vietām pārāk auksts, vietām atmosfēra tik blīva, ka nespēj stari izlauzties tai cauri, vietām atkal virsmu izcilinājuši meteorīti. Tikai uz divām planētām bija redzami okeāni ar zivīm līdzīgiem radījumiem, un uz vienas kustējās milzīgiem tritoniem līdzīgi rāpuļi.

Tos pētīt varēja arī ar automātiem. Cilvēkus tam nolūkam nevajadzēja.

Šorins pirmais ierosināja mainīt mērķi, minēdams kopš senseniem laikiem pazīstamās un Saulei līdzīgās vientuļās zvaigznes — Valzivs zvaigznāja Tau, Indiāņa zvaigznāja Epsilonu, Eridāna zvaigznāja Epsilonu. Līdz katrai apmēram vienpadsmit gaismas gadu, ar fotonraķeti savi divdesmit pieci gadi. Ņemot vērā laika relativitāti, divdesmit pieci gadi ceļotājiem pārvēršas desmit gados.

Arī fiziķi un konstruktori uzstāja, ka jāmaina mērķis. Lai cik savādi, pat ceļš līdz Alfai asteroīdam-fo- tonraķetei tomēr būs pārāk tuvs. Četru gaismas gadu attālumā nevarēja īsti sasniegt gaismas ātrumu, nevarēja visā pilnībā pārbaudīt masas un laika relativitāti. Tikko esi attīstījis ātrumu — jāsāk bremzēt. Nedz masa ir jūtami pieaugusi, nedz laiks samazinājies.

Vēl viens kandidāts zvaigžņu pasaulē saistīja uzmanību. Vērša zvaigznājā atradās kāda nespoža, zvaigžņu' katalogā vienīgi ar numuru apzīmēta zvaigznīte, no kuras tika uztverti regulāri radiosignāli. Tos atšifrēt pagaidām nebija izdevies, lai gan nevienā vien mašīnā pārdega bloki, salaužot elektrona smadzenes,

šīs zvaigznes-šarādes kodu atšifrējot. Tā par «Šarādi» to arī nosauca. Bet līdz šai zvaigznei bija simt četrpadsmit gaismas gadu liels attālums. Pirmajā reizē tik tālu lidot neuzdrošinājās. Taisnību sakot, nebija arī interēses. Kosmosa ceļavīriem laiks samazinās, bet Zemei ne. Asteroīds atgrieztos pēc vairāk nekā divsimt gadiem. Vai bija kāda jēga sūtīt ekspedīciju, kas atgriezīsies pēc diviem gadsimtiem un uz uzdoto jautājumu gaidīt atbildi vairāk nekā divsimt gadu?

Par mērķi izvēlējās Valzivs zvaigznāja Tau.

Vai visu stāstījumu vajadzētu atkārtot vēlreiz? Pie nakts debesīm atkal iekvēlojās Saule. Bultskrūvei līdzīgais asteroīds izgāja no savas orbītas. Dzimtā Zeme iejuka zvaigžņu spietā, un arī Saule pēc kāda laika izskatījās tik mazliet spožāka par citām zvaigznēm. Dzelzs un niķeļa kalns ar skanīgiem gaiteņiem šķita karājamies zvaigžņainajā tukšumā. Virzība likās nemanāma, priekšā tikai sarkanās zvaigznes kļuva mazliet zilganākas, bet aizmugurē zilganās sārtojās, un uz vadības gaišās pults zibēja skaitļi: šodien divdesmit tūkstoši kilometru sekundē, rīt — divdesmit viens tūkstotis, pēc mēneša — divdesmit pieci tūkstoši, pēc diviem — piecdesmit tūkstoši kilometru. Ātruma pieaugums formāls un smaguma spēks parastais, tāds pats kā uz Zemes. Dzelzs alās un gaiteņos rit ierastā dzīve — notiek rīta rosme, ietur brokastis, pētī uzņēmumus, raksta zinātniskus darbus, seko mašīnu actiņu mirgām, labo aparātus, strīdas … sapņo …

