TURI KURSU UZ RIETUMIEM

Dari ko darīdams, turi kursu uz rietu­miem, turi kursu uz rietumiem!

No Locijas kapteiņiem,

kas brauc apkārt Nomas ragam

Septiņas nedēļas «Mērija Rodžersa» mētājās viļņos uz piecdesmitā dienvidu platuma grāda starp Atlantijas un Kluso okeānu, bet tas nozīmēja, ka tā veselas septiņas ne­dēļas veltīgi pūlējās apbraukt Hornas ragu. Septiņas ne­dēļas tā vai nu cīkstējās ar vētru, vai bēga no vētras, tikai vienu reizi kuģis pēc sešu nedēļu ilgas briesmīgas aukas atrada patvērumu pie bargajiem Ugunszemes kras­tiem un, ņirbu vilnīšu nests, negaidītajā bezvējā tikko ne- sašķīda pret klintīm. Septiņas nedēļas kuģis bija spēko­jies ar bangām pie Hornas raga un pats ticis pamatīgi apdauzīts. Kuģis bija būvēts no koka, un no nepārtrauk­tajiem viļņu triecieniem bija radusies sūce, tā ka divreiz dienā sargmatroži nomainīja cits citu pie sūkņiem.

«Mērija Rodžersa» bija nogurusi, komanda bija nogu­rusi, un lielais Dens Kallens, kapteinis, arī bija noguris. Viņš varbūt bija noguris vairāk par visiem, jo uz viņu guļas atbildība par so titānisko cīņu. Viņš gulēja reti un lais paš.i . retajās reizēs neizģērbies. Naktīs viņš klīda pa klaju ka milzīgs, drukns, spēcīgs rēgs, trīsdesmit gadu juras vagojot, saulē nodedzis un spalvains kā orangutans. Viņu nemitīgi vajāja viena doma — rinda no Locijas kap­teiņiem, kas brauc apkārt Hornas ragam: «Dari ko darī­dams, turi kursu uz rietumiem, turi kursu uz rietumiem!» Sie vārdi viņu bija apsēduši. Viņš nedomāja ne par ko citu, tikai reizumis nolādēja dievu par to, ka tas uzsūtījis tik riebīgu laiku.

«Turi kursu uz rietumiem!» Viņš tiektin tiecās uz Hornu, nezin cik reižu pagrieza kuģi_ gan šā, gan tā, bet nepie­ejamais zemesrags aizvien vēl tapat rēgojas vai nu zie­meļaustrumos, vaī ziemeļaustrumos uz ziemeļu pusi. Un ikreiz nolādētais rietenis atpūta viņu atpakaļ un dzina uz austrumiem. Kapteinis pārvarēja brāzmu pēc brāzmās, novirzījās uz dienvidiem līdz sešdesmit ceturtajam grā­dam, iekuldamies Antarktīdas peldošajā ledu, un bija gatavs atdot pašam nelabajam dvēseli par to, lai kaut maz­lietiņ pavirzītos uz rietumiem, lai kaut drusku uzpūstu ceļavējš. Taču kuģi dzina uz austrumiem. Galīgi izmisis kapteinis mēģināja izbraukt pa Lemēra jūras šaurumu. Pusceļā uzpūta ziemeļrietumu vējš un barometrs nokrita līdz divdesmit astoņi astoņdesmit astoņi, kapteinis pa­griezās un, ciklona dzīts, drāzās, gandrīz uztriekdams «Mēriju Rodžersu» virsū melnajiem klinšu ilkņiem. Divas reizes kuģis gāja uz rietumiem, uz Diego Ramiresa klin­tīm, turklāt vienu reizi to paglāba kapteinis, pārtraukumā starp divām sniega vētras alpām tieši priekšā ceturtdaļ- jūdzes attālumā ieraudzīdams bojā gājušu kuģu karkasus.

Vējš! Kapteinis Dens Kallens pārcilāja atmiņā visus trīsdesmit uz jūras pavadītos gadus, bet tādu vēju ne­atcerējās redzējis. Kamēr viņš par to domāja, viļņi mētāja «Mēriju Rodžersu» augšup un lejup un visbeidzot pēc kādas pusstundas iegremdēja ūdenī līdz pašam klājam. Jauno grotburu un pavisam jauno klīveri vējš norāva kā zīdpapīru, bet piecas ar dubulttrosēm ierēvētas un nostip­rinātās buras noplēsa no rājām un saplosīja lupatu lupa­tās. Sajā nakti «Mērija Rodžersa» vēl divas reizes iegrima ūdenī un falšbortā tika izsisti caurumi, lai kaut mazliet atbrīvotu klāju no ūdens, kas gāzās virsū kuģim.

