Tikai gaļa

TIKAI GAĻA

Viņš aizgāja līdz stūrim un pārlaida acis šķērsielai, bet neko citu nemanīja kā tikai laternu veidotās gaismas saliņas krustojumos. Tad gāja atpakaļ pa to pašu ceļu. Viņš bija drīzāk cilvēka ēna, kas bez trokšņa un bez lie­kām kustībām slīdēja pustumsā. Viņš bija piesardzīgs kā džungļu zvērs, vērīgs un jūtīgs. Lai viņš nepamanītu kāda cita kustības, tām vajadzētu būt vēl netveramākām kā viņa paša kustības.

Bez jutekļu spējas darīt viņam zināmu visu notiekošo viņam piemita vēl kāda nemaldīga spēja — apkārtējās situācijas sajula. Viņš zināja, ka mājā, pie kuras viņš uz brīdi bija apstājies, ir bērni. Sī sajūta viņam radās bez apzinātas domas piepūles. Kas attiecas uz to, tad viņam nebija pat atskārtas par šo sajūtu, tik neapzināta tā bija. Tomēr radās apstākļi, kas viņam lika rīkoties tā, it kā droši zinātu, ka mājā ir bērni. Viņš ir nenojauta, cik daudz zina par blakus mājām.

Šī pati neapzinātā sajūta pateica viņam, ka no tuvojo­šos soļu dipoņas šķērsielā nav ko baidīties. Vēl neredzē­dams nācēju, viņš jau zināja, ka tas ir novēlojies gājējs, kas steidzas mājup. Svešais iznāca krustojumā un atkal nozuda tumsā. Ieraudzījis kādā stūra mājas logā iedega­mies uguntiņu, viņš saprata, ka tur ticis uzrauts sērko­ciņš. Apziņa saistīja to ar kaut ko pazīstamu, un prātā pazibēja doma: «Gribēja zināt, cik ir pulkstenis.» Kādā citā mājā bija gaišs viens logs. Uguns dega blāvi un mierīgi, un viņš noprata, ka šajā istabā guļ slimnieks.

Viņu sevišķi interesēja māja kvartāla vidū ielas otrā pusē. šai mājai viņš veltīja visvairāk uzmanības. Lai kur viņš skatījās, lai kur gāja, vienmēr viņa skatiens bija pie­vērsts šai mājai un soļi veda viņu atpakaļ uz to. Izņemot virs portāla atvērto logu, nekā neparasta šai mājā nebija. Neviens negāja iekšā un nenāca ārā. Nekas nenotika. Visi logi bija tumši, nevienā no tiem neiedegās un nenodzisa gaisma. Un tomēr visa viņa uzmanība bija pievērsta šai mājai. Kārtējo reizi pārlūkojis apkārtni, viņš atkal atgrie­žas pie tās.

Par spīti savam jūtīgumam, drošs viņš tomēr nebija. Viņš ]oti labi apzinājās, cik riskants ir viņa stāvoklis. Kaut gan nejaušo garāmgājēju soļi viņu netraucēja, viņš bija sasprindzināts, ausīgs un gatavs bēgt kā bailīgs brie­dis. Viņš zināja, ka šajā tumsā var klimst apkārt arī citas saprātīgas būtnes — tādas pašas klusas, piesardzīgas un tramīgas kā viņš.

Ielas galā kaut kas nokustējās. Viņš sajuta, ka šoreiz tas ir nevis aizkavējies gājējs, bet gan draudi un bries­mas. Viņš divas reizes uzsvilpa, dodams zīmi kādam mājā otrpus ielas, un kā ēna pazuda aiz stūra. Te viņš apstājās un uzmanīgi paraudzījās apkārt. Pārliecinājies, ka viss ir mierīgi, viņš parēgājās gar stūri un apskatīja tuvo­jošos svešinieku. Nojauta nebija viņu vīlusi. Tas bija po­licists.

Viņš aizgāja līdz nākamajam stūrim un, nobēdzies aiz tā, vēroja krustojumu, ko nule bija atstājis. Viņš redzēja, ka policists paiet garām un dodas tālāk. Viņš zagās pa ielu, kas gāja paralēli tai ielai, pa kuru so|oja policists; no nākamā stūra nolūkojies, kā tas aiziet, viņš pa to pašu ceļu steidzās atpakaļ. Pie tās pašas mājas viņš iesvilpās vienreiz, pēc isa brīža otrreiz. Sis svilpiens izska­nēja mierinoši, turpretī pirmītējais divkāršais svilpiens bija skanējis ka trauksmes signāls.

Uz portāla jumta parādījās kaut kas liels un tumšs un pa kolonnu lēni ilošļūca zemē. Tad tas noskrēja lejā pa kāpnēm, iznāca pa maziem dzelzs vārtiņiem un tuvo­jās pa ietvi, iegūdams cilvēka apveidu. Novērotājs palika savā pusē un, turēdamies otram blakus, aizgāja līdz krus­tojumam, kur šķērsoja ielu un pievienojās otram. Līdzās šim cilvēkam viņš izskatījās pavisam mazs.

— Nu, kā gāja, Met? — viņš vaicāja.

Otrs noburkšķēja kaut ko nesaprotamu, un vairākus soļus abi nogāja klusēdami.

— Rādās, ka es sadabūju tos labumus, — viņš teica.

Džims tumsā 'nosmējās un gaidīja, kas būs tālāk. Viņi

nogāja kvartālu pēc kvartāla, un beidzot viņš zaudēja pa­cietību.

— Nu, kā tad ir ar tiem labumiem? — viņš jautāja. — Kāds galu galā ir tavs loms?

— Man nebija laika skaitīt, bet brangs. To es tev varu sacīt droši, Džim, loms ir brangs. Man bail pat domāt, cik tas brangs. Pagaidi, kamēr tiksim līdz majam.

