Apziņas parazīti

PRIEKŠVĀRDS

Mēs neatvainojamies par to, ka Kembridžas «Kodollaikmeta vēstures» III sējumu veltījam svarīgā dokumenta, kas pazīstams kā profesora Gilberta Ostina «Apziņas parazīti», jaunajam izdevumam.

«Apziņas parazīti», protams, ir kompilēts dokuments, kas izveidots no dažādiem apcerējumiem, magnetofona ierakstiem un profesora Ostina sarunu pierakstiem. Pirmais izdevums, kura apjoms bija tikai puse no tagadējā, nāca klajā drīz pēc profesora Ostina nozušanas 2007. gadā un pirms tam, kad kapteiņa Ramzeja ekspedīcija atrada «Pallādu». Tas sastāvēja galvenokārt no piezīmēm, kas rakstītas pēc pulkveža Spensera lūguma, un atšifrējuma magnetofona ierakstam ar numuru 12xm, kas glabājas Londonas universitātes bibliotēkā. Vēlākajā izdevumā, kas parādījās 2012. gadā, iekļāvās stenografētas sarunas atšifrējums, ko pierakstījis Leslijs Pērvisons 2004. gada 14. janvārī. Sājos atšifrējumos tika iekļauts materiāls no diviem rakstiem, ko Ostins rakstījis «Vēstures apskatam», un no viņa ievada Karela Veismaņa «Pārdomām par vēsturi».

Sis jaunais izdevums in toto* saglabā veco tekstu un ietver pilnīgi jaunas ziņas no tā sauktās Martinusa kartotēkas, kura daudzus gadus atradusies misis Silvijas Ostinas īpašumā un tagad ir Pasaules vēstures arhīvā. Redaktori zemsvītras piezīmēs[2] skaidri norādījuši avotus, no kuriem ņemtas dažādās iedaļas, un izmantojuši līdz šim nepublicētās «Autobiogrāfiskās piezīmes», ko Ostins uzrakstījis 2001. gadā.

Neviens «Apziņas parazītu» izdevums nevar pretendēt uz galigumu. Mūsu mērķis ir bijis izkārtot faktus tā, lai tie veidotu nepārtrauktu stāstījumu. Kur uzskatījām par svarīgu, pievienojām materiālu no Ostina filozofiskajām apcerēm un īsu izvilkumu no ievada «Edmunda Huserla* suminājumam» Ostina un Reiha redakcijā. Sekojošais stāstījums, pēc šī izdevuma redaktoru domām, apstiprina viedokļus, ko viņi izvirzījuši darbā «Jaunas ziņas par «Pallādas» noslēpumu». Tomēr jāuzsver, ka tas nebija viņu mērķis. Viņi ir mēģinājuši aptvert visu būtisko materiālu un tic, ka šī apgalvojuma patiesīgums būs pierādīts, kad Ziemeļrietumu universitāte būs izdevusi Gilberta Ostina «Kopotus apcerējumus».

H. S., V. P.

Su. Henrija koledža, Kembridža. 2041. g.

(Sī nodala ir atšifrējums magnetofona ierakstam, ko izdarījis Dr. Ostins dažus mēnešus pirms nozušanas. To rediģējis H. F. Spensers1.)

Tik sarežģītam stāstam kā šis nav nepārprotami skaidra izejas punkta; es tāpat nevaru izpildīt pulkveža Spensera ieteikumu «sākt no sākuma un turpināt līdz beigām», jo vēsture mēdz līkumot. Iespējams, varbūt vislabāk izstāstīt par savu cīņu ar apziņas parazītiem un pārējo atstāt vēsturnieku ziņā.

Tādā gadījumā mans stāsts sākas 1994. gada 20. decembrī, kad es atgriezos mājās no Midlseksas Arheoloģijas biedrības sanāksmes, kurā biju nolasījis lekciju par Mazāzijas senajām civilizācijām. Tas bija loti spriegs un rosinošs vakars; nav lielāka apmierinājuma kā runāt par sirdij tuvu tematu uzmanīgai un vērīgai auditorijai. Atliek vēl piebilst, ka mūsu pusdienas tika nobeigtas ar lielisku 1980. gada sarkanvīnu, — un kļūs saprotams, ka es biju pavisam līksmā un miermīlīgā garastāvoklī, kad iebāzu atslēgu sava Koventgārdenas dzīvokļa ārdurvju atslēgas caurumā.

' Pulkvedis H. F. Spensers — Pasaules vēsturēs arhīva vadītājs; šajā arhīvā glabājas visi Dr. Ostina apcerējumi.

Kad nācu iekšā, zvanīja teleekrāns, taču mitējās, pirms to sasniedzu. Es pametu acis uz atmiņas ierīci; tā rādīja Hempstidas- numuru, ko es pazinu, — tas bija Karela Veismaņa numurs. Bija bez ceturkšņa divpadsmit, un man nāca miegs; es nolēmu viņam piezvanīt no rīta. Taču izģērbdamies es jutos nelāgi. Mēs bijām ļoti veci draugi, un viņš bieži zvanīja man vēlu naktī, lai palūgtu kaut ko uzmeklēt Britu muzejā (es tur pavadīju gandrīz katru rītu). Tomēr šoreiz mani pārņēma kāds iekšējs, neizskaidrojams nemiers; ģērbies rltasvārkos, es piegāju pie ekrāna un uzgriezu viņa numuru. Ilgu laiku neviens neatbildēja, un es jau grasījos nolikt klausuli, kad ekrānā parādījās Veismaņa sekretāra seja. Viņš vaicāja:

— Vai esat dzirdējis jaunumus?

— Kādus jaunumus? — es atjautāju.

— Doktors Veismanis ir miris.

Es tā apstulbu, ka man vajadzēja atsēsties. Beidzot es apķēros pajautāt:

— Kā es to varēju zināt?

— Tas rakstīts vakara avīzēs.

Sacīju, ka esmu tikko pārnācis. Viņš noteica:

— Ak tā. Mēģināju jūs sazvanīt visu vakaru. Vai jūs nevarētu tūlīt pat atbraukt šurp?

— Bet kādēļ? Vai es varu ko līdzēt? Vai misis Veis- mane nejūtas labi?

— Viņa ir šoka stāvoklī.

— Bet kā viņš nomira?

Baumgarts tādā pašā balsī paziņoja:

— Viņš izdarīja pašnāvību.

Atceros, ka dažas sekundes truli skatījos uz Veismaņa sekretāru, tad iekliedzos:

— Pie velna, ko jūs runājat?! Tas nav iespējams!

— Nevar būt nekādu šaubu. Lūdzu, atbrauciet pēc iespējas drīzāk.

Viņš jau dzīrās izslēgt ekrānu, kad es spalgi iekliedzos:

— Vai jūs gribat mani padarīt traku?! Pastāstiet, kas noticis!

— Viņš iedzēra indi. Tas arī ir viss, ko es varētu jums pastāstīt. Taču viņa atstātajā vēstulē rakstīts, ka mums nekavējoties jāsazinās ar jums. Tāpēc, lūdzu, atnāciet. Mēs visi esam ļoti noguruši.

Es izsaucu helitaksometru un tad, būdams garīgi paguris, ģērbos, iegalvojot sev, ka tas nav iespējams. Es pazinu Karelu Veismani trīsdesmit gadus, kopš studiju

laikiem Upsalā. Viņš bija visādā ziņā ievērības cienīgs cilvēks: izcili spējīgs, vērīgs, pacietīgs, un viņam piemita milzīga enerģija un spars. Neiespējami. Tāds cilvēks nemūžam nevarētu izdarīt pašnāvību. Jā, es pilnībā apzinājos, ka pašnāvību skaits pasaulē kopš gadsimta vidus pieaudzis piecdesmitkārtīgi un reizēm sev dzīvību atņēma tādi ļaudis, no kuriem to nepavisam negaidīja. Taču pateikt man, ka Karels Veismanis izdarījis pašnāvību, būtu tas pats, kas apgalvot, ka viens un viens ir trīs. Viņa raksturā nebija ne mazāko pašnāvības tieksmju. Viņš nekādā ziņā nebija neirastēniķis, viņš bija viengabalainākais cilvēks, ko es jebkad esmu pazinis.

Vai tiešām tā varēja būt pašnāvība? Varbūt viņu noslepkavojis Centrālāzijas Valstu aģents? Es biju dzirdējis arī dīvainākus faktus; politiska slepkavība astoņdesmito gadu otrajā pusē bija kļuvusi par precīzi izstrādātu zinātni, un Hamelmaņa un Fullera nāve liecināja, ka pat zinātnieks, kurš strādā īpaši labvēlīgos apstākļos, nav drošībā. Taču Karels bija psihologs, un, cik man zināms, viņam nebija nekādu sakaru ar valdību. Galvenie ienākumi Karelam bija no lielas rūpniecības korporācijas, kas maksāja viņam par jaunu metožu izgudrošanu, kā cīnīties ar dinoneirozēm un paaugstināt darba ražīgumu.

Kad taksītis nolaidās uz jumta, Baumgarts mani jau gaidīja. Tiklīdz mēs bijām vieni, es jautāju:

— Vai tā nevarēja būt slepkavība?

— Tas, protams, nav neiespējami, tomēr nav iemesla tā domāt. Sopēcpusdien trijos viņš devās uz savu istabu rakstīt apcerējumu, piesacījis man, lai viņu netraucē. Viņa logs bija ciet, un turpmākās divas stundas es sēdēju priekšistabā pie rakstāmgalda. Pulksten piecos viņa sieva atnesa tēju un atrada vīru mirušu. Viņš atstājis ar paša roku rakstītu vēstuli un uzdzēris indei virsū glāzi ūdens.

Pēc pusstundas es biju pārliecināts, ka mans draugs patiesi izdarījis pašnāvību. Ja vien viņu nav nogalinājis Baumgarts, bet tam es nespēju noticēt. Baumgartam piemita šveicieša savaldība un bezkaislība, taču varēja redzēt, ka viņš ir dziļi satriekts un tuvu nervu sabrukumam; neviens cilvēks nav tik labs aktieris, lai kaut ko tādu notēlotu. Turklāt bija Karela rokrakstā rakstīta vēstule. Kopš Poumrojs radījis elektronsalīdzināšanas mašīnu, viltojumi kļuvuši par visretāk izdarītajiem noziegumiem.

Es pametu bēdu namu pulksten divos no rīta, parunājis tikai ar Baumgartu. Es neredzēju mirušo draugu un nemaz to negribēju, jo man stāstīts, ka tā cilvēka seja, kurš miris no cianīda, esot briesmīga. Tabletes, ko Veismanis iedzēris, viņš torīt esot paņēmis no kāda neirotiska pacienta.

Pati vēstule šķita dīvaina. Tajā nebija ne vēsts no nožēlas par pašnāvību. Rokraksts nedrošs, tomēr izteiksmes veids precīzs. Tur bija teikts, ko no viņa īpašuma atstāt dēlam un ko — sievai. Un vēl lūgums izsaukt mani, tiklīdz iespējams, lai es pārņemtu savā ziņā viņa zinātniskos darbus, un minēta naudas summa, kas man izmaksājama, un summa, kas var izrādīties nepieciešama, ja darbus izdos. Es redzēju vēstules fotokopiju — oriģinālu bija paņēmusi policija — un zināju gandrīz pavisam droši, ka vēstule ir īsta. Elektroniskā analīze nākamajā rītā apstiprināja manu viedokli.

Jā, ļoti savāda vēstule. Trīs lappuses gara un acīmredzot rakstīta mierīgi. Bet kādēļ viņš norādījis, lai ar mani sazinās nekavējoties? Vai tas varētu būt, ka viņa apcerējumos slēpjas mīklas atrisinājums? Baumgarts jau bija apsvēris šo iespēju un vakarā tos apskatījis. Viņš nebija atradis nekā tāda, kas attaisnotu Karela prasību pēc steigas. Liela daļa dokumentu attiecās uz Anglijas un Indijas Skaitļotāju korporāciju, Karela darba devēju; tie, dabiski, tiks nogādāti firmas zinātniskajiem darbiniekiem. Pārējais bija dažādi apcerējumi par eksistenciā- lisma filozofiju, Maslova transakcionismu* un citi darbi. Gandrīz pabeigta grāmata par psihotropo* narkotiku lietošanu.

Man šķita, ka pēdējā nosauktajā darbā esmu atradis kādu pavedienu. Kad abi ar Karelu studējām Upsalā, mēs aizvadījām daudz laika, apspriezdami jautājumus, kas saistīti ar nāves nozīmi, cilvēka apziņas robežām un tā tālāk. Es rakstīju disertāciju par ēģiptiešu «Mirušo grāmatu»*, kuras oriģinālvirsraksts «Ru nu pert ern hru» nozīmē «Dienas atnākšanas grāmata». Mani interesēja tikai šīs «dvēseles tumšās nakts» simbolisms, briesmas, ar kādām saduras no ķermeņa atbrīvojies gars savā nakts ceļojumā uz Amentetu*. Tomēr Karels bija uzstājis, lai es analizētu arī tibetiešu «Mirušo grāmatu»*— tā ir nākusi no pavisam citas kultūras — un salīdzinātu abas. Kā zināms ikvienam šo darbu pētniekam, tibetiešu grāmata ir budistu dokuments, kura reliģiskajai izcelsmei nav nekāda sakara ar senajiem ēģiptiešiem. Es nojautu, ka salīdzināt šos darbus nozīmētu veltīgi šķiest laiku, tā būtu tikai vingrināšanās pedantismā. Tomēr Karelam izdevās izraisīt mani zināmu interesi par šo tibetiešu grāmatu, un mēs pavadījām daudzus garus vakarus, runādami par to. Tolaik psihotropās vielas tikpat kā nebija dabūjamas, jo Oldosa Hakslija grāmata* par meskallnu bija padarījusi to modernu narkomānu vidū. Taču mēs atradām Renē Domāla* rakstu, kurā viņš stāsta, kā reiz veicis līdzīgus eksperimentus ar ēteri. Domāls bija samērcējis ēterī mutautiņu un turējis to pie deguna. Kad viņš zaudējis samaņu, roka noslīgusi lejup — un viņš ātri atguvies. Domāls aprakstīja ētera iespaidā redzētās vīzijas, un tās mūs satrauca un saviļņoja. Viņa galvenā doma sakrita ar tik daudzu mistiķu izteikto: lai gan viņš bijis ētera izraisītā bezsamaņas stāvoklī, viņam šķitis, ka tas, ko viņš tajā brīdī piedzīvo, ir daudz reālāks par ikdienas dzīves pieredzi. Tātad, lai cik atšķirīgi būtu mūsu raksturi, gan Karels, gan es bijām vienisprātis — ka mūsu ikdienas dzīvē ir kaut kas nereāls. Mēs tik labi izpratām Džuandzi*, kurš apgalvoja, ka sapni esot bijis tauriņš un visādā ziņā juties kā tauriņš; ka nebijis pārliecināts, vai viņš ir Džuandzi, kas sapņo, ka ir tauriņš, vai tauriņš, kas sapņo, ka ir Džuandzi.

Apmēram kādu mēnesi mēs ar Karelu Veismani mēģinājām «eksperimentēt ar apziņu». Pa Ziemsvētku brīvdienām mēs raudzījām palikt nomodā trīs dienas ar melnas kafijas un cigāru palīdzību. Mēs neapšaubāmi panācām ievērojamu garīgās uztveres intensitāti. Es atceros, ka teicu: «Ja es varētu tā dzīvot visu laiku, tad dzeja kļūtu nevērtīga, jo es spēju saredzēt daudz tālāk nekā jebkurš dzejnieķs.» Mēs izdarījām eksperimentus arī ar ēteri un oglekļa tetrahlorīdu. Man šie izmēģinājumi nelikās tik interesanti. Es, protams, jutos tā, it kā būtu ļoti vērīgi ielūkojies sevī — kaut ko līdzīgu laiku pa laikam var piedzīvot aizmigšanas brīdī —, taču šī sajūta bija pavisam īslaicīga — un vēlāk es to nevarēju atsaukt atmiņā. No ētera man dienām sāpēja galva, tādēļ pēc divām reizēm es nolēmu to atmest Karels apgalvoja, ka viņa iegūtie rezultāti gandrīz saskan ar Domāla novērojumiem; šķiet, ka sevišķi svarīga viņam likās doma par melnu punktiņu rindām. Taču arī viņš nonāca pie atziņas,

ka nepatīkamās sajūtas pēc tam ir stipri traucējošas, un meta mieru. Vēlāk, nodarbodamies ar eksperimentālo psiholoģiju, viņš viegli varēja dabūt meskalīnu un lizer- gīnskābi un vairākkārt rosināja mani tās izmēģināt. Tomēr pa to laiku man bija radušās citas intereses — un es atteicos. Tagad es pastāstīšu par šīm «citām interesēm».

Sis garais iespraudums bija nepieciešams, lai paskaidrotu, kāpēc es domāju, ka saprotu Karela Veismaņa pēdējo lūgumu man. Esmu arheologs, nevis psihologs. Taču es biju viņa vecākais draugs un reiz mums bija kopīga interese par cilvēka apziņas objektīvajām robežām. Pēdējos dzīves brīžos viņa domas noteikti atgriezušās pie mūsu ilgajām nakts sarunām Upsalā, pie gaišalus, ko milzīgos daudzumos izdzērām mazajā restorāniņā, no kura bija redzama upe, pie degvīna pudelēm, kas tukšotas manā istabā pulksten divos naktī. Kaut kas mani darīja nemierīgu, kāds tikko jaušams, nenosakāms uztraukums, gandrīz tāds pats, kas lika man pusnaktī zvanīt uz Karela māju Hempstidā. Taču šoreiz es neko nevarēju līdzēt, tāpēc uzskatīju par labāku to aizmirst. Drauga bēru laikā es atrados Hebridu salās — biju izsaukts apskatīt lieliski saglabājušās neolīta laikmeta apmetņu atliekas Harisa salā — un, atgriezies mājās, kāpņu laukumiņā pie dzīvokļa durvīm atradu vairākus kartotēkas skapīšus. Manas domas bija aizņemtas ar neolīta laika cilvēku; es ielūkojos pirmajā atvilktnē, ieskatījos mapē ar uzrakstu «Krāsu uztvere dzīvniekiem, kuri cieš no emociju bada» un steigšus aizgrūdu atvilktni. Tad es iegāju dzīvoklī un, atšķīris «Arheoloģijas žurnālu», uzdūros Reiha rakstam par Bogazkejas* tempļa bazalta statuešu elektronisko datēšanu. Mani pārņēma spēcīgs uztraukums, es piezvanīju Spenseram uz Britu muzeju un aizdrāzos pie viņa. Turpmākās četrdesmit astoņas stundas manas domas kavējās tikai un vienīgi pie Bogazkejas statuetēm un hetu* skulptūrām raksturīgajām iezīmēm.

Tas, protams, izglāba man dzīvību. Nevar būt nekādu šaubu, ka catoguāņi gaidīja manu atgriešanos, lai redzētu, ko es darīšu. Turklāt laimīgā kārtā es biju pilnīgi aizņemts ar arheoloģiju. Mans prāts vieglītēm peldēja pagātnes milzu okeānā, un to ieaijāja vēstures straumes. Psiholoģiju tas neņēma pretī. Ja es būtu cītīgi

studējis drauga atstātos materiālus, meklēdams izskaidrojumu mīklainajai pašnāvībai, tad mana apziņa būtu saindēta un iznīcināta dažās stundās.

Kad par to tagad iedomājos, es nodrebu. Es biju ļauna, sveša intelekta ielenkumā. Es biju kā nirējs jūras dibenā, kas tā aizrāvies ar nogrimuša kuģa dārgumu vērošanu, ka nemaz nemana astoņkāja aukstās acis, kas viņam uzglūn. Citā noskaņojumā būdams, es viņus varbūt pamanītu — kā vēlāk Karatepē*. Taču Reiha atklājumi pilnīgi saistīja manu uzmanību. Es izmetu no galvas visus pienākumus pret savu mirušo draugu.

Droši vien catoguāņi vairākas nedēļas nepārtraukti bija mani novērojuši. Tieši tajā laikā es sapratu, ka man jāatgriežas Mazāzijā, ja gribu noskaidrot jautājumus, kas radušies, izlasot Reiha kritiskās piezīmes par manu datēšanas metodi. Atkal es varu tikai nojaust, ka šis lēmums bija liktenīgs. Tas noteikti apstiprināja cato- guāņu pārliecību, ka viņiem nekādā ziņā nav no manis jābaidās. Acīmredzot Karels bija pieļāvis kļūdu; diez vai viņš būtu varējis izvēlēties vēl nepiemērotāku savas pēdējās vēlēšanās izpildītāju. Īstenībā atlikušajās nedēļās, ko pavadīju Anglijā, mani mocīja sirdsapziņas pārmetumi par kartotēkas skapjiem — un vienu divas reizes piespiedu sevi tajos ielūkoties. Allaž es sajutu to pašu nepatiku pret psiholoģijas jautājumiem — un atkal aizvēru skapjus. Atceros, kā pēdējoreiz, taisīdams ciet atvilktnes, gudroju, vai nebūtu vienkāršāk palūgt mājas sargam visu to draņķi sadedzināt pagraba kurtuvē. Bet tad man ienāca prātā, ka šī doma ir galīgi amorāla, un es to noraidīju — godīgi sakot, biju mazliet pārsteigts, ka vēl uzjautrinos par to visu. Man nebija ne jausmas, ka tas nebiju es, kas izdomājis šo domu.

Kopš tā laika es bieži esmu prātojis, vai draugs mani izvēlējies par savas gribas izpildītāju pēc rūpīgām pārdomām vai arī tas bijis aiz izmisuma pēdējā minūtē pieņemts lēmums. Acīmredzot viņš par to nav varējis padomāt, citādi viņi visu būtu uzzinājuši. Vai tādā gadījumā tas bija pēkšņas iedvesmās radies pēdējais uzzibsnījums vienam no divdesmitā gadsimta spožākajiem prātiem? Vai mani izraudzījās faute de mieux*? Kādudien mēs uzzināsim atbildi, ja būsim piekļuvuši catoguāņu arhīviem. Man tīk domāt, ka izvēle izdarīta ar nodomu, kā veikls un viltīgs gājiens. Jo, ja liktenis viņam izvēles ziņā bija labvēlīgs, tad man tas noteikti bija labvēlīgs turpmākos sešus menešus, kad es domāju par visu ko, tikai ne par Karela Veismaņa apcerējumiem.

Pirms aizbraucu uz Turciju, es paziņoju dzīvokļa saimniekam, ka manas prombūtnes laikā Baumgartam atļauts ieiet manā dzīvoklī. Viņš bija piekritis pamēģināt vispirms izšķirot papīrus. Es biju arī ievadījis sarunas ar diviem amerikāņiem — psiholoģijas mācību grāmatu izdevējiem, kuri izrādīja interesi par Karela Veismaņa apcerējumiem. Tad dažus mēnešus es par psiholoģiju vairs nedomāju, jo problēmas, kas saistītas ar bazalta statuešu vecuma noteikšanu, pilnīgi paņēma mani savā varā. Reihs pats bija iekārtojies Turcijas Urāna kompānijas laboratorijās Dijarbakirā*. Līdz šim viņu, protams, galvenokārt interesēja cilvēku un dzīvnieku atlieku vecuma noteikšana ar argona metodi, un šai nozarē viņš bija vislielākā autoritāte pasaulē. Novērsdamies no aizvēsturiskiem laikiem un pievērsdamies Hetu valsts laikam, viņš uzsāka pētījumus sev jaunā jomā. Cilvēks ir miljons gadu vecs; hetu iebrukums Mazāzijā notika 1900. gadā pirms mūsu ēras. Reihs priecājās, sastopot mani Dijarbakirā, jo mana grāmata par hetu civilizāciju — kopš tās iznākšanas 1980. gadā — bija autoritatīvs darbs.

Manuprāt, Reihs ir valdzinošs cilvēks. Es pats pārzināju jebkuru laikposmu no 2500. gada pirms mūsu ēras līdz mūsu ēras 10. gadsimta beigām. Reihs pilnīgi pārzināja jebkuru posmu, sākot ar karbona periodu, un viņš varēja runāt par pleistocēnu — tikai pirms miljons gadiem —, it kā tā būtu nesena vēsture. Reiz es biju klāt, kad viņš aplūkoja dinozaura zobu un it kā nejauši ieminējās, ka tas nekādi nevarot būt tik jauns, lai piederētu pie krīta perioda, ka viņš to attiecinātu uz vēlo triasa periodu — apmēram piecdesmit miljonus gadu agrāk. Es biju klāt arī tad, kad Geigera skaitītājs apstiprināja viņa minējumu. Viņa nojautas šādos gadījumos bija gluži vai pārdabiskas.

Tā kā Reiham šajā vēstījumā būs ievērojama loma, tad man kaut kas par viņu jāpastāsta. Tāpat kā es, viņš bija liela auguma, taču atšķirībā no manis viņam nebija lieko tauku. Reiham bija cīkstoņa pleci un milzīgs, izvirzīts žoklis. Viņa balss allaž izraisīja pārsteigumu, jo bija maiga un visai augsta — es domāju, ka tās ir bērnībā pārciestas kakla infekcijas slimības sekas.

Tomēr galvenā atšķirība starp mani un Reihu bija mūsu emocionālā attieksme pret pagātni. Reihs bija caur un cauri zinātnieks. Viņam skaitļi un mērījumi bija viss; viņš varēja gūt milzīgu prieku, lašīdams vairāk nekā desmit lappušu garus Geigera skaitītāja rādījumus. Viņa iemīļotais apgalvojums bija, ka vēsturei jābūt zinātnei. Es gan nekad neesmu mēģinājis slēpt savu izteikti romantisko ievirzi. Es kļuvu par arheologu gandrīz vai mistiska piedzīvojuma dēļ. Es lasīju Leijarda* grāmatu par Nīnives* civilizāciju, ko biju nejauši atradis fermā, kur biju apmeties. Pagalmā uz veļas auklas karājās daži apģērba gabali, un pērkona grāviens lika man izsteigties ārā, lai noņemtu drēbes. Fermas pagalmā bija liela peļķe ar pelēku, dubļainu ūdeni. Kad ņēmu drēbes no auklas, manas domas vēl kavējās Nīnivē, bet tad es nejauši pamanīju peļķi un uz brīdi aizmirsu, kur atrodos un ko daru. Kad es uz to paraudzījos, tā kļuva pavisam nepazīstama un sveša kā jūra uz Marsa. Es stāvēju un skatījos, kā pirmās lietus lāses sagrumbo lāmas virsmu. Pār mani nāca laimes apjausma un tāda izpratne, kādu līdz šim netiku piedzīvojis. Nīnive un visa vēsture pēkšņi kļuva tikpat īsta un reizē sveša kā šī peļķe. Vēsture kļuva par tik taustāmu realitāti, ka es sajutu tādu kā nicinājumu par paša esamību, kad tā stāvēju pagalmā ar drēbju pilnām rokām. Atlikušo vakara daļu es staigāju apkārt kā sapnī. Kopš tās dienas es sapratu, ka man jāveltī dzīve «pagātnes uzrakšanai» un jāmēģina no jauna radīt šo realitātes vīziju.

Pēc brīža kļūs saprotams, ka tam visam ir būtiska vieta manā stāstā. Tas nozīmēja, ka Reiham un man bija gluži pretēja attieksme pret pagātni, un mēs pastāvīgi uzjautrinājām viens otru ar mazsvarīgiem atklājumiem mūsu raksturos. Reiham zinātne ietvēra sevī visu dzīves dzejis- kumu un pagātne tikai gadījuma pēc bija tas lauks, kur viņš izlietoja savas spējas. Bet man zinātne bija dzejas kalpone. Mans agrākais skolotājs sers Čārlzs Maijerss bija nostiprinājis manī šo pārliecību, jo viņš izjuta pilnīgu nicinājumu pret visu, kas mūsdienīgs. Redzēt viņu strādājam izrakumos nozīmēja redzēt cilvēku, kurš pārstājis dzīvot divdesmitajā gadsimtā un uz vēsturi skatās kā klinšu ērglis no kalna virsotnes. Pret vairumu cilvēku viņš izjuta tādu riebumu, kas uzdzina drebuļus; reiz viņš man žēlojās, ka lielākā daļa viņam šķietot nepilnīgi un panīkuši. Maijerss lika man sajust, ka īsts vēsturnieks ir drīzāk dzejnieks, nevis zinātnieks. Reiz viņš sacīja, ka pārdomas par atsevišķiem cilvēkiem rosinot viņu sapņot par pašnāvību un viņš varot samierināties ar to, ka ir cilvēks, tikai apzinoties civilizācijas uzplaukumus un pagrimumus.

Pirmajās Dijarbakirā pavadītajās nedēļās, kad lietus perioda dēļ nebija iespējams veikt āra darbus Karatepes izrakumos, mēs vakaros risinājām garas diskusijas, kuru laikā Reihs izdzēra pinti alus, bet es dzēru lielisku vietējo konjaku. (Pat šeit atklājās atšķirības mūsu raksturos!)

Gadījās, ka vienu vakaru es saņēmu vēstuli no Baum- garta. Tā bija pavisam īsa. Viņš tikai konstatēja, ka Veismaņa kartotēkas skapjos atradis dažus dokumentus, kas viņu pārliecinājuši, ka Veismanim kādu laiku pirms pašnāvības izdarīšanas aptumšojies prāts: Veismanis esot domājis, ka «viņi» zina par viņa pūliņiem un mēģinās viņu iznīcināt. Baumgarts apgalvoja, ka no konteksta kļūst skaidrs: «viņi» nepieder pie cilvēciskām būtnēm. Tādējādi viņš izlēmis neturpināt sarunas par Veismaņa psiholoģisko apceru izdošanu, viņš pagaidīšot manu atgriešanos.

Es, dabiski, biju apmulsis un ieintriģēts. Sagadījās tā, ka mēs ar Reihu bijām krietni pastrādājuši un jutām, ka mums ir tiesības atpūsties un apsveikt sevi; tāpēc tovakar mūsu valodas grozījās vienīgi ap Veismaņa «trakumu» un pašnāvību. Sarunas sākuma daļā piedalījās arī divi Reiha turku kolēģi no Izmiras, un viens no viņiem minēja dīvainu faktu, ka pēdējos desmit gados Turcijas lauku rajonos esot palielinājies pašnāvību skaits. Tas mani pārsteidza, jo, kaut gan vairumā valstu pašnāvību skaits pilsētās nepārtraukti audzis, šķita, ka lauku iedzīvotāji kopumā ir neuzņēmīgi pret šo vīrusu.

Tas vedināja doktoru Omeru Fuadu, vienu no mūsu viesiem, pastāstīt par viņa nodaļā veiktajiem pētījumiem, kas saistīti ar seno ēģiptiešu un hetu pašnāvību skaitu. Arzevas plāksnītēs* minēta pašnāvību epidēmija ķēniņa Mursiļa Otrā valdīšanas laikā (1334. —1306. g. p. m. ē.) un minēti skaitļi par Hatusasu. Dīvaini, taču Menetona papirusos, kas 1990. gadā atrasti Suveidas klosterī, arī pieminēta pašnāvību epidēmija Ēģiptē Haremheba un Seti I valdīšanas laikā, kas apmēram sakrīt ar to pašu posmu Hetu valstī (1350. —1292. g. p. m. ē.). Otrs viesis,

Dr. Muhameds Darga, bija Spenglera* vēsturiskā šarlatānisma parauga «Eiropas noriets» cienītājs un iebilda, ka šādas pašnāvību epidēmijas varot precīzi paredzēt atbilstoši civilizācijas vecumam un tās urbanizācijas pakāpei. Viņš turpināja izvērst aiz matiem pievilktu metaforu par organisma šūnām un to tieksmi «labprātīgi nomirt», kad ķermenis zaudējis spēju reaģēt uz vides stimuliem.

Tagad tas man šķita tīrās muļķības, jo hetu civilizācija 1350. gadā pirms mūsu ēras bija tikai septiņsimt gadu veca, kamēr Ēģiptes civilizācija bija vismaz divreiz vecāka. Un doktoram Dargam piemita visai dogmatisks «faktu» pasniegšanas veids, kas mani kaitināja. Es diezgan pamatīgi iekarsu — savs nopelns tur varbūt piederēja arī konjakam — un aicināju viesus nosaukt faktus un skaitļus. Jā jau, jā, viņi nosaukšot un nodošot tos Volfganga Reiha vērtējumam. Un, tā kā viņiem bija jālido atpakaļ uz Izmiru, viesi samērā agri devās prom.

Nu mēs ar Reihu iesaistījāmies sarunā, kas man palikusi prātā kā īstais sākums stāstam par cīņu ai apziņas parazītiem. Ar savu skaidro zinātnieka prātu Reihs žigli apkopoja visus «par» un «pret» mūsu agrākajās diskusijās un pieļāva iespēju, ka Dargam trūkst zinātnieka objektivitātes. Tad Reihs turpināja:

— Apdomā vispārzināmos skaitļus un faktus par mūsu pašu civilizāciju. Cik daudz tie mums īstenībā pastāsta? Piemēram, pašnāvību skaits. Tūkstoš deviņi simti sešdesmitajā gadā Anglijā simt desmit cilvēķu no miljona izdarīja pašnāvību — divreiz vairāk nekā pirms simt gadiem. Līdz tūkstoš deviņi simti septiņdesmitajam gadam šis skaits bija vēlreiz dubultojies, un tūkstoš deviņi simti astoņdesmitajā gadā tas bija pieaudzis seškārt. .

Reiham bija pārsteidzošs prāts: šķita, ka viņš uzkrājis visus mūsu gadsimta svarīgākos statistikas datus. Man nekad nav patikuši skaitļi. Taču, klausoties Reihā, ar mani kaut kas notika. Es sajutu aukstu pieskārienu, it kā pēkšņi būtu uztvēris kāda bīstama radījuma skatienu. Pēc brītiņa tas pārgāja, bet es jutu, ka drebu. Reihs apvaicājās:

— Auksti?

Es papurināju galvu. Un, kad viņš uz brīdi apklusa un palūkojās pa logu uz apgaismoto ielu, es dzirdēju sevi sakām:

— Pat tad, kad viss ir pateikts, mēs par cilvēka dzīvi nezinām gandrīz neko.

Viņš jautri atteica:

— Mēs zinām pietiekoši, lai tiktu ar to galā, un neko vairāk ari nevajag.

Taču es nevarēju aizmirst aukstuma sajūtu. Es turpināju:

— Galu galā — civilizācija ir sava veida sapnis. Ja nu cilvēks pēkšņi pamostas no šī sapņa? Vai ar to nepietiktu, lai viņš izdarītu pašnāvību?

Es domāju par Karelu Veismani, un viņš to zināja. Reihs iebilda:

— Bet kā ar viņa briesmoņu māniju?

Man bija jāpiekrīt, ka tas nesaskan ar manu teoriju. Taču es nevarēju atbrīvoties no nomāktības, kas bija mani pārņēmusi. Vēl vairāk — es biju pavisam nobijies. Es apjautu, ka esmu redzējis kaut ko tādu, ko nevaru aizmirst, un ka man pie tā būs jāatgriežas. Un es nopratu, ka viegli varu ieslīgt depresijā. Es biju izdzēris puspudeli konjaka, tomēr it nemaz nebiju apreibis. Es neskaidri apjautu, ka ķermenī manu nelielu skurbumu, tomēr nespēju to attiecināt uz sevi. Man prātā ienāca briesmīga doma. Proti, pašnāvību skaits aug tādēļ, ka tūkstošiem cilvēcisku būtņu «mostas» līdzīgi man, ierauga, cik dzīve ir bezjēdzīga, un vienkārši atsakās to turpināt. Vēstures sapnis tuvojas beigām. Cilvēce jau sāk mosties, kādudien tā pamodīsies pa īstam — un tad notiks masu pašnāvības.

Sīs domas bija tik briesmīgas, ka es izjutu kārdinājumu doties atpakaļ uz savu istabu un pacīnīties ar tām. Tomēr es piespiedu sevi un pret paša gribu izpaudu tās Reiham. Diez vai viņš mani saprata pilnīgi, tomēr viņš redzēja, ka esmu pārlieku satraukts, un ar uzticību modinošu izpratni pasacīja īstos vārdus, kas nomierināja manus prātus. Viņš ieminējās par sagadīšanās dīvaino lomu arheoloģijā; tādas sagadīšanās ir pārāk fantastiskas, lai tās aprakstītu romānos. Viņš stāstīja par to, kā Džordžs Smits* aizceļojis no Londonas absurdā cerībā uzmeklēt māla plāksnītes — nobeigumu poēmai par Gilgamešu — un kā viņš īstenībā tās arī atradis. Reihs stāstīja par tikpat «neiespējamo» Slīmaņa Trojas atklāšanu*, par to, kā Leijards atrada Nimrudu*,— it kā neredzams likteņa pavediens viņus vedis uz atklājumiem. Man bija jāatzīst, ka arheoloģija vairāk nekā jebkura cita zinātne liek ticēt brīnumiem.

Viņš raiti un neatlaidīgi runāja tālāk:

— Bet, ja tu vari tam piekrist, tad tev katrā ziņā jāsaprot, ka esi kļūdījies, uzskatīdams, ka civilizācija ir sapnis vai murgs. Sapnis šķiet loģisks, kamēr tas turpinās, bet, kad pamostamies, mēs redzam, ka tam nebija loģikas. Tu vedini uz domām, ka mūsu ilūzijas uzspiež dzīvei līdzīgu loģiku. Bet stāsti par Leijardu, Slīmani, Smitu, Sampolionu*, Rolinsonu*, Bosertu* pilnīgi noliedz tavu apgalvojumu. Tas viss ir īstenība. Tie ir īsti dzīves stāsti, kuros notikusi nedzirdēta sagadīšanās, kādu neviens romānists neņemtos attēlot. .

Viņam bija taisnība, un man bija vien viņam jāpiekrīt. Un, kad es iedomājos par dīvaino likteni, kas aizvedis Slīmani pie Trojas, Leijardu pie Nimrudas, es atminējos līdzīgus piemērus no paša dzīves — piemēram, manu pirmo lielāko «atradumu»— tekstus paralēli feniķiešu, protohatu* un nēsiešu* valodās Kadešā*. Es joprojām atceros to nepārvaramo likteņa pieskārienu, kas atgādināja, ka «Ir augstāks spēks, kas veido mūsu mērķus»*, vai vismaz kāds noslēpumains iespējamības likums — šī sajūta mani pārņēma, kad es notīrīju zemi no māla plāksnītēm. Jo vismaz pusstundu iepriekš, iekams uzgāju šos tekstus, es zināju, ka todien izdarīšu ievērojamu atklājumu; kad iedūru lāpstu nejauši izraudzītā vietā, es nebaidījos, ka tā būs veltīga laika šķiešana.

Nepagāja ne desmit minūtes, kad Reihs ar savām runām bija atdevis man optimismu un veselo saprātu.

Es nezināju, ka esmu uzvarējis savā pirmajā kaujā ar catoguāņiem.

(Redaktora piezīme: turpmāk magnetofona ieraksta atšifrējumu papildina profesora Ostina «Autobiogrāfiskās piezīmes», kas izmantotas ar Teksasas universitātes bibliotekāra laipnu atļauju. Sīs piezīmes universitāte izdevusi atsevišķā profesora Ostina rakstu krājumā. Esmu mēģinājis izmantot šīs piezīmes tikai tāpēc, lai paplašinātu lentē ierakstīto materiālu, no kura atlicis vēl apmēram tūkstoš vārdu.)

Topavasar arheoloģijas dievs noteikti bija man vēlīgs. Mums ar Reihu tik labi veicās darbs, ka es nolēmu noīrēt dzīvokli Dijarbakirā un palikt tur vismaz gadu. Un aprīlī, dažas dienas pirms došanās uz Melno kalnu, es saņēmu vēstuli no «Standard Motors and Engineering», Karela Veismaņa agrākā darba devēja; vēstulē bija teikts, ka viņi gribētu man nodot daudzus Veismaņa apcerējumus, un apvaicājās par manu tagadējo atrašanās vietu. Es atbildēju, ka ar Anglijas un Indijas Urāna kompānijas gādību man adresētās vēstules pārsūtīs uz Dijarbakiru, un piebildu, ka būšu pateicīgs, ja Veismaņa apcerējumus nogādās uz manu Londonas adresi vai Baumgartam, kurš joprojām uzturējās Hempstidā.

Kad profesors Helmūts Boserts 1946. gadā pirmoreiz devās uz Kadirli*, hetu Melnajam kalnam vistuvāko pilsētu, viņš veica grūtu ceļojumu pa dubļainiem ceļiem. Tajos laikos Kadirli bija maza provinces pilsētiņa bez elektrības. Šodien tā ir ērta, bet klusa, maza pilsēta ar divām lieliskām viesnīcām un no tās ar raķešlidmašīnu stundas laikā var aizkļūt līdz Londonai. Brauciens no Kadirli uz Melno kalnu — Karatepi — Bosertam prasīja vēl vienas dienas smagu pārgājienu pa dzeloņainām irbulenēm aizaugušām ganu takām. Mēs savā helikopterā sasniedzām Kadirli stundu pēc izlidošanas no Dijar- bakiras un vēl pēc divdesmit minūtēm nosēdāmies Kara- tepē. Reiha elektroniskā iekārta bija atvesta ar transport- lidmašīnu pirms četrdesmit astoņām stundām.

Tagad man vajadzētu kaut ko pasacīt par mūsu ekspedīcijas mērķi. Daudz noslēpumu saistīti ar Melno kalnu, kas ietilpst Antitaura kalnu grēdā. Tā sauktā Hetu impērija sabruka apmēram 1200. gadā pirms mūsu ēras, barbaru pulku pārspēta, un izcilākie no šiem barbariem bija asīrieši. Tomēr Karatepes drupas attiecas uz piecsimt gadu vēlāku posmu — tāpat kā Karhemiša* un Zindžirli*. Kas bija noticis šajos piecsimt gados? Kā hetiem izdevās tā saglabāt savu kultūru tik nemierīgā laikā, kad viņu ziemeļu galvaspilsēta Hatusasa atradās asīriešu rokās? Tas bija jautājums, kam es veltīju desmit mūža gadus.

Esmu vienmēr ticējis, ka tālākais mīklas atminējums varbūt guļ dziļi zemē, Melnā kalna dzīlēs, — tikpat dziļi, kā izrakumos kalnā pie Bogazkejas atklājās augsti civilizētas tautas apbedījumu vietas, un šī tauta bija tūkstoš gadu vecāka par hetiem. 1987. gadā es atraku daudzas savādas bazalta statuetes, kuras krasi atšķīrās no virspusē atrastajām hetu skulptūrām — plaši pazīstamajiem vēršiem, lauvām un spārnotajām sfinksām. Tās bija plakanas un stūrainas, tām piemita kaut kas barbarisks, un tomēr statuetes neatgādināja afrikāņu skulptūras, ar kurām tās šad un tad salīdzināja. Ķīļveidīgie simboli uz figūrām nepārprotami piederēja hetiem, nevis feniķiešiem vai asīriešiem, tomēr, ja nebūtu šo ķīļveidīgo zīmju, es nodomātu, ka figūras ir piederīgas pavisam citai kultūrai. Paši hieroglifi sagādāja jaunu problēmu. Mūsu hetu valodas zināšanas kopš Hroznija* pētījumiem bija visai plašas, tomēr tajās vēl ir daudz neaizpildītu robu. Neatšifrētās vietas galvenokārt sastopamas tekstos, kas saistīti ar reliģiskiem rituāliem. (Mēs varējām iztēloties, piemēram, ka nākotnes arheologu mulsinās katoļu mises teksts ar krusta zīmi un dīvainiem saīsinājumiem.) Toreiz mēs pieņēmām, ka simboli uz bazalta statuetēm saistīti tikai ar reliģisku rituālu, jo apmēram septiņdesmit pieci procenti zīmju bija mums nesaprotamas. Viens no nedaudzajiem uzrakstiem, ko varējām izlasīt, bija šāds: «Pirms (vai zem) Pithana dzīvoja milzu vecajie.» Vēl cits skanēja tā: «Tudaliass parādīja godu Abhotam Tumšajam.» Hetu rakstu zīme «tumšs» var nozīmēt arī «melns», «netīrs» vai «neaizskarams» hinduisma izpratnē.

Mani atradumi bija izraisījuši plašu rezonansi arheologu aprindās. Mans pirmais viedoklis bija tāds, ka statuetes pieder vēl vienai protohatu kultūrai (t. i., hetu priekštečiem), kura jūtami atšķiras no Bogazkejā atklātās, un ka no šīs protohatu kultūras heti pārņēmuši ķīļrakstu. Pithans bija sens hetu valdnieks ap 1900. gadu pirms mūsu ēras. Ja mans pieņēmums būtu pareizs, tad uzraksts nozīmēja, ka pirms Pithana dzīvojuši diženie protohati, no kuriem heti ieguvuši savu rakstību. («Zem» varēja arī nozīmēt, ka viņu kapi atrodas zem hetu kapiem — kā Bogazkejā.) Domājot par pieminēto Tuda- liasu, citu hetu valdnieku ap 1700. gadu pirms mūsu ēras, šķita iespējams, ka heti dažus reliģiskos rituālus aizguvuši no protohatiem, kuriem Abhots Tumšais (vai «netīrais») bijis dievs.

Sis bija mans, es uzsveru, sākotnējais izskaidrojums: heti Karatepē pārņēmuši daļu no savu priekšteču reliģijas un tālab iekaluši uzrakstus hatu statuetēs. Tomēr, jo vairāk apdomāju savus argumentus (kuri ir pārāk sarežģīti, lai tos šeit sīkumos izklāstītu), jo vairāk gribējās ticēt, ka statuetes palīdz izskaidrot, kālab Karatepe saglabājās kā kultūras saliņa ilgi pēc Hetu valsts krišanas*. Kāds spēks tik ilgi nelaida uzbrucējus tuvumā? Sajā gadījumā tas nebija ieroču spēks, Karatepē atrastais liecina par māksliniecisku, nevis militāru kultūru. Vai tikai nenozīmīgums? Kāpēc lai viņiem tas nebūtu svarīgi? Cauri Karatepei, Zindžirli un Karhemišai veda ceļš uz dienvidiem — uz Sīriju un Arābiju. Nē, man šķita, ka godkārīgu un kareivīgu tautu varēja atturēt tikai viens spēks: māņticīgas bailes. Kara tepes un tās kaimiņu spēks noteikti bija kādas varenas reliģijas spēks — vai tā bija maģiska reliģija? Varbūt Karatepe bijis atzīts maģiskās kultūras centrs — līdzīgi Delfiem*. Vai tāpēc tādi dīvaini ciļņi, kuros attēloti cilvēki ar putnu galvām, savādi, vabolēm līdzīgi radījumi, spārnoti vērši un lauvas?

Reihs man nepiekrita, un mūsu domstarpības pamatojās uz viņa noteikto statuešu vecumu. Viņš apgalvoja: lai gan statuetes ir nevainojami saglabājušās, tās esot daudzus tūkstošus gadu vecākas par protohatu kultūru. Vēlāk viņš to, bez šaubām, pierādīja, izmantodams savu neitronu datēšanas ierīci. Es ar prieku ļāvu sevi labot; es nebiju sevišķi apmierināts ar to, kā provizoriski biju noteicis statuešu vecumu. Tomēr vēl palika neatrisināta milzīga problēma. Cik mums zināms, Mazāzijā senāk par trīstūkstoš gadiem pirms mūsu ēras vispār nav bijis nekādas civilizācijas. Tālāk uz dienvidiem civilizācija attiecas uz piectūkstoš gadiem pirms mūsu ēras, taču ne Turcijā. Kas tad izgatavojis statuetes, ja ne protohati? Vai viņi ieradās no dienvidiem? Ja atnāca, tad no kurienes?

Divos pirmajos mēnešos, ko pavadīju kopā ar Reihu, viņš turpināja darbu ar savu neitronu datēšanas aparātu un izmantoja manas statuetes kā galveno kontroles materiālu. Taču šeit radās muļķīgi šķēršļi. Aparāts darbojās īpaši precīzi, pārbaudot lausku paraugus no Sumeras un Babilonas, kur mums bija iespējams pārbaudīt rezultātus, tos salīdzinot ar dažādiem avotiem. Taču darbam ar statuetēm bija maz panākumu. Vismaz iegūtie mērījumi bija tik neparasti, ka acīmredzot bija neprecīzi. Neitronu stars tika vērsts uz sīkām akmens putekļu daļiņām statuešu plaisās un dobumos. Pēc šo drusku sadēdēšanas un sairšanas pakāpes aparāts droši vien aptuveni novērtētu, cik sen bazalts apstrādāts. Nekas neizdevās, indikatora bultiņa aizgāja līdz skalas tālākajai robežai — ap desmittūkstoš gadu pirms mūsu ēras! Reihs ieteica palielināt indikatora rādījumu diapazonu vienkārši intereses pēc, lai redzētu, pie kāda skaitļa bultiņa galu galā apstāsies. Viņš faktiski divkāršoja rādījumu diapazonu ar samērā vienkārša paņēmiena palīdzību. Bultiņa tikpat ātri bez aizķeršanās aizgāja līdz malējai robežai. Tas vairs nebija normāli, un Reihs jau domāja, vai tikai nav pieļāvis kādu elementāru kļūdu. Varbūt putekļi nav radušies, kaļot akmeni? — tādā gadījumā aparāts uzrādīja paša bazalta vecumu! Lai nu kā, Reihs tomēr uzdeva saviem palīgiem izveidot skalu, kas rādītu jebkuru skaitli līdz miljons gadiem, — šis milzīgais uzdevums prasītu lielāko daļu vasaras. Un tad mēs devāmies ekspedīcijā uz Karatepi, lai mēģinātu izpētīt problēmu tās pirmsākumā.

Jā. . problēmas pirmsākums. Cik neticams tas šķiet tagad, kad es par to stāstu! Kā gan iespējams noticēt vienkāršai «sakritībai» šo faktu gaismā? Jo abas manas «problēmas» saplūda kopā: drauga pašnāvība un neskaidrības ar bazalta statuetēm. Kad es atkal iedomājos to vasaru, ir neiespējami ticēt vēsturiskā determinisma materiālistiskam skaidrojumam.

Pamēģināšu izklāstīt visus notikumus pēc kārtas. Mēs ieradāmies Kadirli 16. aprīlī. 17. aprīlī mēs ierīkojām nometni Karatepē. Jāatzīst, ka nekas mūs nekavēja braukāt no Karatepes uz mūsu ērto viesnīcu Kadirli. Taču mūsu strādnieki mitinājās tuvākajā ciemā, un mēs nolēmām, ka varbūt būs labāk, ja lielāko daļu laika uzturēsimies izrakumu vietā. Turklāt es kā romantiķis nespēju samierināties ar domu, ka ik vakaru jāpamet otrais gadu tūkstotis pirms mūsu ēras un jāatgriežas divdesmitā gadsimta beigās. Tā nu mēs uzcēlām teltis līdzenā laukumiņā netālu no uzkalna virsotnes. Lejā bez mitas šalca Piramas upe, un tās dzeltenie ūdeņi virpuļoja. Elektroniskā zonde tika uzstādīta uzkalna virsotnē.

Jāpasaka kāds vārds par šo instrumentu: šis Reiha izgudrojums radikāli pārveidoja arheoloģijas zinātni. Būtībā tas pats rentgenaparāts vien ir, un tā darbības princips līdzinās mīnu meklētāja darbības principam. Taču ar mīnu meklētāju iespējams noteikt tikai metālu — un rentgenstarus aiztur vienīgi ciets, gaismu necaurlaidīgs ķermenis. Tā kā zeme ir cieta un gaismu necaurlaidīga, izmantot zināmo rentgenstaru principu arheoloģijā nebija jēgas. Vēl vairāk — priekšmetiem, kuri interesē arheologus, — akmeņiem, māla traukiem un pārējam — ir aptuveni tāda pati molekulārā struktūra kā zemei, tāpēc tie uz rentgenoskopiskās plates diez vai būs redzami.

Reiha konstruētā elektroniskā lāzera modifikācija spēja ieurbties trīs jūdžu dziļumā, un tā «neitronu atgriezeniskās saiknes» princips nozīmēja, ka aparāts nekavējoties uzrādīja jebkuru regulāras formas priekšmetu — piemēram, akmens plātni. Vienīgais sarežģījums — kā aizrakties līdz objektam, un to samērā viegli varēja izdarīt ar mūsu robotiem — «kurmjiem».

Nebūs grūti iedomāties manu satraukumu todien, kad mēs devāmies uz Karatepi. Piecpadsmit gadus ilgā, smagā rakšanas darbā nebija vairs izdevies atrast bazalta statuetes vai atminēt to izcelšanās mīklu. Jau zemes daudzums vien, ko būtu vajadzējis izrakt, padarīja šo problēmu acīm redzami neatrisināmu. Reiha izgudrojums to atrisināja skaisti un vienkārši.

Un tomēr pirmajās trīs dienās iegūtie rezultāti mums lika vilties. Meklējumi tieši zem vecajiem izrakumiem bija neveiksmīgi. Vēl puse dienas pagāja, pārvietojot zondi uz citu vietu — simt jardus tālāk. Šoreiz es biju drošs, ka kaut ko atklāsim, — un kļūdījos. Abi ar Reihu drūmi raudzījāmies lejā uz līdzenumu, tad uz elektroniskās zondes vareno stāvu un prātojām, cik reižu to vajadzēs pārvietot, iekams kaut ko atradīsim.

Trešās dienas vakarā mūs apciemoja divi turku kolēģi, Fuads un Darga. Mēs nolēmām lidot atpakaļ uz Kadirli un viesnīcā ieturēt maltīti. Mūsu aizkaitinājums, kuru radīja aizdomas, ka viņi ir ieradušies šeit, lai mūs izspiegotu Turcijas valdības uzdevumā, drīz pagaisa, jo abi vai kūsāja no sirsnības, simpātijām un dedzīgiem jautājumiem. Pēc lieliskas maltītes un laba sarkanvīna dienā piedzīvotā vilšanās likās nenozīmīga. Vēlāk mēs aizgājām uz atpūtas istabu, kurā bijām tikai paši vien, un dzērām turku kafiju un konjaku. Tieši tobrīd Dr. Muhameds Darga atsāka sarunas par pašnāvībām. Šoreiz viņš bija apbruņojies ar faktiem un skaitļiem. Es nemēģināšu sīkumos attēlot sekojošo diskusiju — tā ieilga krietni pēc pusnakts —, tomēr tā noteikti norādīja, ka Dargas teorijas par «bioloģisko sairšanu» nav tik neprātīgas, kā izklausās. Kā lai mēs izskaidrojam, vaicāja Darga, milzīgo pašnāvību skaita pieaugumu pasaulē, ja turamies pie viedokļa, ka iemesls tam ir vienkārši «civilizācijas izraisīta neiroze»? Vai pārāk liela drošība, īsta mērķa trūkums? Taču mūsdienās joprojām ir daudz problēmu un psiholoģijas zinātne pēdējos piecdesmit gados stipri pavirzījusies uz priekšu. Noziegumu skaits ir daudz mazāks, nekā varētu gaidīt pārapdzīvotības apstākļos. Divdesmitā gadsimta pirmajā pusē noziegumu skaits un pašnāvību skaits bija vienlīdz auguši. Tad kāpēc noziegumu skaits samazinājies, bet pašnāvību daudzums tik dramatiski pieaudzis? Tas bija neizprotami. Pagātnē pašnāvība un noziegums arvien bijuši savstarpēji saistīti. Divdesmitā gadsimta pirmajā pusē lielajam pašnāvību skaitam daļēji par cēloni bija noziegums, jo trešā daļa slepkavu izdarīja pašnāvību. Nē, sacīja Darga, tas izskaidrojams ar kādu dīvainu vēsturiska sabrukuma likumu, ko tikai Spenglers nojautis. Atsevišķi cilvēki ir tikai šūnas lielajā civilizācijas ķermenī, un, tāpat kā cilvēka organismā, to sairšanas ātrums līdz ar vecumu krasi palielinās. .

Jāatzīst, ka viņš mani gandrīz pārliecināja. Pusvienos naktī mēs visi četri šķīrāmies vislabākajā saskaņā, un mēnessgaismā abi helikopteri aizlidoja katrs uz savu pusi. Mēs atgriezāmies izrakumu vietā pulksten vienos.

Tā bija skaista nakts. Gaiss bija piesātināts ar asfo- delu — grieķi to sauca par pazemes puķi — un viņpus uzkalnam augošo krūmu raksturīgo smaržu. Vienīgā skaņa bija upes murdoņa. Kalnu virsotnes lika atcerēties manu pirmo ceļojumu uz Mēnesi; tām piemita tāds pats atsvešināts, nedzīvs skaistums.

Reihs iegāja savā teltī; viņš vēl kavējās domās par Dargas sniegtajiem statistikas datiem. Es uzkāpu pakalnā un iegāju vienā no augšējo vārtu telpām. Tad es pa kāpnēm uzkāpu līdz mūra augšai, nostājos tur un noskatījos uz mēnessgaismas pielieto līdzenumu. Atzīstos, mans noskaņojums bija romantisks — un es izjutu vajadzību to vēl pastiprināt. Tā nu es tur stāvēju, elpu aizturējis, iztēlojos mirušos sargkareivjus, kuri stāvējuši tur, kur stāvēju es, un tās dienas, kad viņpus šiem kalniem dzīvoja vienīgi asīrieši.

Negaidot es sadrūmu. Es pēkšņi jutos pavisam niecīgs, nenozīmīgs. Mana dzīve bija vissīkākais ņirbu vilnītis laika jūrā. Es sajutu ap sevi pasaules atsvešinātību, Visuma vienaldzību un tādu kā izbrīnu par cilvēku smieklīgo neatlaidību, par viņu neārstējamo lielummāniju. Pēkšņi šķita, ka dzīve ir tikai sapnis. Cilvēkiem tas nekad nekļūs par īstenību.

Vientulība bija nepanesama. Es gribēju iet un parunāt ar Reihu, bet gaisma viņa teltī bija nodzisusi. Es meklēju kabatā mutautu un uzdūros cigāram, ko bija piedāvājis Dr. Fuads. Tas, ka es to biju pieņēmis, bija ceremoniāls draudzīguma žests, jo esmu tikpat kā nesmēķētājs. Nu cigāra smarža, šķiet, atgrieza mani cilvēku pasaulē — un es nolēmu aizsmēķēt. Ar spalvu nazīti nogriezu cigāram vienu galu un izdūru otru. Ievilcis mutē dūmus, es to nožēloju. Dūms garšoja riebīgi. Es noliku cigāru uz mūra sienas sev blakus un pievērsu skatienu ielejai. Pēc dažām minūtēm patīkamā smarža aicināt aicināja atkal uzsmēķēt. Vairākas reizes dziļi ievilku un noriju dūmus. Piere norasoja, un es atbalstījos pret sienu. Kādu brīdi baidījos, ka tūlīt vemšu — un lieliskās vakariņas būs pagalam. Tad nelabums pārgāja, taču bezsvara sajūta neatkāpās.

Tai brīdī es atkal palūkojos uz Mēnesi, un mani pēkšņi pārņēma neizskaidrojamas bailes. Es jutos kā mēnessērdzīgais, kas pamostas un ierauga, ka balansē uz dzegas tūkstoš pēdu augstumā virs zemes. Bailes bija tik spēcīgas, ka šķita — es tūlīt zaudēšu prātu. Es visiem spēkiem pūlējos atvairīt bailes, izprast to cēloni. Sīs izjūtas bija saistītas ar pasauli, uz kuru raudzījos, apzinādamies, ka esmu tikai ainavas sastāvdaļa. To ir ārkārtīgi grūti paskaidrot. Bet piepeši man likās — es saprotu, kā cilvēkiem izdodas saglabāt garīgo līdzsvaru: tāpēc ka viņi redz pasauli no sava sīkā, ļoti personiskā viedokļa, tārpa skatījuma. Apkārtējais viņus saviļņo vai biedē, bet tik un tā viņi visu redz caur savas personības prizmu. Bailes viņiem liek justies mazsvarīgākiem, bet tās viņus neiznīcina pilnīgi; savādā kārtā tiek panākts pretējais, jo bailes pastiprina esības sajūtu. Man pēkšņi šķita, ka esmu atdalījies no savas personības, lai ieraudzītu sevi tikai kā punktu vispārējā ainavā, tikpat neievērojamu kā akmens vai muša.

Tas manī izraisīja vēl citus pārdzīvojumus. Es sev teicu: «Bet tu esi daudz vairāk nekā akmens vai muša. Tu neesi tikai objekts. Vai nu tā ir ilūzija, vai nav, tomēr tavs prāts ietver visu laikmetu zināšanas. Tevī, kad tu šeit stāvi, ir vairāk zināšanu nekā visā Britu muzejā ar visiem tā plauktiem tūkstoš jūdžu garumā.»

Sī atskārta mani pārsteidza. Tā lika man aizmirst apkārtni un ieskatīties sevī. Un radās jautājums. Ja kosmoss ir bezgalīgs, tad kā ir ar kosmosu cilvēkā? Bleiks* ir teicis, ka mūžība paveras no atoma centra. Agrākās bailes izgaisa. Nu es redzēju, ka biju kļūdījies, domādams, ka esmu objekts nedzīvā ainavā. Es uzskatīju, ka cilvēka iespējas ir ierobežotas, jo viņa prātam ir robežas, tāpat kā čemodānā var ielikt zināmu daudzumu mantu. Bet prāta darbības loks ir jauna dimensija. Ķermenis ir tikai robeža starp divām bezgalībām. Telpa plešas līdz bezgalībai, bet prāts ietiecas bezgalībā.

Tas bija varens atklāsmes un izpratnes brīdis. Bet, kad es tur stāvēju, pilnīgi aizmirsis apkārtējo pasauli, sasprindzinādams visus spēkus, lai ielūkotos sevī, notika kaut kaš tāds, kas man iedvesa šausmas. To aprakstīt ir gandrīz neiespējami. Likās, ka es uztveru kāda sveša radījuma kustību. Tas bija dīvains satricinājums, sajūta, kāda pārņemtu, ja jūs atslābinājies gulētu siltā vannā un piepeši manītu kaut ko glumu lokāmies pie kājas.

Pēc brīža apskaidrība bija pārgājusi. Un, noskatīdamies uz kalnu smailēm un uz Mēnesi, kas peldēja virs tām, es priecīgi trīsēju, it kā tikko būtu atgriezies mājās no Visuma otra gala. Es biju kā noreibis un ļoti noguris. Nebija pagājušas ne piecas minūtes. Es pagriezos un gāju atpakaļ uz savu telti, un vēlreiz mēģināju ielūkoties sevī. Kādu brīdi man tas izdevās.

Šoreiz es nekā neizjutu.

Bet, kad biju ielīdis guļammaisā, es atklāju, ka man vairs nenāk miegs. Es labprāt būtu parunājis ar Reihu vai kādu citu. Man vajadzēja izteikt to, ko pēkšņi biju sapratis. Cilvēks uzskata, ka viņa iekšējā pasaule pieder tikai viņam. «Kaps ir jauka un slepena vieta,»* teicis Mārvels, un mums šķiet, ka to pašu varētu sacīt par prātu. Reālajā pasaulē mūsu brīvība ir ierobežota, iztēlē mēs varam darīt visu, kas mums tīk; vēl vairāk — mēs varam izaicināt pasauli, lai tā pamēģina ielauzties noslēpumā; prāts ir visslepenākā vieta Visumā — dažreiz varbūt pārāk slepena. «Ikviens domā par atslēgu, ikviens" savā cietumā.»* Un galvenās grūtības trako ārstēšanā sagādā ielaušanās šajā cietumā.

Tomēr es nevarēju aizmirst sajūtu, ka manā apziņā ir kaut kas svešs. Tagad, vēlreiz to pārdomājot, tas vairs nelikās tik biedējoši. Galu galā, ja jūs ieejat savā istabā, domādams, ka tā būs tukša, un tur kādu ieraugāt, jūsu pirmā reakcija ir bailes: ja tas ir kramplauzis? Bet tās drīz pāriet. Pat tad, ja tas ir kramplauzis, jūs samierināties ar viņu kā ar realitāti — un sākotnējais acumirklīgais izbīlis pazūd. Satrauca sajūta, ka manā galvā, ja tā varētu sacīt, ir kaut kas — vai kāds.

Tiklīdz prāts atbrīvojās no izbīļa un ieinteresējās par šo problēmu, man uznāca miegs. Viena no pēdējām domām, pirms aizmigu, bija — vai tikai tas viss nebija turku kafijas un cigāra izraisīta halucinācija.

Kad nākamajā rītā pulksten septiņos pamodos, es sapratu, ka tā nebija vis. Pārdzīvotās sajūtas dīvaini skaidri turējās atmiņā. Un tomēr jāatzīst, ka tās modināja manī drīzāk satraukumu nekā bailes. Tas būtu diezgan viegli saprotams. Apkārtējā pasaule ik dienas saista mūsu uzmanību un kavē mūs gremdēties sevī. Būdams romantiķis, es to vienmēr esmu uzņēmis ar netīksmi: man patīk gremdēties sevī. Dzīves rūpes un raizes apgrūtina šo nodarbību. Nu es biju nobažījies par kaut ko sevī pašā, un tas atgādināja, ka mana iekšējā pasaule ir tikpat reāla un svarīga kā pasaule ap mani.

Brokastojot es sajutu kārdinājumu par to visu parunāt ar Reihu. Kaut kas mani atturēja — laikam bailes, ka viņš nesapratīs. Reihs piezīmēja, ka es izskatoties izklaidīgs, un es atteicu, ka esmu darījis aplam, smēķēdams Dargas cigāru.

Tajā rītā es vadīju elektroniskās zondes pārvietošanu. Reihs devās atpakaļ uz savu telti, lai mēģinātu izgudrot kādu vieglāku zondes pārvietošanas paņēmienu — piemēram, uz gaisa spilvena, līdzīgi kā transporta līdzekļiem uz gaisa spilvena. Strādnieki pārbīdīja zondi līdz nogāzes vidum, lejpus apakšējiem vārtiem. Kad tas bija izdarīts, es ieņēmu savu vietu, noregulēju ekrānu un iedarbināju starteri.

Gandrīz uzreiz es sapratu, ka esmu kaut kam uzdūries. Baltā svītra, kas skrēja pa ekrānu no augšas uz leju, ekrāna vidū skaidri rādīja apaļu izliekumu. Kad izslēdzu dzinēju, pastiprinādams atbildes signālu, svītra tūlīt izplūda paralēlās horizontālās līnijās. Es aizsūtīju priekšstrādnieku pēc Reiha" un piesardzīgi turpināju virzīt sviru, zondējot visos virzienos ap regulāro objektu. Ekrāns rādīja, ka pa labi un pa kreisi no minētā objekta atrodas vēl tādi paši.

Sī, protams, bija pirmā reize, kad es kaut ko atklāju ar zondi, tāpēc man nebija ne jausmas par uzietā objekta lielumu vai atrašanās dziļumu. Taču, kad pēc brīža atskrēja Reihs, viņš pameta acis uz skalu, tad uz slēdžiem un noteica:

— Kungs Jēzu, tas krāms ir sagājis dēlī!

— Kādā ziņā?

— Tu laikam esi aizbīdījis sviru par tālu — un kaut kas ir atvienojies. Ja ticētu tam, kas šeit redzams, tad objekts, kuru tu esi uztaustījis, atrodas divas jūdzes dziļi zemē un ir septiņdesmit pēdu augsts!

Es noskumis norāpos no sēdekļa. Tas ir tiesa, ka es neprotu apieties ar dažādām ierīcēm. Kad es iesēžos jaunā automašīnā, tā salūst pēc dažām stundām; mehānismiem, kas nekad nav sagādājuši ne mazākās nepatikšanas, izdeg drošinātāji, tiklīdz es tiem tuvojos. Sajā gadījumā es neapzinājos, ka būtu ko aplam izdarījis, bet tik un tā jutos vainīgs.

