Džeks Londons Veco vīru sazvērestība

Kazarmās tiesāja kādu cilvēku, bija paredzams nāves sods. Tas bija vecs vīrs, iezemietis no Baltās Zivs upes, kura ieplūst Jukonā lejpus Lebārža ezera. Šai prāvai sa­sprindzināti dzīvoja līdzi visa Dausona, kā arī Jukonas novada iemītnieki tūkstoš jūdžu augšup un lejup pa straumi. Kopš laika gala anglosakši — laupītāji uz saus­zemes un jūras — mēdz izdot likumus tautām, kuras pa­kļāvuši, un bieži vien šie likumi ir jo bargi. Taču Imbera prāvā pirmo reizi šķita, ka šie likumi ir nepietiekami un pārāk mīksti. Jau pēc matemātiska aprēķina vien soda mērs, kādu viņam varēja piespriest, nebija taisnīgs. Kāds būs sods, par to šaubu nevarēja būt, tas bija skaidrs pats par sevi; bija paredzams nāves sods, taču Imberain bija tikai viena dzīvība, bet uz viņa sirdsapziņas gulēja des­mitiem dzīvību.

īstenībā pie Imbera rokām lipa tik daudzu cilvēku asi­nis, ka nebija iespējams precīzi uzskaitīt slepkavības, par kurām viņš atbildīgs. Kūpinādami pīpi atpūtas brīžos ceļmalā vai zvilnēdami ap pavardu, vīri bieži mēģināja kaut aptuveni aplēst viņa roku nogalināto cilvēku skaitu. Nelaimīgie slepkavības upuri itin visi bija baltie, nokauti gan pa vienam, gan divatā, gan veselām grupām. Un šīs slepkavības bija tik bezmērķīgas un nepamatotas, ka tās ilgi palika neizdibināms noslēpums karaliskajai jātnieku policijai kā toreiz, kad vēl pastāvēja policijas pārvaldes apgabali, tā vēlāk, kad strauti sāka dot ienākumus un no domīnijas tika atsūtīts gubernators, lai novadam liktu maksāt par tā bagātībām.

Taču vēl lielāks noslēpums bija tas, kāpēc Imbers ieradies Dausonā, lai pats sevi nodotu varas iestādēm. Vēlā pavasarī, kad Jukona krāca un svaidījās zem ledus segas, vecais indiānis nogriezās no ledus takas, kas veda pa upi, un, ar grūtībām uzrāpies krastā, acis blisinādams, palika stāvam uz galvenas ielas. Cilvēki, kam bija gadī­jies ievērot viņa atnākšanu, liecināja, ka vecais vīrs bijis vārgs un drebelīgs, viņš grīļodamies aizvilcies līdz būv- baļķu grēdai un tur apsēdies. Tā viņš nosēdēja visu dienu, raudzīdamies tieši uz priekšu, kur baltie cilvēki nebei­dzamā straumē plūda viņam garām. Daža laba galva, ziņ­kāri pagriezusies sānis, sastapās ar viņa stīvo skatienu, un ne viena vien piezīme tika veltīta vecajam sivašam ar dīvaino sejas izteiksmi. Vēlāk neskaitāmi cilvēki atce- rējas, ka viņus tūdaļ satraucis indiāņa neparastais izskats, un pēc tam līdz mūža galam lielījās ar savām spējām tūdaļ atklāt visu neikdienišķo.

Tomēr par šā atgadījuma varoni bija lemts kļūt Diken- senam, Mazajam Dikensenam. Mazais Dikensens bija iebraucis šajā novadā ar lieliem sapņiem un pilnu kabatu banknošu, bet līdz ar tām izgaisa arī sapņi, un, lai no­pelnītu naudu atpakaļceļam uz Savienotajām Valstīm, viņš bija pieņēmis ierēdņa vietu Holbruka un Meisona mākleru firmā. Būvbaļķu kaudze, uz kuras sēdēja Imbers, atradās tieši pretī Holbruka un Meisona kantora logiem. Pirms do­šanās pusdienās Dikensens pa logu paraudzījās uz sirmgalvi, un, kad viņš atgriezies no pusdienām, at­kal paraudzījās pa logu, vecais sivašs vēl arvien bija turpat.

Dikensens brīdi pa brīdim paskatījās pa logu, un arī viņš pēc tam līdz mūža galam lielījās ar savu apķērību. Viņš bija sīks, romantiski noskaņots jauneklītis un iztēlē sa­līdzināja veco, nekustīgo pagānu ar visas sivašu cilts dvēseli, kas vēsām acīm noraugās iebrucēju sakšu ordās. Stundas gāja, bet Imbers pozu nemainīja, pat ne par mata tiesu nesavilka kādu muskuli, un Dikensens atminē­jās citu vīru, kas reiz, stalti saslējies, bija sēdējis nartās galvenās ielas vidū, kur ļaudis staigāja šurp un turp. Visi domāja, ka indiānis atpūšas, bet vēlāk, to aizskāruši, at­klāja, ka šis cilvēks ir stīvs un auksts, nosalis dzīvas bur­zmas pārpilnās ielas vidū. Lai mirušo atlocītu taisnu, tā, ka var iedabūt šķirstā, viņu vajadzēja aizvilkt pie uguns­kura un mazliet atkausēt. Dikensens nodrebuļojās, to at­cerēdamies.

Mazliet vēlāk Dikensens izgāja uz ietves, lai izsmēķētu cigāru un atvēsinātos, un vēl pēc brītiņa sagadījās, ka nejauši garām gāja Emīlija Trevisa. Emīlija Trevisa bija vienreizēji izsmalcināta, glezna un gracioza, un gan Lon­donā, gan Klondaikā viņa ģērbās tā, kā pieklājas raktuvju inženiera — miljonāra meitai. Mazais Dikensens nobēdzi­nāja cigāru ārpusē uz palodzes, no kurienes atkal varētu to paņemt, un pacēla cepuri.

