Ragana un lietus

Atjēgusies es ieraudzīju durvīs karājamies ugunīgu bumbuli. Gais­modams ar aizdedzinātas avīzes lapu, mūs vēroja Bokseris.

— Visi eņģeļi ir lūrētāji… — es iedziedājos.

Svepsta smagā galva vēl joprojām raustās, atspiesta man pret krū­tīm. Es aizgrūdu viņu prom. Viņš bija līdzīgs slīkonim: slapji sapinkā­jušies mati, spīdīga seja, caur pievērtajiem plakstiem atspīd acu bal­tumi, ar sviedriem notecējis zods un pavērta mute, kas tik tikko spēj tvarstīt gaisu.

Boksera lāpa, pārvērtusies par sārtu, liesmoja istabas kaktā. Es pacēlu no grīdas cepuri, nopūtu no tās putekļus un uzliku galvā. Lēni saģērbos un izgāju no šis mājas. Kūkumu uzmetis, Bokseris nāca no aizmugures. Es nejutu itin neko, tikai domāju — vai es esmu dzīva vai mirusi?

Nonākusi pie savas mājas, kāpdama pa kāpnēm un slēgdama vaļā dzīvokļa durvis, es arvien spēcīgāk un spēcīgāk izjutu dzeļošas bailes, ka manās istabās ņudzēt ņudzēs spoki, rēgi un gari. Man uzglūnēja mīlestības atmiņas, lai mestos virsū un saplosītu gabalos. To es izjutu, tiklīdz biju iegājusi priekšnamā. Tas nozīmē, ka esmu dzīva! Bokseris ielavījās man līdzi.

Mēs apsēdāmies pie galda. Mēs dzērām kafiju. Mēs smēķējām. Viņš kustināja lūpas. Tas nozīmē, ka viņš runā. Tomēr vārdi līdz manīm nenonāca. Nekad vēl es nebiju redzējusi tik neglītu seju…

Manā istabā visu bija pārklājuši atmiņu putekļi, kas bija saistīti vienvienīgi ar Paulu. Tie uzvirpuļoja ne vien no manas visniecīgākās sakustēšanās, bet arī no dziļākās nopūtas.

— Ej prom! — es teicu, kamēr Bokseris pārlēja mani ar bēdīgu vārdu straumi. Es dzirdēju tikai žēlu čirkstoņu, itin kā vējš virinātu simtiem mazu durtiņu neiesmērētās eņģēs. — Ej prom! — es atkārloju, stumdama viņu gaitenī. — Ej prom, es vairs nespēju uzturēties ilgāk kopā ar tevi!

Es atvēru durvis uz kāpņu telpu.

— Vai drīkst — pirms aiziešanas es tevi nobučošu?

— Bučo! — es atbildēju, pastiepdama viņam pretim lūpas, gluži kā tās nebūtu manas miesas daļa, bet sejai pārsieta sarkana zīda lente.

Itin viss bija svešs. Svešs skūpsts, svešas lūpas, sveša mēle, sveši zobi, svešas siekalas un svešas nopūtas. Es nezinu, vai pastāv kaut kas vēl stiprāks un nežēlīgāks par miesas atmiņu! Es grūdu Bokseri prom, taču viņš neveikli nometās uz ceļiem un apskāva manas kājas. Acis viņam bija pilnas asaru, bet kā stiklam piespiestā plakanā seja — raudu izķēmota.

— Es tevi lūdzu, nedzen šonakt mani prom! Es tevi lūdzu, atļauj man palikt… Es lūdzu un zvēru, ka tev nepieskaršos, tikai nedzen mani prom! Es esmu tevi atradis un vājprātīgi baidos pazaudēt! To es nepārdzīvošu… Nepārdzīvošu! Apžēlojies par mani! Apžēlojies!

Apžēlojies! Aizvakar — ak debess! — jau aizvakar šo pašu vārdu, šajās pašās durvīs biju izraudājusi es. Aizvakar es nozvērējos, ka ne­kad neatgrūdīšu citu cilvēku, kurš lūdz apžēlošanos. Es biju nozvērē­jusies, tik baismīgu sāpju sažņaugta, kā zvēr spīdzinātās raganas. Kad var apzvērēt visu ko… ,

Es apsēdos uz grīdas un sāku nevaldāmi raudāt. Viņš piemetās man blakus. Ari viņš šņukstēja. Durvis uz kāpņu telpu joprojām stā­vēja puspavērtas.

— Tu tā māki bučoties… Es nebūtu lūdzis atļauju palikt, ja ne­būtu šitādi skūpsti… Tu tā māki bučoties, un tāpēc es uzdrošinājos…

— Tas nebiji tu, kuru es skūpstīju! — elsu aizžņaugta, es izspiedu caur zobiem. — Tas nebiji tu… Ne jau tev es ļāvu palikt, es vienīgi iz­pildīju to, ko sev biju nozvērējusies aizvakar, kad mani pameta, kaut arī es lūdzu, lai apžēlojas par mani…

Melnas asaras pakšķēja manās plaukstās. Skropstu tuša koda acīs. Mēs atgriezāmies istabā. Atmiņas bija saplūdušas tajā kā indīgas gā­zes. Visu es skatīju caur šo gāzu iedzelteni zilgano dūmaku.

— Es varu atriebties tam, kurš tevi ir atstājis! Tikai pasaki, ko tu gribi. Pat to, ja tu vēlies, lai viņa vispār vairs nebūtu…

— Nē! — es iekliedzos tā, itin kā jau redzētu, ka Bokseris ir atvē* zējis cirvi un zogas tuvāk Paulam. — Nē, nē, nē! — es bļāvu un pati nobijos no savas balss.

Es uzklāju gultu, kas sūkšus bija piesūkusies ar atmiņām. Es ap­gulšos, un palagi mani saēdis kā Mēdejas saindētās drēbes Jāsona jauno sievu.

— Tu apsolīji, ka gulēsi uz grīdas.

Tikpat labi viņš būtu varējis apsolīt, ka aizlidos uz Mēnesi.

Šai naktij vajadzēja mani iznīcināt. Vienaldzīgi es ļāvos, lai Bok­seris gulstas man virsū un varmācīgi izdarās ar mani visos iespējamos paņēmienos.

— Oi, — viņš sauca, — nekad man nav piederējusi tik brīnišķīga, tik baudkāra un i/.virtiga miesa! — viņa balsī, kas nupat vēl bija lūgu­sies un raudājusi, ieskanējās piesātināta uzvarētāja tonīši. — Tevi tikai vajag jāt no rīta līdz vakaram, no vakara līdz rītam no visiem galiem un pa visiem caurumiņiem… — Vergtura intonācijas pastiprinājās. — Nu, nāc šurp, nāc šurp, sēdies man virsū uz mutes!

Paklausīgi izpildīju visas Boksera vēlmes. Tas bija pašiznīcināša­nās un pašnāvības neprāts, bet viņš domāja, ka tā ir saldkaisle. Es ne reizes neatvēru acis. Viņš šo manu viltību pamanīja.

— Nu, taisi Vaļā acis, taisi vaļā… Es speciāli ieslēdzu gaismu, lai tu, visu redzēdama, sakaišļotos vēl nāvīgāk. To jau es zinu, ka tu esi mēmiķe. Man arī gandrīz nokodi mēli! Ei, acis neturi ciet! Tas man ne­patīk! — Tā bija par sevi pārliecināta, iebildumus nepanesoša un bez ierunām paklausīt paģēroša vergtura balss. — Nu, taisi vaļā, tu tikai pa­skaties, ko es tagad darīšu! Ei, es tev noliešu ar smāķi visu ģīmīti, visu tavu fantastiski noskūto galviņu! Nu, priecājies, priecājies, priecājies!!!

Bokseris patiešām līksmojās. Kā vājprātīgs. Es atvēru acis. Es gan-

iln/ apvēmos, kad siltais, glumais šķidrums sāka šļākties man pār

sajaukdamies ar asarām, kas vēl aizvien bija melnas.

— Redzi nu, no laimes tu pat apraudājies!

Žagodamās es pagriezos pret sienu. Nākamajā dienā es ierau­dzīju savu zobu atstātās pēdas uz koka gultas malas. Mans īpašnieks nevarēja vien norimties.

— Nu, neesi tik ļengana, nu nu, nu nu! — viņš atkārtoja, kā ar palagu šaustīdams nodzītu zirgu. — Tev ir bišķlt jāpapūlas, nu, ja f.',i ibi, lai mēs varam līksmoties līdz ritam!

— Es esmu nogurusi, — es noberbelēju, sajuzdama tādu sma­gumu, itin kā piepeši mani būtu ielijis visu pasaulē pazemoto sieviešu nogurums.

— Nu, nu, pagriezies uz manu pusi! Es gribu gulēt, ar tevi ap­kampies!

Es jutos kā cilvēks, kurš ir spārdīts, sists un spīdzināts, līdz zau­dējis samaņu, un kuram, uzgāžot aukstu ūdeni, atkal pavēl celties kā­jas. Es apgūlos augšpēdu. Viņš norāva man segu. Es gulēju spilgti ap­gaismota — kā uz operāciju galda.

— Nu, un tagad parādi, kā tu apmierini pati sevi, kad pa rokai nav neviena vīrieša. Nu!

— Ar masturbāciju es nenodarbojos! — es izgrūdu caur zobiem un izdzirdēju, ka tie man nošņirkst.

— Nu, nu, nestāsti pasaciņas! Parādi, man būs patīkami paskatī­ties. Nu!

Pavēlošā kustībā viņš salika manas rokas vēdera apakšā. Es gu­lēju kā nevainīga meitene — acis aizvērusi un trīsošām rokām piese­gusi kaunumu.

— Rādi nu, rādi, tev jau pašai ari būs tīkami! Nu!

— Ar masturbāciju es nenodarbojos! — es atkārtoju vēlreiz.

— Labi, lai paliek! Nāc tuvāk, es tevi apskaušu! — izslēgdams gaismu, viņš iečukstējās.

Es ļāvos, lai mani apkampj viņa spalvainās pērtiķcilvēka rokas un kājas. Viņš man čukstēja ausi:

— Vai, cik tu garšīgi smaržo, cik tu garšīgi smaržo!… — Tā bija viņa spermas smarža, un es atkal sāku žagoties, kurpretim Bokseris domāja, ka es smejos. — Es jau manu, ka tu sāc atgūties. Tūlīt es ari atgūšu spēkus, uzgaidi! Tas būs mūsu noslēpums! Pa dienu mēs dzī­vosim kā visi cilvēki, vienā mierā pastaigāsimies pa ielām, darīsim sa­vus darbus, un neviens nezinās, ka mums pieder tādas naktis, kādas viņiem pat sapņos nav rādījušās! — viņš triumfēja kā cilvēks, kurš ir uzgājis zelta āderi.

Boksera vārdi gūlās man virsū kā ietves plāksnītes. Zem to svara es vaidēju. Taču viņš nodomāja, ka man atkal ir uznākusi iekāre, un viņš savus alkainos pirkstus iebāza starp manām slapjajām ciskām.

— Es gribu gulēt! — es meloju, tāpēc ka patiesībā es vēlējos no­mirt.

— Nu, tad migsim ciet! Iedomājies, cik jauki no rīta būs celties! Mēs nomazgāsimies. Es redzēju, cik liela ir tava vanna. Mēs paēdīsim brokastis. Mēs izdzersim kafiju. Klausīdamies mūziku, mēs uzsmēķē­sim. Bet pēc tam…

Stop! Tu aizgāji par tālu! Tu ienāci aizliegtajā teritorijā, kurā no­kļuvušie tiek iznīcināti! Es aizgriezos pret sienu.

— Tu taču zini, cik patīkami no rīta pamosties blakus mīļotajam cilvēkam?!

Es zinu. Visi zina. Daudz skaidrāk nekā sniegā mirdzošu atklās­mes zīmi es redzēju, ka šķiršanās no Paula man ir pareģojusi pasaules galu, bet pamošanās no rīta blakus Bokserim nozīmē baigu, apokalip­tisku bojāeju. Jau svīda gaisma. Sāka čivināt putni. Viss bija tāpat kā tajos rītos, kad pamodusies vēros sejā aizmigušajam Paulam un man šķita, ka esmu iepazinusi laimes būtību. Es pazīstu laimes būtību…

— Ej prom! — es teicu, lai gan caur spīdzināšanu no manis izda­būtais zvērests liedza man to teikt. — Ej prom! Piedod man, tomēr ej prom! Es nevaru tev blakus aizmigt. Jo vairāk es nevaru tev blakus pamosties. Es mīlu citu cilvēku. Es sajukšu prātā, ja pamodusies atra­dīšu sev līdzās tevi, nevis viņu. Ej prom…

Sāku raudāt skaļā balsī.

— Nu, tu tikai nepinkšķi! Es redzēju, cik briesmīgas sāpes viņš U'V ir nodarījis. Tu tikai pasaki, ko gribi. Ja gribi — es viņa mašīnai at­vienošu bremzes. Ja gribi — es pielaidīšu viņa mājai uguni. Es atsitīšu viņam nieres, lai mīž asinis. Ja gribi — es viņu nositīšu. Tu tikai pa­saki… — Tā atkal bija nelaimīga lūdzēja, nevis visvarena vergtura balss.

Vienlaikus ar katru izteikto piedāvājumu man acu priekšā uzra­dās aina, spilgta un skaidra kā tālrāža ekrāna nedēļas noziedzības hronikā. Mani sastindzināja šausmas, ka Bokseris izokšķerēs, kurš ir mans mīļākais, un realizēs vienu no saviem nežēlīgajiem nodomiem.

— Ej prom! Piedod un ej!

Es pati izjutu savu vārdu sevišķo varu. Bokseris paklausīja. Es ne­pagriezos, lai man nav jāredz, kā viņš apģērbjas. Es zināju, ka viņš izskatās noskumis un nožēlojams un, droši vien muļķīgas līdzjūtības bikstīta, atkal ļaušu viņam palikt.

Pirms aiziešanas viņš aplēja mani ar mīļu, skumīgu un žēlabainu vārdu straumi. Gultā gulēdama, es dzirdēju, ka viņš izmisīgi aizcērt durvis.

Spermas smaka man uz sejas bija nepaciešama. Es piecēlos. Istabā jau bija diezgan gaišs. Septiņi. Svētdiena. Svēto dienu tev būs svinēt. Svinēšu!

Mazgājos pāris stundu. Tomēr šī nakts nebija nomazgājama. Es paēdu brokastis. Es izdzēru kafiju. Klausīdamās mūziku, es uzsmē­ķēju. Visas lietas bija zaudējušas savu sūtību un jēgu. Tām bija tikai viena nozīme — tās atgādināja par Paulu.

Es apsēju melnu lakatiņu. Pat spirgtais rīta gaiss izraisīja bezgalīgas atmiņas. Tāpēc — jā, tāpēc man jāiet izsūdzēt grēkus. Paulam.

Baznīca bija pustukša. Tikai pie biktskrēsla, kurā sēdēja Pauls, jau stājās grēcinieku rindiņa. Kā allaž. Viņš patika sievietēm. Pat visdiev­bijīgākajām. Es nostājos tā, lai caur biktskrēsla spraislīšiem varētu re­dzēt atblāvojam viņa seju.

Es viņam izstāstīju visu daudz sīkāk, nekā stāstu pašlaik. Paula seju es neredzēju, es tikai nepārtraukti skatījos uz viņa kustīgo lielo, skaisto roku. Tik daudz tikai man bija atlicis. Beigusi grēksūdzi, es

apsēdos tieši pretim biktskrēslam. Lai noskaitītu tēvreizi. Pauls skatījās uz mani. Tā pravietis no sārta skatās uz tiem, kuri, histēriskas uzcītī­bas pārņemti, met liesmās pagales, kas viņu aprij. Paraudāt es vairs ne­varēju. Pazemīgi es panesu tikai viņa skatiena neizsakāmo smagumu.

Pēc grēksūdžu pieņemšanas viņš man nepienāca klāt. Pēc mises gaidīju Paulu baznīcas dārzā. Viņš pagāja man garām un kā ar zemju kaudzi apbēra mani ar šo nepanesami smago skatienu. Viņš nebilda ne vārda. Viņš nepiezvanīja arī vēlāk. Ne dienā, ne vakarā, ne nākt’ ne nākamajā rītā. Savādi, taču cilvēce tā arī nav izgudrojusi atbilstošu vārdu, kas varētu raksturot to, ko es izjutu…

Pēc garā stāstījuma kodīdama apkaltušās lūpas, Vika sāka raudāt Norma sniedza viņai ūdens glāzi un jautāja:

— Vai patiešām tu cerēji, ka viņš tev piezvanīs?

— Jā! Kāpēc gan ne? Vismaz taču viņš varēja pajautāt, kas ir noti­cis ar maniem matiem.

— Viņš redzēja, ka tu esi noskuvusi matus. Vai gan viņam būtu vajadzējis tevi izklaušināt, kāpēc tu tā esi rīkojusies? Vai arī viņam būtu vajadzējis izteikt savu nožēlošanu? Lai tu to varētu uztvert kā līdzjūtību? Vai varbūt kā nebeidzamās mīlestības pierādījumu? Var­būt tu cerēji, ka šī Boksera dēļ viņš sarīkos greizsirdības scēnu? Bet varbūt tu ilgojies, lai viņš tevi nozākā un nolād kā grēcinieci? j

— Nē! Neko es negribēju. Neko. Mani stindzināja sāpju pilnā vientulība. Es jau zināju, ka nekad vairs tā mani nepametīs. Ja vien pa­likšu dzīva, tā arī baismīgā vientulībā nosmilkstēšu visu man atvēlēto laiku. Šajā mirklī es pazaudēju tēvu, māti, reiz jau zaudēto māsu, drau­dzenes un vīriešus, kuri kādreiz bija nākuši pie manis. Itin viss, ko vien biju pieredzējusi, — iespaidi, kurus tik alkatīgi esmu tvērusi, prieki, bēdas, atradumi un zaudējumi, baudkāre, izglītība, fantāzijas, satraukumi, skumjas, bēdas un bailes —, itin viss nobira no manis kā lielas spīdīgas zvīņas. Es biju kaila. Tāda pati kā pirms savas piedzim­šanas. Tā vairs nebiju es, vienīgi kaut kas žēlabains un bezspēcīgs. Svītra tumsā. Nostiepta sēru stīga starp debesīm un zemi. Nekas… Es neesmu nekas. Un es negribu neko, itin neko.

— ES NEESMU NEKAS. UN ES NEGRIBU NEKO, ITIN NEKO, Vika teica un izaicinoši paskatījās uz Normu.

— Jebkuram gadās neko, itin neko negribēt. Tas vēl nav pats briesmīgākais, — Norma mierīgi atbildēja un, pacēlusi balsi, sacīja:

— Es gribētu zināt, kāpēc tu stāstīji Paulam par šo pretīgo nakti, kā­pēc tieši grēksūdzē un kāpēc — baznīcā?

— Es jau teicu, ka taisni vai slāpu nost, kā gribēju izsūdzēt savu ^rēku. Tas bija pārlieku smags, netīrs un smirdīgs. Man nebija spēka nēsāt to sevī. Pauls arī agrāk ir bijis mans biktstēvs. Tāpat kā manam vīram.

— Tu pat pati sev tā neesi taisnojusies. Kāpēc tad tagad tu man melo?

— Es nemeloju. Es saku tā, kā man liekas…

— Kā tev liekas pašlaik? Vai kā tev likās toreiz? Bet varbūt tu tikai vēlies, lai tā liktos…

— Es nezinu. Nekad tik piekasīgi es neesmu analizējusi savas do­mas un rīcību.

— Tagad tev to vajadzēs paanalizēt. Kāpēc tu tajā briesmīgajā rītā aizgāji uz baznīcu pie Paula? Tas rīts taču bija baigs, vai ne?

— Jā! Baigs.

— Bet vai tu, atdodamās šiem diviem puišiem, nepadomāji, ka par piedzīvoto pretīgumu un pazemojumu tu pati sev jau būsi atmak­sājusi?

— Kā?

— No agra rīta aizdrāzdamās pie Paula uz grēksūdzi.

— Nē! Stulbums. Ne jau tāpēc es nāku uz šejieni un maksāju naudu, lai uz mani varētu bļaut, — Vika nopurpināja, lai gan Norma nebija pacēlusi balsi.

— Taču arī tāpēc ne, lai es tevi divkosīgi mierinātu un attaisnotu visu, ko tu melo pati sev. Tu teici, ka vēlies aizmirst Paulu. Tam nav nekā kopīga ne ar melīgu iepriecināšanu, ne ar sevis apmānīšanu.

— Nu, labi! Es pateikšu… Es aizgāju uz grēksūdzi, jo vēlējos, lai viss beidzas tikpat zaimojoši, kā bija sācies.

— Zaimojoši — tāpat kā bija sācies?

— Jā, zaimojoši…

— Taču tas nesākās baznīcā?