Reihs noskrūvēja plāksni un ielūkojās zondes iekšpusē. Viņš sacīja, ka nekādu acīm redzamu bojājumu neesot un ka pēc lenča vajadzēšot pārbaudīt visas shēmas. Kad es atvainojos, viņš uzsita man uz pleca:

— Tas nekas. Mēs tomēr esam kaut ko atraduši. Tagad tikai jāatklāj, cik dziļi tas guļ.

Mēs ieturējām kārtīgu aukstu lenču. Tad Reihs aizmetās pie sava aparāta. Es paņēmu piepūšamo matraci, aizgāju un apgūlos Lauvu vārtu ēnā, lai atgūtu neizgulēto miegu. Un cieši un mierīgi nogulēju divas stundas.

Kad atvēru acis, ieraudzīju Reihu stāvam man blakus un raugāmies pāri upei. Es palūkojos pulkstenī un steigšus pietrausos sēdus.

— Kāpēc tu mani nepamodināji?

Viņš apsēdās zemē man līdzās. Man dūrās acīs viņa nomāktība.

— Kas ir? Vai nevari sadzīt pēdas bojājumam?

Reihs domīgi pavērās manī.

— Nekādas vainas nav.

Es nesapratu.

— Tu gribi teikt, ka aparāts ir salabots?

— Nē. Nekādas kļūdas vispār nebija.

— Tas ir jauki. Kas tādā gadījumā notika?

— Tieši tas mani uztrauc. Nekas nesagāja dēlī.

— Nē? Vai tagad tu zini, kādā dziļumā tas priekšmets atrodas?

— Jā. Tādā dziļumā, kādu rādīja mērītājs. Divas jūdzes.

Es apvaldīju satraukumu — bija notikušas arī lielākas dīvainības.

— Divas jūdzes, — es atkārtoju. — Bet tas ir krietni zemāk par šī uzkalna pamatni. Es gribēju teikt. . tādā dziļumā mums vajadzētu uzdurties arhaja iežiem*.

— Grūti pateikt. Taču droši vien tev taisnība.

— Turklāt, ja tas norādījis dziļumu precīzi, tad jādomā, ka arī bluķu lielums noteikts precīzi — septiņdesmit pēdas. Tas izklausās mazliet neticami. Pat bluķi, no kuriem uzbūvēta milzīga piramīda, nav tik lieli.

Reihs labsirdīgi attrauca:

— Manu dārgo Ostin, es tev pilnīgi piekrītu. Tas ir neiespējami. Taču esmu pārbaudījis visas aparāta shēmas. Es nesaprotu, kur varēju kļūdīties.

— Ir tikai viens ceļš, kā to uzzināt, — jāsūta lejā «kurmis».

— Tieši to es grasījos ierosināt. Tomēr, ja tas patiesi ir divas jūdzes dziļi, tad no «kurmja» nebūs nekādas jēgas.

— Kāpēc?

— Pirmkārt, tāpēc, ka «kurmis» nav domāts, lai ar to lauztos cauri klintij — tikai zemei vai māliem. Tādā dzijumā tas noteikti uzdursies klintij. Otrkārt, ja arī tādā dziļumā klinšu nebūtu, zemes spiediens «kurmi» iznīcinās — tas būtu tikpat kā atrasties divas jūdzes zem jūras līmeņa. Spiediens tur būtu tūkstošiem mārciņu uz kvad- rātcollu. Un, tā kā temperatūra paaugstinās par simt grādiem uz jūdzi, elektroiekārta to var neizturēt.

Mani satrieca jau problēmas apmēri vien. Ja Reiham bija taisnība, tad mums vispār nebija ko cerēt izrakt no zemes «objektus»— acīmredzot tie bija pilsētas mūru vai tempļa daļa. Ar visu mūsdienu ražīgo tehniku mums nebija mašīnu, kas varētu strādāt tādas temperatūras un spiediena apstākļos un izcelt milzu bluķus no divu jūdžu dziļuma.

Mēs ar Reihu atgriezāmies pie zondes, pārrunādami šo jautājumu. Ja zonde nekļūdījās — un Reihs, šķiet, domāja, ka ne, — tad ir radusies arheoloģijai neparasta problēma. Kā gan šīs pilsētas atliekas varēja iegrimt tādā dziļumā? Varbūt no vulkāna izvirduma iegrimusi vesela zemes platība — iebrukuši bezdibenī? Pēc tam dobums pieplūdis ar ūdeni un dubļiem. . Bet — dubļi divu jūdžu dziļumā! Cik gadu tūkstošu tam būtu vajadzīgi? Mēs abi jutāmies tā, it kā juktu prātā. Gribējām mesties pie telefona un prasīt padomu kolēģiem, taču mūs atturēja bailes, ka esam pieļāvuši kādu smieklīgu kļūdu.

Pulksten piecos mēs varējām laist darbā «kurmi», kura priekšgals bija pavērsts tieši uz leju. Reihs iedarbināja tālvadības sistēmu — un «kurmja» konusveidīgais priekšgals sāka rotēt. Zeme pašķīda, tad izveidojās maza, irdena kaudzīte. Dažus mirkļus tā drebēja. Tad no «kurmja» nebija ne vēsts.

Es piegāju pie radara ekrāna. Tā augšdaļā trīsuļoja spožs, balts punkts. Mēs vērojām, kā tas lēni virzās lejup — ļoti lēni, lēnāk nekā pulksteņa minūšu rādītājs. Blakus radara ekrānam atradās tāds kā televīzijas ekrāns, kas rādīja vienīgi viļņotas līnijas, kura3 izskatījās kā dūmu strūkliņas. Laiku pa laikam šīs līnijas vietām kļuva retākas vai izzuda pavisam; tas notika tad, kad «kurmis» uzdūrās klintij. Ja «kurmis» sastaptu jebkuru objektu, kas lielāks par desmit pēdām, tas automātiski apstātos — un elektroniskais lāzers izpētītu tā virsmu.

Pēc stundas baltais punkts bija aizvirzījies līdz ekrāna vidum — apmēram jūdzes dziļumā. Tagad tas kustējās lēnāk. Reihs devās pie zondes un to iedarbināja. Zondes ekrāns rādīja «kurmi»— jūdzes dziļumā. Un joprojām tajā pašā vietā, ekrāna apakšā, bija redzami lielie bluķi. Zonde bija precīza.

Nu mēs visi izjutām sasprindzinājumu. Strādnieki stāvēja pulciņā, neatlaidīgi raudzīdamies uz radara ekrānu. Reihs izslēdza zondi, jo tās stars varēja sabojāt «kurmi». Mēs riskējām pazudināt dārgu iekārtu — tomēr citas izejas nebija. Mēs vēl un vēl pārbaudījām zondi. Tā nekļūdīgi norādīja, ka milzīgajiem bluķiem ir vairāk vai mazāk regulāra forma un tie guļ cits citam blakus. Neiespējami, ka tās varētu būt dabiska? klintis.

Tāpat nebija teikts, ka mēs nenovēršami zaudēsim «kurmi». Robota elektroniski rūdītajam metālam nekaitētu divtūkstoš grādu temperatūra; konstruktori bija pieņēmuši, ka tas var uzdurties vulkāniskās lavas dzīslām. Robota apvalks bija īpaši drošs — ražotāji galvoja, ka tas varot izturēt divarpus tonnu spiedienu uz kvadrāt- collu. Bet. ja robots sasniegtu bluķus divu jūdžu dziļumā, tad tam būtu jāiztur divtik liels smagums vai arī ļoti tuvu tam. Turklāt tā raidītājs varēja neizturēt tādu temperatūru. Un tad vienmēr pastāvēja varbūtiba, ka robots var iziet ārpus tālvadības robežām vai arī sabojāties tā uztvērējs.

Pusdeviņos iestājās tumsa, un «kurmis» bija pievārējis vēl daļu attāluma. Bluķi tagad bija tikai pusjūdzi zem robota. Mēs likām strādniekiem doties mājās, bet daudzi no viņiem palika. Pavārs mums pagatavoja maltīti no konserviem; viņš acīmredzot nebija noskaņots gatavot ko sarežģītāku. Kad pār zemi nolaidās nakts, mēs sēdējām tumsā, ieklausījāmies radariekārtas klusajā dūkoņā un vērojām spožo, balto punktu. Dažbrīd es biju pārliecināts, ka tas apstājies. Reihs, kurš bija acīgāks par mani, apgalvoja, ka neesot vis apstājies.

Pusvienpadsmitos pēdējais strādnieks bija aizgājis mājās. Es biju satinies segās, jo bija sacēlies vējš. Reihs nepārtraukti smēķēja, pat es izsmēķēju divas cigaretes. Pēkšņi dūkoņa mitējās. Reihs pielēca kājās. Viņš sacīja:

— «Kurmis» ir tur.

— Vai tu esi pārliecināts? — Mana balss bija kļuvusi ķērcoša.

— Pilnīgi. Atrašanās vieta ir pareiza. Tas ir apstājies taisni virs bluķiem.

— Ko tagad darīt?

— Tagad projicēsim attēlu.

Viņš atkal iedarbināja aparātu. Nu mūsu skatieni bija pievērsti ekrānam. Tas bija tumšs — tātad skeners ir pavērsts pret masīvu un cietu objektu. Reihs noregulēja sviras. Viļņainās līnijas parādījās no jauna, taču tagad tās bija retākas un taisnākas. Reihs noregulēja attēlu, tuvinot līnijas citu citai, līdz visu ekrānu, gluži kā svītrainu audumu, klāja smalkas baltas un melnas līnijas. Un uz šī līniju raksta bija skaidri redzamas vairākas melnas zīmes, ierobījumi klintī. Dažu pēdējo stundu uztraukums bija bijis tik liels, ka es tās uzlūkoju diezgan vienaldzīgi. Kļuva pilnīgi skaidrs, kas tie par uzrakstiem. Es tādus jau daudzreiz tiku redzējis uz bazalta statuetēm. Es skatījos uz simboliem, kas veidoja Abhota Tumšā vārdu.

Te nekas vairs nebija darāms. Mēs nofotografējām ekrānu, tad gājām atpakaļ uz Reiha telti, lai pa radio sazinātos ar Dārgu īzmirā. Pēc piecām minūtēm Reihs jau runāja ar viņu. Viņš pastāstīja, kas noticis, atvainojās, ka esam tā riskējuši ar «kurmi»— tas bija Turcijas valdības īpašums —, un pavēstīja, ka mēs esam neapgāžami konstatējuši: šie bluķi pieder «milzu vecajo» kultūrai, kas pieminēta uz vienas no statuetēm.

Man šķita, ka Darga bija mazliet iedzēris. Vajadzēja gari un plaši skaidrot situāciju, iekams viņš saprata. Tad viņš teicā3 aiziet pie Fuada un nekavējoties lidot pie mums. Mēs viņu pārliecinājām, ka tam nebūs jēgas, jo dzīrāmies iet gulēt. Viņš ierosināja virzīt «kurmi» tā, lai tas izpētītu blakus esošos bluķus. Reihs aizrādīja, ka tas nav iespējams. «Kurmis» nevarēja pārvietoties sāniski, tikai uz priekšu vai atpakaļ; to vajadzētu atvilkt kādas simt pēdas un tad palaist citā virzienā. Tas prasītu vairākas stundas.

Pēdīgi mēs pārliecinājām Dārgu un pārtraucām sakaru seansu. Mēs abi bijām drausmīgi noguruši, bet miegs nenāca. Pavārs bija mums atstājis visu kafijas vārīšanai nepieciešamo. Pretēji saviem paradumiem mēs to izmantojām un attaisījām konjaka pudeli.

Tieši 1997. gada 21. aprīļa naktī, sēžot Reiha telti, es viņam izstāstīju pagājušajā naktī piedzīvoto. Droši vien es sāku par to runāt tādēļ, lai novirzītu mūsu domas no septiņdesmit pēdu augstajiem bluķiem zem zemes. Tas man izdevās. Jo, kā par brīnumu, Reiham nekas no manis teiktā nešķita dīvains. Universitātē viņš bija studējis Junga psiholoģiju, un jēdziens «kolektīvā zemapziņa»* viņam nebija svešs. Ja pastāv kolektīvā zemapziņa, tad cilvēka prāts ir nevis atsevišķa sala, bet gan kāda liela prāta kontinenta daļa. Par psiholoģiju Reihs bija lasījis krietni vairāk nekā es. Viņš citēja Oldosu Haksliju, kurš kaut kad četrdesmitajos gados bija lietojis meskalīnu* un, tāpat kā es, bija nonācis pie secinājuma, ka mūsu prāta iespējas ir bezgalīgas. Hakslijs acīmredzot savos uzskatos bija aizgājis tālāk un runājis par prātu k? par atsevišķu pasauli, to pasauli, kurā mēs dzīvojam, — planētu ar saviem džungļiem, tuksnešiem un okeāniem. Un uz šīs planētas, kā jau sagaidāms, dzīvo visādi dīvaini radījumi.

Es iebildu pret šo apgalvojumu. Vai Hakslija izteikumi par savādiem radījumiem bijuši tikai metafora, tikai dzejiska patvaļa? Prātu «apdzīvo» atmiņas un domas, nevis briesmoņi.

Reihs paraustīja plecus:

— Kā mēs to varam zināt?

— Es piekrītu — nevaram. Bet tā spriest liek veselais saprāts.

Es atcerējos savu pagājušās nakts pārdzīvojumu un nejutos tik pārliecināts par sevi. Vai tas ir «veselais saprāts»? Vai arī mēs esam raduši domāt par cilvēka prātu tāpat, kā mūsu senči domāja par Zemi kā Visuma centru? Es runāju par «savu prātu» tāpat kā par «savu dārzu aiz mājas». Bet kādā mērā mans dārzs patiešām pieder man? Tas ir pilns ar tārpiem un kukaiņiem, kas neprasa man atļauju tur dzīvot. Tas pastāvēs arī tad, kad būšu miris. .

Dīvaini, bet šāda domu gaita uzlaboja pašsajūtu. Tā izskaidroja manu nemieru — vai vismaz tā šķita. Ja individualitāte ir ilūzija un prāts īstenībā ir līdzīgs okeānam, tad kāpēc lai tas nesaturētu svešas, nepazīstamas būtnes? Pirms aizmigšanas es uzrakstīju zīmīti, lai man atsūta Oldosa Hakslija «Debesis un elli».

Reiha domas bija ievirzījušās praktiskākā gultnē. Desmit minūtes pēc tam, kad mēs šķīrāmies, viņš man uzsauca no savas telts:

— Zini, man šķiet, ka mēs varētu lūgt, lai Darga atsūta lielu transportieri uz gaisa spilvena, ar ko pārvietot zondi! Tas katrā ziņā atvieglos dzīvi. .

Tagad liekas smieklīgi, ka neparedzējām sava atklājuma sekas. Mēs, protams, nojautām, ka radīsim zināmu satraukumu arheologu aprindās. Ērtības labad bijām aizmirsuši to, kas notika, kad Kārters atrada Tutanha- mona kapu* vai kad Kumrānā atklāja Nāves jūras tīstokļus*. Arheologi tiecas neņemt vērā masu informācijas līdzekļu pasauli un žurnālistu sacelto histēriju.

Fuads un Darga mūs pamodināja pusseptiņos, pirms strādnieku ierašanās. Viņiem līdzi bija četri Turcijas valdības ierēdņi un divas amerikāņu kinozvaigznes, kuras, kā izrādījās, apskatīja ievērojamākās vietas. Reihs jau grasījās ņemt ļaunā šo nepieteikto traucējumu, taču es viņam aizrādīju, ka Turcijas valdība rīkojas saskaņā ar savām tiesībām — varbūt vienīgi kinozvaigznēm tādu nebija.

Vispirms viņi gribēja pārliecināties, ka bluķi patiešām atrodas divas jūdzes zem zemes. Reihs iedarbināja zondi un parādīja viņiem «Abhota bluķa» (tā mēs to nosaucām) aprises un «kurmi» tam blakus. Darga šaubījās, vai «kurmis» būtu varējis ierakties divu jūdžu dziļumā. Reihs nesatricināmā mierā piegāja pie «kurmja» vadības pults un ieslēdza to.

Redzamais izraisīja nemieru. Ekrāns neiedegās. Reihs pamēģināja ieslēgt racēju — tas nedarbojās. Secinājums varēja būt tikai viens: augstā temperatūra vai varbūt arī spiediens sabojājis «kurmi».

Tas visu sarežģīja, taču ne tik ļoti, kā varētu likties. «Kurmis» bija dārgs, taču aizstājams. Tomēr Darga un Fuads joprojām gribēja pārliecināties, ka zondes mehānismā nav nekādu bojājumu. Reiham rīts pagāja, rādot, ka visas shēmas ir kārtībā, ka nevar būt nekādu šaubu — bluķi patiešām atrodas divu jūdžu dziļumā. Mēs attīstījām «Abhota bluķa» radara uzņēmumu un salīdzinājām ķīļrakstu ar zīmēm uz bazalta statuetēm. Abi uzraksti nenoliedzami piederēja vienai kultūrai.

So problēmu, protams, varēja atrisināt tikai vienā ceļā: uzbūvējot kārtīgu tuneli līdz pat blokiem. Jāpiezīmē, ka mums nebija ne jausmas par atsevišķu bluķu lielumu. Mēs domājām, ka zondes uzrādītais augstums varētu būt sienas vai veselas celtnes augstums. Jāatzīstas, ka radara fotogrāfija izraisīja interesantu jautājumu, jo tā bija uzņemta no augšas — tātad šī siena vai celtne acīmredzot guļ uz sāniem. Nav zināma neviena pagātnes civilizācija, kas būtu iekalusi uzrakstus sienu augšpusē vai uz ēku jumtiem.

Mūsu viesi bija apmulsuši, tomēr redzētais un dzirdētais viņus pārliecināja. Ja vien neizrādītos, ka te ir darīšana ar kādu ačgārnību, mūsu atradums, bez šaubām, kļūtu par lielāko atklājumu arheoloģijas vēsturē. Līdz šim vecākā zināmā civilizācija bijusi masma indiāņi Markahuasi plato — tā bija deviņtūkstoš gadus veca. Bet nu mēs atcerējāmies rezultātus, ko ieguvām, pārbaudot bazalta statuetes ar neitronu datēšanas aparātu, un secinājām, ka iegūtie dati ir neprecīzi. Tie vedināja domāt, ka nu mums ir darīšana ar civilizāciju, kura vismaz divreiz vecāka par Markahuasi civilizāciju.

Fuads ar kolēģiem palika uz lenču un aizbrauca pulksten divos. Nu jau viņu satraukums pielipa arī man, kaut arī izjutu dīvainu nepatiku, ka ļaujos uzbudinājumam. Fuads apsolīja atsūtīt mums mašīnu uz gaisa spilvena, cik drīz vien iespējams, taču minēja, ka varot paiet vairākas dienas. Kamēr mašīna nebija pienākusi, mums negribējās pārvietot zondi pašu spēkiem. Skaidrs, ka mēs saņemsim daudz lielāku valdības atbalstu, nekā bijām cerējuši, un kāpēc tagad velti šķiest enerģiju? Mums bija otrs «kurmis», taču ar to riskēt šķita bezjēdzīgi. Tāpēc pustrijos mēs sēdējām apakšējo vārtu ēnā, dzērām oran- žādi un īsti nezinājām, ko iesākt.

Pusstundu vēlāk ieradās pirmais žurnālists — «New York Times» Ankaras korespondents. Reihs bija nikns. Viņš domāja — acīmredzot maldīgi —, ka Turcijas valdība taisa reklāmu. (Vēlāk mēs uzzinājām, ka presi informējušas abas kinozvaigznes.) Reihs nozuda savā teltī, bet es paliku kavēt laiku žurnālistam, samērā patīkamam cilvēkam, kurš bija lasījis manu grāmatu par hetiem. Es parādīju viņam fotogrāfiju un paskaidroju, kā darbojas zonde. Kad viņš man vaicāja, kas noticis ar «kurmi», es atteicu, ka nav ne jausmas. Iespējams, to sabojājuši troglodīti. Šķiet, ka tā bija mana pirmā kļūda. Otro kļūdu es pieļāvu, kad viņš man jautāja par «Abhota bluķa» lielumu. Es aizrādīju, ka mums nav pierādījumu, ka tur ir tikai viens bluķis, kaut arī šķiet, ka tam abās pusēs ir līdzīgi bloki. Tā varēja būt milzīga kulta celtne vai arī Ūras zikurātam* līdzīga būve. Ja tur būtu viens vienīgs bloks, tas norādītu, ka mēs pētām milžu civilizāciju.

Man par brīnumu, žurnālists teikto uzņēma nopietni. Vai es piekrītot teorijai, ka pasauli kādreiz apdzīvojuši milži, kuri gājuši bojā kādā lielā Mēness izraisītā kata strofā? Es atbildēju, ka man kā zinātniekam jāatturas no sprieduma, kamēr nav noteiktu pierādījumu. Bet vai šis ir pierādījums? — viņš neatlaidās. Es atteicu, ka to apgal vot būtu pāragri. Tad viņš man pajautāja, vai es piekrītot, ka šādus milzīgus būvblokus varējuši pārvietot parasti cilvēki — kā ceļot piramīdu Gīzā* vai tolteku Saules piramīdu Teotivakanā*. Joprojām neko nenojauzdams, es norādīju, ka Gīzas piramīdas ļielākie bloki sver divpadsmit tonnas; septiņdesmit pēdu liels bluķis varētu svērt tūkstoš tonnu. Bet es piekritu, ka mums joprojām nav īsta priekšstata par to, kā pārvietoti Heopsa piramīdas — tāpat arī Stonhendžas*- akmeņi; varbūt šiem senajiem cilvēkiem bijušas daudz lielākas zināšanas, nekā mēs apjaušam.

Es vēl nebiju beidzis runāt ar «New York Times» vīru, kad parādījās trīs helikopteri. Atkal žurnālisti. Pulksten — četros Reihu pierunāja iznākt no telts, un viņš negribīgi demonstrēja zondes mehānismu. Pulksten sešos mēs abi bijām aizsmakuši un noguruši. Mēs aizmukām uz viesnīcu Kadirli, un mums izdevās mierīgi pavakariņot. Viesnīcas pārvaldniekam bija pieteikts atvairīt visas telefona sarunas. Bet pulksten deviņos Fuads izlauzās pie mums. Viņš vicināja «New York Times» eksemplāru. Visa avīzes pirmā lappuse bija veltīta rakstam «Pasaules visu laiku lielākais atklājums». Bija citēti mani vārdi, it kā es būtu apstiprinājis teoriju, ka mēs esot atklājuši milžu rases pilsētu. Es it kā būtu devis mājienu, ka šie milži bijuši arī burvji, kuri pacēluši savus tūkstoštonnī- gos būvblokus ar kādas savādas mākslas palīdzību, kas tagad esot aizmirsta. Man labi pazīstams kolēģis izteica savas domas, ka Ēģiptes un senās Peru piramīdas nemūžam nevarēja uzcelt ne ar kādām zināmām inženierzinātnes metodēm un ka šis jaunais atklājums katrā ziņā to pierādīs. Avīzes iekšējā lappusē pazīstams speciālists arheoloģijas jautājumos publicēja rakstu ar virsrakstu «Atlantīdas milži».

Es pārliecināju Fuadu, ka par milžiem neko neesmu sacījis — vismaz ne citētajā kontekstā. Viņš apsolīja piezvanīt uz «New York Times» un atsaukt kļūdainos apgalvojumus. Tad es aizzagos uz Reiha istabu izdzert pēdējo konjaka glāzi, atstājis direktīvas, ka nevienu nepieņemšu — arī turku sultānu ne.

Es domāju, ka esmu pateicis pietiekoši, lai pierādītu, kāpēc mēs nevarējām atgriezties izrakumu vietā vēl vienu nedēļu. Turcijas valdība atsūtīja karavīrus apsargāt mūsu iekārtas, taču viņiem nebija pavēlēts nelaist tuvumā apmeklētājus — un Karatepes debesīs kā lapsenes ap ievārījumu mudžēja helikopteri. Kadirli viesnīcas bija pārpildītas pivmo reizi kopš to uzcelšanas. Mums ar Reihu bija vai nu jāpaliek savās istabās, vai arī jāsagatavojas uz to, ka simtreiz stundā uzmāksies dīvaiņi un sensāciju mednieki. Nepagāja ne divpadsmit stundas, kad Turcijas valdība mums uzdāvināja mašīnu uz gaisa spilvena, taču nebija iespējams to likt lietā. Nākamajā dienā Kārnegija fonds* piešķīra mums divus miljonus dolāru, lai varētu sākt tuneļa būvi, un Pasaules finansu komiteja — vēl divus miljonus. Pēdīgi Turcijas valdība piekrita uzbūvēt četrdesmit pēdas augstu stiepļu iežogojumu ap Melno kalnu, un to viņi ar amerikāņu un krievu fondu palīdzību paveica nepilnā nedēļā. Tikai tad mēs varējām atsākt darbu.

Viss bija pārvērties līdz nepazīšanai. Nebija vairs ne klusās pēcpusdienas pēc lenča, ne pusnakts sarunu teltī. Kareivji stāvēja sardzē pa visu pakalnu. Ievērojami arheologi no visām pasaules valstīm mocīja mūs ar jautājumiem un ierosinājumiem. Gaisā dūca helikopteri, kurus kavēja nosēsties brīdinājuma signāli no steigšus uzslietā radiotorņa — vēl viena amerikāņu un krievu sadarbības rezultāta.

Tomēr ieguvums bija neatsverams. Inženieru brigāde pievienoja zondi pie mašīnas uz gaisa spilvena, tā ka mēs varējām iegūt momentānus rādījumus visgrūtāk pieejamās vietās. Turcijas valdība mums piegādāja vēl divus «kurmjus», kuri bija padarīti īpaši izturīgi. Naudu un iekārtas varēja dabūt, vajadzēja tikai palūgt — šādi apstākļi ielīksmotu jebkura arheologa sirdi.

Divu dienu laikā mēs bijām izdarījuši vairākus pārsteidzošus atklājumus. Pirmām kārtām zonde rādīja, ka mēs īstenībā esam atklājuši apraktu pilsētu. Sienas un celtne pletās vairāk nekā jūdzi uz abām pusēm. Šķita, ka Karatepes Melnais kalns atrodas aptuveni virs pilsētas centra. Un tā patiesi bija milžu pilsēta. «Abhota bluķis» nebija ne ēka, ne kulta piemineklis; tas bija viens būvbloks, izcirsts no viscietākā vulkāniskā bazalta. Viens no uzlabotajiem «kurmjiem» pat atšķēla bluķa gabaliņu un nogādāja to virszemē.

Tomēr mūs vajāja dīvainas neveiksmes. Pēc četrdesmit astoņām stundām mēs zaudējām vienu uzlaboto «kurmi»— gluži tāpat kā pirmoreiz. Divu jūdžu dziļumā tas vairs neatbildēja uz signāliem. Pēc nedēļas tādā pašā veidā mēs zaudējām otru «kurmi»— iekārta pusmiljona mārciņu vērtībā gulēja aprakta zem vefielas zemes jūras. Neuzmanīgs mehāniķis zaudēja gaisa spilvena mašīnas vadību un ļāva zondei ietriekties barakā, kura bija pilna ar turku kareivjiem, un astoņpadsmit no viņiem gāja bojā. Zonde palika vesela, taču laikraksti, kas joprojām klaigāja pilnās balsīs, nekavējās salīdzināt mūsu neveiksmes ar Kārtera un Karnarvona 1922. gada ekspedīcijas likstām, ar sensacionālajiem stāstiem par «Tutanhamona lāstu»*. Kolēģis, par kuru biju domājis, ka varu paļauties uz viņa klusēšanu, izpauda manu teoriju, ka Karatepes heti izdzīvoja, pateicoties savai burvju slavai, un aizsāka jaunu sensacionālu stāstu vilni. Tieši tajā brīdī uzpeldēja H. F. Lavkrāfta* vārds. Tāpat kā vairums manu kolēģu, es nekad nebiju dzirdējis par šo rakstnieku, pārdabisku stāstu autoru, kurš miris 1937. gadā. Ilgi pēc viņa nāves Amerikā turpināja pastāvēt mazs «Lavkrāfta kults», ko lielā mērā uzturēja Lavkrāfta drauga romānista Augusta Dērleta* pūliņi. Tieši Dērlets nu rakstīja Reiham, norādot, ka Abhota Nešķīstā vārds parādās Lavkrāfta darbā kā viens no «milzu vecajiem».

Kad Reihs man parādīja vēstuli, mana pirmā doma bija, ka tā ir mānīšanās. Mēs ieskatījāmies literatūras vārdnīcā un atklājām, ka Dērlets ir labi pazīstams amerikāņu rakstnieks un viņam ir pāri astoņdesmit. Lavkrāfts vārdnīcā nebija minēts, taču, piezvanījuši uz Britu muzeju, saņēmām informāciju, ka viņš patiešām dzīvojis un sarakstījis grāmatas, ko Dērlets viņam piedēvējis.

Dērleta vēstulē bija teikums, kas mani apstulbināja. Atzinis, ka nevar izskaidrot, kā Lavkrāfts varējis zināt par Abhotu Tumšo — šis vārds neparādās nevienā no hetu dokumentiem, kas atklāti līdz 1937. gadam, — viņš piebilda: «Lavkrāfts vienmēr piešķīra lielu nozīmi sapņiem un bieži man teica, ka daudzus savu stāstu sižetus esot nosapņojis.»

— Vēl viens pierādījums par labu tavai kolektīvajai zemapziņai, — es piezīmēju.

Reihs minēja, ka tā varbūt ir drīzāk sagadīšanās. Abadons ir iznīcības eņģelis ebreju leģendā; galotne «hoth» ir ēģiptiešu cilmes. Dažos babiloniešu rakstu pieminekļos minēts kāds dievs Abaots, un Lavkrāfts varbūt tos redzējis. Attiecībā uz milzu vecajiem šis apzīmējums nav tik savāds, lai nevarētu ienākt prātā fantastisku stāstu autoram.

— Kada vajadzība te piepīt kolektīvo zemapziņu? — apšaubīja Reihs, un man gandrīz gribējās viņam piekrist.

Pēc dažām dienām mēs mainījām savu viedokli. Beidzot pienāca Dērleta sūtītais grāmatu sainis. Es atšķīru stāstu ar nosaukumu «Ēna ārpus laika»— un tūlīt uzdūros vietai, kur aprakstīti milzu akmens bluķi, kas guļ zem Austrālijas tuksneša. Tajā pašā brīdī Reihs, kurš sēdēja otrā atzveltnes krēslā, iesaucās un skaļi nolasīja teikumu: «Tumsas iemītnieku pazīst arī ar Niogtas vārdu.» Vēl iepriekšējā vakarā mēs bijām vienojušies par «Abhota bluķa» uzraksta hipotētisku tulkojumu: «Un zirgus atvedīs pa pāriem Niogtas priekšā.» Tad es nolasīju Reiham pazemes pilsētas aprakstu no stāsta «Ēna ārpus laika»: «varenās bezlogu torņu bazalta pilsētas», ko uzcēlusi «puspolipu vecākā rase».

Vairs nevarēja būt šaubu, ka Lavkrāfts savādā kārtā paredzējis mūsu atklājumus. Mēs netērējām laiku, prātodami, kā tas gadījies: vai Lavkrāfts kaut kā ielūkojies nākotnē — kā to aprakstījis Danns savā darbā «Eksperiments ar laiku»*— un redzējis mūsu pētījumu rezultātus vai arī viņa apziņa pa sapņiem izdibinājusi šos Mazāzijā apraktos noslēpumus. Tas nebija svarīgi. Jautājums, kas mums tagad radās, bija šāds: kas Lavkrāfta darbā bija tikai literāta izdoma un kas — gaišredzība?

Šķita savādi pamest novārtā savus arheologa pienākumus, lai studētu tāda rakstnieka darbus, kurš vairumu no tiem publicējis lētā žurnālā «Dīvaini stāsti»*. Mēs glabājām šo noslēpumu, cik ilgi vien iespējams, paziņodami, ka visu laiku veltījam ķīļrakstu pētīšanai. Vairākas dienas mēs pavadījām, ieslēgušies Reiha istabā (tā bija lielāka par manējo), vērīgi lasīdami Lavkrāfta darbus. Kad ienesa maltīti, mēs paslēpām grāmatas zem spilveniem un pētījām nofotografētos uzrakstus. Nu jau mēs bijām dabūjuši mācību — mēs zinājām, kas notiks, ja kāds žurnālists uzzinās, ar ko šajās dienās nodarbojamies. Mēs bijām rņnājuši ar Dērletu ar teleekrāna starpniecību — viņš bija draudzīgs un laipns džentlmenis kupliem, baltiem matiem — un lūguši viņu nevienam neminēt par savu atklājumu. Viņš tam visai labprāt piekrita, bet aizrādīja, ka vēl ir daudz Lavkrāfta darbu lasītāju, kuri noteikti uzies to pašu.

Lavkrāfta darbu studēšana bija interesanta un patīkama nodarbošanās. Viņš bijis cilvēks ar ievērības cienīgu fantāziju. Lasīdami viņa darbus hronoloģiskā secībā, mēs pamanījām pakāpeniskas pārmaiņas viņa uzskatos.[3] agrīno stāstu darbība risinās Jaunanglijā, un tajos aprakstīta izdomāta Arkemas grāfiste ar mežonīgiem kalniem un draudīgām ielejām. Šķita, ka Arkemu apdzīvo lielākoties dīvaini deģenerāti, kuriem patīk izsaukt dēmonus un baudīt aizliegtus priekus. Daudzi no viņiem mirst varmācīgā nāvē. Taču Lavkrāfta darbu tonalitāte pamazām mainās. Viņa fantāzija novēršas no šausmīgā un sajūsmīgi fiksē vīzijas par tāliem gadsimtiem, milzīgām pilsētām, par sadursmēm starp kroplīgām un pārcilvēciskām ciltīm. Kaut arī viņš turpina rakstīt šausmu stāstus — bez šaubām, paturēdams prātā noietu, — viņu varētu uzskatīt par vienu no agrīnākajiem un labākajiem zinātniski fantastiskās literatūras pārstāvjiem. Mūs interesēja galvenokārt šis vēlīnais «zinātniskās fantastikas periods» (kaut gan to nevajadzētu uztvert pārāk burtiski; Abhots Nešķīstais pieminēts arī vienā no viņa agrīnajiem Arkemas stāstiem).

Vispārsteidzošākais bija tas, ka šīs milzu vecajo (nevis polipu rases, ko tie nomainīja) pilsētas atbilda tam, ko mēs tagad zinājām par apakšzemes pilsētu. Pēc Lavkrāfta domām, šajās pilsētās nebija kāpņu, tikai slīpas plaknes, jo iedzīvotāji bija milzīgi konusveida radījumi ar taustekļiem; konusa pamatu «ietvēra pelēka, kaučukam līdzīga viela, tā izpletās un sarāvās — un ar tās palīdzību ķermenis pārvietojās». Zonde bija atklājusi, ka šajā pilsētā zem Karatepes ir daudz slīpu plakņu, bet acīmredzot nav kāpņu. Un tās izmēri noteikti dēvējami par «gigantiskiem».

Viegli iedomāties, ka mūsu apakšzemes pilsēta izraisīja gandrīz nebijušu problēmu arheoloģijā. Leijarda uzdevums atrakt milzīgo Nimrudas pakalnu nebija nekas salīdzinājumā ar mūsējo. Reihs aprēķināja: lai atsegtu drupas dienas gaismai, mums vajadzētu izcelt ap četrdesmit biljonu tonnu zemes (mērot amerikāņu biljonos — tūkstoš miljonu). Skaidrs, ka to nemūžam nevarētu paveikt. Varētu izrakt vairākus platus tuneļus uz pilsētu un šo tuneļu galā izveidot lielas telpas. Tai vajadzēja būt telpu grupai, tāpēc ka mēs nedrīkstējām riskēt, radot vienu, pārāk lielu, telpu. Nav tāda cilvēkam pazīstama metāla, kas varētu balstīt divas jūdzes biezu jumtu. Tas nozīmētu, ka visu pilsētu vispār nav iespējams atrakt; bet ar zondes palīdzību mēs noteiktu, kuras pilsētas daļas būtu šo pūļu vērtas. Pat viena tuneļa izrakšana bija saistīta ar simttūkstoš tonnu zemes pārvietošanu. Tomēr tehniski tas bija tīri labi iespējams.

Presei vajadzēja tieši vienu nedēļu, lai uzķertu, ka mēs esam pievērsušies Lavkrāftam. Tā varbūt bija vislielākā sensācija kopš mūsu galvenā atklājuma. Avīzes kļuva nevaldāmas. Pēc visām runām par milžiem, burvjiem un noslēpumainiem dieviem to vien tikai vajadzēja. Līdz šim svētkus svinēja populāri arheologi, piramīdu maniaki un pasaules apledojuma teorijas skaidrotāji. Nu bija kārta spiritistiem, okultistiem un pārējiem. Kāds sacerēja rakstu, lai pierādītu, ka Lavkrāfts aizņēmies savu mitoloģiju no Blavatska kundzes*. Kāds cits paziņoja, ka tas viss ir daļa no kabalistiskās* tradīcijas. Lavkrāfts pēkšņi kļuva par visvairāk lasīto rakstnieku pasaulē, viņa grāmatas izpārdeva ik valodā pa miljonam eksemplāru. Un daudzi, izlasījuši viņa grāmatas, pārbijās un noticēja, ka mēs grasāmies traucēt milzu vecajos viņu pazemes kapos un ka sagaidāma katastrofa, ko Lavkrāfts tik iespaidīgi aprakstījis savā darbā «Culhu aicinājums».

Pilsētai stāstā «Ēna ārpus laika» nebija nosaukuma, bet kādā agrīnā Lavkrāfta romānā tā minēta kā «Nezināmā Kadata». Avīžnieki mūsu apakšzemes pilsētu nokristīja par Kadatu, un šis vārds pielipa. Gandrīz tūlīt pēc tam Ņujorkā kāds ārprātīgais, vārdā Dalgleišs Ful- lers, paziņoja, ka dibina Pretkadatas biedrību, kuras nolūks būtu atturēt mūs no Kadatas atrakšanas, lai netraucētu milzu vecajiem. Par tolaik valdošo vājprātu liecina tas, ka šī organizācija uzreiz ieguva pusmiljonu biedru, šis skaitlis ātri pieauga līdz trim miljoniem. Viņu devīze bija: «Nākotnē valdīs saprāts, aizmirsti pagātni!» Viņi nopirka reklāmas laiku televīzijā un nolīga cienījamus psihologus, kas paziņoja, ka Lavkrāfta redzējumi ir tiešs piemērs ekstrasensorajai uztverei, ko Rains ar saviem kolēģiem tik pārliecinoši demonstrējuši, Djūka universitātē. Tādā gadījumā vajadzētu pievērst uzmanību Lavkrāfta brīdinājumiem; ja iztraucētu milzu vecajos, ļoti iespējams, ka tās būtu cilvēces beigas. Dalgleišs Fullers bija savādnieks ar organizatora spējām. Viņš noīrēja lielu zemes gabalu piecas jūdzes no Karatepes un uzcēla tur kempingu. Viņa sekotāji tika aicināti pavadīt tur gadskārtējo atvaļinājumu un brīvdienas tā, lai sagādātu neērtības Karatepē. Zeme piederēja kādam fermerim, kurš ar prieku pieņēma milzīgās summas, ko viņam piedāvāja, un darījums tika nokārtots, iekams Turcijas valdība paguva iejaukties. Fullers prata savaldzināt ekscentriskas bagātnieces, un viņas piešķīra šai kustībai naudas līdzekļus. Viņi nopirka helikopterus, kas dūkdami laidās pāri uzkalnam un rādīja gaismas reklāmas ar Kadatu nomelnojošiem uzrakstiem. Naktī helikopteri izgāza atkritumus izrakumu vietā, un, kad mēs no rīta ieradāmies, mums bieži pagāja vairākas stundas, aizvācot sapuvušos augļus un saknes un konservu kārbas. Ekskursanti divreiz dienā rīkoja protesta maršus pie dzeloņstiepļu žoga, un dažreiz viņu kolonnās bija kāds tūkstotis dalībnieku. Tā pagāja sešas nedēļas, iekams izdevās pārliecināt Apvienotās Nācijas, ka jārīkojas un jāsūta karaspēks. Pa šo laiku Fullers bija piepulcējis savai partijai piecus amerikāņu senatorus, un viņi kopīgi iesniedza likumprojektu par tālāku izrakumu aizliegumu Karatepē. Viņi, zināms, paskaidroja, ka esot izvērsuši darbību nevis aiz māņticīgām bailēm, bet gan aiz cieņas pret sen izzudušu civilizāciju. Vai mums ir tiesības, viņi jautāja, traucēt gadsimtiem ilgo dusu? Tas ir Senāta nopelns, ka šo likumprojektu izbalsoja ar milzīgu balsu vairākumu.

Un tieši tobrīd, kad šķita, ka Pretkadatas biedrība trokšņaino pārmērību dēļ zaudē ietekmi, vispārējai histērijai jaunu sparu iedvesa publikācija par Staņislavu Peržinski un Mirzu Dīnu. Fakti īsumā bija šādi. Peržin- skis bija polis, Mirza Dlns — persietis; abi nomira, būdami vājprātīgi, divdesmitā gadsimta pirmajā desmitgadē. Par Peržinski bija vairāk dokumentu; viņš bija guvis ievērību ar sava vectēva krievu dzejnieka Nadsona* biogrāfiju. Viņš arī izdevis grāfa Potocka* fantastiskos stāstus. 1898. gadā viņš izdeva savādu grāmatu, kas brīdināja cilvēci, ka to pārņems no citas pasaules ienākušu briesmoņu cilts, kam zem zemes uzbūvētas milzīgas pilsētas. Pēc gada viņu ievietoja garīgi slimo patversmē. Viņa atstātajos papīros atrada arī dīvainas skices, kas varētu būt iecerētas kā ilustrācijas Lavkrāfta stāstiem par Kadatu: kroplīgas būves ar slīpām plaknēm un lieliem, stūrainiem torņiem. To visu pilnībā izdeva Pretkadatas biedrība. Mirzas Dina gadījums bija vēl šaubīgāks. Arī viņš aprakstīja apokaliptiskas vīzijās, kas reti tika līdz publicēšanai. Arī viņš pēdējos piecus mūža gadus pavadīja garīgi slimo patversmē, rakstīdams brīdinājuma vēstules Persijas valdībai par briesmoņu cilti, kas sazvērējusies pakļaut Zemi. Mirza Dīns savus briesmoņus novietoja kaut kur Centrālāfrikas džungļos un rakstīja, ka tie izskatoties kā gigantiski gliemji. Viņu milzu pilsētas tika būvētas no šo radījumu gļotainajiem izdalījumiem, kas sacietējot pārvēršas akmenī.

Lielākā daļa Mirzas Dīna neprātīgo vēstuļu tika iznīcinātas, tomēr nedaudzajām palikušajām stila ziņā bija ievērojama līdzība ar Peržinska vēstulēm, viņa gliemji stipri atgādināja Lavkrāfta konusus, tā ka gluži ticams šķita apgalvojums, ka visi trīs apraksta tos pašus milzu vecajos un viņu pilsētu.

Pēc valdības iejaukšanās un pirmā tuneļa izrakšanas Pretkadatas biedrības darbība pamazām atslāba, tomēr pusotru gadu viņiem izdevās mums sagādāt pamatīgas neērtības. Dalgleišu Fulleru dīvainos apstākļos noslepkavoja viena no viņa sekotājām.'

' Sk.: Āterstons Daniels. Dalgleišs Fullers. Apcerejums par fana- tismu. Ņujorka, 2100.

Kad bija apritējis tieši gads kopš «Abhota bluķa» atklāšanas, pabeidza pirmo tuneli. To izrakt bija uzņēmusies Itālijas valdība un izmantoja to pašu milzu «kurmi», kas reiz jau bija lietots, būvējot tuneli starp Skillu un Meslnu un vēlāk starp Otrantu un Lingvetu. Rakšana aizņēma tikai dažas dienas, bet galvenais bija novērst tuneļa dziļākās daļas iebrukšanu. Pats bluķis bija iespaidīgs, kā jau bijām gaidījuši, — sešdesmit astoņas pēdas augsts, trīsdesmit pēdas plats, deviņdesmit pēdas garš, izcirsts no viengabala vulkāniskā bazalta. Nācās atzīt, ka mums ir darīšana ar milžu vai burvju cilti. Spriežot pēc bazalta statuetēm, es apšaubīju, ka tie būtu bijuši milži — statuetes bija pārāk mazas. (Tikai pēc desmit gadiem Mērsera dramatiskie atklājumi Tanzānijā pierādīja, ka šajās gigantiskajās pilsētās dzīvojuši gan milži, gan cilvēki un ka milži droši vien bijuši cilvēku vergi.)

Precīza bloku vecuma noteikšana bija joprojām neatrisināta problēma. Pēc Lavkrāfta domām, milzu vecajie dzīvojuši pirms simt piecdesmit miljoniem gadu, un šai hipotēzei bija daudz piekritēju. Tas, protams, bija neaptverami. Reiha neitronu datēšanas ierīce vēlāk vedināja domāt, ka drupas ir nepilnus divus miljonus gadu vecas un pat šis novērtējums var būt pārāk aptuvens. Šādos gadījumos precīzi noteikt vecumu ir ārkārtīgi sarežģīti. Arheologs parasti orientējas pēc dažādajiem zemes slāņiem virs atraduma, jo tie viņam ir savdabīgs vēstures kalendārs. Taču šoreiz šie pieturas punkti šķiet neizmantojami. Droši varam sacīt tikai to, ka visas trīs pilsētas iznīcinājuši plūdi, kuri tās aprakuši zem daudzus tūkstošus pēdu biezas dubļu kārtas. Vārds «plūdi» ģeologam tūlīt liek domāt par pleistocēnu — tikai pirms miljons gadiem. Taču Kvīnslendas atradnēs konstatētas kāda grauzēja pēdas, par kuru zināms, ka tas dzīvojis tikai pliocēna laikmetā, un datējumam var pievienoties vēl pieci miljoni gadu.

Manā stāstā tam visam ir maza nozīme. Jau ilgi pirms pirmā tuneļa pabeigšanas es biju zaudējis interesi par izrakumiem Karatepē. Es biju aptvēris, ka šie izrakumi ir tikai māneklis, ko tīši pasvieduši apziņas parazīti, lai novērstu uzmanību.

Mans atklājums norisinājās šādi.

1997. gada jūlijā es biju nonācis līdz pilnīgam spēku izsīkumam. Lai gan piecas jūdzes lielais sauljums samazināja temperatūru līdz sešdesmit grādiem* ēnā, Karatepē bija neciešami. No atkritumiem, ko mums gāza virsū Fullera sekotāji, visapkārt smirdēja kā purvā; dažādie dezinficējošie šķidrumi, ar kuriem mēģinājām pārmākt smaku, stāvokli tikai pasliktināja. Vēji bija sausi un putekļaini. Pusi dienas mēs pavadījām mājelēs ar kondi- cionētu gaisu, atgāzušies krēslos, un dzērām atdzesētu šerbetu ar rožu lapiņām. Jūlijā man uzbruka stipras galvassāpes. Divas Skotijā pavadītās dienas uzlaboja pašsajūtu, un es atgriezos pie darba, taču vēl pēc nedēļas man piemetās drudzis. Man bija galīgi apnikuši avīžnieku un Pretkadatas savādnieku nemitīgie traucējumi, tāpēc es atgriezos Dijarbakiras dzīvoklī. Tas bija vēss un kluss, jo atradās Anglijas un Indijas Urāna kompānijas teritorijā — un viņu sargi ātri tika galā ar uzbāzīgiem traucētājiem. Mani gaidīja vēstuļu kaudzes un vairāki lieli saiņi, bet divas dienas es par tiem nelikos zinis, tikai gulēju gultā un klausījos skaņuplates ar Mocarta operām. Pamazām drudzis atlaidās. Trešajā dienā es biju jau tiktāl izkļuvis no apātijas, ka sāku lasīt korespondenci.

Starp vēstulēm bija zīmīte no «Standard Motors and Engineering», kurā bija teikts, ka viņi, izpildot manu lūgumu, nosūta lielāko daļu Karela Veismaņa dokumentu uz Dijarbakirā. Tādējādi man kļuva skaidrs, no kurienes šie milzīgie saiņi. Cita vēstule bija no Ziemeļrietumu universitātes* izdevniecības, un tajā bija jautāts, vai es būtu ar mieru uzticēt viņiem Karela psiholoģijas apcerējumu izdošanu.

Tas viss bija nogurdinoši. Es pāradresēju vēstuli Baum- gartam Londonā un atkal pievērsos Mocartam. Nākamajā dienā mani mocīja sirdsapziņa — un es attaisīju pārējos pasta sūtījumus. Atradu vēstuli no Karla Zeidela, ar kuru Baumgarts dzīvoja vienā dzīvoklī (viņš bija homoseksuālists); viņš rakstīja, ka Baumgarts pārcietis nervu sabrukumu un pašlaik ir aizbraucis uz Vāciju pie savas ģimenes.

Tas acīmredzot nozīmēja, ka jautājums par Karela apcerējumiem ir manās rokās. Tāpēc ļoti negribīgi ķēros pie uzdevuma un atvēru pirmo saini. Tas svēra apmēram četrdesmit mārciņu, un tur bija tikai to pārbaužu rezultāti, kas izdarītas, lai noteiktu simt darbinieku reakciju uz krāsu pārmaiņām. Es nodrebēju un atkal pievērsos «Burvju flautai».

Tovakar pie manis iegriezās izdzert pudeli vīna jauns persietis, firmas vadītājs, ar kuru biju iedraudzējies. Es jutos vientuļš un priecājos par iespēju patērzēt. Pat izrakumu tēma vairs nešķita nepanesama, un stāstīt par mūsu darba «slepeno pusi» man sagādāja prieku. Promie- dams viņš ievēroja saiņus un apvaicājās, vai tiem nav kāds sakars ar izrakumiem. Es viņam izstāstīju par Veismaņa pašnāvību un atzinos, ka doma par to atvēršanu man uzdzen apnicību, kas robežojas ar fiziskām sāpēm. Viņš līksmi un laipni piedāvājās nākamajā rītā atkal atnākt un attaisīt pakas manā vietā. Ja tie būtu kārtējie testu rezultāti, viņš uzdotu sekretāram tos sūtīt taisni uz Ziemeļrietumu universitāti. Es sapratu, ka viņš izteicis piedāvājumu kā sava veida atlīdzību par manu šīvakara atklātību; un es to draudzīgi pieņēmu.

Kad nākamajā rītā iznācu no vannas, viņš bija pabeidzis darbu. Piecos no sešiem saiņiem atradās dienesta papīri. Sestais, viņš man sacīja, šķiet, esot «filozofiska rakstura», un viņš domāja, ka es varētu tajā ielūkoties. To pateicis, viņš devās prom, un drīz pēc tam ieradās viņa sekretārs, lai aizvāktu iedzeltenās papīra lapas, kas milzīgā kaudzē gulēja viesistabas vidū.

Palikušais materiāls bija iesiets kārtīgos zilos vāciņos un sastāvēja no mašīnrakstā aprakstītām lapām, ko saturēja kopā metāla riņķīši. Uz katra vāka bija ar roku rakstīts virsraksts: «Pārdomas par vēsturi». Katra mape bija aizlīmēta ar krāsainu līmlenti, un es nojautu — kā vēlāk izrādījās, pareizi —, ka tās nebija atvērtas kopš Veismaņa nāves. Es tā arī neatklāju, kāda pārpratuma pēc Baumgarts tās aizsūtījis uz «General Motors». Jādomā, ka viņš tās atlicis, lai parādītu man, un nejauši iepakojis kopā ar rūpniecisko pētījumu rezultātiem.

Mapes nebija numurētas. Es atplēsu pirmo un ātri vien konstatēju, ka šīs «pārdomas par vēsturi» aptvēra tikai divu pēdējo gadsimtu vēsturi — laikposmu, kas mani nekad nav interesējis. Es izjutu kārdinājumu aizsūtīt tās bez tālākas izpētes uz Ziemeļrietumu universitāti, taču mana sirdsapziņa uzvarēja. Es devos pie miera un paņēmu līdzi gultā visas sešas zilās mapes.

Šoreiz es nejauši uzdūros īstajai vietai. Pirmās mapes ievadteikums skanēja tā:

«Nu jau vairākus mēnešus esmu pārliecināts, ka cilvēcei uzbrūk kaut kas līdzīgs apziņas vēzim.»

Saistošs teikums. Es nodomāju: kāds lielisks ievads Karela apceru sējumam. . Apziņas vēzis — jauns apzīmējums neirozei vai riebumam pret dzīvi, šim divdesmitā gadsimta garīgajam nespēkam. . Lasīto es ne mirkli neuztvēru burtiski. Es lasīju tālāk. Dīvainais pašnāvību skaita pieaugums.. Biežās bērnu slepkavības mūsdienu ģimenē. . nemitīgie atomkara draudi, narkomānijas pieaugums. Tas viss šķita jau pazīstams. Es nožāvājos un pāršķīru lappusi.

Pēc dažām minūtēm es lasīju uzmanīgāk. Ne tāpēc, ka viss man šķistu taisnība, bet gan tāpēc, ka manī pēkšņi pamodās aizdomas, ka Karels kļuvis ārprātīgs. Jaunībā es tiku lasījis Čārlza Forta* grāmatas, kurās bija minējumi par milžiem, fejām un peldošiem kontinentiem. Taču Forta neparastajam jēgas un blēņu sajaukumam ir humoristiska pārspīlējuma pieskaņa. Karela Veismaņa idejas šķita tikpat neprātīgas kā Fortam, taču šīs acīmredzot bija izvirzītas visā nopietnībā. Tādā gadījumā viņš vai nu papildinājis slaveno ekscentrisko zinātnieku rindas, vai arī sajucis prātā. Tā kā viņš izdarīja pašnāvību, es tiecos piekrist pēdējai varbūtībai.

Es lasīju tālāk ar tādu kā neveselīgu aizrautību. Pēc pirmajām lappusēm viņš vairs nepieminēja apziņas vēzi un iedziļinājās pēdējo divu gadsimtu kultūras vēstures apskatā. . Tas bija rūpīgi argumentēts un spoži uzrakstīts. Tas atdzīvināja atmiņas par mūsu garajām sarunām Upsalā. Pusdienas laikā es vēl lasīju. Un ap vieniem es nopratu, ka esmu uzdūries kaut kam tādam, kas liks man visu mūžu atcerēties šo dienu. Neprātīgs vai prātīgs, bet šis darbs bija šausmīgi pārliecinošs. Man gribējās ticēt, ka Karels ir sajucis. Taču, lasot tālāk, mana pārliecība izplēnēja. Lasītais mani tā izsita no sliedēm, ka es pārkāpu gadiem ilgu ieradumu un lenča laikā izdzēru pudeli šampanieša. Ēstgriba bija zudusi — es noskrubināju tikai sviestmaizi ar tītara gaļu. Un, par spīti šampanietim, kļuvu arvien nomāktāks un atskurbu- šāks. Vēlā pēcpusdienā es biju apjēdzis šausminošo un murgaino ainu, ko aprakstījis Karels, un jutos tā, ka galva vai pušu plīsa. Ja Karels Veismanis nebija ārprātīgs, tad cilvēce skatījās acīs vislielākajām briesmām tās pastāvēšanas vēsturē.

Acīmredzot ir neiespējami sīkumos izskaidrot, kā Karels Veismanis nonācis pie savas «vēstures filozofijas»1.

; Detalizēts pētījums atrodams Maksa Fībiga trīssējumu darbā «Karela Veismaņa filozofija», Ziemeļrietumu universitāte, 2015.

Tas bija viņa mūža darbs. Taču es varu vismaz uzskaitīt secinājumus, pie kuriem viņš nonāk «Pārdomās par vēsturi».

Ievērojamākā cilvēces spēja, apgalvo Veismanis, ir atjaunotnes jeb radošais spēks. Visvienkāršākais piemērs ir atjaunošanās, kas notiek, kad cilvēks guļ. Pārguris cilvēks gandrīz nokļūst nāves un ārprāta varā. Viena no pārsteidzošākajām Veismaņa teorijām ir tā, ka viņš identificē ārprātu ar miegu. Saprātīgs cilvēks ir pilnīgā nomodā. Nogurstot viņš zaudē spēju pacelties pāri sapņiem un maldiem — un dzīve kļūst arvien haotiskāka.

Te nu Veismanis pierāda, ka šīs radīšanas jeb pašatjau- nošanās spējas eiropietim no Renesanses līdz astoņpadsmitajam gadsimtam nepārprotami bijis papilnam. Sajā posmā vēsture ir pārbagāta ar nežēlību un šausmām, tomēr cilvēks no tām var atbrīvoties tikpat viegli, kā bērns var izgulēt nogurumu. Par Anglijas karalienes Elizabetes* valdīšanas periodu parasti atsaucas kā par zelta laikmetu jaunrades uzplaukuma dēļ; taču ikvienam, kas pēta šo posmu tuvāk, uzdzen drebuļus tālaika cietsirdība un brutalitāte. Cilvēkus spīdzina un sadedzina dzīvus, ebrejiem nogriež ausis, bērnus sit līdz nāvei vai ļauj viņiem nomirt neticami netīros graustos. Tomēr cilvēka optimisms un pašatjaunošanās spējas ir tik milzīgas, ka haoss tikai mudina viņu uz jauniem pūliņiem. Dižens laikmets seko diženam laikmetam: Leonardo laiks, Rablē laiks, Cosera* laiks, Sekspīi'a laiks, Ņūtona laiks, Džonsona* laiks, Mocarta laiks … Neapšaubāmi — cilvēks ir dievs, kas pārvarēs katru šķērsli.

Un tad cilvēce piedzīvo dīvainu pārvērtību. Tas notiek astoņpadsmitā gadsimta beigās. Milzīgo, kūsājošo Mocarta jaunradi līdzsvaro de Sada* murgainā cietsirdība. Un piepeši mēs nonākam tumsas laikmetā, laikmetā, kad ģēniji vairs nerada kā dievi. Gluži pretēji — viņi cīnās kā neredzama astoņkāja žņaugos nokļuvuši. Sākas pašnāvību gadsimts. Īstenībā sākas mūslaiku vēsture, sakāves un neirozes laikmets.

Bet kāpēc tas viss gadījās tik pēkšņi? Vai pie tā vainīga industriālā revolūcija*? Taču industriālā revolūcija nenorisinājās vienā naktī un tā skāra nelielu Eiropas teritoriju. Eiropa palika mežu un fermu zeme. Kā lai mēs izskaidrojam milzīgo atšķirību starp astoņpadsmitā un deviņpadsmitā gadsimta ģēniju, jautāja Veismanis, ja nepieņemam, ka cilvēci ap 1800. gadu pārņēmusi kāda neredzama, bet postoša pārvērtība? Kā ar industriālo revolūciju var izskaidrot to, ka Mocarts pilnīgi atšķirīgs no Bēthovena, kaut arī tas tikai četrpadsmit gadus jaunāks par Mocartu? Kāpēc mēs ienākam gadsimtā, kad puse ģēniju vai nu izdara pašnāvību, vai arī nomirst ar tuberkulozi? Spenglers uzskata, ka civilizācijas noveco kā augi, taču šis ir pēkšņs lēciens no jaunības vecumā. Cilvēcei uzbrūk milzīgs pesimisms, kas rod atspoguļojumu mākslā, mūzikā, literatūrā. Tā ir tikai daļa patiesības, ka cilvēks pēkšņi kļuvis pieaudzis. Daudz svarīgāk ir tas, ka cilvēks, šķiet, zaudējis pašatjaunošanās spēju. Vai mēs varam iedomāties kaut vienu dižu astoņpadsmitā gadsimta cilvēku, kurš izdarījis pašnāvību? Un tomēr viņu dzīve bija tikpat grūta kā deviņpadsmitā gadsimta cilvēkiem. Jaunais cilvēks ir zaudējis ticību dzīvei, viņš zaudējis ticību zināšanām. Mūslaiku cilvēks piekrīt Faus- taiņ: kad viss pateikts un paveikts, tad mēs neko nevaram zināt.*

Nu Karels Veismanis parādījās kā psihologs, nevis vēsturnieks. Un lauks, kurā viņš pelnīja iztiku, bija rūpniecības psiholoģija. «Pārdomās par vēsturi» viņš raksta:

«1990. gadā sāku darboties rūpniecības psiholoģijas jomā kā profesora Eimsa asistents firmā «Trans — world Cosmetics» un uzreiz atklāju dīvainu un murgainu ainu. Es, protams, zināju, ka «industriālā neiroze» kļuvusi par nopietnu problēmu — tik nopietnu, ka bija nodibinātas speciālas rūpnīcu tiesas, kas nodarbojās ar kārtības traucētājiem, kuri bojāja iekārtas vai arī nogalināja vai ievainoja darbabiedrus. Bet tikai daži cilvēki visā pilnībā apzinājās šīs problēmas mērogus. Slepkavību skaits lielās rūpnīcās un līdzīgos uzņēmumos bija pieaudzis divkārt salīdzinājumā ar pārējo iedzīvotāju daļu. Kādā Amerikas cigarešu fabrikā viena gada laikā tika nogalināti astoņi meistari un divi administratīvie darbinieki; septiņos no šiem gadījumiem slepkava tūlīt pēc uzbrukuma izdarīja pašnāvību.

«Plastics Corporation» Islandē bija nolēmusi izmēģināt «brīvdabas» fabriku, kas izvietota daudzu akru platībā, tā, lai strādnieki neizjustu pārblīvētību un saspiestību; sienas aizstāja enerģijas lauki. Sākumā eksperimentam bija milzu panākumi, taču divu gadu laikā noziegumu un neirozes gadījumu skaits fabrikā bija pieaudzis līdz caurmēra līmenim valstī.

Sie skaitļi nekad nenonāca līdz presei. Psihologi pareizi sprieda, ka to reklamēšana padarīs stāvokli vēl ļaunāku. Viņi prātoja, ka vislabāk būtu, ja pret katru gadījumu izturētos kā pret ugunsgrēku, kas jāizolē.

Jo vairāk es domāju par šo problēmu, jo skaidrāk apjautu, ka mums nav īsta priekšstata par tās cēloni. Mani kolēģi vaļsirdīgi atzinās, ka cietuši sakāvi; to apstiprināja Dr. Eimss, kad pirmo nedēļu strādāju firmā «Trans — ivorld Cosmetics». Viņš sacīja, ka grūti tikt klāt šīs problēmas saknei, jo šķita, ka šo sakņu ir tik daudz — iedzīvotāju straujais pieaugums, pārapdzīvotība pilsētās, indivīda personīgās nenozīmības apziņa un pastiprinātā sajūta, it kā viņš dzīvotu tukšumā, piedzīvojumu trūkums mūsdienu dzīvē, reliģijas sabrukums un tā tālāk. Viņš teica, ka neesot pārliecināts, vai rūpniecība nerisina šo jautājumu pavisam aplamā virzienā. Tā tērēja milzumu naudas psihiatru nolīgšanai, darba apstākļu uzlabošanai — īsi sakot, lika strādniekiem justies kā pacientiem. Bet, tā kā no šiem maldiem atkarīga mūsu iztika, tad mums diez vai jārosina uz pārmaiņām.

Un tā es pievērsos vēsturei, lai meklētu atbildes. Un atbildes, kad es tās atradu, bija tādas, ka man gribējās izdarīt pašnāvību. Jo vēsture māca, ka tas viss bijis pilnīgi neizbēgami. Civilizācija kļuva labila; tai agri vai vēlu bija jāzaudē līdzsvars. Tomēr, izdarot šo secinājumu, es neņēmu vērā vienu — proti, cilvēka pašatjaunošanās spēju. Sādi spriežot, Mocartam noteikti bija jāizdara pašnāvība, jo viņam bija tik nožēlojama dzīve. Tomēr viņš to neizdarīja.

Kas izpostīja cilvēku pašatjaunošanās spēju?

Es nevaru paskaidrot, kā īsti nonācu pie domas, ka tam varētu būt viens vienīgs cēlonis. To es apjautu lēnām, daudzu gadu gaitā. Es vienkārši skaidri aptvēru, ka skaitļi, kas atspoguļo rūpniecībā nodarbināto noziegumus, nav samērojami ar tā sauktajiem «vēsturiskajiem cēloņiem». Es jutos kā firmas vadītājs, kas sāk instinktīvi nojaust, ka viņa grāmatvedis vilto dokumentus, kaut arī viņam nav ne mazākās sajēgas, kā tas tiek darīts.

Un tad kādu dienu man radās aizdomas, ka pastāv apziņas vampīri. Un kopš tā laika viss apstiprināja manu minējumu.

Pirmoreiz tas notika, kad es apsvēru, vai industriālās neirozes ārstēšanā neizmantot meskalinu un lizergīn- skābi. Būtībā šo narkotiku iedarbība neatšķiras no alkohola vai tabakas iedarbības: tās mūs atslābina. Pārpūlējies cilvēks ir pieradis pie sasprindzinājuma, un viņš nevar no tā atbrīvoties ar gribu vien. Glāze viskija vai cigarete iedarbojas uz kustību nerviem un noņem sasprindzinājumu.

Bet cilvēkam ir daudz dziļāk iesakņojušies paradumi nekā pārpūlēšanās. Miljoniem gadu ilgā evolūcijas gaitā viņš izstrādājis dažādus paņēmienus, lai izdzīvotu. Ja kāds no tiem kļūst nevadāms, tad sekas ir garīgā saslimšana. Piemēram, cilvēks allaž ir sagatavots sastapt ienaidniekus, taču, ja viņš šai mānijai dod vaļu, tad kļūst par paranoiķi.

Viens no cilvēka spēcīgākajiem paradumiem ir būt modram pret briesmām un grūtībām, tas neļauj iedziļināties sevī, jo viņš neuzdrošinās novērst uzmanību no apkārtējās pasaules. Cits paradums — tā paša iemesla dēļ — ir nevēlēšanās pamanīt skaisto, jo cilvēks labprātāk koncentrējas praktiskākām problēmām. Sie paradumi ir tik dziļi iesakņojušies, ka alkohols un tabaka tos nespēj ietekmēt. Bet meskalīns gan var. Tas var ietiekties apziņas atavistiskajos līmeņos un atslābināt parasto sasprindzinājumu, kas padara cilvēku par paša garlaicības un apkārtējās pasaules vergu.

Tagad man jāatzīstas, ka tiecos vainot šos atavistiskos paradumus pašnāvību un noziegumu skaita pieaugumā. Cilvēkam jāiemācās atbrīvoties, citādi viņš kļūst uzbudināts un bīstams. Viņam jāmācās nonākt saskarē ar paša apziņas dziļākajiem līmeņiem, lai no jauna aktivizētu apziņu. Tā nu man šķita, ka meskalīna grupas narkotiskās vielas var sniegt atbildi.

Līdz šim izvairījās no šo medikamentu lietošanas industriālajā psiholoģijā acīm redzama iemesla dēļ: meskalīns atbrīvo cilvēku līdz tādai pakāpei, ka strādāt vairs nav iespējams. Viņš grib tikai apcerēt pasaules skaistumu un paša apziņas noslēpumus.

Es jutu, ka nav prātīgi aizsniegt šo robežu. Niecīga meskalīna deva, pareizi lietota, varētu atraisīt cilvēka radošos spēkus, nenovedot viņu līdz apstulbumam. Galu galā — cilvēka senčiem pirms divtūkstoš gadiem bija gandrīz pilnīgs krāsu aklums, jo viņiem piemita neapzināts paradums neievērot krāsu. Dzīve bija tik grūta un bīstama, ka viņi nevarēja atļauties to ievērot. Tomēr mūsdienu cilvēkam ir izdevies tikt vaļā no šī paraduma, nezaudējot nekā no savas enerģijas un dzīvotspējas. Tas viss ir līdzsvara jautājums.

