Stilba kauli

STILBA KAULI

Kapā viņi bija nokāpuši lidz ar saviem kara ieročiem, un savus zobenus viņi bija likuši pagalvi.

— Skumīgi bija noskatīties vecās dāmas atslīgšanu senču ticībā.

Princis Akuli aši pameta bažīgu skatienu sānis, kur kukui koka paēnā veca wahine patlaban rosījās uzsākt kādu īpatnēju rokdarbu.

— Jā, — viņš pussērīgi pameta man ar galvu, — mūža pēdējos gados Hivilani atgriezās pie senajām paražām un senajiem ticējumiem — visā slepenībā, protams. Un, ticiet man, viņa bija varena kolekcionāre! Būtu jūs redzējis vi­ņas kaulu krājumus! Lielās krūkās tie glabājās viņas gu­ļamistabā pa malu malām — tur bija gandrīz visi radi­nieki, trūka varbūt kāda pusduča, kurus Kanau viņai bija nocēlis no deguna, jo pirmais dabūjis tos rokā. Gluži baismi metās, klausoties, kā viņi abi mēdza ķildoties par šiem kauliem. Un bērnībā man šermuļi skrēja pār muguru, ja vajadzēja ieiet lielajā, mūžam krēslas tītajā istabā, zi­not, ka, rau, šinī krūkā slēpjas viss, kas atlicis no manas mātes tēvmāsas, bet tanī krūkā atrodas mans vecvectēvs un ka visās šajās krūkās glabātās kaulu atliekas piederē­jušas maniem rēgainajiem, pīšļos sairušajiem senčiem, kuru atvases cita pēc citas turpinājušas dzīvi un tagad iemiesojušās dzīvā, elpojošā būtnē — manī. Hivilani pašās beigās bija atkal kļuvusi pilnīga iezemiete, gulēja uz pa­klājiem, kas izklāti uz cietas grīdas, — viņa taču bija iz­metusi no istabas lielo, karalisko četrstabu baldahīna gultu, kuru viņas vecmāmuļai dāvinājis lords Bairons, dona 2uāna Bairona brālēns, 1825. gadā atbraucis ar fre­gati «Blonda».

Jā, pašās beigās viņa atgriezās pie visa iezetniskā, un es vēl kā šodien redzu viņu izkožam pa kumosam no jēlām zivīm un tad pasviežam tās ēšanai savām kalpotājām. Viņa lika tām apēst savu poi un visu citu, ko pati nebija spējusi notiesāt. Viņa,,.

Te princis strupi aprāva valodu, bet nāsu jutīgā raustīšanās un dzīvīgo sejas pantu izteiksme man rādīja, ka gaisā viņš saodis pazīstamu smaržu, kas viņu kaitina.

— Jupis parāvis! — viņš izsaucās, pavērsies pret mani. — Smird līdz pat debesīm. Un es nu būšu nosodīts valkāt to ap kaklu, kamēr nebūsim paglābti no šejienes.

Viņa riebuma cēlonis bija skaidri noprotams. Sirmā ve­cenīte darināja mīlestības velti lei (vītni, virkni) no Klusā okeāna dienvidsalu pandāna jeb vīteņpriedcs hala čieku­riem. Viņa sagraizīja čiekuru neskaitāmās zvīņas jeb riek­stiņu apvalkus skarainos zvārguļveida vēdeklīšos, gatavo­damās savērt tos uz savītas, sīkstas hau koka mizas lūku šķiedras. Smarža tiešām kāpa vai līdz debesīm, tomēr man, tnalahini (jaunienācējam), tā atgādināja mucās pil­dīta vīna vai sulainu augļu aromātu un nemaz nebija ne­patīkama.

Kādu ceturtdaļjūdzi no šejienes prinča Akuli limuzīnam bija pārlūzusi ass, un mēs abi meklējām patvērumu no saules šās kalnu mājiņas dārza ēnainajā biezoknī. Stieb­riem jumtā būdiņa bija pavisam necila, bet tā stāvēja pa­sakainā begoniju dārzā — puķes pleta krāšņos ziedu puš­ķus pēdas divdesmit virs mūsu galvām, tās līdzinājās ko­kiem ar lokaniem stumbriem cilvēka delma resnumā. Te mēs atspirdzinājāmies ar kokosriekstu sulu, kamēr kāds kovbojs aizjāja divpadsmit jūdžu garo ceļu līdz tuvākajam telefonam, lai ataicinātu mašīnu no pilsētas. Pašu pil­sētu — Lakanajas salas metropoli Olokanu — varējām saskatīt kā pelēksnīgu dūmu plankumu piekrastē, kad lū­kojāmies lejup pār jūdzēm plašajiem cukurniedru laukiem, pār bangu vainaga apvīto rifa strēmeli un zilgo okeāna dūmaku līdz pat Oahu salai, kas kā blāvs opāls vizmoja pie apvāršņa.

Maui ir Havajas Ieleju sala un Kauai — Dārzu sala; bet Lakanaja, kas izvietojusies netālu no Oahu, kā tas vi­siem zināms tagad un kā to zinājuši jau sen un vienmēr, ir visas salu grupas Dārgakmens. Lakanaja nav vislielākā, ne arī pati mazākā sala, bet visi atzīst to par pašu krāš­ņāko, jo tā ir pirmatnēji mežonīga skaistuma apņemta un — salīdzinājumā ar tās lielumu — arī bagātākā no vi­sām salām. Tajā iegūst visvairāk tonnu cukura no akra, tās kalnuvērši ir vistreknākie, lietus uz tās līst visdāsnāk, taču nekad nenodara postījumus. Tāpat kā Kauai sala, tā esot izveidojusies viena no pašām pirmajām un tātad ir no vis­vecākajām salām, un tai bijis pietiekami laika sadrupināt savas lavas klintis par auglīgu augsni; starp senajiem krāteriem ūdeņi tik ilgi grauzuši kanjonus, līdz tie kļuvuši līdzīgi Kolorādo Lielajam kanjonam, un neskaitāmi ūdenskritumi gāžas no tūkstoš pēdu augstuma gan stāvās strūklās, gan izšķīzdami miglas šķidrautos un izzuzdami jau gaisā, lai tad liegi neredzamu varavīkšņu mirāžā no­laistos pār bezdibenī dusošajām pļavām tūkstošiem rasas lāšu vai sīksīku lietus pērlīšu veidā.

Lakanaju aprakstīt jau ir viegli. Bet kā lai apraksta princi Akuli? Pazīt viņu nozīmē gandrīz vai pilnībā pazīt visu Lakanaju. Vēl var piebilst, ka tāpat visā pilnībā tad jā­pazīst arī liela daļa pārējās pasaules. Vispirms jāaizrāda, ka princim Akuli nav nekādu vispāratzītu vai likumīgu tiesību tikt godinātam par princi. Tālāk — vārds «Akuli» nozīmē «kalmārs». Tātad «princis Kalmārs» diezin vai varētu būt godinājuma tituls vissenākās un dižciltīgākās Havajas alii dzimtas tiešajam pēcniekam; tā ir veca un sevī norobežojusies dzimta, kurā no sākta gala pēc sensenās Ēģiptes faraonu paražas uz troņa arvien pre­cējušies brāļi ar māsām, jo tie nedrīkstēja noslēgt laulī­bas ar zemākas kārtas piederīgajiem, bet visā viņiem zi­nāmajā pasaulē nebija rodams par viņiem augstākas kārtas cilvēks, taču dinastijai vajadzēja turpināties lai vai par kādu cenu.

Biju dzirdējis prinča Akuli dziedošos hronistus (pārnā­kušus viņam mantojumā no tēva) dziesmojam savas bez­galīgās ģenealoģiskās hronikas, ar kurām viņi centās pierādīt, ka Akuli esot 'augstākais alii visā Havajā. Sākot ar Vakea, tas ir, havajiešu Ādamu, un ar Papu, viņu Ievu, cauri tik daudzām paaudzēm, cik ir burtu mūsu alfabētā, viņi aizveda klausitāju līdz Nanakaoko, pirma­jam Akuli sencim, kurš dzimis Havaju salās un kura sieva bijusi Kahihiokalani. Vēlāk, tomēr visu laiku palik­damas visaugstākās, viņu pēcnieku paaudzes atdalījušās no Ua paaudzēm, bet Ua bijis kā Kauai, tā Oahu salas karaļu atzaroto ciltslīniju dibinātājs.

Mūsu ēras vienpadsmitajā gadsimtā, kā pauda Lakana- jas hronisti, tai laikā, kad brāļi vēl precējušies ar māsām, jo nedzīvojis neviens, kas tos pārsniegtu dižciltībā, viņu dzimta_saņēmusi svaigu asiņu pastiprinājumu no dzimtas, kas stāvējusi vistuvāk debesu vārtiem. Kāds Hoikemaha, vadīdams stūri pēc zvaigznēm un sensenām leģen­dām, lielā četrairu laivā atbraucis no Samoa salas. Viņš apprecējis kādu Lakanajas salas mazāku alii un, kad viņa Iris dēli pieauguši, kopā ar tiem vēlreiz atgriezies Samoā, lai pārvestu uz šejieni savu jaunāko brāli. Bet kopā ar brāli rioikernaha atvedis līdzi arī Kumi, Tui Manua dēlu, kura dzimta bijusi pati augstākā visā Polinēzijā un tūdaļ otrā aiz pusdievu un dievu ģimenēm. Tā Kumi cildenās atvases pirms astoņiem gadsimtiem iesakņojušās Lakanajas alii dzimtā — un no tiem stingrā cilts tīrībā caur daudzām paaudzēm iedzimušas princī Akuli.