— Kāpēc tad nesākās baznīcā? — Vika iesmējās un bezkauni ņirgā pameta skatienu uz Normu. — Jāatzīstas, ka arī man patīk an lizēt. Kas bija iesākumā — cēlonis vai sekas? Vista vai ola? Es jau stā tīju par mūsu pirmo satuvināšanos Paula mājās. Arī par grēku es esm mēģinājusi spriest. Nu jā, patieso grēka garšu es sajutu nevis tad, ka kaila gulēju uz viņa istabas grīdas un mans augums bija kā saules pie liets mežs, kam nupat pāri drāzusies vētra…

— Tavas metaforas vienmēr ir skaistas. Tātad — kad?

— Vairākas stundas vēlāk. Baznīcā. Tā bija piektdiena. Paul bija jānotur vakara mise. Es viņu pavadīju. Ģērbkambarī mēs bij palikuši divi vien. Puišeļiem, kas apkalpoja pie mises, viņš lika nomai­nīt altārī sveces, lai gan tās bija pavisam jaunas. Es sēdēju, iegrimusi sarkana plīša klubkrēslā, un vēroju, kā viņa baltie pirksti aizpogā suta* nas melnās pogas. Viņš pienāca man klāt. Viņš pieliecās. Viņš mani apskāva. Es piecēlos, jo negribēju, lai viņš mani glāsta, apvilcis šo aiz­lieguma tērpu. Es viņam to pateicu. Viņš manus vārdus neņēma vērā. Viņš apsēdās un šūpoja mani savā klēpī, viņš atpogāja kleitu, viņi skūpstīja manas krūtis. No laika gaitā aptumsušajām svētbildēm norau­dzījās svēto sejas bez jebkādas izteiksmes. Piepeši es ieraudzīju savas lūpkrāsas rožaino nospiedumu uz viņa melnās sutanas. Šis nospiedums) tad nu bija nāves grēka zīme…

— Vai viņam tu to pateici?

— Es neatceros. Varbūt pateicu, varbūt arī ne… Pēc tam sekoja vēl kaut kas, par ko patiešām es nevarēju viņam teikt. Sākās dievkalpo­jums. Taču katra mana doma dievkalpojuma laikā bija vienlīdzīga nā­ves grēkam. Es skatījos uz Paulu un domāju, ka jutekliskās rokas, ku­ras vēl nupat tikai bija glāstījušas mani, tagad met krustus, ar krusta zīmi svētī draudzi, ņem lūgsnu grāmatu, biķeri, kausiņu ar svētīto ūdeni, vīnu, dievmaizes trauku, kvēpekli, pieskaras tabernākula dur­tiņām un pat… pašam Svētajam Sakramentam. Ka šīs lūpas, kuras nu­pat vēl bija čukstējušas, stenējušas un, iekāres izšķobītas, kliegušas,

■

(M'.l.iik izrunā sprediķi, lūgsnu un Evaņģēlija vārdus un, ak posts, šis ļtiit.r. lūpas skūpsta Kristus miesu un dzer Kristus asinis tāpat, kā bija »|»u pētījušas manu miesu un dzērušas no pašām slēptākajām tās vietiŅi1ni. Man! modās bailes un iekāre. Es baidījos, ka zem kājām man ««vērsies zeme un elle apris mani kā raganu. Tomēr iekāre bija spēcītļiil'ii. iMiesa nevēlējās saprast, ka tā atrodas baznīcā, tā bija akla pret nliar.t zaigu un kurla pret ērģeļu dūkoņu. Tā kāroja tikai vienu — pie rtll.ua stāvošā vīrieša miesu. Es nevarēju koncentrēties pat pirms Paffluma. Agrāk, kad biju stāvējusi uz ceļiem caururbjošajā, tikai no pvaniņu šķindoņas skanošajā klusumā, piepeši es nokļuvu Golgātas kalna. Ar ceļgaliem sajutu kalna asos akmeņus. Uz krūtīm sakrustoto roku panadzes man bija pilnas ar Jeruzālemes zemi, ko raušu, nespē­dama izturēt sāpes. Pirksti bija asiņaini no asajām zālēm, kuras plūcu, /«‘ļuma pārņemta. Manu seju svilināja sausais vējš, zobos žņirkstēja gandrīz pirms divtūkstoš gadiem nebūtībā nogūlušies putekļi, arī ausu bungādiņas džinkstēja aiz sāpēm no stieptās bļaušanas, kas cēlās no pūļa gluži kā uz slaktūzi dzenamu lopu bara. Baidījos pacelt galvu, l.il nesastaptu Krustāsistā skatienu, tomēr ar pakausi sajutu viņa cieša­nas kā neizsakāmi lielu liesmu. Es nezinu, par ko biju pārvērtusies. Man šķiet, ka par Mariju Magdalēnu. Varbūt šādas sajūtas bija zaimo|ošas. Taču tās ilga tikai mirkli. Pēc Pacēluma rēgs pagaisa. Atkal biju nokļuvusi baznīcā. Es saplūdu ar dievlūdzējiem man līdzās.

Šajā vakarā viss bija citādi. Es nometos ceļos un sapratu, ka Golp,.Uas kalna redzējums man ir laupīts. Galvā ņudzēja domas, no ku­tam pārskrietu šermuļi pat Melnās Mises pielūdzējiem. Tās savairojās un vairojās, savairojās un vairojās, savairojās un vairojās!… Es negri­bēju skatīties uz zaļā ornātā ietērpto mācītāju, tomēr ar visu savu uzkairināto būtību sajutu viņa miesas kvēli. Savukārt baznīcas koris dziedāja dārdošāk nekā jebkad.

— Nāc pie manis, Jēzu, tu

Un man atnes mīlību…

Nopakaļ katram vārdam, nopakaļ katram visīsākajam vārdiņam nostiepās manu domu netīrā josta.

Es piecēlos. Es iedomājos, ka varbūt vismaz tā es tikšu ieraudzīta visu ceļos nometušos un dziedošo vidū. Ieraudzīta un sodīta. Es pa­cēlu galvu, lai Dieva iznīdējošais pirksts trāpītu man tieši pierē. To­mēr itin nekas nenotika. Pauls gāja starp dievlūdzējiem un izdalīja komūniju. Viņa baltās virsdrēbes bija žilbinošā baltumā. Bet es pat nespēju dziedāt līdzi pārējiem:

— Bezgalīga mīlestība Sirdi pilda pastāvīga…

Es skatījos mierīgajās sejās, kas gaidīja komūniju un, to saņēmu­šas, starot staroja. Ak, šīs cilvēku sejas, tās bija tik skaistas!

— Vienu vārdu tik man teici,

Mīlestībā mani sveici… —

Plūda vārdi, kas meta man apkārt līkumu. Tiem, kas bija pieņē­muši komūniju, seja palot paloja baltā gaišumā. Cita pēc citas, cita pēc citas. Es attālinājos no tām! Es jutos kā uz atlūzuša ledus gabala, kas aizpeld arvien tālāk un tālāk no krasta. Mani pārņēma un stindzi­nāja tas, kas bija stiprāks par bailēm. Pat par iekāri… Skaistās, dievbi­jīgās un balti starojošās sejas jau saplūda miglā. Nekad vairs es neat­griezīšos pie tām atpakaļ…

— Vai drīkst — es uzsmēķēšu?

Nemaz negaidīdama piekrišanu, Vika izvilka no somiņas cigareti un pielēca pie loga. Pa pavērto vēdlodziņu viņa izpūta dūmus, savādi pāršķiebusies, — gluži kā ar važām pie staba piesieta, viņa būtu tieku­sies pēc ūdens trauka, kas atrodas pavisam tuvu, tomēr — nav aiz­sniedzams.

— Tu runāji par izjūtām, kas stiprākas par bailēm un iekāri. Kā­das tās bija?

Norma apstājās viņai cieši līdzās.

— Vientulība, protams! Pauls mani bija atrāvis no pārējās pasau­les. Un tamdēļ viņam nebija tiesību pēc tam mani pamest. Mūsu abu sakars bija kā asinīm parakstīta vienošanās. Tādas vienošanās saraut nedrīkst. Bet viņš sarāva! To jau nu es viņam nepiedošu! Nekad, ne­kad nepiedošu…

— Ja nu tu tomēr mēģinātu? — Norma apskāva Viku.

— Es ne… ne… nevaru… — Viņa kratīja galvu, žvadzinādama ga­ros auskarus. — Nē, es viņam nepiedošu!

— Nekas, mēs tomēr pamēģināsim! — Norma saspieda Vikas ple­cus — piesardzīgi, kā slimniekam, kurš nupat tikai atsācis staigāt, aiz­vadīja viņu lidz kušetei, apsēdināja un, cieši kļaudama sev klāt, iečuk­stējās: — Pacenties palīdzēt sev pati. Piedod viņam un nesodi sevi ar naidu. Iedomājies, ka Pauls stāv tepat, tavā priekšā, un tu viņam saki: “Man būtu bijis labāk, ja tu…” Tagad atkārto!

— Man būtu bijis labāk, ja tu… — Vika sagrozījās, taču atsvabi­nāties no Normas rokas viņai neizdevās, un, sasprindzinājusi visus spēkus, izgrūda: — Es atkal gribu smēķēt…

— Pagaidi! — Norma saņēma viņas nervozi raustīgās rokas. — Ai, cik tās ir aukstas! Pabeidz iesākto teikumu! Izteic viņam to, kas tev nodarījis vislielākās sāpes vai licis vilties, un piedod. Es zinu, cik no­mokošas jūtas ir naids.

— Naids ir ļoti spēcīgas jūtas. Nezin kāpēc visi to aizmirst. Tās ir tikpat spēcīgas kā mīlestība.

— Turpini, lūdzu, ja jau biji iesākusi! Tavas rokas lēnām sāk atsilt.

— Man būtu bijis labāk, ja tu… — cenzdamās izraut savus pirk­stus no Normas rokām, Vika nočukstēja. — Es nezinu, kas gan man būtu jāsaka? Nekad man nebūtu bijis labāk. Man bija labi. Ar viņu man bija tik labi, cik vien labi var būt.

— Kāpēc tad tu atkārto, ka nevari viņam piedot? Es taču re­dzu — naidā tu taisni vai vāries. Paklausies, ko par piedošanu stāsta cita sieviete. Uzsmēķē, kamēr es sameklēšu kaseti!

Diviem virtuoziem vilcieniem Norma bez spogulīša nokrāsoja lū­pas un atrāva atvilktni. Kaseti viņa atrada uzreiz — Vika pat nebija paguvusi aizdedzināt cigareti.

— Kamēr klausies, vari smēķēt!

Vika apsēdās uz palodzes. Atbiilstījusi galvu uz rokām, Norma noliecās pār magnetofonu, itin kā melnajā plastmasas kastītē viņa va­rētu saskatīt stāstītājas seju. Vijīga sievietes balss sāka skanēt no pus­vārda:

— …ijis labāk, ja būtu… — svešiniece dziļi ievilka elpu un itin kā sāka skriešus skriet lejup no kalna, runādama arvien ātrāk un elpo­dama arvien straujāt, — mani kaut reizīti uzmanīgāk uzklausījis un mēģinājis saprast… Ja tu būtu vairāk stāstījis par sevi un ļāvis man sevi uzklausīt… Ja tu patiešām būtu bijis kopā ar mani, nevis izturējies kā cilvēks, kurš tūdaļ dosies prom un jau steidzas uz vilcienu… Ja tu būtu kaut reizēm man kaut ko uzdāvinājis — kaut vai ābolu vai dzel­tenu kļavas lapu… Ja tu kaut reizi man būtu uzdāvinājis rītu, lai arī visu nakti gulējis kopā ar mani, nevis lēcis kājās tūlīt pēc tā, ko nezin kāpēc tu sauc par mīlestību, ģērbies, iespraudis mutē mūžīgo cigareti un aizdīcis uz savu stropu… Tu neizpildīji nevienu manu vēlēšanos, nepiepildīji nevienu cerību, neuzklausīji nevienu lūgumu… Varbūt tev nebija iespējams to izdarīt? Tagad es zinu, ka tev itin nemaz nebija vajadzējis to darīt… Tagad es apjēdzu, ka tu esi pavisam citāds cilvēks un tev nav jāmainās tikai tāpēc vien, lai es būtu laimīga… — Sveši­niece klumburoja pa karstām, smiltīm un laizīja sāļos sviedrus, kas pāri sejai tecēja uz sakaltušajām lūpām: — Es esmu atteikusies no tām prasībām, kādas pastāvīgi tev biju uzstādījusi… Es nevainoju tevi… Es ticu, ka cilvēki spēj saprast viens otru… ka viņi var būt tuvi… — Sie­viete pakrita smiltis — tuksnesis bija bezgalīgs, tas pletās koncentris­kos apļos un auga augumā, aprīdams debesis. — Nē, nē, tev nav jā­mainās, lai piepildītu manas cerības, mīlestību un ticību… Tāpat tev nav jāmainās ari tamdēļ, lai man būtu iespēja baudīt dzīves pilnvēr­tību… Tev patiešām nav jāmainās tikai tamdēļ, lai es varētu dzī­vot… — viņa čukstēja, stigdama smiltīs, kas bija arvien aukstākas, jo

kļuva dziļākas. — Es atvados no tevis. Es vairs neizjūtu ne pārestību, ne vilšanos, ne naidu. Es tev ticu. Un es tev piedodu.

Iestājās klusums. Magnetofona lentītē kaut kas klusi čabēja — lai­kam smiltis pār šīs sievietes galvu, kura bija piedevusi. Pēkšņi ieska­nējās mūzika…

— Exaudi me Dominē quoniam benigna est misericordia tua: seaindum multitiidinem miserationum tuarum rescipe in me… — kāds dziedāja gregoriāņu korāli. Vai patiesi šajā pašā tuksnesī?

Norma izslēdza magnetofonu.

— Es biju pavisam aizmirsusi, ka te vēl kaut kas ir ierakstīts…

— Ja es būtu atkārtojusi piedošanas litāniju, vai arī mani jūs būtu ierakstījusi, bet pēc tam devusi noklausīties citiem?

Vika stāvēja ar kūpošu cigareti pirkstos un lūkojās, kur to varētu nodzēst.

— Nē! Šis ir pats īstākais paraugs. Piedošanas mehānisms… — Norma sacīja, izrāva kalendāra lapiņu, uztaisīja no tās turziņu kā mazu cepurīti ķecerim rūķītim, iebāza tajā Vikas izsmēķi, saspieda pirkstos un iemeta atkritumu kastē.

— Hm… Mehānisms… — Vika greizi nosmīkņāja. — Varbūt es arī būtu varējusi šitā runāt, ja pa mises laiku, par ko jums jau stāstīju, es nebūtu uz ledus gabala aizpeldējusi absolūtā vientulībā. Es viņam piedodu kā vīrietim, kurš, vienkārši sakot, mani ir pavedis un pame­tis, bet, runājot tā, kā prasa mehānisms, — viņa iesmējās sīkus, spie­dzīgus smiekliņus, — viņš nav attaisnojis manas vēlmes un cerības. Es viņam piedodu kā cilvēkam, kurš gluži vienkārši mani ir nodevis vai arī nav vēlējies, vai viņam nav bijis jāmainās tamdēļ, lai es būtu laimīga. Es nespēju uztaustīt un vārdos izteikt to, ko viņam nevaru piedot… To, kas manī izraisa visbriesmīgākās naida vētras… Taču tās pārskrien, un es atkal kļūstu pavisam mierīga. Naids man nav nekāds pazudinošs spridzeklis, kas ritmiski tikšķ un nedod mieru no rīta līdz vakaram un no vakara līdz rītam. Starp citu, es atceros, kā to ierau­dzīju pirmo reizi. Tas izskatījās gluži kā lodveida zibens. Tas atstāja uz mani šaušalīgu iespaidu…

— Kas?

— Naids. Es jums pastāstīšu, ja neslēgsiet iekšā magnetofonu.

— Tas ir jādara. Es apsolu, ka neviens to nenoklausīsies. Tāds ir mehānisms. Tu esi atnākusi uz šejieni, lai varētu aizmirst Paulu…

Norma nospieda taustiņu.

— Tas tikai vēl trūka: par naidu — virsū gregoriāņu korālim… Iz­slēdziet! Es pastāstīšu nevis par naidu pret Paulu, bet par savu māsu. Viņa bija skaistule. Tā vien visi viņu tikai sauca: Skaistule vai arī — Dienas skaistule. Tikai nesen es sapratu, ka tas ir bijis mājiens par Buņjuela filmu. Mana māsa patiešām bija līdzīga Katrīnai Denēvei. Viņa krāsoja matus ar peroksīdu. Neviena sieviete mūsu rados nevarēja viņu ciest. Man liekas — pat māte ne. Vai jūs varat iedomāties, ko no­zīmē būt par Dienas skaistules jauniņo māsu? Par radījumu, uz kur visi skatās kā uz kucēnu, rokassomiņu vai cimdu?

— Tu viņu nevarēji ciest?

— Nē! Es viņu dievināju! Viņas dēļ es biju kā bez prāta. Es tra­koti mīlēju viņu. Es tvēru katru viņas niecīgāko skatienu, vārdu un pieskārienu. Viņas man pievērstā uzmanība šķita kā visīstākā Dieva dāvana. Man bija desmit gadu, kad atgadījās tas, par ko es gribu pa­stāstīt. Viņai bija divdesmit. Pēc pusgada viņa nomira. Ārsti diagnozēja plaušu vēzi. Bet man šķiet, ka viņa noslāpa naidā. Sievietes naidā pret visu vīriešu dzimumu.

Tātad bija Mirušo piemiņas dienas novakare — apmākusies, auk­sta un nelādzīga. Mēs abas braucām uz kapiem. Pie vecātēva. Uz visiem ceļiem bija briesmīgi mašīnu aizsprūdi. Viņa sēdēja pie stūres. Es sē­dēju priekšā, bet uz aizmugurējā sēdekļa atradās mārtiņrožu krūms, no tā smaržas mute metās rūgtena. Mana māsa smēķēja vienā gabalā. Jau toreiz viņai bija slikti ar plaušām. Kad viņai pietrūka gaisa, viņa paņēma mutē mazu baloniņu un, trīs reizes piespiedusi, iesmidzināja rīklē kaut kādas zāles. Viņas lūpas bija ļoti spilgti krāsotas, un uz pul­verizatora pelēkā kakliņa palika sarkanas, glumas pēdas. Oralsekss, viņa parasti atkārtoja, bet man tas nozīmēja tikpat daudz, cik abrakadabra, tomēr nākamajā dienā meklēju šos buramvārdus svešvārdu vārdnīcā…

— Ā, tad to tu esi mantojusi no savas māsas? Es jau ievēroju, ka mūsu sarunās tu vairākkārt esi lietojusi šo terminu.

Uz papīra lapas Norma mudžināja neskaidrus ornamentus.

— Ak, kāda tam ir nozīme! — Vika nepacietīgi atmeta ar roku.

Kad mašīna kārtējo reizi apstājās, iestrēgusi sablīvējumā, māsa uz-

K rasoja lūpas un atmeta atpakaļ galvu. Asara izritēja no acs kaktiņa, lēnām noslīdēja uz deniņiem un pazuda vizošajos, gandrīz baltajos matos. Viņai nevajadzēja pat šņaukāties. Šo gudrību arī es zināju: ja raudi, atgāžot atpakaļ galvu, — netek deguns…-Vienīgi kakls viņai no­raustījās. Kā žņaudzējčūska, kas norijusi ziloni, es toreiz nodomāju, un allaž man acu priekšā nostājās Sent-Ekziperī zīmējums “Mazajā l’rincī”. Ceļa abās pusēs slējās lielas melnas egles. Sametās auksts. Mana māsa allaž nēsāja ļoti īsas drānas un plāniņas miesaskrāsas ze­ķes. Es redzēju, ka no dzestruma viņas ciskas iegūst zilganu nokrāsu. Viņa aizkāsējās un iespīlēja glītās rokas melnos lakādas cimdos. Itin kā no tā varētu kļūt siltāk. Dienas skaistule. Kapsēta jau bija pavisam tuvu. Egļu vietā ceļa abās pusēs saauguši krusti.

— Ak tā, arī paradumu nēsāt īsus svārkus tu esi pārņēmusi no viņas?

Norma noglāstīja Vikas cisku.

— Pašlaik es stāstu par naidu! — Vika nošņirkstināja zobus.

— Beidzot mēs nokļuvām pie kapsētas. Stāvvietā mašīnas bija sablī­vējušās kā cūkas pie siles. Pēkšņi sarkans opelis iegrūdās mums sānos. To es redzēju kā palēninātā filmā — sarkana plūdlīnijas forma nāca tuvāk, tuvāk, tuvāk un viegli atsitās pret tām durtiņām, aiz kurām sē­dēju es.