Un tā es svinīgi uzsāku eksperimentu sēriju ar meska līna grupas medikamentiem. Un pirmie rezultāti bija tik satraucoši, ka mans darbs «Trans — ivorld Cosmetics» spēji aprāvās. Pieci no desmit eksperimenta dalībniekiem dažu dienu laikā izdarīja pašnāvību. Vēl' diviem iestājās pil nīgs garīgs sabrukums, kas noveda viņus trakonamā.

Es biju iedzīts strupceļā. Studiju laikā es pats biju izmēģinājis meskalīnu, tā iedarbība man nebija pa prā tam. Meskalīna svētki ir ļoti jauki, bet tikai tad, ja jums patīk svētki. Man nepatīk, jo darbs šķiet interesantāks.

Taču iegūtie rezultāti mani mudināja to vēlreiz izmēģināt. Es ieņēmu pusgramu. Sekas bija tik šausminošas, ka es vēl tagad nosvīstu, kad par to iedomājos.

Vispirms bija parastā patīkamā iedarbība — es redzēju gaismas plankumus, kas viegli šūpojas un griežas. Tad pilnīgs miers, budistu nirvānas atmirgojums, skaista un lēnprātīga apcere par Visumu, kas ir gan atsvešināts, gan bezgala tuvs. Kad biju kādu stundu tā gremdējies apcerē, sāku atskurbt; pašnāvību cēloni es neatklāju. Nu es mēģināju ieskatīties sevī, lai fiksētu uztveres un emociju patieso stāvokli. Atklājās kaut kas negaidīts. Man šķita, ka es lūkojos tālskatī un kāds tīšām ar plaukstu to aizsedzis. Katrs mēģinājums novērot sevi bija neveiksmīgs. Un tad ar pārcilvēcisku piepūli es centos izlauzties cauri šai tumsas sienai. Piepeši skaidri manīju, ka kaut kas dzīvs un svešs aizsteidzas prom, izzuzdams skatienam. Es, protams, nerunāju par fizisko redzi. Tā bija tīra sajūta. Taču tā bija tik reāla, ka es uz brīdi gandrīz zaudēju prātu no pārbīļa. Var aizbēgt no redzamiem fiziskiem draudiem, taču no šī nevarēja aizbēgt, jo tas bija manī pašā.

Gandrīz nedēļu pēc tam es biju visnožēlojamāko baiļu varā un tuvāk ārprātam nekā jebkad savā mūžā. Jo, kaut arī tagad biju atgriezies pierastajā materiālajā pasaulē, man nebija īstas drošības. Es jutu, ka, atgūdams ikdienišķo apziņu, biju kā strauss, kas ierok galvu smiltīs. Tas tikai nozīmēja, ka es neapzinājos briesmas.

Par laimi, tolaik es nestrādāju, tas nebūtu iespējams. Un vēl pēc kādas nedēļas es pieķēru sevi domājam — no kā tu vispār baidies? Nekas ļauns tev nav noticis. Es

uzreiz kļuvu priecīgāks. Tikai dažas dienas pēc tam «Standard Motors and Engineering» piedāvāja man galvenā sanitārā inspektora posteni. Es to pieņēmu un metos milzīgā un komplicētā darbā. Man neatlika laika ilgi prātuļot vai izgudrot jaunus eksperimentus. Un, kad vien domas atkal pievērsās izmēģinājumiem ar meskalīnu, es sajutu tik krasu un spēcīgu nepatiku, ka arvien atradu kādu iemeslu, lai tos atliktu.

Pirms sešiem mēnešiem es beidzot atgriezos pie šīs problēmas, šoreiz mazliet no citas puses. Mans draugs Ruperts Hadons no Prinstonas pastāstīja par saviem ārkārtīgi veiksmīgajiem eksperimentiem seksuālo noziedznieku rehabilitācijā, lietojot LSD. Izskaidrodams savas teorijas, viņš bieži lietoja filozofa Huserla terminoloģiju. Man tūlīt kļuva skaidrs, ka fenomenoloģija ir tikai cits apzīmējums tai sevis novērošanai, ko biju mēģinājis realizēt ar meskalīna palīdzību, un, kad Huserls runā par «apziņas struktūras atsegšanu», ar to viņš domā nolaišanos tajā garīgo paradumu valstībā, par ko es jau stāstīju. Huserls bija sapratis, ka mums gan ir militārās topogrāfiskās kartes, kas aptver katru mūsu zemes collu, tomēr mums nav mūsu garīgās pasaules atlanta.

Lasot Huserlu, man atgriezās drosme. Doma par meskalīna vēlreizēju izmēģināšanu mani šausmināja, taču fenomenoloģijas pirmsākumi meklējami parastā apziņā. Tā nu es atsāku rakstīt piezīmes par cilvēka iekšējo pasauli un apziņas ģeogrāfiju.

Gandrīz tūlīt es nopratu, ka maniem pētījumiem pretojas kaut kādi iekšēji spēki. Līdzko es sāku pārdomāt šos jautājumus, man uzbruka galvassāpes un nelabums. Ik rītu es modos ļoti nospiestā garastāvoklī. Esmu vienmēr bijis diletants matemātikā un teicams šaha spēlētājs. Drīz es atklāju, ka labāk jūtos brīdī, kad pievēršu uzmanību matemātikai vai šaham. Bet, tiklīdz sāku domāt par apziņu, mani pārņem tas pats nomāktais garastāvoklis.

Paša vājums mani tracināja. Es apņēmos to pārvarēt par katru cenu. Tālab izlūdzos no darba devējiem divu mēnešu atvaļinājumu. Es brīdināju sievu, ka būšu ļoti slims. Un ar nodomu pievērsos fenomenoloģijai. Sekas bija tieši tādas, kādas biju paredzējis. Dažas dienas biju noguris un nomākts. Tad sāku sajust galvassāpes un nervu sāpes. Beidzot es vēmu ārā visu, ko vien apēdu. Es likos gultā un mēģināju paša spēkiem izdibināt savu

slimību, pielietojot Huserla formulētās analīzes metodes. Sievai nebija ne jausmas par to, kas man kaiš, un viņas bažas visu vērta vēl ļaunāku. Laime, ka mums nav bērnu, citādi es noteikti būtu spiests atteikties no cīņas.

Pēc divām nedēļām es biju tā novārdzis, ka tikko spēju norīt tējkaroti piena. Ar milzīgām pūlēm sakopoju spēkus, lai ietiektos dziļākajos instinktu līmeņos. Tajā brīdī es apzinājos savu ienaidnieku klātbūtni. Tas bija tikpat kā ienirt jūras dzelmē un piepeši ieraudzīt, ka esi haizivju ielenkts. Es, protams, viņus «neredzēju» šī vārda parastajā nozīmē, bet jutu viņu klātbūtni tikpat skaidri, kā sajūt zobu sāpes. Viņi bija iekļuvuši tajā manas esības līmenī, kur apziņa nekad neiespiežas.

Un, pūlēdamies neiekliegties aiz bailēm kā cilvēks, kurš skatās acīs nenovēršamai iznīcībai, es pēkšņi apjautu, ka esmu viņus pieveicis. Visapslēptākie dzīvības spēki apvienojās cīņai pret viņiem. Neizmērojama enerģija, kuras esamību es vispār nebiju apzinājies, auga augumā. Tā bija daudz stiprāka par maniem ienaidniekiem — un viņiem bija jāatkāpjas. Es piepeši apzinājos, ka viņu ir vairāk, viņu ir tūkstošiem, un tomēr es zināju, ka viņi man neko nevar padarīt.

Un tad pār mani nāca apjēga — kā zibens. Viss bija skaidrs, es zināju visu. Es zināju, kāpēc viņiem tik svarīgi, lai neviens nenojaustu viņu esamību. Cilvēkam enerģijas ir vairāk nekā pietiekami, lai viņus visus iznīcinātu. Bet, kamēr cilvēks neko nezina, viņi var kā vampīri izsūkt tam enerģiju.

Sieva ienāca guļamistabā un bija pārsteigta, ieraudzījusi, ka es smejos kā ārprātīgs. Kādu brīdi viņa domāja, ka esmu zaudējis sajēgu. Tad viņa aptvēra, ka tie ir normāla cilvēka smiekli.

Es palūdzu, lai viņa man atnes zupu. Un četrdesmit astoņu stundu laikā es atkal biju uz kājām, tikpat vesels kā vienmēr — īstenībā veselāks nekā jebkad agrāk. Vispirms es izjutu tādu milzu pacilātību par savu atklājumu, ka aizmirsu apziņas vampīrus. Tad es sapratu, ka mana eiforija ir muļķīga. Viņiem bija daudz priekšrocību — viņi pazina manu prātu krietni labāk nekā es. Ja es nebūšu ļoti piesardzīgs, viņi tik un tā var iznīcināt mani.

Taču šobrīd es biju drošs. Kad todien jutu neatlaidīgās, nemitīgās depresijas lēkmes, es vēlreiz pievērsos tam pašam dziļajam iekšējā spēka avotam un optimistiskām pārdomām par cilvēces nākotni. Lēkmes tūlīt rīmās, un

es atkal smējos pilnā kaklā. Pagāja daudzas nedēļas, iekams iemācījos regulēt šo smieklu mehānismu; to es laidu darbā ikreiz, kad saskāros ar parazītiem.

Mans atklājums, protams, bija tik fantastisks, ka nesagatavots prāts to nespētu aptvert. Īstenībā tā bija neparasta veiksme, ka nebiju pie tā nonācis sešus gadus agrāk, kad strādāju «Trans-ivorld Cosmetics». Pa to laiku mans prāts bija lēni un neapzināti tam gatavojies. Dažos pagājušajos mēnešos esmu aizvien vairāk pārliecinājies, ka tā nebija tikai veiksme vien. Man ir aizdomas, ka cilvēces pusē darbojas iespaidīgi spēki, kaut arī man nav ne jausmas par to raksturu.»

(So teikumu es īpaši ielāgoju. Ari es instinktīvi vienmēr esmu jutis to pašu.)

«Lūk, ko tas nozīmē. Nu jau vairāk nekā divus gadsimtus cilvēka prāts ir bijis šo enerģijas vampīru pastāvīgs upuris. Dažos gadījumos vampīri spējuši pilnīgi pārņemt cilvēka apziņu un izmantot saviem nolūkiem. Esmu gandrīz pilnīgi pārliecināts, ka, piemēram, de Sads bija viens no šiem zombi*, viņa smadzenes pilnībā vadīja vampīri. Zaimi un muļķība viņa darbos nav dēmoniskas vitalitātes pierādījums, kā tas daudzos gadījumos mēdz būt, un to pierāda fakts, ka de Sads vispār nekļuva pieaudzis, kaut arī nodzīvoja līdz septiņdesmit četru gadu vecumam. Viņa mūža darba vienīgais nolūks ir vairot cilvēces garīgo sajukumu, tīši izkropļot un sagrozīt patiesību par dzimumiem.

Tiklīdz es noģidu prāta vampīru esamību, pēdējo divu gadsimtu vēsture kļuva aplam skaidra. Apmēram līdz 1780. gadam (aptuveni tajā laikā šie prāta vampīri pirmoreiz masveidīgi uzbruka Zemei) gandrīz visa māksla tiecās pēc dzīves apdziedāšanas — kā Haidna un Mocarta mūzika. Pēc prāta vampīru iebrukuma māksliniekam kļuva gandrīz neiespējami saglabāt šo saulaino optimismu. Vampīri par saviem upuriem arvien izvēlējās visgudrākos prātus, jo galu galā tieši viņiem ir vislielākā ietekme uz cilvēci. Ļoti maz ir tādu mākslinieku, kuri jaudāja tikt ar tiem galā, un šie cilvēki, tā rīkodamies, ieguva jaunu spēku — Bēthovens ir nepārprotams piemērs, arī Gēte.

Un tas skaidri atklāj, kāpēc apziņas vampīriem tik svarīgi, lai viņu klātbūtne paliktu nezināma, lai viņi izsūktu dzīvības sulas, cilvēkam nezinot. Cilvēks, kurš sakauj apziņas vampīrus, kļūst tiem divkārt bīstams, jo ir uzvarējušas viņa pašatjaunošanās spējas. Šādos gadījumos vampīri laikam mēģina viņu iznīcināt citādi — cenšoties noskaņot pret viņu citus cilvēkus. Kā zināms, Bēthovens nomira, tāpēc ka pameta māsas namu pēc visai savāda strīda un lietū nobrauca vairākas jūdzes vaļējos divričos. Lai nu kā, bet mēs ievērojam, ka tieši deviņpadsmitajā gadsimtā lielie mākslinieki pirmoreiz sūdzas, ka «pasaule ir sazvērējusies pret viņiem»; Haidnu un Mocartu labi saprata un novērtēja viņu pašu laikā. Tiklīdz mākslinieks nomirst, nevērīgā izturēšanās pret viņu zūd — apziņas vampīri vājina varu pār cilvēku prātiem. Vampīriem jārūpējas par daudz svarīgākām lietām.

Mēs redzam, kā beidzās cīņa ar apziņas vampīriem mākslas un literatūras pasaulē pēc 1780. gada. Mākslinieki, kuri atteicās sludināt pesimismu un dzīves nevērtī- gumu, tika iznīcināti. Dzīves nopulgotāji bieži nodzīvoja līdz sirmam vecumam. Interesanti, piemēram, salīdzināt dzīves noliedzēja Sopenhauera* un dzīves apliecinātāja Nīčes* likteņus vai arī izvirtušā deģenerāta de Sada un seksuālā "i.istiķa Lorensa* likteņus.

Atskaitot šos nepārprotamos faktus, man nav izdevies daudz uzzināt par apziņas vampīriem. Tā vien šķiet, ka nelielā daudzumā viņi vinmēr bijuši uz Zemes. Varbūt kristiešu priekšstats par velnu nāk no intuitīvi apjaustās parazītu lomas cilvēces vēsturē: viņu funkcija ir pārņemt apziņu un padarīt tās īpašnieku par dzīves un cilvēku cilts ienaidnieku. Taču būtu aplam vainot vampīrus visās cilvēces nelaimēs. Cilvēks ir dzīvnieks, kas pūlas kļūt par dievu. Daudzas viņa problēmas neizbēgami rodas no šīs tieksmes.

Lai mans stāsts būtu pēc iespējas pilnīgs, izklāstīšu savu teoriju. Es pieņemu, ka Visumā ir daudz mūsējai līdzīgu civilizāciju, kas cenšas attīstīties. Agrīnajās attīstības stadijās jebkura rase ir galvenokārt nodarbināta ar dzīves telpas iekarošanu, ienaidnieku uzvarēšanu, pārtikas nodrošināšanu. Taču agrāk vai vēlāk pienāk brīdis, kad rase ir pārdzīvojusi šo posmu un var pievērsties garīgajai dzīvei, prāta baudām. «Mans prāts ir mana karaļvalsts,» teicis sers Edvards Daiers.* Un, kad cilvēks aptver, ka viņa prāts ir valstība visburtiskākajā no

zīmē — liela, neizpētīta zeme —, viņš ir šķērsojis robežu, kas šķir dzīvnieku no dieva.

Man ir tāda nojauta, ka šie apziņas vampīri īpaši meklē tādas rases, kuras gandrīz sasniegušas šo attīstības pakāpi un drīz pāries nākamajā, un barojas no šīm civilizācijām, līdz iznīcina tās. Viņu īstais nolūks nav iznīcināt, jo, to izdarījuši, viņi ir spiesti meklēt citu saimnieku. Viņu mērķis ir cik iespējams ilgi pārtikt no milzīgās enerģijas, kas rodas evolūcijas cīņā. Tādējādi viņu mērķis ir kavēt cilvēku atklāt sevī vēl neizzinātās pasaules, panākt, lai uzmanība būtu vērsta uz ārpasauli. Manuprāt, nevar būt ne mazāko šaubu, ka divdesmitā gadsimta kari ir šo vampīru tīšs izgudrojums. Hitlers, līdzīgi de Sadam, droši vien bijis vēl viens vampīru zombi. Visu iznīcinošs pasaules karš neatbilstu viņu nolūkiem, bet pastāvīgas mazākas sadursmes brīnišķīgi noder.

Kāds būtu cilvēks, ja spētu šos vampīrus iznīcināt vai padzīt? Vispirms noteikti iestātos milzīga garīga atvieglojuma sajūta, zustu nomāktība, uzbangotu enerģija un optimisms. Sajā pirmajā enerģijas uzplūdā meistardarbus mākslā radīs dučiem vien. Cilvēki uzvedīsies kā bērni, kas pēdējā ceturkšņa dienā izlaisti no skolas. Tad enerģija pievērsīsies iekšējai pasaulei. Tad cilvēks pieņems Huserla mantojumu. (Acīmredzot tā nav nejaušība, ka tieši Hitlers ir atbildīgs par Huserla nāvi; filozofs mira taisni tad, kad bija nonācis uz jaunu sasniegumu sliekšņa.) Cilvēks piepeši apjautīs, ka viņam pieder iekšēji spēki, salīdzinājumā ar kuriem ūdeņraža bumba šķiet tikai svece. Varbūt ar tādu narkotisku vielu palīdzību kā meskalīns viņš pirmo reizi kļūs par prāta pasaules iemītnieku, tāpat kā pašreiz ir Zemes iedzīvotājs. Cilvēks pētīs prāta valstis, kā Livingstons un Stenlijs* izpētīja Āfriku. Cilvēks atklās, ka viņam ir daudzi «es» un ka viņa augstākie «es» ir tie, ko viņa senči būtu saukuši par dieviem.

Man ir cita teorija, kas ir tik absurda, ka gandrīz neuzdrošinos to pieminēt. Man šķiet, ka prāta vampīri, paši to neapjauzdami, ir kāda augstāka spēka ierocis. Viņi, protams, var ar panākumiem iznīcināt jebkuru rasi, kuru ir apsēduši. Bet, ja rase nejauši sāks apzināties briesmas, tad sekas noteikti būs tieši pretējas iecerētajam. Viens no galvenajiem šķēršļiem cilvēces attīstībai ir cilvēka apnikums un nezināšana, viņa tieksme paļauties liktenim, tieksme domāt, ka rīts gudrāks par vakaru.

Savā ziņā evolūcijai tās varbūt ir vēl lielākas briesmas — vai vismaz kavēklis — nekā paši vampīri. Ja rase apzinās vampīru esamību, tad kauja ir jau pa pusei uzvarēta. Ja cilvēkam ir mērķis un ticība, tad viņš ir gandrīz neuzveicams. Tādēļ vampīri varētu noderēt, lai potētu cilvēku pret paša vienaldzību un slinkumu. Tomēr tas ir tikai paviršs minējums. .

Nākamais jautājums ir svarīgāks par visām šīm pārdomām: kā iespējams tikt vaļā no vampīriem? Faktu paziņošana vēl nav atrisinājums. Vēstures fakti it neko nenozīmē, tos neievēros. Cilvēcei kaut kā jāliek apzināties draudošās briesmas. Ja es izdarītu vieglāko — norunātu, lai mani intervē televīzijā, vai arī uzrakstītu avīzēm rakstu sēriju par šo tematu —, varbūt mani uzklausītu, taču es domāju, ka drīzāk no manis atkratīsies kā no vājprātīga. Jā, šī nudien ir milzīga problēma. Jo, ja nav iespējams ikvienu pierunāt ieņemt meskalīna devu, tad es nevaru izdomāt citu veidu, kā pārliecināt ļaudis. Turklāt nav nekādas garantijas, ka meskalīns nesīs vēlamos rezultātus, pretējā gadījumā es varētu riskēt un iegāzt lielu daudzumu šīs vielas kādas pilsētas ūdens apgādē. Nē, par šādu ideju nav ko domāt. Apstākļos, kad apziņas vampīri koncentrējuši spēkus uzbrukumam, saprāts ir pārāk vārs, lai to liktu uz spēles. Nu es saprotu, kāpēc mans eksperiments firmā «Trans world Cosmetics» beidzās tik postoši. Vampīri tīšām iznīcināja šos cilvēkus — par brīdinājumu man. Vidusmēra cilvē-. kam trūkst garīgas disciplinētības, lai tiem pretotos. Lūk, kāpēc tik liels pašnāvību skaits..

Man jāuzzina vairāk par šiem radījumiem. Kamēr mana neziņa ir pilnīga, viņi var iznīcināt mani. Kad es par viņiem kaut ko būšu uzzinājis, varbūt zināšu arī to, kā likt cilvēcei apzināties viņu esamību.»

Izklāsta daļa, kuru es citēju, protams, nav tā, kuru es iesāku lasīt; esmu izvēlējies fragmentu no vidus. «Pārdomas par vēsturi» īstenībā bija ļoti apjomīgs traktāts par šo apziņas parazītu dabu un lomu cilvēces vēsturē. Darbs uzrakstīts kā dienasgrāmata, kā ideju dienasgrāmata. Pats par sevi saprotams, ka ļoti daudz kas atkārtojas. Karels ir cilvēks, kurš pūlas cieši turēties pie galvenās domas un nemitīgi to zaudē.

Man acīs dūrās fakts, ka viņš spēja koncentrēties tik ilgu laiku no vietas. Viņa situācijā man noteikti būtu grūtāk apspiest nervozitāti. Taču es noticēju — tas ir tāpēc, ka nu Karels jutās zināmā mērā no viņiem pasargāts. Viņš bija sakāvis vampīrus pirmajā kaujā un izjuta uzvaras gandarījumu. Viņa galvenā problēma, kā viņš rakstīja, bija piedabūt pārējos cilvēkus, lai tie notic viņam. Droši vien viņš to neuzskatīja par sevišķi steidzamu uzdevumu. Viņš zināja — ja publicēs savus atklājumus uzreiz, viņu noturēs par jukušu. Kā jau zinātnieks, viņš bija paradis pārbaudīt faktus un, cik vien iespējams, tos pārbaudīt pirms publicēšanas. Mani mulsināja — un joprojām mulsina — tas, ka viņš nevienam nemēģināja uzticēt šo noslēpumu, pat sievai ne. Tas norāda uz īpašu apziņas stāvokli. Vai viņš bija tik drošs, ka briesmas vairs nedraud, un domāja, ka vairs nav nozīmes laikam? Vai arī šī eiforija bija vēl viens parazītu triks? Lai kas arī notika, viņš turpināja darbu ar piezīmēm, būdams pārliecināts, ka šai kaujā izcīna uzvaru, — līdz dienai, kad parazīti noveda viņu pašnāvībā.

Šķiet, var uzminēt, kādas izjūtas mani pārņēma, visu to lasot. Vispirms bija neticība — īstenībā neticība nepameta mani visu dienu —, tad satraukums un bailes. Es varētu lasīto atvairīt kā neprātu, ja nebijis mana pārdzīvojuma uz Karatepes sienas. Es biju gatavs noticēt šo prāta vampīru esamībai. Bet ko tālāk?

Man nepietika spēka to paturēt pie sevis kā Veismanim. Es biju pārbiedēts. Es zināju, ka visdrošāk būtu sadedzināt papīrus un izlikties, it kā nekad nebūtu tos lasījis; es biju pilnīgi pārliecināts, ka tādā gadījumā vampīri liks mani mierā. Es jutu, ka teju, teju sajukšu prātā. Lasīdams es visu laiku nervozi skatījos apkārt un sapratu — ja viņi mani novēro, tad no iekšienes. Tā bija gandrīz nepanesama doma, līdz es uzdūros vietai, kurā Veismanis salīdzina viņu «slepenās noklausīšanās» metodi ar radio klausīšanos. Tad man kļuva skaidrs, ka šāds secinājums ir gluži pamatots. Acīmredzot viņi mita apziņas dzīlēs, visdziļāko atmiņu valstībā. Ja viņi pienāca pārāk tuvu apziņai, viņiem draudēja briesmas tikt atklātiem. Es secināju, ka viņi varbūt iedrošinās uznirt virspusē vēlu naktī, kad prāts ir noguris un uzmanība izsīkusi; šāds pieņēmums izskaidroja to, kas ar mani notika Karatepē.

Tagad es zināju, kā rīkošos tālāk. Izstāstīšu visu Reiham — viņš bija vienīgais cilvēks, kurš man bija simpātisks un kuram es pietiekami uzticējos. Varbūt Veismaņa traģēdija bija tā, ka viņam nebija neviena domubiedra un viņš nevienam tā neuzticējās kā es Reiham. Bet, ja esmu nolēmis visu darīt zināmu Reiham, tad visdrošākais laiks būtu rīts, kad mēs abi būsim pilnīgi pamodušies. Un es apzinājos, ka nespēju glabāt šo noslēpumu visu nakti.

Un tā ar mūsu slepeno kodu es piezvanīju Reiham uz izrakumu vietu. Tiklīdz viņa seja parādījās uz ekrāna, es nomierinājos. Es pavaicāju, vai viņš negrib kopā ar mani paēst vakariņas. Viņš pajautāja, vai man nav kāds īpašs iemesls, un es atbildēju, ka nav — gluži vienkārši es jūtos labāk un ilgojos pēc sabiedrības. Laime bija manā pusē — topēcpusdien izrakumu vietā bija ieradušies vairāki Anglijas un Indijas Urāna kompānijas valdes locekļi, kuri gatavojās atgriezties Dijarbakirā ar raķeti pulksten sešos. Reihs būs pie manis ap ptfsseptiņiem.

Velkot ārā kontaktdakšu, es pirmoreiz apjautu, kāpēc Veismanis bija klusējis par parazītiem. Apziņa, ka tevi «noklausās»— kā noklausās telefona sarunas —, liek tēlot drošību, izturēties mierīgi, mēģināt apvaldīt domas, pievērst tās ikdienišķajam.

Es pasūtīju maltīti direktora restorānā, ko varējām apmeklēt arī mēs. Nez kāpēc šķita drošāk tikties tur. Un stundu pirms Reiha ierašanās es nogulēju gultā uz muguras aizvērtām acīm un apzināti mēģināju atslābināt, iztukšot prātu.

Dīvaini, ka šoreiz tas nenācās grūti. Sis vingrinājums — koncentrēt uzmanību uz savu prātu — iedarbojās uzmundrinoši. So to es sāku saprast uzreiz. Kā nelabojams romantiķis vienmēr esmu kāvies ar dzīves apnikumu. Sis apnikums rodas no tādas kā neuzticības pasaulei. Tu jūti, ka nevari to neievērot, nevari novērst acis un aizmirst visu. Tā nu sēdi un blenz griestos, dīvainas pienākuma apziņas dzīts, kad varētu klausīties mūziku vai domāt par vēsturi. Nu es jutu, ka mans pienākums ir ignorēt apkārtējo pasauli. Es sapratu, ko Karels gribēja teikt: parazītiem bija ļoti svarīgi turēt mūs neziņā par viņu esamību. Tikai apzināties viņu eksistenci nozīmēja iegūt jaunus spēkus un mērķa apziņu.

Reihs atnāca precīzi pusseptiņos un sacīja, ka es izskatoties daudz labāk. Mēs iedzērām martīni, un viņš

man pastāstīja, kas noticis, kopš esmu pametis izrakumu laukūmu: galvenokārt strīdi par to, kādā leņķī vislabāk rakt pirmo tuneli. Pulksten septiņos mēs devāmies lejā uz restorānu. Mums ierādīja klusu galdiņu pie loga, un vairāki cilvēki mums pamāja sveicienu — aizvadītajos divos mēnešos mēs abi bijām kļuvuši par starptautiskām slavenībām. Kad bijām apsēdušies pie galda, mēs pasūtījām atdzesētu meloni, Reihs sniedzās pēc dzērienu kartes. Es viņam to atņēmu, teikdams:

— Es nevēlos, ka tu šovakar vēl dzertu. Vēlāk sapratīsi, kāpēc. Mums abiem būs vajadzīgas skaidras galvas.

Viņš pārsteigts mani paskatījās:

— Kas tev lēcies? Man šķita — tu apgalvoji, ka tev nekas neesot padomā?

— Man vajadzēja tā teikt. Tas, kas man tev sakāms, pašlaik jātur noslēpumā.

Viņš smaidot attrauca:

— Ja jau tik traki, tad varbūt labāk pārbaudīsim galdu, vai tur nav paslēpti mikrofoni.

Es paskaidroju, ka tas ir gluži lieki, jo tam, ko gribu viņam paziņot, neviens slepens noklausītājs neticēs.

Šoreiz viņš izskatījās apmulsis, tāpēc es pajautāju:

— Vai es tev liekos pilnīgi normāls un saprātīgs?

— Protams!

— Un ja nu es tev pavēstītu kaut ko tādu, ka pēc pusstundas tu apšaubītu manu veselo saprātu?

Reihs iesaucās:

— Dieva dēļ, klāj taču vaļā! Es zinu, ka tu neesi traks. Kas noticis? Vai tikai tā nav kāda jauna ideja par mūsu apakšzemes pilsētu?

Es papurināju galvu, un, tā kā Reihs šoreiz izskatījās apjucis, izstāstīju viņam, ka visu pēcpusdienu lasīju Veismaņa papīrus. Es sacīju:

— Šķiet, ka esmu atklājis, kāpēc viņš izdarīja pašnāvību.

— Kāpēc?

— Manuprāt, tev pašam jāizlasa šis darbs. Viņš to izskaidro labāk, nekā es to spētu izdarīt. Taču galvenais ir, lūk, kas. Es neticu, ka viņš bijis traks. Tā nebija pašnāvība — tā bija tikpat kā slepkavība.

Visu laiku tā runādams, es prātoju, vai tikai Reihs nenodomās, ka es esmu jucis, un pūlējos izskatīties cik iespējams mierīgs un nosvērts. Taču es atvieglots redzēju, ka viņam nekas tāds prātā nenāk. Reihs tikai pateica:

— Paklau, ja tev nav nekas pretī, mēs tomēr iedzersim. Man vajag vienu šļuku.

Tā nu mēs pasūtījām puspudeli franču sarkanvīna «Nuits St. Georges», un es palīdzēju viņam to izdzert. Cik īsi vien varēju, izklāstīju Reiham Veismaņa teorijas par apziņas parazītiem. Es sāku ar to, ka atgādināju viņam savu piedzīvojumu uz Karatepes sienas un mūsu diskusiju. Es vēl nebiju beidzis runāt, kad mana cieņa un simpātijas pret Reihu jau bija pieaugušas divkārt. Viņam neviens nebūtu pārmetis, ja viņš man piekristu un, ticis prom no manām acīm, aizsūtītu pēc trakokrekla. Un īsais vēstījums, ko sniedzu Reiham, noteikti izklausījās visai neprātīgs. Taču viņš saprata, ka Veismaņa apcerējumos esmu izlasījis kaut ko tādu, kas mani pārliecinājis, un nu gribēja pārliecināties pats.

Kad pēc vakariņām atkal kāpām augšā, atceros, mani bija pārņēmusi nerealitātes izjūta. Ja man bija taisnība, tad nupat notikusī saruna bija viena no svarīgākajām cilvēces vēsturē. Tomēr — te nu mēs bijām, divi parasti cilvēki, kuri pūlas nokļūt atpakaļ manas istabas noslēgtībā un kuriem uzmācas tukli pārtikuša izskata vīrieši, kas grib iepazīstināt mūs ar savām sievām. Tas viss šķita pārlieku normāli un ikdienišķi. Es noskatījos uz Volfganga Reiha milzīgo stāvu, kas viegliem soļiem kāpa augšā pa trepēm, un gudroju, vai viņš patiesi tic zinātniski fantastiskajam stāstam, ko biju viņam izklāstījis. Es zināju, ka mans saprāts lielā mērā atkarīgs no tā, vai Reihs man noticēs.

Manā istabā mēs dzērām apelsīnu sulu. Reihs tagad aptvēra, kāpēc es gribēju paturēt pilnīgi skaidru galvu. Viņš nesmēķēja. Es pasniedzu Reiham mapi ar «Pārdomām par vēsturi» un parādīju fragmentu, kas iepriekš citēts. Es to pārlasīju, sēdēdams viņam blakus. Kad Reihs bija beidzis lasīt, viņš piecēlās un staigāja šurpu — turpu pa istabu, neteikdams ne vārda. Pēdīgi es noprasīju:

— Vai tu apjēdz, ka, izstāstīdams to tev, esmu pakļāvis tavu dzīvību briesmām, ja vien tas nav tikai traks sapnis?

Viņš atteica:

— Tas mani neuztrauc. Mana dzīvība arī agrāk bijusi apdraudēta. Taču es gribētu zināt, kādā mērā briesmas ir patiešām reālas. Man nav tavas pieredzes ar šiem prāta vampīriem, tāpēc es par to nevaru spriest.

— Man arī nav. Es zinu tikpat maz, cik tu. Pārējie Veismaņa sējumi ir pilni ar minējumiem par vampīriem,

taču tur nav nekā noteikta. Mums jāsāk gandrīz no paša sākuma.

Viņš dažus mirkļus vērīgi lūkojās manī, tad pavaicāja:

— Tu tiešām tam tici, vai ne?

Es atbildēju:

— Vēlos, kaut varētu neticēt.

Tā bija gluži neiedomājama situācija; mēs runājām kā divas darbojošās personas no Raidera Hegarda romāna, tomēr šoreiz tā bija realitāte. Mēs tāpat vien nopļāpājām kādu pusstundu, tad viņš ieteicās:

— Tomēr ir viens darbs, kas mums nekavējoties jāpaveic. Mums abiem tas viss jāieraksta magnetofona lentē un šovakar jānogulda bankā. Ja naktī ar mums kaut kas atgadītos, tas noderētu kā brīdinājums. Divatā mums ir lielākas izredzes, ka ļaudis mūs nenoturēs par jukušiem.

Reiham bija taisnība. Mēs sadabūjām magnetofonu un īstenojām viņa ierosinājumu — skaļi lasījām izvilkumus no Veismaņa piezīmēm. Reihs teica pēdējo vārdu. Viņš sacīja, ka vēl neesot pārliecināts, vai tas viss ir ārprāts vai nav. Bet tas izklausījās pietiekoši ticami, lai attaisnotu šo piesardzības pasākumu. Mēs vēl arvien nezinājām, kā Veismanis nomiris, un mums bija viņa dienasgrāmata ar pierakstiem, kas izdarīti vienu dienu pirms pašnāvības, un šīs piezīmes šķita pilnīgi saprātīgas.

Kad magnetofona ieraksts bija pabeigts, mēs ielikām lenti plastmasas kārbā un cieši aiztaisījām, un nokāpām lejā atstāt kārbu kompānijas bankas seifā. Tad es piezvanīju direktoram uz mājām, pateicu viņam, ka esam ievietojuši bankas seifā magnetofona lenti ar dažām svarīgām atziņām, un lūdzu paglabāt lenti seifā, līdz to ievajadzēsies. Sai ziņā mēs ne ar kādām grūtībām nesadū- rāmies; direktors domāja, ka tā ir kāda svarīga informācija par izrakumiem, un apsolīja, ka personīgi raudzīsies, lai viss būtu kārtībā.

65

Es teicu, ka tagad, pēc manām domām, mums vajadzīgs naktsmiers, un paskaidroju, ka pār pilnīgi skaidru prātu apziņas parazītiem ir mazāka vara. Mēs norunājām, ka abi visu nakti atstāsim ieslēgtu teleek- rāna līniju — gadījumam, ja vienam no mums būtu vajadzīga palīdzība. Tad mēs šķīrāmies. Es nevilcinoties ieņēmu stipru nomierinošu līdzekli, kaut arī pulkstenis bija tikai desmit, un gāju gulēt. Nolicis galvu uz spilvena, es piespiedu sevi gulēt un nedomāt un tūlīt aizmigu.

3 1046

Domas šķita secīgas un disciplinētas; aizkavēt nevajadzīgu prātošanu man nesagādāja nekādas grūtības.

Nākamajā rītā deviņos Reihs mani pamodināja un izskatījās atvieglots, pārliecinājies, ka ar mani viss kārtībā. Pēc desmit minūtēm viņš atnāca uz brokastīm.

Tieši tagad, sēdēdami saules pielietā telpā un dzerdami atdzesētu apelsīnu sulu, mēs beidzot tā īsti pievērsāmies apziņas parazītiem. Mēs jutāmies modri un spirgti un visu sarunu ierakstījām magnetofona lentē. Vispirmām kārtām mēs pārrunājām problēmu, cik lielā mērā varam paturēt savu atklājumu noslēpumā no viņiem. Par to mēs netikām nekādā skaidrībā. Tomēr Veismanis pēc izdarītā atklājuma bija nodzīvojis vēl sešus mēnešus, un tas norādīja, ka briesmas nedraud tūlīt. Vēl vairāk — parazīti zināja, ka Veismanis tos atklājis, tie pat kavējuši viņa mēģinājumus nodoties šim jautājumam. Tātad Veismanis jau no sākuma bijis aizdomās turams cilvēks. Taču iepriekšējā dienā, lasīdams «Pārdomas par vēsturi», es nekādu svešu klātbūtni nemanīju, un, kad biju apvaldījis sākotnējo uztraukumu un bailes, es jutos neparasti vesels — kā garīgi, tā fiziski. Es biju gatavs mest izaicinājumu. (Mana vecmāmiņa reiz man stāstīja, ka pēdējā pasaules kara pirmajās dienās ikviens šķita laimīgāks un dzīvespriecīgāks nekā jebkad, un nu es to pilnīgi sapratu.)

Tātad bija iespējams — viņi vēl neaptver, ka Veismaņa noslēpums ticis zināms. Tas nebija necik pārsteidzoši. Mēs nezinājām viņu skaitu, pat to, vai uz viņiem vispār var attiecināt skaitļa jēdzienu, bet, ja viņiem jākontrolē pieci miljardi cilvēku — visas pasaules iedzīvotāji —, tad briesmas nebija pārāk lielas. Pieņemsim, sacīja Reihs, ka Junga teorija ir pareiza un ka cilvēcei ir viens liels «prāts», plašs zemapziņas okeāns. Mēs pieņemsim arī, ka šie parazīti ir radījumi, kuri apdzīvo šī okeāna dzīles un vairās pienākt pārāk tuvu virspusei, jo baidās tikt atklāti. Sādā gadījumā viņi var gadiem neapjaust, ko mēs zinām, ja vien mēs sevi nenodosim kā Veismanis, saceldams viņos trauksmi.

Te nu radās sarežģījumi. Iepriekšējā vakarā mums abiem likās, ka vislabākais veids, kā vairāk uzzināt par parazītiem, ir eksperimentēt ar narkotiskām vielām, kas mums ļautu pētīt savu prātu. Tagad mēs aptvērām, ka tas būtu bīstami. Tādā gadījumā — vai vispār ir kāds ceļš, kā mēs varētu izzināt apziņu, nelietojot narkotiskās vielas?

Mums par laimi, šo problēmu Veismanis bija gari un plaši aprakstījis. To mēs atklājām dienas gaitā, lappusi pēc lappuses izskatot «Pārdomas par vēsturi». Mums vajadzīgā metode bija Huserla fenomenoloģija. Huserlu interesēja, kā attēlot uz kartes «apziņas struktūru» (vai «ģeogrāfiju», pēc mūsu traktējuma) tikai ar «tīro apziņu». Apdomājuši šo jautājumu, mēs sapratām, ka to ir diktējis veselais saprāts. Ja cilvēks gatavojas iezīmēt kartē nezināmu kontinentu, teiksim, Venēras džungļus, viņam nav jāšķiež laiks, gurdi velkoties starp kokiem. Viņš galvenokārt paļaujas uz mēraparātiem un helikopteru. Vissvarīgākais ir kļūt par lietpratēju, pazīt visu, kas atrodas apakšā,— prast pēc krāsas atšķirt purvāju un tā tālāk. Kas attiecas uz cilvēka apziņas ģeogrāfiju, galvenais uzdevums ir nevis gremdēties zemapziņas sfērās, bet gan iemācīties ietērpt vārdos to, kas mums jau zināms. Ja man ir karte, es varu aiziet no Parīzes līdz Kalkutai; bez kartes es varu nokļūt Odesā. Ja mums būtu līdzīga cilvēka apziņas «karte», mēs varētu izpētīt visu teritoriju, kas plešas starp nāvi un mistiskiem redzējumiem, starp katatoniju* un ģenialitāti.

«

67

Pateikšu to citos vārdos. Cilvēka prāts ir kā lielas elektroniskas smadzenes, kas spējīgas uz visneparastākajiem varoņdarbiem. Un tomēr nelaimīgā kārtā cilvēks nezina, kā tās izmantot. Ik rītu pēc pamošanās cilvēks dodas pie šo milzu smadzeņu vadības pults un ņemas griezt rokturus un spiest pogas. Un tomēr — kāda bezjēdzība: kaut arī cilvēka rīcībā ir lieliska mašīna, viņš tik vien zina kā likt tai veikt pašus vienkāršākos uzdevumus, nodarboties ar gluži ikdienišķām problēmām. Taisnība, ir tādi cilvēki, kurus mēs saucam par ģēnijiem, kuri var uzdot smadzenēm veikt daudz saistošākus darbus: rakstīt simfonijas un dzejoļus, atklāt matemātikas likumus. Un vēl ir daži cilvēki, varbūt visnozīmīgākie no visiem: cilvēki, kuri izmanto šo mašīnu, lai izpētītu tās iespējas. Viņi lieto šo mašīnu, lai uzzinātu, ko viņi ar to var paveikt. Viņi zina, ka tā spēj radīt «Jupitera simfoniju»*, «Faustu», «Tīrā prāta kritiku»* un iedziļināties daudzdi- mensiju ģeometrijā. Tomēr šie sasniegumi ir" zināmā mērā nejauši vai vismaz instinktīvi. Daudziem lieliem atklājumiem zinātnieki uzdūrušies gluži neviļus; bet, kad atklājumi izdarīti, zinātnieka pirmais uzdevums ir izdibināt likumus, kas pār tiem valda. Un šīs elektroniskās smadzenes ir lielākais no visiem noslēpumiem, jo, izzinā

jis to, cilvēks pārvērtīsies dievā. Vai var izmantot prātu vēl labākam mērķim kā apziņas likumību izpētīšana? Un ar to nodarbojas fenomenoloģija, varbūt vissvarīgākais jēdziens cilvēces vārdu krājumā.

Jau uzdevuma apjoms vien mums iedvesa bailes. Tomēr tas mūs nenomāca. Nevienu zinātnieku nevar nomākt nebeidzama atklājumu perspektīva. Atkal un atkal — dažos nākamajos mēnešos es to sacīšu tūkstoš reižu — mēs atkārtojām to pašu: mēs sapratām, kāpēc vampīriem nepieciešama slepenība. Tāpēc, ka viss bija atkarīgs no tā, vai cilvēce uzņems gara slimību kā pašu par sevi saprotamu, dabisku stāvokli. Ja cilvēce to sāk apšaubīt, cīnīties pret to, nekas tai nevar stāties ceļā.

Atceros, ka priekšpusdienā nokāpām lejā uz bufeti iedzert tēju. (Mēs nospriedām, ka kafiju var vērtēt kā narkotisku vielu un no tās jāatturas.) Kad šķērsojām kompānijas galveno laukumu, tad aptvērām, ka uzlūkojam visus šos apkārtējos ļaudis ar tādu kā dievišķu žēlumu. Viņi visi bija tik aizņemti ar savām sīkajām rūpītēm, visi aizņemti ar savām personīgajām mazajām gaisa pilīm, kurpretī mēs beidzot bijām saķērušies tuvcīņā ar realitāti — vienīgo īsto realitāti, apziņas evolūciju.

Zināmā mērā sekas bija manāmas uzreiz. Es sāku zaudēt lieko svaru, un mana veselība kļuva nevainojama. Es arvien gulēju ciešā, dziļā miegā un pamodies jutos mierīgs un pilnīgi vesels. Garīgie procesi ieguva apbrīnojamu precizitāti. Es domāju mierīgi, lēni, gandrīz pedantiski. Mēs abi sapratām, cik tas svarīgi. Veismanis bija salīdzinājis parazītus ar haizivīm. Patiesi, peldētājs visātrāk var pievērst haizivs uzmanību šļakstinādamies un klaigādams. Mums nenāca ne prātā atkārtot šo kļūdu.

Mēs abi atgriezāmies izrakumu vietā, bet drīz vien atradām ieganstus, lai tur uzkavētos iespējami īsu laiku. Tas nebija grūti, jo turpmākais darbs bija galvenokārt inženieru, nevis arheologu kompetencē. Reihs bija nolēmis pārvietot savu iekārtu uz Austrāliju, lai pētītu vietu, ko Lavkrāfts aprakstījis darbā «Ēna ārpus laika», jo mūsu tagadējie atradumi apstiprināja, ka Lavkrāfts bijis tikpat kā gaišreģis, un bija vērts izpētīt viņa hipotēzi. Bija augusts, un mēs nolēmām vienkārši paņemt atvaļinājumu, aizbildinoties ar karsto laiku.

Mēs abi katru dienu meklējām zīmes, kas liecinātu par parazītu klātbūtni. Darbs šķīrās, abi jutāmies fiziski un

garīgi spirgti un visu laiku lūkojāmies, vai nepamanīsim kādu garīgu «iejaukšanos», ko aprakstījis Karels. Nekādas iejaukšanās nebija, un tas mūs mulsināja. Kad oktobra sākumā atkal iebraucu Londonā, es nejauši atklāju, kāpēc tas tā. Vajadzēja atjaunot Persistrītas dzīvokļa nomas līgumu, un es nevarēju vien izlemt, vai maz vērts to darīt. Tālab ar rīta raķeti devos uz Londonu un vienpadsmitos jau biju savā dzīvoklī. Un brīdī, kad gāju iekšā, es apjautu, ka viņi mani novēro. Mēnešiem ilgā gaidīšana bija padarījusi mani jutīgu. Senāk es būtu ignorējis šo pēkšņo nomāktību, neskaidru briesmu apjautu, es būtu nospriedis, ka vainīgi gremošanas traucējumi. Kopš tā laika es biju daudz ko iemācījies. Es, piemēram, uzzināju, ka tad, kad cilvēkus pārņem «nepamatota baiļu sajūta», par kuru teic, ka «nez kāpēc krata drebuļi», tas parasti ir trauksmes signāls: kāds parazīts pārāk tuvu pienācis apziņas līmenim, un drebuļi rodas no tā, ka cilvēks apzinās svešinieka klātbūtni.

Savā istabā es tūlīt apjautu, ka apziņas parazīti novēro mani. Var izklausīties paradoksāli, ja teikšu, ka viņi atradās manā istabā, jo esmu jau sacījis, ka viņi bija manī. Neskaidrība rodas valodas nepilnības dēļ. Vait- heda* izpratnē universāls prāts zināmā mērā sakrīt ar universālo laiku un telpu. Prāta mājvieta nav cilvēka ķermenis. Mūsu individualitāte ir kā viesulis apziņas jūrā, visas cilvēces kopējās personības atspulgs. Tātad, kad es ienācu savā istabā, parazīti uzreiz bija manī un mani jau gaidīja. Viņiem istabā vajadzēja sargāt dokumentus.

Treniņu nedēļas nebija pavadītas velti. Es apzināti nepretojos viņu novērošanai — kā koks lokās vējā vai kā slims cilvēks pakļaujas slimībai. Atkal mani pārņēma sajūta, ka mani novēro drīzāk astoņkāji — klusi, briesmīgi radījumi —, nevis haizivis. Es ķēros pie sava darāmā, izlikdamies, ka nemanu viņus. Es pat ielūkojos kartotēku skapjos, un apziņas augšējo līmeņu reakcija, kā parasti, bija vienaldzīga. Tieši tad es skaidri apzinājos, ka esmu attīstījis jaunas prāta spējas. Es biju pavisam nošķirts no tās cilvēciskās būtnes, ko pirms diviem mēnešiem būtu saucis par Gilbertu Ostinu, tikpat nošķirts kā aktieris no lelles. Taču, kamēr parazīti novēroja mani, es saplūdu ar savu veco «es» un, ja tā varētu teikt, kļuvu par sava vecā «es» viesi. Es nebaidījos, ka varētu sevi nodot, jo pratu nezaudēt pašsavaldīšanos. Es biju

pārslēdzies uz veco Gilbertu Ostinu, lai apjautātos par misis Veismanes veselību, un pēdīgi piezvanīju mantu uzglabāšanas firmai, lai tā aizvāc mēbeles (tās piederēja man) un kartotēkas skapjus uz noliktavu. To izdarījis, es nokāpu lejā un parunāju ar mājas īpašnieku, tad dienas atlikušo daļu aizvadīju Britu muzejā, tērzēdams ar Hermani Bellu, Arheoloģijas nodaļas vadītāju. Visu laiku es apzinājos, ka mani novēro parazīti, kaut arī tagad jau no lielāka attāluma. Kopš biju uzdevis firmai aizvest kartotēkas skapjus, viņu interese acīmredzot bija atslābusi.

Gandrīz četrdesmit astoņas stundas es piespiedu sevi domāt tikai par Karatepes izrakumiem. Tas nebija tik grūti, kā izklausās (daudzi sagatavotāki lasītāji to zinās). Vajadzēja tikai iejusties lomā kā aktierim, kas strādā pēc Staņislavska sistēmas, vai arī dalīties Bella satraukumā par izrakumiem un tamlīdzīgi. Es staigāju pa Londonu un tikos ar draugiem, es pielaidos, ka mani aizvilina uz «mazām viesībām» un apbrīno kā dienas varoni. (Izrādījās, ka tās ir grandiozas svinības: namamāte saaicināja kādus simt ciemiņus, tiklīdz biju apsolījis, ka ieradīšos.) Es tīši ļāvu prātam darboties pa vecam, tas ir, slikti. Es ieslīgu pārmērīgā uzbudinājumā un tad nomāktībā. Mājup lidodams, es vēl atļāvos nobrīnīties, vai tikai šis vakars nav bijis veltīga laika šķiešana, un apņēmos nekad vairs nenonākt tik tālu, ka mani padara par slavenību. Kad helikopters nosēdās Dijarbakirā, man šķita, ka debesis atkal noskaidrojušās, tomēr turpmākās četrdesmit astoņas stundas es vēl arvien noslēpu savas domas — gadījumā, ja Reihs būtu laimīgi atgriezies izrakumu vietā, lai man nebūtu vilinājuma atslābināties. Kad viņš atbrauca, es viņam visu izstāstīju. Es teicu, ka, manuprāt, kartotēkas skapju aizvākšana uzglabāšanai būs samazinājusi parazītu interesi par mani līdz nullei. Tomēr ne vienam, ne otram no mums nebija nodoma paļauties pārliekai pašapzinībai.

Sis gadījums uzvedināja mūs formulēt vēl vienu teoriju par parazītiem. Skaidrs, ka viņi nenovēro katru cilvēku visu laiku. Tad kāpēc cilvēki vienkārši «neatvese- ļojas» kā mēs abi, kad parazītu nav tuvumā?

Sāds jautājums mūs nodarbināja divdesmit četras stundas. Tieši Reihs izdomāja atbildi. Viņam gadījās sarunāties ar kompānijas prezidenta Evereta Reubkes sievu; viņas vīrs bija nesen aizlidojis uz Mēnesi divas nedēļas baudīt pilnīgu mieru. Viņa atzinās, ka vīram

neesot kārtībā nervi. «Bet kāpēc?» Reihs vaicājis. «Darījumi kompānijā taču veicas lieliski, vai ne?» — «Ai, jā,» viņa atbildējusi. «Bet, ja cilvēks ir tik liela koncerna prezidents, viņš pierod pie raizēšanās un reizēm nevar rimties.»

Tad lūk, kā! Ieradums! Cik skaidri, cik acīm redzami, ja padomā! Psihologi mums gadiem ilgi dzinuši galvā, ka cilvēks ir savdabīga mašīna. Lords Lesters* salīdzināja cilvēkus ar tēvutēvu pulksteņiem, ko darbinājušas atsperes. Viens vienīgs traumējošs pārdzīvojums bērnībā var izraisīt ilggadēju neirozi. Daži priecīgi atgadījumi agrā bērnībā var padarīt cilvēku par optimistu uz visu mūžu. Organisms iznīcinās slimības ierosinātājus nedēļas laikā, bet apziņa slimīguma vai baiļu mikrobus glabās visu mūžu. Kāpēc? Tāpēc, ka apziņa tiecas būt inerta, kamēr vien turas dzīvība. Tā darbojas pēc ieraduma, un šos ieradumus, it sevišķi negatīvos, lauzt ir ārkārtīgi grūti.

Citiem vārdiem sakot, ja apziņas parazīti noveduši cilvēku «līdz kondīcijai», tad viņš ir kā uzvilkts pulkstenis; viņš jāpārbauda tikai apmēram reizi gadā. Turklāt Veismanis atklāja, ka cilvēki «noved» cits citu un aiztaupa darbu parazītiem. Vecāku attieksme pret dzīvi tiek nodota tālāk bērniem. Viens drūms un pesimistisks rakstnieks ar spilgtu stilu ietekmē veselu rakstnieku paaudzi, kura savukārt ietekmē gandrīz katru izglītotu cilvēku valstī.

Jo vairāk mēs uzzinājām par parazītiem, jo labāk sapratām, cik tas viss drausmīgi vienkārši, un jo vairāk šķita, ka, uzduroties viņu noslēpumam, mums ir neiedomājami veicies. Bija jāpaiet ļoti ilgam periodam, līdz mēs apjēdzām, ka «veiksme» ir tikpat neadekvāts un neskaidrs vārds kā vairums lietvārdu, kas apzīmē abstraktus jēdzienus mūsu valodā, un runa ir pavisam par kaut ko citu.

Dabiski, ka mums pagāja daudz laika, pārrunājot, kam vēl varētu uzticēt savu noslēpumu. Tā bija nopietna problēma. Mēs bijām labi iesākuši, taču viens nepareizs solis varēja visu pazudināt. Vispirmām kārtām mums bija jāpārliecinās, ka izvēlamies cilvēkus, kuru intelekts ir gatavs uzņemt to, kas mums sakāms. Mūs vairs īpaši neuztrauca, vai mūs noturēs par vājprātīgajiem, tagad galvenais bija gādāt, lai pavirši izraudzīts «sabiedrotais» neizbojā iecerēto pasākumu.

Mēs lasījām daudz psiholoģisku un filozofisku sacerējumu, lai uzzinātu, vai ir citi cilvēki, kuri jau domā pareizajā virzienā. Mēs atradām dažus, taču joprojām bijām piesardzīgi. Laimīgā kārtā mēs ar Reihu ātri apguvām fenomenoloģijas metodi; tā kā ne viens, ne otrs nebijām filozofi un mums nebija aizspriedumu, no kuriem jāatbrīvojas, tad Huserla sēkla krita auglīgā augsnē. Bet šī bija kauja, mums vajadzēja izstrādāt paņēmienus, kā iemācīt cilvēkiem šādu domāšanas veidu. Paļauties uz cilvēku parastajām gara spējām bija par maz. Visīsākajā laikā vajadzēja iemācīt viņiem, kā aizstāvēties pret apziņas parazītiem.

Paskaidrošu, kādēļ. Ja cilvēks apguvis māku pareizi lietot prātu, pārējais dodas rokās viegli. Jālauž ieradums, kas cilvēkiem izveidojies miljons gadu laikā: ieradums veltīt visu uzmanību apkārtējai pasaulei un uzskatīt, ka iztēle ir līdzeklis, kā aizbēgt no realitātes, nevis atzīt, ka iztēle sniedz iespēju doties ekskursijā pa apziņas lielajām, neizzinātajām zemēm. Jāiemācās kontrolēt prāta darbību. Jākontrolē ne tikai «prāts» šī vārda parastajā nozīmē, bet arī sajūtas un uztvere. Es konstatēju, ka pats grūtākais ir apjaust: «sajūta» ir tikai vēl viena uztveres forma. Mēs tiecamies tās nodalīt atsevišķi. Es paskatos uz cilvēku — un es viņu «redzu»; tā ir realitāte. Bet paskatās bērns un saka: «Ai, kāds briesmīgs cilvēks!» Bērns kaut ko jūt, un mēs sakām, ka tas ir «subjektīvi». Mēs neapzināmies, cik muļķīgas ir šīs klasifikācijas un cik ļoti tās traucē mūsu domāšanu. Zināmā mērā bērna izjūta ir arī uztvere. Bet daudz svarīgāk ir saprast, ka mūsu «redzēšana» ir arī izjūta.

Iedomājieties uz brīdi, kas notiek, ja jūs mēģināt noregulēt binokli. Jūs pagriežat mazo ritentiņu — un viss top miglains. Pēkšņi vēl viens pagrieziens — un attēls kļūst skaidrs un ass. Tagad iedomājieties, kas notiek, ja kāds jums pasaka: «Vecais tāds un tāds pagājušonakt nomira.» Parasti jūsu prāts ir tā nodarbināts ar visu citu, ka jūs vispār neko neizjūtat — vai drīzāk jūsu izjūtas ir neskaidras, izplūdušas, it kā binoklis nebūtu nostādīts fokusā. Varbūt pēc kādām nedēļām, kad jūs klusi sēžat savā istabā un lasāt, kaut kas jums atgādina par veco tādu un tādu, kurš nomiris, un jūs ne no šā, ne no tā uz brīdi izjūtat dziļas bēdas. Emocijas parādījušās fokusā. Kas gan vēl vajadzīgs, lai pārliecinātos, ka sajūtas un uztvere būtībā ir viens un tas pats?

Sis darbs ir par vēsturi, nevis par filozofiju, tāpēc nedomāju iztirzāt fenomenoloģiju sīkumos. (Esmu to darījis citās grāmatās, un es ieteiktu arī lorda Lestera grāmatas, kurās lieliski izklāstīts šis temats.) Taču nedaudz filozofijas nepieciešams, lai izprastu likumsakarības cīņā pret apziņas parazītiem. Jo, apdomājuši šo jautājumu, mēs sapratām, ka galvenais parazītu ierocis bija tāda kā «domu traucēšanas ierīce», ko varētu salīdzināt ar radio traucējumiem. Cilvēka prāts nemitīgi «pēta» Visumu. Cilvēka «es» apzinātā dzīve ir percepcija. Tieši tāpat astronoms pēta debesis, meklēdams jaunas planētas. Viņš tās atklāj, salīdzinot vecas zvaigžņu fotogrāfijas ar jaunām. Ja zvaigzne pavirzījusies, tad tā ir nevis zvaigzne, bet planēta. Un mūsu prāti un jūtas arī ir pastāvīgi nodarbināti šajā Visuma pētīšanas procesā, meklējot «nozīmes». «Nozīmi» mēs rodam, kad salīdzinām divas pieredzes un piepeši apjēdzam kaut ko par abām. Ārkārtīgi vienkāršs piemērs — maza bērna pirmais priekšstats par uguni būs tāds, ka uguns ir apburoša: silta, spoža, interesanta. Ja viņš mēģina iebāzt pirkstu ugunī, tad uzzina kaut ko jaunu — ka uguns dedzina. Bet tāpēc vien bērns nenospriež, ka uguns ir tikai nepatīkama, — ja vien viņš nav ārkārtīgi bikls un nervozs. Viņš uzliek šīs pieredzes vienu uz otras kā divas zvaigžņu kartes un iegaumē, ka viena uguns īpašība skaidri jānodala no pārējām. So procesu sauc par mācīšanos.

Tagad iedomāsimies, ka apziņas parazīti tīši «aizmiglo» jūtas, kad mēs cenšamies salīdzināt divas pieredzes. Viņi it kā apmaina astronoma brilles pret brillēm ar apkvēpinātiem stikliem. Astronoms cieši skatās uz abām zvaigžņu kartēm, taču neko daudz tur nevar saprast. Šādos gadījumos mēs no pieredzes neko negūstām. Un, ja mēs esam novārguši vai nervozi, tad iemācāmies kaut ko pilnīgi aplamu — piemēram, ka uguns ir «slikta», jo tā dedzina.

Es atvainojos par šo ievadu, kuram nav nekāda sakara ar filozofiju, taču tas ir visai būtisks. Parazītu mērķis bija mazināt cilvēku maksimālās iespējas, un viņi to paveica, «traucējot» cilvēku sajūtas, padarot tās neskaidras, tāpēc mēs nevarējām neko no tām mācīties un staigājām kā pa miglu. Veismaņa «Pārdomas par vēsturi» bija mēģinājums izpētīt pēdējo divu gadsimtu vēsturi un atklāt, kā tieši parazīti vadījuši uzbrukumu cilvēcei. Un to viņš gandrīz uzreiz saprata. Minēsim

deviņpadsmitā gadsimta dzejniekus romantiķus — piemēram, Vērdsvertu, Baironu, Selliju,* Gēti. Viņi bija pavisam atšķirīgi no iepriekšējā gadsimta dzejniekiem — Draidena, Poupa* un pārējiem. Viņu prāti darbojās kā spēcīgi binokļi, kas vērsti uz cilvēku esamības izpēti. Kad Vērdsverts agrā rītā no Vestminsteras tilta nolūkojās uz' Temzu,* viņa prāts piepeši iedunējās kā dinamomašīna un pārklāja daudzas pieredzes citu citai. Uz brīdi viņš ieraudzīja cilvēka dzīvi no augšas — kā ērglis, nevis kā parasts zemes tārps. Un, kad vien cilvēks šādi aplūko dzīvi — vai viņš būtu dzejnieks, zinātnieks vai valstsvīrs —, viņš apzinās savu milzīgo spēku un drosmi, acumirklī apjauš to, kas ir dzīve un cilvēces evolūcija.

Tieši šajā vēstures punktā, tikko cilvēka prāts savā attīstībā bija izdarījis šo milzīgo lēcienu uz priekšu — jo attīstība vienmēr notiek lēcieniem, kā elektrons pārlec no vienas orbītas citā,— apziņas parazīti deva spēcīgu triecienu. Viņu kampaņa bija viltīga un tālredzīga. Viņi darbojās, veikli manipulējot ar mūsu planētas vadošajiem prātiem. Tolstojam šī patiesība pazibēja «Karā un mierā», kad viņš paziņoja, ka atsevišķiem cilvēkiem vēsturē maza nozīme, ka vēsture virzās mehāniski. Visi Napoleona karagājienu galveno lomu tēlotāji tiešām kustējās mehāniski — viņi bija tikai šaha figūras apziņas parazītu rokās. Zinātniekus mudināja uz dogmatismu un materiālismu. Kādā veidā? Iedvešot viņiem psiholoģiskas nedrošības sajūtu, kas lika alkaini pieķerties zinātnei kā «tīri objektīvām» zināšanām; gluži tāpat parazīti bija centušies novirzīt Veismaņa prātu uz matemātikas problēmām un šahu. Arī māksliniekus un rakstniekus grāva ar viltu. Varbūt parazīti ar šausmām uzlūkoja tādus milžus kā Bēthovens, Gēte, Sellijs, jo saprata, ka vairāki duči šādu personību droši aizvadīs cilvēci līdz nākamajam attīstības posmam. Tāpēc Sūmanis un Helderlīns* sajuka prātā, Hofmanis* nodevās dzeršanai, Kolridžs un de Kvinsijs*— narkotikām. Ģēnijus iznīcināja nežēlīgi — kā mušas. Nav brīnums, ka deviņpadsmitā gadsimta lielie mākslinieki juta: pasaule ir sazvērējusies pret viņiem. Nav brīnums, ka Nīčes drosmīgos pūliņus aicināt uz optimismu tik ātri pieveica — ar ārprātu kā zibens spērienu. Es tagad neiztirzāšu sīkumos šo jautājumu — lorda Lestera grāmatas to pārliecinoši pierāda ar dokumentiem.

Tatad, ka jau teicu, brīdī, kad mēs atzinām apziņas parazītu esamību, mēs izbēgām no viņu viltīgi izliktā slazda. Jo tas nebija nekas cits kā vēstures slazds. Vēsturē bija viņu galvenais ierocis. Viņi «veidoja» vēsturi. Un divos^ gadsimtos cilvēces vēsture pārvērtās līdzība par cilvēcisko būtņu vājumu, dabas vienaldzību, cilvēka bezpalīdzību Nepieciešamības priekšā. Kopš tā brīža^ kad mes uzzinājām, ka vēsture tiek «veidota», mēs tai pārstājām ticēt. Mēs atcerējāmies Mocartu un Bēthovenu, Geti un Selliju un nodomājām: jā, lieli vīri būtu graša vērti, ja nebūtu parazītu. Mēs pārliecinājāmies, ka runas par cilvēka vājumu ir muļķības. Cilvēkiem ir milzīgs spēks, ja vien to ik nakti neizsūc šie dvēseles asinssūcēji sikspārņi.

Sādi secinājumi mūs uzlādēja ar milzīgu optimismu. Un sākotnēji optimismu vēl palielināja informācijas trūkums par parazītiem. Tā kā mēs zinājām, ka viņi piešķir tik lielu nozīmi slepenībai, tam, ka cilvēce nenojauš par viņu esamību, mēs pārsteidzīgi nospriedām — un par to mums nācās dārgi samaksāt —, ka viņiem nav reālu iespēju nodarīt ļaunu. Mūs nodarbināja Karela pašnāvības mīkla, bet viņa atraitne bija man izklāstījusi ticamu teoriju. Karels lika tējā saharīnu. Pudelīte ar cianīda tabletēm izskatījās tieši tāda pati kā saharīna pudelīte. Varbūt viņš cītīgi strādājis un aiz izklaidības iemetis tējā nevis saharīnu, bet cianīdu? Cianīdam, protams, ir specifiska smarža. Bet ja nu parazītiem bija, ja tā varētu sacīt, kāda ožas slāpēšanas, «traucēšanas» metode? Varbūt Karels, nekā ļauna nenojauzdams, sēdēja pie rakstāmgalda, koncentrējies darbam, iespējams, pat pārguris. Viņš automātiski sniedzas pēc saharīna — un viens no parazītiem viegli novirza viņa roku dažas collas pa kreisi…

Mēs ar Reihu bijām gatavi pieņemt šo teoriju — ta. izskaidroja cianīda atrašanos tējā. Tā labi saskanēja arī ar mūsu viedokli, ka parazīti principā nav bīstamaki par jebkuru citu parazītu — kokurbeja kāpuru vai indīgo sumahu: ja par viņiem zina un veic pretpasakumus, tad viss būs kārtībā. Mēs iestāstījām sev, ka nebūsim tik viegli ievainojami kā Karels Veismanis. Nebija daudz veidu, kā parazīti varētu mūs apmuļķot, ka bija apmuļķojuši Karelu. Viņi varēja pavedinat mus uz kļūdīšanos, piemēram, vadot automašīnu. Vadīšana liela merā atkarīga no intuīcijas, un to ir viegli iespaidot, ja braucat ar

deviņdesmit jūdžu ātrumu stundā un visu uzmanību pievēršat ceļam. Un mēs norunājām nekad, nekādos apstākļos nebraukt ar automobili, nedz ļauties, lai mūs ved. (Šoferis būtu vēl vairāk neaizsargāts nekā mēs paši.) Ceļot ar helikopteru bija pavisam kas cits — automātiskā radara kontrole garantēja, ka avārija ir gandrīz neiespējama. Un kādudien, kad uzzinājām, ka nikns vietējais iedzīvotājs nogalinājis karavīru, mēs sapratām, ka mums jārēķinās arī ar šādu varbūtību. Tāpēc mēs abi nēsājām līdzi revolverus un uzskatījām, ka jāizvairās no drūzmas.

