Uzticība

Džeks Londons UZTICĪBA

Ievilka galus, un «Seattle Nr. 4» lēni atgāja no krasta. Kuģa klāji bija stāvbāzām pilni ar kravu un bagāžu, uz tiem raibu raibā pūlī ņudzinājās indiāņi, suņi, suņu dzinēji, tirgotāji un zelta meklētāji, kas atgriezās mājup. Laba daļa Dausonas iedzīvotāju bija nostājušies rindā krastā, lai pavadītu aizbraucējus. Kad kāpnes bija ievilktas un tvaikonis iegriezts kuģu ceļā, no atvadu saucieniem sāka krist ciet ausis. Pēdējā brīdī visi atcerējās, ka nav pateikuši kaut ko svarīgu, un sāka kliegt, lai viņus varētu sadzirdēt otrpus ūdens joslas, kas kļuva platāka un platāka. Lūiss Bondels, ar vienu roku virpinā- dams savas rudās ūsas, bet ar otru gļēvi mādams krastā palikušajiem draugiem, pēkšņi atcerējās kaut ko un metās pie treliņiem.

— Ē, Fred! — viņš ieaurojās. — E, Fred!

Par Fredu nosauktais ar pleciem izlauzās cauri pūlim un mēģināja saklausīt, ko grib pavēstīt Lūiss Bondels. Tas no kliegšanas jau kļuva sarkans, taču vārdi tik un tā nebija sadzirdami. Ūdens josla starp tvaikoni un krastu pa to laiku pletās arviert platāka.

— Ei, kapteini Skot! — Bondels sauca, pagriezies pret stūres māju. — Apturiet kuģi!

Noskanēja zvans, lielais dzenrats kuģa pakaļgalā pagriezās uz pretējo pusi un apstājās. Visi, kas atradās uz tvaikoņa un krastā, izmantoja šo aizķeršanos, lai izkliegtu cits citam jaunus, pēdējos, nu jau galīgos vēlējumus. Veltīgi Lūiss Bondels lūkoja pārkliegt pūli. Zaudējis ātrumu, «Seattle Nr. 4» sāka peldēt pa straumi; kapteinis Skots bija spiests iet uz priekšu un apstādināt mašīnas otrreiz. Kapteiņa galva nozuda stūres mājā, un pēc brīža viņš atkal parādījās ar lielu megafonu.

Tagad kapteiņa Skota balss skanēja vareni, un «Ap- klustiet!», ko viņš uzkliedza pūlim uz klāja un krastā, droši vien varēja dzirdēt Aļņu kalna virsotnē un pat

Klondaikas ielās. Šis oficiālais aicinājums no stūres mājas apslāpēja troksni.

— Nu, ko jūs gribat teikt? — kapteinis Skots jautāja.

— Pasakiet Fredam Cērčilam … viņš ir tur krastā … pasakiet, lai aiziet pie Makdonalda. Viņam glabāšanā nodota mana mazā ceļa somiņa. Pasakiet, lai viņš paņem to un atved man.

Kapteiņa Skota megafons klusumā norēca:

— Ei, Fred Cērčil, aizejiet pie Makdonalda… Viņam nodota glabāšanā maza ceļa somiņa… Pieder Lūisam Bondelam… Tas ir svarīgi! Kad braucat, paņemiet līdzi! Sapratāt?

Cērčils pamāja ar roku par zīmi, ka ir sapratis. Ja Makdonalds, kas dzīvoja pusjūdzi no šejienes, būtu atvēris logu, viņš arī būtu sapratis. No jauna sacēlās atvadu troksnis, noskanēja zvans, un «Seattle Nr. 4» sāka slīdēt uz priekšu, iegriezās straumē un devās lejup pa Jukonu. Bondels un Cērčils līdz pēdējam brīdim māja viens otram, izrādīdami abpusējas simpātijas.

Tas notika pašā vasaras vidū. Rudenī augšup pa Jukonu devās tvaikonis «W. H. Willis», un uz tā klāja bija divsimt ceļinieku, kas brauca uz mājām. Viņu vidū bija arī Cērčils. Viņa kajītē drēbju maisā atradās Lūisa Bondela ceļa soma. Tas bija neliels, izturīgs ādas čemodāniņš, kas lika Cērčilam pastāvīgi nervozēt, līdzko viņš pagāja tālāk nost no tā. Pasažieris blakuskajītē veda līdzi milzumu zelta smilšu, kas arī bija paslēptas drēbju maisā, un galu galā viņi abi norunāja stāvēt sardzē pēc kārtas. Kamēr viens nogāja lejā paēst, otrs nenolaida acis no abu kajīšu durvīm. Kad Cērčilam gribējās paspēlēt vistu, viņa kaimiņš palika sargpostenī, bet, kad tam gribējās izkratīt sirdi, Cērčils sēdēja uz nolaižamā krēsla starp abām durvīm un lasīja četrus mēnešus vecas avīzes.