5. SAPŅOJUMS

Strauji mainās vadības pults skaitļi. Šodien ātrums ir divdesmit tūkstoši kilometru sekundē, rīt — deviņpadsmit tūkstoši, parīt — astoņpadsmit tūkstoši. . . Dzeltenīga zvaigzne priekšā izvēršas par mazu, jauku saulīti, kurā skatoties sāp acis. Ekspedīcija atgriežas ar uzvaru. Ir izdevies nokļūt līdz Valzivs Tau un uziet tur saprāta brāļus. Viņu pieredze, kas aprakstīta biezos sējumos un ir viena no visvērtīgākajiem jebkad uzietajiem dārgumiem, noglabāta vistālākajā kamerā.

Tur ir simts dažādām zinātnēm veltītu grāmatu. Divi sējumi matemātikas. Tikai pusē no pirmā sējuma stāstīts par to, kas zināms uz Zemes. Vairāki sējumi par fizikas jautājumiem — mehāniku, siltumtehniku, elektrību, viļņiem, atomfiziku, kodolfiziku … Tālāk seko Zemei nepazīstamas nozares: S-pirālfizika. Zinātnisku darbu sējumi par dzīvības norisēm: par bioķīmiju, šūnas bioloģiju, augu bioloģiju, dzīvnieku bioloģiju, saprāta bioloģiju. Psiholoģija. Humanitārās zinātnes: vēsture, mākslas teorija, ekonomika. Enerģijas ražošana. Materiālu ražošana, pārtikas rūpniecība… Un tad pēkšņi pilnīgi nepazīstamas, pasakainas zinātnes: atdzīvināšana un ķermeņa atjaunināšana. Zinātne par to, kā radīt kalnus un salas. Klimata rekonstrukcija. Planētu sistēmu rekonstrukcija. Arējā izskata un rakstura izmaiņa. Pārvērtību māksla. Mīlestības teorija, laimes teorija. Tad vēl viena burvju zinātne, kam uz Zemes nav nosaukuma, — atomu sakārtojums. Jāsaka tā, istaba ir skapis, uzgriez vajadzīgo numuru, nospied pogu, un skapī tu atrodi gatavas pusdienas, jaunu apģērbu, gleznu, saliekamo lidmašīnu — visu, ko vien sirds kāro . . .

Parastais lidojuma režīms — rīta rosme, brokastis . .. Pēc brokastīm visi izklīst pa kabinetiem, katrs noliek uz galda pa sējumam. Nolemts, ka uz atgriešanās laiku sagatavos tulkojumus. Astoņas stundas dienā katrs strādā par tulkotāju. Šis darbs ne tikai vajadzīgs, bet arī aizrauj. Astoņas stundas dienā tu lasi mūsu Zemes zinātnes vēl neatminētos noslēpumus.

Šorinam rokās pirmais sējums — Ievads dabas zinātnēs. Viņš rūpīgi un bijīgi šķirsta skanīgās perlamutra lapas, kurām Tau mežu sirmums. Krāšņie hieroglifi rosina domas. Šorins pieraksta:

«Visums ir bezgalīgs . . .

Strukturāli Visums ir bezgalīgs. Visuma lielie ķermeņi sastāv no mazākiem, mazie — no vēl sīkākiem…

Mēs, Valzivs zvaigznāja Tau iemītnieki, pazīstam četrpadsmit struktūrstāvus augšup un septiņpadsmit stāvus lejup, rēķinot no mūsu ķermeņa.

Ķermenis sastāv no audiem, audi — no šūnām, šūnas — no molekulām, molekulas — no atomiem,

atomi — no daļiņām, daļiņas — no vakuuma šķied- riņām, šķiedriņas — no spirālītēm, spirālītes — no Reli virpuļiem. Virpuļi — no punktiem . . .» (Te jāsāk domāt par nosaukumiem, jo Zemes zinātnieki pazīst tikai sešus stāvus.)