Tomēr šajos pirmajos mēnešos viss gāja tik labi, ka bija grūti nekļūt pārmēru optimistiskam. Divdesmit gadu vecumā, kad sera Čārlza Maiersa vadībā mācījos arheoloģiju, es izbaudīju tik spēcīgu sajūsmu, ka jutos tā, it kā tikai nupat būtu sācis dzīvot. Taču tas nebija nekas salīdzinājumā ar to spraigumu, ko tagad izjutu nepārtraukti. Kļuva skaidrs, ka parastas cilvēku esamības pamatos ir kāda kļūda — tikpat absurda kā mēģinājums liet ūdeni caurā vannā vai arī braukt ar mašīnu, kurai nospiesta rokas bremze. Ik minūti zūd kaut kas tāds, kam vajadzētu arvien pieņemties spēkā. Ja to saprot, neskaidrības izgaist. Cilvēkā kūsāt kūsā vitalitāte un pašsavaldīšanās. Atbrīvojušies no jūtu un noskaņu varas, mēs tās vadām tikpat viegli kā roku kustības. Izjūtas ir gandrīz neiespējami aprakstīt cilvēkam, kurš neko līdzīgu nav piedzīvojis. Cilvēki tik ļoti pierod, ka viņiem viss «atgadās». Viņi saaukstējas, viņi jūtas nomākti, viņi kaut ko iesāk un pamet, viņiem ir garlaicīgi. . Bet, tā kā es biju iedziļinājies savā apziņā, man šādas izjūtas vairs neradās, jo es tās apvaldīju.

Es joprojām atceros to seno dienu lielāko pārdzīvojumu. Kādu pēcpusdienu pulksten trijos es sēdēju kompānijas bibliotēkā, lasīju jaunu darbu lingvistiskajā psiholoģijā un apsvēru, vai raksta autoram varētu uzticēt mūsu noslēpumu. Dažas atsauces uz Heidegeru*, šīs skolas dibinātāju, mani satrauca, jo es piepeši skaidri saskatīju kļūdu, kas bija iezagusies viņa filozofijas pamatos, un aptvēru, ka, izlabojot šo kļūdu, pavērtos milzīgas jaunas iespējas. Es sāku stenografēt savas piezīmes. Tajā brīdī, nikni un spalgi sīkdams, man gar ausi aizlidoja moskīts; pēc mirkļa tas atkal lidoja garām. Pilnīgi nodevies Heidegeram, es palūkojos uz kukaini un vēlējos, kaut tas atrastu ceļu uz logu. Tā domādams, es skaidri sajutu, ka mans prāts nonāk sadursmē ar moskītu. Tas pēkšņi

mainīja kustības virzienu un sīkdams devās uz aizvērtā loga pusi. Taču es stingri turēju kukaini savā varā un aizvirzīju to pāri telpai līdz atvērtajam logam.

Biju tik pārsteigts, ka atgāžos krēslā un muļķīgi noraudzījos pakaļ moskītam. Diez vai es būtu bijis vairāk pārsteigts, ja pēkšņi būtu uzaudzējis spārnus un sācis lidot. Vai tas bija māns — pieņemt, ka mans prāts vadījis šo radījumu? Es atcerējos, ka tualetes istabu ir apsēdušas lapsenes un bites, jo dobē zem loga auga peonijas. Es aizgāju uz turieni. Tur neviena nebija, un pie matētā loga stikla dūca lapsene. Es atspiedos ar muguru pret durvīm un koncentrēju uzmanību uz kukaini. Nekas nenotika. Piedzīvoju vilšanos — man šķita, ka daru kaut ko nepareizi, ka laužos aizslēgtās durvīs. Tad es piespiedu sevi atcerēties Heidegeru, izbaudīju jūsmīgu iedvesmu un piepeši sajutu, ka prāts sāk darboties. Es biju nonācis saskarē ar lapseni tikpat reāli, it kā es to turētu rokā. Es to piespiedu lidot pāri telpai. Nē, «piespiest» nav īstais vārds. Jūs taču «nepiespiežat» savu plaukstu sakļauties un atvērties, jūs vienkārši to izdarāt. Tādā pašā kārtā es virzīju lapseni pāri tualetes istabai uz savu pusi, tad, brīdī, kad tā gandrīz sasniedza mani, liku tai pagriezties un doties atpakaļ uz logu, un izlidot ārā. Tas bija tik neticami; daudz netrūka — un es būtu izplūdis asarās vai arī iesmējies pilnā kaklā. Bet pats jocīgākais — es neizprotamā kārtā sajutu lapsenes nikno izbrīnu, ka tai bija jālido pret savu gribu.

Dūkdama ielidoja cita lapsene, bet varbūt arī tā pati. Es to atkal «satvēru». Šoreiz sapratu, ka esmu noguris. Mans prāts nebija pieradis pie šādām nodarbēm, un spēja saistīt uzmanību samazinājās. Piegājis pie loga, palūkojos ārā pa augšējo rūti. Peonijas ziedā liela kamene meklēja medu. Mans prāts to satvēra un lika tai iznākt no zieda. Kamene pretojās, un es jutu tās pretestību tik uzskatāmi kā cilvēks, kurš mēģina noturēt pavadā suni, ko izvedis pastaigāties. Es sasprindzināju gribasspēku — un kamene, nikni dūkdama, izlidoja no zieda. Pēkšņi sajutu nogurumu un palaidu to vaļā. Tomēr es nedarīju tā, kā biju radis rīkoties senajās, muļķīgajās dienās, — neļāvu mirkļa vājumam izraisīt depresiju. Es vienkārši atslābinājos, apzināti mierinādams sevi, un sāku domāt par kaut ko citu. Pēc desmit minūtēm lasītavā garīgo krampju sajūta bija izzudusi.

Nu prātoju, vai varēšu iedarboties uz nedzīvu matēriju. Pelnutraukā uz blakusgalda es ieraudzīju ar lūpu krāsu notrieptu cigaretes izsmēķi un mēģināju to pakustināt. Jā, izsmēķis pavirzījās pa pelnutrauku, bet tas man prasīja daudz lielākas pūles nekā likt kamenei mainīt lidojuma virzienu. Taču mani gaidīja vēl viens pārsteigums. Kad manas domas pievērsās cigaretei, es spēji sajutu spēcīgu dzimumtieksmi. Es novērsos no izsmēķa, tad atkal paskatījos un vēlreiz izjutu to pašu. Vēlāk es atklāju, ka izsmēķi atstājusi viena direktora sekretāre — tumšmataina sieviete pilnīgām lūpām, kura nēsāja ļoti stipras brilles raga ietvarā. Viņa bija apmēram trīsdesmit piecus gadus veca, neprecējusies, diezgan nervoza un bija ne īsti pievilcīga, ne īsti atbaidoša. Sākumā domāju, ka iekāre nāk no manis, ka tā bijusi normāla vīrieša reakcija uz seksuālo dzinuli — ar lūpu krāsu notrieptu cigareti. Bet nākamo reizi, kad viņa ienāca bibliotēkā un apsēdās netālu no manis, es neuzkrītoši sāku viņu vērot — un mani gandrīz nonāvēja dzīvnieciskas dzimumdziņas trieciens, ko viņa raidīja. Īstenībā viņa nedomāja par seksu — viņa ēdās cauri statistikas sējumam —, nedz izjuta iekāri pēc kāda noteikta cilvēka. Acīmredzot viņa dzīvoja šajā dzimumtieksmes augstsprieguma strāvā un uzskatīja, ka tas ir pilnīgi normāli.

Es uzzināju vēl kaut ko. Kad atkal iedziļinājos savās piezīmēs, viņa uzmeta man domīgu skatienu. Turpināju lasīt un izlikos, ka neievēroju viņu. Pēc brīža viņa zaudēja interesi par mani un atgriezās pie statistikas. Bet tas pierādīja, ka viņa apzinājusies, ka tiek «zondēta». Vīrieši, ar kuriem to izmēģināju, to nemaz nemanīja. Tas šķita pierādām, ka sieviete, it sevišķi, ja viņai nav normālas dzimumdzīves, ir neparasti jutīga pret šādām parādībām.

Taču šī atziņa nāca vēlāk. Tajā brīdī es tikai mēģināju pakustināt cigaretes izsmēķi un konstatēju, ka tas tomēr ir smags darbs, jo izsmēķis nav dzīva būtne. Dzīvu būtni vadīt ir vieglāk, tāpēc ka var iedarboties uz tai piemītošo enerģiju un nav jāpārvar inerce.

Vēlāk — joprojām sava jaunā atklājuma varā — es saplēsu cigarešu papīru sīkos gabaliņos un uzjautrinājos, dzenādams mazo kaudzīti pa galdu. Tas bija nogurdinoši, un pēc kādām piecpadsmit sekundēm nācās mest mieru.

Tovakar Reihs pārradās no Karatepes — un es viņam pastāstīju par savu atklājumu. Viņš bija vēl vairāk

uztraucies nekā es. Dīvaini, taču viņš pats tomēr neizmē- ģināja šo eksperimentu. Viņš tikai to izanalizēja un apsprieda, kādas iespējas tas paver. Protams, cilvēki jau pusgadsimtu zinājuši par šo psihokinēzes* principu, un Rains to pētījis Djūkā. Viņš definēja psihokinēzi kā parādību, «kad cilvēks ietekmē kādu priekšmetu apkārtnē, neizmantojot savu muskuļu spēku». «Tādējādi,» viņš piebilda, «psihokinēze ir tieša apziņas iedarbība uz matēriju.» Rainu uz šo problēmu uzvedinājis kāds spēlmanis, kurš apgalvoja, ka daudzi azarta spēļu cienītāji tic, ka var ietekmēt kauliņu krišanu. Viņš vadīja tūkstošiem eksperimentu šajā jomā, un iegūtie rezultāti atklāja to, ko es pats biju pieredzējis, — ka pēc brīža prāts piekūst no psihokinēzes. Eksperimenta sākumā bija daudz vairāk «trāpījumu» nekā vēlāk, un to skaits pastāvīgi samazinājās.

Tātad cilvēkiem zināmā mērā vienmēr piemitušas psihokinēzes dotības. Manas apziņas spēju paaugstināšanās, kopš nodarbojos ar fenomenoloģijas disciplīnām, vienkārši nozīmēja, ka es varu iesaistīt psihokinēzē spēcīgāku garīgās enerģijas plūsmu.

Reiha apziņa ieguva plašāku lidojumu — kā no saites vaļā palaists vanags. Reihs pareģoja, ka pienāks diena, kad mēs pratīsim izcelt Kadatas drupas zemes virsū bez jebkādiem mehānismiem, kad cilvēks spēs nokļūt uz Marsa ar patvaļīgu gribas darbību, bez kosmosa kuģa. Viņa uzbudinājums pielipa arī man, jo es sapratu, ka viņš nekļūdījās, teikdams, ka līdz šim tas ir mūsu lielākais sasniegums gan filozofijā, gan praksē. Jo cilvēces zinātnes progress zināmā mērā ir gājis aplamā virzienā. Kaut vai Karatepes izrakumi — mēs to esam apskatījuši kā tīri mehānisku problēmu, kādā veidā izcelt pilsētu, ko sedz miljardiem tonnu zemes, un šī. paļaušanās uz mašīnām nozīmēja, ka mēs pārstājam uzlūkot cilvēka prātu par šīs operācijas būtisku elementu. Un, jo vairāk šis pats cilvēka prāts rada mehānismus, kas aiztaupa darbu, jo aklāks tas kļūst pret savām iespējām, jo vairāk tas tiecas uzskatīt sevi par pasīvu «domājošu mašīnu». Zinātnes sasniegumi aizvadītajos gadsimtos tikai arvien pamatīgāk iedvesuši uzskatu, ka cilvēks ir pasīvs radījums.

Es brīdināju Reihu, ka tik spēcīgs garīgs uzbudinājums var piesaistīt parazītu uzmanību. To izdzirdējis, viņš piespieda sevi nomierināties. Es saplēsu dažus cigarešu papīriņus un pārbīdīju tos pār rakstāmgaldu Reiham,

norādīdams, ka viss, ko varu izdarīt, ir pakustināt šos divus gramus papīra — tātad īstenībā aizrakties līdz Kadatas drupām ar cērti un lāpstu man ir vieglāk nekā ar prātu! Nu Reihs mēģināja pārvietot papīriņus — un cieta neveiksmi. Es centos viņam izskaidrot, kā iedarbināms prāts, bet viņš to nevarēja izdarīt. Reihs nopūlējās pusstundu un nespēja pakustināt pat vissīkāko papīra gabaliņu. Pašā vakarā viņš bija tik nomākts, kādu es viņu sen nebiju redzējis. Pūlējos Reihu uzmundrināt, aizrādīdams, ka tā ir vienkārši iemaņa, kas var uzrasties jebkurā brīdī. Mans brālis prata peldēt, kad bija trīs gadus vecs, taču es apguvu šo māku tikai vienpadsmit gadu vecumā.

Galu galā Reihs apguva psihokinēzi nedēļu vēlāk. Viņš piezvanīja nakts vidū, lai man par to pateiktu.

Viņš esot sēdējis gultā un lasījis grāmatu par bērnu psiholoģiju, kad tas noticis. Domādams par to, kāpēc daži bērni šķiet «disponēti uz nelaimes gadījumiem», viņš bija apjautis, cik lielā mērā tas ir atkarīgs no bērna prāta attīstības. Un, domājot par šiem apslēptajiem garīgajiem spēkiem, kurus mēs ar tādām pūlēm iemācāmies iegrožot, pēkšņi aptvēris, ka viņš, gluži tāpat kā «uz nelaimes gadījumu disponēts bērns», bija apvaldījis savas psihokinēzes spējas. Viņš koncentrējis uzmanību uz grāmatas lapu — tā bija no plāna papīra — un licis tai pašai pāršķirties.

Nākamajā dienā es sapratu, ka Reihs vispār nebija gājis gulēt, viņš vienkārši pavadījis nakti, vingrinādamies psihokinēzē. Viņš atklāja, ka ideāls materiāls ir cigarešu papīra pelni. Tie ir tik gaisīgi, ka tos var pakustināt pat niecīgākā apziņas piepūle. Vēl vairāk: visvieglākais dvašas pūtiens liks tiem savērpties virpulī, un apziņa tos var uztvert kustībā un izmantot radušos enerģiju.

Pēc tam Reihs attīstīja savas psihokinēzes spējas daudz straujāk nekā es, jo viņam bija daudz spēcīgāk izteiktas smadzeņu funkcijas, ja runa ir par vienkāršu smadzeņu izlādi. Pēc nedēļas es redzēju, kā viņš veic neticamu varoņdarbu — piespiež putnu mainīt lidojuma virzienu un divreiz apriņķot viņam ap galvu. Sai rīcībai bija visai uzjautrinošas sekas, jo vairāki sekretāri redzēja Reihu pa logu un viens no viņiem vēlāk par to izstāstīja kādam reportierim. Kad tas vaicājis Reiham, kas tā par «zīmi», ka melns ērglis riņķojis viņam ap galvu (nu jau stāsts

bija krietni uzmilzis), viņam vajadzējis paziņot, ka viņa ģimenē allaž bijuši putnu mīļotāji un ka putna pievilināšanai viņš izmantojis īpašu svilpi ar spalgu skaņu. Gandrīz visu nākamo mēnesi Reiha sekretārs rāvās melnās miesās, atbildēdams uz vēstulēm no putnu novērotāju biedrībām, kuras aicināja Reihu lasīt lekcijas. Pēc šī gadījuma Reihs uzmanījās un nodarbojās ar psihokinēzi savas istabas vientulībā.

Īstenībā šajā posmā mani īpaši neinteresēja paša psihokinēzes spējas, jo nevarēju aptvert to nozīmi. Pārbīdīt papīra lapu pāri telpai man prasīja tādas pūles, ka bija vieglāk pašam piecelties un to aiznest. Tāpēc, kad es lasīju Sova lugas «Atpakaļ pie Metuzāla»* pēdējo cēlienu, kurā viņa «sirmgalvji» spēj pieaudzēt sev papildu rokas un kājas tikai ar gribas piepūli vien, es jutu, ka Šovs krietni pārspīlējis cilvēka iespēju robežas.

So garīgo valstu iezīmēšana kartē bija visādā ziņā daudz aizraujošāka un pateicīgāka, jo rosināja daudz lielāku pašdisciplīnu. Cilvēki ir tik ļoti pieraduši pie savas garīgās aprobežotības, ka uzskata to kā pašu par sevi saprotamu. Viņi ir kā slimnieki, kuri aizmirsuši, ko nozīmē veselība. Tagad mans prāts spēja valdīt pār tādiem plašumiem, kuri pārspēja visu, par ko agrāk biju sapņojis. Man, piemēram, vienmēr slikti padevusies matemātika. Tagad bez vismazākās piepūles es aptvēru funkciju teoriju, daudzdimensiju ģeometriju, kvantu mehāniku, spēļu teoriju vai grupu teoriju. Pirms gulētiešanas es izlasīju Burbakī* kopojumu piecdesmit sējumos un atklāju, ka varu izlaist veselas lappuses — tik skaidra šķita domu gaita.

Es secināju, ka daudz lietderīgāk ir nodoties matemātikai. Ja es domās pievērsos savai vecajai mīlestībai vēsturei, kļuva tik viegli «apjēgt» laikposmu, iztēloties to visos sīkumos, kas vēsturi pārvērta tik spilgtā realitātē, ka šī nodarbība man šķita pārāk uzbudinoša. Mans prāts uzlidoja tādos jūsmīgu pārdomu augstumos, ka nebūtu nekāds brīnums, ja es piesaistītu parazītu uzmanību. Tā es paliku pie matemātikas, pie drošākas zinātnes nozares. Te mans prāts varēja mest intelektuālus kūleņus, kā lode traukties no viena matemātikas visuma gala uz otru un tomēr emocionāli neapreibt.

Reihu ļoti interesēja mans piedzīvojums ar sekretāri pie blakusgalda, un viņš izdarīja dažus līdzīgus eksperimentus. Viņš atklāja, ka apmēram piecdesmit procenti

kompānijas sieviešu un trīsdesmit pieci procenti vīriešu ir «seksuāli pārlādēti». Tam, bez šaubām, bija kāds sakars ar karstumu un sliktiem mājas apstākļiem. Līdz ar to varētu domāt — šī seksuālo emociju intensitāte nozīmētu, ka kompānijā nodarbinātie reti izdara pašnāvības. Īstenībā pašnāvību skaits bija ārkārtīgi liels. Un, kad mēs ar Reihu par to spriedām, mums kļuva skaidrs cēlonis. Seksuālā intensitāte un daudzās pašnāvības bija tiešā kopsakarā — un, protams, saistītas ar parazītu aktivitāti. Sekss ir viens no spēcīgākajiem apmierinājuma avotiem; dzimumdziņa un evolūcijas dzinulis ir cieši saistīti. Sagraujiet šo dziņu — un tā kļūst nevaldāma, tā mēģina rast apmierinājumu visādos būtībā nepieņemamos veidos. Viens no tiem ir gadījuma dzimumsakari, kas firmā bija samērā izplatīti. Un atkal tas ir «emociju fokusēšanas» jautājums. Vīrietis tic, ka konkrēta sieviete sagādās viņam baudu, un pierunā šo sievieti kļūt par viņa mīļāko, bet iejaucas parazīti — un viņš nespēj «fokusēt» enerģiju dzimumaktā. Nu viņš ir visai apjucis. Sieviete ir «atdevusies» šā vārda parastajā nozīmē, tomēr vīrietis paliek neapmierināts. Tas ir tikpat nepatīkami kā notiesāt pamatīgu maltīti un atklāt, ka izsalkums nav remdēts. Iespējami divi iznākumi. Vīrietis nospriež, ka nav izvēlējies sev piemērotu sievieti, un nekavējoties meklē citu. Vai arī viņš nolemj, ka parastais dzimumakts nesniedz apmierinājumu, un pūlas izgudrot veidus, kā padarīt to interesantāku, tas ir, izpēta perversijas. Piesardzīgi izvaicājot cilvēkus, Reihs atklāja, ka daudziem neprecētiem darbiniekiem ir «savādas» seksuālās tieksmes.

Nedēļu pēc tam, kad mēs bijām sākuši pārrunāt dzi- mumjautājumus, Reihs kādu vakaru ienāca manā istabā un uzsvieda man uz galda grāmatu:

— Esmu atradis cilvēku, kam mēs varam uzticēties.

— Kurš tas ir? — Es pakampu grāmatu un izlasīju virsrakstu. Zigmunda Fleišmaņa «Seksuālo stimulu teorijas», izdevusi Berlīnes universitāte. Reihs skaļi lasīja priekšā fragmentus, un es sapratu, ko viņš gribējis teikt. Nevarēja būt ne mazāko šaubu, ka Fleišmanis ir cilvēks ar neparastu intelektu, ka viņu nodarbina seksuālā impulsa anomālijas. Bet atkal un atkal viņš lietoja izteicienus, kas skanēja tā, it kā viņš nojaustu parazītu esamību.

Viņš atzina, ka perversija ir cilvēka dzimumtieksmju piesārņošanas rezultāts un ka nodoties perversijām ir tikpat absurdi kā dzesēt slāpes ar viskiju. Bet kāpēc, viņš vaicā, cilvēkam mūsdienu pasaulē dzimumapmierinā- jums ir tik grūti sasniedzams? Taisnība — viņu seksuāli pārāk uzbudina grāmatas, žurnāli, filmas. Taču sugas turpināšanas tieksme ir tik stipra, ka nopietniem traucējumiem nevajadzētu rasties. Pat sievietes, kuru galvenais instinkts vienmēr bijis apprecēties un audzināt bērnus, šķiet, padodas kroplu dzimumattiecību paisumam, un strauji audzis tādu šķiršanās gadījumu skaits, kad vīrs apsūdz sievu neuzticībā.. Kā lai izskaidro šo evolūcijas dzinuļa pavājināšanos abos dzimumos? Varbūt tas ir kāds nezināms fizisks vai psiholoģisks faktors, ko neesam ņēmuši vērā?

Reihs piezīmēja — grāmatā patiešām ir vietas, kuras lasot rodas iespaids, it kā autors vainotu dievu par to, ka tas, radīdams cilvēkam dzimumtieksmi, strādājis pa roku galam, un par to, ka viņš šo impulsu padarījis atkarīgu no savstarpēja sabrukuma.

Jā, bija pavisam skaidrs, ka Fleišmanis ir mūsu cilvēks un ka tieši šajā jomā mēs varētu atrast vēl citus, kurus satriec dzimumtieksmes anomālijas. Viens no mūsu uzdevumiem, protams, bija nodibināt sakarus ar dažādiem iespējamiem sabiedrotajiem — ne Reiham, ne man nebija laika skraidīt apkārt pa pasauli, meklējot šādus cilvēkus, — taču šoreiz tas izdevās negaidīti viegli. Es aizrakstīju Fleišmanim, vēstulē apspriedu dažus jautājumus no viņa grāmatas un pavēstīju, ka mani interesē šis temats. Es nenoteikti ieminējos, ka drīz varbūt došos uz Berlīni un gribētu viņu apciemot. Pēc nedēļas saņēmu garu atbildes vēstuli, kurā viņš rakstīja: «Kā ikviens cilvēks pasaulē, esmu sekojis jūsu pētījumiem ar aizturētu elpu. Vai nedomāsit, ka esmu nepieklājīgs, ja es jūs apciemotu?» Es uzrakstīju, ka viņš jebkurā laikā būs gaidīts viesis, un aicināju atbraukt tās pašas nedēļas nogalē. Viņš atsūtīja telegrammu, ka pieņem ielūgumu. Pēc trim dienām mēs ar Reihu sagaidījām viņu Ankaras lidostā un ar firmas raķeti aizvedām viesi uz Dijarbakiru. Viņā mums patika viss. Fleišmanis bija mundrs, gudrs vīrietis, apmēram piecdesmit piecus gadus vecs, ar lielisku humora izjūtu un vāciešiem tipiskām plašām interesēm. Viņš varēja spīdoši runāt par mūziku, primitīvo mākslu, filozofiju un arheoloģiju. Man šķita, ka viņš ir viens no

tiem nedaudzajiem cilvēkiem, kuriem piemīt dabiska pretošanās spēja apziņas parazītiem.

Dijarbakirā mēs viesi pacienājām ar krietnu lenču un maltītes laikā runājām tikai par izrakumiem un drupu izpētes problēmām. Pēcpusdienā ar raķeti izlidojām uz Karatepi. (Kompānija uzskatīja mūsu klātbūtni par tik lielisku reklāmu, ka piešķīra mums tādas privilēģijas, par kurām nedrīkstētu ne iedomāties, kad Reihs bija tikai viņu konsultants ģeoloģijā.) Pirmais tunelis bija gandrīz pabeigts. Mēs parādījām to Fleišmanim, cik nu bija redzams, pēc tam pārējos «eksponātus»— no «Abhota bluķa» atlauztu stūrīti, elektroniskās fotogrāfijas ar uzrakstiem uz pārējiem bluķiem un vēl šo to. Viņu valdzināja hipotēze par civilizāciju, kura ir vecāka par Pekinas cilvēka* paliekām. Fleišmaņa paša teorija bija interesanta un samērā ticama: proti, uz Zemes kādreiz mēģinājuši apmesties citas planētas iemītnieki — varbūt no Jupitera vai Saturna. Viņš piekrita Srodera teorijai*, ka uz visām planētām kādu laiku bijusi dzīvība un, iespējams, kā, piemēram, uz Marsa, arī saprātīgas būtnes. Viņš noraidīja hipotēzi par Marsu — tā masa līdzinās vienai desmitdaļai Zemes masas —, un mazā gravitācijas spēka dēļ milžu eksistence uz Marsa bija neiespējama; Jupiteram un Saturnam ir pietiekoši liela masa un gravitācijas spēks, lai radītu milžus.

Reihs atbildēja ar savu teoriju: visi Zemes iedzīvotāji vairākkārt gājuši bojā Mēness izraisītās katastrofās, un pēc katras iznīcināšanas cilvēkam bijis vēlreiz mokoši jāattīstās no zemākām pakāpēm. Ja šīs Mēness katastrofas bijušas saistītas ar lieliem plūdiem — un gandrīz noteikti šķiet, ka tā bijis, — tas izskaidrotu, kāpēc šīs senās civilizācijas — miljoniem gadu vecākas par holo- cēna epohas cilvēku — apraktas tik dziļi.

Diena pagāja daudzpusīgās diskusijās. Vakarā mēs aizgājām uz lielisku operas «Pirāti no Penzansas»* izrādi, ko uzveduši kompānijas operas trupa, tad bez steigas ieturējām maltīti direkcijas restorānā. Reihs bija vienojies, ka guļvietu viesim saklās dzīvojamā istabā, un uz turieni tad arī devāmies. Tomēr mēs izvairījāmies no galvenās sarunas par apziņas parazītiem, paturēdami prātā, kādas briesmas draud, ja šo tēmu pārspriež vēlu naktī. Taču mēs pierunājām Fleišmani gari un plaši izklāstīt savu teoriju par seksuālo impulsu. Pusnaktī viņš jau bija lieliski iejuties un pamatīgi izskaidrojis mums šo

jautājumu. Reizēm mēs izlikāmies, ka nesaprotam Fleiš- mani, un lūdzām, lai viņš izsakās skaidrāk. Dzirdētais atalgoja visas mūsu cerības. Fleišmaņa daudzpusīgais zinātnieka prāts bija ticis skaidrībā ar šo problēmu. Viņš saprata, ka cilvēka seksuālie impulsi būtībā ir romantiski — gluži tāpat kā poētiskie impulsi. Kad dzejniekam, uzlūkojot kalnus, prātā nāk domas par nemirstību, viņš ļoti labi apzinās, ka kalni nav «dievi mākoņu cepurēs». Dzejnieks zina, ka viņa paša prāts piešķir tiem varenību vai — drīzāk — viņš tos redz kā prāta apslēptās varenības simbolu. Kalnu lielums un savrupība atgādina viņam paša prāta lielumu un savruplbu. Un, kad vīrietis romantiski iemīlas sievietē, tad dzejnieks, kas viņā mīt, redz sievieti kā attīstības dzinuli. Seksuālais impulss ir dievišķais prāts cilvēkā, un seksuālais dzinulis var atmodināt šo spēku, tāpat kā kalns var atmodināt skaistuma uztveri. Mums jāsaredz cilvēks, Fleišmanis teica, nevis kā vienotība, bet gan kā nerimtīga cīņa starp viņa augstākajiem un zemākajiem «es». Perversijas, kas aprakstītas de Sada darbos, parāda, ka šie spēki ir konfliktā — savijusies tik cieši kopā, ka ne ar laušanu neatlauzt vaļā. Zemākais cilvēks apzināti izmanto augstākā «es» enerģiju saviem nolūkiem.

Sajā brīdī Reihs viņu pārtrauca. Kā tādā gadījumā viņš izskaidrojot seksuālo perversiju straujo kāpumu šajā gadsimtā?

Tieši ar šo konfliktu, Fleišmanis drūmi atbildēja. Šķiet, zemākais cilvēkā kaut kur saņem atbalstu. Varbūt mūsu civilizācija ir pagrimusi, pārguruši un tās «augstākie» impulsi ir izsmelti. Tomēr nē, tam viņš nespējot noticēt. Tāpat arī viņš nespējot noticēt, ka mūsdienu neirozes cēlonis ir cilvēka nespēja pierast pie civilizēta dzīvnieka lomas — īstenībā augsti industrializēta dzīvnieka lomas. Cilvēkam bijis milzums laika, lai pielāgotos lielām pilsētām. Nē, izskaidrojums noteikti jāmeklē citur. .

Sajā brīdī es nožāvājos un sacīju, ka labprāt turpinātu diskusiju pie brokastu galda, ja viņiem nebūtu nekas pretī. Ir aizvadīta gara un interesanta diena kopā ar Fleišmani. . Reihs man piekrita. Sie jautājumi bija pārlieku aizraujoši, lai tos pārrunātu, kad esam noguruši. Tā mēs novēlējām cits citam labu nakti un devāmies pie miera.

Nākamajā rītā pie brokastīm mums bija prieks, ka Fleišmanis ir lieliskā omā. Acīmredzot viņam šī nedēļas

nogale šķita ārkārtīgi rosinoša. Kad Fleišmanis mums vaicāja, ko esam ieplānojuši šai dienai, mēs atbildējām, ka esam iecerējuši kaut ko tādu, ko labprātāk pārrunātu pēc brokastīm. Tad mēs devāmies atpakaļ uz Reiha istabu, un Reihs atsāka diskusiju tieši ar to jautājumu, ar ko mēs iepriekšējā naktī bijām beiguši. Reihs atgādināja Fleiš- maņa piezīmi: «Šķiet, ka zemākais cilvēkā kaut kur saņem atbalstu.» Tad viņš atstāja manā ziņā stāstu par Karelu Veismani un par to, kā mēs atklājām parazītus.

Tas aizņēma divas stundas, un mums jau no sākuma bija skaidrs, ka domubiedra izvēle ir bijusi nemaldīga. Varbūt kādas divdesmit minūtes viņam bija aizdomas, ka mēs viņu izjokojam. Karela dienasgrāmatas viņu pārliecināja par pretējo. Kopš tā brīža mēs sapratām, ka viņam viss top skaidrs. Kad Fleišmaņa satraukums pieauga, Reihs viņu steigšus brīdināja, ka tas ir visdrošākais paņēmiens, kā dot ziņu parazītiem, un paskaidroja, kādēļ mēs gaidījām līdz rītam, lai pastāstītu par saviem atklājumiem. Fleišmanis saprata galveno, ko gribējām teikt. Turpmāk viņš klausījās mierīgi un nopietni, un, spriežot pēc viņa sejas izteiksmes, bija skaidrs, ka parazīti ir ieguvuši vēl vienu grūti pieveicamu ienaidnieku.

Zināmā mērā Fleišmani bija vieglāk pārliecināt nekā Reihu. Pirmām kārtām — koledžā viņš bija studējis filozofiju un vienu semestri bija apguvis Vilsonu* un Hu- serlu. Turklāt mūsu psihokinētisko spēju demonstrējumi bija sevišķi pārliecinoši. Fleišmanis bija nopircis krāsainu ādas bumbiņu, ko aizvest mazmeitai; Reihs lika bumbiņai lēkāt pa visu istabu. Es parādīju savas spējas: liku grāmatai pārlidot istabu un noturēju uz galda nikni dūcošu lapseni, kas nejaudāja pakustēties. Kad mēs turpinājām stāstījumu, Fleišmanis nemitīgi atkārtoja: «Mans dievs, viss saskan.» Vienu no savas teorijas galvenām pamatidejām viņš dēvēja par «apziņas nastu». Mēs spējām pierādīt viņam, ka šo «nastu» galvenokārt uzkrauj apziņas parazīti.

Fleišmanis bija mūsu pirmais skolnieks. Mēs pavadījām augu dienu, mēģinādami iemācīt visu, ko zinājām: kā sajust parazītu klātbūtni, kā aizslēgt prātu pret parazītiem, kad jūtama viņu klātbūtne. Ar to pilnīgi pietika. Fleišmanis uzreiz saprata galveno: ka cilvēku ar viltu kavējuši aizņemt teritoriju, kas viņam pēc taisnības pienākas, — apziņas valstību; ja indivīds to pilnīgi noteikti zina, tad vispār nav nekā tāda, kas varētu viņu

kavēt aizstāvēt savas tiesības. Miglas plīvurs paceļas, un cilvēks sāk ceļojumu pa savu apziņu, tāpat kā viņš ceļo pa ūdeni, gaisu un izplatījumu. Tālākais ir viņa paša ziņā. Viņš var rīkot tikai īsus izpriecas braucienus uz šo jauno zemi vai doties ceļā, lai uzzīmētu tās karti. Mēs paskaidrojām, kāpēc pašlaik neuzdrošināmies lietot narkotiskās vielas, un izstāstījām, ar ko esam papildinājuši fenomenoloģijas atziņas.

Mēs paēdām pamatīgu lenču — intensīvais darbs bija rosinājis mūsu apetīti —, un pēc tam bija Fleišmaņa kārta runāt. Būdams psihologs, viņš pazina daudzus, kuri bija uzdevuši tos pašus jautājumus, ko viņš. Berlīnē bija vēl divi tādi cilvēki: Elvins Kērtiss no Hiršfelda institūta un Vinsents Džoberti, viens no viņa bijušajiem studentiem, tagad universitātes profesors. Fleišmanis mums pastāstīja par Eimsu un Tomsonu Ņujorkā, par Spensfīldu un Alekseju Remizovu Jeilā, par Šlāfu, Hercogu, Hļebņikovu un Didringu Masačūsetsas institūtā. Seit viņš minēja arī Zorža Ribo vārdu, tā cilvēka vārdu, kurš vēlāk mūs gandrīz iznīcinās …

Tajā pašā pēcpusdienā mēs pirmoreiz dzirdējām arī Fēliksa Hazarda vārdu. Mēs ar Reihu vāji pārzinājām mūsdienu literatūru, bet Hazarda aizraušanās ar seksu, dabiski, bija ieinteresējusi Fleišmani. Mēs uzzinājām, ka avangardiski noskaņotie lasītāji izdaudzinājuši Hazarda dīvaino sadisma, zinātniskās fantastikas un bezgalīgā pesimisma sajaukumu viņa darbos. Acīmredzot viņam regulāri maksāja kāds Berlīnes naktsklubs, kas gādā par izvirtuļiem, — viņam bija tikai jāatnāk uz lokālu un ik mēnesi jānosēž noteikts stundu skaits, lai klienti varētu viņu apbrīnot. Fleišmanis mums īsumā pastāstīja par dažiem Hazarda romāniem un pievienoja interesantu informāciju, ka viņš sācis dzīvi kā narkomāns, bet tagad apgalvojot, ka esot pats izārstējies. Šķita, ka viss, ko viņš mums stāsta par Hazardu, norāda, ka šis cilvēks ir vēl viens apziņas parazītu zombi. Fleišmanis bija tikai vienreiz runājis ar viņu, un šī tikšanās bijusi ļoti nepatīkama. Fleišmanis sacīja, ka savā dienasgrāmatā esot ierakstījis: «Hazarda prāts ir kā atrakts kaps,» — un viņš pēc tam dienām ilgi esot jutis dīvainu nomāktību.

Tagad izvirzījās jautājums, vai mums vajadzētu strādāt visiem kopā vai arī atstāt Fleišmaņa ziņā sabiedroto meklēšanu? Mēs bijām vienisprātis, ka šis ceļš varētu izrādīties bīstams — būtu labāk, ja šādus lēmumus mēs

visi trīs pieņemtu kopīgi. Taču mums varbūt ir mazāk laika, nekā mēs domājam. Svarīgākais bija sapulcināt cilvēkus ar augsti attīstītu intelektu. Ikviens, ko pievienosim savām rindām, padarīs uzdevumu vieglāku. Fleiš- mani bija viegli pārliecināt, jo mēs bijām divi. Kad mūsējo būs pietiekoši daudz, nenāksies grūti pārliecināt visu pasauli. Un tad sāksies īstā kauja. .

Pēc visa notikušā liekas neticami, ka mēs varējām būt tik pašpaļāvīgi. Tomēr jāatceras, ka līdz šim visu laiku laime bijusi mums labvēlīga. Un mēs jau noticējām, ka parazīti ir bezspēcīgi pret cilvēkiem, kuri zina par viņu esamību. Kad tovakar pavadījām Fleišmani uz lidmašīnu, es atceros, kā viņš nolūkojās uz pūļiem spoži apgaismotajās Ankaras ielās un sacīja:

— Es jūtos tā, it kā šajās dienās būtu nomiris un piedzimis kā pavisam cits cilvēks. .

Un lidostā viņš piezīmēja:

— Tas ir savādi, bet man šķiet, ka visi šie ļaudis ir aizmiguši. Viņi visi ir mēnessērdzīgi.

Mēs zinājām, ka par Fleišmani nav ko raizēties. Viņš patlaban apguva «apziņas valstību». Bet tad notikumi sāka risināties tik strauji, ka nedēļas šķita saplūstam kopā vienā plūdumā. Pēc trim dienām Fleišmanis atkal mūs apciemoja kopā ar Elvinu Kērtisu un Vinsentu Džoberti. Viņš ieradās ceturtdienas rītā un aizbrauca piecos vakarā. Piemērotākus cilvēkus par Kērtisu un Džoberti mēs nemaz nevarējām vēlēties, sevišķi tas sakāms par Kērtisu, kurš laikam bija iedziļinājies šai jautājumā, studējot eksistenciālisma filozofiju, un savos pētījumos bija gandrīz apjautis parazītu esamību. Mūs uztrauca tikai viens. Kērtiss arī minēja Fēliksa Hazarda vārdu un pastiprināja mūsu aizdomas, ka Hazards varētu būt tiešs parazītu aģents, zombi, kura prātu parazīti pilnīgi pārņēmuši savā varā, kad viņš atradies narkotiku ietekmē. Acīmredzot Hazards uz daudziem cilvēkiem atstājis dīvainu, nepatīkamu ietekmi, kas nervozām jaunām meitenēm likās uzbudinoša. Uz Kērtisu viņš bija atstājis tikpat nepatīkamu iespaidu kā uz Fleišmani. Taču vēl ļaunāk bija tas, ka viņš divreiz izsmējis Kērtisa darbu kādā Berlīnē izdotā avangardiskā žurnālā. Kērti- sam vajadzēja vairāk uzmanīties nekā pārējiem — parazīti viņu uzskatīja par aizdomīgu personu.

Ja mēs būtu bijuši gudrāki, tad visu būtu iekārtojuši tā, lai Hazards tiktu nogalināts. Tas nebūtu bijis grūti.

Fleišmanis jau bija attīstījis rudimentāras psihokinētis- kās spējas, un neliels treniņš tās būtu nostiprinājis tādā mērā, ka viņš varētu novirzīt Hazardu zem garāmbraucošas mašīnas, kuru vadītu Kērtiss vai Džoberti. Turklāt mēs jutām sirdsapziņas pārmetumus — kā parasti līdzīgos gadījumos. Būtu grūti iedomāties, ka Hazards jau ir miris un ka tagad tikai jāpanāk, lai parazīti par viņu vairs neliktos zinis.

Turpmāko triju nedēļu laikā Fleišmanis atbrauca ik nedēļas nogali, arvien atvezdams sev līdzi kādu jaunu sabiedroto — Spensfīldu, Eimsu, Keselu, Remizovu, Las- karatu (no Atēnu universitātes), brāļus Grauus, Džonsu, Didringu un pirmo sievieti — Sigridu Elgstrēmu no Stokholmas institūta. Divdesmit dienu laikā mēs iepazināmies ar viņiem. Man pret to visu bija neviennozīmīga attieksme. Es jutos atvieglots, jo noslēpums izplatās un mēs ar Reihu vairs neesam tā vienīgie sargi, bet es arī allaž baidījos, ka viens varētu pieļaut kļūdu un pievērst sev parazītu uzmanību. Kaut arī biju iegalvojis sev, ka tie nav nemaz tik bīstami, kāda iekšēja balss man pateica, cik svarīgi ir saglabāt noslēpumu.

Daži notikumi bija ārkārtīgi aizraujoši. Brāļi Graui, Lūiss un Heinrihs, arvien bijuši kopā, un viņi jau bija iemanījušies sazināties telepātiski. Tagad viņi pārspēja mūsu visu psihokinētiskās spējas un atklāja, ka mēs varbūt nepietiekami novērtējam psihokinēzes nozīmi. Es biju klāt, kad Britu muzeja antīkās pasaules pieminekļu zālē, pilnīgi saskaņoti koncentrēdamies, viņi pārvietoja marmora bluķi, kas svēra trīsdesmit tonnas. Vēl to redzēja Jans Laskarats, Emlins Džonss, Zoržs Ribo, Ke- nets Firno (Arheoloģijas nodaļas vadītājs, kam es biju uzticējis mūsu noslēpumu). Brāļi paskaidroja, ka viņi to paveica, savstarpēji saskaņotā ritmā pastiprinot viens otra psihokinēzes spējas. Tolaik mēs nemaz nevarējām saprast viņu teikto.

Pirms aprakstīšu pirmo nelaimi, kas mums uzbruka, man jāpastāsta tuvāk par psihokinēzi, jo tai manā vēstījumā ir sava nozīme. Nelaime, protams, izrietēja no mūsu izvirzītā jaunā mērķa — cīņas ar parazītiem. Kad iesāku nodarboties ar Huserla fenomenoloģiju, vispirms es sapratu, ka cilvēki nav pamanījuši ārkārtīgi vienkāršu esamības noslēpumu, kaut arī tas ikvienam pietiekami skaidri redzams. Un tas ir šāds: cilvēku dzīves un apziņas nenozīmīguma cēlonis ir vājais uzmanības staru

kūlis, ko mēs vēršam uz pasauli. Iedomājieties, ka jums ir jaudīgs starmetis, bet tam nav reflektora. Kad jūs ieslēdzat starmeti, kaut kādu gaismu jau tas dod, bet tā izkliedējas uz visām pusēm un krietnu daļu absorbē pats starmetis. Ja ievietojat starmetī ieliektu reflektoru, staru kūlis polarizējas un izšaujas kā lode vai šķēps. Gaismas stars uzreiz kļūst desmitreiz spēcīgāks. Bet pat tas ir tikai daļējs ieguvums, jo, kaut arī gaismas stari vairs nav izkliedēti, patiesībā gaismas viļņi «neiet kopsolī»— gluži kā nedisciplinēta armija, kas pastaigājas pa ielu. Taču, ja gaisma iziet cauri rubīna lāzeram, viļņi nu «soļo ierindā» un to jauda palielinās tūkstoškārt — tāpat kā maršējošas armijas radītā rezonanse spēja sagraut Jērikas mūrus*.

Cilvēka smadzenes varētu salīdzināt ar prožektoru, kas met uz pasauli «uzmanības staru kūli». Taču tās vienmēr bijušas kā starmetis bez reflektora. Mūsu uzmanība ir nenoturīga, mēs neprotam fokusēt un koncentrēt šo staru kūli. Un tomēr tas mums izdodas visai bieži. Kā novērojis Fleišmanis, orgasms faktiski ir apziņas (vai uzmanības) «stara» fokusēšana un koncentrēšana. Uzmanības stars piepeši kļūst spēcīgāks — un rodas intensīva baudas sajūta. Dzejnieku «iedvesma» ir izskaidrojama gluži tāpat. Kāda laimīga sagadīšanās, kāda nejauša acumirklīga noskaņa — un uzmanības stars uz brīdi polarizējas un viss, ko tas apgaismo, izskatās pārveidots, it kā to būtu skāris «sapņa krāšņums un svaigums»*. Lieki piebilst, ka tā sauktie «mistiskie» redzējumi ir tieši tas pats, tikai nejauši izgājuši caur lāzeru. Kad Jākobs Bēme* redzēja saules gaismu atvizam alvas traukā un paziņoja, ka redzējis tur debesu valstību, viņš runāja skaidru patiesību.

Cilvēki vispār neaptver, ka dzīve tik apnicīga ir tāpēc, ka viņu uzmanības stars ir blāVs, izkliedēts, kaut gan, kā jau teicu, noslēpums gadsimtiem ilgi turpat vien degungalā bijis. Un kopš 1800. gada parazīti darījuši, ko varējuši, lai novirzītu cilvēkus no šī atklājuma — atklājuma, kas neapšaubāmi tiktu izdarīts pēc Bēthovena, Gētes un Vērdsverta laikmeta. Parazīti to panāca, galvenokārt veicinādami cilvēku ierasto neizlēmību un tieksmi šķiest laiku ikdienišķiem niekiem. Cilvēkā pēkšņi uzzibsnī liela doma; uz brīdi to fiksē apziņa. Tajā mirklī sevi piesaka paradums. Vēders žēlojas, ka ir tukšs, rīkle atgādina, ka ir izkaltusi, un klusa, mīlīga balss čukst: «Ej un apmierini savas fiziskās vajadzības — un tad tu

varēsi divtik labi koncentrēties.» Cilvēks paklausa — un tūlīt aizmirst savu lielo domu.

Kad cilvēks apjēdz, ka viņa uzmanība ir stars (vai, kā teica Huserls, ka apziņa ir «tīša»), viņš ir atklājis galveno noslēpumu. Tagad viņam tikai jāuzzina, kā šo staru koncentrēt. Tieši «polarizētais» stars rada psihokinēzes efektus.

Tātad brāļi Graui pavisam nejauši bija atklājuši, kā izmantot vienam otra prātu kā rubīna lāzerus, lai «fā- zētu» staru. Viņi šāi ziņā nebija lieli speciālisti, viņi zaudēja gandrīz deviņdesmit deviņus procentus no stara jaudas. Taču pat ar atlikušo vienu procentu bija diezgan, lai bez grūtībām izkustinātu trīsdesmit tonnas. Ar to pietiktu, lai pakustinātu bluķi, kas sver piecsimt tonnas, ja mums tāds būtu pieejams.

Un tagad, atgriežoties pie 14. oktobra nakts, kad mums uzbruka katastrofa, es nekādi nevaru saprast, kurš pievērsis parazītu uzmanību. Varbūt tas bija Zoržs Ribo — visai dīvainsj mazs vīrelis, ko mūsu sabiedrībā bija ievedis Džoberti. Ribo bija sarakstījis dažādas grāmatas par telepātiju, maģiju, spirituālismu un tamlīdzīgiem jautājumiem ar apmēram šādiem virsrakstiem: «Apslēptais templis» un «No Atlantīdas līdz Hirosimai» un sācis izdot žurnālu «Les Horizons de l'Avenir»*. Varbūt nebūtu godīgi apgalvot, ka Džoberti nav bijis pietiekami apdomīgs, izvēlēdamies viņu. Ribo bija vīrs ar asu prātu un labs matemātiķis. Spriežot pēc viņa grāmatām, viņš pietuvojies nojautai par apziņas parazītu esamību. Tomēr viņa darbi bija pārāk spekulatīvi, nepietiekami zinātniski. Viņš pārlēca no Atlantīdas uz atomfiziku, no primitīvo cilšu ceremonijām uz kibernētiku. Pārliecinošu argumentu par evolūciju viņš sabojāja, nevajadzīgi piepīdams klāt kādu nepierādītu «faktu» no literatūras par spiritismu. Vienā un tai pašā zemsvītras piezīmē viņš atsaucās gan uz visādiem dīvaiņiem, gan zinātniekiem. Ribo atbrauca uz Dijarbakiru, lai speciāli tiktos ar mani, — viņš bija maza auguma vīrietis ar vāju, nervozu seju un caururbjošām, melnām acīm. Man uzreiz šķita, ka viņš, par spīti saprātam un zināšanām, nav tik uzticams kā pārējie, ar kuriem tikos. Viņa kustības bija pārāk drudžainas un ātras. Man radās iespaids, ka viņš nav tik nosvērts kā pārējie, ir garīgi nelīdzsvarots. Reihs viņu raksturoja šādi: «Viņš nav pietiekami lojāls.»

Desmitos vakarā es savā istabā rakstīju piezīmes. Mani pēkšņi pārņēma tās trīsas, kas uznāca vienmēr, kad tuvumā bija parazīti. Jutos tieši tāpat kā savā Persistrī- tas dzīvoklī. Es nospriedu, ka viņi mani periodiski pārbauda, tāpēc, pametis savu jauno «es», iemiesojos vecajā un ķēros pie šaha uzdevuma risināšanas. Es tīšām domāju palēnināti, sīki aplūkodams katru iespējamo gājienu, kaut arī momentāni būtu varējis nonākt pie atrisinājuma. Ticis līdz pusei, ļāvu domām novirzīties un piecēlos, lai ielietu sev augļu sulu. (Es vairs nelietoju alkoholu, tagad mani stimulēja īslaicīga koncentrēšanās.) Tad es izlikos, ka esmu pazaudējis risinājuma pavedienu, un čakli sāku uzdevumu no gala. Kad biju kādu pusstundu tā darbojies, es nožāvājos un izlikos, ka esmu piekusis. Visu šo laiku es apzinājos, ka parazīti mani novēro, turklāt dziļākā apziņas līmenī nekā toreiz Persi- strītā. Pirms gada šāda novērošana mani pat nebūtu nomākusi, to nebūtu uztvērusi ne mana apziņa, ne zemapziņa.

Nogulējis gultā desmit minūtes, es sapratu, ka parazīti ir prom, un sāku prātot, ko viņi man būtu nodarījuši, ja būtu nolēmuši «uzbrukt». To bija grūti pateikt, taču es jutu, ka mans prāts ir pietiekoši spēkpilns, lai atsistu ārkārtīgi stipru uzbrukumu.

Pusnaktī iezvanījās ekrāns. Zvanīja Reihs, un viņš izskatījās noraizējies.

— Vai viņi bija pie tevis?

— Jā. Pirms stundas pazuda.

Reihs sacīja:

— Viņi nupat aizgāja no manis. Es pirmo reizi tā īsti tikos ar viņiem, un iespaids ir nelāgs. Viņi ir spēcīgāki, nekā mums šķita.

— Nezinu. Manuprāt, tā ir tāda kā kārtējā pārbaude. Vai tev izdevās paslēpt savas domas?

— Jā. Par laimi, es strādāju pie uzrakstiem uz «Abhota bluķa», tā ka man vajadzēja tikai koncentrēties un domāt uz pusi lēnāk.

Es piekodināju:

— Piezvani man, ja tev vajadzēs kādu palīdzību. Man šķiet, ka mēs varētu darboties saskaņoti kā brāļi Graui.

Gan izdosies.

Es atkal devos gulēt. Biju pat tik piesardzīgs, ka ļāvu apziņai ieslīgt miegā kā senāk, nevis izslēdzu to kā gaismu.

Pamodos nomākts, it kā man būtu paģiras vai sāktos kāda slimība. Galva bija smaga, prāts nedarbojās — tā smelgtu augums, ja es būtu gulējis kādā aukstā un mitrā vietā. Uzreiz sapratu, ka joki beigušies. Parazīti bija klusi piezagušies, kamēr biju aizmidzis, un padarījuši mani par savu gūstekni. Es biju kā cilvēks, kam sasaistītas rokas un kājas.

Sajūta nemaz nebija tik nepatīkama, kā biju gaidījis. Viņu aktīvā klātbūtne nebija tik pretīga, kā tiku iedomājies. Tajā jautās kaut kas svešatnīgs, tāds, ko es varētu apzīmēt ar vārdu «metālisks».

Man nebija ne jausmas, kā pretoties. Pagaidām varēju sevi salīdzināt ar cilvēku, kurš tiek turēts apcietinājumā un kura izdzīvošana ir atkarīga no tā, vai viņš pārliecinās gūstītājus, ka tie ir kļūdījušies. Tāpēc es reaģēju gluži tāpat, kā būtu darījis pirms gada: biju nedaudz nobijies un apjucis, tomēr nekrītu panikā, pārliecināts, ka tā ir tikai nomāktība, ko atvairīšu ar aspirīna devu. Prātā pārcilāju visu iepriekšējās dienas rīcību, lai mēģinātu izskaidrot šo savārgumu.

Kādu pusstundu nekas nenotika. Es vienkārši gulēju — pavisam nekustīgi un ne visai nobažījies — un prātoju, vai parazīti neliksies mierā. Jutu, ka varu izmantot spēku, ja nepieciešams, un atvairīt viņus.

Tad es sāku saprast, ka tam nebūtu jēgas. Viņi zināja, ka es zinu; viņi zināja, ka izliekos par vientiesi. Un tad, it kā parazīti būtu uztvēruši manas domas, sākās kaut kas jauns. Viņi iedarbojās uz manu prātu ar spiedienu, kas senāk būtu padarījis mani ārprātīgu. Kā slikta dūša rada fizisku nomāktību, tā viņu spiediens izraisīja garīgu nomāktību, kaut ko līdzīgu nelabumam.

Man acīmredzot vajadzēja pretoties, tomēr nolēmu savas kārtis vēl neatklāt. Es pretojos pasīvi, it kā nemaz neapzinātos viņu spiedienu. Varbūt parazītiem šķita, it kā viņi grūžot mēģinātu izkustināt simt tonnu smagu akmens bluķi. Spiediens palielinājās, un mani pārņēma mierīga paļāvība. Es apzinājos, ka man pietiks spēka, lai stātos pretī piecdesmit reizes lielākam spiedienam.

Taču pēc pusstundas es jutos tā, it kā man būtu uzgūlies Everests. Man joprojām bija liela spēka rezerve, bet, tā turpinot, es to ātri izsmeltu. Neatlika nekas cits kā atklāt savas kārtis. Tāpēc atsvabinājos no parazītiem — tas bija tikpat grūti kā saraut važas. Es sakāpināju uzmanību apmēram līdz orgasma intensitātei un raidīju

to pret viņiem. Varēju to palielināt vēl desmitkārt, bet man joprojām gribējās turēt viņus neziņā par savu spēku. Vēl arvien saglabāju mieru un nekritu panikā. Es gandrīz vai priecājos par šo cīniņu. Ja es uzvarētu, tas nozīmētu, ka turpmāk man nevajadzēs rūpīgi ierobežot spēku, jo tad viņi zinās, kāds tas ir.

Pirmais mēģinājums sagādāja vilšanos. Smagums pagaisa, un parazīti izklīda kur kurais, tomēr mani neatstāja sajūta, ka viņi palikuši neskarti. Tikpat labi varētu cīkstēties ar ēnām. Es būtu bezgala apmierināts kā bokseris pēc trāpīga sitiena, ja manītu, ka esmu trāpījis parazītiem, taču acīmredzot tas man nebija izdevies.

Viņu uzbrukums atsākās nekavējoties. Šoreiz tas bija tik pēkšņs un spēcīgs, ka biju spiests to atsist nesagatavojies. Mani varētu salīdzināt ar namīpašnieku, kurš stājas pretī klaidoņu baram. Man šķita, ka šīs būtnes pieder pie «zemākas» kārtas, ka tie ir parazīti, kuriem nav tiesību mitināties manā apziņā. Gluži kā žurkas, parazīti bija nosprieduši, ka viņiem pietiks spēka uzbrukumam, un man bija jāparāda, ka viņus necietīšu. Man nebija bail; es noģidu, ka viņi atrodaš manā «teritorijā». Kad parazīti atgriezās, es metos viņiem virsū un sajutu, ka viņi atkal izklīst.

Nezinātāji man šad un tad vaicājuši, vai es «redzēju» parazītus, vai apjautu to apveidus. Nē, es viņus neredzēju. Manas izjūtas visvieglāk iztēloties, ja iedomājaties, ka esat sakarsis un noguris, un jums šķiet, ka viss iet greizi. Ikreiz, kad grasāties pāriet ielu, autobuss gandrīz uzbrauc jums virsū. Jums liekas, ka visa pasaule pret jums sazvērējusies, ka tiekat dzīts caur slepkavu ierindu. Drošības sajūta izgaist, un šķiet, ka jūsu dzīve ir šausmīgi trausla un iznīcīga. Patiesi, šādi var gūt priekšstatu par to, kā notika uzbrukumi. Senāk es būtu domājis, ka tās ir tikai pesimisma un pašnožēlas lēkmes, un nekavējoties sameklētu tām cēloni, lai šīs lēkmes šķistu pamatotas. Mēs visi izcīnām šādas kaujas simtreiz dienā, un tie, kuri tajās uzvar, to pārliecinoši izdara, pārvarot savu negatīvismu, pārstājot raizēties par dzīvi un domājot par svarīgu mērķu iekarošanu. Mēs visi pazīstam šo līdzekli — patverties savā «apslēptajā» dzīvē. Pēdējo mēnešu treniņi gluži vienkārši bija padarījuši šo «apslēpto» dzīvi daudz pieejamāku. Es smēlos spēku optimismā, «dzīvi apliecinošā domāšanā», ja varu patapināt tik apšaubāmu teicienu.

Varbūt tā mēs apšaudījāmies kādu stundu. Es atvairīju bažas par to, kas notiktu, ja parazītu būtu miljoni un viņi varētu nedēļām ilgi man uzbrukt, līdz manas intelektuālās spējas būtu izsīkušas. Es atvairīju šo domu. Un tomēr tās, protams, bija galvenās briesmas.

Ap pulksten pieciem es biju mazliet piekusis, taču nepavisam nejutos nomākts. Tieši tad man radās iespaids, ka parazīti saņēmuši papildspēkus un pulcējas uzbrukumam. Šoreiz es nolēmu riskēt, pielaižot viņus pavisam tuvu. Es gribēju uzzināt, vai varu viņus ievainot. Es ļāvu, lai viņi brūk man virsū kā liels pūlis. Viņi nāca arvien tuvāk un tuvāk, līdz es apjautu, ka smoku nost. Tā bija šausminoša sajūta — it kā ļaut iespiest savu roku skrūvspīlēs. Smagums pieauga. Tomēr es nepretojos. Kad tas kļuva neizturams, es sakopoju visus garīgos spēkus un cirtu viņiem — it kā ar lielgabalu taisni parazītu lokā. Šoreiz trāpījums bija precīzs. Parazīti droši vien bija tik viegli kā mušu spiets, taču viņi bija tik blīvi sadrūzmēju- šies, ka nepaguva pietiekami ātri atkāpties, un mani pārņēma apmierinājums, jo tiku daudzus ievainojis.

Tagad kādu pusstundu iestājās miers. Parazīti vēl palika tepat, taču bija skaidrs, ka viņi ir satriekti. Vēlāk es uzzināju, kāpēc tas tā. Mēnešiem ilgi trenēdamies, es biju iemācījies koncentrēt tādu iekšējo spēku, ko varētu salīdzināt ar enerģiju, kas izdalās, sprāgstot ūdeņraža bumbai. To es liku lietā pirmo reizi, tāpēc pat man nebija ne jausmas, cik liela ir tā jauda. Parazīti bija sadrūzmēju- šies ap mani kā žurkas, kuras ielenkušas kaķēnu un tad ieraudzījušas, ka uzbrūk pieaugušam tīģerim. Nav brīnums, ka viņi izbijās.

Es jutos gauži apmierināts. Kaut arī biju pielicis visus spēkus, lai viņus atvairītu, vēl nebiju sevi izsmēlis. Jutos tikpat možs un stiprs kā arvien, un parazītu sakāve mani tā uzmundrināja, ka likās — es varēšu turpināt nedēļām ilgi.

Bet, kad caur aizkariem iespiedās dienas gaisma, es sapratu, ka izaicinu kaut ko tādu, kam neesmu sagatavojies. Tā bija dīvaina sajūta, it kā pēdas piepeši būtu iegremdētas aukstā ūdenī un ūdenslīmenis lēni celtos. Pagāja kāds laiciņš, līdz es atskārtu, ka parazīti uzbrūk no tās manas apziņas daļas, par kuras esamību man nebija ne jausmas. Es biju stiprs, tāpēc ka cīnījos, bruņojies ar zināšanām, taču man būtu vajadzējis zināt, ka manas zināšanas par prātu ir nožēlojami niecīgas. Es biju

kā astronoms, kas pazīst Saules sistēmu un domā, ka pazīst Visumu.

Parazīti man uzbruka no tāda apziņas iecirkņa, par kuru es neko nezināju. Tiesa, par šo jautājumu biju maz domājis, es to atliku — un pareizi darīju — uz vēlāku laiku. Es biju bieži prātojis, ka mūsu dzīve pilnīgi balstās uz «premisām», kuras mēs uzskatām kā pašas par sevi saprotamas. Bērns uzlūko vecākus un mājas kā pašus par sevi saprotamus, vēlāk viņš uzskata dzimteni un sabiedrību kā pašas par sevi saprotamas. Mums šie balsti vajadzīgi iesākumam. Bērns, kas audzis bez vecākiem un kārtīgām mājām, ir nedrošs. Bērns, kuram ir labas mājas, varbūt vēlāk sāks kritizēt vecākus vai pat vispār noraidīs viņus (kaut arī tas ir maz ticams), bet tā viņš rīkosies tikai tad, kad būs pietiekami stiprs, lai varētu pastāvēt neatkarīgi.

Visi oriģinālie domātāji attīstās, citu pēc cita aizsperot prom šos «balstus». Viņi var joprojām mīlēt vecākus un dzimteni, bet viņi tos mīl no spēka pozīcijām — tāda spēka, kurš sakņojas noraidījumā.

Tomēr cilvēki nekad tā īsti neiemācās pastāvēt vieni paši. Viņi ir slinki un dod priekšroku balstiem. Vīrietis var būt drosmīgi un oriģināli domājošs matemātiķis un tomēr būt verdziski atkarīgs no sievas. Viņš var būt spēcīgs brīvdomātājs, tomēr var rast daudz lielāku apmierinājumu, nekā gribētu to atzīt, dažu draugu un skolnieku apbrīnā. īsi sakot, cilvēki nekad neatsakās no visiem balstiem, viņi atsakās no dažiem un pārējos joprojām uzskata kā pašus par sevi saprotamus.

Tagad es biju tik ļoti aizrāvies, apgūdams jaunus garīgos kontinentus, atteikdamies no savas kādreizējās personības un tās pieņēmumiem, ka nepavisam neapzinājos vienu: es vēl arvien stingri balstos uz dučiem pierastu pieņēmumu. Kaut arī es manīju, ka mana personība ir mainījusies, tomēr tā vēl nebija zudusi. Un vispamatīgākā mūsu individualitātes apjauta ir kā enkurs, kas guļ ļoti dziļas jūras dibenā. Es joprojām uzskatīju sevi par cilvēku cilts pārstāvi. Es joprojām uzskatīju sevi par Saules sistēmas un Visuma iemītnieku telpā un laikā. Telpu un laiku es uztvēru kā pašus par sevi saprotamus. Es nevaicāju, kur esmu bijis pirms dzimšanas vai kur būšu pēc nāves. Es pat neprātoju par savu nāvi; šo jautājumu es atstāju «vēlākai izpētei».

Nu parazīti devās uz manas apziņas dzīlēm un ķērās pie to iedragāšanas. Vēl skaidrāk es to neprotu izteikt. Pagaidām viņi vēl «neizcēla enkurus». Tas viņiem nebija pa spēkam. Bet viņi sašūpoja ķēdes, tā ka piepeši apzinājos savu neaizsargātību tādā līmenī, kuru biju uzskatījis par pavisam stabilu. Es vaicāju sev: kas es esmu? Visdziļākajā nozīmē. Kā drosmīgs domātājs atmet patriotismu un reliģiju, tā es izmetu no galvas visas parastās pazīmes, kas man piešķīra «individualitāti»: nejaušību, ka esmu piedzimis tieši tajā laikā un vietā, nejaušību, ka esmu cilvēks, nevis suns vai zivs, savu nejaušo, spēcīgo instinktu turēties pie dzīvības. Atmetis visas šīs mazsvarīgās detaļas, es skatījos acīs Visumam kails kā tīra apziņa. Bet tad es sapratu, ka šī tā sauktā tīrā apziņa ir patvaļīgi pieņemta — tāpat kā mans vārds. Tā nevarēja nostāties pretī Visumam, neapveltīdama to ar kārtējo apzīmējumu. Kā gan tā varēja būt tīra apziņa, ja es redzēju, ka šis priekšmets ir grāmata, bet tas tur — galds? Mana sīkā personība joprojām lūkojās pasaulē ar manām acīm. Un, ja es mēģināju nokļūt aiz tās, viss izzuda.

97

Es nejokoju. Es pūlējos nokļūt līdz kādam cietam pamatiezim, uz kuru es varētu balstīties cīņā pret parazītiem. Viņi vienkārši bijuši tik viltīgi un parādījuši man, ka stāvu virs bezdibeņa. Jo prāts nonāca pie atziņas, ka mēs arī telpu un laiku uzskatām kā pašsaprotamus, kaut gan nāve mūs aizved viņpus tiem. Es apjautu, ka tas, ko es saucu par «esamību», nozīmē esamību telpā un laikā un ka šī telpas un laika pasaule nav absolūta. Piepeši viss kļuva bezjēdzīgs. Pirmoreiz mani pārņēma stindzinoša nedrošība un vājums. Man kļuva skaidrs, ka visu, ko šai pasaulē esmu uzlūkojis kā pašu par sevi saprotamu, var apšaubīt, ka viss var būt māns. Man piemita vecais, romantiskais, paradums uzskatīt, ka apziņa ir ārpus tā, kas notiek ar ķermeni, ka apziņa ir mūžīga un brīva, ka ķermenis var būt sīks un nenozīmīgs, bet apziņa ir vispārīga un universāla. Sāda attieksme padara apziņu par mūžīgu skatītāju, kas nepazīst baiļu. Bet tagad es pēkšņi atskārtu: «Ja jau pati pasaule ir patvaļīgi pieņemta, tad mana apziņa ir tikpat nepastāvīga un iznīcīga kā mans ķermenis.» Tādā brīdī cilvēks atceras savas slimības un murgus, kad prāts šķiet neizturīgāks par miesu, kad cilvēks nojauš, ka galvenokārt ķermeņa sīkstums pasargā apziņu no sairšanas.

4 1046

Bezdibenis pēkšņi pavērās. Es pat neizjutu bailes — tā būtu pārāk cilvēciska reakcija. Es it kā saskāros ar stindzinošu realitāti, un viss cilvēciskais šķita maskarāde, pati dzīve šķita maskarāde. Likās, ka tiek ievainota mana dziļākā būtība, par kuru biju domājis, ka tā ir neaizsniedzama. Es jutos kā karalis, kurš allaž devis pavēles, kas vienmēr tikušas izpildītas, un kurš pēkšņi nonāk barbaru rokās, kas ietriec tam zobenu sirdī. Tas bija tik šausmīgi un tajā pašā laikā reāli, ka noliedza manu esamību, pārvērta visu ilūzijā. Tajā brīdī nepavisam nebija svarīgi, vai parazīti uzvar vai ne. Viss mans spēks, visa mana drosme pazuda. Es jutos kā uz klints uzskrējis kuģis un pēkšņi aptvēru, ka tā ir ievainojama.

Parazīti neuzbruka. Viņi vēroja mani, kā varētu vērot lokāmies nāvīgi ievainotu dzīvnieku. Es mēģināju sakopot spēkus uzbrukumam, taču jutos paralizēts un izsmelts. Tas likās bezjēdzīgi. Mans gara spēks bija pret mani. Prāts nevis nevērīgi uzzibsnīja kā senās dienās, bet stingi raudzījās tukšumā.