Pazīmes liecināja, ka gaidāma agra ziema, un pasažieri no rīta līdz vakaram un vēl ilgi pēc pusnakts sprieda, vai viņi paspēs tikt prom, iekams upe nav aizsalusi, vai arī būs spiesti pamest tvaikoni un iet tālāk pa ledu. Gadījās kaitinošas aizkavēšanās. Divas reizes salūza mašīna, un to vajadzēja salabot, un abas reizes uznāca sniegputenis, kas brīdināja, ka neatturami tuvojas ziema. Deviņas reizes «W. H. Willis» mēģināja ar savu salāpīto mašīnu pārvarēt Piecu Pirkstu krāces, bet, kad tas izdevās, izrādījās, ka kuģelis ir aizkavējies par četrām die- nāra salīdzinājumā ar diezgan aptuveno sarakstu. Tad pacēlās jautājums, vai tvaikonis «Flora» gaidīs viņus augšpus Kastes aizas. Upes posms starp Kastes aizu un Baltā Zirga krācēm nebija kuģojams, un pasažieri šeit apgāja krāces, lai pārsēstos no viena tvaikoņa otrā. Telefona šajā apgabalā nebija, tādējādi nebija arī iespējams brīdināt «Floru», ka «Willis» pienāks četras dienas vēlāk, nekā bija domāts.

Kad «W. H. Wīllis» sasniedza Baltā Zirga krāces, kļuva zināms, ka «Flora» gaidījusi trīs dienas ilgāk par norunāto laiku un aizgājusi tikai pirms dažām stundām. Tāpat kļuva zināms, ka tā stāvēs pie Tegišas posteņa līdz svētdienai pulksten deviņiem 110 rīta. Patlaban bija sestdiena un pulkstenis rādīja četri. Visi pasažieri salasījās kopā. Uz klāja atradās liela kanādiešu kanoe, kas bija domāta policijas postenim pie ietekas Beneta ezerā. Pasažieri bija ar mieru uzņemties atbildību par kanoe un nogādāt to, kur vajag. Pēc tam sāka uzaicināt brīvprātīgos. Lai panāktu «Floru», nolēma izvēlēties divus. Tūlīt pieteicās pārdesmit gribētāju. Viņu vidū bija arī Cērčils: tāds nu reiz bija šā cilvēka raksturs, ka viņš pieteicās brīvprātīgajos, iepriekš nepadomājis par Bondela ceļa somu. To atminējies, Cērčils cerēja, ka viņu neiznaudzī- sies, taču cilvēks, kas bija kļuvis slavens kā koledžas fut- bolkomandas kapteinis, atlētu kluba prezidents un Jukonas suņu dzinējs un skolotājs un turklāt lepojās ar tādiem pleciem kā viņam, nevarēja cerēt, ka izvairīsies no goda tikt izraudzītam. Uzdevumu veikt uzticēja viņam un milzīgajam vācietim Nikam Antonsenam.

Kamēr pasažieru pūlis ar skubu stiepa uz saviem pleciem kanoe, Cērčils ieskrēja kajītē. Viņš izgāza visu, kas bija maisā, uz grīdas un paķēra ceļa somu, gribēdams iedot to kaimiņam, lai uzglabā. Tad Cērčils atskārtās, ka tā nav viņa ceļa soma un ka viņam nav tiesību izlaist to no rokām. Tāpēc viņš ar visu somu metās skriet pa krastu, pārlikdams to no vienas rokas otrā un prātodams, vai tikai īstenībā nesamais nesver vairāk par četrdesmit mārciņām.

Puspiecos pēc pusdienas abi vīri devās ceļā. Trīsdesmit jūdžu upes straume bija tik spēcīga, ka tikai retumis viņiem vajadzēja ķerties pie airiem. Viņi gāja gar malu ar virvi uz pleca, klupdami uz akmeņiem, lauzdamies cauri pamežam, šad tad paslīdēdami un ieveldamies upē, nereti brizdami līdz ceļiem un jostas vietai pa ūdeni, bet, kad priekšā pagadījās kāda nepārvarama krauja, viņi sēdās kanoe, tvēra airus un sparīgi īrās uz pretējo krastu, kamēr straume aiznesa sāņus, un tad atkal vajadzēja jūgties virvē. Tas bija nogurdinošs darbs. Antonsens pūlējās, kā jau milzim piedien, bez kurnēšanas un neatlaidīgi, bet ar varenu augumu un nelokāmu gribu apveltītais Cērčils viņu galīgi nokausēja. Viņi ne reizi neapstājās, lai atvilktu elpu. Viņi gāja un gāja uz priekšu un tikai uz priekšu. Pretī pūta dzeļošs vējš, sala rokas, un laiku pa laikam viņiem vajadzēja tās dauzīt vienu pret otru, lai sastingušajos pirkstos atkal sāktu ritēt asinis.

