Džeks Londons ZIEMEĻU ODISEJA

I

Slieces dziedāja savu bezgalīgi drūmo dziesmu, iečīkstējās aizjūgs, iešķindējās priekšējo suņu zvaniņi, bet cilvēki un suņi bija noguruši un klusēja. Pabraukt bija grūti, jo tikko bija snidzis, un viņi brauca no tālienes. Ar saldētu brieža gaļu piekrautās nartas suņi tikai ar pūlēm spēja pavilkt, tās stiga kupenās un turējās pretī gandrīz ar cilvēka neatlaidību. Tumsa sabiezēja, bet šovakar nebija paredzēts taisīt apmetni. Sniegs mīksti krita nekustīgajā gaisā — nevis lielām pūkām, bet sīkam un vieglam pārsliņām. Bija gluži silts — apmēram desmit grādu zem nulles — un cilvēki jutās labi. Meijers un Betlzs noņēma ausu aizsargus, bet Meilmuts Kids pat novilka cimdus.

Suņi bija piekusuši jau kopš pusdienas, bet tagad atkal it kā atguva jaunus spēkus. Jutīgākie sāka kļūt nemierīgi, nepacietīgi raustīja siksnas, šaudījās no vienas puses uz otru, ostīja gaisu un saslēja ausis. Viņi dusmojās uz saviem vienaldzīgākajiem biedriem un dzina tos uz priekšu, manīgi kozdami pakaļkājās. Ta pamudinātus, ari viņus pārņēma nemiers, un viņi to modināja visos pārējos. Beidzot pirmā aizjūga priekšējais suns priecīgi iekaucās un, brizdams dziļāk pa sniegu, strauji metās uz priekšu. Pārējie viņam sekoja. Siksnas savilkās, nartas aiztraucās rāvieniem, un cilvēki, atbalstīdamies uz nūjām, cik spēdami paātrinaja soļus, lai nepakļūtu zem sliecēm.! Dienas nogurums bija kā ar roku atņemts, un viņi ar klie-' dzieniem uzmundrināja suņus. Tie atbildēja ar priecīgām rejām un visā sparā traucās tālāk mijkrēslī, kas satumsa arvien vairāk.

— Hei! Hei! — vīri cits pēc cita iesaucās, ja viņu nartas strauji nogriezās no ceļa un sašķiebās uz sāniem kā vējā buru laivas.

Tad atlika vairs tikai simt jardu skrējiens līdz apgaismotajam, ar pergamenta papīru aizklātajam logam, kas vēstīja par omulīgu mītni, kurošos Jukonas krāsni un kūpošiem tējas katliņiem. Bet būda jau bija aizņemta. Eskimosu suņu bars draudoši ierējās un metās uz pirmā aizjūga suņiem. Durvis spēji atvērās, un iznāca ziemeļrietumu policijas sarkanajā mētelī ģērbies cilvēks, tūliņ iegrimdams līdz ceļiem sniegā. Viņš aukstasinīgi un bezbailīgi nodibināja kārtību starp saniknotajiem dzīvniekiem, rīkodamies ar pātagas kārtu. Tad vīri sarokojās, un tā nu iznāca, ka svešinieks apsveica Meilmutu Kidu viņa paša būdā.

Stenlijs Prinss, kam vajadzēja viņu sagaidīt un parūpēties par jau minēto Jukonas krāsni un karsto tēju, bija aizņemts ar viesiem. To bija desmit, divpadsmit cilvēku — visraibākā sabiedrība, kāda jebkad kalpojusi karalienei [9], daži uzmanīja, lai ievēro tās likumus, citi rūpējās par kārtīgu pasta piegādi. Viņi bija dažādu tautību pārstāvji, bet kopējā dzīve bija no viņiem izliedējusi noteikta tipa kalsnus un stiegrus, muskuļotus un iedegušus vīrus ar bezrūpīgu skatienu atklātajās, skaidrajās un mierīgajās acīs. Šie vīri brauca ar suņiem, kas piederēja karalienei, sēja bailes tās ienaidnieku sirdīs, juta tās skopo labvēlību un bija laimīgi. Viņi daudz ko pieredzēja, veica varoņdarbus, un viņu dzīve bija pilna dēku, bet neviens no viņiem to pat nemanīja.

Viņi te jutās kā mājās. Divi bija izstiepušies uz Meil- rnuta Kida lāviņas un dziedaja dziesmiņas, kādas jau bija dziedājuši viņu senči francūži, kad pirmie ieradās šai apvidū un apņēma par sievām indiānietes. Tāpat bija iekarota arī Betlza lāviņa, trīs vai četri braši ceļotāji, pabāzuši kājas zem segas, klausījās, kā viens no viņiem stāstīja par to, ka viņš kalpojis Volslija vienībā, kad tas devies ar kuģi uz Hartumu. Kad viņš apklusa, kāds kovbojs saka stāstīt par pilīm un karaļiem, par lordiem un lēdijām, kurus bija redzējis, kad kopā ar Bufalo Billu devies turnejā pa Eiropas galvaspilsētām. Kaktā divi metisi, veci karabiedri, lāpīja iejūgu un atcerējās tos laikus, kad ziemeļrietumos liesmoja sacelšanās ugunis un Luijs Raiels [10] bija karalis.

Šad tad bija dzirdami rupji joki un vēl rupjākas asprātības. Par neparastām dēkām uz sauszemes un ūdens runāja kā par kaut ko gluži ikdienišķu, ko bija vērts atcerēties tikai kāda humora graudiņa vai jocīga atgadījuma dēj. Prinss bija sajūsmināts par šiem slavas nekronētajiem varoņiem, kas bija redzējuši, kā top vēsture, bet kam visi lielie un romantiskie notikumi bija viņu dzīves ikdiena. Viņš bezrūpīgā izšķērdībā pacienāja viņus ar savu dārgo tabaku, un kā atmaksa par to atraisījās atmiņu ierūsējušie posmi un atdzima sen aizmirstas odisejas.

Kad sarunas apklusa un ceļotāji, pēdējo reizi piebāzuši pīpes, raisīja vaļā guļamos maisus, Prinss vēl iztaujāja savu biedru.

— Nu, tu taču pats zini, kurš ir kovbojs, — Meilmuts Kids atbildēja, atsiedams mokasīnus, — un nav grūti uzminēt, ka viņa lāviņas biedra dzīslās rit angļu asinis. Kas attiecas uz pārējiem, tie visi ir meža klaidoņu pēcnācēji ar velns zina kādu asiņu piejaukumu. Tie divi, kas apmetas pie durvīm, ir īsti bois brыlй [11]. lūk, tas jauneklis ar vilnas šalli — ievēro viņa uzacis un apakšžokli, — redzams, kādam skotam ir asarojušas acis viņa mātes dūmainajā vigvamā. Bet tas skaistais puisis, kurš saloka sev pagalvī mēteli, ir franču metiss. Tu dzirdēji, kāda viņam izruna. Viņš ne visai ieredz tos divus indiāņus, kas apguļas viņam blakus. Redzi, kad metisi sacēlās Raiela vadībā, īstie sarkanādainie tos neatbalstīja, un kopš tā laika viņi viens otru necieš.

— Bet, klau, kas ir tas drūmais zellis pie krāsns? Viņš laikam nerunā angliski, visu vakaru nav izteicis ne vārda.

— Tu maldies. Viņš labi prot angļu valodu. Vai redzēji, kadas viņam bija acis, kad viņš klausījās? Es viņu novēroju. Viņš tomēr nav nevienam ne draugs, ne rads. Kad pārējie runāja savā izloksnē, viņš tos nesaprata. Es arī netieku gudrs, kas viņš tads ir. Bet pamēģināsim izpētīt.

— Piemetiet krāsnī pāris pagaļu, — Meilmuts Kids skaļi sacīja, cieši raudzīdamies svešiniekā.

Tas tūliņ paklausīja.

— Pie kārtības viņš kaut kur ir pieradināts, — Prinss klusu piebilda.

Meilmuts Kids piekrizdams pamāja, novilka zeķes un

sāka laipot uz krāsni pār gulētāju izstieptajām kājām. Tur viņš izžāva savas miklās zeķes līdzās pāris desmitiem citu.

— Kad jūs domājat nokļūt Dausonā? — viņš jautaja uz labu laimi.

Svešinieks uzmanīgi paskatījās viņā un tad atbildēja: — Stāsta, ka līdz turienei esot septiņdesmit piecas jūdzes. Vai tā ir? Varbūt pēc pāris dienām.

Viņš runāja ar tikko manāmu akcentu, bet ātri, vārdus nemeklēdams.

— Vai esat te jau kādreiz bijis?. — Nē.

— Bet Ziemeļrietumos?

— Jā.

— Esat tur dzimis?. - Nē.

— Pie velna, kur tad ir jūsu dzimtene? Jūs, redzams, neesat no šiem. — Meilmuts Kids pamāja ar roku uz suņu dzinējiem un arī abiem policistiem, kas gulēja uz Prinsa lāviņas. — No kurienes jūs esat? Esmu jau agrāk redzējis tādas sejas kā jums, tikai vairs neatceros, kur.

— Es jūs pazīstu, — svešais negaidot sacīja, pēkšņi pārtraukdams Meilmuta Kida jautājumu plūsmu.

— Kā? Vai esat jau kādreiz ticies ar mani?

— Nē. Man par jums stāstīja Pastilikas garīdznieks, jau krietni sen. Viņš prasīja, vai es pazīstot Meilmutu Kidu. Iedeva man pārtiku. Es neuzkavējos ilgi. Vai viņš jums nav stāstījis par mani?

— Ak tad jūs bijāt tas vīrs, kas mainīja ūdru ādas pret suņiem?

Svešais pamāja ar galvu, izdauzīja pīpi un, ietīdamies ādās, lika saprast, ka nevēlas vairs turpināt sarunu. Meilmuts Kids nodzēsa lampiņu un palīda kopā ar Prinsu zem vienas segas.

— Nu un kas viņš tāds ir?

— Nezinu. Pārtrauca mani pusvārdā un tad ievilkās kā gliemezis vākā. Bet viņš ir interesants tips. Esmu par viņu šo to dzirdējis. Priekš astoņiem gadiem par viņu brīnījās visa piekraste. Noslēpumains radījums, nudien. Viņš ieradās no Ziemeļiem vislielākajā salā, nobraucis vairākus tūkstošus jūdžu gar Beringa jūru un steigdamies tā, it kā viņam dzītos pakaļ pats nelabais. Neviens nekad nedabūja zināt, no kurienes viņš nāca, bet, acīm redzot, bija no tālienes. Viņš izskatījies stipri nomocījies, kad Golovina līcī no zviedru misionāra iegādājies pārtiku un prasījis ceļu uz dienvidiem. Vēlāk tā stāstīja. No liča viņš devās tieši pāri Nortona jūras šaurumam. Laiks bija briesmīgs, plosījās sniegputenis un vētra. Tūkstošiem citu būtu aizgājuši bojā, bet viņš tika sveikā cauri. Svētā Miķeļa ciemā viņš nenokļuva, bet sasniedza Pastiiikas piekrasti. Viņam bija palikuši tikai divi suņi, un pats viņš bija pusdzīvs aiz bada.

