SPĀRNOTĀ ŠANTĀŽA

Aizvēris acis, Pīters Vinns ērti atlaidās krēslā, lai pār­domātu, kā tuvākajā nākotnē izvērst kampaņu pret viņam naidīgo finansistu grupu. Galvenā iecere bija ienākusi viņam prātā pagājušajā naktī, un tagad viņš tīksminājās ar sīkākām, maznozīmīgākām detaļām. Pārņēmis vietējās bankas, divu universālveikalu un vairāku kokzāģētavu kontroli, viņš līdz ar to kontrolē arī kādu jaunu dzelzceļa atzarojumu, kuram gan nav nosaukuma, bet kurš, nokļu­vis viņa rokās, dos iespēju sagrābt vairāk galvenās maģis­trāles jūdžu, nekā iedzīts gulšņu naglu minētajā atzaro­jumā. Tas bija tik vienkārši, ka viņš gandrīz vai iesmē­jās, kad viņam uzausa šī doma. Nebija nekāds brīnums, ka viņa vecie viltīgie ienaidnieki palaiduši garām tādu izdevību.

Bibliotēkas durvis atvērās, un ienāca kalsns, tuvredzīgs pusmūža vīrietis ar brillēm. Rokās viņam bija atplēsta aploksne un vēstule. Tas bija Pītera Vinna sekretārs, kura pienākumos ietilpa sašķirot un izlasīt sava saimnieka pastu.

— Šī vēstule atnāca ar rīta pastu, — viņš kā atvaino­damies iesāka un bikli ieķiķinājās. — Tas, protams, nav nekas svarīgs, bet man likās, ka jūs gribēsiet paskatīties.

— Lasiet! — Pīters Vinns pavēlēja, neatvērdams acis.

Sekretārs nokāsējās.

— Datēta ar septiņpadsmito jūliju, bet bez adreses. Sanfrancisko zīmogs. Rakstījis galīgs analfabēts. Pareiz­rakstība šausmīga. Es lasu:

«Misteram Pīteram Virinām.

Ser, ar cieņu nosūtu jums balodi, tas maksā lielu naudu. Tas ir lū-lū …»

— Kas tas ir — lū-lū? — pārtrauca Pīters Vinns.

Sekretārs ieķiķinājās.

— Nezinu gan. Tas varētu nozīmēt kaut ko vispā­rāko … Lasu tālāk:

«Esiet tik laipns, piekraujiet to ar pāris tūkstošiem do­lāru banknošu un palaidiet vaļā. Ja jūs to izdarīsiet, es jūs nekad vairs netraucēšu. Ja neizdarīsiet, nožēlosiet.»

Tas ir viss. Vēstule nav parakstīta. Es domāju, ka tā uzjautrinās jūs.

— Vai balodis jau atlidojis? — Pīters Vinns paintere­sējās.

— Vēl neesmu apjautājies.

— Tad pajautājiet.

Pēc piecām minūtēm sekretārs bija atpakaļ»

— Jā, ser, balodis atlidojis šorīt.

— Atnesiet to šurp.

Sekretāram gribējās domāt, ka tā ir āzēšana, bet Pīters Vinns, apskatījis balodi, sprieda citādi.

— Paskatieties uz to, — viņš teica, glāstīdams putnu, — Vai redzat, cik tam garš ķermenis un izstiepts kakls? īsts pasta balodis. Neko labāku man nav gadījies redzēt. Cik stipri spārni un muskuļi. Mūsu nepazīstamajam ko­respondentam taisnība: tas ir lū-lū. Ļoti negribas laist to vaļā.

Sekretārs atkal ieķiķinājās.

— Kāpēc jālaiž? Protams, jūs neatdosiet to vēstules rakstītājam.

Pīters Vinns papurināja galvu.

— Es atbildēšu. Es nevienam neļaušu draudēt man ne anonīmi, ne pa jokam.