Kad viņi bija nonākuši krustojumā pie laternas, Džims vērīgi paskatījās uz biedru un pamanīja, ka tas ir diezgan nomākts un dīvaini tur kreiso roku.

— Kas tavai rokai? — viņš noprasīja.

— Tas zellis man iekoda. Jācer, ka es nesaķeršu tra­kumsērgu. Stāsta, ka no cilvēka kodiena arīdzan varot dabūt trakumsērgu.

— Klupa tev virsū, vai? — gribēdams atraisīt biedram mēli, jautāja Džims.

Uzrunātais kaut ko norūca.

— No tevis jau ar stangām neko nevar izvilkt! — Džims aizkaitināts izgrūda. — Klāj vaļā! No stāstīšanas tev nauda mazumā neies.

— Es viņu laikam maķenīt piežmiedzu, — sekoja at­bilde. Tad Mets paskaidroja: — Viņš pamodās.

— Tu to tīri nostrādāji. Es nedzirdēju ne skaņas.

— Džim, — otrs nopietni teica, — par to var izpelnīties karatavas. Es viņu pataisīju aukstu. Vajadzēja. Viņš pa- modas. Mums ar tevi uz kādu laiciņu būs jāpieraujas.

Džims saprotoši iesvilpās.

— Vai tu dzirdēji, ka es svilpu? — viņš pēkšņi iejau­tājās.

— Un kā vēl. Es jau biju beidzis. Tieši tobrīd līdu laukā.

— Tas bija kruķis. Bet viņš neko nematīja. Pagāja ga­rām un, pakavus klaudzinādams, nozuda. Tad es nācu atpakaļ un uzsvilpu tev. Ko tu vēl pēc tam tik ilgi pin- dzelējies?

— Es nogaidīju, lai būtu pilnīgi drošs, — Mets paskaid­roja. — Es varen nopriecājos, kad tu uzsvilpi otrreiz. Gai­dīt ir nāvīgi grūti. Es tikai sēdēju un domāju, domāju… eh, par visu ko. Taisni brīnums, kādas domas cilvēkam nāk prātā. Bez tam pa māju vazājās apkārt kāds nolā­dēts kaķis, un tas ar savu trokšņošanu krita man uz ner­viem.

— Tātad loms ir brangs! — bez jebkāda sakara ar iepriekš teikto priecīgi iesaucās Džims.

— Kad es tev saku, Džim, brangs! Man traki gribas aplūkot to pamatīgāk.

Abi neapzināti pielika soli. Tomēr piesardzība viņus ne­atstāja. Divi lāgi viņi nogriezās no ceļa, lai izvairītos no policistiem, un, tikai pārliecinājušies, ka viņiem neseko, abi iespruka lētu mēbelētu istabu nama tumšajā priekš­telpā.

Tikai uzkāpuši līdz savai istabai augšējā stāvā, viņi uz- švirkstināja sērkociņu. Kamēr Džims noņēmās ar lampu, Mets aizslēdza durvis un aizšāva bultas. Pagriezies ap­kārt, viņš ieraudzīja, ka biedrs stāv gaidošā pozā, un klu­sībā nosmējās par viņa nepacietību.

— Prožektors gods godam, — viņš teica, izvilkdams un aplūkodams kabatas bateriju. — Bet mums jādabū jauna baterija. Tā iet uz beigām. Vienu vai divas reizes es jau nodomāju, ka palikšu tumsā. Tā ir ērmīga māja. Viņa istaba bija pa kreisi, un tas man sajauca galvu.

— Es tak teicu, ka tā ir pa kreisi, — Džims pārtrauca.

— Tu teici, ka pa labi, — Mets palika pie sava. — Es atceros gan, ko tu man teici, bet te ir plāns, ko tu uzzī­mēji.

Parakņājies vestes kabatā, viņš izņēma papīra strēmelīti un atlocīja to. Džims noliecās pār plānu.

— Esmu nošāvis greizi, — viņš atzinās.

— Nu kā tad! Kādu joni man vajadzēja palauzīt galvu.

— Tagad tas vairs nekrīt svarā, — Džims iesaucās. — Apskatīsim, ko tu esi samantojis.

— Krīt gan svarā, — iebilda Mets. — Man tas ļoti krīt svarā. Es riskēju ar visu ko. Es bāžu galvu cilpā, bet tu pa to laiku stāvi uz ielas. Tev jāsaņemas un jābūt uzma­nīgākam! Lai notiek, es tev parādīšu.

Viņš iebāza rokas bikšu kabatā un izvilka riekšavu sīku dimantu. Tie zaigojošā straumē nobira uz apskapstējušā galda. Džims nikni nosunījās.

— Tas nav nekas, — triumfējoši noteica Mets, un viņa balsī jautās pašapmierinātība. — Tagad tu tikai redzēsi!

Viņš turpināja vilkt ārā laupījumu no visām kabatām. Daudzi no zamšādā ietītajiem dimantiem bija lielāki par tiem, kas bija pirmajā riekšavā. No vienas kabatas viņš izvilka sauju ļoti sīku briljantu.

— Briljantu putekļi, — viņš piezīmēja, nobērdams tos uz galda tālāk no citiem.

Džims apskatīja dārgakmeņus.

— Tieši tādi paši, tie aizies par pāris dolāriem katrs,— viņš vērtēja. — Vai tas ir viss?

— Vai tad tev nepietiek? — sarūgtināts atjautāja Džima otrinieks.

— Pietiek jau, pietiek, — atzinīgi atbildēja Džims.

— Vairāk, nekā es domāju. Es par visu kaudzi prasītu desmit tūkstošus un ne centa mazāk.

— Desmit taukšķus! — zobgalīgi teica Mets. — Tie maksā divreiz vairāk, lai gan es ne velna nejēdzu no dārglietām. Paskaties uz to lielo!