Tālāk Sorins raksta:

«Apakšējos stāvos stabilitāte lielāka, jo tur enerģijas rezerves ir lielākas. Augšstāvu ķermeņi apstrādājami, pētījami un aprakstāmi ar apakšstāvu mazo un spēcīgo ķermeņu palīdzību . . .»

Redz, kur vecā zvaigžņu vīra dīvaino vārdu atminējums! Vai atoma uzbūve, smadzeņu uzbūve, atomu sakārtojums cilvēka ķermenī fiksējams uz tām .. . nu, uz tām . . . šķiedriņām?

… Tā gribas pašķirt sējuma beigas — vai tur nav kaut kas par šķiedriņām . ..

Varbūt tomēr pagaidīt pusdienas un tad apjautāties: «Draugi, vai kādam nav par šķiedriņām?»

Gāzu mākoņu sablīvējumam garām tikām labi. Kilometru biezais dzelzs slānis mūs droši sargāja no radioaktivitātes. Drīz pārspējām tāluma rekordu, pārspējām ātruma rekordu. Puse no gaismas ātruma, tad 55 procenti, tad 60 procenti… Pieauga ātrums, pieauga masa, laiks samazinājās . . .

Bet te uzglūnēja pārsteigums un diezgan nepatīkams.

Taisnību sakot, nav pat vērts to saukt par pārsteigumu. Sāka izpausties masas un laika relativitāte, to atkarība no ātruma. Šī relativitāte jau bija pazīstama kopš senseniem laikiem, tā bija izteikta formulās … tīri matemātiskās formulās. Matemātiski viss iznāca skaisti un gludi: sakne, zem saknes daļa, masa tiecas uz bezgalību, laiks — uz nulli. Lidot tu lido ātrāk, bet dzīve rit gausāk, gadi pārvēršas minūtēs . ..

Kas bija iznācis īstenībā?

Nevis laiks palēninājās, bet mainījās procesi: fiziskie, ķīmiskie un bioloģiskie procesi un katrs pēc īpatniem likumiem. Jo sarežģītāks process, jo sarežģītākas bija izmaiņas.

Taisnība, masa pieauga, visas lietas kļuva smagākas, kustības gausākas. Gausāk kustējās rokas un kājas, karotes un aparāti, acs muskuļi un nervu joni, gausāk sakopojās redzes iespaidi, gausāk smadzenēs nonāca reakcijas, un gausāk reaģēja smadzenes, gausāk ritēja dzīslās asinis, un gausāka bija molekulu kustība.

Laiks it kā palēninājās. Viss būtu bijis labi, ja nesāktu izpausties kādi agrāk nepamanīti procesi, kas dažādi ietekmēja aparātus un cilvēkus.

Ampērmetri rādīja pretēji voltmetriem. Vieni releji sadila drīzāk, citi lēnāk.

Rādītāji sāka mānīties, nerādīja vairs to, kas būtu jārāda. Automāti samaitājās, neveica to, ko vajadzēja veikt.

Par laimi, to kļūdās bija sava likumsakarība. Aparātus gan pārslēdza, bet ko lai iesāk ar cilvēkiem? Cilvēki, izrādās, bija visjutīgākie releji. Pirksti tirpa, stinga rokas un kājas, sagurušajiem, bālajiem, nosalušajiem astronautiem klabēja zobi, viņi tuntulējās segās, mīņājās pie apkures ietaisēm, nevarēdami vien sasilt.

Ķīmiķis Vagranjans bija labākais ekipāžas vingrotājs. Saulīti ap stieni viņš grieza tā, ka daudzi Zemes iemītnieki ar viņu vis nevarētu sacensties. Bet viņš bija apdedzinājis roku un divas nedēļas negāja klāt ierīcēm. Beidzot roka sadzija, viņš aizjoza uz sporta zāli, ar ieskrējienu ieķērās stienī… un iekliedzies pakrita. Viņš bija pārrāvis roku muskuļus, kas nevarēja izturēt ķermeņa smagumu.