Viņš tā steidzās tālāk, ka Rubo tēvs varēja iedot viņam tikai pārtiku, bet nevarēja izlīdzēt ar suņiem, jo gaidīja manu ierašanos un arī pats gribēja doties ceļā. Misters Odisejs ļoti labi zināja, ko Ziemeļos nozīmē ceļot bez suņiem, un dažas dienas briesmīgi nervozēja. Nartās viņam bija kaudze lieliski izmītu jūras ūdru ādu, bet tām jau ir zelta vērtība. Tolaik Pastilikā dzīvoja vecs krievu tirgotājs, skops kā Šeiloks, kam suņu, ka biezs. Viņi netirgojās ilgi. Kad dīvainais svešinieks devās atkal tālāk, uz dienvidiem, viņam aizjūgā skrēja skaistu suņu bars. Misteram Seilokam palika ūdru ādas. Es tās redzēju — brīnišķīgas. Mēs parēķinājām, un iznāca, ka ik suns bija devis viņam, mazākais, pieci simti dolāru tīras peļņas. Bet nedomā, ka savādais svešinieks nezināja, cik maksā ūdru ādas. Lai arī viņš bija sarkanādainis, bet, pēc valodas spriežot, viņam bija nācies uzturēties balto sabiedrībā.

Kad izgāja ledus, mēs dabūjām zināt, ka viņš atrodas Nunivakas salā un iegādājas tur pārtiku. Tad viņš pavisam nozuda, un nu viņu atkal ieraudzīju tikai pēc astoņiem gadiem. Bet no kurienes viņš tagad nāk, kur bijis un ko darījis? Viņš ir indiānis, neviens nezina, kur klīdis apkārt, bet viņš ir disciplinēts, un indiāņiem tas ir pavisam neparasti. Lūk, vēl viens Ziemeļu noslēpums, pamēģini to atminēt, Prins.

— Pazemīgi pateicos, man jau tā ir diezgan, ko minēt, — draugs atbildēja.

Meilmuts Kids jau drīz vien krāca, kamēr jaunais kalnu inženieris gulēja vaļā acīm, raudzīdamies dziļaja tumsā un gaidīdams, kad aprims tas divainais satraukums, kas bija viņu pārņēmis. Tad viņš aizmiga, bet viņa smadzenes joprojām darbojās, un viņš visu nakti klīda pa nepazīstamiem sniega klajumiem, kopā ar suņiem pārvarēja bezgalīgus attālumus un redzēja sapnī vīrus, kas dzīvoja, strādāja un nomira, kā pienākas īstiem vīriem.

Nākamajā rītā, jau agri pirms gaismas, suņu dzinēji un policisti izbrauca uz Dausonu. Varas iestādes, kas sarga viņas augstības intereses un valda pār mazo Cilvēku likteņiem, neļāva pastniekiem daudz atpūsties. Pēc nedēļas viņi jau parādījās pie Stjūartas upes, apkrāvušies ar vēstulēm, kas bija jānogādā okeāna piekrastē. Tiesa, viņu suņi tika apmainīti pret citiem, bet tāpēc jau tie ir suņi.

Cilvēki ilgojās atrast vietu, kur varētu atpūsties. Pie tam Klondaika bija jauns ziemeļu centrs, un viņiem gribējās paskatīties uz Zelta pilsētu, kur zelts līst kā ūdens, bet deju zālēs valda pastāvīga jautrība. Taču, tāpat kā pirmajā apmeklējuma reizē, viņi žāvēja zeķes un ar labsajūtu smēķēja pīpes, lai gan daži drošinieki kala plānus, ka varētu dezertēt, pārejot neizpētītos Klinšu kalnus austrumos, lai no turienes pa Makenzijas ieleju nokļūtu Cipe- vejā. Divi trīs nolēma, dienesta laikam izbeidzoties, atgriezties mājās tieši pa šo ceļu un priecājās par pārdrošo plānu apmēram tā, kā pilsētnieks priecājas par svētdienas pastaigu mežā.

IJdru ādu īpašnieks bija visai norūpējies un nepiedalījās sarunās. Beidzot viņš pasauca Meilmutu Kidu sāņus un kādu brīdi paklusu ar viņu apspriedās. Prinss viņus ziņkārīgi novēroja, un noslēpumainība vēl pieauga, kad viņi abi uzlika cepures, uzvilka dūraiņus un izgāja laukā. Kad viņi atgriezās, Meilmuts Kids uzlika uz galda savus zelta svarus, nosvēra sešdesmit unces zelta smilšu un iebēra tās svešinieka maisa. Pēc tam tika pieaicināts vecākais suņu dzinējs un ar to noslēgts kaut kāds darījums. Nākamaja dienā visi devās pa upi uz augšu, bet ūdru ādu īpašnieks paņēma līdzi mazliet pārtikas un griezās atpakaļ uz Dausonas pusi.

— Es patiešām nesaprotu, ko tas viss nozīmē, — Meilmuts Kids sacīja, kad Prinss viņu izjautāja, — bet nabadziņš gribēja tikt vaļā no dienesta. Acīm redzot, tas viņam ļoti daudz ko nozīmē, lai gan viņš neko nepaskaidroja. Redzi, viņiem ir tāda pati kārtība kā armijā; viņš apsolījies kalpot divus gadus, bet, ja grib aiziet pirms laika, tad jāatpērkas. Ja viņš dezertētu, tad nevarētu palikt šai novadā, bet viņam tas nezin kāpēc ārkārtīgi nepieciešami. Viņš izšķīries par šo soli Dausonā, bet tur viņu neviens nepazinis un pašam nebijis ne centa kabatā. Es esmu vienīgais cilvēks, ar ko viņš pārmijis dažus

vārdus. Viņš runājis ar priekšnieku un panācis, ka viņu atbrīvos, ja es došu naudu, protams, aizdevumu. Apsolīja atdot gada laikā un, ja vēlēšos, pat sagādāt man iespēju Kļūt bagātam. Pats viņš nemaz nav redzējis šīs bagātības, bet ir pārliecināts, ka tās pastav.

Ko tik viņš nesarunāja! Kad izvilka mani laukā, bija gatavs vai raudāt. Pierunāja un lūdzās, vārtījās manā priekšā sniegā, kamēr es viņu piecēlu. Muldēja visādus niekus kā prātu zaudējis. Apgalvoja, ka pūlējies gadiem ilgi, lai nodzīvotu līdz šim brīdim, un ka nepārcietīšot vilšanos. Vaicāju, līdz kādam brīdim, bet viņš neko neteica. Baidās, ka viņu varot aizsūtit uz citu rajonu, no kurienes viņš varēšot nokļūt Dausonā tikai pēc diviem gadiem, bet tad jau būšot par vēlu. Savā mūžā nebiju redzējis, ka cilvēks tā uztraucas. Kad apsolīju dot aizdevumu, man atkal vajadzēja viņu izvilkt no sniega. Teicu, lai ņem mani par līdzdalībnieku. Vai domā, ka viņš bija ar mieru? Nē, ser! Zvērēja, ka atdošot man visu savu ieguvumu, ka padarīšot mani neizsakāmi bagātu un ta tālāk. Parasti, ja cilvēks ņem kādu par savu līdzdalībnieku, viņam vēlāk žēl dalīt ieguvumu pat uz pusēm. Nē, te kaut kas slēpjas, Prins, iegaumē to. Mēs vēl par viņu dzirdēsim, ja viņš paliks mūsu novadā.

— Bet ja ne?

— Tad mana labsirdība bankrotēs un manas sešdesmit unces būs vējā.

lēstajās sals un līdz ar to garas naktis, un saule uzsāka savu mūžseno rotaļu, slēpdamās aiz apvāršņa sniega līnijas dienvidos, bet par Meilmuta Kida parādnieku nekas nebija dzirdams. Piepeši janvāra sākumā kādā pe- lekā rītā Kida būdas priekšā pie Stjūartas upes apstājās smagi piekrautas nartas. Aiz nartam soļoja ūdru ādu īpašnieks, bet kopā ar viņu cilvēks, kādu dievi tagad neprot vairs radīt. Kad ļaudis runāja par veiksmi, varonību un teiksmainām zelta atradnēm, viņi vienmēr pieminēja Akseli Gundersonu. Nebija neviena stāstījuma pie ugunskura par vīrišķību, spēku un drosmi, kurā nepieminētu viņu. Un, kad šis temats bija izsmelts, sarunas atjaunojās, pieminot sievieti, kura dalījās viņa liktenī.

Kā jau teikts, radot Akseli Gundersonu, dievi bija atcerējušies savu seno mākslu un veidojuši viņu pēc to vīru parauga, kādus radīja, kad pasaule vēl bija jauna. Septiņas pēdas garais augums lepojās ar Eldorado karaļa gleznaino tērpu. Viņam bija milža krūtis, kakls, rokas un kājas. Viņa slēpes bija krietnu jardu garākas par parastajām, citādi nespētu noturēt šīs trīs simti mārciņas gaļas un kaulu. Viņa rupji veidotā seja ar mierīgajām gaišzilajām acīm, izliekto pieri un masīvo zodu liecināja, ka šis cilvēks pazīst tikai vienu — spēka likumu. Nosarmojušie, nobriedušiem rudziem līdzīgie zeltainie mali vizēja kā gaisma tumsā, sniegdamies līdz lāčādas kažoka apkaklei. Kad Akselis aizsteidzās garām suņiem šaurajā takā, viņš līdzinājās senam jūras braucējam. Viņš piedauzīja ar pātagas kātu pie Meilmuta Kida durvīm tik spēcīgi kā Ziemeļjūras sirotājs, kas iebrucis dienvidos un prasa, lai viņu ielaiž pa pils vārtiem.