Pirmo reizi es viņu satiku Melnās Sardzes pulka virs­nieku klubā Dienvidāfrikā — un viņš runāja ar skaidru Oksfordas akcentu. Tas notika īsi pirms tam, kad šo sla­veno pulku pie Medžersfonteinas sakapāja gabalos. Viņam bija tikpat daudz tiesību ierasties šajā klubā, kā runāt ar Oksfordas akcentu, jo viņš bija beidzis Oksfordas univer­sitāti un virsnieka pakāpi saņēmis no karalienes. Kopā ar viņu, vēlēdamies mazliet pavērot kara ainas, tur uz­turējās Akuli viesis princis Kupids; tā viņu tikai dēvēja, bet īstenībā viņš bija patiesais visas Havajas princis, ieskaitot arī Lakanaju, kura īstais un likumīgais tituls skanēja «princis Džona Kuhio Kalanianaole», un šis prin­cis Kupids — kaut arī viņa alii ciltskoks skaitījās ze­māks par prinča Akuli 'debesu dzimtām radniecīgo cilts­koku — varētu būt bijis Havajas dzīvais karalis Nei, ja vien nenoticis haole apvērsums un aneksija. Jo princis Akuli varētu gan būt karalis Lakanajā, varbūt pat visā Havajā, ja vien pirmais un diženākais no Kamehamehām nebūtu galīgi sakāvis viņa vectēvu.

Tas noticis 1810. gadā, sandalkoku tirdzniecības uzplau­kuma dienās, tajā pašā gadā, kad pie Kamehamehas iera­dies Kauai salas karalis un pazemīgi ēdis tam no rokas. Prinča Akuli vectēvs tajā gadā dabūjis savu pērienu un nonācis pakļautībā, tāpēc ka bija «vecā gājuma» piekritējs. Viņš nebija spējis apjēgt lielgabalu pulvera un haole liel­gabalnieku nozīmi salas pārvaldīšanā. Kamehameha, bū­dams tālredzīgāks, bija pratis izmantot haole pakalpoju­mus, pieņemot dienestā starp citiem arī tādus vīrus kā Aizeku Deivisu, šonera «Brīvais amerikānis» stūrmani, vienīgo, kas palicis dzīvs pēc visas komandas noslepkavo­šanas, un Džonu Jangu, burinieka «Eleanora» sagūstīto bocmani. Un Aizeks Deiviss, Džons Jangs un citi tās pa­šas sugas trakgalvīgi dēkaiņi ar sešmārciņu vara dižga- baliem no kaperētajiem kuģiem «Ifigēnija» un «Brīvais amerikānis» bija iznicinājuši Lakanajas karaļa kara lai­vas un satriekuši viņa zemessargu drosmi, par to saņem­dami no Kamehamehas pienācīgu atalgojumu saskaņā ar norunu: Aizeks Deiviss sešus simtus nobarotu un treknu cūku, bet Džons Jangs piecus simtus to pašu minēto kar­bonādes lopiņu, kas skraida uz šķeltiem nagiem.

Un tā nu, cēlies no primitīvas kultūras asinsgrēka un kaislībām, no dzīvniekam līdzīga radījuma aklās taustī- šanās pretī cilvēciskās būtnes staltajam stāvam, no asi­ņainām slepkavošanām, zvēriskiem kautiņiem un precībām ar pusdievu jaunākajiem brāļiem, tagad, divdesmitā gad­simta otrā desmita pašā sākumā, lielās pasaules apslī- pētais, ar Oksfordas akcentu runājošais princis Akuli, princis Kalmārs, tirasinīgs polinēzietis, dzīvs tilts pāri gadu tūkstošiem, labs biedrs, draugs un ceļa kompanjons, izkāpa no sava salūzušā septiņtūkstoš dolāru limuzīna, lai, kopā ar mani pakavēdamies begoniju paradīzes vientuļnie- cībā četrsimt pēdu virs jūras un viņa salas metropoles Olo- kanas, pastāstītu par savu māti, kas mūža galā atgriezu­sies pie senlaiku reliģiskajiem uzskatiem un senču pielūg­šanas kulta, piepildīdama savas telpas ar apbedījuma krūkām, kurās glabājusi cītīgi kolekcionētus to būtņu kaulus, kuras bijušas viņas priekšteči pagājībā līdz pat galējai laiku tumsībai.

— Karalis Kalakaua tur pāri Oahu salā aizsāka šo ko­lekcionēšanas māniju, — princis Akuli turpināja. — Un viņa karaliene Kapiolani arī pārņēma šo māniju. Viņi vāca visu ko — .vecus makaloa paklājus, vecus tapa (pri­mitīvs audums no koka mizas šķiedrām), vecus kalabašus, vecas četrairu laivas un elkutēlus, kurus priesteri bija pa­glābuši no vispārējā elku grautiņa 1819. gadā. Es gadiem ilgi vairs neesmu ne acīs redzējis no pērlenes vāka iz­grieztu makšķeres āķi, bet varu zvērēt, ka Kalakauam tādu bija sakrāts tūkstošu desmit, nemaz nerunājot par makšķerāķiem no cilvēka žokļa kaula, putna spalvu tēr­piem, apmetņiem, ķiverēm, akmens cērtēm un poi stam­pām ar fallisku nozīmi. Kad viņš ar Kapiolani devās karaliskajos ceļojumos pa salām, tad mājastēviem, pie ku­riem viņi iegriezās, vajadzēja nobēdzināt visas personis­kās relikvijas. Jo teorētiski karalim pieder viss viņa pa­valstnieku īpašums; un Kalakaua apvienoja teoriju ar praksi, tiklīdz ieraudzīja kādu senlaiku priekšmetu.

No viņa tad mans tēvs Kanau bija apkritis ar šo kolekciju sērgu, un tāpat tā pielipa Hivilani. Tomēr mans tēvs bija moderns cilvēks līdz pat pirkstu galiņiem. Viņš neticēja ne kahutia (priesteru), ne arī misionāru dieviem. Viņš neticēja nekam citam kā vien cukura akcijām, zirgu audzēšanai un tam, ka viņa vectēvs bijis nelga, nesavāk­dams kādu pulciņu Aizeku Deivisu un Džonu Jangu līdz ar vara lielgabaliem, pirms devās karā pret Kamehatnehu. Viņš retumus vāca tikai aiz tīra kolekcionēšanas prieka; bet mana māte to ņēma nopietni. Tālab viņa arī nodevās tieši kauliem. Es vēl atceros, ka viņai bija riebīgs vecs akmens elkutēls, pie kura viņa mēdza vaimanāt un kuram rāpoja apkārt pa grīdu. Tagad tas atrodas Diakonu muzejā. Pēc mātes nāves es to turp nosūtīju, bet viņas kaulu kolek­ciju — uz Karalisko mauzoleju Olokanā.

Nezinu, vai jūs atceraties, ka viņas tēvs bija Kāukū. Jā, jā, tas pats, un viņš esot bijis īsts milzis. Kad cēla Mau­zoleju, viņa kaulus, rūpīgi notīrītus un iebalzamētus, iz­raka no slepenās apbedījuma vietas un novietoja Mauzo­lejā. Mātei bija vecs kalpotājs Ahuna. Kādu nakti viņa nozaga no Kanau atslēgu un pavēlēja Ahunam iet un iz­zagt viņas tēva- kaulus no Mauzoleja. Es to zinu. Un vi­ņam tiešām vajag būt milzim bijušam. Hivilani viņu gla­bāja vienā no vislielākajām krūkām. Kādu dienu, būdams vēl tāds pamazs puišelis un iekārojis uzzināt, vai Kāukū no tiesas bijis tik liels, kā nostāsti pauž, es izmakšķerēju no krūkas viņa nebojāto apakšžokli līdz ar aptinumu un piemēroju to sev. Es varēju izbāzt galvu tam cauri, un tas palika guļam man uz pleciem un ap kaklu kā zirga sakas. Un žoklī vēl atradās visi zobi līdz pat pēdējam, baltāki nekā porcelāns, bez viena bojājuma, zobu emalja bez plankumiņa un skrambiņas. Es par šo pārkāpumu dabūju vienīgo pērienu savā mūžā, kaut gan mātei nācās pasaukt veco Ahunu, lai tas palīdz mani nopērt. Tomēr šis starp­gadījums man lieliski pakalpoja. Es iemantoju mātes uzti­cību, tāpēc ka nebaidījos no mirušo kauliem, un tas man palīdzēja izkarot tiesības mācīties Oksfordā. Gan jau pats dzirdēsiet, ja vien mašīna nepiebrauks ātrāk.

Vecais Ahuna bija viens no īsti veclaicīgajiem kalpiem, dzimuša verga uzticamas kalpības zīme viņam bija iededzi­nāta kā miesā, tā dvēselē. Ahuna par manas mātes un mana tēva dzimtu zināja vairāk nekā viņi paši abi kopā. Un vēl viņš zināja to, kas nebija zināms nevienam citam dzīvajam, — gadsimtiem ilgi izmantoto apbedījumu vietu, kur paslēpta lielākā tiesa Hivilani un Kanau senču kaulu. Kanau nekādi nespēja izdabūt šo noslēpumu no vecā vīra, kurš manu tēvu uzlūkoja par atkritēju.