Kad iestājās nakts, viņiem vajadzēja paļauties uz laimīgu gadījumu. Viņi vairākkārt bija spiesti piestāt krastā, kur cilvēks nebija spēris kāju, un līst pa neredzamiem brikšņiem, saplēšot drēbes lupatu lēveros. Abi bija sa- skrāpējušies un asiņaini. Reizes desmit irdamies no viena krasta uz otru, viņi uzskrēja virsū siekstām un apgāzās. Kad tas notika pirmo reizi, Cērčils ienira un trīs pēdu dziļumā mēģināja sameklēt ceļa somu. Pagāja pusstunda, līdz izdevās to atrast, un pēc tam Cērčils piesēja somu pie kanoe. Kamēr kanoe turējās uz ūdens, ceļa soma bija drošībā. Antonsens ņirgājās par somu, bet uz rīta pusi sāka to lādēt, taču Cērčils nepagodināja viņu ar paskaidrojumiem.

Kavēkļu un neveiksmju bija bez sava gala. Kādā upes likumā, lair mutuļoja varenas krāces, viņi zaudēja divas stundas, atkal un atkal mēģinādami pārvarēt straumi, un laiva divas reizes apgāzās. Sajā vietā abos krastos no dzelmes laukā slējās stāvas klintis, un tām garām tikt viņi nevarēja, nedz velkot kanoe, nedz stumjoties ar kārti, bet stāties pretī straumei ar airiem te nekādi nebija iespējams. Viņi likās airos ar tādu spēku, ka šķita — sirds izlēks no krūtīm aiz piepūles, un tomēr upe viņus pieveica un nesa atpakaļ. Galu galā viņiem palīdzēja nejaušība. Vietā, kur upe bija visstraujākā, viņi cieta kārtējo neveiksmi, untumainie ūdeņi izrāva Cērčilam no rokām airi un trieca kanoe pret klinti. Cērčils uz labu laimi lēca un ielēca aizā. Ar vienu roku pieķēries pie klints, viņš ar.otru turēja grimstošo kanoe, kamēr Antonsens izķepurojās no ūdens. Pēc tam viņi izvilka laivu malā un atpūtās. No šīs ārkārtīgi bīstamās vietas dodamies ceļā ar svaigiem spēkiem, viņi pārvarēja krāces. Viņi piestāja krastā mazliet augstak, nekavējoties izkapa malā un, vilkdami kanoe virvē, lauzās cauri krūmiem.

Kad atausa diena, viņi vēl bija tālu no Tegišas posteņa. Svētdien deviņos no rīta viņi izdzirdēja «Floras» atvadu sirēnu. Bet, kad pulksten desmitos sasniedza posteni, viņi tālu dienvidos ieraudzīja tikai aizejošā tvaikoņa dūmus. Kapteinis Džonss no jātnieku policijas nekad nebija uzņēmis un mielojis tik nomocījušos skrandaiņus, un vēlāk viņš apgalvoja, ka savu mūžu neesot redzējis cilvēkus, kuri ēduši ar tik briesmīgu apetīti. Paēduši viņi nolikās turpat pie plīts un aizmiga, nenovilkuši slapjās skar- balas. Pēc divām stundām Cērčils piecēlās, aiznesa uz kanoe Bondela ceļa somu, kas bija noderējusi viņam par spilvenu, uzbukņīja augšā Antonsenu — un viņi turpināja dzīties pakaļ «Florai».

— Diezin kas var atgadīties — var salūzt mašīna vai vēl kas, — Cērčils atbildēja kapteinim Džonsam, kad tas mēģināja viņu atrunāt. — Man jānoķer tvaikonis un jāaizsūta atpakaļ pēc puišiem.

Tegišas ezeru bija sakūlis baltās putās rudenīgi stiprs pretvējš. Laivai virsū triecās augsti viļņi, tā ka viens no braucējiem bija spiests smelt laukā ūdeni, bet otrs rīkojās ar airiem. Tikt uz priekšu nebija iespējams. Seklākā vietā viņi pieīrās pie krasta, izkāpa no kanoe, viens ķērās pie virves, bet otrs stūma laivu… Viņi cīnījās ar vēju, līdz viduklim, bieži pat līdz kaklam brizdami pa ledaino ūdeni; nereti lielie, krēpjainie viļņi aizvēlās pāri galvai. Viņi nepazina nedz atpūtu, nedz īsu atelpu šajā bezcerīgajā, nogurdinošajā cīņā. Sajā naktī pie iztekas no Tegišas ezera sniega vētrā viņi panāca «Floru». Antonsens nokrita uz klāja un turpat arī sāka krākt. Cērčils izskatījās briesmīgs. Apģērbs tikko turējās uz pleciem. Seja pēc divdesmit četru stundu ilgās piepūles bija apsaldēta un pietūkuši, bet rokas tā sapampušas, ka pirkstus nevarēja savilkt dūrēs. Kājas sāpēja, stāvēt bija gatavās mocības.