Apmēram reizi nedēļā kapteinis Dens Kallens redzēja sauli. Reiz dienas vidū tā spīdēja veselas desmit minūtes, bet desmit minūtes vēlāk no jauna sāka trakot vētra, abas sardzes rēvēja buras, un visu savā baltajā tumsā ietina spēcīgs sniega vētras brāziens. Reiz kapteinis Dens Kallens divas nedēļas nevarēja noteikt kuģa atrašanās vietu. Ja vien tālumā nepavīdēja zeme, viņam reti kad izdevās noteikt to precīzāk par pusgrādu, tāpēc ka sauli un zvaigznes aizsedza mākoņi un tumsā neko nevarēja saskatīt. Tumsa kā pelēks līķauts bija ietinusi visu pa­sauli. Pelēki bija mākoņi, svina pelēki bija nemierīgie viļņi, uz kūpošajām viļņu mugurām virmoja pelēkas pu­tas; pat retie albatrosi šķita pelēki, un baltās pārslas zem drūmā debesu apsega kļuva pelēkas.

Ari dzīve uz «Mērijas Rodžersas» bija pelēka — pelēka un drūma. Matrožu sejas bija zilganpelēkas, nedzīstoši pušumi un augoņi sagādāja viņiem neciešamas sāpes. No ļaudīm bija palikušas pāri ēnas. Visas septiņas nedēļas, vienalga, kur viņi atradās, kubrikā vai uz klāja, mugurā viņiem bija slapjas drēbes. Viņi bija aizmirsuši, ko no­zīmē izgulēties, ik pa laikam atskanēja komanda: «Visi uz klāja!» Gulēja saraustītā, caurā miegā, nenovilkuši eļļja- kas un ik brīdi gaidīdami parasto komandu. Ļaudis bija tā noguruši un nodzīti, ka vienas sardzes darbu vajadzēja veikt abām. Tāpēc arī matroži gandrīz nepārtraukti at­radās uz klāja. Bet izvairīties no darba nevar pat matroža ēna. Vienīgi ja nu kāds lauzis kāju, tad viņš tiek vaļā no darba. Tādu jūras sakropļotu un izmocītu uz kuģa bija divi.

Arī Džordžs Dortijs drīzāk atgādināja ēnu nekā cilvēku. Vi ņš bija vienīgais pasažieris un kuģa īpašnieka draugs, un viņš bija devies šajā ceļojumā, lai uzlabotu veselību. Tomēr septiņas Hornas raga tuvumā pavadītās nedēļas nebija nākušas viņam par labu. Garajās, mokpilnajās naktīs viņš elsa un sēca savā kajītē, bet, iznācis uz klāja, bija tā satuntuļojies, lai būtu siltāk, ka līdzinājās apkārt- staigājoša lupatu tirgotāja veikaliņam. Dienā, kad viņš pusdienoja kajītē, kur šūpodamās tumsu klīdināja nepār­traukti degošas laternas, Dortijs izskatījās tikpat zilgan­pelēks kā visslimākais un visnelaimīgākais matrozis kub- rikā. Viņu neielīksmoja arī iepretī otrpus galda sēdošais kapteinis Dens Kallens. Drūmi viebdamies, kapteinis gre­moja un nebilda ne vārda. Viņš viebās, domādams par dievu, un pie kaira kumosa klusībā atkārtoja: «Turi kursu uz rielumiem!* Raugoties uz šo smagnējo, spalvaino tē- vaini, džordžam Dorlijam pārgāja ēstgriba. Kapteinis uzlūkoja cilvēku kā bibeles Jonasu par visu nelaimju cēloni un katra ēdienreizē atgādināja to viņam, mezdams grīnus skatienus te uz dievu, te uz savu pasažieri.

