Tikšanās uz Aostas

Viņi nolaidās zemē uz pauguriņa, kuru klāja asa, zilganzaļa zāle. Starp tievajiem stiebriem vidēja dzeltenas smiltis.

— Aizaugušas kāpas,— sacīja Ivars,— lejā aiz krūmiem ir ezers.

— Es to redzēju,— pamādams ar galvu, teica Inspektors,— kad metām līkumu virs meža.

— Tas ir jocīgi, bet šodien viņu nav.— Ivars noņēma saulesbrilles un, acis piemiedzis, vērīgi nopētīja klaju- miņu zaļo krūmāju ielokā.— Parasti viņi mēdz nākt šurp, lai pasildītos saulē.

— Varbūt viņus ir nobaidījusi mūsu ierašanās, propelleru troksnis,— sacīja Inspektors.

Viņš atsprādzēja uz krūtīm siksnas un piesardzīgi nolaida lejā no muguras miniatūro spārngriezi.

— Nē, viņi nav bailīgi,— Ivars vāri iebilda,— viņi pat ir sabiedriski. . . Lāgiem šķiet, ka viņi visu saprot. . . Pat domas, tomēr . . .

Ivars nepabeidza. Inspektors uzmeta jaunajam biologam modru skatienu.

— Vai jums, Ivar, liekas, ka viņi būtu saprātīgi radījumi?

— Bez šaubām, ne jau tādā nozīmē, kā to saprotam uz Zemes . . . Tomēr viņu rīcība ne vienreiz vien ir pārsteigusi mani un Leu.

— Esmu lasījis jūsu rakstus.— Inspektors pieliecies pataustīja siltās smiltis un tad atslīga augšpēdus, palicis plaukstas zem pakauša. Viņa tumšās brilles spoži nozib-

snīja dienasvidus saules staros.— Te ir jauki,— viņš turpināja, paslējis zodu un vaigus pretī saulei,— gandrīz kā uz Zemes vidējos platuma grādos. Vai jūs nenožēlojat, ka piekritāt braukt šurp?

Ivars noraidoši papurināja galvu.

— Nē . . . Sājos divos gados ir izdevies šo to paveikt, uzzināt . . . Dzīve Aostā pamazām atjaunojas, lai gan daži šejienes faunas pārstāvji, kā domājams, ir pilnīgi iznīcināti.

— Vai jūs runājat par rindliem?

— Ne tikai par tiem . . . Jāatzīstas, ka par rindliem nav īstas skaidrības. Drīz vien pēc tam, kad bijām atlidojuši uz šejieni, Lea pamanīja Rietumu dumbrāju malā saplie- nējušā zemē atstātas pēdas . . . Iespējams, ka tās bija ieminuši rindli.

— Tad jau šeit nemaz nav tik droši, lai gan jūs ar Leu abi kā viens to vakar apgalvojāt … — Inspektors pieslējās sēdus.

— Rietumu dumbrāji ir tālu,— Ivars pavīpsnāja, — otrā puslodes daļā, ārpus mūsu rezervāta.

— Vai jūs cerat, ka rindli, ja viņi tik tiešām ir saglabājušies, ievēros jūsu noteiktās robežas?

— Viņu intelektu nekad neviens nav pētījis.

— Tā nu vēl trūka!

— Bet pagājušajā gadsimtā viņu āda un ilkņi tika augstu vērtēti. Rindlus iznīcināja gandrīz vai pašus pirmos.

— Tā nu gluži nebija . . . Viņu medības vairāk gan tika uzskatītas par prestiža jautājumu. Tāpat kā sen, sen uz Zemes lauvu un degunradžu medības.

— Vienīgi ar to atšķirību, ka rindli bija stipri bīstamāki . . .

— Tiem, kas šeit riskēja medīt, bija daudz labāki ieroči nekā tiem, kuri piedalījās medībās Āfrikas safari.

— Diemžēl! Tāpēc jau nepilnu divdesmit gadu laikā šo mežu un prēriju iemītniekus gandrīz pilnīgi iznīcināja.

— Un kāds šobrīd ir stāvoklis?

Ivars uzreiz neatbildēja. Atmeties uz elkoņiem, viņš nokratīja no pleciem spārngrieža siksnas, noplūca zilganzaļo zāles stiebriņu, pakošļāja to un palūkojās uz Inspektoru.

— Tas taču ir galvenais, kāpēc jūs esat šurp atlidojis, vai tā nav?

— Ne jau nu tāpēc vien . . .

— Mēs ar Leu jau vakar to nojautām, jo tieši šo jautājumu jūs vakar neuzdevāt … — Ivars nopūtās.

— Redzat, rezervāta nolikums kopumā tiek ievērots, bet . .. Rezervāts aizņem tikai trešo daļu no planētas virsmas. Dienvidu kontinentā darbojas raktuves, tiesa gan, tikai viena, bet tur ir ciemats, vairāki desmiti ģimeņu. Dažādi cilvēki … Es nemaz nerunāju par jūrām, kuras sistemātiski apciemo zemūdens medību cienītāji no Zemes un ne tikai no Zemes vien . . . Un, beidzot, Rietumu ekvatoriālie purvāji… To centrālā daļa vispār nav izpētīta. Ja vien ir patika, tur var ierīkot visādas bāzes, no kurām doties izbraukumos. Rezervāta štatos, kā jūs zināt, cilvēku ir maz. Mēs ar Leu un vēl seši novērotāji, no tiem divi ir praktikanti. Kad prakse beigsies, viņi aizlidos.

— Izdariet tā, lai neaizlidotu.

— Mūsu darbā vajadzīgi īpaša kaluma ļaudis … To kļūst arvien mazāk. Seit nepavisam nav zinātnes un progresa priekšējās pozīcijas.

— Bet ja rezervāta nolikumu attiecinātu uz visu planētu?

