Stāsta beigas

STĀSTA BEIGAS

Galds bija no rupji ēvelētiem dēļiem, un vista spēlē­tājiem bieži bija grūti pievilkt klāt stiķus pa nelīdzeno virsu. Kaut gan vīri sēdēja, izmetušies kreklos, sviedri rupjām lāsēm ritēja viņiem pa seju, turpretī mokasīnos un vilnas zeķēs ieautās kājas knaibīja sals. Tik liela bija temperatūras atšķirība šajā būdiņā starp grīdu un jardu augstāk. Jukonas skārda krāsniņa rūca, nokaitēta līdz sarkankvēlei, bet astoņas pēdas tālāk uz plaukta, kas bija piesists zemu un tuvu pie durvīm, stāvēja akmenī sasaluši brieža un cūkas gaļas gabali. Trešā daļa durvju no apak­šas bija klāta ar biezu ledus kārtu. Spraugās starp baļ­ķiem aiz nārām vizuļoja sarma. Gaisma būdiņā iespīdēja caur vaskapapīru. Tā apakšējo malu no iekšpuses arī klāja collu biezs sarmas slānis — tas uzsala no cilvēku izel­potajiem garaiņiem.

Viņi spēlēja izšķirošo roberu: zaudētāju pārim vajadzēja izcirst āliņģi septiņas pēdas biezajā Iedus un sniega kārtā uz Jukonas.

— Tāds aukstuma vMnis martā ir retums, — piezīmēja viens no kāršu jaucējiem. — Kā jūs domājat, Bob, cik grādu varētu būt?

— Nu, piecdesmit pieci, ja ne visi sešdesmit zem nulles. Kā jūs domājat, dakter?

Ārsts pagrieza galvu un paskatījās uz durvīm, it kā mērīdams ledus kārtas biezumu.

— Ne vairāk par piecdesi t. Varbūt pat mazāk — teik­sim, četrdesmit deviņi. Paskatieties uz apsalušajām dur­vīm. Ledus ir mazlietiņ augstāk par atzīmi «piecdesmit», bet tā augšējā mala ir nelīdzena. Kad sals sasniedza septiņdesmit grādu, ledus uzkāpa veselas četras collas augstāk. — Viņš paņēma kārtis un, jaukdams tās, uzsauca par atbildi klauvējienam pie durvīm: — Iekšā!

Ienācējs bija gara auguma plecīgs zviedrs, kura tau­tību gan varēja noteikt tikai tad, kad viņš bija noņēmis

ausaini un ļāvis atkust bārdā un ūsās sasalušajam ledum, kas neļāva saskatīt seju. Pa to laiku viri pie galda paguva izspēlēt līdz beigām.

— Dzirdēju, ka šajā apmetnē esot apstājies ārsts, — jautājošā tonī sacīja zviedrs, satraukti ielūkodamies visās sejās pēc kārtas. Viņa paša seja bija smagu un ilgu cie­šanu pārvērsta. — Esmu braucis tālu ceļu. No Vaijo zie­meļu atzarojuma.

— Es esmu ārsts. Kas noticis?

Par atbildi cilvēks izstiepa kreiso roku ar briesmīgi uzpampušu rādītājpirkstu un sāka saraustīti, nesakarīgi stāstīt, kā viņu piemeklējusi šī nelaime.

— Ļaujiet man apskatīt, — ārsts nepacietīgi pārtrauca viņu. — Nolieciet roku uz galda! Te, lūk, tā!

Uzmanīgi, it kā uz pirksta būtu liels augonis, zviedrs darīja, kā viņam lika.

— Hm, — norūca ārsts. — Cīpslu sastiepums. Un tā dēļ jūs kūlāties simt jūdžu! Es iegriezīšu to vietā vienā acumirklī. Skatieties, kā es daru, un nākamreiz jūs pats tiksiet galā ar to.

Pacēlis stateniski delnu, ārsts bez kāda brīdinājuma iesita ar tās apakšējo malu pa uztūkušo, savilkto pirkstu. Cilvēks ieaurojās no pārsteiguma un sāpēm. Tas izklau­sījās pēc zvēra kliedziena, un arī seja zviedram bija kā zvēram, it kā viņš gribētu mesties virsū ārstam, kurš iz­strādājis ar viņu tādu joku.

— Viss kārtībā, — ārsts viņu asi un valdonīgi nomieri­nāja. —. Kā tagad? Kļuva labāk, vai ne? Nākamreiz jūs, protams, darīsiet to pats. Strozers, jums jādala! Mēs esam apspēlējuši jūs.

Zviedra nekustīgajā vērša sejā parādījās atvieglojums un apjausma. Asās sāpes bija pārgājušas, un viņš jutās labāk. Viņš ar ziņkāri un pārsteigumu aplūkoja pirkstu, lēni saliekdams un atliekdams to. Tad iebāza roku kabatā un izvilka maisiņu ar zeltu.

— Cik?

Ārsts nepacietīgi papurināja galvu.

— Neko. Es nestrādāju par ārstu. Jums gājiens, Bob!

Zviedrs smagi pamīņājās uz vietas, vēlreiz aplūkoja

pirkstu un sajūsmināts paskatījās uz ārstu.

— Jūs esat labs cilvēks. Kā jūs sauc?

— Lindejs, dakteris Lindejs, — atbildēja Strozerss, it kā bažītos, ka tikai ārsts nesadusmojas.

— Diena iet uz beigām, — teica Lindejs zviedram, no jauna jaukdams kārtis. — Labāk palieciet pa naktil Pā­rāk auksts, lai dotos ceļā. Te ir brīvas nāras.

Ārsts Lindejs bija slaids, pēc izskata stiprs brūnēts, ar iekritušiem vaigiem un plānām lūpām. Gludi skūtā seja bija veselīgi bāla. Visas viņa kustības bija ātras un pre­cīzas. Tumšās acis raudzījās taisni un vērīgi, šķita, ka tās redz visam cauri. Slaidās, gleznās un nervozās rokas likās piemērotas smalkam darbam, un no pirmā acu uz­metiena tajās varēja nojaust spēku.

— Atkal mums! — viņš paziņoja, pievākdams pēdējo stiķi. — Tagad jāpabeidz robers, un tad redzēs, kuram būs jācērt āliņģis.

Pie durvīm pieklauvēja, un ārsts aicināja, lai nāk iekšā.

— Tā rādās, ka mums neizdosies pabeigt šo roberu, — viņš neapmierināts norūca, kad durvis atvērās., — Kas noticis ar jums? — Tas attiecās uz ienākušo.

Nepazīstamais velti pūlējās pakustināt ledus sastindzi­nātās lūpas un žokļus. Varēja redzēt, ka viņš bijis ceļā daudz dienu. Āda uz vaigu kauliem bija apsaldēta melna. No deguna līdz zodam nokarājās vienlaidu ledus ar elpas izkausētu caurumu. Pa to viņš bija spļāvis arī tabakas sulu, kas notekot bija sasalusi dzintara krāsas lāstekā, kura uz leju kļuva smaila kā van Deika bārda.

Svešais klusēdams papurināja galvu, pasmaidīja ar acīm un piegāja-pie krāsniņas, lai ledus izkustu un viņš varētu parunāt. Viņš ar pirkstiem lauza ledu, kura ga­bali, nokrituši uz krāsniņas, sprakšķēja un čūkstēja.

— Ar mani viss ir kārtībā, — viņš beidzot sacīja. — Bet, ja šajā kompānijā ir ārsts, tad viņš ir vajadzīgs kā nezin kas. Litlpeko kāds cilvēks saplēsies ar pumu, un tā viņu pamatīgi sakropļojusi.