Muskuļi pārtrūka nedaudziem, citiem plīsa asinsvadu sieniņas sasmagušo asiņu spiediena dēļ. Plīsa asinsvadi, parādījās zemādas izplūdumi no visniecīgā- kiem triecieniem un pat bez tiem. Radās asinsizplū- dumi muskuļos, plaušās, sirdī un smadzenēs. Trīs smagi infarkti, divas paralīzes. Un hipertonijas itin visiem, pat visveselīgākajiem.

Tad sāka izirt molekulas — vispirms olbaltuma molekulas, kas bija visgarākās, smalkākās, nestabilākās. Slimību skaits pieauga. Diagnostikas mašīna strādāja ar pilnu jaudu. Izpaudās vielu maiņas traucējumi nierēs, kuņģī un aknās…

Nogurušie, nomāktie cilvēki visiem spēkiem turpināja darbu. Viņi staigāja grūtsirdīgi, nospiesti, tik tikko cilādami kājas. Galvas sāpes ciezdami, viņi skaitīja un rēķināja, mašīnu aprēķinus pārbaudīdami, jo uzticēties nevarēja arī mašīnām.

Reiz, miegā laižoties, Šorins ieraudzīja kajītē Cjaņu. Nelaiķis Cjaņs smagnēji sēdēja atzveltnes krēslā, viltīgās acis piemiedzis. Viņš sacīja: «Kosmosā vajadzīgi zajoksni vīri bez hroniskām iesnām.» Viņš turpināja: «Saules sistēmā darba pietiek, nav jādzenas nezin kur.» Viņš teica arī tā: «Tu ej pa vieglāko ceļu, zināšanas jāiegūst darbā, nevis jānoraksta no zvaigžņu kaimiņiem.» Un vēl: «Nav nekā dārgāka par dzīvību, cilvēkus vajag saudzēt, vispirms gādāt, lai nedraudētu briesmas, tikai tad riskēt.» Cjaņs atkārtoja visu, ko bija teikuši lidojuma pretinieki.

— Arī es riskēju ar savu dzīvību, — Šorins atsacīja.

Cjaņs skumji pasmaidīja.

«Es zinu, tu paļaujies uz savu funkciju. Bet vai pasaulē katrs cilvēks pagūst savu funkciju izpildīt? Atceries savus draugus izmēģinātājus, atceries jaunekli, Arenasa dēlu. Vai viņš savu funkciju izpildīja?»

— Atkāpies! — Šorins atcirta. — Tu esi rēgs. Es tev neticu.

Ātrums pamazītēm pieauga par niecīgām procenta daļām diļennaktī, un nelaime zagās klāt nemanāma. Viņi novājēja arvien vairāk un vairāk, sirga, ārstējās, kaut kā jau aprada ar lielo nespēku, kā veci ļaudis aprod ar vecumu. Viņi pagulšņāja uzkrāja spēkus un turpināja atkal darbu. Tad vienā reizē nomira Gorjanovs. Gorjanovs bija visspēcīgākais un veselīgākais, kas mazāk par visiem citiem slimoja, taču sirds neizturēja. Jaunu sirdi ielikt nevarēja, vienmēr tāda operācija neizdevās.

Jaunais ekspedīcijas priekšnieks, matemātiķis un profesors Dins, izvirzīja smagu jautājumu: lidot tālāk vai griezties atpakaļ?

— Lidot, — noskaldīja Šorins.

Dins aizrādīja:

— Nebūsim vieglprātīgi. Puse no ekipāžas guļ lazaretē, sapulci mēs noturam lazaretē. Katram ir skaidrs, ka ātrumu palielināt nedrīkst, turpmāk būs arvien sliktāk un sliktāk.

—: Ātrumu nepalielināsim, — Sorins ierosināja. — Ja vajag, samazināsim to.

Tas nozīmēja — būt ceļā nevis desmit, bet divdesmit vai vairāk gadu.

— Divdesmit vai trīsdesmit gadiem mums trūkst rezervju.

— Mēs tās papildināsim uz Tau.

— Nav nekādas drošības, ka Tau ir ar planētām.

—- Mūs sūtīja, lai riskējam.