Viņi bija kādas minūtes tērzējuši, kad Emīlija Trevisa, palūkojusies pār Dikensena plecu, īsi un klusi iespiedzās. Dikensens pagriezās paskatīties un arī satrūkās. Imbers bija pārnācis pari ielai un nu stāvēja pa gabaliņu — iz­kaltusi, badaina ēna —, nekustīgo skatienu cieši ieurbis meitenē.

— Kā tev vajag? — Mazais Dikensens drebošā balsī drosmīgi noprasīja.

Imbers kaut ko noņurdēja un piegāja pavisam klāt Emī­lijai Trevisai. Viņš saka to aplūkot pamatīgi un vērīgi, collu pa collai. īpaši ieinteresēts viņš rādījās par Emīlijas Trevisas zīdainajiem, brūnajiem matiem un maigi rožai­najiem vaigiem, kas bija vāri samtaini kā tauriņa spārns. Indiānis gāja meitenei apkārt, apskatīdams viņu ar vēr­tējošu skatienu — gluži ka cilvēks, kas pētī, ka noaudzis zirgs vai kā gatavota laiva. Loka beigās meitenes sārtā auss nokļuva starp viņa aci un vakarīgo sauli, un viņš apstājās, domīgi pētidams tās rožaino caurspīdīgumu. Tad viņš atkal atgriežas pie Emīlijas Trevisas sejas un ilgi, cieši skatījās zilajās acīs. Kaut ko noņurdējis, viņš ap­ņēma ar roku tās augšdelmu starp plecu un elkoni. Ar otru roku pacēlis apakšdelmu, viņš to salieca. Indiāņa sejā parādījās riebuma un neizpratnes grimase, un, nicīgi nogrudzinādamies, viņš ļāva meitenes rokai noslīgt No- murdējis kādus vārdus rīkles balsī, indiānis pagrieza vi­ņai muguru un pievērsās Dikensenam.

Dikensens nesaprata viņa valodu, bet Emīlija Trevisa smējās. Imbers, pieri saraucis, uzrunāja gan vienu, gan otru, bet abi purināja galvu. Viņš jau grasījās iet prcjām, kad Emīlija Trevisa izsaucās:

— Ei, Džimmij! Panāc šurp!

Džimmijs pienāca no ielas viņas puses. Tas bija garš, lamzīgs indiāņu puisis, ģērbies uzsvērti eiropeiski, ar El- dorado karaļa sombrero galvā. Vārdus meklēdams un rīs­tīdamies, viņš parunāja ar Imberu. Džimmijs bija sitka, kam par tālākajos novados izplatītajiem dialektiem bija tikai ļoti virspusējas zināšanas.

— Viņš Baltās Zivs vīrs, — Džimmijs teica Emīlijai Trevisai. — Mans nezināt daudz viņa valodu. Viņam gri­bēt satikt galveno balto cilvēku.

— Gubernatoru? — minēja Dikensens.

Džimmijs vēl parunāja ar vīru no Baltas Zivs cilts, un seja viņam kļuva nopietna un apstulbusi.

— Es domāt, viņam gribēt kapteini Aleksanderu, — Džimmijs paskaidroja. — Viņam teikt, ka nokaut balto vīru, balto sievu, balto zēnu, nokaut daudz baltos cilvē­kus. Viņam gribēt mirt.

— Laikam nenormāls, — Dikensens sacīja.

— Kā jūs teikt? — Džimmijs prasīja.

Dikensens nozīmīgi piespieda pirkstu pie deniņiem un pagrozīja to.

— Var būt tā, var būt tā, — Džimmijs atteica un atkal parunāja ar Imberu, bet tas visu laiku tikai taujāja pēc galvenā baltā cilvēka.

Grupiņai pienāca klāt kāds jātnieku policists (Klondai- kas dienestā tie iztika bez zirgiem) un dzirdēja Imbera atkārtoti izteikto vēlēšanos. Policists bija spēkpilns jau­neklis ar platiem pleciem, izliektām krūtīm, glīti veidotās kājas viņš turēja taisni un paplestas, un, kaut gan Imbers bija garš, policists viņu pārsniedza par pusgalvas tiesu. Acis viņam bija vēsas, pelēkas un mierīgi vērīgas, bet izturēšanās liecināja par to īpašo savas varas apziņu, kas pārmantota no senčiem un nostiprināta ar tradīcijām. Viņa košo vīrišķību akcentēja izteiktais jauneklīgums — policists bija vēl tīrais zēns, un viņa gludie vaigi rādīja, ka spēj notvīkt tikpat strauji kā meitenei.

Imbers tūdaļ veltīja visu uzmanību policistam. Acīs tam iekvēlojās uguntiņa, ieraugot policista vaigā rētu no zobena cirtiena. Ar izžuvušu roku indiānis pabraucīja jau­nekļa kājas stilbu un glāstoši paraudzīja ciļņotos mus­kuļus. Ar pirkstu kauliņiem piedauzījis pie policista pla­tajām krūtīm, indiānis paspaidīja un padunkāja muskuļu biezo polstējumu, kas klāja viņa plecus kā bruņas. Pul­ciņam pa to laiku bija pievienojušies ziņkārīgi garām­gājēji — stiegraini zeltrači, kalnieši un ieceļotāji — gar­kājainu un platplecainu paaudžu pēcnācēji. Imbers rau- dzījas viņos, virzīdams skatienu no viena pie otra, un tad skaļi ierunājās Baltās Zivs cilts valodā.

— Ko viņš teica? — Dikensens vaicāja.

— Viņš teikt, tie visi tādi pats kā tas viens, tas poli­cists, — Džimmijs paskaidroja.

Mazais Dikensens bija maza auguma un tāpēc nožē­loja, ka vaicājis, jo klāt taču bija mis Trevisa.

Policists juta viņam līdzi un nolēma pārtraukt šo sa­runu.

— Man liekas, viņa vārdos kaut kas slēpjas. Aizvedīšu viņu pie kapteiņa noklaušināšanai. Pasaki viņam, Džim- mij, lai nāk man līdzi.

Džimmijs atkal rīstīdamies izgārdza kādus vārdus, Imbers atņurdēja un izskatījās apmierināts.

— Bet pajautā viņam, Džimmij, ko viņš teica un ko domāja, satverdams manu roku.