Atrotījis piedurknes, Prinss sievišķīgi baltām rokām mīcīja mīklu, arvien uzmezdams skatienu trijiem viesiem — tādiem viesiem, kādi reti sagadās kopā zem cilvēka mītnes jumta. Viņu vēl arvien interesēja savādnieks, ko Meilmuts Kids bija iesaucis par Odiseju, bet vēl lielāku interesi viņā modināja Akselis Gundersons un viņa sieva. Ceļojums sievieti bija nogurdinājis, jo viņa bija radusi lutināties ērtos namiņos, kamēr vīrs rauša bagātības ledus tuksnešos. Tagad viņa atpūtās, pieglaudušies pie vīra platajām krūtīm, kā maigs zieds pie drošas sienas, un gurdi atbildēja uz Meilmuta Kida labsirdīgajiem jokiem. Viņas dziļo, tumšo acu nejaušie skatieni dīvaini satrauca Prinsu, jo Prinss bija vīrietis, veselīgs vīrietis un kopš vairākiem mēnešiem nebija redzējis gandrīz nevienu sievieti. Svešiniece bija vecāka par viņu un pie tam indiāniete. Taču viņa nemaz nelīdzinājās šejienes sievietēm, kuras viņam bija nācies sastapt. Gundersona sieva bija daudz ceļojusi, Prinss no sarunas noprata, ka tā redzējusi arī viņa dzimteni. Viņa zināja gandrīz visu to pašu, ko baltās rases sievietes, un daudz ko tādu, ko tām nav lemts zināt. Viņa prata pagatavot ēdienu no žāvētām zivīm un pārnakšņot sniegā. Bet tagad viņa visus ķircināja ar mokoši sīkiem izmeklētu pusdienu aprakstiem un izraisīja satraucošas domstarpības par visdažādākajiem ēdieniem, kurus viņi jau bija paguvuši aizmirst. Šī sieviete zināja brieža, lāča, mazās zilās lapsas un ziemeļu jūru abinieku paražas, viņai bija zināmi mežu un straumju noslēpumi, un plānajā sērsnī atstātās cilvēka, zvēra vai putna pēdas viņa lasīja kā atvērtu grāmatu. Bet tagad Prinss pamanīja, cik šķelmīgi iemirdzējās viņas acis, kad viņa ieraudzīja pie sienas nometnes iemītnieku noteikumus. Nelabojamais Betlzs tos bija sastādījis tais laikos, kad viņa dzīslās vēl kūsāja straujas asinis, un tie izcēlās ar vienkāršu, parupju humoru. Ja gaidīja ierodamies sievietes, Prinss tos parasti pagrieza ar tekstu pret sienu. Bet kas gan būtu domājis, ka šī iezemiete… bet tagad jau bija par vēlu.

Tad tāda bija Akseļa Gundersona sieva, sieviete, kuras vārds un slava gāja pa visiem Zieme|iem līdzi viņas vīra vārdam un slavai. Pie galda Meilmuts Kids ar veca drauga tiesībām paķircināja viņu, un Prinss, pārvarējis pirmās iepazīšanās kautrību, arī pievienojās. Viņa veikli aizstāvējās šai nevienādajā cīņā, kamēr viņas vīrs, neiz- celdamies ar atjautību, neteica neko, tikai piekrītoši smaidīja. Varēja redzēt, ka viņš lepojas ar savu sievu. Katrs viņa skatiens un katra kustība liecināja par to, cik lielu vietu šī sieviete ieņem viņa dzīvē. Ūdru ādu īpašnieks ēda klusēdams. Dzīvās sarunās aizrauti, visi viņu bija aizmirsuši. Viņš piecēlās no galda, labu laiku pirms pārējie beidza ēst, un izgāja laukā pie suņiem. Diemžēl arī viņa ceļa biedriem drīz vajadzēja uzvilkt dūraiņus un par- kas un sekot viņam.

Jau vairākas dienas nebija snidzis, un nartas slīdēja pa iebraukto Jukonas ceļu viegli ka pa gludu ledu. Odisejs vadīja pirmo aizjūgu, ar otru gāja Prinss un Akseļa Gundersona sieva, bet Meilmuts Kids un zeltmatainais milzis vadīja trešo.

— Mēs ejam uz labu laimi, Kid, — Akselis Gundersons sacīja, — bet es domāju, ka lieta droša. Pats viņš tur nekad nav bijis, bet stāsta daudz ko labu. Parādīja man karti, par kuru tiku dzirdējis pirms vairākiem gadiem, kad biju Kutnejā. Man ļoti gribētos ņemt tevi līdzi, bet viņš ir tāds dīvains un zvēr, ka pametīšot visu, ja mums kāds piesitīsies. Tikko atgriezīšos, es iedalīšu tev labāko iecirkni blakus savējam un bez tam ņemšu tevi par līdzdalībnieku, kad sāks celt pilsētu.

— Nē! Nē! — viņš iesaucās, neļaudams Kidain sevi pārtraukt. — Es to finansēšu, un, kamēr nebūšu ticis galā, divas galvas vienmēr labākas nekā viena. Ja viss paveiksies, tā būs otra Kriplkrika [12]. vai dzirdi? otra kriplkrlka! tur taču ir kvarcs, nevis zelta smiltis. Un, ja mēs krietni ķersimies pie darba, tas viss būs mūsu — miljoni un atkal miljoni. Esmu jau agrāk dzirdējis par šo vietu un tu ari. Mēs uzcelsim pilsētu — tūkstošiem strādnieku — lieliski ūdens ceļi — tvaikoņu līnijas — plaša tirdzniecība — gaisma — satiksme ar upes augšgalu — varbūt uzbūvēsim dzelzceļu — uzcelsim kokzāģētavas — elektrostaciju — mums būs pašiem sava banka — akciju sabiedrība — sindikāts. Tikai pielūko! Kamēr neesmu atgriezies, turi mēli aiz zobiem!

Nartas apstājās tai vietā, kur ceļš šķērso Stjūartas grīvu. Cik tālu vien varēja redzēt, neizpētītajos austrumos pletās vienīgi ledus jūra. No nartām atraisīja slēpes. Akselis Gundersons atvadījās un pirmais devās uz priekšu. Viņa lielas, notītās slēpes turpat par pusjardu iegrima irdenajā sniegā, ko viņš nomīdīja, lai neiegrimtu suņi. Akseļa sieva gaja aiz pēdējām nartām, lieliski tikdama galā ar neērtajam slēpēm. Jautri atvadu saucieni pārtrauca klusumu, iekaucās suņi, un ūdru ādu īpašnieks ar patagu pamudināja nepaklausīgos kaucējus.

Jau pēc stundas viss gājiens tālumā izskatījās pēc gara, melna zīmuļa, kas lēnam slīd pa milzīgu balta papīra lapu.

II

Pēc dažām nedēļām kādu vakaru Meilmuts Kids un Prinss risināja šaha uzdevumus no izplēstas veca žurnāla lapas. Kids tikko bija atgriezies no sava iecirkņa un atpūtās, gatavodamies lielām briežu medībām. Arī Prinss bija gandrīz visu ziemu mētājies apkārt un tagad ar tīksmi izbaudīja jauko atpūtu šai būdā.

— Nodrošinies ar melno zirdziņu un pieteic karalim šahu. Nē, tas neder. Paskaties nākamo gājienu …

— Kāpēc virzīt bandinieku pa divām rūtiņām? To var paņemt, garām ejot, bet tornis ir neitrāls.

— Pagaidi! Te nav aizsargāts un …

— Nē, ir aizsargāts. Turpini! Tu redzēsi, kas iznāks.

Uzdevums bija ļoti interesants. Jau otru reizi atskanēja klauvējiens pie durvīm, un tikai tad Meilmuts Kids iesaucās: — Iekšā! — Durvis atvērās. Kāds iestreipuļoja istabā. Prinss uzmeta ienācējam skatienu un pielēca kājās. Šausmas, kas atspoguļojās Prinsa acīs, lika Meilmu- tam Kidam strauji atskatīties, un arī viņš izbijās, lai gan savā mūžā bija daudz ko redzējis. Dīvainais radījums taustīdamies tuvojās viņiem. Prinss kāpās atpakaļ, līdz sagrābstīja naglu sienā, uz kuras karājās viņa ierocis.

— Kungs dievs, kas tas tāds? — viņš čukstēja.

— Nezinu. Droši vien apsalis un ir izbadojies, — Kids atbildēja, atkāpdamies uz otru pusi. — Piesargies! Varbūt viņš ir ārprātīgs, — durvis aizvēris, Meilmuts Kids brīdināja Prinsu.

Dīvainais radījums pienāca pie galda. Lampas spožā gaisma krita viņam tieši acīs. Viņš smaidīja un pat savādi noirgojās, izrādīdams jautrību. Tad piepeši šis cilvēks — viņš patiešām bija cilvēks — saslējās, saraustīja savas ādas bikses un sāka dziedāt dziesmiņu, ko jūrnieki uzsāk, kad paceļ enkuru un ieklausās jūras rūkoņā.

Jeņķu kuģis peld lejup pa upi.

Uz priekšu, zēni! Uz priekšu!

Vai zināt, kā kapteini sauc?

Uz priekšu, zēni! Uz priekšu!

Tas Dienvidu Karolinas Džonatans Džonss.

Uz priekšu, zēni…

Dziesma aprāvās pusvārdā, un cilvēks ar zvēra rēcienu metas pie plaukta, kur stāvēja gaļa. Pirms kāds paguva aizkavēt, viņš jau iecirta zobus sālītā cūkgaļas gabalā. Meilmuts Kids gribēja gaļu viņam atņemt, svešinieks izmisīgi pretojās, bet viņa spēki bija pārāk vāji, un viņš paguris atlaida laupījumu. Draugi apsēdināja viņu uz soliņa, viņš uzvēlās ar krūtīm uz galda. Lāse viskija atdeva viņam speķus, un viņš jau varēja pagrābt ar karoti cukuru no trauciņa, ko Meilmuts Kids nolika viņam priekšā. Kad svešais kaut cik bija apmierinājis izsalkumu, Prinss, vēl viss drebēdams, pasniedza viņam tasi vāja gaļas buljona.

Acīs šim radījumam dega drūms ārprāts, tas iekvēlojās un nodzisa pie katra malka. Uz sejas bija palicis visai maz ādas. Iekritusi un novājējusi tā gandrīz vairs neatgādināja cilvēka seju. Diendienā tajā bija kodis sals, likdams sacelties jaunām čūlām uz vēl nesadzijušo kārtas. Šī sausā un cietā virsma bija gluži melna, izrobota ar briesmīgām plaisām, kurās rēgojās asiņains jēlums. Viņa Kažokādas apģērbs bija netīrs un viss vienās skrandās, vienā sānā tas bija apdedzis; acīm redzot, šis cilvēks bija gulējis tieši uz karstām ugunskura oglēm.

Meilmuts Kids parādīja vietu, kur mītajā ādā bija izgrieztas strēmeles — briesmīga bada zīme.

— Kas jūs esat? — Kids lēni jautāja, uzsvērdams katru vārdu.

Svešais nelikās dzirdam.

— No kurienes jūs ieradāties?

— Jeņķu kuģis peld lejup pa upi, — viņš sāka vilkt drebošā balsī.

— Nu lai viņš peld! — Kids iesaucās, sapurinādams svešinieku, lai izdabūtu no tā kādu saprātīgāku vārdu.

Bet cilvēks iekliedzās, acīm redzot, aiz sāpēm un saķēra ar roku sānus. Tad viņš lēnām piecēlās, atbalstīdamies pret galdu.

— Viņa smējās… un acīs viņai bija naids… un viņa nenāca man līdzi.

Viņš apklusa un būtu atkal sabrucis, bet Meilmuts Kids satvēra viņu aiz rokas un uzstāja:

— Kas? Kas nenāca līdzi?

— Viņa, Unga. Viņa iesmējās un iedūra man — vienu reizi, otru reizi. Un tad …

— Nu?

— Un tad…

— Kas tad bija?

— Tad viņš pavisam klusi gulēja sniegā, ilgi. Viņš — tur ir — vēl tagad — sniegā.

Draugi samulsuši saskatījās.

— Kas tad guļ sniegā?