«Floras» kapteinis negribēja doties atpakaļ uz Balto Zirgu. Cērčils bija neatlaidīgs un uzstājīgs, bet kapteinis tiepās. Visbeidzot viņš paziņoja, ka ar to nekas nebūšot līdzēts, ja «Flora arī brauktu atpakaļ, tāpēc ka „Atēnietim“ — vienīgajam okeāna tvaikonim Daijā esot jāatiet otrdien no rīta un „Flora“ nepagūšot aizbraukt līdz

Baltajam Zirgam, uzņemt tur iestrēgušos ceļiniekus un atgriezties pirms tvaikoņa atiešanas.

— Kad „Atēnietis“ atiet? — Cērčils jautāja.

— Otrdien septiņos no rīta.

— Labi, — Cērčils teica, ar kāju bungodams krācošajam Antonsenam pa ribām, lai uzmodinātu viņu. — Brauciet atpakaļ uz Balto Zirgu! Mēs dosimies uz priekšu un aizturēsim „Atēnieti“.

No miega apstulbušais Antonsens nebija vēl lāgā attapies, kad tika iegrūsts kanoe, un neaptvēra, kas noticis, kamēr viņu neapšļāca milzīgs ledains vilnis un Cērčils tumsā neuzbrēca:

— Vai tad tu vairs neproti airēt? Gribi, lai mēs noejam dibenā?

Rītausmā viņi bija pie Aļņu pārejas, vējš sāka pierimt, bet Antonsens vairs nejaudāja cilāt airus. Kādā klusā vietā Cērčils izvilka kanoe krastā — un viņi nolikās pagulēt. Viņš salieca un pabāza zem galvas roku, lai ik pēc piecām minūtēm tā notirptu un sāpes viņu pamodinātu; tad viņš paskatījās pulkstenī un pabāza zem galvas otru roku. Pēc divām stundām Cērčils uzbuksnīja Anton- senu — un viņi devās tālāk. Trīsdesmit jūdžu garais Be- neta ezers bija rāms kā dzirnavu dīķis, bet pusceļā uz- brāza dienvidu vējš un sakūla ūdeni putās. Stundām ilgi viņi cīnījās tāpat kā uz Tegišas ezera, vilkdami un stumdami kanoe līdz jostas vietai un kaklam ledainajos viļņos, kas reizumis aizšņāca viņiem pār galvu, kamēr labsirdīgais milzis bija galīgi nokausēts. Cērčils dzina viņu bez žēlastības, bet, kad Antonsens pagāja uz priekšu un gandrīz vai noslīka trīs pēdas dziļā ūdenī, Cērčils ievilka viņu kanoe. Viņš turpināja cīņu viens un sasniedza policijas posteni pie ietekas Beneta ezerā ap pusdienas laiku. Viņš mēģināja izdabūt Antonsenu laukā no kanoe, taču no tā nekas neiznāca. Viņš ieklausījās pārgurušā biedra smagajā elpā un apskauda viņu, iedomājoties, cik daudz viņam pašam vēl būs jāpārcieš. Antonsens varēja gulēt un atpūsties, bet viņam, lai nenokavētu, vajadzēja uzkāpt augstajā Cilkutā un noiet lejā līdz jūrai. īstās grūtības vēl bija priekšā, un Cērčils gandrīz vai nožēloja, ka viņa ķermenī ir tik daudz spēka, tāpēc ka šā spēka dēj viņa ķermenim bija sagaidāmas mocības.

Cērčils izvilka kanoe krastā, paķēra Bondela ceļa somu un klibodams sīkā riksī steidzās uz policijas posteni.

— Tur lejā ir kanoe no Dausonas, tā domāta jums, — viņš nobēra virsniekam, kas bija atvēris viņam durvis. — Un kanoe guļ pusdzīvs cilvēks. Nekā bīstama nav, vienkārši zaudējis spēkus. Parūpējieties par viņu! Man jāsteidzas. Uz redzēšanos! Gribu noķert „Atēnieti“.

