Zvaigžņveida izsitumi

ZVAIGŽŅVEIDA IZSITUMI

TĀ ir šī slimība. To man pateica priekšā nojauta. Ar manām zināšanām nebija ko rēķināties. Zināšanu man, pirms sešiem mēnešiem augstskolu beigušam ārstam, protams, nebija.

Es baidījos pieskarties cilvēka kailajam un siltajam plecam (kaut nebija ko bīties) un savu gribu viņam iz­teicu vārdos:

— Tēvoci, pavirzieties nu tuvāk gaismai!

Cilvēks pagriezās tā, kā es to vēlējos, un lielās petro­lejas lampas gaisma sāka līt pār viņa dzeltenīgo ādu. Cauri šim dzeltenīgumam uz izliektajām krūtīm un sānos spiedās marmora raibumam līdzīgi izsitumi. «Kā zvaig­znes pie debesīm,» es nodomāju un, vieglam saltumiņam kņudinot sirdi, noliecos pie krūtīm, tad novērsu acis no tām un paraudzījos uz seju. Manā priekšā bija gadus četr­desmit veca, sapinkotas pelnu pelēkas bārdeles ieskauta seja ar možām ačelēm, ko aizsedza uzblīduši plakstiņi. Šajās acīs es, sev par lielu pārsteigumu, saskatīju augst­prātību un savas vērtības apziņu.

Vīrietis mirkšķināja acis, vienaldzīgi un garlaikoti rau­dzījās apkārt un kārtoja bikšu jostiņu.

«Tā ir šī slimība — sifiliss,» es domās atkārtoti un stingri noteicu. Ar sifilisu es sastapos pirmoreiz savā ārsta mūžā; es esmu ārsts, kas revolūcijas sākumā tieši no universitātes sola tika aizsūtīts tālu prom. uz laukiem.

Sifilisam es uzdūros t nejauši. Šis vīrietis atbrauca pie manis un sūdzējās, ka viņam esot aizkritusi rīkle. Gluži neapzināti, nedomājot par sifilisu, liku viņam izģērbties un, lūk, tad ieraudzīju šos zvaigžņveida izsitumus.

Apsvēru kopsakarā aizsmakumu, nejauko apsarkumu rīklē, savādos baltos plankumus tajā, marmora raibumam līdzīgās krūtis — un sapratu. Vispirms es mazdūšīgi no­berzu rokas ar sublimēta lodīti, turklāt man šo brīdi sa­gandēja bažu pilna doma: «Šķiet, viņš uzklepoja man uz rokām.» Tad bezpalīdzīgi un ar riebumu pagrozīju pirk­stos stikla lāpstiņu, ar kuru biju aplūkojis sava pacienta kaklu. Kur lai to noliek?

Izšķīros nolikt lāpstiņu uz palodzes, uz vates piciņas.

— Ziniet ko, — es sacīju, — redziet… Hm … Acīm­redzot … Tomēr pat gluži droši.., Jums, redziet, ir ne­lāga slimība— sifiliss,..

To pateicis, es apmulsu. Man šķita, ka šis cilvēks ār­kārtīgi pārbisies, sāks nervozēt…

Viņš nepavisam nesāka nervozēt un nepārbijās. Viņš kaut kā iesānis pašķielēja uz mani, gluži tāpat, kā ar savu apaļo aci mēdz paskatīties vista, padzirdējusi aicinošu balsi. Sajā apaļajā acī es, ļoti pārsteigts, pamanīju ne­ticību.

— Jums ir sifiliss, — es saudzīgi atkārtoju.

—- Kā tad tā? — apvaicājās cilvēks, kura miesu klāja marmora raibumiem līdzīgie izsitumi.

Tad man acu priekšā spilgti pazibēja sniegbaltas pa­lātas stūris — daļa universitātes palātas —, amfiteātris, kur cita virs citas rēgojās studentu galvas, pazibēja ari veneroloģijas profesora sirmā bārda… Taču drīz vien es atjēdzos un atcerējos, ka atrodos pusotra tūkstoša verstu no amfiteātra un četrdesmit verstu no dzelzceļa, petro­lejas lampas gaismā … Aiz baltajām durvīm apslāpēti čaloja daudzie pacienti, kas gaidīja savu kārtu. Aiz loga neatvairāmi sabiezēja krēsla un lidinājās pirmais ziemas sniegs.

Es liku pacientam izģērbties vēl vairāk un atradu jau sadzīstošu primāro čūlu. Zuda beidzamās šaubas, un mani pārņēma lepnums, kas mēdza pamosties ikreiz, kad biju pareizi noteicis diagnozi.

— Pogājieties ciet, — es ierunājos, — jums ir sifiliss! Ļoti nopietna slimība, kas pārņem visu organismu. Jums vajadzēs ilgi ārstēties!…

Te es sastomījos, jo — varu apzvērēt! — izlasīju šajā vistas skatienam līdzīgajā acu uzmetienā izbrīnu, kam nepārprotami bija piejaukta ironija.