— Vai tad šobrīd tas ir iespējams? Daudzas mazās planētas, kā redzams, būtu jāpārvērš rezervātos, taču . . . Apvienotajai Zemei nepieciešams arvien vairāk minerālu, jāatrod, kur izvietot aizvien vairāk pieaugošo cilvēci. Turklāt pati vienkāršākā šejienes rezervāta paplašināšana, piemēram, daļā akvatorijas vai Rietumu dumbrājā, prasītu krietni palielināt štatus.

— Zeme, kā domājams, varētu tam piekrist,— teica Inspektors.— Aostas pasaule ir unikāla. To nu beigu beigās visi ir sapratuši. Pie tam, ja jums patiešām ir taisnība, kontakta problēma . . .

— Pagaidām tā ir tikai hipotēze,— Ivars nopūtās,

— drošu pierādījumu diemžēl nav . . .

— Tad vēl jo vairāk ir nepieciešams saglabāt neskartu šo apbrīnojamo, unikālo pasauli, lai to izprastu … Ja padomā, kas īstenībā atklājies uz mazajām planētām! Kurš gan pirms simt gadiem spēja kaut ko tādu paredzēti!— Inspektors palūkojās apkārt un novilka ar

labo roku plašu žestu.— Seit taču ir pamazināts Zemes modelis!

— Mērogs — viens pret simtu!— Ivars pavīpsnāja.

— Lielisks modelis; tā biosfērai jāsaglabā pirmatnējā neskartlba, it īpaši tāpēc, ka Zemes biosfēru mēs jau sen esam pārvērtuši par noosfēru.

— Labi, ka vipār neesam iznicinājuši .. .

Inspektors ļoti nopietni pamāja.

— Tādas briesmas draudēja. Par laimi, tas jau ir aiz muguras. Tieši tāpēc mēs abi pašreiz varam sapņot par visas Aostas pārvēršanu rezervātā. Un ne jau sapņot vien . . .

Viegla čabēšana krūmos lika Inspektoram apklust. Ivars brīdinoši piespieda pirkstus pie lūpām. Abi ieklausīdamies sastinga. Taču troksnis vairs neatkārtojās un klajumiņā neviens neiznāca.

— Šodien nezin kāpēc negrib rādīties,— sacīja Ivars, palūkojies apkārt.

— Varbūt ir sapulcējušies kur citur.

— Var jau būt … Te netālu ir vēl viens klajumiņš pašā krastmalā. Mēs varētu turp aizlidot.

Ivars piecēlās un sniedza Inspektoram roku. Arī viņš piecēlās.

Piestiprinājuši spārngriežus pie pleciem, viņi klusu pacēlās gaisā.

♦ ♦ ♦

Tiklīdz abi bija nozuduši, visapkārt norai atskanēja čabēšana. No krūmāju zilganā zaļuma izspraucās rudi, pūkaini purniņi ar apaļām, vērīgām austiņām, gariem, tumšiem šņukuriņiem un piesardzīgām, melnām ačelēm. Pārliecinājušies, ka piekalnīte ir tukša, pūkainie, rudie radījumi izlīda no krūmiem un, īsās pakaļkājeles plakšķi- nādami, gausi lumpačoja uz klajuma centru. Cits uz citu skatīdamies, viņi kā sazinādamies plātījās ar priekškājām. Katram pakaļ vilkās pa zāli gara, pūkaina aste.

Tas, kurš cēli soļoja priekšgalā — pats lielākais —, tuvojās vietai, kur nupat bija atpūties Inspektors. Paošņājis dzīvnieciņš pietupās un palaida tievu, dzeltenu strūklu. Pienāca pārējie un sekoja viņa paraugam. Tad

novērsušies, astes saslējuši, visi kā viens iezīmēto vietu aizkārpīja ar sausām smiltīm.

Barvedis saboza biezo spalvu, noskurinājās un vērīgi nopētīja klajumiņu. Pieplakusi zāle rādīja, kur bija sēdējis Ivars. Barvedis devās turp. Pārējie gaidīja. . . Pamīņājies barvedis saritinājās kamolā uz pieplacinātās zāles un apgūlās, aizsedzis garo snuķīti ar astes galu. Citi pieklunkurēja pie viņa un, katrs savā vietā pagrozījušies riņķī, tāpat kā viņš, savilkās čokurā.

Viegls vējiņš kustināja zeltītās vilnas pūciņas un melnos spalvu kušķīšus vērīgi saslieto ausu galos. Saules

staros spīdēja desmitiem saspringtu, apaļu acu.

♦ ♦ ♦

— Šodien nekas neiznāca,— kā atvainodamies sacīja Ivars un noņēma spārngriezi. Viņi abi ar Inspektoru nupat bija nolaidušies pie bāzes dzīvojamā korpusa verandas.

Inspektors neatbildēja. Viņš izskatījās pārguris un klusēdams atsprādzēja sava lidaparāta siksnas.

— Viņu izturēšanos jau vienmēr ir bijis grūti paredzēt,— Ivars palīdzēja Inspektoram atbrīvoties no spārn- grieža,— gadās, ka viņi nedēļām slēpjas, bet citreiz ir sabiedriski, pat uzmācīgi. Viens lietavu sezonā dzīvoja pie mums.

— Kur viņš dzīvoja?— Inspektors nesapratis jautāja.

— Mūsu mājā. Gulēja viesistabā uz dīvāna. Viņi ir ārkārtīgi tīrīgi un mīlīgi. Lea viņam pieķērās. Bet pēcāk, iestājoties saulainām dienām, viņš nozuda un vairs nav rādījies. Lea ir pārliecināta, ka ar viņu kaut kas atgadījies. Viņa vēl līdz šim brīdim pārdzīvo.

— Ko tad viņš ēda?

— To pašu, ko mēs. Pēdējās nedējas pirms viņa nozušanas Lea iemācīja viņu ēst kopā ar mums pie galda. Viņam bija pašam savi galda piederumi un augsts ķeblītis. Tiesa gan, viņš neiemācījās apieties ar nazi un dakšiņu, tomēr ar priekšējām ķepām rīkojās itin veikli, gandrīz kā mēs ar rokām. Mēģināja pat saņemt karoti, tomēr vairāk gan izšļakstīja tās saturu. Ja būtu pie mums padzīvojis ilgāk, kas zina. . .