Beneta ezeru no Lindermana ezera šķir jūdzi plata zemes strēle, un pēdējos vārdus Cērčils izmeta pār plecu, jau skriedams tālāk. Skriešana sagādāja sāpes, bet viņš sakoda zobus un traucās uz priekšu, gandrīz aizmirsis sāpes, tik ļoti viņš ienīda ceļa somu. Tā bija nepatīkams traucēklis. Cērčils pārlika somu no vienas rokas otrā. Viņš bāza to padusē. Viņš pārmeta roku ar ceļa somu pār pretējo plecu, un nešļava ik uz soļa palēcās un iebelza viņam pa muguru. Bija grūti noturēt to apdauzītajos un satūkušajos pirkstos, un Cērčils vairākkārt izlaida somu no rokām. Reiz, kad viņš pārlika somu no vienas rokas otrā, tā izslīdēja un nokrita, bet Cērčils paklupa un arī smagi nozvēlās zemē.

Aizkļuvis līdz zemes strēles galam, Cērčils par dolāru nopirka vecas siksnas un uzsēja somu sev mugurā. Turpat viņš noīrēja barkasu, kas četros pēc pusdienas nogādāja viņu līdz sešas jūdzes attālajam Lindermana ezera augšējam galam. „Atēnietim“ bija jāiziet no Daijas nākamajā dienā septiņos no rīta. Līdz Daijai bija divdesmit septiņas jūdzes, un viņa priekšā slējās Čilkuts. Cērčils apsēdās, lai sakārtotu apavus pirms garā kāpiena, un pamodās. Viņš aizmiga, līdzko bija apsēdies, kaut gan nogulēja ne ilgāk par trīsdesmit sekundēm. Viņš_ baidījās, ka nākamreiz var nogulēt ilgāk, tāpēc beidza kārtot apavus, jau stāvot kājās. Un pat tad viņš sajuta nepārvaramu vājumu. Uz īsu brīdi Cērčils zaudēja samaņu; sapratis to tad, kad slābais ķermenis jau ļima, viņš saņēmās, ar krampjainu kustību sasprindzināja muskuļus un noturējās kājās. Pēc straujās atgriešanās no nemaņas Cērčilu pārņēma nelabums un drebuļi. Viņš velēja ar dūri sev pa galvu, lai iedzītu nogurušajās smadzenēs mundrumu.

Džeka Bērnsa nastu nesēju karavāna tukšā nāca atpakaļ uz Krātera ezeru — un Cērčilam piedāvāja jāt ar mūli. Bērnss gribēja ceļa somu uzlikt mugurā citam dzīvniekam, bet Cērčils paturēja somu pie sevis un atbalstīja to uz seglu loka. Tomēr viņam mācās virsū snaudiens, un soma ietiepīgi slīdēja vai nu uz vienu, vai otru pusi, un Cērčils katru reizi satraukts pamodās. Kad bija sācis krēslot, mūlis uzgrūdās kādam zaram — un Cērčilam pārplēsa vaigu. Lai mērs būtu pilns, mūlis pazaudēja ceļu un paklupa, nosviezdams Jātnieku un somu uz akmeņiem. Tālāk Cērčils gāja, pareizāk sakot, vilkās pa taku, kas nebija pelnījusi šo vārdu, vezdams līdzi mūli. Šķebīgā smirdoņa, kas nāca no ceļmalām, liecināja, cik daudz zirgu cilvēks nobendējis, dzīdamies pēc zelta. Bet Cērčils neko nejuta. Viņam pārlieku gribējās gulēt. Tomēr ap to laiku, kad bija sasniegts Garais ezers, Cērčils bija aiz- gaiņājis miegainību; pie Dziļā ezera viņš nodeva ceļa somu Bērnsam. No šā brīža viņš zvaigžņu blāvajā gaismā neizlaida Bērnsu no acīm. Ar šo nesamo nekas nedrīkstēja notikt.

Pie Krātera ezera karavāna iegriezās nometnē, bet Cērčils, uzsviedis ceļa somu mugurā, sāka pa piegāzi kāpt augšup uz pāreju. Uz šīs kraujās nokalnes viņš pirmo reizi sajuta, cik noguris ir. Viņš līda četrrāpus kā krabis, tikko spēdams kustināt smagos locekļus. Katru reizi, kad vajadzēja pacelt kāju, viņam bija mokoši jāsasprindzina griba. Cērčilam sāka rādīties, ka viņam kājās ir smagi svina zābaki kā ūdenslīdējam, un viņš tik tikko apspieda vēlēšanos pieliekties un aptaustīt svinu. Kas attiecas uz Bondela somu, tad likās neizprotami, kā četrdesmit mārciņas var svērt tik daudz. Ceļa soma lieca viņu pie zemes kā kalns, un Cērčils nespēja aptvert, kā tas varēja būt, ka pirms gada viņš bija veicis šo pašu pāreju ar simt piecdesmit mārciņu smagu nesamo uz muguras. Ja toreiz viņš bija stiepis simt piecdesmit mārciņas, tad Bondela ceļa soma droši vien sver piecsimt mārciņas.