— Rīkle, āre, aizkritusi, — bilda pacients.

•— Nu kā tad, no tā paša jau ir aizkritusi. No tā paša arī izsitumi uz krūtīm. Paskatieties uz savām krūtīm…

Cilvēks sagrieza acis un palūkojās. Ironiskā uguntiņa tajās neapdzisa.

— Man, redz, tā rīkle jāsaārstē, — viņš noteica.

«Ko viņš te maļ savu maļamo?» es nodomāju jau ar zināmu nepacietību. «Es stāstu par sifilisu, bet viņš gvelž par rīkli!»

<— Klausieties, tēvoci, — es turpināju skaļi, — rīkle nav galvenais. Arī rīklei mēs palīdzēsim, bet vissvarīgāk iir ārstēt jūsu vispārējo slimību. Un jāārstējas jums būs ilgi i divus gadus.

Te nu pacients paraudzījās manī ar plati ieplestām acīm. Un tajās es izlasīju spriedumu par sevi:- «Tu tak, dakter, esi ķerts!»

— Par ko tad tik ilgi? —- pacients noprasīja. — Kā nu tā — divus gadus:*! Man tikai kādu skalojamo rīklei…

Man iekšā viss aizsvilās. Un es sāku runāt. Es vairs nebaidījos, ka varu viņu nobiedēt. Ai nē! Gluži otrādi, es pat ieminējos, ka viņam arī deguns var iekrist. Pastās­tīju, kas turpmāk sagaida manu pacientu, ja viņš kārtīgi neārstēsies. Minēju arī sifilisa lipīgumu un ilgi stāstīju par šķīvjiem, karotēm un krūzītēm, par atsevišķu dvieli…

— Vai esat precējies? — es pavaicāju.

— Esu gan, —- pacients izbrīnījies atbildēja.

— Sievu nekavējoties atsūtiet pie manis! — es satraukts kaismīgi teicu. Viņa droši vien arī ir slima?

— Vai t' sievu?! — pacients pārvaicāja un raudzījās uz mani milzīgi pārsteigts.

Tādā garā mūsu saruna vēl turpinājās. Viņš, šad tad plakstus samirkšķinādams, skatījās tieši acīs man, un es atkal viņam. Patiesībā tā nebija saruna, bet mans mono­logs. Spožs monologs, par kuru jebkurš profesors būtu piektā kursa studentam ielicis piecnieku. Es atklāju sevī plašas zināšanas sifilidoloģijā un izcilu atjautību. Tā aizpildīja tumšās vietas, kur nepietika ar vācu un krievu mācību grāmatu rindiņām. Pastāstīju, kas notiek ar ne­ārstēta sifilitiķa kauliem, un pie viena attēloju arī progre­sējošo paralīzi. Pēcnācēji! Un kā lai glābj sievu?! Vai arī, ja viņa ir jau inficēta, bet inficēta viņa droši vien ir, kā tad lai viņu ārstē? ,

Beidzot mani runas plūdi apsīka, un es ar kautrīgu kustību izvilku no kabatas rokasgrāmatu sarkanā iesē­jumā ar zeltītiem burtiem uz vāka. Tā bija man uzticams draugs, no kura es nešķīros, sperdams pirmos soļus savā grūtajā ceļā. Cik reižu tā bija mani glābusi, kad nolādētie receptūras jautājumi pavēra manā priekšā melnu bezdi­beni! Kamēr pacients ģērbās, es slepus pāršķirstīju ro­kasgrāmatu un atradu to, kas man bija vajadzīgs.

Dzīvsudraba ziede — lielisks līdzeklis.

— Jums vajadzēs ierīvēties. Jums iedos sešas paciņas ziedes. Ierīvēsiet vienu paciņu dienā … lūk, tā …

Es uzskatāmi un dedzīgi parādīju, kā ziede jāierīvē, ar tukšu plaukstu berzēdams uzsvārci…

— … Šodien — roku, rīt — kāju, tad atkal roku — tikai otru. Kad būsiet sešreiz tā ierīvējis, nomazgājieties un atnāciet pie manis. Noteikti. Vai dzirdat? Noteikti! Jā! Turklāt vēl, kamēr ārstēsieties, ir rūpīgi jākopj zobi un vispār mute. Es jums iedošu, ar ko skalot. Pēc ēšanas noteikti izskalojiet…

— Rīkli arī? — pacients piesmakušā balsī pavaicāja, un tad es pamanīju, ka, tikai padzirdējis vārdu «skalot», viņš saausījās.

— Jā, jā, arī rīkli.

Pēc brīža kažoka dzeltenā mugura durvīs izzuda ma­nam skatienam, bet tai pretī spraucās sievišķis ar lakatu galvā.