— Cik tālu tas ir? — jautāja ārsts Lindejs,

— Kādas simt jūdzes būs.

— Vai sen jau tas notika?

— Es braucu līdz šejienei trīs cienās,

— Viņam ir slikti?

— Plecs izmežģīts. Vairākas ribas droši vien pārlauz­tas. Labā roka arī lauzta. Viss ķermenis, izņemot seju, saplosīts līdz kauliem. Mēs pagaidām aizšuvām divas trīs lielākās brūces, bet artērijas nosējām ar auklu,

— Tas nu līdzēs gani — pavīpsnāja Lindejs. — Kur viņš ievainots?

— Vēderā.

— Tad jau viņam tagad beigas,

— Nemaz ne. Mēs vispirms izmazgājām ar kukaiņu indi un tikai tad aizšuvām. Pagaidām, protams. Nebija nekā cita kā tikai linu diegi, bet tos mēs arī izmazgājām.

— Viņš ir tikpat kā beigts, — secināja ārsts, pikti jaukdams kārtis.

— Lika pagaidīt! Tas vīrs nemirs. Viņš zina, ka es aizbraucu pēc ārsta, un noturēsies līdz jūsu atbraukšanai. Viņš nepadosies nāvei. Es.viņu pazīstu.

— Kristietības mācība un gangrēna, vai ne? — izsmē­jīgi sacīja ārsts. — Un vispār es nestrādāju par ārstu. Man arī ne prātā nenāk braukt simt jūdžu piecdesmit grādu salā miruša cilvēka dēļ.

— Bet es zinu, ka brauksiet, un šis cilvēks ir nedomā mirt.

Lindejs papurināja galvu.

— Zēl, ka esat braucis velti. Labāk palieciet tepat pa nakti!

— Nedrīkst! Pēc desmit minūtēm izbrauksim.

— Kāpēc jūs esat tik pašpārliecināts? — īgni nopra­sīja Lindejs.

Tad Toms Dovs teica visgarāko runu savā mūžā:

— Tāpēc, ka viņš noteikti dzīvos līdz jūsu atbraukša­nai, kaut jums būtu vajadzīga vesela nedēja pārdomām. Bez tam pie viņa ir sieva, kura nenobirdināja ne asaru un palīdzēs viņam izturēt līdz jūsu atbraukšanai. Viņi ne­prātīgi mīl viens otru, un viņai ir tikpat stipra griba kā vīram. Ja viņš sāks pagurt, sieva atdos viņam savu dvē­seli un piespiedīs viņu dzīvot. Bet viņš nepadosies, lieku galvu ķīlā. Lieku trīs unces pret vienu, ka jūs viņu ierau­dzīsiet dzīvu. Krastā man stāv suņu pajūgs. Dodiet tikai piekrišanu pēc desmit minūtēm izbraukt, un mēs tiksim līdz turienei ātrāk nekā trijās dienās, tāpēc ka ceļš ir iebraukts. Tagad es eju pie suņiem un gaidu jūs pēc des­mit minūtēm.

Toms Dovs nolaida cepures ausis, uzvilka dūraiņus un izgāja.

— Kaut velns viņu rāvis! — iekliedzās Lindejs, dus­mīgi skatīdamies uz aizvērtajām durvīm*

Tajā naktī, kad bija nobrauktas divdesmit piecas jū­dzes un sen jau satumsis, Lindejs un Toms Dovs apstā­jās, lai ierīkotu nometni. Tas bija vienkāršs, bet pazīs­tams darbs: sniegā jāsakur uguns, blakām uz egļu zariem jāsaklāj ādas kopīgai gultai, bet aiz tās jāizstiepj bre­zents, lai aizturētu siltumu. Dovs pabaroja suņus, sacirta ledu un žagarus. Lindejs, kuram vaigi dega kā ugunī, gatavoja vakariņas. Viņi krietni paēda, izsmēķēja pa pī­pei, parunāja, kamēr pie ugunskura žuva mokasīni, tad ļāvās nāves miegam, kā jau noguruši un veseli cilvēki.

No rīta nepieredzētais sals mazinājās. Lindejs lēsa, ka temperatūra ir ap piecpadsmit grādiem zem nulles un jau kāpj augstāk. Dovs bija noraizējies. Viņš paskaidroja, ka kanjons, pa kuru viņiem šodien pat jābrauc, būs pilns ar ūdeni, ja sāksies pavasara atkusnis. Kanjona nogāzes bija simtiem, vietām pat tūkstošiem pēdu augstāk. Viņi var rāpties pa nogāzēm, bet tas prasīs daudz laika.

Ērti apmetušies uz naktsguļu tumšā, drūmā aizā un smēķēdami pīpes, viņi jau žēlojās par karstumu un abi bija vienis prātis, ka temperatūrai jābūt virs nulles — pirmo reizi pusgada laikā.

— Te, tālajos ziemeļos, neviens nav dzirdējis par pu­mām, — teica Dovs. — Rokijs sauc to par kuguāru. Bet es esmu daudzas nošāvis Kerijas apgabalā, savā dzim­tajā Oregonas štatā, un tur tās sauc par pumām. Bet sauc, kā gribi, otru tik» lielu kaķi m.an vēl nebijā gadī­jies redzēt. Tas bija īsts briesmonis. Un es nekādi netieku gudrs, kā tas varēja atmaldīties tik tālu.

Lindejs nebilda ne vārda. Viņš jau snauda. No viņa mokasīniem, kuri bija uzmaukti uz nūjām, cēlās garaiņi, bet ārsts nemanīja to un nepagrieza mokasīnus. Suņi, saritinājušies pūkainās bumbās, gulēja sniegā. Dziestošo ogļu sprakšķi it kā uzsvēra, cik dziļš klusums valda. Lin­dejs pēkšņi pamodās un paskatījās uz Dovu, kas savu­kārt paskatījās uz viņu un pamāja ar galvu. Abi ieklau­sījos. Tālumā varēja sadzirdēt neskaidru dunu, kas ātri pārgāja ļaunu vēstošā dārdoņā. Kad tā tuvojās, pieņem­damās spēkā, brāzdamās pāri kalnu virsotnēm un iele­jām, noliekdama savā priekšā mežu un locīdama tievās priedītes, kas ar saknēm bija ieķērušās klinšaino piekaļņu šķautnēs, viņi saprata, kas tas par troksni. Stiprs, bet silts un smaržu piesātināts vējš aiztraucās garām, izrau­dams no ugunskura dzirksteļu spietu. Iztraucētie suņi aptupās, grūtsirdīgi izslēja gaisā purnus un gari iekaucās kā vilki.

— Tas ir Cinuks, — teica Dovs.

— Tātad brauksim pa upi?

— Saprotams. Noiet desmit jūdzes pa upi ir vieglāk nekā vienu pa kalniem. — Dovs ilgi un uzmanīgi vēroja Lindeju. — Mēs esam ceļā jau piecpadsmit stundas, — viņš, it kā pārbaudīdams Lindeju, uzsauca cauri vējam un atkal apklusa. — Dakter, — viņš beidzot ierunājās, — vai jums pietiek drosmes?

Lindejs par atbildi izdauzīja pīpi un sāka vilkt kājās mitros mokasīnus. Dažās minūtēs, cīnoties ar vēju, arī suņi bija iejūgti, nometne nojaukta, trauki un ādas se­gas, kuras bija palikušas nelietotas, saliktas kamanās. Tad viņi tumsā devās pa pēdām, kuras Dovs bija ieminis gandrīz pirms nedēļas. Cinuks trakoja visu nakti, bet viņi gāja, mudinādami nogurušos suņus un sasprindzi­nādami savus novārdzinātos muskuļus. Viņi gāja div­padsmit stundas un apstājās, lai ieturētu brokastis pēc divdesmit septiņu stundu gara ceļa.