To teica Emīlija Trevisa, bet Džimmijs pārtulkoja jau­tājumu un saņēma atbildi.

— Viņam teikt, ka jūs nav bailīga, — Džimmijs teica.

Emīlija Trevisa izskatījās iepriecināta.

— Viņam teikt, jūs nav skukutn, nav stipra, jūs maiga kā mazs bērniņš. Ar savas abas rokas viņš salauzīt jūs mazos gabaliņos. Viņam būt jocīgi, viņam nesaprast, kā jūs var būt māte tādiem lieliem, tādiem stipriem vīriem kā šis policists.

Emīlija Trevisa noturēja acis paceltas un pat nepa­mirkšķināja, taču vaigos tai pieplūda sārtums. Mazais Di- kensens arī pietvīka un samulsa. Policista zēniskā seja kvēlot kvēloja.

— Ei tu, nāc līdzi! — viņš rupji uzsauca, pagriezdams plecu pret pūli un izlauzdams sev ceļu.

Tā Imbers atrada ceļu uz kazarmām, kur viņš pilnīgi un brīvprātīgi atziņas savos nodarījumos un no kuru teri­torijas arī vairs nekad neiznāca.

Imbers izskatījās ļoti vārgs. Vecuma un zaudētu cerību gurdums klāja viņa seju. Pleci tam bija skumji noslīguši un acis zaudējušas spožumu. Matu šķipsnas varētu būt bijušas baltas, taču, saules svilinātas un vēju ārdētas, tās ļengani karājās nedzīvās, bezkrāsainās pinkās. Viņš itin nemaz neinteresējās par to, kas notiek ap viņu. Tie­sas telpa bija bāztin piebāzta ar cilvēkiem, kas naca no strautu gultnēm un ceļu takām, viņu apslāpēto balsu dū­koņā un murdoņā jautās kaut kas nelaimi vēstījošs, bet indiāņa ausīs ta atbalsojas tikai kā jūras dunoņa dziļās piekrastes klinšu alās.

Viņš sēdēja pie loga un apātiskām acīm reizi pa reizei paraudzījās uz drūmo, vienmuļo ainavu laukā. Debess bija apmākusies, smidzināja pelēks lietutiņš. Jukona pa-

loja. Ledus bija izgājis un upe piepludinājusi pilsētu. Pa galveno ielu gan airu, gan stumjamo kāršu laivās šurp un turp braukalēja mūžam nerimtīgie cilvēki. Bieži viņš redzēja šīs laivas nogriežamies no ielas un iebraucam pār­plūdušajā lauciņā, kas robežojās ar kazarmu parādes lau­kumu. Dažreiz tās nozuda viņa skatienam apakšā pie sienas, un viņš dzirdēja, kā tās atsitas pret baļķiem, bet iekšā sēdētāji rāpjas mājā pa logu. Pēc tam bija dzir­dama ūdens plīkšķēšana, atnācējiem brienot pa apakš­stāva telpām, līdz viņi uzkāpa pa trepēm. Tad tie parā­dījās durvīs, cepures noņēmuši, ūdenim strāvojot no jūr­nieku zābakiem, un pievienojās gaidošajam pūlim.

Apkārtējie skatieniem urbās indiānī, jau iepriekš nežē­līgā patikā izbaudīdami sodu, kāds tam būs jācieš, bet Imbers raudzījās viņos, domās apcerēdams viņu paradu­mus un viņu mūžam modro Likumu, kas darbojas nemi­tīgi — labos un sliktos laikos, gan palos, gan bada ga­dos, sēdams mokas, šausmas un nāvi, un kas — tā indiā­nim šķita — nekad arī nepārtrauks darboties līdz pat visu laiku galam.

Kāds vīrs skarbi pieklaudzināja pa galdu, un sarunu dūkoņa aprāvās klusumā. Imbers paskatījās uz šo vīru. Tas likās esam cilvēks, kam vara, tomēr Imbers nojauta, ka galvenais pār visiem un arī pār to, kas klaudzināja, ir platpierainais vīrs, kas sēdēja pie galdiņa dziļāk aiz­mugurē. Kāds cits vīrs pie lielā galda piecēlās un sāka skaļā balsī kaut ko lasīt no daudzām plānām papīra lapi­ņām. Katru lapiņu iesākdams, viņš atkāsējās, bet nobeig­dams aplaizīja pirkstus. Imbers viņa runu nesaprata, taču pārējie saprata, un indiānis redzēja, ka tā svēla viņus niknumā. Dažbrīd tā viņus darīja briesmīgi niknus, un reiz kāds vīrs sāka Imberu lādēt strupiem, asiem un negan­tiem vārdiem, bet cilvēks pie galda atkal pieklaudzināja, lai apklust.

Cilvēks lasīja bezgala ilgi. Viņa monotonā, dziedošā izruna žūžoja Imberu snaudā, un, kad cilvēks beidza lasīt, indiānis bija cieši aizmidzis. Kāda balss viņu uzrunāja dzimtajā Baltās Zivs cilts valodā, viņš pamodās un bez jebkāda izbrīna ieskatījās sejā savam māsas dēlam — jauneklim, kas pirms daudziem gadiem bija aizgājis no cilts, lai mitinātos pie baltajiem.

— Tu mani neatceries, — tas teica sveiciena vietā.

— Kā ne, — Imbers atbildēja. — Tu esi Haukans, tas, kurš no mums aizgāja. Tava māte ir mirusi.

— Viņa jau bija veca sieva, — Haukans atteica.

Taču Imbers jau vairs nedzirdēja, un Haukans viņu at­kal pamodināja, sapurinot aiz pleca.

— Man tev jāpasaka tas, ko teica šis vīrs, — tas ir stāsts par noziegumiem, kādus tu esi pastrādājis, un to tu, ak, nejēga, pats esi izstāstījis kapteinim Aleksanderam. Tev ir jāsaprot, kas tika teikts, un japasaka, vai runāta patiesība vai ne. Tāda ir pavēle.