Un vēl pēc brīža, steigdamies pa pustumšo gaiteni no sava ambulances kabineta uz aptieku pēc papirosiem, es pa ausu galam dzirdēju piesmakušus čukstus:

— Slikti ārstē. Jauns vēl. Saproties, man rīkle aizkri­tusi, bet šis skatās, skatās… Te krūtis, te vēderu … Ta- gadīt darba pilnas rokas, bet puse dienas jānonīkst pa slimnīcu. Kamēr izbraukšu — jau nakts būs klāt. Ak kungs! Rīkle sāp, bet šis dod smēri kājām.

— Nekādas vērības, nekādas vērības, — mazliet drebe­līga sievišķa balss apliecināja un piepeši aprāvās. Tas biju es, kas baltajā uzsvārcī pašāvos garām kā rēgs. Ne- nocieties atskatījos un pustumsā pazinu bārdeli, kas iz­skatījās kā no pakulām taisīta, arī satūkušos plakstiņus un vistas aci. Pazinu arī balsi ar draudīgo piesmakurnu. Ierāvu galvu plecos, tā kā mazliet zaglīgi sarāvos, it kā vainīgs juzdamies, un aizsteidzos, skaidri manīdams sirdī iesmeldzamies kādu uzplēstu vāti. Man bija baigi.

Vai tiešām viss būtu veltīgi? …

… Nevar būt! Un veselu mēnesi es kā detektīvs katrā pieņemšanas reizē no rītiem rūpīgi izskatīju ambulances grāmatu, cerēdams ieraudzīt tā cilvēka sievas uzvārdu, kurš tik uzmanīgi bija klausījies manā monologā par si­filisu. Veselu mēnesi es gaidīju viņu pašu. Bet nesagai­dīju nevienu no abiem. Un pēc mēneša viņš manā atmiņā izbalēja, vairs nemodināja satraukumu, aizmirsās…

Jo nāca atkal un atkal jauni slimnieki un katra darba diena šajā aizmirstajā nomalē man nesa apbrīnojamus ga­dījumus, sarežģītas slimības, kas mani piespieda pamocīt savas smadzenes, simtiem reižu apjukt un atkal atgūt aukstasinību, un atkal sevi iedvesmot cīņai.

Tagad, kad pagājuši daudzi gadi, tālu prom no aizmir­stās netīri baltās slimnīcas es atceros zvaigznītēm līdzī­gos izsitumus uz viņa krūtīm. Kur viņš ir? Ko dara? Ak, zinu jau, zinu. Ja viņš ir dzīvs, tad laiku pa laikam kopā ar sievu brauc uz veco slimnīcu. Abi žēlojas par čūlām uz kājām. Varu skaidri iedomāties, kā viņš tin vaļā autus, gaida līdzjūtību. Un jauns ārsts vai varbūt ārste baltā, salāpītā uzsvārcī noliecas pie kājām, uzspiež ar pirkstu uz kaula augšpus čūlas, meklē cēloņus. Atrod tos un ieraksta grāmatā lues III, tad apjautājas, vai viņam nav dota melna ziede, ar ko ārstēties.

Un, lūk, tad, tāpat kā es atceros viņu, viņš atcerēsies mani, septiņpadsmito gadu, sniegu aiz loga un sešas pa­ciņas vaskotā papīrā, sešus neizmantotus lipīgus pinkuļus.

— Kā ne, kā ne, deva jau… — viņš teiks un parau- dzīsies, nu jau bez ironijas, bet ar tumšām bažām acīs. Un ārsts viņam izrakstīs kālija jodītu, varbūt liks kā citādi ārstēties. Varbūt, tāpat kā es, ielūkosies rokasgrāmatā.

Esiet sveicināts, mans biedri!

«… vēl, visudārgā laulātā draudzene, nododiet mīļus sveicienus tēvocim Safronam Ivanovičam. Un tad vēl, dārgā laulātā draudzene, aizbrauciet pie mūsu daktera, parādieties viņam aiz tam, ka es jau-pusgadu esu slims ar slikto slimību — sifilu. Kad biju pie Jums, tad vis neatzinos. Ārstējieties.

Jūsu laulāts draugs An. Bukovs.»

Jauna sieviete aizspieda muti ar flaneļa lakata stūri, apsēdās uz sola un sāka raustīties raudās. Gaišās, kūstošajā sniegā samirkušās matu cirtas bija izsprauku- šās uz pieres. «

— Viņš tak ir nelietis! Vai ne?! — viņa izsaucās.

— Nelietis gan, — es stingri atbildēju.