— Interesanti. .. Bet ko viņi ēd brīvībā?

— Vai zināt, tas ir apbrīnojami! Es neticēju, kamēr nebiju pats pārliecinājies.. . Literatūrā tas vēl nav mi nēts. Mans raksts arī tika atdots atpakaļ. Lai gan viss, kas tajā teikts, tieši tā ir. Viņu barība ir kameņu medus, kazu piens, ogas, augļi, rieksti, sēnes, augu saknītes — tās viņi iepriekš nomazgā avota ūdenī. . .

— Tas ir dīvaini. . . Bet ko tad kamenes un kazas par to saka?

— Vai jūs varat iedomāties — neiebilst. . .

— Jūs, Ivar, patiešām esat izdarījis pārsteidzošu atklājumu. Tāpēc vēl jo vairāk žēl, ka mēs viņus šodien neredzējām.

— Varbūt laimēsies rīt vai parīt.

— Diemžēl man nav tik daudz laika. Man Aostā jātiekas ne jau ar jums vien.

♦ ♦ ♦

Viņi turpināja sarunu verandā pie vakariņu galda. Ivars un Lea stāstīja par dzīvi Aostā. Inspektors klusēdams klausījās un retumis iesprauda pa īsai replikai. Saule bija norietējusi. Izkvēloja citrondzeltensārta vakarblāzma, kas sniedzās debesīm līdz pusei. Jau bija iedegu- šās un uz dziestošā rieta aizvien spožāk mirdzēja Aostas trīs vakarzvaigznes: iesarkanais Marss, zilā Zeme un pavisam tuvu pie paša apvāršņa — Venēras gaišā dzirk- stelīte.

— Visas kopā tās ir reti redzamas,— Lea teica.— Jums, Inspektor, ir laimējies.

— Ja tāpat veiktos arī pārējā ziņā. . .

Jaunā sieviete pārsteigta uzlūkoja Inspektoru:

— Vai tad tas nav atkarīgs vienīgi no jums?

Inspektors klusēdams papurināja galvu.

Lea vērīgi lūkojās viņa sejā. Inspektors nodrebēja.

— Nevajag uz mani tā skatīties,— viņš palūdza.

Lea nenovērsās.

— Kāpēc ne, Inspektor?

— Jūsu skatiens ielaužas cilvēkā līdz pašiem dziļumiem.

Lea iesmējās un nodūra acis.

— To mēs, kā domājams, būsim iemācījušies no šejieniešiem. Dažreiz man šķiet, ka viņi lasa mūsu domas.

— Tāpat kā jūs šajā bridi manējās?

Lea vēlreiz iesmējās.

— Nu jau vairs ne. .. Pirms mirkļa — varbūt. . . Sakiet, Inspektor,— jūs taču esat jau bijis uz Aostas?

Inspektors bridi svārstījās.

— Nē. . . Tas ir, jā. . . Bet tas bija sen. Ļoti sen. . .

Pirms acumirkļa tik brīnum daiļā un možā Leas seja it

kā aptumsa.

— Tātad tā ir taisnība. . viņa nopūtās.

— Par ko tu runā?— Ivars satraucies jautāja.

— Nē, nē, nekas!— Lea piecēlās no galda.— Iešu uzvārīt kafiju.

Inspektors sadrūvējies pavadīja viņu ar ilgstošu skatienu. Pagriezies pret Ivaru, viņš jautāja:

— Vai jūs esat par mani ko dzirdējuši?

— To, ka jūs esat Mazo planētu apdzīvojamās vides aizsardzības inspektors. . .

Inspektors klusēdams pamāja.

— Un. . . slavens zinātnieks, Vispasaules Akadēmijas loceklis. . . Faunas kataloga autors. . .

Inspektors ar nepacietīgu rokas mājienu pārtrauca Ivaru.

— Es nerunāju par to.

— Par ko tad?

— Par to, kas bija pirms tam. Daudz agrāk. . .

Ivars spēji papurināja galvu.

— Nē, man nekas nav zināms. Un kāpēc gan lai. . .

— Bet kā tad viņa zina?

Ivars mēģināja pārvērst visu par joku:

— Sievietes intuīcija. . . Vai tad neesat dzirdējis, kā ar viņām ir? Bet kāda gan nozīme tam, ka jūs kādreiz esat bijis šeit, uz Aostas! Ikvienam ir tiesības. . .

Inspektors no jauna nepacietīgi un nikni viņu pārtrauca:

— Jā, iedomājieties, ir. . . Es lidoju šurp un šaubījos. . . Vai man ir tiesības tikties ar pagātni. . . Ar manu pagātni. . . Man nebija nodoma kaut ko stāstīt. Kāpēc gan? Gribēju tikai redzēt. . . Bet viņa tūlīt uzminēja. . . Kāpēc?

— Šķiet, ka es sāku visu saprast, — Ivars klusu sacīja. — Vai jūs kādreiz neesat bijis «brīvais mednieks»? Seit, uz Aostas?

— Biju. . . Veselus divdesmit gadus. Tos pašus divdesmit gadus, kurus jūs šodien pieminējāt. Divdesmit gadus, jaunais cilvēk, es ieguvu te ādas, kaulus un galvaskausus. Tas notika sen — jūs abi vēl nebijāt piedzimuši. Un tad. . . Un tad es iekritu tāpat kā daudzi citi, tiku notiesāts. Nu man radās laiks visu pārdomāt. Brīvību man atnesa Revolūcija. Tas, ko jūs zināt,— tas viss bija vēlāk. . . Kad izdzirdēju, ka jūs šeit, uz Aostas, meklējat kontaktus, es. . . es nespēju nelidot šurp. Vai jūs saprotat?

— Jā. . . Bet es nespēju aptvert, kāpēc jūs to visu man pastāstījāt.

— Tā ir labāk. . . Turklāt viņa tik un tā visu uzminētu un jums pateiktu. . . Atgriežoties pagātnē, jāatrod spēks būt nesaudzīgam pret sevi.. .