Neuzbrukdami parazīti tomēr pieļāva kļūdu. Viņi būtu guvuši virsroku, jo es biju zaudējis milzum daudz spēka un man nebija laika to atgūt. Tieši tā viņi tika nogalinājuši Karelu Veismani — par to biju pārliecināts. Jo šī tukšuma un nebūtības vīzija liek arī domāt, ka nāve nevar būt ļaunāka par to. Cilvēks apzinās, ka dzīvot nozīmē tverties pie ķermeņa un tā ilūzijām. Viņš skatās uz ķermeni kā kosmonauts uz Zemi; tikai šajā gadījumā pārņem sajūta, ka atgriezties nav vērts.

Jā, parazīti tobrīd varēja man uzbrukt. Varbūt Karela nāve pārliecinājusi viņus, ka arī es izdarīšu pašnāvību. Taču man šāda nodoma nebija, jo mans prāts bija brīvs no neirotiskajiem slogiem, kas liktu alkt pēc atbrīvošanās. Tikai nervoza sieviete paģībst, kad tai kāds uzbrūk; enerģiska sieviete saprot, ka ģībšana nelīdzēs.

Tad man ienāca prātā doma, kas mainīja notikumu gaitu: tā kā šie radījumi tieši iedvesuši man pilnīgu nenozīmīguma sajūtu, tad viņi kaut kādā veidā ir viņpus tās. Tiklīdz šī atskārta uzpeldēja apziņā, spēki sāka atgriezties. Man kļuva skaidrs, ka parazīti iecerējuši padarīt mani bezpalīdzīgu, tāpat kā bruņurupuču mednieki mēdz apvelt bruņurupučus uz muguras; parazīti zināja, ka tieši bezpalīdzīgi cilvēki ir visvieglāk ievainojami. Bet, ja tas tā, tad viņi laikam zināja, ka šī tukšuma sajūta ir tikai ilūzija. Mans prāts darīja, ko varēja, tomēr

pieļāva kļūdu. Pieaudzis cilvēks var viegli iebiedēt mazu bērnu, izmantojot viņa nezināšanu. Viņš var, piemēram, novest bērnu līdz ārprātam, piestāstot viņam pilnu galvu ar šausmu stāstiem — piemēram, par Drakulu* un Fran- kenšteinu* —, un tad pieminēt Būhenvaldi un Belzeni*, lai pierādītu, ka pasaule ir vēl briesmīgāka par šiem stāstiem. Daļēji tā būs taisnība, bet tikai pieaudzis cilvēks saskatīs maldus: Belzene un Būhenvalde nav neizbēgams pasaules ļaunums, un to var uzveikt cilvēka godaprāts. Varbūt šie radījumi izmantoja manu nezināšanu ar tādiem pašiem paņēmieniem? Mana domu gaita šķita visai pareiza: mūsu spēja turpināt dzīvi ir atkarīga no daudziem balstiem, kas būtībā ir iluzori. Tomēr bērns var pārstāt ticēt, ka viņa vecāki ir nemaldīgi, un joprojām mīlēt viņus. Citiem vārdiem, vēl ir palicis kaut kas reāls, ko mīlēt, kad ilūzijas pagaisušas. Vai tiešām šī briesmīgā agonija vai — drīzāk — briesmīgais agonijas trūkums, šī pilnīgā realitātes un stinguma sajūta, nebija bīstamāka par sāpēm, kad bērns pakrīt?

Es pieķēros šai iespējai un paliku pie tās. Tad prātā ienāca vēl viena doma, kas mani iedrošināja. Es sapratu, ka tad, kad apceru šo svešo «pasauli» un uzskatu, ka tā ir patvaļīga un absurda, es pieļauju visvecāko no cilvēces kļūdām: es esmu pārliecināts, ka vārds «pasaule» nozīmē «pasaule ārpus manis». Apziņa, kā es to labi zināju, pati ir pasaule.

Parazīti bija pieļāvuši pirmo kļūdu, neuzbrukdami man, kad biju satriekts un novārdzis. Tagad viņi pieļāva vēl lielāku. Nopratuši, ka sāku atgūties, viņi uzbruka ar visu sparu.

Es biju pārbijies. Es zināju, ka man nepietiks spēka, lai viņus uzvarētu. Ielūkošanās bezdibenī pazudināja visu manu drosmi; nu tai vajadzēja palēnām uzkrāties.

Tajā brīdī man atausa, cik trāpīgi esmu salīdzinājis savas izjūtas ar bērna pasaules uztveri. Bērnam var iedzīt bailes viņa nezināšanas dēļ, tāpēc ka viņš pārāk zemu novērtē savu spēku. Viņš nesaprot, ka ir potenciāls pieaugušais, varbūt zinātnieks, dzejnieks vai vadonis.

«

99

Pēkšņi es apjautu, ka ar mani notiek tas pats. Un es piepeši atminējos Karela vārdus par viņa pirmo kauju ar parazītiem: par to, kā visdziļākie dzīvības spēki apvienojušies, lai sakautu parazītus. Vai ir vēl dziļāki apslēpti spēki, kurus es neesmu izmantojis? Tajā pašā mirklī atcerējos, ka aizvadītajos mēnešos man bieži šķitis, ka

mūs pavada savāda veiksme — tas, ko es mēdzu saukt par «arheoloģijas dievu», kāds labvēlīgs dzinulis, kura mērķis ir saglabāt dzīvību.

Bez šaubām, ticīgais šo spēku identificētu ar dievu. Man tas nebija izšķiroši. Es tikai pēkšņi atskārtu, ka varbūt iegūšu negaidītu sabiedroto šai cīņā. Un, tiklīdz par to iedomājos, es it kā izdzirdēju atbrīvotājas armijas tauru skaņas. Mani pāršalca visneprātīgākā sajūsma, kādu jebkad nācies piedzīvot. Nekādi emocionālās izteiksmes līdzekļi nevarētu adekvāti izteikt šo atvieglojumu un triumfu; raudāt, smieties vai spiegt būtu bezjēdzīgi, tikpat kā mēģināt ar uzpirksteni izsmelt jūru. Tikko sākusies, šī sajūta izplatījās kā atomsprādziens. No tās es bijos gandrīz vairāk nekā no parazītiem. Tomēr apzinājos arī to, ka pats esmu palaidis vaļā šo spēku. Īstenībā tas nebija nekāds «trešais spēks», kas pastāv ārpus manis un parazītiem. Tas bija kāds liels pasīvs labvēlīgums, ar ko biju saskāries, kaut kas tāds, kas pats nespēj darboties, bet kam jātuvojas un kas jāizmanto.

Es pārvarēju bailes un, sakodis zobus, ar gribu satvēru šo spēku. Kā par brīnumu, es to spēju vadīt. Pavērsu uzmanības staru pret ienaidnieku un gāzu tam virsū, pats apžilbis un apreibis no šī spēka, saprazdams daudz ko no tā, kas pārspēja visu, ko jebkad biju nojautis un nekādi nebiju varējis aptvert. Visi mani vārdi, domas, priekšstati virpuļoja kā lapas orkānā. Parazīti par vēlu ieraudzīja tā tuvošanos. Droši vien viņi bija tikpat nepieredzējuši kā es. Aklais cīnījās ar aklo. Neizsakāmi dedzinošais vilnis trāpīja parazītiem kā no milzīga liesmu metēja, iznīcinādams viņus kā spīļastes. Es nevēlējos savu spēku izmantot ilgāk par dažām sekundēm. Tas šķita kaut kā negodīgi, it kā es apšaudītu bērnus ar ložmetēju. Es to apdomīgi «izslēdzu» un sajutu, kā man cauri rūkdami izskrien vilnis aiz viļņa, sprakšķēdami ap galvu kā elektrības dzirksteles. Es tiešām redzēju tādu kā zili zaļu spīdumu, ko izstaroja manas krūtis. Enerģija viļņveidīgi izlādējās kā pērkons, taču nu es to neizmantoju. Es sapratu, ka tā vairs turpmāk nebūs vajadzīga. Es aizvēru acis un ļāvu tai izplūst pa visu augumu, zinādams, ka tā var mani iznīcināt. Pakāpeniski viss norima, un, par spīti manai sajūsmībai un pateicības jūtām, es biju priecīgs, ka šī sajūta izgaist.

Es atkal biju savā istabā — jo daudzas stundas biju atradies kur citur. No ielas atplūda transporta troksnis.

Elektriskais pulkstenis rādija pusdesmit. Gulta bija sviedriem piemirkusi — tik slapja, it kā es to būtu pielējis ar ūdeni. Man bija pasliktinājusies redze: acīs mazliet dubultojās, it kā visus priekšmetus apņemtu oreols. Viss izskatījās neticami spilgts un gaišs. Es pirmo reizi izpratu vizuālos efektus, ko meskalīna iespaidā redzējis Oldoss Hakslijs.

Es zināju arī to, ka man draud vēl vienas briesmas: es nedrīkstu domāt par notikušo, jo tad es tikai kļūtu bezcerīgi apmulsis un nomākts. Īstenībā briesmas bija lielākas nekā pirms kādas pusstundas, kad ielūkojos bezdibenī. Tāpēc es apņēmīgi novirzīju savas domas citur, pie ikdienišķiem jautājumiem. Es nevēlējos gudrot, kāpēc cīnos ar apziņas parazītiem, ja man piemīt tāds spēks; kāpēc cilvēki cīnās pa dzīvi, ja viņi varētu acumirklī tikt galā ar ikvienu problēmu. Es negribēju prātot, vai tas viss nav kāda spēle. Aizsteidzos uz vannasistabu un nomazgāju seju. Palūkojies spogulī, es biju pārsteigts, ka izskatos tikpat spirgts kā arvien. Nemanīju nekādu pazīmju, kas liecinātu par sadursmi ar parazītiem, vienīgi šķita, ka esmu mazliet vājāks. Kad nostājos uz svariem, sekoja vēl viens pārsteigums: es biju kļuvis par diviem stouniem* vieglāks.

Teleekrāns zvanīja. Tas bija firmas šefs. Es paskatījos tā, it kā viņš būtu ieradies no citas pasaules. Es ievēroju arī, ka viņš, ieraugot mani, izskatās tā kā atvieglots. Viņš paziņoja, ka reportieri kopš pulksten astoņiem pūlējušies sazināties ar mani. Jo pagājušajā naktī nomiruši divdesmit mani kolēģi: Džoberti, Kērtiss, Remizovs, Slāfs, Hercogs, Hļebņikovs, Eimss, Tomsons, Didrings, Laskarats, Spensfīlds, Sigrida Elgstrēma — visi, atskaitot brāļus Grauus, Fleišmani, Reihu, mani pašu — un Zoržu Ribo. Pirmie četri acīmredzot miruši ar sirdstrieku. Sigrida Elgstrēma pārgriezusi vēnas, tad miega artēriju. Hļebņikovs un Laskarats izlēkuši pa augšstāva logiem. Tomsons, šķiet, pārlauzis kaklu tādā kā epileptiskā lēkmē. Hercogs apšāvis visu ģimeni un tad nošāvies pats. Citi iedzēruši indi vai pārāk lielas narkotiku devas. Divi miruši ar smadzeņu bojājumiem.

Reubke bija stipri vien nobažījies: kompānijai varētu rasties slikta slava, jo gandrīz visi upuri pēdējās nedēļās bijuši mani — un arī firmas — viesi; vairumu no viņiem

Reubke pats bija sagaidījis. Es viņu mierināju kā prazdams — pats biju satriekts — un pieteicu, lai mani pasargā no reportieru uzmācības. Kad viņš ieminējās, ka esot mēģinājis sazvanīt Reihu, bet neesot saņēmis atbildi, es sastingu. Tai brīdī man uznāca spēcīgs nogurums. Es vislabprātāk būtu gulējis. Taču uzgriezu savu speciālo kodu un piezvanīju Reiham. Kad viņa seja parādījās ekrānā, mani pārņēma neaprakstāms atvieglojums. Pirmie Reiha vārdi bija:

— Paldies dievam, ka ar tevi viss kārtībā!

— Man viss kārtībā, bet kā ir ar tevi? Tu izskaties šausmīgi.

— Vai naktī viņi atkal atnāca pie tevis?

— Jā, sabija visu nakti. Viņi ir apciemojuši mūs visus.

Pēc piecām minūtēm es biju pie Reiha — aizkavējos

tikai tik ilgi, lai pateiktu Reubkem, ka Reihs ir sveiks un vesels. Taču, viņu ieraudzījis, es sapratu, ka tas bija pārspīlēti sacīts. Viņš izskatījās kā cilvēks, kas atveseļojas pēc sešus mēnešus ilgas slimības. Viņa āda bija kļuvusi pelēka. Viņš izskatījās novecojis.

Reihs bija piedzīvojis gandrīz to pašu, ko es, — ar vienu nozīmīgu variāciju. Parazīti nebija izmēģinājuši «totālās graušanas» tehniku. Viņi tikai cauru nakti raidījuši uz Reihu vilni aiz viļņa. Pret rītu parazīti iešķēluši plaisu viņa apziņas bruņās, radījuši sūci viņa enerģijas tvertnēs. Tieši tas izsmēlis viņa spēkus. Un tad, kad viņš jau sācis domāt, ka sakāve ir neizbēgama, uzbrukumi mitējušies.

Man nebija grūti uzminēt, kad tas noticis: tai mirklī, kad es raidīju pret viņiem savu enerģijas «lādiņu». Reihs to apliecināja. Tas bija noticis kādu pusstundu pirms mana zvana. Viņš dzirdējis, ka ekrāns zvana, taču bijis pārāk novārdzis, lai paceltu klausuli.

Ziņas par pārējiem biedriem uztrauca Reihu, bet tad mans stāstījums par to, kas noticis ar mani, viņam atgrieza cerību un drosmi. Es pulējos izskaidrot, cik labi vien varēdams, kā parazītiem izdevās iedragāt mani un kā es piesaucu dievišķo spēku, lai viņus satriektu. Tieši to Reiham vajadzēja — zināt, ka viņš maldījies, domādams, ka mēs esam bezpalīdzīgi pret parazītiem. Tie, kas pilnībā pārvalda fenomenoloģijas metodi, var ļoti ātri atgūties pēc fiziskas vai garīgas katastrofas — un tas ir dabiski, jo viņiem ir tiešs kontakts ar enerģijas avotiem, kas baro visus cilvēkus. Pēc pusstundas Reihs Vairs neizskatījās slims un runāja tikpat aizrautīgi kā es.

Gandrīz viss rīta cēliens pagāja, iekams es viņam izklāstīju, kā tieši viņi mani grāva un kā pret to varēja cīnīties. Jo vajadzēja iemācīt Reiham apzināti «iedragāt» pašam sevi, izpētīt paša personību. Es atklāju, ka viņa temperaments būtiski atšķiras no manējā. Dažā ziņā viņš bija daudz spēcīgāks par mani, dažā — vājāks.

Dienas vidū mūsu sarunas pārtrauca Reubke, kurš atnāca mūs apciemot. Visas pasaules avīzes jau rakstīja par «pašnāvību nakti» un izteica minējumus, kāda loma šai notikumā varētu būt man un Reiham. Man stāstīja, ka visa fabrika — astoņsimt akru platībā — ir atšķirta no ārpasaules, jo visapkārt gaida tūkstošiem helikopteru ar žurnālistiem.

Pārbaudījis Reubkes apziņu, es secināju, ka viņš nav tik stiprs, lai viņam izstāstītu visu patiesību. Es sajutu kārdinājumu pilnīgi paņemt savā varā viņa prātu — šorīt es sapratu, ka varu to izdarīt. Mani atturēja cieņa pret cita cilvēka personību. Tāpēc tas, ko mēs viņam pastāstījām, bija tuvu patiesībai, toties viņam labāk aptverams.

Mēs pateicām Reubkem, ka Pretkadatas biedrībai bijusi taisnība: mūsu izrakumi Karatepē ir iztraucējuši milzīgus un bīstamus spēkus — pašus «milzu vecajos». Pārējā stāsta daļa bija vairāk vai mazāk patiesa: šiem radījumiem piemīt spēja psiholoģiski ietekmēt cilvēkus un novest tos līdz ārprātam. Mēs viņam sacījām, ka šo būtņu mērķis ir iznīcināt cilvēku cilti vai vismaz padarīt cilvēkus par vergiem, lai Vecajo Rase atkal varētu pārvaldīt Saules sistēmu. Taču pagaidām viņi vēl nav pietiekami stipri. Ja mēs viņus laikā sakautu, tad varētu viņus izstumt no mūsu Galaktikas vai varbūt pat pilnīgi iznīdēt.

Patiesību par parazītiem mēs pārvērtām bērnu pasakā — viegli saprotamā un ne visai biedējošā. Mēs pat piešķīrām vārdu šiem radījumiem — catoguāņi —, ko aizņēmāmies no Lavkrāfta mitoloģijas.

Beigās mēs svinīgi uzdevām Reubkem jautājumu: vai briesmas vajadzētu darīt zināmas cilvēcei, vai arī šī ziņa sacels paniku, kas radītu daudz lielākas briesmas? Reubke kļuva dzeltenpelēks un elsdams staigāja šurpu turpu pa istabu — viņš lūkoja atturēt astmas lēkmi, un es viņam palīdzēju; Reubke pēdīgi izmocīja: viņš domājot, ka mums jāiepazīstina pasaule ar savu stāstu. Interesanti bija vērot, ka nebija ne miņas no neticības: mūsu abu prātiem bija pilnīga vara par Reubki.

Taču, kā mēs uzzinājām stundu vēlāk, catoguāņi tik un tā bija mūs apsteigusi. Zoržs Ribo paziņoja aģentūrai «United Press», apsūdzēdams Reihu un mani kā slepkavas un krāpniekus, kuri nelietīgi izmanto uzticēšanos. Daļa viņa paziņojuma skanēja tā:

«Pirms mēneša pie manis griezās Vinsents Džoberti, Berlīnes universitātes profesora Zigmunda Fleišmaņa asistents. Viņš man pavēstīja, ka maza zinātnieku grupa izveidojusi Pasaules Drošības Līgu, un piedāvāja man kļūt par tās locekli. Noteiktā laikā mani iepazīstināja ar pārējiem biedriem (šeit uzskaitīti pārējie) un abiem līgas dibinātājiem — Volfgangu Reihu un Gilbertu Ostinu, cilvēkiem, kuri atklāja Kadatu. Sis atklājums viņiem iedvesis pasaules glābšanas ideju: viņi nolēmuši, ka visai pasaulei jāapvienojas pret kādu kopēju ienaidnieku. Sis kopējais ienaidnieks būtu Kadatas «milzu vecajie». . Mums visiem bija jāpiekrīt un jāatbalsta šī krāpšana, lai notiktu kas notikdams. Reihs un Ostins ticēja, ka tikai ievērojamu zinātnieku kolektīvs var pārliecināt pasauli par sava fantastiskā izdomājuma patiesīgumu. . Mani, tāpat kā pārējos, lūdza pakļauties hipnozei, taču es atteicos. Beidzot, kad man piedraudēja ar nāvi, es piekritu piedalīties vienā nodarbībā. Paša hipnozes spējas man ļāva viņus piemānīt, it kā es būtu kļuvis par viņu vergu …»

īsi sakot, Ribo apgalvoja, ka naktī notikušais ir manis un Reiha inspirēta vienpusēja pašnāvību pakta rezultāts. Pakta mērķis: pārliecināt pasauli, lai nevienam nerastos ne mazākās šaubas, ka tās priekšā stāv bīstams ienaidnieks. Mēs ar Reihu esot teikuši, ka nomirsim kopā ar pārējiem un mūsu atklājumi par «milzu vecajiem» tiks publicēti pēc mūsu nāves.

Fantastisks paziņojums, toties atjautīgi izdomāts. Tas viss izklausījās neticami, taču arī divdesmit vadošo zinātnieku pašnāvības bija neticamas — un mūsu pašu alternatīvais izskaidrojums bija tikpat fantastisks un neticams.

Ja es pats nebūtu uzveicis parazītus, tad šis būtu pats nomācošākais brīdis no visiem. Pirms divdesmit četrām stundām viss šķita brīnišķīgi; mēs spriedām, ka paies vēl viens mēnesis, līdz sagatavosimies sniegt pasaulei paziņojumu, un tad jau būsim grūti pieveicama komanda. Nu gandrīz viss ir pazudināts, Ribo kļuvis par parazītu sabiedroto vai upuri, mūsu vispārdomātākos plānus pa

vērsis pret mums. Jautājumā par to, kā pārliecināt pasauli, parazītiem noteikti bija priekšrocības. Mums nebija pierādījumu par viņu esamību, un viņi parūpēsies, lai nekādu pierādījumu nebūtu. Ja mēs tagad paziņotu atklātībai savu vēstījumu par catoguāņiem, Ribo gluži vienkārši pieprasīs, lai mēs pagādājam jebkurus pierādījumus, ka šie radījumi nav mūsu pašu izgudrojums. Vienīgie cilvēki, kas mums noticēs, būs Pretkadatas biedrība!

Reihs pēkšņi ieteicās:

— Nav jēgas tā sēdēt un prātuļot. Mēs rīkojamies pārāk lēni, un šie radījumi aizsteidzas mums priekšā. Galvenais ir ātrums.

— Ko tu iesaki?

— Mums jāsapulcina kopā Fleišmanis un brāļi Graui un jāuzzina, cik stipri viņi ievainoti. Ja viņi ir tikpat novārguši kā es pirms četrām stundām, tad parazīti var viņus tagad iznīcināt.

Mēs mēģinājām sazināties pa teleekrānu ar Berlīni, taču nesekmīgi. Daudzās sarunas ar Dijarbakiru neļāva uztvert attālākas vietas. Mēs piezvanījām Reubkem un pateicām, ka mums nekavējoties vajadzīga raķešlidma- šīna, lai dotos uz Berlīni, un ka jāievēro pilnīga slepenība. Bija skaidrs, ka Reubki ir satraukusi Ribo «atzīšanās», tālab mēs iztērējām desmit minūtes, aktivizēdami viņa prātu. Tas bija bezcerīgs pasākums: garīgā ziņā Reubke bija tik slābans, ka viņu aktivizēt bija apmēram tas pats, kas mēģināt pieliet cauru spaini. Tomēr mums izdevās viņu uzpurināt, apelējot pie viņa alkatības un slavas kāres un norādot, ka viņš ieies vēsturē kā mūsu galvenais sabiedrotais un viņa firma katrā ziņā piedzīvos uzplaukumu. Kopā ar Reubki noorganizējām nelielu krāpšanu, lai sajauktu pēdas reportieriem. Mēs ar Reihu izdarījām teleierakstu, kurā Reihs atbild uz teleekrāna zvanu un es esmu redzams aiz viņa, tad Reihs aizkaitināts uzsauc telefonistam, lai nevienam nedod savienojumu. Mēs norunājām, ka šo ierakstu parādīs pusstundu pēc mūsu aizbraukšanas — kāds reportieris «nejauši» dabūs savienojumu.

Viltība izdevās. Mēs patiešām varējām paskatīties paši uz sevi raķetes televizorā, kad ielidojām Berlīnē. Reportieris, kuram gadījās šis «ķēriens», to ierakstīja, un pēc divdesmit minūtēm ierakstu jau pārraidīja Dijarbakiras televīzijas studija. Acīmredzot bijuši izteikti minējumi, vai mēs esam dzīvi, kaut arī Reubke tika informējis presi,

tāpēc ar šo ziņu nekavējoties iepazīstināja visplašāko sabiedrību. Galu galā viens vai divi cilvēki, kuri domāja, ka redzējuši mūs Berlīnes lidostā, noteikti nosprieda, ka maldījušies.

Pie Fleišmaņa mājas mums nekas cits neatlika kā atklāt sevi. Māju bija ielenkuši reportieri, un mēs vispār nebūtu tikuši iekšā. Taču šajā brīdī mēs abi atklājām visai noderīgu psihokinētisko spēju aspektu. Mēs varējām kļūt tikpat kā «neredzami»: tas ir, mēs pratām pārtvert mums pievērsto uzmanību un novirzīt to sānis, tā ka ļaudis mūs vienkārši neievēroja. Mums tiešām izdevās tikt līdz Fleišmaņa parādes durvīm un piezvanīt, pirms mūs pazina. Tad sākās straujš uzbrukums. Par laimi, selektorā atskanēja Fleišmaņa balss — un brīdī, kad nosaucām savus vārdus, durvis atvērās. Mirkli vēlāk mēs jau bijām iekšā — un reportieri grabinājās pie durvīm un klaigāja vēstuļkastītes spraugā.

Fleišmanis izskatījās labāk, nekā bijām gaidījuši, tomēr viņš acīmredzot bija nomocījies. Pēc dažām minūtēm mēs uzzinājām, ka viņa stāsts pilnīgi sakrīt ar Reiha teikto: visu garo nakti īsas sadursmes ar parazītiem un precīzi astoņos divdesmit piecās no rīta — ņemot vērā divu stundu starpību starp Berlīni un Dijarbakiru — pēkšņs atvieglojums. Tas man jūtami uzlaboja garastāvokli: es vismaz biju izglābis divu kolēģu dzīvību un novērsis nelaimi.

Fleišmanis mums varēja pastāstīt arī par brāļiem Grauiem, kuri pašlaik bija mājās, Potsdamā. Fleišmanis ar viņiem sazinājies no rīta, pirms reportieri sāka traucēt telefona sakarus… Brāļu drošību garantēja tas, ka viņus vienoja telepātiska saikne. Brāļi izmantoja viens otra apziņu psihokinētisko spēju pastiprināšanai, tāpat viņi varēja smelties viens otra spēkus nakts kaujā. Fleišmanis secināja, ka parazīti mēģinājuši viņus «graut» tāpat kā mani, bet telepātiskā saistība savukārt bija brāļu spēks. Vēlāk es uzzināju, ka viņiem nav bijis jāpieredz personības zudums kā man. Viņi tikai mudinājuši viens otru neņemt to vērā un novērsties no tā. Graušanas tehnikā ļoti daudz ko izšķir tas, vai upuris ir viens. s

Nākamais jautājums šķita gandi'īz neatrisināms — kā nokļūt Potsdamā un atvest šurp brāļus Grauus vai vismaz panākt, lai viņi nekavējoties dodas uz Dijarbakiru. Māju bija ielenkuši reportieri, un ducis helikopteru bur

tiski karājās gaisā virs mājas. Kad izplatījās ziņa, ka atrodamies šeit, helikopteru skaits pieauga līdz simtam. Jebkurš mēģinājums kontaktēties ar Potsdamu liktu reportieriem drāzties turp, jo sarunas valsts ietvaros bija vieglāk noklausīties nekā tālsarunas. Cik mums bija zināms, tad brāļu Grauu vārds šajā notikumā nebija iepīts, tā ka viņiem varbūt vēl bija kāda kustības brīvība.

Atrisinājumu rada Fleišmanis. Pavadījis stundu kopā ar mums, viņš jau sāka justies labāk; viņa apziņas aktivizēšanas process noritēja daudz vienkāršāk nekā Reubkem. Stāsts par manu uzvaru uz Fleišmani atstāja tādu pašu iespaidu kā uz Reihu — tas atjaunoja viņa agrāko optimismu un apņēmību. Un nu Fleišmanis pēkšņi piezīmēja:

— Mēs esam uzzinājuši par parazītiem kaut ko interesantu. Aplam domāt, ka viņi eksistē kaut kādā telpā. Seit man uzbruka tas pats parazītu pūlis, kas jums abiem Dijarbakirā,— citādi visi uzbrukumi nebūtu mitējušies vienā un tajā pašā mirklī.

Arī man un Reiham tas kādreiz bija ienācis prātā. Taču Fleišmanis izdarīja vēl vienu secinājumu:

— Tādā gadījumā mēs maldīgi domājam par apziņu telpiskās kategorijās. Garīgā nozīmē visa pasaules telpa ir ietilpināma vienā punktā. Parazītiem nav jāpārvietojas, lai no šejienes nokļūtu Dijarbakirā. Viņi vienlaikus atrodas abās vietās.

— Un arī Potsdamā,— Reihs piebilda.

Mēs uzreiz sapratām, kas no tā izriet. Ja parazīti šobrīd ir Potsdamā, tad arī mēs esam tur.

Protams, tas taču skaidrs kā diena! Cilvēki eksistē fiziskajā pasaulē tikai tik ilgi, kamēr viņiem nepiemīt spēja ieiet savā apziņā. Cilvēks, kurš var doties garā ceļojumā sevī pašā, ir izlauzies no laika un telpas, kamēr cilvēkam, kas blenž ārā pa logu un aiz garlaicības žāvājas, ir jānodzīvo ik minūte un ik jūdze. Mūsu izredzes sakaut apziņas parazītus bija atkarīgas tieši no šīs spējas ieiet sevī un cīnīties ar viņiem viņu pašu teritorijā. Peldošs cilvēks ir viegli iegūstams laupījums haizivīm, taču nirējs ar masku un harpūnu ir līdzvērtīgs haizivij. Tāpat, ja mēs varam iekļūt savā apziņā, tad mēs varam iekļūt tai pašā valstībā, kur var iekļūt parazīti un kur nav ne telpas, ne laika. Brāļi varēja sazināties viens ar otru telepātiski — kāpēc mēs nevarētu tāpat sazināties ar viņiem?

Atbilde bija vienkārša: mums nebija ne jausmas, kā to darīt. Mēs zinājām, ka telepātiskie sakari, noteikti saistīti ar tāda paša veida spēju kā psihokinēze, bet tas vēl neko nedeva.

Tā nu mēs nodzēsām gaismu un, sasēdušies ap galdu, sākām eksperimentu. Katram, kas ienāktu istabā, šķistu, ka mēs noliektām galvām, rokām saskaroties, izsaucam garus.

Es mēģināju pirmais. Tiklīdz bijām apsēdušies, es pārējiem raidīju telepātisku signālu: «Vai esat gatavi? — » Nekādas reakcijas. Taču, priecīgi pārsteigts, jutu atbalsojamies savā krūšukurvī Reiha balsi: «Vai esat gatavi?» Es raidīju atbildi: «Jā, vai tu mani dzirdi?» Viņa balss skanēja atkal: «Ne sevišķi skaidri.»

Pagāja kādas desmit minūtes, iekams Fleišmanis iesaistījās mūsu spēlē. Līdz tam laikam mēs ar Reihu sazinājāmies jau pavisam netraucēti. Acīmredzot tas bija tāpēc, ka mēs, tāpat kā brāļi Graui, bijām pielāgojušies viens otram. Taču pēc kāda laiciņa mēs uztvērām Fleišmaņa domu viļņus, un viņa balss skanēja it kā no attāluma.

Nu mēs zinājām, ka varam cits ar citu sazināties, bet vai mēs varēsim sazināties ar Grauiern?

Tā pagāja gara un mokoša stunda, un es jutos kā apmaldījies cilvēks, kas stāv kalna galā un sauc pēc palīdzības. Es nepārtraukti sūtīju domu signālus Lūisam un Heinriham Grauiem, taču šie signāli stūrgalvīgi pārvērtās kailos vārdos, it kā es skaļi izkliegtu viņu vārdus. Lai nodibinātu sakarus ar viņiem, vajadzēja projicēt vēlmi vienu pašu, neietērpjot to vārdos.

Pēkšņi Reihs ieteicās:

— Man liekas, es kaut ko uztveru.

Mēs visi cītīgi koncentrējāmies, pūlēdamies pārraidīt signālu «Ziņojums uztverts». Un tad tik apbrīnojami skaidri, ka mēs salēcāmies, balss gluži vai iebļāva mums ausīs: «Es jūs uztvēru! Ko jūs vēlaties?» Izbrīnīti un triumfējoši paskatījāmies cits citā, tad atkal aizvērām acis un dubultojām koncentrēšanos. Skaļa, noteikta balss sacīja: «Tikai ne visi reizē. Pa vienam. Reih, varbūt signalizē tu. Šķiet, ka tevi var dzirdēt vislabāk.»

Skaidri uztveramais vienvirziena ziņojums no Potsda- mas uz Berlīni it kā attīrīja līniju pretējā virzienā. Mēs sajūtām, kā Reiha apziņa izgrūž ziņojumus kā enerģijas šaltis. «Vai jūs varat tikt uz Dijarbakiru?» Viņam vajadzēja to atkārtot daudz reižu. Klausīdamies Reihā,

mēs pamanījām, ka pūlamies līdz ar viņu. Vispirms Graui iebilda: «Pa vienam.» Tad pēkšņi mēs it kā pieskaņojāmies Reiham, izmantodami savu garīgo enerģiju, lai vienkārši pastiprinātu viņa signālu un to nosūtītu tālāk. Grauu balsis nekavējoties atsaucās: «Nu ir labāk. Tagad es jūs skaidri sadzirdu.» Kopš šī brīža grūtības izzuda. Mēs pat varējām viņiem izklāstīt radušos situāciju, it kā sarunātos pa telefonu. Visu šo laiku mēs nebijām istabā. Mēs bijām pilnīgi iegrimuši sevī, kā skaitot lūgšanu. Un es piepeši aptvēru, ka signāls bijis tik vārgs tāpēc, ka nebiju aizsniedzis dziļākos apziņas slāņus. Vaina izrādījās vienkārša: ja nokļuvu līdz dziļākajiem slāņiem, uznāca miegs. Valoda un vārda nozīme attiecas uz cilvēka fizisko sfēru. Iedabūt tās apziņas dzīlēs ir tikpat grūti kā loģisku domu — sapnī. So salīdzinājumu es minu tāpēc, ka tieši tobrīd es pirmo reizi skaidri apzinājos mūsu neizmērojamo neziņu. Sajās dzīlēs mīt galvenokārt atmiņas un sapņi, kas peld garām kā lielas zivis. Ir briesmīgi grūti šādā dziļumā saglabāt mērķtiecību, atšķirt īstenību no ilūzijas. Un tomēr, lai telepātija būtu īsti iedarbīga, domas «jāraida» no šī dziļuma.

Taču šajā gadījumā tam nebija nozīmes. Reihs, Fleišmanis un es pastiprinājām cits citu. Tikai šāda veida pasākumā var pilnībā izprast, ko nozīmē teiciens «Mēs esam locekļi savā starpā»*.

Kad bijām pabeiguši sarunu ar Grauiem, jutāmies savādi laimīgi un moži, kā no dziļa un mierīga miega modušies. Fleišmanis atkal izskatījās tāds pats kā agrāk. Viņa sieva, kas ienesa mums kafiju un nepārprotami pūlējās apvaldīt naidīgumu pret Reihu un mani, pārsteigta paskatījās uz vīru un mainīja domas par mums. Starp citu, bija interesanti vērot, ka Fleišmaņa acīm redzamais maigums pret sievu — viņa bija trīsdesmit gadus jaunāka par vīru, un abi bija tikai pirms gada apprecējušies — pārgāja uz Reihu un mani, tā ka mēs nolūkojāmies uz sievieti ar īpašnieka mīlestību, kas apvienoja kaisli un intimitāti. Viņa bija vienkārši ienākusi mūsu telepātijas lokā un it kā kļuvusi par sievu mums visiem trim. (Man jāpiezīmē arī, ka iekāre, ko mēs ar Reihu izjutām, nebija parastā vīrieša vēlēšanās iegūt svešu sievieti, jo viņa, ja tā varētu sacīt, ar Fleišmaņa starpniecību mums jau bija piederējusi.)

Trijos naktī reportieri, helikopteros mūs gaidīdami, jau bija piekusuši. Turklāt lidaparātu skaits pārsniedza Pilsē

tas Gaisa Satiksmes Noteikumos pieļauto. Taču pūlis pie mājas ārdurvīm nebija sarucis un ielas malās rindām vien stāvēja automobiļi ar aizmigušiem žurnālistiem. Mēs uzkāpām bēniņos un pieslējām trepes pie jumta loga. Pulksten trijos divdesmit virs mājas atskanēja helikoptera troksnis — un mēs aši atvērām logu. Telpā veikli tika ielaistas virvju kāpnes; tad Fleišmanis, es un Reihs rāpāmies augšā, cik ātri jaudājām, iekams reportieri aptvers, kas notiek. Brāļi Graui ierāva mūs helikopterā, uzvilka augšā kāpnes, un helikopters ar vislielāko ātrumu devās uz lidlauku. Operācija izdevās lieliski. Reportieri uz ielas bija pārliecināti, ka mēs nevarēsim izsaukt helikopteru, jo viņu mašīnās bija sarunu noklausīšanās ierīces (tas, protams, bija stingri aizliegts). Tādējādi, ja ari kāds no viņiem pamanīja helikopteru, tad varbūt nodomāja, ka tur lido vēl viens reportieris vai, iespējams, Gaisa Satiksmes Drošības Padomes patruļa. Lai būtu kā būdams — mēs sasniedzām lidostu, un nekas neliecināja, ka mums kāds sekotu. Helikoptera pilots sazinājās pa radio ar raķetes pilotu. Pulksten trijos trīsdesmit piecās mēs bijām ceļā uz Parīzi. Mēs nospriedām, ka turpmākā rīcība ir atkarīga no Zorža Ribo.

Diena bija tikko ataususi, kad mēs nosēdāmies Buržē lidostā. Mēs būtu varējuši nolaisties daudz ērtākā gaisa lidlaukā virs Elizejas laukiem, taču tad vajadzētu pa radio lūgt atļauju nosēsties — un radiosakari varētu padarīt modrus avīžniekus. Tāpēc mēs ar helitaksometru devāmies no Buržē uz Parīzes centru un pēc divdesmit minūtēm bijām tur.

Tagad, kad bijām pieci, mēs kļuvām gandrīz neievainojami, ja mūs kāds nejauši pazītu. «Saslēguši» prātus «virknē», mēs varējām izveidot tādu kā sienu, lai novērstu jebkura cilvēka uzmanību, kam gadītos uz mums paskatīties. Ļaudis, protams, mūs varēja «redzēt», taču viņi nevarēja uz mums paskatīties. Spēja saprast jeb aptvert seko pa pēdām uztverei (par to jūs varat pārliecināties, ja kaut ko lasāt, bet domas kavējas citur). Lielākā daļa priekšmetu, uz kuriem raugāmies, neiespiežas atmiņā, tāpēc ka tos nav vērts ielāgot. Mums bija tikai jānovērš no sevis jebkura skatītāja uzmanība — tieši tāpat sunim iegrūž mutē koku, lai tas neiekostu. Mēs bijām faktiski neredzami, kad staigājām pa Parīzi.

Mūs varēja glābt vienīgi negaidīta rīcība. Ja parazīti mūs novēro, tad viņi parūpēsies, lai mēs vispār nenokļūtu pie Ribo, jo varbūt viņš tika brīdināts vairākas stundas pirms mūsu ierašanās. Turklāt iepriekšējā naktī parazīti bija cietuši ievērojamu sakāvi un tikpat labi varēja nebūt pietiekami modri. Tieši uz to mēs cerējām.

Mums tikai vajadzēja paņemt avīzi, lai uzzinātu, kur atrodas Ribo, jo nu viņš bija līdz šim nepieredzēta mēroga slavenība. Nosviestā «Paris-Soir» numurā mēs izlasījām, ka Ribo ir Kirela klīnikā — Osmāna bulvārī — un ārstējas pēc nervu sabrukuma. Mēs zinājām, kāds tam iemesls.

Nu vajadzēja likt lietā spēku, kaut arī joprojām nosodījām šādu rīcību. Klīnika bija pārāk maza, lai mēs tur iekļūtu nepamanīti. Taču agrā stunda — pieci no rīta — garantēja, ka tur būs maz cilvēku. Samiegojies šveicars dusmīgi uzlūkoja mūs no savas vietas, un pieci prāti viņu saspieda, sagrāba daudz spēcīgāk, nekā to būtu izdarījuši mūsu pieci roku pāri. Viņš blenza uz mums, nespēdams saprast, kas noticis. Fleišmanis viņam klusi pavaicāja:

— Vai jūs zināt, kurā istabā atrodas Ribo?

Šveicars apstulbis pamāja — mums vajadzēja palaist

vaļīgāk tvērienu, lai viņš spētu to izdarīt.

— Aizvediet mūs pie viņa! — Fleišmanis norīkoja.

Vīrs nospieda automātiskā durvju atvērēja slēdzi un

ielaida mūs iekšā. Nodaļas māsa izsteidzās pretī, vaicādama:

— Uz kurieni jūs domājat iet?

Brīdi vēlāk viņa veicīgi veda mūs pa koridoriem. Mēs painteresējāmies, kāpēc nav neviena reportiera.

Viņa atbildēja:

— Mesjē Ribo uzstāsies preses konferencē deviņos. — Viņai pietika prāta vēl piebilst — Man šķiet, jūs varējāt pagaidīt līdz tam laikam.

Mēs sastapām divas naktsmāsas, taču viņas droši vien nodomāja, ka mūsu vizīte ir pieteikta. Ribo palāta atradās ēkas pašā augšējā stāvā — tā bija īpaša atsevišķa istaba. Durvis uz šo mājas daļu varēja atvērt tikai ar speciāla koda palīdzību. Par laimi, nakts šveicars zināja kodu.

Fleišmanis klusi sacīja:

— Tagad, kundze, mums jālūdz jūs uzgaidīt šeit, priekšistabā, un nemēģiniet bēgt prom. Mēs pacientam nekā ļauna nedarīsim.

To mēs, protams, nevarējām garantēt; Fleišmanis to pateica, lai nomierinātu māsu.

Reihs atvilka aizkarus, un troksnis uzmodināja Ribo. Viņš bija neskuvies un izskatījās ļoti slims; ieraudzījis mūs, viņš kādu brīdi truli noskatījās, tad pateica:

— Ā, džentlmeņi, tie esat jūs. Es jau domāju, ka varbūt atnāksi t.

Es palūkojos, kas rosās viņa smadzenēs, un tas, ko es tur ieraudzīju, uzdzina man šausmas. Viņa apziņa bija kā pilsēta, kurā visi iedzīvotāji noslaktēti un to vietā izmitināti zaldāti. Parazītu tur nebija — viņi bija lieki. Ribo bija padevies parazītiem aiz bailēm. Tie bija ienākuši viņa smadzenēs un pilnīgi pārņēmuši savā varā paradumu sistēmas. Kad tās visas tika sagrautas, viņš kļuva faktiski bezpalīdzīgs, jo tagad ikkatra darbība bija veicama ar milzīgu piepūli, ar gribasspēku. Mēs galvenokārt dzīvojam ar paradumu sistēmu palīdzību: elpojam, ēdam, sagremojam, lasām, atbildam citiem cilvēkiem. Dažos gadījumos — piemēram, aktieriem — ieradumu sistēmas patiesībā ir mūža pūliņu rezultāts. Jo dižāks aktieris, jo vairāk viņš paļaujas uz ieradumu sistēmām, tā ka tikai visaugstākās mākslas virsotnes rada viņa brīvā griba. Iznīcināt cilvēka ieradumu sistēmas ir cietsirdīgāk nekā viņa acu priekšā nogalināt sievu un bērnus. Tas nozīmē nolaupīt viņam visu, padarīt dzīvi pavisam neiespējamu — tāpat kā tad, ja viņam būtu novilkta āda. Parazīti tā izdarīja, tad ātri nomainīja vecās paradumu sistēmas ar jaunām. Atsevišķus ieradumus atjaunoja: elpošanu, runu, manieres (jo tās bija būtiskas, lai pārliecinātu ļaudis, ka Ribo ir tā pati persona un nav zaudējis prātu). Zināmi ieradumi bija pilnīgi likvidēti — piemēram, domāt, iedziļinoties kādā problēmā. Parazīti ieviesa arī daudz jaunu reakciju. Mēs bijām «ienaidnieks» un modinājām viņā neizmērojamu naidu un riebumu. To viņš izjuta daļēji pēc brīvas gribas, tomēr, ja viņš nebūtu izvēlējies šīs izjūtas, puse no paradumu sistēmas atkal būtu pagalam. Citiem vārdiem, kaut arī padevies parazītiem, Ribo palika «brīvs cilvēks» tādā nozīmē, ka bija dzīvs un varēja rīkoties pēc izvēles. Taču tā bija dzīve pēc parazītu diktētiem noteikumiem Vai nu šāda apziņa,

vai vispār nekādas. Viņš bija pilnīgs vergs, kā cilvēks, kuram pie galvas tur šauteni.

Tāpēc, stāvēdami ap Ribo gultu, mēs neskatījāmies uz viņu kā atriebēji. Mēs jutām žēlumu un šausmas, it kā skatītos uz sakropļotu līķi.

Mēs klusējām. Četratā turējām viņu guļus — protams, ar psihokinēzes palīdzību —, kamēr Fleišmanis aši pārbaudīja viņa smadzeņu saturu. Nebija iespējams pateikt, vai tur varēja ko līdzēt, jo atlabšana lielā mērā bija atkarīga no paša Ribo spēka un drosmes. Neapšaubāmi — viņam vajadzēs koncentrēt milzīgu gribasspēku — daudz lielāku, nekā viņš izmantojis pret parazītiem pirms padošanās viņiem.

Ilgām pārdomām neatlika laika. Mūsu spēks pārliecināja viņu, ka no mums jābaidās tāpat kā no parazītiem. Ikviens no mums iekļuva Ribo paradumu sistēmās, kuras pārvaldīja kustību mehānismu, un izdibināja to kombinācijas. (To grūti ieskaidrot netelepātiem, bet sakari ar cita cilvēka smadzenēm ir atkarīgi no tā, vai ir izzināta noteikta «kombinācija», kas ir šo smadzeņu raidītā viļņa garums. Pēc tam iespējama zināma tālvadīšana.) Fleišmanis laipni runāja ar Ribo, iegalvodams viņam, ka mēs joprojām esam viņa draugi un ka mēs saprotam — «smadzeņu skalošana» nav notikusi viņa vainas dēļ. Ja viņš mums uzticēsies, tad mēs viņu atbrīvosim no parazītiem.

Pēc tam mēs devāmies prom. Māsa un šveicars mūs pavadīja lejā pa kāpnēm. Pateicāmies šveicaram un iedevām viņam dzeramnaudu dolāros (tolaik tie bija apgrozībā visā pasaulē). Pēc nepilnas stundas mēs bijām pusceļā uz Dijarbakiru.

Pateicoties telepātiskajam kontaktam ar Ribo, mēs uzzinājām, kas notika pēc mūsu aiziešanas. Ne māsa, ne šveicars nevarēja īsti saprast, kā mēs panācām, lai viņi mūs aizved pie Ribo; viņi nespēja ticēt, ka to nav darījuši labprātīgi. Tāpēc nekāda trauksme nesacēlās. Māsa devās atpakaļ pie Ribo un atrada viņu nomodā; acīmredzot viņam nekas ļauns nebija nodarīts, tāpēc viņa nolēma nevienam neko neteikt.

Kad mēs nosēdāmies Dijarbakirā, Reihs teica:

— Pulkstenis ir septiņi. Divas stundas līdz Ribo preses konferencei. Cerēsim, ka viņi ne. .

Reihu pārtrauca Fleišmaņa sauciens — viņš bija ar mieru uzturēt telepātiskos sakarus ar Ribo. Viņš sacīja:

— Viņi ir uzzinājuši. . Viņi uzbrūk ar visu sparu.

Es jautāju:

—: Kā mēs varam līdzēt?

Pūlējos koncentrēties, izmantojot zināšanas par Ribo smadzenēm, atjaunot sakarus, taču nesekmīgi. Tas bija tāpat kā ieslēgt radioaparātu, kad esi aizmirsis to pievienot elektrotīklam. Es prasīju Fleišmanim:

— Vai tev vēl ir sakari ar viņu?

Viņš papurināja galvu. Mēs visi pēc kārtas mēģinājām uzņemt sakarus. Veltīgi.

Pēc stundas mēs atklājām, kāpēc. Pa televizoru pavēstīja ziņu, ka Ribo izdarījis pašnāvību, izlēkdams pa guļamistabas logu.

Vai tā bija sakāve vai nebija? Mēs nezinājām. Tā kā Ribo izdarīja pašnāvību, viņš vairs nevarēja izstāstīt taisnību preses konferencē un atsaukt «atzīšanos». Viņš nevarēja ari mums kaitēt turpmāk. Turklāt — ja mūsu gājiens uz slimnīcu nāktu gaismā, mūs noteikti apsūdzētu viņa nogalināšanā. .

Gadījās tā, ka tas vispār netapa zināms. Varbūt māsa joprojām ticēja, ka mēs bijām tikai uzmācīgi žurnālisti. Viņa bija apraudzījusi Ribo pēc mūsu aiziešanas — un viņam nekas nekaitēja. Un viņa klusēja.

Torīt pulksten vienpadsmitos mēs ar Reihu ieaicinājām preses pārstāvjus direkcijas zālē, kas šim nolūkam bija mums atvēlēta. Fleišmanis, Reihs un Graui stāvēja abās pusēs durvīm un «zondēja» katru, kas nāca iekšā. Mūsu piesardzība tika atalgota. Viens no pēdējiem zālē ienāca kāds milzīga auguma plikpauris — Kilbraids no <>Wa- shington Examiner». Reihs pamāja vienam no uzņēmuma sargiem, tas tuvojās Kilbraidam un pavaicāja, vai viņam nebūtu iebildumu, ja viņu pārmeklētu. Viņš tūlīt ņēmās dedzīgi un skaļi protestēt, kliegdams, ka tas esot apvainojums. Tad viņš pēkšņi izrāvās un skrēja pie manis, bāzdams roku iekškabatā. Es sasprindzināju visu gara spēku un apstādināju viņu. Trīs sargi metās virsū Kilbraidam un izvilka viņu no zāles. Viņam kabatā atrada pielādētu Valtera automātisko pistoli ar sešām lodēm. Kilbraids brēkāja, ka viņš to aizsardzības nolūkā arvien nēsājot līdzi, taču viņa mēģinājumu nošaut mani redzēja visi. (Vēlāk mēs «izzondējām» viņa smadzenes un atklājām, ka tajās iebrukuši parazīti, kad viņš dienu iepriekš

bijis piedzēries — par Kilbraidu bija labi zināms, ka viņš ir alkoholiķis.)

Sis starpgadījums pastiprināja gaidu atmosfēru. Zālē sēdēja ap piecsimt žurnālistu — vairāk tur nevarēja saiet. Pārējie ārpusē vēroja mūs monitoros. Reihs, Fleišmanis un brāļi Graui pievienojās man uz paaugstinājuma — īstenībā viņu nolūks bija vērīgi nopētīt zāli un pārliecināties, vai tur nav vēl kāds varbūtējs slepkava, — un es skaļi nolasīju šādu paziņojumu:

— «Šodien mūsu mērķis ir brīdināt Zemes iedzīvotājus par vislielākajiem draudiem, kādiem viņi jebkad stājušies pretī. Pašlaik mūsu planētu novēro milzum daudz svešu saprātīgu būtņu, kuru mērķis ir vai nu iznīcināt, vai paverdzināt cilvēku cilti.

Pirms vairākiem mēnešiem, kad mēs vadījām pirmos arheoloģiskos izrakumus Melnajā kalnā Karatepē, mēs ar profesoru Reihu apzinājāmies, ka mūs pavada traucējoši spēki. Tas ir, mēs sajūtām spēku, kas aktīvi pretojās mūsu pūlēm atklāt uzkalna noslēpumu. Tobrīd mēs domājām, ka šim spēkam var būt kāda psihiskas enerģijas daba, kuru iedibinājuši sen mirušie iedzīvotāji savu kapeņu aizsardzībai. Gan Reihs, gan es ilgu laiku bijām pārliecināti, ka šādas parādības ir iespējamas un ar tām izskaidrojamas grūtības, ar kādām sadūrās Tutanha- mona kapeņu pirmatklājēji. Mēs bijām gatavi riskēt un piesaukt šo lāstu, ja tam piemistu šāda psihiskā enerģija, un turpinājām savus pētījumus.

Taču pēdējās nedēļās mēs esam guvuši pārliecību, ka mūs sagaida kaut kas daudz bīstamāks par lāstu. Mēs ticam, ka esam iztraucējuši no miega spēkus, kuri reiz valdījuši pār Zemi un kuri apņēmušies atkal valdīt pār to. Tie ir bīstamāki par jebkādiem cilvēcei līdz šim pazīstamiem spēkiem, tāpēc ka tie. ir neredzami un spēj tieši uzbrukt cilvēka apziņai. Tie spēj iznīcināt saprātu jebkuram indivīdam, kuram uzbrūk, un novest viņu līdz pašnāvībai. Tie spēj arī paverdzināt atsevišķus cilvēkus un izmantot viņus saviem nolūkiem.

Taču tajā pašā laikā mēs ticam, ka cilvēcei nav iemesla krist panikā. So būtņu ir daudz mazāk nekā mūsu, un mēs esam iepriekš brīdināti. Cīņa var izrādīties grūta, bet es domāju, ka mums ir visas iespējas uzvarēt.

Tagad es centīšos rezumēt, ko mums izdevies uzzināt par šiem apziņas parazītiem …»

Es runāju apmēram pusstundu un īsumā pastāstīju par notikumiem, kurus esmu šeit aprakstījis. Es pastāstīju, kā iznīcināja mūsu kolēģus un kā Ribo tika piespiests mūs nodot. Tad es izskaidroju, kā iespējams nogalēt parazītus, ja esi apzinājies viņu esamību. Es krietni nopūlējos, uzsvērdams, ka šie spēki vēl nav aktīvi, tie ir akli un neapzināti. Galvenais — novērst paniku. Lielākā cilvēces daļa vispār nevar nekādi cīnīties ar parazītiem, un vislabāk būtu, ja viņi justos pilnīgi pārliecināti par galīgu uzvaru.

Savas runas pēdējās piecpadsmit minūtes es izmantoju, pievērsdamies gaišākām noskaņām: tagad, kad cilvēks ir iepriekš brīdināts, parazītu iznīcināšana var būt tikai laika jautājums.

Nobeigumā mēs aicinājām uzdot jautājumus, taču vairums reportieru tik ļoti vēlējās tikt pie tuvākā teleek- rāna, ka jautājumu bija maz. Pēc divām stundām jaunumi bija visu pasaules avīžu pirmajās lappusēs.

Taisnību sakot, tas viss mani garlaikoja. Mēs bijām pieci pētnieki, kuri gatavojas izzināt aizraujošu jaunu pasauli, un likās apnicīgi šķiest laiku reportieriem. Taču mēs bijām nolēmuši, ka tas ir vislabākais veids, kā garantēt sev drošību. Ja mēs tagad nomirtu, tas padarītu modru visu pasaiili. Pašreizējā situācijā pats pareizākais, ko parazīti varētu darīt, — diskreditēt mūs, ļaujot kādu mēnesi vai varbūt gadu dzīvei ritēt normālu gaitu, līdz ikviens nospriestu, ka tas bijis māns. Sniegdami paziņojumu tagad, mēs bijām nopirkuši laiku — vismaz tāds bija mūsu nodoms. Tikai pēc krietna brīža mēs sapratīsim, ka parazīti jebkurā brīdī mūs var pārspēt viltībā.

Iemeslam, kāpēc mēs vēlējāmies iegūt laiku, vajadzētu būt skaidram. Mēs negribējām to šķiest ar parazītiem. Iedomājieties bibliofilu, kuram tikko atsūtīta grāmata, ko viņš vēlējies iegūt visu mūžu, bet pēkšņi pirms saiņa atvēršanas uzrodas garlaicīgs cilvēks un neatlaidīgi runā un runā stundām ilgi. . Parazīti varbūt bija lielākās briesmas, kam cilvēce jebkad stājusies pretī, taču mums viņi bija visgarlaicīgākie, visapnicīgākie radījumi.

Cilvēki pierod pie savas garīgās aprobežotības, tāpat kā pirms trīssimt gadiem bija apraduši ar milzīgajām ceļojumu neērtībām. Kā būtu juties Mocarts* ja viņam pēc nedēļu ilga, mokoša brauciena kāds būtu pavēstījis,

ka divdesmit pirmā gadsimta cilvēki šo ceļa gabalu pieveiks stundas ceturksnī? Mēs bijām kā mocarti, kuri ierauti divdesmit pirmajā gadsimtā. Sos garīgos ceļojumus, kas mums reiz likās.tik nogurdinoši un grūti, tagad varēja veikt dažu minūšu laikā. Beidzot mēs skaidri sapratām Teijāra de Sardēna* piezīmi, ka cilvēks stāv uz jauna attīstības posma robežas. Jo nu mēs bijām sasnieguši šo jauno posmu. Apziņa bija kā neskarta zeme, kā izraēļu Apsolītā zeme*. Mums to vajadzēja tikai apdzīvot. . un, protams, izraidīt tās tagadējos iedzīvotājus. Tāpēc, par spīti bažām, mūsu noskaņa tajās dienās bija ekstātiskas laimes pilna.

Pēc mūsu domām, tagad mums bija divi galvenie uzdevumi. Pirmais — atrast jaunus «skolniekus», vēl citus, kas mums palīdzētu cīņā. Otrais — izpētīt iespēju, kā mēs varētu pāriet uzbrukumā. Pašlaik mēs nevarējām aizsniegt dziļākos apziņas slāņus, ko apdzīvo parazīti. Tomēr nakts kauja bija man iemācījusi, ka es varu izmantot spēku, kas nāk no kāda dziļdziļa avota. Vai mēs varam tā pietuvoties šim avotam, lai pārsviestu kauju uz ienaidnieka nometni?

Es tikai pavirši pievērsu uzmanību pasaules preses izdevumu reakcijai. Nebija pārsteidzoši, ka vairums izturējās naidīgi un skeptiski. Vīnes «The World Free Press» atklāti paziņoja, ka mūs piecus vajadzētu turēt apcietinājumā, līdz tiktu izpētīts viss ar pašnāvībām saistītais jautājums. Bet Londonas «Daily Express» ierosināja, ka vajadzētu nodot Apvienoto Nāciju karaspēku mūsu pārziņā un pilnvarot mīīs cīnīties pret parazītiem ar jebkuriem līdzekļiem, ko mēs uzskatītu par efektīviem.

Viena avīzes ziņa satrauca mūs visus. Tas bija Fēliksa Hazarda raksts «Berliner Tageblatt». Viņš neizsmēja šo notikumu un neatbalstīja Ribo «atzīšanos», kā bijām gaidījuši. Likās — viņš ir absolūti pārliecināts, ka pasaulei draud bi-iesmas no šī jaunā ienaidnieka. Bet, ja šis ienaidnieks spējīgs paņemt savā varā atsevišķu cilvēku prātus, Hazards rakstīja, tad kur ir garantija, ka mēs neesam šo parazītu vergi? Mēs bijām pasludinājuši viņu esamību, taču tas neko nepierādīja. Mums vajadzēja sniegt šo paziņojumu pašsaglabāšanās nolūkā; pēc Ribo «atzīšanās» pret mums, iespējams, tiktu ierosināta krimināllieta … Si raksta tonis nebija gluži nopietns. Šķita, ka Hazards ir ļāvis lasītājam noskārst, ka viņš pazobojas par šo atgadījumu. Tomēr raksts atstāja satraucošu

iespaidu. Mums nebija ne mazāko šaubu, ka Hazards ir ienaidnieka aģents.

Izvirzījās vēl viens jautājums, kas nekavējoties bija rūpīgi jāapsver. Līdz šim reportierus nelaida klāt izrakumiem Melnajā kalnā. Taču viņus acīmredzot nekas nekavēs sarunāties ar dažādiem turienes strādniekiem un karavīriem. Ja vien iespējams, to vajadzēja novērst. Tāpēc mēs ar Reihu piedāvājām vakarā pavadīt žurnālistu grupu uz izrakumu vietu, mēs piekritām, ka tur būs televīzijas kameras. Mēs norīkojām, lai līdz mūsu atbraukšanai ievēro visstingrākos drošības pasākumus un neļauj avīžniekiem uzturēties izrakumu tuvumā.

Tovakar pulksten desmitos mūs gaidīja piecdesmit reportieri divos transporta helikopteros. Sājos neērtajos aparātos lidojums uz Karatepi prasīja stundu. Kad mēs ieradāmies, visu laukumu apgaismoja starmeši. Portatīvās televīzijas kameras bija uzstādītas desmit minūtes pirms mūsu nosēšanās.

Mūsu nodoms šķita viegli izpildāms. Mēs pavadīsim reportierus lejā līdz pat «Abhota bluķim», kurš tagad bija pilnīgi atsegts, un, liekot lietā psihokinēzes spējas, radīsim nospiedošu un saspringtu atmosfēru. Tad mēs tīši izvēlēsimies visnervozākos un visjūtīgākos žurnālistus un mēģināsim viņos izraisīt paniku. Tieši tāpēc agrāk notikušajā intervijā mēs nepieminējām savas psihokinēzes spējas. Mēs sapratām, ka šīs spējas galu galā var izmantot, «fabricējot apsūdzību» pret parazītiem.

Mēs neņēmām vērā parazītus. Pirms pašas nosēšanās es pamanīju, ka reportieri helikopterā dzied. Tas likās savādi. Mēs iedomājāmies, ka viņi ir pamatīgi piedzērušies. Graui, Fleišmanis, Reihs un es bijām otrā helikopterā. Tad, tiklīdz nosēdāmies, mēs sajūtām parazītu klātbūtni un aptvērām, kas notiek. Parazīti izmantoja savu parasto metodi. Viņi nevis izsūca enerģiju saviem upuriem, bet to piegādāja. Daudzi no šiem vīriem bija krietni iemetēji un, kā vairums žurnālistu, ne sevišķi gudri. Uz šāda tipa cilvēkiem garīgās enerģijas «dāvana» atstāja tādu pašu iespaidu kā alkohols. Tiklīdz reportieri no mūsu helikoptera piebiedrojās pārējiem, viņiem pielipa tas pats pacilātais garastāvoklis. Es dzirdēju, ka televīzijas komentētājs piezīmē:

— Sie zēni it nemaz nešķiet nobažījušies par parazītiem. Liekas, viņi to visu. uzņem kā joku.

Es pateicu programmas režisoram, ka būs neliela aizkavēšanās, un aicināju pārējos uz darbu vadītāja būdu izrakumu laukuma tālākajā malā. Aizslēguši durvis, koncentrējāmies, lai izdomātu, kas būtu darāms. Mēs viegli nodibinājām savstarpējus telepātiskus kontaktus un varējām iekļūt dažu avīžnieku smadzenēs. Sākumā bija grūti izprast, kas notiek viņu apziņā,— nekad agrāk ne ar ko tamlīdzīgu nebijām saskārušies. Tad mēs laimīgā kārtā uzdūrāmies reportierim, kura domu viļņa garums bija identisks Ribo viļņa garumam. Tas mums deva iespēju tuvāk papētīt viņa smadzeņu procesus. Smadzenēs ir apmēram ducis galveno baudas centru, vispazīstamākie no tiem ir seksuālais, emocionālais un sociālais. Ir arī intelektuālās baudas centrs, kas saistīts ar cilvēka pašsavaldīšanās un paškontroles spējām. Visbeidzot, pastāv vēl pieci centri, kas cilvēkiem ir gandrīz pilnīgi neattīstīti, un tie ir saistīti ar darbībām, ko mēs dēvējam par poētisko, reliģisko jeb mistisko.

Vairumam žurnālistu parazīti palielināja enerģiju sociālajā un emocionālajā centrā. Tā kā žurnālistu bija piecdesmit, sāka darboties bara instinkts — un viņu bauda auga augumā.

Mēs visi pieci koncentrējām uzmanību uz reportieri, kuru pārbaudījām. Nenācās grūti izjaukt viņa ieradumu sistēmu un likt viņam pēkšņi justies nomāktam. Bet, tiklīdz mēs atslābinājām spiedienu, viņš atguvās.

Mēs mēģinājām izdarīt tiešu uzbrukumu parazītiem. Tas bija bezcerīgi. Parazīti bija viņpus mūsu sniedzamī- bas robežas un apņēmušies tur palikt. Mums šķita, ka enerģija, ko vērsām pret viņiem, tiek izšķiesta gluži veltīgi un ka viņi par mums smejas.

Tā bija bīstama situācija. Mēs nospriedām, ka vajadzēs pilnīgi paļauties uz savām psihokinēzes spējām, lai paliktu stāvokļa noteicēji. Tas nozīmēja darboties reportieru tiešā tuvumā.

Kāds dauzīja pa būdas durvīm un sauca:

— Ei, cik ilgi mums būs jāgaida?

Tad mēs izgājām ārā un teicām, ka nu esam sagatavojušies.

Mēs ar Reihu devāmies pa priekšu. Reportieri, līksmi smiedamies, mums sekoja, un fonā nepārtraukti runāja televīzijas komentētājs. Iedami nopakaļ pūlim, Fleišmanis un brāļi Graui koncentrēja uzmanību uz šiem komen

tāriem. Mēs dzirdējām, ka komentētājs raižpilnā balsī saka:

— Ikviens gan šķiet ļoti bezrūpīgs, taču būtu interesanti zināt, vai šis prieks ir īsts. Šovakar šeit jūtams savāds spriegums. .

To izdzirduši, visi reportieri iesmējās. Un tad mēs saslēdzām savu gribasspēku «virknē» un iedvesām reportieriem nedrošību un neskaidras bailes. Smiekli tūlīt mitējās. Es skaļi teicu:

— Neraizējieties! Sādā dziļumā gaiss nav tik tīrs, kā gribētos. Bet tas nav indīgs.

Tunelis bija septiņas pēdas augsts un tiecās lejup apmēram divdesmit grādu leņķī. Simt jardu dziļumā mēs sakāpām mazās dzelzceļa vagonetēs. Desmit jūdžu brauciena laikā bija dzirdama tikai riteņu klaboņa. Nevajadzēja telepātiski iedarboties uz žurnālistiem, lai padarītu viņu garastāvokli vēl drūmāku. Tunelis bija gandrīz vai spirālveidīgs — citādi tā ieeju nāktos izbūvēt vairāku jūdžu attālumā no Melnā kalna un ierīkot citu laukumu — un tas krietni sarežģītu drošības garantēšanu. Ikreiz, kad vagonetes pagriezienā sazvārojās, mēs sajūtām, ka reportierus pārņem nemiera vilnis. Arī viņi baidījās, ka vagonešu izraisītās vibrācijas dēļ tunelis varētu iegrūt.

Pagāja gandrīz stunda, kamēr mēs aizkļuvām līdz «Abhota bluķim». Pavērās lielisks skats: bluķa milzīgie, pelēkmelnie sāni slējās pār mums kā klints.

Nu mēs ar nolūku radījām nomāktu atmosfēru. Būtu bijis daudz labāk, ja mēs varētu ļaut darboties žurnālistu fantāzijai un tikai sekmētu to ar nelielu baiļu devu. Taču parazīti viņos lēja iekšā enerģiju — un mums bija nepieciešams paralizēt tos smadzeņu iecirkņus, kas reaģē uz enerģijas pieplūdumu. Tāpēc mēs viņiem uzkrāvām baiļu un riebuma nastu. Televīzijas komentētājs bija pārāk apjucis, lai runātu nospiedošajā klusumā; viņš čukstēja mikrofonā:

— Seit lejā pārņem netīkama, smacējoša sajūta. Varbūt pie tā vainīgs gaiss.

Tad parazīti sāka uzbrukt. Šoreiz nevis ar pilnu sparu, bet pa vienam, pa diviem. Acīmredzot viņu nolūks bija nokausēt mūs, lai mēs zaudētu varu pār reportieriem. Tiklīdz mēs pievērsām uzmanību cīņai ar parazītiem, atmosfēra tapa vieglāka, ikviens kļuva līksmāks. Cīniņš izraisīja vilšanos, jo panākumi bijā niecīgi. Ja parazītu

nav daudz, tie ir gandrīz neievainojami. Tas bija gluži kā cīnīties ar ēnām. Vislabākais līdzeklis bija viņus ignorēt, taču tikpat grūti ir neievērot kranci, kas klūp kājās.

Un tad mums visiem vienlaikus ienāca prātā doma — mēs vismaz bijām savā starpā tā saistīti, ka nevarēja pasacīt, kurš pirmais to iedomājās. Mēs palūkojāmies uz «Abhota bluķi» un uz tuneļa- griestiem kādas trīsdesmit pēdas virs tā. Bluķis svēra trīstūkstoš tonnu. Brāļi Graui Britu muzejā bija pacēluši trīsdesmit tonnu smagu bloku. Mēs nospriedām, ka ir vērts pamēģināt. Tādēļ, ar nolūku uzsūtījuši reportieriem baiļu vilni, mēs saskaņoti koncentrējām gribasspēku, lai paceltu bloku.