Ari vecākais palīgs nerosināja Dortija ēstgribu. Džošua Higinss, jūrnieks pēc profesijas un aicinājuma, bet pēdē­jais žūpa pēc spējām, bija nesavaldīgs, nekaunīgs, bez­jūtīgs un patmīlīgs gļēvulis, cilvēks bez sirds; viņš kā no nāves baidījās no Dena Kallena un terorizēja matrožus, kuri zināja, ka viņam aiz muguras stāv kapteinis — likumdevējs un žandarms, kungs un pavēlnieks, kas viens pats ir vesela duča uzpūtīgu bocmaņu vērts. Sajā tra­kajā laikā pasaules dienvidu nomalē Džošua Higinss vairs nemazgājās. Viņā netīrā fizionomija galīgi sabojāja Dor- tijam ēstgribu. Citreiz kapteinim Kallenam būtu dūries acīs, ka palīgs grēko pret tīrību, un viņš būtu bildis kādu vārdu, taču tagad kapteini nodarbināja viena doma: «Turi kursu uz rietumiem!» — un viņš neievēroja neko, kam ar to nebija sakara. Vai palīgam bija tīra vai netīra mute, kuģa kurss no tā nemainījās. Vēlāk, kad būs sasniegts piecdesmitais dienvidu platuma grāds Klusajā okeānā, Džošua Higinss mudīgi nomazgāsies. Bet kopkajītē, kur pagaidām, kamēr laternās iepildīja petroleju, laternu gaismu nomainīja pelēka krēsla, Džordžs Dortijs sēdēja starp kapteini un viņa palīgu — starp tīģeri un hiēnu — un brīnījās, kāpēc dievs viņus radījis. Otrais palīgs Metjū Tērners bija īsts jūrnieks un īsts cilvēks, taču viņa sa­biedrībā Džordžs Dortijs nerada mierinājumu, jo otrais palīgs pusdienoja viens, kad pārējie bija paēduši.

Sestdien, divdesmit ceturtajā jūlijā, no rīta pamodies, Džordžs Dortijs juta, ka kuģis ir atdzīvojies un iet uz priekšu. Izgājis uz klāja, viņš ievēroja, ka «Mēriju Ro­džersu» dzen spēcīgs dienvidrietumu vējš. Neierēvētas bija palikušas tikai apakšējās marsburas un fokbura. Kad Dor­tijs parādījās uz klaja, misters Tērners iekliedza viņam ausi, ka vairāk kuģis nevar izturēt un tomēr iet ar četr­padsmit mezglu ātrumu. Un viņi turēja kursu uz rietu­miem. Beidzot «Mērija Rodžersa» tiks apkārt Hornas ra­gam … ja vien pieturēsies šis vējš. Misters Tērners staroja. Drīz cīņa būs galā. Turpretī kapteinis Kallens ne­maz nestaroja. Iedams, garām Dortijam, viņš drūmi pa- blīnēja. Kapteinis Kallens baidījās parādīt dievam, ka šis vējš viņu iepriecina. Viņš uzskatīja, ka dievs ir ļauns, un sirds dziļumos ticēja, ka dievs nevilcinoties aizvāktu šo vēju un uzsūtītu pamatīgu auku no rietumiem,_ ja vien zinātu, cik tas viņam, Kallenam, nepieciešams. Tāpēc viņš staigāja dieva priekšā uz pirkstgaliem un, cenzdamies apslēpt savu prieku, rauca pieri un murmulēja lāstus, tā­dējādi maldinādams dievu, jo no cita neviena Denam Kal­lenam nebija bail.

Visu sestdienu un svētdienas nakti «Mērija Rodžersa» traucās uz rietumiem. Ātrums visu laiku bija četrpadsmit jūdzes, tā ka līdz svētdienas rītam kuģis bija nogājis trīssimt piecdesmit jūdzes. Ja vējš noturēsies, kuģis tiks apkārt Hornas ragam, bet, ja kaut kur no ziemeļrietumiem vai ziemeļiem uznāks auka, «Mērija Rodžersa» tiks at­sviesta atpakaļ un visu vajadzēs sākt no jauna kā pirms septiņām nedēļām. Un svētdienas rītā vējš patiešām sāka rimties. Viļņi noplaka. Abas sardzes bija uz klāja un, cik ātri vien varēdamas, vilka augšā visas buras. Bet kaptei­nis Kallens gandarīts staigāja pa klāju, kūpināja lielu cigāru un uzvaroši smaidīja, it kā justos iepriecināts, ka vējš ir rimies, bet sirds dziļumos lādēja dievu, kas atņē­mis spēku ilgi gaidītajam vējam. «Turi kursu uz rietu­miem!» Viņš to darīs, ja vien dievs neiejauksies. Slepenībā viņš atkal bija ar mieru atdot dvēseli pašam nelabajam, ja tas palīdzētu tikt apkārt Hornas ragam. īstenībā viņš ticēja vienīgi dievam, kaut gan pats to nemaz nezināja. Un šajā ačgārnajā ticībā dievs viņam bija pats Tumsas Valdnieks. Kapteinis Kallens pielūdza velnu, bet sauca to citā vārdā, un tas bija viss.