— Šķiet, ka jūs pārspīlējat, tas, kas bijis, nav nemaz tik nozīmīgs. Viss turpmākais. . .

Inspektors smagi nopūtās.

— Arī es tā agrāk domāju. . . Seit es sapratu, ka tā nav. Mēs viņus šodien nesastapām. .. Tā nebija nejaušība.

— Pagaidīsim līdz rītdienai,— Ivars mierīgi sacīja.

♦ ♦ ♦

Nākamās dienas rīts bija vēss, kluss, saulains. Rasas pilieni vizuļoja koku zilganzaļajā lapotnē, dzirkstīja violeti sārtajās ziedkopās, kas pa nakti bija atvērušās krūmājos apkārt verandai.

— Sākumā mēs lidosim uz austrumiem, pēc tam uz ziemeļiem — uz Centrālās jūras piekrasti,— teica Ivars.

— Vai tur arī viņi ir?— Inspektors pārmeta pār pleciem spārngrieža siksnas.

— Viņi ir visur.

Inspektors saduga: viņš netika galā ar siksnu sprādzēm. Ivars palīdzēja viņam aiztaisīt slēdzi.

— Esi uzmanīgs, Iv!— lūdza Lea.

Viņa stāvēja verandā, atbalstījusies pret balustrādi, un skatījās, kā viņš paceļas gaisā.

— Mēs augstu nelidosim!— Ivars no augšas uzsauca.

— Un nenokavējiet azaidu!

— Centīsimies. . .

Līdz pusdienas laikam viņi paguva apskatīt dažus lielus klajumus rezervāta austrumu daļā. Tie bija tukši. Skrajmežu iecirkņos arī neviena nebija.

— Šodien viņi slēpjas biezokņos,— teica Ivars.— Mēs cenšamies viņus tur netraucēt.

— Es šodien neesmu redzējis arī putnus,— ieminējās Inspektors.

Viņš kļuva arvien drūmāks.

— Varbūt viņu nemaz nav tik daudz, kā tiek uzskatīts,— Inspektors nomurmināja, kad viņi lidoja pāri vēl vienai pavisam tukšai, saulainai norai.— Es atceros .. .— Viņš nepabeidza.

— Jūs gribējāt teikt, ka agrāk viņu bija vairāk un viņi dienā neslēpās.— Ivars vērīgi nopētīja krūmājus, kas ietvēra klajumu.

— Agrāk viņu bija visur, ka biezs .. . Tādā laikā kā šodien viņi pulkiem sildījās saulē. Pielaida pavisam tuvu klāt. Mēs viņus dabūjām tūkstošiem . ..

— Bet kāpēc tas bija vajadzīgs?

— Kažokādu dēļ. . . Tās tika ļoti augstu vērtētas . . . Kā platīns un vēl dārgāk. Pat šobaltdien uz Zemes manto un cepures no šīm kažokādām nav tikai muzeju eksponāti vien . . . Ar viņu ādām nodrošināja pret aukstumu pat astronautu skafandrus. Tās ir apbrīnojami izturīgas, vieglas, tajās nav karsti tveicē un nav auksti kosmosa vakuumā. Arī man kādreiz bija ar viņu ādām izoderēts skafandrs.

Klajums beidzās. Tagad viņi lidoja virs augsto koku pašām galotnēm. Biezajā ēnā zem to platajām, spīdīgajām lapām nekas nebija saredzams.

— Skaidrs, ka viņi tur ir,— sacīja Ivars,— bet šodien negrib rādīties klajā laukā. Ar viņiem tā gadās … It kā visi kopā būtu tā nosprieduši. . . Esmu pārliecināts, ka viņi spēj sazināties cits ar citu no liela attāluma.

— Kādā veidā?

— Pagaidām neprotu to izskaidrot… Ja viņi ir saprātīgi radījumi, varbūt tā ir domu pārraidīšana. Viņi iztiek bez skaņām.

— Jā, viņi klusēja pat tad, kad viņus nogalināja .. .

Ivara sejā pazibēja riebums.

— Inspektor, vai jūs arī . ..

— Bez šaubām … Es biju gandrīz vai pirmais, kurš uzsāka viņu medības. Pirms tam šeit ķēra rindlus un lielos zvērus.

Kādu brīdi viņi lidoja klusēdami.

— Pienācis laiks nogriezties uz ziemeļiem,— teica Ivars.— Vai redzat tur, priekšā, klinšu grēdu? Tur ir rezervāta austrumu robeža.

— Vai kalnos viņi ir sastopami?

— Es viņus nekad tur neesmu redzējis. Šķiet, ka viņiem nav pa prātam klinšaina augsne.

Ivara kreisā roka izdarīja slaidu vēzienu, un, apmetis gaisā plašu loku, viņš devās uz ziemeļiem.

Inspektors pagriezienā atpalika, tomēr, paātrinājis lidojumu, viņš drīz vien panāca Ivaru. Abi atkal turējās blakus — nedaudz augstāk par koku galotnēm. Mežs bija biezs: kuplie vainagi saplūda vienā nepārtrauktā zilganzaļā klājienā, zem kura apakšā nekas nebija saskatāms.

Ivars pagrieza galvu un palūkojās uz savu pavadoni. Inspektora plānās lūpas bija cieši sakniebtas un kalsnā, tumši iedegusi seja gluži kā pārakmeņojusies. Dziļās grumbas šķita melnas. Pretvējš plivināja pie deniņiem un aiz ausīm retos, sirmos matus. Ivars piepeši iedomājās augstu kalnos sakaltušu rudens zāli, ko šausta ledainas vēja brāzmas.

«Kāpēc viņš ir ieradies Aostā?» Ivaram atkal ienāca prātā doma. «Kas viņam īstenībā vajadzīgs? Ko viņš te meklē? ! «Viņam ir smagums dvēselē un saltums sirdī,» naktī bija teikusi Lea, «viņa biolauks izstaro šausmas …» Vakarvakarā viņš ilgi negāja gulēt. Stāvēja pie loga un raudzījās tumsā . . .»