— Vecais pimpis! — māsa izgrūda caur zobiem un izlēca no ma­šīnas. Šis viņas lamuvārds mani apstulbināja daudz stiprāk nekā sīkā avārija. Izkāpu ari es. Kā izrādījās, durtiņas bija pavisam viegli iešvīkātas. Sarkanais opelis jau bija pabraucis nostāk. Es zināju, ka tā ir grezna mašīna, jo krāju kalendāriņus ar automobiļiem. Mūsu debes­zilajam vecum vecajam zapiņam nevarēja būt nekādu pretenziju. Taču Dienas skaistule pielēca opelim klāt un ar smailo augstpapēžu

kurpīti spēra pa šofera durtiņām. Apkārt sāka pulcēties cilvēki. Ar mārtiņrožu klēpjiem, vāzēm un svecēm. Hs noliecos pie mašīnas, gri­bēdama izvilkt arī mūsu puķes. Troksnis man aiz muguras kļuva stip­rāks. Es pagriezos atpakaļ. No opeļa izkāpa pieci čigāni. Trīs sievietes un divi vīrieši. Šoferis bija jauns, slaiks, melnām acīm, sprogains, ar bārdiņu un ārkārtīgi asu, izspiedušos ādamābolu, itin kā viņš būtu norijis trīsstūrainu rotaļklucīti. Viņam mugurā dārga ādas jaka, bet melnos, ideāli nospodrinātos zābakus viņš bija uzvilcis līdz ceļgaliem. Otrs čigāns bija vecs, sirms un bārdains, mugurā — turku aitādas ka­žoks un galvā — zaļa, līdz acīm uzmaukta platmale. Balstīdamies uz spieķa, vecais pienāca manai māsai klāt un, zelta zobus zibinādams, metās kaut ko skaidrot. Viņa stāvēja šausmīgi saspringusi un ar mel­najiem lakādas cimdiem ritmiski plikšķināja sev pa sazilējušajām cis­kām. Čigānietes saspiedās pa gabaliņu un ziņkāri vēroja notiekošo. Divas smēķēja, trešā grauza saulpuķu sēkliņas. Vecis izvilka ķieģeļa lie­luma sarkanu naudas maku. Viņš pastiepa manai māsai žūksni bank­nošu. Dienas skaistule paņēma naudu un ar karalisku žestu nosvieda to zemē. Lillā papīriņi aizlidoja uz visām pusēm, tomēr neviens neuz­drīkstējās tos uzlasīt. Varbūt tāpēc, ka visiem bija rokās mārtiņrozes?

Ziņkārīgie mūs apstāja arvien ciešākā lokā. Es noliecos pie mašī­nas un paņēmu mūsu puķes. Es nezinu, kas man lika pagriezties atpa­kaļ tieši tajā mirklī, kad Dienas skaistule piegāja pie jaunā čigāna un ar krampjaini dūrē sažņaugtajiem melnajiem cimdiem sāka viņam sist pa seju. Pa kreiso vaigu, pa labo! Pa kreiso, pa labo… Es nevarēju saskaitīt, cik daudz reižu. No uztraukuma un bailēm es šķinu, stūmu mutē un žļampāju zaļās, cietās, rūgtās un zemjainās mārtiņrožu lapas. Visi visapkārt apklusa, jo domāja to pašu, ko es: tūdaļ čigāns izraus dunci un, nozibinājis asajām kā Damaskas tērauds acīm, ietrieks as­meni manai māsai zem kreisās krūts. Sarkans jo sarkans traips ieple­tīsies uz viņas baltā lietusmēteļa… Tikpat sarkans un spīdīgs kā lūpas nāvīgi nobālējušajā sejā.

Nekas tamlīdzīgs nenotika. Viņa pagriezās riņķī un mierīgi nāca pie manis, bet sadrūzmējušies stulbeņi ar savām mārtiņrozēm pašķī-

ras, dodami viņai ceļu kā īstai valdniecei. Es gremoju neizturami rūglas krizantēmu lapas un gandrīz vai pinkšķēju. Māsa aizslēdza ma­šīnu un, piespiedusi maigo, silto roku man pie mutes, teica:

— Spļauj!

Tikai tad sāka gāzties čigāniešu lāsti, lai gan tuvoties mums abām viņas neuzdrošinājās, itin kā mēs būtu novilkušas nepārkāpjamu ma­nas māsas pazudinošās rīcības apli. Lāsti bija neizsakāmi izmeklēti daudzvārdīgi, gandrīz nesaprotami, tomēr atsevišķas parasta cilvēka ausij un saprātam aptveramas frāzes izsauca pārdomas. Čigānietes bija tikai trīs, to es jau teicu, tomēr izklausījās, ka viņu ir vesels tabors!

Milzums platu, puķainu svārku, priekšautu, apakšbrunču, īsta un neīsta zelta gredzenu, rokassprādžu, auskaru, tumšajās sejās spīdošu metāla zobu, dzirksteļojošu acu, taukainu matu sprogu, kuras gluži kā neredzams vējš rāva ārā no vizuļiem izšūto lakatu apakšas… Reizē ar lāstiem viņas izpūta lētu cigarešu dūmus, spļāva staipīgas siekalas un saulpuķu čaumalas un ar impulsīvajiem garnagoto roku vēzieniem meta manas māsas baltajā mugurā nelaimju, posta un iznīcības kun­kuļus.

No visa notiekošā uzdvesa savāda, neizskaidrojama nelaimes un netīru šausmu smaka, itin kā, spēji noripinot neredzamu akmeni, tieši no elles būtu izlauzušies tvaiki. Čigānietes nolādēja manu māsu, lai viņas klēpis nekad neiznēsājot bērnu. Un lāsts piepildījās, jo viņa nomira, kad pēc lāsta vēl nebija apritējuši pieci mēneši. Čigānietes no­lādēja, lai zeme aprijot manas māsas miesas, iekams vēl dārzi nav sa­plaukuši. Un lāsts piepildījās: mana māsa nomira aprīli, kad koki vēl tikai raisīja pirmos pumpurus. Čigānietes nolādēja, lai nekad neviens vīrietis pēc viņas neiekārojot un viņu nemīlot. Šis lāsts gan nepiepil­dījās: pat pēc manas māsas nāves pie viņas zārka un kapa drūzmējās daudzi raudoši vīrieši…

Dienas skaistule kniebdama saņēma mani aiz elkoņa un aizstiepa sev līdzi. Mēs vai laišus laidāmies starp sērīgajā mijkrēslī lipinošām sveču liesmiņām. Visu laiku es pametu pa skatienam uz savu māsu. Pieveru acis un redzu viņu arī tagad. Kapa pieminekļu un krustu vidū

viņa bija līdzīga pašai Nāvei, kādu to mēdza attēlot dekadenti, — ļoti daiļa, ļoti bāla, ļoti kārna, ļoti izsmējīga, ļoti sarkanām lūpām un dru­džainu tumšo acu skatienu… Mani sāka kratīt nervu drudzis. Viņa to sajuta un, apskāvusi manus plecus, sāka čukstēt:

— Ko tad tu tā pārbijies, mazais muļķīti! Es taču pļaukāju nevis čigānu, bet atriebos visam vīriešu dzimumam! Viņš to noprata. Vai tu redzēji — viņš stāvēja kā nolēmēts. Un skaists kā velns. Es tikai atrie­bos visam vīriešu dzimumam! Lai gan šāda atriebība ir sīkums! Ja vien būtu manos spēkos, es viņiem visiem nogrieztu pimpi… Visiem līdz pēdējam… Visiem līdz pēdējam!

Tas, ko viņa pusbalsī runāja ar sarkanajām, spīdīgajām lūpām, man izklausījās nesalīdzināmi baigāk par čigānu lāstiem. Un nesapro­tamāk…

Jutos tā, it kā Dienas skaistule, izvilkusi no cilvēku loka, steidzī­giem soļiem būtu aizrāvusi mani viņpus aizliegtās robežas, aiz kuras sākas šausmas un nelaimes. Lai gan bija auksts, aiz kauna es degu kā ugunis un bāzu sarkani plankumaino seju baltajās mārtiņrozēs. Šķita, ka pa manām dzīslām plūst nevis asinis, bet sūrais tumši zaļo lapu rūgtums.

Mēs piegājām pie vectēva kapa. Beidzot māsa mani palaida vaļā no sava izmisīgā apskāviena. Es izvairījos uz viņu pat paskatīties. Die­nas skaistule nometās ar sazilējušajiem ceļgaliem uz cieti sasalušās ze­mes, lauza mārtiņrožu galviņas un no tām uz vectēva kapa salika lielu baltu krustu. Bet manā galvā kā skanīgi soļi milzīgā zālē ar šaha gal­diņa grīdu skanēja:

“… es varētu viņiem, visiem nogriezt… es viņiem visiem nokostu… visiem līdz pēdējam…”

Es nezināju, ka šo izmisīgo un nežēlīgo litāniju pati atkārtošu pēc kādiem piecpadsmit gadiem. Tā arī neesmu atminējusi, kas manai māsai bija noticis…

Vika piecēlās, piegāja pie galda, aiz kura sēdēja Norma, no kara­fes ielēja sastāvējušos brūnganu ūdeni un, pirkstos spiezdama glāzi, uz kuras jau bija kādas lūpu krāsas nospiedums, kāri izdzēra.

— Tas patiešām ir interesanti, ko tu stāstīji par savu māsu. Manuprāt, šis gadījums mums abām palīdzēs šo to atklāt. Bet vai tu varētu pateikt, kāds naids tevi pašu piespieda atkārtot rituālos kastrācijas buramvārdus? Ja vēl neesi nogurusi? — Norma jautāja, strupajos un tuklajos pirkstos grozīdama sarkano tušas zīmuli.

— Nē, es neesmu nogurusi… — Vika dziļi nopūtās, atkrita ādas klubkrēslā un plati iepleta kājas. — Nē, es neesmu nogurusi. Taču jūs būsit vīlusies. Tas, ko es pastāstīšu, neieeļļos mehānismu… — Vika iešņācās, un tas nozīmēja smieklus, — kuru mēs tik uzcītīgi veidojam.

Bija tūkstoš deviņi simti deviņdesmit pirmā gada janvāris. Es ne­zinu, vai bija pagājušas jau dažas stundas vai vairākas diennaktis pēc trīspadsmitā janvāra nakts. Tobrīd dzīve netika mērīta laika vienībās, l aiks bija palicis nezin kur viņā pusē. Es sēdēju pie tālrāža. Es biju akla, bet piepeši ekrānā parādījās padomju karavīri. Es viņus ierau­dzīju. Milzīgas kvadrātveida sejas. Milzīgi bezveidīgi rumpji. Haki krāsa. Piecstarainās zvaigznes. Riebīgas mutes un zemas, aizsmakušas balsis. Naids mani nosvieda tupus uz grīdas. Es iegaudojos, pati vairs nepazīdama savu balsi:

— Šiem izdzimteņiem ir jānogriež pimpji… Jānogriež, jānogriež… ļānokož! Es tos varētu nokost pati ar saviem zobiem! Es tos izvemšu ārā un turpināšu kost nost, izvemšu ārā un turpināšu kost nost visiem šiem nolādētajiem maršaliem, pulkvežiem, ģenerāļiem un majoriem…

Es kliedzu, belzdama ar dūrēm pa grīdu. Es pārbijos no savas do­mas. Tās manā galvā šķirstījās kā liela grāmata, kurā sīki aprakstīti visbaismīgākie ķiniešu spīdzināšanas paņēmieni. Es baidījos, ka varu zaudēt prātu. Es nebiju spējīga paraudāt.

Sapņi sāka rādīties jau tajā pašā naktī. Četrrāpus es lodāju pa ne­tīro, kā liekas, dzelzceļa stacijas uzgaidāmo telpu grīdu. Garās rindās bija salikti soli, uz kuriem sēdēja neskaitāms daudzums armijnieku. Seju viņiem es neredzēju — vienīgi kārtīgi nospodrinātos kirzas zā­bakus, kuru stulmos bija sabāztas haki krāsas bikses. Virs galvas kaut kas drausmīgi rībēja, gluži kā pa izļodzītām sliedēm drāztos bezgalīgs sastāvs ar smagajām un melnajām mazuta cisternām. Rokas man bija

iemauktas sarkanos, spožos lakādas cimdos. Pēkšņi es atskārtu, ka tie ir asiņaini un uz pelēkās grīdas atstāj sarkanus plaukstu nospiedumus. Mute man bija pilna ar gļotām. Es tik tikko spēju atvilkt elpu un do­māju, kur gan mana māsa ir nobāzusi baloniņu, no kura viņa smidzi­nāja, kad bija uznākušas aizdusas lēkmes. Man blakus nāca prāva, izburbējusi sieviete, apvilkusies netīru balto uzsvārci, apsējusies ar asiņu šļakatām izsmērētu skoteli, basās, ar vēnu tīklu izvagotās kājas iebā­zusi nošķiebtos gumijas zābakos. Vienā rokā viņa bija sažņaugusi ādas saiti, kuras gals aptīts man ap kaklu, ar otru viņa stūma smagus sarū­sējušus ratiņus, kas ar kaudzi bija piekrauti pilni asiņainiem, iegare­niem gaļas gabaliem…

Es zināju, ka tas ir sapnis, tomēr mani pūliņi tikt no tā vaļā bija bezcerīgi. Es grozījos un mēģināju celties kājās, resnā sieva ar pārcil­vēciskiem spēkiem atkal nogāza mani uz grīdas un vilka sev līdzi. Raustīdamās un svaidīdamās es apgāzu ķerru. Gaļas gabali, kurus pati biju nokodusi, sabira zemē. Pēkšņi ieslēdzās sirēna, un no tās caur­urbjošā kauciena es pamodos…

Šis kroplīgi izvirtlgais sapnis atkārtojās vairākas naktis no vietas. Es domāju, ka esmu sajukusi prātā, tomēr baidījos kādam pat ieminē­ties par murgiem, kas mani vajāja. Lai nevajadzētu gulēt, pa naktīm es gāju uz parlamentu, staigāju ap ugunskuriem, iesaistījos tur sanākušo klusajās sarunās, lūgsnās un dziedāšanā… Šķita, ka tikai man vienai nāk galvā šādas šaušalīgas domas…

Vika ieritinājās klubkrēslā un nolika galvu uz ceļgaliem.

— Esi mierīga, tādas noteikti nenāca tikai tev vienai… — Norma noglāstīja viņai plecu. — Tā bija veselīga reakcija. Visa tava būtība tu-, rējās pretim, lai tu nezaudētu prātu. Man bija vairāki pacienti, kas šajā janvārī bija izdeguši līdz galam.

— Nu jā… Beidzot es mēģināju ieminēties par to draudzenei. Es ļ teicu, ka okupantu sakarā man lien galvā tādas lietas, par kurām stās­tīt neklausa mēle. Bet viņa pilnīgā mierā man pajautāja: “Tu laikam domāji par kastrāciju?” un piespieda mani izdzert glāzi šņabja. Lai bei­dzot man sāktu nākt asaras. Veselu mēnesi manas acis bija bijušas kā

īlivi tuksneši. Karstas un sausas. Es raudāju kādas trīs stundas. Un murgi mani vairs nevajāja. Bet es vēl gribu pabeigt stāstījumu par I 'ienas skaistuli. Ja mums vēl ir laiks.

— Ir! Šodien es vairāk nevienu klientu negaidu. Tikai, ja tu sēdēsi šādi sarāvusies, patiešām neko vairs nevarēsi pastāstīt. Esi tik laba un atgulies uz kušetes.

— Nē! Es negribu, lai jūs redzat manu seju, kamēr es stāstīšu.

— Es aizgriezīšos uz otru pusi. Es apsolu. Nu, iesim!

Saņēmusi Viku pie rokas, Norma pieveda viņu pie kušetes un ap­guldīja, bet pati, uzgriezusi muguru, apsēdās kājgalī.

— Stāsti!

— Pie vectēva kapa Dienas skaistule ilgi nostāvēja uz ceļiem. Viņa kārtoja puķes un svecītes ar tādu sejas izteiksmi, it kā krustdūrieniem izšūdinātu lielu galdautu, it kā viņa nekad nebūtu spērusi kāju laukā no krietnām, cildenām astoņpadsmitā gadsimta ģimenei piederošām mājām, kurās veselām paaudzēm nav zinājuši, nezina un nezinās šo vārdu, kas sākas ar p burtu un ko viņa nupat tikai tādā niknumā bija atkārtojusi.

Mēs atgriezāmies pie mašīnas. Māsa šķita pilnīgi nomierināju­sies. Viņa nesmēķēja, nekrāsoja lūpas, nepūta un nesmidzināja no ba­loniņa. Viņa ieslēdza magnetofonu un pat sāka dungot Džimmija Morisona dziesmu, kura viņai ārkārtīgi patika:

— This is the end, beautiful friend, this is the end, my only friend, the end of our elaborate plāns, the end ofanything that stands, the end… no safety or surprise, the end… l'll never look into your eyes again…'

Protams, toreiz šos angļu vārdus es nesapratu, tomēr tie pamatīgi bija iesēdušies man galvā, jo māsa bieži klausījās tos. Es vārdus pār­tulkoju tikai kādus piecus gadus pēc Dienas skaistules nāves. Toreiz es neko nesapratu. Mani vienīgi māca bailes… Tās nebija bailes no māsas, savu baiļu cēloni es nepratu izskaidrot, un no tā man kļuva vēl baigāk.

" Šīs ir beigas, skaistais draugs, šīs ir beigas, mans vienīgais draugs, mūsu rūpīgi strādāto plānu beigas, šīs ir itin visa beigas… nav ne drošības, ne nejau­šību, ir beigas… Nekad vairs neielūkošos es tavās acīs… (Angļu vai.)

Man vajadzēja pārnakšņot viņas mājās. Tā bija reta privilēģija, kāda gadās tikai dažas reizes gadā un kuru gaidīju gluži kā dzimšana^ dienu, Ziemassvētkus vai Lieldienas. Bet šajā Mirušo piemiņas dienas vakarā mani sagrāba bailes. Es neuzdrošinājos ieminēties māsai, ka vē­los atgriezties pie mātes. Man bija jāpārcieš šī viena baiļu piesātināt ciemošanās, jo, atteikusies no tās, es būtu zaudējusi visas pārējās. To brīd man tā šķita. Patiešām, tā bija pēdējā reize, jo pēc mēneša Diena skaistule iegāja slimnīcā un pēc pieciem — nomira. Egles abās pusēs saplūda melnā sienā. Kļuva pavisam tumšs. No satraukuma sūkāju īkšķi. Ieraudzīju uz grīdas nomestos melnos lakādas cimdus. Ar kur­pes purniņu pabīdīju tos zem automobiļa sēdekļa, lai Dienas skaistule nekad vairs nevarētu atrast savu naida riku.

Vakars viņas mājās bija brīnišķīgs. Visas manas bailes pagais Dienas skaistule izpildīja katru manu parasto vēlmi: izlika Taro kārti zīlēja uz Rūnām, šifrēja I Sina heksagrammas, pacietīgi klausījās, kā es viņai pareģoju brīnišķīgu likteni pēc saviem muļķīgajiem orāku liem, kas bija sarakstīti skolēnu rūtiņburtnīcās… Viņa skaļi smējās, kad es stāstīju galīgi pliekanas anekdotes, savukārt es, klausīdamās viņas stāstos, no smiekliem vai beidzos nost. Viņa jauca man kokteiļus, cep karstas sviestmaizītes, ļāva pagaršot sarkanvīnu, nokrāsoja man plak­stiņus, skropstas un lūpas, neliedza piemērīt viņas vieglās un smaržī­gās burvīgās kleitas un augstpapēžu kurpes, bet tālrādi es varēju ska­tīties līdz vēlai naktij. Es biju pārlieku satrakojusies, tāpēc miegs ma nemaz nenāca. Bet varbūt es nevarēju aizmigt tikai tādēļ, ka reizēm man ļāva ielavīties Dienas skaistules gultā un pļāpāt niekus tik ilgi, līdz būšu aizmigusi tieši pusvārdā.

Es piecēlos un piezagos pie viņas istabas. Dega gaisma. Es saodu cigarešu dūmus. Smēķēdama viņa gultā mēdza ilgi lasīt. Klusītiņām ieslīdēju pa durvīm. Dienas skaistule sēdēja gultā kaila, uzgriezusi man muguru. Kājas viņai bija plati ieplestas un saliektas; naktslampiņas gaismā ceļgali spīdēja kā divi zelta āboli. Viņas augums tik tikko ma­nāmi, taču ritmiski kustējās. Es nodomāju, ka māsa raud — tā, lai es nedzirdu. Tomēr viņas elpa bija pavisam citāda nekā raudošam cilvē­

kam. Viņa nebija aizklājusi seju ar rokām, bet turēja tās nolaistas starp kājām. Piepeši pie griestiem kaut kas iezibējās un parēgojās — tas bija spoguļa atstarots gaismas zaķītis. Es pielavījos vēl tuvāk. Dienas skaishile vienā rokā turēja spogulīti, bet otrā — garu dzeltenu sveci. Viens sveces gals bija iebāzts viņā… — Vika strauji pagriezās pret sienu, sa­vilkās čokurā un ar rokām satvēra galvu. — Tālāk es nestāstīšu. To­reiz es absolūti nevarēju saprast, ko mana māsa dara. Es nodomāju, ka tā ir kāda ārstnieciska procedūra. Es zināju, ka sievietes piemeklē visvisādi nejaukumi — reižu reizēm māte par tiem bija ieminējusies. I'.s neteicu ne vārda, neiekāsējos un pat nepakustējos, man šķiet, es pat biju aizturējusi elpu, tomēr Dienas skaistule bija nojautusi, ka es atrodos istabā, pagriezās atpakaļ, viņas reakcija bija briesmīga.