Haukans bija nokļuvis pie misionāriem, un tie viņu bija iemācījuši lasīt un rakstīt. Viņš turēja rokā daudzās plānās lapiņas, no kurām pirmīt šis vīrs skaļā balsī lasīja un kuras bija pierakstījis kāds rakstvedis, kad Im­bers pirmo reizi ar Džimmija mutes starpniecību izteica savu atzīšanos kapteinim Aleksanderam. Haukans sāka lasīt. Imbers kādu brītiņu klausījās, tad viņa sejā izpau­dās pārsteigums, un viņš aši pārtrauca runātāju.

— Tie ir mani vārdi, Haukan. Tie nāk no tavām lūpām, kaut gan tavas ausis tos nav dzirdējušas.

Haukans pašapzinīgi pasmīnēja. Mati tam bija pār­šķirti celiņā.

— Nē, ak, Imber, šie vārdi nāk no papīra. Manas ausis tos nekad nav dzirdējušas. Tie nāk no papīra, caur ma­nām acīm tie iet manā galvā, un mana mute tos saka tev. Tā tas notiek.

— Tad tā tas notiek? Tad tie ir uz papīra? — Imbcra balss noplaka bijīgā čukstā, kad viņš paburzīja papīru starp īkšķi un pārējiem pirkstiem, raudzīdamies uz tā sa- kricelētajos burtu ķeburos. — Tā ir liela burvestība, Hau­kan, un tu esi brīnumdaris.

— Nieks vien ir, nieks vien ir, — jauneklis nevērīgi un lepni attrauca. Tad uz labu laimi sāka lasīt kādu no do­kumenta lapām:

— «Tajā gadā pirms ledus uzlūšanas ieradās kāds vecs virs ar zēnu, kam bija kliba kāja. Ari tos es nokāvu, un vecais vīrs skaļi kliedza …»

— Taisnība, — Imbers pārtrauca, elpai aizraujoties. — Viņš skaļi kliedza un ilgu laiku negribēja nomirt. Bet kā tu to zini, Haukan? Varbūt balto cilvēku priekšnieks tev pateica? Neviens mani toreiz neredzēja, un es pastās­tīju tikai viņam vien.

Haukans nepacietīgi papurināja galvu.

— Vai tad es tev, ak, nejēga, neteicu, ka tavi vārdi ir uz papīra?

Imbers cieši blenza ar tinti apskribelētajā lappusē.

— Tāpat kā mednieks, raudzīdamies sniegā, saka: te vēl vakardien ir skrējis trusītis, un te pie kārklu krūma viņš ir apstājies un klausījies, kaut ko sadzirdējis un no­bijies, te viņš pagriezies atpakaļ pa savām pēdām, un te viņš joņojis ļoti ātri, lieliem lēcieniem, bet te — vēl ātrāk un vēl lielākiem lēcieniem — tuvojies lūsis, un te, kur ķepas iecirstas dziļi sniegā, lūsis atsperies ļoti lielam lēcienam, un te viņš atkal nonācis zemē, tieši trusītim virsū, un apvēlies ar vēderu gaisā, un te ved tālāk lūša pēdu sliede, bet trusīša vairs nav, — tāpat kā mednieks, skatīdamies uz zīmēm sniegā, saka: tā tas bija un te, un tur, — tā arī tu, skatīdamies uz papīru, saki — tā tas bija, te un tur notika lielie darbi, ko vecais Imbers darījis?

— Tieši tā, — Haukans atbildēja. — Bet tagad klau­sies un turi aiz zobiem savu sievieša mēli, līdz tevi aici­nās runāt.

Pēc tam Haukans ilgu laiku lasīja viņam priekšā atzī­šanās pierakstu, bet Imbers sēdēja klusu, domās iegrimis. Kad lasījums beidzās, viņš teica:

— Tie ir mani vārdi un patiesīgi vārdi, bet es, Haukan, esmu kļuvis vecs, un tagad man nāk prātā aizmirsušies notikumi, ko tam tur priekšniekam vajadzētu dzirdēt. Tā­tad vispirms bija tas vīrs, kas atnāca pāri Ledus kalniem, nesdams līdzi no dzelzs gatavotas viltīgas lamatas, vioš kāroja ķert bebrus Baltas Zivs upē. Es viņu nositu. Pēc tam bija tie trīs vīri, kas sen atpakaļ meklēja zeltu pie Baltās Zivs upes. Tos arī es nositu un izsviedu tiņiern. Un tad pie Piecu Pirkstu krācēm tas vīrs, kam bija plosts un uz tā daudz gaļas.

Mirkļos, kad Imbers pieklusa, lai sakārtotu atmiņas, Haukans pārtulkoja teikto, bet rakstvedis visu pierakstīja. Tiesas telpā sapulcējušies klusēdami uzklausīja katru šo mazo, neizpušķoto traģēdiju, līdz Imbers sāka stāstīt par sarkanmati, kam acis šķielējušas krustām un ko viņš no­šāvis no ļoti liela tāluma.

— Velnos, — izsaucās kāds skatītājs no priekšējām rindām. Balss viņam bija bēdīga un sagrauzta. Viņš bija sarkanmatis. — Velnos, — cilvēks atkārtoja. — Tas bija mans brālis Bills.

Visas sesijas laikā ik pa brīdim telpā bija dzirdams viņa svinīgais izsauciens «Velnos!»; biedri viņu nemē­ģināja apklusināt, un ari cilvēks pie galda neklaudzināja, saucot pie kārtības.

Imbera galva atkal noslīga un acis aizmiglojas, it kā tās pamazām aizsegtu plēve, neļaudama saskatīt apkār­tējo pasauli. Viņš sapņoja, kā mēdz sapņot vienīgi sirmā vecumā, par veltīgi izšķiesto jaunību.

Haukans pēc brīža viņu no jauna pamodināja, teikdams:

— Piecelies, ak, Imber. Tev ir pavēlēts izstāstīt, kāpēc tu izdarīji šos noziegumus un nokāvi šos cilvēkus un kāpēc galu galā atnāci šurp meklēt Likumu.

