Ragana un lietus

Jurga Ivanauskaite

Ragana un lietus

— RAGANA, — iemurminājās vecene, noplivinādamās uz zila sēdekļa. — Ragana, — viņa atkārtoja skaļāk, ievietodama sev starp kājām grozu, kurā, ar netīru marli pārklāti, čiepstēja cālīši. — Ragana… — viņa visgudri ieķiķinājās, dzēlīgi nolūkodamās uz sarkanā ģērbušos sievieti.

Trolejbuss ļaunā priekā noraustījās un sāka kustēties.

Sieviete noņēma saulesbrilles. Spilgti krāsotās lūpas viņa savilka gluži kā skūpstam. Viņa uzpūta tumšajiem stikliem un paberzēja tos sarkanajā zīdā pie kreisās krūts. Veltīgs gājiens… Tavi pūliņi izaicinoši smaidīt un atvairīt vecenes iedegušos skatienu ir bezcerīgi… Šodien, tāpat kā vakar un vienmēr, visi ir slepeni sazvērējušies pret tevi!

— Ragana, — vecene atkal caur zobiem novilka, nejauki izliek­dama lillīgo lūpu, virs kuras melnēja ūsu pūciņas.

Piepeši trolejbusā iestājās draudošs klusums. Visi, it kā saklausī­juši slepenu, mēmu pavēli, sāka skatīties uz sievieti sarkanajās drēbēs. Viņa bija neliela auguma, sīka, ļoti īsi apgrieztiem melniem matiem — kā Tibetas mūķene. Tikai ielūkojoties ciešāk, varēja nobrīnīties par viņas melodisko sejas glītumu, kuru šobrīd sedza biezs plīvurs, austs no pelēka izmisuma un dzeltenām bēdām. Tikai, saņemot šo seju plaukstās un pieliecoties tuvāk, varētu ieraudzīt, ka viena viņas acs ir melna, otra — zila. Bet, pagriežot pret gaismu, varētu saskatīt sīksīciņas skumju rieviņas ar okeru krāsoto plakstu kaktiņos un ironiska rūgtuma iekaviņas, kas ietver kaislīgo muti. Taču viņai vēl nav ne trīsdesmit.

— Ragana, velns lai parauj, īsta ragana!… — Vecene nevarēja no­rimties, tagad jau vērsdamās pie apkārtējiem, vicinādamās ar rokām un knirkstinādama pirkstus, gluži kā kaisīdama daudzkrāsainās lote­rijas lapiņas, kurās ierakstīts viens vienīgs vārds: Ragana.

Sieviete slaikiem pirkstiem pārvilka pār melnmataino Tibetas mū­ķenes galvu. Labās acs plakstiņš nervozi noraustījās. Blīvs naidīgums,

sajaucies ar sviedru izgarojumiem, smacīgo un nogurdinošo siltumu, laušus lauzās viņā iekšā. Sieviete bieži samirkšķināja acis un atkal uz­lika tumšās brilles.

— Viņa vēl mēģina noslēpties! — Vecene nosprauslojās un, daudz­nozīmīgi klanīdama galvu, paskatījās visapkārt. — Ragana…

Visi piekrītoši klusēja.

Trolejbuss apstājās. Sieviete izkāpa ārā. Spēji viņa pārplūda svied­riem. Kājas viegli trīcēja. Viņa juta, kā visu uztrītie skatieni, caur­urbuši netīros logu stiklus, saduras viņai mugurā, it kā uz tās būtu uzzīmēts šaujammērķis. Tagad tev, ragana, nolūzis kurpju papēdis vai arī tu, paklupusi uz ietves plātnes, neveikli nogāzīsies zemē, viena zeķe nomauksies kā melna čūskas āda, otrajā atņirgsies milzīgs cau­rums — lai gan šis pāris ir pēdējais, bet algu tu saņemsi pēc trim ne­dēļām —, un līdz asinīm nobrāzīsi plaukstas, brilles aizlidos zem tro­lejbusa riteņiem un sašķīdīs, somiņai notrūks siksniņa…

Un tad uz bruģa izbirs milzums mīklainu lietiņu, kuras tu, ragana, vienmēr solies atstāt mājās, jo lieliski vari iztēloties, ko nodomās citi, tās apskatīdami, kad cietīsi autokatastrofa. Beigtais ķermenis jau gu­lēs, pārklāts ar baltu drēbi, bet viņi izpurinās tavu somiņu un ar sve­šiem, ziņkārīgiem pirkstiem aptaustīs sakaltušos kastaņus, zilu stikla lodīti, spoguļa suķi, apsūkāto un atkal rozā papīrītī ietīto ledeni… Kā lai citi varētu zināt, ka satrunējušais koka gabaliņš zilganajā kabatla­katiņā ir relikvija no svēto kārtā ieceltā Jurģa Matulaiša zārka, ka brū­nais pulverītis bez smaržas sērkociņu kastītē ir kvēpeklis, kuru viens tavs draugs saņēmis no paša dalailamas rokām, ka baltā, maigā strē­melīte tavā piezīmju grāmatiņā nebūt nav tualetes papīrs vai salvete, bet bambusa serde, kuru uzdāvinājis tas pats ceļotājs… Kā lai citi nebrī­nītos par misiņa rakstāmspalvām, ar maizes drupačām samaisītajiem konfeti ripulīšiem un piezīmju grāmatiņā skumstošajām bezkrāsas ziedlapiņām, kā lai citi varētu saprast, kāpēc starp kārtīgi sarindota­jiem tālruņa numuriem piepeši ar sarkanu tinti tu sāc kliegt: es vairs nevaru es vairs nevaru es vairs nevaru es vairs nevaru… Vai ari: nevaru ciest nevaru ciest nevaru ciest nevaru ciest nevaru ciest nē nē nē… Un

kāpēc, ragana, pēdējā lappusītē ar liegu zīmuļa vilcienu iečuksties: Es tevi mīlu. Kurš vairs varēs uzminēt lielā zivs skriemeļa, satrūkušās sudraba važiņas, sarkanā auskara, apgrauztā zīmuļgaliņa, apspūrušās melnās lentes, gaišzilā plastmasas kaķīša, balto tablešu ripiņu, Nīder­landes, Itālijas un Japānas monētu, dzelteno vitamīnu lodīšu, asām skropstiņām ietvertās lelles acs un vēl daudz daudz daudz kā miklu, ja tu…

Tomēr nekas nenotika. Trolejbuss aizbrauca. Tieši šajā pieturā sieviete arī bija gribējusi izkāpt. Viņa izvilka no kabatas papīra strē­melīti, pārlasīja adresi un tūdaļ ieraudzīja vajadzīgo māju. Iegājusi pa aplupušajām durvīm, kuras bija neskaitāmas reizes krāsotas un pār­krāsotas un tagad jau līdzīgas abstraktai gleznai, sieviete nokļuva garā dzeltenā gaitenī. Apņēmīgi viņa aizklikstināja pa to. Viņa apstā­jās pie baltas plāksnītes ar ziliem burtiem: Freida SIA. Viņai iešāvās prātā — varbūt Fronda, bet tūdaļ pat atcerējās psihoanalīzes tēva bārdaino seju. Tik tikko sadzirdami viņa pieklauvēja pie smilškrāsas durvīm.

— Lūdzu! — atskanēja balss, mīksta un visai nepatīkama, gluži kā ar pūkām aplipis plastilīna gabaliņš.

Sieviete tramīgi ielīda iekšā.

Istaba bija pamaza. Vienīgo logu sedza brūni plīša aizkari. Sienas bija izlīmētas rūsganām tapetēm ar knapi saskatāmām dzeltenīgu kļa­vas lapu kontūrām. Pie sienām greizi karājās četras neciešami sliktas eļļā gleznotas ainavas. Gar sienmali rindojās zema ādas kušete ar baltu spilvenu, bedraini izsēdēts klubkrēsls, pīts šūpuļkrēsls un parastais krēsls, no kura parocēm bija nolobījies lakojums. Istabas galā stāvēja ar papīriem apkrauts galds. Aiz tā, galvu atbalstījusi, blenza apjomīga tumšmate. Viņas sejas augšējā daļa bija gandrīz vīrietiska — augstu pieri, biezām bezveida uzacīm un dziļi tuvu vienu otrai ietupinātām vilka acīm. Apakšējā — sievišķa, maiga, mīkstām lūpām, ar bedrītēm sārtajos vaigos un zodā, ar divām pakaklēm kā Rūbensa audeklos, iegri­mušām greznās mežģīnēs. Kopumā viņa bija līdzīga neveiksmīgam fotorobotam.

— Labdien, cienītā! Jūtieties kā mājās. Sēdieties, kur jums ēr­tāk! — Viņa kārtīgi sadalīja vārdus trijās teikumu kaudzītēs.

— Labdien!

Sieviete sarkanajā apģērbā paskatījās apkārt — visas četras gar sienmali izvirknētās mēbeles viņai izskatījās pretīgas kā četri netīrīgi vīrieši, kas ar piedauzīgiem mājieniem aicina sēsties viņiem ldēpl.

— Un kā tad jūs vārdā? — fotorobots apvaicājās tik piesardzīgi, gluži kā viņa būtu mēģinājusi izdibināt kādu noslēpumu.

— Viktorija, — nočukstēja sieviete, nezin kāpēc tipinādama pāri tepiķim uz pašiem pirkstu galiņiem. — Visi mani sauc par Viku.

— Tad sēdieties, Vika! Sēdieties, kur jums ērtāk!

Vika piemetās uz pītā šūpuļkrēsla pašas maliņas. Viņa jau nožē­loja, ka ir atnākusi uz šejieni. Mācās virsū skumjas.

— Vika, apsēdieties ērtāk! Domāju, ka mēs runāsimies ilgi. Vai ne? Tad es jūs klausos.

Vika dziļi nopūtās un atspiedās pret atzveltni. Krēsls sāka šūpoties.

— Mani sauc par Normu, — psihoanalītiķe sacīja, profesionāli uz­tvēra Vikas skatienu, brītiņu nogaidīja, līdz krēsls pārstās šūpoties, un tad, laipni smaidīdama, viņa izmeta caururbjošu vārdu zondi: — Nu, tad kādas nelaimes jūs ir atdzinušas pie manis?

Vika atspieda galvu. Viņas garajam kaklam vairākkārt pārskrēja krampji. Skumjas auga augumā. Sieviete atkal apsēdās uz pašas krēsla maliņas un juta, ka ir pārplēsusi zeķi. Viņa atbalstījās ar elkoņiem pret ceļgaliem, nolika zodu uz sažņaugtajām dūrēm un, caur pieri lūkoda­mās uz Normu, diezgan izaicinoši ierunājās:

— Pacentīšos bez gariem ievadiem. Es ļoti mīlēju kādu cilvēku. Jūs saprotat? Tagad viņa vairs nav. Es gribu, man patiesi vajag viņu aizmirst… Aizmirst, pilnīgi aizmirst, par katru cenu aizmirst. Un man nekas neiznāk. Zinu, ka pat vissliktākajās melodrāmās neviens šādi nerunā. Banālība, tas arī viss. Bet es gribu, es slāptin slāpstu šo cil­vēku aizmirst. Jūs saprotat?

— Es saprotu. Dzīve un melodrāma ir stipri atšķirīgas lietas. Vai jūs esat ar mani vienisprātis, Vika?

— Jā, bet es…

— Vai šī cilvēka vispār vairs nav vai — tikai jums?

— Tikai man! — Vika iekoda lūpā.

— Jums nav patīkami to atzīt, vai ne?

— Ko?

— To, ka vīrietis ir dzīvs, bet jums viņa vairs nav.

— Nu jā… Nē, es taču nesaku, ka nepatīkami. Es tieši vēlos viņu aizmirst. Tas ir viss.

— Kas šajā situācijā ievaino jūsu patmīlību?

— Manu patmīlību? — Vika atzvēlās krēslā un sasprindzināja visu augumu. — Ak Dievs, tas ievaino mani viscaur! — Viņa aiz­grieza galvu, cik tālu vien varēdama, lai tikai psihoanalītiķe nevarētu pamanīt trīcošo zodu un pievilgušās acis. — Tas ievaino manu miesu, manu dvēseli un prātu. Tas iznīcina manas dienas un manas naktis. Tas sagrauj manu dzīvi. Reizēm es patiešām baidos vai prātu zaudēt. Vai arī — padarīt sev galu…

— Vai jūs nevarētu pateikt precīzāk, ko domājat, sacīdama tas? Varbūt tas, kas ievaino, iznīcina, sagrauj, liek zaudēt prātu un kūda izdarīt sev galu, — esat jūs pati?

Vika krampjaini savilka dūres, piekoda lūpu un kļuva līdzīga stāvgrūdām pieblīvētā pludmalē pamestam bērnam. Bet Norma no­raudzījās uz viņu kā žokejs uz zirgu, kurš nav pārvarējis visniecīgāko šķērsli.

— Nomierinieties, Vika! Par to parunāsim citu reizi. Vai ne? Bet tagad pasakiet man — vai cilvēks, kuru jūs vēlaties aizmirst, ir vīrietis?

— Nu, protams, vīrietis…

— Kāpēc — nu, protams? Tā varēja būt arī jūsu māte, draudzene, māsa, tēvs, brālis vai bērns. Šis cilvēks bija jūsu vīrs?

— Nu nē! Taču es viņu mīlēju.

— Jūs arī tagad viņu mīlat, Vika?

— Nē… Jā… — Vika ar plaukstām aizklāja seju, pierāva kājas un uz krēsla malas saplēsa otru zeķi. — Nē… Es nezinu. Es teicu, ka vēlos tikai vienu — viņu aizmirst.

— Vai viņš jūs mīlēja?

— Dieva dēļ! Vai tiešām man vajadzēs vēl atbildēt arī uz tādiem jautājumiem?! Vai tas ir svarīgi? Es nezinu… Es vēlos tikai vienu — viņu aizmirst!

— Labi. Arī par mīlestību mēs abas parunāsimies citu reizi. Vai jūs esat pilnīgi pārliecināta, ka gribat šo vīrieti aizmirst, Vika?

— Jā! Pilnīgi pārliecināta!

— Vai problēmu varam formulēt šādi: jūs vēlaties viņu vairs ne­mīlēt? Vai varbūt — jūs vairs nevēlaties viņu mīlēt? Tātad — kā?

— Es vēlos viņu vairs nemīlēt. Es vairs nevēlos viņu mīlēt. Mans Dievs, nu ko gan šāds formulējums groza?! — Viņa satvēra galvu rokām un sāka svārstīties uz priekšu un atpakaļ. — Es vēlos tikai vienu — viņu aizmirst…

— Vai jūs nemāc bailes, ka pēc tam vispār vairs nevarēsiet ne­vienu iemīlēt?

— Tas man tāpat ir zināms, ka nevienu nevarēšu mīlēt. Es vairs nevēlos. Es nudien esmu saindējusies ar mīlestību. Ilgojos un kāroju tikai vienu — viņu aizmirst!

— Ilgojaties un kārojat. Lieliski. Pacentīsimies to panākt. Es brī­dinu, ka mūsu abu darbs būs ilgstošs un prasīs no jums krietni lielas pūles. Vai jūs esat tam sagatavojusies, Vika?

— Man ir vienalga, cik daudz laika un pūļu tas prasīs. Es vēlos tikai vienu — viņu aizmirst! Par jebkuru cenu — aizmirst…

— Tā! — Norma atvilka elpu kā karavadonis, kura rokās atrodas visa kaujas veiksme. — Ir visvisādas metodes. Ņemsim vienu un iz­mēģināsim. Vai jūs esat tam gatava, Vika?

— Nu jā, protams! Jā! — Vikas balsī ieskanējās aizkaitinājuma

toņi.

— Atsēdieties ērtāk, atspiediet muguru, atslābinieties!

— Esmu atslābinājusies.

— Lieliski! Un tagad pacentieties šo vīrieti iztēloties kā kādu priekšmetu. Mēģināsim viņu no jums izgrūst.

— Kā kādu priekšmetu?

— Nezinu. Šo vīrieti jūs pazināt un mīlējāt. Ļaujiet savai izvēlei darboties svabadi. Nespiediet sevi ar varu! Atslābinieties! Vispirms iz tēlojieties šo cilvēku. Ieraugiet viņu sev priekšā! Vai ieraudzījāt?

-Jā!

— Un tagad aizstājiet viņu ar priekšmetu! Nu? Veikli! Kas viņš ir?!

— Flīģelis. Liels, melns, spīdīgs koncertflīģelis. Ar ritentiņiem…

— Paldies, Vika! Jums būtu vieglāk, ja iztēlotos viņu kā zilganu stikla lodīti. Zināt, bērni spēlējas ar tādām?

— Jā, zinu… — Vika sērīgi pasmaidīja. — Viņu nav iespējams iz­tēloties kā zilganu stikla lodīti. Tātad — flīģelis. Liels. Smags. Melns.

— Laime, Vika, ka viņš vismaz ir ar ritentiņiem, vai ne?

— Jā… — Viņai gribējās raudāt.

— Vai tas ir labs flīģelis? Kā tas skan? Vai ir uzskaņots?

— Uzskaņots tas ir slikti…

— Vai jūs esat izsaukusi skaņotāju?

— Nē.

— Kāpēc?

— Nekad nav iznācis tam laika. Nevarēju un nevarēju saņemties.

— Vai jūs bieži spēlējat šo flīģeli?

— Nē. Ne pārāk…

— Jums patika spēlēt?

-Jā.

— Vika, vai jūs labi spēlējat flīģeli?

— Ne pārāk… — Vika pēkšņi atvēra acis un nikni palūkojās caur pieri uz Normu. — Ne reizi mūžā neesmu spēlējusi flīģeli! Es nesa­protu, par ko mēs pašlaik runājam. Ja vēlaties izdibināt kaut ko par maniem intīmajiem sakariem, varu izstāstīt bez aplinkiem. Bez šīm idiotiskajām metaforām. Es brīnišķīgi zinu, ka psihoanalīzē itin viss nozīmē vienu un to pašu…

— Cienītā, mēs taču tērzējam par jūsu koncertflīģeli. Man bija interesanti šo un to par viņu uzzināt. Nu, Vika, nesasprindzinieties tik stipri, atslābinieties! Tā, nu, paceliet galvu un paskatieties man acīs! Nu, pasmaidiet! Viss ir labi, vai ne? Pasmaidiet…

— NU, VIKA, NESASPRINDZINIES TIK STIPRI, ATSLĀBINIES! Tā, nu, pacel galvu un paskaties man acīs! Nu, pasmaidi! Viss ir labi, vai ne? Pasmaidi… — runāja vīrietis, atpogādams un nomezdams melnu kreklu.

Vika pacēla rokas, kā padodamās gūstā. Viņš noģērba sievietei kleitu — pelēku un slidenu kā ledus.

Vannā tecēja ūdens. Smaržoja priežu ekstrakts.

— Dārgā, — viņš turpināja runāt, vilkdams nost un pedantiski kabinādams drēbes uz radiatora, — apsoli, ka visu šo nakti tu skatī­sies man acis, smaidīsi un ne reizi nenokārsi galvu.

— Labi, Paul! — Vika nočukstēja, piekļaudamās viņa kailajam trīsošajam ķermenim. — Es apsolu, — viņa piebilda, paceldamās uz pirkstgaliem un skūpstīdama viņu uz kakla, ar mēles galiņu pieskar­damās atslēgas kaulam un ar lūpām uztaustīdama sudraba medaljonu.

— Neslēpies nu, gudriniece! — Pauls, satvēris aiz garās cirtās sa­sprogotajiem matiem, atlieca atpakaļ Vikas galvu.

Viņa uzticēdamās pasmaidīja. Vīrietis lūkojās uz sievieti kā uz vienādojumu, no kura ir jau paguris, zaudēdams ticību, ka varēs to atrisināt. Pēkšņi Vika nojauta, ka tūdaļ sekos kaut kas briesmīgs. Viņai pārskrēja šermuļi.

— Skaties, mūsu vanna ir jau galīgi pilna! — Pauls iesaucās un, priecīgi ņurdēdams, ieplunkšķēja putainajā ūdenī. Izstiepies visā ga­rumā, viņš atspieda pakausi vannas violetajā malā un pasmaidīja kā cilvēks, kurš indiāņu vienkocī apairējies apkārt zemeslodei. — Tā, atiet!

Vika aizvēra acis, sasvārstījās un uzmanīgi, kā tramīgs zvērs, iebāza vienu kāju ūdenī. Viņš papaijāja viņas spīdīgo gūžu.

— Tu solījies, ka acis turēsi vaļā un smaidīsi.

Sieviete pasmaidīja, atvēra acis un nometās vannā uz ceļiem, ar trīsošiem ceļgaliem krampjaini saspiezdama vīrieša gurnus. Ūdens izšļācās pāri malai.

— Nu, nesātīgā, ēd mani! — Viņš turpināja smaidīt, joprojām triumfēdams.

Vika ieķērās vannas malā. Pieri viņa atspieda pret viņa slapjo pieri. Viņas garie mati sāka viļņoties zaļajā ūdenī kā melnas jūras­zāles.

— Ei, dārgā, tu sāc kosties! — Pauls iesmējās, iepliķēdams Vikai pa vaigu un, saņēmis aiz zoda, pacēla viņas galvu uz augšu. — Man rīt ir jāuzstājas tālrādē. Kas notiks, ja runāšu sakodītām lūpām un svep­stēšu ar sakostu mēli?! Tā jau es piederu tev līdz galam, nesātīgā…

Vika ar plaukstām atbalstījās pret vannas dibenu. Skatīdamās uz saviem ieplestajiem, ņirbošā ūdens savādi deformētajiem pirkstiem, viņa nodomāja, ka laikam tādas izskatās nāras rokas.

— Smaidi!

Puspievērtām acīm vīrietis skatījās sievietes pievērtajās acīs. Vika vaidēdama pasmaidīja. Mati izlocījās ap viņas kaklu kā melnas dūņas. Ūdens sāka tecēt šņākdams, acīmredzot viens no viņiem ar kāju bija izgrūdis vannas aizbāzni. Vika nolaida galvu. Ar plati ieplestu muti viņa raustīdamās kampa gaisu, vairākas reizes neuzmanīgi ieņēma mutē ūdeni un gandrīz aizrijās. Pēc tam atkal uzmeklēja Paula lūpas, tomēr tās maigi noglāstīja vienīgi ar mēli.

Viss ūdens iztecēja. Pauls izcēla no vannas Viku, kas vēl bija sa­metusies kņūpus un vaidēja. Viņš aiznesa viņu un apguldīja gultā. Viņi atkal sāka skūpstīties.

— Vika, zini ko?! Tev var piešķirt skūpstīšanās zinātnes maģistra grādu. Taisni neiespējami rimties…

Pauls atvirzījās no viņas un apgūlās uz muguras. Sieviete piekļā­vās vīrietim un sajutās maza, maiga un vāja — kā nupat nodīrāta truša ādiņa.

— Iededz gaismu! — pēkšņi viņš teica.

— Kāpēc?

— Es gribu ar tevi parunāties.

— Kā, vai tad tumsā nevar?

— Nē!

— Ir nu gan viens! Tad es iededzināšu sveci, labi?

— Labi!

Kaķes solīšiem viņa iztipināja no istabas un tūdaļ atgriezās ar de­gošu sveci rokās.

— Noliec uz grīdas!

Viņš joprojām bija izstiepies gultā un, atbalstījies uz elkoņa, vē­roja sievieti kā tādu dīvaini kustošos kukaini.

— Tagad atnes tās puķes, kuras šodien es tev uzdāvināju!

— Ar visu vāzi?

— Protams!

Kad Vika atgriezās guļamistabā, apkampusi smagu vāzi ar milzīgu dzeltenu rožu pušķi, Pauls jau sēdēja uz grīdas, pa turku modei sa­krustojis kājas. Vika novietoja vāzi un apsēdās viņam iepretim tādā pašā pozā. Vīrietis joprojām raudzījās uz sievieti dzeļošu pētnieka ska­tienu, un viņa, sapurinājusi galvu, tramīgi iesmējās.

— Nāc man tuvāk!

Vika piecēlās, uz pirkstgaliem apgāja apkārt svecei un novietojās blakus viņam. Pauls apskāva sievieti ar vienu roku, bet ar otru glāstīja viņas cisku, pēc tam — cirksni.

— Vai tev bija labi šonakt, Vika?

— Brīnišķīgi! — viņa nočukstēja, zinādama, ka melo, un nolika galvu viņam uz pleca.

— Es ļoti vēlējos, lai tev būtu labi. Bet tagad palūkojies man acis un pasmaidi! Man šis tas ir tev jāpasaka.

Vika atrāvās no viņa, pacēla galvu, atvēra acis un pasmaidīja, juz­damās kā savu slaveno āriju dziedošais Leonkavallo pajaco. Nelaime ir jau notikusi, viņai vēl nav zināms — kāda, bet Pauls tūlīt pateiks.

— Vai apsoli, ka tu pildīsi mūsu abu šīs nakts vienošanos?

— Jā! — Sieviete padevīgi un uzticēdamās lūkojās vīrietim acīs.

— Ai, kāda šeit jutīga vietiņa! — Viņš nopūtās, atvilka roku no viņas cirkšņa un strauji piecēlās. — Šodien ir mūsu pēdējā reize.

Sieviete nokāra galvu. Viņa nesajuta neko tādu, ko bija domājusi pēc šiem vārdiem sajust. Tikai šķita, ka spēji istabā nolaidies baismīgs klusums, kāds iestājas pirms saules aptumsuma vai milzīgās nelai­mes, kas aizsegs debesis, Apokalipses Jēram noraujot Septīto Zieģeli.

— Kāpēc? — tik vien tikai viņa pajautāja.

— Dārgā, tā nav godīgi! Tu nolaidi galvu. Tu vairs neskaties man acīs un nesmaidi.

Vika nogūlās uz grīdas un sarāvās čokuriņā. Pieri viņa piespieda pie ceļgaliem. Viņš nopaijāja viņai plecu, novilka ar rādītājpirkstu pa mugurkaulu un tēvišķīgi uzplikšķināja pa sēžamvietas kukulīšiem. Sieviete atliecās.

— Kāpēc? — viņa atkārtoja, pavērsdama pret viņu izbiedēto seju.

— Tā vajag.

— Vai ir kaut kas noticis?

— Nē! Pagaidām — nekas.

— Tad — kāpēc?

Sieviete strauji apkampa vīrietim kājas un, izjuzdama riebumu par šo savu kustību, vēl izberbelēja arī teikumu, no kura saviebās, kā samanīdama mutē matu:

— Varbūt tu esi atradis citu sievieti?

— Nē! Blēņas. Palaid vaļā kājas! Es gribu apsēsties.

Vika tikai vēl ciešāk saspieda viņa gurnus. Viņa jutās galīgi paze­mota, un tieši tas radīja savādu, trulu tīksmi.

— Dārgā, nu, nemuļķojies…

Sieviete plati atmeta atpakaļ rokas, it kā jau tiktu sieta pie zir­giem — saraustīšanai gabalos. Vīrietis apsēdās uz gultas. Viņš satvēra plaukstās galvu. No puspievērto plakstu apakšas Vika vēroja Paulu. Viņu sāka kratīt drebuļi.

— Tev ir auksti?

-Nē!

— Tev viscaur uzmetusies zosāda…

— Ja atļausi, atnesīšu konjaku un cigareti. — Grīļodamās viņa piecēlās.

— Redzi nu, cik prātīgi izdomāji!

Vika, brizdama cauri klusumam kā pa aukstām smiltīm, aizgāja uz otru istabu. No bufetes viņa paņēma konjaka pudeli un divas glā­zītes.

— Es nedzeršu, — no guļamistabas atlidoja Paula balss.

Atnākusi atpakaļ, viņa atkal pajautāja:

— Kāpēc?

Paula dzeļošajā skatienā iespīdējās nevērīga ironija.

— Tu tā neskaties uz mani! — Viņa ielēja konjaku un izdzēra vienā paņēmienā, tomēr drebuļi nepārgāja.

Vīrietis nenovērsa no sievietes acis.

— Es nevaru izturēt, kad tu uz mani tā skaties! — Viņa kāri ievilka dūmu un atlaidās guļus uz grīdas.

— Uz šī tepiķa tu izskaties kā tāda odaliska…

Vika ievilka vēl pāris dūmu, sāka kāsēt un apdzēsa cigareti tuk­šajā glāzītē.

— Es nevēlos… — Viņa ievaidējās aizlūstošā balsī un, izmisīgi rak­ņādamās savā nelaimīgajā galvā, mēģināja atrast vismaz kādu daudz­maz ciešamu teicienu, tomēr izvilka vienīgi pašu lielāko banalitāti:

— Nu, nepamet mani…

Kaut ko dungodams, Pauls sāka staigāt pa istabu. Sieviete gulēja augšpēdu. Vīrietis apstājās pie viņas kājām un pārlaida skatienu ziņ­kārīgi un vērtējoši, gluži kā pirmo reizi ieraudzīdams.

— Vai tu zini, — viņa iekunkstējās vārgā balsī, — ja slimnieks ierauga nāvi stāvam kājgalī, viņam ir vēl cerības izveseļoties. Taču, ja nāve iekārtojas galvgalī, neviens vairs nespēs aizkavēt cilvēku šaisaulē. Tā stāstīja mana vecmāmiņa…

Pauls pieliecās. Viņš saņēma sievietes kājas aiz potītēm, pacēla un iepleta tās. Viņš nometās uz ceļgaliem. Viņš pievilka viņu tuvāk. Vika jutās kā slikti piebāzta lupatu lelle. Viņa paklausīgi uzcēla kājas viņam uz pleciem. Viņa nemaz vairs šo vīrieti nevēlējās. Viņa aizklāja seju ar rokām. Kad viņš uzgūlās viņai virsū, viņa ievaidējās.