Viņš uzrakstīja, uz papīra strēmelītes īsu vēstījumu: «Ejiet pie velna!» — parakstīja to un ielika aparātā, ar ko putns bija tālredzīgi apgādāts.

— Bet tagad lai lido. Kur ir mans dēls? Es gribu, lai viņš redz, kā balodis paceļas gaisā.

— Viņš ir lejā darbnīcā. Viņš nakti gulēja tur, un bro­kastis es arī nosūtīju viņam lejā.

— Viņš lauzīs kaklu, — Pīters Vinns piezīmēja it kā dusmodamies, it kā lepodamies un izgāja verandā. Stā­vēdams plato kāpņu augšgalā, viņš pasvieda skaisto ba­lodi gaisā. Putns ātri savicināja spārnus, brīdi palaidelē- jās kā neziņā, tad pacēlās gaisā. Augstu debesīs putns atkal pagrozījās, it kā nezinātu, uz kuru pusi lidot, tad, acīmredzot atradis pareizo virzienu, pāri ozoliem, kuri kā zaļi punkti klāja parkam līdzīgo apkārtni, traucās uz austrumiem.

— Skaisti, skaisti, — murmināja Pīters Vinns. — Gan­drīz vai žēl, ka palaidu vaļā.

Bet Pīters Vinns bija ļoti aizņemts cilvēks: viņa galvā rosījās tik lieli plāni, viņa rokās bija tik daudz grožu, ka viņš drīz vien aizmirsa šo gadījumu. Pēc trijām dienām uzsprāga gaisā viņa piepilsētas villas kreisais spārns. Sprādziens nebija sevišķi stiprs, no cilvēkiem neviens ne­cieta, bet ēkas spārns bija gruvešos. Visai villai bija izbi­rušas rūtis, un tā bija pamatīgi sapostīta. Ar pirmo rīta prāmi no Sanfrancisko ieradās kādi pieci seši detektīvi, bet pēc dažām stundām, ārkārtīgi uztraukts, pie Pītera Vinna iedrāzās viņa sekretārs.

— Tas ir klāt! — viņš aizelsies paziņoja; piere viņam bija norasojusi, acis aiz briļļu stikliem izspiedušās.

— Kas ir klāt? — jautāja Pīters Vinns.

— Tas …»tas ir lū-lū putns!

Finansists visu saprata.

— Vai jūs jau izskatījāt pastu?

— Pašlaik tieši izskatu, ser.

— Tādā gadījumā turpiniet, varbūt atradīsiet jaunu vēstuli no mūsu mistiskā drauga, baložu mīļotāja.

Vēstule tiešām bija. Tajā bija rakstīts:

«Misteram Pīteram Vinnarn.

Godājamo ser, netaisiet muļķības. Ja jūs nebūtu aušo­jies, jūsu būda nebūtu uzlidojusi gaisā. Ar cieņu daru jums zināmu, ka aizsūtu to pašu balodi. Izturieties pret viņu tikpat labi, par ko es pateicos jums. Piesieniet tam klāt piecas tūkstoš dolāru banknotes un palaidiet to vaļā. Nebarojiet putnu. Nemēģiniet arī sekot tam. Tagad tas zina ceļu un lidos vēl ātrāk. Ja jūs nedosiet naudu, sar­gieties.»

Pīters Vinns tiešām sašuta. Šoreiz viņš nesūtīja balo­dim līdzi zīmīti. Viņš ataicināja detektīvus un, paklausot viņu padomam, smagi apkrāva putnu ar skrotīm. Tā kā iepriekšējo reizi tas bija lidojis uz austrumiem, uz līča pusi, tad Tiburnā sagatavoja braucienam visātrāko ku­teri, lai varētu sekot balodim, ja tas lidotu pāri līcim.