Viņa lēca laukā no gultas un apgāza sarkanvīna pudeli, kuru tikai tad ieraudzīju. Asiņains plankums ātri izpletās pa dzelteno paklāju. Māsa nogrāba mani aiz matiem un raustīja šņākdama:

— Vai tu zini, ka šobrīd es varu tevi nožņaugt?! Vai tu zini, ka es varu tevi nožņaugt… Tev bija likts iet gultā, kāpēc tu tagad te vazājies, ko tu te okšķerē?! Vai tu zini, ka es tevi uz vietas nožņaugšu, tu, mazā pretekle?!

Viņa plēsa mani aiz matiem. Es nekliedzu un neraudāju, es pat nemēģināju izrauties, tikai skatījos te uz sajaukto gultu, spogulīti un līko dzelteno sveci, te uz smēķu galiem pilno pelnutrauku, te uz sa­jaukto gultu, spogulīti un sveci, te uz pelnutrauku… Tieši tā, saķērusi aiz matiem, viņa raustīja manu galvu: pa kreisi — pa labi, uz augšu — uz leju, pa kreisi — pa labi, uz augšu — uz leju.

Dienas skaistule bija pilnīgi kaila. Es saodu viņas miesas smaržu, ku­rai piejaucies klāt spirgtais “Ņinas Riči” aromāts, iesaldenie sviedri un vēl kaut kas sīvs, ko es nepazinu. Ak Dievs, es pat tagad atceros šo smaku!…

Vika ievaidējās un atrociski atgrūda nost Normas roku, kas gri­bēja viņu noglāstīt.

— Vēlāk pie viņas zārka nolika tādas pašas dzeltenas sveces. Es nevarēju uz tām skatīties. Ari tagad es neiededzinu sveces uz Dienas skaistules kapa. Pat Mirušo piemiņas dienā ne…

Kaut ari mani raustīja un plūca aiz matiem, es spēju piecelties, Tad māsa strauji palaida vaļā manu galvu un nometās manā priekšā uz ceļiem. Viņa metās mani paijāt, glaudīt un skūpstīt, čukstēdama

— Ak, piedod man, mazais zvēriņ! Nedusmojies uz mani, jaukā, siltā radībiņa… Nedusmojies, nedusmojies, nedusmojies, manu mīļo radljumiņ! Man bija tik slikti, tik drausmīgi slikti, ka aiz sirdssāpēm vairs nezināju, ko es daru… Piedod, piedod, piedod, ja vari… Ja vien vari — piedod, mans skaistais cilvēciņ…

Šajā nakti mēs gulējām vienā gultā…

Vika strauji piecēlās un, piegājusi pie spoguļa, ar abām rokā sāka vilkt pār seju tā, itin kā gribēdama notīrīt savu atmiņu lipīgās un krampjainās pēdas.

— Vēl nevienam par to neesmu stāstījusi. Pat Paulam ne.

Iestājās klusums. Aiz loga dunēja pilsēta.

— Un kādus gadījumus tu viņam esi stāstījusi? — Norma beidzot iejautājās, izvilkdama no somiņas un sniegdama Vikai šokolādes konfekti.

— Visādus. Es viņam stāstīju visādus atgadījumus, kad viņš atra­dās blakus. Es tarkšķēju augām dienām, pavisam viena klaiņodama pa pilsētu vai slaistīdamās pa savu māju. Visinteresantākās lietas kā tāda Šeherezāde es viņam stāstīju pa naktīm, kad viena gulēju gultā un zināju, ka arī viņš guļ viens pavisam tuvu — nepilnus pāris kvartālus tālāk, šajā pašā melnajā un bēdīgajā pilsētā. Pauls prata klausītie tikai grēksūdzes, tikai biktskrēslā, tikai mācītāja drēbēs ģērbies. Tāpat kā vairums cilvēku, viņš gluži vienkārši neprata klausīties. Kad es lūdzu, lai tikai viņš uzklausa mani, viņš obligāti atcerējās savu pienā­kumu mani pārtraukt, iejaukties vidū, mierināt un paskaidrot, ka man nav jājūt tas, ko es jūtu, — teiksim, sirdsapziņas pārmetumi, skumjas un vilšanās. Es ilgojos tikai vienu — lai viņš mani dzird, nevis pats runā, lasa morāli un darbojas… Galu galā, tas nav pārāk svarīgi. Jums bija taisnība, kad teicāt, ka es esot grēkojusi tikai tāpēc, lai varētu izsū­dzēt grēkus. Jā! Es griezos aizvien pazudinošākos pagrimuma lokos, lai, ietinusies melnā lakatiņā, varētu aiziet uz baznīcu, pazemīgi

nomesties ceļos pie biktskrēsla un, caur koka režģīšiem redzēdama l’iuila nokārto galvu un nervozi raustīgo roku un sajuzdama viņa elpu, atzīties grēkā. Nekad es neesmu sagaidījusi to, pēc kā biju slā­pusi visvairāk. Es slāpu pēc soda. Es zināju, ka neviens darbs nepaliek nesodīts.

— ES ZINĀJU, KA NEVIENS DARBS NEPALIEK NESODĪTS… — M. V. ierunājās, un viņai šķita, ka no visa notirpušā ķermeņa ir pali­kusi pāri vienīgi žēlabaina, nejauki aizsmakusi balss. — Es to zināju kopš pirmā acumirkļa, kad biju satikusi Pāvilu Putninieku uz grantsceļa, baltiem putniem piebirušo pļavu un ezeriņu vidū. Nekad es ne­būtu domājusi, ka sods būs šāds…

— Bez šaubām! — Bezvārde spiedzīgi iesmējās. — Tu cerēji, ka sods būs daudz metafiziskāks. Viņpasaulīgs. Baiga noslēpuma pār­pilns. Tu iztēlojies, ka pār mums valda nepazīstama, acīm nesaredzama pasaule, kas atrodas viņpus realitātes — varena, apbrīnojama un tāda, kas izraisa satraukumu. Tu cerēji, ka sods būs šīs pasaules vērts. Ka tevi tiesās pats Dievs, nevis cilvēki — vai ne? Bet Dievs nepavisam rūpi par mums netur. No Viņa augstumiem skatoties, visi mūsu grēki un pārkāpumi liekas tik niecīgi un cilvēciski, pārlieku cilvēciski! Tu cerēji, ka elle būs fantastisku krāsu piesūkusies, bet patiesībā smoc nost šajā šķirbā, pati savos izkārnījumos. Tu gaidīji, ka tevi piemeklēs infernālas ciešanas, kuras aprakstīt cilvēku vārdi ir par vājiem. Ka cits pēc cita tevi tikai izvaros rota kareivju. Un iemetīs sārtā. Tas arī būs viss… Nāve nav nekādi vārti uz viņpasauli. Nav svarīgi, uz kurieni — uz Paradīzi, Elli vai Šķīstītavu. Līdz ar nāvi viss ir beidzies. Tici man! Tik ilgi vienai šeit guļot, man ir bijis pietiekami daudz laika, lai es to saprastu. Es varu iztēloties tavu saīgumu. Nu, varbūt uz īsu brītiņu, kad tevi uzcels uz žagaru kaudzes, piesies pie staba un pielaidīs sār­tam uguni, kad uzšausies pirmās liesmas, bet pūlis aiz sajūsmas spiegs, jo vēl nejutīs tavas degošās miesas smirdoņu — varbūt tad tu izjutīsi pelnītā un ilgotā soda saldmi…

— Nē, tā nav taisnība! Nekas nav pareizi. Sods ir sācies jau tajā mirklī, kad viņš mani apskāva pirmo reizi. Nē, tas ir sācies vēl ag­rāk — kad biju ieraudzījusi Pāvilu Putninieku un man šķita, ka viņš vērīgi skatās uz mani, tikai uz mani vien.

— Tu runā pārāk miglaini, mīļā! — Bezvārde nočukstēja un ar mikliem, kaulainiem pirkstiem saspieda M. V. roku.

— Labi! Pacentīšos visu izstāstīt pēc iespējas secīgāk, — M. V. teica, veltīgi mēģinādama izsvabināt savu plaukstu no Bezvārdes cie­šajiem žņaugiem. — Tajā pašā vakarā, kā jau bija solījusies, pie manis cellē atnāca Upe. Viņa atnesa vīna krūzi un divus smagus māla kau­sus. Mēs apsēdāmies uz grīdas pavarda priekšā un, vīnu dzerdamas, lūkojāmies ugunī. Bet, kad Upe sāka runāt, es vairs nevarēju nolaist acis no viņas sejas, ko apspīdēja uguns sarkanās atblāzmas. Upe stās­tīja, ka klosterī viņa esot ieradusies pirms septiņiem gadiem, kad nu­pat tikai bija sākušas klīst valodas par Pāvila Putninieka brīnumaino varu. Viņa sirgusi ar briesmīgu, nedziedējamu slimību. Tajā laikā Pā­vils vēl bija tikai ierindas franciskāņu mūks, kaut arī viņam piemitu­šas sevišķas dziednieciskas spējas, bet plaukstās un pēdās viņam pirms Lieldienām jau vairākas reizes esot atvērušās stigmas.

— Toreiz viņa mati bija ogļu melni. Bet tagad — redzējipati — galīgi sirmi, — Upe sacīja, un es sapratu, ka viņai ir zināms par mūsu satikšanos.

Tomēr vairāk neko viņa neminēja un turpināja savu stāstu. Pirms septiņiem gadiem Pāvils dzīvoja tajā klostera flīģelī, kur pašlaik ievesta visstingrākā klauzūra. Viņa celle stāv tukša joprojām. Katru, kurš mē­ģinājis tajā dzīvot, sagrābušas neizturamas ilgas, kas sajaukušās ar raudulīgām skumjām un trakulīga prieka uzplūdiem. Šīs emocijas pa­rasti bijušas tik spēcīgas, ka nelaimīgais jeb — kā vēlāk sākts dēvēt — apsēstais, zaudējis prātu, padarījis sev galu, bet dažkārt pazudis gluži bez pēdām.

Tikai pēc vairākiem gadiem izdevās noskaidrot šīs postošās pa­rādības cēloni. Tā esot bijusi… mūzika. Tā atskanējusi nezin no kurie­nes, itin kā kāds neredzamais būtu spēlējis angļu radziņu, vienmēr vienu un pašu saskaņu: sol-la-do-mi, sol-la-do-mi, sol-la-do-mi…

Upe atmeta galvu un samtainā balsī nodungoja melodiju:

— Sol-la-do-mi, sol-la-do-mi, sol-la-do-mi…

Man pārskrēja šermuļi. Viņa atkal ielēja vīnu un stāstīja tālāk. Toreiz, pirms septiņiem gadiem, raibkrāsu papagailīši vēl nelaidelējās ap Pāvilu. Tie visi, pelēkā akmenī izkalti, tupēja baznīcā, — ausIrumu kora lejas galerijā. Tā nu pienāca kādas Lieldienas — tās bija sevišķas jau ar to vien, ka, dārziem ziedot, uzsniga sniegs… Atcerēju­sies, kā zem sniega nastas lūzuši ziedošie koku zari, Upe pat notrausa dažas asaras. Daudzi pareģoja, ka šādas debesu zīmes neliecinot ne par ko citu, ka tuvojoties bads, tāpēc cilvēki, kas bija sanākuši baznicā, itin dedzīgi lūguši Dievu. Un kā lai ietērpj vārdos to baiļpilno, taisni svilinošo drebuli, kāds pārskrēja dievlūdzēju miesai, kad brālis Pāvils, kurš altāru priekšā stāvējis uz ceļiem, piepeši pacēlies krietnu sprīdi virs zemes?! Baznicā iestājies neaptverams klusums. Tikai vietu vietām atskanējis dobjš brīkšķis — tur pakritušas samaņu zaudējušās sievietes.

Šķita, ka nekad neviens vairs nespēs izsvabināties no stindzinošā, biedējošā un dievbijīgā klusuma. Pēkšņi pārskrējusi vēl kāda skaņa — asa un džerkstoša. Savādas zaļas, dzeltenas un zilas šķembas sākušas birt virsū Pāvilam, kurš aizvien vēl lūdzis Dievu. Upei iešāvies prātā, ka izbiruši vitrāžu stikli, jo spriedze baznīcā bijusi teju vai neiztu­rama, gluži kā milzīgā galvā, kad no domu jūkļa vai smaguma deni­ņos saplūst asinis. Taču nākušas vēl dīvainākas lietas. Akmens papa­gailīši rautin rāvušies ārā no reljefa, ieguvuši dzīvību, krāsas un balsi un kā raibs baldahīns iekārušies pār lūgšanā grimušā Pāvila galvu. Un tagad austrumu kora lejas galerijā joprojām ir milzums bedrīšu, itin kā no lielgabaliņa kāds būtu šāvis ar dūres lieluma bumbām…

Lieldienu svētdienā Pāvils pametis klosteri un, izlēmis dzīvot kā vientuļnieks, aizgājis uz mežu. Viņš lūdzis tikai vienu lietu — melno, garo apģērbu ar platajām piedurknēm un lielo kapuci. Pa nakti Upe pašuvusi to, ko viņš bija lūdzis, un no rīta norunātajā vietā nolikusi uz akmens melno abitu. Pāvils, kopš tās reizes iedēvēts par Putninieku, neesot atnācis atpakaļ. Upe atnākusi uz šo pašu vietu novakarē,

un apģērbs no akmens jau bijis paņemts. Varbūt tā nav nekāda sakri­tība, bet šajā dienā viņai apritējis divdesmit gadu.

— Pāvils pilnīgi izdziedēja manu nāvīgo slimību, — atlikušo vīnu ieliedama savā kausā, Upe teica. — Tikai vienu es zinu: es nespēt' dzīvot tur, kur viņa nav. Tāpēc es esmu šeit. Un būšu. Vēl es jūtu, ka esmu viņam vajadzīga… — Un viņa iestarojās platajā bezzobu smaidā.

Mani pārņēma īgnums un rūgtums. Mani stingtin stindzināja greizsirdība. Bet Upe neizsakāmi devīga un bagāta cilvēka balsi paziņoja: \

— Ja tu vēlies, rītu varam aiziet pie viņa reizē. Tikai vajadzēs agri celties. Pirms saullēkta es viņam pienesu pienu. To es daru jau piecus gadus.

Vēl nebija svīdusi gaisma, kad otrā rītā Upe klusi pieklauvēja pie manām durvīm. Toreiz man nebija skaidrs, kāpēc viņa dalās ar man savā noslēpumā. Taču pie skaidrības es tiku drīz — viņa bija cerējusi, ka varēs dalīties ar mani nevis noslēpumā, bet sodā.

Rīts iegadījās salts un mitrs. Abas gājām klusēdamas, varēja tikai dzirdēt, ka māla krūzē skalojas piens. Upe veda mani pa ceļu, kas ar­vien vairāk kļuva līdzīgs labirintam. Viena es vairs nebūtu pratusi atgriezties klosterī. Vairākas reizes es mēģināju aizsākt sarunu, taču Upe ietiepīgi klusēja. Mēs iegājām mežā. Skaļi pakšķēdami, no kokiem tecēja pilieni, itin kā nupat tikai būtu pārskrējusi jo spēcīga lietus­gāze.

Pavisam negaidīti iznācām nelielā norā. Zaļganajā rīta cēliena sakrēsll dzeltenoja neredzēti prāvas — olas dzeltenuma lieluma — purenes. Mums pasperot soli uz priekšu, leknais zāliens un smilgas, audzelīgās un mīkstās lapas sāka līgoties un šalkot kā no vēja pūtiena. Noras malā slējās liela sārta klints, kas šajā vietā likās pavisam neie­derīga — it kā to kāds būtu nometis no debesīm. Šeit tad nu vientuļ­nieks dzīvoja.

Upe pašķīra aizkaru, kas bija pīts no koku zariem, saknēm un lapām, un iegāja klintī. Ar drebošu sirdi sekoju viņai nopakaļ. Mēs bijām iekļuvušas šaurā telpā, kas smaržoja pēc vīraka un pelējuma.

Bija gandrīz pavisam tumšs, vāji gailēja vienīgi eļļas lampiņa, kas bija pakārta krucifiksa priekšā. Nekad neko līdzīgu es nebiju redzējusi. Krustā sistā seja bija patiešām atbaidoši neglīta, acis izvalbījušās, mute pirmsnāves mokās pāršķobīta. Drīz ar mijkrēsli apradu. Es ieraudzīju salmu guļvietu, ko klāja bieza audekla pārsegs, un dažas grāmatas, kas bija saliktas uz galda aizstājēja celma. Pāvila Putninieka šeit ne­bija.

Upe nolika krūzi ar pienu uz celma līdzās grāmatām, un mēs abas izgājām laukā. Pēkšņi kā vienā balsī sāka čivināt putni, un noru pārplūdināja sārtena gaisma. Ausa saule.

Klusēdamas mēs devāmies atpakaļ. Mani skrubināja vilšanās un akls prieks. Jutos vīlusies, ka tā arī nebiju ieraudzījusi vientuļnieku viņa paša mājoklī, turpretim priecājos tāpēc, ka pat Upi viņš nebija gaidījis. Varbūt tā tas ir bijis arī visus šos neskaitāmos piecu gadu rītus, kuru dēļ Upi biju apskaudusi visbriesmīgāk. Tikai viens jautā­jums man nedeva un nedeva mieru — kad un kā viņa nosauc vientuļ­niekam jaunpienācēju vārdus?

Piepeši iebrikstējās koku zariņi. Es notirpu, bīdamās ieraudzīt kādu meža zvēru, bet tas bija viņš — Pāvils Putninieks. Upe tūdaļ no­metās uz ceļiem mitrajās sūnās. Nometos ceļos arī es, kaunēdamās, ka viņdien, vientuļnieku satikusi, to nebiju izdarījusi. Sūnas ziedēja miniatūriem dzelteniem zvaigznes formas ziediņiem, bet slapjums sū­cās mana apģērba biezajā audumā. Putninieks pienāca mums pavi­sam tuvu. Es skatījos uz viņa basajām kājām.

— Sveikas veselas, manas dārgās, kā esat izgulējušās? — viņš jau­tāja tādā intonācijā, itin kā mēs būtu viņa meitas.

Upe piecēlās kājās. Es arī. Viņa noskūpstīja vientuļniekam roku. Es neuzdrošinājos.

— Vai daudz cilvēku ieradies klosterī? — viņš jautāja un noglās­tīja Upei galvu — tāpat kā vakar to bija darījis man.

Ja blakus nebūtu stāvējusi es, viņš noteikti būtu Upi apskāvis. Sapīkums un greizsirdība mani smacēt smacēja. Bet Upe, skatīda­mās Putniniekam acīs, nosauca vārdā jaunpienācējus. Un viņas acis

nepavisam nepauda to, ko lūpas. To es redzēju. Un man sametās tik bēdīgi, ka nemaz nespēju izturēt.

— Vai kādreiz esi redzējusi, kā zied lazda? — Pāvils Putninieks man jautāja, kad Upe bija beigusi runāt.

Es apmulsu, jo nezināju, kas man viņam ir jāatbild. Vientuļnieks paņēma mani pie rokas, stipri paspieda un, ar rādītājpirkstu glaudī­dams man plaukstu, vadīja prom. Lazdu krūms nokāra smagās zelta krāsas spurdzes. Vienmēr esmu domājusi, ka šis spurdzes ari ir ziedi.

— Redzi, dārgā, paskaties, kāds skaistums! — Pāvils Putninieks ierunājās un, maigi satvēris mani ap kamiešiem, nolieca manu galvu pie dzidri zaļām, nupat tikai atplaukušām lapiņām. Starp tām sārtojās mazītiņi, apburoši skaisti ziediņi.

— Ai, jā, — es nočukstēju, — ļoti, ļoti skaisti! Es nezināju, ka laz­das ziediņi ir tik sarkani…

Upe vēroja mani, piedodoši smaidīdama. Papagailīši lēkāja ap­kārt un plūca no sūnām īpatnējus violetus pumpurus.