— Nē, mūs sūtīja pēc zināšanām, — Dins stingri noteica. — Zināšanas mēs esam ieguvuši, gan nepatīkamas, taču patiesas. Izrādās, ka laika relativitāte nepalīdz uzveikt kosmosa telpu. Tas ir svarīgs secinājums, un mēs nedrīkstam divus gadu desmitus novilcināt šo ziņojumu. Ja Zeme atzīs par vajadzīgu, uz Tau mūs sūtīs no jauna. Ja griezīsimies atpakaļ, mēs zaudēsim tikai trīs gadus, turpretī, ja lidosim uz priekšu, Zeme zaudēs trīsdesmit gadu. Jāaiztaupa biedriem jaunu un veltīgu ekspedīciju rīkošana.

Notika balsošana. Divdesmit sešas nogurušas balsis izteica bēdīgo vārdu «atpakaļ». Trīs pateica «uz priekšu», starp kuriem, protams, bija arī Šorins. Trīs neteica nekā, jo tie bija nesamaņā.

Dins pavēlēja bremzēt.

Pusgads pagāja bremzējot, gads atceļā. Un tikai tāpēc, lai pārvestu uz Zemi bēdīgo «nē». Cilvēks nespēj lidot ar ātrumu, kas tuvs gaismas ātrumam. Ekspedīcijas iznākums ir bēdīgs un bēdīgs arī Šorina dzīves noslēgums. Cilvēces loks ir iezīmēts. Tas ir zvaigžņu simts, kuras cilvēce sasniegs, no tām savs desmits līdzīgas Saulei.

Vai uz tām ir saprātīgas būtnes? Varbūt arī nav. Bet Šarādei līdzīgās zvaigznes ir viņpus sasniedzamības robežām.

— Neko darīt, — noteica Dins. — Visums ir bezgalīgs, bet cilvēces spēki nav bezgalīgi. Kaut kur vajadzēs rimties.

Taču Šorins nebija ar mieru rimties. Par rimšanu viņš negribēja ne domāt, nedz nodoties galējo robežu aprēķiniem. Viņš gudroja par tālāku ātruma palielināšanu. Bet līdz kādam lielumam? Līdz jebkuram lielumam. Līdz ātrumam, kas tuvs gaismas ātrumam, līdz gaismas ātrumam un pat.. . droši vien pāri tam …

Pusotra gada pārdomām — tas ir pietiekami ilgs laiks. Šorina pamattēzes ir šādas: cilvēkiem šķērslis ir liekā masa. Kur tā rodas? To var radīt apkārtējais vakuums. Nekas cits. Vai tad nevar raķeti-asteroīdu izolēt, nošķirt no vakuuma? Bet kā to izdarīt? Kaut vai ar Nguenga stariem, bez kuriem nav domājams fotonu dzinējs.

Šorins prātoja arī tā: ātrumu robeža ir gaismas ātrums vakuumā. Atkal jāsaduras ar vakuumu. Bet cik liels ir gaismas ātrums ārpus vakuuma? Ja nu to likvidētu ar tiem pašiem Nguenga stariem? Izveidosies kaut kas līdzīgs zemūdenei, kas savā apkaimē iztvai- cina ūdeni, kaut kas līdzīgs lidmašīnai, kas rada ap sevi bezgaisa telpu. Cik liels ir lidmašīnas ātrums bezgaisa telpā? Vai lielāks par parasto? Kas šo ātrumu limitē? Acīm redzot, bezgaisa telpas rašanās ātrums.

Bet tās bija tikai domas. Tām sekoja teorētiski aprēķini, ierosinājumi, mēģinājumu plāni un pārbaudes aparātu projekti.