— Kādu stundu jāpaguļ, — teica Dovs, kad viņi kā vilki bija aprijuši vairākas mārciņas šķēlēs sagrieztas un ar speķi saceptas brieža gaļas.

Viņš ļāva savam ceļabiedram gulēt divas stundas, bet pats baidījās aizvērt acis. Viņš vilka visādas zīmes mīk­stajā, plokošajā sniegā. Divās stundās sniega līmenis pazeminājās par trim collām. Visās malās cauri pavasara vēju šņākām bija dzirdama neredzamu ūdeņu urdzēšana. Litlpeko, uzņēmusi sevī neskaitāmus strautiņus, rāvās laukā no ziemas važām, ar dārdiem un brākšķiem lauz­dama ledu.

Dovs piegrūda Lindejam pie pleca, piegrūda vēlreiz, tad sparīgi sapurināja gulētāju.

— Dakter, — viņš sajūsmināts murmināja, — jūs lai­kam varētu gulēt vēl!

Nogurušās, tumšās acis zem smagajiem plakstiem pauda pateicību par šo komplimentu.

— Bet par to nevar būt ne runas. Rokijs ir briesmīgi sakropļots. Kā jau teicu, es palīdzēju aizšūt viņam iekšas. Dakter… — Viņš atkal sapurināja ārstu, kuram acis atkal bija aizgājušas ciet. — Paklausieties, dakter! Es jautāju — vai jūs varat iet tālāk? Vai dzirdat? Es saku — vai jūs varat vēl mazliet paiet?

Nogurušie_ suņi koda un smilkstēja, kad tos ar spērie­niem modināja. Viņi gāja lēni, ne ātrāk kā divas jūdzes stundā, un dzīvnieki izmantoja katru izdevību, lai apgul­tos slapjajā sniegā.

— Vēl divdesmit jūdzes, un mēs būsim ārā no aizas, — Dovs uzmundrināja Lindeju. — Bet pēc tam ledus manis pēc var kaut ielūzt, jo mēs iesim gar upes malu un līdz nometnei ir vairs tikai desmit jūdzes. Re­dziet nu, dakter, mēs esam tikpat kā klāt! Bet, kad bū­siet salāpījis Rokiju, ar kanoe jūs būsiet atpakaļ vienā dienā.

Bet ledus zem viņiem kļuva aizvien nedrošāks, tas at­lūza no krasta un collu pa collai spiedās augstāk. Vietās, kur ledus vēl turējās pie krasta, viņi brida pa ūdeni, ka šļakstēja vien. Litlpeko dusmīgi šņāca. Viņiem laužoties uz priekšu, pieveicot jūdzi pēc jūdzes, no kurām katra bija desmit kalnos noietu jūdžu vērta, ik uz soļa parādī­jās jauni lūzumi un plaisas.

— Kāpiet kamanās, dakter, un pasnaudiet, —- ierosi­nāja Dovs.

Tumšās acis paskatījās uz viņu tik bargi, ka Dovs neiedrošinājās atkārtot savu priekšlikumu.

Dienasvidū bija skaidrs, ka tālāk iet nav iespējams. Ledus gabali, kurus ātrā straume rāva uz leju, jau sitās pret ledu, uz kura viņi stāvēja. Suņi nemierīgi smilkstēja un rāvās uz malu. ,

— Tas nozīmē, ka augstāk upe ir vaļā, — paskaidroja Dovs. — Drīz kaut kur izveidosies sastrēgums, un simt minūtēs ūdens pacelsies par simt pēdām. Mums būs jā­iet pa augšu, ja vien izdosies tikt ārā. Ejam! Trieciet su­ņus! Un, kad tā padomā, — Jukonā ledus turēsies vēl nedēļām!

Sajā vietā neparasti šaurā kanjona sienas bija pārāk stāvas, lai tiktu augšā pa tām. Dovam un Lindejam neat­lika nekas cits kā iet uz priekšu, un viņi arī gāja, kamēr notika nelaime. Ledus ar lielu brīkšķi ielūza tieši zem pajūga. Divi vidējie suņi iegāzās ūdenī un, straumes sa­grābti, aizrāva līdzi arī vedējsuni. Šie trīs dzīvnieki, kurus straume dimīja zem ledus, vilka uz malu ari divus pārējos smilkstošos suņus. Cilvēki izmisīgi mēģi­nāja noturēt kamanas, bet tās lēni vilka viņus līdzi.

Dažās sekundēs viss bija galā. Dovs ar mednieku nazi pārgrieza vedējsuņa streņģes, un dzīvnieks, ievēlies ūdenī, tūlīt pazuda. Ledus gabals, uz kura viņi stāvēja, šūpojās un, sizdamies pret piekrastes ledu un akmeņiem, plai­sāja. Viņi tikko paguva izvilkt kamanas malā, kad ledus gabals apgāzās un nogrima.

Gaļu un zvērādu segas viņi sasaiņoja, bet kamanas pameta. Lindejs bija sašutis, ka Dovs ņem smagāko saini, bet Dovs palika pie sava.

— Jums pietiks ko darīt, kad būsim galā. Ejami

Pulkstenis jau bija viens, kad viņi sāka kāpienu pa

nogāzi. Astoņos vakarā viņi tika pāri kanjona augšējai krantij un kādu pusstundu nogulēja turpat, kur bija no­krituši. Tad viņi sakūra uguni, uzvārīja katliņā kafiju un uzcepa milzīgu porciju brieža gaļas. Bet vispirms Lindejs pasvārstīja rokās abus saiņus un pārliecinājās, ka viņa nesamais ir uz pusi vieglāks.

— Jūs esat no dzelzs, Dov, — viņš izteica savu ap­brīnu.

— Kas? Es? Ejiet nu! Būtu jūs redzējis Rokiju! Viņš ir izliets no platīna, no tērauda, no tīra zelta un no diez kādiem stipriem materiāliem. Esmu kalnietis, bet viņš sit mani pušu. Tur, Kerijāt es dažreiz nodzinu puišus līdz nāvei, kad medījām lāci. Un, kad mēs ar Rokiju sasta­pāmies pirmajās medībās, es, nožēlojamais, gribēju pa­rādīt viņam, ko es varu. Palaižu suņus vaļā, kā jau nākas, pats turos tiem līdzi, bet man uz papēžiem min Rokijs. Es zināju, ka ilgi viņš neizturēs, un pieliku soli. Bet otrās stundas beigās viņš tikpat neatlaidīgi man min uz papēžiem. Es pat saerrojos. «Varbūt tu gribi naskot pa priekšu un parādīt man, kā iet?» es jautāju. «Nu, kā tad!» — tā viņš. Un parādīja arī! Es neatpaliku, bet, taisnību sakot, kad panācām lāci, man gars gāja pa muti laukā.

Šis cilvēks nav valdāms. Viņš nebaidās ne no paša velna. Pērnruden pirms pašas sala iestāšanās mēs kādā pievakarē gājām uz nometni. Es biju izšāvis visas pat­ronas baltajiem rubeņiem, bet viņam viena vēl bija pa­likusi. Suņi pēkšņi izdzina pelēko lāceni. Tādu mazu — mārciņas trīssimt, bet jūs zināt, kas ir pelēkais lācis. «Nedari to!» es saku, kad Rokijs ceļ šauteni pie pleca. «Tev ir viena vienīga patrona, un par tumšu, lai sare­dzētu, uz ko šauj.»