Ivaram un Leai arī nenāca miegs. Viņi nogāja lejā dārzā un apskāvušies klaiņoja klusēdami pa tumšajām alejām. Gaiss bija ziedošo krūmu smaržu piesātināts, silts un nekustīgs. Augstu debesīs dzirkstīja zvaigznes. Krūmāji apkārt mājai laiku pa laikam nočabēja. Iedegās un nodzisa zaļganu acu pāri.

— Gluži kā jāņtārpiņi uz Zemes,— čukstēja Ivars.

— Arī viņi ir satraukti,— klusu sacīja Lea,— agrāk viņi nekad naktī šurp nenāca.

— Vai nevajadzētu paaicināt Inspektoru?

Lea nobijās.

— Nē, nē . . . Viņi tūlīt aizbēgs . . . Esmu pārliecināta, ka vi,sa vaina slēpjas Inspektorā. Viņi ir nojautusi un tagad novēro…

«Leai, bez šaubām, ir taisnība,» domāja Ivars. «Viņi ir sapratuši un negrib rādīties. Mūsu lidojumiem nav nozīmes. Inspektors neko neieraudzīs …»

— Mēs atkal viņus nesatiksim,— nopūties sacīja Inspektors, it kā būtu uzminējis Ivara domas,— šeit pat nav redzami klajumi.

— Mežs stiepjas līdz pašai piekrastei. Tur, ūdensmalā, ir viena mūsu novērotāja mājele. Ja viņš nebūs kaut kur izgājis, viņš pateiks . . .

Nolaidušies pie novērotāja mājeles zemē, Inspektors un Ivars noņēma spārngriežus un palūkojās apkārt. Tuvumā neviena nebija. Mājele atradās mežmalā vecu koku dziļā pavēnī. Desmit soļu no lieveņa sākās plata smilšu pludmale. Spožajā saules gaismā tā šķita gandrīz balta. Tālāk pletās jūra, palsa un sastingusi — kā spogulis. Gaiss bija rāms, mitrs un tveicīgs. Ivars uzaicināja Inspektoru ieiet mājā. Inspektors papurināja galvu.

— Es pasēdēšu tepat. Gribu paskatīties uz jūru.

Viņš noslīga uz lieveņa kāpnītēm, atpogāja kombinezona apkakli un, dziļi nopūties, piebilda:

— Neliecieties par mani ne zinis! Dariet, kas jums pašam jādara. Es mazliet atvilkšu elpu.

— Jūs varētu istabā atgulties.

— Nē, negribu . . .

Ivars iegāja iekšā. Novērotāja nebija mājās. Ivars ieslēdza uz galda atstāto diktofonu un noklausījās pēdējos ierakstus. Tad viņš nodiktēja dažas frāzes, ka apmeklējis posteni. Pārlaidis skatienu pazīstamajai telpai, Ivars domās atzīmēja, ka neredz parastajā vietā staru pistoli. Tātad novērotājs paņēmis to šodien sev līdzi. Tas nozīmēja, ka pēdas, par kurām bija teikts vakardienas ierakstā, novērotājam ir šķitušas ne tikai «interesantas» vien . . .

Kad Ivars izgāja laukā, Inspektora uz lieveņa vairs nebija. Dziļās domās iegrimis, viņš pastaigājās pa krastu gar pašu ūdensmalu. Ivars devās pie viņa.

— Sī apkaime man izskatās dīvaini pazīstama,— teica Inspektors, kad Ivars bija piegājis viņam klāt,— vai aiz

tuvaka zemesraga nav saglabajušas mola vai piestātnes paliekas?

Viņš norādīja uz rietumiem, kur smilšainais liedags novirzījās uz ziemeļiem, mezdams loku ap kokiem apaugušu pauguru.

— Tur patiešām ir kādas drupas,— Ivars pārsteigts atbildēja,— mēs ne vienreiz vien esam prātojuši, ko tās varētu nozīmēt.

— Iesim apskatīt,— Inspektors uzaicināja.

— Bet varbūt . . .— Ivars palūkojās uz spārngriežiem, kas bija atstāti pie mājeles.

— Izlocīsim labāk kājas!

Viņi devās pa krastmalu uz rietumiem. Tveice te gandrīz nemaz nebija jūtama. No ūdens vēdīja dzestrums. Iešana pa mitrajām smiltīm nesagādāja grūtības. Inspektors platiem, atsperīgiem soļiem gāja pa priekšu.

— Sīs planētas pievilkšanas spēks ļauj aizmirst gadus,— viņš teica, pagriezies pret Ivaru. Pār viņa seju pārslīdēja smaida atēna.

Ivars pamāja.

— Tāpēc mēs šeit izmantojam spārngriežus. Uz Zemes tie nepaceltu … Ja ir vēlēšanās, te var lidot bez jebkādām palīgierīcēm. Kad ir vējš, tikai krietni jāieskrienas. Mēs ar Leu esam mēģinājuši pacelties gaisā un lidināties vējā, atdarinot šejienes putnus.

— Putnu gan ir pavisam maz,— ieminējās Inspektors.

— Visur tā nav . . . Tur, kur mēs dzīvojam . . .— Ivars nepabeidza, atcerējies, ka Lea no rīta bija teikusi: putni jau otro dienu vairs nerādoties.

Uzkāpis paugurā, Inspektors apstājās. Krasts lejā aizliecās plašā lokā, veidodams līci ar izeju uz ziemeļiem. Zem paugura jūrā ietiecās masīvs akmeņu krāvums. Viņā galā tas bija izpostīts — no ūdens rēgojās tikai atsevišķi akmeņi.

— Bez šaubām, tas ir šeit,— Inspektors klusu sacīja. Viņš apsēdās uz nogāzta koka stumbra un ilgi raudzījās uz līci un tuksnesīgo, balto krastu. Līča pludmale bija vēl platāka nekā austrumos pie novērotāju mājiņas. Paraudzījies vērīgāk, Ivars pamanīja krastā savādu, tumšu rakstu, kas it kā spraucās laukā no smilšu apakšas,— kvadrātus, taisnstūrus, gluži kā ar milzu cirkuli novilktus lokus un taisnas līnijas, kuras kā stari no viena

centra aizstiepās uz visām pusēm. Ivars kaut ko tādu vēl nekad nebija redzējis.