— Tu esi smags kā kapakmens…

Aiz loga sāka gāzt lietus.

— Tā ir zīme, — viņš iečukstējās.

— Kāda? — sieviete jautāja, ar rokām un kājām apvīdamās vīrie­tim, grimdama viņā un mirdama viņā. — …Es mirstu mirstu mirstu

Jldas novs

6LIOTĒK,

mirstu! — viņa sauca, bet pēc tam, viscaur noplūdusi sviedriem, klau­sīdamās lietū, kas jau pārstāja, brīnījās, ka nav nomirusi īstenībā.

— Vai tu pamanīji? — viņš jautāja, skūpstīdams viņu uz pieres.

— Ko?

— Mūsu orgasms notika vienā laikā ar pērkona negaisu.

Vika klusēja. Vīrietis vēlreiz noskūpstīja viņu uz pieres, uz acīm, lūpām un kakla, uz kreisās un labās krūts, uz vēdera un zemāk, uz abiem ceļgaliem un pēdām, piecēlās un teica:

— Uzvelc drēbes!

Pauls aizgāja uz vannas istabu. Vika viņam sekoja. Vīrietis palīda zem dušas. Sieviete gribēja nostāties blakus, taču viņa noraidošā rokas kustība bija tik pavēloša, ka viņai pat pārskrēja šermuļi pa visu augumu.

— Tu nomazgāsies vēlāk! Kad es aiziešu. Bet tagad uzvelc drēbes!

Vika ģērbās, un nezin kāpēc viņai ienāca prātā drausmīgi bezce­rīgie rīti nedēļas bērnudārzā. Atkal sāka kratīt drebuļi.

Mazgādamies Pauls dziedāja:

— Sen sen — tas reiz notika bērnībā Kādā valstī uz piekrastes,

Tur meitene mita un mīlēja tā Tāpat mani kā viņu es…

Vikai sariesās acīs asaras. Bet vīrietis, it kā viņas šeit nemaz ne­būtu, slaucījās, ģērbās un turpināja dziedāt:

— Tā bija vēl bērns, un bērns biju es ar Šajā valstī uz piekrastes,

Bet mēs mīlējām vairāk, kā mīlēt var —

Lī Anabella un es… '

Sieviete sāka skaļi šņukstēt, taču vīrietis tam nepievērsa nekādu uzmanību. Beidzot viņš bija apģērbies, aizsprādzēja pulksteni un mie­rīgi sacīja:

' E. A. Po. Anabella Lī. (Atdzejojis Ēriks Ādamsons.)

— Un tagad iesim parunāties!

Pauls saņēma Viku aiz rokas un aizveda uz virtuvi. Viņš apsēdinaja viņu uz ķebļa, bet pats izgāja blakusistabā. Viņš atgriezās, nes­dams pudeli, glāzīti un cigaretes. Viņš izskaloja glāzīti, ielēja konjaku un nolika Vikai priekšā.

— Un tu? Varbūt vismaz šodien iedzersi?

— Nē!

— Vai tu vari man paskaidrot, kas ir noticis?

— Dārgā, kāpēc tu katrā ziņā gribi izprovocēt kaut kādu melo­dramatisku sarunu? Mēs tik jauki viens otru pamīlējām, pērkonam rībot un lietum līstot. Bet tagad mēs pasakām: “Ardievu!” un šķira­mies kā īsti eiropieši. — Viņš piecēlās un noskūpstīja viņu uz pieres.

— Nē! Apsēdies! — paceldama galvu un aizskaroši smīnēdama, viņa sacīja. — Es pildu sava pavēlnieka gribu. Galvu pacēlusi, skatos viņam acīs un smaidu. Taču, mans pavēlniek, esiet tik žēlīgs un pa­stāstiet savai paklausīgajai verdzenei, kas, velns lai parauj, ir noti­cis?! — Viņas kakla dzīslas spazmatiski saspringa.

Pauls apsēdās, nopūtās, izņēma no Vikas pirkstiem cigareti, ievilka vienu dūmu un drūmi bilda:

— Tev aizvien izkrīt no prāta, kas es esmu.

— Nē! To es paturu prātā. Tu pats to aizmirsti.

— Varbūt. Tātad, lai vairāk es to nevarētu aizmirst, esmu izlēmis vēl dot ari mūka solījumu.

— Ak Kungs Dievs! Kaut kāds murgojums… — Viņa ierāva kon­jaku tieši no pudeles. — Ko tas grozīs?!

— Tas palielinās manu atbildību.

— Bet vai kādreiz esi padomājis, ka arī par mani tev vajadzētu būt atbildīgam? Tu sadirsi visu manu dzīvi un aizej, it kā nekas nebūtu noticis…

— Ak, lūdzu, izbeigsim šo bezjēdzīgo sarunu! Mēs sarunāsim viens otram baigas lietas. Mēs noārdīsim visu, kas vien mūsu starpā ir bijis skaists…

— Un būs labi! Lai jau grūst!

— No kurienes tevī tik daudz krievu mazohisma?

— Tu maldies, dārgais, ja domā, ka uzvedies kā angļu džentl­menis. Tas nav nekāds mazohisms. Un tas nebūt nav krievu… Tu esi gļēvulis! Tu nobīsties no mazajām ciešanām, kādas tev rada stāvokļa divkosīgums. Bet varbūt tu pat baidies nokļūt ellē? Ai, tad gan tu čivi­nāsi, cienīgtēvs! Tu taču pirmais mani pavedi!

— Dārgā, — viņš nometās viņas priekšā uz ceļiem, — papūlies sa­prast arī mani. Tev ir pilnīga taisnība. Es nespēju izturēt divkosīgumu…

— Tad saņem drosmi un izvēlies!

— Es arī izvēlos! Tikai izvēle nekrīt uz tevi!

Vika strauji atgāzās un atsitās ar pakausi pret sienu. Pauls palika uz ceļiem, atspiedis galvu viņas klēpī. Sieviete lūkojās uz viņa aizvēr­tajām acīm, un tikai tagad viņu sāka plosīt žēlums.

— Kāpēc?

Sieviete lūkojās uz vīrieti, it kā noraudzīdamās uz mirušu mīļoto īsi pirms zārka aiznaglošanas. Drebuļu kratīta, viņa vērās dārgajos vaibstos, it kā nākamajā mirklī tie jau būtu nolemti izplēnēt mūžībā. Asarainu karsoņa skatienu viņa glāstīja prāvo, izteiksmīgo galvu, ko ieskāva agri nosirmojušās matu cirtas, augsto pieri, kuplās melnās uz­acis, romieša degunu un jutekliskās lūpas, kuru vieglprātīgais smaids nepavisam nesaderējās ar tumšajām, sērīgajām, skarbi, pat biedējoši mirdzošajām acīm.

— Kāpēc?! — Spēji viņu sagrāba trakums. — Hā, tu domā, ka pa­spēlēsies ar mani, mazliet apvazāsi un pametīsi? Tev neizdosies, cienīg­tēvs, tik viegli no manis atkratīties! Neizdosies!… — Spazmaini smai­dīdama, viņa skatījās uz viņa aizvērto acu raustīgajiem plakstieniem.

— Tu zini, ka esmu mīlējis tevi un mīlu. Taču mums vajag šķir­ties.

— Es padarīšu sev galu!

— Vika, tikai nemēģini! — Beidzot viņš atvēra acis. — Padomā, kā es visu mūžu jutīšos… Vai tiešām tu spētu man tā atriebties?

— Ak! Nu, protams, galvenais esi tu! Tu slikti jutīsies, ja es pada­rīšu sev galu! Tu!

— Nedusmojies nu! Papūlies mani saprast. Es taču mīlu tevi. Ne­sāpini mani tik briesmīgi…

— Tagad jau mana kārta tev pajautāt: nu, kāpēc šis krievu mazo­hisms?

— Ak Dievs, Dievs, kādas muļķības mēs pļāpājam! Es tevi lū­dzu — nevajag vairāk! Šķirsimies ar labu, viens otru nesarūgtinot…

— Nevalkā velti Dieva vārdu, cienīgtēvs, ja esi tik izslāpis pildīt visus desmit Viņa baušļus. Dzīvo mierīgi, ilgi un laimīgi, tikai — zini, ka tu esi iedzinis mani nāvē!

— Dzīvošu…

— Un nemoki mani vairāk!

— Tu pati gribi mocīties.

— Stulbums! Es to negribu. Es nesaprotu, es tā kā tā nesaprotu, kas, galu galā, tev tik pēkšņi uznācis?! Visu laiku, kamēr mēs uzturam sakarus, tu ne reizi neesi ieminējies ne par savu sirdsapziņu, ne pie­nākumu vai aicinājumu!

— Tagad tas ir garām. Ieklausies: ga-rām! Tu saproti? Pēc nedēļas es nododu mūka solījumu.

— īstie viduslaiki!… Anahronisms.

— Nē!

— Ak mans Dievs, es nespēju iedomāties rītdienu!

— Tu piecelsies, nomazgāsies, apģērbsies, paēdīsi brokastis, izkrāšļosies un iesi uz darbu.

— Rīt uz darbu man nav jāiet. Un, ja ari būtu jāiet, es to nedarītu.

— Nu, tad tu piecelsies, nomazgāsies, apģērbsies, paēdīsi brokas­tis, izkrāšļosies un aizbrauksi uz klīniku apciemot savu viru…

— Tā tikai vēl man trūka! Noklausīties sīkās atskaitēs, kāds viņam pagājušajās divās nedēļās bijis vēders!

— Slimnieku kopšanai un līdzcietībai pret viņiem ir dziļa jēga.

— Šo patiesību paturi pie sevis! Ja es tevi nepazītu, es varētu no­domāt, ka tu par mani ņirgājies! Tu atstāj mani galīgi iznīcinātu un vēl runā par līdzcietību! Es to neizturēšu… Es nomiršu aiz izmi­suma…

— Tu nemirsi. Es esmu desmit gadu par tevi vecāks un jau zinu, ka neviens tik viegli nemirst. Tu redzēsi: tavas miesas dzīvotalkas būs stiprākas par dvēseles mirtslāpēm… Pārliecinājusies par to, tu varbūt pat jutīsies drusciņ vīlusies savu jūtu spēkā. No mīlestības neviens vairs nemirst. Bet pēc tam tu ieraudzīsi, ka pāriet pat izmisums.

— Es padarīšu sev galu.

— Nu, tā tu nerunā! Nesāpini mani.

— Es gribu, gribu, gribu, lai tev sāp!

— Man sāp. Man ļoti sāp. Tu esi gandarīta? — Viņš piecēlās, dziļi nopūtās, atspiedās pret sienu un aizklāja seju ar lielajām un skulptu­rālajām rokām.

Viņa piegāja Paulam klāt. Piesardzīgi piebikstīja ar pirkstu viņa jostas sprādzei.

— Piedod! Tomēr es tevi mīlu!

— Nu gan es iešu. Labi?

— Ej! Tikai pasaki — kā lai es dzīvoju turpmāk? Tu esi sprediķotājs. Iesaki man kaut ko prātīgu, citādi es neizturēšu… — Viņa bezpa­līdzīgi piekļāvās viņam.

Vīrietis maigi atbīdīja sievieti. Viņš klusi teica:

— Jau piecpadsmitajā gadsimtā Amsterdamā uz kādas katedrāles bija izkalts uzraksts “Ir tā, kā ir. Tāpēc nevar būt citādi”. Tu saprati? Ir tā, kā ir. Tāpēc nevar būt citādi. Uzraksti to virs savas gultas!

— Varbūt man tas jāietetovē uz pieres?! Paul, es nevēlos ticēt tā­dām lietām! Es nevēlos, lai būtu tikai tā, kā ir. Es nevēlos, ka tu mani pamet… — Vika činkstēdama dauzīja ar dūrēm pa sienu.

— Dārgā, nesāc nu visu atkal no sākuma! Vai tu zini, ko Džordžs Piektais pavēlēja uzrakstīt uz Bekingemas pils bibliotēkas sienām?

— Es nezinu un negribu zināt! — viņa skaļi nosēcās caur degunu.

— Iemāci mani neprasīt to, kas nav iespējams, un nesūdzies par to, kas nav labojams.

— Kur tu esi izracis šitādus citātus?

— Es lasīju Deilu Kārnegl! — Viņš iesmējās. — Bestsellers — “Kā pārvarēt stresu un sākt dzīvot”.

g

— Ak tad tā! Bet vai tu zini, ka šis tavs KārnegI pats ir padarījis sev galu?

— Jā, zinu gan…

— Tā! Citē viņu savas draudzes tantukiņiem, kuras tevi klausās, muti pavērušas. Vai ari dievbijīgām jaunkundzītēm, kuras katra tava sprediķa reizē lenkšus ielenc kanceli. Tikai tava gudrība gan viņām nav vajadzīga. Es brīnišķīgi zinu, kā viņas nogaida izdevīgu mirkli, lai varētu ieraudzīt tevi bez sutanas, kā viņas lūr uz tavām kājām, kovbojisko pakaļu un vēl šo to! Tādus mācītājus kā tu sūta pasaulē velns!

— Labi, tagad es patiešām eju. Esi stipra! Neskumsti! Ardiev… — Pauls noskūpstīja Viku uz pieres un apņēmīgi devās uz durvīm.

— Es tevi lūgšus lūdzu, pakavējies vēl, pakavējies kaut vai dažas minūtes! Es tev sarunāju baigākos vārdus, nešķirsimies ar ļaunu, ka­vējies, — sieviete kliedza, pūlēdamās viņu aizturēt. — Es gribu, lai viss beidzas skaisti, apžēlojies par mani, pakavējies vēl kaut mirklīti!…

Vīrietis apstājās durvīs un, atpakaļ nepagriezdamies, teica:

— Mēs šķiramies ar labu. Drīz tu mani būsi aizmirsusi. Ardievu!

Viņš klusi aizvēra durvis. Viņa atgriezās virtuvē. Viņa sagrāba kon­jaka pudeli. Viņa apsēdās uz grīdas. Viņa plati iepleta kājas. Viņa dzēra pēc blaktīm smirdošo šķidrumu un raudulīgi atkārtoja:

— Aizmirst, aizmirst, par katru cenu aizmirst, es gribu viņu aiz­mirst, aizmirst!

— AIZMIRST, AIZMIRST, PAR KATRU CENU AIZMIRST… ES GRIBU VIŅU AIZMIRST… — Vika atkārtoja vēlreiz, izšņauca degunu, noslau­cīja asaras, ieskatījās spogulīti un piebilda kā bērns, kas laižas miegā:

— Aizmirst…

— Vika, mēs taču norunājām, ka darbs būs ilgs, — psihoanalltiķe teica un pasmaidīja, gluži kā reklamēdama veļas mazgājamo pul­veri. — Šodien ir tikai otrais seanss. Norunāsim, ka jūs man izstāstī­siet itin visu.

— Kad jūs sakāt itin visu, man pārskrien drebuļi. Liekas, es pa­tiešām varētu jums izstāstīt itin visu: sākot no Marijas Magdalēnas un tā tālāk, kā caur džungļiem lauzdamās cauri biezi sazēlušajiem gad­simtiem…

— Varbūt tā patiešām ir skaista metafora — lauzties cauri gad­simtiem kā caur džungļiem… Bet kāpēc jūs gribētu sākt no Marijas Magdalēnas? Nevis no Ievas?

— Es nezinu. Jau skolā Magdalēna bija mana pati mīļākā per­sona.

— Interesanti! Par Magdalēnu varbūt parunāsim citu reizi. Tagad jūs man izstāstiet, ko darījāt tajā nakti, kad aizgāja Pauls?

— Es apgūlos virtuvē. Uz grīdas. Es nespēju iet atpakaļ ne istabā, ne gultā, kur mēs abi bijām mīlējušies pēdējo reizi.

— Vai jūs nolikāt līdzās tālruni?

— Kā jūs to zināt?

— Prakse.

— Es dzēru konjaku, smēķēju, riju miega zāles, atkal konjaku, ūdeni, reizēm iekritu miegā — dziļā un baigā kā vilkubedre…

— Vai jūs esat rakstījusi dzejoļus?

— Tāpat kā visi — skolā. Kādreiz man bija diezgan lielas literārās ambīcijas. Kāpēc jūs tā jautājat?

— Metaforas… Viņš nepiezvanīja?

— Kas?

— Koncertflīģelis…

— Nē! Nezinu. No rīta kāds zvanīja. Neko nerunāja. Zvanītājs klu­sēja. Varbūt tas bija viņš. Pārbaudīja, vai neesmu padarījusi sev galu.

— Vai tāda doma bija radusies?

— Kāda?

— Padarīt sev galu.

— Bija. Lai gan šķita, ka tāpat jau miršu. Nepakustinot ne pirk­stu. Aiz izmisuma. Man sāpēja visas maliņas. Man bija tāda sajūta, ka grimstu iekšā milzīgi dziļos ūdeņos. Likās, miesa neizturēs šo bries­mīgo spiedienu un uzsprāgs. Agrāk man bieži bija ienācis prātā: ja es

nomiršu, vai viņš atnāks uz manām bērēm? Vai viņš būs aizkustināts, nomākts, sagrauzts, varbūt noslaucīs kādu asaru? Vai viņu kremtīs sirdsapziņa, vai kaut uz mirkli viņa sirdī ieskrubināsies vainas sajūta? Tā bija mana mīļākā pārdomu tēma. Jebkurš cilvēks taču vismaz reizi mūžā, saldsērīgi noskaņojies, mēģina iztēloties savas bēres. Vai tā nav?

— Ir. Kaut reizi mūžā to mēģina ikviens. Jūs tā kā ieminējāties par miega zālēm?

— Tās es iedzēru tikai tāpēc, lai varētu aizmigt.

— Kas tās bija par zālēm?

— Liekas, radedorms…

— Cik daudz?

— Nu, kādas piecas tabletes. Varbūt — astoņas. Zinu, ka joks vien tas ir.

— Tas nav nekāds joks. Vai bija jāvemj?

— Nē…

— Varbūt atceraties, ko redzējāt sapņos?

— Es redzēju tikai vienu sapni. Visādi citādi — tikai tumsa…

— Izstāstiet! Lūdzu!

Norma ieslēdza magnetofonu.

— Es sapņoju, ka guļu zārkā. Baltā, baltā. Es zināju, ka kuru katru brīdi vāku aiznaglos un mani apraks. Man bija vājprātīgi bail. Es re­dzu, kā šis vāks nāk tuvāk, tuvāk, tuvāk, un, kad tas ir uzlikts, uznāk tādas šausmas, ka ārprāts. Es smoku, svīstu, drebu, bet visu laiku mē­ģinu sevi mierināt: ne es esmu pirmā, ne pēdējā, visus sagaida vienāds liktenis. Nespēju vairs izturēt un sāku nelabā balsī kliegt. Drausmīgi, kā tāda vājprātīgā. Taču visu laiku mani neatstāja doma, ka nevienās bērēs neesmu dzirdējusi mironi tik šaušalīgi kliedzam. Aprāju pati sevi — ko gan citi nodomās par mani?! Brēcu, vai nost slāpdama, un mani pārņēma riebums par savu mazdūšību. Dzirdu, ka uz zārka vāka birst zemes kunkuļi. Pirmā sauja, otrā, trešā. Es tikai kliedzu un kliedzu, lai gan saprotu, ka neviens jau mani vairs nesadzirdēs. Jo arī es nekad neesmu dzirdējusi, ka citi brēc, kad ber ciet kapu. Bet viņi

taču kliedza! Spiegšus spiedza no kapa bedres. Jo tā nevar būt, ka tikai es viena esmu tāda bailule un gļēvule, turpretim citi ļaujas, lai viņus aprok. Es slāpstu nost. Man arvien vairāk un vairāk trūkst gaisa. Tad pēkšņi, kad bērinieku balsis ir jau attālinājušās, mālainajā kapa klusumā manā smokošajā, manā dziestošajā apziņā atplaiksnī vājprātīga atskārsme: viņus taču apraka mirušus, bet es esmu apgla­bāta dzīva…

Klusumā noklikstēja izslēgtā magnetofona taustiņš.

— Paldies! Ļoti informatīvs sapnis.

— Tā tas var būt. Kad tādu esi redzējis, nemaz vairs negribas aiz­migt. Patiešām jutos kā dzīva apglabāta. Likās, tagad jau man nekad vairs neatausīs rīts un nākamo dienu es nesagaidīšu. Dzīvie man vairs neeksistēja. Es viņiem — tāpat. Baidīdamās aizmigt, es mēģināju lasīt.

— Kādu detektīvu?

— Nē. Simonas de Bovuāras “Otro dzimumu”.

— Jūs aizraujaties ar feminismu?

— Tā es nevarētu teikt. Bet šajā naktī Bovuāra man bija kā mie­sīgā māsa. Mierinātāja. Lielā Māte. Ļaunā priekā es zviedzu par viņas ironiju! Smieklu lēkmes tik zibenīgi pārvērtās asarās, ka man pat pa­šai par sevi bija jābrīnās. — Vikas balss ietrīsējās, bet acīs sariesās asaras.

Ieskanējās tālrunis. Norma atsaucās bezkrāsainā balsī. Pēkšņi viņas seja atdzīvojās un ieņirbējās gluži kā sastāvējies dīķa ūdens, kad sāk gāzties vasaras vidus lietus.

Vika atmuguriski rāvās dziļāk savā slāpējošajā izmisuma alā. Un, jo mīlīgāka kļuva psihoanalītiķes balss, jo rotaļīgāka seja — jo rūg­tāku naidu Vika pret viņu juta. Saruna pa tālruni ievilkās. Aizgrābtīgi iesaukdamās, saldi ķiķinādama, ākstīgi valstīdama acis un grozīdama galvu, Norma auga augumā un uzpūtās kā tāds kosmisks krupis, kā nejūtīguma un vienaldzības galvenā dieviete. Brūnajā, izsēdētajā klub­krēslā Vika sarāvās čokurā un, nespēdama savaldīt rūgtumu, skaļi sāka raudāt. Viņa atkal stāvus ienira viņējās pēdējās nakts vārdzinošajā nospiestībā.

— |ums ienāca prātā kaut kas sevišķi bēdīgs? — Norma beidzot nolika klausuli — Vai ne? Varbūt jūs izstāstīsiet arī man? — Viņa pie­bīdījās tuvāk un sāka glāstīt Vikai galvu. — Nu, pietiek, nu, pietiek, neraudiet! Atgulieties uz kušetes un izstāstiet, kas tik sāpīgi jūs Ievaino?!

Vika rupji atgrūda nost Normas glāstošo roku. Viņa sarāvās vēl ciešāk, gluži vai urbtin ieurbās sevī un nomurmināja tik klusi, ka tik tikko vairs varēja sadzirdēt vārdus:

— Šajā naktī es noskuvu pliku galvu.

— Kāpēc?

— Kā lai es to varu zināt? Izspriediet pati! Varbūt par sēru zīmi…

— Sēru?

— Nūjā. Apbedot vīru, kādas tautiņas sievietes nodzenot matus. Varbūt es arī esmu devusi solījumu! — Vika iesmējās sīku smiekliņu.

— Kādu solījumu?

— Vai tiešām jūs nezināt, ka mūķenes pirms iesvētīšanas nodze­not matus? Tobrīd par kādu citu vīrieti es pat nespēju iedomāties…

— Tas pārgāja?

— Nezinu. Pēc tam viņu bijis vēl krietni daudz. Kā ūdens pilieni līdzīgi cits citam! — Pēkšņi Vika skaļi iesmējās un noskaitu­sies, asarās piesarkušām acīm pameta skatienu caur pieri uz Normu.

— Par tiem jūs pastāstīsiet citu reizi. Bet pašlaik es vēlētos izdzir­dēt, kā un kāpēc jūs nodzināt matus?

— Man nāca virsū dusmas. Aizlīdu uz vannas istabu. Žagojos, pārkārusies pār izlietni, bet vēmiens nenāca. Tas viss no nerviem. Es ieraudzīju savu aukstiem sviedriem noplūdušo atspulgu. Es ilgi skatī­jos uz sevi. Es pati sev neizturami atgādināju par viņu.

— Vai tiešām jūs abi esat tik līdzīgi?

— Nē. Es pati atgādināju par viņu, tieši tāpat kā par viņu atgādi­nāja visas manas istabas un priekšmeti. Ar viņu es biju apreibusi vai­rāk par visu. Sevišķi mana seja. Jo es mēdzu lūrēt spogulī, kad viņu gaidīju. Pauls nekad nav bijis punktuāls. Viņš vienmēr kavējās, vien­mēr. Bet es, aiz ilgām gandrīz vai smilkstēdama, lūkojos un lūkojos

sevī. Es varu pateikt vēl vairāk — pirms iepazīšanās ar viņu es izskatī­jos pavisam citāda. Šis cilvēks izveidoja mani it kā no jauna. Bet var­būt viņš spēja atklāt pašu manu būtību. Es sapratu, ka ikkatru reizi, mirkli iemetusi spogulī skatu, atgādināšu viņu un vienīgi viņu. Viņš bija visur — manās acīs, lūpās, ādā un matos. Man viņš bija jāaizmirst. Par katru cenu jāaizmirst! Ja es negribēju iznīcināt sevi, man vismaz vajadzēja pārvērst savu ārieni. Iznīcināt skaistumu, šo vienīgo, se­višķo manas sejas melodiju, kas, tāpat kā mīlestība, bija veltīta vienīgi Paulam. Paķēru šķēres un sāku cirpties. Es drausmīgi steidzos, it kā man aiz muguras stāvētu vagars un plīkšķinātu pātagu: plikst, plīkst, plīkst… Melnās cirtas krita un locījās ap manām basajām pēdām kā sašķaidīti sikspārņi…

— Kāpēc — sikspārņi?

— Es nezinu… Tā man šķita. Kādreiz bērnībā biju redzējusi. Run­cis izpostīja viņu migu un ar melnām, it kā apsvilušām driskām pie­mētāja pilnu pagalmu. Es nezinu… Es cirpu un cirpu. īsāk. Vēl īsāk. Lēnām zaudēju līdzību ar sevi. Es sasprindzināju kaklu. Dzīslas izblīda. Uzradās baigs kārdinājums tās pārgriezt. Šī baiļu pārņemtā sieviete ir jāiznīcina līdz galam! — Vika spiedzīgi ieķiķinājās. — Sameklēju sava vīra veco bārdasnazi. Aprūsējušu. Bet tas nekas… Es ieziepēju galvu. Es sāku skūt. Es skrāpēju un skrāpēju, vietām iegriezdama ādā līdz asi­nīm. Saldais vilinājums ar sarūsējušo asmeni noraut sev pār kaklu ne­atstājās. Es tam nepadevos. Es kļuvu simtreiz stiprāka par to. Sūrstošo galvu es pabāzu zem aukstā ūdens strūklas. Es noslaucījos. Ausīs džink­stēja. Mani pārņēma necilvēcisks vieglums. Necilvēcisks! Nemirkšķi­nādama es skatījos taisni uz priekšu. No spoguļa lūkojās pretim gluži cita sieviete.

NO SPOGUĻA LŪKOJĀS PRETIM GLUŽI CITA SIEVIETE. Spogulī lūkojās gluži cita sieviete. Degošo sveci viņa piebāza te pie sejas — acu zīlītes saraucās, un atspulgs koši iegaismojās, te parāva atpakaļ — un viņas attēls sudraba ielogotajā spogulī kļuva pavisam spokains.

Viņa bija apvilkusi melnas smalkvilnas drānas, kas masīvām krokām krita līdz grīdai. Kas viņa ir? No kurienes viņa ir? Kāpēc viņai ap kāj.im, kas ieautas vēršādas smailpurna kurpītēs, gluži kā vaislīgas glo­denes lokās melnu matu cirtas? Kāpēc viņas ieplestajās acīs tik daudz šausmu?

Sieviete lūkojās spogulī. Viņas galva tikai nupat bija noskūta kaila. Ada vietām vēl asiņoja. Sieviete pietupās un ar drebošiem pirkstiem uzlasīja savus matus. Gluži kā zagšus viņa tramīgi paraudzījās visap­kārt, uz pirkstgaliem aiztraucās pāri akmens grīdai un spīdīgās cirtas iemeta kamīnā. Uguns, kas tik tikko bija plēnējusi, paslēja milzum daudz kāru sarkanu mēlīšu. Kas ir noticis? Kāpēc? Pavisam tuvu va­reni iedunējās zvani. Bet — kur?

Sieviete nodrebēja gluži kā drudzī. Cik gan viņai varētu būt gadu? Laikam nav vēl ne trīsdesmit? Mēļajā tumsā ārkārtīgi grūti saskatīt viņas skumjo seju, bet arī kaili noskūtā galva neļauj pareizi uzminēt vecumu. Kā viņa vārdā? Kā lai to atceras? Burti birst un skribinādami griežas kā magnēta uztvertas dzelzs skaidas. Tie nevar un nevar sa­virknēties vārdā. …M… V… A… I… K… T… J… R… O… Rau, rau, viņas vārds jau trīs mēles galiņā, bet — kā lai to izrunā? Marija? Viktorija? Nūjā! Marija Viktorija.

Marija Viktorija pārmeta krustu un nometās ceļos milzīga melna krucifiksa priekšā. Viņas seja ar garo degunu bija neizsakāmi nobēdā­jusies un drausmīgas vilšanās pāršķobīta.