— Tā, dārgās, man ir laiks! — Pāvils Putninieks teica un saņēma mūs abas aiz matiem. Mani ar labo roku, bet Upi — ar kreiso. Viņš atlieca atpakaļ galvu un mūs abas noskūpstīja uz pieres. Upe iesmējās sīku smiekliņu. Es biju kā valodu zaudējusi. Es saodu smaržu, kas nāca no vientuļnieka, — es jau zināju, ka viņš man atsauc atmiņā kaut ko no bērnības, tikai neparko nevarēju attapt — ko. — Staigājiet vese­las mierā un atcerieties, ka ikkatrs rīts ir labs rīts un ikkatra diena ir pārpilna svētlaimes…

Upe saņēma mani aiz elkoņa un steidzīgi kā tiepīgu bērnu stiepa prom. Mēs atkal viena otrai nebildām ne vārda. Slepus pametu skatie­nus uz viņas profilu ar izbīdīto zodu un gandrīz vai tīksminādamās jutu, kā aug augumā mans naids. Necerēti drīz mēs bijām iznākušas uz ceļa, pa kuru jau kustējās svētceļnieku bari. Iejukām satraukto un svinīgi noskaņoto ļaužu vidū. Piepeši ieraudzīju, ka ceļa putekļos kaut kas zaigo. Pieliecos un pacēlu — bārdasnazis. Tā sudraba spalā bija iekalts brīnišķīgs vīnkoku lapu un liliju ornaments. Es atliecu asmeni, un man pat aizrāvās elpa — tik lieliski bija iztrīts asmens. Tomēr pats

Interesantākais, ka starp lilijām un vīnkoku lapām es ieraudzīju iegra­vētus savus iniciāļus — M. V. Pārpilna prieka, es parādīju savu atra­dumu Upei. Taču viņa saīgušā balsi teica:

— Tavā vietā es šo riku mestu prom. Tā ir ļauna zīme. Vēl var piesaukt kādu nelaimi.

Savai jaunajai draudzenei es tomēr nepaklausīju. Šajā rītā šķita, ka man, man vienīgai, vairs nevar gadīties nekāda nelaime. Visas tās Ies man sebu. jo es mīlu, neprātīgi mīlu Pāvilu Putninieku!

Vēl gabaliņu nogājusi, es piepeši aptvēru, ka pūlis virzās nevis uz (ierības klajumu, bet griežas atpakaļ uz klosteri. Jo tālāk, jo stiprāk sakrustojušies, ar miglu piesūkušies plašumi man atgādināja labi­rintu.

Es nomaldījos pa to visu dienu — mežs, izcirtumi, purvs, ceļi, ta­ciņas, papuves, klajumi, pļavas, kūdrāji, melnas un izdegušas, nevie­nam nepiederošas zemes platības. Veltīgi es cerēju uzmaldīties virsū grantsceļam, kas bija izlocījies starp pārplūdušām pļavām ar milzum daudz ezeriņiem, kuros atspoguļojas debesis un ņudz neskaitāmi daudz žilbinoši baltu asknābja putnu. Jau saulei rietot, es pagriezos atpakaļ uz klosteri. Jutos neizsakāmi nogurusi, vīlusies un bēdīga. Ne­mitīgi kremta doma, ka Upei ir zināms, kur un kad var sastapt Pāvilu Putninieku. Man šķita, ka visu dienu viņi ir pavadījuši kopā, un man atlika vien pievērt plakstus, lai acu priekšā kā murgojums parādītos vientuļnieka un Upes sakļautās sejas. Nemiers mani plosīt plosīja, un es jau zināju, ka pēc atgriešanās klosteri vairs nespēšu rast ne mieru, ne vietu.

Netālu no klostera slējās liela, nolaista kapela, kuru biju ievēro­jusi, jau ierazdamās. Tā bija ugunsgrēka sapostīta — bez jumta, loga caurumos zaļoja jauni bērziņi. Cilvēks, kurš mani bija atvedis, stās­tīja, ka pirms vairākiem gadiem kapelā iespēris zibens, un noslē­pumainais vientuļnieks nezin kāpēc ieteicis to neatjaunot. Grūstošā celtne tā arī rēgojās purvainajā klajumā — drūma kā spoku kuģis. Ne­zinu, kāpēc, bet man uznāca vēlēšanās ieiet tajā. Pie pašas kapelas ga­nījās aitas. Tās ēda vēl mīkstās nātres un nupat izplaukušos avenāju

pumpurus. Mani ieraudzījušas, tās sabaidījās un blēdamas drāzās prom. Kaklā uzkārtie pulkstentiņi dzindzināja ļoti melodiski. Biju pār­steigta, ka kapelas durvis atdarījās viegli, pat neiečīkstēdamās. Iekš pusē, tāpat kā no lauka, zēla zāle, nātres un aveņu ceri, toties taku, kas veda pie altāra, nekādi augi nebija skāruši. Šaha galdiņa rakstā izlik­tās melnā un baltā marmora plāksnītes spīdēja kā nupat nomazgātas Pie altāra spīguļoja sarkana lampiņa ar tādiem pašiem sudraba ap­kalumiem kā vientuļnieka miteklī. Altāris bija no koka. No tā norau­dzījās liela Visuredzošā acs, mutuļoja mākoņi, no kuriem šāvās ārā zibeņi, eņģeļi pūta tauri, bet neredzēti divgalvaini radījumi vēzēja zo­benus un vairogus. Krāsu bija noskalojis lietus, bet uz kailā, sasprēgā­jušā koka bija sazēlušas sīkas, dzeltenas puķītes un savijusies meža vīnkoki. Es pārmetu krustu un, noslīgusi ceļos, sāku skaitīt lūgsnu.

Šeit es jutos krietni labāk nekā lielajā baznīcā, kur uz pīlāriem tupēja klijas ar bērniņu knābī. Es izdzirdēju, nē, drīzāk sajutu, ka pie manis kāds nāk. Man pārlija karstums. Es jau zināju, ka tas ir viņš — Pāvils Putninieks. Es pagriezos pret viņu un mēģināju pasmaidīt. Es apjuku, vēl neaptverdama, kā man klājas izturēties. Varbūt es nedrīk­stēju ne soli spert šajā kapelā? Nc vārda nebildis, Pāvils Putninieks pienāca man klāt un uzlika roku uz pleca. Viņa plauksta bija smaga un karsta. Mani sāka kratīt drebuļi. Es pagriezu galvu un izdarīju kā Upe — noskūpstīju šo daiļo, skulpturālo roku. Vientuļnieks pārvilka ar pirkstu man pār lūpām. Es dzirdēju, ka man aiz muguras uz mar­mora celiņa knakst aitu nadziņi un dzindz pulkstentiņi. Pēkšņi Pāvila Putninieka rādītājpirksts maigi pavēra manas lūpas un, ieslīdējis mutē, sāka glāstīt mēli. Manī ielija saldme un bailes. Taču bailes bija stiprā­kas, un tāpēc es grīļodamās cēlos kājās. Vientuļnieks ar plaukstām sa­spieda man vaigus un atlieca atpakaļ galvu. Debesis bija gluži kā no zelta. Es pievēru acis. Viņš skūpstīja mani dedzīgi un alkaini. Nezin kāpēc es jutos kā mazs bezdelīdzēns, kuru tēvs baro no knābja knābī. Es vēlējos, lai tas nekad nebeigtos. Tomēr es atrāvos no viņa, aizklāju seju ar rokām un izrunāju vārdu, kura svaigumu es sajutu mutē kā ne­kad nebaudīta augļa garšu:

I

— Tas ir grēks. Tas taču ir — grēks!

Man liekas, šādu pašu vārdos neizsakāmu — saldmes, rūgtuma, «īsiņu un piena — garšu bija sajutusi mutē nelaimīgā Ieva, iekodusi Aizliegtajā Auglī. Pāvils Putninieks ar vienu roku apskāva mani ap vidukli, kamēr otra roka ar maigu, toties pavēlošu kustību atrāva ma­nas rokas no pārbaiļpilnās sejas. Pirksti mums abiem savijās. Man ne­bija spēka, lai varētu viņam pretoties. Vēl neviens mani nebija tā skūp­stījis. No klostera atlidoja zvanu skaņas.

— Tev ir jāiet atpakaļ uz celli, mana dārgā! — viņš sacīja, beidzot palaizdams vaļā manas rokas, kuras bija turējis, cieši satvertas, gluži kā ar saitēm man pašai uz muguras sasietas.

Kapela atkal bija tukša, bet varbūt aitu nadziņu knaksti man bija likai izklausījušies. Kad gāju laukā pa durvīm, ieskrēja balts kaķis, ņau­dēdams aizdrāzās pa marmora celiņu un pazuda avenājos līdzās altā­rim. Pāvils Putninieks to nedzina ārā.

Es izgāju laukā. Pogoja lakstīgalas. Es nezināju, kur lai liekos: atgriezties savā cellē, vilkties uz dievkalpojumu vai atkal mest lokus pa labirintu, kam nāca virsū vakars. Debesis aizvien vēl bija tumši dzeltenas kā zelta plāksne, no kuras izkaļ tērpu svētbilžu Jaunavai Marijai.

Es neko nevēlējos redzēt, tāpēc atgriezos savā cellē. Tūlīt pat ievē­roju, ka bezdelīgu saimīte ir pametusi ligzdiņu. Nevarēju rast sev vietu: te apgūlos gultā, te metos pie “Bestiārija”, te nokritu ceļos kru­cifiksa priekšā, te ilgi aizskatījos pavardā. Vienu vien es tikai vēlējos: domāt, domāt un domāt — kā viņš mani bija skūpstījis, kā viņš mani bija glāstījis… Beidzot es piegāju pie spoguļa un ilgi un cieši aplūkoju savu atspulgu, itin kā meklēdama kādas sevišķas pārmaiņas pēc tā, kas bija noticis. Es zināju, ka esmu skaista. Es joprojām sajutu vien­tuļnieka skūpstus. Man tikai vajadzēja pievērt acis, un es atkal ļāvos tiem. Vairs neapjēgdama, ko es daru, piekļāvos pie spoguļa un no­skūpstīju uz lūpām savu atspulgu. Stikls aprasoja. Es atkal sajutu dze­ļošas izbailes, kādas jau biju pārdzīvojusi kapelā. Es aizklāju seju ar rokām. Ienāca Upe.

— Visu dienu es nekur tevi neredzēju, — viņa teica, apsēdusies uz grīdas pavarda priekšā. — Kur tu biji pazudusi? :,ļ

Upe atkal bija atnesusi vīna krūzi un divus māla kausus. Pirmais, kas man ienāca prātā, paskatoties uz viņu, — vai vientuļnieks viņu ir skūpstījis? Vai viņš ir iesūcies šajā bezzobainajā mutē, vai mēle viņiem ir izlocījusies tādā pašā mitrā, mīkstā un neprātīgā dejā, kā tas bija noticis starp mums? Upe smaidīja un, kā man liekas, gaidīja, kad es viņai visu izstāstīšu.

— Vai tev kādreiz ir ienākusi prātā doma, ka pastāv tādas lietas, par kurām nav vērts stāstīt grēksūdzē? — viņa it kā starp citu pajau­tāja. — Dievs redz visu. Bet biktstēvs var gadīties tāds pats kā vēstuļu iznēsātāji, kuri aiz ziņkārības uzplēš svešas vēstules, pēc tam, no savas rīcības izbijušies, izmet tās ceļa putekļos. Tad pat visslēptākās lietas jau var lasīt, kurš tikai vēlas… Es nekad neeju baznīcā uz grēksūdzi. Es visu izstāstu Pāvilam. Viņš patiešām atrodas tuvāk Dievam nekā visi citi šī klostera priesteri, mūki un noviči, kopā ņemti.

Es neteicu neko un apsēdos viņai blakus. Vīns bija stipri skāņš. Saruna neraisījās, tikai tad, kad bijām izdzērušas vairāk, abas beidzot uzgājām veidu, kā pārtraukt neomulīgo klusumu. Bet, par ko mēs tēr­zējām, šobrīd es neparko vairs nevaru atcerēties. Upei ejot prom, es sadūšojos pajautāt:

— Vai arī rītu mēs nesīsim viņam pienu?

— Nē! Viņš lūdza, lai rītu aizejot brālis Pijs. Tas ir Putninieka mīļākais māceklis.

Visu nakti gandrīz neaizvēru acis, jo baidījos nogulēt pirmsausmas stundas. Es biju nolēmusi rīta pusē doties uz mežu, labirintā uz­meklēt noru ar milzīgajām purenēm un, vientuļnieku satikusi, izlik­ties, ka tas gadījies pavisam netīšām.

Tā arī es izdarīju. Taciņu, pa kuru mani bija ievedusi mežā Upe nokrēslī, protams, es nevarēju atrast. Es klīdu starp smuidrajiem ko­kiem, lauzos caur biezi sazēlušajiem krūmiem, mētājos pa izcirtumiem, kas izdvašoja miglu, un aizvien man šķita, ka vientuļnieka sārtenā klints atrodas gluži līdzās.

Kūkoja dzeguze. Es mēģināju saskaitīt, cik vēl gadu šis putns man pareģo. Skaitīju un nozaudēju skaitu, itin kā tā būtu vēlējusies man izkū­kot visu mūžību. Sāka svīst gaisma, un es sapratu, ka esmu apmaldīju­sies. Mežs spēlējās ar mani kā kaķis ar peli. Saule jau bija pakāpusies augstu, bet es tikai metu un metu apburtos lokus starp simtgadīgajām eglēm un ozoliem, kuru stumbri vēl bija saglabājuši noslēpumainās svētuma zīmes. Putni čirkstēja, čiepstēja, vidžināja, čivināja, pogoja, gāgināja, klabināja, dūdoja, svilpoja un vīteroja tik skaļi, ka man sāka džinkstēt ausis. No pavasara smaržu pārpilnības reiba galva. Vietumis plandījās te dzeltena, te sārtena, te melna migla, kurā nonākot, liekas, tūdaļ zaudēšu samaņu. No meža izkļuvu tikai ap dienas vidu. Es atdū­ros tajās bezgalīgajās pļavās ar ezeriņiem, kuros atspulgo debesis, tvarsta vardes stārķi un ņudz baltie smailspārnainie putni.

Diena bija kā nomācošs sapnis. Biju palaidusi garām rīta satikša­nos ar Pāvilu Putninieku Cerības klajumā. Nebiju paguvusi ne uz vienu priekšpusdienas dievkalpojumu. Pusdienās nespēju norīt ne kumosu, jo pati biju greizsirdības aprīta: Upi nekur es nesatiku un nevarēju tikt vaļā no domas, ka pašlaik viņa ir kopā ar Pāvilu Putninieku. Pēc­pusdienā, kā ļaunā gara apsēsta, es atkal aizjoņoju uz mežu. Šajā reizē uzgāju daudzas pļaviņas ar olas dzeltenuma izmēra purenēm, tomēr nevienā pļaviņā nepacēlās sārtenā vientuļnieka klints. Reiz starp dzel­tenām puķēm uzskrēju virsū septiņiem pavisam baltiem kaķiem, kas sildījās saulē. Mani ieraudzījuši, tie pielēca kājās, uzboza spalvu, sa­meta kūkumu, ņaudēja un dzirksteļoja apburoši zilām acīm tā, itin kā grasītos klupt man virsū. Man nebija miera, jutos bēdīga, pārmetumi grauza sirdsapziņu, bet visu manu būtību — briesmīga greizsirdība. Saulei norietot, iejuku Cerības klajuma dziedošajā pūlī, bet biju gluži kā noburta — ar acīm meklēju un meklēju Upi. Veltīgi.

Sevi varēju mierināt vienīgi ar to, ka Pāvila Putninieka man veltī­tais skatiens šoreiz bija itin ilgs, vērīgs un kvēlot kvēlojošs. Ar to nu jau bija par maz. Daudz, daudz par maz!

Upe neparādījās arī vakariņu laikā. Es jutos kā iekritusi kvēlo­jošu ogļu bedrē. Lūgt Dievu uz baznīcu negāju, toties aizvilkos uz

pussabrukušo kapelu. Aitas nebija redzamas, turpretim gar durvī puslokā bija sagūlušies baltie kaķi. Baidījos iet garām, lai tie atkal ne­sāk bozties, mest kūkumu, šņākt un ar zilajām acīm šķiest dzirksteles. Kad beidzot biju saņēmusi dūšu, kaķi mīlīgi sāka glausties man ap kājām, murrāja un izlūdzās paijāšanu. Es aizrāvos rotaļā ar pieglaimī­gajiem dzīvnieciņiem, kaut gan patiesībā gaidīju atnākam Pāvilu Put­ninieku. Tāpat kā pagājušovakar, debesis bija zelta krāsā.

Es iegāju kapelā. Pēkšņi sirds man sāka neprātīgi dauzīties. Pie altāra dega dažas sveces, bet Upe, uzkāpusi uz altāra, plēsa nost vīnstī­gas un plūca dzeltenās puķītes. Viņa bija uzspraudusi violetos brun­čus, un es skaudīgi sāku lūrēt uz viņas garajām, tievajām un apbrīno­jami baltajām kājām. Es saodu krāsu smaku. Visuredzošās acs zīlīte bija iepletusies un melna, varavīksnene — smaragdkrāsā, bet bal­tums — svaigs kā pirmais sniegs. Acs noraudzījās no sarkanām uguns mēlēm izgleznotā trīsstūra. Es pagājos vēl tuvāk. Upes ikri bija no­triepti ar krāsu. Viņa paskatījās uz mani pētoši un izsmējīgi, toties ierunājās, kā allaž, it kā starp citu:

— Vai tu nevarētu man palīdzēt?

Cik vien augstu spēju aizkacēties, sāku raut nost samudžinātās vīnstīgas ar violetām, sakaltušām pērnajām ogām un spirgti sārtajiem pumpuriņiem. Kāpt uz altāra es neuzdrīkstējos.

— Tabernākuls ir tukšs. Tajā nav Svētā Dievgalda. Tagad tas ir tāds pats galds kā visi citi. Vari kāpt droši! — Upe teica.

Un tomēr es neuzdrīkstējos to darīt.

— Tev ir savāda izvēle, ko sev atļaut, bet ko — ne… — Upe iesmējās.

Nākamajā rītā, aiznesušas pienu un atstājušas to vientuļnieka tukšajā mājoklī, mēs atkal atnācām uz kapelu. Pāvilu Putninieku mēs nesastapām. Es biju pārliecināta, ka Upei bija vajadzīga ne tik daudz mana palīdzība, cik viņa kāroja neizlaist mani no acīm. Visu dienu mēs krāsojām zibeņus un mākoņus. Mēs nesarunājāmies. Kapelā val­dīja absolūts klusums, un man pastāvīgi izklausījās, ka atskan Pāvila Putninieka soļi. Es vairs nebaidījos kāpt uz altāra. Mēs abas pat ietu­

rējām pusdienas, sasēdušās uz tā: basās kājas šūpodamas, mēs ēdām baltu sieru un melnu maizi un virsū uzdzērām sarkanu vīnu. Mūsu mākoņi izskatījās kā pašā negantākajā pērkona negaisā: melni, tumši /ili, pelēki, zaļgani un violeti, bet tajās vietās, kur tos caurdūra zel­taini zibeņi, — dzelteni, oranži un sarkani. Novakarē mēs sākām krā­sot savādos daudzgalvainos radījumus. Šajā reizē tā ari neieraudzīju Pā­vilu Putninieku. Otrā dienā mēs krāsojām eņģeļus, taču vientuļnieks atkal mūs neapmeklēja. Tā aizritēja visa nedēļa. Sāku justies aizvien vientuļāka. Aizvien pamestāka un pamestāka.

Pāvilu Putninieku es redzēju tikai tad pat, kad citi svētceļnieki, — l itos un vakaros Cerības klajumā. Tvarstīju viņa skatienus un jutos kā retu taurenīšu kolekcionārs. Savukārt Upe izdomāja aizvien kādu jaunu darbu un centās traucēt man pat šīs satikšanās. Pa kuru laiku viņa pati satiekas ar vientuļnieku, ja gandrīz nepārtraukti uzturas kopā ar mani?!

Reizēm šķita, ka šajā cilvēku ņudzekli tikai mums divām vien ir rokas, tāpēc mums pienākas apdarīt gluži visus darbus. No ozolu la­pām mēs pinām nebeidzami garas vītnes, lai varētu izpušķot baznīcas velves, ar smiltīm spodrinājām simtiem sudraba svečturu, kausiņus vīnam un svētītajam ūdenim, kvēpināmos un dievmaizīšu trauku, izšū­dinājām relikviju kulītes, vijām un novārījām virves, ar kurām mūki apjoza savas abitas, mazās piestiņās sagrūdām daudzus un dažādus no aizjūras atvestus sveķus un saknes, visu rūpīgi nosvērušas uz svariem, jaucām vīraku, ar cinobru pārvilkām lielos burtus vecajās lūgsnu grā­matās un ar zeltu apvilkām nimbus svētajiem ap galvu sadēdējušos manuskriptos…

Tā aizsteidzās mēnesis, un man pienāca laiks atgriezties mājās. Bet es karsti vēlējos vēl kaut reizi satikties ar Pāvilu Putninieku — ne­vis pūli, bet aci pret aci. Atkal atsākās mana bezcerīgā klaiņošana pa ceļu un taciņu, mežu un noru, papuvju un pļavu labirintiem. Reizēm šķita, ka aiz nebeidzamām ilgām, neremdināmām slāpēm un neizsa­kāmā nemiera es stāvus sajukšu prātā! F.s sapratu tikai vienu: manu un Upes neskaitāmo darbu jēgu. Darbi mums palīdzēja aizmirst pa­šām sevi un tā nezaudēt prātu.

