Vispārējs neprāts

Lino Aldani VISPĀRĒJS NEPRĀTS

Uz dēļu skatuves konvulsīvi raustījās Pelviss Dreslijs. Viņa balss bija sēcoša, aizlūzusi un brīžiem atgādināja histēriskus kliedzienus, brīžiem — vai­manas. Skatītāji sēdēja, elpu aizturējuši, un kā ap­burti lūkojās uz resnīti, kas trakā rokenrola ritmā locījās uz grīdas. Jaunietes skaļi raudāja. Viņu garie, uz galvvirsas «zirgastēs» sasietie mati plīvoja kā karogi vējā. Pēkšņi "mūzika aprāvās. Pēdējo reizi notrīsējušas gaisā, dziesmas skaņas izdzisa. Pelviss izmisīgi ievaidējās un apklusa. Skatītāji aplaudēja kā negudri. Kā viļņi zālē izslējās rokas, smagi šūpojās galvu jūra. Likās — vēl viens mir­klis, un ložas, nespēdamas noturēt sajūsmā rēcošos skatītājus, iebruks parterā.

Sažņaudzis labajā rokā mikrofonu, Pelviss piecē­lās. Pirmajās rindās sēdošās meitenes sāka mest uz skatuves puķes un vēdekļus, muskuļoti jaunekļi spilgti krāsainos svīteros aurodami metās pie kāp­nītēm, un policistiem tikai ar lielām pūlēm izdevās atspiest viņus atpakaļ.

Dziedonis, nepamanīts ticis projām no mežonī­gajiem pielūdzējiem, aktieru istabā steidzīgi pārģēr­bās. Viņš mēģināja aizmukt pa aizmugures durvīm, bet pūlis bija uzminējis viņa nodomu. Uz ietves viņu jau gaidīja, un pat divkārša policistu ķēde nespēja būt viņam par drošu aizsargu.

— Lielais, nepārspējamais Pelvis! — kliedza meitenes.

Pelviss piesteidzās pie savas milzīgās, dzeltenās mašīnas. Tūliņ pat viņu ielenca žurnālisti un foto- reportieri.

— Sinjor Dreslij! Sinjor Dreslij!

Spoži uzliesmoja zibspuldzes.

— Pastāstiet par savu pēdējo turneju pa Austrā­liju!

— Vai tiesa, ka televīzija piedāvājusi jums div­simt tūkstošus dolāru par desmit minūšu ilgu uzstā­šanos? Stāsta, ka jūs esot atteicies?

Te piesteidzās policistu palīgspēki un centās izklī­dināt žurnālistus.

Pūlis spiedās virsū policistu ķēdei un pārrāva to. Trīsdesmit meičas uzklupa dziedonim. Desmitiem roku sagrāba viņu aiz svārkiem un krekla. Pēc mirkļa visas svārku pogas bija izrautas, tikpat veikli nozuda kabatlakatiņš un pildspalva. Kāds norāva viņam kaklasaiti un līdz ar drēbi izplēsa aproču pogas.

— Pelvis, autogrāfu! — lūdzās un draudēja pielū­dzējas.

Viņam pretī stiepās roku mežs, un katrā no tām bija rakstīšanai sagatavots lūpu zīmulis. Meitenes ielenca viņu, saspieda, un Pelviss minūtes desmit ar lūpu krāsu triepa uz blūzītēm lielus, sarkanus savus iniciāļus — P. D. Visuzticīgāko pielūdzēju niknums bija gandarīts.

Kārdinājums izrādījās pārāk liels: veiksmīgās pielūdzējas sasprindzināja visus spēkus, vēlreiz pār­rāva ķēdi, un Pelviss no jauna atradās ielenkumā. Tagad jau simtiem blūzīšu pieprasīja autogrāfu. Policisti laida darbā gumijas stekus, taču pielūdzējas nespēja atturēt nekādas sāpes. Divpadsmit policistu tika notriekti gar zemi un nežēlīgi samīti. Pārē­jos kārtības sargus piespieda pie sienas un atbru­ņoja.