Tad sākās visgrūtākais un mokošākais. Vajadzēja viņu nomierināt. Bet kā lai nomierina? Nepacietīgo gaidītāju balsīm pieņemamā istabā dobji dūcot, mēs ilgi sačukstē­jāmies …

Kaut kur savas pret cilvēku ciešanām vēl nenotrulinā­tās sirds dziļumos es atradu laipnus vārdus. Vispirms es centos sievietē nomākt bailes. Sacīju, ka vēl itin neko nevar zināt un pirms izmeklēšanas nedrīkst ļauties iz­misumam. Un arī pēc izmeklēšanas tas nav vajadzīgs: pastāstīju, ar kādiem panākumiem mēs ārstējam šo slikto slimību — sifilisu.

— Nelietis, nelietis, — jaunā sieviete iešņukstējās, asa­ras rīdama.

— Nelietis gan, es piebalsoju.

Tā mēs diezgan ilgi apsaukājām «visudārgo laulāto draugu», kurs bija laiciņu padzīvojis mājās un tad devies uz Maskavu.

Beidzot sievietes seja sāka apžūt, palika tikai plankumi un virs melnajām, izmisuma pilnajām acīm smagi pietū­kuši plakstiņi.

— Ko es iesākšu? Man tak ir divi bērni, — viņa teica sausā, samocītā balsī.

— Pagaidiet, pagaidiet, — es murmināju, — gan jau redzēsim, ko iesākt.

Pasaucu vecmāti Pelageju Ivanovnu, mēs trijatā nošķī- rāmies atsevišķā istabā, kur atradās ginekoloģiskais krēsls.

— Ak tu, neģēlis, ak, neģēlis, — Pelageja Ivanovna šņāca caur zobiem. Sieviete cieta klusu, viņas acis bija kā divas melnas iedobītes, viņa raudzījās vakara krēslā aiz loga. 1

Sī bija arī viena no visrūpīgākajām apskatēm manā mūžā. Mēs ar Pelageju Ivanovnu neatstājām nepārbau­dītu nevienu ķermeņa vietiņu. Un es nekur neatradu it nekā aizdomīga.

— Ziniet ko, — es sacīju, un man bezgala gribējās, lai cerības mani nepieviltu un lai turpmāk nekur nepa­rādītos draudīgā, cietā sākotnējā čūla, — ziniet ko?… Beidziet uztraukties! Ir cerība. Cerība. Tiesa gan, vēl var gadīties viss kas, bet pašlaik jums nekā nav.

— Nav? — sieviete piesmakušā balsī pārvaicāja. — Nav? — Viņas acis iedzirkstījās un vaigu galos iesitās sārtums. — Bet ja nu piepeši uzrodas? Ko tad?…

— Es pats netieku gudrs, — pusbalsī sacīju Pelagejai Ivanovnai, — spriežot pēc tā, ko viņa stāstīja, viņai va­jadzētu būt inficētai, un tomēr nekā nav.

— Nekā nav, — kā atbalss atsaucās Pelageja Ivanovna.

Mēs ar sievieti vēl kādu brīdi čukstējāmies par dažā­diem termiņiem, par dažādiem intīmiem jautājumiem, un sieviete no manis saņēma rīkojumu braukāt uz slimnīcu.

Nu es raudzījos uz sievieti un redzēju, ka tā ir dziji aizlauzts cilvēks. Viņā bija iezagusies cerība, bet tūliņ noplakusi. Viņa vēlreiz iešņukstējās un aizgāja kā tumša ēna. Kopš šī brīža pār sievieti karājās zobens. Katru sest­dienu viņa klusi parādījās pie manis ambulancē. Bija ļoti novājējusi, vaigu kauli izspiedās asāk, acis iegrimušas un ēnu ieskautas. Saspringta doma lika viņas lūpu kakti­ņiem slīgt lejup. Ar ierastu kustību viņa raisīja vaļā lakatu, tad mēs trijatā devāmies istabā. Apskatījām viņu.

Pirmās trīs sestdienas pagāja, un mēs uz viņas ķermeņa atkal neko neatradām. Tad viņa sāka pamazām atkopties. Acīs parādījās dzīvs spožums, seja kļuva možāka, sa­springtie vaibsti izlīdzinājās. Mūsu izredzes pieauga. Briesmas mazinājās. Ceturtajā sestdienā es jau runāju pārliecinoši. Varēju apgalvot, ka par deviņdesmit procen­tiem bija gaidāms laimīgs iznākums. Ar uzviju bija pa­gājis pirmais — labi zināmais 21 dienas termiņš. Vēl palika ilgstošākie gadījuma termiņi, kad čūla attīstās ar milzīgu novēlošanos. Beidzot bija garām arī tie, un reiz, iemetis bļodā mirdzošo spoguli un pēdējoreiz iztaustījis dziedzerus, es sievietei teicu:

— Jums nekādas briesmas nedraud. Vairāk nebrauciet. Sis ir laimīgs gadījums.

— Man nekas nebūs? — viņa neaizmirstamā balsī pār­jautāja.

— Nebūs.

Man nepietiks prasmes, lai aprakstītu viņas seju. At­ceros tikai, kā viņa līdz zemei paklanījās un nozuda.