Pusotra gada — pietiekams laiks, lai apdomātu, apspriestu un izstrīdētos. Dins neparko tam nepiekrita, jo Šorina domas bija pretrunā ar veco klasisko relativitātes teoriju. Dins risināja formulas, kur «C2 » dalīts ar «C2 », un zem saknes ieguva nulli. Nulles telpa — tas ir absurds! Šorins rakstīja savas formulas. (Tad arī radās jau pieminētā Šorina funkcija kā daudzlapains, ceturtajā dimensijā izliekts ķermenis.) Viņš pat centās izdarīt mēģinājumus, izmantodams dzinēja griezējaparātu. Taču aparātam trūka vajadzīgās jaudas. Kaut kāds efekts jau iznāca, ātruma ieguvums bija procenta simtdaļas. Taču Dins šo efektu izskaidroja citādi.

Šorins nepacietīgi gaidīja atgriešanos. Gan jāteic, ka atgriešanos katrs kosmonauts gaida pat ar lielāku nepacietību nekā startu. Beidzot tā gribas izkļūt no

apnikušajām dzelzs alām, gribas ieraudzīt mīļo Mēnesi, apaļos krāterus — kosmosa iespiestos zīmogus, izstīdzējušos zaļumus, bezsmaržas puķes Mēness dārziņos un ciltsmātes Zemes zilgano vaigu virs robotajiem kalniem!

Trauksmaini zib vadibas pults skaitļi. Šodien ātrums ir divdesmit tūkstoši kilometru sekundē, rīt — deviņpadsmit tūkstoši, parīt — astoņpadsmit tūkstoši. .. Dzeltenā zvaigzne priekšā jau kļuvusi par mazu, jauku saulīti, kurā skatoties sāp acis. Slimniekiem vairs nestāv prātā slimības, katrs kaļ savus plānus — mēnesis pie jūras, mēnesis kalnos, trīs mēneši galvaspilsētā. Teātri un akadēmijas, bibliotēkas, burzmainās ielas! Beidzot pienāk brīdis, kad Zemi sasniedz radioviļņi. Zeme atbild. Vadības telpā uz sudrabaina ekrāna parādās Arenasa seja. Viņš ir tik ļoti vecs, noguris un tik bezgala mīļš, šis pirmais tautietis!

Dins, kājās piecēlies, ziņo:

— Ekspedīcija, uzdūrusies nepārvaramam šķērslim, atgriezusies pirms termiņa, cilvēka organisms nespēj .. . cilvēks nekad nevarēs . . .

Šorina ierosinājumu Dins ne ar vārdu nepiemin, neuzskata par vajadzīgu pat pieminēt, viņš netic šim ierosinājumam. Šorins ļaunā neņem. Katrs rīkojas, kā atzīst par labāku. Gaidāmi vēl daudzi strīdi, Šorins izteiksies ne vienreiz vien …

Mīļais un nogurušais Arenass uz ziņojumu neatbild. Neatbild ļoti vienkārša iemesla dēļ — viņš Dinu vēl nav sadzirdējis. Zeme atrodas trīs gaismas diennakšu attālumā, tikai pēc trim diennaktīm radioviļņi aiznesīs kosmonautu vārdus un sejas. Bet pagaidām Arenass runā savu, pareizāk sakot, priekš trim dienām viņš sacīja tā:

— Tas ir labi, ka jūs atgriežaties. Mums ir ārkārtīgi interesanti jaunumi. Ir izdevies atšifrēt Šarādes radiosignālus. To nozīme ir šāda: «Sūtiet pārstāvi šķidrā hēlijā.» Metodi esam jau izstrādājuši, izmantosim jūsu asteroīdu. Vispirms, protams, aicināsim jūs, veterānus …

Viņš min vairākus vārdus un Šorina vārdu kā trešo.

Sapņi piepildīsies un pie tam drīz, un bez lielām pūlēm. Pēc pusotra mēneša viņi nolaidīsies uz Mēness, vēl mēnešus trīs gatavosies aizlidošanai* Metode jau izstrādāta, šķidro hēliju iepildīt nav grūti. Iesaldētajiem guļot, sapņi nerādās. Šorins iegulsies vannā, atvadām paskatīsies uz ārstu baltajiem virsvalkiem, aizvērs acis un klusītēm sevī skaitīs. . . Tad viņš acis atvērs un ieraudzīs vai nu baltus, vai krāsainus Šarādes ārstu virsvalkus. Kādas izskatīsies Šarādes būtnes? Kā nāras, kā mūsu Zemes cilvēki vai citādi?