Un tad notika neparedzētais: kad ļaužu jūra teju teju draudēja aprīt slavenību, noskanēja sauss blīkšķis, it kā būtu pārplīsis gaisa balons, un roken­rola karalis pazuda savu apjukušo pielūdzēju acu priekšā.

Sinjors Kanjoti vēl.nebija beidzis savu runu, kad visi trīssimt četrdesmit parlamenta deputāti bija jau sadalījušies trīs naidīgās frakcijās un ieņēmuši vietas pie rakstāmgaldiem. Deputāts Kanjoti rupji nolamāja kreisos opozicionārus, un kā atbilde gaisā uzlidoja tintnīcas.

Iekaucās sirēna. Kārtības sargi steidza atbrīvot balkonus — cienījamiem deputātiem taču neklājās kauties, publikai redzot. Parlamenta ēkā gāja vaļā kauja. Policisti, kalpotāji un sargi paslēpās aiz durvīm un zem galdiem, gatavi doties palīgā, tik­līdz cīnītājiem izsīks munīcija.

Centristus, dabiski, apdraudēja kā labējie, tā krei­sie, un bagātīgākās tintes devas saņēma tieši viņi.

Izmisumā viņi metās kur nu kurais. Sākās tuv­cīņa, kurā katrs slānīja tuvāko kaimiņu, daudz neprātodams, vai tas pieder pie draudzīga vai nai­dīga grupējuma.

Veltīgi sapulces vadītājs izmisis šķindināja zva­niņu. Viņa plecu ķēra krēsla kāja, un viņš ieste­nējies sabruka uz grīdas.

Vienam no deputātiem sadursmes laikā pazuda zābaks. Kāds cits to tūliņ paķēra un laida darbā pret ienaidnieku. Šis briesmīgais ierocis radīja paniku un izretināja cīnītāju rindas. Tad centra deputāte, korpulenta dāma ar pensneju, norāva sev smailpa- pēža kurpi un zvetēja ar to pa apkārtstāvošo galvām.

Visniknāk plosījās deputāts Kanjoti — eksfašists, eksliberālis,- eksneofašists, eksradikālis, bet tagad — «mēreni labējo» partijas galva. No deguna viņam tecēja asinis, pār seju plūda tintes straumītes, bet viņš kā saniknots bifelis, aizsmakušā balsī rēcot, atkal un atkal devās uzbrukumā.

Kārtībnieki saprata, ka jāsāk tieši ar šo satraci­nāto karotāju. Viņi ielenca to vienlaikus no visām pusēm, bet šai pašā mirklī deputāts Kanjoti nozuda. Noskanēja kluss blīkšķis, it kā būtu pārplīsis gaisa balons, un kareivīgi noskaņotais «mēreni labējo» līderis izgaisa tukšumā.

Bija brīnišķīga vasaras diena. Amilkārs Dorē, municipalitātes darbinieks, četrdesmit piecus gadus vecs, neprecējies, klīda pa Lunaparka alejām, apstā­damies katrā vietā, kur notika kāda atrakcija. Ilgi viņš skatījās, kā resnule izpilda deju ar čūsku, apmeklēja «smieklu istabu» un «šausmu alu». Šo­dien bija viņa dzimšanas diena, un viņš jutās jauns un laimīgs. Izvizinājies ar telemobili un elibusu, viņš devās uz «amerikāņu kalniem».

Kad viņš izkāpa no vagonetes, kājas ļodzījās un kaklā juta nelabumu. Nē, viņa vecumā ir riskanti un muļķīgi laisties no «amerikāņu kalniem». Jābūt piesardzīgākam. Viņš apsēdās pie galdiņa atklātā terasē, no kurienes varēja vērot atrakciju «Lido­jošie šķīvīši», un pasūtīja konjaku.

«Līdzko pāries nelabums, došos uz mājām,» viņš skumji nodomāja, malkojot konjaku. Virs galvas riņķoja četri mirdzoši alumīnija «lidojošie šķīvīši». Pie paviljona stāvēja gara rinda apmeklētāju, kuri vēlējās jo ātrāk ieņemt vietas apaļajos šķīvjos ar maziem iluminatoriem, ko veidoja divas lēcas, kas stipri samazināja visus apkārtējos priekšmetus. Ska­toties šai «apgrieztajā binoklī», pasažierim radās iespaids, it kā viņš tiešām atrastos kosmosa kuģa kabīnē daudzu simtu kilometru augstumā.