Pusdienas laikā, kad bija nosistas astoņas glases, kap­teinis Kallens pavēlēja uzvilkt bombramburu. Nevienu reizi šajās aizvadītajās nedēļās matroži nebija rāpušies mastā tik veicīgi. Viņi strādāja aizgūtnēm ne vien tāpēc, ka kuģis gāja uz rietumiem, — laipnā saule apspīdēja viņus un sildīja stingos ķermeņus. Džordžs Dortijs stāvēja bla­kus kapteinim Kallenam, satuntuļojies mazāk nekā pa­rasti, uzsūkdams ilgoto siltumu un vērodams notiekošo.

Un tad tas notika. No boinbramrājas atskanēja klie­dziens:

— Cilvēks aiz borta!

Kāds iemeta jurā glābšanas riņķi, un tajā pašā mirklī pūpē stāvošie sadzirdēja otrā palīga spalgo, valdonīgo balsi:

Stūri pa vējam!

stūresvīrs pat nepakustējās. Viņš zināja labāk, jo vi­ņam blakus stavēļa kapteinis Dens Kallens. Viņš labprāt būtu pagriezis stūri par vienu grādu, par visiem trīssimt sešdesmit grādiem, jo jūrā slīka viņa biedrs. Viņš uzmeta skatienu kapteinim Denam Kallenam, bet kapteinis ne acu nepamirkšķināja.

— Pa vējam! Griez pa vējam! — uzskriedams uz til­tiņa, ierēcās otrais palīgs, bet apstājās un noklusa, ierau­dzījis pie stūres Denu Kallenu. Kapteinis tikai pakšķināja savu cigāru un neteica ne vārda. Matrozis jūrā palika aizvien tālāk un tālāk. Viņš bija noķēris glābšanas riņķi un turējās pie tā. Visi klusēja. Neviens pat nepakustējās. Uz rājām sakāpušie matroži šausmās raudzījās lejup. Bet «Mērija Rodžersa» traucās uz priekšu, uz rietumiem. Mēmā klusumā pagāja mokoši gara minūte.

— Kurš tas bija? — jautāja kapteinis Kallens.

— Mopss, ser, — steigšus atbildēja stūresvīrs.

Mopsam uzgāzās virsū vilnis, un uz brīdi viņš nozuda zem ūdens. Viļņi bija lieli, tomēr tās nebija bangas. Maza laiviņa būtu itin viegli noturējusies tādā jūrā, un «Mērija Rodžersa» būtu itin viegli tuvojusies nelaimīgajam, taču kuģis nevarēja vienlaikus tuvoties viņam un turēt kursu uz rietumiem.

Pirmo reizi mūžā Džordžs Dortijs pieredzēja īstu dzī­vības un nāves traģēdiju — nekrietnu traģēdiju, kad pret dažām rietumu garuma jūdzēm svaru kausos bija mests nezināms matrozis, vārdā Mopss. Sākumā Dortijs bija skatījies uz viļņu varā nokļuvušo matrozi, bet tagad viņš skatījās uz Denu Kallenu, bet šis spalvainais, tumsnējais tēvainis, kas lēma par dzīvību un nāvi, smēķēja savu ci­gāru.

Kapteinis smēķēja vēl vienu mokoši garu minūti. Tad viņš izņēma cigāru no mutes, vispirms paskatījās uz «Mē­rijas Rodžersas» takelāžas apaļkokiem, pēc tam uz jūru.

— Pievilkt bombramburas! — viņš uzsauca.

Pec piecpadsmit minūtēm viņi sēdēja kajītē pie galda, uz kura bija salikts ēdiens. Džordžam Dortijam vienā pusē sēdēja Dens Kallens — tīģeris, otrā pusē — Džošua Hi­ginss — hiēna. Visi klusēja. Augšā matroži pievilka trim- seļus. Džordžs Dortijs dzirdēja viņu kliedzienus, bet acu priekšā visu laiku rēgojās par Mopšu iesauktais matrozis, sveiks un vesels pieķēries pie glābšanas riņķa jūdzēm tālu aizmugurē izmirušajā okeānā.

— Kapteini Kallen, — sacīja Dortijs, — jūs esat šī kuģa komandieris, un man nepiedien spriest par jūsu rīcību. Bet vienu gan es jums teikšu: viņā saulē jums būs karsti.

Kapteinis pat nesarauca pieri. Kallena balsī skanēja nožēla, kad viņš atbildēja:

— Pūta spirgts vējš. Matrozi glābt nebija iespējams.

— Viņš nokrita no bombramrājas! — dedzīgi iesaucās Dortijs. — Tobrīd vilka augšā bombramburas. Bet pēc piecpadsmit minūtēm jūs jau vilkāt augšā trimseļus.