Hivilani ar veco dīvaini kaulējās jau gadiem. Kā viņai vispār jel to vienu reizi palaimējās Ahunu pielauzt, to es nespēju aptvert. Protams, no ārienes jau šķita, ka viņa no tiesas ir uzticīga vecajai reliģijai. Varbūt tas pārliecināja Ahunu mazliet piekāpties. Vai arī viņa varbūt bija iedzi­nusi tam bailes, jo zināja veselu birumu veco Huni peste- ļotāju buramo penteru un prata izlielīties, ka uzturot vis­sirsnīgākās attiecības ar Uli, kas ir visu burvju galvenais burvestību dievs. Viņa tālu pārspēja parasto kahuna la- paau (burvi), ja vajadzēja pielūgt Lonopuha un Kolea- moku; viņa tulkoja sapņus un parādības, izskaidroja zī­mes un pareģojumus un pat — vai varat iedomāties! — zīlēja pēc dzīvnieku iekšām; pesteļu dieva Maiola praktiķi viņas priekšā palika melni un maziņi; viņa tiem uzlaida pulē hee būrumu, kas liek galvai griezties; un ar pilnām tiesībām viņa varēja uzstāties ar kahuna hoenoho, tas ir, moderno spiritismu, tur viņa bija nepārspējama. Es pats tiku redzējis, kā viņa dzer vēju, uzlaiž krampju lēkmi un pareģo. Aumakua bija viņai kā brāļi, kad viņa slepus lika tiem ziedojumus uz sagrauto heiau (tempļu) altāriem, skaitīdama garum garus lūgšanu pantus, kas man bija galīgi nesaprotami, kaut ari klausoties šermuļi lodāja pa kauliem. Un, kas attiecas uz veco Ahunu, tad to viņa ap­stulbināja ar savām mistikas narkotikām tiktāl, ka tas gaudodams vatstījās f)a grīdu un koda pats savā miesā.

Tomēr es personiski domāju, ka tikai ar anaana burves­tības palīdzību viņa to dabūja savā varā. Kādu dienu viņa ar mazām manikīra šķērītēm bija nocirpusi sprogu no Ahunas matiem. Šādu matu sprogu mēs saucam par maunu, kas nozīmē «pievilinātājs». Tad tā ar sevišķu pa­tiku parūpējās, lai viņš uzzinātu, ka tai pieder viņa matu šķipsna. Bez tam viņa lika saprast, ka esot to apbedījusi, un ik nakti aizrautīgi noņēmās ar pesteļošanu un upurē­šanu dievam Uli.

— Tātad vistiešākā nozīmē izlūdzās tam nāvi? — es apjautājos starpbrīdī, kamēr princis Akuli aizkūpināja ci­gareti.

— Tieši tā. — Viņš pamāja ar galvu. — Un Ahuna uz to iekrita. Vispirms viņš izmēģinājās uziet savas matu šķipsnas jeb pievilinātāja apbedīšanas vietu. Kad tas neizdevās, viņš salīga kādu pahiuhiu burvi, lai tas lūko to atrast. Bet Hivilani izjauca šo nodomu, piedraudēdama burvim, ka uzlaidīs viņam apo leo, — tā ir burvestība, kas it kā uz visiem laikiem atņem cilvēkam runas spēju, ci­tādā veidā viņam nekaitējot.

Tad Ahuna sāka nīkuļot un drīz vien jau izskatījās pēc dzīva miroņa. Savā izmisumā viņš griezās ar lūgumu pie Kanau. Man gadījās būt tur klāt. Nu, jūs jau būsiet dzir­dējis, kādas sugas cilvēks bija mans tēvs.

«Sivēns!» viņš uzbrēca Ahunam. «Cūkas galva! Smir­došā zivs! Sprāgsti vien nost, un tad būs miers! Muļķis tu esi! Tas viss taču ir blēņas. Nekā tāda vispār nav. Pat tas žūpa haole Hovards var pierādīt, ka misionāri ir mel­kuļi. Bet pudele džina savukārt pierāda, ka Hovards ir melkulis. Ārsti saka, ka viņš vairs neķeipšot ne sešus mēnešus. Bet pat džins melo. Un dzīve melo tapat. Bet pār mums nākuši grūti laiki, cukura cenas strauji slīd. Manas sugas ķēves apkritušas ar ienāšiem. Es vēlētos, kaut varējis likties gar zemi un nogulēt simt gadus no vietas, lai uzmodies atrastu, ka cukura cena cēlusies par simt procentiem.»

Tēvam bija tāda filozofiska nosliece, un viņš mīlēja stakato formā inetāties- ar rūgtām asprātībām. Te viņš sasita plaukstas. «Atnes man glāzi viskija,» viņš pavēlēja kalpotājam. «Nē, atnes man divas glāzes!» Tad viņš pie­vērsās Ahunam. «Ej un ļauj sevi nomirdināt, tu vecais pagāns, tu tumsības atlieka, tu nāves smaka no elles di­bena, tāds tu esi! Tikai nesadomā beigties nost te manās istabās! Es vēlos šeit jautrību un smieklus, mūzikas sal­dās skaņas un jauniešu skaistās kustības, nevis slimu krupju kvākstēšanu un dzīvus miroņus, kas, acis izvalbī­juši, vēl steberē man apkārt uz drebošiem stilbiem. Pats es arī tāds būšu, ja vien dzīvošu ilgu mūžu. Bet mūžīgi mūžos man būs žēl, ja nedzīvošu ilgi. Kāda velna pēc es iegrūdu tos pēdējos divdesmit tūkstošus Kērtisa plantā­cijā? Hovards jau mani brīdināja, ka gaidāma cenu kri­šanās, bet es domāju, ka pudele liek viņam melst niekus. Un Kērtiss izpūta sev dzīvību, bet viņa galvenais luna (plantācijas laukstrādnieks) ir aizbēdzis ar viņa meitu, cukura ķīmiķis saslimis ar tīfu, un viss iet uz postu.»

Viņš sasita plaukstas, aicinādams kalpus, un pavēlēja: «Atvediet manus dziedātājzēnus! Un hulas dejotājas — labi daudz! Un aizsūtiet pēc vecā Hovardal Kādam tik un tā būs jāmaksā, un es viņa sešus dzīves mēnešus par vienu mēnesi saīsināšu. Bet par visam lietām — muziķu! Lai būtu mūzikai Tā ir stiprāka par viskiju un iedarbojas žiglāk nekā opijs.»

Viņš bija taisni saindēts ar savu mūziku! Bet vēl viņa tēvs, senlaiku mežonis, reiz bija nokļuvis uz kādas franču fregates un tur pirmo reizi dzirdējis orķestri. Kad mazais koncerts bijis galā, kapteinis, lai uzzinātu, kurš gabals tam paticis vislabāk, apjautājies, kuru šis vēlētos noklau­sīties vēlreiz. Un, kad vectēvs to bija apstāstījis, — kā jūs domājat, kurš gabals tas bija?

Kamēr princis iededzināja jaunu cigareti, es atzinos, ka nespēju uzminēt.

— Kā, nu taču pats pirmais, protama lieta. Ne jau pir­mais mūzikas gabals, bet gan instrumentu uzskaņošana, kas ievadīja koncertu.

Es palocīju galvu, uzjautrināts par šo gaumi, bet prin­cis Akuli, vēlreiz uzmetis bažīgu skatienu vecajai wahine un tās pusgatavajam hala lei, atgriezās pie stāsta par savu senču kauliem.

— Apmēram šādā pakāpē notikumi bija ievirzījušies, kad vecais Ahuna pēdīgi padevās Hivilani. Tas ir, ne jau galīgi padevās. Viņš sagudroja kompromisu. Te nu nāk vieta, kur sākas mana dalība notikumos. Ja Ahuna atne­sīs Hivilani viņas mātes un vectēva kaulus (kurš bija Kāukū tēvs un, kā nostāsti pauda, bijis pat vēl lielāks nekā viņa milzenis dēls), viņa atdos Ahunam tā matu šķipsnu, ar kur-as palīdzību saucināja vecajam kalpam nāvi. No otras puses, Ahuna izkaulēja noteikumu, ka ne­vajadzēs atklāt tai slepeno apbedījumu vietu, kurā atdu­sas visi Lakanajas alii no pat sirmās senatnes. Tomēr viņš bija pārāk vecs un viens pats neuzdrīkstējās doties šajā dēkā, tālab vajadzēja palīdzības no kāda, kuram tad gribot negribot nāktu zināms kapeņu noslēpums, un šis ķāds biju es. Es biju augstākais alii līdzās savam tēvam uiļ mātei, un arī viņi nebija augstāki par mani.

Tā nu uz skatuves parādījos es, ieaicināts krēslainajā istabā, lai stātos priekšā abiem šiem ērmotajiem sirm­galvjiem, kuri kaulējās ap nāvi. Tie nu gan bija pāris — māte tik resna, ka bez palīdzības ne kustēties nespēja, bet Ahuna izdilis kā skelets un tikpat sagrabējis. Manu māti uzskatot, varēja likties, ka viņa, uz muguras atgulu­šies, bez trīša bloka uz sāniem pavelties nespēs; bet no

Ahunas radās iespaids, ka viņa izkaltušais žagara ķerme­nis sabirzis drupatās, ja kāds viņam nejauši piedursies.

Bet, kad viņi bija izklāstījuši savu nodomu, uzradās vēl kādas pilikia (grūtības). Mana tēva nostāja nocieti­nāja manu apņēmību. Es atteicos piedalīties šajā kaulu čiepšanas ekspedīcijā. Paskaidroju, ka man uzšķaudīt visiem manas ģimenes un manas tautas alii kauliem. Re­dzat, es tikko biju atklājis Zilu Vernu, ko man aizdeva vecais Hovards, un lasīju to vai bez elpas. Kauli? Ja vēl tur bijuši ziemeļpoli, zemes centri vai astainas komētas, uz kurām jāt pa starpzvaigžņu telpu! Protama lieta, man nemaz negribējās doties nez kādā kaulu meklēšanas eks­pedīcijā. Es teicu, ka mans tēvs ir spēcīgs vīrs, lai iet vien pats, un gan jau pēc tam viņš godīgi padalīsies ar māti, ja būs kādus kaulus pārnesis. Bet viņa apgal­voja, ka tēvs esot visu kolekcionāru kauna traips, — īs­tenībā viņa lietoja gan līdzīgas nozīmes, tikai daudz spē­cīgākus izteicienus.