Amilkārs novērsās no lidojošajiem šķīvīšiem. No šo mirdzošo šķīvīšu griešanās viņam kļuva vēl slik­tāk. Viņš atpogāja krekla apkaklīti. Bet arī tas nelīdzēja. Tad viņš nolēma pastaigāties. Bet nespēja pat piecelties no krēsla. Plakstiņi kļuva smagi, viss ķermenis sastinga, ausīs nepanesami džinkstēja.

Piepeši Amilkārs atvēra acis. Viņš joprojām sēdēja uz krēsla, bet ne vairs Lunaparkā.

— Svētā dievmāte! — palūkojies apkārt, viņš iesaucās. Virs viņa bija milzīgs fosforescējoša me­tāla kupols. Pa labi sēdēja kāds cilvēks, kuram

piere bija notraipīta ar tinti, bet no deguna tecēja asinis. Pa kreisi sēdēja jauns vīrietis saplēstā ap­ģērbā bez vienas pogas. Kaklā viņam kuļājās kaklasaites gabals, uz pieres nokarājās matu šķip­snas.

— Klausieties, — teica Amilkārs, pakasīdams kaklu. — Kas tie par jokiem?

Jaunais cilvēks kaut ko noņurdēja, bet kaimiņš pa labi tikai paraustīja plecus.

Amilkārs aiz uztraukuma pat nosvīda. Viņš pie­cēlās un sāka aptaustīt kupola metāla sienu.

— Veltīgi pūlaties, — teica deputāts Kanjoti. — Es jau izmēģinājos. Te nav nekā durvīm līdzīga.

Piepeši viņu acu priekšā iznira kinozvaigzne Liāna Lendsfīlda.

Viņai mugurā bija tikai naktskrekls ar mežģīnēm. «Zvaigzne» pārlaida apkārtējiem izbrīnētu skatienu, kaut ko nesaprotamu nomurmināja un, pavisam apjukusi, apklusa. Viņai līdzās parādījās visai dī­vaina persona. Aplūkojot tuvāk, izrādījās, ka tas ir Šullers — Emilio Šullers, pazīstamais modelētājs. Viņam kājās bija īsas, melnas samta bikses un ap­zeltītas sandales, bet ap kaklu kā toreadoram bija aptīta sarkana zīda šalle. Visi desmit pirksti bija kā nosēti ar dārgakmeņiem rotātiem gredzeniem.

— Vai es neguļu? — izdvesa Emilio Šullers.

Deputāts Kanjoti nikni pavērās viņā, kinozvaig­znes skatiens pauda apbrīnu un neuzticību, bet Pelviss Dreslijs blenza kā sajēgu zaudējis.

Te zāles vidū, neganti dūcot, atvērās lūka, un no tās pacēlās sudraba cilindrs uz kristāla paliktņa. It kā glābiņu meklējot, visi pieci instinktīvi atkāpās līdz sienai. No cilindra izlidoja mirdzošs balons un sāka šūpoties kā medūza.

«Varu galvot, ka tā ir dzīva būtne,» nodomāja * Amilkārs.

— Zemieši! — no balona atskanēja balss. — Ze­mes cilvēki! Klausieties mani uzmanīgi.

Taisnību sakot, no balona nekādas skaņas nenāca, bet visi pieci ļoti labi dzirdēja katru vārdu, parei­zāk, — saprata tā nozīmi — noslēpumainais sveši­nieks bija telepāts.

— Jūs atrodaties starpgalaktiskajā kuģī. Kuģis apriņķo jūsu trešo planētu. Kad mūsu zinātnieki būs vispusīgi izpētījuši jūsu smadzenes, mēs jūs dzīvus Sin neskartus nogādāsim atpakaļ uz Zemi. Kopš senseniem laikiem mēs pētām kosmosu, esam nodibinājuši sakarus ar tūkstošiem saprātīgu būtņu, izpratuši viņu paražas un domāšanas veidu. Bet jūsu domāšana mums joprojām paliek neatminēta mīkla. Jūsu izturēšanās, zemieši, ir pretrunā ar vi­siem loģikas likumiem, jūsu dvēselītes ir iedomī­bas pilnas, jūsu smadzenēs stingri iesakņojies ne­prāts.