Viņš paņēma no kaudzes akmeni un, kā lietpratējs pa­svārstījis rokā, tuvināja to lampai.

— šis viens pats jau maksā tūkstoti, — ātri novērtēja Džims.

— Taukšķi par tavu vecmāmiņu! — nicīgi atcirta Mets.

— Tu to nenopirksi pat par trim.

— Pamodini mani! Tas man rādās sapņos. — Džima acis atstaroja dārgakmeņu spožumu, un viņš sāka lasīt laukā no kaudzes lielākos un aplūkot tos. — Mēs tak esam bagātnieki, Met, mēs kļūsim gatavie švīti!

— Paies gadi, kamēr tiksim no tiem vajā, — sprieda daudz praktiskākais Mets.

— Bet padomā, kāda dzīvīte mums sāksies! Nekas cits nav jādara kā tikai jātērē nauda un jātiek no tās vajā.

Beigu beigās pat flegmātiskajam Metam iemirdzējās acis.

— Es tak tev teicu, ka man bail pat domāt, cik brangs ir loms, — viņš klusu norūca.

— Ir nu gan veiksme! — sajūsmināts izsaucās Džims.

— Es gandrīz aizmirsu, — sacīja Mets, iebāzdams roku žaketes iekškabatā.

No zīdpapīra un zamšādas izslīdēja lielu pērju virkne. Džims nevērīgi paraudzījās uz to.

— Arī tās maksā naudu, — viņš noteica un atkal pie­vērsās dimantiem.

Iestājās klusums. Džims rotaļājās ar dārgakmeņiem, iegremdēdams tajos pirkstus, sašķirodams tos kaudzītēs un pēc tam izkaisīdams pa visu galdu. Viņš bija kalsns, uzkumpis cilvēks — nervozs, viegli sadusmojams, jūtīgs un mazasinīgs —, tipisks sabiedrības padibeņu bērns ar neglītu, izvaibītu seju, mazām ačelēm, pastāvīgi izsalkušu muti un drudžainu skatienu, zaglīgs kā kaķis un caurcau­rēm pagrimuma apzīmogots.

Mets nepiedūra pirkstu dimantiem. Viņš sēdēja, atbal­stījis elkoņus pret galdu un atspiedis zodu plaukstās, un, gausi mirkšķinādams acis, skatījās uz zvirgzdošo dārg­akmeņu gūzmu. Viņš bija pilnīgs pretstats otram. Viņu nekādā ziņā nebija radījusi pilsēta. Muskujains, matiem noaudzis, viņš ar savu spēku un izskatu atgādināja go­rillu. Dzīvi viņš pazina kā savus piecus pirkstus. Acis vi­ņam bija izvalbītas un atradās patālu viena no otras, un tajās bija viešams tāds kā nekaunīgs draudzīgums. Tās iedvesa uzticību. Taču, ielūkojoties ciešāk, varēja pamanīt, ka viņa acis ir mazliet par daudz izvelbtas un atrodas pārāk tālu viena no otras. Viss viņā bija pārspīlēts, snie­dzās pāri normālā robežām, un sejas vaibsti neatspogu­ļoja šā cilvēka būtību.

— Šī kaudze maksā piecdesmit tūkstošus, — pēkšņi ierunājās Džims.

— Simttūkstoš taukšķu, — atteica Mets.

Atkal iestājās klusums, ko tikai pēc ilgāka laika no jauna pārtrauca Džims.

— Kāda velna pēc viņš tos turēja mājā, to es gribētu zināt. Es domāju, ka viņš tos glabā veikalā seifā.

Metam tieši šajā brīdī rādījās nožņaugtais, kādu viņš to bija redzējis pēdējo reizi laternas nespodrajā gaismā, taču viņš pat nesatrūkās, izdzirdis pieminam šo cilvēku.

— Ej nu sazini, — viņš atbildēja. — Varbūt viņš gri­bēja šmaukt prom no sava kompanjona. Varbūt viņš no rīta būtu pazudis diezin kur, ja nebūtu pagadījušies mēs. Manuprāt, starp godīgiem cilvēkiem ir tikpat daudz zagļu kā starp zagļiem. Par tādām lietām pastāvīgi raksta avī­zes, Džim. Kompanjoni allažiņ grūž cits citam dunci mu­gurā.

Džima acīs parādījās dīvaina, nervoza izteiksme. Mets izlikās to neredzam, taču teica:

— Par ko tu domāji, Džim?

Brīdi Džims jutās neērti.

— Ne par ko, — viņš atbildēja. — Es tikai domāju, cik tas ir savādi, ka visas šīs dārglietas bija viņam mājā. Kāpēc tu tā jautā?

— Tāpat vien. Gribēju tikai zināt, tas ir viss.

Iestājās klusums, ko reižreizēm iztraucēja Džima pa­klusā un nervozā ieķiķināšanās. Viņu bija apstulbinājusi dārgakmeņu pārpilnība. Ne tāpēc, ka viņš sajustu to skaistumu. Viņš neapzinājās, ka tie ir skaisti paši par sevi. Taču ašā iztēle uzbūra tos dzīves priekus, ko viņi par šo bagātību varēja nopirkt, un šīs izredzes uzurdīja visas viņa slimās dvēseles un kuslās miesas vēlmes un tieksmes.' No šo akmeņu mirgojošajām ugunim viņš būvēja brīnumainas pilis, kurās viņam spokojās orģijas, un pats šausminājās par redzēto. Tādas reizes viņš ieķiķinājas. Tas viss bija pārāk neiespējams, lai būtu īstenība. Un to­mēr tie mirgoja uz galda Džima priekšā, iekvēlinādami viņā baudkāri, un viņš atkal ieķiķinājās.