— Visumīļais Jēzu, — pusdziedādama iečukstējās sieviete, — esmu smagi nogrēkojusies Tavas Visaugstākās Augstības priekšā! Esmu no­grēkojusies smagi un nesaskaitāmi daudz reižu, ak mans Dievs! Pēc tik lielām Tavām žēlastībām, Debesu Tēvs, esmu Tev atmaksājusi ar ne­krietnībām. Es pazemoju Tavu svēto gribu pat tad, kad Tu, ak Dievs Kungs, skatījies uz mani žēlīgi, kad solīji man debesis, kad draudēji man ar elli, kad pieņēmi mani savā klēpī, kad tik daudzas reizes pie­devi vainas, bet ar katru reizi es izsaucu arvien smagāku un stiprāku Tavu bardzību. Neatgrūd mani, neatgrūd par šiem briesmīgajiem un riebīgajiem maniem grēkiem, jo piesaucu Tevi, mana pēdējā cerība!

Uzklausi manu sirdsbalsi! Atvairi no manis bailes un kaunu, jo alkstu piekļūt pie Tavas žēlastības troņa un kā Magdalēna krītu pie Tavām kājām…

Marija Viktorija pievēra acis. Saldie lūgšanas vārdi gluži kā zivis smalki austos tīklos iekļuva rūgtu domu mudžeklī.

Viņa atkal redzēja sevi, kā, sveces spoži apspīdēta, viņa pirms ne­pilnas stundas bija noliekusies pie “Bestiārija”' masīvā folianta. Kur viņa bija dabūjuši šo grezno, vērša ādā iesieto un ar varu apkalto grā­matu, kurai katras lapas maliņa ir apzeltīta? Varbūt tā bija ģimenes relikvija? Bagāta mīļākā dāvana? Vai Marija Viktorija izmantoja “Bestiāriju” buršanai vai tikai remdināja savu ziņkārību?

Koptiem pirkstiem glāstīdama vārdus, M. V. — tā ir ērtāk viņu dēvēt — urbās cauri garajiem un izmeklēti veidotajiem teikumiem. Vienradzis — unicornis, monoceros —, zvērs, stiprs un mežonīgs, tikai ar sevišķām nevainīgas jaunavas spējām piejaucējams, jau stājās M. V. priekšā gluži kā dzīvs, te piepeši… Piepeši — pakt! — uz dzeltenīgā per­gamenta nokrita melna drupata. Sieviete ar baltu roku gluži kā dūjas spārns aizslaucīja to prom. Gatavodamās lasīt tālāk, viņa sapurināja galvu, un atkal — pakt, pakt, pakt — sāka birt tumši krikumi. Taisni uz spilgtum spilgtām krāsām izzīmētajām ķēniņa dārza puķudobēm, baltajā miniatūrā vienradža vilnā un nevainīgajai zili tērptajai jauna­vai pie kājām…

M. V. noliecās vēl tuvāk pār lapu, kas oda pēc pelējuma un pīšļiem. Visi burti kā mākonī ienira ēnā, ko meta viņas galva ar izspūrušajiem matiem. Pēkšņi sieviete iekliedzās, jo ieraudzīja pretīgus caurspīdīgus un asiņu piesūkušos kukaiņus. M. V. sasprindzinājās, noplivinājās un sastinga, atkritusi ozolkoka atzveltnes krēslā — kā ar kniepadatu pie­durts melns taurenis.

Mazliet atguvusies, viņa lēni kā sapņos grimis mēnessērdzīgais izņēma no matiem ar topāziem un hiacintiem inkrustētās sudraba

* Bestiārijs — viduslaiku literatūrā — grāmata ar alegoriskiem zvēru ap­rakstiem.

ķemmes, asās kapara matadatas un milzumu ar stikla piekariņiem ro­tātu saspraužu. Melnās cirtas izjuka pār pleciem un kā sēru šķidrauts noslīdēja līdz viduklim. M. V. piecēlās, ar rokām atmeta atpakaļ ma­tus un, juzdamās gluži kā burve, kas ar burvestībām izsauc lietu un vēju, spējā kustībā saliecās uz priekšu. Viņa nokāra galvu, bet garās cirtas kā melni izlietas tintes līčloči izplūda pār grāmatu. Sieviete sa­spieda ar rokām deniņus. Pirksti kā balti aklajie cauri melniem džun­gļiem devās uz pakausi. Nagi arvien asāk skrāpējās ādā, un atkal jau šī pati neizturamā skaņa — pakt, pakt, pakt… Itin kā viņa būtu pie­saukusi krusu no savu matu vismelnākā mākoņa!

M. V. uzmanīgi, kā vēlēdamās ieraudzīt to, kas nekādā ziņā nav aizliegts, pašķīra savu cirtu smago aizsegu un, karstām šaušalām pār­plūzdama, blenza uz “Bestiārija” lapām. Tās ņirbēja un raibuļot raibuļoja tā, it kā visi melnie un sarkanie punkti pēc neredzamas pavēles būtu nolēkuši no tiem veltītajiem burtiem. M. V. drudžaini uzšķīra nākamo lapu. Viņai iesmeldzās zem sirds. Acis vēl mēģināja tverties aiz burtiem un ar skubu rija vārdus, kas vēsta par Mantikoru — Manticora — drausmīgu radījumu ar cilvēka seju, asiņu pierietējušām acīm, trim zobu rindām, ar lauvas rumpi un skorpija asti, taču… Pakt, pakt, pakt… M. V. paķēra kaula ķemmi. Ar to viņa nikni skrāpēja pakausi. Pakt, pakt, pakt — riebīgie insekti bira uz zaļi krāsotā Mantikoras rumpja. Sieviete atkal pāršķīra lapu. Sērīgām acīm uz viņu pavērās tir­kīza krāsas Auns — Ovis — ar zelta pulkstentiņu pakaklē. Ķemme pārlūza uz pusēm. Sieviete aizsvieda to projām un ar dūrēm sāka dau­zīt rāmo Aunu, dzirdēdama, ka starp pāršķirtajām lapām noknirkst viņas asiņu piesūkušies kukaiņi. Klusām, taču nepanesami — kā smil­tis starp zobiem. Iekunkstējusies M. V. apsēdās, bet tajā pašā mirklī kā atsperes sviesta palēcās, pagrāba no grīdas pārlūzušo ķemmi un ar abām tās pusēm atkal ieskāja, ieskāja un ieskāja sūrstošo galvu. Šķita, ka visa istabas šaurā velvētā telpa pieskan pilna ar — pakt, pakt, pakt pakt… Švīkstošas skaņas, iebirušas pa durvju apakšu, aizvēlās tālāk pa svētceļniekiem domāto ēkas gaiteni. Svētceļniekiem? Kur tad atrodas šī sieviete, un ko viņa šeit dara?!

M. V. pieklupa ar dzelzi apkaltai lādei, ar troksni atvēra smago vāku, ilgi rausās pa mantām, kas likās briesmīgi svešas un gluži neva­jadzīgas, līdz beidzot sameklēja šķēres. Kodīdama lūpas, viņa centās atcerēties pašas galvā ieviesušos riebekllgo kukaiņu nosaukumu: tara­kāni? blaktis? blusas? Kas? U…? Utis? Utis. Aiz izmisuma un kauna zo­bus griezdama, joprojām uz ceļgaliem tupēdama pie lādes, viņa sāka cirpt matus. Pirmā, otrā, trešā un ceturtā sproga. Viņa aizsteidzās pie spoguļa. Viņa cirpa, cirpa un cirpa. Liekas, tas nekad nebeigsies, it kā mati nepārtraukti ataugtu kā hidrai aste.

Beigu galā M. V. sastinga, neizsakāmas atvieglotības pārņemta. No spoguļa viņā skumīgi vērās nepazīstama bezdzimuma būtne, spēji M. V. — ienāca prātā — kāpēc gan eņģeļus, kuri ari nav ne vīrieši, ne sievietes, visi glezno ar kuplām cirtām?! Viņa nopūtās, piegāja pie galda un atkal atvēra “Bestiāriju”. Ļauna zīme — lappusē gulēja hiēna — Hyaena — sodomijas, elkdievlbas un visu vissmagāko grēku simbols. Sarkanais baismeklis ar rūpīgi izzīmēto, makteno pautukuli kāri rija pazemīgi smaidošo grēcinieku iekšas. Sieviete pielieca galvu, kas tagad likās viegla kā zirnekļtīklos iemudžināta izkaltusi ola. Ar abām rokām viņa paņēma pa kaula ķemmes pusītei. Viņa piesardzīgi pārvilka pār sūrstošo, degtin degošo ādu — pakt, pakt, pakt… Viņa ar blīkšķi aizsita biezo grāmatu. Tverdama sveci, viņa aplējās ar karsto vasku. Viņa atvēra čīkstošās durvis un izmetās tumšajā, tikai ar dažām lāpām apgaismotajā gaitenī. Viņa skrēja, pašas bestiārisko ēnu bara pavadīta. Deniņos monotoni pulsēja lūgšanas vārdi:

— Ak šķīstā un nevainīgi ieņēmusī Jaunava Marija! Tagad, šajā stundā, es, no Dieva aizmaldījies radījums, lūdzos pēc Tavas palī­dzības un aizbildnības. Izlūdzies man Svētā Gara dāvanu, lai es varu zināt visus grēkus, ar kuriem esmu izsaukusi Tava mīļā Dēla bardzību, bet, zinādama savu grēka darbu baigumu, varu tikai žēli apraudāties…

M. V. atvēra durvis gaiteņa galā. Ārā bija tumšs, ka vai acī durams. Lija. Sieviete brītiņu svārstījās un, zaudēdama dzirdi no savu soļu at­balss, skriešus metās pa šo pašu gaiteni atpakaļ. Ieklupusi iekšā istabā vai cellē — kas tā īsti bija? —, viņa aizgrūda durvju aizbīdni. M. V. at-

k.il sāka rakņāties pa lielo lādi, līdz izvilka šauru metāla priekšmetu, kas izšķieda pret griestiem veselu atspulgu gūzmu. Tas bija bārdasnazis. Sieviete dziļi nopūtās un piecēlās. No kurienes pie viņas uzra­dies šis bārdasnazis? Kā lai to atmin? Vai varbūt tas ir jāatsauc at­miņā? Vai šis asmens rīks ir piederējis viņas tēvam, brālim vai vīram? Varbūt — mīļotajam?

Sieviete piegāja pie spoguļa. Nedroši viņa pagrozīja bārdasnazi rokās. Tā sudraba spals bija izkalts krāšņā liliju ornamentā. Sieviete lēni atlieca asmeni, un viņai pat aizžņaudzās kakls — tik ass bija iz­trīts mirdzošais asmens. Viņa sāka rīstīties. Viņa noliecās pār kapara bļodu, tomēr vēmiens nenāca. Viņa ilgi blenza uz savu aukstiem svied­riem noplūdušo atspulgu. Viņa ieziepēja galvu. Gluži kā panirdama zem ūdens, viņa dziļi ievilka gaisu un, elpu aizturējusi, sāka skūt ma­tus. Viņa skrāpēja un skrāpēja, vietām iegriezdama ādā līdz asinīm. Viņa piebāza spīdīgo asmeni sev pie kakla un aizsmakušā balsī iesmē­jās sīku smiekliņu. Viņa vairs nepazina savus smieklus. Viņa atkal skrā­pēja, skrāpēja un skrāpēja. Pāri kreisajiem deniņiem aizlocījās asiņu straumīte. Saldais vilinājums noraut ar asmeni sev pār kaklu neatstā­jās. Ar pēdējiem spēkiem sieviete centās tam nepakļauties. Viņa lūdza Dievu un juta, ka kļūst simtreiz stiprāka par derdzīgo kārdinājumu padarīt sev galu.

— Dieva eņģeli, mans drošākais sargs, te nu es esmu — grēci­niece, kas nav pavērsusies pret Tevi, Tavus brīdinājumus un iedvesmojumus esmu saminusi zem kājām, esmu bridusi no grēka uz grēku un kļuvusi par vislielāko grēcinieci. Taču pašlaik, skumju pārņemta, gribu apraudāt savus grēkus un atgriezties pie Dieva. Glāb mani, pār­taisi manu sirdi, parādi uz grēku riebeklību, atvirzi mani no tiem un uz mūžu mūžiem pievērs Dievam! Āmen.

M. V. paņēma baltu alabastra krūzi un ar remdenu ūdeni aplēja neciešami sūrstošo galvu. Viņa noslaucījās linu dvielī. Viņa nopūtās. Ausīs džinkstēja. Spēji viņu pārņēma necilvēcisks vieglums. Necilvē­cisks! Nemirkšķinādama viņa skatījās taisni uz priekšu. No spoguļa no­lūkojās gluži cita sieviete. Aiz loga čabēja lietus.

Sievieti stindzināja sāpjpilna vientulība. Viņa zināja, ka tad, ja paliks dzīva, viņa tā ari nodžinkstēs aiz sāpēm šajā neizmērojamā vien­tulībā visu dzīvošanai vēl atvēlēto laiku. Vienā acumirkli viņa bija zau­dējusi visus: tēvu, māti, brāļus, māsas, draudzenes un mīļotos. Itin viss, ko vien viņa bija pieredzējusi, iespaidi, ko tik kāri bija tvērusi, prieki, pēc kuriem bija alkusi, bēdas, par kurām slepus tīksmināju­sies, atradumi, zaudējumi, iekāre, dievbijība, nemiers un bailes — itin viss tagad lobījās nost no viņas kā lielas, spīdīgas zvīņas. Viņa bija pa­likusi kaila. Tāda kā pirms savas piedzimšanas. Viņa vairs nebija viņa, bet kaut kas sērīgs un bezpalīdzīgs. Nostiepta sēru zīme starp melna­jām debesīm un vēl melnāko zemi.

M. V. nopūta sveci un, drēbes nenovilkusi, apgūlās. Gulta bija cieta, bet palags mikls, pelējuma piesūcies. Ieplestām acīm sieviete blenza tumsā un gaidīja, kad taču beidzot uznāks raudiens, bet pēc tā — vis­maz īss miers. Tomēr acis bija pavisam sausas. M. V. grozījās, kunk­stēja, ar dūrēm belza pa gultas koka galvgali, cēlās sēdus, koda sev pirkstos un ar pieri dauzījās pret kaļķiem nobalsināto sienu, taču itin viss bija veltīgi. Raudiens tā arī neizlauzās.

Atkal iedunējās zvani. Tika pasludināta rīta lūgsna.

M. V. grīļodamās piecēlās, izvilka no lādes sarkanu zīda šķidr­autu un uzmeta galvā. Melniem un zelta dzīpariem izšūtie plēsīgie maitasputni glumi aptvēra kaili noskūto pakausi. Ausa gaisma.

Ārā plandījās rēna migla un savāda spirdzinoša smarža, kāda mēdz būt tikai agros pavasara rītos pēc naktī pārskrējušā lietus. Ceļš likās pavisam atmiekšķējies, un M. V. devās uz priekšu pa zāli. Kājas un kleitas stērbele vienā mirklī samirka. Piepeši atskanēja čaboņa — kaut kas neliels, ciets un smags kā akmens atsitās viņai pret lieliem, sa­vādi iepīkstējās, kā melna pika aizzibēja pāri ceļam un nozuda. Sieviete tvēra pie sirds, jo šis negadījums viņai šķitās esam ļauna zīme. Teciņiem viņa skrēja pāri peļķēm, kurās atblāzmojās sārtenās rītausmas debesis.

Baznīcas lievenī viņa apstājās, pārmeta krustu un, atgāzusi galvu, paskatījās uz pelēkā akmens portālu. Pusapaļajā timpanonā bija iekal­tas Pastarās tiesas ainas. Grēcinieku kārnās figūriņas sīkiem solīšiem

dancoja nebeidzamo nāves deju… Un, lai gan grēcīgās miesas viņiem bija drausmīgu ciešanu izķēmotas, — sejā atspīdēja melanholiska ce­rība. Jo pats Dievs Kungs ar akmens pēdām mīdīja elles briesmekļus, stiepa visam pāri pestījošās rokas ar garajiem pirkstiem, un Viņa se­jas izteiksme bija piedodoša un žēlīga.

Baznīcā bija auksts, pat saltnējs, paloja zila nokrēsla, un vienīgi pie zeltā zaigojošā altāra dega dažas sveces. Smaržoja pēc vīraka. Agrī­nie dievlūdzēji vēl miegainā balsī dziedāja litāniju:

— …Jēzu uzdzirdi mūs Jēzu uzklausi mūs Tēvs debesu Dievs ap­žēlojies par mums Dēls pasaules izpircējs Dievs apžēlojies par mums Svētā Trīsvienība vienīgais Dievs apžēlojies par mums Jēzu Dieva dzī­vais dēls apžēlojies par mums…

Pie pašām durvīm M. V. nometās uz ceļiem un pusčukstus sāka dziedāt:

— Jēzu Dieva Tēva gaišība apžēlojies par mums Jēzu mūžīgās gais­mas mirdzums apžēlojies par mums Jēzu slavas ķēniņ apžēlojies par mums Jēzu tumsības saule apžēlojies… — Taču pašai šķita, ka balss gluži kā tāds nelokans dzeloņaugs neievijas litānijas kronī, aizlokās nost, nokarājas lejup un lūst.

Gluži kā gaidīdama kādu burvju zīmi, sieviete atmeta galvu un pavērās augšup. Tumšās, noslēpumainu atbalsojumu un klusas mur­doņas piesūkušās velves šķita vienaldzīgākas pat par pašām debesīm. Bet no pīlāru kapiteļiem, plafoniem, apakšējiem un augšējiem koriem viņai gāzās virsū apbrīnojams daudzums visdažādāko akmenī izkalto tēlu: izvaikšķījušies mērkaķi, aszobainie lauvas, plankumainie tīģeri, grifoni, himēras, kentauri, baziliski, hidras, dižciltīgi bruņinieki, med­nieki, kas pūš dzinēju ragus, ķēniņi un ķēniņienes, neredzēti divgalvu briesmoņi un zvīņaini rumpji, kas ar vairākām galvām vienlaikus lū­kojās uz visām pusēm, atiezušies ugunsspļāvēji nelabie un zobenus atvēzušie ercenģeļi… Ak, nu kur gan varētu atrasties šī baznīca, kas vienā skatienā nav ietverama — kā kaujas lauks?! Kas šī sieviete tāda ir, un kādus grēka darbus viņa pastrādājusi, ka nespēj nomierināties, pat nometusies ceļos pie gigantiska jaunavas Marijas tēla, no kura

dienu nakti sūcas svētais ūdens, pat piespiedusi kaistošo galvu pie Visusvētās aukstajām akmens kājām?!

M. V. strauji piecēlās un uz pirkstgaliem gāja cauri pelēkajai un ska­nīgajai baznīcas telpai. Viņa jutās sīka kā portāla timpanonā izkaltā grēcinieka figūriņa. Arī soļus viņa lika, it kā dejodama litānijas vārdu ritmā.

— …brīnumdarītāj Jēzu apžēlojies Jēzu visuvarenais Dievs apžēlo­jies nākamās dzīves Tēvs apžēlojies Jēzu lielais Eņģeli padomdevēj ap­žēlojies Jēzu iecietīgais apžēlojies Jēzu nevainības mīlētāj apžēlojies…

Sieviete nometās ceļos pie tukša biktskrēsla, salika lūgšanā rokas, nokāra galvu un lēnām, it kā katrs vārds prasītu pārcilvēcisku piepūli, spiešus izspieda:

— …Jēzu pagurušo Tēvs apžēlojies Jēzu ticīgo krātuve apžēlojies Jēzu labais gans apžēlojies Jēzu īstenā gaisma apžēlojies…

Gluži kā nezināmas pazemes varas izsviesta, M. V. pielēca kājās un tajā pašā solītī, kā ellē uz sprikstīm lēkājot, litānijas monotonās melodijas šūpojama, aizsteidzās pie nākamā tukšā biktskrēsla.

— …Jēzu cietēju stiprinātājs apžēlojies par mums Jēzu grēku nožēlnieku stiprinātājs apžēlojies par mums Jēzu kungu košums apžēlo­jies par mums Jēzu visu svētajo kronis apžēlojies par mums…

Sievietei šķita, ka laiks ir apstājies. Palikusi vienīgi aukstā un ska­nīgā baznīcas telpa, neizsīkstošie litānijas vārdi, saldenais vīraka reibo­nis un desmitiem tukšu biktskrēslu. M. V. vairs nelēkāja dejas solīšiem, nelavījās uz pirkstgaliem un negāja lēni grīļodamās. Viņa nometās uz ceļiem un no biktskrēsla pie biktskrēsla rāpoja uz ceļgaliem, atstādama aiz sevis līkumotu un platu slapjo drēbju sliedi. Šķita, ka pāri pelēkā akmens plātnēm ir aizrāpojusi milzu gliemene.

— …no visa ļauna pasargi mūs Dievs Kungs no visādiem grēkiem pasargi mūs Dievs Kungs no Tavas bardzības pasargi mūs Dievs Kungs no velna slazdiem pasargi mūs Dievs Kungs no mūžīgās no­miršanas pasargi mūs Dievs Kungs…

Balsu kļuva arvien vairāk. Kā parasti, cilvēki bariem pulcējās uz rīta lūgšanām. M. V. viņus it kā nemaz neredzēja. Plīvurs noslīdēja

viņai uz pleciem, un kaili noskūtā, brūčainā galva spīdēja te zaļa, te zila, te sarkana, te dzeltena — tāpēc, ka caur kādu vitrāžas stiklu viņu apspīdēja austošās saules stars. Dievlūdzēji pašķirdamies deva šai sie­vietei ceļu, bet viņu skatieni bija pārpilni izbrīna un līdzcietības.

— …caur savām ciešanām pestī mūs Dievs Kungs caur saviem asins sviedriem un mokām pestī mūs Dievs Kungs caur savu bezsa­maņu pestī mūs Dievs Kungs caur savu miršanu un apbedīšanu pestī mūs Dievs Kungs…

M. V. aizvēra acis, un viņai šķita, ka litānija ir nebeidzami garš, balts audekls, kas nostiepts pār svaigi uzartu tīrumu līdz pašai tai vietai, kur melnā zeme sastopas ar zilajām debesīm. Un līdz ar katru vārdu viņas sāpošais un līdz nāvei pārgurušais ķermenis ietinas vē­sajā, pēc svaiguma smaržojošajā audumā. Tas tinas un tinas, un tinas…

— …caur savu augšāmcelšanos no miroņiem pestī mūs Dievs Kungs caur savu uzkāpšanu debesīs pestī mūs Dievs Kungs caur savu godību pestī mūs Dievs Kungs Dieva Jērs kas nes pasaules grēkus ap­žēlojies par mums…

Beidzot! Sāka skanēt korālis. Melodiskās un saskanīgās vīru balsis nāca tuvāk. Tur, pa slepenu pazemes gaiteni, no klostera uz baznīcu nāca noviči. No rītiem viņi uzklausīja grēksūdzes. Pēkšņi M. V. izsi­tās sviedri, kaut arī baznīcā joprojām bija auksts. Divdesmit mūku, izkārtojušies pa divi rindā, iznāca no altāra aizmugures. Balss viņiem skanēja dievišķi, un M. V., apjēgdama, cik viņas doma ir zaimojoša, nosprieda, ka, visticamākais, tā runā Viņš, kurš atrodas baznīcas timpanonā, izstiepis savu sargājošo roku. Jo tikai Viņa Vienīgā balsij va­rētu pielīdzināties tik daudzu cilvēcīgu radījumu skaistais dziedājums. Vai gan šāda nebūs bijusi Dieva Tā Kunga balss, kuru izdzirdēja Svē­tais Gregors, kad, Svētā Gara iedvesmots, radīja visas apburošās baz­nīcas dziesmu melodijas?! Mūki nometās uz ceļiem altāru priekšā un viņu dziesma vērtās sevišķi dzidra. Viņi atmeta rupjā audekla kapu­ces, un M. V., skatīdamās uz noviču pakaušiem, kas bija apaļi kā lauk­akmeņi, nevarēja izdomāt: pie kura no viņiem lai eju izsūdzēt grēkus?

— Introibo ad altare Dei. Ad Deum qui laetificat iuventutem

incam, — skanīgā kā zvans balsī ierunājās noviču vecākais, un mūki, ka milzīgi putni plivinādami brūnās abitu piedurknes, altāru priekšā nogūlās krustā.

Skatīdamās uz diviem desmitiem roku pāru, kas smaržoja pēc lūgšanām, un basajām, tikai vaļīgās sandalēs apautajām kājām, M. V. nevarēja izvēlēties: kuram lai eju izsūdzēt grēkus? Bet mūki cēlās kājās un, dziesmām pa starpām skaitīdami lūgsnu, devās pie biktskrēsliem.

— Agņus Dei qui tollis peccata mundi miserre nobis, — lūdza tie, kas atradās labajā pusē.

— Kyrie eleison Christie eleison, — atbildēja no kreisās.

— Agņus Dei qui tollis peccata mundi dona nobis pacem…

— Christie eleison, Christie eleison! Kyrie eleison, Kyrie eleison.

Biktskrēslā, kuram blakus uz ceļiem stāvēja M. V., iegāja pavisam

jauniņs franciskānis ar meitenīgu seju. Kad novicis apsēdās un aizlika priekšā stulu, sieviete saoda viņa smaržu: mikluma piesūcies apģērbs, piens un vīraks. Mūka roka bija neizsakāmi bāla, pat zilgana, bet bal­tie, ap nagiem dīvaini paplatējušie pirksti atgādināja baltās suņusēnes, kas reizēm saaug uz mēslu čupas. M. V. nožēloja, ka bija izvēlējusies tieši viņu. Taču neko vairs nevarēja grozīt.

Sieviete čukstus ļoti ilgi un klusi bērtin bēra vārdus. Tie, kuri re­dzēja jaunā mūka seju, ievēroja, kā tajā izsitas sarkani plankumi, izraso sviedri un šķidrās bārdiņas un ūsu ietvarotās tuklās lūpas sašķo­bās derdzīguma un šausmu grimasē, bet acis iespīdas kā neprātīgas.

Spēji baznīcā iestājās pilnīgs klusums. Vien varēja dzirdēt, kā pie griestiem vicina spārnus baloži, bet atbalss savādi pārvērš un pastip­rina viņu spārnu šalkas. Un tad, krustus mezdams, novicis teica:

— Ragana!

Klusums džinkstin džinkstēja. Visi, gluži kā saklausījuši slepenu mēmu pavēli, pievērsa skatienu sievietei, un veltīgi, uztvērusi neiztu­ramo skatienu asumu, viņa mēģināja piesegt galvu ar sarkano zīda šķidrautu.

— Ragana, — mūks atkārtoja jau skaļāk un, iznācis no bikts­krēsla, ar savādpirkstu roku mezdams krusta zīmes, iekliedzās, cik

vien balss spēja turēt: — Ragana! Ragana! Ragana! —Viņš svaidījās ar putām uz lūpām, galvu atgāzis pret debesim, it kā atrazdamies tuks­nesi, bet apkārt nav nevienas dzīvas dvēseles, kas spētu izdzirdēt viņa pravietiskos kliedzienus: — Ragana! Pēc Dieva gribas es kliedzu skaļi, cik spēdams! Bīskapi, firsti, ķēniņi, labie ļaudis — nepametiet raganu dzīvu! Iznīdējiet šo cilvēku dzimuma mēri! Pats Dievs Tas Kungs mums taču to ir vēlējis! Ragana!

Uz mirkli visi līdz pēdējam stāvēja pūli kā triekas ķerti. Pēc tam sāka kustēties, uzbangoja, un baznīcā sacēlās drausmīgs troksnis. Pū­lis gluži kā milzīgas hidras rīkle pavērās, sagrāba sievieti un kramtīja viņu, sakošļāja, samala zobos, slīcināja siekalās, pletēja ar mēli, spieda pie gāmura, čāpstināja, stenēja, gārdza, aprija, atkal atrija atpakaļ un beidzot pusdzīvu izspļāva aiz baznīcas dārza vārtiem.

M. V. gulēja uz zemes un pa acu spraudziņām redzēja, ka milzums saniknotu roku izplēš no bruģa akmeņus. Kad viņu kāds pacēla un nostatīja uz ļodzīgajām kājām, drausmīgi sāpēja visas maliņas. Ciešā lokā cilvēki apstāja grēcinieci. Vēl nekad viņa nebija redzējusi tik daudz pretīgu seju. Viņa jutās kā sprostā. Cauri vārdos neaprakstā­miem rēcieniem, liekas, varēja saklausīt, ka žvadzēdamas nolaižas restes un noklakšķ pēdējā slēdzene. M. V. galvā džinkstēja viena vie­nīga doma:

“Lai tikai nosit uzreiz, lai tikai trāpa pa pieri, deniņiem un pa­kausi, lai tikai netrāpa pa muguru, vēderu vai krūtīm, lai tikai uzreiz viņi mani nosit ar akmeņiem…”

Un sāka birt akmeņu krusa. Arī sāpes satvēra kā devītais vilnis. Iestājās klusums un galīga tumsa.

Klusums un galīga tumsa.

Klusums un galīga tumsa. Sarāvusies kā mazulis mātes miesās M. V. gulēja šaurā, smacējošā un tumsas gluži kā tintes pielietā telpā. Vai patiesi tā jau ir elle?! Vai patiesi viņa ir jau pagalam, ja joprojām elpo, joprojām sajūt te asas, te trulas sāpes visā miesā, saož smakas un dzird? Viņa dzird stieptu šņākuļošanu, kas pamazām pārvēršas dun­gošanā un pēc tam — dziesmiņā:

— Aiju žūžu, mazo dēliņ, mazo sīkaliņu!

Lai gan maziņš esi tu — liels ir lepnumiņš.

Aiju žūžu, mazo dēliņ… —

il/.iedāja sievietes balss M. V. tieši pie pašas auss.