Viņš norādīja Inspektoram uz neizprotamajām kontūrām.

— Tā laikam būs mirāža?

Inspektors lēnām papurināja galvu.

— Paliekas no mūsu ciemata . . . Pašreiz ir izdevīgs apgaismojums . . . Smiltīm cauri spīd namu pamati un ielu kontūras . . . Pirms piecdesmit gadiem šeit dzīvoja cilvēki, daudz cilvēku . . . Vai tad jūs nebijāt dzirdējis par šo ciematu?

— Nē.

— Planētu jaunajā vēsturē par to ir minēts, bet ne jau viss . . . Nebūt ne . . . Man stāstīja, ka ciemats pavisam nopostīts, palicis vienīgi mols, tomēr, kā izrādās, smiltis vēl kaut ko ir saglabājušas . ..

«Tik liels ciemats,» Ivars prātoja, «bet mēs pat neko nezinājām. Seit noteikti ir jāorganizē izrakumi. . .»

— Sai vietai nedrīkst skarties klāt,— Inspektors pēkšņi sacīja,— pār to gul lāsts. Tā ir jāaizmirst uz mūžīgiem laikiem. Es arī vēlētos to aizmirst, taču liktenis mani atvedis tieši uz šejieni. Vai tā būtu likteņa ironija?

Viņa balsī skanēja tāds rūgtums, ka Ivars satrūkās:

— Inspektor, kas šeit ir noticis?

— Atmaksa . . . Atmaksa par ļaunumu, kas tika nodarīts Aostai.

— Vai jūs nepastāstītu? . . .

— Man tas ir jādara. Varbūt tad es . . .— Inspektors iekoda lūpu zobos.— Bet vai nav vienalga … Jūs te dzīvojat, jums tas jāzina.— Viņš brīdi klusēja, sakopodams domas, tad, neko neredzošu skatienu lūkodamies kaut kur tālē, ierunājās:— Jau pēc pirmās nolaišanās uz Aostas tās apbrīnojamā pasaule saistīja ne tikai zinātnieku, bet arī laimes meklētāju uzmanību . . . Tolaik kosmosā notika nežēlīga sacensība. Iekams UNESCO vienojās, kādas zinātniskās ekspedīcijas tiks sūtītas uz Aostu un kādi būs to plāni, dažs labs jau bija sācis te iegūt platīnu un dimantus. Jūs pieminējāt raktuves dienvidu kontinentā. Kādreiz te bija daudz raktuvju, platīnu ieguva arī tieši no upju un piekrastu kliednēm. Kalnračiem bija nepieciešama pārtika. Ar to, ko varēja atvest, nepietika. Taču mežos un prērijās bija papilnam dzīvu radību. Sākumā medīja tikai tāpēc, lai iegūtu gaļu. Vēlāk pievērsa uzmanību arī zvērādām un kauliem. Un

tad nu sākās! Es šeit nokļuvu toreiz, kad Aostas kažokādas uz Zemes tika vērtētas dārgāk par zeltu. Zinātniskās stacijas — zinātnieki tādas tomēr šeit bija izveidojuši — tolaik jau bija iznicinātas. Te plosījās «kažokādu drudzis», konkurējošie gangi1 karoja cits ar citu par medību laukiem un iegūtajām zvērādām. Radās un juka laukā «apvienības» un «savienības». Kad tika līdz medījumu sadalei, tie, kas nupat bija sabiedrotie, kļuva par nesamierināmiem ienaidniekiem. Uz Zemes runāja par sadarbību kosmosā, bet šeit straumēm plūda asinis. Tomēr jāatzīmē, ka tāds liktenis jau piemeklēja ne tikai Aostu vien … Tā bija arī uz Zemes, kad izceļotāji no vecās Eiropas atklāja aiz okeāniem jaunus kontinentus.

Es sākumā biju «brīvais mednieks», tad biju spiests pievienoties vienam no gangiem. To vadīja uzņēmīgs un drosmīgs vīrs. Te, šajā līča krastā, bija mūsu bāze un mūsu «galvaspilsēta». Drīz vien tā kļuva par prāvu ciematu. Izspieduši citus gangus, mēs kļuvām noteicēji par veselu puslodi. Mums uzradās pat savs starpplanētu kuģis sakariem ar Zemi. Daudzi «mednieki» nodibināja ģimenes. Sajā ciematā dzīvoja sievietes, bērni . . . Taču situācija sāka mainīties. Pirmos gadus galvenokārt tika medīti lielie mežazvēri — un visvērtīgākais ieguvums bija rindli. To kļuva arvien mazāk. Mēs jau tikai iznīcinājām vien. Kolonijā sākās dumpošanās . . . Man izdevās apvienot neapmierinātos un . . . Vārdu sakot, es tiku par ganga vadoni. Mans priekštecis uzskatīja, ka labāk ir atgriezties uz Zemes. Mums neatlika nekas cits kā pārorientēties uz sīkiem medījumiem . . .— Inspektors pēkšņi apklusa un paskatījās atpakaļ.

— Vai sīkie medījumi bija … viņi ?— Ivars jautāja.

— Viņi arī . . . Pirmām kārtām tieši viņi, jo viņu ādas bija visvērtīgākās. Drīz vien tās kļuva vēl dārgākas nekā rindlu ādas, lai gan rindlus mēs dabūjām arvien mazāk. Atšķirībā no rindlu medībām, kas vienmēr bija riskantas, «sīkie medījumi» tika iegūti viegli un bez dzīvības briesmām. Tās pat nevarēja saukt par medībām. Mēs viņus gluži vienkārši nogalinājām ar rungām, ar dunčiem, un v i ņ i mira klusēdami, nepretodamies. Mūsu kolonija atkal sāka plaukt un zelt, lai gan uz Zemes apvienotās nācijas tolaik jau bija pieņēmušas likumu, kas

' Gang (angļu v.)—banda.

aizliedza patvarīgi iznicināt dzīvās būtnes uz citām planētām.