— Derētu tos saskaitīt, — pēkšņi ierosinaja Mets, iz­gaisinādams pats savas iztēles ainas. — Tu turi acis vaļā, lai būtu bez šmaukšanās, tāpēc ka mēs nedrīkstam šmaukt viens otru, Džim. Saprati?

Pēc Džima acīm varēja redzēt, ka viņam tas nepatīk, turpretī Metam nepatika tas, ko viņš ieraudzīja sava partnera acīs.

— Saprati? — Mets atkārtoja gandrīz draudīgi.

— Vai tad mēs vienmēr neiztiekam bez šmaukšanas? — Džims atvaicāja aizstāvēdamies, tāpēc ka viņā jau dzima nodevība.

— Nav liela māksla būt godīgam nebaltās dienās, — iebilda Mets. — Pavisam kas cits — būt godīgam tad, kad esi uz zaļa zara. Kad mēs esam tukši kā izšautas plintes, mums arī nav ko šmaukties. Tagad mēs esam bagāti un mums jākļūst par komersantiem, par godīgiem komersan­tiem. Saprati?

— Tas ir man pa zobam, — atzina Džims, taču dziļi viņa sīka ja dveselītē un pret paša gribu kā būrī iespros­toti zvēri užinajas neprātīgas un nevaldāmas domas.

Mets piegaja pie virtuves plaukta aiz divdegļu petro­lejas plītiņas. No vienas papīra paciņas viņš izbēra tēju, no otras — sarkanos piparus. Atgriezies ar paciņām pie galda, viņš salika tajās mazos dimantus, vienā rupjākus, otrā — sīkākus. Tad viņš pārskaitīja lielos dārgakmeņus un ietina katru atsevišķi zīdpapīrā un zamšādā.

— Simts četrdesmit septiņi paprāvi, — Mets darīja zināmu inventarizācijas rezultātu. — Divdesmit īsti lieli, divi pamatīgi un viens milzenis, bez tam vēl pāris sauju sīko un putekļu.

Viņš palūkojās uz Dzimu.

— Pareizi, — Džims apstiprināja.

Mets uzrakstīja rēķinu uz bloknota lapiņas, uztaisīja kopiju, vienu lapiņu atdeva partnerim, bet otru paturēja sev.

— Lai neizkristu no prāta, — viņš noteica.

Viņš atkal devās pie plaukta un izbēra no lielas papīra turzas cukuru. Salicis turzā dimantus — kā lielos, tā mazos —, viņš ievīstīja to raibā kabatas drānā un pabāza zem spilvena. Tad viņš apsēdās uz gultas malas un no­vilka kurpes.

— Un tu domā, ka tie maksā simt tūkstošu? — jautāja Džims, pārstādams siet vaļā kurpi.

— Kā tad, — skanēja atbilde. — Es reiz pazinu Ari­zonā vienu dejotāju, viņai bija vairāki lieli vizuļi. Tie bija mākslīgi. Viņa teica, ka viņai nevajadzētu dejot, ja tie būtu īsti. Teica, ka tie maksātu vismaz piecdesmit tauk- šķu, bet viņai to nesanāktu ne desmit.

— Kas tad ies strādāt, lai vilktu dzīvību? — triumfē­joši iejautājās Džims. — Ar cērti un lāpstu! — viņš nie­vīgi teica. — Kaut arī es strādātu kā suns visu mūžu un krātu visu savu algu, tik un tā man nebūtu ne puse no tā, ko mēs dabūjām šovakar.

— Mazgāt traukus — tas ir vienīgais, uz ko tu esi spē­jīgs, bet ar to tu nenopelnīsi mēnesī vairāk par divdesmit­nieku un uzturu. Rēķināšanā tu neesi stiprs, bet doma tev pareiza. Lai tad tie, kam patīk, šancē. Kad es biju jauns un dumjš, es sēdēju mugurā zirgam par trīsdesmit- nieku mēnesī. Bet tagadīt es esmu vecāks un vairs nejāju.

Mets ielikās gultā. Džims nodzēsa uguni un likās gulta no otras puses.

— Kā tev ar roku? — Džims laipni apprasījās.

Tādas rūpes bija neparastas, un Mets, to ieverojis, teica:

— Radās, ka trakums man nedraud. Bet kāpēc tu jau­tāji?

Džims juta apmulsumu un sirds dziļumos nolādēja otru par spēju uzdot nepatīkamus jautājumus, bet skaļi atbil­dēja:

— Tapat vien. Sakuma likās, ka tas tev aizdevis bailes. Ko tu domā darīt ar savu daļu, Met?

— Nopirkšu Arizonā rančo, apmetīšos tur un maksāšu citiem, lai viņi šancē par kovbojiem pie manis. Gribētos redzēt, kā daži tipi — lai viņi nolādēti! — lūdzas man darbu. Bet tagadīt aizveries, Džim! Vēl labs laiks paies, kamēr es nopirkšu to rančo. Un tagad es gulēšu.

Taču Džims ilgi nevarēja aizmigt; nervozēdams un kno­sīdamies viņš grozījās no vieniem sāniem uz otriem, bet iesnaudies tūlīt pat atkal atmodās. Acu priekšā joprojām mirgoja dimanti, un no šā spožuma sāpēja acis. Mets, lai cik neaptēsts bija, gulēja trauksmainā miegā kā meža zvērs, un Džims, līdzko sakustējās, tā pamanīja, ka arī blakus gulētāja ķermenis sakustas, it kā lai parādītu, ka ir uztvēris biedra nemieru un kuru katru brīdi var pamosties. Tāpēc Džims bieži nevarēja saprast, vai_ Mets guļ vai neguļ. Reiz Mets klusi un gluži tā, it kā acis nebūtu aizdarījis, uzrunāja viņu:

— Guli jel, Džim! Neraizējies par dārgakmeņiem. Tie nekur nepazudīs.

Bet tieši tajā mirklī Džims bija domājis, ka Mets guļ.