Taču bija salikts par daudz skrošu, un balodis zaudēja spēkus, nesasniedzis krastu. Pēc tam pieļāva otru kļūdu — atstāja par maz skrošu, un putns, pacēlies augstu gaisā, aizlidoja uz austrumiem pāri Sanfrancisko līcim. Tas lidoja taisni pāri Eņģeļa salai, un, kamēr kuteris apbrauca salai apkārt, no baloža vairs nebija ne vēsts.

Tonakt bruņoti polismeņi apsargāja Pītera Vinna māju. Bet sprādziens nenotika. Taču agri no rīta Pīteram Vin­narn piezvanīja pa telefonu un pavēstīja, ka viņa māsas māja Alamedā nodegusi līdz pamatiem. Pēc divām die­nām balodis atkal bija klāt, šoreiz nesdams kaut ko līdzīgu kartupeļu kastei. Bija arī vēstule:

«Misteram Pīteram Vinnam.

Godājamais ser, tas biju es, kas nosvilināja jūsu māsas māju. Jūs esat sacēlis pamatīgu troksni, vai ne? Tagad atsūtiet man desmit tūkstošus. Summa visu laiku kļūs lie­lāka. Nekariet putnam klāt nekādus smagumus. Tik un tā jūs neizsekosiet balodim, turklāt tā ir dzīvnieka mocī­šana.»

Pīters Vinns bija gatavs atzīt sevi par uzvarētu. Detek­tīvi bija bezspēcīgi, un Pīters Vinns nezināja, pret ko vēr­sīsies šī nelieša nākamais trieciens, kas varbūt apdraudēs viņam tuvo un dārgo cilvēku dzīvības. Viņš pat piezvanīja uz Sanfrancisko, lai atsūta desmit tūkstošus dolāru lielās naudaszīmēs. Bet Pīteram bija dēls, Pīters Vinns jaunā­kais, ar tikpat stipriem žokļiem kā tēvam, ar tikpat ciešu nelokāmu apņēmību acīs. Viņš bija tikai divdesmit sešus gadus vecs, bet jau īsts vīrietis, par kuru slepus jūsmoja un no kura baidījās vecais finansists, kas lepojās ar dēla panākumiem lidošanā un bažījās, ka tas var pāragri un slikti beigties.

— Pagaidi, tēv, nesūti naudu, — teica Pīters Vinns jaunākais. — Astotais numurs jau ir gatavs, un beidzot es esmu dabūjis -gātavu to ietaisi spārna virsmas samazi­nāšanai. Tā darbosies, un tas būs apvērsums gaisa kuģ­niecībā. Ātrums — lūk, kas ir vajadzīgs, bet vajadzīgas arī lielas nesošās virsmas, lai paceltos gaisā un uzņemtu augstumu. Esmu panācis gan vienu, gan otru. Pacēlies gaisā, es samazinu spārna virsmu. Jo mazāka nesošā vir­sma, jo lielāks ātrums. 5o likumu atklāja Lenglejs. Es to liku lietā. Es varu pacelties gaisā bezvējā, kad ir daudz gaisa bedru, varu pacelties vētrā un, regulējot spārnu platumu, varu sasniegt gandrīz jebkuru ātrumu, kāds man vajad2Īgs, īpaši ar rjauno Sengstera-Endholma motoru.

— Gan tu vienā jaukā dienā lauzīsi kaklu, — iedroši­nādams piezīmēja tēvs.

— Kad es tev saku, tēt, — es lidošu ar deviņdesmit jū­džu ātrumu stundā … Jā, pat ar simt jūdžu ātrumu. Bet tagad paklausies! Es gatavojos izmēģinājuma lidojumam rīt. Bet es varu pacelties gaisā pēc divām stundām šodien pat. Stāsimies pie darba pēcpusdienā. Bet naudu pietaupi. Iedod man balodi, un es sekošu tam līdz pašam būrim, lai kur tas arī atrastos. Pagaidi, es tikai aprunāšos ar me­hāniķiem.