Imbers nevarīgi pietrausās kājās un stāvēdams šūpo­jās uz priekšu un atpakaļ. Viņš sāka runāt klusā, vārgi gārdzošā balsī, bet Haukans viņu pārtrauca.

— Sis večuks ir galīgi jucis, — Haukans angliski teica platpierainajam cilvēkam. — Viņa runas ir aplamas un tādas kā bērnam.

— Mēs gribam dzirdēt šīs viņa runas, kas ir kā bēr­nam, — atbildēja platpierainais. — Mēs gribam dzirdēt vārdu pa vārdam, tā, kā viņš saka. Vai saprati?

Haukans saprata, un Imbera acis uzplaiksnīja, jo viņš bija atskārtis, kas norisinās starp viņa māsas dēlu un vīru, kam pieder vara. Tad sākās stāsts — bronzādaina patriota eposs, kas būtu pelnījis, ka to ieraksta bronzā vēl nedzimušo paaudžu zināšanai. Pūlis iegrima dīvainā klusumā, un platpierainais tiesnesis atbalstīja galvu rokā, itin kā iedziļinādamies indiaņa dvēselē, visas viņa tautas dvēselē. Bija dzirdama tikai Imbera dobjā runāšana, ko ik pēc laiciņa nomainīja tulka spalgā balss, un brīdi pa brīdim, gluži kā baznīcas zvans, no sarkanmatainā lūpām atskanēja izbrīnītais un domīgais izsauciens «Velnos!».

— Es esmu Imbers no Baltās Zivs cilts. — Tieši tā arī tulkoja Haukans, jo, tiklīdz viņš uztvēra vecā Imbera stāstījuma senatnīgo skanīgumu un ritmu, jaunajam indiā­nim tūdaļ nobirza misijā iegūtais kultūras un civilizācijas slanītis un viņā no jauna pamodās pirmatnējais mežonis. — Mans tēvs bija Otsbaoks, spēcīgs vīrs. Kad es biju zēns, mūsu zeme bija silta no saules spožuma un no prieka. Cilvēki vēl nekāroja pēc nepazīstamām mantām un neuzklausīja nezināmas balsis, viņu tēvu ceļi bija arī viņu ceļi. Jaunieši ar prieku raudzījās meitenēs, un tās viņiem šķita patīkamas. Zīdaiņi sūca krūtis sievām, kuru gurni bija smagi no cilts pieauguma. Tajās dienās vīri bija vīri. Miera un pārpilnības dienās, kara un bada laikā — viņi bija vīri.

Tolaik ūdeņos bija vairāk zivju nekā tagad un mežos vairāk medījuma. Mūsu suņi bija kā vilki, to sānus sil­dīja biezi kažoki, un tie nejuta ne sala, ne vētru. Kādi bija mūsu suņi, tādi bijām arī mēs, jo mēs tāpat nejūtām ne sala, ne vētru. Kad pelliji iebruka mūsu zemē, mēs kāvām viņus un viņi kāva mūs. Jo mēs bijām vīri, mēs, Baltās Zivs cilts, un jau mūsu tēvi un mūsu tēvu tēvi bija cīnījušies ar peilijiem un noteikuši mūsu zemes robežas.

Kā jau teicu, kādi bija mūsu suņi, tādi bijām mēs. Bet kādu dienu pie mums atnāca pirmais baltais cilvēks. Viņš rāpoja pa sniegu, rau, tā, četrrāpus. Āda viņam bija apspīlēta, un zem tās asi izspiedās kauli. Tāds cilvēks vēl nav redzēts, mēs domājām, un mēs prātojām, no kādas svešas cilts viņš varētu būt un kas tā par zemi, no kuras viņš nāk. Viņš bija vārgs, pavisam novārdzis, gluži kā mazs bērns, tāpēc mēs devām viņam vietu pie ugunskura un siltas zvērādas, uz kā gulēt, un barojām viņu, kā baro mazus bērnus.

Viņam līdzi bija suns, tik liels kā trīs mūsu suņi, bet tas arī bija ļoti vārgs. Šī suņa spalva bija īsa, tā nesil­dīja, un aste bija apsaldēta, tā ka gals tai nokrita. Arī šo svešo suni mēs barojām un guldījām pie ugunskura un dzinām prom mūsu suņus, kas citādi būtu to saplosījuši. Ēzdami brieža gaļu un saulē kaltētus lašus, cilvēks un suns atguva spēkus, bet līdz ar spēku tie kļuva dižīgi un neapmierināti. Svešais vīrs runāja skaļus vārdus, smējās par sirmgalvjiem un jaunekļiem un nekaunīgi apskatīja meitenes. Viņa suns plēsās ar mūsu suņiem, un, kaut gan spalva tam bija īsa un āda mīksta, tas nokoda trīs mūsējos vienā dienā.

Kad mēs šim vīram vaicājam par viņa cilti, viņš atbil­dēja: «Man ir daudz brāļu,» — un smējās nelabiem smiek­liem. Atguvis spēkus pilnībā, viņš aizgāja atpakaļ, bet līdzi viņam aizgāja Noda, virsaiša meita. Drīz pēc tam viena mūsu kuce apbčrnojās. Tāda suņu suga vēl nebija redzēta — ar lielām galvām, resniem žokļiem, īsu spalvu un galīgi nevarīgi. , Es labi atceros savu tēvu Otsbaoku, kas bija spēcīgs vīrs. Seja viņam pietvīka aiz dusmām par šādiem ņergļiem, viņš paķēra akmeni — tā un tā —, un ņergļu vairs nebija. Pec divām vasarām pie mums atgriezās Noda, nesdama padusē puišeli.