Šķita, ka tas būs tikpat bezcerīgs mēģinājums kā pacelt šādu smagumu ar kailām rokām. Tad brāļi Graui mums atklāja savu noslēpumu. Viņi darbojās nevis uni- sonā, bet pārmaiņus — sākumā lēni, tad arvien straujāk un straujāk. Aptvēruši, kā tas darāms, mēs viņiem pievienojāmies. Kad bijām apguvuši brāļu paņēmienu, tas kļuva aplam viegls. Enerģija, ko mēs piecatā ģenerējām, bija tik milzīga, ka ar to varētu pacelt divas jūdzes biezo zemes slāni virs mums. Bluķis piepeši atrāvās no zemes un pacēlās pie griestiem. Gaisma noraustījās, kad tas aizķēra elektrības kabeli. Uzreiz sacēlās panika — un daži stulbeņi paskrēja apakšā vai tika pagrūsti zem bloka. Mēs to pavirzījām sānis, un, kad tas pārrāva elektrības kabeli, telpa tūliņ iegrima tumsā. Kabeļa gals vilkās pa zemi, un mēs izdzirdām aizsmakušu kliedzienu — kāds cilvēks bija paklupis uz kabeļa. Telpu piepildīja degošas gaļas smaka, un mums visiem uzmācās nelabums.

Galvenais — nekrist panikā. Vienam no mums vajadzēja «atvienot» savu gribu un nostumt reportierus telpas malā, lai varētu nekavējoties nolaist lejā bloku. Tas bija grūti, jo mūsu gribas bija «saslēgtas» kopā, lai bluķi noturētu gaisā. Tāpēc mēs, ja tā varētu sacīt, bijām saslēgušies paralēli, nevis virknē.

Parazīti izvēlējās tieši šo brīdi, lai uzbruktu ar visu sparu. Mēs, protams, bijām bezspēcīgi. Situācija būtu smieklīga, ja vien nebijusi tik bīstama un jau nebūtu maksājusi vienu dzīvību.

Reihs ieteicās:

— Vai mēs to nevarētu saskaldīt atomos?

Kādu brīdi aiz apjukuma nesapratām viņa teikto — parazīti mūs ielenca kā rēgu armija. Tad, tiklīdz aptvērām,

ko viņš gribējis teikt, mēs sapratām, ka tas ir vienīgais glābiņš. Mums bija gana spēka, lai paceltu tūkstoti tik lielu bluķu; vai ar to pietiks, lai iznīcinātu šo vienu? Mēs pamēģinājām — ar garīgo enerģiju sažmiedzām to un centāmies saberzt. Automātiski paātrinājām darbību, un jautrība bija tik liela, ka tikko ievērojām parazītu spiedienu ap mums. Tad mēs jutām, ka bloks sadrūp un sabirst kā skrūvspīlēs iespiests milzīgs krīta gabals. Pēc dažām sekundēm pie griestiem peldēja smalkos putekļos sabirzušais milzenis. Sādā veidā to varēja virzīt pa tuneli. To mēs paveicām, turklāt tik ātri, ka gaisa plūsma rāva mūs iekšā tunelī un telpa uz brīdi piepildījās ar putekļiem.

Kad bluķis bija novākts, mēs ar uzkrāto gribasspēka enerģiju likāmies virsū parazītiem kā nepacietīgs cilvēks, kas mēģina nosist blusu. Rezultāts bija iepriecinošs: parazītiem atkal nebija laika atkāpties, un mums šķita, ka mēs esam iebrāzušies viņu rindās kā liesmu metējs sakaltušās lapās. Tad Reihs «atvienojās» no mums, pacēla norautos elektrības kabeļa galus un savienoja tos. Iedegās gaisma, un mēs ieraudzījām pilnīgu jucekli. Visiem reportieriem bija traucēta «sociālo paradumu» sistēma; ikviens jutās pamests un pārbiedēts. Gaiss bija melnu putekļu pilns un mūs visus smacēja. (Mums bija jāpagaida, kamēr tunelī nosēžas putekļi, un tikai tad mēs tos varējām stumt ārā, lai no virszemes ieplūstu tīrs gaiss.) Bojā gājušā žurnālista mirstīgās atliekas bija pielipušas pie elektrības kabeļa mums virs galvas un joprojām izplatīja deguma smaku. Sejas mums visiem bija melnas kā ogļračiem. Panika bija briesmīga. Ikviens reportieris droši vien domāja, ka nemūžam vairs neizkļūs no tuneļa.

Mēs izkliedējām paniku, vēlreiz saslēdzot savu gribasspēku virknē. Tad mēs likām reportieriem sastāties divās rindās un atgriezties pie vagonetēm. Reihs koncentrēja uzmanību uz visiem trim televīzijas darbiniekiem, lai pārliecinātos, vai viņi atkal ir iedarbinājuši kameras. (Kad nodzisa elektrība, tās, protams, pārstāja darboties.) Pa to laiku mēs iztīrījām tuneli no putekļiem un lēni virzījām tos uz virszemi, kur tie pacēlās debesīs — par laimi, nakts bija tumša — un izkaisījās milzīgā platībā.

Kad bijām iznākuši svaigā gaisā, mēs sapratām, ka esam izcīnījuši vērā ņemamu uzvaru — galvenokārt pateicoties nejaušībai Parazīti, protams, nebija padevušies.

Viņi joprojām lēja enerģiju reportieros, kad bijām izkļuvuši ārā no pazemes. To mēs spējām pilnīgi nobloķēt. Taču mēs diez vai būtu jaudājuši tikt ar viņiem galā, ja viņi uzbruktu pa vienam. Tomēr visa pasaule bija redzējusi pa televizoru, kas notiek, bija redzējusi bluķa izzušanu. Lai ko rakstītu reportieri, tam nebija nekādas nozīmes. Turklāt bija jāņem vērā vēl viens faktors. Žurnālistu sociālo un emocionālo sistēmu mākslīgā stimulēšana nenovēršami izraisīs nogurumu, tādas kā paģiras. Viņus nevarēja mūžīgi turēt šādā pusreibumā. Šāds atslābums mums lieti noderētu.

Bija pāri pusnaktij, kad mēs piecatā kopīgi ieturējām maltīti. Kompānija mums bija atvēlējusi speciālu telpu. Mēs bijām apņēmušies, ka turpmāk mums pieciem dienu un nakti jāpaliek kopā. Katram atsevišķi piemita neliels spēks, bet apvienots tas kļuva tūkstoškārtīgs, kā mēs tovakar bijām pierādījuši.

Mēs nemānījām sevi ar ilūziju, ka esam neievainojami. Mēs varbūt bijām pasargāti no tieša parazītu uzbrukuma. Taču viņi zināja, kā izmantot citus cilvēkus pret mums, un tieši no tā bija jābaidās.

Kad nākamajā rītā ieskatījāmies avīzēs, atlika tikai apsveikt pašiem sevi ar lielāko uzvaru. Tā kā gandrīz ikviens cilvēks pasaulē bija vērojis televizora ekrānu, tad ikviens redzēja, kā izgaisa «Abhota bluķis». Mēs domājām, ka dažas avīzes nojautīs krāpšanu — galu galā tas, ko bijām paveikuši, nebija nekas vairāk kā izreklamēts burvju mākslinieka triks —, taču neviens neko nenojauta. Mēs piedzīvojām daudzus histēriskus uzbrukumus, bet tie bija uzbrukumi mūsu muļķībai par to, ka esam atbrīvojuši šos «biedējošos spēkus». Ikviens uzskatīja, ka catoguāņi — parazītus tā iedēvēja kāds Lavkrāfta daiļrades speciālists Savienotajās Valstīs — iznīcinājuši bluķi, lai kavētu mūs pamatīgāk izzināt viņu noslēpumus. Visus satrauca fakts — ja viņi var iznīcināt trīstūkstoš tonnu smagu bloku, tad tikpat viegli viņi varētu iznīcināt mūsdienu lielpilsētu, šīs bailes vēl pieauga, kad dienā zinātnieki atklāja bazalta putekļu slāni, kas klāja krūmājus vairāku jūdžu rādiusā ap laukumu, un pareizi secināja, ka bloks kaut kādā veidā ticis sairdināts. Viņi bija neziņā. Bloku, protams, būtu iespējams sadalīt ar atom- spridzinātāja palīdzību, taču sprādziena atbrīvotā enerģija būtu iznīcinājusi visus cilvēkus, kuri tobrīd atradās

pazemē; viņi nevarēja aptvert, kā tas paveikts, jo telpā pat nepaaugstinājās temperatūra.

Gunnars Fangens, Apvienoto Nāciju prezidents, atsūtīja mums vēstuli, kurā vaicāja, kas viņam, pēc mūsu domām, būtu jāpasāk pret parazītiem. Vai tas ko līdzētu, ja Kadatu iznīcinātu ar atommīnām? Vai mums ir kāda jausma par to, kādi ieroči varētu būt iedarbīgi pret parazītiem? Mēs aizsūtījām prezidentam atbildi, kurā lūdzām viņu atbraukt pie mums, un pēc četrdesmit astoņām stundām viņš ieradās.

Pa to laiku kompānijai bija uzradušās pašai savas rūpes. Reklāma, protams, ļoti iepriecināja, taču, kamēr ārpusē gaidīja simtiem reportieru, kompānija atradās tādā kā aplenkuma stāvoklī — un darījumi apstājās. Mums bija svarīgi sameklēt jaunu galveno mītni. Tāpēc es runāju ar Savienoto Valstu prezidentu Loidu S. Mel- vilu un jautāju, vai viņš nevarētu mums atrast ļoti drošu vietu, kur būtu garantēta slepenība. Viņš rīkojās ātri un stundas laikā mums paziņoja, ka varam pārbraukt uz ASV 91. raķešu bāzi Saratogaspringsā, Ņujorkas štatā. Nākamajā dienā, 17. oktobrī, mēs devāmies uz turieni.

Mūsu jaunajai bāzei bija daudz priekšrocību. Mums vēl bija padomā ducis amerikāņu, kuriem bijām nolēmuši noteiktā laikā uzticēt savu noslēpumu; viņus mums ieteica Remizovs un Spensfīlds no Jeilas universitātes. Pieci no viņiem dzīvoja Ņujorkas štatā. Mēs palūdzām prezidentam Melvilam, lai viņš uzaicina šos cilvēkus tikties ar mums, kad ieradīsimies 91. bāzē. Tie bija Olivers Flemings un Merils Filipss no Kolumbijas universitātes Psiholoģijas laboratorijas, Rasels Holkrofts no Sirakjūsas universitātes un Edvards Līfs un Viktors Ebners no Olbani Pētnieciskā institūta.

Vakarā pirms aizbraukšanas Fleišmanis uzstājās televīzijā — ieraksts tika izdarīts kompānijas telpās — un atkal uzsvēra, ka Zemes iedzīvotājiem nav iemesla panikai. Viņš neticot, ka parazīti ir tik stipri, lai nodarītu cilvēcei reālu ļaunumu. Mūsu pienākums esot nodrošināt, lai viņi vispār nekļūtu tik spēcīgi.

Mums pašiem sava darba «sabiedriskā» puse bija vismazāk svarīga; īstenībā tā bija apnicīga un mums tik neraksturīga. Mēs gribējām ķerties pie īstā darba — izpētīt mūsu un parazītu spēkus.

Kompānija sagādāja ātrgaitas raķeti, ar ko aizvest mūs uz 91. bāzi, un pēc stundas mēs bijām tur. Tajā pašā

pēcpusdienā par mūsu ierašanos ziņoja televīzijā. Uzstājās prezidents, lai paskaidrotu, kāpēc viņš mūs ielaidis 91. bāzē (tā bija pati drošākā vieta Savienotajās Valstīs — jokoja, ka vieglāk esot kamielim izlīst caur adatas aci* nekā iekļūt 91. bāzē). Viņš sacīja, ka mūsu drošība esot jautājums ar vispasaules nozīmi un ikviens reportieru mēģinājums kontaktēties ar mums tiks uzņemts kā pārkāpums — un sekos atbilstoša rīcība. Tas, protams, atrisināja vienu no mūsu galvenajām problēmām: kopš tā laika mēs varējām pārvietoties no vienas vietas uz citu — un mums nesekoja ducis helikopteru.

91. bāze nepavisam nebija tik ērta kā kompānijas direkcijas ēka. Mēs iekārtojāmies Nisena barakā*, kas bija uzstādīta divdesmit četras stundas pirms mūsu ierašanās; ērtības ziņā tā pārspēja labi apgādātu kazarmu telpu.

Kad ieradāmies, mūs jau gaidīja Flemings, Filipss, Holkrofts, Līfs un Ebners. Visi bija jaunāki par četrdesmit gadiem. Holkrofts nemaz neizskatījās pēc zinātnieka — viņš bija vairāk nekā sešas pēdas garš, ar sārtiem vaigiem un koši zilām acīm; ieraugot viņu, manī iezagās nelielas bažas. Pārējie atstāja uz mani lielisku iespaidu: gudri, savaldīgi, ar humora izjūtu. Mēs visi dzērām tēju kopā ar bāzes dežurējošo virsnieku un vecāko drošības dienesta virsnieku. Abi šie cilvēki man likās tipiski karavīri: pietiekami saprātīgi, taču visu saprata pārāk burtiski. (Drošības dienesta virsnieks gribēja zināt, kādus pasākumus viņš varētu veikt pret catoguāņu spiegiem.) Es pamēģināju viņiem precīzi izskaidrot, kāds ir mūsu pretinieks: tas uzbrūk nevis no priekšpuses vai mugurpuses, bet mājo mūsos. Abi izskatījās samulsuši, līdz ģenerālis Vinslovs, dežurējošais virsnieks, ievaicājās:

— Jūs laikam domājat, ka šos radījumus var salīdzināt ar mikrobiem, kas iekļūst asinīs?

Es atbildēju, ka tā patiešām varētu salīdzināt, un man šķita, ka šī ziņa viņus dara priecīgākus, kaut arī drošības dienesta virsnieks tagad domāja par dezinfekcijas līdzekļiem.

Padzēruši tēju, mēs aizvedām piecus jaunos biedrus uz savu baraku. Pārbaudījis drošības dienesta virsnieka prātu, es uzzināju, ka mūsu būdā zem betona grīdas ir daudzi mikrofoni, kas izlikti pēc viņa paša pavēles, tāpēc, tiklīdz mēs ievācāmies, es noteicu mikrofonu atrašanās

vietas un iznīcināju tos. Tie, protams, bija iestiprināti collas dziļumā tieši betonā, tā ka tos sabojāt, neieurbjo- ties grīdā, teorētiski nebūtu iespējams. Kad es nākamās nedēļas laikā sastapu drošības dienesta virsnieku, es ievēroju, ka viņš tā dīvaini paraugās manī.

Vakaru mēs aizvadījām, izskaidrodami situāciju pieciem jaunajiem biedriem. Vispirms iedevām viņiem izlasīt Veismaņa darba «Pārdomas par vēsturi» pārfotografētus eksemplārus. Tad es viņiem īsi pastāstīju par saviem piedzīvojumiem. Kamēr es runāju, mans stāstījums tika ierakstīts magnetofona lentē, lai vēlāk varētu to atskaņot, ja viņiem vēl rastos kādi jautājumi. Seit es citēju šī ieraksta pēdējās piecas minūtes, jo tajās skaidri formulēts to problēmu raksturs, ar kurām mēs sadūrāmies:

«Tātad mēs nojaušam, ka ar šīm būtnēm var cīnīties cilvēks, kurš apguvis fenomenoloģijas pamatus. Mēs zinām arī to, ka viņu galvenais spēks, šķiet, slēpjas spējā sašķobīt cilvēka garīgo līdzsvaru. (Es jau biju atzinies, ka «Abhota bluķi» iznīcinājām mēs.) Tas nozīmē, ka mums jāiemācās pretoties viņiem visos garīgajos līmeņos.

Taču šis uzdevums izvirza jaunu problēmu, kura mums jāatrisina, cik ātri vien iespējams. Mēs zinām tik maz par cilvēka dvēseli. Mēs neapjaušam, kas notiek, kad cilvēks piedzimst un nomirst. Mēs neizprotam cilvēka saikni ar telpu un laiku.

Deviņpadsmitā gadsimta romantiķu sapņu tēls bija «dieviem līdzīgi cilvēki». Tagad mēs esam pārliecināti, ka tas ir iespējams. Cilvēka potenciālās iespējas ir tik neizmērojamas, ka mēs tās nekādi nevaram aptvert. Būt dievam līdzīgam nozīmē būt noteicējam, nevis apstākļu upurim. Tomēr jāuzsver, ka nevar būt visaptverošas kontroles, kamēr vēl nav atbildēti daudzi svarīgi jautājumi. Ja cilvēks iet, seju pievērsis debesīm, tad viegli aizlikt viņam kāju priekšā. Kamēr mēs neizprotam savas esības pamatus, parazīti var uzbrukt šiem pamatiem un mūs iznīcināt. Cik man zināms, tad parazītiem par šiem jautājumiem tikpat maza jēga, cik mums. Taču mēs nevaram riskēt, izvirzot šādu pieņēmumu. Mums jāizdibina nāves, telpas un laika noslēpumi. Tā ir vienīgā garantija uzvarai šajā cīņā.»

Man par izbrīnu un lielu prieku, izrādījās, ka Holkrofts ir viens no labākajiem skolniekiem, kāds man jebkad bijis. Bērnišķīgais, vientiesīgais izskats patiešām atbilda viņa

būtībai. Viņu laukos bija uzaudzinājušas divas neprecējušās tantes, kuras viņu dievināja, un viņam skolā bija teicamas sekmes dabaszinātnēs. Holkrofts kopš dzimšanas bija augstsirdīgs un dzīvespriecīgs, un mierīgs, tāpēc labvēlīgā vide ļāva viņam saglabāt šīs īpašības. Kā psihologs eksperimentētājs viņš nebija izcils: viņam pietrūka tās uzņēmības, kas nepieciešama, lai kļūtu par pirmšķirīgu zinātnieku. Taču viņam piemita nemākslota instinktīva saskaņa ar dabu, un tas bija daudz svarīgāk. Viņam bija tāds kā garīgs radars, un tas nozīmēja, ka dzīvošana viņam nav smags darbs.

Tāpēc Holkroftam it kā jau bija skaidrs viss, ko viņam stāstīju. Viņš uzreiz visu saprata. Pārējie, būdami intelektuāla uzbudinājuma stāvoklī, sacīto aptvēra ar prātu un lēni gremoja kā pitons žurku. Holkrofts dzirdēto zināja instinktīvi.

Tas viss bija daudz svr.iīgāk, nekā varētu šķist. Jo Reihs, Fleišmanis, es pats un brāļi Graui arī bijām intelektuāļi. Mēs nespējām atbrīvoties no ieraduma mēģināt ar prāta palīdzību izpētīt apziņas pasauli, un tā bija veltīga laika šķiešana — mūsu prāti atgādināja armiju, kuru komandē ģenerālis, kas atsakās rīkoties, kamēr nav uzrakstījis dokumentus trijos eksemplāros, un par visu prasa padomu štābā. Holkrofts bija tāds kā medijs, ne jau garu izsaucējs, kaut gan šīs sfēras ir cieši saistītas. Viņa darbības laukā ietilpa nevis gars, bet instinkti. Pašā pirmajā vakarā mēs varējām viņu «ieslēgt» mūsu telepā- tiskajā lokā; viņa iekšējā dzirde dabiski harmonēja ar mūsējo. Un mums pieciem atausa jauna cerība. Vai šis cilvēks nevar ienirt apziņā dziļāk par mums? Vai viņš nevarētu mums izteikt kādu pieņēmumu par to, kas parazītiem padomā?

Turpmākās divas trīs dienas lielāko daļu pavadījām savā barakā, mācot jaunajiem skolniekiem visu, ko zinājām. Mūsu telepātiskās spējas atviegloja mācīšanu. Taču mēs arī nonācām līdz atziņai, ka esam palaiduši garām vienu no fenomenoloģijas svarīgākajām problēmām. Ja cilvēkam iestāsta, ka viņš visu mūžu bijis gluži maldīgās domās par sevi, tas viņu izsit no sliedēm tāpat kā tad, kad viņam pēkšņi iedod miljons mārciņu. Vai arī — ja vīrieti ar dzimumdzīves traucējumiem ieved harēmā. Viņš piepeši atklāj, ka rādīt dzejisku noskaņu ir tikpat

viegli kā atgriezt ūdenskrānu, ka viņš var nokaitēt emocijas gandrīz līdz baltkvēlei. Kā triecienu dabūjis, viņš apjēdz, ka viņam iedota diženuma atslēga, ka visi tā sauktie «dižie viri» ir cilvēki, kuriem pavīdējis tikai blāvs atspīdums no tām spējām, kuru viņam tagad ir papilnam. Taču viņš visu mūžu nodzīvojis, būdams visai pieticīgos uzskatos par sevi. Viņa vecā personība trīsdesmit vai četrdesmit ierastlbas gados ieguvusi zināmu rutīnu. Tā neparko neiznīkst vienā vakarā. Taču jaunā personība arī ir ārkārtīgi spēcīga. Cilvēks kļūst par divu personību kaujas lauku. Un visā šajā juceklī viņš velti iztērē milzum daudz enerģijas.

Holkrofts, kā jau teicu, bija lielisks skolnieks, bet pārējie četri bija daudz spēcīgāk attīstītas personības. Un viņiem nebija īstas briesmu vai neatliekamības atjautas: galu galā mēs taču bijām pārdzīvojuši parazītu uzbrukumu, tad kāpēc lai viņi to nepārdzīvotu?

Es nevainoju šos četrus vīrus. Viņu izturēšanās nevarēja būt citāda. Katra universitāte saduras ar šīs problēmas paveidu — studentiem jaunā dzīve šķiet tik aizraujoša, ka viņi nevēlas to tērēt grūtam darbam.

Lai Flemings, Filipss, Līfs un Ebners vieglprātīgi nepalaistu vējā disciplīnu, mums nācās likt lietā ievērojamu garīgu piepūli. Mums vajadzēja viņus pastāvīgi novērot. Jaunā informācija iedarbojās kā spēcīgs reibinošs dzēriens; viņu prāti bija tik uzbudināti, ka vīri gribēja uzvesties kā laimīgi skolnspuikas, kuri šļakstinās upē. Viņiem vajadzētu lasīt Huserlu vai Merlo Pontī*, bet viņi sāka atminēties bērnības ainas vai izbijušus mīlas piedzīvojumus. Ebners bija mūzikas mīļotājs, kas zināja no galvas visas Vāgnera operas, un, tiklīdz viņu atstāja vienu pašu, viņš sāka dungot kādu tēmu no «Nībelungu gredzena»* un tūlīt iegrima pasīvā ekstāzē. Filipsam piemita kaut kas no dona Zuāna, un viņš mēdza atsaukt atmiņā pagātnes uzvaras, līdz atmosfērā vibrēja seksuāls uzbudinājums, kas pārējiem šķita satraucošs. Filipsu aizstāvot, man jāteic, ka viņš seksuālajos piedzīvojumos allaž meklējis kaut ko tādu, ko viņam nav izdevies atrast; nu viņš to pēkšņi bija uzgājis un nevarēja vien beigt pagātnes apcerēšanu.

Trešajā dienā pēc mūsu ierašanās 91. bāzē Holkrofts nāca ar mani parunāt. Viņš ieminējās:

— Man šķiet, ka mēs visi muļķojam sevi.

Ļaunu jauzdams, es pavaicāju, ko viņš ar to grib sacīt.

— īsti nezinu. Kad es vingrinos viņu viļņu garuma uztveršanā (viņš runāja par parazītiem), es sajūtu lielu aktivitāti. Viņi kaut kam gatavojas.

Tas mūs aizkaitināja un aptumšoja mūsu cerības. Mums piederēja lielais noslēpums, mēs bijām brīdinājuši pasauli. Un tomēr faktiski mēs ne par matu nebijām kļuvuši gudrāki. Kas bija šie radījumi? No kurienes viņi nāca? Kāds bija viņu galīgais mērķis? Vai viņi patiešām bija saprātīgi vai tikpat dumji kā tārpi siera gabalā?

Mēs visai bieži uzdevām sev šos jautājumus un bijām nonākuši pie dažām hipotētiskām atbildēm. Cilvēka saprātam piemīt dziņa attīstīties; zinātnieki un filozofi alkst pēc patiesības, tāpēc ka viņi ir noguruši būt tikai cilvēki. Vai iespējams, ka to pašu varētu attiecināt arī uz šo radījumu saprātu? Tā kā viņi bija mūsu ienaidnieki, tam bija grūti noticēt. Taču vēsture mums iemācījusi, ka saprāts vēl nenozīmē labsirdību. Turklāt, ja parazīti būtu saprātīgi, mēs varētu norādīt ceļu. Un, ja viņi būtu saprātīgi, varbūt viņi aptvertu, ka ir uzvarēti.

Bet vai viņi bija uzvarēti?

Tiklīdz Holkrofts bija man izteicis savas aizdomas, es sasaucu visus kopā. Tas notika pēc brokastīm skaidrā, saulainā rītā, un laiks bija ļoti silts. Dažus simtus jardu atstatu baltos sporta tērpos ģērbtu lidotāju grupai ritēja apmācības, un mēs dzirdējām seržanta balsi.

Es izskaidroju savas bailes un sacīju, ka, manuprāt, mums jāmēģina uzzināt kaut ko vairāk par parazītiem. Mēs lūdzām savus četrus skolniekus, lai viņi mēģina nodibināt ar mums telepātiskus sakarus. Pasākums solījās būt bīstams, un mums bija jāsakopo visi spēki. Pusstundu trenējies, Līfs pēkšņi paziņoja, ka skaidri uztverot mūs. Pārējie bija galīgi nokusuši, pūlēdamies sazināties ar mums, tāpēc mēs viņiem sacījām, lai atslābinās. Mēs neizteicām to, kas neizgāja no prāta: gadījumā, ja parazīti uzbruks, mūsu skolniekiem draudēs vislielākās briesmas, jo viņiem bija maza pieredze garīgo spēju izlietošanā.

129

Mēs aiztaisījām slēģus, aizslēdzām durvis, apsēdāmies un cītīgi koncentrējāmies. Sīs darbības jau bija kļuvušas tik pierastas, ka veicu tās gandrīz automātiski. Pirmais solis bija gluži tāds pats kā tad, kad vēlos aizmigt — pilnīgi atvairīt domas par ārpasauli, aizmirst savu ķermeni. Pēc dažām sekundēm es grimu apziņas tumsā. Nākamajam solim bija nepieciešams zināms treniņš. Man bija

5 — 1046

jānošķir sevi no savas parastās fiziskās esības. Manam saprātam jāpaliek modram un jānokāpj sapņu un atmiņu pasaulē.

Sī darbība daļēji līdzinās tam, kas notiek, kad jūs moka lietuvēns un jūs sev iestāstāt: «Tas ir tikai sapnis, es guļu aizmidzis savā gultā, man jāpamostas.» Jūsu nomoda cilvēks ir tepat blakus, taču viņš ir apmulsis savā fantasmagoriju pasaulē. Es drīz konstatēju, ka varu iziet caur sapņu slāni, pilnīgi saglabādams apziņu, — tā ir grūti apgūstama māka, jo cilvēki izmanto savu ķermeni kā apziņas atstarotāju. Tā ir dīvaina, klusa pasaule, šis sapņu slānis, un cilvēks jūtas kā nirējs jūrā. Iesāoējam šī var izrādīties visbīstamākā pieredzes daļa. Ķermeni var salīdzināt ar apziņas enkuru. Kādā no saviem dzejoļiem Jeitss pateicas dievam, «ka stāvs tam pieder līdz ar visu aplamības zibu»*, kas to atbrīvo no murgiem. Ķermenis darbojas kā atsvars mūsu domām un neļauj tām klīst apkārt. Tikpat labi varētu atrasties uz Mēness un svērt tikai dažas mārciņas. Jūs sperat parastu soli — un aizlidojat pa gaisu kā balons. Arī domas, atbrīvotas no ķermeņa gravitācijas, iegūst šo dēmonisko enerģiju. Ja domātājam ir patoloģiskas novirzes, tad viņa domas pārvēršas par briesmīgiem sātaniem. Un, ja viņš nezina, ka tās ir viņa domas un ka tās neeksistē ārpus viņa apziņas, viņš var krist panikā un stāvokli padarīt desmitkārt ļaunāku. Viņš ir kā lidmašīnas pilots, kas uzsāk pikējumu un neaptver, ka pats neapzināti grūž uz priekšu stūri.

Kad es biju izvēlies cauri sapņiem un atmiņām, centos palikt pasīvs un neievērot tās. Ja es būtu tik aušīgs un īpaši kavētos domās pie kāda sapņa vai atmiņām, tie uzreiz pārņemtu apziņu un radītu jaunu pasauli. Es nejauši sastapu smaržu no pīpju tabakas, ko sauca par «Rudo Tomu» un ko mēdza pīpēt mans vectēvs. Tik sen nebiju to atcerējies, ka es apstājos un ļāvos atmiņām. Tūlīt parādījās vectēvs un viņa Linkolnšīras mājas dārzs. Faktiski es stāvēju šai dārzā, un tas bija atveidots ar tādu precizitāti, ka citos apstākļos es būtu pārliecināts — dārzs patiešām reāli eksistē. Es apņēmīgi raidīju prom šo vīziju un pēc brīža atkal grimu dziļāk siltenajā tumsā.

Sī tumsa ir dzīvības pilna, un tā nav vienkāršs ķermeņa esības atspulgs. Tā ir enerģija, kas līdzīgi elektrībai caurstrāvo Visumu-. Tāpēc dziļākie apziņas slāņi tiek dēvēti par «bērnistabu». Tur valda moža, spraiga sil

tuma un nevainības noskaņa; tā ir pasaule vēl nedzimušiem bērniem.

Zem «bērnistabas» ir tukšums, līdzīgs starpzvaigžņu telpas tukšumam, tāda kā nebūtība. Tas ir īpaši.biedējošs apvidus, kur viegli apmaldīties. Visos savos agrīnajos eksperimentos es, nonācis šajā apvidū, vienmēr aizmigu un pamodos pēc daudzām stundām. Tur nav nekā, kas atspoguļotu cilvēka personības vai pat esamības izjūtu, tā ka acumirklīga neuzmanība — un apziņas pavediens pazūd.

Tik tālu es spēju aiziet. Pat tad man bija sev jāļauj reizēm pacelties līdz «bērnistabai», lai koncentrētu uzmanību.

Visu šo laiku mūsu smadzenes saglabāja telepātisku kontaktu. Nevarētu sacīt, ka mēs visi septiņi turētos cits citam blakus kā peldētāji. Katrs darbojās atsevišķi, tikai mūsu smadzenes uzturēja kontaktu. Tas nozīmēja, ka mēs varam palīdzēt cits citam ar kaut ko līdzīgu tālvadībai. Ja es, apstājies vecmāmiņas dārzā, būtu aizmidzis, pārējie būtu varējuši mani pamodināt. Ja vienam no mums uzbrukta, mēs visi nekavējoties pamostos un apvienotos, lai atsistu uzbrukumu. Taču tik lielā dziļumā cilvēks paliek viens pats.

Tieši tagad no telepātiskajiem sakariem ar Holkroftu es uzzināju, ka viņš joprojām dodas tālāk. Es viņu apbrīnoju. Sasniedzis šādus dziļumus, es biju pavisam bez svara. Mana apziņa bija kā burbulis, kas grib pacelties virspusē. Es zināju, ka jāprot kāds veikls paņēmiens, lai tiktu dziļāk, bet šīs mākas apgūšanai vajadzīga izpēte, treniņš, un, ja tikai šādā veidā varat palikt pie pilnas apziņas, tad nokļūt dziļāk nav iespējams. Holkroftam acīmredzot šī māka jau bija.

Sājos apziņas apvidos gandrīz nav laika izjūtas — tas rit un tomēr stāv uz vietas, ja to vispār iespējams aptvert. Tā kā ķermenis ir izgaisis, cilvēks neizjūt nepacietību — un laika ritums šķiet vienaldzīgs. Es zināju, ka parazītu nekur tuvumā nav, tāpēc vienkārši gaidīju, nezaudēdams modrību. Drīz es manīju, ka Holkrofts atgriežas. Es lēni peldēju atkal augšup, cauri sapņiem un atmiņām, un atguvos apmēram stundu pēc eksperimenta sākuma. Holkrofts vēl bija nesamaņā. Pagāja kādas desmit minūtes, līdz viņš atvēra acis. Vaigi bija gluži bāli, bet elpoja viņš mierīgi.

Holkrofts rāmi paskatījās uz mums, un mēs sapratām, ka viņam nekas īpašs nav sakāms. Viņš ierunājās:

— Es to nevaru saprast. Tur lejā tikpat kā nekas nenotiek. Gandrīz vai varētu noticēt, ka visi parazīti aizgājuši.

— Vai tu nevienu nemanīji?

— Nē. Pāris reižu man bija tāda sajūta, ka daži atrodas tuvumā, taču viņu bija ļoti maz.

Mēs visi liecinājām to pašu. Tas šķita daudzsološi. Tomēr neviens no mums nejutās diez cik laimīgs.

Pusdienlaikā pirmo reizi kopš ierašanās Savienotajās Valstīs noskatījāmies ziņas pa televizoru. Un tad mēs uzzinājām, ko parazīti darījuši aizvadītajās trijās dienās. Obafeme Gvambe noslepkavojis Āfrikas Savienoto Valstu prezidentu Nkumbulu, noticis valsts apvērsums, kas padarījis viņu par Keiptaunas un Adenas valdnieku. Tad sekoja izvilkums no Gvambes runas, ko viņš teicis pa radio pēc valsts apvērsuma. Mēs saskatījāmies. Mūs satrauca tas, ka Gvambe nepārprotami bija apziņas parazītu varā. Un tagad mēs zinājām par. parazītiem pietiekami daudz, lai saprastu, ka visbīstamākā kļūda ir pietiekami nenovērtēt parazītus.

Viņu politika mums uzreiz kļuva skaidra: jaukt cilvēcei prātus ar kariem — galu galā nu jau divus gadsimtus viņi to darījuši ar lieliem panākumiem. Divus gadsimtus cilvēce nopūlējusies, cenzdamās padarīt savu apziņu spraigāku. Divus gadsimtus parazīti likuši viņiem lauzīt galvas par ko citu.

Mēs sēdējām un runājām līdz vēlai naktij. Jaunā notikumu attīstība nepārprotami prasīja tūlītēju rīcību — bet kādu rīcību? Mūs visus māca savāda, ļauna priekšnojauta. Trijos naktī mēs likāmies gulēt. Piecos Holkrofts mūs pamodināja un teica:

— Viņiem kaut kas padomā — es to jūtu. Būtu jātaisās prom no šejienes.

— Uz kurieni?

Uz šo jautājumu atbildēja Reihs:

— Uz Vašingtonu. Es domāju, mums visiem vajadzētu aizbraukt un parunāt ar prezidentu.

— Kāds no tā būtu labums?

Reihs atteica:

— Es nezinu. Taču man šķiet, ka mēs šeit tikai velti zaudējam laiku.

Nebija jēgas kavēties. Kaut ari līdz rītausmai vēl atlika stunda, mēs devāmies uz helikopteru, ko Savienoto Valstu valdība bija nodevusi mūsu rīcībā. Austošajā gaismā mēs skatījāmies uz garajām, taisnajām Vašingtonas avēnijām. Mēs uzmanīgi nosēdinājām helikopteru uz ielas netālu no Baltā nama. Pie vārtiem dežurējošais kareivis skrēja šurp ar paceltu atomšauteni. Viņš bija jauns cilvēks, un nenācās grūti viņu pārliecināt, lai labāk ataicina savu priekšnieku, kamēr pārvietojam helikopteru uz mauriņu pie Baltā nama. Tā bija viena no patīkamākajām priekšrocībām, ko mums sagādāja mūsu spēja: visi parastie birokrātiskie šķēršļi izzuda.

Mēs iedevām virsniekam vēstuli, kas bija adresēta prezidentam, un devāmies meklēt kafiju. Nejaušie garāmgājēji mūs vienpadsmit varbūt noturēja par biznesmeņu delegāciju. Mēs atradām lielu restorānu ar stiklotu fasādi un aizņēmām divus galdus, no kuriem bija pārredzama iela. Kad bijām apsēdušies, es ielūkojos Ebnera apziņā. Sajutis, ka es viņu «zondēju», viņš man uzsmaidīja. Ebners sacīja:

— Jocīgi. Man vajadzētu domāt par briesmām, kuru priekšā stāv cilvēce, un par savu dzimto pilsētu — esmu dzimis Vašingtonā. Taču es izjūtu tādu kā nicinājumu pret šiem ļautiņiem, kas iet garām pa ielu. Viņi visi ir aizmiguši. Patiešām, šķiet, ka nav svarīgi, kas ar viņiem notiek.

Reihs smaidot iebilda:

— Neaizmirsti, ka pirms nedēļas tu biji viens no viņiem.

Es piezvanīju uz Balto namu un uzzināju, ka pulksten

deviņos esam ielūgti pie prezidenta uz brokastīm. Iedami atpakaļ cauri cilvēku bariem, kas devās uz darbu, mēs pēkšņi manījām, ka ietve viegli dreb. Mēs saskatījāmies, un Ebners ieteicās:

— Zemestrīce?

Reihs atbildēja:

— Nē. Eksplozija.

Mēs pielikām soli un atgriezāmies Baltajā namā bez piecpadsmit minūtēm deviņos. Es pavaicāju virsniekam, kurš nāca mums pretī, vai viņš neko nav dzirdējis par sprādzienu. Viņš papurināja galvu.

— Kādu sprādzienu?

Mēs par to uzzinājām pēc divdesmit minūtēm, kad tikko bijām apsēdušies pie brokastu galda. Prezidentu izsauca ārā. Kad viņš atkal ienāca, sejā viņam nebija ne asins lāses un balss viņam trīsēja. Viņš paziņoja:

— Kungi, pirms pusstundas 91. bāzi nopostījis sprādziens.

Mēs nebildām ne vārda, bet prātā visiem bija viena doma: pēc cik ilga laika parazīti mūs panāks?

Gan Reihs, gan Holkrofts ir uzrakstījuši sīkus ziņojumus par šo sarunu ar prezidentu, tāpēc es aprobežošos ar īsu stāstījumu par to, kas notika. Mēs redzējām, ka prezidents ir tuvu sabrukumam, un nomierinājām viņu ar metodēm, kuras tik bieži bijām lietojuši. Melvils nebija stingras gribas cilvēks. Nevainojams prezidents miera laikā, lielisks vadītājs, taču viņš nebija vīrs, kas tiks galā ar pasaules krīzi. Mēs konstatējām, ka ziņa viņu tā satriekusi, ka viņš aizmirsis piezvanīt armijas štābam un dot pavēli iedarbināt Amerikas aizsardzības sistēmu. Drīz vien viņu pārliecināja, ka šo kļūmi var labot, un mēs ar prieku uzņēmām ziņu, ka jaunais radars garantē tādas kodolraķete pārtveršanu, kas sekundē nolido jūdzi.

Melvilam gribējās ticēt, ka sprādzienu 91. bāzē izraisījis kāds negadījums, varbūt eksplodējusi Marsa raķete, ko būvēja šajā bāzē. (Tās enerģijas blokos bija pietiekami jaudas, lai nopostītu pusi Ņujorkas štata.) Mēs viņu nesaudzējām un pateicām, ka tas nav iespējams. Sprādziens bija parazītu darbs, un viņi droši vien izmantojuši Gvambi par savu ieroci. Melvils teica, ka tādā gadījumā Amerika ir nolemta totālam atomkaram ar Āfriku. Mēs aizrādījām, ka bez tā var iztikt. Sprādziena mērķis bija mūs nogalināt. Nejaušība un Holkrofta spēja nojaust briesmas mūs izglāba — šis sprādziens bija kā neveiksmīgs metiens kauliņu spēlē. Gvambem vairs nebūs citas iespējas izmantot šo līdzekli. Bet pagaidām Melvils var izlikties ticam, ka sprādzienu izraisījusi Marsa raķete. Taču viens jautājums acīmredzot bija ārkārtīgi svarīgs: mums jāsapulcina kopā pēc iespējas vairāk gudru cilvēku, kuri izprot problēmas, kas saistītas ar apziņas parazītiem, un jāapmāca viņi, kā ar tiem cīnīties. Ja mums izdotos sadabūt pietiekoši daudz cilvēku ar psihokinēzes spējām, mēs varētu sagraut Gvambes dumpi, pirms tas pagūst

izplatīties. Pa to laiku mums jāuzmeklē vieta, kur varētu netraucēti strādāt.

Mums vajadzēja iedvest prezidentam drosmi un enerģiju, lai viņš pārvarētu krīzi, un šī uzdevuma izpildei mums pagāja gandrīz viss rīta cēliens. Melvilam bija jāuzstājas televīzijā un jāpaziņo, ka, pēc viņa domām, sprādziens ir avārijas sekas. (Tas bija nopostījis rajonu trīsdesmit jūdžu rādiusā — nekāds brīnums, ka mēs to sajūtām Vašingtonā.) Uzstāšanās krietni vien nomierināja tautu. Pēc tam vajadzēja rūpīgi pārbaudīt visu Amerikas aizsardzības sistēmu un aizsūtīt Gvambem slepenu brīdinājuma vēstuli, ka jebkādu turpmāku sprādzienu gadījumā sekos tūlītēja atmaksa. Mēs nosprie- / dām, ka būs labāk, ja paziņosim, ka joprojām esam dzīvi. Likās gandrīz neiespējami to noslēpt no parazītiem. Taču paziņojums par mūsu nāvi izraisītu vispārēju izmisumu, jo miljoniem cilvēku tagad gaidīja no mums vadību.

Bet, kad mēs apsēdāmies kopīgi ieturēt agru lenču, noskaņojums bija smags un grūtsirdīgs. Šķita, ka mums ir maz izredžu uzvarēt. Vienīgā cerība — uzņemt savā lokā vēl kādus simt cilvēkus un tad mēģināt iznīcināt Gvambi ar tādiem pašiem līdzekļiem, kādus bijām izmantojuši pret Ribo. Droši vien parazīti mūs nepārtraukti novēros. Nekas viņus nekavēja pārņemt savā varā citus vadoņus, kā viņi bija izdarījuši ar Gvambi. Faktiski viņi varēja ietekmēt pat Melvilu! Nebija nekādas jēgas Melvilam uzticēt mūsu noslēpumu. Tāpat kā deviņdesmit deviņi procenti cilvēku, viņš nemūžam nespētu aptvert šo problēmu. Mēs dzīvojām pastāvīgās briesmās. Pat tad, kad gājām pa ielu, parazīti varēja izmantot kādu garāmgājēju un sviest to uz mums kā raķeti. Un garāmgājējs ar atompistoli mūs piebeigtu viens divi.

Reihs ieteicās:

— Zēl, ka mēs nevaram pārvākties uz citu planētu un iesākt jaunu civilizāciju.

Sī piezīme nebija nopietni domāta. Mēs zinājām, ka neviena planēta Saules sistēmā nav apdzīvojama; tik un tā uz Zemes nebija kosmosa kuģa, kas spētu aizvest cilvēkus piecdesmit miljonus jūdžu līdz Marsam.

Un tomēr. . vai šādi nevarētu atrisināt jautājumu par mūsu drošību? Amerikai taču piederēja dažas raķetes, kas varētu nogādāt uz Mēnesi piecsimt cilvēku. Un vēl bija trīs orbitālās stacijas, kas riņķo ap Zemi. Kamēr mēs

palikām uz Zemes, mūs pastāvīgi apdraudēja parazīti. Kosmosā mums briesmas nedraudēs.

Jā, acīmredzot tā bija atbilde. Tūlīt pēc lenča Reihs, Fleišmanis un es devāmies pie prezidenta un izklāstījām viņam savu ideju. Ja parazītiem izdotos mūs iznīcināt, tad Zeme tik un tā aizies bojā. Uzvarējuši šajā kaujā, parazīti bez žēlastības izskaudīs ikvienu, kas mēģinās no jauna atklāt mūsu noslēpumu. Vislabākais, kā izglābt Zemi, būtu atļaut mums kāpt kuģī, kas dodas uz Mēnesi, un dažas turpmākās nedēļas pavadīt vienā no orbitālajām stacijām vai arī riņķot ap Zemi. Pa šo laiku mēs uzkrātu spēkus, lai varētu izaicināt parazītus. Ja ne, tad mēs piecdesmit sadalītos grupās — un katra grupa aiz- v vestu sev līdzi kosmosā un apmācītu vēl piecdesmit cilvēku. Beidzot mēs izveidotu armiju, kas spējīga vadīt valsti.

Viens vēsturnieks ir izteicis varbūtību, ka mēs «pārņēmām savā varā» prezidentu Melvilu tāpat kā parazīti — Gvambi un piespiedām viņu izpildīt visu, ko lūdzām. Sāda rīcība krīzes apstākļos, protams, būtu attaisnojama, bet mums tas nebija vajadzīgs. Melvils jau tāpat ar prieku darīja visu, ko vien mēs ieteicām; krīze viņu šausmināja.

Esmu jau sacījis, ka Spensfīlds un Remizovs mums iedeva sarakstu — tajā bija divpadsmit cilvēki, kurus varēja uzņemt mūsu lokā. Mēs bijām izmantojuši tikai pusi no saraksta. Turklāt Holkroftam, Ebneram un pārējiem bija pašiem savi ierosinājumi. Galu galā pret vakaru mēs jau bijām aprunājušies ar kādiem trīsdesmit cilvēkiem, un visi bija ar mieru mums piebiedroties. Mums palīdzēja ASV Gaisa Kara Spēki un atgādāja šos cilvēkus uz Vašingtonu, un nākamās dienas rītā pulksten astoņos mūsu grupā jau bija trīsdesmit deviņi biedri. Vajadzēja būt četrdesmit vienam, bet lidmašīna, kas veda divus psihologus no Losandželosas, nogāzās Lielajā kanjonā. Mēs nekad neuzzinājām avārijas cēloni, taču nebija grūti to uzminēt.

Prezidents bija iekārtojis tā, ka mēs varējām atstāt Zemi nākamās dienas pēcpusdienā no raķešu poligona Anapoiisā. Pa to laiku mēs milzu ātrumā iepazīstinājām savus divdesmit astoņus skolniekus ar fenomenoloģijas kursu. Mēs atklājām, ka prakse mums paver ceļu uz

pilnību vai vismaz tuvina tai. Varbūt panākumus veicināja arī vispārējā krīzes atmosfēra. (Tā noteikti bija izraisījusi pārsteidzošu pārmaiņu Merilā, Filipsā, Līfā un Ebnerā.) Diena vēl nebija galā, kad vienam no mūsu jaunajiem biedriem ar psihokinēzes palīdzību izdevās pakustināt cigaretes pelnu plēksnīt.i.

Ļaunās priekšnojautas mūs vēl neatstāja. Tā bija ārkārtīgi nepatīkama sajūta — it kā mums draudētu briesmas gan no ārpuses, gan no iekšpuses. Cīņā pret kādu noteiktu ienaidnieku mēs justos pārliecināti par saviem spēkiem. Taču bija mokoši apzināties, ka parazīti var izlietot jebkuru no vairākiem miljardiem cilvēku kā ieroci pret mums. Tas uzdzina bezcerību, it kā vajadzētu meklēt adatu siena kaudzē. Man jāatzīst arī, ka visu laiku, ko pavadījām Vašingtonā, mēs slepeni pārbaudījām prezidentu; parazītiem būtu pavisam viegli pārņemt savā varā viņa smadzeņu sistēmas.

Gvambes panākumi Āfrikā bija satraucoši. Kad Apvienoto Nāciju Organizācija izteica viņam brīdinājumu, viņš to vienkārši izmantoja kā propagandu — baltie gribot iebiedēt melnādainos. Un, spriežot pēc ātruma, ar kādu izplatījās viņa dumpis, kļuva pavisam skaidrs, ka Āfrikā parazīti ir ķērušies pie masveidīgas apziņas invāzijas. Neprasot padomu savam karaspēkam, nēģeru ģenerāļi izteica padevību Gvambem. Viņam vajadzēja tikai kādas trīs dienas, lai faktiski kļūtu par Āfrikas Savienoto Valstu saimnieku.

Visu nakti pirms aizlidošanas no Zemes es pavadīju nomodā un domāju. Es biju atklājis, ka nu man pietika ar dažām stundām nakts miega. Ja atļāvos nogulēt par ilgu, tad pavājinājās garīgās spējas un kontrole pār apziņu. Taču šoreiz es jutu, ķa esmu sastapies ar problēmu, kas mani kaitināja un mocīja. Man likās, ka esmu palaidis garām kaut ko svarīgu.

Sī sajūta- neatstājās kopš tās nakts, kad parazīti iznīcināja pārējos, izņemot mūs piecus. Šķita, ka visu šo laiku esam stāvējuši uz vietas. Jā, mēs bijām uzvarējuši dažādās mazsvarīgās kaujās ar parazītiem — un tomēr mani joprojām nepameta nojauta, ka mūsu galvenie sasniegumi palikuši pagātnē. Tas likās vēl dīvaināk tāpēc, ka pēc tās nakts kaujas parazīti it kā lika mūs mierā.

Dzīvnieki ir līdzīgi mašīnām: viņu dzīvi nosaka refleksi un ieradumi. Arī cilvēki lielā mērā ir mašīnas, taču mums piemīt tāda apziņas pakāpe, kas būtībā nozīmē

brīvību no ieraduma, spēju paveikt kaut ko jaunu un oriģinālu. Tagad mani mocīja sajuta, ka tas, ko esmu palaidis garām, ir viens no tūkstošiem to paradumu, ko mēs joprojām uzlūkojam kā pašus par sevi saprotamus. Es pūlējos iegūt lielāku kontroli pār savu apziņu, taču nepamanīju nekādus iesakņojušos paradumus, kas traucētu panākt īstu kontroli.

Mēģināšu paskaidrot savu domu. Tas, kas mani satrauca, bija saistīts ar milzīgo vitālās enerģijas pieplūdumu, kurš man palīdzēja uzveikt parazītus. Par spīti visām pūlēm atklāt šīs enerģijas avotu, atrisinājums joprojām nedevās rokā. Šķiet, tā ir vispārzināma patiesība, ka kritiskās situācijās pamostas tādi dvēseles spēki, kurus cilvēki neapzinās. Karš, piemēram, var pārvērst hipohondriķi par varoni. Tas tāpēc, ka vairumam cilvēku dzīvotspēju regulē zemapziņa, kuras darbību reflektē prāts. Taču es apzinājos šo darbību. Es varēju iekļūt savā apziņā kā mehāniķis kuģa mašīntelpā. Un tomēr es nespēju piekļūt šim īstā iekšējā spēka avotam. Kāpēc? Kritiskie apstākļi kaujā ar parazītiem man ļāva izmantot šos neizmērojamos enerģijas krājumus. Sajā neveiksmē — nespējā piekļūt manu dzīvības spēku saknei — bija kaut kas neloģisks.

Visu nakti es cīkstējos ap šo problēmu, es mēģināju ienirt arvien dziļāk un dziļāk savā apziņā. Veltīgi. Šķita, ka mani attur kāds neredzams šķērslis — vai arī tas bija vienkārši mans vājums un nespēja koncentrēties. Likās, parazīti šoreiz nav vainojami — es nemanīju nevienu pašu'.

Rītausmā es jutos noguris, taču kopā ar Reihu, Hol- kroftu un brāļiem Grauiem devos uz Anapolisas raķešu bāzi, lai izdarītu pēdējo pārbaudi. Labi, ka mēs to paveicām. Mēs runājām ar visiem brigādes locekļiem, kas bija piedalījušies raķetes sagatavošanā, uzdevām viņiem jautājumus, it kā interesētos par darba gaitu. Viņi visi izskatījās pavisam godīgi un draudzīgi. Mēs vaicājām, kā viņiem veicies, un viņi atbildēja, ka tas bijis kārtējais darbs, ka tas secies gludi un bez aizķeršanās. Bet Holkrofts, kurš, ne vārda neteikdams, bija vērojis mūs, pēkšņi iejautājās:

— Vai šeit ir visa jūsu brigāde?

Pulkvedis Mesijs, kurš bija atbildīgs par brigādi, pamāja.

— Visi inženieri ir šeit.

Holkrofts neatlaidās:

— Bet vai ir vēl kāds?

— Tikai viens cilvēks — taču viņa klātbūtne šoreiz nav svarīga. Tas ir Kellermanis, leitnanta Kostas palīgs. Viņam šorīt bija jāierodas pie psihiatra.

Kostas galvenais uzdevums bija sastādīt programmas elektroniskajām iekārtām, kas koordinēja raķetes darbību: degvielas padevi, temperatūras režīmu, gaisa kon- trolierīces un tā tālāk.

Es nevērīgi ieteicos:

— Zinu, ka tas nav svarīgi, tomēr mums gribētos viņu satikt. Kārtības labad.

— Bet leitnants Kosta par robotu zina daudz vairāk nekā Kellermanis. Viņš var atbildēt uz jebkuru jautājumu.

— Tik un tā mēs gribētu viņu satikt.

Pa telefonu izsauca bāzes psihiatru. Viņš sacīja, ka Kellermanis esot aizgājis pirms pusstundas. Pārbaude sargbūdā atklāja, ka Kellermanis pirms divdesmit minūtēm izbraucis no bāzes. Kosta neveikli aizbildinājās:

— Viņam universitātes pilsētiņā ir draudzene, un es reizēm atļauju viņam doties turp, lai kopā ar meiteni iedzertu kafiju. Liekas, viņš devies uz turieni.

Reihs nevērīgi izmeta:

— Es priecāšos, ja jūs kādu aizsūtīsit viņam pakaļ. Un pa to laiku pārbaudiet, lūdzu, visas elektroniskās iekārtas.

Pēc stundas pārbaude atklāja, ka viss ir pilnīgā kārtībā. Taču ziņnesis, kuru aizsūtīja uz universitāti, atgriezās bez Kellermaņa. Neviens nebija viņu redzējis. Kosta ieminējās:

— Nu, varbūt viņš aizbraucis uz pilsētu iepirkties. Tas, protams, ir reglamenta pārkāpums, bet viņš droši vien nodomāja, ka tādā nevaļīgā rītā mēs to neievērosim. .

Pulkvedis Mesijs mēģināja mainīt sarunas tematu, tomēr Reihs neatlaidās:

— Man ļoti žēl, taču mēs netaisāmies aizlidot ar šo raķeti, neparunājuši ar Kellermani. Vai jūs neizsludinātu Kellermaņa meklēšanu?

Viņi droši vien nosprieda, ka esam jukuši un uzbāzīgi, tomēr bija spiesti piekrist. Tālab tika izsūtītas divpadsmit militārās policijas mašīnas un tika sacelta kājās

policija visā apvidū. Tad, pārbaudot vietējo helikopteru staciju, atklājās, ka cilvēks, pēc apraksta līdzīgs Keller- manim, pirms vairākām stundām izlidojis uz Vašingtonu. Meklēšana nekavējoties pārsviedās uz Vašingtonu, un arī tur policijā tika izziņota trauksme.

Pusčetros pēcpusdienā Kellermani beidzot sadabūja rokā — stundu pēc tam, kad mums bija paredzēts pacelties gaisā. Viņu pazina vietējā helikopteru stacijā, kad viņš atgriezās no Vašingtonas. Kellermanis taisnojās, ka esot izšmaucis nopirkt savai meitenei saderināšanās gredzenu un domājis, ka neviens to nepamanīs. Bet, ieraudzījuši viņu, mēs sapratām, ka mūsu piesardzība ir attaisnojusies. Viņam bija īpatnēja, sašķelta personība — viena viņa personības daļa bija galīgi nenobrieduši. Parazīti bija izmantojuši šo apstākli. Nebija vajadzības pārņemt Kellermaņa smadzenes, pilnīgi pietika pārmainīt dažas mazsvarīgas sistēmas. Viņa puiciskā iegriba justies svarīgam paveica pārējo. Tieši tālab mazgadīgie noziedznieki reizēm joka pēc nolaiž no sliedēm vilcienus — tā ir vēlēšanās pievienoties pieaugušo pasaulei, izstrādājot kaut tādu, par ko nāksies atbildēt kā pieaugušiem cilvēkiem.

Tā kā bijām dabūjuši rokā Kellermani, tad nebija grūti izspiest no viņa patiesību. Viņš bija mazliet pārregulējis raķetes temperatūras kontrolierīces; pēc pacelšanās temperatūra būtu nedaudz lielāka par normu, tomēr starpība būtu pārāk niecīga, lai mēs to ievērotu. Bet temperatūras palielināšanās radītu pārmaiņas robota darbībā. Tas savukārt ietekmētu bremzēšanas mehānismu, un, kad mēs tuvotos Mēnesim, kosmosa kuģa ātrums būtu pārāk liels — un mēs iztriektos tam cauri, iznīcinot Mēnesi un arī paši sevi. Parastajās shēmu pārbaudēs nekas, protams, neatklājās: galu galā elektroniskajās smadzenēs ir miljardiem visvisādu ķēžu un pārbaudot var pārliecināties tikai par to, vai darbojas galvenie mezgli.

Mēs atstājām Kellermani likteņa ziņā — cik es sapratu, tad viņu vēlāk nodeva kara tribunālam un nošāva — un pulksten četros trīsdesmit pacēlāmies gaisā. Līdz sešiem mēs lidojām Mēness virzienā ar ātrumu četrtūkstoš jūdžu stundā. Bezsvara stāvoklis kuģī tika kompensēts tāpat kā vienmēr: grīda bija magnēts, mums mugurā bija speciāls apģērbs, ko grīda pievilka, un šķita, ka mums ir normāls svars. Tāpēc pirmajās divās stundās mums visiem bija kosmisks reibonis.

Kad pašsajūta normalizējās, mēs atgriezāmies ēdamtelpā, un Reihs teica ievadrunu par parazītiem un par to, kā izmantot Huserla metodi, lai ar tiem cīnītos. Turpmākās lekcijas tika atliktas uz nākamo dienu, jo jaunajā vidē visi bija pārāk uzbudināti un uztraukti (lielākā daļa no mums nekad agrāk kosmosā nebija bijuši), lai būtu vēlēšanās mācīties.

Kamēr vēl atradāmies starp Zemi un pavadoni, mēs varējām uztvert televīzijas pārraides. Pusdesmitos noskatījāmies ziņas. Un pirmais, ko es ieraudzīju, bija Fēliksa Hazarda seja — viņš kaismīgi uzstājās milzīga ļaužu pūļa priekšā.

Pirms astoņām stundām — pusastoņos pēc Berlīnes laika — Hazards Minhenē bija teicis savu pirmo runu par āriešu rases lieliskumu un pieprasījis pašreizējās sociāldemokrātu valdības un kanclera Dr. Srēdera demisiju. Sī uzstāšanās ieguva visas tautas atsaucību. Pēc divām stundām Jauno Nacionālistu kustība paziņoja, ka tās vadonis Ludvigs Stērs labprātīgi atdevis savu posteni Fēliksam Hazardam. Stērs it kā esot sacījis, ka Hazards atdzīvinās āriešu seno slavu un vedīs tautu pretī uzvarai. Bieži tika pieminēti «zemāku rasu grupu nekaunīgie draudi», un sekoja gari citāti no Gobino* un Hjūstona Stjuarta Cemberlena* darbiem un Rozenberga* «Divdesmitā gadsimta mīta».

Bija nepārprotami skaidrs, kas noticis. Parazīti bija paveikuši savu darbu Āfrikā un nostiprinājuši dumpīgas izturēšanās modeļus. Tagad viņi bija pievērsuši uzmanību Eiropai. Līdz šim pasaule Gvambes dumpi bija uzņēmusi samērā mierīgi. Nu parazīti grasījās izsaukt spēcīgāku reakciju — āriešu rasisma atdzimšanu. Mēdz teikt: lai uzsāktu strīdu, vajag divus; parazīti gādāja, lai šajā strīdā nepaliktu tikai viena puse.

Jāatzīst, ka tik nelāgi ap dūšu pēdējos mēnešos man nebija bijis. Nu mūsu uzdevums likās bezcerīgs. Ja notikumi attīstīsies tādā pašā garā, tad pasaulē nedēļas laikā var izcelties karš — vēl pirms mūsu atgriešanās uz Zemes. Šķita, ka pagaidām mēs neko nevarējām darīt. Nebija pat droši zināms, vai vispār vēl būs Zeme, kur atgriezties. To, kas notiks tālāk, bija viegli paredzēt; parazīti ķersies pie ikvienas valsts aizsardzības sistēmas iznīcināšanas, pārņemot savā varā vadošos prātus. Kad nodevēji sabotēs agrās brīdināšanas sistēmas, Amerika un Eiropa vairs nebūs neieņemamas.

Es nogulēju tikai dažas stundas un piecēlos četros, lai noskatītos Londonas rīta ziņas deviņos. (Mūsu pulksteņi, protams, bija noregulēti pēc Amerikas laika.) Ziņas bija sliktas. Vācijas kanclers bija noslepkavots un Hazards pasludinājis ārpus likuma sociāldemokrātu valdību. Kā īstens vācu tautas gribas paudējs viņš nozīmēja par kancleru pats sevi. Viņa partija sagrābs Vācijas vadību. Turpmāk valdības mītne būs reihstāgs Berlīnē, nevis pils Bonnā. Ļaudis tika pilnvaroti šaut nost ikvienu «atkritēju valdības» locekli. (Tas izrādījās lieki; sociāldemokrāti demisionēja un paziņoja, ka atbalstot Hazardu.) Tagad Hazards darīja zināmu savu jauno projektu, kā baltajai rasei nodibināt augstāko varu. Kad «mazvērtīgās rases»— tas ir, apmēram miljards nēģeru — būs pakļautas, tās masveidā nosūtīs uz Venēru! Sī ideja, šķiet, izraisīja milzīgu sajūsmu visās pasaules valstīs, Lielbritāniju un Ameriku ieskaitot. (Nevienam neienāca prātā šāds sīkums: ja arī Venēru varētu padarīt apdzīvojamu, pat tad miljarda ļaužu pārvadāšanai trīsdesmit miljonu jūdžu attālumā būtu nepieciešams vairāk naudas, nekā tās pasaulē ir.)

Tovakar pulksten septiņos mums vajadzēja būt pusceļā uz Mēnesi. Pēc tam mēs zaudēsim televīzijas sakarus ar Zemi, kaut arī vēl uztversim radiosignālus. Tagad izvirzījās jautājums: varbūt pagriezt kuģi un palikt vienas dienas lidojuma attālumā no Zemes? Ja izceltos pasaules karš, tad mums būtu labāk atrasties uz Zemes un aktīvi cīnīties ar parazītiem. Mēs vismaz varētu aizkavēt parazītu iekļūšanu Amerikas aizsardzības sistēmā. Pilnīgi pietiktu, ja mēs nelaistu tuvumā parazītus katrs savai Amerikas aizsardzības apakšsistēmai, bet viens no mums uzturētos Pentagonā, lai būtu droši, ka nodevība nenāks no augšas.

Šķita, ka tas ir pats labākais, ko mēs varētu darīt, tāpēc mēs visi bijām pārsteigti, kad Holkrofts tam pretojās. Viņš nevarēja neko sakarīgu paskaidrot; viņš tikai pateica, ka viņam esot «aizdomas». Tā kā Holkrofta «aizdomas» mums vienreiz jau izglāba dzīvību, tad mēs uzklausījām, ko viņš saka. Es vēlāk runāju ar Holkroftu un centos viņu piedabūt, lai viņš izpēta, no kurienes nāk šīs «aizdomas». Kādu laiku taustījies pēc atbildes, viņš pēdīgi ieminējās, ka jūtot — jo tālāk no Zemes aizkļūsim, jo labāk. Jāatzīstas, es biju vīlies. Tomēr mēs bijām izlēmuši. Mēs turpinājām ceļu uz Mēnesi.

Pa lielākajai daļai mums, desmit «večiem», izdevās aizmirst draudošās briesmas, un mēs nodevāmies savai fenomenoloģijai. Panākt, lai briesmas aizmirst arī pārējie, nācās grūtāk. Daudziem bija ģimenes, un viņi, dabiski, bija noraizējušies. Ar krietnu iebiedēšanu mums izdevās viņus piespiest desmit stundas dienā nodoties prāta disciplinēšanai. Tas nebija viegli, taču pēc otrās dienas mēs sākām gūt uzvaru šajā kaujā. Kad bijām pierunājuši biedrus aizmirst visas Zemes rūpes, mums izdevās gūt panākumus vienīgi ar piespiešanu. Tā neļāva atslābt disciplīnai. Jaunie biedri mums vairs nesagādāja tādas raizes kā Merils, Filipss, Līfs un Ebners.

Un tomēr es joprojām biju neapmierināts. Pēc piecdesmit stundu ilga lidojuma mēs bijām četrdesmittūkstoš jūdžu attālumā no Mēness. Un tobrīd man likās, ka parazīti ir tuvāk nekā jebkad.

Es to pārrunāju ar Reihu, Fleišmani un brāļiem Grauiem, kad bijām beiguši nodarbības. Bija kādi ar parazītiem saistīti būtiski apstākļi, par kuriem mēs netikām skaidrībā. Teorētiski nevajadzētu būt nekādai starpībai, vai mēs esam kosmosā vai uz Zemes. Parazīti bija apziņā, tā ka no viņiem nevarēja tikt prom. Viņi mūs nebija tieši traucējuši kopš tās nakts, kad iznīcināja lielāko daļu no mums. Viņi bija sapratuši, ka mūs var sakaut netieši, ar pasaules karu.

Un tomēr parazītu klātbūtne ir nojaušama arī telpā, jo es viņus manīju savā Persistrītas dzīvoklī sargājam Karela Veismaņa pierakstus. Kā es izskaidroju šo paradoksu? Tā, ka parazīti var būt gan telpā, gan ārpus tās. Galu galā arī mūsu apziņa eksistē gan telpā, gan ārpus tās. Prāta atrašanās vietu nevar noteikt — tas neaizņem telpu. Tomēr tas kopā ar mūsu ķermeni pārvietojas telpā.

Atkal mani pārņēma sajūta, ka trūkst kāda pavediena. Mēs sēdējām un visu lēni, soli pa solim, pārlūkojām. Es teicu:

— Parazīti atrodas telpā, tāpēc ka viņi ir uz Zemes. Viņi ieradās uz Zemes ar nolūku baroties no cilvēces. Tagad mēs zinām, ka ikvienam cilvēkam, kā izrādās, ir pašam savs prāts, jo, kad mēs ieejam sevī, mēs zaudējam tiešu kontaktu ar pārējiem. Un tomēr mēs zinām arī to, ka cilvēkiem ir kopīgs prāts šī jēdziena dziļākā nozīmē, tāda kā kolektīvā apziņa. Mēs esam kā pilsētas ūdens- krāni, kas darbojas autonomi, tomēr visi smeļam ūdeni no kopējā — galvenā — rezervuāra. .

Reihs mani pārtrauca (es citēju precīzi no mūsu ieraksta magnetofona lentē):

— Bet tu sacīji, ka sakāvi viņus, izmantodams kādu neizmērojami spēcīgu enerģijas avotu. Vai tas būtu tas rezervuārs?

— Iespējams, — es atbildēju.

— Bet tādā gadījumā šie radījumi dzīvo rezervuārā un enerģija būtu pieejama arī viņiem. Kā tu to izskaidro?

Jā, tieši tā! Mēs pamazām tuvojāmies atminējumam. Acīmredzot apziņas dzīles, kur mitinājās parazīti, un vitālās enerģijas krātuve, no kuras biju smēlies, nebija viens un tas pats. Sī krātuve varēja atrasties apziņas dzīlēs, bet tā nebija pašas apziņas dzīles.