Vēlu no rīta, sajutis Džima pirmo sakustēšanos, Mets bija augšā, bet pēc tam pamodās un aizmiga reizē ar viņu, lai gulētu līdz dienas vidum, kad abi piecēlās un apģērbās.

— Es aiziešu nopirkt avīzi un maizi, — sacīja Mets. — Tu uzvāri kafiju.

Klausīdamies Džims neapzināti novērsa skatienu no Meta sejas un paraudzījās uz spilvenu, zem kura bija pabāzts raibajā kabatas drānā iesietais tīstoklis. Uz mirkli Meta seja savilkās ļaunā grimasē.

— Pielūko, Džim! — viņš norūca. — Tev būs jāspēlē bez šmaukšanās. Ja tu nebūsi godīgs pret mani, es tevi nomušīšu. Saprati? Es-tevi aprīšu. Tu to zini. Es pār­kodīšu tev rīkli un apēdīšu tevi kā bifšteku.

Meta iedegusi seja bija melna no asins pieplūduma un atvieztās lūpas atklāja no smēķēšanas apdzeltējušus zo­bus. Džims nodrebēja un neviļus sarāvās, šis vīrs lūko­jās uz viņu kā pati nāve. Vēl pagājušajā naktī šis mcl- nūksnējais cilvēks pats ar savām rokām bija izdzēsis dzī­vību otram, bet tas nebija traucējis viņa miegu. Un sirds dziļumos Džims jutās vainīgs, tāpēc ka visa viņa domu gaita attaisnoja Meta draudus.

Mets izgāja ārā, atstādams viņu drebam. Tad Džima seja saverkšķējās aiz niknuma — un viņš paklusām rai­dīja uz durvju pusi negantus lāstus. Atcerējies dārgak­meņus, viņš metās pie gultas un sataustīja zem spilvena tīstokli. Viņš saspieda to pirkstos, lai būtu drošs, ka di­manti ir turpat, kur bijuši. Pārliecinājies, ka Mets nav tos aiznesis, viņš, kā vainīgs satrūcies, paskatījās uz petrolejas plītiņu. Tad viņš ātri iededzināja plītiņu, pie izlietnes piepildīja kafijkannu un uzlika to uz uguns.

Kad Mets atgriezās, kafija jau vārījās, un, kamēr Mets grieza maizi un lika uz galda sviestu, Džims ielēja ka­fiju. Tikko apsēdies un iedzēris dažus malkus kafijas, Mets izņēma no kabatas rīta avīzi.

— Mums ir patrāpījusies laime kā aklai vistai grauds,— viņš sacīja. — Es tev teicu, ka baidos domāt, cik brangs ir loms. Paskaties te!

Viņš norādīja uz pirmās lappuses virsrakstiem. ZIGLSPĀRNOTĀ NEMEZIDA PANĀK BUJANOVU. NOGALINĀTS GUĻOT PEC KOMPANJONA APLAUPĪ­ŠANAS.

— Se tev! — iesaucas Mets. — Aptīrījis savu kompan­jonu kā beidzamais zaglis.

— «Pazudušas dārglietas pusmiljona vērtībā,» — Džims skaļi izlasīja. Viņš nolaida avīzi un paskatījās uz Metu.

— Ko es tev teicu? — Mets ierunājās. — Ko mēs sa­jēdzam no dārglietām! Pusmiljons! Es rēķinājos labākajā gadījumā ar simts taukšķiem. Lasi tālāk!

Viņi klusēdami lasīja, sabāzuši galvas kopā. Kafija pa to laiku atdzisa. Reizēm viens vai otrs no viņiem skaļi pauda savu izbrīnu par kādu pārsteidzošu faktu.

— Man gribētos redzēt, kādu ģīmi rādīja Mecners, šo­rīt veikalā attaisījis seifu, — ļaunā priekā noteica Džims.

— Viņš tūdaļ norādīja varasvīriem uz Bujanova māju,— Mets atteica. — Lasi tālāk!

— «Gatavojās vakar vakarā pulksten desmitos ar «Sa- džodu» doties Dienvidjūrā … tvaikonis aizkavējās nepa­redzētas kravas dēļ …»

— Tad tāpēc mēs viņu atradām gultā, — pārtrauca Mets. — Tā bija tīrā veiksme — uz mata kā laimests lo­terijā.

— ««Sadžoda» izbrauca šorīt pulksten sešos.»

— Bet viņš to nenoķēra, — piezīmēja Mets. — Es re­dzēju, ka viņa modinātājs ir uzlikts uz pieciem. Laika vi­ņam būtu bijis gana … tikai atnācu es un izstrādāju stilc ar laiku. Lasi!

— «Ādolfs Mecners ir izmisis… Slaveno Heitornas pērļu kakla rotu — lieliski atlasītas pērles — speciālisti novērtējuši par piecdesmit līdz septiņdesmit tūkstošiem dolāru.»

Džims ievilka elpu, lai trekni un svinīgi nolamātos, un tad secināja:

— Un šīs sasodītās austeru olas maksā tādu naudu! — Viņš aplaizīja lūpas un piebilda: — Ir gan skaistas, tur nu nav vārdam vietas!

— «Lielais Brazīlijas briljants,» — viņš turpināja.

— «Astoņdesmit tūkstošu dolāru … daudz vērtīgu aug­stākās kvalitātes briljantu… vairāki tūkstoši sīku di­mantu par ne mazāk kā četrdesmit tūkstošiem.»

— Ir vērts uzzināt par briljantiem ko vairāk, — labsir­dīgi pasmaidīdams, teica Mets.

— «Detektīvu viedoklis,» — lasīja Džims. — «Zagļi acīmredzot ir zinājuši… ar gudru ziņu vērojuši Buja- nova rīcību … droši vien atminējuši viņa nodomu un se­kojuši viņam līdz pašai mājai, kur viņš atgriezies ar lau­pījumu …»

— Veikli, velns ar ārā! — izsaucās Mets. — Tā taisa slavu … avīzēs. Kā mēs varējām zināt, ka šis apzadzis savu kompanjonu?