Tomēr vēl vienu reizi viņa ieradās. Rokās viņai bija vīstoklis — pāris mārciņu sviesta un divdesmit olu. Un pēc briesmīga cīniņa es ne sviestu, ne olas nepaņēmu. Un ar to ļoti lepojos, jo biju jauns. Bet vēlāk, kad man revolūcijas gados nācās badoties, es dažu labu reizi atce­rējos petrolejas lampu, melnās acis un zeltaino, apraso­jušo sviesta piku ar pirkstu iespiedumiem.

Kāpēc gan tagad, kad pagājuši tik daudzi gadi, es atcerējos šo sievieti, kam liktenis bija lēmis četrus mēne­šus dzīvot bailēs? Ne jau velti. Viņa bija mana otrā pa­ciente nozarē, kurai es vēlāk veltīju savus labākos gadus. Pirmais bija tas — ar zvaigžņveida izsitumiem uz krū­tīm. Un tā nu viņa bija otrā un vienīgais izņēmums: viņa baidījās. Vienīgā, kas palikusi manās atmiņās par darbu, ko petrolejas lampu gaismā mēs veicām četratā (Pela- geja Ivanovna, Anna Nikolajevna, Demjans Lukičs un es).

Tajā laikā, kad, it kā nāvessodu gaidot, ritēja šīs sie­vietes mokpilnās sestdienas, es sāku viņa meklēšanu. Ru­dens vakari ir gari. Daktera dzīvoklī holandiešu krāsnis sakurinātas karstas. Valdīja klusums, un man šķita, ka es ar savu lampu esmu viens pats visā pasaulē. Kaut kur gauži vētraina traucās dzīve, bet aiz maniem logiem bun­godams gāza slīps lietus, vēlāk nemanot pārvērzdamies klusās sniegpārslās. Es nosēdēju ilgas stundas, pārlasī­dams vecās pēdējo piecu gadu ambulances grāmatas. Man gar acīm aizņirbēja tūkstošiem un desmitiem tūk­stošu vārdu un sādžu nosaukumu. Es viņu meklēju šajās cilvēku kolonnās un bieži atradu. Garām zibēja šablo­niski, garlaicīgi ieraksti: bronchitis, laryngitis… un vēl, un vēl… Bet te jau ir ap meklētais! Lues III. Ahā … Un blakus plašā rokrakstā ar ieradušu roku izrakstītā recepte:

Rp. IJng. hidrarg. ciner. 3,0. D.t. d…

Te jau tā bija — melnā ziede.

Atkal. Atkal gar acīm ņirb bronhīti un katari un pēkšņi apraujas … atkal lues …

Visvairāk atzīmju bija tieši par otrās pakāpes luesu. Retāk pagadījās trešā stadija. Un tad kālija jodīts plaši

aizpildīja aili «ārstēšana».

Jo ilgāk es lasīju vecos, uz bēniņiem aizmirstos ambu­lances foliantus, kas oda pēc pelējuma, jo vairāk gaismas radās manā nepieredzējušā galvā. Es sāku izprast drausmīgus faktus.

Pagaidiet — bet kur tad ir atzīmes par sākotnējo čūlu? Tādas it kā nemana. Pa daudziem tūkstošiem vārdu re­tumis kāda atzīme, retumis. Bet par sifilisa otro sta­diju — nebeidzamas ierakstu virknes. Ko tad tas nozīmē? Lūk, ko tas nozīmē …

— Tas nozīmē… — es puskrēslā teicu pats sev un pelei, kas grāmatu skapja plauktos grauza vecu grāmatu muguriņas, — tas nozīmē, ka te cilvēkiem nav sajēgas par sifilisu un šī čūla nevienu nebiedē. Tā gan. Un tad tā ņem un sadzīst. Paliek rēta… Tā, tā, un tas ir viss? Nē, tas vēl nav viss! Attīstīsies otrais — turklāt visai straujais sifilisa periods. Kad sāp rīkle un uz miesas pa­rādās slapjas papūlas: tad gan trīsdesmit divus gadus vecais Semjons Hotovs brauks uz slimnīcu un viņam iedos pelēku ziedi… Ahā!…

Gaismas aplis krita uz galda, un pelnutraukā gujošā šokolādes krāsas sieviete fiozuda zem sinēķgalu kaudzes.

— Es atradīšu šo Semjonu Hotovu. Hm… .

Švīkstēja ambulances grāmatas dzeltenās, trunējuma

tikko skartās lapas. 1916. gada 17. jūnijā Semjons Ho­tovs bija saņēmis sešas paciņas dziedinošās dzīvsudraba iiedes, kas jau sen bija izgudrota Semjona Hotova glāb­šanai. Es zinu, ko mans priekšgājējs teica Semjonam, pa­sniegdams viņam ziedi:

«Semjon, kad būsi sešreiz ierīvējies, nomazgājies un atbrauc atkal. Vai dzirdi, Semjon?»