Tāds bija iesākums. Atnāca otrs baltais cilvēks ar īsspalvainiem suņiem, bet aiziedams atstāja suņus pie mums. Viņam līdzi aizgāja seši no mūsu stiprākajiem suņiem, par kuriem apmaiņai viņš Kūsotī, manas mātes brālim, bija iedevis brīnumainu pistoli, kas ļoti ātri šāva sešas reizes pēc kārtas. Kūsotī varen dižojās ar savu pistoli un smējās par mūsu lokiem un bultām. «Sieviešu spēlītes,» viņš tās nosauca un ar pistoli rokā izgāja pret bālsejaino grizli. Tagad ir zināms, ka nav labi bālsejaino grizli medīt ar pistoli, bet kā mēs to varējām zināt? Un kā to varēja zināt Kūsotī? Tā nu viņš drosmīgi devās pretī bālsejainim un ļoti ātri sešas reizes izšāva no pisto­les, bet bālsejainis tikai norūcās un ielauza viņam krūtis, it kā tās būtu olas čaumala, un Kūsotī smadzenes lāsoja zemē gluži kā medus no bišu kāres. Viņš bija labs med­nieks, bet nu vairs nebija neviena, kas nestu gaļu viņa sievai un bērniem. Mēs bijām sarūgtināti un teicām: «Tas, kas ir labs baltajiem cilvēkiem, nav labs mums.» Un tas ir tiesa. Balto cilvēku ir daudz, tin viņi ir trekni, bet, dzīvojot pēc viņu paražām, mūsu ir kļuvis maz un mēs esam vāji.

Atnāca trešais baltais cilvēks, atnesdams līdzi lielu bagātību visvisādu brīnumainu ēdienu un arī mantu. Ap­maiņai pret tām viņš paņēma divdesmit mūsu stiprāko suņu. Tāpat par dāvanām un lieliem solījumiem desmit mūsu jaunie mednieki pavadīja viņu ceļojumā — neviens cilvēks nezina, uz kurieni. Runāja, ka viņi miruši Ledus kalnu sniegājos, kur vēl neviens cilvēks nav bijis, vai arī Klusuma Pakalnos, kas atrodas aiz zemes malas. Lai bija kā būdams, bet ne suņi, ne jaunie mednieki Baltās Zivs ciltī vairs netika redzēti.

Ar gadiem nāca arvien vairāk balto cilvēku, un allaž viņi par maksu un par dāvanām aizveda sev līdzi jau­nekļus. Reizēm šie jaunekļi atgriezās, pilni ar dīvainiem stāstiem par briesmām un mocībām zemēs aiz pelliju cilts novadiem, un reizēm viņi neatgriezās. Mēs teicām: «Ja baltie cilvēki nebaidās par dzīvību, tas ir tāpēc, ka viņiem dzīvību ir daudz, bet Baltās Zivs ciltī mūsu ir maz, tā­pēc jaunekļi vairs nedrīkst iet projām.» Tomēr jaunekļi gaja projām, projām gāja arī jaunās sievietes, un mēs bijām ļoti dusmīgi.

Tiesa, mēs tagad ēdām miltus un sālītu cūkgaļu un dzērām tēju, kas ir ļoti patīkami, tomēr, ja tēju dabūt vairs nevarēja, tad bija slikti, mūsu valoda kļuva strupa, bet dusmas ātras. Tā mēs sākām kārot pēc mantam, ko baltie cilvēki atveda, lai tirgotos. Tirgoties! Tirgoties! Visu laiku to vien tikai domājām, kā tirgoties! Kadu ziemu mēs pārdevām visu gaļu par sienas pulksteni, kas negāja, un rokas pulksteni ar salauztām iekšām, par zāģiem, kas bija nodeldēti gludi, un pistolēm, kam trūka patronu un kas tālab nekur nederēja. Tad sākās bads, mums trūka gaļas, un četrdesmit cilvēku nomira, pirms vēl bija pie­nācis pavasaris.

«Nu mēs esam kļuvuši vāji,» mēs teicām, «un pelliji mums uzbruks un ieņems mūsu robežas.» Bet tāpat, kā bija noticis ar mums, bija noticis ari ar pellijiem, viņi bija pārāk vāji, lai mums uzbruktu.

Mans tēvs Otsbaoks, spēcīgs vīrs, nu bija kļuvis vecs un ļoti gudrs. Viņš runāja ar virsaiti un teica tam:

«Paskaties, mūsu suņi nekur neder. Tie vairs nav spē­cīgi, ar bieziem kažokiem, tie mirst sala laikā un aiz pār­pūles aizjūgā. Iesim pa ciematu un nokausim tos, atstā­sim tikai vilku suņu kuces, naktī tās atraisīsim un palai­dīsim ārpus apmetnes, lai sapārojas ar meža vilkiem. Tā mēs atkal dabūsim spēcīgus suņus ar siltiem kažokiem.»

Viņa vārdi tapa uzklausīti, un tā mēs, Baltās Zivs cilts, kļuvām pazīstami ar mūsu suņiem, kas bija labākie visā zemē. Taču ar mūsu cilvēkiem mēs nebijām pazīstami. La­bākie no mūsu jaunekļiem un meitenēm bija aizgājuši līdzi baltajiem cilvēkiem, lai pa takām un upēm ceļotu uz tāliem novadiem. Jaunās sievietes atgriezās novecoju­šas un salauztas, tāpat kā bija pārnākusi Noda, vai arī neatgriezās nemaz. Bet jaunekļi atgriezās, lai uz neilgu laiku pasēdētu pie ugunskura, tiem bija nelabas valodas un rupjas paražas, viņi dzēra nelāga dzērienus, spēlēja kārtis augām naktīm un dienām, viņu sirdi allaž pildīja liels nemiers, līdz viņus sasniedza balto cilvēku sauciens, un tad viņi atkal aizgāja uz nezināmiem novadiem. Viņi nepazina ne goda, ne cieņas, viņi ņirgājās par senlaiku ieradumiem un smējās tieši sejā virsaitim un šamaņiem.

Kā jau teicu, mēs, Baltās Zivs cilts, bijām kļuvuši vāji. Mēs pārdevām savas siltās aļņādas un zvērādas par ta­baku un viskiju, un plānām katūna drēbēm, zem kurām mēs aukstumā trīcējām. Mūs pārņēma klepus sērga, vīri un sievietes klepoja un svīda augas garās naktis, bet med­nieki uz takas spļāva asinis sniegā. Te vienam, te otram sāka plūst asinis pa muti, un viņi drīz nomira. Sievietes dzemdēja maz bērnu, un tie, ko viņas dzemdēja, bija vārgi un slimīgi. No baltajiem cilvēkiem pie mums uzradās vēl citādas slimības, kādas līdz tam nebijām pazinuši un nespējām saprast. Bakas, masalas — tā es dzitdēju no­saucam šīs slimības, un mēs no tām mirām bariem, kā klusās attekās mirst laši, kad tie rudenī ir beiguši nārstot un tiem vairs nav vajadzīgs dzīvot.