— Ļoti labi, — Fleišmanis noteica. — Un ko tas nozīmē?

Te Heinrihs Graus lēni ierunājās:

— Man šķiet, es zinu, ko tas nozīmē. Mēs runājam par kādu neizmērojamu pirmatnēju enerģijas avotu — Bernards Sovs to sauca par dzīvības spēku. Mūs visus dzen tieši kailais izdzīvošanas instinkts.

Brālis Lūiss viņu drudžaini pārtrauca:

— Bet kāpēc parazītiem jānoņemas ar atsevišķiem cilvēkiem, ja viņi var zagt enerģiju tieši no pirmavota? Tātad acīmredzot…

— Acīmredzot viņi to nevar, — Heinrihs nobeidza. — Viņiem jānokļūst starp enerģijas avotu un indivīdu.

Mēs viņus nesapratām. Es pavaicāju:

— Tas nozīmē?. .

— Tas nozīmē, ka šī pamatkrātuve parazītiem nav pieejama — varbūt tā viņiem ir naidīga. Citiem vārdiem, ja mums kaut kā izdotos pietuvoties šai krātuvei, mēs varbūt iegūtu pietiekami enerģijas, lai iznīcinātu parazītus.

Es paskaidroju, ka šī doma jau agrāk ienākusi man prātā, kaut arī es nebiju tik skaidri to izanalizējis. Grūtības sagādāja tas, ka es nevarēju piekļūt šim avotam. Ikreiz, kad to mēģināju darīt, mani pārņēma sajūta, ka nepietiek gribasspēka.

Reihs piezīmēja:

— Bet, ja parazīti ir starp tevi un avotu, tad, iespējams, viņi tevi kaut kādā veidā kavē.

Tagad mēs sākām saprast, ka tā patiesi varētu būt. Parazīti allaž izmantojuši pret cilvēci «kavēšanas» metodi, tīši mulsinot prātu, kad tas sāk iedziļināties paša noslēpumos. Mēs bijām iemācījušies to novērst, iespiežo-

ties tajās apziņas dzīlēs, kur parazīti parasti darbojās. Viņi bija atkāpušies tādos dziļumos, kur mēs viņiem nespējām sekot, un varbūt izmantoja pret mums tās pašas vecās metodes.

Līdz šim es domāju, ka iekļūt tālāk par noteiktu apziņas līmeni man traucē kāds «dabisks» cēlonis. Nirējs jūrā var aizsniegt tikai tādu dziļumu, kurā izspiestais ūdens svars ir vienāds ar ķermeņa svaru. Ja viņš grib ienirt dziļāk, viņam jāpiestiprina pie savā apģērba kāds smagums. Taču es nezināju nevienu līdzekli, kā prātu padarīt smagāku, lai varētu ieiet dziļāk pats sevī, un uzskatīju, ka ar to izskaidrojamas manas neveiksmes. Bet vai tā bija? Tagad, par to domājot, es sapratu, ka mani kavē apņēmības izsīkums. Šķita, ka prāts iztukšojas, individualitātes izjūta pagaist. Citiem vārdiem — r ļoti iespējams, ka man kāds traucēja.

Nolēmu to vēlreiz pārbaudīt, un pārējie darīja to pašu. Es aizvēru acis un, kā parasti, izgāju cauri atmiņu slāņiem. Bet nu es pārliecinājos, ka ir grūti tiem iziet cauri. Visapkārt mutuļoja un virmoja kā pēc dziļuīnbum- bas sprādziena. Es atcerējos, ka iepriekšējā naktī mani sapņi bijuši tikpat nemierīgi un satraucoši.

Kāpēc? šķita, ka parazītu tuvumā nav. Kas izraisījis satraukumu?

Es visiem spēkiem centos nokļūt arvien dziļāk un ar milzīgām grūtībām sasniedzu «bērnistabu». Taču tur mani gaidīja kaut kas ļaunāks. Mežonīgā, nevainīgā enerģija nu bija ieguvusi nevaldāmu spēku. Parasti šī enerģija bija rāma un paklausīga — kā mierīga jūra, kas viegli viļņojas. Tagad jūra bangojās.

Es zināju, ka tālāk netikšu, tāpēc ātri uzpeldēju virspusē. Reihs jau bija atgriezies. Viņš, protams, bija piedzīvojis to pašu, ko es. Gaidīdami pārējos, mēs pārrunājām šo parādību. Varbūt mūs bija piemeklējis kāds psihisks traucējums, kas iespaido visu cilvēci? Vai arī. .

Bezpalīdzības sajūtas pārņemts, es piegāju pie iluminatora un paraudzījos uz lielo, spīdošo Mēness virsmu, kas pletās zem mums. Tagad tā bija tikai astoņu stundu lidojuma attālumā. Es palūkojos uz kontrolierīcēm, lai pārbaudītu, vai tās līdzsvaro Mēness gravitācijas spēku. Tā skatoties, man iešāvās prātā fantastiska doma. Gravitāte.;.. Mēness. Es pagriezos pret Reihu un ieteicos:

— Tas varbūt ir tikai stulbs minējums, bet… ja nu viņi izmanto Mēnesi par bāzi?

— Bāzi? — viņš neizteiksmīgi atkārtoja. — Kā tas iespējams? Tur taču nav cilvēku. Un, cik mums zinārtis, parazīti nedzīvo tukšā telpā.

Es paraustīju plecus.

— Tā tikai tāda hipotēze… lai izskaidrotu, kāpēc mūsu prāti šķiet tik satraukti.

Sajā brīdī ienāca Holkrofts, un es viņam īsi izstāstīju, ko bijām atklājuši. Viņš aizvēra acis, apsēdās uz gultas un aši pārliecinājās, ka zemapziņas slāņi ir neparasti uzbudināti. Un, kaut gan Holkrofts nebija dzirdējis manu jautājumu, viņš pagriezās un norādīja uz Mēnesi, kas bija redzams iluminatorā:

— Lūk, vainīgais. Tas mūs kaut kādi iespaido — tāpat kā paisumu un bēgumu.

Es viņam pavaicāju:

— Kā tu to zini?

Holkrofts paraustīja plecus.

— Es zinu. Jūtu, kā tas pievelk.

Iespējams. Mēnessērdzīgie.. cilvēki, kuru prātu iespaido Mēness gravitācija. Bet kāpēc? Kāpēc Mēnesim jāiedarbojas uz prātu?

— Vai tu domā, ka tur ir parazīti?

Viņš papurināja galvu.

— Nezinu, vai tur varētu būt parazīti. Un tomēr.. tas ir kaut kā saistīts ar viņiem.

Mēs nospriedām, ka vajadzētu iesaistīt šajā sarunā pārējos. Ikviena domas varēja ieviest skaidrību. Tālab paaicināju biedrus un visu paskaidroju, cik vien īsi varēju.

Kāds kodolfiziķis, vārdā Bergers, izteica vienīgo derīgo ierosinājumu:

— Vai jūs zināt filozofa Gurdžijeva* darbu? Viņš allaž apgalvoja, ka cilvēki esot Mēness barība. Viņš salīdzināja cilvēci ar aitu ganāmpulku, ko nobaro Mēnesim. .

Es uzrunāju Holkroftu:

— Vai tu kaut ko no tā saproti?

Viņš nopietni atbildēja:

— Šķiet, ka saprotu gan. Nevar būt ne mazāko šaubu, ka Mēness dīvaini iespaido cilvēka prātu. Tam nav nekāda sakara ar gravitāti. Mēs arī domājam, ka Mēness nekad nav bijis ne Zemei, ne Saulei piederīgs, ka tas nācis no citurienes. Varbūt tā bijusi komēta, ko sagūstījusi Zeme. Tā ķīmiskā struktūra nepavisam nav līdzīga Ze

mes sastāvam. Ja nu Mēness patiešām zog cilvēku enerģiju. . vai arī to kaut kā iespaido..

Reihs painteresējās:

— Jūs gribat sacīt, ka Mēness varētu būt parazītu bāze?

— Nē, tā es nedomāju. Tomēr es uzskatu, ka parazīti tik un tā var kaut kā izmantot Mēnesi. Es jūtu, ka tas izstaro kādu satraucošu enerģiju — psihisku enerģiju. Mēness ir tāds kā milzu raidītājs, un Zeme ir milzu uztvērējs…

Tagad pārējie sāka uzskaitīt fragmentus no tādām leģendām par Mēnesi, kuras es nekad nebiju dzirdējis. Viņi man pastāstīja par Herbigera* kultu, pie kura piederējis Hitlers: šis kults sakņojas ticībā, ka apmēram katrus desmittūkstoš gadus Zeme sagūsta jaunu Mēnesi. Pēc Herbigera domām, tagadējais Mēness Zemei esot septītais. Pārējie seši beiguši pastāvēt, uzkrītot virsū Zemei un izraisot milzīgas dabas katastrofas, kas iznīcinājušas lielāko daļu cilvēces. Bībelē mīnētie plūdi izcēlās, kad nokritis sestais Mēness.

Pārējie grupas dalībnieki minēja citas teorijas, ko izvirzījuši Veļikovskis*, Bellamī* un Sorā*, un tas, šķiet, norāda, ka priekšstats par Mēnesi kā naidīgu spēku nodarbināiis daudzus dažādus prātus., Vairums šo teoriju izklausīji pārāk absurdas, lai tās ņemtu nopietni. Taču man kļuva skaidrs, ka Mēness izraisa noteiktus traucējumus tajos līmeņos, kas ir viņpus apziņas sliekšņa. Reihs aizrādīja arī, ka parazīti, liekas, visspēcīgākie ir naktī. Vienmēr esmu uzskatījis — tas ir tāpēc, ka cilvēks dienas beigās ir noguris. Tomēr arī tajās reizēs, kad izgulējos dienā un visu nakti paliku nomodā, es neskaidri apzinājos, ka naktī mazinās pretestības spējas.

Pajautāju Holkroftam:

— Kā tu domā, vai tas var būt, ka parazīti kaut kā izmanto Mēness izstaroto dīvaino enerģiju — ka viņi to izmanto, lai iejauktos cilvēku domāšanas procesos?

Bet Holkrofts par to zināja tikpat maz, cik mēs pārējie.

Tomēr viens jautājums bija pavisam skaidrs. Mums vajadzēja izdibināt, vai varam izkļūt no šī traucējumu darbības lauka. Ja Mēness, kā izteicās Holkrofts, ir milzu raidītājs un Zeme — uztvērējs, tad mums jātiek prom no tiem abiem. Tātad jāmaina mūsu pašreizējais kurss.

Es noraidīju radiogrammu pulkvedim Mesijam Anapo- lisā, ka gribam mainīt kursu un doties kosmiskajā telpā,

un nonākt aptuveni starp Jupitera un Saturna pašreizējām atrašanās vietām. Mesijs atbildēja, ka viņam neesot iebildumu — degvielas mums pietiks vēl divām nedēļām. Tas nozīmēja, ka mums atlicis nolidot vēl septiņsimt piecdesmit tūkstošus jūdžu, iekams dodamies atpakaļ. Viņš teica — ja būtu agrāk to zinājis, tad mēs būtu varējuši paņemt līdzi tik daudz degvielas, lai nolidotu pusceļu līdz Marsam. Es paskaidroju, ka pilnīgi pietiks, ja būsim piecsimttūkstoš jūdžu attālumā no Zemes. Tas vairāk nekā divkārt pārsniedza attālumu starp Zemi un Mēnesi.

Sekodams Mesija norādījumiem, es izdarīju nepieciešamās izmaiņas automātiskajā vadības ierīcē. Tad es atgriezos pie pārējiem ieturēt vakariņas. Tā bija dīvaini jautra maltīte — ņemot vērā mūsu situāciju. Mēs aiztraucāmies garām Mēnesim un ielauzāmies tādos kosmosa apgabalos, kur neviens cilvēks nebija mēģinājis nokļūt — izņemot neveiksmes piemeklēto «Proclis» apkalpi. Mūsu bažas par Zemi izgaisa cita pēc citas, kā izzūd raizes par darījumiem pirmajā atvaļinājuma dienā.

Tonakt es gulēju ciešāk un mierīgāk nekā dažās pēdējās nedēļās.

Es pamodos un palūkojos pulkstenī: bija pusastoņi. Mēģināju atcerēties, kāpēc jūtos tik laimīgs. Varbūt es redzēju tīkamu sapni? Nevarēju atminēties nekādus sapņus. Es piecēlos un aizgāju pie aizmugures iluminatora. Mēness izskatījās kā milzīgs sirpis, un bija skaidri saskatāmi tā kalni. Gandrīz ceturtdaļmiljona jūdžu aiz tā lielais, zilzaļais Zemes pusloks gozējās kā milzīga saule. Pati Saule bija žilbinoši balta, it kā grasītos eksplodēt, un visas zvaigznes izskatījās daudzreiz lielākas, nekā raugoties no Zemes. Mana sajūsma pieauga līdz tādai pakāpei, ka vajadzēja to nomākt.

Es aizvēru acis un iedziļinājos savā prātā. Tas bija rāmāks nekā iepriekšējā dienā, kaut arī nemiers vēl nebija zudis. Un tad man kļuva nepārprotami skaidrs, ka šo nemieru izraisījis Mēness. Bet tā ietekme ir vājinājusies. Bija iestājies burvīgs iekšējs miers un brīvība, it kā es atspirgtu pēc slimības.

Pamodināju Reihu un Holkroftu. Es ievēroju, ka viņi izskatās veselīgāki un laimīgāki — tādus es viņus nebiju redzējis daudzas nedēļas. Viņi izbaudīja to pašu brīves-

tību. Mēs neko daudz nerunājām, bet visi lolojām vienu milzīgu cerību.

Todien nekas nenotika. Mēs tikai tāpat vien sēdējām, raudzījāmies, kā attālinās Mēness, un novērojām pastāvīgi augošo brīvību sevī. Tā bija pati nozīmīgākā diena manā mūžā, tomēr neko īpašu par to pastāstīt nevaru.

Un tieši šajā bi'īdī iznāca saskarties ar valodas nepilnībām. Pietrūkst vārdu, jo līdz šim nekad nav nācies aprakstīt šādus pārdzīvojumus. Es varu tikai to izteikt ar līdzību. Iedomājieties zemi, kur dzīvo pundurīši, kuriem lieluma apzīmēšanai ir dažādi vārdi un izteicieni: liels, milzīgs, varens, neizmērojams, neaptverams un tā tālāk, kuri, vēlēdamies aprakstīt bezgalību, saka: «Tik milzīgs kā cilvēks.» Kas notiktu, ja vienu punduri pakamptu ērglis un paceltu gaisā virs Everesta? Kā lai punduris pastāsta, cik milzīgs ir kalns, ja salīdzinājumā ar to pat cilvēks ir niecīgs?

Kaut kas līdzīgs tagad notika ar mani. Es nevēlos ķerties pie žēlabainām frāzēm par to, cik neiespējami šīs sajūtas izteikt vārdos. Nav nekā tāda, ko nevarētu izteikt vārdos, ja vien kārtīgi pacenšas. Ja tagadējie valodas izteiksmes līdzekļi ir nepietiekami, tad uzmanīgi jāmeklē jauni.

Tomēr šobrīd šis izdevums nav izpildāms. Lai precīzi atspoguļotu to, kas notika turpmākajās desmit dienās, vajadzētu sarakstīt biezu grāmatu, pilnu ar līdzībām. Jāiztiek ar manā rīcībā esošajiem nepilnīgajiem valodas līdzekļiem.

Mēs lidojām ārpus apziņas parazītu darbības lauka. Mēs to sapratām jau pirmajā dienā.

Viņi joprojām bija manā apziņā. Es to konstatēju, tiklīdz aizvēru acis un iegrimu sevī. Nu es zināju, ka parazīti ir patvērušies apvidos zem «bērnistabas». Es viņus vēl arvien nevarēju aizsniegt, taču sajutu viņu paniku. Viņiem nepatika atrasties pusmiljona jūdžu attālumā no Zemes. Palielinoties atstatumam, pieauga viņu panika. Tad es sapratu, ka tie ir radījumi ar mazattīstītu intelektu. Ja viņi spētu loģiski domāt, tad būtu apjēguši, ka mēs pēc divām nedēļām atgriezīsimies uz Zemes. Viņiem nenāktos grūti izdzīvot pa šo laiku. Bet viņus bija pārņēmusi gluži neprātīga panika, kaut kas līdzīgs tam, ko izjūt bērns, aiziedams no mājām. Viņi tik ilgi mituši uz Zemes, peldējuši blīvajās cilvēku vitalitātes jūrās, brīvi pārgājuši no viena cilvēka uz otru, viņiem arvien

bijis laupījums lielā izvēlē. Nu viņi manīja, ka psihiskās saites ar Zemi atslābst un pavājinās, un nobijās.

Daži no mums par to it nemaz nepriecājās. Parazītu bailes mēs noturējām par savējām — tas bija dabiski, jo mums šķita, ka tās ceļas no zemapziņas dzīlēm. Pieredzē- jušākajiem pastāvīgi vajadzēja būt modriem un nodrošināt, lai neviens no jaunajiem biedriem nekristu panikā. Tagad mēs izpratām «kosmosa drudža» dabu, kurš līdz šim bija sagrāvis jebkurus cilvēka mēģinājumus iespiesties tālu kosmosā.

Taču, dienām aizritot, mums tapa skaidrs, ka esam sakāvuši parazītus, ka mēs nezinām tikai to, pēc cik ilga laika viņi ļausies panikai. Katra diena mūs attālināja no Zemes par simtdivdesrnittūkstoš jūdzēm. Jautājums tikai, cik tālu jāaizlido, lai viņi būtu pagalam.

Tagad es atklāju, ka neparasti viegli varu iekļūt savā apziņā. Tas izdevās bez piepūles, pat neaizverot acis. Beidzot es sāku saprast, ko domājis Teijārs de Sardēns, teikdams, ka cilvēka īstās mājas ir apziņa. Es varēju apceļot savu apziņu tikpat vienkārši, kā brīvs cilvēks ar vieglo automašīnu apbraukā valsti. Es varēju arī iziet cauri «bērnistabai» un iepeldēt «nebūtībā». Bet nu es apzinājos, ka tā nepavisam nav «nebūtība». Tai noteikti piemita dažas tukšai telpai raksturīgas pazīmes — miers, nekāda sasprindzinājuma. Bet tas bija miers Klusā okeāna dzelmē, kur spiediens ir tik milzīgs, ka tur neviena radība nevar izdzīvot. «Nebūtība» bija tīra dzīvības enerģija — kaut gan vārdi top tik neprecīzi, ka gandrīz neko nenozīmē.

i

Reizēm es šajā tumsas jūrā pavadīju daudzas stundas, neko nedarīdams, vienīgi lidinādamies. To grūti aptvert, jo mēs esam ļoti pieraduši pie kustības un parazīti sajaukuši mūsu ierasto domu gaitu. Bet miers ir cilvēkam organisks — miers un pilnīgs rāmums. Ikviens dzejnieks to zina, jo klusumā viņš sāk saprast savu iekšējo spēku vai, kā būtu teicis Vērdsverts, dvēseles lielumu. Ja jūs iemetāt oli vētrainā jūrā, nekas nenotiek. Ja jūs to iemetāt mierīgā dīķi, tad redzat ikkatru vilnīti un dzirdat, kā tie šļakst pret krastu. Parazīti vienmēr uzturējuši uzbudinātu cilvēka prātu, izmantojot traucējošo Mēness enerģiju, un tāpēc cilvēks nekad nav varējis likt lietā savas milzīgās spējas. Dzejnieki un tā sauktie ģēniji ir vienīgie, kuri vispār nojauš šādu spēju esamību.

150

Pienāca brīdis, kad bija jāpieņem lēmums. Mēs lidojām jau desmit dienas. Mums pietika degvielas, lai aizkļūtu atpakaļ līdz tuvākajam mākslīgajam pavadonim. Apziņas parazīti acīmredzot bija tuvu sabrukumam. V?i mēs drīkstējām riskēt un traukties tālāk kosmosā un varbūt nokļūt grūtībās? Mēs vairs neizmantojām elektriskās iekārtas, zinādami, ka enerģija būs vajadzīga. Kuģim bija milzīgas fotonu buras, kuras izpletām, tikko izgājām no Zemes atmosfēras, un mūs viraīja uz priekšu Saules gaismas spiediens. Laba daļa enerģijas, kas darbināja kuģa dzinējus, nāca no Saules. Tomēr fotonu buras atceļā uz Zemi acīmredzot nederēs, jo «lavierēt» ar kosmosa kuģi ir daudz, daudz sarežģītāk nekā ar jahtu. Tiesa gan, lidojot taisni, mēs iztērējām maz enerģijas; kosmiskajā telpā mēs pārvietojāmies «brīvgājienā», vienīgie pretspēki bija attālo planētu gravitācija un meteori — ik stundu padrāzās garām kādi divi vai trīs.

Mēs nolēmām riskēt. Šķita kaut kā neiespējami, ka mums vairs nav izredžu atgriezties uz Zemes. Un tā mēs neatlaidīgi traucāmies tālāk, neņemdami vērā radušos problēmu, gaidīdami, kad parazīti atlaidīs savas spīles.

Tas notika četrpadsmitajā dienā, un neviens no mums nenojauta, kā tas izpaudīsies. Priekšpusdienā es manīju, ka pieaug parazītu bailes un naids. Tik neskaidra un nemierīga mana apziņa nebija bijusi, kopš attālinājāmies no Mēness. Mēs ar Reihu sēdējām pie aizmugures iluminatora un skatījāmies uz Zemi. Pēkšņi Reiha seju izķēmoja pārbīlis — un mani pārņēma panika. Es palūkojos ārā pa iluminatoru, lai redzētu, vai Reihs nav ieraudzījis kaut ko tādu, kas viņu izbiedējis. Kad es atkal pametu skatienu uz Reihu, viņa seja bija kļuvusi pelēka un viņš izskatījās pavisam slims. Tad viņš nodrebēja, uz brīdi aizvēra acis — un pilnīgi pārvērtās. Viņš sāka smieties pilnā kaklā, bet tie bija veselīgi smiekli, ko izraisījusi milzīga sajūsma. Savas esības dzīlēs es sajutu negantu plosīšanos, tādas sāpes, it kā kāda dzīva būtne pūlētos izgrauzties ārā no manis. Fiziskā un garīgā agonija saplūda kopā. Šķita, ka nav ne mazāko izredžu palikt dzīvam. Tad es izdzirdu, ka Reihs man iebļauj ausī:

— Viss kārtībā! Mēs esam uzvarējuši! Viņi mūk prom!

Nu cīņa kļuva zvērīga. Kaut kas bezgala ļauns un glums lauzās ārā no manis. Acumirklī es aptvēru, ka esmu maldījies, domādams, ka parazīti ir atsevišķas būtnes. Viņi bija viens vesels; viņi bija «tas»— kaut kas

tāds, ko es varu salīdzināt tikai ar neizmērojamu, recekļ- veidīgu astoņkāji, kura taustekļi var atdalīties no ķermeņa un pārvietoties. Tas bija neticami riebīgi, tikpat kā sajust sāpes un ieraudzīt, ka liels gaļēdājs gliemis iegrauzies ķermenī. Nu šis bezgala pretīgais radījums līda laukā no sava midzeņa, un es manīju radījuma naidu pret mani, tik spēcīgu un ārprātīgu naidu, ka tā apzīmēšanai gandrīz vajag izdomāt jaunu vārdu.

Tad — bezgalīgs, neizteicams atvieglojums, apziņa, ka viss ir garām. Mana reakcija bija citāda nekā Reiham. Laime un pateicība, kas manī uzvilnīja, bija tik spēcīgas, ka šķita — sirds plīsīs, un asaras aizmigloja skatienu; saules gaisma pārauga lielā, žilbinošā spožumā, kādu redzēju, bērnībā peldot zem ūdens. Kad atguvos, es jutos kā slimnieks, kas atveseļojas, ieraudzījis, ka ārsti no viņa iekšām izņem ļaundabīgu audzēju.

Pārējie blakustelpā ēda. Mēs iedrāzāmies iekšā un paziņojām, kas noticis. Visi milzīgi uztraucās un sāka mūs iztaujāt. Neviens cits pagaidām vēl nekādas sāpes nejuta. Es domāju, ka mēs to pārdzīvojām pirmie tieši tāpēc, ka skatījāmies atpakaļ uz Zemi. Tālab mēs ieteicām pārējiem pāriet uz otru telpu un brīdinājām viņus par to, kas sagaidāms. Tad mēs ar Reihu aizgājām uz kuģa otru galu, kur viss grima tumsā, un devāmies pirmajā ceļojumā pa jauno, brīvo apziņas valsti.

Un nu es apzinos, ka viss, ko turpmāk sacīšu, būs nepatiesība. Tāpēc man jāpūlas izskaidrot notikušo, nevis izmantot savu valodu nolūkam, kādam tā vispār nav domāta.

Brīvība ir vissvarīgākais pārdzīvojums, kāds var piemeklēt cilvēkus. Ikdienas dzīvē mēs to izjūtam tādā brīdī, kad neparedzēts gadījums liek mums sakopot visus spēkus — un tad piepeši šķērslis tiek pārvarēts. Prāts vairs nav tieši saistīts ar tagadni.

Galvenā cilvēku nelaime ir tā, ka mēs visi esam piekalti šodienai. Tas tāpēc, ka esam kā mašīnas un mūsu brīvā griba ir bezgala maza. Mūsu ķermenis ir komplicēta mašīna, gluži kā vieglais automobilis. Vēl precīzāk to būtu salīdzināt ar protēzēm, ko darbina elektroenerģija un kas domātas cilvēkiem, kuri zaudējuši roku vai kāju. Sīs protēzes, kas apgādātas ar praktiski neizsīkstošiem enerģijas avotiem, ir tikpat jutīgas kā īstās rokas un

kājas, un man stāstīts, ka cilvēks, kurš tādas valkājis gadiem, var pilnīgi aizmirst, ka tie nav viņa īstie locekļi. Taču, ja barošanas elements sabojātos, viņš tūlīt saprastu, ka loceklis ir tikai mehānisms un viņa gribasspēks gandrīz neiespaido tā kustības spēju.

Tieši to pašu varētu teikt par ikvienu cilvēku. Mums ir daudz mazāk gribasspēka, nekā mēs domājam. Tas nozīmē, ka mums gandrīz nav īstas brīvības. Lielākoties tam tikpat kā nav jēgas, jo «mašīna»— mūsu augums un smadzenes — tik un tā dara visu, ko gribam: ēd, dzer, izvada lieko, guļ, mīl un tā tālāk.

Bet dzejniekiem un mistiķiem uznāk brīvības mirkļi, kad viņi piepeši vēlas, lai «mašīna» veic kaut ko daudz interesantāku. Viņi grib, lai apziņa nekavējoties nošķiras no pasaules un lidinās virs tās. Mūsu uzmanība kā iedarbināta automašīna parasti ir piesaistīta sīkumiem, reāliem priekšmetiem ap mums. Brīžam «mašīna» iet tukšgaitā — apziņa pārstāj fiksēt nenozīmīgus sīkumus un pārliecinās, ka ir brīva. Tā vairs nav piesieta tagadnes garlaicīgajai realitātei, tā var brīvi izvēlēties, kādai īstenībai dot priekšroku. Kad prāts ir «ieslēgts», jūs varat atsaukt atmiņā iepriekšējo dienu vai iztēloties vietu citā pasaules malā. Taču attēls ir blāvs — kā svece saules gaismā vai rēgs. Dzejiskajos mirkļos, brīvestības mirkļos iepriekšējā diena kļūst tikpat īsta kā pašreizējais brīdis.

Ja mēs varētu apgūt māku ieslēgt un izslēgt apziņu, tad cilvēkam dievības noslēpums būtu rokā. Taču nav grūtāk apgūstamas mākas par šo. Pār mums valda ieradums. Mūsu ķermeņi ir roboti, kuri neatlaidīgi dara to, ko darījuši pēdējos miljonos gadu: ēd, dzer, izdala lieko, mīl un ieklausās tagadnē.

Tādējādi, kad es pirmo reizi konstatēju parazītu eksistenci, man radās iespēja lauzt ieradumu, ko parazīti rūpīgi veicinājuši un stiprinājuši. Vārdu sakot, es piepeši apjēdzu — tas nav neizbēgami, ka cilvēkam tiek tikai īsi brīvības uzzibsnījumi, mājieni par nemirstību un tūlīt atkal zūd. Nekas nekavē cilvēku tos izbaudīt desmit stundas dienā, ja viņam tīk. (Ilgāk būtu kaitīgi, jo galu galā mums kaut kad jāpievēršas sīkajām ikdienas rūpēm.)

Kopš augusta sākuma, kad pirmoreiz lasīju Karela «Pārdomas par vēsturi», es visu laiku skaidri apzinājos savas brīvības iespējas, un tas vien jau nozīmēja, ka esmu sarāvis važas, kas saista vairumu cilvēku. Lai noturētu

cilvēci važās, parazīti paļāvās galvenokārt uz ieradumu un nezināšanu. Bet viņi bija arī ieperinājušies dziļi cilvēku psihē, kur varēja «dzert» enerģiju, ko cilvēki smeļ no dzīvības avota.

Jāmēģina tuvāk noskaidrot šo jautājumu. Ja cilvēks nebūtu «dzīvnieks, kas pakļauts evolūcijai», parazīti būtu atraduši viņā pastāvīgu saimnieku. Cilvēks neparko nebūtu atklājis viņu esamību. Viņi vai veselu mūžību būtu varējuši laimīgi «zagt» enerģiju — un cilvēks nebūtu ticis gudrāks. Taču niecīga cilvēces daļa — precīzāk, apmēram divdesmitā daļa — evolucionē, tiem piemīt dziļš un spēcīgs dzinulis kļūt patiesi brīviem. Šādus cilvēkus vajadzēja «samulsināt», un tādēļ parazītiem bija jāuznāk apziņas virspusē, lai manipulētu ar cilvēkiem kā ar lellēm. Tieši tā viņi bija nodevuši sevi.

Es jau minēju, ka cilvēks smeļ enerģiju no slepena dzīvības avota savas būtnes dzīlēs. Sis avots ir neaizskarams cilvēka gravitācijas centrs, viņa īstā būtība. Tā vispār nav sagraujama. Tāpēc parazītiem tā ir nepieejama. Viņi tikai varēja «zagt» enerģiju tās ceļā no šī dziļā avota uz cilvēka apzināto «es».

Un tagad es varbūt varu paskaidrot kaut ko no tā, ko atklāju, kad atkal mēģināju ieiet sevī, kaut arī visu laiku jāpatur prātā mans aizbildinājums par valodas nepilnībām.

Vispirms es novēroju neparastu mieru savā apziņā. Nebija vairs nekādas vētras. Tas tāpēc, ka beidzot tā bija mana apziņa, bez kādiem traucētājiem. Beidzot tā bija mana paša valstība.

Līdz ar to pilnīgi pārvērtās arī mani sapņi un atmiņas.

Ikviens, kas mēģinājis aizmigt, kad smadzenes pārgurušas vai moka karstumi, pazīst to šausmīgo sajūtu, kad visas domas šķiet kā zivis, kas lielā ātrumā šaudās apkārt, un visas liekas nepiederīgas. Apziņa, kurai vajadzētu būt «jaukai un slepenai vietai», ir kā tirgus laukums, kas stāvgrūdām pilns ar svešiniekiem. Jā, es līdz pat šim brīdim vispār nebiju sapratis, cik trāpīgi salīdzināt smadzenes ar parazītu pārpilnu tirgus laukumu. Jo tagad tajās valdīja pilnīgs miers un klusums. Atmiņas stāvēja kārtīgā ierindā kā karaspēks, sveicot karali. Pēc pirmās pavēles ikviena no tām spertu soli uz priekšu. Es aptvēru, cik patiess ir apgalvojums, ka viss,

kas ar mums noticis, tiek rūpīgi uzkrāts atmiņā. Vissenākās bērnības atmiņas bija tikpat tuvu kā atmiņas par aizvadīto dienu. Vēl vairāk — atmiņas no iepriekšējām dzīvēm nu saistījās nepārtrauktā secībā ar manas tagadējās dzīves atmiņām. Mana apziņa bija kā pavisam mierīga jūra, kur debesis atstarojās kā spogulī un ūdens tik dzidrs, ka vienlīdz labi saredzams gan jūras dibens, gan ūdens virsma. Es sapratu, ko Jākobs Bēme gribējis teikt, runājot par «svēto atpūtas dienu dvēselei». Jo pirmo reizi mūžā es saskāros ar realitāti. Ne vairs drudža, ne lietuvēna, ne maldu. Visvairāk mani pārsteidza cilvēces milzīgais spēks, tas, ka tai izdevās izdzīvot, par spīti briesmīgajam ārprāta aizklājam, kas aizsedz realitāti. Cilvēki noteikti ir viena no visizturīgākajām sugām Visumā.

Tagad es devos cauri savai apziņai kā cilvēks, kas apstaigā pils zāles. Pirmo reizi es zināju, kas es esmu. Es zināju, ka tas esmu es. Tā nebija «mana apziņa», jo apzīmējums «mans» attiecas tikai uz niecīgu manas būtnes daļiņu. Tas viss biju es.

Es izspiedos cauri «bērnistabas» slāņiem, tai gaišajai enerģijai, kuras nolūks ir nostiprināt cilvēka morālo līdzsvaru, darboties kā morāles sargam. Kad cilvēks tiecas domāt, ka pasaule ir ļauna un pret to jācīnās ar ļaunumu, tad pie darba ķeras šie spēki — tāpat kā baltie asinsķermenīši inficētā ķermeņa rajonā. Tas viss man tapa skaidrs pirmoreiz.

Zemāk pletās liela, stinga dzīvības jūra. Tas vairs nebija tumsas un nebūtības klajš. Iebridis tajā, ēs pēkšņi sapratu, ka tā ir starojoša un silta. Šoreiz nebija šķēršļa, nebija akla un ļaunprātīga spēka, kas grūstu mani atpakaļ.

Un tad es aptvēru kaut ko tādu, ko izteikt ir gandrīz neiespējami. Nebija jēgas doties tālāk. Sīs dzīles slēpa sevī skaidrus dzīvības spēkus un arī nāvi — nāvi ķermenim un apziņai. Tas, ko mēs uz Zemes saucam par «dzīvību», ir tīro dzīvības spēku saplūšana ar ķermeni; tā ir saikne starp dzīvo un nedzīvo. Es saku «nedzīvais», tāpēc ka «matērija» nebūs īstais vārds. Visa matērija ir dzīva, kamēr vien eksistē. īstais vārds šai gadījumā būtu «esamība». Neviens cilvēks nespēj izprast vārdu «esamība», tāpēc ka pats eksistē. Taču eksistēšana nav pasīva kategorija, eksistēt nozīmē izlauzties no neesamības. Esa

mība ir apliecinājuma kliedziens. Eksistēt nozīmē nepadoties neesamībai.

Kā redzat, grūtības sagādā ierobežotie valodas izteiksmes līdzekļi. Esmu spiests iztikt ar vienu vai diviem vārdiem, lai gan būtu nepieciešami apmēram piecdesmit. Situācija nav gluži analoga tai, kad jāapraksta krāsas aklam cilvēkam, jo neviens cilvēks nav pilnīgi «akls», mums visiem uz brīdi pavīd brīvība. Bet brīvībai ir tikpat daudz krāsu, cik spektram.1

Tas viss nozīmē, ka esamības sfēra palika aiz muguras, kad mēģināju nokļūt pie savas dzīvības avota, jo tāda avota nemaz nav — citiem vārdiem sakot, tas nav šķirams no neesamības.

Tā bija brīvība — skaistais, neizsakāmais brīvības skurbums. Mans prāts piederēja man pašam, un es biju pirmais cilvēks, kurš ieguvis pārcilvēciskas spējas. Un tomēr man bija jāaizmirst valdzinošās izredzes un jāapdomā cēloņi, kas likuši mums doties kosmosā: Zeme un apziņas parazīti. Tāpēc es negribīgi atgriezos virspusē. Es paskatījos uz Reihu kā uz svešinieku un ieraudzīju, ka viņš tāpat skatās uz mani. Mēs uzsmaidījām viens otram kā divi aktieri, kas tikko beiguši mēģināt ainu, kurā viņi tēlo ienaidniekus. Es pajautāju:

— Kas tagad notiks?

Viņš atvaicāja:

— Cik tālu tu tiki?

— Necik tālu. Nebija jēgas.

— Kādus spēkus mēs varam izmantot?

— Es vēl isti nezinu. Es gribētu dzirdēt biedru padomus.

Mēs atkal iegājām otrā telpā. Piecpadsmit cilvēku bija tikuši vaļā no parazītiem un tagad palīdzēja pārējiem. Daži no jaunajiem biedriem mocījās tādā agonijā, ka, iespējams, savainos sevi kā māte, kas dzemdību sāpēs lokās uz grīdas. Mēs krietni nopūlējāmies, lai viņus nomierinātu, ja ar spēku te nekas nebutu līdzams — tas tikai pastiprinātu viņu šausmas. Viens cilvēks nemitīgi kliedza:

1 Sī rindkopa ir ņemta no 2005. gada sarakstīta manuskripta (M. F. — PVA —3271). Minētā problēma detalizēti izpētīta Ostina monumentālajā darbā «Dzīvība. Esamība un valoda» (2025–2041), sevišķi 8. sēj., 7.-9. nod.

— Pagrieziet kuģi, pagrieziet kuģi, viņš mani beidz nost!

Sajā cilvēkā iemitinājies parazīts acīmredzot gribēja panākt, lai viņš liek mums atgriezties uz Zemes. Pēc divdesmit minūtēm mūsu skolnieks bija ticis vaļā no sava lietuvēna un bija tā nomocījies, ka tūlīt aizmiga.

Līdz pulksten astoņiem vakarā viss bija galā. Vairums jauno biedru bija tā apjukuši, ka tik tikko varēja parunāt. Viņi bija pārcietuši ļoti spēcīgu «divkāršo ekspozīciju». Viņi zināja, ka nav viņi paši — nav tie cilvēki, par kuriem sevi allaž uzskatījuši, — taču vēl nebija atklājuši, ka šīs dīvainās svešādo būtņu dzīles ir viņi paši. Nebija nozīmes mēģināt kaut ko ieskaidrot, jo skaidrojums viņus piesaistītu personības apzinātajai daļai; viņiem tas bija jāatklāj pašiem.

Kādiem desmit no mums bija pilnīgi skaidras galvas. Nu mēs aptvērām, ka nav ko raizēties par degvielas trūkumu. Apvienojot mūsu psihokinēzes spējas, mēs varējām aizvadīt raķeti līdz pat Plūtonam ar tūkstošreiz lielāku ātrumu nekā pašreiz. Taču to darīt nebūtu nekādas jēgas. Mums bija jādodas atpakaļ uz Zemi un jāizlemj, kā cīnīties ar parazītiem. Ar Gvambi un Hazardu mēs tiktu galā ātri vien, bet tas būtu tikai pagaidu panākums. Parazīti, ja vien gribēja, varēja radīt jaunus gvambes un hazardus. Un mēs nespējām iznīcināt visus viņu sekotājus vai «pārprogrammēt» viņu prātus. Mums šī spēle bija jāspēlē pēc parazītu noteikumiem. Tas bija tikpat kā spēlēt šahu ar cilvēkiem bandinieku vietā.

Mēs spriedām līdz vēlai naktij, tomēr pie kāda noteikta plāna nenonācām. Man šķita, ka esam uz nepareiza ceļa. Mēs domājām par to, kā pārspēt taktikā parazītus. Noteikti jābūt kādam citam risinājumam …

Trijos naktī mani pamodināja Reihs. Patiesību sakot, mani pamodināja viņa domas, jo viņš pats atradās blakustelpā. Mēs gulējām tumsā un sarunājāmies ar telepātijas palīdzību. Reihs nebija aizmidzis, viņš lēni un metodiski bija prātojis par visu notikušo.

Viņš sacīja:

— Es mēģinu atrast cēloņsakarības visam, ko mēs par šiem radījumiem zinām. Jo ir viens jautājums, kas dzen mani strupceļā. Kāpēc viņiem tik ļoti nepatīk atstāt Zemi? Ja viņi mitinās apziņā, tad taču vienalga, kur viņi atrodas.

Es ieminējos:

— Tāpēc, ka viņi eksistē tajā apziņas līmeni, kas kopīgs visiem cilvēkiem, — kolektīvajā zemapziņā, lietojot Junga terminoloģiju.

— Tā vēl nav atbilde. Doma spēj pārvarēt jebkuru attālumu. Ar cilvēku uz Zemes es varu telepātiski sazināties tikpat viegli kā ar tevi. Tāpēc mēs joprojām esam cilvēces zemapziņas daļa. Tādā gadījumā šeit viņiem vajadzētu justies tikpat labi kā uz Zemes.

Es pavaicāju:

— Ko tu ar to domā?

— Es joprojām esmu pārliecināts, ka tam ir kāds sakars ar Mēnesi.

— Tev šķiet, ka viņi to izmanto kā bāzi?

— Nē. Tas ir daudz sarežģītāk. Klausies, ko es teikšu, un pasaki man, vai tur ir kāda jēga! Sāksim ar Kadatas lietu. Mēs zinām, ka visas tās blēņas par «milzu vecajiem» nebija taisnība. Tāpēc mēs pieņemam, ka starp apziņas parazītiem un Kadatu nav nekāda sakara — ka viņi to vienkārši izmantoja kā milzu mānekli uzmanības novēršanai, lai cilvēks meklētu ienaidniekus ārpus sevis. Tas varbūt ir tiesa. Bet, ja tā būtu, vai Kadata mums nedod zināmus pieturas punktus? Pirmām kārtām pilnīgi nešaubīgi pierāda, ka līdz šim pieņemtā cilvēces vēstures vecuma noteikšana ir ap].a. Pēc ģeoloģijas datiem, cilvēce ir apmēram miljons gadus veca. Tas viss nozīmē, ka mēs neesam atraduši nekādas cilvēku atliekas, kas attiektos uz vēl senāku laiku.

— Un vissenākās atliekas norāda, ka pirms miljons gadiem viņš neko tālāk par pērtiķi nebija attīstījies, — es viņam atgādināju.

— Kas nebija? Pekinas cilvēks? Australopiteks? Kā mēs varam zināt, ka viņi bija vienīgie cilvēki? Neaizmirsti, ka romieši bija sasnieguši augstu civilizācijas pakāpi, kad briti vēl bija mežoņi. Un hetu civilizācija pastāvēja jau tad, kad romieši un grieķi bija barbari. Civilizācijas vecums ir relatīvs. Civilizācijai ir tendence attīstīties atsevišķās izolētās vietās. Vienu par evolūcijas procesu gan mēs zinām — to, ka tas attīsta intelektu. Tad kāpēc mums vajadzīgs šis dīvainais pieņēmums, ka cilvēks parādījās tikai pirms miljons gadiem? Mēs zinām, ka dinozauri, mamuti un milzu sliņķi — un pat zirgi — eksistējuši miljoniem gadu pirms tam. Jau juras periodā noteikti ir bijis kāds primitīvs pērtiķveidīgs cilvēka

sencis. Viņš taču neuzradās tukšā vietā. Vai piekriti, ka atradumi Kadatā apstiprina šo teoriju? Ja vien Kadatas iedzīvotāji nav nākuši no citas planētas. Tātad nākas atzīt, ka cilvēks ir krietni vien vecāks par miljons gadiem. Bet tad uzrodas jautājums, kāpēc civilizācija neattīstījās agrāk. Un man atkal gribas pievērst uzmanību dažādajiem mītiem par pasaules izpostīšanu — lielajiem plūdiem un tamlīdzīgi. Ja nu visiem daudzajiem dīvaiņiem ir taisnība un ja nu ir kaut kāda patiesība iedomā, ka lielos plūdus izraisījusi Mēness nokrišana uz Zemes?

Pagaidām es vēl nevarēju viņam pilnībā piekrist. Man nebija skaidrs, kāds šiem minējumiem sakars ar apziņas parazītiem.

— Pēc brīža tu sapratīsi. Ja mēs salīdzinām dažādos mītus par plūdiem, tad nonākam pie secinājuma, ka plūdi notikuši visai nesen — teiksim, apmēram piektajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Ja nu plūdus izraisījis tas, ka Mēness, kā norāda Herbigers, riņķojis tuvāk Zemei nekā tagad? Vai tas varētu nozīmēt, ka mūsu pašreizējais Mēness riņķo ap Zemi tikai kādus septiņtūkstoš gadus?

— Es piekrītu, ka tas ir iespējams.1

— Bet vai tu kā arheologs varētu atrast kādus reālus pierādījumus šai hipotēzei, vai arī tas ir tikai neapdomāts minējums?

— Es domāju, ka pierādījumu ir daudz — es jau apmēram tos izklāstīju grāmatā, ko sarakstīju pirms divdes-

' «Peru Andos var izsekot dīvainai jūras nogulumu līnijai, kas stiepjas trīssimt septiņdesmit jūdzes dienvidu virzienā no Umajo ezera (13 OOO pēdu virs jūras līmeņa) līdz Koipasa ezeram. Sī izliektā līnija sākas netālu no ekvatora un beidzas apmēram divpadsmittūkstoš pēdu augstumā virs jūras līmeņa. Herbigera un Bellamī skolnieki pierāda — manuprāt, pārliecinoši—, ka šie dīvainie nogulumi liecina: reiz okeāna līmenis ekvatora tuvumā bijis augstāks. Tā varēja būt tikai tāpēc, ka Mēness riņķojis daudz tuvāk Zemei un daudz ātrāk nekā pašreiz, tā ka paisumam nav bijis laika atplūst. Tiahuanako drupas Titikakas ezera tuvumā papildina šo mīklu ar vēl vienu savādu detaļu. Varētu sacīt, ka drupas atrodas divpadsmittūkstoš pēdu virs Klusā okeāna līmeņa, tomēr daudzas pazīmes norāda, ka pirms vairāk nekā desmittūkstoš gadiem tur bijusi osta. Iespaidīgās drupas vedina domāt, ka tās cēluši milži — tas ir, cilvēki, kuru augums divkārt vai trīskārt pārsniedzis vidēja mūsdienu cilvēka augumu. Tolaik Zemes pievilkšanas spēks bijis mazāks — to neitralizējis Mēness. Vēl dīvaināks ir fakts, ka starp šīm izpostītajām pilsētām Andos izrakti toksodontu kauli — toksodonts ir dzīvnieks, kas pazudis no Zemes pirms miljons gadiem. Tiahuanako drupās atrastas akmenī izcirstas toksodontu galvas.»— Ostins G. Arheoloģijas robežas. Londona, 1983, 87. Ipp.

mit gadiem. Tomēr es nesaprotu, kāds tam sakars ar parazītiem.

— Tūlīt paskaidrošu. Esmu pārdomājis parazītu izcelsmes jautājumu. Veismanis uzskatīja, ka parazīti ieradušies uz Zemes apmēram pirms divsimt gadiem. Bet mēs zinām, ka viņiem nepatīk kosmoss. No kurienes viņi tādā gadījumā atnāca?

— No Mēness?

— Iespējams. Bet tikai tad, ja pieņemam, ka viņi var eksistēt ārpus cilvēka apziņas.

Un es piepeši aptvēru, ko Reihs grib sacīt. Protams! Mums tagad bija rokā svarīgs pavediens, lai atminētu parazītu izcelsmi: viņiem nepatika eksistēt atsevišķi no cilvēku masas. Kāpēc?

Atbilde bija tik satriecoši Vienkārša, ka šķita neticama. Viņi nevarēja eksistēt ārpus cilvēces, tāpēc ka paši bija cilvēce. Atminējums rodams Veismaņa darba «Pārdomas par vēsturi» pirmajā teikumā: «Esmu pārliecināts … ka cilvēcei uzbrūk tāds kā prāta vēzis.» Vēzis. Un vēzis nevar pastāvēt atsevišķi no cilvēka ķermeņa.

Kas izraisa organisma vēzi? Uz šo jautājumu ir skaidra atbilde ikvienam, kas pētījis pats savu prātu. Tam ir tāds pats cēlonis kā «sašķeltai personībai». Cilvēks ir kā kontinents, bet viņa apziņa nav lielāka par dārzu aiz mājas. Tas nozīmē, ka cilvēks ir viens vienīgs nerealizētu iespēju iemiesojums. Tā sauktie «dižie cilvēki» ir tie, kuriem pieticis drosmes realizēt kādas no šīm iespējām. «Caurmēra cilvēks» ir pārlieku kautrīgs un gļēvs, lai mēģinātu to darīt. Viņš dod priekšroku drošībai dārzā aiz mājas.

«Sašķelta personība» rodas, kad šīs nerealizētās iespējas atriebjas. Tā, piemēram, kautrīgs vīrietis, kam piemīt spēcīga dzimumtieksme, kuru viņš mēģina apspiest, viena jaukā dienā pamostas un atklāj, ka izvarojis sievieti. Viņš pūlas attaisnoties, teikdams, ka viņā iemājojusi cita būtne un izdarījusi uzbrukumu. Bet šī «cita būtne» īstenībā bijis viņš pats, daļa no paša, — un viņam pietrūcis dūšas to atzīt.

Arī vēzi izraisa «nerealizēto iespēju» atriebība. Jau pirmie vēža pētnieki ievēroja, ka tā ir sabrukuma vai vecuma slimība. Cilvēki, kuri drosmīgi piepilda savas ieceres, nemirst ar vēzi. Taču tie, kuriem ir iespējas, bet trūkst drosmes tās īstenot, veido lielu daļu vēža slimnieku. Neuzticēšanās dzīvei saindē viņu dvēseles.

Ne vēzis, ne sašķelta personība nedraud, tiklīdz cilvēks iemācās gremdēties sevī, jo tad frustrācijas perēkļiem vairs nav kur rasties.

Karelam Veismanim bija taisnība: parazīti patiešām uzradās pirms diviem gadsimtiem. Iepriekšējo gadsimtu cilvēki bija tik aizņemti ar to, kā izvilkt dzīvību, ka viņiem neatlika vaļas ļauties sabrukumam. Viņi dzīvoja lielākā saskaņā nekā mūsdienu cilvēks, viņu dzīvi vadīja instinkti. Tad cilvēks sasniedza savas attīstības ūdensšķirtni, brīdi, kad viņam bija jākļūst par apzinīgāku, intelektuālāku un paškritiskāku būtni. Plaisa starp apziņas un instinktu līmeņiem pletās arvien platāka. Un pēkšņi vēzis un šizofrēnija pārstāja būt reti sastopamas slimības un kļuva ikdienišķas. Bet kāda loma tajā visā bija Mēnesim?

Vēža hipotēze atkal sniedz mīklas atminējumu. Vēzi izraisa vispārēja dzīvotspējas līmeņa krišanās sabrukuma vai liela vecuma dēļ. Bet ar to vien nepietiek, lai attīstītos vēzis. Jābūt kādam īpašam kairinātājam, piemēram, sasitumam. Ja uzskatām dzīvību par tādu kā elektroenerģiju, kas mājo cilvēka ķermenī, vai magnētam piemītošo magnētismu, tad varam sacīt, ka sasistajai vietai vairs nepiemīt tāds pats magnētisms kā pārējam ķermenim. Dzīvotspēja samazinās un tālāk attīstās pati par sevi, rodas kaut kas līdzīgs «sašķeltai personībai».

Ja austeres būtu augstāk attīstīti organismi, tajā iekļuvušais smilšu graudiņš radītu nevis pērli, bet gan izraisītu vēzi.

Reiha apziņas parazītu teorija bija apmēram šāda.

Pirms kādiem desmittūkstoš gadiem Zemes pievilkšanas spēks lēni tuvināja sev Mēnesi. Iespējams, tas bija Zemes trešais vai ceturtais Mēness. Pagāja vēl kādi divtūkstoš gadi, līdz tas beidzot nogāzās uz Zemes un sašķīda gabalos. Jūra, ko Mēness gravitācijas spēks bija turējis netālu no ekvatora, nu varēja brāzties pār Zemi kā milzīgs paisuma vilnis, iznīcinādams visu esošo civilizāciju. (Bet ne Kadatas civilizāciju; to bija iznīcinājis daudz senāks Mēness.)

Kādus tūkstoš gadus Zemei nebija Mēness un uz Zemes tikpat kā nebija dzīvības. Tad tā sagūstīja citu kosmosa ceļinieku, citu milzu meteoru — mūsu tagadējo Mēnesi. Taču Zemo bija notvērusi ārkārtīgi bīstamu pavadoni. Jo šis jaunais Mēness bija «radioaktīvs»— tam piemita dīvaini spēki, tādi spēki, kas varēja izraisīt cilvēka apziņas traucējumus.

Jebkādi traktāti par šo spēku izcelsmi ir minējumi. Reiha teorija — pēc manām domām, tikpat iespējama kā citas — bija šāda: Mēness reiz bijis kāda lielāka ķermeņa, varbūt Saules, daļa, un to apdzīvojuši materiālā nozīmē «bezķermeniski» radījumi. Tas nav nemaz tik absurdi, kā izklausās. Zinātnieki mēdza pasludināt, ka uz zināmām planētām dzīvība vispār nevar būt, jo tādos apstākļos tā nevar saglabāties, taču viņi atklāja, ka dzīvība tomēr rod atbalstu pašos bēdīgākajos apstākļos. Dzīvība, kas spēj pastāvēt uz Saules, protams, nebūs «materiāla» tādā nozīmē, kā mēs to saprotam.

Garāmtraucoša komēta atrāvusi no šīs Saules lielu, kvēlojošu gabalu; karstās gāzes kondensējās, izveidojot to Mēnesi, kuru mēs redzam šodien, un pakāpeniski iznīcinot tā iedzīvotājus. Bet, tā kā tie nebija «ķermeņi» Zemes izpratnē, tie nevarēja nomirt parastā ceļā. Viņi mēģināja pielāgoties savas pasaules dziestošajai vielai, kļūdami par cietas vielas molekulārās struktūras daļu, kā reiz bijuši karstas gāzes struktūras dala.

Tā nu Mēnesi padara «radioaktīvu» dīvaina, svešāda dzīvība.

Ja Mēnesi nebūtu sagūstījusi mūsu Zeme, tad šī svešā dzīvība būtu sen izmirusi, jo dzīvība var pastāvēt tikai tur, kur darbojas otrais termodinamikas likums*, citiem vārdiem sakot, tur, kur enerģija plūst no augstāka līmeņa uz zemāku. Bet dzīvību uz Mēness uzturēja Zemes tuvums, tādas planētas tuvums, kur dzīvība un enerģija mutuļot mutuļo. Zemes klātbūtne bija kā neizgaistoša ēdiena smarža cilvēkam, kas cieš badu. Un, tā kā cilvēce palēnām arvien vairāk nostiprinājās uz Zemes, cilvēki neskaidri un instinktīvi apzinājās Mēness dzīvo klātbūtni.

Un šeit, es domāju, rodama atbilde uz jautājumu par parazītu izcelsmi — par «kairinātāju», kas izraisījis vēzi. Zemākās dzīvības formas — zivis un zīdltājdzīvniekus — «novērotāji» neiespaido; tie dzīvo instinktu līmenī, un sveša klātbūtne tiem liekas dabiska. Bet cilvēks palēnām kļūst par noteicēju uz Zemes, un to viņš panāk, attīstot intelektu, apziņu. Tā viņš top «sašķelts», nošķirts no saviem instinktīvajiem dzinuļiem. Cerības sairst, un veidojas mazi, kvēlojoši apspiestas enerģijas perēkļi. Sajā brīdi «kairinātājs» Mēness, pussasalušās dzīvības pastāvīgais psihiskais spiediens, sāk atstāt paredzamās sekas. Sāk attīstīties apziņas vēzis.

Var likties, ka visa šī teoretizēšana balstījās uz nepietiekamiem pierādījumiem. Tas nav tiesa. Viss balstījās uz loģiku, sākot ar mulsinošo jautājumu: kāpēc parazīti bīstas no kosmosa?

Atbilde radās uzreiz. Kad cilvēks zaudē saskari ar savu «iekšējo es», savām instinktu dzīlēm, viņš atklāj, ka ir ievilināts apziņas pasaulē, citiem vārdiem sakot, citu cilvēku pasaulē. Ikviens dzejnieks zina šo patiesību; kad apkārtējie rada viņā pretīgumu, viņš pievēršas sevī apslēptajiem enerģijas resursiem un zina, ka pārējie cilvēki ir graša vērti. Viņš zina, ka viņa «slepenā dzīve» ir īstenība, apkārtējie salīdzinājumā ar to ir tikai «ēnas». Bet pašas «ēnas» turas cita pie citas. «Cilvēks ir sabiedrisks dzīvnieks,» sacīja Aristotelis, izteikdams vienus no vislielākajiem meliem cilvēces vēsturē. Jo ikvienam cilvēkam ir vairāk kopīga ar kalniem vai zvaigznēm nekā ar citiem cilvēkiem.

Dzejnieks ir vairāk vai mazāk harmoniska būtne, viņš nav zaudējis saikni ar saviem iekšējiem spēkiem. Bet tieši pārējie cilvēki, «ēnas», ir pakļauti apziņas vēzim. Viņiem cilvēku sabiedrība ir realitāte. Viņi ir iegrimuši tikai šajā īstenībā ar tās sīkajām vērtībiņām, niecīgumu, ļaunprātību un savtīgumu. Un, ja jau parazīti ir šo radījumu projekcija, vai tad kāds brīnums, ka parazīti paši turas pie cilvēku sabiedrības? Mūsu kosmosa kuģī viņiem nebija vietas, jo mēs visi zinājām noslēpumu: cilvēks nekad nav «viens pats», jo viņš ir tieši saistīts ar visai cilvēcei kopīgo spēkstaciju.

Citiem vārdiem, pat ja mēs nebūtu devušies kosmosā, mūsu apziņa parazītiem nebūtu nekāds patvērums. Vēzis mūsos lēni mira bada nāvē. Mūsu ceļojums kosmosā bija tikai paātrinājis šo procesu. Kad mēs nošķīrāmies no pārējās cilvēces, mūsu pirmā sajūta bija šausmīgas bailes un vientulība, kādu izjūt bērns, kas pirmo reizi atšķirts no mātes. Tajā brīdī cilvēkam jāatrod atbilde uz nopietnu jautājumu. Vai cilvēks patiesi ir sabiedriska būtne, kuras esamība atšķirtībā no citiem cilvēkiem nav iespējama? Ja tā ir taisnība, tad visas mūsu cilvēces vērtības ir meli: labestība, patiesība, mīlestība, reliģija un pārējais — jo šīs vērtības tiek definētas kā absolūtas, daudz svarīgākas par citiem cilvēkiem.

Bailes lika no jauna pievērsties iekšējai pasaulei, «spēka, nozīmes un mērķa avotam». Šķietamie telefona vadi, kas mūs savieno ar citiem cilvēkiem, ir pārgriezti.

Tas nenozīmē, ka citi cilvēki vairs nav svarīgi. Viņi kļūst daudz svarīgāki, jo jūs saprotat, ka zināmā mērā viņi ir nemirstīgi. Bet jūs sākat apzināties, ka visas tā sauktās cilvēces vērtības ir neīstas, balstītas uz to, ka cilvēks pats sevi padara nenozīmīgu.

Lūk, kāpēc parazīti bija spiesti mūs pamest. Jo tālāk mēs ietiecāmies kosmosā, jo akaidrāk atzinām patiesību, ka citi cilvēki neaizstāj mūsu atrastās vērtības. Citiem cilvēkiem nav nozīmes tādā ziņā, kā arvien līdz šim bijām domājuši. Cilvēks nav viens pats. Jūs varētu būt pēdējais dzīvais cilvēks Visumā — un jūs nebūtu viens.

Atlikušo nakts daļu mēs ar Reihu pavadījām sarunājoties. Un, kad pienāca rītausma — vai arī tā stunda, kad uz Zemes ataustu gaisma, — ar mums abiem kaut kas bija noticis. Dažās aizvadītajās stundās mēs bijām pārvērtušies. No kūniņas izlidoja tauriņš.

Mēs vairs nepiederējām Zemei. Tukšā telpa mums visapkārt bija tādas pašas mājas kā mazā, neizprotamā, zaļā lode divu miljonu jūdžu attālumā.

Tas mazliet biedēja. Bija tāda sajūta kā ubagam, kas pēkšņi manto bagātību. Viņš uzlūko daudzos kalpotājus, kas strīpām vien gaida viņa pavēles, viņš apcer, ko visu varētu izdarīt ar tādu milzumu naudas, viņš skatās uz plašajiem īpašumiem, kas tagad pieder viņam … un viņam noreibst galva: viņš pārdzīvo tādu kā reiboni, bailes no brīvības.

Bija tik daudz jāizpēta, tik daudz ko mēs vēl nezinājām. …

Bet vispirms jāveic cits uzdevums: jāaizved šīs zināšanas uz Zemi, pārējiem.

Un, kaut arī Zeme vairs nebija mūsu mājas, nevarēja būt nekādu šaubu par to, kas mums tālāk darāms. Mēs bijām kļuvuši par Visuma sargiem.

Es devos pie automātiskās vadības paneļa. Pirms nedēļas man vajadzētu saņemt sīkas instrukcijas no pulkveža Mesija. Nu šī iekārta likās tik vienkārša kā bērnu spēlīte. Es aši izdarīju vajadzīgās korekcijas un nospiedu pārprogrammēšanas slēdzi. Kuģis tūlīt ievilka fotonu buras un izšāva raķeti, lai izdarītu pagriezienu. Mēs apmetām lēnu, slaidu loku. Pārējie pamodās un nāca skatīties, kas notiek.

Es paziņoju:

— Mēs atgriežamies uz Zemes. Palīdziet man paātrināt kuģa gaitu!

Mēs savienojām prātus paralēlā slēgumā un sākām inducēt vāju gribas maiņstrāvu. Tad mēs ļoti lēni ļāvām tai izlādēties kuģa aizmugurē. Šķita, ka milzu sauja būtu saspiedusi kuģi kā lielu zivi. Mēs sajūtām paātrinājuma izrāvienu un atkārtojām vēlreiz. Kuģis mums klausīja. Mēs raidījām spēcīgākus lādiņus; kuģis vibrēja, taču pakļāvās. Tas bija smalks un bīstams darbs. Mēs spējām lietot spēku, kas līdzinātos enerģijai, kura izdalās, sprāgstot divpadsmit ūdeņraža bumbām, taču šo spēku vajadzēja pielikt tā, lai tas pārvērstos lineārā ātrumā. Ja mēs neuzmanīgi apiesimies ar šo spēku, tas var sagraut kuģi un sairdināt to atomu putekļos. Mēs ar Reihu tagad varētu palikt dzīvi, bet pārējie gan ne.

Bija gandrīz vai uzjautrinoši lidot izplatījumā divus miljonus jūdžu no Zemes tādā nejēdzīgā, rupji taisītā bleķa raķetē, kuru, likās, projektējuši idioti. Mēs ar Reihu norunājām, ka viens no- mūsu pirmajiem uzdevumiem, kad sasniegsim Zemi, būs parādīt cilvēkiem, kā jābūvē īsts kosmosa kuģis.

Visvieglāk un visātrāk kaut ko ieskaidrot pārējiem varēja telepātiski. Tāpēc mēs visi nostājāmies aplī un sadevāmies rokās kā garu izsaukšanas seansā. Vajadzēja tikai kādas piecas sekundes, lai visu paziņotu. Jo mūsu biedri to jau zināja. Mēs bijām izlūkojuši ceļu tumsā; viņi pa to gāja dienas gaismā.

Tas bija interesants piedzīvojums. Es neredzēju Reihu naktī — mēs atradāmies dažādās telpās. Arī pats nebiju papūlējies aplūkot savu seju spogulī. Bet, tiklīdz bijām noraidījuši savas zināšanas pārējiem, mēs ievērojām, ka viņi jūtami pārvēršas. Tas, protams, bija sagaidāms — un tomēr bija dīvaini to manīt tik daudzās sejās. Ar parastajiem īpašības vārdiem nepietiek, lai izteiktu šo pārmaiņu. Es varētu sacīt, ka viņi kļuva «cēlāki» vai «diženāki», bet tas ir stipri tālu no patiesības. Precīzāk būtu teikt, ka viņi kļuva līdzīgi bērniem. Taču jāizprot šī teiciena jēga. Ja ielūkojaties, teiksim, sešus mēnešus veca zīdaiņa sejā un tad veca vīra sejā, jūs piepeši apjēdzat to netveramo īpašību, ko sauc par dzīvību, līksmi, burvību. Lai cik gudrs un jauks būtu vecais vīrs, viņam tās trūkst. Bet, ja bērns ir laimīgs un saprātīgs, viņš izstaro šo īpašību, un ir gandrīz sāpīgi to vērot, jo viņš nepārprotami pieder gaišākai pasaulei. Viņš vēl ir pa pusei eņģelis. Pieaugušie — pat visdižākie — padara dzīvi, nevērtīgu; bērns tai uzticas un apliecina to ar visu savu būtni.

Tā bija šī skaidrā dzīvība, kas piepeši ienāca kosmosa kuģa brokastu telpā, un nav pārspīlēts, sakot, ka tā šķita kā jaunrades atmoda. Apziņa, ka mēs to cits citā saskatījām, stiprināja spēku un apņēmību ikvienā no mums.

Un tieši tas pavēra jaunu zināšanu līmeni. Kad es viņiem sacīju: «Cilvēks nav viens,»— es biju sapratis, ko gribu ar to teikt, taču visas tā slēptās nozīmes man vēl nebija skaidras; es runāju par spēka, nozīmes un mērķa avotu. Nu es aptvēru, ka mēs neesam vieni daudz nepārprotamākā un vienkāršākā nozīmē. Mēs bijām pievienojušies Visuma sargiem, un bija vēl citi. Mūsu prāts uzreiz nodibināja sakarus ar šīm būtnēm. Mēs jutāmies tā, it kā būtu raidījuši signālu, ko nekavējoties uztvēruši simt uztvērēji, kuri tūlīt mums sūtīja atbildes signālu. Pats tuvākais no šiem uztvērējiem atradās tikai kādus četrtūkstoš miljonus jūdžu no mums; tas bija patrulējošs kuģis no Proxima Centauri* sistēmas planētas.

Es par to vairāk neko nesacīšu, jo tam manā stāstā nav nekādas nozīmes.

Mēs virzījāmies uz priekšu ar ātrumu apmēram simttūkstoš jūdžu stundā. Tā kā mums vēl bija jānolido divi miljoni jūdžu, tas nozīmēja, ka mūs no Zemes šķir apmēram divdesmit stundas. Mēness, protams, riņķo apmēram ceturtdaļmiljona jūdžu attālumā no Zemes, un tas joprojām atradās starp mums un Zemi, tātad mēs palidosim garām Mēnesim apmēram pēc septiņpadsmitar- pus stundām. Mēs zinājām, ka mūsu uzdevuma izpilde ir atkarīga no Mēness.

Tajā brīdī nenāca ne prātā, ka patiešām varētu pārvietot Mēnesi. Tas sver aptuveni 5xl015 tonnu — citiem vārdiem sakot, piectūkstoš biljonu tonnu. Līdz šim mums nebija ne jausmas, cik lielu masu varētu pakustināt mūsu apvienotās psihokinēzes spējas, tomēr šķita, ka veikt šo uzdevumu nav reāli. Turklāt — kas notiks, ja mums tiešām izdosies aizstumt Mēnesi prom kosmosā? Pastāvīgais cilvēku psihes kairinātājs izzustu, bet nu jau tas savu bija paveicis. Apziņas parazīti tik un tā paliks dzīvi.

Taču bija skaidrs, ka mīklas atminējums ir Mēness. Sis jautājums prasīja tūlītēju izpēti.