«Es viņu pazīstu,» tā centās mani pārliecināt. «Viņš taču gatavs savas mātes kaulus likt uz derībām zirgu skriešanās sacīkstēs vai nospēlēt uz kārtīm.»

Modernā skepticisma ziņā es turējos tēva pusē un pa­skaidroju mātei, ka viss tas ir tīrās aplamības. «Kauli?» es sacīju. «Kas tad ir kauli? Kauli ir arī lauku pelēm, vi­sādām žurkām un pat tarakāniem, kaut gan tarakāni valkā savus kaulus ārpusē un miesu iekšpusē. Starpība starp cilvēku un pārējiem dzīvniekiem,» es sprediķoju, «ir nevis kaulos, bet smadzenēs. Āre, vērsim taču ir lielāki kauli nekā cilvēkam, un ne vienai vien zivij, ko esmu ap­ēdis, kaulu bija daudz vairāk, un, ja reiz runā par kau­liem, tad nevienai radībai to nav tāds lērums kā valim.»

Tā bija atklāta valoda, kādu mēs, havajieši, esam pa­raduši runāt, kā jūs pats jau sen būsiet novērojis. Par atbildi viņa ne mazāk vaļsirdīgi izteica nožēlu, ka neesot mani atdevusi svešiem ļaudīm par audžubērnu, tikko es piedzimis. Tālāk viņa sāka gausties par to, ka vispār dzemdējusi mani. No tā jau bija vairs tikai solis, lai iz­darītu ar mani anaatia. Viņa jau to piedraudēja, bet tad es paveicu drosmīgāko, ko jebkad esmu uzdrīkstējies. Ve­cais Hovards bija man uzdāvinājis kabatas nazi ar dau­dziem asmeņiem, korķu viļķiem, skrūvgriežiem un visādām citām ierīcēm, to skaitā arī mazām šķērītēm. Es tūdaļ tās izvilku un apgraizīju sev pirkstiem nagus..

«Se,» es teicu, ielikdams tai rokā nagu atgriezumus. «Nu tu redzi, ko es par to visu domāju. Te tev ir pievili­nātā ju vai cik. Ej un izdari ar mani atiaana, ja vari!»

Jau minēju, ka tā bija drosmīga rīcība. Tik tiešām ta. Man taču bija tikai piecpadsmit gadu, un visu savu mūžu es biju nodzīvojis šajā mistēriju biezoknī, bet skepticismu piesavinājies tikai nupat — tā teikt, ādai cauri tas ne­sniedzās. Skeptiķis es varēju būt ārpusē, saules spožumā. Bet no tumsas es baidījos. Un šinī krēslainajā telpā, kur visapkārt stāvēja lielas krūkas ar mirušo kauliem, ak vai, te es biju stīvs aiz bailēm no vecās dāmas. Kā mēs šodien sakām, dūša man bija sašļukusi papēžos. Es tomēr turē­jos braši un neparko neierādīju to. Un šī viltība man iz­devās, jo māte iesvieda atgriezumus man sejā un izplūda asarās. Ja asaras tecina paveca sieviete, kas sver trīssimt divdesmit mārciņu, tad tās iežēlina ļoti maz, un es vēl nekaunīgāk nocietinājos savā viltībā.

Māte mainīja taktiku un nu uzsāka sarunas ar mirušo gariem. Vēl vairāk, viņa tos izsauca savā istabā, tikai man nekādi neizdevās tos saskatīt, kaut gan biju tam pietie­kami sagatavots, toties Ahuna teicās kaktā ieraudzījis Kāukū tēvu un vaimanādams krita pie zemes. Man jau gandrīz šķitās kaut kur parēgojamies vecais milzis, tomēr nekā skaidra saredzēt nevarēju.

«Lai taču viņš runā pats,» es teicu. Tomēr Hivilani pa­lika pie sava, ka šai jārunājot viņa vietā, un nodeva man viņa svinīgo rīkojumu: man kopā ar Ahunu jādodas uz apbedīšanas vietu un* jāatnes kauli, kurus mana māte vēloties. Bet es ietiepos, sak: ja jau mirušos var piesaukt, lai tie nogalina dzīvos ar postošām sērgām, un ja miru­šie spēj pārcelties no savām kapenēm uz viņas istabas kaktu, tad es tiešām neredzu iemesla, kālab tie nevarētu paši atstāt savus kaulus tepat viņas istabā tūlītējai ērtai novietošanai krūkās, kad tie pēdīgi pasaka sveiki un grie­žas atpakaļ uz savu vidējo pasauli, augšējo pasauli, apak­šējo pasauli — vai kur nu tie mitinās tajā laikā, kad ne­dodas vizītēs.

Pēc tam nu mana māte likās virsū nabaga vecajam Ahunam, labāk sakot, rīdīja tam virsū Kāukū tēva garu, kam pēc visām pazīmēm vajadzēja tupēt turpat kaktā, un tas pavēlēja Ahunam atklāt, kur atrodas apbedīšanas vieta. Es mēģināju veco sasparot, ierosinādams, lai taču liek garam pašam izpļāpāt šo noslēpumu, jo kurš cits gan varētu to zināt labāk, ja ņem vērā, ka viņš tur miti­nās jau vairāk nekā veselu gadsimtu. Tomēr Ahuna bija vecā gājuma cilvēks. Viņam nepiemita ne kriksītis skepti­cisma. Jo vairāk Hivilani viņu baidīja, jo trakāk viņš vārtījās pa grīdu un jo skaļāk vaimanāja.

Bet, kad vecais sāka kost pats savā miesā, es padevos. Man sametās viņa žēl, pat vēl vairāk — es sāku viņu ap­brīnot. Vecais bija uzticama dvēsele, kaut arī tumsonības atlieka. Visā nežēlībā pārdzīvodams bailes no burvestī­bām, akli ticēdams Hivilani pesteļiem, viņš bija spiests izšķirties, kuram lai paliek uzticams. Hivilani viņam bija dzīvā alii, viņa alii kapo (svētā virsaite). Viņa pienākums bija palikt tai uzticamam, bet vēl vairāk uzticības vi­ņam vajadzēja parādit visiem mirušajiem un aizgājuša­jiem alii no Hivilani dzimtas, jo tikai no viņa vienīgā bija atkarīgs, lai šo mirušo kauli paliktu netraucēti.

Es padevos. Bet arī es izkaulēju noteikumus. Mans tēvs, kaut gan jaunā gājuma cilvēks, tomēr bija atteicies laist mani uz Angliju iegūt izglītību. Viņam pietiekams iemesls bija jau tas vien, ka cukura cenas kritušās. Tikpat stingri pretojās* ari mana māte, vecā gājuma cilvēks, jo viņas pagāniskais prāts bija pārāk tumšs, lai izprastu izglītības vērtību, tomēr slīpēts diezgan, lai atskarstu, ka izglītība ved pie neticības visam senlaicīgajam. Es kā­roju studēt — mācīties zinības, mākslas, filozofiju, izmā­cīties visu, ko zināja vecais Hovards un kas tam Java pat kapa malā bezbailīgi uzšķaudīt māņticībai un piegādāt man lasīšanai Zilu Vernu. Viņš bija studējis Oksfordā, pirms atkal kļuva par necivilizētu, nekam nederīgu cil­vēku, un viņš tad arī manā galvā bija iedēstījis šo domu par Oksfordu.

Pēdīgi mēs ar Ahunu — vecais gājums ar jauno gā­jumu vienotā sadarbībā — panācām savu. Māte apsolīja, ka piedabūs tēvu sūtīt mani uz Angliju, pat ja arī vaja­dzētu ievilināt to ilgstošā žūpošanā, kas galīgi sabojātu viņa gremojamos orgānus. Tāpat Hovards drīkstēs mani pavadīt, lai es varētu viņu pienācīgi apbedīt Anglijā. Tas gan bija ļoti dīvains vecis, šis Hovards, īsts īpatnis vārda pilnā nozīmē. Atļaujiet, es pastāstīšu mazu gadījumu par viņu. Tas notika, kad Kalakaua posās apceļot visu pa­sauli. Atcerieties — viņu pavadīja Ārmstrongs un Džuds, un kāds nodzēries vācu barons bija viņam par sulaini. Ka­lakaua piedāvāja Hovardam.,»

Bet šinī mirklī pār prinča Akuli galvu gāzās jau sen bažīgi paredzētā nelaime. Vecā wahine bija pabeigusi savu lei hala. Basām kājām, ģērbusies tikai bezveidīgā, no mazgāšanas noplukušā katūna kreklā, bez kāda sie­vietēm parasta greznojuma, ar vecuma sagrumbotu seju un darba sakropļotām rokām — tāda viņa krita ceļos prinča priekšā, klusi dudinādama mele viņam par godu, un, vēl arvien ceļos tupēdama, aplika savu lei princim ap kaklu. Tiesa gan, hala smaržoja sīvi un īpatnēji, tomēr man šī rīcība likās ļoti skaista, un arī vecā sieva pati man šķita skaista. Prātā atkal iešāvās prinča stāsts, un man sāka likties, ka Ahuna būs līdzinājies viņai.