Sākot kāpienu aiz Krātera ezera, vajadzēja iet pāri nelielam ledājam. Taka te bija labi saredzama. Bet augstāk, aiz ledāja, kas bija arī mežu joslas robeža, nebija nekā cita kā vienīgi kailu klinšu un milzīgu akmeņu haoss. Tumsā taka nebija saskatāma, un Cērčils taustījās uz priekšu, nopūlēdamies trīsreiz vairāk nekā parasti. Sniega vētrai gaudojot, viņš sasniedza pāreju un laimīgā kārtā uzskrēja virsū mazai pamestai teltij, kurā tūlīt ielīda. Tur viņš atrada un rīšus aprija dažus vecus, sažuvušus kartupeļus un sešas jēlas olas.

Kad sniegs un vējš pierima, Cērčils sāka gandrīz ne- iespejamu kāpienu lejup. Takas te nebija, un viņš nedroši kluburoja uz priekšu, nereti pašā pēdējā brīdī attapda- mies, ka atrodas pie kādas stāvas nogāzes vai aizas, kuras dzijumu viņš nevarēja ne apjaust. Drīz zvaļgznēin atkal aizgāja priekšā mākoņi, un tumsā, kas pēc tam iestājās, viņš paslīdēja un kādas simt pēdas vēlās lejup, līdz apdauzījies un saskrambājies apstājās lielas bedres dibenā. Nāsīs spiedās trūdošu zirgu smaka. Bedre atradās netālu no takas, un dzinēji mēdza gāzt tajā savainotos un mirstošos dzīvniekus. Cērčilam kļuva nelabi no šīs smirdoņas, un viņš kā murgā rāpās laukā no bedres. Pusceļā viņš atcerējās Bondela somu. Tā bija ievēlusies bedrē līdz ar viņu; siksnas acīmredzot bija satrūkušas, un Cērčils bija pavisam aizmirsis somu. Vajadzēja līst atpakaļ dvakojošajā kapā un pusstundu tupus rāpus taustoties meklēt ceļa somu. Pirms Cērčils atrada to, viņš saskaitīja septiņpadsmit nosprāgušus zirgus (vēl viens bija dzīvs, to viņš nošāva ar revolveri). Atskatoties pagātnē, kur viņš daudzkārt bija parādījis drosmi un guvis panākumus, Cērčils nešaubīgi paziņoja sev, ka šī atgriešanās pēc ceļa somas bijusi visvaronīgākā rīcība viņa mūžā. Tik varonīga, ka pirms izrāpšanās no bedres viņš divas reizes gandrīz vai zaudēja samaņu.

Kad beidzot viņš bija sasniedzis pakāpienus un atstājis aiz muguras stāvo Cilkuta nogāzi, ceļš kļuva vieglāks. Nevar teikt, ka sevišķi viegls pat labākajos posmos, tomēr tā bija gluži ciešama taka, pa kuru viņš būtu varējis iet raitā solī, ja nebūtu pagalam noguris, ja viņam būtu laterna, ar ko apgaismot ceļu, un ja nebūtu Bondela somas. Cērčila pašreizējā nožēlojamā stāvoklī tā bija, kā saka, pēdējais piliens. Viņam labi ja pietika spēka panest pašam sevi, un šis papildu svars gāza viņu zemē gandrīz katru reizi, kad viņš paslīdēja vai paklupa. Bet, kad izdevās noturēties kājās, kaut kur no tumsas pastiepās zari, ieķērās uz muguras uzmestajā somā un rāva Cēr- čilu atpakaļ.

Pamazām Cērčilam radās pārliecība, ka vainīga būs tieši šī soma, ja viņš aizlaidīs prom „Atēnieti“. īstenībā viņa apziņā palika tikai divi priekšmeti — Bondela ceļa soma un tvaikonis. Viņš domāja tikai par šiem diviem priekšmetiem, un nezin kāpēc tie kļuva nešķirami no kaut kādas skarbas misijas, kuras dēļ viņš gadu simtiem bija ceļojis un lējis sviedrus. Viņš gāja un cīnījās kā sapnī. Sā sapņa daļa bija arī viņa ierašanās Aitu nometnē. Viņš iestreipuļoja bārā, atbrīvoja plecus no siksnām un lika somu zemē. Taču tā izšļuka viņam no pirkstiem un nokrita uz grīdas ar smagu būkšķi, ko ievēroja divi vīrieši, kuri gatavojās iet prom. Cērčils izdzēra glāzi viskija, piekodināja, lai bāra saimnieks pamodina viņu pēc desmit minūtēm, un apsēdās-, uzlicis kājas uz somas un nolaidis galvu uz ceļiem.