Pēdējā dienā es saņēmu dūšu un Upei jautāju:

— Pasaki man, kur es varētu viņu atrast? Es gribu atvadīties, j<ļ rit dodos projām.

— Atvadīties jau varētu ari Cerības klajumā, stāvēdama pūlī. Gan-J drīz visiem tas izdodas, — Upe teica, nepaceldama uz mani acis, jo viņa krāsoja ķēniņa Melhiora koka statueti, bet tai apkārt bija sastāju­šās vēl daudzas nobālējušās Betlēmes figūriņas. — Tomēr, ja vēlies, rīt vari aiziet pie pagānu akmeņiem. Šajā gadalaikā viņš tur labprāt klau­sās medņus.' Tagad tiem ir kāzu laiks. Šiem lielajiem putniem ir baisi jocīgas dziesmas. Man vienmēr pat pārskrien šermuļi…

Upe pacēla galvu un pavēra savu bezzobu smaidu. Mani atkal uz­purināja greizsirdība: par Pāvilu Putninieku viņa zināja visu!

Augu nakti lija. Rīts tomēr atausa pilns varavīkšņaina mirdzuma. Cerības klajumā Pāvils Putninieks sanākušajiem stāstīja par prieku:

— Kungs, sniedz mums prieku, kādu esi solījis caur savu viendzimušo Dēlu! Viņš taču ir liecinājis: “Lūdziet, tad jūs ņemsiet, lai līksmība ir pilnīga!” Kungs, par Tavu līksmību domā mans prāts, par to runā mana mēle, to mīl mana sirds un sludina mute. Pēc tās ilgojas mana dvēsele, alkst mana miesa un kāro visa mana esība…

Beigas nesagaidījusi, es aizsteidzos pie senajiem pagānu akme­ņiem, jo, pēc Upes vārdiem, Putninieks nākot šurpu taisnā ceļā no Cerības klajuma. Ceļu es zināju lieliski, tomēr baidījos nomaldīties, uztraucos, ka labirints atkal izspēlēs ar mani ļaunu stiķi un es atkal nokļūšu citā vietā, nevis tajā, ko biju domājusi. Jau iztālēm sadzirdēju medņu tarkšķināšanu. Tā man atsauca atmiņā grabuļu skaņu, no ku­ras pārskrien drebuļi un kas pirms Lieldienām skan baznīcās zvār­guļu melodiskā zvanījuma vietā.

Pagānu akmeņi, saguluši septiņos koncentriskos apļos, slējās uz augsta, apsēm apauguša paugura. Tās bija baltas stēlas cilvēka au­gumā ar nesalasāmām rakstu zīmēm, ko sauca par rūnām, kuras

‘ Oriģinālā iznāk arī vārdu spēle; lietuviski šim vārdam kurtinys identiski ir latviešu valodā atšķirīgi vārdi — mednis un kurlais. (Tulk. piezīme.)

kitru gadu kāda neredzama roka atjaunināja — nokrāsoja melnā un sarkanā krāsā. Centrālā apļa vidū gulēja plakans, savulaik upurēšanai ilomāts akmens. Uz tā melnās, nogludinātās, aizvien vēl spīdīgās vir­smas, dziļās rievās izkalti, griezās septiņdesmit septiņi ugunskrusti. Tie šķita kā svaigu asiņu pielieti, jo biedējoši sīvo sarkanumu nespēja Izbalināt ne vējš, ne lietus, ne laiks. Cilvēki stāstīja, ka šis savādais ak­mens noslēdzot vārtus uz Elli, bet, ja tas tiktu noritināts, pasauli pār­plūdinātu nelaimes, par kurām liecina Apokalipse. Citi apgalvo, ka zem akmeņiem esot apglabāti Bizantijas mūki, kuri nezin kāpēc esot pada­rījuši sev galu, tie paši, kuri baznīcā bija konstruējuši brīnišķīgās ērģe­les. Kad vējš uzpūš no klostera puses, noslēpumainas brāzmas ievirpiiļo starp baltajiem akmeņiem, un liekas, ka ir iedūkušās ērģeles… Trešie pierāda, ka tās esot nevis mūku pašnāvnieku, bet no ziemeļiem atnākušu sarkanmatainu milžu kapenes. Šajās zemēs viņi esot miruši aiz Ugām, un aiz ilgām dziedot viņu milzīgie veļi, kad, uzpūšot vējam no ziemeļiem, baltie akmeņi iedziedas drūmās, melodiskās balsīs. Lai būtu kā būdams, no pagānu akmeņiem visi vairījās…

Kad es ieraudzīju melnos medņus, kas tarkšķēja un dejoja starp baltajiem akmeņiem^man pārskrēja šermuļi. Es neuzdrīkstējos pieiet tuvāk, metu loku apkārt pauguram un piepeši ieraudzīju Pāvilu Put­ninieku. Viņš stāvēja pašā paugura virsotnē, sakrustojis rokas uz krū­tīm, un skatījās uz dejojošajiem putniem. Papagailīši kaut kur bija pa­zuduši — varbūt pat tos biedēja šī vieta? Nekādas taciņas nebija, tāpēc uzkāpu augšā pa slideno, spirgti smaržojošo zāli. Es biju pār­steigta, jo pavisam šepat kā tumšzaļa siena izslējās mežs. Uz pirkstu galiņiem lavījos pie vientuļnieka, bet viņš acumirklīgi bija sadzirdējis mani tuvojamies, pagriezās un uzsmaidīja.

— Šodien es dodos prom… — es noberbelēju.

— Vai patiesi? — viņš teica.

Un mēs metāmies viens otra skavās! Agrāk es biju domājusi, ka tā notiek tikai menestreļu balādēs. Es kļāvos pie Pāvda tik cieši, itin kā gribēdama viņā iedurties.

— Vai tu zini, kāpēc cilvēki tik labi jūtas viens otra skavās? — Ar mēli glāstīdams manu ausi, viņš iečukstējās.

— Nē…

— Visu savu mūžu viņi krīt. Krīt un krīt. Un viņi apstājas, kad ir viens otru apskāvuši. Tad viņi pārstāj krist.

Viņš skūpstīja man kaklu arvien kvēlāk un kvēlāk.

Pēc tam vientuļnieks tvēra mani aiz rokas un lieliem soļiem stei­dzās uz meža pusi. Klakat, klakat, klakat — tarkšķināja medņi. Drau­dīgi kaut ko šņāca melnās un sarkanās rūnu rakstu zīmes. Melnajā upurakmenī arvien straujāk un straujāk sagriezās ugunskrusti. Uz­pūta vējš, un pārviļņoja pārcilvēcisku ilgu piesātināta skaņa — tā kā mirušo milžu dziesma, tā kā ērģeles…

Pusteciņiem, stigdama mīkstajās sūnās, ar drēbju stērbelēm ķer­damās aiz zariem, es skrēju pakaļ Pāvilam Putniniekam. Pēc dažiem mirkļiem mēs jau bijām viņa alā. Papagaiļi tupēja pie pašiem gries­tiem un mijkrēslī likās pavisam pelēki — kā akmenī izkalti.

Pāvils Putninieks atraisīja manas kleitas ņieburu un skūpstīja krū­tis, kāri sūkādams un kodīdams manu krūšu galiņus. Trīsošām rokām es spiedu viņa galvu. Likās, viņa norasojusī piere ielauzīs manu krūšukaulu, bet mani nepiesātināmie pirksti ieurbsies viņa galvaskausā, un mēs abi noplūdīsim karstām, lipīgām asinīm.

Pēc tam viņš nokrita manā priekšā uz ceļiem un, pacēlis svārku smago samtu, skūpstīja pēdas, lielus un ciskas. Kamēr es, pati grim­dama pašā lielākajā saldmē, atcerējos uz sabrukušās kapelas altāra stā­vošās Upes kailās kājas.

— Man, man jākrīt ceļos jūsu priekšā! — kā ģībdama es iečukstē­jos. — Man, nevis jums manā priekšā…

Es nometos ceļos un jutos, itin kā būtu ienirusi karstā, sarkanā miglā. Kādu mirkli mēs stāvējām uz ceļiem, skatīdamies viens otrā ap­skurbušām acīm. Pēc tam viņš mani apskāva un bez jebkādas piepūles nogāza zemē. Viņš man uzgūlās ar visu savu lielā auguma svaru, un man tas ārkārtīgi patika. Viņš gluži kā aizdedzināja mani: es kvēloju, trīsēju un locījos kā liesmu apņemta. Tad šis vīrietis mazliet atrāvās,

nometās uz ceļiem, jāteniski aptvēris manas kailās kājas, un teica pie­smakušā, pavēlošā balsī:

— Novelc drēbes!

Es ģērbu nost drēbes, skatīdamās, kā viņš mani vēro. Bet no augš.is, galvu piešķiebuši, uz mums lūrēja pusakmenīgie papagaiļi. Pie­peši es it kā atdalījos no savas miesas un, iekārusies augstu pie gries­tiem, ziņkāri vēroju uz grīdas vīrieša skavās trakojošo sievieti, kuru bija pārņēmusi zvērīga kaislība un kura kliedza man galīgi svešā balsī.

— Mana dārgā, — Pāvils Putninieks runāja, skatīdamies, kā es apģērbjos, — tu saproti, es gribu iepazīt pašu dailes būtību un, lai arī cik daudz esmu meklējis, neesmu atradis neko skaistāku par sievietes miesu. Kā ir rakstījis Alberts Magnus sava darba De Divinis Nominibus nodaļā De Pulchroet Bono: “Skaistumam tāpat kā miesai ir nepie­ciešama atbilstošo daļu proporcija un brīnišķīgas krāsas…” Tātad jau pati universālā skaistuma daba prasa, lai starp visām lietām un to sīkdaļām, kā arī pirmsākumiem pastāvētu kopējas proporcijas un lai tas viss būtu brīnišķīgs savā formas tīrībā… Ak dārgā, tu esi pats skais­tuma iemiesojums, vēl nesteidzies, neģērbies, laid manām acīm pa­priecāties…

Es jutu, ka Pāvils Putninieks nepielūdzami attālinās no manis, un tāpēc steidzos saģērbties.

Kad atgriezos savā cellē, es jau zināju, ka nekad un nekur no klos­tera prom vairs neiešu. Visa pasaule bija nodrebējusi, uzņirbējusi un pazudusi, itin kā to būtu aprijuši lielo plūdu ūdeņi. Ir palicis tikai viens vienīgs kuģis. Tajā ietilpst baznīca, klosteris, svētceļnieku mā­joklis, kapela, kurā kādreiz bija trāpījis zibens, pļavas ar ezeriņiem, purvāji, ceļi un taciņas, savijušās kā labirints, melnais mežs, stiga un sārtenā klints… Šajā kuģī braucu arī es.

Viss cits ir palicis ārpusē. Palicis vīrs, mīļš un viegli aizkaitināts, allaž izbrīna pilnām acīm, kuru, liekas, es mīlu un baiļojos pazaudēt, kura mīlestību un mazuli biju ieradusies izlūgties no Pāvila Putni­nieka… Palikušas manas mājas, pilnas gaismas un ēnu, klusuma un melodisku skaņu, spoguļi un pārpilnam skaistu lietu, kurām man

patika pieskarties, jo tās apliecināja, ka es esmu. Palikusi liela oranžē­rija, kuras siltajā, miklajā un smaržīgajā gaisā dīga, auga, ceroja, vijās, uzplauka, ziedēja, aizmetināja un nobriedināja augļus apbrīnojami augi. Vienu augu ziedi skanēja ziliem zvaniņiem, otru — mirdzēja visdzidrākajām Putnu Ceļa zvaigznēm, trešo — nolūkojās caur lapām kā dzeltenās zvēru vai zilās debesu eņģeļu acis, ceturto — māja rožai­niem pirkstiņiem, šmaukstināja ķiršsarkanām lūpiņām, atiezās baltum baltiem zobiem, rādījās mēļām mēlēm, pukstēja oranžām sirdīm vai izbārstījās sarkanām kā asins lāsēm. Mudžinājās kāti un kātiņi: te ar maigu pūciņu, te glumi kā no ādas izmaukušās čūskas; savijās stiebri, kas nobērti ar sēklu pērlītēm vai izbozuši draudīgus dzeloņus; slējās stumbri: smuidri kā arfu stīgas, taisni kā ērģeļu stabules, tvirti kā ka­tedrāles kolonnas. Neizsakāmu sulīgumu izplatīja lapas: gan dzeltenzaļganīgas, gandrīz caurspīdīgas kā vitrāžas stikli, gan biezas un spī­dīgas, gandrīz vai melnas, itin kā būtu metālā atlietas.

Reizēm es tajā jutos kā Paradīzes dārzā pirms Ievas grēkā kriša­nas, kurš nepazīst ne labu, ne ļaunu, ne grēku, ne sodu vai pat nāvi…

Itin viss palika ārpusē. Es nokasīju no savas celles sienām pelē­jumu un baltās, glumās pūkas sametu ugunī. Es atgūlos gultā, lai gan palags bija tik mitrs, ka, liekas, to varēja izgriezt. Skanēja zvani, un sulīga skaņa sāpīgi dauzījās pret maniem deniņiem. Uz mirkli šķita, ka itin viss, kas ar mani notiek, ir tikai sapnis, no kura es tūdaļ pamodīšos.

Skatīdamās, kā pamazām sabiezē mijkrēslis, es domāju: kurš gan man ir uzsūtījis šo pārbaudījumu — Dievs vai Sātans?

KURŠ GAN MAN IR UZSŪTĪJIS ŠO PĀRBAUDĪJUMU — DIEVS VAI SĀTANS? Tā es domāju dienu un nakti. Ja Dievs grib, lai es pa­zīstu to, kurš soļo mūsu satrauktā gājiena priekšgalā un ir tik kārdi­noši, tik biedējoši un tik pazudinoši man nepazīstams, — man va­jadzēs paklausīt. Bet varbūt vissīkākās ilgas, kas laupa mieru, atpūtu un miegu, ir tikai vien sātana ieindētā iekāre, kas jau daudzus gadus

kā pletne trenc mani no viena vīrieša pie nākamā?! Kad es iedomājos viņus visus, kuri gan ir, gan nav man piederējuši, kas sastājušies uz mil­zīga mērķa apļa, Šo, Neuzminamo, redzu līdz sarkankvēlei nokaitušajā pašā centrā. Sātans, vienīgi sātans, klidzinādams man pakaļ steidzīmiem šķeltnagu soļiem, čukst man priekšā šādas šaušalīgas domas…

“Kungs,” es atkārtoju, iedama pa pelēkajiem akmeņiem, sarkanajiem (lutekļiem un balto svelmi, “rādi man savus ceļus un izmāci man sa­vas takas! Mana sirds ir nobijusies, un man ir uzkritušas bailes. Bailes nn trīcēšana ir ienākusi manī, un tumsība pārklājusies man pāri…”

Nemiers planda visu manu būtni, kā karsts tuksneša vējš manu bālošo ģērbu. Dienām naktīm izlieku slepenus slazdus nejaušiem Mā­cītāja skatieniem un aužu tīklus Viņa nevērīgajiem Smaidiem, pacie­tīgi uzglūnu Jēzus vienaldzīgajiem pieskārieniem un nopūšos kā no­guris mednieks:

“Kungs, kurš man dos spārnus kā balodim, lai es varu laisties un gūt atpūtu?! Raugi, es aizskrietu tālu un patvertos tuksnešos, jo mana dvēsele ir nogurusi un tā mani biedē. Ak, izdzen, izdzen no manas dvēseles skumjas, Kungs! Tu redzi, es murgoju kā pazudusi avs…”

Dienvidū, kad, ceļmalā sasēdušies, mēs dalījāmies trūcīgajā mal­tītē, vakaros, kad apgūlāmies pie ugunskura, naktī, kad cauri melna­jam, pievilgušajam klusumam aizlocījās žēlās niedru stabules raudas, spirgtos rītos, kad, mazgādamies avota ūdenī, Jēzus strauji pacēla slapjo galvu un Viņa izklaidīgais skatiens kā garāmlidojoša putna ēna pārslīdēja manai apstulbušajai sejai, tik tikko spēdama paciest sāpi, es jautāju:

“Kungs, kamdēļ tu izraudzījies mani?! Es neesmu lūgusi un cerē­jusi uz šo baigo žēlastību, uz šo žēlīgo sodu. Kamdēļ, ak, kamdēļ no visām sievietēm, kas pavada Jēzu, Tavs dievišķais pirksts ir skāris tikai mani?! Kamdēļ viņām ļāvi slavēt Rabiju ar savu padevību, pakalpo­šanu un lūgšanām, bet man uzkrāvi karsto, sūro un sērīgo alku sma­gumu?! Kamdēļ tā nav Salome, Kapernaumas Zebedeja sieva, kamdēļ tā nav Joanna, Hēroda nama uzrauga Kūzas sieva, kamdēļ tā nav Marta, kas daudz rūpējas un pūlas, vai viņas dievbijīgā māsa Marija,

kamdēļ tā nav ne Estere, ne bagātā Rute, ne Anna no Kānas, kurai Viņi bija atgriezis acu gaismu, ne abileniete, kas bija piecelta no nāve cisām, ne Judīte, ne dievbailīgā Raele, ne daiļā mēnessērdzīgā no Ce zarejas, kura nevienam neteica savu vārdu, bet kamdēļ — es?! Kam-ļ dēļ tieši es?!”

Kad manas domas bija apmetušas pilnu loku, es atkal un atkal kā sastingusi sev jautāju: 4

“Marija no Magdalas, ja nu tevi ir izraudzījis nevis Dievs, bet dzeltenacis sātans, — ko tad?!” 4

Sātans arvien vēl man čukstēja ausī, nemitīgi atkārtodams vārdu piederēt.

— Tev nekad nepiederēs Jēzus, — Salome reiz man teica, — kaut arī tu domā, ka no mums esi Viņam vistuvākā. Nekad tu Viņu nepa­zīsi. Es arī Viņam reiz jautāju: “Cilvēk, kas tu tāds esi un kā dēls tu esi?” Bet Viņš man atbildēja: “Es esmu tas, kurš dzimis no tā, kurš ir pilnīgs. Man piešķirts tas, kas ir no mana Tēva.” Taču es kāroju pēc skaidrākas atbildes un atkal jautāju: “Cilvēk, tu atnāci manā gultā un ēdi no mana galda. Es esmu tavs māceklis…” Bet Viņš mani pārtrauca, dīvaini nolūkodamies telpā: “Patiesi es jums saku: kad Tas būs pil­nīgs, Tas būs pilns gaismas, bet, ja Tas būs pa daļām, Tas būs pilns tumsas…” Tas arī viss. Vai tu saproti, ko tas nozīmē? Ja ne, tad kā tev, Marija, var piederēt Jēzus?!

Bija arī sievietes, kas runāja citādi. Viena no pūļa pieskrēja pie manis un dedzīgi iečukstējās:

— Marija, Marija, jau vairākas dienas sekoju jums pa pēdām un redzēju, cik Mācītājs ir vērīgs pret tevi. Tevi vienu. Viņš var tev piede­rēt, tad kamdēļ vilcinies…

Savukārt Jūdass man pastāvīgi atkārtoja:

— Marija, tu esi man piederējusi. Un es gribu, lai tu man piederi atkal. Tu esi man piederējusi un piederēsi. To tu iegaumē! Ņem mani, jo Jēzus tev nepiederēs nekad!