Vai patiesi tā jau ir elle, bet līdzās lokanā un maigā balsī dzied citas grēcinieces velis? Pamazām M. V. sāka atšķirt elles smakas: smirdēja mīzali, izkārnījumi, sviedri un pūstošas asinis. Sieviete mēģināja iz­stiepties, bet ar basajām pēdām tūdaļ pat atdūrās pret glumu sienu. Atspērusies viņa pastūmās uz pretējo pusi un ar sāpošo pakausi atsi­tas pret aukstu akmeni. Elle bija neizsakāmi šaura. Sieviete pacēla roku un ar pirkstu galiņiem pieskārās tās griestiem, kas bija apauguši ar kaut ko mīkstu, maigu, rasainu un drausmīgi riebīgu. Kazi, kurš elles loks šis ir? Dziedāšana mitējās, taču būtne līdzās joprojām elpoja. Piepeši ļengana, pasilta un mikla roka skāra M. V. pieri. Sieviete šaus­mās iekliedzās, mēģināja parauties nostāk, bet tūdaļ atsitās pret sienu, un mugurā iedūrās vairāki asi dzelžgali.

— Nebļauj! — ierunājās sievietes balss. — Bļaut vajag tad, kad nāk šurpu žurkas. Lai tās atbaidītu, reizēm pietiek arī ar dziedāšanu: aiju žūžu, aiju žūžu… Tajā pusē, kur kājas, ir izcirsta lūka atejai. Tieši caur to viņas nāk šurpu…

— Kas?

— Nu žurkas taču! To te ir milzums. Sevišķi ziemā…

— Kur tas ir — te?

— Nu šinī pašā ellē taču…

— Ellē? Ak, vai patiešām te ir elle?!

Pēkšņi atskanēja spalgi, džerkstoši smiekli. M. V. sarāvās, it kā šī skaņa šaustītu viņu kā ar rīkstēm.

— Ko — tu nezini, kur esi iekļuvusi?

— Nē. Es nezinu. Viņi meta uz mani akmeņus, bet vairāk neko es neatceros…

— Akmeņus? Tāpat kā uz Mariju Magdalieti? Tātad šeit tu esi iekļuvusi par maucību?

— Jā… — nočukstēja M. V. un sāka žēli šņukstēt.

— Vai tu sagrēkoji ar nelabo? — Sieviete atkal iesmējās tik spal­giem un bezrūpīgiem smiekliem, itin kā viņa sēdētu saulgozi zem ziedošiem kokiem un dzertu, sarkanvīnu, bet mīļākais pusbalsī čuk­stētu viņai ausī visjaukāko stāstu. — Tev bija ārlaulības sakari ar sā­tanu?!

— Es nezinu..

— Ha, hā — viņa nezina! Tūlīt tu dabūsi zināt! Tu izdzirdēsi par sevi tādas lietas, kas tev ne sapņos nav rādījušās! Es tev varu pastāstīt, ko viņi tev prasīs. Izdomā atbildes iepriekš, tad arī mazāk spīdzinās. Par vienu un to pašu tevi tērpinās tikai kādas simt reizes, nevis tūkstoš. Tu saprati, ragana?

— Es neesmu ragana…

— Ha, hā — viņa neesot ragana! Dārgā, tiklas sievietes šeit neno­kļūst. Nav pat jēgas strīdēties. Tici man! Galvenais — nevajag baidī­ties. Zini, pie sāpēm var pierast. Tieši tikpat ātri kā pie lieliem jau­kumiem. Es pat zinu, kā var pārvarēt sāpju slieksni un vienā mierā klusām dirnēt galīgā bezjūtībā. Ari tu to iemācīsies. Tikai nav jēgas strīdēties un kaut ko pierādīt. Tu saprati? — Viņa atkal skāņi nosmē­jās un, ar visu augumu piekļāvusies M. V., sāka bērt kā pupas: — Tā­tad, ragana, — kā tu atteicies no Dieva? Ar rakstu vai vārdos? Ja ar rakstu, tad ar ko tu parakstīji — ar asinīm vai tinti? Kur, kad un kādas bija svinības? Vai dēmons gribēja tevi precēt vai tikai maukoties ar tevi? Kā viņš sevi sauca un kā bija ģērbies? Kādas viņam bija kājas? Ja jau bija kāzas, ko jūs tajās ēdāt un dzērāt? Vai mūzika bija? Kas bija muzikants? Cilvēks vai velns? Vai māki lidot? Vai ir vajadzīga ziede, lai varētu lidot? Kā to gatavo, kādā krāsā un ar kādu smaržu tā ir? Vai māki izsaukt lietu, vēju, salu, miglu, sausumu, viesuļus un krusu? Vai tavas burvestības ilgi iedarbojas, un kā var panākt to iedarbību? Vai šeit, cietumā, dēmons tevi ir jau apciemojis? — Viss viņas ārkār­tīgi novājējušais rumpis, smieklu kratīts, purēt purējās, bet vārdi bur­buļoja gluži kā iemesti verdošā eļļā: — Papriekšu viņi tevi, ragana, pārbaudīs ar ūdeni. Pēc tam — ar uguni. Un visbeidzot — ar peldinā-

š,mu vai brlnumsvariem. Vai tu zini, ka raganas sver mazāk nekā tik­lie cilvēki? Patausti mani, un tu pārliecināsies! — Viņa satvēra M. V. roku lin pārvilka pār savām izspīlētajām ribām. — Pēc mēneša, diviem tu .iri būsi tāda — vieni kauli. Nebaidies. Sāpju slieksnim var pārkāpt pāri. Taču labāk, ja to ir mazāk…

— Es to nepārcietīšu… — M. V. nočukstēja, un viņai šie vārdi likās pavisam tukši un bezjēdzīgi. — Es to nepārcietīšu…

— Pārcietīsi! Visas pārcieš. Es nezinu, vai ir kaut kas tāds, ko sie­viete nevarētu pārciest. Dažam labam šķiet, ka Dievs ir nolādējis sie­viešu dzimumu. Bet patiesībā ir tieši otrādi. Viņš mums ir piešķīris spēkus visu pārciest. Un par šādām spējām vīrieši mūs apskauž. Un itin viss, ko viņi nodara ļaunu sievietēm, tiek darīts aiz aklas skaudī­bas. Tu to esi ievērojusi?

— Es nezinu…

— Tu nezini? Tad tu dabūsi zināt! Ai, daudz, ļoti daudz tu šeit da­būsi zināt! Pateicies Dievam, ka esi šeitan nokļuvusi, jo kur gan citur tu varēsi iegūt tik nenovērtējamu pieredzi?! Taču galvenais — tu da­būsi dzirdēt to, ko tikai es vienīgā visā pasaulē vairs varu pastāstīt! — Dziļi nopūtusies, sieviete apklusa, taču, nekādu atbildi neizdzirdējusi, iegrūda M. V. sānos sāpīgu dunku un jautāja: — Vai tevi neinteresē? Tu pat neesi pavaicājusi, par ko es šeitan esmu iekļuvusi.

— Par ko?

— Taču par Marijas Magdalietes dienasgrāmatu!

— Par ko? — M. V. pārjautāja, ilgodamās tikai pēc viena — lai bla­kus gulošā apklust.

— Jā, jā! Tu neesi pārklausījusies! Par Marijas Magdalietes dienas­grāmatu!

— Vai tiešām viņa bija rakstītpratēja?

— Iedomājies — jā! Viens no tiem vīriešiem, kuriem nabadzīte dāsni dāļāja savu miesu, atlīdzināja viņai nevis ar ubaggrašiem, bet iemācīja rakstīt. Protams, ar viņas pašas roku rakstītais teksts nav sa­glabājies. Līdz mums ir nonācis tikai grieķu pārcēlums.

— Vai tad tu proti grieķu valodu?

— Kāpēc tu par mums šaubies? Es jau teicu, Dievs ir apbalvojis sievietes nesalīdzināmi bagātīgāk nekā vīriešus. Es pārtulkoju viņas dienasgrāmatu no grieķu valodas. Daudzas reizes esmu to pārrakstī­jusi. Tamdēļ es tagad esmu ragana! Viņi sadedzināja visu — gan grieķu eksemplāru, gan manus tulkojumus. Taču katru vārdu es zinu no gal­vas. Patiesībā Marijas Magdalietes dienasgrāmata aizies zudībā tikai pēc tam, kad viņi būs mani sadedzinājuši… Bet pirms tam viņas pa­tieso dzīvesstāstu vēl izdzirdēsi tu, ragana! — Sievietes balss spēji pārvērtās, palaikam pat šķita, ka ar viņas muti runā pavisam cita būtne. — Nav zināms, vai Marija Magdaliete secīgi ir aprakstījusi katru savu dienu, pavadīdama Jēzu, vai arī piedzīvoto izklāstījusi tikai pēc Kristus nāves, gara iedvesmas pārņemta. Skaidrs ir tikai viens — viņa ir jutusies neizsakāmi vientuļa, jo pat vientuļnieks tuksnesī nav vai­rāk viens par rakstošu cilvēku. Un par to nav ne mazāko šaubu, viņa ir bijusi ļoti gudra.

Traktātā “Pestītāja sarunas” Marija Magdaliete tiek saukta par sie­vieti, kura zināja visu. Vīlips savā evaņģēlijā stāsta par pastāvīgām sa­cīkstēm, kas norisinājušās starp vīriešiem apustuļiem un sievieti Ma­riju. Vīlips viņu apraksta kā pašu uzticamāko Jēzus līdzgaitnieci, kā Dievišķās gudrības simbolu. Viņš min, ka Kristus mīlējis šo sievieti stiprāk nekā citus savus mācekļus un bieži skūpstījis viņu uz lūpām. Pā­rējie tāpēc jutušies stipri aizvainoti un allaž izprašņājuši Jēzu:

— Kāpēc tu viņu mīli stiprāk nekā mūs?!

Uz jautājumu mācītājs atbildējis ar pretjautājumu:

— Kāpēc es nemīlu jūs tā, kā viņu mīlu?

“Pestītāja sarunas” liecina, ka Marija ir bijusi viena no trijiem — līdzās Tomam un Matejam — mācekļiem, ko Jēzus iesvaidījis pašās slēptākajās zinībās. Tikai tas ir nevis atvieglojis, bet gan apgrūtinājis viņas likteni.

Liekas, Magdalieti sevišķi nav varējis paciest Sīmanis Pēteris. “Toma evaņģēlijā” ir aprakstīts, ka viņš reiz teicis:

— Lai Marija pamet mūs, jo sievietes nav tā vērtas, lai dzīvotu! Bet Jēzus viņam atbildējis:

— Tad nu es ņemšos viņu vadīt, lai padarītu par vīrieti, lai viņa .tu varētu pārtapt par dzīvu būtni, līdzīgu jums, vīriešiem. Jo katra sieviete, tapusi par vīrieti, arī nonāks debesu valstībā.

Vēl citādi Marijas un Pētera strīdus apraksta Pistis Sophia jeb "Ticības Gaisma”. Pēteris sūkstījies, ka sarunās ar Jēzu pastāvīgi virs­roku ņemot Magdaliete un viņai brāļu apustuļu starpā nepelnīti piede­rot priekšroka. Visu laiku viņš piedāvājis Jēzum noklusināt Mariju, bet pats ticis no Mācītāja noklusināts. Reiz, kad Marija pažēlojusies Jēzum, ka nedrīkstot vairs skaļi bilst kādu vārdu, jo, viņas vārdiem sakot:

— Pēteris dara mani neapņēmīgu un piespiež šaubīties, es no viņa baidos, jo viņš nevar ciest sieviešu dzimumu… — Jēzus atbildējis:

— Gars vienādi svētī un līdzīgi iedvesmo runāt gan vīriešus, gan sievietes.

Savā dienasgrāmatā Magdaliete nezin kāpēc neapraksta arī vēl vienu notikumu, par kuru liecina tā sauktais Marijas evaņģēlijs. Pēc Jēzus nāves mācekļi bijuši stipri nobažījušies savas dzīvības dēļ. Mag­daliete viņus iedrošinājusi, teikdama, ka esot redzējusi Kristu aug­šāmcēlušos. Viņa apgalvojusi, ka Pestītājs aizvien vēl ir kopā ar viņiem, un teikusi šādus vārdus:

— Neraudiet un nezūdieties, un nešaubieties! Viņa žēlastība allaž ir ar jums, un Viņš jūs sargās.

Pēteris licis Marijai atkārtot Mācītāja vārdus, kurus Viņš sacījis viņai pēc augšāmcelšanās. Kādus Kristus vārdus Marija ir atstājusi apustuļiem, šis Evaņģēlijs noklusē. Taču, kad viņa beigusi, Andrejs iesaucies:

— Nu, sakiet, ko jūs par to domājat?! Piķis un zēvele! Es neticu, ka Pestītājs būtu varējis tā teikt! Pārāk dīvainas ir šīs mācības idejas!

Pēteris uzreiz pievienojies Andreja šaubām un sācis zoboties par Magdalieti, kura nemitējusies apgalvot, ka esot redzējusi augšāmcēlu­šos Jēzu. Marija sākusi raudāt un čukstējusi:

— Mans brāli Pēteri, kas tev nāk prātā? Vai patiesi tev liekas, ka to visu es esmu izdomājusi?! Vai patiesi tu tici, ka es varu paust melus par mūsu Pestītāju?!

Tad iejaucies Levijs:

— Pēteri, tu allaž esi bijis karstas putras strēbējs… Ja Magdalieti ir vērtējis un godājis Pestītājs, tad kā tu vari viņu izbrāķēt? Tu karo ar sievietēm taisni tāpat kā ar ienaidnieku. Es tev patiesi saku: Dievs Tas Kungs viņu pazina caur un cauri. Tamdēļ arī mīlēja viņu stiprāk nekā mūs…

Sieviete sāka kāsēt un apklusa, bet pēc tam iejautājās jau ikdie­nišķā balsī:

— Nu, tu pasaki — vai ar šo apustuļu muti nav runājusi greizsir­dība?

— Es nezinu… — M. V. ievaidējās, juzdama, ka viņā plešas pla­šumā baigs un melns baiļu tuksnesis. — Es nezinu… Es saprotu tikai vienu — viss ir pagalam. Viss ir pagalam…

— VISS IR PAGALAM. ES SAPROTU TIKAI VIENU — VISS IR PA­GALAM… — es sev skaļi sacīju. — Marija Magdaliete, viss ir pagalam…

Kāds mani ir nosūdzējis. Knapi paguvu uzvilkt mugurā savas sar­kanās drēbes, ielikt auskarus un apsiet ap galvu gaišzilo plīvuru. Pat nepaguvu sasukāt matus. Varizeji stiepa mani pie jaunā pravieša, kas sevi nosaucis par Dieva Dēlu. Viņš mani tiesās. Kā gan drīkst sevi no­saukt par Dieva Dēlu, es domāju. Pat Jānis par sevi ir teicis: “Esmu saucēja balss tuksnesī…” Jāni neesmu redzējusi. Taču Hēroda sarga brālis, ar kuru arī biju grēkojusi — lai Dieva Dēls mani tiesā par visu! — stāstīja… Ko viņš man pastāstīja?! Domas pinas gluži kā meža vīnstīgas. Taču viena aizvien pārmāca visas citas. Ak, es sev teicu, ak, lai tikai pirmais viņu mestais akmens trāpītu man pa deniņiem, pa­kausi vai pieri, lai tikai es pakristu pie zemes, zaudējusi samaņu, bet pēc tam lai notiek, kam jānotiek.

Žēl, ka tā arī neredzēju Jāni. Lai gan, kā stāsta tie, kuri redzējuši, viņš bijis galīgi izkaltis — tikai āda un kauli vien, mati lēkšķēs, ģēr­bies kamieļvilnas drēbēs, gurni apjozti ar ādas siksnu —, taču apbrī­nojami daiļš. Šis viņa ārkārtīgais daiļums, kā runā, izvedis no sapra-

sanas Hērodejas meitu princesi Salomi. Bet varbūt mums, grēcīgās Ievas meitām, nav brīv uz svēto vīru skatīties kā uz parastu mirstīgo, varbūt Dieva sods sajaucis Salomes prātu?! Hēroda sarga brālis, mani mīlēdams, stāstīja, kā nelaimīgā Salome uz ceļiem rāpojusi apkārt akai, kurā bijis iemests pravietis Jānis. Kodīdams manu krūšu galiņus,

I lēroda sarga brālis izmēdīja princeses žēlās raudas.

“Ak, ak, ak!” viņa šņukstējusi. “Pravieti Jāni, tu esi tik daiļš, tik daiļš, tavu acu skats tik ugunīgs, tavas lūpas tik sarkanas! Ak, ak!” viņa stenējusi. “Ak, paskaties uz mani, noskūpsti mani, ieurbies manī! Ak, tikai tev vienam es glabāju savu šķīstību!…”

Taču Jānis nav ne acu pacēlis uz kaislības sagrābto un ģībstošo princesi. Un tad Salome ar savu patēvu Hērodu Antipu noslēgusi bais­mīgu vienošanos: viņa apsolījusi ķēniņam deju apmaiņā pret pravieša nocirsto galvu. Allaž mēģinu iztēloties, kāda gan ir bijusi šīs aiz mīles­tības jukušās jaunavas deja… Iztēloties to, kā Salome uz sudraba pa­plātes nēsājusi pravieša nocirsto galvu, kā glāstījusi to asiņainiem pirk­stiem, kā skūpstījusi aizvērtās acis un laizījusi atdzisušās lūpas… Vai es to spētu, lai arī kādu vīrieti būtu neprātīgi iekārojusi, lai arī cietsir­dīgi viņa atraidīta, drausmīgi pazemota?! Kad Salome glāstīja pravieša galvu, sargkareivji viņu nodūra ar zobeniem un šķēpiem. Bet varbūt viņa tomēr ir bijusi laimīga?

Sametās karsti un smacīgi. Ak, es domāju, kāds gan būs šis jau­nais pravietis? Viņš mani tiesās. Viņš mani notiesās. Uz nāvi. Stāsta, ka viņš ūdeni pārvēršot vīnā, varot vairot maizi un zivi, aklajiem atdot redzi un pa ezera virsu staigājot kā pa lielceļu. Varbūt viņš patiešām ir Pravietis? Varbūt viņš patiešām ir Dieva Dēls? Tad viņa tiesa būs bais­mīga.

Allaž sajūtu nāvi esam tepat tuvumā. Reizēm pat citi to ir pama­nījuši. Rakstu mācītājs Sīmanis no Gergezas, kurš tik bieži mani ap­ciemoja, mēdza atkārtot, ka nekad savā mūžā viņš neesot redzējis tik skumjas acis kā man.

— Jā, jā… — viņš parasti sacīja, — es nekad neesmu redzējis ne­vienu citu tik ideālu, tik baudkāru un… tik dzīvot negribošu augumu,

tik izteiktu nāves zīmogu visbaltākajā pierē, tik dziļu žēlumu mirdzo­šajās acīs…

Mani pārņēma dīvaina lieglaime, kad viņš, neveikliem pirkstiem mani glāstīdams, čukstēja:

— Marija, Marija, es zinu, kāpēc tevi tik stipri iekāro vīrieši, kā­pēc viņi skrien pie tevis gluži kā sirseņi uz vissaldāko medu. Viņi dzird, ka tava brīnišķā miesa aicina — ņemiet mani, iegūstiet mani, mīlējiet mani, jo manis drīz vairs nebūs jūsu vidū! Viņi redzēja, kā tavu apburošo acu skumīgais skatiens pārlīst pār lietām un cilvēkiem gluži kā ūdens, bet nekad ne pie viena neapstājas… Visu laiku tu staigā kaila, jo nāve nāk tev pa pēdām un, mīdama uz papēžiem, noplēš tev jebkuras drānas. Tevi apņem vien sarkanais nāves plīvurs, kas modina neprātīgu iekāri! Ak Marija, Marija, kaut tu tikai zinātu, cik stipri man ir tevis žēl!…

No šādiem viņa vārdiem mani patiesi pārņēma baigas skumjas.

Reizēm manas bēdas kļuva tik lielas, bet es — tik maziņa, ka spi­rinājos tajās kā kāda blāva rauda milzīgas valzivs vēderā. Reizēm… Bet šobrīd es gāju un domāju, ka, pati no sevis slēpdama un, galve­nais, vīram neatzīdamās, es mīlu Sīmani no Gergezas. Viņš mani izmā­cīja rakstu mākā, un tieši ar viņu mani pieķēra laulības pārkāpšanā. Ak, viņš bija tik apbrīnojami neglīts — biezām lūpām, garu degunu sarkaniem plankumiem izsitušos seju, izvalbītām, ūdeņainām, gan­drīz bezkrāsas acīm. Viņš tik žēli stenēja, kad es viņu mīlēju, viņš allaž zūdījās par savu pretīgo seju un novājējušo miesu, bet sevišķi — par citu sieviešu cietsirdību, jo tās vienmēr viņu piezobojušas.

— Vienīgi tu, vienīgi tu, kas drīz mirsi, piekļaujies man tik maigi un uzticīgi! — viņš kunkstēja, laizīdams man rokas un sūkādams pirkstus, nožēlojams kā vecs piekauts suns. Bieži man ienāca prātā, ka viņam patiesi ir zināms, kādas spēles vajag sniegt manai izsalkušajai dvēselei. Viņš uzminēja tās vissīkākās trīsas — kā māte niķīgam un mūždien sirgstošam bērnam. Viņš zināja, ka manai dvēselei ir tīkamas runas par nāvi — garas, bēdīgas un ļoti asarainas… Tā es spriedu viņlaik, bet tagad bija skaidrs, ka man atlicis dzīvot mazāk par pusstundu.

Kļuva nepanesami karsti un smacīgi. Vilkos, galvu nolaidusi. Ne­kad agrāk nebiju pamanījusi, ka uz zemes ir tik daudz akmeņu. Lielu un mazu. Pūļa rēcieni tuvojās. Cilvēki, kas bija ielenkuši pravieti, mani knaibīja, dunckāja, apspļaudīja un visādi citādi ņirgājās par mani. Rūkdami viņi norāva man no galvas apsegu, tā nu pravieša priekšā es stājos kailu galvu un sapinkātiem matiem. Es baidījos pat pacelt acis uz viņu. Cilvēku aploks aiz manas muguras noslēdzās gluži kā sprosta restes. Es skatījos uz putekļiem klātajām pravieša kājām. Viena viņa sandaļu siksniņa bija pārtrūkusi — tieši tāpat kā manējā.

I ieli bija tvirti, muskuļaini un iedeguši, vietām saskrāpēti līdz asinīm, droši vien ejot caur krūmiem un aso zāli. Pelēko drānu maliņa — ap­spūruši. Neuzdrīkstējos pacelt galvu uz pravieti, taču uz savas pieres cs jutu viņa dedzinošo skatienu. Kāds varizejs mani pagrūda tik stipri, ka gandrīz pakritu, un, rupji džerkstinādams skaņu r, nobrēcās:

— Rabij, šī sieviete tika pieķerta laulības pārkāpšanā. Mozujs Baus­lībā mums ir vēlējis šitādas nomētāt ar akmeņiem. Bet tu, Rabij, kādu padomu tu mums dosi?!

Man sāka trīcēt kājas. Vienlaikus mani kratīja drebuļi un plūda sviedri. Es redzēju, ka mani ielencēji, pirmajās rindās stāvošie cilvēki, jau nepacietīgi žņaudzi dūrē akmeņus. Kaut tikai mērķētu uz galvu. Uz pakausi, uz pieri, uz deniņiem! Tā vien tikai es lūdzos, gluži kā būtu aizmirsusi Dieva vārdu. Bet uz pravieša seju es acis nepacēlu. Es redzēju, ka viņš nolaiž roku ar skaidri redzamām zilganām dzīslām un ar garu, tievu pirkstu sāk zīmēt smiltīs. Vispirms viņš iezīmēja punktu, bet pēc tam vilka tam apkārt apļus — arvien lielākus, lie­lākus, lielākus. Līdzīgi tāpat auga augumā manas bailes. Nezin kāpēc iedomājos, ka pravietis zīmē sauli. No sasprindzinājuma man iemetās graizes vēderā.

Bet pūlis rēca:

— Rabij, šī ir visai pilsētai zināma grēciniece!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!

— Mācītāj, palūk tikai, kā viņai sapinkājusies galva, kādi zilumi viņai uz kakla pēc šis naksniņas izpriecām!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!

— Jēzu, mēs gaidām, ko tu teiksi?! Laist vaļā? Nosist?!!!!!!!!!!!!!!!!!!

Jēzus pārtrauca zīmēt smiltīs. Un viņš ļoti, ļoti klusu teica:

— Kurš no jums ir bez grēka, lai pirmais met uz viņu akmeni.

Pūlis aprāvās. Vien dzirdēju, kā siltajā vējiņā iedzinkstējās mani

auskari. Jēzus atkārtoja skaļāk:

— Patiesi es uz jums saku! Kurš no jums ir bez grēka, lai pirmais met uz viņu akmeni! — Un pieliecies ievilka smiltīs vēl vienu lielu apli.

Šajā mirklī es saņēmu dūšu paskatīties uz pravieti. Es pacēlu galvu, lai viņi varētu trāpīt pa pieri, pa pakausi un deniņiem. Un piepeši sa­stapu Jēzus skatienu. Caururbjošu, vērīgu, mirdzošu un… neizsakāmi tālu, gluži kā no debesīm uz mani skatītos zvaigznes. Es jutu, ka viņš redz man cauri. Manā samulsušajā dvēselē viņš ielūkojās rāmi un vienaldzīgi kā plūstošā upē. Viņš pasmaidīja. Gluži kā juzdams līdzi vai iedrošinādams. Bet varbūt — nicinādams? Es nezinu… Tas bija nā­ves klusums. Runā, ka tāds iestājoties pirms aptumšojas saule. Grīļo­damās es gaidīju akmeņu krusu. Vēderu graizīja kā ar nažiem, un nāca virsū drausmīgs nelabums. Jēzus nolaida galvu, pieliecās un turpināja zīmēt šos savus apļus. Atskanēja soļi un pūļa murdoņa, kas attālinā­jās. Es nespēju tam noticēt, tāpēc nodomāju, ka aiz šausmām būšu zaudējusi dzirdi. Atmetu galvu un palūkojos uz debesīm, neizsakāmi zilām, gluži kā tirkīza krāsā. Tajās lēni peldēja balti jo baltiņi pūkaini mākonīši. Kliegdamas šaudījās bezdelīgas. No šī brīnišķā skaistuma man aizžņaudzās rīkle un acis pieskrēja asarām. Paskatījos visapkārt. Cilvēki, pirmām kārtām — vecākie, vilkās prom. Vieni šķita uzsvērti kūtri, gausi un vienaldzīgi, citi — steidzās pat teciņiem, itin kā būtu pieķerti nozieguma vietā.

Tā nu es paliku viena iepretim Jēzum. Valdīja pilnīgs klusums, tikai bezdelīgas brēca mums taisni virs galvas un solīja lietu. Un vējā vēl liegi džinkstēja mani misiņa auskari. Sīca mušas. Pravietis piecēlās un, lēnām pie sevis kaut ko dungodams, tuvojās man. Jutu no viņa nākam milzīgu spēku, kas, liekas, mēšus aizmēzīs mani, grēkotāju, no Dieva Tā Kunga skaistās zemes virsas. Jau šajā mirklī es apjēdzu, ka neatminēšu un neizpratīšu Jēzus dižumu. Nekad.

— Sieviete, kur viņi visi nozuda? Neviens tevi nenosodīja?

— Neviens, — es nočukstēju un, pati nezinu — kāpēc, pieliku klāt vārdus: — Dievs Kungs!

Viņš palūkojās uz mani visu redzošām acīm, taču tajās neslēpās ziņkāre.

— Nē, es tevi nenosodīšu. Ej mierā un vairs negrēko!

Bet es nevarēju izkustēties no vietas, tikai stenēju:

— Dievs augstais, tu taču izrāvi mani no ienaidnieka rokām, ne­ļāvi viņiem ar mani ļauni izpriecāties. Tu mani izpestīji no nāves val­stības, atstāji mani dzīvu un neļāvi iekrist bezdibenī…

— Tu labi proti runāt, sieviete! Tāpēc tagad uzklausi, ko es tev teikšu. Es esmu Pasaules Gaisma. Kas man seko — tas vairs nestaigās tumsībā, tam piederēs dzīves gaisma. Lai arī es liecinu pats pret sevi, un varizeji to man pastāvīgi pārmet, katrs mans liecinājums ir īsts. I'S zinu, no kurienes esmu atnācis un uz kurieni eju. Bet viņi par to nezina neko. Viņi tiesā miesu, bet es netiesāju nevienu. Tāpēc arī tevi nenotiesāju. Staigā sveika, iMarija Magdaliete!

Kā Viņš bija uzzinājis manu vārdu?! Varbūt Viņam to pateikuši varizeji un Rakstu mācītāji? Reiba galva, un zeme man slīdēja laukā no kājapakšas.

— Es nespēju paspert ne soli, ak Kungs!

— Ej nu, Marija! Pēc manas pavēles pat tizlie sāk staigāt, — Viņš sacīja gluži citā balsī, nekā bija runājis līdz šim, un iesmējās kā vispa­rastākais vīrietis labā noskaņojumā.

Viņš pat it kā pārsedza sejai kādu masku, un tagad likās, ka šos noslēpumainos vārdus par Pasaules Gaismu ir sacījis kāds cits. Gri­bēju mesties Jēzum pie kājām un pateikties, pateikties, pateikties, bet viņš aizkavēja mani ar ļoti pavēlošu mājienu.