— Viņa, Unga. Viņa raudzījās manī ar naida pilnām acīm un tad …

— Nu! Nu!

— Tad viņa izvilka nazi, tā — un vienreiz, otrreiz. Viņa bija vāja. Es nācu ļoti ilgi. Bet tai vietā ir ļoti daudz zelta, ļoti daudz zelta.

— Kur ir Unga?

Cik Meilmuts Kids noprata, šī Unga gāja bojā varbūt

tikai kadas jūdzes attālumā. Viņš nikni sapurināja svešo aiz pleciem, atkal un atkal atkārtodams:

— Kur ir Unga? Kas viņa tāda ir?

— Viņa — guļ — sniegā.

— Runa taču! — Kids stipri sažņaudza vira roku.

— Es arī — būtu palicis — sniegā, — bet man — jāsamaksā — parāds. Tas bija grūti — man jāsamaksā — parāds — jāsamaksā … — Pārtraucis savu nesakarīgo runu, viņš iebāza roku kabatā un izvilka briežādas maisiņu. — Jāsainaksa — parads. — Piecas mārciņas — zeltā. — Par pārtiku. — Meilmutam Kidam — es … — Nogurusi galva noslīga uz galda, Meilmuts K'ds vairs nespēja to pacelt.

— Tas ir Odisejs, — viņš mierīgi sacīja, uzmezdams uz galda maisiņu ar zelta smiltīm. — Acīm redzot, Ak- selis Gundersons un viņa sieva aizgājuši bojā. Noguldīsim viņu zem segām. Viņš ir indiānis, paliks dzīvs un vēlāk mums šo to pastāstīs.

Pārgriezuši viņa apģērbu, draugi ieraudzīja krūšu labajā pusē divas tikko aizvilkušās ar nazi durtas brūces.

III

— Es izstāstišu jums visu, kā nu protu, un gan jūs sapratīsiet. Sākšu no paša sākuma un pastāstīšu par sevi un sievieti, bet pēc tam arī par vīrieti.

Ūdru ādu īpašnieks pievirzījās tuvāk krāsnij kā jau cilvēks, kas ilgi nav jutis siltuma un baidās, ka šī Prometeja dāvana kuru katru brīdi var atkal pazust. Meilmuts Kids pagrieza dakti un nolika lampiņu tā, lai gaisrņa kristu stāstītājā sejā. Prinss apmetās uz lāviņas malas un ari sagatavojās klausīties.

— Esmu Naass, virsaitis un virsaiša dēls, piedzimis starp saules rietu un lēktu sava tēva laivā vētrainā jūrā. Vīrieši visu nakti airēja, bet sievietes smēla no laivas ūdeni, kas mūs applūdināja, un mēs cīnījāmies ar vētru. Sāļās putas sastinga uz manas mātes krūtīm, un beidzot viņas elpa aizplūda līdzi paisumam. Bet es — es pievienoju savu balsi vētras balsij un paliku dzīvs.

Mūsu mītnes atradās Akatanā …

— Kur? — Meilmuts Kids iejautājās.

— Akatana pieder pie Aleutu salām. Akatana ir aiz

Cignikas, aiz Kardalakas, aiz Unimakas. Kā jau teicu, mūsu mītnes atradās Akatanā, kas guļ jūras vidū, pašā pasaules malā. Mēs ķērām sāļajā jūrā zivis, roņus un ūdrus. Mūsu būdas stāvēja visas vienkop klinšainajā nogāzē starp mežmalu un dzelteno piekrasti, kur gulēja mūsu kajaki. Mūsu nebija daudz, un mūsu pasaule bija ļoti šaura. Austrumos atradās svešas zemes — tādas pašas salas kā Akatana, un mēs domājām, ka pasaule sastāv tikai no salām, un bijām apraduši ar šo domu.

Es nebiju tāds kā citi manas cilts ļaudis. Mūsu salas smilšainajā krastā mētājās lielas laivas skelets un viļņu apbrāzti dēļi. Mūsu ļaudis neprata taisīt tādas laivas. Un es atceros, ka salas galā, kur uz trim pusēm ir plašs skats uz okeānu, stāvēja gluda, taisna un slaida priede, kādas pie mums nemēdz augt. Stāstīja, ka šai vietā izkāpuši krastā divi cilvēki un palikuši tur daudz dienu. Sie divi bija atbraukuši pār jūru tai laivā, kas sašķaidīta gulēja krastā. Viņi bija tādi paši baltie kā jūs un nevarīgi kā «nazi bērni bada dienās, kad roņi dodas projām un mednieki pārnāk mājās tukšām rokām. Es dzirdēju šo stāstu no sirmiem tēviem un mātēm, bet viņi to bija dzirdējuši no saviem tēviem un mātēm. Sākumā baltajiem svešiniekiem nepatika mūsu paražas, bet tad viņi pierada un norūdījās, ēzdami zivis un taukus, un kļuva spēcīgi. Un viņi katrs uzcēla sev būdu un apņēma par sievu iezemieti, ar laiku viņiem radās bērni. Tā piedzima tas, kurš bija mana tēva tēva tēvs.

Kā jau teicu, es nebiju tāds kā citi mūsu cilts ļaudis, jo manās dzīslās ritēja baltā aizjūras cilvēka spēcīgās asinis. Stāsta, ka pirms šo cilvēku ierašanās pie mums valdījuši citi likumi. Bet baltie bija nikni un kauslīgi. Viņi cīnījās ar mūsu vīriešiem, līdz nepalika neviena, kas uzdrošinātos uzsākt ar viņiem cīņu. Tad viņi kļuva mūsu virsaiši, iznīcināja mūsu vecos likumus un deva mums jaunus, pēc kuriem vīrietis bija tēva, nevis mātes dēls, kā tas bija agrāk. Viņi arī noteica, ka pirmdzimtais manto visu, kas piederējis viņa tēvam, bet jaunākajiem brāļiem un māsām pašiem jārūpējas par sevi. Un viņi deva mums citus likumus. Ierādīja jaunus zvejas paņēmienus un iemā- cija medīt lāčus, kuru tik daudz mūsu mežos. Viņi ieteica arī sagādāt lielus krājumus bada laikiem. Un tas bija labi.

Bet, kad šie dīvainie baltie cilvēki kļuva mūsu virsaiši un neviens vairs nevarēja stāties pretī viņu dusmām, viņi sāka ķildoties savā starpā. Un tas, kura asinis rit manas dzīslās, nodūra ar savu harpūnu otru. Viņu bērni turpināja cīņu, tāpat arī bērnu bērni. Starp viņiem valdīja briesmīgs naids, un pat manā laikā notika asins izliešana. Beidzot katrā ģimenē palika tikai pa vienam cilvēkam, lai nodotu pēcnācējiem to asinis, kas bijuši pirms viņa. Manā ģimenē paliku tikai es, bet otrā — meitene Unga, kas dzīvoja kopā ar savu māti. Viņas tēvs un manējais kādu nakti neatgriezās no zvejas, bet vēlāk liela paisuma laikā viņu līķus izskaloja krastā, kur tie gulēja, cieši saķērušies.

Ļaudis brīnījās, jo zināja, ka starp mūsu ģimenēm pastāv naids, bet sirmgalvji kratīja galvas un teica, ka šis naids turpināšoties arī tad, kad bērni būs Ungai un bērni būs man. Tā man teica, kad biju vēl zēns, un beidzot es sāku raudzīties uz Ungit kā uz ienaidnieci, kas būs māte tiem bērniem, kuri cīnīsies ar manējiem. Es domāju par to augām dienām, bet, kad kļuvu jauneklis, vaicāju, kāpēc, tam tā jābūt. Man atbildēja: «Mēs nezinām, bet tā jau bija jūsu tēvu laikā.» Un es brīnījos, kāpēc tiem, kas tikai vēl dzims, jāturpina to cīņa, kuri jau aizgājuši, un es neredzēju te taisnības. Bet ļaudis runāja, ka tam tā jābūt, un tad es biju vēl tikai jauneklis.

Un viņi teica, ka man jāpasteidzas, lai mani bērni būtu vecāki par viņas bērniem un ātrāk pieņemtos spēkā. Tas būtu viegli, jo biju savas cilts virsaitis un ļaudis mani cienīja par manu senču varoņdarbiem, paražām un tās bagātības dēļ, kas man piederēja. Jebkura meitene nāktu pie manis, bet man neviena neiepatikās. Taču sirmgalvji un meitu matēs skubināja mani, jo daudzi tīkotāji jau piedāvāja Ungas mātei lielu izpirkumu, un, ja Ungas bērni izaugtu ātrāk, tie nonāvētu manējos.

Bet es nevarēju sev atrast meiteni. Un tad kādu vakaru es atgriezos no zivju zvejas. Saule jau bija zemu, tās stari krita man taisni acīs, pūta spirgts vējš, un kajalu ātri slīdēja pa sabangoto jūru. Piepeši man garām pabrauca Ungas kajaks, un viņa paskatījās manī. Viņas melnie mati plīvoja kā mākonis, uz vaigiem vizēja šļakatas. Kā jau teicu, saule spīdēja man acīs, un es biju jauneklis. Bet piepeši man viss kļuva skaidrs, un es jutu, ka mēs esam radīti viens otram. Pabraukuši man garām, Unga atskatījās — tā skatīties varēja tikai Unga, — un

es atkal jutu, ka mēs esam radīti viens otram. Ļaudis mums kaut ko uzsauca, kad mēs aiztraucāmies garām neveiklajām laivām, atstādami tās tālu aiz sevis. Unga airēja strauji, mana sirds bija kā pacelta bura, bet es nevarēju viņu panākt. Vējš kļuva stiprāks, jūra pārklājās baltām putām, un, lēkādami kā roņi pa viļņiem, mēs traucāmies pa saules zeltīto ceļu.

Naass saliecās uz krēsla kā airētājs, it kā viņš atkal trauktos pa jūru. Varbūt kaut kur aiz krāsns viņam rēgojās slīdošais kajaks un Ungas plīvojošie mati. Vējš svilpoja viņam ausīs, un nāsis uztvēra jūras sāļo elpu.

— Viņa piestāja krastā un smiedamās aizskrēja pa smiltīm uz savas mātes būdu. Tai naktī man radās liela doma — visas Akatanas tautas virsaiša cienīga doma. Un, lūk, kad uzlēca mēness, es devos uz viņas mātes būdu un aplūkoju Jaš-Nušas dāvanas, kas bija noliktas pie durvīm. Jaš-Nuša bija drošsirdīgs mednieks un gribēja kļūt Ungas bērnu tēvs. Arī citi jaunekļi bija sakrāvuši turpat kaudzē savas bagātības un atkal aiznesuši tās atpakaļ, un katrs bija centies, lai viņa kaudze būtu lielāka nekā citiem.