Es mocījos, itin kā manas rokas un kājas būtu piesietas pie diviem satrakotiem zirgiem, kuri plēš mani pušu un kurus sauc: Piederēt un

Nepiederēt. Ar pēdējiem spēkiem mierināju sevi, sev iestāstīdama: "Tikai palūkojies, Marija, uz nelaimīgajiem, kuri seko, aplenc, spiežas virsū Jēzum un cer uz Viņa palīdzību. Vieni ir akli, bet tu vari skatīt visu šo pasaules skaistumu un galvenais — Jēzu. Otri ir kurli, bet tu vari dzirdēt miljoniem skaņu un galvenais — Jēzu. Trešie ir mēmi, bet tu vari čukstēt, runāt, kliegt un dziedāt Viņam — Jēzum. Ceturliem neklausa kājas, bet tu vari iet līdzi savam Mācītājam. Piektiem ir nolēmētas rokas, bet tu vari visu un galvenais — pieskarties Jēzum. Palūkojies, kā ir izmaitāta miesa sestiem — pūtaina, brūčaina, klāta vātīm, baku rētām un pūžņojošām čūlām, bet tavu skaisto augumu visi rītin aprij ar acīm. Tev vajag pateikties Dievam par to, kas tev ir piešķirts, slavināt Dievu dienu un nakti, nevis sakaltušām lūpām alkaI īgi atkārtot: piederēt, piederēt, es gribu, lai man pieder…”

Kā lai izteicu to jūtu jucekli, kāds uzrodas manī, ejot garām vis­drūmākās bezcerības vietām, kur dzīvo sātana apsēstie? Bailes kratīja mani kā drudzis, baismas resnām astru virvēm sapina manas kājas, kad knapi varēju patipināt sīkiem solīšiem, panika kā vēmeklis sakrājās rīkles galā, un bezcerības asaru sūrme ēda acis.

Valodas par Jēzus brīnumaino spēju izdzīt nelabo laidās ātrāk par ērgli, vismaz par dažām dienām apsteigdamas mūsu pulku, kas aiz­vien auga augumā. Galilejā, Samārijā un Jūdejā — visur mūs sagaidīja nelaimīgie, kuros dēmoni bija ievijuši savu pazudinošo ligzdu.

Bet es?!

Es zinu: cilvēki runāja, ka Jēzus esot izdzinis no manis septiņus vellus, un, patiesi, savā dvēselē es jutu līdz šim neizbaudītu plašu tīrumu. Un dzirdēju Mācītāju sakām:

— Nešķistais gars, izskrējis no cilvēka, blandās pa vietām, kur nav ūdens, viņš klejo un meklē atpūtu, tomēr nevar to atrast. Un galu galā tas pats sev saka: “Es pārnākšu savās mājās, no kurām esmu pa­dzīts.” Pārnācis viņš atrod priekšā tās pamestas, izmēztas un izpušķo­tas. Tad nelabais paņem sev septiņus citus garus, vēl negantākus par pašu, un ielien atpakaļ cilvēkā. Nelaimīgajam sametas daudz, daudz ļaunāk nekā iepriekš. Tā notiks ari šai nelaimīgajai paaudzei…

To teikdams, viņš ar svilinošu skatienu skāra mani, un veltīgi es pūlējos vainīgi pasmaidīt.

Visbiežāk velna un dēmonu apsēstie piemājoja senās kapenēs un uzradās mūsu priekšā piepeši — kā no zemes apakšas. Mēs tapām kurli no viņu runāšanas, vaimanām, kunkstiem, spiedzieniem, pīkstie­niem, rēcieniem, maurošanas, vājprātīgiem smiekliem, šaušalīgām rau­dām, necilvēciskās gaudošanas, čiepstēšanas, brēkšanas, gārgšanas, zobu griešanas, kāsēšanas un smilkstieniem. Mūsos auga niknums no sīvajiem sviedriem, mīzaliem, izkārnījumiem, vēmekļiem, pūstošām asinīm, strutām, pelējuma, sastāvējušā ūdens, lopu mēsliem, sprāgoņām, drausmīgas netīrības un vīraka smaržas. Acis vairs negribēja skatīt neķītri kailās, pat dzimumu nepiesegušās dūņu un putekļu krā­sas miesas, kas noklātas pretīgiem parazītiem un tārpiem, ar vaļējām, nedzīstošām un mušu aptupētām vātīm. Nelaimīgie metās Jēzum pie kājām un, rāpodami viņam pakaļ, atstāja smirdīgu, gļotainu sliedi. Kā gigantiski rāpuļi. Šaušalīgu krampju savilktie gribēja teikt Viņam slavu ar deju, saliekušies liki, viņi dauzīja prātu zaudējušās galvas pret saules sakveldinātiem akmeņiem, žņirkstināja zobus, šļāca ārā zaļas putas, bolīja asiņu pierietējušās acis, kas taisni vai krita laukā no dobuļiem. Un visiem bija tikai viena vēlēšanās: pieskarties Mācītājam vai arī gūt pieskārienu no Viņa. Es redzēju, ka savelkas Jēzus sejas mus­kuļi, kā sīkām sviedru lāsītēm noraso piere un acis iegūst īpašu, bargu spīdumu. Vieniem pietika ar Rabija redzēšanu, otriem ar pieskarša­nos Viņa drēbju vīlēm. Trešie nostājās tikai tad, kad bija sajutuši Jēzus plaukstas dziedējošo karstumu. Visnegantāk apsēstajiem Mācītājs sa­mitrināja pieri ar savām siekalām.

Kā ar sēra tvaikiem gaisu piesātināja kliedzieni:

— Ko tu gribi no mums, Dieva Dēls?! Kāpēc pirms laika esi atnā­cis mūs mocīt?!

— Visaugstais Dieva Dēls, es zvēru pie tevis, tikai neliec man ciest tik necilvēciskas sāpes!

Tā no baismīgi pavērtajām apsēsto mutēm lauzās ārā izdzenamo dēmonu gārdzošie rēcieni. Nelabais zināja, kas Jēzus ir patiesībā.

Es savilkos čokurā, lai tikai manas būtnes pašās dzīlēs kāds ne­sāktu gārgt nāvīgi ievainota dēmona balsī, lai tikai no manām lūpām Cauri žņirkstošajiem zobiem asiņainās putās neizlauztos laukā sātana lāsti pār to, kuru es mīlu. Es lūgšus lūdzos, lai tikai, saliekta ragā, ne­pakristu Jēzum pie kājām, kad Viņš pavēloši teiks:

— Ej ārā no cilvēka, nešķīstais gars!

Vai es nebiju apsēsta?! Blīva un sīva greizsirdība mutuļoja un vāi ijās manī, kad Jēzus ar dziedējošu roku pieskārās sieviešu miesai, lai arī nelabā baismīgi izķēmotai, pretīgai, smirdīgai un bezkaunīgi kai­lai… Viņas smilkstēja, ar zobiem ieķērās Mācītāja drānās, ar gariem, zemjainiem, sazilējušiem nagiem skrāpēja Viņa nogurušās kājas, bet, saņemtas aiz pleciem vai noskūpstītas uz pieres, viņas sāka plivināties neķītros krampjos. Kungs, tu redzēji ikkatru manu domu, tad kāpēc mani nav satriekuši Jēzus vārdi:

— Mēmais un kurlais gars, es tev pavēlu: atstāj šīs miesas un ne­griezies vairs atpakaļ!

Allaž es centos izspraukties tuvāk Jēzum, jo viņa mācekļi un pat visuzticīgākās pavadones, ieraugot apsēstos, aizklāja seju un žagoda­mās metās prom. Glumo, slideno un sasmirdušo miesu starpā jutos kā iekritusi kloākā, es gluži vai peldēju izkārnījumu bedrē. Reizēm Mācītājs bija tik noguris un izsīcis, ka atbalstījās pret mani kā pret koku vai stabu, nemaz nejuzdams manu miesu. Knapi vairs varēju viņu pazīt. Spēji Jēzus bija novecojis par desmit gadiem. Seju viņam pār­klāja grumbu tīkls, mirdzošo skatienu apdzēsuši noguruma putekļi, un bezgalīgajā spriedzē, vārdus skaldīdams, Viņš klusi teica:

— O, neticīgo cilts! Cik ilgi man vēl vajadzēs būt kopā ar jums? Cik ilgi man jūs jāpacieš?!

Ne ar ko nevarēju Viņam palīdzēt, un tas mani spēja padarīt ne­iedomājami traku. Lai arī pie kā es ķēros, man vienmēr šķita, ka daru to, ko nevajag, bet sirdsapziņa mani grauza neatstādamās. Mierinā­jumu nespēju vairs rast pat sīkās lietās, kas agrāk man bija sniegušas klusus ikdienas priekus. Lai ko tikai sāku, man palika sūrā pašpārme­tumu garša.

Visi, kas mūs redzēja, domāja, ka nav lielākas laimes, kā pavadīt Jēzu vai būt par Viņa izredzēto. Un nevienam neienāca prātā, cik bieži katram no mums ir gribējies izsaukties: “Es vairs nevaru, ne­varu, Kungs, nevaru!” Skatīdamies saviem līdzgaitniekiem sejā, es mē­ģināju uzminēt, kas gan slēpjas aiz padevīgās apbrīnas un atdevības maskas, kuru katram uzlika Jēzus tuvums?! Bet aiz tās… Bet aiz tās mutuļoja nebeidzama greizsirdība! Vīrieši bija greizsirdīgi uz vīrie­šiem, vēl vairāk — uz sievietēm. Briesmīgāk par visu sievietes bija greizsirdīgas uz sievietēm… Greizsirdība, greizsirdība, greizsirdība… Kurš var izteikt visas tās spīvās krāsas un netīrās nokrāsas, kurš var izmērīt tās skanīgo bezdibeņu dziļumu, lediem klāto virsotņu auk­stumu, tuksnešu svelmi, tās ar asiņu un netīrumu smakām atmiekšķē­tos izgarojumus?! Ak, kurš kādreiz spēs izteikt, cik plēsonīgi, cik šau­šalīgi un cik nežēlīgi Jēzus dēļ mēs bijām greizsirdīgi cits uz citu? Kā mēs visi, neprātīgi Viņu mīlēdami, bez ierunām Viņam ticēdami un Viņam paklausīdami, paši sev esam noauduši vismelnākās nenovīdī­bas tīklu, kurā spirinājāmies, slāpām un sitāmies kā zivis, kas cita citu aprij. Tie, kas mūs redzēja, domāja, ka mēs esam kā brāļi un māsas…

Katru dienu, Sīmaņa Pētera nievājošo vārdu šaustīta, Martas pār­metuma akmeņu sāpīgi apmētāta, Raelas, Zuzannas un Rutes ska­tienu pastāvīgi svilināta, es lūdzos:

— Kungs, cik ilgi vēl mani nedraugi tiks paaugstināti pār mani? Mani mocītāji priecāsies, ja es paklupšu, taču man pastāv cerība uz Tavu līdzcietību. Vien pamet skatienu uz maniem nedraugiem: cik daudz viņu kļuvis, un viņi briesmīgi mani necieš. Kungs, tie, ar ku­riem es esmu dalījusies šī ceļa maizē, ūdenī un vīnā, sakopo spēkus pret mani, aizskaroši palaiž muti, es vairs nevaru ar viņiem pazīties. Viņi plosa mani un negrib norimties, piekasās, ņirgtin ņirgājas un trin uz mani zobus. Kungs, kad gan Tu pievērsīsi man savu skatienu? Lai mani mēlnesīgie ienaidnieki vairs nesmejas un bez vajadzības uz mani nešķielē. Es zinu, pēc kā viņi tīko. Es dzirdu, ka sievietes kliedz: “…Mēs esam redzējušas, mēs esam redzējušas, ko šitā magdaliete ir sa­darījusi…” Vīrieši skandina: “..Ai, labi mums veicies — gandrīz esam

likuši no viņas vaļā…” Kungs, izspried manu lietu, ņemdams vērā sa­vas tiesības. Lai viņi vairs neņirgājas par mani!

Rūgto pārestību es noriju asaru aizžņaugtu rīkli. Es cietu no ne­pelnītiem pārmetumiem. Bet reiz es vairs nespēju izturēt. Bija apmā­kusies pēcpusdiena, kad apsēdāmies īsai atpūtai. Mēs saspiedāmies vienā pulciņā, bet Jēzus sēdēja atstatāk, atspiedies pret vīģes koka stumbru. Spēji mani pārņēma savāda nojausma: es ieraudzīšu mūs visus un sevi pašu ar Otra acīm — no malas, no augšas, gluži kā no putna lidojuma. Tas ilga tikai acumirkli, taču mani sāka kratīt satrau­kuma drebulis, itin kā es būtu pārkāpusi kādai aizliegtai robežai. Es piecēlos, teciņiem devos pie Jēzus, nometos ceļos un jautāju:

— Mācītāj, kam līdzīgi ir tavi mācekļi?

Jēzus norija kumosu, uzdzēra virsū ūdeni, paskatījās uz mani dzīvespriecīgām acīm un teica:

— Viņi ir līdzīgi maziem bērniem, kuri apmetušies uz lauka, kas viņiem nepieder. Kad atnāks lauka īpašnieks, viņi sacīs: “Atstājiet mums mūsu lauku!”

Negaidīti pienāca Marta.

— Pazemīgi lūdzu piedošanu, Mācītāj, bet man ir jāpasaka Mari­jai kaut kas svarīgs!

— Bet mēs šobrīd sarunājamies! Mācītājs man teica ļoti svarīgus vārdus, tikai tu Viņu pārtrauci, — es sacīju, sajuzdama, ka Martas cietā roka dusmīgi saņem spīlēs manu plecu.

Jēzus klusēja.

— Tas ir ļoti svarīgi, Marija!

— Ej, paklausies, ko viņa tev teiks! — savādi pasmaidīdams, Jēzus beidzot bilda.

Es gāju līdzi Martai. Mani pat sagrāba ziņkārība, kad ieraudzīju bariņu: piecas sievietes, Sīmani Pēteri, kurš mani sevišķi nevarēja ieredzēt, un Jūdasu no Kariotas. Pirmā ierunājās Marta:

— Kā tu uzdrīksties traucēt Mācītāju, kad Viņš ēd un atpūšas?! Paskaties — no visa pulka neviens nav uzdrošinājies iet Viņam klāt, vienīgi tu! Tu, mauka no Magdalas ciemeļa, kas izkritīs cauri zemei

tikai tāpēc vien, ka tevi ir laidis pasaulē! Vai patiesi tu nezini, cik no­guris allaž ir Jēzus dienas beigās?! Vai patiesi tu neredzi, cik sirgstošo Viņš šodien ir izdziedējis?! Un cik daudz savu brīnumaina spēku Viņš ir veltījis, pieceldams no miroņiem Lācaru?! Mācītājam ir vaja­dzīgs miers un atpūta. Bet — kur nu! Tūlīt pieluncinās klāt Marija no Magdalas ar savām muļķīgajām pļāpām! Tev nav ne kauna, ne goda!

Trakajās dusmās trīcēdama, Marta šņāca. Es izbijos no viņas se­jas — sarkana, sašutuma pārpilnas smīkņās izvaikstīta, gandrīz vairs nepazīstama.

— Kurš tev ir devis tiesības izturēties tā, itin kā mūsu visu vidū tu būtu kāda izredzētā?! — iepīkstējās kāda resna sieva, kas bija atbal­stījusi Jēzu ar savu bagātību.

— No kurienes tevī tik daudz augstprātības, ja ej un runājies ar Jēzu kā līdzīgs ar līdzīgu?! Ja dali ar Viņu maizes riecienu, dzer vīnu un jokojies kā vīrietis ar vīrieti?! — bērtin bēra otra, baku rētām šau­šalīgi izēstu seju.

— Tu ieved Viņu kārdināšanā, Marija! — draudīgi ierunājās Sīma­nis Pēteris. — Mēs visi to redzam. Mēs dzirdam, ka sātans tev dod padomus, un tu paklausīgi zied krāšļus uz savas baudkārās sejas, apspraudies ar iekārigi dzindzinošām rotām, apslaki bezgodīgo miesu ar vissmaržīgākajām eļļām, bet šos netikles matus vēl ne reizi tu neesi sapinusi bizē! — Viņš aptina manu matu šķipsnu ap savu roku un sāpīgi parāva. — Mēs visi to redzam, saožam un dzirdam. Tu gribi iegrūst Jēzu grēkā! Nu, pasaki, kādu balvu tu par to saņemsi no sava kunga Belcebula asinīs sasmērētajām rokām?! Pasaki! Tu klusē? Un kāpēc tu klusē?!

— Tu atceries, kā Mācītājs runāja, ka ikkatrs, kas skatās iekāro­damies, tas jau laulību pārkāpis savā sirdī? Es redzēju, ar kādām acīm tu, Marija, lūrēji uz Jēzu, jo labi pazīstu tavu kaislīgo skatienu! — Tā runāja Jūdass no Kariotas. — Ja tava labā acs, Jēzus ir teicis, tevi kār­dina, izrauji to un met no sevīm!

Ar vienu roku Jūdass saņēma mani aiz smakra un atlieca atpakaļ manu kaunā nosarkušo seju, bet ar otras pirkstiem mēģināja atplest

«izvērto acu vākus. Parasti tāpat viņš darīja manā guļamistabā, kad ausa rīts. Man no viņa bija bail…

— Tu visus kārdini. Tu visiem laupi mieru. Tev nav vietas starp mums, ja nevari savaldīt savu satrakoto miesu! Tu sadegsi elles ugu nīs, kā ir teicis Jēzus! Vai tu degsi elles ugunīs, Marija no Magda­las!!! — kliedza sieva kā kalns no Gergezas un plātīja savas milzīgās rokas man pie pašas sejas — itin kā viņa grasītos man izknābāt acis.

— Es redzēju, — Jūdass ierunājās atkal, — ar kādām glāstošām kustībām tu allaž lūko pieskarties Jēzum. Bet Viņš pats taču ir teicis:

“Un ja tava labā roka tevi apgrēcina, nocērt to un met nost! Tas tevim ir labāki, ka tu kroplis ieej dzīvošanā, nekā tev ir divi rokas, un tu noej ellē, tai neizdzēšamā ugunī!”

— Jā, tieši tā Rabijs ir mācījis, — spiedza baku izrētotā, — “… un, kad tava kāja tev apgrēcību dara, tad nocērt to; tas tev ir labāki, ka tu lizls ieej dzīvošanā, nekā tev ir divi kājas, un topi mests ellē, tai neiz­dzēšamā ugunī!”

— Tu allaž stāvi Jēzum vistuvāk! — nerimās tā, kurai bija daudz naudas. — Tikai visi Viņa vārdi tev pa vienu ausi iekšā, pa otru — ārā!

— Tu vispār neesi pelnījusi atrasties Jēzum līdzās! — Šī nebija pirmā reize, kad Pēteris to sacīja. — Tu esi sieviete, bet viņas nav cie­nīgas, lai dzīvotu! Aizvācies no mums, Marij!

Visas sievietes piekrītoši iespiedzās, itin kā viņas šim dzimumam nepiederētu. Un es aizvācos. Kā prātu zaudējusi, pieskrēju pie Jēzus, kurš joprojām mierīgi sēdēja zem koka, un, deviņu sāpju plosīta, iekliedzos:

— Rabij, Rabij, viņi man aizliedz būt kopā ar tevi!

Caur asarām vēl paguvu saskatīt Viņa izbrīnītās acis un piedo­došo skatienu un pa galvu, pa kaklu metos projām. Es skrēju pa šauru taciņu, kas izvijās starp klintīm, kādā kalnā un vienā laidā atkārtoju:

— Dievs, nāc man palīgā, Dievs, steidzies man palīdzēt! Lai krīt kaunā un aiziet zudībā visi, kuri ļauni aprunā mani, lai nicinājums un kauns nāk pār visiem, kuri meklē pēc mana posta. Padari, Kungs, zīmi manis dēļ, lai redz tie, kuri mani ienīst, un tiek apkaunoti!…

Tā es uzskrēju pašā kalna galā, apstājos pie stāvas kraujas, skatī­jos lejup un redzēju, ka mani ceļabiedri savāc mantas, izdzēš uguns­kurus un, sekodami Jēzum, dodas tālāk. Neviens nemanīja, ka trūks manis. Jēzus — arī…

Es kņupus nokritu uz akmeņainās zemes un vaimanāju, atdarinā­dama izbiedētos putnus, kas riņķoja man ap galvu, tēmēdami ieknābt. Šeit, kalna virsotnē, bija daudz ligzdu. Žēli čiepstēja putnēni, kas nu­pat bija izšķīlušies. Mazliet nomierinājusies, es vēroju, ka saule laižas rietā. Es jutos kā smiltīs iezīmēta glezna, kuru pielīdzina vējš… Itin kā manis nemaz vairs nebūtu.

Es nolēmu no šīs vietas nekur prom neiet, līdz nomiršu. Nāca virsū tumsa. Sametās auksts. Putni un viņu putnēni iemiga. Visam pāri izklājās nakts. Es nevēlējos redzēt zvaigžņotās debesis. Es jau zināju, ka to gaismekļi varenās bezvārdu balsīs aicinās mani būt, dzīvot un stūrēt. Es jau zināju…

Es iesnaudos. Mani pamodināja aukstums, kas gāja cauri līdz kaulam, blīvās putnu čalas un man aiz muguras uzlēkušās saules sar­kanā gaisma. Noraudzīdamās uz vaboli, kas rāpoja pa izkaltušu zāli, es lēsu, cik dienu un nakšu vēl paies, līdz nomiršu. Putni vairs netēmēja man ieknābt, bet metās virsū un ķēzījās uz manis, itin kā es būtu sapraulējis baļķis. Saule kāpa augstāk un ar svilinošiem staru dzelo­ņiem izsūca no manis naktī sakrājušos aukstumu.