Šorins ir laimīgs. Viņš ir tik laimīgs, tik dziļi un rāmi laimīgs kā alpīnists, kas veicis grūtu ceļu līdz virsotnei, kā noguris ceļinieks, kas ticis līdz tīrai gultai, kā zinātnieks, kas beidzot radījis sistematizētu teoriju, kā neatlaidīgs mīlētājs, kas guvis pretmīlestību … Ja Šorins būtu ekspansīvs cilvēks, viņš varbūt lēkātu uz vienas kājas, pilnā balsī dziedātu vai smietos, vai vienatnē dejotu pa savu istabu. Varbūt, spogulī lūkodamies, pats sevi apsveiktu vai arī, kājas tirinādams, vāļātos pa dīvānu un sauktu: «Ak tu Šorin, ak tu laimes bērns! Savu tomēr panāci!» Bet Šorins ir apvaldīts un nosvērts cilvēks. Viņš gavilē klusām, mazlietiņ iekšēji smaidīdams. Sirds samtaina maiguma pārpilna. Klusums, miers, apmierinātība. Šai mirklī nekādu vēlēšanos, nekā vairs nevajag. Laika mirkli, tu esi skaists, jel apstājies!

Sapņi piepildīsies, Šarāde aicina Šorinu ciemos, ciemiņam un draugam tiks atklāts ikviens Visuma noslēpums. Arī atceļš nebūs grūts. Iesaldētie guļ nesapņodami. Uz Šarādes viņš iegulsies vannā, pametīs atvadskatienus uz turienes ārstu baltajiem vai krāsainajiem virsvalkiem, aizvērs acis un klusām skaitīs līdz desmit… un pēc mirkļa jau atvērs acis Saules sistēmā. Viņš ieraudzīs jaunu pasauli — nākotnes Zemi.

Viņam tas liksies kā mirklis, bet uz Zemes būs pagājuši vairāk nekā divsimt gadu. Nebūs vairs kūkumainā Arenasa, skumjās Vandovskas, vairs nebūs neviena paziņas. Šorins it kā atklās vēl vienu planētu — 2400. gada Zemi. Viņš ieraudzīs tālo Nākotni, par kuru tik bieži mēdz sacīt: «Kaut ar vienu

aci varētu palūkoties!» Taču piepildīsies viņam arī šis sapnis. Caurspīdīgajās togās tērptajiem zinātniekiem (nākotnes cilvēkus diez kāpēc vienmēr iedomājamies romiešu togās) viņš pasniegs simts sējumu ar zvaigžņu augstākajām gudrībām.

6. SAPŅOJUMS

— Te ir simts sējumu ar zvaigžņu augstākajām gudrībām, — tā saka Šorins.

Prātnieki caurspīdīgajās togās vērīgi raugās ūz ekrānu. Gar acīm slīd svešas valodas hieroglifi. Šorins skaļi lasa un tulko tekstu: — «… Mums, Šarādes iedzīvotājiem, zināmi četrpadsmit struktūrstāvi augšup un septiņpadsmit — lejup, rēķinot no mūsu ķermeņa.

Ķermenis sastāv no audiem, audi — no šūnām… šķiedriņas — no spirālītēm, spirālītes — no Reli virpuļiem …»

Prātnieki draudzīgi māj ar galvu … bet tad (tā Šorins redz savā iztēlē) prātniekiem uzacis raucas augšup un pierē iegulst izbrīna grumbas.

— Bet mums jau zināmi astoņpadsmit stāvi, — iesāk viens no zinātņu vīriem. — Priekš divsimt gadiem mēs to nezinājām, bet tagad zinām. Cik žēl, ka šī grāmata netika mūsu rokās priekš divsimt gadiem! Cik daudz lieka un mokpilna darba, cik daudz upuru! …

— Bet ar domu lasīšanu, — piebilst kāds cits, — mums nekas neiznāk. Varbūt tur vainīga smadzeņu struktūra? Vajadzētu salīdzināt viņu un mūsējās smadzenes.