— Ej, Marija Magdaliete, ej…

Es aizgāju. Ne reizi es nepagriezos atpakaļ. Te raudāju, te smējos. Sev šķitu kā prātu zaudējusi, tāpat kā princese Salome. Es nespēju sa­prast, kas ar mani notiek. Dievs Kungs, es sev teicu, vienīgi Viņa seju redzēdama, Tu esi tik žēlīgs, Tu manai nomāktai dvēselei palīdzēji un ļāvi manām kājām aizskriet brīvībā. Bet ko, pasaki, Visumīļotais, man

darīt tālāk?! Esmu baiļu pārņemta, aiz skumjām man satumsušas acis — vienīgi Tavās rokās ir mans liktenis… Esi man kā klints, pie kuras patverties briesmās, esi man varens cietoksnis, kurā glābties, Tavās rokās es nododu savu dzīvību, vienīgi Tavās rokās atrodas mans liktenis, vienīgi Tu mani atpestīsi… Tā es sacīju pati sev un skaļi klie­dzu, skriedama lietū, kas pēkšņi bija sācis gāzties, un visi, kuri mani šajā bridi redzēja, domāja, ka esmu zaudējusi prātu.

Atgriezusies savā mājoklī, es neparko nevarēju rast sev mieru. Un mana dvēsele pielija ar neizsakāmām ilgām.

— UN MANA DVĒSELE PIELIJA AR NEIZSAKĀMAM ILGĀM… — Vika ierunājās, izstiepās uz kušetes, aizvēra acis un dziļi nopūtās. — Tas notika tieši tajā acumirkli, kad šo cilvēku biju ieraudzījusi knapi pirmo reizi.

— Šis cilvēks ir — Pauls? — Norma nevērīgi apvaicājās, ar uzasi­nātu sērkociņu urķēdama zobus.

— Nu, protams, Pauls…

— Mēs tiekamies jau trešo reizi. Es domāju, ka ir pienācis īstais laiks izstāstīt, ar ko viss sākās? Vai ne?

— Vai tas ir svarīgi, kā viss sākās? Galvenais, ka tas nevar un ne­var beigties. Kāpēc cilvēki domā, ka liela mīlestība var būt nenozī­mīga, ka ir iespējams to drīz aizmirst?

— Vai tad cilvēki tā domā?

— Viņi allaž visu grib banalizēt. Ļoti maz ir tādu, kas spēj apjēgt, ka īstai mīlestībai vienmēr piemīt riska faktors. Tā ir pārpilna ar se­višķu spriegumu — gluži kā būtu jāstaigā pa asmeni. Tāpēc arī sāpes var sajust jebkurā brīdi — pat visaugstākās svētlaimes mirkļos… O, mans Dievs, es neparko, neparko nespēju viņu aizmirst!

— Vai jūs varētu pateikt, ko šajā cilvēkā jums visgrūtāk ir aiz­mirst?

— Ko? — Viņa saspieda plaukstās galvu un sāka kodīt lūpas. — Ko? Vai tad tas ir svarīgi?

— Varbūt jūs varat pateikt, ko šajā cilvēkā jūs visvairāk mīlējāt? Kas jums bija pats dārgākais viņa dvēselē? Vai ari — miesā?

— Ak, visdārgākais viņa miesā… — Vikas balss bija izsmiekla pies.it ināta. — Es lieliski zinu, ko jūs cerat izdzirdēt!

— Proti!

— Hā, psihoanalītiķi… Nelaimīgie Freida ideju piezīdušies fallokrāti!

— Fallokrāti? Apburošs vārds!

— Apburošs gan, tikai to neesmu izgudrojusi es. Aļģirds Greims. Savukārt Ērika Janga savos romāniņos lieto tikpat apburošu — fallocentriķi.

— Patiešām, tas neskan sliktāk…

— Droši vien jūs esat ievērojusi, ka visi vīrieši, ne tikai tas drū­mais riebeklis no Vīnes, ir svēti pārliecināti, ka pasija, kas viņus pār­ņēmusi, nomoka arī mūs, sievietes?!

— Proti?

— Proti, proti… — Vika pārsēdās ar muguru pret Normu un turp­māk runāja, nervozi knirkšķinādama pirkstus. — Nu, viņi visi taču ir jukuši dēļ tā penis, faila — vai varbūt jūs liksiet saukt šo verķi citādi? Itin kā tas būtu nevis viņu pašu miesas gabals kā roka, kāja vai de­guns, bet visuvarens un nāvīgi niķīgs dieviņš, kuru nēsā, paslēpuši biksēs. Paklausieties vien, kā vīrieši runā par šo savu dieviņu — ak, Viņš ir piekusis, Viņš ir zaudējis dūšu, Viņš ir atžirdzis, Viņš lustējas. Viņš kaifo… Hā — Viņš! Cik mīligi, cik gādīgi, cik pārgalvīgi viņi lūgšus lūdz, gluži kā uzticēdami jūsu aizbildībai ārkārtīgi retu, eksotisku un izlutinātu zvēriņu — ak, paņem Viņu, paglāsti Viņu, noskūpsti Viņu, atspirdzini Viņu un saslej kājās! Viņu — obligāti ar lielo burtu! Jūs tikai paskatieties, ar kādu sejas izteiksmi viņi šo savu mantību grūž jums mutē — kā tādi mazi bērni, kuriem izdevies pārvarēt savu ego­ismu un tagad dalās ar jums vislielākajā gardumā! Citam seju pārņē­musi pilnīga ekstāze, viņš tikai šļupst — palustējies ar Viņu, palustējies, — itin kā jums tiktu pasniegts svētais vakarēdiens…

Vika pēkšņi apklusa, pagriezās pret Normu un nosmīnēja gan­drīz nicinoši, nezin kāpēc nospriedusi, ka par intīmām un pikantām lietām psihoanalītiķe zina tikai pēc grāmatām.

— Varbūt jūs esat redzējusi karikatūru, — kā neizprotama tra­kuma pārņemta, viņa turpināja, — kurā divi pliki knēveļi, puisītis un meitenīte, apskata viens otru? Pēc tam meitenīte pinkšķēdama skrien pie mammas un prasa: “Kāpēc man nav tāds ļipucis kā šitam puisītim?” Bet mammīte viņu mierina: “Neraudi, meitiņ! Kad izaugsi — tev būs. Un nevis viens vien, bet tik daudz un tādi, kādus vien gribēsi!” Ja drīkst, es aizsmēķēšu, lai gan jūs to izpratīsiet kā slepenu tieksmi pēc orālā seksa vai kādu citu velna būšanu…

— Smēķējiet! — Norma sacīja un, Vikai vēl neaizdedzinot ciga­reti, ieslēdza klusi sīcošo ventilatoru. — Jūs apsolījāt pastāstīt, kā ar šo cilvēku iepazināties.

Vika aizsmēķēja, pašķīra aizkarus, pavēra logu un, skatīdamās uz ielu, kas pēkšņi bija iedūkusies, ierunājās:

— Jūs zināt, ka mans vīrs ir slims un lielāko daļu laika pavada psi­hiatriskajā klīnikā. Vai man jāpastāsta sīkāk vai tas nav obligāti? Mēs visi viņu saucam par Go. Par godu Gogēnam.

— Par to izstāstīsiet citu reizi. Mēs jau norunājām, par ko tērzē­sim šodien.

— Labi! Pirms dažiem gadiem mans vīrs, kad apciemoju viņu slimnīcā, pēkšņi sāka stāstīt par kādu sevišķu mācītāju. Tas man, šķita dīvaini, jo Go iemīļotākās tēmas bija ēdiens, gremošana un vēdera iz­iešana: cieta, šķidra vai — ak, brinums! — normāla. Tāpat viņu inte­resēja miegs, bezmiegs un pravietiski sapņi. No dzīvām radībām — vienīgi sātans, ja to drīkst saukt par dzīvu radību. Un, še tev — mācītājs! Paklausoties Go stāstos, varēja nodomāt, ka trakomājā katru svētdie­nas rītu nokāpj, pats mazākais, svētais. Es nevaru teikt, ka Go stāsti mani būtu interesējuši. Es neciešu cilvēkus, kas laužas iekšā simbolos. Bet tēvs Pauls, kā godbijīgi viņu mēdza dēvēt Go, man likās tieši tāds. Vēl tagad es nesaprotu, kāpēc — Tēv5? Tajā laikā viņš taču vēl nebija mūks, tomēr viņš neiebilda, ja tika uzrunāts šādi. Visu mūžu mēs pa­

liekam kā bērni, kas ilgojas pēc īpašas aizgādnības. Izrunājot Tēvs, mēs i;i Ibam saldi izjust, kā vismaz uz acumirkli top vieglāk mūždien mūsu nospiedošā atbildības, nemiera un nelstuma nasta…

Par šo mācītāju biju jau dzirdējusi arī no cilvēkiem. Man viņš šķita kā austoša zvaigzne, jauna leģenda un svaiga ēsma pēc varoņiem mūžīgi izslāpušajam lietuviešu pūlim. Jūs taču atceraties, kas šeit no­tika pirms dažiem gadiem?! Vispārēja atpakaļatgriešanās spāniskajos viduslaikos. Katrs otrais no maniem paziņām kristījās. Katrs trešais skrēja pagulēt krustā te pie Katedrāles, te pie Parlamenta. Reti kurš varēja noturēties pretim Svētās Politikas rituāliem… Nevienā vēstures laikposmā cilvēkiem laikam nav bijis nekā saistošāka par piepeši no­grautu aizliegumu un noņemtu tabu. Bet baznīca ar visiem saviem kalpiem un viņu rituāliem tik daudzus gadus bija atradusies visstin­grāko aizliegumu zonā! Un piepeši — priekškars ir pacēlies! Viens no supervaroņiem, kurš uzradies no jauna, bija mācītājs Pauls.

Nepievērsiet uzmanību manai ironijai. Man vienmēr ir paticis un patīk joprojām spuroties pretim tam, kam vispārība klanās. Taču, tik­līdz tēvs Pauls parādījās mūsu mājās — viņš bija kļuvis par biežu viesi pie Go —, es sāku taisni vai zaudēt prātu. Jo stiprāk viņš mani pie­vilka, jo vairāk tabu un aizliegumu uzpeldēja no manas apziņas pa­šām dzīlēm. Sirdsapziņas, bet varbūt kāda cita balss pakalpīgi runāja par nenomazgājamu kaunu, mūžīgo sodu un briesmīgiem lāstiem tai, kura ir iemīlējusi mācītāju. Savukārt mācītājs par mani neintere­sējās itin nemaz. Taču reiz… — Vika iesmējās savādu sīku smiekliņu.

— Reiz… Tā sākas visas pasakas, vai ne?! Reiz, smaržpilnā pavasara dienā, mēs ar Go bijām izgājuši slimnīcas sētā. Jūs zināt psihiatriskās slimnīcas apkārtni — drūmas gadsimta sākuma ēkas ar restotiem lo­giem, ķērcošu vārnu apķēzīti simtgadīgi koki un visa pārējā klasiskā anturāža — ņem tikai un iznomā kinostudijām… Go aizvilkās paru­nāties ar nespēcīgu trakomājas zirgu, bet es piemetos žilbinoši košā, pienenēs ņirbošā zālē. Saule spīdēja un sildīja, putni čivināja, viss spirgti smaržoja, un man patiešām vai gribējās ņurrāt aiz labsajūtas

kā milzonlgai kaķenei. Un pēkšņi es ieraudzīju pār pļavu nākam pie manis mācītāju Paulu. Viņš bija vienos kreklos, melno žaketi pārme­tis pār plecu. Viņa iesirmie kuplie mati laistījās saulē kā oreols.

Nezinu, kā lai izsaku vārdos to, ko izjutu. Reizēm sapņoju, ka rāmā novakarē, saulei rietot, sēžu augstā kāpā pie jūras. Te piepeši ieraugu, ka ūdeņi saslejas stāvus un, draudīgi elsdams, man tuvojas milzīgs devītais vilnis. Sapnī, kad skatos uz šo ūdens stabu, kas nāk arvien tuvāk, mani sagrābj nevis bailes, pat ne šausmas, bet kāds ne­nosakāms saviļņojums, zvēra pirmatnējā jutoņa… Tajā priekšpusdienā, ieraugot tēvu Paulu, piedzīvoju to pašu — nenosakāmas zvēra un pir­matnējās izjūtas… Varu derēt, ka arī viņš pats juta kaut ko līdzīgu. Katram mūžā gadās šādi metafiziski mirkļi, lai gan parasti tajos paši sev neatzīstamies… Bet jūs taču, jādomā, citādi iztēlojāties mirkli, kurš vīrieša un sievietes dzīvi sagriež kājām gaisā?

— Man ir interesants viss, ko jūs stāstāt…

— Patiešām? — Vika nodzēsa cigareti, izmeta nosmēķi pa logu, caur pieri pablenza uz Normu naidīgu skatienu un atkal atlaidās gu­ļus uz kušetes. — Vai jūs ievērojāt, ka tā arī neesmu atbildējusi, kas šajā cilvēkā man visvairāk patika? Tad nu klausieties! Viņam bija lie­lisks ķermenis. Tvirts, atlētisks, lokans un kaislīgs. Taču visstiprāk es mīlēju viņa brīnišķīgi daiļās rokas ar gariem, tieviem pirkstiem un kā atvari dziļās, tumši pelēkās un skaudrās acis. Bet, ja jūs interesē gara lietas, es ar pielūgsmi izturējos pret šī cilvēka spēju priecāties.

Nebrīnieties! Es zinu, ka no maniem stāstījumiem tas neizriet. Viņu mīlēdama, esmu piedzīvojusi un vēl aizvien piedzīvoju neizsa­kāmi daudz ciešanu. Taču viņš prata priecāties. Varbūt tieši tāpēc viņš ir iestājies Svētā Franciska ordenī. Vai zināt, ka Asīzietis savus brāļus ir saucis par ioculatores Dei — Dieva jokdariem? Pat regula viņiem uz­liek par pienākumu būt priecīgiem, jaukiem, gaišiem un līksmiem. Starp citu, tas jau būs interesanti jums un jūsu Freidam — regula aiz­liedz franciskāņiem jāt uz zirga…

— Jūs domājat, ka absolūti itin viss man izraisa tikai vienu vie­nīgu asociāciju?

— Nu nē, kāpēc gan… Labi, braucam tālāk! Es ceru, ka jūs piekri­ti siet — aizliegtais auglis ir pats saldākais…

— Šodien jūs jau vienreiz to apspriedāt.

— Ak, tiešām… Jūs droši vien par to nekad neesat padomājusi, l.idu mācītājs ietekmē sievietes iedzimtību kaut kā īpaši. Kā daudziem patīk sacīt — sievietes grēcīgo iedzimtību. Viduslaikos mūs mēdza s.mkt par grēku biķeri un dedzināja uz sārta. Atklāti atzīšos — es vē­lējos šo mācītāju pavest. Ģērbos izaicinoši — mini bruncīši, blūzītes ,ii dziļu izgriezumu, saldas smaržas, spilgti krāsotas lūpas… Lai gan patiesībā viss bija citādi. Es viņu neprātīgi mīlēju. Taču uzvedos kā uz nāvi slimais, kurš izliekas, ka savu patieso slimību nezina, spēlējas ar visādiem pilieniem un tabletēm, itin kā viņu mocītu vienīgi iesnas. Tā nu tuvojāmies liktenīgajam brīdim. Un atkal — reiz… — Vika dziļi no­pūtās un apklusa.

Norma skatījās uz viņu kā uz puķi, kas atplaukst acu priekšā.

— Es klausos, Vika! Reiz…

— Reiz es aizgāju pie tēva Paula, izdomājusi visbanālāko iegan­stu — aizņemties grāmatu. Viņam ir bagāta bibliotēka. Šo dienu es lieliski atceros — rāma, pelēka un dūmakaina. Pārpilna savāda, vārdos neizsakāma maiguma. Sēdēju mācītāja istabā, kas šķita askētiska, kaut ari tajā bija lieli grāmatu plaukti, daudz dārgu mākslas izde­vumu, stāvēja antikvārs rakstāmgalds, tālrādis, šaura gulta un daži vec­laicīgi krēsli ar vlnoglapu griezumu uz atzveltnes. Askētiskuma iespaidu laikam radīja milzīgs, melns krucifikss, kas karājās virs galvas. Tā seja ar aso degunu bija neizsakāmi skumīga, drausmīgas vilšanās izvaikstīta… — Vika atkal dziļi nopūtās un turpināja: — Gandrīz mehāniski šķirstīju Kenterberijas Anzelma rakstus, nemaz neiedziļinādamās vār­dos, jo, gluži kā augs, kas ar visām savām lapām uzsūc saules gaismu, es tīksminājos par šī cilvēka tuvumu. Un tomēr kāds Kenterberijas Anzelma teikums kā milzīga skabarga iedūrās mani uz visu mūžu. Reiz cilvēks bija baudījis eņģeļu maizi, pēc kuras viņš alkst patlaban, bet patlaban viņš ēd sāpju maizi, kuru agrāk nav pazinis… — Vika no­pūtās trīs reizes no vietas. — Tēvs Pauls pienāca man klāt, izņēma no

rokām grāmatu un nolika uz galda. Pēc tam ar saviem skaistajiem, skulpturālajiem pirkstiem viņš saspieda man vaigus, pacēla galvu un sāka skūpstīt. Kāri, alkaini, kā slāpju mocītais, kurš beidzot padzēra? sasniegtā avota ūdeni. Es pilnīgi apstulbu. Es varēju iedomāties, kā ir juties cilvēks, kurš izdomāja sakāmvārdu — kā zibens ķerts. Es teicu, ka biju gribējusi šo mācītāju pavest, taču patiesībā man pilnīgi pietika kaut vai reizi nedēļā pakavēties viņam līdzās. Man šķita, ka ir robeža, kuru mēs abi nekad nepārkāpsim. Nekad. Bez šaubām, klusībā pati izdomāju visu kaut ko — kādi tikai erotiski sapņi neiešaujas galvā ik­katrai no mums?! Es pārbijos un ievaidējos sīkā balstiņā, kuru pati vairs nepazinu:

— Tēvs, nevajag, jūs mani skūpstāt pavisam nekristietiski…

Līdz šim mirklim es biju uzrunājusi viņu ar jūs un allaž piemeti­nājusi “tēvs”.

Varbūt maldos, taču man šķiet, ka katra sieviete vismaz reizi mūžā izjūt patieso iedzimtā grēka garšu un izbauda to pašu, ko jau viņos laikos Paradīzē nelaimīgā Ieva. Tam nebūt nav jānotiek, zaudējot ne­vainību, tas var nākt arī daudz, daudz vēlāk. Pastāv kabalistiskas teo­rijas, kas Ādama un Ievas grēku skaidro kā pašu dvēseles būtisku sa­dalīšanos, kā harmonijas, miera un viendabības zaudējumu. Sods taču ir šī svētlaimīgā iedzimtā stāvokļa zaudējums, kāds kādreiz valdījis starp cilvēku un Dievu, starp vīrieti un sievieti. Senie rabīnu raksti ap­galvo, ka tieši grēks ir padarījis Dievu cilvēkam neaizsniedzamu, trans­cendentālu un uz neatgriešanos aizgājušu tālumā. Grēks un nekas cits ir noteicis cilvēka traģisko disharmoniju un vientulību. Es jutu šo sodu tuvojamies, baidījos kā dzīvnieks, taču neko vairs nespēju ar sevi iesākt. Mēģināju piecelties kājās, vismaz kaut kā izsvabināties, tad mā­cītājs nometās ceļos un sāka skūpstīt man kājas.

— Tēvs, — es iešļupstējos, — man taču ir jāmetas ceļos jūsu priekšā, nevis jums — manā…

Tā es arī izdarīju — nometos ceļos. Kādu mirkli mēs stāvējām uz ceļiem, skatīdamies viens otrā skurbuma pilnām acīm. Pēc tam viņš mani apskāva un bez jebkādām pūlēm nogāza uz grīdas. Viņš man

•" visu sava lielā auguma svaru, un man tas ārkārtīgi patika. VIi,i^ M k.i iekvēlināja mani: sāka kaist visa miesa, drebēju un locījos liesmu pārņemta. Tad Pauls mazliet atrāvās, tupus apsēdās jāte-

i u/ manām kājām un teica piesmakušā, paģērošā balsī:

Izģērbies!

Ari citās reizēs, mums mīlējoties, viņa vārdi mēdza noskanēt kā |.,ilq'oriska pavēle, kā visstingrākais rīkojums…

I■ s izģērbos, skatīdamās, kā viņš nolūkojas uz mani. Stāvēju kaila, ,il/M ilžos ar rokām, un nezin kāpēc man ienāca prātā gluži neatbil•ii< iša aina — kādā dokumentālā filmā redzētās žīdietes, kas bija izi lilas un tāpat kā es aizsegušās no koncentrācijas nometnes ārstiem… Vai tad jums pašai nav žīdu asiņu piejaukuma? — Norma neŅituliti iejautājās.

- Nē… — Vika izšļupstēja, un ar joni acīs saplūda asaras. Viņa nodomāja, ka šī aiz galda sēdošā pilnmiesīgā būtne, iespīlējusies ro kleitā, ir bezdzimuma monstrs, jo vai gan stāstījumu par mīles­tību, turklāt šādā vietā, spētu pārtraukt cita sieviete, pat ja tā būtu no'.ki audusi tirgus plača čigāniete vai stacijas staigule. — Nē, nav.

— Jūs visai izsmeļoši runājāt par kabalu un rabīniem, piedevām tikla asociācija izšķirīgā mirklī… Nepievērsiet uzmanību, stāstiet tālāk!

— Viņš norāva no gultas mājaustu rakstotu pārsegu un paklāja uz grīdas. Viņš noskatīja mani un pavēlēja:

— Nogulies!

Līdz šim mīlas lietas man bija bijušas līdzīgas rotaļai. Savdabīga šaha spēle. Jaunas un jaunas partijas. Nebrīnieties! Es visu izsecināju. I'icaugošo un atplūstošo kaisli, pat visspēcīgākos un ilgākos orgasmus. Daudzi mani turēja par lielisku partneri. Tieši partneri. Taču Pauls, skūpstīdams ar savu karsto, aizrautīgo elpu, gluži kā iedvesa manī pil­nīgi citu garu — kaislīgu, mežonīgu un dzīvniecisku. It kā pati no sevis atdalījusies un pakārusies pie griestiem, es vēroju šo uz grīdas trako­jošo, man vairs nepazīstamā balsī stenošo sievieti.

Kad viss bija galā, vīrietis piecēla šo sievieti no grīdas, uz rokām aiz­nesa līdz gultai un, smagi izpūtis elpu, apsēdās. Viņu, kailu un trīsošu,

viņš nosēdināja sev klēpī. Viņš glāstīja sievieti, kas joprojām ik pa mirklim sarāvās un ievaidējās, un čukstēja:

— Dārgā, nomierinies nu, nomierinies, nomierinies…

Pa logu iespīdēja saule. Es skatījos, kā uz istabas sienas ņirbināja

koku ēnas. Es jutos pavisam mierīga un laimīga. Man šķita, ka tieši | šitā, kļaudamies viens pie otra, cilvēki ir izdomājuši vārdu svētlaime. Atvilku elpu, jo baismīgā robeža jau bija pārieta. Viņš nostādīja mani uz aukstās grīdas un paģērēja:

— Uzvelc drēbes!

Svētlaimīgais noskaņojums pēkšņi pārsprāga! Tieši šajā mirklī es

izbaudīju to pašu, ko Ieva, iekodusi aizliegtajā auglī. Drebēju un rāvos čokurā, jo Dievs apdullinošā balsī man sauca:

ES VAIROŠU TAVAS MOKAS!

Es apģērbos. Bet Pauls, itin kā nekas nebūtu noticis, teica:

— Iesim virtuvē! Padzersim tēju.

Sēdējām, klausīdamies, kā no krāna pil ūdens un sīc trumulis. Pauls sacīja:

— Es tevi lūdzu, nenokar galvu! Vai patiesi pēc tā, kas ir noticis, tu baidies paskatīties man acis?

— Nē, — es atbildēju, tikai zagšus caur pieri pamezdama skatienu ļ uz viņu. — Es nebaidos. Vai drīkst uzsmēķēt?

— Bez šaubām. Es nezināju, ka tu smēķē.

Es jutu, ka viņš nenovērš no manis acis. Izdzērusi svilinošo tēju,

beidzot sadūšojos paskatīties uz viņu. Liekas, Pauls to bija nepacietīgi gaidījis, jo tūdaļ pat metās skūpstīt man roku — pirkstiņu pēc pirk­stiņa. Un atkal es grimu svētlaimē. Šoreiz tā bija jau citāda, pārpilna ar savādu vibrāciju. Kā lādiņš, kurš var uzsprāgt jebkurā acumirklī.

— Tā, dārgā, — celdamies un sajozdamies sacīja Pauls, — jā­brauc!

— Uz kurieni? — es nosvepstēju.

— Man laiks uz vakara misi. Vai tu vēlies kopā ar mani?

— Jā! — izšļupstēju mazuļa balstiņā, kurš nupat tikai iemācījies ' runāt.

Es alku, kaut viņš ņemtu mani savā aizsardzibā un aizbildnībā.

Pūlējos čiepstēt smalkā, vārgā balstiņā, lai viņš, vēlēdamies mani izdzirdēt, noliektos kā pie vāra bērniņa. Kāroju būt viņa maziņā, ne­laimīgā meitenīte, kurai mūžīgi būs nepieciešama palīdzība un mie­rinājums. Taču nekad vairs nesaucu Paulu par tēvu. Jutos baiļu sa­grābta, vienīgi viņa rokās atradās mans liktenis, viņš kļuva par manu klinti un stipro pili, vienīgi viņš varēja glābt mani un paglābt no bries­mām. Skatījos uz viņu, iegrimu viņā, izkusu un pagaisu viņā…

Vika dziļi nopūtās un, ar puķainu mutautiņu berzēdama gluži sausās acis, teica:

— Man arī šobrīd šķiet, ka es nekad, gluži kā vislielāko noslē­pumu, nespēšu atminēt to, kas ar mani ir noticis…

— MAN ARĪ ŠOBRĪD ŠĶIET, KA ES NEKAD, GLUŽI KA VISLIE­LĀKO NOSLĒPUMU, NESPĒŠU ATMINĒT TO, KAS AR MANI IR NO­TICIS… — ierunājās M. V. un, slaucīdama pēkšņi izsprāgušo asaru, sāpīgi nobrāza roku pret mitro, grumbuļaino sienu.

— Man ir ierosinājums, — sacīja otrā sieviete, — tagad pagriezī­simies uz muguras, kājas salieksim ceļos, bet rokas paliksim zem gal­vas. Tā. Pavisam ērti. Es zinu visus šajā caurumā iespējamos nīkšanas veidus.

Abas sievietes pagriezās uz muguras.

— Tu vēl neesi pateikusi savu vārdu.

— Vārdu? Jā, man tāda vairs nav. Šajā ellē man vairs nav palicis nekas no tā, kas piederēja tur ārpusē, brīvē. Tagad es esmu pilnīgi bez vārda. — Viņa iesmējās, šņaukādamās un kratīdamās. — Šitā gulēt ir krietni labāk, vai ne? Ja kārtīgi piepūlas, var pat iztēloties, ka esi atlai­dusies pļavā starp āboliņiem, margrietiņām un smilgām; spīd saule, čirkst sienāži un smaržo pēc medus…

— Patiešām tā ir labāk. Miesa jau bija pavisam notirpusi.

— Un tagad tu man pastāstīsi, kas tad ar tevi ir noticis. Un kāpēc tev pašai tas izsauc tik lielu izbrīnu?

— Es nezinu…

— “Es nezinu”… — Bezvārde nostiepa, izmēdīdama M. V. raudu­līgo, intonāciju. — Viena un tā pati dziesmiņa. Šā vai tā, tev vajadzēs celt priekšā savu stāstu simtiem reižu. Ne ar kādiem nezinu izlocīties nevarēsi, kad viņi tevi izģērbs, sasies un uz kādu nedēļiņu iebāzīs baļļā ar aukstu ūdeni. Tu klāsi ārā visu, ar vārdiem pat aizrīdamās, kad pēc izvilkšanas no baļļas viņi sāks spīdzināt ar nokaitētiem dzelzs ies­miem… Tu atzīsies, ka reizē ar dievieti Diānu esi lidojusi uz maucības dzīšanas dzīrēm, ka dieviete Hekate tev piešķīrusi varu nokabināt no debesīm mēnesi, ka…

— Neko tamlīdzīgu es taču neesmu darījusi…

— Kas par to? Es tev teicu — ņem un izstāsti man, kā viss noticis patiesībā, jo citas izdevības nebūs. Viņi piespiedīs tevi stāstīt to, kas ir vajadzīgs viņiem. Es, piemēram, nespēdama izturēt, paziņoju, ka Ma­rijas Magdalietes dienasgrāmata ir bijusi pati visīstākā buramgrāmata, ko sarakstījis sātans ar baltiem burtiem uz melna papīra. Es jau tev teicu — spīdzināt viņi pieprot. Bet, kad pārkāpj sāpju slieksnim, no­kļūsti citā pasaulē, kurā pazūd visas vienošanās. Tu ieraugi, ka patie­sība ir patiesība, taču vārdos tās tik daudz nemaz nav. Vārdi ir tikai patiesības vecā āda, ķirzaku pamestā aste… Patiesība atrodas citur. Kad pārkāpj sāpju slieksnim, tu nokļūsti patiesībā, un itin nemaz vairs nav svarīgi, kādus vārdus izrunās tavas lūpas. Tavi vārdi pārvēr­tīsies bezjēdzīgos kliedzienos, vaimanās un kunkstos. Atrazdamās viņ­pus sāpju sliekšņa — patiesībā, tu vari runāt tādus vārdus, kādus vien viņi no tevis vēlas izdabūt. Atrazdamās patiesībā, tu saproti, ka ik­katrā vārdā allaž ieslēpts mazliet viltus.

— Un ja nu es nepārkāpšu sāpju slieksnim? Ja es tā arī palikšu sāpēs?