«Kāp kokā,» viņš saka. Es nekāpu, bet, kad lācene saniknota un tikai drusciņ ieskrambāta novēlās zemē suņu barā, es, taisnību sakot, nožēloju, ka nebiju uzrāpies kokā. Tas tik bija trādirīdis! Tālāk gāja pavisam šķidri. Lācene ielēca alā zem paprāva celma. Tas celms bija četras pēdas augsts. No vienas puses suņi netika lā­cenei klāt. No otras puses bija stāva smilšu nogāze, un suņi, vairāk nekā skaidrs, noslīdēja lejā tieši virsū lāce­nei. Par atpakaļizlēkšanu ir nav ko domāt, un lācis sa­kropļotu suņus ar vienu rāvienu. Brikšņi, elles tumsa — un patronas nevienas.

Ko dara Rokijs? Viņš noguļas uz celma, izstiepj uz teju roku ar nazi un ņemas durt. Taču tālāk par zvēra rumpi viņš netiek, bet visiem trim suņiem drīz vien būs gals klāt. Rokijs ir izmisis. Viņam negribas aizlaist bojā suņus. Viņš uzlec uz celma, sagrābj lāci aiz čupra un izceļ no alas. Viņi visi, lācis, suņi un Rokijs, slīdēdami, lādēdamies un skrāpēdamies vēlās lejā divdesmit pēdas un — plunkš! — upē iekšā desmit pēdu dziļi, līdz pašam dibenam. Visi izķepurojās, kā nu kurais mācēja. Nu, bet lāci Rokijs nedabūja, toties suņus izglāba. Tāds ir Rokijs. Kad viņš kaut ko ieņēmis galvā, neviens viņu ne­apturēs.

Nākamajā atpūtas vietā Lindejs uzzināja, kā Rokijs ievainots.

— Es biju aizgājis gar upi uz augšu kādu jūdzi no būdas sameklēt cirvja kātam piemērotu bērzu. Nākdams atpakaļ, dzirdu —r kāds »ņemas tai vietā, kur izlikti slazdi lācim. Kāds mednieks bija pametis tos kā nederīgus, bet Rokijs saveda kārtībā. Bet tur ņemas un ņemas. Tas bija Rokijs ar savu brāli Hariju. Te viens auro un smejas, te otrs, it kā tā būtu kāda rotaļa. Un ko jūs domājat, kas tā bija par muļķīgu rotaļu? Es biju redzējis Kerijā diezgan daudz dūšīgu puišu, bet šie abi sita pušu visus. Viņi bija noķēruši slazdos pumu un pēc kārtas ar koķeli sitaļāja tai pa purnu. Bet tas nebija tas galvenais. Izeju no krūmiem un redzu — Harijs sit pumai. Tad nolauž koķelim sešas collas garu galu un pasniedz to Rokijam. Tā nūjiņa kļuva arvien īsāka. Tas nav tik vienkārši, kā jūs domājat. Puma kāpās atpakaļ, meta kūkumu, slienājās un varen veikli izvairījās no nūjiņas. Un nevarēja zināt, kad zvērs lēks. Slazds bija saķēris pakaļējo kāju, bet tā, man jāsaka, bija jau kļuvusi brīvāka.

Tā bija rotaļa ar nāvi. Koķelis k| uva arvien īssks un īsāks, bet puma arvien niknāka. Drīz no koķeja nekas vairs nebija palicis pāri — tikai tāds collas četras garš galiņš, un tagad bija Rokija kārta. «Labāk met mieru,» saka Harijs. «Kālab?» jautā Rokijs. «Ja tu iesitīsi vēl­reiz, man vairs nepaliks pāri nūjiņa,» atbild Harijs. «Tad tu izstāsies no spēles un es uzvarēšu,» smiedamies saka Rokijs un pieiet pie pumas.

Otrreiz kaut ko tādu es vairs negribētu redzēt. Kaķis pakāpās atpakaļ un savilkās čokurā, it kā ierautu sevī visu sešas pēdas garo ķermeni. Bet Rokija koķelis tikai četras collas garš. Kaķis saķēra viņu. Nevarēja saprast, kur viens, kur otrs. Saut nebija iespējams. Visbeidzot Harijs izmanījās iegrūst pumai rīklē nazi.

— Būtu es zinājis, kā viņš ievainots, es neparko ne­būtu braucis, — sacīja Lindejs.

Dovs piekrītoši pamāja ar galvu.

— To viņa arī teica. Viņa lūdza, lai es nebilstot ne vārda, kā tas noticis.

— Vai viņš ir traks? — pikti jautāja Lindejs.

— Viņi abi ir traki. Abi brāļi nepārtraukti kūda viens otru uz visādām ģeķībām. Es redzēju, kā pērnruden viņi pārpeldēja krāces: ūdens auksts, pa upi jau gāja vižņi,— bija saderējuši. Nav nekā tāda, kam viņi neķertos klāt. Un Rokija sieva ir tāda pati. Nebaidās ne no kā. Darīs visu, ja vien Rokijs ļaus. Bet viņš apietas ar sievu kā ar kavalieri. Smagam darbam viņa pirkstu neliks klāt. Tāpēc par labu algu esmu nolīgts es un vēl viens cilvēks. Naudas viņiem ir kā spaļu, un viņi mīl viens otru kā ķerti. «Rādās, ka te būs laba medīšana,» teica Rokijs, kad viņi pērnruden ieklīda šajā apvidū. «Tad apmetī- simies te,» saka Harijs. Es visu laiku domāju, ka viņi meklē zeltu, bet viņi pa visu ziemu neizskaloja nevienu pannu zelta, lai pārbaudītu»

Lindeja dusmas pieņēmās.

— Neciešu aplamniekus. Es laikam varētu griezties at­pakaļ.

— Nē, to jūs nedarīsiet, — Dovs pārliecināts iebilda. — Mums nepietiek ēdamā, lai grieztos atpakaļ, bet rīt mēs jau būsim galā. Atliek vienīgi tikt pāri tai pēdējai ūdensšķirtnei un nokāpt līdz būdai. Bet svarīgākais ir tas, ka jūs esat pārāk tālu no mājām un es jums gluži vienkārši neļaušu griezties atpakaļ.

Lai cik noguris bija Lindejs, uguns viņa tumšajās acīs brīdināja Dovu, ka viņš atļaujas pārāk daudz. Viņš sniedza roku.

— Esmu vainīgs, dakter. Aizmirstiet to! Esmu drusku saerrojies, ka aizgāja pazušanā suņi,

Nevis pēc vienas, bet pēc trim dienām abi ceļinieki pēc tam, kad virsotnē viņus bija ieputinājis pavasara sniegputenis, aizklunkuroja līdz būdai, kas stāvēja šņā­cošās Litlpeko krastā. No spožās saules gaismas iegājis tumšajā telpā, Lindejs lāgā nesaskatīja tās iemītniekus. Viņš tikai pamanīja, ka to ir trīs — divi vīrieši un viena sieviete. Bet šie cilvēki ārstu neinteresēja. Viņš gāja tieši pie nārām, kur atradās ievainotais. Viņš gulēja uz mu­guras, aizvēris acis, un Lindejs pamanīja, ka viņam ir skaisti izliektas uzacis un sprogaini brūni mati. Izdilusi un bālā seja likās pārāk maza salīdzinājumā ar musku­ļoto kaklu, taču smalkie vaibsti, lai cik izmocīti bija, šķita kā ar kaltu izcirsti.

— Ar ko jūs apmazgājāt? — Lindejs jautāja sievietei,

— Ar sublimātu, ar parasto šķīdumu, — viņa atbildēja.

Lindejs ātri uzmeta skatienu sievietei, tad vēl ātrāk

ievainotajam un izslējās taisni. Sieviete saraustīti elpoja, pūlēdamās ar gribasspēku apslēpt to. Lindejs pagriezās pret vīriešiem.