Nudien, būt par alii Havajā pat divdesmitā gadsimta otrajā gadu desmitā nav nekāds vieglais uzdevums. Ik­vienam alii, it īpaši gados jaunajiem jaizrāda sava kara­liskā laipnība visiem veciem cilvēkiem tieši viņu vecuma pēc. Un arī princis bez karalistes, kura mīļoto salu jau sen piesavinājušās Savienotās Valstis, ieskaitīdamas to kopējā teritorijā līdz ar pārējām Havaju salām, — pat šis princis ne ar ko neizrādīja savu riebumu pret hala smaržu. Viņš pateicīgi nolieca galvu; un es zināju, ka viņa karaliski laipnīgie vārdi tīrskanīgā havajiešu va­lodā sildīs vecās sievietes sirdi līdz pat viņas mūža ga­lam, vēl mirstot viņa pieminēs šo brīnišķīgo notikumu. Pretīguma grimase, kādu viņš man pazagšus parādīja, nekādā ziņā nebūtu ievilkusies viņa sejā, ja viņš nešaubīgi nezinātu, ka vecā to nepamanīs.

— Un tā nu-, — princis Akuli turpināja, pēc tam kad wahine sajūsmas pilna bija aiztipinājusi projām, — rnēs ar Ahunu devāmies savā kapu aplaupīšanas dēkā. Jūs taču zināt Dzelzsklinšu krastu.

Es pamāju ar galvu, jo pamatīgi biju apskatījis šīs pievēja piekrastes lavas krāvumu blīvas, tiešām kā dzel­zīm sakaltas, jo velti tur meklēt vietu, kur laivai pie­stāt vai kuģim izmest enkuru, tur slējās tikai milzīgas draudīgu klinšu sienas tūkstoš pēdu augstumā, to galot­nes tinās mākoņos un lietusgāzēs, to ceļgalus dauzīja pasātu triektas bangas ar baltām putu šļācēm, no jūras līmeņa līdz pat lietus mākuļiem tur gaisā stiepās miljoni kaskādēs krītošu ūdenskritumu, gan dienu, gan nakti vizmodami neskaitāmās saulst aru un menesnicas vara­vīksnēs. Sur tur šos ciklopiskos mūrus šķēla tā dēvētās ielejas — drīzāk gan plaisas, kas noveda mežonīgi kraujainā aizmugures augstienē, kura cilvēka kājai nebija pieejama, vienīgi mežakazas spēja tur izlēkāt.

— Maz jūs īstenībā zināt par to, — princis Akuli at­teica par atbildi manai galvas palocīšanai. — Jūs to esat redzējis vienīgi no tvaikoņa klāja. Tur atrodas ielejas — apdzīvotas ielejas, no kurām nav izejas uz sauszemi un kurās var iekļūt tikai bīstamā braucienā ar mazu lai­viņu — divus mēnešus gadā, arī tad vienīgi īpaši izdevī­gās dienās. Kad man bija divdesmit astoņi gadi, reiz biju izbraucis uz vienu tādu ieleju medībās. Kaut gan bija labvēlīgais periods, sliktie laika apstākļi ieslodzīja mūs tur uz trim nedēļām. Tad pieci no maniem pavadoņiem un es pats izpeldējām ārā cauri bangotnei. Trīs no mums sasniedza laiviņas, kas ārpusē gaidīja uz mums. Pārējos divus atsvieda atpakaļ smiltīs, abi bija lauzuši roku. Atli­kusī grupa, izņemot mūs, palika tur līdz nākamam gadam, veselus desmit mēnešus. Viens no tiem bija Vilsons — no Vilsona un Vola sabiedrības, nu, tie Honolulu cukura fabrikanti. Un viņš taču bija saderinājies un gatavojās precēties.

Es pats redzēju, kā kaza, kuru kāds mednieks bija no­šāvis kalna galotnē, nokrita man pie kājām — tūkstoš pēdu zemāk. Ticiet man, šķita, ka pa krauju veselas des­mit minūtes gāžas kazu un klintsgabalu krusa. Kāds airētājs nogāzās no kores takas starp divām mazām iele­jām — Aipio un Ltino. Pirmo reizi viņš atsitās pret klinti tūkstoš piecsimt pēdu zem mums un vēl trīssimt pēdu zemāk aizķērās aiz klints dzegas. Mēs viņu tā arī neap- glabājām. Nespējām nokāpt līdz viņam, un lidmašīnas toreiz vēl nebija izgudrotas. Viņa kauli tur atrodas vēl tagad, un, ja tos neizsvaidīs zemestrīces un vulkāni, tur tie arī gulēs, kad atskanēs pastardienas bazūnes.

Ak tu manu dieniņ! Vēl pavisam nesen, kad mūsu Lab­klājības komiteja, gribēdama tūristu apgrozībā izkonkurēt Honolulu, sasauca inženierus, lai aprēķinātu, cik varētu izmaksāt gleznaina ceļa ierīkošana gar Dzelzsklinšu krastu, tad izrādījās, ka vispieticīgākais aprēķins iztaisa ceturtdaļmiljona dolāru par jūdzi!

Bet mēs ar Ahunu, sirmgalvis un zēns, devāmies uz šo bargo krastu mazā laiviņā, ko airēja tikai veci vīri. Jaunākajam no tiem, stūresvīram, jau nāca pāri sešdes­mitiem, bet pārējie neviens nebija jaunāki par septiņdes­mit gadiem. Viņi bija astoņi, un ceļā mēs devāmies naktī, lai neviens neredzētu mūsu aizbraukšanu. Pat šie sirm­galvji, visu savu mūžu bijuši uzticami ļaudis, par noslē­pumu nezināja vairāk kā vien pašu tā ārējo maliņu. Tikai līdz šai maliņai arī viņi drīkstēja mūs pavadīt.

Un šī maliņa bija — es domāju, tik daudz varu jums atklāt, — šī maliņa bija Ponuloo ieleja. Pie tās mēs no­kļuvām trešās dienas pēcpusdienā. Vecie kraķi nebija vis nekādi sparīgie airētāji. Bija gan tā ērmota ekspedīcija šādos mežonīgos ūdeņos, kad te viens, te otrs no mūsu vecūksnējās jūrnieku komandas sabruka nespēkā vai pat zaudēja samaņu! Viens no tiem pat ņēmās un nomira nākamajā rītā pēc izbraukšanas. Mēs viņu apglabājām, pārsviezdami pār laivas malu. Taisni spokainas bija pagā­niskās ceremonijas, kādas uzveda šie sirmgalvji, apbe­dīdami savu sirmo brāli. Bet es, tikai piecpadsmit gadu vecs zēns, biju tiem visaugstākais — alii kapo, jo manas asinis un tiesības bija mantotas no pagānisma laikiem pēc pagā­nisma tradīciju likumiem, taču pats es biju aizrāvies ar Zilu Vernu un gatavojos visā drīzumā braukt uz Angliju, lai tur iegūtu izglītību. Tā cilvēks mācās. Nav nekāds brīnums, ka mans tēvs kļuva par prātniecisku filozofē- tāju, jo tikai viņa mūža laikā cilvēces vēsture bija attīs­tījusies no cilvēku upuriem un elku pielūgšanas pāri re­liģijām, kurās cilvēks tiecas augšup, līdz ateisma Me­dūzas galvai pašā nobeigumā. Nav nekāds brīnums, ka viņš, līdzīgi vecajam Eklēziastam, bija atklājis, ka visas lietas ir nīcīgas,.un galā samierinājās ar cukura akcijām, dziedātājzēniem un hulas dejotājām.

Princis Akuli uz brīdi nogrima pašapcerē.

— Ak jā, — viņš nopūtās. — Es pats esmu pārdzīvojis daža laba laikposma maiņu. — Viņš šķebīgi nošņaukājās par hala lei smaržu, kas viņu smacēja. — Tā ož pēc se­natnes, — viņš apgalvoja. — Es? Es ožu pēc visa mo­dernā. Manam tēvam bija taisnība. Saldāks par visu tomēr ir un paliek cukurs, ja tas cēlies cenā par simt procentiem, vai arī visi četri dūži pokera spēlē. Ja Lielais karš ilgs vēl kādu gadu, es varēšu savu trīsceturtdaļmiljonu sadzīt pāri miljonam. Ja rīt jau iestātos miers līdz ar cenu kri- šanos, kas tam neizbēgami sekos, es varētu uzskaitīt kādu simtu cilvēku, kam būs jāzaudē mana dotācija un vaja­dzēs iemitināties vecajās iezemiešu mājās, kuras mēs ar tēvu jau sen esam tiem piešķīruši.

Viņš sasita plaukstas, un vecā wahine sāka tipināt uz viņa pusi jūsmīgā kalpības steigā. Sieviete saknupa ceļos viņa priekšā, bet princis izvilka no krūšu kabatas zīmuli un piezīmju grāmatiņu.

— Katru mēnesi, mūsu vecās tautas vecā sieviete, — viņš to uzrunāja, — ciemata pasts par brīvu piegādās tev aprakstītu papīra lapiņu, ko tu pie jebkura veikalnieka va­rēsi izmainīt pret desmit zelta dolāriem. Tā tas notiks tik ilgi, kamēr vien tu dzīvosi. Skaties! Es uzrakstu šo summu un piegādes noteikumus — rau, še un tur, ar šo zīmuli uz šā papīra. To es daru tālab, ka tu esi no manas tautas un manā kalpībā, un tādēļ, ka tu šodien parādīji man godu, dodama savus paklājus, kur apsēsties, un dāvi­nādama savu trīskārt svētīto un trīskārt jauko lei hala.

Viņš pievērsa man gurdu un skeptisku skatienu, teik­dams:

— Un, ja es rīt nomiršu, tad juristi apstrīdēs ne tikai veidu, kādā esmu izlietojis savu īpašumu, tie apstrīdēs arī manus ziedojumus labdarīgiem mērķiem un manis pie­šķirtos pabalstus, tāpat kā mana prāta skaidrību.