— Lai nu kā, manta ir mūsu rokās, — pavīpsnādams teica Džims. — Paskatīsimies uz tiem vēlreiz.

Viņš piegāja pie durvīm, lai pārbaudītu, vai tās ir aiz­slēgtas un aizbultētas, bet Mets pa to starpu paņēma raibo tīstokli un atraisīja to uz galda.

— Nu, vai tad tās nav skaistas! — Džims iesaucās, paskatījies uz pērlēm. Kādu laiku viņš nevarēja novērst no tām acis. — Tātad speci atzīst, ka to vērtība ir no piecdesmit līdz septiņdesmit tūkstošiem dolāru.

— Un sievietēm patīk šīs lietiņas, •— piebilda Mets.

— Viņas darīs visu, lai tiktu pie tām, — pārdosies, izdarīs slepkavību, visu ko.

— Tāpat kā mēs abi.

— Nekā nebija! — iebilda Mets. — Es nogalināšu ne­vis pašu dimantu dēļ, bet lai varētu tos dabūt. Te ir tā starpība. Sievietes kāro šos dārgakmeņus sev, bet man tie vajadzīgi, lai man būtu sievietes un viss pārējais, ko es par tiem dabūšu.

— Laime, ka vīrieši un sievietes negrib vienu un to pašu, — piezīmēja Džims.

— Tā jau arīdzan ir komercija, — piekrita Mets, — ka cilvēki grib katrs kaut ko citu.

Dienas vidū Džims aizgāja pēc produktiem. Kamēr viņa nebija, Mets novāca no galda dārgakmeņus, ietina tāpat kā agrāk un pabāza zem spilvena. Tad viņš iededzināja petrolejas plītiņu un sāka vārīt ūdeni kafijai. Pēc dažām minūtēm Džims bija atpakaļ.

— Taisni brīnums, — viņš teica. — Ielas, veikali, ļau­dis — viss ir kā vienmēr. Nekas nav mainījies. Bet es eju

cilvēkos jau kā miljonārs. Neviens uz mani pat nepaska­tās un nespēj iedomāties, ka esmu bagāts.

Mets kaut ko īgni norūca. Viņš maz ko saprata no sava partnera godkārīgajiem sapņiem un iedomām.

— Vai gaļu atnesi? — viņš jautāja.

— Protams, turklāt tādu mīkstu. Prīmā gabaliņš. Pa­skaties!

Viņš iztina gaļu un ļāva Metam aplūkot pirkumu. Tad viņš uzvārīja kafiju un uzklāja galdu, bet Mets pa to laiku cepa gaļu.

— Tikai neliec klāt pārāk daudz sarkano piparu, — brī­dināja Džims. — Es neesmu pieradis pie taviem meksikāņu ēdieniem. Tu vienmēr pārāk sapiparo.

Mets nogrudzināja un darbojās tālāk gar plītiņu. Džims salēja kafiju, bet vispirms iebēra ieplaisājušajā porcelāna tasē pulverīti, ko bija nēsājis vestes kabatā plānā papīrā ietītu. Uz mirkli viņš bija pagriezis savam biedram mu­guru, taču atskatīties uz viņu neiedrīkstējās. Mets izklāja uz galda avīzi un nolika uz tās karsto pannu. Viņš pār­grieza gaļas gabalu uz pusēm un uzlika Džimam un sev.

— Ēd, kamēr karsta, — viņš ieteica un, rādīdams pie- , mēru, ķērās pie naža un dakšiņas.

— Tas ir kas varens! — novērtēja Džims pēc pirmā kumosa. — Bet es tev kaut ko pateikšu skaidri un gaiši. Es nekad nebraukšu uz tavu rančo Arizonā, tā ka labāk nemaz neaicini.

— Bet kas tad ir lēcies? — Mets apjautājās.

— Nekas nav lēcies, — sekoja atbilde. — Meksikāņu gardumi, turklāt vēl tavā rančo — tas man būs par daudz. Ja jau man lemts viņpasaulē nokļūt ellē, es nevēlos, lai tie mocītu manas iekšas. Nolādētie pipari!

Viņš pasmaidīja, sparīgi izelpoja, lai atvēsinātu degošo muti, iedzēra mazliet kafijas un atkal ķērās pie gaļas.

— Ko tu vispār domā par viņpasauli, Met? — pēc īsa brīža viņš jautāja, klusībā brīnīdamies, kāpēc viņa biedrs vēl nav pielicis pie mutes kafiju.

— Tādas viņpasaules nav, — Mets atbildēja, mezdams mieru gaļai, lai iedzertu kafiju. — Nav ne debesu, ne elles, nekā. Visu, kas tev pienākas, tu saņemsi šajā saulē.

— Bet pēc tam? — Džims centās apmierināt savu sli­mīgo ziņkārību, jo zināja, ka skatās uz cilvēku, kam drīz jāmirst. — Bet pēc tam? — viņš atkārtoja.

— Vai esi kādreiz redzējis mironi, kas nogulējis divas nedēļas? — jautāja Mets.

Džims papurināja galvu.

— Nu, bet es esmu redzējis. Viņš izskatījās pēc gaļas, ko mēs abi ēdam. Kādreiz tā lēkāja pa pļavu. Bet tagad tā ir tikai gaļa. Gaļa un nekas vairāk. Un tas ir tas, par ko es, tu un visi pārējie cilvēki pārvērtīsies, — gaļa.

Mets ātri izdzēra kafiju un no jauna pielēja tasi.

— Vai tev bail mirt? — viņš vaicāja.

Džims papurināja galvu.