Viņš piezvanīja uz darbnīcu un nodeva rīkojumus tik skaidri un īsi, ka vecais vīrs jutās aizkustināts. Jānudien viņa vienīgais dēls bija tēvs kas tēvs, un vecais Pīters Vinns bez liekas lēnprātības atzina, ko īsti tas ir vērts.

Tieši pēc divām stundām jauneklis bija gatavs izlidot. Makstī viņam pie sāniem pielādēta un ar uzvilktu drošinā­tāju karājās lielkalibra automātiskā pistole. Viņš vēlreiz pārbaudīja un apskatīja savu aeroplānu, tad iekāpa ka­bīnē. Viņš iedarbināja motoru, un skaistā mašīna, mežo­nīgi rēkdama, aizdrāzās pa skrejceļu un pacēlās gaisā. Virzīdamies pa spirāli uz rietumiem un celdamies aizvien augstāk, viņš līkumoja, meta cilpas un manevrēja, lai būtu gatavs gaidāmo sacīkšu startam.

Starts bija atkarīgs no baloža. Pīters Vinns turēja to ciet. Šoreiz putnam nebija piekārtas klāt skrotis. Toties pie kājiņas tam bija piesieta pusjarda gara spilgta lente, lai vieglāk būtu izsekot, kurp tas lido. Pīters Vinns pa­laida putnu vaļā, un, lai gan zem tā kā pūķa aste plīvoja lente, tas viegli pacēlās gaisā. Balodis lidoja nešaubīgi. Tas jau trešo reizi lidoja mājup pa šo maršrutu un labi zināja ceļu.

Vairāku simtu jardu augstumā balodis pagriezās taisni uz austrumiem. Aeroplāns beidza mest lokus un sekoja tam. Sacīkstes bija sākušās. Paskatījies uz augšu, Pīters Vinns redzēja, ka balodis apdzen viņa mašīnu. Un viņš redzēja vēl kaut ko: aeroplāns pēkšņi kļuva mazāks. Tā spārni bija kļuvuši šaurāki. Darbojās paātrinātājierīce. Tagad tas vairs nebija lidaparāts ar milzīgi platiem spār­niem, ar kādiem tas bija pacēlies gaisā, bet vanagam līdzīgs slaids monoplāns, kas šūpojās uz gariem un ļoti šauriem spārniem.

Kad jaunais Vinns tik spēji sašaurināja spārnus, viņu gaidīja pārsteigums. Tas bija jaunas ierīces pirmais izmē­ģinājums, un, lai gan Pīters zināja, ka ātrums kļūst lie­lāks, tik strauju ātruma palielināšanos viņš nebija pare­dzējis. Rezultāts pārspēja visu gaidīto, un viņš nepaguva ne atjēgties, kad jau bija panācis balodi. Mazais spārnai- nis, nobijies no briesmīgā vanaga, kādu tas nekad nebija

redzējis, tūlīt šāvās augstāk, tāpat kā visi baloži, kas vienmēr cenšas pacelties augstāk par vanagu.

Mezdams lielus lokus, arī monoplāns kāpa aizvien aug­stāk debesu zilgmē. No apakšas bija grūti saredzēt ba­lodi, un jaunais Vinns baidījās izlaist to no acīm. Viņš pat nedaudz izlaida spārnus, lai ātrāk uzņemtu augstumu. Viņi cēlās aizvien augstāk un augstāk, kamēr balodis, pa­likdams uzticīgs savam instinktam, kā akmens nokrita vajātājam uz muguras. Ar to acīmredzot arī pietika, lai putns saprastu, ka mašīnas gludā virsma ir bez dzīvības, tāpēc tas mitējās planēt un traucās tālāk uz austrumiem.

Pasta balodis, atgriežoties mājup, attīsta ļoti lielu āt­rumu, un Vinns atkal sašaurināja spārnus. Un atkal viņš apmierināts konstatēja, ka panāk balodi. Taču šoreiz viņš ātri palielināja spārnu virsmu un laikus samazināja āt­rumu. Sajā brīdī sapratis, ka balodim neizbēgt, viņš sāka dungot kādu dziesmiņu un laiku pa laikam neapzināti no­murmināja: «Ir labi, ir labi! Vai es neteicu jums, ka būs labi?»