Iebraukšanai ielejā šis bija izdevīgs gadalaiks; bet pat tad, tā kā pie airiem sēdēja vārgi veči, mēs nespējām piestāt krastā, pirms nebijām sapulcinājuši apakšā pie šaurās, stāvās piekrastes josliņas pusi Ponuloo ielejas iemītnieku. Tad mēs skaitījām viļņus, izraudzījām vis­piemērotāko un uz tā iebraucām ielejā. Protams, laiviņu piešļāca ar ūdeni un sadragāja tās brangas, tomēr krastā stāvošie izvilka mūs malā pēc šās peldes sveikus un vese­lus.

Ahuna deva stingrus rīkojumus. Naktī visiem vajadzēja palikt savās mājās, bet suņi jāpiesien un purni tiem jā­notin, lai neatskanētu neviens rējiens. Un pa nakti mēs ar Ahunu visā slepenībā devāmies tālākā ceļojumā, un ne­viens nezināja, vai mēs esam aizgājuši pa labi vai pa kreisi, vai tieši pa ieleju uz tās augšgalu. Mēs nesām līdzi šaurās strēmelītēs sažāvētu gaļu, sacietējušu poi un kal­tētas aku, un no pārtikas daudzuma es nopratu, ka mums jāpaliek projām vairākas dienas. Kas tā bija par taku! īstas Jēkaba trepes uz debesīm, jo jau pati pirmā pali (stāva krauja) slējās gandrīz stāvus gaisā un sniedzās trīstūkstoš pēdu virs jūras līmeņa, Un mēs tajā uzkā­pām pa tumsu!

Nonākuši virsotnē, kur mūs vairs nevarēja saredzēt no ielejas, ko bijām atstājuši, nogulējām līdz rītausmai uz cietās klints kādā slepenā dobumā, kuru Ahuna zināja sameklēt un kurš bija tik šaurs, ka gulējām, cieši saspie­dušies. Un vecais vīrs, nobažījies, ka es savā pusaudža ciešajā, nemierīgajā rniegā varu sakustēties, gulēja ār­pusē, vienu roku pārlicis man pāri. Dienai austot, es ieraudzīju, kāpēc. Starp mums un bezdibeņa malu atra­dās pat ne jardu plata atstarpe. Es pierāpos pie aizas ma­las un lūkojos apkārt, vērodams, kā austošajā dienas gaismā bezdibenis top arvien dziļāks, un nodrebēdams bailēs no augstumiem, kādi slējās virs manis. Pēdīgi es ieraudzīju arī jūru — kādu pusjūdzi dziļi tieši apakšā. Un šo ceļu mēs bijām paveikuši tumsā!

Nokāpuši nākamā ielejā, kas bija ļoti niecīga, mēs atradām pazīmes, ka sen atpakaļ te mituši cilvēki, tomēr tagad te nebija nevienas dzīvas dvēseles. Vienīgais ceļš bija galvu reibinoša stidziņa, kas vijās augšup un lejup pa neprātīgām klintssienām no vienas ielejas uz otru. To­mēr Ahuna, kaut kalsns un vecs, šķita nepazīstam nogu­ruma. Otrajā ielejā mitinājās vecs spitālīgais, slēpdamies no ļaudīm. Viņš mani nepazina, bet, kad Ahuna pateica, kas es esmu, viņš saguma man pie kājām, gandrīz ap­skaudams tās ar rokām, un ar bezlūpaino muti purpināja mele par visiem maniem senčiem.

Nākamā ieleja izrādījās esam īstā. Tā bija gara un tik šaura, ka tās dibenā augsne nebija varējusi aizķerties pat tik plānā kārtiņā, lai izaudzētu taro kaut vienam vie­nīgam cilvēkam. Tā nemaz nenolaidās līdz piekrastei, strauts, kas to bija izgrauzis, iegāzās jūrā no vairāku simtu pēdu augstas pali. Tas bija dieva aizmirsts zemes stūrītis, vienīgi kailas, sadrupušas lavas klintis, uz kurām tikai retās vietās kāds vārgs stādiņš bija atradis vietu, kur saknēm pieķerties. Jūdzēm tālu mēs gājām augšup, sekodami aizas asajiem līkumiem starp augstajām klints­sienām, arvien tālāk iedziļinādamies haotiskajā aizmugu­res augstienē, kas atrodas aiz Dzelzsklinšu krasta. Cik tālu īsti ieleja aizved, to es nedabūju zināt, bet no ūdens daudzuma strautā spriedu, ka tā sniedzas tālu. Mēs ne­aizgājām līdz ielejas galam. Es labi redzēju, kā Ahunas skatiens pētī katru virsotnes smaili, un sapratu, ka ve­cais vīrs, aplūkodams apkārtējo ainavu, vēro tikai viņam vien zināmas pazīmes. Kad viņš pēdīgi palika stāvam, tas notika ar ciešu noteiktību. Viņa ceļa rādītājas zīmes bija krustojušās. Viņš nosvieda zemē saini ar pārtiku un nepieciešamajiem rīkiem, ko bija nesis. Šī te bija īstā vieta. Es abās pusēs nopētīju cietās, nepielūdzamās klinšu sienas, pie kuru kailajiem sāniem nemanīja ne zāles stiebriņa, un nekādi nevarēju iedomāties, kur te, šajos plikajos, dimantcietajos akmeņos, varētu atrasties apbedī­šanas vieta.

Mēs paēdām, tad izģērbāmies darbam. Vienīgi kurpes Ahuna man atļāva paturēt kājā. Tad viņš, tādā pašā ietērpā un neiedomājami kaulains, nostājās man līdzās dziļa dīķa malā.

«Tev jāienirst dīķī, rau, šinī vietā,» viņš teica. «Lejup laizdamies, ar rokām tausti klinti, un, kad būsi nogrem­dējies asis pusotras, tu atradīsi alu. Dodies tajā iekšā ar galvu pa priekšu, bet peldi lēnām, jo lavas šķautnes ir asas un var sagraizīt tev galvu un miesu.»

«Un tad?» es jautāju.

«Tad tu jutīsi, ka ala kļūst plašāka,» viņš atbildēja. «Kad būsi nopeldējis pilnas astoņas asis pa šo tuneli, lēnām celies augšup, tad tava galva iznirs gaisā virs ūdens galīgā tumsā. Tur gaidi uz mani. Ūdens ir ļoti auksts.»

Tas man nepavisam neizklausījās jauki. Es nedomāju par auksto ūdeni un tumsu, es domāju par kauliem. «Ej tu pirmais,» es teicu. Bet viņš zvērējās, ka nedrīkstot. «Tu esi mans alii, mans princis,» viņš sacīja. «Nekādi nav iespējams, ka es pirms tevis ieietu tavu karalisko senču svētajā apbedījuma vietā.»

Mani šīs izredzes nemaz neiepriecināja. «Met nu pie malas visus šos prinčus,» es viņam teicu. «Tam taču īste­nībā nav nekādas nozīmes. Tu iesi pirmais, un es nevie­nam par to nekā neteikšu.»

«Ne tikai dzīvajiem mums vajag izpatikt,» viņš mani pamācīja, «bet vairāk par visu mums vajag darīt pa prā­tam mirušajiem. Un mirušo priekšā mēs nespējam melot.»

Mēs ilgi strīdējāmies par to, tomēr kādu pusstundu mačs palika neizšķirts. Es negribēju, bet viņš vienkārši nespēja. Viņš mēģināja locīt manus prātus, piesaukdams manu lepnumu. Viņš dziesmoja par manu senču varoņ­darbiem; un jo sevišķi es atceros dziedājumu par Moko- moku, manu vecvectēvu un milzeņa Kāukū milzīgo tēvu, kurš vienas kaujas laikā trīs reizes ielecis savu ienaidnieku barā, ar katru roku sagrābis aiz skausta pa vienam kara­vīram un sitis to galvas kopā, kamēr tie bijuši beigti. Tomēr ne jau tas lika man izšķirties. Man no sirds sa­metās žēl vecā Ahunas, viņš bija pilnīgi zaudējis galvu aiz bailēm, ka mūsu ekspedīcija var izbeigties bez kāda rezultāta. Manī modās dziļa apbrīna par veco vīru, pie tam šīs jūtas krietni vien ietekmēja arī tas, ka viņš bija gulējis starp mani un bezdibeņa malu.

Tā nu, ar īsti autoritatīvu alii pavēles toni pateicis: «Tu man sekosi tūdaļ uz pēdām,» — es ieniru. Viss, ko viņš stāstījis, bija tieši tā. Es atradu ieeju zemūdens tu­nelī, piesardzīgi izpeldēju tam cauri, tikai reizi nobrāz­dams plecu pret asu lavas šķautni virsējā velvē, un izniru atkal brīvā gaisā pilnīgā tumsībā. Pirms vēl biju pagu­vis noskaitīt līdz trīsdesmit, arī vecais pāršķēla ūdens līmeni man līdzās, nolika savu roku man uz pleca, lai pārliecinātos, ka tas esmu es, tad norādīja, lai peldu vi­ņam pa priekšu apmēram kādas simt pēdas garu gabalu. Te mūsu kājas skāra dibenu, un mēs izkāpām uz klints. Bet vēl arvien ne mazākā gaismas stariņa, un es atce­ros — jutos laimīgs, ka tik lielā augstumā nemēdz miti­nāties simtkāji.

Vecais bija atnesis sev līdzi cieši aizbāztu kokosrieksta kalabašu, pilnu ar trānu, kas laikam gan bija nogādāts Lahanas piekrastē pirms gadiem trīsdesmit. No mutes viņš izņēma ūdensnecaurlaidīgu darinājumu, kas aizstāja sērkociņu kastīti, .— proii, divas tukšas šautenes patronu čaulas, cieši salaistas kopā. Viņš aizdedzināja trānā pel­došo degli, bet es pavēros apkārt un jutos vīlies. Tas ne­bija nekāds apbedījumu kambaris, bet tikai garens lavas dobums, kādi ļoti parasti uz visām salām.