— Pūta taču spirgts vējš, vai ne, mister Higins? — teica kapteinis, pagriezdamies pret vecāko palīgu.

— Ja jūs būtu pagriezis kuģi, tas būtu zaudējis āt­rumu, — atbildēja palīgs. — Jūs rīkojāties pareizi, kap­teini Kallen. To matrozi tik un tā nebūtu izdevies glābt.

Džordžs Dortijs neko neatbildēja, un pusdienojot tā arī neviens neierunājās. Bet pēc tam Dortijs ēda savā kajītē. Redzot pasažieri, kapteinis Kallens vairs nerauca pieri, kaut gan viņi nepārmija ne vārda, kamēr «Mērija Rodžersa» steidza uz ziemeļiem, uz siltākiem ūdeņiem. Pēc nedēļas Dens Kallens satika Dortiju uz klāja.

— Ko jūs domājat darīt, kad ieradīsimies Sanfran­cisko? — viņš bez aplinkiem noprasīja.

— Domāju dabūt orderi jūsu arestam, — Dortijs mie­rīgi atbildēja. — Domāju apsūdzēt jūs slepkavībā un re­dzēt jūs pakārtu.

— Jūs esat milzīgi pašpārliecināts, — kapteinis zobga­līgi atteica, apgriezdamies uz papēža.

Pagāja vēl viena nedēja. Kādu rītu Džordžs Dortijs stāvēja pūpes priekšā uz trapa, kā parasts, pārlaizdams acis klājam. «Mērija Rodžersa» traucās, spēcīga vēja dzīta. Visas buras bija uzvilktas, arī priekšburas bija pie­pūstas. Kapteinis Kallens staigāja pa pūpi. Viņš staigāja bezrūpīgi, iesānis skurstīdamies uz pasažieri. Dortijs ska­tījās uz otru pusi, pabāzis no lūkas galvu un plecus, un kapteinis redzēja tikai viņa pakausi. Kapteinis žigli pa­raudzījās uz priekšburas bloku un Dortija galvu un ap­lēsa attālumu. Pēc tam viņš palūkojās apkārt. Neviens neskatījās uz šo pusi. Pakaļgalā šurpu turpu soļoja Džo­na Higinss, bet tas nupat bija pagriezis viņiem muguru un gāja prom Kapteinis strauji noliecās un norāva no tapas priekšburas šoti. Smagais bloks nozibēja gaisā, sadragāja Dortija galvu kā olas čaumalu un sāka žvangoties ka vezeklis, bet bura sāka plandīties un plaukšķēt vējā. Džošua Higinss pagriezās, lai redzētu, kas noticis, un kapteinis izgāza pār viņu nešpetnu lamu straumi.

- Es pats nostiprināju buru, — palīgs taisnojās, kad kapteinis uz brīdi bija apklusis, — un vēl otrreiz aizmetu šoti aiz tapas, lai būtu drošs. Skaidri atminos.

— Nostiprināji? — kapteinis atbrēca, lai dzirdētu sar­dzes vīri, kas centās satvert vējā plederējošo buru, ka­mēr tā nebija saplēsta lupatās. — Tu jau savu vecmāmiņu nespēji nostiprināt, jēlnadzi tāds! Ja jau tu tā nostiprināji to buru, kāda velna pēc tad tā neturējās? To es gribētu zināt. Kāda velna pēc tā neturējās, ko?

Palīgs bubināja kaut ko nesaprotamu.

— Muti ciet! — Tāds bija kapteiņa Kallena galavārds.

Pēc pusstundas viņš bija tikpat izbrīnināts kā visi pā­rējie, kad pie trapa apakšējiem pakāpieniem atrada

Džordža Dortija līķi. Pievakarē savā kajītē viņš kuģa žur­nālā sadzejoja šādu ierakstu:

«Vēja brāzma aiznesa jūrā no masta otrās klases mat­rozi Kārli Bruņu. Tai laikā plosījās vētra un kuģa dro­šības labad es to neuzdrīkstējos pagriezt pret vēju. Tādā vētrā nebija iespējams arī nolaist glābšanas laivu.»

Otrā lappusē viņš ierakstīja:

«Ne reizi vien tiku brīdinājis misteru Dortiju, ka viņam draud briesmas, jo viņš ir neuzmanīgs uz klāja. Reiz teicu viņam, ka vienā jaukā dienā bloks sadragās viņam galvu. Pavirši nostiprinātā joka šote bija par iemeslu nelaimes gadījumam, ko visi dziļi nožēlo, tāpēc ka misters Dortijs bija mūsu visu mīlulis.»