Es uzsmaidīju mēnesim un zvaigznēm un gāju uz savu būdu, kur glabājās manas bagātības. Daudz reižu es mēroju ceļu turp un atpakaļ, līdz mana dāvanu kaudze kļuva par veselu plaukstas tiesu lielāka nekā Jaš-Nušas krāvums. Tur bija kaltētas un kūpinātas zivis un četrdesmit roņu adu, un divdesmit kotiku ādu, un katra āda bija sasieta pie kakla un piebāztā ar taukiem, un tur vēl bija desmit lāču ādu, kurus es nogalināju mežos, kad tie pavasarī iznāca no saviem midzeņiem. Un vēl tur bija krelles un segas, un sarkani audumi, kurus biju iemainījis no ļaudīm, kas dzīvoja austrumos, bet tie savukārt bija tos dabūjuši no ļaudīm, kas dzīvoja vēl tālāk austrumos. Es paskatījos uz Jaš-Nušas dāvanām un iesmējos, jo es biju Akatanas virsaitis un manas bagatības bija lielākas par visu pārējo jaunekļu bagātībām, un mani senči bija veikuši varoņdarbus un devuši likumus, atstājot savus vār- " dus uz mūžiem cilvēku atmiņā.

Kad pienāca rīts, es nogāju jūrmalā un pašķielēju uz Ungas mātes būdu. Manas dāvanas stāvēja neaiztiktas. Sievietes smīnēja un viltīgi sačukstējās. Tas mani pārsteidza, jo neviens taču vēl nebija piedāvājis tik lielu izpirkumu. Nākamajā naktī es pieliku klāt vēl vairāk mantu

un arī mītas ādas kajaku, kas nebija vēl laists jūrā. Bet arī nākamajā dienā viss palika neaizskarts, lai ļaudis varētu ņirgt. Ungas māte bija viltīga, bet es dusmojos, ka viņa mani tā apkauno manas tautas acīs. Tai naktī es atnesu daudz citu dāvanu un atvilku arī savu lielo laivu, kas viena pati bija divdesmit kajaku vērta. No rīta visas manas dāvanas bija nozudušas.

Tad es sāku gatavoties kāzām, un uz poti aču pēc pa cienājuma un dāvanām pie mums ieradās pat ļaudis, kas dzīvoja tālu austrumos. Unga bija četrus saulgriežus vecāka par mani, — tā mēs skaitām gadus. Es vēl biju jauneklis, taču virsaitis un virsaiša dēls, un tādēļ gadu starpībai nebija nozīmes.

Bet selgā parādījās buru kuģis, un ar katru vētras brāzienu tas tuvojas. Tam bija sūce, un apkalpe steigšus strādāja ar sūkņiem. Kuģa priekšgalā stāvēja milzīga auguma vīrs, viņš raudzījās, kā mērī dziļumu, un pērkona balsī deva rīkojumus. Viņam bija gaiši zilas acis — dziļu ūdeņu krāsā — un mati kā lauvas krēpes. Tie bija dzelteni kā dienvidu kvieši vai augu šķiedras, no kurām jūrnieki vij virves.

Pēdējos gados mēs vairākkārt tikām redzējuši aizpeldam garām kuģus, bet šis bija pirmais, kas piestāja Aka- tanas piekrastē. Mūsu dzīres tika pārtrauktas, sievietes un bērni paslēpās būdiņās, bet mēs, vīrieši, tvērām lokus un šķēpus. Taču, kad kuģa priekšgals iegrauzās krasta smiltīs, svešinieki bija ta aizņemti ar savu darbu, ka nepievērsa mums nekādu uzmanību. Tikko sākās bēgums, viņi sašķieba šoneri un sāka tā dibenā labot lielu sūci. Sievietes atkal izlīda no būdām un dzīres turpinājās.

Kad sākās paisums, jūrnieki ievilka burinieku dziļākos ūdeņos un ieradās pie mums. Viņi atnesa sev līdzi dāvanas un izturējās pret visiem draudzīgi. Es atbrīvoju viņiem vietu mūsu vidū un visā savā sirsnībā pasniedzu viņiem tādas pašas dāvanas kā pārējiem viesiem, jo tā bija mana kāzu diena un es biju virsaitis Akatanā. Cilvēks ar lauvas krēpēm arī ieradās pie mums. Viņš bija tik liels un spēcīgs, ka zeme šķita drebam zem viņa soļu smaguma. Viņš ilgi un cieši raudzījās Ungā, sakrustojis rokas uz krūtīm, redz, tā, — un palika, līdz norietēja saule un iedegās zvaigznes. Tad viņš atgriezās uz sava kuģa. Bet es ņēmu Ungu pie rokas un vedu viņu uz savu māju. Un visi aiz mums dziedāja un smējās, bet sievietes mūs ķircināja, kā tas vienmēr ir kāzās. Taču mēs nekam nepievērsām uzmanību. Tad visi izklīda pa mājām un atstāja mūs divatā.

Balsu troksnis vēl nebija paguvis aprimt, kad durvīs parādījās jūras braucēju vadonis. Viņš atnesa sev līdzi melnas pudeles, mēs iedzērām un kļuvām jautri. Es taču toreiz biju vēl tikai jauneklis un visu laiku biju nodzīvojis pasaules malā. Manas asinis kļuva kā uguns, bet sirds viegla kā putas, ko bangas met pret piekrastes klintīm. Unga klusēdama sēdēja kaktā uz ādām, un acis viņai bija plati ieplestas aiz bailēm. Cilvēks ar lauvas krēpēm cieši un ilgi raudzījās viņā. Pēc tam ieradās viņa ļaudis ar saiņiem un izlika manā priekšā bagātības, kādu nebija visā Akatanā. Tur bija lieli un mazi ieroči, pulveris, patronas un lodes, spoži cirvji, tērauda naži, sarežģīti instrumenti un citas neparastas lietas, kādas nekad nebiju redzējis. Kad viņš ar zīmēm parādīja, ka tas viss ir mans, es nodomāju, ka tikai varens cilvēks var būt tik izšķērdīgs. Bet viņš arī parādīja, ka Ungai jāiet viņam līdzi uz kuģi. Vai jūs saprotat — ka Ungai jāiet viņam līdzi uz kuģi. Manu senču asinis sāka manī kūsāt, un es metos uz viņu ar šķēpu. Bet pudelē ieslēgtais gars bija atņēmis spēku manai rokai, cilvēks satvēra mani aiz kakla, redz, tā, un sita ar galvu pret sienu. Es kļuvu nevarīgs kā mazs bērns, un kājas man grīļojās. Tad cilvēks vilka Ungu uz durvīm, bet viņa kliedza un tvērās pie visa, kas gadījās ceļā. Pēc tam viņš pacēla viņu savās varenajās rokās un, kad Unga sāka plēst viņa dzeltenos matus, iesmējās kā liels roņu tēviņš pārošanās laikā.

Es aizrāpos līdz piekrastei un sāku saukt savus ļaudis, bet tie baidījās rādīties. Tikai Jaš-Nuša izturējās kā vīrs, bet viņam iesita ar airi pa galvu, viņš pakrita ar seju smiltīs un nekustējās. Svešinieki dziedādami pacēla buras, un kuģis ar labu ceļa vēju aiztrauca projām.

Ļaudis runāja, ka tas esot labi, ka Akatanā vairs nebūšot asins naida. Es klusēju, nogaidīdams pilnu mēnesi, bet tad iekrāvu savā kajakā zivis un taukus un īros uz austrumiem. Ceļā redzēju daudz salu un daudz cilvēku, un es, kas biju dzīvojis pasaules malā, sapratu, ka pasaule ir ļoti liela. Es sazinājos ar zīmēm. Bet neviens nebija redzējis ne burinieku, ne cilvēku ar lauvas krēpēm, un visi rādīja tālāk uz austrumiem. Es gulēju, kur pagadījās, ēdu neparastu barību un redzēju dīvainas sejas.

Daudzi smējās par mani, noturēdami par jukušu, bet reizēm sirmgalvji pagrieza manu seju pret gaismu un svētīja mani, un acis jaunām sievietēm kļuva valgas, kad viņas iztaujāja mani par dīvaino kuģi, par Ungu un par cilvēkiem no jūras.

Un tā, dodamies cauri vētrainām jūrām un bangojošiem viļņiem, es sasniedzu Unaļasku. Tur stāvēja divi burinieki, bet neviens no tiem nebija tas, ko meklēju. Es devos vēl tālāk uz austrumiem, un pasaule kļuva arvien lielāka, bet ne Unimakas salā kāds bija dzirdējis par šo kuģi, ne Kadijakā, nedz Atonjakā. Tad reiz es sasniedzu klinšainu zemi, kur cilvēki kalnu nogāzēs raka lielas bedres. Tur stāvēja burinieks, bet tas nebija tas, ko es meklēju, un ļaudis krāva tajā kalnos izraktos akmeņus. Tas man izlikās kā bērnu rotaļa, jo visa pasaule taču sastāv no akmeņiem, bet viņi paēdināja mani un lika strādāt. Kad burinieks jau bija dziļi iegrimis ūdenī, kapteinis iedeva man naudu un atlaida mani. Es viņam vaicāju, uz kurieni viņš dodas, un viņš rādīja uz dienvidiem. Ar zīmēm paskaidroju, ka gribu braukt viņam līdzi. Sākumā viņš smējās, bet, tā kā viņam trūka jūrnieku, atļāva man palikt uz burinieka un palīdzēt. Tad es iemācījos runāt tāpat kā viņi un vilkt virves, un savilkt buras vētras laikā, un stāvēt sardzē. Par to nav ko brīnīties, jo manu senču dzīslās rit jūras braucēju asinis.

Es domāju, ka tagad, kad dzīvoju kopā ar šiem cilvēkiem, man būs viegli atrast to, kuru meklēju. Kad sasniedzam cietzemi un iebraucām pa jūras šaurumu ostā, es gaidīju, ka ieraudzīšu varbūt tik daudz burinieku, cik manām rokām pirkstu. Bet kuģi bija sastājušies pie piestātnēm vairāku jūdžu garā rindā un atgādināja zivteļu baru. Kad sāku staigāt no viena kuģa pie otra, taujādams pēc cilvēka ar lauvas krēpēm, par mani smējās un atbildēja man dažādu tautu valodās. Un es sapratu, ka te sabraukuši kuģi no visām pasaules malām.

Tad es devos uz pilsētu, lai ieskatītos katra pretimnācēja sejā. Bet tur bija tik daudz cilvēku kā mencu, kad tās barā plūst gar piekrasti, un es nevarēju tos saskaitīt. Troksnis apdullināja mani, es vairs nekā nedzirdēju, un galva man griezās šai juceklī. Es devos arvien tālāk un talak caur zemēm, kur saules tveicē skanēja dziesmas, kur viļņoja kuplas druvas un kur lielas pilsētas bija pilnas vīriešiem, kas bija tikpat melīgi kā sievietes un kāri

pēc zelta. Bet tai pašā laikā mana tauta Akatanā medīja un zvejoja, un bija laimīga savā neziņā, domādama, ka pasaule ir maza.

Es nevarēju aizmirst skatienu, ko man uzmeta Unga, atgriežoties no zvejas, un zināju, ka atradīšu viņu, kad pienāks laiks. Viņa gāja pa klusām ieliņām vakara mijkrēslī un sekoja man miglainās pļavās, kas bija valgas rīta rasā, un viņas skatiens solīja to, ko varēja dot tikai Unga.