Ahuna ielika gaismotāju kalabašu man rokās un lika, lai viņam pa priekšu ejot tālāk, paskaidrodams, ka ceļš būšot garš, tomēr ne tik pārāk garš. Tas bija garš, vismaz kādu jūdzi, ja apsver rāmā prātā, kaut gan tobrīd tas man šķita vai piecas jūdzes garš, un veda strauji augšup. Kad Ahuna pēdīgi mani apturēja, sapratu, ka nu esam tuvu pie mērķa. Viņš nometās uz saviem kaulainajiem ceļgaliem starp asajām lavas šķembām un apskāva manus ceļus ar izžuvušām rokām. Manu roku, kurā neturēju kokos- čaulas lampu, viņš novietoja sev uz galvas. Vecīgā, aiz- lūzušā, drebošā balsī viņš noskandēja garu dziedājumu par manas dzimtas daudzajiem locekļiem un manu aug­sto alii būtību. Un tad viņš teica:

«Nestāsti ne Kanau, ne Hivilani ne vārda par to, ko tu tagad skatīsi! Tavam tēvam Kanau trūkst svētuma sa­pratnes. Viņa prāts ir pildīts ar cukuru un zirgu audzē­šanu. Es zinu, ka viņš pārdeva sava vectēva valkātu putnu spalvu apmetni tam angļu retumu vācējam par as­toņiem tūkstošiem dolāru un šo naudu nākamā dienā pa­spēlēja, slēgdams derības polo sacīkstēs starp Maui un Oahu salu. Hivilani, tava māte, ir pilna ar svētuma izjūtu. Viņa ir pārāk pildīta ar svētumu. Viņa iet vecumā, galva viņai kļūst vāja, un viņa par daudz noņemas ar burves­tībām.»

«Nē,» es atbildēju. «Neteikšu nevienam. Ja es to darītu, tad mani piespiestu vēlreiz atgriezties šinī vietā. Bet es ne savu mūžu negribu vairs atgriezties šeit. Esmu ar mieru visu ko izmēģināt vienu reizi. Bet šo te es nekad nemēģināšu otrreiz.»

«Tas ir labi,» viņš teica un piecēlās, atvilkdairiies aiz manis, lai es pirmais varētu iet iekšā. Vēl viņš piebilda: «Tava māte ir .veca. Kā solījis, es viņai aiznesīšu viņas mātes un vectēva kaulus. Tie sniegs viņai mierinājumu līdz pat nāves stundai; bet, ja es nomiršu pirms viņas, tavs uzdevums paliek gādāt, lai visi kauli no viņas ģi­menes krājuma tiktu novietoti Karaliskajā mauzolejā.»

Esmu iemetis aci visos mūsu salu muzejos, — princis Akuli uz brīdi atkrita žargonā, — un man jāsaka, ka visas to kolekcijas kopā netiek ne tuvumā tam, ko ierau­dzīju mūsu Lakanajas apbedīšanas alā. Lieciet vērā — un tas ir vēsturiski pierādīts —, ka mūsu dzimta sniedzas atpakaļ visaugstākajā un vecākajā Havaju salu ģenealo­ģijā. Alā atradās viss, par ko kādreiz biju dzirdējis vai tikai sapņojis, un vēl daudz vairāk, par ko man ne prātā nebija nācis. Sī vieta bija brīnumu pilna. Ahuna, dobjā balsī dudinādams lūgšanas un mele, staigāja apkārt, aiz­dedzinādams daudzās kalabašu lampas ar trānu. Te nu tie visi gulēja — havajiešu cilts gājums no pat Havajas laiku sākumiem. Kaulu sainis pie kaulu saiņa, visi saudzīgi ietīti tapa audumā, un pēdīgi es nevarēju atrast visam tam cita salīdzinājuma kā vien ar pasta kantora paku nodaļu.

Kā tikai tur nebija! Ķahili, kas, kā jūs zināsiet, no mušu vēdekļiem pamazām ir attīstījušies par karaliskuma sim­

boliem, līdz pēdīgi izvērtušies lielāki par spalvu pušķiem, kādi grezno katafalkus, un kāti tiem sasniedza pusotras ass un pat visu divu asu garumu. Un kas par kātiem! No kauila koka, ar gliemežvāku, ziloņkaula un kaula inkrus* tācijāin, pie tam tik smalkā darinājumā — šāda prasme mūsu mākslinieku starpā jau kopš kāda gadsimta izmi­rusi. Tā bija gadsimtiem veca ģimenes klasika. Pirmo reizi pats skatīju priekšmetus, par kuriem biju tikai dzir­dējis, teiksim, kaut vai pahaoa, izgrieztus no valzirga zoba un pakarinātus no cilvēka matiem pītā auklā, — tā­dus nēsājuši uz krūtīm vienīgi visaugstākās kārtas ļaudis.

Tur bija tapa un paklāji — visretākie un vissenākie; plecu apliekamie un lei, un bruņucepures, un no tnamo, ivi, akakane un o-o putnu spalvām darināti apmetņi, visi nenovērtējami dārgi, ja nu neskaita pašus pārmērīgi ve­cos. Es redzēju mamo spalvu apmetni, kas bija pārāks par visgreznāko no Honolulu Bīskapa muzejā eksponēta­jiem, kuru tur vērtē tā starp pusmiljona un miljonu do­lāru. Ak tu manu dieniņu, es toreiz nodomāju, laime gan, ka Kanau nekā par to visu nezina!

Kas par dažādu priekšmetu pārbagātību! Griezumiem rotātas ķirbja pudeles un kalabaši, gliemežvāku kasīkļi, tīkli no olona šķiedrām, kaudzēm salūzušu ie-ie grozu, makšķerāķi no visdažādākajiem kauliem un gliemežvāku karotes. Senaizmirsto dienu mūzikas instrumenti — ukuke un nāsu flautas, un kiokio, kuru arī spēlē ar vienu nāsi, otru aizbāžot. Tabu poi kausi un pirkstu apmērcējamie trauciņi, ar kreiso roku cilājamas cērtes laivu dievu gata­vošanai, no lavas gabaliem izdobtas lampas, akmens pies­tas ar piestalām un poi stampas. Un atkal cērtes — miri- adēm, pie tam ļoti skaistas, tur bija tādas, kas svēra vienu unci, paredzētas vissmalkākajiem grebumiem, elku- tēlus gatavojot, un atkal tādas, kam piecpadsmit mārciņu svarā, — koku gāšanai, bet visas ar tik skaisti darinātiem kātiem, kādus nekur vairs neesmu redzējis.

Tur bija arī kaekeeke — jūs zināt, mūsu senās bungas, izdobtas no kokospalmas stumbra gabala, kam viens gals pārvilkts ar haizivs ādu. Ahuna man parādīja pašas pir­mās kaekeeke visā Havajā un izstāstīja to vēsturi. Tās acīm redzami bija ārkārtīgi vecas. Ahuna baidījās tām pat pieskarties, lai izņidrējušais koks nesabirztu putekļos, un galā tām vēl karājās sadriskātas haizivs ādas skran­das. «Sīs ir pašas vecākās, visu mūsu kaekeeke tēvs,»

Ahuna rnan teica. «Kila, Moikehas dēls, atveda tās no tālās Raiateas salas Klusā okeāna dienvidos. Un šā Kilas dēls Kahai veica to pašu ceļojumu, bija projām desmit gadu un sev līdzi no Tahiti atveda pirmos maizeskokus, kas iesakņojās un sāka augt Havajas zemē.»

Un atkal kauli un kauli! Rindu rindām — nu gluži kā paciņas pastā! Līdzās garo kaulu tievajiem sainīšiem gu­lēja veseli skeleti, tapa audumā ietīti, tie atdusējās gan vienam, gan diviem, gan trim cilvēkiem airējamās laivās no dārgā koa koka ar grebumiem rotātu wiliwili koka ribo- jumu, un parocīgi nolikti līdzās atradās katra personiskie irkļi ar io smailēm lāpstiņu galos, it kā kāts gareniski būtu izurbts cauri irkļa lāpstiņai. Un kara ieroči bija gul­dīti blakām nedzīvajiem kauliem, kas reiz tos lietojuši, — senlaicīgas, rūsas saēstas jātnieku pistoles, lielkalibra īsstobraini revolveri, pulvera ragi, fantastiski piecstobru šaujamie, garās Kentukijas šautenes, musketes, kādreiz iegūtas tirdzniecības ceļā no Džona kompānijas un Hu- dzona līča sabiedrības, zobeni ar haizivs zobiem, koka dunči, bultas un šķēpi ar kaula uzgaļiem — gan zivs, gan cūkas, gan cilvēka kaula — un šķēpi un bultas ar ugunī ārdētiem koka uzgaļiem.