Bet visdīvainākais ir tas, ka baltie cilvēki gan nāk kā nāves dvaša, visi viņu ceļ i ved uz nāvi un viņu nāsis to izelpo, — taču paši viņi nemirst. Viņiem ir viskijs un tabaka, un īsspalvainie suņi, viņiem ir daudz slimību — bakas un masalas, klepus sērga un asins spļaušanas sērga; viņu āda ir balta, un viņi ir vārīgi pret salu un vētrām; viņiem ir pistoles, kas ļoti ātri šauj sešas reizes no vietas, bet nekur neder. Un tomēr viņi kļūst trekni ar visām savām daudzajām kaitēm, viņiem viss paveicas, viņi ir uzlikuši smagu roku visai pasaulei un dzen grūtā jūgā visas tautas. Ari viņu sievietes ir maigas kā mazi bērni, ļoti trauslas un tomēr nekad nelūst — un tās ir šo vīru mātes. Un no visa šī gļēvuma, no slimībām, no vājuma rodas spēks un vara. Viņi ir vai nu dievi, vai velni. Es nezinu. Ko gan es zinu, es, vecais Imbers no Baltās Zivs cilts? Zinu tikai vienu — ka viņus saprast nav iespējams, šos baltos cilvēkus, kas ir tālu ceļu gājēji un karotāji pa visu zemi.

Kā jau teicu, medījuma mežā kļuva mazāk un mazāk. Tiesa, baltā cilvēka šautene ir varens ierocis un nonāvē pa lielu gabalu, bet kāda vērtība šautenei, ja nav medī­juma, ko šaut? Kad es vēl biju zēns, pie Baltās Zivs upes briedis bija katrā pakalnā un ik gadus ieradās nesaskai­tāmi aļņi. Tagad mednieki var staigāt taku desmit dienas un neviens briedis neiepriecinās viņu acis, bet nesaskaitā­mie aļņi nenāk vairs nemaz. Es saku, maza vērtība ir šautenei, kas spēj nonāvēt pa gabalu, ja nav nekā, ko medīt.

Un es, Imbers, sāku pārdomāt visu notiekošo, vēro­dams, ka Baltās Zivs cilts ļaudis un pelliji, un visas cil­tis mūsu zemē iznīkst tāpat, kā ir iznīcis medījums me­žos. Ilgi es pārdomāju. Es apspriedos ar šamaņiem un vecajiem vīriem, kas ir gudri. Es aizgāju nomaļā vietā, lai ciemata trokšņi mani netraucētu, un neēdu vairs gaļu, lai pilnais vēders man nespiestu un nedarītu gausas acis un ausis. Es ilgi sēdēju mežā bez miega, platām acīm vērodams, vai neparādīsies kāda zīme, ar saspringtām ausīm pacietīgi klausīdamies, vai neatskanēs vārds, kam jānāk. Un viens pats es nakts melnumā aizgāju upes krastā, kur vējš vaimanā un ūdens raud, un tur es taujāju pēc gudrības veco, sen mirušo un aizgājušo šamaņu ga­riem, kas mīt kokos.

Un pēdīgi es skatīju redzējumu — pie manis skrēja is- spalvaini un riebīgi suņi, un nu man ceļš šķita skaidrs. Pēc gudrā padoma, ko deva Otsbaoks, mans tēvs un spē­cīgs vīrs, mūsu pašu vilku suņu suga bija uzturēta tīra, tāpēc tiem bija silti kažoki un tie bija spēcīgi iejūgā. Tā es atgriezos mūsu ciematā un teicu vīriem runu.

«Viņi ir cilts, šie baltie cilvēki,» es teicu. «Ļoti liela cilts, un nav šaubu, viņu zemē vairs nav medījuma, tāpēc viņi ir ieradušies pie mums, lai iegūtu sev jaunu zemi. Bet viņi padara mūs vājus, un mēs mirstam. Tā ir ļoti badaina tauta. Nu jau ari pie mums ir izbeidzies medī­jums, un, ja mēs gribam dzīvot, būtu labi, ja mēs ar vi­ņiem rīkotos tāpat, kā rīkojāmies ar viņu suņiem.»

Es runāju vēl daudz un devu padomu cīnīties. Baltās Zivs cilts vīri klausījās, dažs teica šo, un dažs teica to, un dažs runāja pavisam ko citu un nejēdzīgu, bet neviens vīrs neteica drosmīgus vārdus par varoņdarbiem un karu. Bet, kamēr jaunekļi bija vāji kā ūdens un nobijušies, es vēroju, ka vecie vīri sēž klusēdami un viņu acīs uzdegas un nodziest uguntiņas. Vēlāk, kad ciematā visi gulēja un neviens neredzēja, es aizvedu vecos vīrus mežā un mēs ilgi runājām. Nu mēs bijām vienis prātis, mēs pieminē­jam jaukās jaunības dienas un brīvo zemi, un parpilnības laikus, un prieku, un saules spožumu; mēs saucām cits citu par brāļiem, solījām glabāt noslēpumu un ar varenu zvērestu apzvērējām iztīrīt zemi no negantās cilts, kas tajā iebrukuši. Šķaidīs, ka mēs bijām nelgas, bet kā mēs to varējām zināt, mēs, vecie vīri no Baltās Zivs cilts?

Lai iedrosminātu pārējos, es paveicu pirmo darbu. Es sēdēju sardzē pie Jukonas, līdz pirmā laiva brauca lejup. Tajā atradās divi baltie vīri, un, kad es krastā izslējos visā augumā un pacēlu roku, viņi mainīja kursu un stū­rēja pie manis. Un, kad vīrs, kas sēdēja priekšgalā, pa­cēla galvu, lai uzzinātu, ko man no viņa vajag, mana bulta aizspindza pa gaisu, ieurbdamās viņam rīklē, un viņš uzzināja. Otrais vīrs, kas pakaļgalā turēja stūres airi, bija paguvis pacelt šauteni tikai lidz pusplecam, kad viņu ķēra pirmais no manis sviestajiem trim šķēpiem.