Kapteinis Dens Kallens ar sajūsmu pārlasīja savu daiļ­darbu, nosusināja tinti un aizvēra žurnālu. Viņš aizde­dzināja cigāru un skatījās kajītes sienā. Viņš juta, ka «Mērija Rodžersa», vienmērīgi šūpodamās, traucas pa viļ­ņiem, un zināja, ka tā veic deviņus mezglus. Kapteiņa melnējā, bārdas rugājiem noaugusī seja izplūda apmieri­nātā smaidā. Lai nu kā, bet Hornas ragam apkārt viņš bija ticis un dievu ap stūri bija'apvedis.

Ārsts Biknels bija apbrīnojami labsirdīgā noskaņojumā. Tīras nejaušības, mazas neuzmanības dēļ — ne vairāk — pagājušajā naktī bija nomiris cilvēks, kas būtu varējis palikt dzīvs. Lai gan tas bija tikai matrozis, viens no neskaitāmajiem rušķiem, slimnieku uzņemšanas telpas pār­zinis visu rītu sēdēja kā uz adatām. Ne tāpēc, ka viņu uztrauktu pats nāves fakts, jo viņš pārāk labi pazina ārstu, bet tieši tāpēc, ka operācija bija izdevusies lie­liski. Viena no sarežģītākajām ķirurģiskajām operācijām bija izdarīta tikpat veiksmīgi, cik prasmīgi un pārdroši. Tālāk jau viss bija atkarīgs no aprūpes, slimnieku kopē­jam un pārziņa. Un cilvēks nomira. Tikai maza neuzma­nība, bet ar to pietika, lai ārsts Biknels izgāztu uz viņu savas dusmas un padarītu visam personālam darbu ne­ciešamu divdesmit četras stundas.

Bet, kā jau minēts, ārsts Biknels bija apbrīnojami lab- sirdīgā noskaņojuma. Kad pārzinis, bailēs drebēdams, pavestija viņam, ka matrozis šķīries no dzīves, pār ārsta lūpām nenāca neviens nosodošs vārds; nē, ārsts paklu­sam dungoja kādu dziesmiņu, un viņa cieši sakniebtās lupas pavērās tikai tāpēc, lai jautri apvaicātos par paša pārziņā pirmdzimtā veselību. Pārzinis, domādams, ka ārsts vēl nav atjēdzis, par ko īsti ir runa, atkārtoja savu sakāmo.

— Jā, jā, — nepacietīgi atteica ārsts Biknels, — es sapratu. Bet kā iet Semper Idem? Vai viņu var izrakstīt?

— Jā. Viņam patlaban palīdz apģērbties, — atbildēja pārzinis, pievērsdamies atkal saviem pienākumiem un bū­dams apmierināts, ka ar jodu piesātinātajās sienās vēl valda miers.

Semper Idem izveseļošanās ārstam Biknelam bija pil­nīgi atsvērusi matroža zaudējumu. Cilvēka dzīvība viņam neko nenozīmēja, gādāt par to bija viņa profesijas pārstāvju nepatīkams, bet neizbēgams pienākums, toties smagie gadījumi — tie atsvēra visu. Cilvēki, kas Biknelu pa­zina, sliecās saukāt viņu par miesnieku, taču viņa kolēģi bija vienis prātis, ka pār operācijas galdu nekad nav no­liecies drosmīgāks un spējīgāks ārsts. Iztēle viņam nebija spilgta. Viņam bija svešs jebkurš dvēseles saviļņojums, tāpēc viņš neko tādu necieta. Pēc dabas viņš bija no­pietns un pedantisks. Cilvēki viņam bija tikai bandinieki bez individualitātes un personiskas vērtības. Ar smaga­jiem gadījumiem bija citādi. Jo stiprāk cietis bija cilvēks, jo vājāka bija viņa saikne ar dzīvi, jo nozīmīgāks viņš kļuva ārsta Biknela acīs. Viņš varēja kurā katrā laikā apmainīt galma dzejnieku, ko vārdzina kāda pavisam pa­rasta kaite, pret nepazīstamu sakropļotu klaidoni, kas ar savu atteikšanos mirt pārkāpis visus dzīves likumus, tā­pat kā bērns dod priekšroku cirkam, nevis leļļu teātrim.