Cērčila izvārdzinātais ķermenis bija tā sastindzis, ka tad, kad viņu pamodināja, bija vajadzīgas vēl desmit minūtes un vēl viena glāze viskija, lai viņš spētu iztaisnot locekļus un izstaipīt muskuļus.

— Ei, uz kurieni tad tu? — bāra saimnieks uzsauca un, iznācis Cērčilam līdzi, tumsā uzveda viņu uz Kanjon- sitijas ceļa. Acumirklīgs nojautas uzliesmojums iedrošināja Cērčilu, ka virziens ir pareizs, un viņš joprojām kā sapnī klunčoja pa taku cauri aizai. Viņš nezināja, kas viņu brīdinājis, bet, nosoļojis, šķiet, vairākus gadsimtus, Cērčils nomanīja briesmas un izvilka revolveri. Aizvien vēl kā sapnī viņš ieraudzīja, ka uz takas iznāk divi vīrieši, un izdzirda, ka viņam liek apstāties. Viņa revolveris izšāva četras reizes, un viņš ieraudzīja svešinieku revolveru zibšņus un izdzirda to šāvienus. Turklāt viņš saprata, ka ir ievainots gurnā. Viņš redzēja vienu no vīriešiem pakrītam, un, kad otrs pieskrēja klāt, Cērčils iesita viņam ar smago revolveri tieši pa seju. Pēc tam viņš pagriezās un metās skriet. Drīz viņš atguvās no sava sapņa un atklāja, ka klibodams diebj pa taku. Vispirms viņam ienāca prātā ceļa soma. Tā vēl bija uz muguras. Cērčils domāja, ka tas viss viņam rādījies sapņos, kamēr sāka meklēt revolveri un pārliecinājās, ka ierocis ir pazudis. Pēc tam viņš sajuta asas sāpes gurnā un aptaustīja sevi: roka kļuva silta no asinīm. Ievainojums nebija bīstams, un tomēr tas bija ievainojums. Tad Cērčils atmodās pilnīgi un smagi skrēja uz Kanjonsitiju.

Tur viņš atrada cilvēku ar zirgiem un furgonu; šis cilvēks par divdesmit dolāriem izkāpa no gultas un iejūdza zirgus. Cērčils ierausās furgonā un aizmiga uz sola, nenoņēmis ceļa somu no muguras. Furgons rībēdams kratījās pa nolijušajiem akmeņiem lejup pa Daijas ieleju, bet Cērčils uztrūkās tikai tad, kad riteņi atsitās pret visaugstākajiem akmeņiem. Ja viņu pasvieda zemāk par pēdu virs sola, tas viņu netraucēja. Ceļa pēdējā jūdze bija gluda, un Cērčils gulēja kā nosists.

Kad viņi agri no rīta sasniedza ceļa mērķi, vedējs nežēlīgi sapurināja pasažieri un iekliedza viņam ausī, ka „Atēnietis“ ir aizgājis. Cērčils truli blenza uz tukšo ostu.

— Rau, pie Skagvejas redzami dūmi, — teica vedējs.

Cērčilam bija aiztūkušas acis, un viņš tik tālu nevarēja saredzēt, taču viņš sacīja:

— Tas ir „Atēnietis“. Sadabūjiet man laivu.

Vedējs bija izpalīdzīgs vīrs un sameklēja vieglu laiviņu un cilvēku, kas par desmit dolāriem — samaksāt vajadzēja iepriekš — bija ar mieru sēsties airos. Cērčils samaksāja, un viņam palīdzēja iekāpt laivā. Pats viņš to vairs nespēja izdarīt. Līdz Skagvejai bija sešas jūdzes, un viņam radās svētlaimīga doma visu šo ceļa gabalu nogulēt. Taču svešais neprata airēt, un Cērčils pats vēl vairākus gadsimtus cilāja airus. Nekad agrāk sešas jūdzes nebija likušās tik garas un mokošas. Neliels, bet spirgts vējiņš pūta pretī un dzina laiviņu atpakaļ. Cērčilam kuņģī sakāpa nelabums, viņš jutās gaudens un stīvs. Viņš pavēlēja, lai līdzbraucējs paņem trauku un iešļāc viņam sejā sāļo ūdeni.

Kad viņi piebrauca pie „Atēnieša“, enkurs jau bija pacelts, bet Cērčils zaudējis pēdējās spēka paliekas.

— Apturiet! Apturiet! — viņš aizsmakušā balsī kliedza.

— Svarīgs ziņojums! Apturiet!

Un viņš nokāra galvu uz krūtīm un aizmiga. Kad seši vīri nesa viņu augšā pa kāpnēm, viņš pamodās, pasniedzās pēc ceļa somas un pieķērās pie tās kā slīcējs pie salmiņa.