«Šie lai būtu pirmie,» es teicu, kad vecie vīri bija sa­pulcējušies ap mani. «Vēlāk mēs apvienosim visus vecos vīrus visās ciltīs, pēc tam arī tos jaunekļus, kas vēl pa­likuši stipri, un tad darbs kļūs viegls.»

Abus mirušos baltos cilvēkus mēs iemetām upē. Bet no laivas — tā bija ļoti laba laiva — mēs sakūrām uguns­kuru un sadedzinājām arī visas mantas, kas atradās laivā. Vispirms mēs šīs mantas gan apskatījām, tur bija ādas maisi, kurus mēs ar dunčiem pārgriezām. Šajos maisos bija daudz ar zīmēm klātu papīru, tādi kā tas, no kura tu, Haukan, lasīji, mēs tos apbrīnojām un nespējām saprast. Tagad esmu kļuvis gudrs un zinu, ka tās bija cilvēku runas, kā tu man pastāstīji.

Tiesas telpa nošalca čuksti un dūkoņa, kad Haukans bija pārtulkojis notikumu ar laivu, un kāda vīrieša balss ierunājās:

— Tas bija deviņdesmit pirmaja gadā pazudušais pasts, to veda Pīters Džeimss un Delenijs; pēdējo reizi ar vi­ņiem bija runājis Metjūzs, kas izbrauca pretī pie Lebārža ezera.

Rakstvedis cītīgi pierakstīja, un Ziemeļzemes vēsturei pievienojās jauna nodaļa.

— Atlicis vairs nedaudz ko stāstīt, — Imbcrs gausi turpināja. — Lai tiek uzlikts uz papīra viss, ko mēs no­darījām. Mēs bijām veci vīri, un mēs nesapratam. Pat es, Imbers, vēl arvien nesaprotu. Slepenībā mēs nokāvām un arvien tikai nokāvām, jo ar gadiem bijām kļuvuši viltīgi un iemācījušies, ka visātrāk iet tas, kas nesteidzas. Kad mūsu ciltī ieradās baltie cilvēki ar nikniem skatieniem un rupjiem vārdiem un, sasaistījuši dzelzs saitēs, aizveda līdzi sešus jaunekļus, mēs zinājām, ka nokaut vajag tālāk no ciemata un plašākā apkaimē. Un cits pēc cita mēs, vecie vīri, aizgājam pa upi augšup un lejup uz nezi­nāmām zemēm. Tā bija drosmīga rīcība. Kaut gan mēs bijām veci un nekā nebijāmies, tomēr bailes no tāliem novadiem — tās ir šausmīgas bailes cilvēkiem, kad tie kļūst veci.

Tā mēs nokāvām — bez steigas un viltīgi. Mēs nokā­vām Cilkutā un Jukonas Deltā, no kalnu pārējām līdz pat jūrai, kur vien baltie cilvēki cēla apmetnes un lauza sa­vas takas. Tiesa, viņi nomira, bet tam visam nebija ne­kādas vērtības. Arvien viņi nāca klāt pāri kalniem, viņu kļuva vairāk un vairāk, bet mēs bijām veci, un mūsu kļuva mazāk un mazāk. Es atceros, pie Aļņu pārejas kāds baltais cilvēks bija ierīkojis apmetni. Viņš bija ļoti ma­ziņš baltais cilvēks, un trīs vecie vīri viņam uzbruka naktī miegā. Nākamajā diena es atradu viņus visus četrus. Vienīgi baltais cilvēks vēl elpoja, un dvašas viņam pie­tika, lai mani spēcīgi un pamatīgi nolādētu, pirms viņš nomira.

Un tā viņi aizgāja, te viens vecais vīrs, te otrs. Daž­reiz ziņa par to mūs sasniedza ilgi pēc viņu nāves un dažreiz nesasniedza nemaz. Bet citu cilšu vecie vīri bija vāji un bailīgi, viņi mums nepievienojās. Kā jau teicu, cits pēc cita viņi aizgāja, līdz biju palicis es viens pats. Es esmu Imbers no Baltās Zivs cilts. Mans tēvs bija Otsbaoks, spēcīgs vīrs. Baltās Zivs cilts vairs nav. No vecajiem vīriem es esmu pēdējais. Jaunekļi un meitenes ir izklīduši, daži dzīvo pie pellijiem, daži Lašu ciltī, bet visvairāk pie baltajiem cilvēkiem. Es esmu ļoti vecs un ļoti noguris, un, tā kā ir veltīgi cīnīties pret Likumu, kā tu, Haukan, teici, tad es esmu atnācis meklēt Likumu.

— Ak, Imber, tik tiešām tu esi nejēga, — Haukans sacīja.

Bet Imbers jau bija ieslīdzis sapņos. Arī tiesnesis ar plato pieri bija iegrimis sapņos; viņa acu priekšā kā varenā procesijā iznira visa viņa rase — dzelzī kaltā, bruņās tērptā rase, likumdevēji un pasaules iekārtotāji visai cilvēku ciltij. Viņš redzēja šīs rases vēstures rīt­ausmu sarkani lāktījam pār tumšiem mežiem un drūmām jūrām; viņš redzēja tās plašo un triumfālo uzliesmojumu zenītā, sarkanu kā asinis, un norietā aiz ēnu pilnajām kalnu nogāzēm viņš redzēja asinssārtās smiltis iegrim­stam nakts tumsā. Bet pāri visam viņš izjuta Likumu, nežēlīgu un varmācīgu, nenovēršamu un visvarenu, pā­rāku par niecīgajiem puteklīšiem — cilvēkiem, kuri rīko­jās tā vārdā vai sabruka zem tā svara, un pārāku arī par sevi, tiesnesi, kura sirdī runāja līdzjūtība.


Загрузка...