Deputāts Kanjoti, sažņaudzis rokas dūrēs, paspēra dažus soļus uz priekšu.

— Ej tu, kropli! — viņš uzkliedza spīdošajam balonam. — Nokāp no sava pjedestāla, un es saskai­tīšu tavas ribas, ja tikai tev tādas ir.

No balona izlauzās sīks zilas gaismas stars, un Kanjoti saņēma spēcīgu sitienu pa pieri. Drebēdams aiz bailēm, «mēreni labējo» līderis kā nopērts suns aizvilkās līdz sienai.

— Tiešām, — viņu smadzenes uztvēra turpinā­jumu, — jūs esat rets izņēmums, iespējams pat, ka

savā ziņā vienīgā dabas kļūda. Mēs jau esam izpē­tījuši citus jūsu sugas īpatņus. Bet tagad pētām jūs. Pabeiguši pētījumus, mēs iedarbināsim atmiņu izdzēsēju, un, kad jūs atgriezīsieties uz Zemes, viss notikušais būs pilnīgi aizmirsts.

Emilio Šullers, galvenais modes noteicējs, nedroši pacēla divus pirkstus. Taču balons aizsteidzās viņam priekšā.

— Bez liekiem jautājumiem. Mēs ļoti labi zinām, ka neviens no jums neuzskata sevi par vājprāti vai noziedznieku. Taču mūsu salīdzinošie starpga- laktiskie pētījumi liek domāt pavisam citādi. Jūs visi kā viens esat vājprātīgi. Un arī tu, Pelvis Dres­lij, ar savu vienstīgas ģitāru, aizlūzušo balsi un konvulsijām, kuras var apskaust katrs epileptiķis. Un tu, Šuller, ar savām ērmotajām cepurēm, kas sajūsmina sievas, bet šausmina vīrus. Un tu, Liāna Lendsfīlda, ar savu vulgāro manieri atsegt krūtis, kas sajūsmina vīrus, bet šausmina sievas.

— Atļaujiet! — iesaucās Amilkārs Dorē, no uz­traukuma pacēlies pirkstgalos. — Godātais sinjor, jūs esat kļūdījies. Man ar notiekošo nav nekāda sakara. Es neesmu ne dziedonis, ne modes notei­cējs, ne arī aktieris… Es… es esmu pats paras­tākais mazais cilvēciņš, un neviens mani ne­pazīst.

— Tevi sauc Amilkārs Dorē, — teica balss. — Un tu esi tipisks trula pūļa pārstāvis, gatavs locīt ceļus nevarīga plānprātīga elka priekšā. Tieši tu, daudz nedomādams, devi iespēju nekauņam un neprašam Kanjoti, kas pašlaik atrodas tev blakus, piedalīties likumdošanā. Tu, Amilkār Dorē, esi vis­lielākais muļķis no visiem. Tieši par tevi visvairāk interesējas mūsu zinātnieki, un viņi centīsies izman­tot radušos iespēju.

Amilkārs juta, ka tūliņ zaudēs prātu.

— Bet tagad atslābiniet muskuļus, — viņu sma­dzenēs atskanēja pavēloša balss. — Jūs pārņems letarģiskais miegs.

Pelviss Dreslijs tomēr pieņēma televīzijas kom­pānijas piedāvājumu. Taču viņš pieprasīja nevis divsimt, bet gan trīssimt tūkstošus dolāru. Kompā­nijas pārstāvis bez svārstīšanās piekrita — Dreslijs taču bija labākais vilinājums televīzijas skatītā­jiem.

Liāna Lendsfīlda jaunajā filmā izrādīja visiem savus kailos gurnus, un skatītāji sajūsmā rēca kā traki. Emilio Šullers radīja jaunu cepures modeli, kura bija gandrīz pusmetru augsta un metru plata — savdabīgs angāra un indiāņu vigvama hibrīds.