Es izstaigāju tūkstošiem pilsētu. Cilvēki bija gan laipni pret mani un deva man ēst, gan izsmēja, gan arī nolamāja, bet es sakodu zobus, dzīvoju pēc svešām paražām un redzēju daudz ko tādu, kas agrāk man bija nezināms. Bieži vien es, virsaitis un virsaiša dēls, kalpoju cilvēkiem, kas bija rupji un cieti kā dzelzs, — cilvēkiem, kas sakrājuši sev zeltu ar citu cilvēku sviedriem un ciešanām. Bet uz saviem jautājumiem nekur es nedabūju atbildes, līdz atgriezos pie jūras kā ronis uz savām klintīm. Bet tas jau bija citā osta un citā zemē, kas atrodas Ziemeļos. Un tur es saklausīju dažādus nostāstus par dzeltenma- taino jūras klaidoni un dabūju zināt, ka viņš medījot roņus un pašlaik esot izbraucis okeānā.

Kopā ar laiskiem sivašiem es sēdos roņu mednieku kuģī, un mēs devāmies ceļā, kas nebija saglabājis nekādu pēdu, uz ziemeļiem, kur pašlaik notika lielas roņu medības. Mēs pavadījām jūrā vairākus moku pilnus mēnešus un, satiekot citus kuģus, taujājām par to vīru, kuru es meklēju. Mēs daudz ko dzirdējām par viņa dēkām, bet pašu nekad nesastapām. Devāmies tālāk uz ziemeļiem, lidz pat Pribilova salām. Piekrastē mēs apsitām roņus veseliem bariem un savilkām to siltos ķermeņus uz kuģa, līdz klājs kļuva tik slidens no taukiem un asinīm, ka uz tā nebija iespējams noturēties kājās. Tad mūs saka vajāt kāds tvaikonis, kas apšaudīja mūs ar lielgabaliem. Bet mēs pacēlām visas buras, viļņi noskaloja klāju, un mūsu burinieks drīz vien pazuda migla.

Pēc tam man stāstīja, ka pa to laiku, kamēr mēs bailēs bēguļojām, dzeltenmatainais jūras klaidonis izkāpis Pribilova salu krastā, iegājis tirgotāja kantorī, un, kamēr daļa viņa apkalpes aizturējusi tirgotāja kalpotājus, citi izvilkuši no noliktavas desmittūkstoš jēlādu. Tās bija baumas, bet es tām ticēju. Es nekad nesastapu viņu savos klejojumos, bet ziemeļu jūrās visur klīda nostāsti par viņa cietsirdību un varonību, līdz beidzot trīs valstis, kuram tur piederēja zemes, izsūtīja kuģus dzīt viņarn pēdas. Es dzirdēju stāstām arī par Ungu, kapteiņi dziedāja viņai slavas dziesmas, un viņi abi bijuši vienmēr kopā. Runāja, ka Unga esot pārņēmusi viņa tautas paražas un jūtoties laimīga. Bet es zināju, ka tas nav tiesa, — es zināju, ka Ungas sirds tiecas atpakaļ pie savējiem uz dzelteno Atakanas piekrasti.

Pagāja vēl ilgs laiks, es atgriezos ostā, kas ir okeāna vārti, un tur dabūju zināt, ka dzeltenmatainais milzis devies roņu medībās uz austrumiem no siltās zemes, kas atrodas uz dienvidiem no krievu jūrām. Tā kā es jau biju kļuvis īsts jūrnieks, tad sēdos kuģī kopā ar baltajiem cilvēkiem un sekoju viņam roņu medībās. Uz šo jauno apvidu devās maz kuģu, bet mēs satikām lielu roņu baru un visu pavasari dzinām to uz ziemeļiem. Kad roņu mātītes, kurām jau bija laiks atnesties, iegriezās krievu ūdeņos, mūsu jūrnieki izbijās un sāka kurnēt, jo bija liela migla un laivas ik dienas gāja bojā. Viņi atteicās strādāt, un kapteinis grieza burinieku atpakaļ. Bet cs zināju, ka dzeltenmatainais jūras klaidonis nekā nebaidās un vajās roņu baru līdz pat krievu salām, līdz kurienei tikai retais uzdrošinās aizbraukt. Un, lūk, tumšā nakti es izmantoju gadījumu, kad sargs bija iesnaudies, paņēmu laivu un sāku irties uz lielo silto zemi. Es braucu uz dienvidiem un Jedo līcī sastapu mežonīgus un drosmīgus cilvēkus. Bet Jošivarā bija mazas un tīkamas meitenes, un āda tām vizēja kā tērauds. Es tomēr nevarēju tur palikt, jo zināju, ka Unga traucas pa vētrainajiem viļņiem uz ziemeļu piekrasti.

Jedo ostā bija sapulcējušies ļaudis no visām pasaules malām; viņiem nebija ne dzimtenes, ne dievu, un viņi brauca zem japāņu karoga. Es devos viņiem līdzi uz bagātajiem Vara salas krastiem, kur piepildījām mūsu kuģa telpas ar ādām. Šai vientuļajā jūrā mēs nevienu nesastapām, līdz griezāmies atpakaļ. Tad kādu dienu stiprs vējš izkliedēja miglu un mēs ieraudzījām sev aizmugurē burinieku, bet aiz tā krievu kara kuģa kūpošos dūmeņus. Mēs traucām uz priekšu, vēja brāzmas dzīti, bet burinieks mūs panāca, jo tas nobrauca trīs jūdzes, kamēr mēs tikai divas. Tā priekšgalā zem burām stāvēja cilvēks ar lauvas krēpēm un smējās, lepodamies ar savu spēku. Un Unga bija kopā ar viņu — es tūliņ viņu pazinu —, bet

viņš nosūtīja viņu lejā, kad lielgabali atklāja uguni. Burinieks nobrauca trīs jūdzes, kamēr mēs tikai divas, un ik reizes, kad vilnis to pacēla, varēja jau redzēt tā zaļo stūri. Es lādēdamies griezu mūsu stūres ratu, stāvēdams ar muguru pret krievu lielgabaliem, kas raidīja šāvienus. Mēs sapratām, ka viņš grib pabraukt mums garām un aizbēgt, bet mūs tad noķers. Un krievi sašķaidīja mums mastus, un mēs vilkāmies uz priekšu kā ievainota kaija, bet viņš pazuda pie apvāršņa — viņš un Unga.

Ko mēs varējām darīt? Svaigās ādas runāja pašas par sevi. Mūs ieveda krievu osta, bet tad aizsūtīja uz vientuļu vietu, kur lika strādāt sāls raktuvēs. Daži tur nomira, daži palika dzīvi.

Naass nometa no pleciem segu, atklādams čūlaino un rētaino miesu, uz kuras bija redzamas neapšaubarnas pa- tagas cirtienu pēdas. Prinss steigšus viņu apsedza, jo tas nebija nekāds patīkamais skats.

— Mēs tur daudz ko pārcietām, un dažreiz ļaudis bēga uz dienvidiem, bet viņus vienmēr atveda atpakaļ. Tāpēc mēs, kas bijām no Jedo līča, kādu nakti, piecēlušies un atņēmuši sargiem ieročus, devāmies uz ziemeļiem. Ta bija milzīga zeme, visapkārt nepārejami purvi un biezi meži. Sāka salt, zemi biezā kārtā apklāja sniegs, bet neviens nezināja, uz kuru pusi mums jāiet. Vairākus mēnešus mēs klīdām pa bezgalīgiem mežiem, — es visu neatceros, jo mums bija maz pārtikās un mēs bieži vien apgūlāmies un gaidījām nāvi. Beidzot nokļuvām pie aukstas jūras, bet mēs bijām palikuši tikai trīs. Viens no šiem trijiem bija kapteinis no Jedo. Viņš zināja, kur atrodas lielās zemes, un atcerējās kādu šaurumu, ko varēja pāriet pa ledu. Un viņš veda mūs turp — nezinu, cik tālu gājām, bet tas bija ļoti ilgi, un beidzot mēs palikām tikai divi. Kad sasniedzām to vietu, ieraudzījām piecus svešiniekus, tos, kas dzīvoja šai apvidū, un viņiem bija suņi un ādas, bet mums nebija nekā. Mēs cīnījāmies ar viņiem sniegā, un neviens no viņiem nepalika dzīvs, arī kapteinis nomira, bet suņi un ādas palika man. Tad es gāju pa saplaisājušu ledu, mani sāka nest projām ar kādu ledus gabalu, līdz rietumu vējš izdzina to krastā. Tad nāca Golovina līcis, Pastilika un garīdznieks. Tad dienvidi, dienvidi, siltās, saulainās zemes, kur biju klejojis jau agrāk.

Bet jūra jau vairs nedeva labu lomu, un tie, kas devās roņu medībās, daudz riskēja, bet maz ieguva. Kuģus satiku arvien retāk, un ne kapteiņi, ne matroži nevarēja man neko pateikt par tiem, kurus meklēju. Tad es pametu nemierīgo okeānu un devos uz zemēm, kur koki, mājas un kalni rlekad nemaina savu vietu. Izbraukāju lielus tālumus un daudz ko iemācījos, pat lasīt grāmatas un rakstīt. Tas bija labi, jo man šķita, ka arī Unga būs iemācījusies to pašu un ka reiz, kad pienāks laiks, mēs… Jūs saprotat, kad pienāks mūsu laiks.

Tā es maldījos pa pasauli kā maza zvejnieka laiviņa, kura uzvilkusi tikai buras, bet kurai nav stūres. Taču acis un ausis man vienmēr bija vaļā un es turējos tuvāk cilvēkiem, kas bija daudz ceļojuši, jo man šķita, ka tos, ko es meklēju, neviens nespētu aizmirst, ja reiz būtu redzējis. Beidzot sastapu cilvēku, kas tikko nāca no kalniem. Viņš bija atnesis sev līdzi akmeņus, kuros mirdzēja zelta graudiņi zirņa lielumā. Un viņš bija dzirdējis par viņiem, bija viņus saticis un pazina viņus. Šis cilvēks stāstīja, ka viņi esot bagāti un dzīvojot vietā, kur iegūst zeltu.

Tā bija tāla un mežonīga zeme, bet es nokļuvu arī tur. Ieraudzīju nometni kalnos, kur ļaudis strādāja dienu un nakti, neredzēdami saules. Taču mana stunda vēl nebija situsi. Es ieklausījos ļaužu sarunās. Visi runāja, ka viņš esot aizbraucis — viņi abi esot aizbraukuši uz Angliju un meklēšot tur bagātus cilvēkus, lai nodibinātu sabiedrību raktuvju izmantošanai. Es redzēju māju, kurā viņi bija dzīvojuši; tā līdzinājās pilīm, kādas ir Vecajā Pasaulē. Naktī es iekļuvu šai mājā pa logu, man gribējās paskatīties, ko dzeltenmatis viņai ir devis. Es klīdu no vienas istabas otrā un domāju, ka tā dzīvo tikai valdnieki un valdnieces, tik skaisti tur bija. Un visi stāstīja, ka dzeltenmatis izturoties pret viņu kā pret valdnieci, un daudzi vaicāja, kas ir šī sieviete, jo viņā bija jaušamas citas asinis un viņa nelīdzinājās Akatanas sievietem. Jā, viņa bija valdniece. Bet es biju virsaitis un virsaiša dēls un biju devis par viņu nedzirdēti lielu izpirkumu — kažokādas, laivas un krelles.