Uz klāja visi skatījās uz Cērčilu ar šausmām un ziņkāri. No drēbēm, kurās ģērbies viņš bija izgājis no Baltā Zirga, bija palikušas pāri nožēlojamas skrandas, un arī viņš pats neizskatījās labāk. Viņš bija atradies ceļā piecdesmit piecas stundas, sasprindzinot spēkus līdz pēdējai iespējai. Sajā laikā viņš bija gulējis sešas stundas un zaudējis divdesmit mārciņas no sava svara. Seja, rokas un viss ķermenis bija vienās skrambās un zilumos,» acis gandrīz neko neredzēja. Cērčils mēģināja piecelties, taču nejaudāja nostāvēt kājās, nogāzās uz klāja, neizlaizdams no rokām ceļa somu, un nodeva savu ziņojumu.

— Bet tagad lieciet mani gulēt, — viņš nobeidza.

— Ēdīšu, kad pamodīšos.

Cērčilam parādīja godu, tādu pašu skrandainu un netīru kopā ar Bondela somu novietojot jaunlaulāto kajītē, kas bija vislielākā un visgreznākā telpa uz kuģa. Viņš nogulēja divas diennaktis, nomazgājās vannā, noskuvās, paēda un, smēķēdams cigāru, stāvēja pie treliņiem, kad ieradās divsimt ceļinieku no Baltā Zirga.

Kad «Atēnietis» sasniedza Sietlu, Cērčils jau bija pilnīgi atspirdzis un nokāpa krastā ar Bondela ceļa somu rokā. Viņš lepojās ar šo somu. Viņam tā iemiesoja priekšstatu par varoņdarbu, godīgumu un uzticību. «Esmu nogādājis bagāžu, kur vajag,» — tādiem vārdiem viņš šos augstos jēdzienus izteica sev. Tuvojās vakars, un Cērčils devās taisnā ceļā uz Bondela māju. Lūiss Bondels priecīgi sagaidīja viesi, ar abām rokām paspieda viņam roku un vilka iekšā.

— O, paldies, vecais, labi gan, ka tu to atvedi, — Bondels teica, saņemdams ceļa somu.

Viņš pa roku galam nometa to uz kušetes, un Cērčils ar savu saprotošo skatienu ievēroja, kā soma ar visu svaru palecas uz atsperēm. Bondels apbēra viņu ar jautājumiem:

— Kā tev iet? Kā klājas puišiem? Kas noticis ar Billu Smitersu? Vai Dels Bišops vēl turas kopā ar Pjersu? Vai viņš pārdeva manus suņus? Vai Sēra strautā kaut ko atrada? Tu izskaties uz goda. Ar kuru tvaikoni tu atbrauci?

Pagāja pusstunda, iekams Cērčils atbildēja uz visiem jautājumiem un saruna sāka apsīkt.

— Vai tu labāk neapskatītu to? — Cērčils ierosināja, pamezdams ar galvu uz ceļa somas pusi.

— Ar to viss ir kārtībā, — Bondels atbildēja. — Vai Mičela lauks dod tik daudz, cik viņš cerēja?

— Es domāju, ka tev tomēr vajadzētu apskatīt somu, — Cērčils neatlaidās. — Kad es otram kaut ko nododu, es gribu būt pārliecināts, ka viss ir kārtībā. Var taču gadīties, ka, man guļot, kāds ir ielīdis somā vai tamlīdzīgi.

— Tur nav nekā svarīga, vecais, — Bondels iesmiedamies atteica.

— Nekā svarīga, — tikko dzirdami atkārtoja Cērčils. Tad viņš apņēmīgi ierunājās: — Lūis, kas tajā somā ir? Es gribu zināt.

Lūiss izbrīnījies paskatījās uz viņu, izgāja no istabas un atgriezās ar atslēgu saišķi. Viņš iebāza roku ceļa somā un izvilka no tās četrdesmit ceturtā kalibra koltu. Pēc tam nāca dažas kastes ar revolvera patronām un vairākas kastes ar vinčestra patronām.

Cērčils paņēma ceļa somu un ieskatījās tajā. Tad viņš to apgrieza otrādi un mazliet pakratīja.

— Revolveris ir sarūsējis, — sacīja Bondels. — Droši vien bijis lietū.

— Jā, — Cērčils atbildēja. — 2ēl gan, ka slapjums ticis klāt. Es laikam esmu bijis neuzmanīgs.

Viņš piecēlās un izgāja ārā. Pēc desmit minūtēm arī Lūiss Bondels iznāca ārā. Atbalstījis zodu uz rokām, Cērčils sēdēja uz pakāpieniem un stīvi vērās tumsā.