Semjons, zināms, klanījās un piesmakušā balsī patei­cās. Paraudzīsim: pēc dienām desmit, divpadsmit Semjo­nam atkal noteikti jāparādās grāmatā. Paraudzīsim, pa­raudzīsim … Dūmi, lapas švīkst. Ak, nav, nav Semjona! Nav pēc desmit dienām, nav pēc divdesmit… Viņa vispār nav. Ak, nabaga Semjons Hotovs! Laikam jau nozuda marmora raibumam līdzīgie izsitumi, kā rītausmā nobāl zvaigznes, apžuva kondilomas. Un Semjons būs pagalam, nudien būs pagalam. Es šo Semjonu ar gumrfiu čūlām droši vien ieraudzīšu pie sevis pieņemšanā. Vai deguna skelets viņam vēl vesels? Un redzokji vai ir abi vie­nādi? … Nabaga Semjons!

Un te, lūk, nevis Semjons Hotovs, bet Ivans Karpovs. Kas tur sevišķs! Kāpēc gan lai nesaslimtu Ivans Karpovs? Jā, bet pagaidiet — kāpēc tad viņam izrakstīts kalomels ar piena cukuru nelielā devā?! Lūk, kāpēc: Ivanam Kar- povam ir divi gadi! Un viņam ir lues III Liktenīgais divnieks! Ivanu Karpovu atnesa izsitumiem nosētu, mātei klēpī sēdēdams, viņš atgaiņājās no ārsta stingrajām ro­kām. Viss skaidrs.

Es zinu, es noprotu, esmu sapratis, kur divgadīgajam puisēnam bijusi sākotnējā čūla, bez kuras nevarētu būt nekādas otrās stadijas. Tā bijusi mutē! Viņš to dabūjis no karotītes.

Māci mani, tālā nomale! Māci mani, lauku mājas klu­sums! Jā, daudz ko interesantu jaunam ārstam var pastās­tīt vecā ambulance.

Pirms Ivana Karpova bija ieraksts;

«Avdotja Karpova, 30 gadu.»

Kas viņa ir? Ak jā, skaidrs. Tā ir Ivana māte. Tieši viņas rokās puisēns raudāja. Bet pēc Ivana Karpova: «Avdotja Karpova, 8 gadi.» Un kas tad šī? Māsa! Kalomels … Visa ģimene kopā. Ģimene. Un tajā trūkst tikai viena cilvēka — gadus trīsdesmit piecus, četrdesmit vecā Kar­pova.,. Un nav zināms, kā viņu sauc — par Sidoru vai Pjotru. Ak, tas nav svarīgi!

«… visudārgā laulātā draudzene… sliktā slimība —» sifils…»

Lūk, kur ir dokuments. Galvā rodas skaidrība. Jā, viņš droši vien pārbrauca no tās nolādētās frontes un «tad vis neatzinās», bet varbūt nemaz nezināja, ka viņam jā­atzīstas. Viņš aizbrauca. Un tad sākās. Pēc Avdotjas — Marja, pēc Marjas — Ivans. Kopēja kāpostu bļoda, dvie­lis…

Te vēl viena ģimene. Un vēl. Āre, večuks, 70 gadu. Lues II. Večuks. Pie kā tas vainojams? Ne pie kā. Vainīga kopējā bļoda! Te nu cēlonis nav dzimumsakari, te ne. Viss ir skaidrs un gaišs. Tikpat gaišs kā decembra sākuma bālganā rītausma. Tātad es pie ambulances ierakstiem un lieliskajām vācu mācību grāmatām ar spilgtiem attē­liem esmu nosēdējis visu savu vientuļo nakti.

Dodamies uz guļamistabu, es žāvājos un murmināju:

— Es ar šo slimību cīnīšos.

Lai ar slimību cīnītos, tā jāierauga. Un uz to ilgi ne­bija jāgaida. Uznāca kamanu ceļš, un gadījās, ka pie ma­nis sabrauca pa simt cilvēkiem dienā. Diena atausa blāvi balta, bet beidzās ar melnu tumsu aiz logiem, un šajā tumsā noslēpumaini, ar klusu švīkstoņu izgaisa pēdējās kamanas.

Slimība parādījās manā priekšā daudzveidīga un vil­tīga. Te baltganu čūlu veidā pusaugu meitenes kaklā. Te kā kāju zobenveida izliekums. Te kā uzplēsti, ļengani pūšļi uz dzeltenīgām večas kājām. Te miklu papulu veidā uz ziedošas sievietes ķermeņa. Reizēm tā uzpūtīgi dižojās uz pieres kā Venēras vainaga pusloks. Atspoguļodamās bērnos, kam deguni bija kā kazaku segli, tā šķita sods par vecāku tumsonību. Turklāt dažreiz slimība paslīdēja garām, manis nepamanīta. Ak, es taču nācu tieši no skolas sola!