— Ejiet prom -no šejtenes — skaldiet malku vai dariet kaut ko citu, tikai prom no šejienes!

Viens no viņiem vilcinājās.

— Gadījums ir nopietns, — turpināja Lindejs. — Es gribu parunāt ar viņa sievu.

— Es esmu viņa brālis, — iebilda otrs.

Sieviete lūdzoši paskatījās uz viņu. Vīrietis negribīgi pamāja ar galvu un pagriezās uz durvju pusi.

— Man arī iziet? — jautāja Dovs, sēdēdams uz sola, uz kura bija atkritis, tikko ienāca būdā.

— Jums arī.

Gaidīdams, kamēr būda būs tukša, Lindejs pavirši ap­skatīja slimnieku.

— Nu? — viņš ierunājās. — Tad tas ir tavs Rekss Strengs?

Sieviete palūkojās uz guļošo, it kā gribētu pārliecināties, ka tas tiešām ir viņš, tad klusēdama paskatījās acis Lindejam.

— Kāpēc tu nerunā?

Viņa paraustīja plecus.

— Kāda jēga runāt? Tu taču zini, ka tas ir Rekss Strengs.

— Paldies. Kaut gan es varētu atgādināt tev, ka redzu viņu pirmoreiz. Apsēdies! — Viņš norādīja sievietei uz ķeblīti, bet pats apsēdās uz sola. — Zini, esmu traki noguris. No Jukonas līdz šejienei nav šosejas.

Viņš izņēma no kabatas spalvu nazīti, lai izvilktu skabargu no īkšķa.

-— Ko tu domā darīt? — viņa pēc brīža jautāja.

— Paēst un atpūsties, iekams dodos atpakaļceļā.

— Ko tu domā darīt ar… — Viņa pameta ar galvu uz nesamaņā guļošā pusi.

— Neko.

Sieviete piegāja pie nārām un viegli pārlaida pirkstus pār sīkajām sprogām.

— Tu gribi teikt, ka nonāvēsi viņu, — lēni sacīja sie­viete. — Ļausi -cilvēkam nomirt, nepalīdzot viņam, jo tu vari viņu glābt, ja vien gribi.

— Vari saprast arī tā. — Lindejs brīdi domāja, tad, skarbi iesmējies, paskaidroja savu domu: — Kopš neat­minamiem laikiem šajā sagrabējušajā vecajā pasaulē pa­stāv tāds neparasts paņēmiens, kā tikt vaļā no sievu no­laupītājiem.

— Tu esi netaisns, Grant, — viņa klusi iebilda. — Tu aizmirsti, ka tā bija mana griba, manis pašas vēlē­šanās. Es biju brīvs cilvēks. Rekss nenolaupīja mani. Tu pats pazaudēji mani. Es no brīva prāta, ar prieku gāju viņam līdzi. Tikpat labi tu varētu apvainot mani, ka esmu nozagusi viņu. Mēs aizgājām kopā.

— Izdevīgs viedoklis, — atzina Lindejs. — Redzu, ka prāts tev tikpat ass kā agrāk, Medža. Tas droši vien ap­grūtināja viņu. —

— Domājošs cilvēks prot arī mīlēt…

— Un rīkoties prātīgi, — iestarpināja Lindejs.

<— Tātad tu atzīsti, ka esmu rīkojusies prātīgi?

Viņš pacēla rokas gaisā.

— Velns parāvis, lūk, ko nozīmē runāt ar gudru sie­vieti! Vīrietis vienmēr aizmirst to un iekrīt lamatās. Es nebrīnītos, ja tu būtu pieveikusi viņu ar kādu siloģismu.

Atbilde bija smaida atblāzma viņas vērīgajās, zilajās acīs un sievietes lepnums, ko likās izstarojam visa viņas būtne.

— Nē, es ņemu atpakaļ šos vārdus, Medža. Ja tu būtu kaut vai zoss vai nezin kas, tu tik un tā būtu saval­dzinājusi viņu ar savu izskatu, augumu un stāju. To nu man vajadzēja zināt. Tajā skolā es esmu gājis, bet tomēr, velns lai mani parauj, neesmu izgājis to līdz galam.

Lindejs runāja ātri, nervozi, uzbudināti un, viņa to zi­nāja, kā vienmēr, no sirds. Viņa atbildēja tikai uz pēdē­jiem vārdiem:

— Vai atceries Zenēvas ezeru?

— Kā nu ne! Es biju bezjēdzīgi laimīgs.

Medža pamāja ar galvu, un viņas acis staroja,

— No bijušā nekur nevar aiziet. Lūdzu, atceries, Grant, tikai uz brīdi atceries… kas mēs bijām viens otram,,, un tad …

— Tagad tu izmanto izdevību, — Lindejs smaidīdams teica un atkal sāka darboties ar īkšķi. Viņš izvilka ska­bargu, uzmanīgi apskatīja to, tad sacīja: — Nē, paldies. Es nederu žēlsirdīgā samarieša lomai.

— Bet tu taču nogāji šo smago ceļu sveša cilvēka dēļ, — viņa iebilda.

Lindejs vairs nespēja valdīties.

— Vai tu domā, ka es būtu spēris kaut vienu soli, ja būtu zinājis, ka tas ir manas sievas mīļākais?

— Bet tu esi — te'… Un tur guļ viņš. Ko tu darīsi?

— Neko. Kālab lai es darītu? Nav mans pienākums palīdzēt šim cilvēkam. Viņš ir apzadzis mani.

Viņa gribēja kaut ko teikt, bet pie durvīm pieklauvēja.

— Ejiet prom! — uzkliedza Lindejs.

— Varbūt jums vajadzīga palīdzība,.,

— Prom! Atnesiet spaini ūdens! Atstājiet to ārpusē!

— Tu gribi… — viņa drebēdama iesāka.

— Nomazgāties.

Viņa novērsās, tādas necilvēcības pārsteigta, un saknieba lūpas.

— Paklausies, Grant, — viņa stingri sacīja. — Es izstāstīšu visu viņa brālim. Es pazīstu Strengus. Ja tu vari aizmirst bijušo, es arī varu. Ja tu neko nedarīsi, viņš nogalinās tevi. Ko nu! Pat Toms Dovs to izdarīs, ja es palūgšu.

— Tu slikti pazīsti mani, ja draudi, — viņš drūmi pār­meta Medžai, tad izsmējīgi piebilda: — Bez tam es ne­saprotu, kā mana nāve var palīdzēt tavam Reksam Strengam.

Viņa nopūtās un cieši saknieba lūpas, redzēdama, ka Lindeja vērīgais skatiens pamanījis viņas nodevīgās trīsas.

— Tā nav histērija, Grant! — viņa steigšus iesaucās, zobiem klabot. — Tu zini, ka es nekad nekrītu histērijā. Man nekad tā nav gadījies. Es nezinu, kas ar mani no­tiek, bet es tikšu galā ar to. Es tikai esmu uztraukta. Daļēji, tas ir, no dusmām uz tevi. Un no bailēm. Es negribu pazaudēt viņu. Es tik tiešām mīlu viņu, Grant. Viņš ir manas sirds pavēlnieks. Esmu nosēdējusi pie viņa gultas tik daudz šausmīgu dienu! Ak, Grant, lūdzu, lūdzu!

— Nekas vairāk kā nervi, — Lindejs dzedri piezīmēja. — Rimsties! Tu vari saņemt sevi grožos. Ja tu būtu vī­rietis, es ieteiktu tev uzsmēķēt.