Līdz Mēnesim bija piecdesmittūkstoš jūdžu, kad mēs atkal sajūtām tā ietekmi. Mēs ar Reihu saskatījāmies. Sī fakta nozīme bija nepārprotama. Dīvainā kārtā Mēness

«zināja» par mums. Kad devāmies projām kosmosā, Mēness mūs «uzraudzīja» kopš tā brīža, kad atstājām Zemi, un tā «uzmanība» bija koncentrēta uz mums vēl ilgi pēc tam, kad bijām palidojuši tam garām. Tagad mēs tam tuvojāmies no aizmugures, un Mēness mūs «nepamanīja», kamēr nebijām tuvāk par piecdesmittūkstoš jūdzēm.

Spēju mazināšanās, ko bijām piedzīvojuši turpceļā, tagad nebija tik jūtama. Mēs zinājām, ka tie ir sagūstītie dzīvības spēki, kas vēro mūs ar cerībām. Spēju mazināšanās īstenībā bija emocionāls satraukums. Bet, ja ir izprasts cēlonis, nav grūti ar to cīnīties.

Šoreiz mēs pagriezām kosmosa kuģi taisni pret Mēnesi. Nekavējoties sākām bremzēt. Pēc pusstundas mēs miksti nosēdāmies, saceldami lielu, sudrabainu Mēness putekļu mākoni.

Es jau agrāk biju nokāpis uz Mēness, un tas man bija licies tikai nedzīva klints. Nu tā vairs nebija nedzīva; acu priekšā pavērās izmocīta dzīva ainava, un traģēdijas apjauta bija milzīga, kā skatoties uz izdegušas ēkas karkasu un zinot, ka tur gājuši bojā tūkstošiem cilvēku.

Mēs lieki netērējām laiku, izdarot eksperimentu, kas mūs šeit atvedis. Neatstājot kosmosa kuģi (mums nebija skafandru, jo nebijām domājuši nekur nosēsties), mēs pavērsām gribasspēka staru pret porainas klints milzīgo masu, kas atgādināja lielu skudru pūzni. Divpadsmit no mums savienojās paralēlā slēgumā — un mūsu spēks varētu izraut desmit jūdžu platu krāteri. Viss «skudru pūznis»— kādu jūdzi augstais bloks — saira kā «Abhota bluķis», pārvērzdamies smalkos putekļos, kas izveidoja ap kosmosa kuģi kaut ko līdzīgu miglai. Izdalījās ari ievērojams karstums, kas mūs mocīja desmit minūtes. Un tomēr, klintij sairstot, mēs visi izjutām acumirklīgas neviltota prieka trīsas — kā ļoti vāju elektrisko strāvu. Nebija neķādu šaubu — mēs bijām atbrīvojuši sagūstītos dzīvības spēkus. Bet, tā kā tiem vairs nebija «ķermeņa», tie izgaisa, izklīda kosmosā.

Mēnesim piemita kaut kas šausmīgi nomācošs. Sellijs to nojautis ar sesto prātu, vaicādams: «Vai tāpēc gurds un bāls Tu, mūžam mainīdamies, debess kalnā kāp..»* Un Jeitss atklājis gandrīz biedinošas izjūtas, salīdzinādams Mēnesi ar idiotu, kas streipuļo debesīs.* Tātad tiešām vainīgs ir Mēness. Mums šķita, it kā mēs apciemotu izvārgušu dvēseli vājprātīgo namā.

Pēc pusstundas Mēness bija palicis tālu aiz muguras — un visu priekšējo iluminatoru aizņēma miglainā, zilā Zemeslode. Tas vienmēr ir satraucošs bridis — redzēt Mēnesi aiz sevis, Zemi sev priekšā, kad abi ir apmēram viena lieluma. Taču šajā gadījumā mēs vēl nebijām tikuši galā ar Mēnesi.

Mēs vēlējāmies pārliecināties, vai Mēnesi var iespaidot ar psihokinēzes palīdzību. Saprotams, ka tas jādara, kad esam pusceļā starp Zemi un Mēnesi, jo mums vajadzēja vienotiem spēkiem «atsperties» pret Zemi. Mēs acīmredzot nevarējām iedarboties tieši no kosmosa kuģa; nesalīdzināmi lielākā Mēness masa pavērstu šādu spēku pret mums pašiem un mūs iznīcinātu. Mūsu kuģis vēl atradās pārāk tuvu Mēnesim.

Tas bija grūts uzdevums. Pirmo reizi mēs visi iesaistījāmies tā veikšanā, savienojot paralēlā slēgumā piecdesmit prātus. Izrādījās, ka tas ir pats grūtākais. Vairums tikko sāka apzināties savas psihokinēzes spējas — un nu viņiem lūdza laist tās darbā. Fleišmanim, Reiham un man vajadzēja uzstāties kā spēka virzītājiem. Tas, ko mēs darījām, bija ārkārtīgi bīstami. Nekad vēl kosmosa kuģis nebija licies tik neizturīgs un nemākulīgi darināts. Viens cilvēks, uz mirkli zaudējis savaldību, varēja viegli iznīcināt mūs visus. Tāpēc mēs trīs koncentrējāmies, lai jebkurā brīdī spētu novērst negadījumus, kamēr Holkrofts un Ebners koordinēja mēģinājumu izveidot psihoki- nētiskās enerģijas vibrējošo vilni. Tad vajadzēja pamazām tuvoties Zemei, un šis manevrs uz mums atstāja satriecošu iespaidu. Pēkšņi pārņēma sajūta, it kā mēs būtu atgriezušies Vašingtonā. Zeme izstaroja «dzīvību» tikpat spēcīgi kā Mēness, tikai tā nebija sagra-utā, ieslodzītā dzīvība, bet gan bailes un neiroze. Uzreiz kļuva skaidrs, ka Reiha teorija par apziņas parazītiem ir pareiza. Zemes iedzīvotāji raidīja panikas viļņus tāpat kā mēs — psihisko enerģiju; šī panika novirzīja cilvēku uzmanību no pašu būtības un radīja vēža apsēstu rēgu, cilvēku alter ego, kas nekavējoties materializējās patstāvīgā realitātē,— tā, reizēm skatoties uz savu attēlu spogulī, cilvēks iedomājas, ka tas ir dzīvs.

Ja jau mēs bijām nodibinājuši kontaktu ar Zemi, attiecībā uz Mēnesi mēs spējām likt lietā divējādu enerģiju — tiešo psihokinētiskās enerģijas staru no kosmosa kuģa un staru, ko atstaro Zeme.

Sī eksperimenta mērķis bija nevis kaut kā iespaidot Mēnesi, bet gan novērtēt mūsu reakciju, līdzīgi kā to dara kriketa spēlētājs, pasvārstot rokā bumbu pirms sitiena. Esmu jau teicis, ka sajūta, izmantojot psihokinē- tisko enerģiju, daudz neatšķiras no sajūtas, kāda rodas, kaut kam pa īstam pieskaroties. Vienīgā atšķirība ir tā, ka psihokinēzes darbības lauks ir daudz plašāks. Sajā gadījumā, ja mēs bijām konstatējuši, ka Zeme atstaro mūsu raidīto staru, varējām izmērīt pat Mēness pretestību. Tas nozīmēja, ka jāproducē arvien lielāks spēks un jāuzzina, kādas sekas tas izraisa. Man, protams, nebija nekādas tiešas pieredzes; tas bija viss, ko Reihs, Fleišma- nis un es varējām darīt, lai savaldītu spēku, lai neļautu tā izraisītajām vibrācijām sagraut kuģi. Mēs apzinājāmies, ka, palielinoties vibrācijām, spēks arvien pieaug. Beidzot es strupi pavēlēju pārtraukt eksperimentu. Tas kļuva pārāk bīstami.

Es pavaicāju Holkroftam, kas noticis. Viņš atbildēja:

— Neesmu drošs, bet man liekas, ka esam saņēmuši atbildi. Nav īpaša māka paņemt savā varā Mēnesi. Bet grūti pasacīt, cik liels spiediens atstās uz to iespaidu. Būs jāmēģina atkal kaut ko uzsākt, kad būsim uz Zemes.

Viņš, protams, domāja, ka psihokinētiskās enerģijas stars ir spējis izpētīt Mēness apveidus. Taču mums joprojām nebija ne jausmas, vai to var pakustināt ar psihokinēzes palīdzību.

Mēs visi bijām novārguši. Lielākā daļa nogulēja atlikušo lidojuma stundu līdz Zemei.

Pulksten deviņos mēs iedarbinājām bremzēšanas sistēmu un samazinājām ātrumu līdz tūkstoš jūdzēm stundā. Pulksten deviņos septiņpadsmit minūtēs mēs iegājām Zemes atmosfērā un izslēdzām visus dzinējus. Tagad mūs uztvēra Mesija vadības stars — un pārējo varējām atstāt viņa ziņā. Mēs nosēdāmies bez dažām minūtēm desmitos.

Likās, ka mēs atgriežamies pēc tūkstoš gadu ilgas prombūtnes. Mēs bijām tik pilnīgi pārvērtušies, ka pati Zeme šķita pavisam citāda. Un pirmais, ko ievērojām, varbūt bija iepriekš paredzams. Viss šķita nesalīdzināmi skaistāks, nekā bija palicis atmiņā. Tas mūs satrieca, mēs izjutām kaut ko tādu, ko uz Mēness nebijām pamanījuši pavadoņa traucējošās ietekmes dēļ.

Cilvēki, kuri mūs sveica, likās sveši un atbaidoši, mazliet labāki par pērtiķiem. Pēkšņi šķita neticami, ka

šie muļķi var dzīvot šādā bezgala skaistā pasaulē un tomēr palikt tik akli un dumji. Mums bija sev jāatgādina, ka cilvēka aklums ir ieprogrammēts evolūcijas mehānismā.

Mēs visi instinktīvi centāmies paglābties no citu cilvēku skatieniem, cik spēdami pūlējāmies izskatīties tādi paši kā agrāk. Mēs izjutām kaunu, kādu izjūt laimīgs cilvēks bezcerīgā postā.

Mesijs izskatījās ļoti noguris un slims. Viņš pavaicāja:

— Vai veicās, ser?

— Domāju gan, — es atteicu.

Viņa sejas izteiksme pārmainījās — un nogurums izzuda. Manī pēkšņi uzvilnīja simpātijas pret viņu. Iespējams, ka šie radījumi bija mazliet gudrāki par muļķiem, tomēr viņi joprojām bija mūsu ciltsbrāļi. Es uzliku savu plaukstu viņam uz rokas un ļāvu, lai enerģija no manis ieplūst viņā. Bija prieks redzēt, cik strauji viņš pārvērtās, kā enerģija un optimisms lika izslieties pleciem un pazust grumbām no sejas. Es ieminējos:

— Pastāstiet, kas noticis, kopš mēs aizlidojām.

Situācija bija nopietna. Ar šausmīgu ātrumu un totālu cietsirdību Gvambe bija okupējis Jordāniju, Sīriju, Turciju un Bulgāriju. Kur vien kāds pretojās, iedzīvotājus iznīcināja tūkstošiem. Kosmisko staru akumulatoru, ko Āfrikas un Eiropas zinātnieki bija izstrādājuši, lai to izmantotu subatomārajā fizikā, pārvērta par kara ieroci, pievienojot volframa reflektoru. Kopš tā laika nekādas pretošanās nav bijis. Stundu pirms mūsu nosēšanās uz Zemes Itālija padevusies un atļāvusi Gvambem šķērsot Itālijas teritoriju. Vācu armijas daļas bija koncentrētas gar Stīrijas un Dienvidslāvijas robežām, taču pirmā lielākā militārā sadursme nenotika. Vācieši draudēja, ka ķeršoties pie ūdeņraža bumbas, ja Gvambe izmantos kosmisko staru akumulatoru, tāpēc likās iespējams, ka sekos ilgstošs «parastais» karš. Četrpadsmit raķetes tikušas cauri Amerikas pretgaisa aizsardzības sistēmai, un viena no tām izraisījusi ugunsgrēku, kas visu pagājušo nedēļu plosījies Losandželosā. Amerikāņiem bija grūti izdarīt pretuzbrukumu ar raķetēm, jo Gvambes armijas daļas bija izkliedētas milzīgā platībā; bet tajā dienā prezidents paziņojis, ka turpmāk ar raķetēm iznīcinās vienu Āfrikas pilsētu ikreiz, kad afrikāņu raķete ielauzīsies amerikāņu aizsardzības sistēmas kontrolētajā gaisa telpā.

Taču katram bija skaidrs, ka šis nav tas karš, kurā kādam būtu cerības uzvarēt. Jebkurš atbildes pasākums bija tikai vēl viens solis uz savstarpēju iznīcību. Gvambe tika uzskatīts par slepkavīgu maniaku, kurš vienlīdz apdraud kā savu tautu, tā pārējo pasauli.

Lai cik dīvaini tas būtu, neviens vēl nebija aptvēris, ka Hazards ir tikpat neprātīgs un bīstams. To divu nedēļu laikā, kad Gvambe okupēja Vidusjūras valstis, Vācijā un Austrijā tika izsludināta mobilizācija. Vācu raķetes bija stipri nopostījušas Keiptaunu, Bulavajo* un Living- stonu*, tomēr līdz šim nebija saskaņotas karadarbības pret Āfriku. Taču, kad paklīda baumas, ka Hazards ieved Austrijā pārvietojamas iekārtas ūdeņraža raķešu palaišanai, gan Krievijas premjerministrs, gan Amerikas prezidents lūdza viņu nelietot atomieročus. Hazarda atbilde bijusi izvairīga. Acīmredzot sabiedrības vairākums nojauta, ka viņš izturēsies prātīgi. Tomēr mēs zinājām labāk. Tāpat arī prezidents Melvils, taču viņam pietika prāta paturēt to pie sevis.

Raķešlidmašīna aizveda mūs uz Vašingtonu; pirms pusnakts mēs ieturējām maltīti kopā ar prezidentu. Arī viņš izskatījās novārdzis un slims, taču kopā ar mums pavadītā pusstunda uzlaboja viņa omu. Baltā nama kalpotāji apbrīnojami ātri sagādāja maltīti mums, piecdesmit cilvēkiem, lielajā ēdamzālē.

— Nesaprotu, kā jūs spējat izskatīties tik bezrūpīgs, — tas bija gandrīz pirmais, ko prezidents man teica.

— Tāpēc, ka, manuprāt, mēs varam apturēt šo karu.

Es nojautu, ka tieši to viņš gribēja dzirdēt. Es nepiebildu, ka piepeši man nelikās svarīgi, vai cilvēce sevi iznīcinās vai ne. Bija kaitinoši atkal atrasties starp šiem zemiskajiem, ķildīgajiem, sīkumainajiem cilvēkiem.

Prezidents gribēja zināt, kā mēs domājam apturēt karu.

— Vispirms, prezidenta kungs, mēs gribam, lai jūs sazinātos ar Centrālo televīzijas aģentūru un pateiktu, ka uzstāsieties pēc sešām stundām un sniegsiet paziņojumu, kas svarīgs visai pasaulei.

— Un vai jūs varat man pateikt, kāds tas būs?

— Es vēl neesmu pārliecināts. Taču man šķiet, ka tam būs kāds sakars ar Mēnesi.

Ceturksni pēc pusnakts mēs visi stāvējām mauriņā pie Baltā nama. Debesis aptumšoja mākoņi, un smidzināja auksts, smalks lietus. Mūs tas, protams, nesatrauca. Ikviens precīzi zināja, kur atrodas Mēness. Mēs manījām tā ietekmi arī aiz mākoņiem.

Mēs vairs nejutāmies noguruši. Atgriešanās uz Zemes mūs visus bija ārkārtīgi uzmundrinājusi. Mēs arī instinktīvi apjautām, ka tagad nebūs grūti apturēt šo karu. Vai parazītus var sakaut vai nevar — bija cits jautājums.

Lidojuma laikā iegūtā pieredze lieti noderēja. Stingri stāvot uz Zemes, šķita, ka nav nekā vieglāka kā saslēgt paralēli mūsu prātus. Šoreiz Reiham, Fleišmanim un man vairs nevajadzēja kontrolēt šo darbību; sliktākajā gadījumā mēs sagrautu Balto namu.

Prātiem apvienojoties, mūs pārņēma bezgalīga līksme, tāda spēka apziņa, kādu līdz šim nekad nebiju pazinis. Piepeši es apjēdzu, ko nozīmē teiciens «mēs esam locekļi savā starpā», tikai dziļākā, īstākā nozīmē nekā agrāk. Es iztēlojos visu cilvēci, kas pastāvīgi uztur telepātiskos sakarus un spēj šādi apvienot savas psihiskās spējas. Cilvēks vairs nebūs «cilvēciska» būtne: pavērsies bezgalīga perspektīva intelektuālajām spējām.

Mūsu griba saslēdzās vienkop kā milzīgs starmeša staru kūlis un triecās pret Mēnesi. Sajā posmā mēs necentāmies palielināt jaudu ar vibrācijas palīdzību. Pati saskarsme ar Mēnesi sagādāja pārsteigumu. Pēkšņi likās, it kā mūs apņemtu vistrokšņainākais pūlis, kāds pasaulē jebkad redzēts. Satraucošās Mēness radītās vibrācijas tika aizvadītas tieši pa cieši novilkto enerģijas «kabeli» starp mums. Īstenībā nekāda dzirdama trokšņa nebija, tikai mūsu apziņa uz dažām sekundēm zaudēja sakarus, kad pāri brāzās psihes traucējumu paisuma vilnis. Tad mēs atkal sakopojām spēkus pretdarbībai. Gribas staru kūlis satvēra Mēnesi, iztaustīja tā apveidus, saņēma to gluži kā apelsīnu plaukstā. Mēs uz brīdi to viegli saspiedām un gaidījām, kas notiks. Tad, Reiha un manis vadīti, sākām tieši iedarboties uz Mēnesi. Šķita, ka attālumam nav nekādas nozīmes. No tā es secināju: mūsu spēks ir tik milzīgs, ka ceturtdaļmiljona jūdžu ir nieka akmens sviediena attālums. Turpmākajās divdesmit minūtēs mēs to pārbaudījām. Bija svarīgi rīkoties lēnām, lai velti nešķiestu spēku. Sī milzīgā, piectūkstoš biljonu smagā bumba vieglītēm karājās Zemes gravitācijas pavediena galā, nespēdama atrauties. Tāpēc varētu sacīt, ka Mēness bija bez svara — visu tā svaru balstīja Zeme.

Un lēni, ļoti lēni mēs iedarbojāmies uz Mēness virsmu tā, lai piespiestu Mēnesi griezties. Sākumā nekas nenotika. Mēs palielinājām spēku, cieši atspērāmies pret Zemi. (Vairākums apsēdās, kaut arī zāle bija slapja.) Vēl arvien nekas nenotika. Bez jebkādas piepūles mēs satvērām Mēnesi un ļāvām spēka viļņiem veidoties gandrīz pašiem vien. Pēc nepilnas ceturtdaļstundas mēs sapratām, ka esam panākuši to, ko gribējām. Mēness kustējās, tikai ļoti, ļoti lēni. Mēs bijām kā bērni, kas griež milzu karuseli. Pārvarējuši sākotnējo inerci, mēs varējām izraisīt jebkuru ātrumu, nedaudz palielinot spiedienu.

Taču karuselis negriezās paralēli Zemes orbītai. Mēs likām, lai Mēness rotē perpendikulāri tā orbītai ap Zemi — citiem vārdiem sakot, ziemeļu — dienvidu virzienā.

Mēness apkārtmērs ziemeļu — dienvidu virzienā ir aptuveni seštūkstoš jūdžu. Mēs iedarbojāmies tik ilgi, līdz Mēness kustējās ar trīstūkstoš jūdžu ātrumu stundā. To mēs paveicām apmēram piecās minūtēs, kad bijām pārvarējuši masas inerci. Tas nozīmēja, ka reizi divās stundās Mēness apgriezīsies ap savu asi — šāds ātrums visādā ziņā noderēs mūsu mērķiem.

Mēs atgriezāmies Baltajā namā un iedzērām karstu kafiju. Nu jau mums bija piebiedrojušies piecpadsmit vadošie senatori — un telpa bija pārpildīta. Mēs palūdzām viņus izturēties klusi un tad visi apsēdāmies, pievērsuši prātus Mēnesim, lai pārliecinātos, vai mūsu manevrs ir izdevies.

Tas bija izdevies. Pēc nepilnām divdesmit minūtēm puse Mēness segmenta, kas parasti redzams no Zemes, bija paslēpusies mūsu skatienam. Otra puse, ko šī Zeme nekad netika redzējusi, pavērsās pret mums. Un Mēness traucējošie spēki samazinājās uz pusi, kā jau tikām paredzējuši. Tūkstošiem gadu šīs psihiskās enerģijas stari bijuši vērsti uz Zemi. Tagad tie izklīda kosmiskajā telpā. Sastingušajiem Mēness dzīvības spēkiem vairs nepiemita aktīvs saprāts. Tie nespēja novērtēt situāciju un aptvert, ka viņu mājvieta rotē ap savu asi. Turklāt Mēness griezās tādā virzienā, kas apgrūtināja tā dzīvības spēku ietekmi. Gadsimtiem ilgi šo spēku uzmanība bijusi pievērsta Zemei, kura griežas no kreisās puses uz labo ar virsmas ātrumu, kas nedaudz pārsniedz tūkstoš jūdzes stundā. Nu viņu pašu mājoklis griezās perpendikulāri pret Zemi. Sākās nenovēršamas jukas.

Pēc stundas līdz šim neredzamā Mēness puse pilnīgi pagriezās pret Zemi. Traucējošās svārstības no Mēness bija gandrīz mitējušās. Mēs vaicājām vairākiem senatoriem, vai viņi nav ievērojuši kaut ko nebijušu. Daži neko nebija manījuši, c*ti izskatījās mazliet apmulsuši un teica, ka esot «mierīgāka sajūta» nekā pirms stundas.

Tieši tad mēs varējām darīt zināmu prezidentam, kas viņam jāsaka. Plāns bija vienkāršs un pietiekami skaidrs. Viņam tikai vajadzēja paziņot, ka ir iznīcināta Amerikas Kosmosa pētniecības stacija uz Mēness pēc tam, kad tā konstatējusi milzum daudzu gigantisku svešinieku klātbūtni.

Šķita, prezidents neticēja, ka tas iedarbosies. Mēs viņu pārliecinājām, ka rezultāti neizpaliks, un aizsūtījām izgulēties.

Nebiju klāt, kad prezidents uzstājās vēsturiskajā pārraidē. Es izgulēju visilgāko un visdziļāko miegu kopš tā laika, kad pirms divām nedēļām atstājām Zemi. Liku pateikt, lai neviens mani nemodina. Tāpēc, kad pulksten desmitos piecēlos, es uzzināju, ka esam guvuši pirmo panākumu. Visa pasaule bija redzējusi prezidenta uzstāšanos televīzijā. Lielākajās pasaules pilsētās ziņa par pārmaiņām Mēness rotācijas periodā bija izraisījusi histērisku satraukumu. (Mani moka sirdsapziņas pārmetumi, ka nebrīdināju savu veco draugu seru Džordžu Gibsu, Karalisko astronomu*, kuram uznāca sirdslēkme, kad viņš ieraudzīja Mēnesi Griničas observatorijas teleskopā; pēc dažām stundām viņš nomira.) Prezidenta paziņojums par svešiniekiem uz Mēness apstiprināja jebkura cilvēka visļaunākās bažas. Neviens nevaicāja, kālab svešie likuši Mēnesim pagriezties. Bet tas, ka Mēness rotē ap savu asi, nākošajās divdesmit četrās stundās bija skaidri saskatāms katram. Bija gandrīz pilnmēness. Plašajos Āzijas un Eiropas rajonos redzamība bija teicama. Tiesa gan, rotācija nebija samanāma uzreiz — ne vairāk kā pulksteņa minūšu rādītāja kustība —, taču ikviens, kas raudzījās Mēnesī ilgāk par desmit minūtēm, varēja skaidri redzēt, ka galvenie orientieri uz Mēness virsmas lēni kustas no ziemeļiem uz dienvidiem.

Mēs cerējām, ka šī ziņa novērsīs visu cilvēku domas no kara, taču nebijām rēķinājušies ar parazītiem. Dienas vidū mēs uzzinājām, ka uz Dienvidslāvijas ziemeļdaļu un

Itāliju ir raidītas sešas ūdeņraža raķetes, kas nopostījušās' pāri par tūkstoš kvadrātjūdžu lielu platību. Hazards bijā apņēmies nebeigt karu, kamēr nebūs atriebis nodarīto. Būtu labi, ja viņš vismaz nogalinātu Gvambi, Taču acīmredzot viņš nebija vis to izdarījis, jo Gvambe vēlāk pēcpusdienā uzstājās televīzijā un nozvērējās — svešie vai nesvešie, bet viņš nemūžam nepiedošot Hazardam, ka tas apslaktējis viņa vīrus. (Īstenībā gāja bojā galvenokārt Itālijas un Dienvidslāvijas civiliedzīvotāji, Gvambes spēku lielākā daļa atradās tālāk uz dienvidiem.) Sākot ar šo brīdi, Gvambe pasludināja totālu karu, lai iznīcinātu baltās rases.

Pulksten sešos vakarā jaunumi bija iepriecinošāki. Tūkstošiem Gvambes kareivju dezertēja. Varbūtība, ka no Mēness sagaidāms svešinieku uzbrukums, lika viņiem sajust ilgas pēc savām ģimenēm. Bet Gvambe joprojām apgalvoja, ka viņa vīri cīnīšoties līdz nāvei. Pēc dažām stundām Stīrijas pilsētu Grācu sagrāva ūdeņraža raķete. Gāja bojā pusmiljons Hazarda vīru. Vēl trīs raķetes trāpīja klajā laukā starp Grācu un Klāgenfurti*, nogalinot tikai dažus cilvēkus, bet nopostot simtiem kvadrātjūdžu zemes. Vēlu naktī mēs uzzinājām, ka Hazarda spēki beidzot pārgājuši Dienvidslāvijas robežu un pie Mariboras* uzsākuši kauju ar lielu Gvambes karaspēku. Pašu pilsētu bija pilnīgi iznīcinājis kosmisko staru lielgabals, un armiju sadursme notika jūdzi no pilsētas.

Tagad piepeši kļuva skaidrs, ka mēs nedrīkstam vilcināties. Mēs cerējām, ka no Mēness draudošās briesmas aizkavēs karu uz dažām dienām un dos Pasaules Drošības Padomei laiku rīkoties. Ko iegūs parazīti, ja karš turpināsies? Ja tiks iznīcināta pasaule — bez šaubām, tā arī notiks —, arī viņi būs pagalam. Taču, ja karu varētu apturēt, viņiem gandrīz nebūtu izredžu palikt dzīviem. Tagad, kad mēs zinājām noslēpumu, ka viņi kosmosā zaudē drosmi, mēs varējām viņus iznīdēt tūkstošiem dienā (ja vien, protams, viņi neiemācīsies pielāgoties šiem jaunajiem draudiem). Varbūt viņi cerēja, ka daži tūkstoši ļaužu pārdzīvos kataklizmu, kā agrāk pārdzīvojuši Mēness izraisītās katastrofas. Lai kāds būtu iemesls, izskatījās, ka parazīti izlēmuši — cilvēcei jāizdara pašnāvība.

Bija jāpasteidzas. Ja Gvambe vai Hazards patiešām tīkoja pēc vispārējas iznīcības, tad tas nebūs pārāk grūti. Pat pavisam nemākulīgs inženieris viegli pārvērstu ūdeņraža bumbu par kobalta bumbu ar kobalta apvalku; tas bija paveicams divdesmit četrās stundās. Tiesa, pat šādā gadījumā cilvēci vēl varētu izglābt — atliktu tikai atrast līdzekli, kā attīrīt atmosfēru no kobalta-60. Mūsu psihoki- nētiskajām spējām bija pa spēkam atrisināt šo problēmu, bet tas varēja prasīt mēnešus vai gadus. Varbūt parazīti uz to paļāvās.

Durango, Kolorādo štatā, zinātnieku grupa strādāja pie tāda tipa kosmiskās raķetes, ko ar enerģiju apgādā milzīgas fotonu buras. Mēs bijām dzirdējuši par to runājam 91. bāzē. Raķete bija būvēta no sevišķi viegla litija un berilija sakausējuma; tā bija milzīga, jo tai bija jābalsta milzīgās buras.

Es runāju ar prezidentu. Cik tālu pavirzījies projekts? Vai kuģi jau var lietot? Prezidents sazinājās ar bāzi Durango un saņēma noliedzošu atbildi. Korpuss bija pabeigts, bet dzinēji vēl bija eksperimentālā stadijā.

Es paskaidroju, ka tas nav svarīgi. Mums bija vajadzīgs tikai kuģis. Un to vajadzēja nokrāsot melnu. Bāze atbildēja, ka tas neesot iespējams — kuģa virsmas laukums ir gandrīz divas kvadrātjūdzes. Prezidents kliedza un drūmi skatījās teleekrānā. Tad viņš izvilka kontaktdakšu. Viņš man pateica, ka tad, kad raķešlidmašīna mūs būs aizgādājusi uz Durango, kuģis būs nokrāsots.

Mūs pārsteidza jau kuģa lielums vien. To būvēja milzīgajā krāterī, ko izrāvis 1980. gadā nokritušais meteors. Kuģa būve bija pilnīgi slepena. Krāteris bija pārsegts ar gaismu necaurlaidīgu spēka lauku. Un zem šī pārseguma Durango raķete izskatījās kā milzīgs šāviņš. Vislielākā — divtūkstoš pēdu augstā — raķetes platforma atradās aizmugurē, kur bija izvietotas buras.

Mēs ieradāmies Durango bāzē piecas stundas pēc prezidenta zvana. Visās malās oda pēc nitrokrāsas, un viss bija apsmidzināts ar melno krāsu. Ļaudis bija melni no galvas līdz kājām. Bet arī pats kuģis bija viscaur melns.

Bija gandrīz pusnakts. Mēs pateicām garnizona komandierim ģenerālmajoram Geitsam, lai vīrus sūta uz mājām un noņem spēka lauku. Viņam tika dots rīkojums bez ierunām paklausīt ikvienai pavēlei, un viņš ar mums teicami sadarbojās. Taču es vēl nekad nebiju redzējis cilvēku, kas izskatītos tik apmulsis.

Viņš mums parādīja, kā iedarbināmas fotonu buras. Buras nebija nokrāsotas, tās bija no spoža sudraba, un to forma aptuveni atgādināja tauriņa spārnus.

Man jāatzīst, ka mēs visi jutāmies mazliet muļķīgi, stāvēdami milzīgajā sudraba zālē. Tur bija ledaini auksts un oda pēc krāsas. Vadības ierīces bija samontētas, bet gandrīz nekā vairāk tur arī nebija. Raķetes iekšienē darba pietika vēl vienam gadam. Priekšā pie vadības ierīcēm bija tikai sešas vietas. Pārējiem nācās sēdēt uz saliekamajiem krēsliem, kurus šeit speciāli ievietoja.

Bet, tiklīdz mēs uzsākām pacelšanos no Zemes, muļķīgā sajūta izgaisa. Nekādas grūtības neradās, raķetes apvalks bija ārkārtīgi viegls. To varētu iekustināt viens pats cilvēks. Mēs uzticējām kuģa darbināšanu desmit cilvēku komandai, ko vadīja Ebners. Es uzņēmos stūrēšanu. Vienīgais cilvēks, kurš nebija mūsu komandas loceklis, bija ASV Gaisa Kara Flotes kapteinis Heidons Reinoldss, stūrmanis. Viņš acīmredzot nesaprata, kāpēc šeit atrodas, jo kuģim bez dzinējiem stūrmani nevajag.

Mēs pacēlāmies no Zemes divdesmit minūtes pēc pusnakts, sasniedzām desmittūkstoš pēdu augstumu un devāmies uz austrumiem. Pirmās piecpadsmit minūtes Reinoldss bija tik pārsteigts, ka nevarējām izdabūt no viņa sakarīgus rīkojumus. Tad viņš nomierinājās, un kopš tā brīža lidojums noritēja bez starpgadījumiem. Amerikas aizsardzības sistēma tika brīdināta, ka pusvienos naktī mēs dosimies cauri agrās brīdināšanas sistēmai, — un mums nebija nekādu nepatikšanu. Bez ceturkšņa vienos mūsu televizors rādīja brīdinājuma signālu, ka nezināms, nelūgts viesis ielauzies Zemes atmosfērā no Mēness puses. Televīzijas pārraide notika pēc norādījumiem, ko bijām atstājuši prezidentam.

Lidojot pāri Atlantijas okeānam, mēs palielinājām ātrumu līdz tūkstoš jūdzēm stundā. Galu galā kuģī nepatīkami sacēlās temperatūra. Taču laiku nedrīkstēja tērēt. Kad mēs devāmies ceļā no Durango, Mariborā jau bija pusdeviņi no rīta. Mums bija jānolido piectūkstoš jūdžu, un bija svarīgi to izdarīt, iekams pienāca vakars.

Pirms Eiropas krasta līnijas pārlidošanas mēs palielinājām augstumu līdz divdesmit pieciem tūkstošiem pēdu. Mēs zinājām, ka agrās brīdināšanas sistēmas nu jau visā Anglijā un Francijā ceļ trauksmi un mums pastāvīgi jābūt modriem.

Pirmo raķeti uz mums izšāva kaut kur no Bordo apkaimes. Desmit mūsu komandas vīri Reiha vadībā uzturēja spēka lauku ap kuģi un uzspridzināja raķeti, kad tā bija divas jūdzes no mums. Nelaimīgā kārtā Reihs

piemirsa bloķēt sprādziena radītās enerģijas viļņus — un mūs visus pēkšņi sāka mētāt kā sabangotā jūrā. Uz dažām sekundēm zaudējām vadību, tad man izdevās bloķēt enerģijas viļņus — un mēs atkal vienmērīgi devāmies uz priekšu. Pēc tam Reihs uzņēmās rūpes virzīt sprādziena spēku projām no mums.

Televizora ekrāns rādīja, ka mūsu ceļš tiek nemitīgi novērots. Uz mums mērķēto šāviņu sprādzieni neradīja šaubas, ka mūs uzskata par svešiniekiem no Mēness, kuru rīcībā ir kaut kāds iznīcinošs stars.

Pulksten vienos pēc Viduseiropas laika mēs atradāmies tieši virs Mariboras kaujas lauka. Mēs bijām samazinājuši augstumu līdz dažiem tūkstošiem pēdu. Tā kā mēs virzījāmies uz priekšu bez skaņas, tad varējām skaidri sadzirdēt bumbu sprādzienus apakšā.

Labi, ka bijām izvēlējušies tik varenu kuģi. Kaujas lauks bija milzīgs — desmit jūdžu platumā. Tūr nebija koncentrēts liels karaspēks — tikai mazas ļaužu grupas, kas darbojās ar artilēriju un raķešu palaišanas ierīcēm. Mūsu kuģa apmēri bija tik iespaidīgi, ka to skaidri saredzēja abas puses, kaut arī Zemi ietina biezi dūmi.

Tagad sākās operācijas galvenā daļa — tā, kuras izdošanos mēs nevarējām garantēt. Nenāktos grūti iznīcināt visu dzīvo simt kvadrātjūdžu platībā un uz visiem laikiem izbeigt karošanu. Un tomēr neviens no mums to nespētu izdarīt. Mēs izjutām vienīgi nicinājumu pret cilvēkiem, kuri mēģina cits citu nogalināt, taču viņus nogalināt mums nebija tiesību.

Pirmais uzdevums bija apstādināt mobilās raķešu vienības. Desmit minūšu laikā pēc mūsu parādīšanās divpadsmit vienības bija mēģinājušas šaut uz mums raķetes. Šāviņi tika iznīcināti, un tad Reiha grupa iznīcināja visas palaišanas ierīces, tās vienkārši sagraujot. Bet kaujas laukā vēl bija varbūt kāds tūkstotis lielgabalu un raķešu palaišanas ierīču; mums bija jānodrošinās arī pret ikkatru no tiem. Mums gribējās pilnībā koncentrēties uzdevuma galvenajai daļai. Pagāja turpat stunda, kamēr, taustoties dūmos, sameklējām katru lielgabalu un raķešu palaišanas ierīci un tos visus iznīcinājām.

Sākumā mūsu parādīšanās bija sacēlusi paniku. Bet, kad nekādi nāvējoši stari no mums nenāca, tā norima. Ieroču iznīcināšanas operācija nebija nekas neparasts; to ievēroja tikai tie, kas bija tuvumā. Pēc brīža mūs

uzlūkoja drīzāk ar ziņkārību, nevis bailēm. Mēs to uztvērām un aktīvi atbalstījām šādu noskaņojumu.

Tā bija dīvaina sajūta. Mēs visi sēdējām pilnīgā klusumā. Vienīgi vējš šalca. Šaušana bija mitējusies. Mēs apzinājāmies, ka mūs vēro miljons cilvēku, kas sapulcēti divās lielās armijās. Es pat manīju parazītu klātbūtni daudzos cilvēkos, jo zombi atbildes reakcija bija stindzinoša un vienaldzīga, pavisam neraksturīga cilvēkiem.

Sajā brīdī Fleišmanis nospieda pogu, kas iedarbināja fotonu buras, un tās lēnām atvērās. Tas noteikti bija iespaidīgs skats — milzīgie sudraba spārni vispirms izslīdēja no kuģa aizmugures daļas, tad lēni izpletās, līdz bija četrreiz lielāki par kuģi, un to kopējais virsmas laukums bija astoņas kvadrātjūdzes. Tagad mūsu kuģis atgādināja gigantisku kukaini ar melnu ķermeni un spožiem, taču gandrīz caurspīdīgiem spārniem.

Mums bija cieša saskare ar tiem, kas mūs novēroja, tikpat tuva kā kontakts starp aktieri un skatītājiem teātrī. Tāpēc mēs varējām konstatēt, ka esam izraisījuši izbrīnu, kam jaucās klāt vieglas izbailes.

Kad sākām lēnu lidojumu, es sajutu pārmaiņu skatītāju reakcijā. Viņi savaldzināti vēroja milzīgo sudraba objektu, taču nu jau bez saprātīgas ziņkāres. Karapulku neatslābstošā uzmanība apsīka, un tas nebūt nav pārsteidzoši, jo tie, acu nenolaižot, bija skatījušies uz mums vairāk nekā stundu. Fotonu buras saules gaismā žilbinoši mirdzēja.

Mūsu kuģis izskatījās kā dižens un skaists kukainis — pārāk košs, lai to mierīgi vērotu, un tomēr pārāk valdzinošs, lai to izlaistu no acīm.

Iespaids bija taisni tāds, kādu mēs bijām gaidījuši. Skatītāju uzmanība atslāba un kļuva viegli manipulējama, kad mēs tā lēni peldējām debesīs, pakāpeniski tuvodamies Zemei. Sl vieglā, netveramā kustība Reiha komandai prasīja ievērojamas pūles, jo milzīgās spārnu virsmas dēļ kuģim visu laiku bija jācīnās ar vēju, kas būtu aiznesis raķeti sāņus, ja mūsu modrība kaut uz brīdi atslābtu.

Mēs, pārējie četrdesmit, tagad saslēdzāmies paralēli. Novērotāju prāti bija pilnīgi mūsu varā kā bērns, ko apbūris stāsts. Es ievēroju vēl kaut ko īpatnēju, ko aizvien biju nojautis: visus šos skatītājus telepātiski sasaistīja kopā interese par mums. Tas izskaidro, kāpēc pūlis var kļūt tik bīstams. Satraukts pūlis uzbudinātā

gaisotnē ģenerē telepātisku spēku, bet tik neveikli un nesaskaņoti, ka izjūt tieksmi uz vardarbīgu rīcību, lai atbrīvotos no saspringuma.

Sī pūļa spriegums bija mūsu rīcībā. Tas bija kā milzīgs prāts, kas atvērts mums. Sis prāts bija pilnībā koncentrēts uz milzīgo, kukainim līdzīgo objektu, kas tagad bija nolaidies pavisam tuvu Zemei. Viņi bija hipnotizēti un gatavi uztvert mūsu komandas.

Operācijas galvenā daļa nu bija manās rokās. Karotāju prāti bija kā daudzi televizoru ekrāni, un es biju centrālais raidītājs. Ikviens pēkšņi ieraudzīja, ka kosmosa kuģa sānos atveras divas milzīgas durvis. Un pa šīm durvīm — vairāk nekā tūkstoš pēdu augstumā — izkāpj Mēness svešinieki. Arī svešie bija vairāk nekā tūkstoš pēdu gari. Viņi arī atgādināja kukaiņus, jo bija zaļi un ar garām kājām kā sienāžiem. Viņiem bija cilvēku sejas ar lieliem, līkiem deguniem un mazām, melnām actiņām. Viņi pārvietojās aprautiem lēcieniem, it kā nebūtu pieraduši pie Zemes gravitācijas. Kājas viņiem bija ar putnu nagiem.

Tad svešie lēkšus tuvojās novērotājām armijām. Es raidīju murgainas panikas viļņus, pārliecību par šausmīgu iznīcību. Tai pašā laikā atslābināju saspringumu, kas visus turēja uz vietas un lika bezpalīdzīgi noskatīties. Galu galā cilvēki panikā metās bēgt. Briesmu sajūta bija tik pretīga — šīs nožēlojamās šausmas gandrīz vai nepieklājīgas —, ka mēs pārtraucām telepātiskos sakarus ar karotājiem, lai tie skrien prom. Neviens neatskatījās. Tūkstoši pakrita un tika samīdīti; vēlāk skaitļi liecināja, ka piecpadsmit procenti cilvēku šādā veidā gājuši bojā. Posts diez vai būtu lielāks, ja arī naidīgie svešinieki būtu bijuši īsti.

Tas bija ļoti nepatīkams pārdzīvojums. Nedēļām ilgi notikušais man neizgāja no prāta; tas neizzuda kā nelāga garša mutē. Bet citādi rīkoties mēs nevarējām. Tas, protams, izbeidza karu. Kopš tā brīža Gvambe un Hazards vairs nebija vadoņi. Viņus ignorēja, aizmirsa. Karš bija sapnis, no kura visi bija pamodušies, bērnu spēle, kurai pienācis gals. Turpmākajās trijās dienās ANO karaspēks, rīkodamies ciešā sadarbībā ar Amerikas Savienoto Valstu prezidentu, aizturēja tūkstošiem cilvēku no izkaisītajām armijām, ieskaitot Gvambi un Hazardu. (Hazards par bēgšanas mēģinājumu tika nošauts; Gvambi ieslodzīja vājprātīgo namā Zenēvā, kur viņš pēc gada nomira.)

Varētu domāt, ka pēc šīs uzvaras mums gribējās atdusēties uz lauriem. Īstenībā mēs neko tamlīdzīgu nevēlējāmies divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, uzvara tika panākta viegli, kā rotaļājoties. Es to šeit diezgan sīki atstāstīju tāpēc, ka tai ir liela vēsturiska nozīme, taču no stratēģijas viedokļa tā nepelna ne divas rindas. Otrkārt, patiesi interesantākā uzdevuma daļa mums vēl bija priekšā: atdot pasaulei saprātu un apsvērt, kā galīgi iznīcināt parazītus.

Mūsu izmantotajās metodēs nebija nekā iespaidīga. Mēs vienkārši pateicām ļaudīm patiesību. Nākošajās dienās pēc mūsu «uzvaras» prezidents Melvils televīzijā paziņoja, ka Savienoto Valstu valdībai esot pilnīgs pamats ticēt, ka «Mēness svešinieki» dodas prom no Saules sistēmas un nekādas tiešas briesmas mūsu planētai vairs nedraud. Viņš piebilda:

— Tomēr, paturot prātā briesmas, ka ārpuszemes būtnes var kuru katru brīdi atkal uzbrukt, Savienotās Valstis mudina nekavējoties izveidot Vienotu pasaules valdību, kurai būtu piešķirtas visas pilnvaras mobilizēt Pasaules Aizsardzības Spēkus.

Viņa priekšlikumu nekavējoties pieņēma Apvienotās Nācijas. Un tad sākās dižais uzdevums, ko tik prasmīgi dokumentējis Volfgangs Reihs savā grāmatā «Pasaules pārveidošana».

Pats nopietnākais uzdevums, protams, bija iznīcināt parazītus. Taču mēs nospriedām, ka tas nav pats steidzamākais. Pārmaiņas Mēness rotācijā ievērojami samazināja parazītu spēku, padarot vājāku galveno kairinājuma avotu. Tomēr bija vēl viens iemesls, kāpēc parazīti uzlūkojami par mazāk svarīgu problēmu. Esmu teicis, ka parazītus varētu uzskatīt par cilvēka gļēvulības un pasivitātes atspulgu. Parazītu spēks varēja augt sakāves un panikas atmosfērā, jo viņi barojās no cilvēku bailēm. Tādā gadījumā vislabākais veids, kā cīnīties ar parazītiem, ir iedvest cilvēkiem gribasspēku un mērķa apziņu. Un to mēs uzskatījām par nākamā gada galveno uzdevumu. Vispirms jāpadara Pasaules Drošības Spēki patiesi iedarbīgi, lai likvidētu jebkādas jaunas aktivitātes izpausmes no parazītu puses. Tas nozīmēja, ka divdesmit cilvēkiem no mūsu grupas jānodarbojas ar organizatoriskām problēmām. Gandrīz tikpat svarīgi bija likt cilvēkiem saprast, ka parazīti ir realitāte, pret kuru cilvēcei pastāvīgi jābūt modrai. Un tas savukārt nozīmēja, ka

mums jāpalielina sava grupa, līdz tās biedru skaits sniegsies tūkstošos vai pat miljonos. Tāpēc tikai divdesmit no mums (Ebneru un Fleišmani ieskaitot) tika nosūtīti uz Pasaules Drošības Organizāciju. Pārējie visus spēkus veltīja cilvēku mācīšanai.

Par to man jāpasaka daži vārdi, jo īstenībā viss bija atkarīgs no panākumiem šajā jomā. Nepavisam nebija viegli izvēlēties kandidātus, kuri apgūs «prāta vadības» tehniku. Varētu šķist, ka nekādu sarežģījumu vispār nebija; galu galā es pats biju mācījies, tāpat arī Reihs un Fleišmanis. Tātad mums tikai jāpaziņo cilvēcei fakti par apziņas parazītiem — un cilvēki visu iemācīsies paši.

Tas ir pareizi tikai daļēji. Protams, gadījās arī tā. Taču šeit radās problēma. Cīņa ar apziņas parazītiem prasa sevišķi izturīgu un aktīvu prātu; vairums cilvēku garīgā ziņā ir tik kūtri, ka parazīti var veikli viņus apvest ap stūri. Noskaņa, kas bija pārņēmusi cilvēkus, ir bīstama, jo viņiem radās mānīga drošības sajūta, ko parazīti neatlaidīgi veicināja. Sis, protams, bija tas gadījums, kad nepietiekamas zināšanas ir bīstamas.

Tomēr fakts, ka apmēram trīs ceturtdaļas cilvēces nekavējoties sāka ticēt, ka nu viņi spēj pilnībā pārvaldīt savu prātu, mums sagādāja lielas raizes. Kā lai mēs zinām, kuri no šiem miljoniem ir mūsu uzmanības vērti? Tā bija problēma, ko mums tūlīt neizdevās atrisināt. Mēs darbojāmies uz labu laimi. Mēs strādājām ar ļoti gudriem cilvēkiem, it sevišķi tādiem, kuri paši sev izlauzuši ceļu, jo drosme un vitalitāte bija vissvarīgākais priekšnoteikums panākumiem. Taču mēs piedzīvojām daudz neveiksmju. Kad mēs ar Reihu bijām guvuši pirmās uzvaras pār parazītiem, mūs stimulēja tūlītēju briesmu sajūta. Jaunos kandidātus — ne, un daudzi no viņiem vienkārši nespēja modināt sevī neatliekamības apziņu. Es sāku saprast, ka panākumi sabiedrībā daudz vairāk atkarīgi tikai no ierastas uzņēmības un centīga darba un nepavisam ne no gara spējām. Mēs nevarējām velti tērēt laiku neveiksminiekiem. Ja mēs būtu izmantojuši savas telepā- tijas spējas, lai viņus «uzmodinātu», tas tikai vairotu viņu kūtrumu. Tāpēc šādus cilvēkus aši atraidījām un viņu vietā pieņēmām citus.

Drīz vien mums ienāca prātā, ka pat visai gudri un nopietni cilvēki var ciest no garīga slinkuma, ja iemantojuši šo paradumu bērnībā. Tāpēc mēs nolēmām, ka turpmāk kandidāti jāizvēlas, cik iespējams, agrīnā vecumā. Sim nolūkam daļa no mums izveidoja atsevišķu grupū pusaudžu un bērnu garīgo spēju pārbaudei. Tā kļuva par tā saukto «Bērmaņa K-testu grupu», kuras panākumi pārspēja visas mūsu cerības — divu gadu laikā radās vairāk nekā piecsimt tūkstošu «prāta vadības» adeptu vecumā līdz 21 gadam.

Gada beigās mēs zinājām, ka esam uzvarējuši cīņā par ilgstoša miera nodibināšanu pasaulē. Tagad mēs atkal varējām pievērst uzmanību Mēnesim. Nu jau tas bija nepieciešams. Mēness traucējošie spēki bija apraduši ar tā neparasto kustību un atkal pievērsa uzmanību Zemei. Es jau paredzēju, ka tieši tā notiks; Mēness rotācija bija tikai pagaidu līdzeklis.

Nevienam neprasījuši padomu, piecsimt mūsējo nolēma, ka Mēnesi vajadzēs atšķirt no Zemes gravitācijas lauka. Mēs uzsākām darbu pie šīs operācijas 1999. gada janvārī — vecā gadsimta pēdējā Jaungada dienā. Tas bija galvenokārt inženiertehnisks uzdevums. Tas nozīmēja, ka ļoti ilgstoši jāizdara uz Mēnesi pastāvīgs spiediens un to nedrīkst ne mirkli atslābināt. Operāciju vajadzēja īstenot ļoti lēni. Mēness blīvums salīdzinājumā ar Zemes blīvumu ir ļoti mazs — tas ir tikai mazliet blīvāks par milzu izdedžu gabalu. Garajā mūžā tas bija sadūries ar neskaitāmiem meteoriem un komētām, daži no tiem bijuši patiešām ļoti lieli, tā ka Mēness bija caur un cauri saplaisājis kā stikls. Tātad, ja mēs spiedienu izdarītu pēkšņi, Mēness sašķīstu gabalos; tādā gadījumā Zemi apjoztu Mēness asteroīdu gredzens — un mēs nesasniegtu cerēto.

Mūsu nodoms nebija tikai pasargāt Zemi no Mēness izstarojumiem. Bija arī vēlēšanās palīdzēt Zemes pavadonī ieslodzītajai dzīvībai. Mēs nolēmām, ka Mēness jāvirza uz Sauli, kur tā bezķermeniskie iemītnieki varētu atkal tapt brīvi.

Četras grupas mūsējo, pa simt divdesmit pieciem cilvēkiem katrā, izvietojās Ziemeļu puslodē un sāka palēnām virzīt Mēnesi kosmosa izplatījumā. Līdz ar to palielināsies Mēness griešanās ātrums apkārt Zemeslodei, jo tam piešķirs vairāk enerģijas. Savukārt Mēness atvirzīsies tālāk no Zemes.

(Mēness kādreiz bija daudz tālāk no Zemes nekā divdesmitajā gadsimtā, bet, zaudējis enerģiju, tas tiecās pienākt tuvāk.)

1999. gadā mēs samazinājām Mēness apriņķošanas periodu no divdesmit astoņām dienām līdz četrpadsmit. Tas nebija grūti, līdz tam laikam es jau zināju pietiekami daudz par apziņas noslēpumiem un tās attiecībām ar materiālo pasauli, tā ka būtu spējis to paveikt viens pats. Tagad Mēness bija miljons jūdžu attālumā no Zemes, un tas nozīmēja, ka tā ātrums orbītā ap Zemi desmitkāršo- jies. Mēs aprēķinājām, ka šo ātrumu vajadzēs dubultot (līdz četrdesmittūkstoš jūdzēm stundā), lai Mēness pazustu. Tad to automātiski pievilktu Saule. Beidzot tas notika 2000. gada 22. februārī. Zeme zaudēja savu Mēnesi, skanot sentimentālo Zemes iedzīvotāju niknam protestam, ko mēs neņēmām vērā. Mēs bijām mazliet pārrēķinājušies: pēc trim mēnešiem, šķērsodams Merkū- rija orbītu, Mēness nokļuva šīs planētas gravitācijas laukā. Bet, tā kā Merkūrija masa ir aptuveni tāda pati kā Mēnesim, Mēness nevarēja kļūt par tā pavadoni. Merkū- rijs tika pievilkts par septiņiem miljoniem jūdžu tuvāk Saulei; Mēness galu galā sāka riņķot ap Sauli kādus deviņpadsmit miljonus jūdžu no tās. Sādā attālumā virsmas temperatūra ir pietiekami augsta, lai ieži mūžam būtu izkusušā agregātstāvoklī. Mēness «dzīvībai» ir dota vismaz noteikta brīvības pakāpe.

Ir pienācis brīdis, kad man jābeidz savs stāsts — ne tāpēc, ka vairs nav ko teikt, bet gan tāpēc, ka nepasacīto lāgā nevar ietilpināt šajā kontekstā.

Šodienas vidusmēra cilvēkam droši vien šķiet, ka mēs, «noslēpuma zinātāji», esam kļuvuši līdzīgi dieviem. Daļēji esam arī — salīdzinājumā ar divdesmitā gadsimta cilvēkiem. Tomēr no mērķa esam tikpat tālu kā vienmēr. Mūs vairs neierobežo nezināšana un mērķa trūkums, taču mūsu neziņa joprojām ir milzīga. Ceļš, kurš mums jāiet, joprojām ved tālē. Nav iespējams izskaidrot, ar kādām problēmām iznāk sadurties. Ja cilvēki spētu saprast, tad nebūtu vajadzības neko paskaidrot.

Es nezinu, vai uzskatīt sevi par laimīgu vai nelaimīgu. Esmu laimīgs, ka biju šīs cilvēces evolūcijas dižās kustības smailē. Nu es saprotu, kas vēl jāpaveic. Esmu nelaimīgs tāpēc, ka esmu zaudējis sakarus ar pārējo cilvēci — atsķaitot dažus svarīgus saskares punktus. Cilvēks ir slinks no dabas, un šo slinkumu nekādā ziņā nedrīkst nosodīt. Tas nozīmē, ka viņš necieš neērtības un

viņš radījis civilizāciju, lai izbēgtu no neērtībām; tātad cilvēka slinkums ir bijis svarīgs faktors viņa evolūcijā. Bet tas nozīmē arī, ka cilvēks labprātāk attīstās paša izvēlētā un nesteidzīgā tempā. Cīņā pret apziņas parazītiem esmu ieguvis lielāku attīstības ātrumu; tā man devusi nepacietību traukties tālāk. Es nevaru būt apmierināts, zinot, ka tagad cilvēkam iespējams izpētīt bezgalīgas apziņas sfēras — un arī tas vēl ir par maz. Palicis pārāk daudz neatbildētu jautājumu. Taisnība — cilvēku vairs nevar atdalīt no viņa izpratnes par evolūcijas mērķi, un tagad cilvēki droši vien dzīvos gadsimtiem, nevis mirs no garlaicības un sabrukuma astoņdesmit gadu vecumā. Taču mēs vēl nezinām, kas notiek, kad cilvēks nomirst vai kad esamība tiek radīta no neesamības. Mēs zinām, ka Visumā valda kāds labvēlīgs mērķa princips, bet mēs joprojām nezinām, vai šis princips ir Bībeles Radītājs vai arī tas ir atkarīgs no kāda vēl dziļāka pirmsākuma. Laika noslēpums vēl arvien nav atrisināts, tāpat arī Heidegera uzdotais pamatjautājums: kāpēc tomēr ir esamība, nevis neesamība? Atbilde var būt rodama pilnīgi citā dimensijā, kura no apziņas pasaules atšķiras tāpat, kā apziņas pasaule atšķiras no telpas un laika pasaules..

Mēs gribējām nobeigt stāstījumu šai vietā ar fragmentu no nepublicētajām Ostina dienasgrāmatām, jo izdevējam šķiet, ka šie izvilkumi piedāvā iespējamu «Pallādas» noslēpuma risinājumu.

Sim kosmosa «Marie Celeste»* veltīts tik daudz rakstu, ka fakti kļuvuši neskaidri. Fragments no kapteiņa Rem- zija «Autobiogrāfijas» skaidri izklāsta zināmos notikumus:

«2007. gada janvārī Savienoto Valstu valdība paziņojusi, ka kosmosa kuģi «Pallāda», vislielāko kuģi, kāds līdz šim uzbūvēts, ir nodevusi ekspedīcijas rīcībā; «Pal- lādu» vajadzēja vadīt profesoriem Reiham un Ostinam. Zinātnieki pasludināja, ka viņu mērķis ir arheologu ekspedīcija uz Plūtonu cerībā atklāt izzudušu civilizāciju pēdas. Divas dienas pirms aizlidošanas Horasa Kimmela raksts «World Press News» paziņoja, ka viņu īstais nolūks esot izpētīt, vai Plūtons nevarētu būt bāze tiem milzīgajiem kosmosa kuģiem, kuri it kā esot sastopami

atmosfēras augšējos slāņos. . Profesors Ostins to kategoriski noliedza.

«Pallāda» ar divtūkstoš cilvēku kuģa komandu, kuras dalībniekus bija rūpīgi izraudzījušies lidojuma vadītāji (un kurā, starp citu, atskaitot septiņus, tika iekļauti visi 1997. gada ekspedīcijas dalībnieki), devās ceļā no Vašingtonas 2007. gada 2. februāri, un pēdējais sakaru seanss ar kuģi notika tajā pašā dienā īsi pirms pusnakts, kad profesora Ostina balss ziņoja, ka kuģis nolidojis apmēram miljons jūdžu. Pēc tam visi mēģinājumi nodibināt sakarus ar «Pallādu» cieta neveiksmi..

Tieši pēc desmit gadiem, 2017. gada 10. februārī, devās ceļā manis vadītā ekspedīcija ar īpašu nolūku atklāt «Pallādas» pēdas. Bija trīs kosmosa kuģi — «Kentaurs», «Klio» un «Lesters». Plūtonu sasniedzām 2018. gada 12. janvārī. Pēc mēneša, četrreiz apriņķojuši planētu, mēs gatavojāmies atgriezties uz Zemes. Tieši tad «Klio» uztvēra skaidrus «Pallādas» radiosignālus. . 2018. gada 2. martā beidzot noteicām kuģa atrašanās vietu — tas lidoja kādu divu miljonu jūdžu attālumā no Plūtona. Visas šī milzīgā kuģa gaismas dega, un, tā kā nebija nekādu ārēju bojājumu, mēs cerējām, ka daži komandas locekļi varbūt palikuši dzīvi. Taču, kad uz mūsu signāliem neviens neatbildēja, man bija skaidrs, ka tas nav iespējams, un pavēlēju leitnantam Fērminam iekļūt kuģī caur avārijas izeju. Tad grupa manā vadībā iegāja «Pallādā» un konstatēja, ka kuģis ir pavisam pamests. Varmācības pazīmju nebija, un komandas locekļu personīgās mantas šķita norādām, ka viņi nav domājuši atstāt kuģi. Kuģa dienasgrāmata bija aizpildīta līdz 2007. gada 9. jūnijam, un ieraksti liecināja, ka kuģis pavadījis kādu laiku uz Plūtona un komanda nodomājusi doties uz Neptūnu, kad Plūtona perihēlijs* sakritis ar Neptūna afēliju*. Kuģa automātiskās mērierīces kopš tās dienas turpinājušas normāli darboties, taču tās rādīja, ka «Pallāda» brīvi lidojusi kosmosā. Nekas neliecināja, ka kuģim būtu tuvojies svešs ķermenis, lielāks par piecdesmit mārciņu smago meteoru, kas automātiski ticis atvairīts. Aparāti rādīja arī to, ka «Pallādas» durvis kopš aizlidošanas no Plūtona nav tikušas atvērtas. «Klio» galvenā ārsta izvirzīto teoriju par to, ka «Pallādas» komandu stihiski saskaldījis atomos kāds sprāgstošs kosmisko staru avots, kas iespaido tikai organisku vielu, atspēkoja Danbara asimilatora rādījumi.

«Pallādas» dzinēji tikuši izslēgti 9. jūnijā pusdesmitos vakarā — un kuģis apstādināts. Izrādījās, ka dzinēji joprojām ir pilnīgā darba kārtībā, kad mēs tos pārbaudījām.

Leitnanta Fērmina vadīta, «Pallāda» atgriezās uz Zemes 2018. gada 10. decembrī. Sekojošie pētījumi nekādi nenoskaidroja noslēpumu, un vēlākajām ekspedīcijām uz Plūtonu un Neptūnu neizdevās sagādāt jaunas liecības.»

Sī darba izdevēja viedoklis, kā esmu noskaidrojis citos avotos, ir tāds, ka «Pallādas» nozušana bija ieplānota un, kad kosmosa kuģis 2007. gada februārī atstāja Zemi, jebkurš cilvēks kuģī zināja, ka nekad neatgriezīsies. Neviena cita teorija neatbilst faktiem. Nav nekādu pierādījumu, ka «Pallāda» bijusi negaidīta uzbrukuma upuris un mēraparāti kaut kā no jauna noregulēti, lai iznīcinātu pierādījumus. Tāpat arī nav nekādu liecību, kas norādītu, ka «Pallādas» komanda iecerējusi uz kādas citas planētas veidot jaunu civilizāciju. Kuģī bija tikai trīs sievietes. Vai šis skaits noteikti nebūtu lielāks, ja pastāvētu šāds nodoms?

Manuprāt, šis «Apziņas parazītu» izdevums piedāvā dažus pavedienus, lai izskaidrotu, kas notika ar «Pal- lādu». Fragments 166. lappusē par Visuma sargiem, kas ņemts no Ostina nepublicētajiem darbiem, šķiet pats svarīgākais. Viņš raksta: «Pats tuvākais no šiem uztvērējiem atradās tikai kādus četrtūkstoš miljonus jūdžu no mums, tas bija patrulējošs kuģis no Proxima Centauri sistēmas planētas.» 1997. gada novembrī, laikā, uz kuru attiecas,teiktais, Plūtons bija gandrīz afēlijā (4567 miljoni jūdžu no Saules). Tādējādi iespējams, ka «uztvērējs», par kuru runā Ostins, atradās kaut kur Plūtona tuvumā — lai gan, protams, tas varēja atrasties jebkur citur. Vai Visuma sargiem no Proxima Centauri uz Plūtona bija kaut kas līdzīgs bāzei? Bez tam — kur Kimmels guvis informāciju, ka īstais ekspedīcijas mērķis bijis pārliecināties, vai Plūtons var būt par bāzi šķīvīšvei- dīgajiem kosmosa kuģiem, kurus redzējuši tik daudzi cilvēki šī gadsimta sākumā? Kimmels gāja bojā raķešlid- mašīnas katastrofā divus mēnešus pēc tam, kad «Pallāda» devās uz Plūtonu, tā arī neatklājis baumu avotu. Bet viņš bija pazīstams kā godīgs un nosvērts žurnālists, kas cieši

turējās pie faktiem. Šķiet neiespējami, ka viņš būtu vienkārši izgudrojis šo stāstu.

Visbeidzot, mums ir Ostina paša vārdi, kas rakstīti tikai mēnesi pirms pēdējās ekspedīcijas: viņš konstatē, ka «zaudējis sakarus ar pārējo cilvēci» un cīņā pret parazītiem «ieguvis lielāku evolūcijas ātrumu». Paturot prātā citēto fragmentu par Visuma sargiem, kas gan var būt vēl saprotamāks par Ostina nodomu atstāt Zemi un piebiedroties sargiem?

Taču — vai nav dīvaini, ka Ostins tikai pāris vārdos pakavējies pie kosmosa sargiem? Vai tad tas nav jautājums, kuram, kā varētu domāt, viņam vajadzēja veltīt vairākas lappuses? Zināms šīs klusēšanas atminējums dots manuskriptā, kuru sarakstījis Dagoberts Feriss, vēl viens sākotnējās ekspedīcijas dalībnieks, pētījuma «Ceļā uz Zelta Laikmeta psiholoģiju» autors. Feriss arī pazuda no «Pallādas», taču viņš ir pierakstījis sarunu, kas norisinājās starp viņu un Reihu pēc tam, kad viņi bija konstatējuši šo kosmosa sargu esamību. Tas skan apmēram tā:

«Mēs prātojām, kādas varētu izskatīties šīs būtnes. Vai tās ir tādas pašas kā mēs — ar rokām un kājām? Vai arī atgādina kādu dīvainu dzīvnieku vai zivi, varbūt astoņ- kāji? Vai tās vienkārši pārņems Zemes pārvaldīšanu un atjaunos mieru vai arī lietos bargas, represīvas metodes pret tādiem cilvēkiem kā Hazards un Gvambe?»

(Sis izvilkums ir visai dīvains. Kādēļ Ferisam jādomā, ka sargi pārņems Zemi savās rokās? Vai Ostins tiešām runājis ar viņiem par šādu iespēju? Un vai beidzot ticis izlemts, ka Ostins ar saviem biedriem var novērst Gvam- bes izraisīto krīzi?)

Mani pārņēma prieks par varbūtējo «jauno valdību» Zemei. Visu laiku kopš «Dieva nāves» astoņpadsmitajā gadsimtā cilvēku nav pametusi sajūta, ka viņš ir viens tukšā Visumā, ka nav nozīmes vērties debesīs pēc Visuvarenā. Cilvēks ir kā bērns, kuram kādurīt tiek pateikts, ka tēvs ir miris un viņam jāieņem ģimenes galvas vieta. Sī bārabērna noskaņa noteikti ir viens no lielākajiem psiholoģiskajiem triecieniem, ko cilvēks var paciest. Mēs visi atceramies, kāda sajūta bija skolā, kur cītīgs darbs nesa tūlītēju atalgojumu, balvas ceturkšņa beigās, direktora uzslavu, klases vecāko labvēlību. Tad jūs beidzat skolu, augstāk par jums vairs neviena nav. Jums jāsāk dzīvot patstāvīgi. (Man jāatzīstas, ka pēc skolas beigšanas es

izjutu kārdinājumu iestāties armijā tikai tāpēc, lai sajustu, ka atkal «piederu» pie grupas.) Un tomēr jūs pārņem dīvaina tukšuma sajūta — lai ko jūs darītu, nekam nav nozīmes. Tieši tas noteikti ir divdesmitā gadsimta «morālā bankrota» cēlonis.

Un nu tas viss bija galā. Pastāvēja dižāki spēki par cilvēku, spēki, kurus mēs varējām apbrīnot. Dzīve atkal patiesi atgūs nozīmi, un tukšums tiks aizpildīts. . Cilvēce atkal var atgriezties skolā. Un kāpēc gan ne, ja jau tā lielā mērā sastāv no skolēniem?

Reihs man nepiekrita. Viņš jautāja: «Vai tev nešķiet, ka vadīt ir mūsu darbs?» Es atbildēju: «Nē, man labāk patīk mācīties, nevis mācīt.» Sajā brīdī sarunā iejaucās Ostins, piezīmēdams: «Es piekrītu Reiham. Cilvēcei nekas nevar būt bīstamāk kā noticēt, ka tās liktenis ir iekritis pārcilvēku rokās.»

Savukārt es domāju, ka tieši šī iemesla dēļ Ostins atteicās no kosmosa sargu palīdzības. Es ticu: tāpēc viņš nolēma, ka pienācis laiks pazust pašam — pazust tādā veidā, lai cilvēce nekad nevarētu būt pārliecināta par viņa nāvi.

Un, tā kā šķiet, ka droši vien nekādi pierādījumi turpmāk nav gaidāmi, tad mums nekas cits neatliek kā atturēties no galīgā sprieduma par šo tematu.