— Man jau ir apnicis atkārtot — viņi prot spīdzināt, kaut ari to, ko dara, viņi nemaz nesauc par spīdzināšanu. Viņi teiks, ka vēlas tikai vienu — izdzīt no tevis velnu. Izdzīšana notiek ar ūdeni un uguni. Par ūdeni es jau stāstīju. Bet ar uguni viņi spēlējas visdažādākajos veidos. Piemēram, tevi izģērbj, sasien un nogulda uz grīdas. Pēc tam izkau­

sētā sērā pamērc zoss spalvas, aizdedzina un uzmet tev virsū. Spalvas pielīp tev pie ādas, deg un izšvirkstina izkausēto sēru. Ja ari tad nela­bais nepamet tavu miesu, viņi starp kāju pirkstiem sasprauž glīti sa­grieztus skaliņus un aizdedzina, bet tev pāri iekar degošu lāpu tā, lai sīcošās sēra lāses pilētu uz tavas kailās ādas… Un, to darīdami, viņi tev uzdos savus vājprātīgos jautājumus. Viņi tev nejautās tā, kā pašlaik jautāju es tev, — vai tas cilvēks, kura dēļ tu šeit nokļuvi, bija vīrietis?

— Kāds cilvēks?

— Es jau teicu — tas, kura dēļ tu šeit nokļuvi… — Bezvārde dobji ieķiķinājās.

— Kā tu zini, kā dēļ esmu šeit nokļuvusi?

— Es nezinu. Tāpēc ari jautāju. Atbildi taču beidzot, pietiek izlo­cīties! Vai viņš bija vīrietis?

— Protams, ka vīrietis…

— Kāpēc — protams? — Bezvārde iespurcās. — Tā varēja būt tava māte, māsa, tēvs, brālis, draudzene vai bērns. Burvestības var piekopt kopā ar jebkuru… Vai šis vīrietis bija tavs virs?

— Nu, nē… Taču es viņu mīlēju.

— Un ari tagad tu vēl aizvien viņu mīli?

— Jā… — M. V. ar plaukstām aizklāja seju, kaut ari bija tumšs kā kapā. — Nē… Bet varbūt — jā. Es nezinu. Bet gribu viņu aizmirst.

— Vai viņš tevi mīlēja?

— Dieva dēļ… es nezinu… galu galā, tas nav svarīgi.

— Jā! Tas patiešām nav svarīgi. Kas viņš tāds bija?

— Vieni viņu uzskatīja tikai par vientuļnieku, kurš spēj darīt brī­numus. Otri — pat par svēto. Tagad inkvizīcija katrā ziņā pasludinās viņu par velnu. Viņu sauc par Pāvilu Putninieku.

— Pāvils Putninieks! Ir nu gan viņam jocīgs vārds! — Bezvārde savā plašajā smieklu reģistrā tagad izvēlējās sīku smiekliņu zemā krūšu balsī.

— Viņam visapkārt allaž uzturējās milzums savādu putniņu. Ša­jos novados es nekad tādus neesmu redzējusi. Viņi bija pamazi un ar griezīgu balsi. Sevišķi spilgtās krāsās — gluži kā Paradīzes puķes

svētbildēs. Dzelteni, zili un zaļi. Ar melniem vilnīšiem uz spārniem un baltu krūtežiņu. Ar lielu, smagu knābi un milzonlgi garu asti. “Bestiārijā” lasīju, ka šos putnus, kamēr tie vēl jauni, varot pat iemācīt cilvēku valodā. Marciāls raksta, ka esot redzējis šādu putnu, kurš iz­runā Ave Caesarl

— Un kā tu tādu putnu sauc?

— Papagailis!

— Ha, ārkārtīgi interesanti! — Bezvārde labpatikā iekrekšķējās.

— Kur un kā tu šo Putninieku atradi?

— Katram no mums mūžā ir tāds tukšs un melns laika sprīdis, kad šķiet, ka nav palikušas vairs nekādas cerības. Es ari biju iekritusi pašā melnākajā vilšanās dzelmē, kad uzzināju, ka esot kāds brīnum­daris, kurš atgriežot cilvēkiem cerības. Viņš, Pāvils Putninieks, dzī­voja tālu, nomaļā vietā, mežu un purvu vidū. Mājoklis viņam bija iekārtots alā — starp akmeņiem un koku saknēm. Tuvumā atradās milzīgs franciskāņu klosteris un dievnams. Kad sāka izplatīties valo­das par daudzajiem Pāvila Putninieka veiktajiem brīnumdarbiem, visi, kas bija zaudējuši cerības, gāzās vismaz paskatīties uz brīnumdari pa gabalu. Daudzajiem svētceļniekiem franciskāņi atdeva vienu sava klos­tera flīģeli, pēc tam ari otru. Trešo, kurā bija visstingrākā klauzūra, Mazie Brāļi atdalīja ar augstu, cietoksnim atbilstošu mūri, ar vieniem pašiem vārtiem un pat paceļamo tiltu. Pāvils Putninieks mēdza nākt uz dievnamu pirmajā Ziemsvētku nakti paklausīties Jaunpiedzimušā misi, Trejkungu dienā, nezin kāpēc — Pelnu dienā un divreiz Lieldie­nās — Lielajā Piektdienā un Lielajā Sestdienā. Dievu viņš pielūdza se­višķi koncentrējies, tik pilnīgā ekstāzē, ka pat dažu pirkstu augstumā pacēlās virs zemes. Visi to ir redzējuši. Viņa putni nekad nelaidās iekšā, lai gan pie baznīcas griestiem mitinājās daudz baložu, tikpat pelēku kā akmeni kaltie tēli. Papagaiļi piemetās virs durvīm, centrā­lajā timpanonā, kas ataino Pastaro tiesu. Es devos uz turieni pavasarī. Jau pēc Lieldienām. Ziedēja dārzi. Tāpat kā tagad…

— Vai patiešām tagad zied dārzi?

— Jā, zied.

— Ak, pastāsti man par pavasari!

— Es nezinu, kā lai stāstu par pavasari… Kad saplaukst dārzi, mani allaž pārņem tik salda un stipra vēlēšanās dzīvot, kura sajauku­sies ar vainas sajūtu…

— Vainas sajūtu? Kas tad tas nu tagad?

— Ak, nu kā lai tev to paskaidro? Vai gan nekad neesi izbaudījusi tādu stāvokli, kad itin viss, lai arī ko tu dari, liekas nepareizi… Dzīve it kā sairst sīkās, nesalasāmās lauskās, un katrā no tām ir tev pārme­tums. Kā kad tu censtos atsaukt atmiņā pravietisku sapni — kā taus­toties tu jūti, ka pietrūkst tikai sīka nieciņa, lai apjēgtu, ko gan no te­vis tik nelokāmi prasa. Taču nevari apjēgt un, vainas tirdīta, staigā pa ziedošo dārzu un smaržīgajām pļavām…

— Dīvaini. Man nekad tā nav bijis… Stāsti tālāk!

— Klosterī ierados pievakarē. Pēc divām dienām un divām nak­tīm ceļā es biju neizsakāmi nogurusi. Man ierādīja nelielu celli, pa ku­ras logu neredzēju neko, vienīgi augstu, no akmeņiem mūrētu sienu, uz kuras sazēlušas pelēkas, dzeltenas, zaļas un melnas sūnas. Logs bija bez stikla, tikai ar metāla tīklu. Bet cellei pie griestiem, tajā vietā, kur sanāk kopā kaļķiem izbalsinātās velves, karājās bezdelīgu ligzdiņa. Man ienākot cellē, divi lieli putni izspruka ārā, bet ligzdā bailīgi iečiepstējās mazuļi. Bija ļoti mitrs, bet sienas vairāku olekšu augstumā no grī­das bija noklātas ar baltu un kā zvērāda pūkainu pelējumu. Bezdelīgas atgriezās, bet, kad divi pavisam jauni mūciņi ienesa lādi ar manām mantām un klēpi malkas kamīnam, satrauktie putni atkal aizlaidās. Iedunējās lielais dievnama zvans, un dziedošā balsī tam atsaucās ma­zākie. Drīz bija jāsākas vakarlūgšanai. Jutos drausmīgi nogurusi, tā­pēc izlēmu, ka uz to neiešu. Pārlūkoju savu jauno mitekli. Stūra nišā stāvēja kapara bļoda un balta krūze ar ūdeni. Turpat noliku spoguli, ko biju paņēmusi līdzi…

— Tev patīk spoguļi?

— Jā, man patīk. Vēl es izvilku no lādes grāmatu, kuru arī visur ņēmu sev līdzi. “Bestiāriju”. Man patika pēc tās zīlēt. Katra mana jaunā diena atlavās kā neredzēta dzīva būtne, atlido kā putns, bet reizēm

mēdz būt patīkama kā labi pazīstama radība. “Bestiārijs” ik rītu man palīdzēja uzminēt jaunās dienas vārdu. Noliku grāmatu uz galda, kas stāvēja pie paša loga un vairākās vietās bija bezdelīgu apķēzīts. Tik spēji kā sāpe mani sagrāba sajūta, ka atkal, atkal un atkal visu daru nepareizi. Vaina mani nogāza uz ceļiem liela un melna krucifiksa priekšā, kas karājās pie gultas. Lūdzu Dievu un nevarēju tikt vaļā no iespaida, ka Krustā sistais ar riebumu novērš no manis savu bēdīgo vaigu. Es piecēlos, aizdedzu sveci un atšķīru grāmatu. Šoreiz es gri­bēju uzzināt nevis par vienu dienu, bet par visu man atvēlēto laiku. Es uzšķīru putnu.

— Papagaili?

— Nē, kliju. Latīniski — vultur A. volato tardo — lēns lidojums. Šis lēni planējošais putns ir ārkārtīgi redzīgs un plēsīgs. īpaši labi tas redz visu, kas saistīts ar nāvi. Plīnijs apgalvo, ka klijas, kas lido nopa­kaļ karapulkiem, kuri dodas kaujā, jau iepriekš zinot kritušo skaitu. Klija var cilvēkam pareģot viņa nāves stundu. Bet no sava lidojuma tas pamana visus līķus, pat tādus, kas atrodas dziļi zem ūdens. “Bestiārija” autors saskata dīvainu paralēli starp kliju un Pestītāju. Gluži tā­pat kā klija no augstumiem redz visu, kas ir ar nāvi apzīmogots, tā ari Pestītājs ir nolaidies mirstīgo pasaulē. Vēl brīnumainākas lietas rak­stītas par klijas mātīti. Kā izrādās, viņa pat varot nonākt grūtniecības stāvoklī, arī tēviņa neapaugļota. Ambrozijs šeit saskata līdzību ar Jau­navas Marijas nevainīgo ieņemšanu. Un vēl! Klijas mātīte zina brīnumakmeni, kas veicina dzemdēšanu un atvieglina sāpes…

— Vai tikai tu neesi devusies pie Pāvila Putninieka maziņā dēļ? Varbūt viņam bija jāatdod tev cerība, ka kļūsi grūta?

— Varbūt… Nesteidzini un nepārtrauc mani pusvārdā. Viss, ko es izlasīju, mani stipri satrauca. Tomēr nogurums bija stiprāks pat par satraukumu. Man nebija spēka ne aizkurt pavardu, ne novilkt drēbes. Ar visām drēbēm iekritu mitrajā guļvietā, kas oda pēc pelējuma. Miegs nenāca. Nezinu, vai biju aizsnaudusies uz īsu brītiņu. Svīda gaisma. Ligzdiņā iečiepstējās bezdelīdzēni, bet viņu gādīgie vecāki šaudījās pa logu uz priekšu un atpakaļ. Zvani skandināja mūku stundas — Aus­

mas stundu, Rita stundu un Pirmo stundu. Austošās saules gaismā manas celles sienas krāsojās sārtenas. Piecēlos un izgāju ārā.

Rita spirgtums bija vārdos neizsakāms. Pa pagalmu tekalēja ba­sie, darbiem apkrāvušies noviči. Es nezināju, vai man, sievietei, klājas atrasties viņu vidū. Pagrūdu glezni režģotos vārtiņus, tie nočīkstēja un ielaida mani lielā augļudārzā. Ziedēja ābeles, ķirši un bumbieres. Zemē bija sabiris tāds klājiens ziedlapiņu, ka varēja brist pa tām kā pa sniegu, kas sniedzas līdz potītēm, bet vietām — līdz ceļgaliem. Neko līdzīgu nekad nebiju redzējusi. Piepeši mani pārņēma sajūta, ka uz mani kāds skatās. Palūkojos visapkārt. Protams, neviena nebija. Tikai kļuva vēl neomulīgāk. Man pārskrēja drebuļi. Izsteidzos laukā no šī dārza un aizgāju uz dievnamu. Pirmais, ko es tajā ieraudzīju, bija klijas. Ak­meni izkaltas, tās tupēja uz katra pīlāra kapiteļa. Tieši tādas pašas kā manā “Bestiārijā” zīmētās. Vienīgi akmeni izkaltās savā varenajā knābī vēl turēja pa zīdainītim.

— Ahā, tātad tu patiešām biji devusies pie Putninieka mazulīša dēļ?

— Pagaidi! Nesteidzini un nepārtrauc mani pie katra vārda! Es biju pārsteigta, atradusi dievnamu gandrīz tukšu. Tajā bija iegrimuši lūgšanā daži mūki un nebija neviena svētceļnieka, kuru, pēc nostās­tiem, šeit vajadzētu būt simtiem. Pie manis pienāca Mazais Brālis, gluži kā izkāpis no bildītes, kas attēlo Svētā Franciska dzīvi, un sacīja:

— Kundze, jūs nokavēsiet! Katru ritu, tikko uzlēkusi saule, un katru vakaru, tai norietot, Pāvils Putninieks parādās dievlūdzējiem. Varbūt jūs vēl paspēsiet. Klajums, kuru cilvēki dēvē Cerības vārdā, no šejienes nepavisam nav tālu.

Un viņš man parādīja ceļu.

Sāku justies ļoti, ļoti vientulīga. Steidzos pa daudzu kāju izmalto ceļu, bet neizskaidrojama ilgošanās un skumjas spieda man krūtis, nevēlējos sev atzīties, bet es jau nožēloju, ka esmu šeit ieradusies. Me­tos skriešus — itin kā tā es varētu nomierināt aizvien pieaugošos sirdsēstus. Uzkāpu pakalniņā un sastingu, jo manu acu priekšā spēji pavērās milzīgs ļaužu pārpilns laukums. Viņi bija tik nemierīgi, ka šķita aizmiguši vai pat beigti. Es nokāpu lejā un sajutu, ka itin nemaz

nevēlos nokļūt šajā pūlī. Nekas, izņemot rīta spirgtumu, neizsmaržoja cerības. Redzēju vienīgi muguras un dažādu krāsu plīvuriem segtās sieviešu galvas. Un visas šīs mēmās cilvēciskās būtnes līgojās kā apses, uzpūšot vējam. Piepeši mani apsvilināja karsts satraukums, un, gluži kā briesmīgas varas vajāta, es sāku spraukties cauri sieviešu blīvai uz priekšu. Biju pārliecināta, ka cilvēki kurnēs un ķerstīs mani aiz drē­bēm un rokām, bet nekas tamlīdzīgs nenotika. Visi klusēdami deva man ceļu, un nezin kāpēc es jutos kā sapnī. Beidzot nokļuvu priekšējās rindās. Man iepretim aizlīkločojās strauja upīte, aiz tās pletās pur­vaina nora, bet vēl tālāk — tumši zils mežs. Cauri melnajām koku ga­lotnēm spraucās sarkanie, nupat uzlēkušās saules stari un skanēja ska­ļas putnu čalas. Pavēros apkārt — visas sievietes nolūkojās uz mani, bet viņām acīs atspīdēja saule. Skatiens viņām sarkani dzirksteļoja, teiksim, kā plēsīgām, mežonīgām kaķenēm. Es novērsos. Saspringti lūrēju uz mežu, it kā tas būtu priekškars, bet es negaidītu neko citu kā vienīgi izrādes sākumu. Nekas, itin nekas šajā klajumā neliecināja par cerību, bet sievietes raudulīgās balsīs sāka vilkt Svētās Jaunavas Mari­jas litāniju:

— …Svētā Dieva radītāja māte Kristus māte Dieva žēlastības māte šķīstā māte nevainīgā māte neskartā māte neaptraipītā māte mīļā…

Nezin kāpēc man iešāvās prātā vakarvakarā “Bestiārijā” lasītais par klijas mātīti. Man aiz muguras pāršalca savāda skaņa, gluži kā lietus izskalotai kraujai nogrūstot, lejup slīdēja velēnas, krūmi un zeme. Pa­griezos atpakaļ. Visi, kas vien atradās šajā klajumā, nokrita ceļos. Arī es nometos un tikai šajā brīdī ieraudzīju pāri purvam nākam cilvēku. Tas bija viņš. Pāvils Putninieks. Gremzos, ka neesmu pamanījusi to mirkli, kad vientuļnieks iznāk no meža, bet par visu visstiprāk nožē­loju, ka šajā sevišķajā mirklī mani nepārņem atbilstoši dievbijīgs no­skaņojums.

Pāvilam Putniniekam mugurā bija melnas platas drēbes ar lielu kapuci, kas pilnīgi aizsedza seju. Bija redzama tikai gara, kupla un iesirmojusi bārda. Vaļīgais, ne ar ko neapjoztais apģērbs aizklāja viņa augumu. Skaidrs bija vienīgi tik daudz, ka viņš ir garāks par vidus­

mēra vīrieti. Rokas viņš bija sakrustojis uz krūtīm, bet plaukstas tu­rēja paslēptas platajās melnās abitas piedurknēs. Putni, kas spurdza viņam apkārt kā biezi noausts dzelteni zaļizils plīvurs, arī traucēja no­pētīt vientuļnieku pamatīgāk. Ievēroju, ka pāri piemirkušajam purvam, virs kura cēlās spokaini miglas vāli, Putninieks iet, nemaz neiestigdamies, — gluži kā pa marmora grīdu.

Iestājās pilnīgs klusums. Apklusa pat meža putni, vienīgi papa­gaiļi brēca griezīgā, skaļā balstiņā. Nonācis pie upītes, Pāvils Putni­nieks uz brītiņu apstājās, nolaida, bet pēc tam pacēla rokas, kā svētību dodams. Putni satupās viņam uz galvas un pleciem. Es redzēju, kā tie ar varen lielajiem nagiem ieķeras melnajā, raupjajā audeklā. Tad — kā pats par sevi saprotams — vientuļnieks pārnāca pa ūdens virsu, lai gan pavisam tuvu bija sanaglota dēļu laipiņa.

Pāri pūlim aizvilnīja dievbijīga nopūta, bet šur un tur atskanēja histēriski iekliedzieni. Vientuļnieks stāvēja man diezgan tuvu, un es skaidri varēju redzēt viņa basās pēdas un lielās skaistās rokas ar zilga­najām, piebriedušajām dzīslām. Papagaiļi satupās zemē, un šķita, ka leknā zāle pēkšņi atplaukusi kā Paradīzē. Pāvils Putninieks pārmeta krustu un ar krusta zīmi svētīja visu Cerības klajumu. Pūlī atskanēja kliedzieni, raudas, vaimanas un pārlieku skaļi skaitītas lūgšanas.

Mani sāka kratīt drebuļi. Pacēlu acis uz Pāvilu Putninieku, itin kā cauri zemu nolaistajai melnajai galvassegai būtu iespējams ielūkoties viņam sejā. Negaidīti uzbrāzies vējiņš uz mirkli pacēla vientuļnieka kapuci, un man šķita, ka viņš skatās tieši uz mani. Tikai vēlāk, paru­nājusies ar svētceļniekiem, es uzzināju, ka ik reizi katrs sajūt to pašu. Pat tāds, kas stāv visattālākajā Cerības klajuma malā, ir svēti pārlieci­nāts, ka vienīgais Pāvila Putninieka skatiens, kuru, pateicoties vējiņam, kas nejauši atmaldījies, ir izdevies uztvert, ir veltīts tikai viņam vienī­gajam. Tikai viņai vienīgajai. Tāpēc retais centās izlauzties tuvāk tā, kā biju rīkojusies es. Ikviens ilgojās tikt pamanīts pašā pūļa biezumā un izredzēts no pārējiem. Tikai viņš vienīgais. Tikai viņa vienīgā. Bet šajā reizē es vēl neko nezināju un nemēģināju remdēt savu iedomību, domās divkosīgi čukstēdama: tā nevar būt patiesība, ka svētais skatiens

ir skāris mani. Tikai vienīgi mani. Mani vienu, kuru tūdaļ bija sagrā­busi bezgodiga ziņkārība: ak, kāda gan izskatās šī cilvēka seja neaiz­segta, kā pieskaras viņa rokas un… vai vientuļnieka miesa kādreiz ir pazinusi sievieti?!

Es sarāvos, jo Pāvils Putninieks ierunājās pilnīgi negaidīti. Un at­kal šķita, ka zemajā, klusajā balsi izteiktie vārdi veltīti vienīgi man. Tikai un vienīgi man. Šādu runāšanu taču nav iespējams saklausīt pat tiem, kas stāvēja knapi dažus soļus man aiz muguras.

— …Ak, skumjais cilvēces liktenis! Ak, smagais un nožēlojamais liktenis! Mēs esam zaudējuši to, kā vārdā patiesībā bijām radīti. Jūs man vaicāsit, ko gan mēs esam zaudējuši un ko ieguvuši? Kas ir gājis zudībā un kas palicis? Raugi, mēs esam zaudējuši to svētlaimi, kurai Dievs mūs ir radījis. Raugi, mēs esam iemantojuši to postu, kas pašā sākumu sākumā mums nav bijis lemts. Mēs alkstam pēc eņģeļu mai­zes, kuru reiz esam ēduši pilnu vēderu. Bet kas tagad remdinās mūsu neizciešamās alkas?! Tagad mēs ēdam sāpju maizi, kuru agrāk nezi­nājām esam. Ak, mūsu nemitīgās vaimanas, ak, nebeidzamās raudas! Ak, mēs nelaimīgie! No kurienes mēs esam padzīti un iekš kā esam iegrūsti! No kurienes mēs esam krituši un kur esam nonākuši?! No Tēvijas — trimdā! No turienes, kur skatījām Dievu vaigu vaigā, — savā sāpju aklumā! No nemirstības saldmes — nāves rūgtumā! O, baigā pārvērtība: no diža labuma — lielā ļaunumā! Smags ir sods, smaga ir grēku izpirkšana, un itin viss ir smags!

Pāvils Putninieks gluži kā pārstāstīja manu pastāvīgo stāvokli. Es pati nebūtu atradusi atbilstošākus vārdus, lai varētu izteikt savas nerem­dināmās ilgas, nepiesātināmās alkas, nedzesināmās slāpes un bezgalī­gās skumjas. Beidzis runāt, vientuļnieks pārmeta krustu sev, pārmeta krustu pūlim un, apgriezies riņķi, aizgāja. Papagaiļi kā liela, raiba bumba turējās viņam virs galvas. Vientuļnieks pārgāja pāri ūdenim un vieglos soļos, kādi ir būtnei, kura prot lidot, attālinājās pāri dūma­kainajai ciņu pļavai. Ar acīm pavadīju viņu līdz pat zaļi vizmainajam mežam un biju svēti pārliecināta, ka mūks sajūt skatienu, kas ir pie­ķērīgs kā putna nagi. Kad Pāvils Putninieks nozuda starp smuidra-

ļlem simtgadīgajiem kokiem, pūli atskanēja šņuksti. Ari manās acis i iesās asaras, nemiers grauza sirdi, ilgas plosīja dvēseli, un es neparko nevarēju saprast, kurš gan ir piešķīris šim klajumam Cerības vārdu?!

Kā upe, kas smagi nes līdzi viļņus, pūlis lēnām sāka kustēties atpakaļ uz klosteri. Tikai tagad pamanīju, cik daudz tajā bija gaudenu. Aklas sievietes virzījās, saķērušās garā virtenē, viņu baltās, pret de­besīm pavērstās acis spīdēja saulē kā gliemežvāku perlamutra odere, bet seja pauda… svētlaimi! Mēmules cita citai kaut ko klāstīja, viņu garie un jutīgie pirksti drudžaini skrāpēja biezo kurluma tūbu, bet seja pauda… svētlaimi! Kā dejodamas neizprotamu rituāla deju, lēkāja vienkājes, bezroces un kuprītes, drausmīgas resnes, ģikts saliektās, tā­das, kas plaukstas vietā vicināja zivs spuras, pundures, lielgalves, spi­tālīgās, vilkligas vai tūskas saēstās, bezdegunes, matu ēdes apsēstās, trumošās un asiņojošās, viņām nopakaļ, baltus putekļu mākoņus sa­celdamas, uz ritentiņiem stūmās bezkājes un melmeņsērdzīgās, bet ikkatras seja pauda… svētlaimi! Vienīgi man nebija lemts to izbaudīt… Vai patiesi šādā ceļā Pāvils Putninieks mani ir paaugstinājis citu vidū?!

Visa šī gūzma sablīvējās klostera pagalmā. Šeit bija uzstādīti mil­zīgi balti klāti galdi, bet baskāji noviči, griezdamies kā tītavas, svētceļ­niekiem dalīja ēdienu.

Sajutu stipru izsalkumu. Lūkojos, kur apsēsties, un biju krietni pārsteigta, kad kāda sieviete, mādama ar roku, nosauca mani vārdā. Viņai bija ļoti izģindusi un bāla seja ar zilumiem zem acīm un viegli izvalbītiem tērauda krāsas redzokļiem. Kad viņa pasmaidīja, es ierau­dzīju, ka viņai nav neviena priekšējā zoba. Par spīti tam, viņas seja šķita skaista.

— Visi mani sauc par Upi, kaut arī tas īsti neskan kā vārds, — viņa sacīja, kad es apsēdos līdzās. — Bet, kā sauc tevi, es uzzināju, ieska­tījusies Viesu grāmatā. Vai atceries — tu taču vakarvakarā tajā ierak­stīji savu vārdu, tāpat kā visi jaunpienācēji.

Es to itin nemaz neatcerējos. Lai gan var gadīties, ka, noguruma mākta, kādam savu vārdu netīšām esmu nobuldurējusi. Tikām Upe tur­pināja, uzjundīdama mani aizvien stiprāku un stiprāku pārsteigumu:

— Mans pienākums ir ik rītu ziņot Tēvam Putniniekam katra jaunpienācēja vārdu. Pat tad, ja to būtu vairāki simti. Pašlaik — pava­sarī un vasarā — gaidām pamatīgu cilvēku pieplūdumu…

Kā noburta es skatījos viņas bezzobu mutē, no kuras nākošie vārdi bija ļoti maigi, gluži kā zīdā ievīstīti. Es vēlējos saprast, kas tas ir, kas neļauj novērst acis no šīs savādās sievietes, kas spiež mani par viņu jūsmot?! Bet kad un kā Upe sastopas ar vientuļnieku? Kā viņa aizkļūst līdz tā mājoklim, jo parasts mirstīgais taču patiešām nespētu tikt pāri purvam? Vai viņa zina kādus citus ceļus? Kāpēc tieši viņa? Kāpēc gan tieši Upe ir paaugstināta citu vidū? Mani sagrāba greizsir­dība. Viņa to pamanīja un uzlūkoja mani pavisam nievājoši.

Upe man piekrāmēja pilnu bļodu rudzu biezputras ar pienu. Es ēdu, un man šķita, ka savu mūžu neko gardāku neesmu baudījusi. Gaiss bija pārpilns gaismas, ābeļu ziedlapiņu, bišu sanoņas, smaržu un putnu vīteru. Mani pārņēma salda, neviena neiztraucēta svēt­laime — es pat jutos pārsteigta —, itin kā mani kāds būtu pārvērtis. Vēl nekad es nebiju izbaudījusi šādu atpestošu vieglumu. Es palūko­jos apkārt — visi līdz pēdējam, kas sēdēja ap baltajiem galdiem, gluži kā spogulis atspulgoja manas sejas svētlaimīgo izteiksmi. Vienīgi Upe bija sadrūmusi. Šķita, ka caur nolaistajiem plakstiem viņa mūs visus novēro kā nesaprātīgus bērnus un vīzdegunīgi zobojas. Piepeši ap viņas kaklu es ieraudzīju rotu no zilām, dzeltenām un zaļām spalvi­ņām. Man iešāvās prātā, ka šī sieviete tīšām ir atmetusi atpakaļ matus un pagriezusies pret mani tā, lai es varu pamanīt talismanu, kas ne­pārprotami liecina par viņas sevišķo saikni ar Pāvilu Putninieku. Mani pārņēma vēl baigāka greizsirdība, un veltīgi es centos to aizgainīt. Mani māca kauns, ka līksmās pavasarīgās dienas mirdzumā šādas melnas jū­tas vainago mani ar saviem indīgajiem ziediem.

Vēlāk es pārliecinājos, ka ne vien mani, bet ikkatru, pat vissvēt­laimīgāk smaidošo, grauž briesmīga greizsirdība. Vīrieši apskauda vīriešus, bet vēl stiprāk sievietes, tomēr par visu visvairāk sievietes apskauda sievietes. Greizsirdība… Kurš spēj noteikt visas greizsirdī­bas kvēlās krāsas un netīrās nokrāsas, kurš spēj izmērīt tās skanošo

bezdibeņu dziļumu, lediem klāto gāļu aukstumu, tuksnešu karstumu un ar asiņu un netīrumu smaku atšķaidītās vēsmas?!

Taču visam ir savs laiks. Es sēdēju pie balta galda, laizīju medu, ko Upe man pakalpīgi ielēja, un, aizdzinusi prom greizsirdību, svēt­laimīgi smaidīju.

— Vakarā es ieiešu pie tevis cellē. Manuprāt, mums abām būs par ko parunāties, — brokastīm beidzoties, Upe sacīja. — Un tagad ej pa­staigāties! Šeit ir ļoti skaistas vietas. Sevišķi pavasarī!