Bet kam tik daudz vārdu? Es biju jūrnieks un zināju kuģu ceļus. Devos uz Angliju un vēlāk arī uz citām zemēm. Reizēm dzirdēju par viņiem dažādus nostāstus, reizēm lasīju par viņiem avīzēs, taču nekad nevarēju viņus panākt, jo viņiem bija daudz naudas un viņi ceļoja ātri, bet es biju nabags. Tad viņiem uzbruka nelaime, un Viņu bagātība kādu dienu izkūpēja kā dūmi. Sākumā avīzes daudz par to rakstīja, tad apklusa, un es sapratu, ka viņi būs atgriezušies atpakaļ tur, kur no zemes var dabūt daudz zelta.

Pazaudējuši savu bagātību, viņi slēpās no pasaules, bet es klaiņoju no viena ciema uz otru un beidzot nokļuvu pat ziemeļos aiz Kutnejas, kur uzdūros viņu nozudušajām pēdārn. Viņi bija te bijuši, bet jau atkal aizgājuši. Man nosauca gan vienu vietu, gan otru, daži stāstīja, ka viņi aizbraukuši uz Jukonu. Un es braukāju šurp un turp, klejodams no vienas vietas uz otru, līdz beidzot sajutu, ka mani nogurdinājusi pasaule, kas ir tik plaša. Kutnejā man gadījās grūts un ilgs pārgājiens kopā ar kādu metisu no Ziemeļrietumiem, kurš neizturēja badu. Viņš nesen bija bijis Jukonā, nokļūdams tur pa nevienam nezināmu ceļu pāri kalniem, un tagad, juzdams, ka viņa stunda ir tuvu, iedeva man karti un atklāja slepenu vietu, zvērēdams pie saviem dieviem, ka tur esot daudz zelta.

Tai laikā visi, kas vien varēja, devās uz Ziemeļiem. Es biju nabags. Pārdevos par suņu dzinēju. Pārējo jūs zināt. Es satiku viņus abus Dausonā. Viņa mani nepazina, jo toreiz taču es biju tikai jauneklis, un viņas dzīve bija bijusi tik bagāta. Kā gan viņa varēja atcerēties to, kas bija samaksājis par viņu nedzirdēti lielu izpirkumu!

Talak? Tu palīdzēji man atpirkties no dienesta. Es atgriezos, lai izdarītu visu pēc sava prāta, jo biju ilgi gaidījis, bet tagad, kad viņš bija manās rokās, es nesteidzos. Es jums saku, ka gribēju izdarīt visu pēc sava prāta, jo atcerējos visu savu dzīvi, visu, ko biju pieredzējis un izcietis, atcerējos aukstumu un badu bezgalīgajos mežos pie krievu jūrām.

Kā jau zināt, es vedu viņu uz austrumiem — viņu un Ungu, — uz austrumiem, uz kurieni devās daudzi, bet atgriezās tikai nedaudzi. Es vedu viņus uz to vietu, kur juku jukām ar kauliem guļ noladētais zelts, ko cilvēkiem nav bijis lemts no turienes aiznest.

Mūsu gala mērķis bija tālu un ceļš neiebraukts. Suņu mums bija daudz, un tie daudz ēda. Nartas nevarēja uzņemt visu, kas mums bija nepieciešams līdz pavasara sākumam. Mums vajadzēja atgriezties, pirms atveras upes. Pa ceļam mēs aprakām krājumus, lai samazinātu kravu un lai atceļā nenomirtu badā. Mak-Kveščenā dzīvoja trīs cilvēki, un netālu no viņu mītnes mēs izrakām sniegā bedri pārtikas krājumam, tāpat darījām arī Maijā, kur bija pelisu cilts mednieku nometne, viņi bija te ieradušies no dienvidiem pār kalnu grēdu. Pavirzījušies tālāk uz austrumiem, mēs vairs nesatikām cilvēkus; mūsu priekšā bija tikai snaudošā upe, nekustīgais mežs un ziemeļu Baltais Klusums. Kā jau teicu, mūsu gala mērķis bija tālu un ceļš neiebraukts. Gadījās, ka mēs dienas laika nenobraucām vairāk par astoņām vai desmit jūdzēm, bet naktī aizmigām kā nosisti. Un maniem ceļa biedriem ne reizi neienāca prātā, ka es esmu Naass, Aka- tanas virsaitis, apvainojuma atriebējs.

Tagad mēs atstājām vairs tikai mazus krājumus, bet naktī es viegli pa pēdām varēju aiziet atpakaļ un noslēpt tos citur, lai varētu domāt, ka tos izlaupījuši meža dzīvnieki. Upē ir krāces, kur ūdens sasalst tikai virspusē, bet apakšā, zem ledus, burbuļo. Lūk, tādā vietā mums ielūza suņi un nartas, ko es vedu, bet viņš ar Ungu nodomāja, ka tas tikai nelaimes gadījums. Taču šais nartās bija daudz pārtikas, un tās vilka visspēcīgākie suņi. Viņš tikai smējās, jo dzīvība viņā kūsāja pāri malām. Palikušajiem suņiem mēs tagad devām ļoti maz barības, bet pēc tam sākām tos izjūgt vienu pēc otra un atdevām apēst pārējiem. Viņš teica, ka atceļā mums būšot vieglāk, nebūšot nedz suņu, nedz nartu, un mēs tikai iešot no viena pārtikas krājuma līdz otram. Tā tam arī vajadzēja notikt, jo pārtikas mums palika maz, bet pēdējais suns nobeidzās tai naktī, kad sasniedzām vietu, kur bija kauli un cilvēku nolādētais zelts.

Lai nokļūtu pašā lielo kalnu sirdī — karte izrādījās pareiza —, rnums vajadzēja izcirst kāpnes apledojušajās klintīs. Mēs cerējām, ka aiz kalniem būs ieleja, bet ielejas nebija; visapkārt plašo līdzenumu klāja sniegi, šur un tur milzīgi kalni slēja pret zvaigznēm savas baltās virsotnes. Te vajadzēja būt ielejai, bet šā dīvainā līdzenuma vidū atvērās dziļa aiza, kas likās sniedzamies līdz pašai zemes sirdij. Ja mēs nebūtu jūrnieki, mums, to redzot, reibtu galva. Mēs stāvējām bezdibeņa malā un ar acīm meklējām ceļu lejup. Vienā pusē, tikai vienā pusē klints bija slīpāka un līdzinājās stiprā vējā sašķiebtam kuģa klājam. Nezinu, kāpēc tam tā vajadzēja būt, bet tā tas bija.

— Tā ir elles rīkle, — viņš sacīja, — laidīsimies lejā.

Un mēs laidāmies lejā.

Tur lejā bija būdiņa, kuru kāds bija uzcēlis no baļķiem, kas nomesti no augšas. Tā bija ļoti veca būdiņa, cilvēki te arvien bija nomiruši vienatnē, un mē3 izlasī- jārn viņu pēdējos vārdus un lāstus, ieskrāpētus uz bērzu tāsīm. Viens bija miris no skorbuta, otram biedrs bija nozadzis pēdējo pārtikas krājumu un pulveri un nozudis, trešo bija saplosījis griziilācis, ceturtais bija mēģinājis medīt, tomēr nomiris badā. Tā tas turpinājās. Viņi nespēja pamest zeltu un nomira katrs savā nāvē. Un būdas grīda mirdzēja kā sapnī, nobārstīta ar viņu savākto, bet viņiem vairs nevajadzīgo zeltu.

Taču cilvēkam, ko biju atvedis tik tālu, bija bezbailīga sirds un skaidra galva. — Mums nav nekā, ko ēst, — viņš teica, — mēs tikai paskatīsimies uz šo zeltu, redzēsim, no kurienes tas nāk un cik daudz tā ir. Un tūliņ iesim projām, kamēr tas vēl nav mūs apstulbojis un atņēmis mums prātu. Pēc tam mēs atgriezīsimies, paņēmuši līdzi vairāk pārtikas, un viss šis zelts būs mūsu. — Un mēs apskatījām zelta dzīslu, kas iezīmējās klintī gluži kā dzīsla cilvēka ķermenī; mēs to izmērījām, apzīmējām no augšas līdz apakšai, iesitām mietiņus un iezīmējām arī tuvākos kokus ar mūsu īpašuma zīmi. Kājas mums ļodzījās aiz bada, mutē kāpa nelabums, sirds sitās, bet mēs tomēr uzrāpāmies pēdējo reizi augstajā klintī un sākām doties atpakaļ.

Pēdējo ceļa gabalu mums vajadzēja vilkt Ungu, arī mēs paši bieži klupām, tomēr galu galā sasniedzām pirmo pārtikas slēptuvi. Taču pārtikas tur vairs nebija. Es visu biju izdarījis veikli — viņš nodomāja, ka vainīgi meža dzīvnieki, un nolādēja tos un savus dievus. Bet Unga turējās vīrišķīgi un smaidīja, saņēmusi viņa roku, un man vajadzēja novērsties, lai savaldītos.

— Atpūtīsimies līdz rītam pie ugunskura, — viņa sacīja, — un stiprināsimies ar mokasīniem.

A\ēs sagriezām savu mokasīnu galus strēmelēs un vārījām gandrīz visu nakti, jo citādi tos nevarēja sakošļat un norīt. No rīta apspriedāmies, ko lai iesāk. Līdz nākamajai slēptuvei bija piecu dienu gājiens, bet mums nepietiktu spēku līdz tai aiziet. Vajadzēja atrast medījumu.

— Iesim medībās, — viņš teica.

— Jā, — es atkārtoju, — iesim medībās.

Viņš lika Ungai palikt pie ugunskura un taupīt spēkus. Bet mēs gājām, viņš — meklēt briedi, es uz to bedri, kur biju noslēpis pārtiku. Es tomēr neēdu daudz, lai viņi nepamanītu, ka man atjaunojušies spēki. Vakarā, atgriezdamies pie ugunskura, viņš tiešām krita nost no kājām. Es arī izlikos, ka esmu joti novārdzis, un gāju klupdams ar savām slēpēm, it kā katrs mans solis būtu pēdējais. Un mēs atkal stiprinājāmies ar mokasīniem.