Tomēr lidojums neritēja nemaz tik gludi. Gaiss labā­kajā gadījumā ir nedrošs atbalsts, un lidaparāts pilnīgi negaidot zem asa leņķa iegāja gaisa strāvā, kura kā vir­pulis plūda pa caurvējainajiem Zelta Vārtiem. Vispirms tā ķēra labo spārnu: spējš grūdiens pasvieda monoplānu uz augšu, sašķieba un tikko neapgāza to. Taču Vinns veikli iztaisīja virāžu un ātri, kaut gan bez liekas steigas, mainīja spārnu leņķi, nospieda priekšējo horizontālo stūri un pagrieza pakaļējo vertikālo stūri tā, lai uzņemtu vēja triecienu. Kad mašīna bija izlīdzinājusi gaitu un pilnīgi iegājusi neredzamajā gaisa plūsmā, viņš atkal mainīja spārnu leņķi, pagrieza atpakaļ stūres, vēlreiz sašaurināja par dažiem jardiem spārnu virsmu un traucās pakaļ ba­lodim, kas šajos dažos aizķeršanās mirkļos bija paguvis atrauties no viņa.

Balodis lidoja taisni uz Alamedas apgabala krasta pusi, un pie paša krasta Vinnu gaidīja jauns pārbaudījums. Viņš iekļuva gaisa bedrē. Viņš arī agrāk bija iekļuvis gaisa bedrēs, bet tik lielu kā šī viņam nebija gadījies redzēt. Viņš neizlaida no acīm balodim piesieto lenti un pēc šīs krāsainās auduma strēmeles noteica, cik daudz tuvojas zemei. Krītot viņam vēderā kņudēja, kā tolaik, kad viņš, zēns būdams, pirmo reizi bija braucis ar ātr­gaitas liftu. Taču Vinns līdz ar citiem pilotēšanas noslēpurniem bija apguvis likumu, ka dažkārt, lai paceltos aug­stāk, vispirms ir jānolaižas zemāk, un, lai riskanti necī­nītos par atbalstu, Vinns padevās smaguma spēkam. Ne­zaudēdams aukstasinību, viņš droši nospieda priekšējo horizontālo stūri, un monoplāns ar degunu pa priekšu gāzās tukšumā. Krītot tas šķēla gaisu kā naža asmens. Ātrums ik mirkli šaušalīgi pieauga. Tā viņš uzkrāja spēku, kam vajadzēja viņu glābt. Strauji parāvis uz augšu priek­šējo un pakaļējo horizontālo stūri, viņš dažās sekundēs pacēlās blīvākos gaisa slāņos un izkļuva no bedres.

Apmēram piecsimt pēdu augstumā balodis pārlidoja pāri Berklijas pilsētai un tuvojās Kontrakostas pakalniem. Līdz ar putnu celdamies aizvien augstāk, jaunais Vinns saskatīja Kalifornijas universitātes, savas universitātes, pagalmu un ēkas.

Virs Kontrakostas pakalniem viņam atkal gandrīz vai atgadījās nelaime. Tagad balodis lidoja zemu, un tur, kur putnam ceļu aizšķērsoja eikaliptu birze, to pēkšņi pa­svieda kādas simt pēdas augstāk. Vinns saprata, ko tas nozīmē. Balodis bija iekļuvis augšupejošā gaisa strāvā, kas pacēlās simtiem pēdu virs tās vietas, kur stiprais rie­tumu vējš atsitās pret augsto eikaliptu sienu. Viņš steig­šus līdz pēdējam sašaurināja spārnus un vienlaikus mai­nīja lidojuma leņķi tā, lai viņu nepārsteigtu šī gaisa strāva. Tomēr monoplānu trīssimt pēdas mētāja no vie­nas puses uz otru, kamēr briesmas palika aiz muguras.