Tā arī notika gadījumā ar Semper Idem. Ārstu nesais­tīja nedz šā cilvēka noslēpumainība, nedz romantikas aiz­plīvurotā klusēšana, ko dzeltenās preses reportieri bija izbazūnējuši un veltīgi izmantojuši daudzos svētdienas avīžu izlaidumos. Nē, Semper Idem bija pārgriezta rīkle. Lūk, kur tas suns bija aprakts. Tas arī pievērsa ārsta uz­manību. Pārgriezta no vienas auss līdz otrai, un neviens no tūkstoš ķirurgiem nedotu ne tik, cik melns aiz naga, par to, ka viņš varētu palikt dzīvs. Bet, pateicoties pilsētas «Ātrajai palīdzībai» un ārstam Biknelam, viņš vilkšus tika atvilkts atpakaļ pasaulē, no kuras bija ilgojies aiziet. Ārsta darba biedri purināja galvu, kad tika ievests šis pacients. «Bezcerīgi,» viņi teica. Rīkle, balsene, jūga vēna — viss bija pilnīgi pārgriezts, kur nu vēl milzīgais asiņu zudums. Tā, kā tas bija pats par sevi saprotams secinājums, dakteris Biknels lika lietā jaunas metodes un izdarīja kaut ko tādu, kas lika nodrebēt pat pieredzējušiem ārstiem. Un, raugi, cilvēks izdziedinājās!

Tāpēc tajā rītā, kad Semper Idem veselam un atspir­gušam bija jāatstāj klīnika, ārsta Biknela lielisko jutoņu ne par mata tiesu nesagandēja pārziņa atnestā vēsts un viņš turpināja spridzīgi rosīties gar smagi ievainotu bērnu, kam bija uzbraucis virsū tramvajs.

Daudzi droši vien atcerēsies, ka gadījums ar Semper Idem modināja nepieklājīgu, taču gluži dabisku ziņkāri. Viņš bija atrasts kaut kādā nabadzīgā kvartālā ar, kā jau teikts, pārgrieztu rīkli, un asinis bija pilējušas uz galvas apakšēja dzīvokļa iemītniekiem un izjaukušas vi­ņiem godības. Viņš acīmredzot to bija izdarījis stāvot, noliecis galvu uz priekšu, lai uzmestu atvadu skatienu fotogrāfijai, kas bija uz galda, atslieta pret svečturi. Tieši tas arī deva ārstam Biknelam iespēju izglābt viņam dzīvību. Pašnāvnieks bija iecirtis bārdas nazi tik dziļi* ka gandrīz būtu nogriezis sev galvu, ja vien būtu pasviedis to atpakaļ, kā vajadzētu rīkoties, lai darbs būtu nostrādāts līdz galam, un kakls būtu saspringts un asinsvadu elas­tīgās sieniņas izplestas.

Klīnikā pa visu laiku, kamēr viņš piespiedu kārtā at­griezās atpakaļ dzīvē, viņš neizrunāja ne vārda. Neko par viņu nepavēstīja arī rūpīgā izmeklēšana, ko vadīja poli­cijas priekšnieks. Neviens šo cilvēku nepazina un agrāk nekad nebija redzējis, neviens pat nebija dzirdējis par viņu. Viņš piederēja tikai šodienai. Apģērbs un vide rā­dīja, ka viņš ir melnstrādnieks, turpretī pēc rokām varēja manīt, ka darīšana ir ar džentlmeni. Taču netika sadzīts ne raksta galiņš, nekas tāds, kas liecinātu par viņa pa­gātni vai sabiedrisko stāvokli, izņemot vienu ievērības cienīgu priekšmetu.

Šis priekšmets bija fotogrāfija. Ja vien tā kaut cik līdzi­nājās oriģinālam, tad sieviete, kas atklāti raudzījās ska­tītājā, patiešām bija pārsteidzoši skaista. Tas bija ama­tiera uzņēmums, jo uz tā neatrada ne fotogrāfa vārdu, ne ateljē nosaukumu, un šis fakts iedzina detektīvus strup­ceļā. Paspartū stūrī gracioza sievietes roka bija atstājusi slīpu uzrakstu: «Semper, idem, semper fidelis.] » Viņa arī izskatījās pēc tādas. Kā daudzi atceras, viņas seju nebija iespējams aizmirst. Toreiz visas vadošās avīzes publicēja apbrīnojami līdzīgus ziņojumus, kas bija uzrakstīti veikli un atturīgā tonī; taču tas vēl vairāk uzkurināja neapval­dītu ziņkāri un noderēja par atdarināšanas cienīgu pa­raugu neskaitāmiem žurnālistiem.

Tā kā cita vārda nebija, tad_ klīnikas personāls un visi pārējie iesauca izglābto pašnāvnieku par Semper Idem. Tā viņš arī palika Semper Idem. Reportieri, detektīvi un slimnieku kopējas bezcerīgi atmeta viņam ar roku. No viņa nebija iespējams izspiest neviena varda, lai gan dzīvā uguns šā cilvēka acīs liecināja, ka viņa ausis dzird un apziņa uztver katru jautājumu.