Un visu mācījos izprast pats ar savu prātu un vien­tulībā. Dažkārt slimība slēpās gan kaulos, gan arī sma­dzenēs.

Es daudz ko uzzināju.

— Toreiz likāt man ierīvēt.

— Ar melnu ziedi?

— Ar melnu ziedi, tētiņ, ar melnu …

— Krusteniski? Šodien — roku, rit — kāju?.

— Kā tad. Un kā gan tu, labdari, varēji uzzināt? (Glaimīgi.)

«Kā nu neuzzināt? Ak, kā gan var neuzzināt! Te tā ir — gumrna ..

— Ar slikto slimību esi slimojis?

— Vai jums prāts! Visā mūsu dzimtā nekas tāds nav dzirdēts.

— Ahā … Vai rīkle nav sāpējusi?

— Vai rīkle? Sāpēja gan. Viņgad.

— Ahā … Un Leontijs Leontjevics deva ziedi?

— Kā tad. Melnu kā darva.

— Slikti tu, tēvoc, esi ierīvējis to ziedi. Gaužām slikti!…

Es esmu izdāļājis neskaitāmus kilogramus pelēkas zie­des. Esmu izrakstījis daudz, daudz kālija jodita un iz­teicis daudz kvēlu vārdu. Dažus slimniekus pēc pirmajām sešām ierīvēšanās reizēm man izdevās dabūt vēlreiz pie sevis. Vairākiem izdevās, kaut arī lielākoties ne visā pil­nībā, izdarīt vismaz pirmos iešļircinājumu kursus. Tomēr lielākā daļa aizplūda prom no manām rokām gluži kā smiltis smilšu pulkstenī, un es tos sniegos un tumsā ne­spēju sameklēt. Ak, es dabūju pārliecināties par to. ka šeit sifiliss tieši tāpēc bija bīstams, ka to neuzskatīja par bīstamu. Lūk, tāpēc jau es šo savu atmiņu sākumā arī pastāstīju par sievieti ar melnajām acīm. Un atcerējos viņu ar īsti sirsnīgu cienu tieši viņas baiļu dēļ. Taču viņa bija viena vienīgā!

Es kļuvu vīrišķīgs, kļuvu saspringts, reizēm drūms. Es sapņoju par to, ka, noteiktajam laikam beidzoties, atgrie­zīšos universitātes pilsētā un tur man kļūs vieglāk cī­nīties.

Kādā no šādām drūmām dienām uz pieņemšanu am­bulancē ienāca jauna un ļoti skaista sieviete. Rokās viņa nesa satīstītu mazuli, bet divi citi bērneli, pārāk lielajos velteņos kājām pinoties, klumpačodami ietuntuļoja viņai pakaļ, turēdamies pie zilajiem, no puskažociņa apakš­malas lejup plandošajiem brunčiem.

— Bērni apsitušies ar pūtēm, — sārtvaidze sieva cie­nīgi sacīja.

Es uzmanīgi pieskāros pie pieres meitenītei, kas turējās mātes brunčos. Un viņa pilnīgi noslēpās brunču krokās. Vaņku, kam bija neparasti liela seja, es izmakšķerēju no brunču krokām pretējā pusē. Pieskāros arī viņam. Un ne­vienam no abiem piere nebija karsta, bet parastā siltumā.

— Patin nu, mīļā, mazuli vaļā.

Viņa atsedza meitenīti. Kailais augumiņš bija sētin no­sēts, gluži kā zvaigžņota debess stindzīga sala naktī. No galvas līdz kājām vienos rozeolu plankumos un mitrajās papulās. Vaņka sadomāja turēties pretī un brēkt. Atnāca Demjans Lukičs un man palīdzēja …

— Būs apsaldējušies, vai? — sacīja māte, raudzīdamās ar bezrūpīgu skatienu.

— E-ek, ko nu par apsaldēšanos, — Lukičs ņurdēja, žē­lumā un riebumā sašķiebis muti. — Viss Korobovas ap­riņķis viņiem šitā apsaldējies.

— No kā tad tas ir? — apvaicājās māte, kamēr es ap­lūkoju viņas plankumainos sānus un krūtis.

— Ģērbies ciet, — es teicu.

Tad apsēdos pie galda, noliku galvu uz rokas un no­žāvājos (viņa šodien bija atbraukusi pie manis viena no pēdējām, un viņas numurs bija 98). Tad sāku runāt:

— Tev, krustmāt, un tāpat taviem bērniem ir sliktā sli­mība. Bīstama, briesmīga kaite. Jums visiem tūdaļ jāsāk ārstēties un ilgi jāārstējas.