— Kāda jēga? Es tikpat nemiršu. Es izzudīšu un dzī­vošu tālāk…

— Lai zagtu, melotu un činkstētu arīdzan jaunajā dzīvē un tādā garā mūžīgi mūžam? — Mets mierīgi jautāja.

— Varbūt es kļūšu labāks, — Džims optimistiski sprie­delēja. — Varbūt tajā jaunajā dzīvē nebūs vajadzības zagt!

Piepeši viņš apklusa un izbijies stīvi blenza tālumā.

— Kas ir? — Mets jautāja.

— Nekas. Es tikai domāju, — Džims ar pūlēm atguvās, — par nāvi, tas ir viss.

Tomēr viņš nespēja atkratīties no šausmām, kas viņu bija pārņēmušas. Likās, it kā viņam garām būtu aiztrau- cies kaut kas neredzams un drūms, uzmetot viņam savu netveramo ēnu. Džimu māca ļauna nojauta. Bija jāno­tiek kaut kam briesmīgam. Gaisā lidinājās nelaime. Viņš cieši palūkojās pār galdu savā biedrā. Viņš kaut ko ne­saprata. Ja nu viņš ir kļūdījies un noindējis pats sevi? Nē, ieplaisājusī tase ir Metam, bet viņš indi noteikti bija iebēris ieplaisājušajā tasē.

Viņš nodomāja, ka pie visa vainīga viņa slimīgā iztēle. Tā jau ne reizi vien bija dzinusi jokus ar viņu. Stulbe­nis! Skaidrs, ka vainīga ir iztēle. Protams, kaut kam ir jānotiek, bet jānotiek ar Metu. Vai tad Mets nebija izdzē­ris pilnu tasi kafijas?

Džims kļuva možāks un, notiesājis savu gaļas gabalu, mērcēja maizi taukos.

— Kad es biju puika … — viņš iesāka, bet pēkšņi ap­klusa.

Atkal garām aiztrauca kaut kas drūms, un visa viņa būtne nodrebēja nenovēršamas nelaimes aizjautā. Viņš sajuta sevī darbojamies kādu graujošu spēku, likās, ka visus viņa muskuļus tūlīt saraus krampji. Viņš strauji atgāzās atpakaļ un tad tikpat strauji saliecās uz priekšu, atbalstīdamies ar elkoņiem uz galda. Visam ķermenim iz­skrēja cauri vieglas trīsas. Tās atgādināja lapu šalkoņu, vējam tuvojoties. Viņš sakoda zobus. Muskuļi atkal kram­pjaini saspringa. Viņš pārbijās, sajuzdams, ka viņā no­tiek kaut kas nelāgs. Muskuļi vairs neklausīja. Tie atkal krampjaini sarāvās, par spīti viņa gribas piepūlei. Tā bija miesas sacelšanās, anarhija, un Dzimu pārņēma šaus­mas, apzinoties savu nevarību, kad miesa it kā sagrāba viņu, pār muguru pārskrēja tirpas, un uz pieres izspiedās sviedri. Viņš pārlaida skatienu istabai, un visas lietas tajā šķita dīvaini pazīstamas. It kā viņš nupat būtu at­griezies no gara ceļojuma. Viņš palūkojās pāri galdam uz savu draugu. Mets skatījās uz viņu un smaidīja. Džima sejā parādījās drausmu izteiksme.

— Ak dievs, Met! — viņš iespiedzās. — Vai tu neesi man ko piebēris?

Mets joprojām smaidīja un nenovērsa skatienu no viņa. Kad pēc tam uznāca lēkme, Džims nezaudēja samaņu. Muskuļi saspringa, raustījās un sacirtās mezglos, noda­rīdami briesmīgas sāpes un žņaugdami viņu savos nežēlī­gajos apkampienos. Un tad pēkšņi viņam nonāca līdz ap­ziņai, ka Mets izturas dīvaini. Ar viņu notika tas pats. Smaids no viņa sejas bija zudis, tajā parādījusies sprai­gas uzmanības izteiksme, it kā viņš ieklausītos kādā iek­šējā balsī un censtos izprast dzirdēto. Mets piecēlās, pa­gājās šurpu turpu pa istabu un atkal apsēdās.

— Tas ir tavs darbs, Džim, — viņš klusi noteica.

— Bet es nedomāju, ka tu mēģināsi nogalēt mani, — pārmetoši sacīja Džims.

— O, ar tevi es nostrādāju tīri, — teica Mets, sakodis zobus un drebēdams pie visām miesām. — Ko tu iedevi man?

— Strihnīnu.

— To pašu, ko es tev, — atzinās Mets. — Tās tik ir varenas ziepes, vai ne?

— Tu melo, Met, — lūdzošā balsī teica Džims. — Tu tak neesi man neko iebēris, vai ne?

— Iebēru, Džim, iebēru, bet ne vairāk, kā vajag. Es visu kārtīgi iecepu tavā gaļas pusē. Pagaidi! Uz kurieni tu?

Džims bija pieskrējis pie durvīm un saka raut vaļa bultas.

— Uz aptieku, — smakdams izdvesa Džims. — Uz ap­tieku.

— Nekur tu neiesi! Tu paliksi tepat! Nav ko bizot ap­kārt un spēlēt uz ielas noindēšanās skatu, kad visi šitie akmeņi guļ zem spilvena. Saproti? Pat ja tu nenomirsi, tu kritīsi policijas nagos — un tev vajadzēs daudz ko pa­skaidrot. Pret saindēšanos līdz vemjamās^ zāles. Man ir tikpat slikti kā tev, un es ieņemšu vemjamās zāles. Tik un tā tev aptiekā iedotu to pašu.