1 Vienmēr tā pati, vienmēr uzticīga. (Latīņu v.)

Bet ne jau šī noslēpumainība un romantika interesēja ārstu Biknelu, kad viņš uzkavējās darbā, lai pasacītu savam pacientam dažus atvadu vārdus. Viņš, ārsts, bija paveicis ar šo cilvēku brīnumu, kaut ko ķirurģijas vēsturē tiešām nepieredzētu. Viņam bija vienalga, kas ir šis cil­vēks, un visticamāk bija, ka viņu ceļi nekad vairs ne­krustosies, bet viņš kā mākslinieks, kas skatās uz savu pabeigto garabērnu, gribēja pēdējo reizi palūkoties uz savu roku un prāta darbu.

Semper Idem, klusēja, kā klusējis. Šķita, ka viņš grib ātrāk tikt projām. Ārstam neizdevās izvilkt no šā cilvēka ne pušplēsta vārda, bet tas viņu ne visai uztrauca. Viņš apskatīja atlabstošā slimnieka rīkli, bez steigas un maigi, gandrīz vai tēvišķi aplūkoja neglīto rētu. Skats nebija nekāds patīkamais. Iekaisusi švīka apjoza rīkli — kuram katram varēja likties, ka šis cilvēks nule izņemts no ben­des cilpas, — un nozuda abās pusēs aiz ausīm, radot iespaidu, ka šis ugunīgais loks noslēdzas uz pakauša.

Joprojām tiepīgi klusēdams un ļaudams ārstam sevi ap­skatīt kā savirvēts lauva, Semper Idem pauda vienu vie­nīgu vēlēšanos — pazust no sabiedrības acīm.

— Labi, es jūs vairs neturēšu, — beidzot ierunājās ārsts Biknels, uzlikdams roku slimniekam uz pleca un pēdējo reizi zagšus uzlūkodams savu roku darbu. — Tikai atjaujiet dot jums vienu padomu. Nākamreiz, kad mēģi­nāsiet to darīt, atmetiet galvu atpakaļ, lūk, tā. Nepiespie­diet zodu un nekaujiet sevi kā govi. Iegaumējiet — pre­cizitāte un ātrums. Precizitāte un ātrums.

Par atbildi, ka viņš ir dzirdējis, Semper Idem iezibsnījās acis, un pēc brīža klīnikas durvis aizcirtās aiz viņa.

Todien ārsts Biknels bija ļoti nevaļīgs, un jau gāja uz vakara pusi, kad viņš aizsmēķēja cigāru, gatavodamies atstāt operāciju galdu, uz kura cietēji, šķiet, gribēja gul­ties par visu vari. Bet pēdējais, vecs lupatlasis ar sa­lauztu plecu, jau bija aizvests, un ap ārsta galvu sāka vīties pirmās smaržīgo dūmu vērpetes, kad no ielas pa atvērto logu ielidoja «Ātrās palīdzības» sirēnas skaņas, pēc kurām parādījās neizbēgamās nestuves ar drausmīgo kravu.

— Lieciet uz galda, — ārsts deva rīkojumu, uz brīdi aizgriezies, lai noliktu cigāru drošā vietā. — Kas tur ir?

— Pašnāvība — pārgriezta rīkle, — atbildēja viens no sanitāriem. — Atrasts Morgāna alejā. Maz cerību, man tā liekas, ser. Viņš jau ir gandrīz beigts.

— Ko? Nu, tomēr jāapskata ir.

Viņš noliecās pār cilvēku tieši tajā mirklī, kad pēdējo reizi vāri uzliesmoja un nodzisa dzīvības dzirkstelīte.

— Semper Idem ir atkal atgriezies, — teica pārzinis.

— Jā, — atbildēja ārsts Biknels, — un atkal aizgājis, šoreiz bez kādas ķēpāšanās. Tīri nostrādāts, zvēru pie savas dzīvības, ser, tīri nostrādāts. Ņēmis vērā manu padomu līdz pēdējam. Es te neesmu vajadzīgs. Nesiet uz morgu.

Ārsts Biknels sadabūja savu cigāru un no jauna aiz­dedzināja to.

— Tas, — viņš sacīja pārzinim, izpūtis dūmus, — tas ir atmaksai par' to, kuru jūs aizlaidāt pagājušajā naktī Tagad mēs esam norēķinājušies.


Загрузка...