Ahuna ielika man rokā kādu šķēpu, kura uzgalis un smaile bija mākslīgi darināti no cilvēka stilba kaula, un pastāstīja man stāstu par to. Bet vispirms viņš attina di­vus sainīšus ar garajiem roku un kāju kauliem, kuri zem ietinuma bija glīti sasieti kopā kā žagaru kūlīši. «Šī te,» teica Ahuna, atsegdams viena sainīša nožēlojamo bāl­gano saturu, «ir Laulani. Tā bija Akai ko sieva; viņa kauli, kas tagad ielikti tev rokās, ir daudz lielāki un vīrišķīgāki, kā pats redzi, tie turēja kopā liela vira miesu, viņš bija trīssimt mārciņu smags un septiņas pēdas garš — pirms trim gadu simteņiem. Un šis šķēpa gals ir darināts no Keolas stilba kaula, viņš bija savā laikā un savā apkaimē varens cīnītājs un skrējējs. Viņš mīlēja Laulani, un tā aizbēga ar viņu. Bet senaizmirstā kaujā Kalini smiltājā Akaiko pārrāva ienaidnieku rindas, vezdams veiksmīgā uz­brukumā savus cīnītājus, uzklupa Keolam, savas sievas mīļākajam, un notrieca viņu zemē, un ar haizivs zobu nazi zāģēja viņam kaklu, līdz viņš bija beigts. Tātad se­najās dienās, tāpat kā visos laikos, vīrs ir cīnījies arJ vīru sievietes dēļ. Bet Laulani bija skaista, un tālab Keolas kauliem bija tapt iedarinātiem uzgalī šķēpam, ko viņa lie­

toja. Viņas izskats bija kā karalienei, un viņas augums bija slaids kauss, pildīts ar saldumu, un viņas pirksti jau pie mātes krūtīm bija masēti, līdz kļuvuši smalki un tievi. Pēc desmit paaudzēm mēs vēl pieminam viņas skaistumu. Tava tēva dziedātājzēni vēl šodien dzied par viņas daiļumu hulas dziesmā, kas nes viņas vārdu, Šī, lūk, ir Laulani, kuru tu turi savās rokās.»

Un, kamēr Ahuna rīkojās, es tikai neatraudamies skatī­jos, un mana iztēle vienlaikus bija vēsa un kvēla. Vecais dzērājs Hovards bija man aizdevis Tenisonu, un bieži es stundām ilgi kavējos sapņojutnos par «Karaļa idilēm». Te jau nu ir tie trīs, es domāju, — Arturs, Lonselo un Zinevra. Šāds tad ir gals, es prātoju, kas pienāk visam — dzīvei un cīņām, pūliņiem un mīlestībai, lai pēc tam šo sen aizgājušo ļaužu gurdos garus raudzītu izsaukt veca, resna sieva un plukataini pūšļotāji, lai viņu kaulus kāri censtos iegūt kolekcionāri un tad slēgtu par tiem derības zirgu skriešanās sacīkstēs, paspēlētu tos kārtīs vai arī pārdotu par skaidru naudu, ko var ieguldīt cukura plan­tācijās.

Man tā bija tikpat kā atklāsme. Tur, tanī kapu alā, es mācījos dziļu gudrību. Bet Ahunam es teicu: «Šķēpu ar Keolas stilba kaula asmeni es paņemšu sev. Nekad es to nepārdošu. Tas arvien būs pie manis.»

«Bet kādā nolūkā?» viņš gribēja zināt. Un es atbildēju: «Apcere par to uzturēs manu roku apdomīgu un manas kājas cieši uz zemes apziņā, ka vienīgi nedaudzi cilvēki ir laimīgi diezgan, lai' no viņiem paliktu pāri kaut tik daudz, ka trīs gadsimtus pēc nāves tie var noderēt jel šķēpa uzgalim.»

Un Ahuna nolieca galvu, slavinādams rnana sprieduma gudrību. Bet tajā mirklī satrunējusī olona šķiedras aukla satrūka, nabaga sievietes Laulani kauli izšļuka man no ro­kām un grabēdami sabira uz klinšainās grīdas. Viens stilba kauls, kaut kā paslīdējis sānis, nokrita kādas laivas ; priekšvadņa tumšajā ēnā, un man iešāvās prātā, ka tas paliks man. Tā es traucos palīdzēt vecajam salasīt kaulus un sasiet tos, lai viņš nemaz nepamanītu, ka viena trūkst.

«Šis,» teica Ahuna, pievezdams mani pie kāda cita senča, «ir tavs vecvectēvs Mokomoku, Kāukū tēvs. Pa­skaties, cik lieli viņa kauli! Viņš bija milzis. Tos nāksies nest man, jo tev ir garais Keolas šķēps, ko tev jau tā būs grūti aizgādāt projām. Un šī ir Lelemahoa, tava vecmāte,

tavas mātes māte, to nesīsi tu. Diena iet uz vakaru, un mums vēl jāizpeld augšup caur ūdeņiem saules gaismā, pirms tumsa paslēpj sauli no pasaules.»

Bet Ahuna, kas patlaban dzēsa ārā daudzos gaismo­tājus kalabašus, iegremdēdams to degļus trānā, neievēroja, ka es ielieku Laulani stilba kaulu starp savas vecmāmuļas kauliem.

Prinča stāstu pārtrauca automobiļa taure — tas bija atsūtīts no Olokanas, lai mūs atsvabinātu. Mēs atsveicinā­jāmies no sirmās, tikko kā pensionētās wahine un devā­mies ceļā. Kad bijām nobraukuši kādu pusjūdzi, princis Akuli atkal atsāka runāt:

— Tā mēs ar Ahunu atgriezāmies pie Hivilani, un, vi­ņai par lielu aplaimojumu līdz pat nāvei, kas pienāca jau nākamā gadā, vēl divi senči iemitinājās viņas krēslainās istabas krūkās. Arī savu solījumu viņa turēja un piespieda tēvu sūtīt mani uz Angliju. Es aizvedu turp arī veco Ho- vardu, un viņš, spītēdams visiem ārstiem, atkal sasparo­jās, tā ka tikai pēc trim gadiem man nācās viņu apbedīt, atgriezušos ģimenes klēpī. Dažreiz es prātoju, ka viņš tomēr bija tas lieliskākais cilvēks no visiem, kādus esmu pazinis. Ahuna arī nomira tikai pēc tam, kad es jau biju atgriezies no Anglijas, — pēdējais mūsu alii noslēpumu glabātājs. Uz nāves gultas viņš vēlreiz nozvērināja mani nekad neatklāt, kur atrodas šī bezvārda ieleja, un arī pa­šam nekad vairs neiet uz turieni.

Daudz ko esmu piemirsis minēt no tā, ko skatīju to vienu pašu reizi šajā alā. Tur bija Kumi kauli — tā paša, kas stāvēja vistuvāk pusdieviem; no Samoas atbraukušā Tu Manuas dēls sirmā senatnē bija ieprecējies manā dzimtā un stiprinājis manu ciltskoku ar debesu iemītnieku asinīm. Un manas vecvecmāmuļas kauli — tās pašas, kura gulējusi četrstabu gultā, ko tai dāvinājis lords Bairons. Ahuna vēl pieminēja nostāstu, it kā šai dāvanai būtu bijuši savi iemesli, tāpat kā no vēstures labi zināmajam faktam, ka «Blonda» kavējusies Olokanā neparasti ilgi; Un es turēju savās rokās viņas nabaga kaulus — kaulus, kurus reiz miesā tērpis juteklīgs skaistums, atjautas un dzirkstoša temperamenta apgarots, kas savu piepildījumu radis mīlā un kaislību svelmē, kad rokas tveras skāvienā, acis grimst acīs un lūpas sakļaujas skūpstā, — un no kuriem esmu cēlies arī es, kas tolaik vēl kavējos nedzi­mušo paaudžu tālēs, Tas man daudz ko mācīja. Es esmu moderns cilvēks, tas tiesa. Es neticu nekādām senlaiku mistērijām, ne arī burvjiem kahuna. Un tomēr es tajā alā skatīju daudz ko tādu, ko nedrīkstu jums nosaukt un par ko, kopš miris vecais Ahuna, no visiem mirstīgajiem zinu tikai es vienīgais. Man nav bērnu. Ar mani izbeidzas mūsu senā dzimta. Šis ir divdesmitais gadsimts, kad mēs visi ožam pēc gazolīna. Un tomēr tam citam — neno­sauktajam jāmirst līdz ar mani. Nekad es vairs neapmek­lēšu šo kapu vietu. Un arī visos laikos, kas vēl nāks, ne­viena dzīva cilvēka acs to neskatīs, ja vien zemestrīces nesaskaldīs kalnus un neizgrūdīs dienas gaismā noslē­pumus, kas glabājas pašā kalnu sirdī.

Princis Akuli apklusa. Ar sen gaidīta atvieglojuma vaibstu sejā viņš noņēma lei hala sev no kakla un, nicīgi nosprauslodamies, bet reizē arī nopūzdamies, iesvieda to ceļmalas lantana biezokņa slēptuvē.

— Bet Laulani stilba kauls? — es saudzīgi ievaicājos.

Viņš cieta klusu, kamēr kāda jūdze ganību zemes bija

paslīdējusi mums garām un sākās cukurniedru lauki.

— Tas man ir vēl tagad, — viņš pēdīgi teica. — Un tam līdzās guļ Keola, pirms laika nokauts un iedarināts šķēpa uzgalī tās sievietes mīlestības dēļ, kuras stilba kauls tagad mīt tam tik tuvu. Tiem, šiem nabaga teik­smainajiem kauliem, esmu vairāk pateicības parādā nekā jebkam citam. Es ieguvu tos periodā, kad nobriedu par jaunekli. Es zinu, ka tie pilnīgi pārmainīja manu dzīves gaitu un mana prāta sļiecību. No tiem es mācījos atturību un pieticību, klaiņojot plašajā pasaulē, un mana tēva lab­klājībai nav laimējies mani aizvilināt no šā ceļa.

Un bieži vien, kad sieviete gandrīz jau pārvarējusi mani, lai kļūtu mana prāta valdniece, es sameklēju Lau­lani stilba kaulu. Un bieži, kad līksmīgi jaunekļi rosina mani uz pārgalvīgām izpriecām, es klusībā aplūkoju šķēpa uzgali — visu, kas atlicis no Keolas, sava laika žiglā skrējēja, varenā cīnītāja un mīlētāja, kurš nozadzis sievu karalim. Apcere par tiem man arvien sniegusi spēcinošu atbalstu, un jūs tīri labi varat teikt, ka esmu nodibinājis pats savu reliģiju jeb dzīves veidu, kura pamatojums ir šie kauli.

o nu