Es atkal izgāju pa klostera vārtiem. Devos uz pretējo pusi, nekā biju gājusi no rīta, kaut gan briesmīgi vēlējos izokšķerēt, pa kādiem ceļiem Upe nokļūst pie Pāvila Putninieka… Dažreiz man ir paticis ar sevi pacīnīties. Taču, jo stiprāk es pūlējos par viņu tikšanos nedomāt, jo neprātīgāk mani grauza ziņkārība un greizsirdība. Es ilgi klaiņoju. Vietas šeit bija ļoti skaistas un īpatnējas: purvi, papuves, neskaitāmi strauti, izcirtumi, izdeguši brikšņi, ganīklas, tukši un neapsēti tīrumi…

Es gāju pa grantsceļu, bet visapkārt, cik tālu vien sniedza acis, pletās slapjas pļavas, ezeriņi, kuros atspulgoja zilās debesis ar čauga­najiem mākonīšiem. Šur un tur stārķi medija vardes, un gluži kā ar porcelāna suķēm viss it visur bija piebiris ar maziem, žilbinoši bal­tiem asknābju, asspārnu un asastu putniņiem. Pasaule šķita burvīgi spirgta, dzidra un koša — kā nupat radīta. Gāju pievērtām acīm, seju pavērsusi pret sauli un silto, smaržīgo vēju. Bet, kad pacēlu plakstus, es ieraudzīju pa ceļu nākam pretim cilvēku. Viņš bija gara auguma un apvilcis melnu apģērbu. Es nodomāju, ka uz klosteri steidzas kāds svētceļnieks, kurš kāro atgūt cerības. Pēkšņi man iesmeldzās sirds un saļodzījās kājas. Tas bija viņš pats! Pāvils Putninieks!

Vienā mirklī aizmirsu pati savu ziņkārību, greizsirdību un to, ka Upe ar viņu sastopas katru rītu. Prātā man bija tikai viena doma — drīkst vai nedrīkst, klājas vai neklājas un ļauts vai liegts man ar vien­tuļnieku — lai arī tā, nevilšus — sastapties. Varbūt es pārkāpšu, var­būt jau esmu pārkāpusi kādu aizliegtu robežu? Vai nebūs labāk, ja pagriezīšos atpakaļ un metīšos bēgt? Bet ko tad Putninieks nodomās par mani? Varbūt man jānoslēpjas ceļmalas grāvī? Vai arī kā galvu

zaudējušai jālaižas pāri pļavai? Tā spriezdama, nepārtraucu iet uz priekšu. Mēs tuvojāmies viens otram.

Pāvils Putninieks savu lielo galvassegu bija atmetis uz pleciem. Papagaiļi, izveidojuši raibu četrstūri, plivinājās augstu debesīs un šķita kā spalgi ķērkstošs pūķis. Neviena netraucēta, varēju apskatīt vien­tuļnieka seju. Taču šaubas atkal nošvīkstēja pār mani kā pātaga. Vai man ar vientuļnieku ir jāsasveicinās? Ja ir, tad — kādiem vārdiem? Skatoties viņam acīs vai nepaceļot galvu? Vai man ir jāsmaida vai jā­savelk dievbijīga sejas izteiksme? Jāpārmet krusts? Jākrīt ceļos?

Mūs šķīra vairs daži soļi. Es kāri blenzu vientuļniekam sejā. Viņa prāvo, izteiksmīgo galvu ieskāva liela sirma matu kupena. Skatījos uz augsto pieri, kuplajām, melnajām uzacīm, dzelmaino, pelēko acu caur­urbjošo, pat biedējošo vērojumu, uz romiešu degunu, izspīlētajiem vaigukauliem un jutekliskajām lūpām, kurās pēkšņi uzplaiksnīja bēr­nišķīgs un vieglprātīgs smaids. Vientuļnieka seju biju iztēlojusies pa­visam citādu, tāpēc jutos pārsteigta.

Mēs apstājāmies viens otram iepretim. Nodūrusi galvu, es skatījos uz viņa basajām, putekļiem klātajām kājām. Mēs varējām pieskarties viens otram, pat roku nepastiepjot.

— Šeit ir skaisti, vai ne? Un plašums domai… — Pāvils Putninieks ierunājās un uzlika man uz galvas savu smago roku ar slaidajiem pirkstiem.

Es pacēlu galvu. Viņš vērās man tieši acīs. Es paspēru vēl vienu soli. Viņš mani apskāva. Es nejutos pārsteigta, vienīgi domāju, ko lai tagad iesāku ar savām rokām, kas nokarājās kā striķi. Vai es drīkstu pieskarties vientuļniekam? Vai drīkstu apskaut? Ja drīkstu, tad — vai stipri? Vai varbūt tas jau ir nāves grēks? Pāvils Putninieks ar vienu roku apskāva manu vidukli, ar otru saņēma pie kakla un vēl stiprāk piespieda sev klāt. Apskāvu viņu un noliku galvu viņam uz pleca. Va­rēja saost vientuļnieka smaržu, kas man šķita ārkārtīgi labi pazīstama, taču ne toreiz, ne tagad es nespēju apjēgt, ko gan viņš tik uzbudinošu un iekvēlinošu man atgādina… Pāri Pāvila Putninieka plecam es ska­tījos, kā bezgalīgajās pļavās margo baltie asknābja putniņi. Es jutos

I'iivisam mierīga un laimīga. Man šķita, ka tieši tā, kļaudamies viens ļ'lf otra, divi cilvēki — vīrietis un sieviete — ir izdomājuši vārdu svēt­laime.

— Man nebija ienācis prātā, — es iečukstējos, — es nekad nebiju domājusi, ka cilvēkam ir lemts izbaudīt šādu labsajūtu šajā saulē.

Pāvils Putninieks viegli atrāvās nostāk un, nopaijājis man matus, Mcīja:

— Cilvēki izskaidro debesu un zemes vaigu, bet nepazīst to, kas iitrodas viņiem acu priekšā, un neprot šo mirkli izbaudīt…

Mēs joprojām stāvējām viens otram iepretim, bet viņa rokas vēl ,u/.vien atradās uz mana auguma. Spēji mums virs galvas kaut kas Iošalcās, iečerkstējās un ieklaigājās. No izbīļa es iesaucos, bet tie bija tikai papagaiļi. Čerkstēdami un ar saviem asajiem nagiem ķerdamies, tie satupās vientuļniekam uz pleciem. Vairs nebildis ne vārda, Pāvils Putninieks uzmauca galvā melno galvassegu un devās prom. Putni joprojām čerkstēja, sita spārnus un grozīja astes, bet vientuļnieka ēna bija līdzīga platzarotam, ar visām lapiņām vējā trīsošam kokam. Negai­dīti deniņos sajutu sāpes — pārvilku ar roku un uz pirkstiem ierau­dzīju asinis. Laikam jau papagailis, krizdams lejup, ar plēsīgo knābi vai nagiem būs ieskrāpējis. Es nogāju vēl dažus soļus, taču nezin no kurienes uzradies satraukums mani spiešus piespieda pie zemes. Ap­sēdos miklajā ceļmalas zālē, satvēru galvu un gluži kā svešām lūpām atkārtoju:

— Ak, kas gan man būs, kas tagad man būs, ak, kas gan ar mani notiks…

—AK, KAS GAN MAN BŪS, KAS TAGAD MAN BŪS, AK, KAS GAN AR MANI NOTIKS? — tā es sev jautāju tūkstošiem reižu dienā. — Tad kas gan ar tevi notiks, Marija Magdaliete?

Bezmērķīgi klimtu pa pilsētas ielām un jutos kā tāds gājputns — visi cilvēki man likās pagalam sveši. Pārnākusi mājās, es ieslēdzos, bet vairs nepazinu ne savu istabu, ne lietas, ne savu atspulgu spogulī.

Klīdu pa savu mitekli kā iesprostota liela, melna aizjūras kaķene kādu reiz biju redzējusi tirgus laukumā.

Kopš tās dienas, kad ar mani bija runājis Jēzus, pavisam zaudēju miegu. Es tikai metu un metu lokus pa savu nakts sprostu. Tupēju ierā­vusies kaktā, kad kāds klaudzināja pie manām durvīm. Viņi, vīrieši nevarēja saprast, kas ar mani ir noticis… Nabagi. Ar basajām pēdām jutu dienā sasilušo klona siltumu. Ap nakts vidu klons atdziest. Rīta pusē tas viegli noraso. Naktij tuvojoties, visi manas istabas priekšmeti liekas pelēki. Pēc tam tie nomelnē. Vēlāk tie iegūst zaļganīgu nokrāsu bet pirms rītausmas — melnu. Saulei lecot, tie it kā pārklājas ar sārteniem putekļiem. Arī acis ir gluži kā putekļiem piebirušas. Sūrst.

Raudāju tikai pirmajās naktis. Vēlāk sāku aizstaigāt uz laukumiem paklausīties, ko runā Jēzus. Es uzglūnēju kā kaķene. Es iejaucos starp cilvēkiem. Reiz es izspraucos Viņam pavisam tuvu. Taču viņš mani ne­pazina. Viņš pat nepaskatījās uz mani, kaut arī, izmantodama drūzmu, biju pat pieskārusies Viņam ar roku. Bet ne jau man, ne jau man bija veltīti šādi Viņa vārdi:

— Kurš ir pie manis, tas ir pie uguns, un tas, kurš ir tālu no ma­nis, ir tālu no valstības.

Es biju tālu, neizmērojami tālu, un šoreiz mani sagrāba liels iz­misums. Caur asarām neredzēdama ceļu, es atgriezos mājās.

Es cerēju, ka varbūt vīns, sarkans kā asinis, remdinās manas dvē­seles mokas. Sēdēju pie vaļējām durvīm un teicu sev: vakars ir tik jauks, smaržīgs, vīterīgs un dzidrs — tad kas gan tevi tik stipri no­moka, Marija Magdaliete? Kas piepilda ar nemieru tavas garās dienas, kas neļauj aizmigt bezgalīgajās naktīs? Vien paraugies, cik zaļas un spīdīgas ir olīvkoku lapas, cik burvīgi dzeltens ir ziedošo sinepju lauks, cik sarkans ir vīns sudraba biķerī, cik zilas ir debesis, cik zeltai­nas ir sārto mākonīšu maliņas, cik melns ir tavs apģērbs, cik balta tava āda… Tad kamdēļ tu atgrūd šo dienu kā savu vissīvāko ienaidnieku? Citas tādas vairs nebūs! Pēc kā gan tu kāro? Pēc pravieša mīlestības? Pēc princeses Salomes drausmīgā likteņa? Kāpēc tu sev iestāsti, ka vien­tulība tevi ievaino stiprāk nekā šķēps, kas nodūra Hēroda audžumeitu?

Vai patiesi tu alksti to pašu, ko ari vājprātīgā Salome? Pravieša mīles­tību?

Kas ir mīlestība, Marija Magdaliete? Līdz šim taču tev nav bijis lemts to iepazīt, kaut gan tev piederējuši tik daudzi vīrieši! Vai patiesi tu sapņo, ka jūsu abu miesas būs kailas, kājas savijušās, rokas sakram­pējušās, mēles sapinušās, karstā elpa saplūdusi vienā un ka pravietis ieplūdīs tevī kā izkausēta metāla straume? Ak, nē, nē, nē, nē, par to es nemaz nesapņoju! Kaut gan par to — arī! Es nezinu, pēc kā es slāpstu, jo nav vairs neviena, kurš spētu mani apmierināt.

Tad varbūt tu kāro iegūt no Viņa, pravieša, bērniņu?! Marija Mag­daliete, tu gribi bērniņu? Tu?! Bet vai tu neesi aizmirsusi rūgto zāļu novārījumu, ko mēdzi dzert alās pie burvēm pilsētas nomalē, lai tikai sekotu priekšlaicīgas dzemdības? Vai neesi aizmirsusi, kā, zobus sakoz­dama, pacieti uz sava vēdera nokaitētus akmeņus, lai tikai izdotos no­nāvēt tevī iesēto svešinieka augli? Vai atceries, kādi baismīgi rīki ir vandījušies pa tavām nelaimīgajām mātes miesām, rupji čaukstot žā­vētāju buramvārdus, dziedot viņu melnajiem gaiļiem un baudkāri ņaudot vienacu kaķenēm, kad tu lūgšus lūdzies, lai tikai tevī nobei­dzas šī nevēlamā dzīvība?

Tad — kas gan ir mīlestība, Marija Magdaliete? Tu nezini… Tā­pēc arī nevari atrast sev mieru! Tu jūties kā vientuļš ceļinieks, nonācis nepazīstamā zemē. Mīlestības zemē… Tad tāpēc tu vairs nevari rast mieru šajā burvīgi rāmajā vakarā! Nemieru neizgaisinās ne Viņa ska­tiens, ne vārds, ne pieskāriens, ne glāsts, ne Viņa miesa tavā miesā, ne viņa bērns tevī! Ak, kas ar tevi notiek, man ir baigi, Marija Magdaliete!

Tā nu es varu vienīgi skaitīt lūgšanas, skatīdamās, kā mēness uzlec un kā noriet. Es aizveru acis un, Jēzus seju skatīdama, skaļi at­kārtoju:

— Mans gars ir iebiedēts, stingst sirds man krūtīs… Stiepju rokas pret Tevi, mana dvēsele slāpst pēc Tevis gluži kā pārkaltusi zeme… Līdz ar austošo ritu atsūti man žēlastību, visas manas cerības ir Tevī…

Bet, kādam rītam uzaustot, es pametu savas mājas. Es aizgāju kopā ar tiem, kuri sekoja Jēzum. Mācekļi, sievietes, ubagi un tizlie milzīgs

Ii.tis. Viņu vidū man kļuva mazliet vieglāk. Uz maniem pleciem bija nolaidies tā kā miers. Es gāju un, galvu atgāzusi, vēros debesīs, put­nos un koku galotnēs un drīz jau jutos tā, itin kā es lidotu. Kaut arī manas un Jēzus acis pa visu dienu ne reizi nebija sastapušās.

Es tvēru katru Jēzus vārdu, un mani sagrāba šausmas, kad ap­jēdzu, cik novārtā pamesta, cik nopostīta ir mana dvēsele. Bet Viņš Niicija:

— Nāciet šurp pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi! Es |ns gribu atvieglot. Jo mans jūgs ir laipns un mana nasta viegla…

Laipnīga bija gan Viņa balss, gan acis, gan smaids, gan kustības.

(iicši noraudzījos Jēzus mirdzošajā vaigā, baidīdamās pat pamirk­šķināt. Mani skatieni bija kā izsalkušā rokas, kas trīcēdamas satver maizi, kā slīkstošā pirksti, kas pirmsnāves šausmās spēji uztausta glā|)iņu. Katru acumirkli es baidījos Viņu pazaudēt. Viņu zaudēt. Ar acīm biju iekrampējusies Jēzū kā lietuvēna un karsoņa mocīts bērniņš mātē.

— Ņemiet uz saviem pleciem manu jūgu un mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs. Tad jūs savai dvēselei atradīsiet atvieglošanu…

Un nolija šis laipnais Jēzus jūgs uz maniem pleciem kā pavasara lietusgāze uz tīrumu, kas gadu desmitiem nav baudījis veldzi. Cauri asarām ceļu neredzēdama, es metos pie Mācītāja. Nometos ceļos un apskāvu Viņa kājas. Manas asaras plūda uz Viņa putekļu klātajām pē­dām. Es atraisīju Viņa sandaļu siksniņas un ar saviem matiem un asa­rām noskaloju putekļus no Viņa kājām. Tad pūlī kāds skaļi sacīja:

— Jēzu, šī sieviete, kura pašlaik tevi aizskar, ir grēciniece! Visi to zina. Arī tu, ja būtu pravietis, tad zinātu!

Man pārskrēja tirpas. Kā toreiz — Magdalas laukumā, kad biju novesta Viņa priekšā. Jēzus pieliecās, pārvilka roku man pār matiem un sacīja:

— Man jums visiem ir kas jāsaka.

— Saki, Mācītāj, saki! — Cilvēki saviļņojās, ielenkdami mūs ciešā lokā.

— Vienam naudas aizdevējam bija divi parādnieki. Viens tam bija parādā piecsimt grašus un otrs — piecdesmit. Kad nu tie ne­spēja atdot, tad viņš abiem diviem atlaida. Kurš tad no tiem to vairāk mīlēs?

— Man šķiet tas, kam viņš vairāk atlaidis, — teica mans aprunā­tājs, tikai tagad daudz padevīgāk.

Es uzdrīkstējos pacelt acis uz Mācītāju.

— Tu pareizi esi spriedis, — Jēzus bilda, un Viņa seju apmirdzēja dīvaina gaisma, kuru jau vairākkārt biju ievērojusi. Tikai tas nebija smaids.

Mūsu skatieni atkal sastapās. Atkal — pēc tās liktenīgās reizes, kad mani vajadzēja nomētāt ar akmeņiem. Sakautrējusies es paklanī­jos un metos skūpstīt Viņa kājas. Tad ierunājās Jūdass no Kariotas. Viņa zemo un aizsmakušo balsi es spētu pazīt starp tūkstošām.

— Rabij, kupri tikai kaps iztaisnos. Tavā vietā es aizraidītu šo izvirtušo sievieti jo tālāk no sevis. Marijas lūpas ir skūpstījušas par naudu, bet rokas glāstījušas daudzus vīriešus. Un tagad viņa uzdrīk­stas skūpstīt un aizskart Tevi, Dieva Dēls!

Jā, es biju piederējusi Jūdasam no Kariotas ne vienreiz vien, un allaž viņš man bagātīgi bija atlīdzinājis.

— Jūdas, netiesā otru, lai pats netaptu tiesāts! Jo, ar kādu tiesu tiesā, ar tādu pats tapsi tiesāts. Ko tu redzi to skabargu savas māsas acī, bet baļķi sava paša acī nemani? Liekuli, velc papriekšu to baļķi no sa­vas acs un tad pielūko, kā tu to skabargu no Marijas acs vari izvilkt.

Man pārlija karstums un sārtums. Nokāru galvu un gribēju pa­slēpt kauna nopliķēto seju zem matiem. Jēzus pieliecās un, saltiem pirkstiem saņēmis mani aiz zoda, neļāva man to darīt.

— Ar kādu mēru jūs mērāt, ar tādu jums taps atmērīts. Kam maz top piedots, tas mīlē maz. Marijai grēki, kuru bijis daudz, ir piedoti, jo viņa daudz ir mīlējusi… — Jēzus sacīja, ar mirdzošu skatienu ielauz­damies pie manis pašā būtībā.

Viņš ir aizmirsis, ka reiz jau ir man piedevis! Viņš ir mani aiz­mirsis! Ak, es gribēju izsaukties, dod nepārprotamu zīmi, ka tu mani

itl/slavi! Lai mani ienaidnieki nokaunas, ieraudzījuši, ka Tu, Kungs,

I'.ilidzi man un mani mierini!

Saņēmis mani aiz pleciem, Jēzus palīdzēja man piecelties un klusi li'lca:

— Marija no Magdalas! Es lieliski atceros, ka reiz jau esmu tev piedevis grēkus. Pēc tam tu grēkoji domās kā princese Salome ar savu l/i ikošanos. Tev tavi grēki ir piedoti!

ļēzus man redzēja caur un cauri. Es pieliecos un tikai noskūpstīju Viņa drēbju maliņu.

— Kas viņš tāds ir, ja arī grēkus piedod kā tas Kungs? — no pūļa uzsauca varizejs, uzmaucis milzīgu melnu cepuri.

— Es iemetu pasaulē uguni un tagad nu sargāju, līdz tā aizdeg­sies! Bet jūs visi esat ģeķi un mazticīgi! — negaidīti bargi Jēzus teica un, dziļi nopūties, pusbalsī sacīja man: — Meita, tava ticība tev palī­dzējusi! Ej ar mieru!

— Ak Mācītāj, es neesmu cienīga, neesmu cienīga, neesmu cie­nīga! Tava žēlastība man ir dārgāka par dzīvību! Es pat nezinu, kā un par ko, mans Kungs, es to esmu pelnījusi?!

— Kas lūdz, tas allaž dabū, Marija! Un patiesi es saku uz jums visiem — lūdziet, tad jums taps dots. Meklējiet, tad jūs atradīsiet! Klaudziniet, tad jums taps atvērts!

Viņš vērīgi pārlaida mums visiem skatienu, gluži kā kaut ko meklēdams, un, apgriezies riņķī, aizgāja. Bet vēl tik daudz es vēlējos Viņam pastāstīt! Ak, ilgojas pēc Tevis, Jēzu, mana dvēsele slāpst pēc Tevis, mana miesa kā pēc ūdens izkaltušais tuksnesis, kā sausumā sa­plaisājusī zeme slāpst. Vai patiesi Jēzus manas sirds mēmo kliedzienu bija izdzirdējis, ja, atpakaļ neparaudzīdamies, Viņš teica šādus vārdus:

— Vai miesai, kas ir dvēseles atkarībā, vai dvēselei, kas ir miesas atkarībā!

Es cietu klusu, jo visi gluži kā putni, kas uzglūn laupījumam, modri mani novēroja. Jūdass Toms, kurš ne par soli neatkāpās no Jē­zus un pierakstīja visus Viņa vārdus, izvilcis plāksnīti, ieskrāpēja tajā man veltīto domu.

Jēzus staigāja pa pilsētām un ciemiem, mācīdams un sludinādams ļ Labo Vēsti par Dieva valstību. Ari es gāju līdz ar Viņu. Tagad jau līdz ar Viņu, nevis pūli. Viņu uzticīgi pavadīja divpadsmit apustuļi un sie­vietes, kas bija izdziedētas no apsēstības un sērgām. Es dzirdēju cilvē­kus sačukstamies, ka arī no manis Jēzus esot izdzinis septiņus vellus. Tad, pirkstus pieliekdama, sāku skaitīt. Viņš izdzina no manis skum­jas, ar kurām biju piesūkusies līdz pašiem sirds dziļumiem, kas sain­dēja manas dienas, bet naktis pārvērta par vismelnākajiem bezdibe­ņiem. Vēl es biju pārpilna ar vislielāko ļaunumu, un visi cilvēki man rādījās kā ienaidnieki, kas vēl ļaunu. Es zinu, ka mani bija pārņēmusi ] lepnība — kā ar dārgiem akmeņiem es lepojos ar savu skaistumu un gudrību to priekšā, kuriem tā visa trūka. Neizjutu žēlastību ne pret vienu — ne pret sevi, ne pret Dieva radībām visapkārt, no aizdomām, ka visa pasaule sazvērējusies gatavo man slazdus, es gribēju tai atrieb­ties. Nekad man nav bijis miera. Izmisums, kārības un kaislības kā ar pātagu trenca mani cauri laikam, kas pret mani bija nejauks…

Milzīgiem pūļiem sapulcējoties un ļaudīm vēl no visām malām steidzoties, Jēzus runāja līdzībās. Katru Viņa vārdu es ieslēdzu sirdi, j tad vai man tos vajadzētu atkārtot arī rakstos? Prieka pārpilna bija mana dvēsele. Apgūlusies tikai par Viņu vien sapņoju. Nakti redzēju Viņu sapnī un par Viņu domāju, tiklīdz biju pamodusies. Viņš bija mans lielais balsts, Viņa spārnu paēnā es priecīgi trallināju.

Jēzus darīja brīnumus. Atskaņas par tiem izplatījās kā varenu vie­suļu nestas, tomēr, nelaimīgo izglābis, Mācītājs allaž brīdināja:

— Pielūko, par notikušo nevienam neko nesaki…

Jēzus brīnumaino spēju mēģināja izskaidrot katrs pats klusībā. Tomēr vispatiesākais ir bijis Lēvijs, Kapernaumas muitnieks, kurš pie­sauc pravieša Esaijas vārdus:

— Viņš ir mūsu vājības uz sevi ņēmis un mūsu sērgas nesis… Es jau teicu, ka ne uz brīdi nenolaidu acis no Jēzus un tāpēc zinu, kāda pārcilvēciska piepūle Viņam bija vajadzīga katra brīnuma veikšanai. Es redzēju, kā Jēzus saspringst ar visu augumu — gluži kā zvērs pirms

Ieciena, kā spēks aizplūst pa Viņa rokām, kā Viņš iepleš pirkstus — ^luži kā putns lidojumā spārnu spalvas, kā Viņa piere noraso sīkiem sviedru pilieniem, pietūkst deniņos dzīslas, noraustās sejas muskuļi un skatiens top ass kā iztrīts tērauds. Tikai pūlim tas bija vienalga. I’ēc brīnuma izslāpušie ļaudis ielenca Jēzu, grūstīja Viņu un spaidīja, ka Viņš knapi varēja ievilkt elpu. Itin kā Mācītājs būtu nevis cilvēks, bet pagānu elkdievs, pie kura vien piedūries tumsoņa jau cer uz izve­seļošanos. Viss bija atkarīgs vienīgi no paša Jēzus gribas un spējas. Es atceros kā reiz, pūļa plēšus plosīts, Viņš sāpēs iekliedzās:

— Kas man skaras klāt?

— Mācītāj, — teica Sīmanis Pēteris, kurš bija nejūtīgs un ciets kā klints, — pūlis tevi spaida un grūsta.

— Nē! Kāds man ir pieskāries, jo es sajutu, ka mani pamet griba.

Tad kāda sieviete sāka gaudulīgi vaimanāt:

— Kungs, tā biju es, kas piegāja Tev no muguras un pieskārās Ta­vām drēbēm!… Divpadsmit gadus es sirgstu ar asinssērgu, daudziem ārstiem visu savu nabadzību esmu iztērējusi, bet nekādu palīdzību ne­atradu. Kā tikai Tev pieskāros, mans asinsavots tūdaļ izsīka!…

Jēzus piedodoši smaidīja, bet mani piepeši sagrāba neizsakāms žēlums. Es nevarēju saprast šīs sūrās izjūtas cēloni, bet varbūt tikai ne­biju vēlējusies atzīties savās sirdssāpēs, ka Jēzus allaž man paliks ne­pieejams, nesaprotams un neiepazīts. Mīkla. Lielais noslēpums.

Un tomēr visvairāk mani aizkustināja nevis Viņa brīnumdarbi, bet vārdi. Kad Mācītājs sāka runāt, manas dvēseles sāpes pārstāja, brūces aizdzija un rētas izzuda.

— Svētīgi ir tie, kas garā nabagi, — Jēzus mēdza atkārtot, — jo tā debesu valstība viņiem pieder. Svētīgi tie, kam ir bēdas, jo tie taps iepriecināti. Svētīgi tie lēnprātīgie, jo tie to zemi iemantos. Svētīgi tie, kas izsalkuši un kam slāpst pēc taisnības, jo tie taps piepildīti.

Šāda Viņa runāšana man radīja vissaldāko svētlaimi, jo kas gan cits es biju kā vien briesmīgi nogurusi dvēsele, kā tikai bezgalīgas skum­jas, pat vārdos neizsakāma gaidīšana, kā vien mokošs izsalkums un nedzesināmas slāpes?

Kas gan es biju, un kas gan es esmu? Es biju kā maza meitene, kas piedalās vistiņu spēlē: es skrēju caur dzīvi ar raibu lakatiņu aizsietām acīm, un katru, kas tikai pagadījās ceļā, piekļāvu sev klāt, aizskāru, aptaustīju un mēģināju uzminēt — bet varbūt šī arī ir mana vienīgā mīlestība?! Tomēr nē — tā nebija ne šis rakstu mācītājs, ne šis gans, ne varizejs, ne šis muitnieks, ne šis karavīrs, ne šis tirgotājs, ne šis gleznu taisītājs, ne šis rotkalis, ne šis dzejnieks… Nē, šis nav tas cil­vēks, nav tas un atkal — nav tas!

Un tagad beidzot esmu atradusi! Aizsējs nokritis man no acīm. Es mīlēju Jēzu. Šī mīlestība bija tūkstošiem reižu lielāka par mani pašu. Tajā es jutos kā kukainītis, kurš piemeties uz milzīga, no visa spēka iešūpota un skanoša zvana. Taču manas domas joprojām palika cilvē­ciskas domas. Pārmēram cilvēciskas… Un nebija neviena, ar kuru būtu varējusi tajās dalīties.

Es gribētu no Jēzus bērnu. Es zināju, ka Viņš ārkārtīgi mīl bērnus. Cilvēki viņus bieži nesa pie Mācītāja. Viņi lūdza, lai Viņš uzliekot sa­vas svētās rokas mazulītim uz galvas. Bet Pēterim, kurš jutās tāds kā mūsu pulciņa uzraugs, ārkārtīgi patika visu aizliegt. Viņš nevarēja sa­valdīties, neieļerkšķējies:

— Mācītājam arī bez jūsu zīdaiņiem ir darba pāri galvai!

Reiz, to izdzirdis, Jēzus sacīja:

— Laidiet mazulīšus pie manis! Neliedziet bērniņiem nākt, jo tādiem piederēs Debesu Valstība. Tieši šie zīdainlši līdzinās tiem, kuri Valstībā nokļūst. Es patiesi jums saku — kas nepieņem Dieva Val­stību līdzīgi bērnam — tajā nenonāks!

Jēzus paijāja bērniņus, uzrunāja tos, smīdināja, bučoja, pacēla ro­kās un kļāva sev klāt, priekā starodams. Pat paši īgnākie mitējās čīkstēt un pinkšķēt un sāka trallināt, nobaudījuši Viņa svētījuma saldumu. Kad es skatījos uz Jēzu, kurš rotaļājās ar bērniem, mana sirds pieplūda asinīm. Es ģībdama ģību aiz skumjām un žēlabām, no bezgalīgām ilgām un veltīgām alkām.