Viņš bija spēcīgs cilvēks. Viņa gars līdz pašam pēdējam brīdim valdīja pār miesu. Viņš nesūdzējās un domāja tikai par Ungu. Otrā dienā es sekoju viņam, lai nepalaistu garām viņa pēdējo mirkli. Viņš bieži nogūlās atpūsties. Tai naktī viņš gandrīz pilnīgi zaudēja spēkus, bet no rīta vājā balsī izgrūda lāstu un gāja atkal. Viņš grīļojās kā piedzēries, un vairākas reizes man likās, ka viņa gals tuvu; bet viņš bija spēcīgāks par spēcīgākajiem, un viņam bija milža gars, tas uzturēja viņā dzīvību visu garo dienu. Viņš nošāva divas sniega irbes, bet neēda tās. Tās varētu apēst jēlas, un viņš būtu saglabājis sev dzīvību, bet viņš domāja par Ungu un devās atpakaļ uz apmetni. Viņš vairs negāja, bet rāpoja pa sniegu. Es tuvojos viņam un ieraudzīju nāvi viņa acīs. Pat tad vēl viņš būtu varējis glābties, apēdot sniega irbes. Viņš aizmeta prom savu šauteni un nesa putnus mutē kā suns. Es saslējies gāju viņam līdzās. Un atpūtas brīžos viņš raudzījās manī un brīnījās, ka es nezaudēju spēkus. Es to sapratu, lai gan viņš nespēja izteikt ne vārda, viņa lūpas kustējās bez skaņas. Kā jau teicu, viņš bija stiprs cilvēks, un sirdī man pamodās žēlums; bet es atskatījos uz visu savu dzīvi un atcerējos aukstumu un badu bezgalīgajos mežos pie krievu jūrām. Bez tam Unga bija mana, es taču biju samaksājis par viņu nedzirdēti lielu izpirkumu — kažok- adas, laivu un krelles.

Tā mēs vilkāmies uz priekšu caur balto mežu, un klusums smacēja mūs kā bieza jūras migla. Mums apkārt klīda pagātnes rēgi, es redzēju dzelteno Akatanas piekrasti un laivas, kas atgriezās mājās no zvejas, un būdas meža malā. Redzēju vīrus, kas bija kļuvuši par virsaišiem, jauno likumu devējus, kuru asinis ritēja manās un manas sievas Ungas dzīslās. Un Jaš-Nuša soļoja man līdzās ar slapjajām smiltīm matos un neizlaida no rokām kaujas šķēpu, kas bija salūzis, kad viņš tam uzkrita. Es zināju, ka mana stunda ir tuvu, un redzēju solījumu Ungas acīs. «>

Kā jau teicu, mēs vilkāmies caur mežu, līdz beidzot saadām ugunskura dūmus. Tad es noliecos pie viņa un izrāvu sniega irbi viņam no mutes. Viņš pagriezās uz sāniem, lai atgūtos, acis viņam iepletās aiz pārsteiguma un roka lēni sniedzās pēc naža, kas karājās pie gurna. Bet es atņēmu viņam nazi, smiedamies tieši sejā. Pat tad viņš nekā nesaprata. Tad es viņam parādīju, kā dzēru no melnajām pudelēm, rādīju dāvanu kaudzi sniegā un atdzīvināju visu, kas notika manā kāzu naktī. Es neizteicu ne vārda, bet viņš saprata. Un tomēr viņš neizbijās. Ap lūpām viņam bija smīns, acīs salts niknums, un mana atzīšanās piedeva viņam jaunus spēkus. Mums neattika vairs tālu ko iet, bet sniegs bija dziļš, un viņš vilkās uz priekšu ļoti lēnām. Reiz viņš tik ilgi gulēja nepakustēdamies, ka apgriezu viņu un paraudzījos acīs. Dzīvība tajās te apdzisa, te atkal parādījās. Un, kad es viņu palaidu, viņš turpināja rāpties uz priekšu. Tā mēs nokļuvām līdz ugunskuram. Unga metās pie viņa. Viņa lūpas sakustējās bez skaņas, tad viņš parādīja uz mani, lai Unga saprastu. Un pēc tam viņš gulēja sniegā ļoti klusu, ļoti ilgi. Arī tagad viņš ir tur sniegā.

Es neteicu ne vārda, kamēr nebiju izcepis sniega irbi. Tad uzrunāju Ungu viņas valodā, ko viņa gadiem ilgi nebija dzirdējusi. Viņa saslējās, redz, tā, acis viņai iepletās aiz izbrīna, un viņa prasīja, kas es esmu un kur esmu iemācījies šo valodu.

— Es esmu Naass, — es atbildēju.

— Tu? — viņa iesaucās. — Tu? — Un viņa pierāpās tuvāk, lai paskatītos uz mani.

— Jā, — es atbildēju. — Es esmu Naass, Akatanas virsaitis, pēdējais no savas cilts, tāpat kā tu esi pēdējā no tavējās.

Viņa iesmējās. Zvēru pie visa, ko esmu redzējis, un visa, ko esmu darījis, ka nekad vairs negribētu dzirdēt tādus smieklus. Sirds man sažņaudzās šausmās, jo es sēdēju Baltajā Klusumā viens ar nāvi un šo sievieti, kas smējās par mani.

— Iesim, — es teicu, jo domāju, ka viņa murgo. — Apēd putnu, un iesim projām no šejienes. Līdz Akatanai ir tāls ceļš.

Bet Unga paslēpa seju viņa dzeltenajās krēpēs un smējās tā, ka šķita — debesis sagrūs pār mums. Es domāju, ka viņa priecāsies par mani un tūliņ atcerēsies agrākos laikus, bet tāda izturēšanās bija dīvaina.

— Iesim! — es iesaucos, satverdams viņu cieši aiz rokas. — Mums priekša ir tais ceļš tumsā. Jāpasteidzas.

— Kurp? — viņa vaicāja, pieceldamās sēdus un apraudama savus savādos smieklus.

— Uz Akatanu, — es atbildēju, cerēdams, ka, to dzirdot, viņas seja apskaidrosies. Bet tā kļuva līdzīga viņa sejai — ar to pašu smīnu ap lūpām un salto niknumu acīs.

— Jā, — viņa sacīja, — iesim rokrokā uz Akatanu, tu un es. Un dzīvosim netīrajās būdās un ēdīsim zivis un taukus, radīsim sev līdzīgus un leposimies ar tiem visu mūžu. Aizmirsīsim lielo pasauli un būsim laimīgi, ļoti laimīgi. Cik labi, vai, cik labi! Iesim! Jāpasteidzas. Atgriezīsimies Akatanā.

Un viņa parlaida roku milža matiem un nepatīkami smaidīja. Un viņas acīs vairs nebija nekāda solījuma.

Es sēdēju klusēdams un brīnījos par sieviešu dīvainībām. Es atcerējos to nakti, kad šis milzis nesa viņu projām no manis, bet viņa kliedza un plēsa viņa matus — šos pašus matus, kurus tagad glāstīja un no kuriem nevarēja atraut rokas. Tad es atcerējos izpirkumu un ilgo gadu gaidas, un es saņemu Ungu un nesu projām, tāpat kā viņš to reiz bija darījis. Bet viņa pretojās tāpat ka tajā naktī un plosījās ka kaķe, kurai atņem kaķēnus. Un, kad ugunskurs palika starp mums un to, kurš gulēja sniegā, es palaidu viņu, un viņa sēdēja un klausījās. Bet es izstāstīju viņai visu, kas pa šo laiku bija noticis, visu, ko biju piedzīvojis svešajās jūrās, un visu, ko biju darījis svešajās zemēs; par grūto meklēšanu, par bada gadiem un par solījumu, ko viņa man bija devusi pirmajam. Ja, es izstāstīju visu, pat to, kas bija noticis starp mani un milzi šai dienā un vēl nesenajās dienās. Un stāstot es redzēju, kā viņas acīs auga solījums — skaists un gaišs ka rīta ausma. Un es lasīju viņas acīs līdzjūtību, sievišķīgu maigumu, mīlu, Ungas sirdi un dvēseli. Un es atkal kļuvu jauneklis, jo viņas skatiens bija tās Ungas skatiens, kura smiedamās skrēja pa piekrasti uz savas mātes būdu. Aizmirsās viss nemiers, bads un mokošās gaidas. Mana stunda bija klāt. Es jutu, ka Unga aicina mani nolikt galvu viņai uz krūtīm un aizmirst visu. Viņa izpleta man pretī savas rokas, un es metos pie viņas. Tad piepeši viņas acīs uzliesmoja naids, un viņas roka atradās man pie sāniem. Un viņa iedūra ar nazi vienreiz un otrreiz;.,

— Suns! — viņa ņirdza, iegrūzdama mani sniega.

— Cūka! — Un viņas smiekli salauza klusumu, un viņa atgriezās pie mirušā.

Kā jau teicu, Unga iedūra man ar nazi vienreiz un otrreiz, bet viņas roka bija novājējusi aiz bada, un man nebija lemts mirt. Man tomēr gribējās tur palikt un aizvērt acis pēdējā ilgajā miegā līdzās tiem, kuru dzīves ceļi bija krustojuši manējo un likuši man mīt nezināmas takas. Bet es vēl nebiju samaksājis kādu parādu, un tas man nedeva miera.

Ceļš bija garš, aukstums briesmīgs, un pārtikas man bija maz. Pelisu cilts medniekiem nebija laimējies nomedīt briežus, un viņi bija izlaupījuši manus pārtikas krājumus. Tāpat bija darījuši arī trīs baltie, bet viņi gulēja izģinduši un beigti savā būdā, kad pagāju garam. Pēc tam es neko vairs neatceros, līdz nokļuvu šeit un atradu barību un siltumu — daudz siltuma.

Apklusis viņš pievilkās tuvāk krāsnij un kāri noliecās pār to. Labu brīdi valdīja klusums un tikai lampiņa meta pret sienu baigas, kustīgas ēnas.

— Bet kas notika ar Ungu? — stāsta satriekts, iesaucās Prinss.

— Ar Ungu? Viņa neēda sniega irbi. Viņa gulēja, apskāvusi milža kaklu un iespiedusi seju viņa dzeltenajos matos. Es pievirzīju ugunskuru tuvāk, lai viņa nejustu salu, bet viņa aizvilkās no tā projām. Es sakūru ugunskuru otrā pusē, bet arī tas neko nelīdzēja, jo viņa noraidīja ēdienu. Tā viņi vēl arvien tur guļ sniegā.

— Un tu? — Meilmuts Kids vaicāja.

— Nezinu, ko iesākt. Akatana ir maza, un man diez ko negribas atgriezties un dzīvot pasaules malā. Bet kam man vispār dzīvot? Varu aiziet pie policista Konstantina, un viņš saslēgs man rokas dzelžos, bet pēc tam apmetis virvi ap kaklu, lūk, tā, un es cieši aizmigšu. Nē, es pats nezinu, ko iesākt.

— Paklau, Kid, — Prinss uztraucās, — tā taču ir slepkavība!

— Klusē! — Meilmuts Kids stingri sacīja. — Ir lietas, ko mēs nespējam saprast un par kurām nevaram spriest. Kā lai zinām, kurš te vainīgs, kurš nevainīgs? Vai mēs varam kādu tiesāt?

Naass pievirzījās vēl tuvāk ugunij. Iestājās dziļš klusums, un tikai triju cilvēku acu priekšā vēl cita aiz citas slīdēja vīzijas.

Загрузка...