— Kā lai salīdzina? Vai nosūtīt pieprasījumu?

— Atbilde taču pienāks pēc divsimt gadiem! Neko darīt, vajadzēs meklēt pašu spēkiem …

— Žēl, biedri Šorin, ka jūs nekā nezinājāt par Zemes sasniegumiem.

Kā viņš varēja zināt? Viņš bija nogulējis divus gadsimtus …

Jā, viņš nogulēs divus gadsimtus. Divos gadsimtos Zeme aiztrauks uz priekšu, aizies tālāk nekā iepriekšējos divtūkstoš gados. Šorins izskatīsies pēc seno laiku grieķa, kas aizlidojis uz zvaigznēm un pārradies mājā 2000. gadā. Ar sajūsmu viņš stāstīs par citu planētu tvaika zirgiem un dzelzs ziloņiem un par to, ka cilvēki tur lido pa gaisu, ka zibens velk ratus, ka tur ir tērauda vergi, kas var kalt, aust, rēķināt un veikt jebkuru smagu darbu.

Bet uz Zemes tas viss jau ir. Paši saviem spēkiem tik tālu tikuši.

Jā, protams, šis grieķis nodzīvojis interesantu mūžu. Redzējis antīko pasauli, skatījis kosmosu un ieraudzījis 2000. gada Zemi. . . Bet kāda jēga no viņa ceļojumiem? Lai ļaudīm tiktu labums? vajadzēja lidot ātrāk, ātrāk par gaismu!

Bet ko lai dara? Gaismas ātrums ir ātruma robeža.

Robeža vai barjera?

* * *

Džinkstēdams ieslēdzas istabas ekrāns. Tajā redzama Dina apmierinātā seja.

— Hermani, vai tu neguli? Ko tu slēpies? Vai tu gavilē vienatnē? Paklau, es saceru radiogrammu Are- nasam: «Pateicamies par uzticību. Esam gatavi lidot.» Tu, protams, lidosi, vai ne?

Draudzīgi smaidīdams, viņš piebilst:

— Un tā nu mūsu strīdi ir izšķirti. Robeža vai barjera — tam nav nozīmes. Mēs iemigsim un pamocīsimies uz Šarādes.

Šorins lēni savelk dūres. Samtainais siltums noplok. Pasaule atkal kļūst lietišķa un skaidra kā gaišs rīts. Šorins lietišķi un skaidri raugās īstenībā.

— Es nelidošu, — viņš saka. — Vispirms jāuzveic gaismas barjera. Nav jēgas uzdot jautājumus, ja atbilde pienāk pēc divsimt gadiem.

Šorina funkciju — kosmosa telpas uzveikšanas formulu — zina katrs astronautikas students. Tas ir krāšņs daudzlapains, turklāt vēl ceturtajā dimensijā

izliekts ķermenis, ar ko vienmēr pārbauda telpisko iztēli. Mēs runājām par citu funkciju — par Šorina dzīves funkciju, vienkāršu kā pirmās pakāpes nolīdzi- nājums, par funkciju, kas ir tik taisna kā taisna līnija. Taisna līnija, kas trauc uz priekšu, par spīti barjerām, un pārvar tās! Pirmā barjera bija aritmētiska: miljards gribētāju un viena vieta. Tad enerģētiskā barjera: dzinēji par vājiem. Tad staru barjera, arī fizioloģiskā barjera: ķermenis nespēj izturēt ātrumus, kas tuvi gaismas ātrumiem. Beidzot egoistiska rakstura barjera: sapnis ir piepildāms, bet tikai sev pašam. Arī šo barjeru šķērso taisne un trauc uz nākošo barjeru — uz gaismas barjeru. Cik gadi būs vajadzīgi tās pārvarēšanai — pieci vai piecsimt? To Šorins nezina.

Taisne trauc uz priekšu līdz bezgalībai. Novirzīties sāņus nav tās dabā.