Reiz, kad es tā mocījos, pienāca klāt Jūdass un, greizi smīnēdams, pajautāja:

— Vai tu zini, kāpēc Viņš tik mīlīgi šos bērniņus apglāsta?

Es pamiru, jo man šķita, ka Jūdass ir uzminējis manas slēptākās vēlmes. Viņš taču patiešām mani pazina pavisam labi.

— Nē, es nezinu… — es knapi spēju izburkšķēt.

— Jēzu grauž sirdsapziņa. Kurš cits, ja ne Viņš, ir vainīgs pie tūk­stoš Betlēmes bērniņu izkaušanas?

— Viņus pavēlēja izkaut Hērods! — es izdvesu caur zobiem, juz­dama, ka pēkšņi uzbangojis naids pret Jūdasu man žņaugtin aizžņaudz rīkli. — Kāds ar to sakars Jēzum?

— Hērods? Bet ko darīja Debesu Tēvs, par kura bezgalīgo žēlas­tību tik plaši runā Jēzus?!

Jūdasa smaids bija briesmīgs. Es kāroju ar nagiem izdriskāt viņam seju. Bet tieši tobrīd Jēzus pavērsās atpakaļ un, kļaudams sev klāt gaiš­matainu meitenīti, jautājoši pacēla uzacis. Varbūt man tikai rādījās, ka acis Viņam bija bardzības pilnas.

— Tu zaimo Dievu! — es sacīju Iskariotam un devos prom.

Tajā pašā vakarā visu gribēju izstāstīt Jēzum. Lai atvieglotu sirdi.

Viņš izskatījās noguris kā nekad un bēdīgs. Viņš nepieskārās ne ēdie­nam, ne dzērienam. Baidījos, ka varbūt Viņš būs noklausījies manu un Jūdasa sarunu. Viņš sēdēja nokārtu galvu un šķita neizsakāmi tālu prom no mums visiem. Pēkšņi Viņš piecēlās, pienāca pie manis un, saņēmis pie rokas, pacēla no zemes.

— Nāc man līdzi! — tikai tik vien Viņš pateica un vairāk neko ne­paskaidroja.

Abi gājām klusējot, taču saķērušies rokās.

— Tavi auskari džinkst kā toreiz, kad tevi pirmoreiz atveda pie manis, — beidzot Viņš ierunājās.

Mēs gājām gar ezeru. Saule rietēja. Vakars bija rāms, kaut kur tā­lumā rēja suņi. No viņu vaukšķēšanas noskaņojums bija tikai vēl mie­rīgāks un omulīgāks.

— Apsēdies! — Viņš bilda maigi, tomēr pavēloši, jo tikai tā Viņš visu laiku runāja ar mani.

Mēs apsēdāmies. Smaržoja pēc kalmēm un dūņām. Bridi pa br dim no ūdens izlēca zivs, saulē uzmirdzinādama sudraba zvīņas, noplunkšķēja atpakaļ, bet šis uzzaigojums bija vislielākā apbrīna vē

— Esmu stipri noguris, — Viņš klusi teica. — Ļauj, es nolik' galvu tev klēpi!

Nemaz negaidīdams manu piekrišanu, Viņš tā ari izdarīja. M miesa ietrīsējās kā zibens ķerta. Neuzdrīkstējos pieskarties ne Jēz pierei, ne matiem — es, Marija Magdaliete, kurai piederējis tik daud vīriešu!

— Šodien arī tu biji bēdīga, — saņemdams manu roku, kas ne­ziņā maldījās, un viegli saspiezdams pirkstus, Viņš sacīja.

— Jā, Mācītāj! Pūlī es sajutos neizciešami vientuļa, lai gan stāvēju Tev gluži tuvu. Mana vientulība bija tik neizturama, ka man nāca rau­diens.

— Daudz ir aiz durvīm gaidošo, bet vientulīgi ir tie, kuri ieies kāzu zālē. — Jēzus paskatījās uz mani, un Viņa lūpu kaktiņos ietrīsuļojās mīklains smaids. — Svētīgi ir tie, kas vientulīgi, jo viņi atradi Valstību, jo viņi to ir atstājuši un atkal tajā atgriezīsies.

Es uzliku savu plaukstu uz Viņa vēsās pieres. Jutos pavisam mie­rīga un laimīga. Man šķita, ka tieši tā, kļaudamies viens pie otra, divi cilvēki — vīrietis un sieviete — ir izdomājuši vārdu svētlaime.

— Es nebiju domājusi, — es iečukstējos, — ka cilvēkam ir lemts izbaudīt šādu svētlaimi šajā saulē.

Viņš piecēlās sēdus, apskāva mani un, ar savu elpu apdedzinā­dams, čukstēja:

— Cilvēki zina noprast debesu un zemes zīmes, bet nespēj no­prast to, kas atrodas viņiem acu priekšā, un neprot tvert šo mirkli.

Piepeši sacēlās vējš.

— Laiks iet! — celdamies pats un palīdzēdams piecelties man, Viņš sacīja.

Negaidīta vēja brāzma ietrieca manus matus Jēzum tieši sejā. Rie­tošās saules staros tie šķita sarkani un pār Viņa bālo pieri un vaigiem notecēja kā asinis. Es neuzdrīkstējos to pateikt. Viņš ierunājās pats:

Ja, Marija! Es drīz miršu, l/misumā es sakņupu, bet Viņš ar abām rokām saņēma mani aiz Min lem, aizgrieza prom no sevis un iečukstējās: f ’I’u tikai paskaties…

Netālu pie staltām smaragdkrāsas cipresēm bija piekļāvusies balti lurinota mājiņa. Tās durvis stāvēja vīrietis un sieviete. Vīrietis turēja i iikts bērniņu, bet sarkani ģērbusies sieviete bija grūta un atgādināja nill/.igu magones pumpuru. Uz dienā sakarsušā mājiņas jumta bija ap­gulušies divi kaķi. Gaisā smaržoja novakars. Man šķita, ka nekad neko nl( alstāku neesmu redzējusi un nu jau nekad vairs arī neredzēšu.

— Iesim! — saspiezdams manus pirkstus tik stipri, ka es pat sa­lni u sāpes, Viņš teica.

Mēs aizgājām atpakaļ pie pārējiem. Sīmaņa Pētera acis bija skaudi .is, itin kā ar skatienu viņš gribētu pārcirst mūsu abu saķērušās rokas.

I ad domās man atplaiksnījās vārds “pārcirst”, es atkal atcerējos Jēzus seju, kas man vēl nupat bija likusies asiņaina, un baigo teikumu: Jā, Mnrija, es drīz miršu.

Jēzus gatavojās lūgšanai, bet pirms šķiršanās no mums Viņš teica, ka Cilvēka Dēlam esot lemts daudz ciest no tiem vecajiem un augstiem priesteriem un Rakstu mācītājiem, šaustītam un nokautam tapt un Irešā dienā augšāmcelties. Viņam patika runāt mīklās, Viņš pārlaida mums skatienu, tik tikko apvaldīdams smaidu, reizēm pat smējās, vienīgi acis allaž palika skarbas.

Šajā vakarā Viņš vēlreiz pienāca pie manis, nopaijāja man vaigu un klusumā, kas pēkšņi bija iestājies, jautāja:

— Nu, kamdēļ gan es izraisu tevī tik briesmīgu žēlumu? Pamē­ģini atbildēt vismaz pati sev…

— PAMĒĢINI ATBILDĒT VISMAZ PATI SEV, — teica Norma, no­lēmusi — bet varbūt tā prasīja instrukcijas — šajā seansā jau atteikties no oficiālā “jūs”. — Nu kamdēļ šis cilvēks izraisījis tevī nepārvaramu žēlumu? Vai viņš to izraisa vēl joprojām?

Gulēdama uz kušetes, Vika aizklāja seju ar rokām un tik tikko dzirdami izdvesa:

— Tās ir ilgas pēc Zaudētās Paradīzes.

— Kas?

— Tās ir ilgas pēc Zaudētās Paradīzes.

— Kas?

— Tās ir ilgas pēc Zaudētās Paradīzes. Es pati to aptvēru tikai pa­visam nesen. Mana mīlestība uz viņu ir bijusi un ir vēl aizvien ilgas pēc Zaudētās Paradīzes.

— Varbūt tu varētu paskaidrot tā, lai saprotu arī es?

— Kas gan te būtu skaidrojams? Vārdu sakot — briesmīgas alkas pēc tā, kas nav iespējams, kas nav sasniedzams, ko nav iespējams ne remdēt, ne apmierināt… Pat tad, kad biju kopā ar viņu, pat mūsu abu visaugstākās tuvības brīžos es nejutos pilnīgi laimīga. Gluži pretēji — mani urbtin caururba sāpes, bet reizēm es pat izplūdu asarās, jo Zau­dētajā Paradīzē nevar atgriezties… Viņš to zināja, tāpēc nekad mani nežēloja un nemierināja. Viņš gulēja blakus un klusēja. Bet klusums pār mums bija smags un milzīgs — kā Heopsa piramīda. Vēlāk rau­dāju ari citu vīriešu apskāvienos, taču tas bija tāpēc, ka ilgojos nevis pēc Paula, bet pēc Zaudētās Paradīzes. Šīs neprātīgās ilgas manī bija pamodinājis viņš…

— Vai vienmēr esi raudājusi un ilgojusies tikai pēc viena — Zau­dētās Paradīzes?… Varbūt tu izstāstīsi, kādas bija tavas attiecības ar tiem, kurus nosauci kā citi vīrieši?

Vika sāka raudāt, ieplestiem pirkstiem satvērusi seju. Miklie, čuk­stus izrunātie vārdi izslīdēja viņai pa pirkstu starpām kā mazas zivtiņas:

— Ak mans Dievs, nu, kā gan jūs nesaprotat? Es mīlēju Paulu. Un mīlu viņu līdz šim brīdim. Nu ir taču tādas jūtas — mīlestība… Kāds tam sakars ar citiem vīriešiem? Iesākumā citi bija līdzeklis, lai es varētu aizmirst Paulu, pēc tam — veids, kā atriebties…

— Atriebties viņam?

— Pirmām kārtām — viņam. Vēlāk manas attiecības ar tā saukta­jiem citiem vīriešiem pārvērtās par atriebšanos visam viņu dzimumam.

— O, tā ir labi pazīstama situācija! Un — kad tu sāki atriebties?

— Tad, kad nodzinu kailu galvu, man šķita, ka nespēšu vairs pai iest nevienu no viņiem. Pauls mani bija stipri izlutinājis. Likās, es vairs nevarētu gulēt ar vīrieti, kuram ir netīras panadzes vai ari kuram ir paradums urbināt degunu un domīgi nopētīt, ko no tā ir izvilcis, kurš, pat par mīlestību runādams, klakšķinās mēli — izsūkājot pagā­jušo vakariņu atliekas no saviem bojātajiem zobiem. Es nevaru būt ar vīrieti, kuram mute dvako kā cigarešu galiem pilna trīslitru burka vai kā pārrūguša vīna pudele un kuram miesa iesit nāsīs gargabalnieka autu smaku, kad ir skrējis piecas dienas bez atpūtas.

— Pēc kā oda Pauls?

— Pauls? — Vika atmeta rokas uz abām pusēm un stingi blenza griestos. — Viņš smaržoja tā, kā smaržo laimētājs. No tiem, kuri laimē vienmēr un visur. Viņš smaržoja pēc tīras, baltas, mierīgas un līksmas uzvaras. No viņa nekad nesitās pretim ne visniecīgākā bezcerība vai izmisums. Nekādu sviedru, nekādas piepūles vai neveiksmes. Reizēm viņš smaržoja kā kalnu gaiss — man reizēm pat apreiba galva. Rei­zēm — pēc vīraka. Šīs smaržas, kas pielipušas miesai un piebirušas matos kā smiltis, viņš atnesa no baznīcas.

— Un kad tu mēģināji aizmirsties ar citu vīrieti? — Divus pēdē­jos vārdus Norma izrunāja gluži kā visai bezkaunīgu iesauku.

— Nākamajā naktī pēc tam, kad viņš mani pameta.

— Tik drīz?

— Nūjā. Jūs gribat, lai es izstāstu?

— Arī tev pašai nenāktu par ļaunu izstāstīt. Nevienam taču par to vēl neesi teikusi, vai ne?

— Esmu. Es aizgāju pie Paula uz grēksūdzi. Pēc nodevības bija pa­gājušas knapi dažas stundas. Es visu izstāstīju. Ar vissīkākajām deta­ļām. Viņš man uzlika grēku izpirkšanu un deva grēku atlaidi! — Vika griezīgi nosmējās.

— Tev šķita, ka šādi būsi viņam nodarījusi sāpes?

Norma piegāja pie kušetes un nostājās Vikai galvgalī, sakrusto­jusi rokas uz krūtīm.

— Nē! Es gribēju nodarīt sāpes sev pašai. Un vēl — izsūdzēt grē­kus. Pauls bija mans biktstēvs.

— Re, kā? Varbūt vēl reizlti tomēr tu izstāstīsi ari man?

Norma piesēdās uz kušetes maliņas.

— Labi, es to izdarīšu! Tātad nākamajā dienā pēc tam, kad viņš mani pameta, es sajutu, ka ilgāk vairs nespēšu izturēt savās mājās, sa­vās istabās un savā gultā. Par katru cenu man vajadzēja tikt no turie­nes laukā. Par katru cenu. Ar svaigi noskūtu galvu es dienā nekur ne­būtu uzdrošinājusies iziet. Gaidīju nakti. Kad sametās tumšs, uzmaucu galvā melnu cepuri un devos uz pilsētu. Vai jūs esat redzējusi Viļņu nakti?

— Jā! — Norma atslējās pret sienu un neērti piespieda Vikas kā­jas. — Protams, esmu redzējusi.

— Patiešām — naktī? Nakts ir tas laiks, kad sen jau ir slēgti visi restorāni, kafejnīcas un bāri. Kautiņi beigušies. Nakts — kad izdziest gaisma visos logos un vairumā ielu, kad tiem, kuri ir visdziļāk vīlu­šies, un lielākajiem grēciniekiem pat baznīcas ir slēgtas. Nezinu, vai var būt vēl kāda cita pilsēta, kas ir tukšāka par Viļņu naktī. Jutos tajā kā svešķermenis, kā ass krislis, kas iekritis milzīgā, plati atvērtā aci. Nakts Viļņai cilvēks itin nemaz nav vajadzīgs, tāpat kā cilvēks nav va­jadzīgs kalniem, bezgalīgiem ūdeņiem, tuksnešiem vai mūžamežiem. Klīdu es ilgi, un man bija pietiekami daudz laika par to padomāt. Lūkojos uz neapdzīvotajām mājām ar mūžīgi aiznaglotiem logiem. Es blenzu uz tiem, gluži kā tajos būtu ieslēpta kāda mīkla, kura — plīst vai lūst — man ir jāuzmin. Un, mezdama kādu desmito loku pa bijušo geto kvartālu, es to uzminēju… — Vika izplūda tajos savdabī­gajos smieklos, kas vienā acumirkli spēj pārvērsties asarās.

— Varbūt man ari tu pastāstīsi mīklas atminējumu? — Norma spēcīgi saspieda viņas delnu.

— O, jā! Man ienāca prātā, ka tad, ja es padarīšu sev galu, iegā­jusi neapdzīvotā mājā, kādu pusgadu neviens nevarēs atrast manas miesas. Es būtu pazudusi bez vēsts, tas ari viss. Allaž esmu iztēlojusies tikai vienu vienīgu pašnāvības veidu: jāpārgriež vēnas. No visiem pā-

nļjiem veidiem man bija bail. Taču ari šim vienīgajam vajadzīgs daudz laika, vienmēr pastāv briesmas, ka tevi kāds ņems un pārsteigs nozieguma vietā. Aizgādās uz slimnīcu, reanimēs, sašūs, sagrūdis iekšā neiroleptiķus un tā tālāk. Lieliski iztēlojos drausmīgās asiņu peļķes, pa kurām šim kādam vajadzēs stampāties. Bet vecajās mājās ar aiz­naglotiem logiem neienāks neviens glābējs. Asinis sasūksies drazās, putekļos un ar zemi klātajā satrunējušajā un irdajā grīdā. Neviens ne­traucēs viņam bēgt. Laika cik uziet, lai varētu nomirt…

— Vai par veco māju tu padomāji? Kāpēc tai būtu jākļūst par ta­vas briesmīgās nāves liecinieku?

— Nē, tas man neienāca prātā. Tieši viņu es izvēlējos — tādu bez logiem, aklu un pavisam beigtu — un iegāju iekšā. Somiņā man bija manikīra šķērītes. Es zināju, kā tas ir jādara. Vispirms jānosien roka mazliet augšpus elkoņa un jāpapumpē — kā pirms iešļircināšanas.

1 )ūre jāsavelk vismaz desmit vai divdesmit reižu, lai pietūkst vēnas, tad saite jāpalaiž vaļā un dzīslas vairākās vietās jāpārgriež ar asmenīti vai šķērītēm vai pat jāpārkož. Es biju sagatavojusies to darīt…

— Un kas tev to liedza? — Norma appētīja un paglaudīja plauk­stas locītavu, uz kuras nebija nekādu pašnāvības zīmju. — Vai tu no­bijies?

— Nē, itin nemaz. Palaizdamas mani iekšā, ārdurvis vērdamās iečīkstējās un man aiz muguras spalgi aizcirtās. Tumsa dvakoja pēc kaķiem, slapjām lupatām un nezin kāpēc — upes dūņām. Man iepre­tim bija kāpnes. Kāpu taustīdamās un ķerdamās aiz neredzamiem priekšmetiem, klupdama un ar aspurnu kurpītēm šķaidīdama stikla lauskas. Otrajā stāvā pavērās liela telpa — varbūt zāle, varbūt gaitenis. Izdzirdēju balsis un mūziku. Piepeši melnā siena pavērās un izsprāga žilbinošas gaismas kūlis. Es sastingu. Es ieraudzīju cilvēku. Viņš pār­gāja šķērsām pāri telpai, kura no melnas bija pārvērtusies zilganpe­lēka. Viņš apstājās pie cauruma, kas kādreiz bijusi izeja uz balkonu. Viņš svilpodams mīza. Mēness apspīdēja strūklu kā tādu romantisku fontānu. Pat gribēdams tādu nevar izdomāt!

— Tu neesi teikusi, ka bija mēnesnīca.

— Protams, bija. Mēness un garas sirreālistiskas ēnas kā de Kiriko gleznās. — Iekodusi lūpā, Vika apklusa.

— Stāsti tālāk, labi?

— Gribēju laisties lapās, bet kurpes papēdītis iesprūda izpuvušas grīdas šķirbā. Spēru soli un ar vienu kāju kļuvu basa. Iesaucos, palē­cos tālāk, zaudēju līdzsvaru un gandrīz pakritu. Gaisma jau spīdēja taisni acīs. Cilvēks pagriezās un mani ieraudzīja. Bez kurpes es neva­rēju bēgt. Un arī negribēju… Pogādams ciet bikšu priekšu, viņš nāca man klāt.

— Izskatās, ka esam sagaidījuši ciemiņu, — pienācis cieši klāt, viņš teica. No viņa uzplūda lētu smēķu un alkohola dvaka. Es klusēju.

— Pie kūrējā tu atnāci, mazais? — uzkāris man uz pleca smago ķetnu, viņš jautāja.

— Ne pie viena. Es pazaudēju kurpi.

Viņš uzšvirkstināja sērkociņu. Otru. Trešo. Viņš pastiepa man kur­pīti. Viņš paņēma mani uz rokām un sēkdams nesa. Viņa kumbrs bija slapjš no sviedriem, krekls atpogāts, krūtis briesmīgi spalvainas. Ne­varēju un nevarēju saskatīt viņa seju. Istabā sēdēja pieci. Trīs puiši un divas jaunkundzes. Dega elektriskā spuldzīte. Spēlēja maģis. Viņi bija iekārtojušies pavisam ciešami. Te bija divas izdilušas guļvietas, četri šķībi krēsli un uz oranžiem ķieģeļiem nolikts dēlis galda vietā. Uz sie­nām ņirbēja īsti grafīti šedevri.

— Kas šie viņi bija?

— Es nezinu. īpatnēji alternatīvie jaunieši, saģērbušies melnās drēbēs un ādas jakās. Mani nolika zemē. Tam, kurš mani atnesa, bija kādi divdesmit gadi — prāvu boksera seju, pieplacinātu degunu un asinīm pierietējušām apreibušām acīm.

— Es jums atstiepu Pelnrušķi. Viņa bija pazaudējusi kurpīti, — viņš teica piesmakušā balsī, uzsita ar plaukstu man pa pakaļu un no­ņēma cepuri.

Ieraudzījuši manu pliko pauri, viņi sāka aplaudēt, dauzīt kājas un gaudot, itin kā es būtu kāda superzvaigzne. Viņi varmācīgi neklupa virsū. Viņi deva iedzert. Viņi dzēra šņabi. Virsū uzdzēra ūdeni ar bal­

tam duļķēm, laikam slikti izšķīdinātu C vitamīnu, no trīslitru burkas. Bokseris — kā izrādījās, tāda ari bija plakanģīmja iesauka, pirms trim dienām esot iznācis no cietuma. Viņa sagaidīšana vecā mājā turpino­ties jau trešo diennakti.

Apsēdos izgulētajā guļvietā. Visi bez pārtraukuma paijāja manu pauri, itin kā tas būtu kāds maģiskais akmens, kuram pieskaroties var iegūt nemirstību. Es iegrimu reibinošā, visu pārņemošā nejūtīgumā. (ialvā kā glumas garastainas ķirzakas ložņāja visdīvainākās domas. Brīžiem man šķita, ka esmu jau mirusi. Varbūt esat dzirdējusi par teozofu teoriju, no kuras izriet, ka mirušajiem dvēsele augšāmceļoties un padsmitiem vai pat vairākiem desmitiem dienu maisoties pa vidu dzīvajiem, neapjēgdama, ka miesas, kurām tā piederējusi, ir jau apbe­dītas? ļo ciešāk dvēsele ir pieķērusies zemes esmei, jo ilgāk tai šķiet, ka viņai vēl aizvien pieder svarīgākais materiālās pasaules atribūts — miesa. Tāpēc tā monotoni un ietiepīgi atkārto visu ikdienišķo rituālu: ēd, guļ, pastaigājas, ķeras pie darba un vēršas pie cilvēkiem. Turpre­tim cilvēki to vairs neredz un nedzird, nesaož un nesatausta…

Ak, nē! Es nebiju apsēsta miroņa dvēsele, kurai piemīt ieradums dzīvot! Mani uzrunāja, glāstīja un dzirdīja, bet visā manā būtībā sīktin sīca kaut kas baismīgi svešs. Tad man atausa atmiņā cita teorija, kuras būtība ir tāda, ka pēc spēcīga šoka, satricinājuma vai arī galīgas bezcerības mirkļos dvēsele uz īsu laiciņu varot pamest miesas. Bet miesas paliekot absolūti tukšas kā neapdzīvota māja, kurā varot ielīst kurš katrs — zaglis, klaidonis vai pašnāvnieks. Laikam tā būs noticis ar mani. Baisi svešā dvēsele kā pārlietas asinis izplūst pa visu manu augumu. Tāpēc es vairs nejūtu ne sāpes, ne ilgas, ne žēlumu, ne sirdsēstus. Mani nekrata atmiņu drudzis. Vārds mīlestība man nozīmēja tik­pat daudz cik īlens vai mieles, vai jebkurš cits vārds. Neviens nebūtu spējis mani pārliecināt, ka pastāv jūtas, kas cilvēku ierauj dionīsiskā, vīnu un asinis šļācošā virpulī. Mīlestība un visas pārējās jūtas un sajū­tas — vai tikai tā nav tukša izdoma, es prātoju un, lai varētu par to pārliecināties, iekniebu sev rokā un iekodu mēlē. Miesa bija nejutīga. Tāpat kā dvēsele.

Viens pārītis sāka mīlēties uz gadu desmitiem nemazgātās grI-1 das, pēc Kortāsara parauga paklājis apakšā avizi. Otrs pārītis bučojāJJ un izdvesa lipīgus čāpstienus, kas līdzīgi skaņai, kāda rodas, pa pārā šauru trauka kakliņu krītot laukā galertam.

— Visi eņģeļi ir lūrētāji… — nodziedāja slaids garkājains puisis,! iesperdams kādam pa pliko pakaļu, kas baltoja melnajā mīlnieku ņu« dzeklī uz grīdas.

Es izgāju gaitenī. Garkājis iznāca man nopakaļ. Rokā viņš turēja! saplīsušu glāzi, kurā bija ielikta degoša svece.

— Es apgaismošu ceļu skaistajai kundzei! Tu varbūt gribi izmīz-ļ ties? Mūsu skuķi tādas lietas nokārto viņā kaktā.

— Nē, negribu…

Neko es negribu. Es ielīdu šaurā istabelē, galīgi tumšā, jo vienīgais! logs bija aiznaglots ar dēļiem. Garkājis ienāca līdzi, turēdams sveci pa­celtajā rokā un iztašķīdams mūsu spirinošās ēnas uz sienām, grīdas un 1 griestiem.

Es apsēdos uz palodzes. Viņš — man iepretim uz sarūsējušas, sei] fam līdzīgas dzelzs kastes. Sveci viņš nolika sev blakus. Ceļgali mums saskārās. Viņš saspieda manus pirkstus ar savām sasvīdušajām plauk­stām. Garkāja zods no vairākas dienas neskūtās bārdas bija zilgans. Es jau zināju, kas tagad notiks. Viņš piecēlās, klupa man virsū un skūpstīja.

— Ū, tu noteikti eši baigi pieredzējuši šitajāš lietāš! — nezin kā­pēc sācis svepstēt, viņš berbelēja. — Pašaki, cik tev gadu?

— Nē, es neteikšu! Un tev?

— Šeptiņpadšmit. Vai tev būš kādi trīsdesmit?

— Apmēram…

— Oi, kā eš tevi gribu! Eš nāvīgi gribēju nojāties ar pieredzējušu sievieti. Tādu kā tu.

— Es esmu mīlējusi tikai vienu vīrieti. Mācītāju. Tu vari iztēloties, cik pieredzējis mīļākais viņš varēja būt, — es teicu tādā tonī, itin kā stāstīdama par aizpērno sniegu. — Tā ka, mazulīt, ne ar ko nevarēšu tevi pārsteigt.

Viņš noāva man kurpes. Viņš novilka man zeķes. Viņš nomauca in.iii biksītes. Viņš sarāva uz augšu manus svārkus. Viņš atpogāja man Muziti.

— Pupi mani pataiša taišni traku!

Es sēdēju, salikusi rokas sev uz cepures. Es vēroju Svepsti kā cil­vēku, kurš nopūlas ap man pilnīgi svešu un neinteresantu mehā­nismu.

— Noliec šavaš kājiņaš šite, tev būš ērtāk! — viņš čukstēja, pa­sliedams manas kājas uz ledus aukstās dzelzs grabažas. Ar sveci rokā viņš stāvēja starp manām ieplestajām kājām un elsa neizsakāmiem rā­vieniem, gluži kā mirdams. Varēja domāt, ka šo liesmu viņš ir nozail/is un, vajātāju trenkts, briesmīgi ilgi skrējis.

— Paņem šveci un paturi! Nolaid zemāk, vēl zemāk! Tā, tagad ir l.ihi…

Sažņaudzu glāzi un paklausīgi nolaidu tā, kā viņš bija prasījis — sev starp kājām. Puisis nometās uz ceļgaliem. Viņš sēca, kā cīnīdamies tir nāvi. Es pacēlu sveci augstāk, lai netraucētu viņam. Viņš ieurbās manī ar garu, izveicīgu mēli un zīšus iezīdās ar kārajām lūpām. Ar kājām es saspiedu viņa galvu. Ar ciskām es jutu, kā pulsē Svepsta svied­riem noplūdušie deniņi. Es atgāzos atpakaļ. Sveci es pacēlu sev pie acīm. Es skatījos uz raustīgo liesmiņu. Es sajutu, ka manā vēderā, tā pašā apakšā, kaut kas iekustas iekšā un sāk stumdīties gluži kā pama­tīga zivs. Cita dzīva būtne, kas atradās manī, pavēra man muti un sāka izdvest kunkstus, ieturot starp tiem pauzi — baigi un stiepti kā pūce.

Svepstis pieslējās kājās. Ziņkāri, itin kā nekad es nebūtu redzējusi kaislības pārņemtu vīrieti, vēroju slapjo, pietvīkušo seju ar puspievēr­tām, stiklainām acīm un sarkanām, pietūkušām lūpām.

— Vai šlikta šlimība tev nav, mazā?

— Nē, nav!

— Nolaid šveci, paškaties, cik te ir šmuki!

Es nolaidu sveci. Es skatījos uz viņa milzīgo locekli un jutos kā atnācēja no citas planētas, kurai nav itin nekādas nojausmas, kam gan šis daikts ir derīgs. Acis man pievērās, sveces liesma starp skropstām

ņirbuļoja kā varavīksnes drumslas. Es vēroju, kā viņa fails virzās tu­vāk, uzmanīgi un maigi, itin kā apošņādams manu maksti, pēc tam ienirst iekšā kā sprigans un plēsonīgs zvērs svešā alā. Melnajā ēnā vēdergali mums pilnīgi sakļaujas, attālinās, atkal sakļaujas, attālinās, augšas saaug kopā un sakūst kā divi lieli verdoša stikla pilieni. Es iz­laižu no rokām sveci, gaisma saplīst, es iegrimstu tumsas bezdibeni, kā prātu zaudējusi ar rokām kļauju klāt viņa mētāto galvu un iecērtu zobus tvirtajā septiņpadsmitgadnieka kaklā…