Balodis pārlidoja pāri vēl divām uzkalnu grēdām, un Pīters Vinns ieraudzīja to nolaižamies pie nelielas būdi­ņas kāda uzkalna nogāzē. Viņš teica paldies liktenim par šo klajo vietu. Tur bija ne vien ērti nolaisties: tā kā no­gāze bija stāva, tur tikpat ērti varēja arī pacelties gaisā.

Cilvēks, kas lasīja avīzi, tikko bija ieraudzījis atgrie­zušos balodi, kad izdzirdēja arī Vinna motora troksni un ieraudzīja milzīgo monoplānu ar izplestiem spārniem; tas laidās lejup, piepeši apstājās uz gaisa spilvena, kurš bija radies pēc horizontālo stūru nolaišanas, vēl noplanēja dažus jardus, tad pieskārās zemei un beidzot apstājās da­žus soļus no viņa. Bet, ieraudzījis kabīnē mierīgi sēžam jaunu cilvēku, kas pagriezis pret viņu pistoli, nepazīsta­mais metās bēgt. Viņš nebija paguvis aizskriet līdz būdas stūrim, kad viņam kājā trāpīja lode un viņš saļima.

— Ko jūs gribat? — viņš drūmi jautāja, kad Pīters Vinns pienāca klāt.

— Gribu pavizināt jūs savā jaunajā mašīnā, — atbil­dēja Vinns. — Ticiet man — tā ir lū-lū.

Svešais nestrīdējās pretī, tāpēc ka dīvainais viesis prata pārliecināt. Pēc Vinna norādījumiem, kurus visu laiku draudīgi atgādināja pistole, ievainotais pagatavoja kaut ko līdzīgu žņaugam un pārsēja sev kāju. Vinns palīdzēja viņam iekāpt lidaparātā, bet pats aizgāja pie baložu bū­das un paņēma putnu, kuram pie kājas vēl karājās lente.

Vinnam bija gadījies ļoti paklausīgs gūsteknis. Gaisā viņš sēdēja stīvs no bailēm. Kaut gan svešais bija spār­notās šantāžas lietpratējs, viņš pats nebija piemērots lidošanai un, lūkodamies uz tālu apakšā slīdošo zemi un ūdeņiem, pat nemēģināja uzbrukt savam sagūstītājam, kurš tagad bija neaizsargāts, jo ar abām rokām vadīja monoplānu.

Gūsteknis tikai centās ciešāk piespiesties pie sava sē­dekļa.

Skatīdamies debesīs ar ļoti spēcīgu binokli, Pīters Vinns vecākais ieraudzīja virs izrobotās Eņģeļa salas uzkalnu grēdas parādāmies dēla monoplānu. Tas ātri kļuva aizvien lielāks. Pēc dažām minūtēm viņš uzsauca turpat stāvo­šajiem detektīviem, ka lidaparātā sēž kāds pasažieris. Strauji nobremzējis pret gaisa spilvenu, monoplāns no­laidās.

— Mana ierīce darbojas lieliski! — iesaucās jaunais Vinns, kāpdams' laukā*no kabīnes. — Vai redzēji, kā es pacēlos gaisā? Es gandrīz vai apdzinu balodi. Viss ir kār­tībā, tēt! Nu, ko es teicu? Viss kārtībā!

— Bet ko tu esi atvedis līdzi? — jautāja tēvs.

Jauneklis paskatījās uz savu gūstekni un tūlīt atcerējās.

— Ā, tas ir tas baložu mīļotājs, — viņš sacīja. — Es domāju, ka polismeņi parūpēsies par viņu.

Pīters Vinns klusēdams paspieda dēlam roku un noglās­tīja balodi, ko dēls bija iedevis viņam. Vēlreiz noglāstījis skaisto putnu, viņš teica:

— Izstādē dabūs pirmo godalgu.


Загрузка...