Viņa grīļodamās aizgāja līdz ķeblītim un apsēdusies vēroja Lindeju, 'cenzdamās savaldīties. Aiz pavirši uz­mūrētās krāsns čirkstēja circenis. Aiz durvīm pluinījās divi vilku suņi. Varēja -redzēt, kā zem ādas segām ci­lājas slimnieka krūtis. Uz Lindeja lūpām parādījās smaids, kas nevēstīja neko labu.

— Cik stipri tu mīli viņu? — Lindejs jautāja.

Viņas krūtis strauji cilājās, acis dega neslēptā lep­numā. Lindejs pameta ar galvu par zīmi, ka sapratis atbildi.

— Kā būtu, ja mēs vēl mazliet parunātos? — Viņš apklusa, it kā apsvērtu, ar ko sākt. — Man ienāca prātā kādreiz lasīts stāsts. To laikam bija sarakstījis Herberts Šovs. Es gribu izstāstīt tev to. Reiz dzīvoja jauna, skaista sieviete un vīrietis, lielisks cilvēks, skaistuma un ceļojumu mīļotājs. Nezinu, cik daudz viņš līdzinājās tavam Reksam Strengam, bet kaut kāda līdzība, jādomā, bija. Šis cilvēks bija gleznotājs, bohēmas cienītājs, klaiņotājs. Viņš skūpstīja sievieti, skūpstīja bieži — vairākas nedēļas un tad aizgāja no viņas. Sieviete mīlēja viņu tāpat, kā tu, liekas, mīlēji mani… pie Zenēvas ezera. Desmit gadu ļaikā viņa izraudāja visu savu skaistumu. Dažas sievie­tes, redzi, kļūst dzeltenas no bēdām: bēdas traucē viel­maiņu.

Bet tad šis vīrietis zaudēja acu gaismu, un pēc desmit gadiem viņu kā bērnu pie rokas atveda atpakaļ pie sie­vietes. Viņam vairs nebija nekā. Viņš vairs nevarēja gleznot. Bet viņa bija ļoti laimīga un priecājās, ka viņš nevar redzēt viņas seju. Atceries, viņš dievināja skaistumu. Viņš atkal turēja sievieti savos apkampienos un ticēja, ka viņa ir skaista. Atmiņas par sievietes skais­tumu bija viņā dzīvas. Viņš bez mitas runāja par to un žēlojās, ka neredz viņu.

Kādu dienu viņš pastāstīja sievietei par piecām lielām gleznām, kuras viņš gribot uzgleznot. Ja vien viņš at­gūtu redzi, viņš varētu uzrakstīt — «Finis» un justies apmierināts. Un tad nezin kā sievietes rokās nonāca elik­sīrs. Vajadzēja tikai ieziest ar to acis, un viņš pilnīgi atgūtu redzi.

Lindejs paraustīja plecus.

— Vari iedomāties, kādu iekšēju cīņu viņa pārdzīvoja. Atguvis acu gaismu, viņš varētu uzgleznot savas piecas gleznas. Bet tad vīrietis pamestu viņu. Skaistums taču bija viņa reliģija. Viņš nespēs skatīties uz viņas pār­vērtušos seju. Piecas dienas viņa cīnījās ar sevi, tad iezieda viņam acis ar eliksīru.

Lindejs apklusa un vērīgi paskatījās uz Medžu, kuras tumši spožajās acu zīlītēs bija iedegušās kaut kādas uguntiņas.

— Jautājums, vai tu mīli Reksu Streņģu tikpat stipri.

— Un ja nu mīlu?

— Vai tiešām mīli? »

— Jā.

— Vai esi gatava uz upuri? Vai vari atteikties no viņa?

Viņa lēni, ar piepūli atbildēja:

— Jā.

— Un tu nāksi man līdzi?

— Jā. — Šoreiz tas bija čuksts. — Kad viņš būs izveseļojies- jā

saproti tam, kas notika pie Zenēvas ezera, ir jāat­kārtojas. Tu būsi mana sieva.

Viņa it kā saguma, bet piekrītoši pamāja ar galvu.

— Ļoti labi. — Viņš strauji piecēlās, piegāja pie savas somas un atraisīja siksnas. — Man būs vajadzīga palī­dzība. Pasauc iekšā viņa brāli! Sauc iekšā visus! Pagādā karstu ūdeni, pēc iespējas vairāk karsta ūdens! Saites man ir līdzi, bet parādi, kādi pārsienamie materiāli ir jums! Ei, Dov, iekuriniet uguni un sāciet vārīt ūdeni, cik ūdens vien jums ir! Bet jūs, — viņš uzrunāja Ha­riju, — iznesiet to galdu ārā un nolieciet tur pie loga! Tīriet, berziet un plaucējiet! Tīriet, tīriet, kā nekad neesat tīrījis nevienu lietu! Jūs, misis Strenga, palīdzēsiet man! Palagu droši vien nav. Labi, kaut kā iztiksim. Jūs esat viņa brālis, ser? Es iedošu viņam narkozi, bet dosiet to pēc vajadzības. Tagad klausieties, es jūs pamācīšu. Vis­pirms.,. Jā, vai jūs protat pārbaudīt pulsu?,

Lindejs bija pazīstams kā drosmīgs un spējīgs ķirurgs, bet turpmākajās dienās un nedēļās viņš pārspēja pats sevi. Viņš pirmo reizi redzēja tik smagu gadījumu — Strengs bija šausmīgi sakropļots un ilgi nogulējis bez ārstēšanas. Bet viņam nekad arī nebija iznākusi darīšana ar tik ve­selīgu cilvēku sugas eksemplāru. Viņš būtu cietis ne­veiksmi, ja slimniekam nepiemitis kaķa sīkstums un gan­drīz pārdabiska fiziskā un garīgā dzīvotspēja.

Bija augstas temperatūras un murgu dienas, sirds­darbības pavājināšanās dienas, kad Strenga pulsu tikko varēja sataustīt, dienas, kad viņš, būdams pie samaņas, gulēja ar nogurušām, iekritušām acīm un sāpēs nosvīdušu seju. Lindejs bija nenogurdināms, nežēlīgi darbīgs, drošs, un viņam viss arī šķīrās, viņš ikreiz riskēja un guva virs­roku. Viņam nepietika ar to, ka slimnieks paliks dzīvs. Viņš izvirzīja sev sarežģītu un bīstamu uzdevumu — pa­darīt šo cilvēku atkal veselu un stipru.

— Vai viņš paliks kroplis? — jautāja Medža.

— Viņš varēs ne tikai staigāt un runāt, būs ne tikai agrākā Strenga nožēlojama karikatūra, — atbildēja Lin­dejs. — Viņš skries un lēks, peldēs pāri krācēm, jās ar lāčiem, cīnīsies ar pumām un darīs visu, lai apmierinātu visneprātīgākās iegribas. Un, es brīdinu, valdzinās sie­vietes kā vecos laikos. Nu, vai tas tev ir pa prātam? Vai esi apmierināta? Neaizmirsti, ka tu nebūsi kopā ar viņu!

— Turpini, turpini, — viņa izdvesa. — Atdod viņam veselību! Padari viņu atkal tādu, kāds viņš bija!

Ne vienu reizi vien, kad slimnieka stāvoklis Jāva, Lin­dejs iemidzināja viņu un veica visbriesmīgākās operāci­jas — grieza un šuva, lika kopā un sasaistīja sagrautā or­ganisma daļas. Reiz pamanīja, ka slimniekam neklausa kreisā roka. Strengs varēja pacelt to līdz zināmam aug­stumam, ne tālāk. Lindejs sāka meklēt iemeslu. Šoreiz vainīgas bija vairākas sagrieztas un pārrautas saites. Viņš atkal grieza, lika kopā, stiepa un mudžināja vaļā. Un Streņģu glāba tikai viņa pārsteidzošā dzīvotspēja un veselīgais organisms.