Sinjors Kanjoti parlamenta debatēs arvien biežāk laida darbā spēcīgāko argumentu — dūri un rupjus lamuvārdus, nešaubīdamies, ka tikai tā var pārlie­cināt savus politiskos pretiniekus.

Nu, bet Amilkārs Dorē? Ar viņu nebija tik vien­kārši. Viņš, tāpat kā pārējie četri, tika nogādāts atpakaļ uz Zemes tai pašā vietā, no kurienes bija pacēlies augšā. Viņš attapās spoži apgaismotajā Lunaparkā.

Amilkārs izdzēra atlikušo konjaku un piecēlās. Viņam galvā drūzmējās neskaidras atmiņas un aiz­domas. Ar vārdu sakot, viņš nejutās labi. Un pēk­šņi viņš atcerējās balona vārdus: «Mēs iedarbinā­sim atmiņu izdzēsēju…» «Nu nē, svešplanētu kungi! Es gan atceros visu, pie tam līdz pēdējam sīkumam. Jums neizdevās izdzēst no atmiņas neko,»

Amilkārs nodomāja. «Bet varbūt man tas viss ir tikai rādījies. Pārāk ilgi es skatījos uz lidojošajiem šķīvīšiem, un, luk, fantāzija sāka darboties.»

Viņš ilgi stāvēja, šaubu mākts. (No Lunaparka viņš sen jau bija aizgājis un tagad atradās netālu no mājām.)

«Tātad no visiem pieciem es esmu tas lielākais kretīns?» viņš prātoja. «Tātad tam mirdzošajam balonam bijusi taisnība? Un kā gan ne! Cik reizes man ir gribējies sadot šiem demagogiem oratoriem pa kaklu, bet es tikai smaidīju un aplaudēju. Tāpat arī šim Pelvisam Dreslij am!»

Amilkārs juta, ka nekaitētu vēl iedzert konjaku. Viņš iegāja bārā un no jauna sajuta nelabumu. Četri jaunieši stāvēja kaktā pie atskaņotāja, no kura lauzās ārā Pelvisa Dreslija rēcieni. Pretējā kaktā sēdēja krunkaina vecene violetā kleitā. Viņas galvu rotāja milzīga cepure ar spalvām un dažā­diem augļiem.

Pie sienas karājās noplēšamais kalendārs. Gandrīz līdz ceļgaliem kailā Liāna Lendsfīlda ar burvīgu smaidu aicināja klientus dzert tikai kokakolu.

Amilkārs neizturēja. Viņš norāva kalendāru un nometa to zemē, pēc tam paķēra no groza citronu un laida vecenei, notriecot viņas krāšņo cepuri. Pārsteigtā vecene sastinga ar atvērtu muti. Bet Amilkārs arī vēl tagad nelikās mierā. Viņš sagrāba metāla tabureti un no visa spēka trieca to pret atskaņotāja stikla vāku.

Atskanēja apdullinošs troksnis, un mūzika ap­klusa.

— Lūk, tā! — teica Amilkārs un lepni devās uz izeju. Bet pie durvīm kāds sagrāba viņu aiz apkak-

Ies. Viņš apgriezās, un šai pašā mirkli bāra saim­nieks nokautēja viņu ar taisnu sitienu pa žokli. Divi oficianti ievilka viņu kaktā un nometa tur kā nevajadzīgu, vecu slotu. Ieradās policists.

— Nu, uzpūt, nelieti! — viņš pavēlēja.

Starp citu, Amilkārs diezgan viegli tika cauri. Viņu notiesāja un ietupināja uz piecpadsmit dien­naktīm par trakošanu sabiedriskā vietā.

— Laime vēl, ka bārā nebija mana kaimiņa depu- tāja Kanjoti, — pie sevis noteica Amilkārs, kāp­dams pār kameras slieksni. — Tad es būtu dabūjis vismaz divus trīs gadus. Un arī tad, tikai ņemot vērā vainu mīkstinošus apstākļus — kā nekā es taču balsoju par viņu!