Bet mums par Zemes likumiem nebija ne silts, ne auksts. Tomēr atmaksa jau tuvojās. Man jāsaka jums, Ivar, ka sākumā rindli nekad mums pirmie neuzbruka. Ievainoti viņi kļuva ļoti bīstami; ja mednieks nebija piesardzīgs vai viņam trūka pieredzes, tāds nereti pats kļuva par upuri. Taču es atkārtoju — rindli pirmie nekad neuzbruka, kaut ari bija ielenkti. Un tad pēkšņi sākās kaut kas dīvains.

Rindli metās virsū medniekiem, kuri uzglūnēja citiem medījumiem. Kā izrādījās, uz Aostas rindlu nepavisam nebija tik maz. Var jau būt, ka viņi bija iemācījušies bēguļot no mums. Visbiežāk rindli uzbruka no slēpņiem vai arī naktī lauka nometnēm. īsā laikā gāja bojā ļoti daudzi viri, to vidū bija ne mazums vecu un pieredzējušu mednieku. Sacēlās īsta panika. Cilvēki baidījās iziet no ciemata. Pat labi bruņotas mednieku grupas atgriezās tukšām rokām, un itin bieži tās vairs nebija arī pilnā sastāvā. Mēs sapratām, ka mums ir pieteikts karš, un nolēmām dot prettriecienu. Par galveno ienaidnieku uzskatījām rindlus — un tā bija pirmā liktenīgā kļūda . . .

Es tieši tobrīd grasījos lidot uz Zemi ar vērtīgo kažokādu kārtējo partiju. Uz gaisakuģa bija vēl brīvas vietas, un es piedāvājos paņemt līdzi sievietes un bērnus. Ne jau tāpēc, ka mēs baidītos par viņu likteni, bet viņu apsardze saistīja daļu mednieku. Diemžēl daudzas nepiekrita lidot man līdzi, un es neuzstāju. Tā bija otrā liktenīgā kļūda, jo izglābās vienīgi tās, kas aizlidoja . . .

Pārējo es uzzināju tikai tiesā — kad mani tiesāja. Mani arestēja, tiklīdz biju atgriezies uz Zemes. Zvērādas, ko pēdējā gadā ar tādām pūlēm bijām ieguvuši, tika konfiscētas. Man piesprieda ilgstošu ieslodzījumu. Tagad jau vairs nav būtiski, kā mūs izdevās atmaskot — mums bija daudz konkurentu un skauģu. Svarīgs ir kas cits: tiesā es pirmo reizi izdzirdēju par zinātnieku ideju, ka uz mazajām planētām, arī uz Aostas, daži iemītnieki ir saprātīgas būtnes. Bet garajā apsūdzībā tika uzrādīts, ka es esmu vainīgs arī visu uz Aostas atstātās kolonijas locekļu bojāejā. Atklājās, ka drīz pēc mūsu starta no Aostas, kad apvienotā mednieku vienība bija devusies meklēt rindlus, liels to bars — bet varbūt vienība? —

naktī bija uzbrukuši kolonijai. Tikai dažiem cilvēkiem bija izdevies tikt līdz laivām un izbraukt jūrā, bet arī viņi vētrā bija gājuši bojā.

Tie, kui'i palika krastā, krita par upuri rindliem, kas pirms aiziešanas sagrāva visas ciemata celtnes līdz pašiem pamatiem. Bija nonāvēti arī mednieki. Rindli bija uzbrukuši mežā viņu nometnei un iznīcinājuši visus līdz pēdējam.

Bet šeit,— Inspektors norādīja lejā uz līča krastu,— vētras ir paveikušas postījumus līdz galam. Smiltis ir apglabājušas ciemata drupas, un tikai tad, ja saule atrodas izdevīgā stāvoklī, var kaut ko atšķirt. Skatieties, kamēr es stāstīju, saule ir noslīgusi zemāk — un nekas vairs nav redzams.

— Es ievēroju,— sacīja Ivars,— ka kontūras smiltīs izzuda, kad jūs stāstījāt par rindlu nakts uzbrukumu.

— Bet varbūt tur nekas nemaz nebija redzams,— Inspektors nopūties klusu sacīja,— varbūt mums viss tikai rēgojās?

Ivars neko neatbildēja, un nu viņi abi sēdēja un klusēja.

— Tas viss ir ļoti jocīgi,— beigu beigās sacīja Ivars.— Ja rindli spējuši iznīcināt ciematu, tas nozīmē, ka viņu bijis daudz, bet jūs teicāt, ka viņu gandrīz nav palicis, kad jūs sākāt medīt tos . .. mazos . . .

— Arī man tā ir mīkla,— Inspektors piekrita,— tāpat kā šīs pasaules iemītnieku saprāts. Zinātnieki ne reizi vien ir kļūdījušies . . .

— Vai rindli bija plēsoņas?

— Viņus uzskatīja par plēsoņām, lai gan galvot nevaru. . . Viņu gaļa ir ēdama, bet, kad mēs viņus uzšķērdām, kuņģos atradām augu barības atliekas. Un atšķirībā no mums rindli nekad neaprija savus upurus.

— Jā, tas ir ļoti, ļoti savādi,— Ivars atkārtoja.— Rindli pirmie nav uzbrukuši, paši ir iznīcināti, bet piepeši uzradies liels pulks un uzbrucis. Un tad viņi no jauna nozuduši, lai gan neviens viņus nav vairs nogalinājis. Kādi viņi tomēr izskatījušies? Jūs taču, Inspektor, esat viņus redzējis tuvumā?