— Jūs nogalināsiet viņu! — gauda slimnieka brālis. — Atstājiet viņu mierā! Dieva dēļ, atstājiet viņu mierā! Labāk dzīvs kroplis nekā salāpīts līķis.

Lindejs aizsvilās.

— Vācieties ārā! Ārā no būdas un nenāciet atpakaļ, kamēr neatzīstat, ka es atdodu viņam dzīvību! Jums, mīļais cilvēk, vajadzētu drīzāk palīdzēt man, cik vien iespējams. Jūsu brāļa dzīvība karājas mata galā, sap­ratāt? Daudz nevajag, lai viņu pazudinātu. Tagad ejiet ārā un nāciet atpakaļ atguvies, mundrs un, par spīti vi­sam, pārliecināts, ka viņš dzīvos, būs tāds pats, kāds bija, kad jūs taisījāt muļķības. Ejiet ārā, kad es jums saku!

Harijs, draudīgi sažņaudzis dūres, paskatījās uz Me- džu, kā padomu prasīdams.

— Ej, ej, lūdzu! — viņa sacīja. — Viņam taisnība. Es zinu, ka viņam taisnība.

Citreiz, kad Strenga stāvoklis vairs nelikās tik bezce­rīgs, viņa brālis teica:

— Dakter, jūs esat brīnumdaris. Bet man visu laiku nav ienācis prātā pajautāt, kā jūs sauc.

— Nav jūsu darīšana. Netraucējiet mani, ejiet proml

Sakropļotā labā roka vairs nedzija, briesmīgā brūce at­nāca vaļā.

— Nekroze, — sacīja Lindejs.

— Tad viņam gals klāt, — novaidējās brālis.

— Turiet muti! — uzkliedza Lindejs. — Ejiet ārā kopā ar Dovu! Billu arī paņemiet līdzi un sadabūjiet man za­ķus… dzīvus un veselus. Noķeriet cilpās. Visur izlieciet cilpas,

— Cik daudz? — jautāja brālis.

— Četrdesmit… četrus tūkstošus … četrdesmit tūksto­šus … cik vien varat dabūt. Jūs, misis Strenga, palīdzēsiet man. Es pavandīšos pa to roku un paskatīšos, kur ir vaina. Bet jūs, puiši, ejiet pēc zaķiem!

Un viņš ātri, nekļūdīgi pārgrieza brūci, attīrīja to no sairušajiem kauliem un noteica, cik tālu izplatījusies pūšana.

— Tas nekad nebūtu noticis, — viņš paskaidroja Me- džai, — ja nebūtu bijis tik daudz citu bojājumu, kuri pir­mām kārtām prasīja viņa dzīvības spēkus. Pat tādam rt dzīvotspējīgam cilvēkam grūti tikt galā ar visu. Es re­dzēju to, bet man neatlika nekas cits kā gaidīt un riskēt. Šis kaula gabals būs jāizņem. Viņš iztiks bez tā, bet

es aizstāšu to ar zaķa kaulu, un roka būs tāda pati, kā bijusi.

No simt atnestajiem zaķiem Lindejs izmeklēja dažus, pētīja un pārbaudīja vēl un vēlreiz, līdz beidzot izvēlējās galīgi. Izlietodams hloroforma paliekas, viņš pārstādīja kaulu — transplantēja dzīvus kaulus, nesaraujami cieši savienojot dzīva cilvēka kaulu ar dzīva zaķa kaulu, lai to kopīgie procesi padarītu roku tādu, kāda tā bijusi.

Un visā šajā grūtajā laikā, it īpaši, kad Strengs sāka atlabt, Lindejs reižu reizēm pārmija pa vārdam ar Medžu. Viņš nebija kļuvis pielaidīgāks, viņa neizturējās izaici­noši.

— Tā ir ķēpa, — viņš teica. — Taču likums paliek li­kums, un tev būs jāšķiras, lai mēs varētu atkal appre­cēties. Ko tu saki par to? Vai mēs atkal brauksim uz Ze- nēvas ezeru?

1 — Kā vēlies, — viņa atteica.

Kādu citu reizi viņš sacīja:

— Ko tu, velns parāvis, esi atradusi viņā? Es zinu, viņam bija daudz naudas. Bet mēs ar tevi dzīvojām zināmā komfortā. Prakse deva man vidēji četrdesmit tūkstošus gadā, es vēlāk pārbaudīju pēc rēķinu grāma­tām. Tev netrūka vienīgi piļu un motorjahtu.

— Šķiet — tagad es visu saprotu, — sacīja Medža. — Šķiet — tu biji pārāk aizņemts ar savu praksi un maz domāji par mani.

— Ak tā gan! — izsmējīgi norūca Lindejs. — Betxvaiu$ tavs Rekss pārāk daudz nedomāja par pumām un sprun- gulīšiem?

Viņš nemitīgi centās izdibināt, ar ko šis otrs vīrietis Medžu tā apbūris.

— Tas nav izskaidrojams, — viņa atbildēja un visbei- • dzot atcirta: — Neviens nevar izskaidrot, kas ir mīles­tība, bet es — mazāk par jebkuru. Es tikai iepazinu mī- lestlbu, dievišķu, neatvairāmu, un tas ir viss. Vankūveras fortā kāds Hudzona līča sabiedrības magnāts reiz bija nemierā ar vietējo anglikāņu baznīcas mācītāju. Šis slu­dinātājs vēstulēs uz Angliju bija žēlojies, ka sabiedrības ierēdņi, sākot ar galveno pārvaldnieku, pinas ar indiā­nietēm. «Kāpēc jūs neminat vainu mīkstinošus apstāk­ļus?» jautāja magnāts. Sludinātājs atbildēja: «Govij aste aug uz leju. Es nemēģinu izskaidrot, kāpēc govij aste aug uz leju. Es tikai konstatēju faktu.»

— Kaut velns rāvis gudras sievietesl — iekliedzās Lindejs, un viņa acis iekvēlojās dusmās.

— Kas tevi atveda tieši uz Klondaiku? — reiz ievai­cājās Medža.

— Man bija par daudz naudas, bet nebija sievas, kura to tērētu. Gribējās atpūsties. Iespējams, ka biju pārstrā­dājies. Sākumā aizbraucu uz Kolorādo, bet pacienti sū­tīja man telegrammas un daži ieradās paši. Tad es aiz­braucu uz Sietlu. Tas pats dievs! Rensons ar speciālu vilcienu atsūtīja pie manis savu sievu. Man nebija glā­biņa. Operācija izdevās. Vietējās avīzes to uzostīja. Vari iedomāties, kas notika pēc tam. Man vajadzēja slēpties, un tā es atbēgu uz Klondaiku. Un Toms Dovs atrada mani spēlējam vistu būdā pie Jukonas.

Pienāca diena, kad Strenga gultu iznesa ārā piesaulē.

— Atļauj man tagad pateikt viņam, — lūdza Medža.

— Nē, pagaidi, — atbildēja Lindejs.

Vēl pēc kāda laiciņa Strengs jau varēja nosēdēt uz gultas malas un,- no abām pusēm atbalstīts, paspert pir­mos nedrošos soļus.

— Atļauj tagad pateikt, — sacīja Medža.

— Nē. Man jāpaveic darbs līdz galam. Lai nebūtu nekādu kavēkļu. Kreisā roka vēl lāgā neklausa. Nieks vien tas ir, bet es gribu pārveidot viņu tādu, kādu dievs radījis. Esmu paredzējis rīt pārgriezt roku un novērst trau­cējumu. Tas nozīmē, ka Strengam pāris dienu būs jāpa- gufcuz «muguras. Zēl, ka hloroforms ir cauri. Viņam būs jāsakož zobi un jāpaciešas. Viņš to spēs. Viņa izturības pietiktu desmit vīriem.