Viņš atgrūda Džimu istabas vidū un no jauna aizšava ciet bultas. Iedams pie virtuves plaukta, viņš novilka ar roku pār pieri un norausa sviedru lāses. Varēja dzirdēt, kā tās nopakšķ uz grīdas. Locīdamies sāpēs, Džims no­skatījās, kā Mets paķer sinepju trauku un tasi un metas pie izlietnes. Viņš samaisīja pilnu trauku ar sinepēm un ūdeni un izdzēra. Džims sekoja viņam un drebošam ro­kām sniedzās pēc tukšās tases. Mets atkal atgrūda viņu. Samaisījis otru tasi, viņš jautāja:

— Vai tu domā, ka man pietiks ar vienu tasi? Pagaidi, kamēr es beigšu.

Džims streipuļodams devās uz durvju pusi, bet Mets pa­rāva viņu atpakaļ.

— Ja tu mērkaķosies ar durvīm, es tev apgriezīšu sprandu. Saprati? Iedzersi, kad es būšu beidzis. Un, ja tu izkulsies sveika, es tev tik un tā apgriezīšu sprandu. 5ā vai ta tev vakars. Cik reižu neesmu tev teicis, kas tev bus, ja tu mani nodosi.

— Bet tu taču mani arī nodevi, — ar pūlēm teica Džims.

Mets tukšoja otru tasi un neatbildēja. Džimam acīs bija ietecējuši sviedri, un viņš tikko aiztaustījās līdz galdam un paņēma sev tasi. Bet Mets jau maisīja trešo tasi un atkal atgrūda viņu.

— Es teicu, lai tu pagaidi, kamēr es beigšu, — Mets norūca. — Vācies nost no ceļa!

Turēdamies pie izlietnes, kas balstīja viņa krampju sarauto ķermeni, Džims ilgojās pēc dzeltenīgā maisījuma, kas solīja dzīvību. Paša miesa tīkoja saliekt viņu ragā un nogāzt uz grīdas. Mets izdzēra trešo tasi un, ar grū­tībām aizkļuvis līdz krēslam, apsēdās. Pirmā lēkme tik­pat kā bija garām. Mokošās spazmas sāka pierimt. Viņš domāja, ka par to paldies jāsaka sinepēm un ūdenim. Tagad viņš vismaz bija drošībā. Viņš noslaucīja no sejas sviedrus. Saja atelpas brīdī viņā pamodas ziņkāre. Viņš paskatījās uz savu partneri.

Spazmas bija izsitušas Džimam no rokām sinepju trauku, un tā saturs bija izbiris uz grīdas. Džims nolie­cās, lai ar tasi sagrābtu kaut mazliet sinepju, bet kārtējā spazma nogāza viņu zemē. Mets pasmaidīja.

— Ķer ciet, — viņš mudināja. — Drošs līdzeklis. Tas mani dabūja uz kājām.

Džims izdzirdēja šos vārdus un pagrieza pret viņu savu izmocīto, ciešanu un lūguma izķēmoto seju. Tagad spazma sekoja spazmai, kamēr viņš raustījās uz grīdas konvulsijās, savārtīdams seju un matus sinepēs.

Mets, to redzot, aizsmakušā balsī smējās, bet viņa smiekli pēkšņi aprāvās. Viņa ķermenim pārskrēja tirpuļi. Sākās jauna lēkme. Viņš piecēlās un aiztenterēja līdz iz­lietnei, kur ar pirkstu velti mēģināja veicināt vemjamo zāļu iedarbību. Galu galā viņš, tāpat kā iepriekš Džims, pieķērās pie izlietnes, baidīdamies nokrist uz grīdas.

Džimam lēkme bija pārgājusi, un viņš apsēdās vārgs un izmocīts, pārāk vārgs, lai pieceltos, ar norasojušu pieri un putām uz lūpām, putām, kas bija kļuvušas dzeltenas, vi­ņam valstoties pa grīdu. Džims ar dūrēm izberzēja acis, un viņam no krūtīm izlauzās gaudām līdzīgi vaidi.

— Ko tu činksti? — jautāja Mets, locīdamies krampjos. — Tev nekas cits nav jādara kā jānomirst. Bet, kad tu esi nomiris, tu esi beigts.

— Es … nemaz … nečinkstu … sinepes … kož … acīs … — Džims saraustīti un bezcerīgi gausi taisnojās.

Tas bija viņa pēdējais veiksmīgais mēģinājums parunāt. Pēc tam viņš'tikai nesakarīgi murminaja, ar drebošam ro­kām grābstīdamies pa gaisu, līdz jaunas konvulsijas viņu nogāza uz grīdas.

Mets aizvilkās līdz krēslam, kur, līkumā saliecies un ar rokām ceļgalus aptvēris, mēģināja tikt galā ar savu gabalos jūkošo ķermeni. Pēc lēkmes viņš bija vārgs un mierīgs. Viņš paskatījās uz Džimu, lai redzētu, kā iet tam, bet Džims jau gulēja un nekustējās.

Mets mēģināja runāt monologu, būt asprātīgs, pēdējo reizi drūmi pasmieties par dzīvi, taču pār lūpām nāca tikai nesaprotamas skaņas. Viņš atjauta, ka vemjamās zāles nav līdzējušas un ka vienīgā cerība ir aptieka. Viņš pa­lūkojās uz durvīm un pierausās kājās. Viņš noturējās nekritis, tikai tādēļ, ka pieķērās pie krēsla. Bija sākusies jauna lēkme. Šis lēkmes laikā, kad viss viņa ķermenis un tā daļas juka gabalu gabalos, locījās un atkal metās mez­glos, viņš joprojām turējās pie krēsla un stūma to sev pa priekšu. Kamēr viņš pūlējās nokļūt līdz durvīm, pēdējās gribas paliekas atstāja viņu. Mets pagrieza atslēgu un atvilka vienu aizšaujamo. Viņš mēģināja sataustīt otru aizšaujamo, bet veltīgi. Tad viņš ar visu ķermeni atslīga pret durvīm un lēni saļima.