Cik žēl, ka vārdos grūti attēlot neuzticību sievietes gaišzilajās, izvelbtajās acīs! Viņa mazuli apgrieza rokās kā malkas pagali, truli paraudzījās uz kājelēm un ievai­cājās:

— Kur ta tāda cēlusēs?

Tad greizi pasmīnēja.

—- Kur cēlusies — tas nav svarīgi, — es atbildēju, aiz­smēķēdams šodien piecdesmito papirosu, — tu labāk pa­vaicā ko citu: kas notiks ar taviem bērniem, ja nesāksi

ārstēt?

— Nu, kas ta? Nekas nenotiks, •— viņa atbildēja un sāka vīstīt mazuli autiņos.

Uz galdiņa man acu priekšā atradās pulkstenis. Kā šo­dien atceros, ka runāju ne ilgāk par trim minūtēm un sievišķis sāka raudāt. Un es ļoti nopriecājos par šīm asa­rām, jo tās bija izraisījuši mani tīšuprāt nežēlīgie un biedējošie vārdi, un, tikai pateicoties tām, kļuva iespējama sarunas tālākā daļa:

— Tātad viņi paliek. Demjan LukiČ, jūs viņus novie­tosiet flīģelī. Ar tīfa slimniekiem tiksim galā otrajā palātā. Rit braukšu uz pilsētu un panākšu, lai atļauj sifilitiķiem atvērt stacionāru nodaļu.

Feldšera acīs iezibējās dzīva interese. •— Ko jūs runājat, dakter, — viņš iebilda (jo bija liels skeptiķis), — kā tad mēs vieni tiksim galā? Un prepa­rāti? Lieku kopēju arī nav … Un ēdiena gatavošana? … Un trauki, šļirces?!

Taču es truli un iecirtīgi papurināju galvu un atbil­dējus — Panākšu.

Pagāja mēnesis…

Trijās sniegā ieputinātā flīģelīša istabās dega lampas ar skārda abažūriem. Gultas veļa bija noplīsusi. Bija tikai divas šļirces. Mazā — viena grama un piecgramu — luera. Vārdu sakot, tā bija nožēlojama, sniegā ieputinātā nabadzība. Tomēr… Lepni gulēja atsevišķi nolikta šļirce, ar kuras palīdzību es, klusībā pamirdams aiz bailēm, jau vairākas reizes biju izdarījis man jaunās — vēl neapgū­tās un grūti izdarāmās salvarsana injekcijas.

Un vēl: man ap sirdi bija krietni mierīgāk — flīģelītī gulēja septiņi vīrieši un piecas sievietes, un zvaigžņveida izsitumu manu acu priekšā kļuva ar katru dienu mazāk.

Bija vakars. Demjans Lukičs turēja mazu lampiņu un apgaismoja kautrīgo Vaņku. Mute viņam bija notriepta ar mannas biezputru. Bet izsitumu uz viņa ādas vairs ne­bija. Un tā viņi visi četri pabija lampiņas gaismā, prie­cēdami manu sirdsapziņu.

— Rītdien, kazi, rakstīšos laukā, — māte, jaciņu kār­todama, sacīja. 1

— Nē, vēl nedrīkst, — es atbildēju, — vēl vienu kursu nāksies paciest.

— Nav tam manas piekrišanas, — viņa atbildēja, — mājās darba līdz kaklam. Par palīdzēšanu paldies, bet rīt rakstiet laukā. Mēs jau esam veseli.

Saruna iedegās kā ugunskurs. Tā beidzās tā:

— Tu… tu zini, — es ierunājos un jutu, ka kļūstu ugunssarkans, — tu zini… tu esi muļķe!…

— Ko tu lamājies? Kas tad šitādu kārtību nolicis — cilvēkus lamāt?

— Vai nu tevi par muļķi vien būtu jānolamā? Nevis par muļķi, bet par… par … Paskat tak uz Vaņku! Vai gribi viņu postā iedzīt? Nu, tad es tev to neļaušu vis!

Un viņa palika vēl uz desmit dienām.

Desmit dienasl Ilgāk viņu neviens nebūtu spējis notu­rēt. Varu jums galvot. Bet, ticiet, mana sirdsapziņa bija mierīga, un pat… «muļķe» mani neuztrauca. Es to ne­nožēloju. Kas gan ir lamas, salīdzinot ar zvaigžņveida izsitumiem!

Un tā nu ir aizritējuši gadi. Liktenis un vētrainie gadi jau sen šķīruši mani no sniegā ieputinātā flīģeja. Kā tur ir tagad, un kas tur strādā? Ticu, ka ir labāk. Eka'nobal- sināta, varbūt arī vēja jauna. Elektrības gart, protams, nav. Varbūt pašlaik, kad es rakstu šīs rindas, tur kāda jauna ārsta galva noliecas pie slimnieka krūtīm. Petrole­jas lampa met dzeltenīgu gaismu uz dzeltenīgas ādas…

Esi sveicināts, mans biedri!;