Pienāca vasara. Sniegs nenokusa tikai no tālajām klinšu kalnu virsotnēm austrumos. Dienas stiepās ga­rumā, un beidzot nemaz vairs nesatumsa, tikai pusnaktī saule, slīdēdama uz ziemeļiem, uz dažām minūtēm no­zuda aiz apvāršņa. Lindejs neatgāja nost no Strenga. Viņš vēroja slimnieka gaitu un ķermeņa kustības, atkal un at­kal izģērba viņu, tūkstošiem reižu lika sasprindzināt visus muskuļus. Strengs saņēma bezgala daudz masāžu, un beidzot Lindejs paziņoja, ka Toms Dovs, Bills un Harijs ir kvalificēti masieri un var strādāt turku pirtī vai kaulu slimību klīnikā. Tomēr Lindejs vēl nebija apmierināts. Viņš lika Strengam izpildīt veselu fizisko vingrinājumu kompleksu, meklējot pagaidām apslēpto vainu cēloņus. Viņš atkal noguldīja slimnieku uz kādu nedēļu, pār­grieza viņam kāju, izdarīja dažas veiklas operācijas sīkajās vēnās un kasīja kaulu vienā vietā, kas nebija lie­lāka par kafijas pupiņu, kamēr parādījās sārtena, vesela virsma, kuru atlika tikai pārklāt ar dzīviem audiem.

— Ļauj man pateikt viņam, — lūdzās Medža.

— Vēl ne, — atbildēja Lindejs. — Pateiksi tikai tad, kad es būšu beidzis.

Pagāja jūlijs, gāja uz beigām augusts, kad Lindejs lika Strengam iet briežu medībās. Lindejs pats gāja no­pakaļ un vēroja viņu. Strengs bija slaids un lokans kā kaķis, un tādu gaitu kā viņam Lindejs nebija redzējis nevienam citam. Viņš kustējās bez jebkādas piepūles, likās, ka viņš var pacelt kājas plecu augstumā. Turklāt šajās kustībās nejautās smagums, tās bija tik gracio­zas, ka acs gandrīz vai nespēja uztvert, cik viņa solis raits. Tas bija tas pats nāvējoši ātrais solis, par kuru bija žēlojies Toms Dovs. Lindejs elsdams un svīzdams ar mokām turējās līdzi, pa reizei, kur ceļš bija labāks, pat skriedams, lai neatpaliktu. Kad bija noietas desmit jūdzes, viņš uzsauca Strengam, lai apstājas, un pats at­laidās sūnās.

— Pietiek! — viņš teica. — Es netieku jums līdzi.

Viņš noslaucīja sakarsušo seju, bet Strengs apsēdās uz

egles celma un, smaidīdams ārstam» skatījās apkārt kā panteists,, kas izjūt tuvību ar dabu.

— Vai nedur? Nesāp vairs nekur? — jautāja Lindejs.

Strengs papurināja sprogaino galvu un tīksmi izstai­pīja lokano ķermeni.

— Tad viss ir kārtībā, Streng. Vienu divas ziemas jūs varbūt sajutīsiet sāpes vecajās brūcēs. Bet tas pāries, un varbūt vispār nekā nebūs.

— Ak dievs, dakter! Jūs esat paveicis brīnumu. Nezinu, kā lai pateicos. Es pat nezinu, kā jūs sauc.

— Tam nav nozīmes. Esmu palīdzējis jums izķepuro­ties, un tas ir galvenais.

— Bet jūsu vārdu droši vien zina daudzi, — Strengs neatlaidās. — Varu saderēt, ka arī man tas būs zināms, ja jūs to nosauksiet.

— Domāju gan, — Lindejs atteica. — Bet tas nav svarīgi. Tagad vēl pēdējais pārbaudījums, un tad es likšu jūs mierā. Augšpus ūdensšķirtnes pie pašas iztekas šai upītei ir pieteka Bigvindija. Dovs stāstīja man, ka pērn jūs trijās dienās aizgājuši līdz vidējam atzarojumam un atnākuši atpakaļ. Jūs gandrīz vai esot nobeidzis viņu. Jums jāpaliek tepat pa nakti. Es atsūtīšu Dovu ar visu, kas nepieciešams ceļā. Pēc tam jums jāaiziet līdz vidē­jam atzarojumam un jāatnāk atpakaļ tikpat ātri kā pērn.

— Tā, — Lindejs teica Medžai, — stundas laikā tev jāsapošas ceļam. Es aiziešu sagatavot laivu. Bills aiz­gāja briežu medībās un nebūs atpakaļ līdz tumsai. Mēs jau šodien būsim manā būdā, bet pēc nedējas Dousonā.

— Es cerēju… — Medža aiz lepnuma aprāva sakāmo.

— Ka es atteikšos no samaksas?

— Nē, līgums paliek līgums, bet tev nevajadzēja būt tik cietsirdīgam. Tu rīkojies negodīgi, aizsūtīdams viņu prom uz trim dienām un liegdams man iespēju atvadīties no viņa.

— Atstāj vēstuli!

— Es izstāstīšu viņam visu.

— Noslēpt kaut ko būtu negodīgi pret mums visiem trim, — sacīja Lindejs.

Kad viņš atgriezās no upes, Medžas mantas jau bija sasaiņotas un vēstule uzrakstīta.

Es izlasīšu to, ja tev nav iebildumu.

Viņa brīdi šaubījās, tad iedeva vēstuli.

— Tieši un atklāti, — teica Lindejs izlasījis. — Nu, vai esi gatava?

Viņš aiznesa Medžas mantas uz krastu un, pietupies uz ceļa, ar vienu roku pieturēja laivu, bet otru pasniedza Medžai, lai palīdzētu viņai iekāpt. Lindejs cieši skatījās uz viņu, bet Medža droši pastiepa roku, grasīdamās kāpt pāri malai.

— Pagaidi, — viņš teica. — Acumirkli. Atceries stāstu par burvju eliksīru? Es neizstāstīju to tev līdz beigām. Kad sieviete bija ieziedusi viņam acis un jau gribēja iet prom, viņa nevilšus ielūkojās spogulī un redzēja, ka ir atguvusi kādreizējo skaistumu. Bet viņš, atvēris acis, iekliedzās aiz prieka, redzēdams, cik viņa skaista, un apskāva viņu.

Medža saspringa, bet savaldījās un gaidīja, ko Lindejs darīs tālāk. Viņas sejā atspoguļojās maza neizpratne.

— Tu esi ļoti skaista, Medža. — Brīdi klusējis, viņš sausi piemetināja: — Pārējais ir skaidrs. Domāju, ka Reksa Strenga apkampieni ilgi nepaliks tukši. Ardievu!

— Grant… — viņa izdvesa gandrīz čukstus, un viņas balss izteica visu, kas bija saprotams bez vārdiem.

Lindejs nepatīkami iesmējās.

— Es tikai gribēju pierādīt tev, ka neesmu tik slikts. Kā redzi, ļaunu atmaksāju ar labu.

— Grant…

Viņš iekāpa laivā un pasniedza Medžai slaidu, nervozu roku.

- — Ardievu! — viņš vēlreiz sacīja.

,Viņa ar abām rokām satvēra Lindeja roku.

— Dārgā, stiprā roka! — viņa nočukstēja un pielieku­sies noskūpstīja to.

Viņš izrāva roku, atgrūda laivu no krasta un, iegrem­dējis airi ātrajā straumē, stūrēja uz turieni, kur spogu- līgais ūdens sagriezās baltās, šņācošās putās.