— Kādi viņi izskatījās?— Inspektors paberzēja pieri.— Tas ir jocīgi, es skaidri iztēlojos, kāda bija viņu āda, spalva, bet kādi bija viņi paši. . . Tūlīt . . .— Viņš

apklusis novērsās un piepeši pavisam citā balsī, kurā skanēja izbrīns un atvieglojums, teica:— Ā-ā, skatieties, kādi viņi izskatījās!

Ivars palūkojās atpakaļ un sastinga. Tikai dažus soļus viņiem aiz muguras tupēja milzīgs zvērs. Tas slējās pāri viņiem kā kalns, rudi violetas kažokādas kalns, ko vainagoja plats purns ar apaļām, augšup saslietām ausīm. Viņš sēdēja kā kaķis uz saliektām pakaļkājām, priekšējās, kas izskatījās kā masīvas, ar ādu apvilktas kolonnas, pievilcis klāt un apņēmis ar garu, pūkainu asti. Tās gals bija tumšs un nervozi raustījās, platais, melnais deguns piesardzīgi ošņāja gaisu, lielās dzintarkrāsas acis uzmanīgi viņus no augšas vēroja.

— Nebaidieties,— Inspektors mierīgi sacīja,— viņi nekad neuzbrūk pirmie . . . Bet šis te — viņš gluži vienkārši ir atnācis man pakaļ . . . Sēdiet mierīgi, es — es pats pieiešu pie viņa.

— Nē, nē,— Ivars čukstēja.— Nekustieties! Varbūt viņš aizies . . . Turklāt, vai dzirdat, ceļas vējš, mēs pielēk- sim kājās un mēģināsim pacelties gaisā, aizplanēt uz ieleju, kur ir spārngrieži. Varbūt pagūsim . . .

— Ko jūs runājat!— Inspektora balsī skanēja izsmiekls.— Viņi lec vismaz piecdesmit metru. Tas viss ir velti . . . Jums nekas nedraud. Man turpretī ar viņu ir savi rēķini . . . Novērsieties un neskatieties uz to pusi, bet es iešu . . . Dzīvojiet laimīgi abi ar Leu,— viņa balss trīsēja,— palieciet sveiks!

— Nē jel! — iekliedzās Ivars, saķēris Inspektoru aiz rokas.— Es jūs nelaidīšu! Neejiet!

Zeltaini violetais zvērs pakustināja masīvo galvu un, pieri saraucis, pavērsa skatienu no Inspektora uz Ivaru un atpakaļ. Viņa dzintarkrāsas acis samiedzās, bet melnais astes gals sāka vēl ātrāk kustēties.

— Izbeidziet!— Inspektors stingri noteica.— Klausiet!— Viņš strauji atbrīvoja roku un piecēlās.— Neuzdrīkstieties pakustēties! Tā ir pavēle! Novērsieties!— Inspektors paspēra soli uz zvēra pusi.

— Nē,— Ivars čukstēja,— nē, es negribu . . .

Ar mokām pārvarēdams vājumu, Ivars piecēlās kājās, kas pēkšņi bija kļuvušas kā no vates, un pagriezās pret briesmoni. Inspektors jau bija pusceļā.

— Paklausies, rindl,— Ivars iekliedzās, atliecis galvu,— neaiztiec viņu! Lūdzu! Viņš ir visu sapratis. Neaiztiec! Es tevi lūdzu!

Platais, melnais deguns pakustējās, ošņādams nepazīstamās smaržas. Rindls samiedza acis un piepeši pavēra sārto rīkli garās, saldās žāvās. Nozibēja asu, žilbinoši baltu zobu rinda, garās ūsas atvirzījās pie apaļajām ausim. Aizvēris rīkli, rindls paskatījās lejup uz Inspektoru. Ivaram šķita, ka apaļo, dzelteno acu skatienā nav ļaunuma, tajā vairāk bija neizpratne, varbūt pat garlaicība.

Piepeši melnais deguns vēlreiz notrīsēja, saraucās, dzin- tarkrāsas acis atkal samiedzās — un rindls skaļi nošķaudījās.

Inspektors, kas bija paguvis aizsegties ar elkoni, tik tikko noturējās kājās. Rindls uzmeta viņam paviršu skatienu, pakāpās atpakaļ, nicīgi nopurināja priekšķepas un, spēji pagriezies, nozuda aiz kokiem.

Ivars atguvās pirmais. Atvilcis elpu, viņš paspēra soli uz Inspektora pusi un pačukstēja:

— Redzat nu, viņš ari saprata . . . Tagad labi ātri prom! Skriesim!

Inspektors neatbildēja. Galvu nodūris, viņš klusēdams sekoja Ivaram.

Kad viņi bija pacēlušies gaisā, pūkaina, ruda bumba izripoja no krūmāja uz zemesraga, izlocījās, notupās uz īsajām pakaļkājām un, paslējusi pret debesim garo, tumšo snuķi, ilgi noraudzījās viņiem pakaļ. Pēc tam paplikšķināja ar priekšķepām sev pa vēderu, paslēja gaisā pūkaino asti un nozuda krūmos.

Rezervāta bāzē Inspektors un Ivars atgriezās tumsā. Lea gaidīja viņus verandā. Apkampdama Ivaru, viņa pačukstēja:

— Es ļoti uztraucos. Dons pārraidīja, ka redzējis ziemeļos svaigas rindla pēdas . . .

— Jā, es zinu,— sacīja Ivars.— Mēs tur bijām. Es lasīju viņa ierakstus. Šķiet, ka rindli nav gluži tādi, kā mēs domājām, mīļā . . . Mēs laikam viņus vairs neredzēsim.

Lea smaidīdama viņu uzlūkoja.

— Vēl viens solis pretī kontaktam, vai nav tiesa? Viņiem jātic mums . . . Jātic . . . Un vai tu zini — šodien atgriezās putni. Bet viņš? … — Lea pameta ašu skatienu uz Inspektoru.

— Viņš . . .— Ivars pasmaidīja, bet neko vairāk neteica, tikai skatījās uz Leu.

Viņa saprata un klusu iesmējās.

— Tātad šodien viņš gulēs mierīgi.

— Jā, un rīt pametīs Aostu uz visiem laikiem . ..