Piepeši putni kļuva tramīgi, sāka klaigāt, izbiedēti sizdami spār­nus, un apķēzīja man roku un seju. Es izdzirdēju, ka lejup noripo akmeņi. Lieliem un smagiem soļiem man kāds tuvojās. Es pat nepa­griezu galvu, jo nevienu nevēlējos redzēt.

— Marija, celies un iesim!

Tas bija Jūdass no Kariotas.

— Nē!

Viņš pietupās un uzlika man uz pleca smago ķetnu.

— Iesim!

— Nē! Pēteris man lika no jums aizvākties.

— Bet Jēzus liek atgriezties.

Šie viņa vārdi man iegūlās sirdi. Es piecēlos sēdus. Man smeldza visa miesa. Skatīdamās Jūdasa zaļajās acīs, es jautāju:

— Vai tikai tu nemelo? Jēzum ir vienalga, vai es atrodos Viņa mācekļu vidū vai ne…

— Iesim!

Jūdass man palīdzēja piecelties. Sagrīļojusies es atspiedos pret viņa lielo un spēcīgo augumu. Atkal man ienāca prātā tās naktis, kad Jūdass bija apmeklējis mani. Viņš bija pamatīgs, kūtrs, neaptēsts, taču lunkans kā lauva, skaists un rupjš, mazliet nodzertu seju, mežonīgām un spīdīgām acīm, baudkārām, allaž stipri sarkanām lūpām, bārdains, sapinkājies, straujš, karsts un izsmējīgs…

Arī patlaban Jūdasa acis bija tik kārīgas, ka man pārskrēja šermuļi.

— Labi, iesim… — es nomurmināju, vairs neļaudama viņam pie­skarties savam augumam, kas pa nakti bija kļuvis stīvs un sanīcis.

Plivinādams rūsas krāsas apmetni, Jūdass gāja pa priekšu, bet es sekoju viņam aiz muguras. Pēkšņi viņš pagriezās atpakaļ, aizsprostoja man ceļu un saviļņotā balsī sāka runāt:

— Marij, neiesim atpakaļ pie Jēzus! Mums abiem ir vienas asinis, un tur mēs neatradīsim laimi! Nāc līdzi man, Marija! Mēs abi dzīvo­sim kopā, un tu redzēsi, ka piepildīsies Jēzus vārdi. Atceries, Viņš teica: “Ja divi vienā namā mīt saderībā, viņi teiks kalnam: “Šķelies!” — un kalns pāršķelsies…” Nāc līdzi man!

— Nē… — es nočukstēju, tomēr ļāvu, lai viņš mani apskauj, — viņš spnaržoja pēc ugunskura dūmiem, un es dzirdēju, kā pukst viņa sirds. — Nē!

— Es mīlu tevi, Marij! — viņš ierunājās pavisam maigi. — Es mīlu tevi… — viņš ierūcās skaļāk. — Vai tu dzirdi, Marij, es mīlu tevi! — Mani spiezdams un purinādams, viņš iekliedzās, un atbalss atkārtoja viņa baigo balsi.

Man šķita, ka šie vārdi atplūst no neizsakāma tāluma. Man vaja­dzēja saspriegt dzirdi, lai varētu tos sadzirdēt, sakopot visus prātus, lai saprastu. Es nevēlējos ne dzirdēt, ne saprast, tāpēc, itin kā nekas ne­būtu noticis, bildu:

— Iesim pie Jēzus!

— Es tev teikšu to pašu, ko Sīmanis Pēteris: tur nav tava vieta! Tavai apburošajai miesai un tavai kaislīgajai dabai tur nav vietas! Tur tu laimi neatradīsi! Pat mieru tur neatradīsi… Es redzēju, kā tu cieti, sekodama Viņam kā ēna.

— Iesim pie Jēzus…

— Marij, tu esi prātīga sieviete, tāpēc vērīgi ieklausies, ko es tev teikšu! — Jūdass spēji sadrūvējās un satumsa gluži melns, es pat pa­skatījos, vai tikai saulei nav aizgājis priekšā mākonis, bet tā spīdēja kā spīdējusi. — Tiek gatavota Jēzus nokaušana. Tāpat kā tas notika ar Jāni Kristītāju, Jūdu Galileju vai Sīmani no Hebronas.

— Kas? — es jautāju, bet sirdi sev atzinos, ka šo ziņu biju gaidī­jusi un tā mani neizraisīja izbrīnu.

— Augsti priesteri un varizeji. Viņi ir jau sasaukuši Soģu Pa­domi. Augsto priesteri — Kajavu — dara nemierīgu Jēzus veiktie brī­numi. Viņus visus ir satriecis vakardienas atgadījums ar Lācaru. Vēl nevienam pirms Jēzus nav izdevies piecelt cilvēku, kurš jau vairākas dienas kā bija miris.

— Es nesaprotu, kam un kādu tas var sacelt satraukumu? — es pajautāju tikai tāpēc vien, lai būtu kaut ko teikusi, jo Jūdass gaidīja, lai saku savu vārdu.

— Kajavs baidās no romiešiem. Kad mūsu tauta sāk pulcēties kopā, viņi atnāk ar ieročiem un visus apkauj. Bet Jēzus ar saviem brīnu­miem cilvēkus vieno. Tāpēc ari Kajavs teic, ka labāk, lai viens cilvēks mirst par tautu, nekā aiziet postā visa tauta…

— Un kā tu to zini?

— Es dzirdēju runājam cilvēkus. Paklausies, Marija! Viņš nebūs vienīgais, kurš aizies bojā. Aiziesim bojā mēs visi, kuri Viņam tuvu stāvējuši. Ari tu, Marija!

— Kas par to? — Pēkšņi jutu, ka es itin kā nemaz nebūtu cilvēks, bet savāds tukšums, sprauga, pavērtas durvis starp divām pasau­lēm, pa kurām Jūdasa vārdi izlido kā caurvēja uztvertas sausas lapas.

— Iesim pie Jēzus, iesim!

— Man liekas savādi, ka Viņš tevi dēvē par gudru sievieti… — ludass greizi nosmīnēja un pagriezies sāka kāpt lejup.

Mēs gājām klusēdami. Tikai tad, kad bijām nokļuvuši uz ceļa, ludass nepagriezdamies bilda:

— Viņi ir tepat tuvumā — pie Lācara ģimenes. Tikai kādas pāris jūdzes no šejienes — Sīmaņa Spitālīgā namā.

Ap pusdienas laiku mēs nonācām šajā vietā. Pat Sīmaņa Spitālīgā nama pagalms bija ļaužu kā bāztin piebāzts. Visi likās pacilāta gara­stāvokļa pārņemti, jo līdz Neraudzētās Maizes svētkiem bija atlicis vairs pāris dienu. Cilvēki klaigāja kā putni, kuriem kāds pabēris gardus graudus, un cits citam stāstīja, ka pie viena galda kopā ar Jēzu sēžot arī no miroņiem atmodinātais Lācars. Visus ar elkoņiem izgrūstīdams, ludass izlauzās līdz namam, bet es, piesegusi seju ar galvas lakatiņu, paliku stāvam pagalmā. Piepeši izcēlās apjukums, pēc tam visi uz mirkli noklusa, un tad jau no mutes mutē ceļoja stāsts par to, kas no­ticis pie cienasta galda.

Kā izrādās, kāda sieviete piegājusi pie Jēzus un izlējusi viņam uz galvas visu trauku ar smaržeļļu. To redzēdami, visi apskaitušies un sā­kuši purpināt:

— Kālabad šī iztērēšana?!

— Vai nebūtu bijis labāk tās zāles dārgi pārdot, bet naudu naba­giem izdalīt?

— Šī ziede maksā trijus simtus denāru, par kuriem tik daudz na­bago būtu paēdinājuši…

Bet es tūdaļ aptvēru, ka ne jau apbērēšanai nodomātā eļļa, ne na­bagi, ne denāri kurnētājiem bijuši prātā. Nē! Ar viņu muti runāja ne­novīdība. Visi viņi briesmīgi apskauda sievu, kas bija izlējusi smarž­eļļu, jo Jēzus par viņu teica:

— Viņa labu darbu pie manis darījusi. Patiesi, es jums saku: kurā vietā šo priekavārdu sludinās visā pasaulē, tur arī sacīs, ko šī ir darī­jusi, viņai par piemiņu.

Arī es būtu viņu apskaudusi, ja nebūtu citi Jēzus vārdi, kuri, no mutes mutē nodoti, bija man trāpījuši kā zibens spēriens:

— Nabagi būs arvienu pie jums, bet es nebūšu arvienu pie jums. Jo, ka šī tās zāles pār manu miesu izlējusi, to tādēļ ir darījusi, ka m būs apraktam tapt.

Šajā brīdī — itin kā visi man apkārt būtu pārvērtušies liesmu mēlēs — kā vājprātīga sāku lauzties cauri pie Jēzus. Man bija pilnīgi vienalga, kurš ko par mani nodomās vai ar kādiem vārdiem mani sagaidīs Marta, Marija, Sīmanis Pēteris… Apstājos durvīs un, Jēzus ska­tiena kā pienaglota, drausmīgi apjuku. Vārdi par aprakšanu atkal iepulsējās deniņos, un, neko neņemdama vērā, kritu Mācītājam pie kājām.

— Piedod, Rabij! Lepnība šonakt uztrenca mani kalnā. Mana baigā lepnība. Piedod man, ja vari!

— Rau, magdaliete atkal ir atpakaļ! — kāds iekliedzās.

— Mācītāj, viņai nav vietas mūsu vidū! Pasaki to viņai pats, jo mani viņa neklausa, — Sīmanis Pēteris iedudinājās. — Viņa neatsa­kās no saviem grēkiem, nenožēlo tos un pat neprot pienācīgi zemo­ties. Jēzu, viņai nav vietas tavā valstībā!

Bet Jēzus teica:

— Valstība ir līdzīga ganam, kuram piederējušas simt avis. Viena no tām, pati lielākā, ir nomaldījusies. Viņš tās deviņdesmit deviņas atstāj un iet kalnos to meklēt, kas nomaldījusies, līdz atrod. Ielicis pūles, viņš avij saka, — Jēzus apklusa, pacēla mani no zemes un pa­beidza ļoti skaļi: — Es mīlu tevi stiprāk nekā tās deviņdesmit deviņas!

Iestājās dziļš klusums. Un šajā trīsuļojošajā klusumā Viņš pa­ņēma mani pie rokas un aizveda sev līdzi. Mēs izgājām laukā. Jau bija melna tumsa. Kādiem savādiem rāvieniem ir sācis tecēt laiks!

Ļaudis pagalmā jau bija izklīduši. Es sekoju Jēzum, nelaizdama vaļā Viņa silto, kaulaino roku. Visa mana būtne bija kā mirtin apmi­rusi. Viņš atvēra kādas nojumes čīkstošās durvis, ieveda mani sev līdzi un teica:

— Vai tu saod, kā smaržo izkaltusi zāle? Pagājušajā naktī, kad tu drebinājies šajā kalnā uz aukstiem akmeņiem, es gulēju šeit. Tagad apgulies tu un atpūties, jo stāv priekšā grūtas dienas. Šeit neviens tevi netraucēs. Palūko vien, cik šajos salmos ir mīksts!

— Un tu, Rabij?

Mēs stāvējām viens otram iepretim. Pa jumta caurumiem krita /llginaina mēnesnīca, kurā mūsu sejas, plaukstas un basās kājas ieguva fllu nokrāsu.

— Un tu? — es iečukstējos, kad Viņš, satvēris aiz pleciem, sauiltlgi apguldīja mani salmos. — Un tu?

Bet Viņš apsēdās uz koka soliņa pie sienas. No nama atplūda dzīlotāju apreibušās balsis.

— Kāpēc tu runāji par aprakšanu? — es jautāju, skatīdamās, kā Viņš ar elkoņiem atbalstās uz ieplestajiem ceļgaliem un ar plaukstām Mņem nokārto galvu. — Kamdēļ tu teici, ka šī sieviete tevi ir svaidīļusi apglabāšanai? Tavai apglabāšanai?!

— Tamdēļ, ka esmu nostājies pasaules centrā un parādījis jums miesas veidolu. — Jēzus balss kļuva salta, dzidra un sveša. — Es uzgāju visus jau piedzērušus un neatradu neviena slāpstošā, un mana sirds l.ipa bēdīga par cilvēkbērniem, jo viņi ir akli ar sirdi un neredz, ka Ieradušies pasaulē tukši. Bet tagad viņi ir piedzēruši. Kad viņi atmetīs s.ivu vīnu, tad sāks nožēlot…

Jēzus atliecās, atbalstījās pret sienu un dziļi nopūtās. Uz ceļiem es pierāpoju Viņam tuvāk un, saņēmusi Viņa delnas savējās, iečukstējos:

— Man metas baigi, kad tu sāc runāt šādā pārvērstā balsi. Taču lavi izteicieni ir saldi manai rīklei un saldāki par medu manai mutei. Tavs vārds ir lukturis manām kājām un gaisma manās takās. Bet, ak, Rabij, Rabij, es neesmu spējīga visu saprast…

— Reizēm es arī pats nezinu, ko runāšu, līdz tam brīdim, iekams sāku.

— Jā, Rabij, es saprotu, — es teicu, skūpstīdama Viņa rokas.

— Kad atnāci, tu atradi mani galīgi piedzērušu. Bet — kurš tagad vairs dzesinās manas slāpes?! Kurš?! — Es stāvēju uz ceļgaliem Jēzum starp kājām, ar rokām apķērusies Viņa kaklam. — Es zinu, ka esmu akla, bet tikai tu — tikai tu viens vari iemācīt mani redzēt ar sirdi…

Jēzus nolieca savu smago galvu man uz pleca. Viņa mati smar­žoja pēc svaidījuma eļļas. Turpretim manējie no nebeidzamajiem ceļa

putek|iem bija kļuvuši asi, kā sausuma izvārdzināta zāle. Viņš ar lūpān pieskārās manām lūpām un aizvērsās, lai tikai šis skūpsts neievilkto ilgumā. Es jutu, ka manas drudžainās kustības pamazām pārvēršas glāstos. Man nebija spēka sevi apvaldīt.

— Tik maz laika ir atlicis, Marij…

— Es zinu. Šobrīd mēs esam divi vien, un varbūt nekad tā vairs nebūs.

— Tas, par ko tu domā, Marij, neremdinās tavas slāpes un neat­vērs sirds acis… — Viņš nopūtās, spēcīgi mani apskaudams un piekļaudams sev klāt.

Pirmo reizi sajutu viņa miesu — sasprindzinātu, lokanu, liesu un pārpilnu pulsējošas varas. Es atmetu galvu. Es joprojām stāvēju uz ce­ļiem. Jēzus bālā seja ar cieši aizvērtajām acīm atradās pār mani. Es dzirdēju un jutu Viņa straujos sirdspukstus.

— Es nevaru paskatīties tev acis, Marij!

— Kāpēc? — Es notrīsēju, jo jutu, ka Viņš attālinās, kaut jopro­jām turēja mani apskautu.

— Es nevaru… Ak, ja tu zinātu, kādas ainas es šobrīd redzu…

— Kādas? — es nočukstēju, ar pirkstu galiņiem glāstīdama grum­biņas ap pievērtajiem, trīsošajiem plakstiņiem un man neizprotamu ciešanu sašķobīto muti. — Ļoti baigas, vai ne? Izstāsti ari man!

— Nē, Marij, tās vairs nav baigas! — Viņš skumji pasmaidīja, to­mēr acu vākus nepavēra. — Neko es nevaru tev izstāstīt.

— Un ari acis aizvien vēl nevari atvērt?

— Nē…

Piepeši man ienāca prātā Jūdass, kā viņš, kaisles neprātam pār ejot, ir pūlējies ar pirkstiem atplest manus kā svina pielietos plaksti­ņus. Allaž man bija šķitis, ka nāks kāda drausmīga nodevība, ja es uz viņu paskatīšos. Bet Jūdass, pa acu spraudziņām varmācīgi iemetis skatienu pašā manā būtnē, nopūtās. “Tavas acis ir tikpat zaļas kā ma­nējās. Mums abiem ir vienas asinis, Marija!” J

No pelēkām un zilgām ēnām austā Jēzus seja mēness gaismā šķitu kā pēcnāves maska.

— Piedod, — Viņš teica, maigi bīdīdams mani prom, — taču es nevaru parādīt godu tavai miesai un iespiesties būtībā…

Un viss mans augums pārplūda asinīm. Es sakņupu pie zemes, iežus piecēlās. Es apkampu Viņa kājas.

— Marija, laid! Man ir jāiet!

— Nē! — Es ievaidējos, pati sevi nicinādama, tomēr vēl stiprāk saspiezdama Viņa lielus. — Nē, nē, nē… Neatstāj mani!

— Es tevi neatstāju.

Es pagriezos augšpēdu un plati, kā krustā sitama, atmetu rokas.

— Celies!

Es piecēlos.

— Apsolies, ka tu neraudāsi!

Es piekrītoši palocīju galvu.

— Apgulies, rau, tepat un pacenties aizmigt!

Es paklausīju. Jēzus apsedza mani ar brūnas vilnas segu un no­skūpstīja uz pieres. Es satvēru viņa roku un, kļaudama sev pie sejas, čukstēju:

— Vai tu zini, ka augstie priesteri un varizeji gatavojas tevi nokaut?

— Jā! — Viņš saudzīgi izbrīvēja savu roku, tomēr palika tupus pie manas guļvietas.

— Tev vajadzētu glabāt savu dzīvību!

— Kas savu dzīvību tur mīļu, tas to pazaudēs, un, kas savu dzī­vību šinī pasaulē ienīd, tas to paturēs uz mūžīgu dzīvošanu…

Viņš piecēlās.

— Es atkal vairs nesaprotu, ko tu runā! — es ievaimanājos.

— Es neizsaku savas domas. Tēvs, kurš mani ir sūtījis, deva man līdzi novēlējumu, kas man ir jāteic un kas jāsludina. Bet drīz jau viss būs galā…

— Neko es nevēlos par to dzirdēt! — es iebrēcos, īgnuma, pāreslibas un galīga izmisuma pārņemta, un, ausis aizspiedusi, pagriezos pret sienu. Tomēr es dzirdēju, ka Viņš aiziet. Kā sāpe manī iedūrās utmiņas par vēl kādu sarunu ar Jēzu. Aiz kauna es iekunkstējos un ar dūrēm sāku dauzīt grīdu.

Tas notika varbūt pirms kāda mēneša. Vēlā, bet tveicīgā vakar Biju izdzērusi pārlieku daudz ar ūdeni nešķīstītā sarkanā vīna. Katras] dienas beigās Mācītājs no mums nošķīrās un aizgāja patālāk pielūgt Dievu viens pats. Neviens neuzdrīkstējās pārkāpt balto vientulības apli, kurā Dēls sarunājas ar savu Debesu Tēvu. Šajā vakarā es to biju uzdrīkstējusies. Es panācu Jēzu, kas gāja starp vakara dvesmā šalco­šiem kokiem. Tvēru Viņu aiz rokas un sāku kliegt:

— Pasaki man kaut ko! Pasaki man kaut ko, kas patiešām ieprieļ cina. Es vairs nevaru! Jau tūkstoš reižu esmu dzirdējusi, ka tie, kuri ■ tagad ir izsalkuši, tikšot paēdināti, ka tie, kuri tagad raud, — smiešo-j ties, ka nabagiem piederēšot Debesu Valstība. Tu runā par atlīdzību, ko mēs saņemsim debesis. Man nospļauties par to, kas mani sagaida ! pēc nāves! Debesis vai elle — man nospļauties, tu dzirdi? Mūžīga līk-ļ smība vai mūžīgās bēdas — man nospļauties! Es tevi mīlu, tu dzirdi? Es gribu tevi! Es alkstu un slāpstu pēc tevis! Kamdēļ tu paēdini milzi-! gus pūļus, nevis mani vienu?! Ko tu klusē?! Es gribu pasauli un gribu to tūlīt! Neatgrūd mani! Nemoki mani! Vai tu vismaz iztēlojies, cik daudz bēdu un sāpju tu man sniedz?!

— Jā! — Viņš atbildēja un nopaijāja man galvu.

— Es negribu, ka man šādi pieskaras! — trīcēdama pie visām mie­sām, es iespiedzos.

Viņš paturēja savu roku uz manas pieres un klusām bilda:

— Varbūt cilvēki domā, ka esmu atnācis dot pasaulei mieru, un viņi nezina, ka esmu atnesis zemē šķelšanos, uguni un karu! Tev, Ma­rij, es sniedzu bēdas. Tās vēl augs un augs. Tev tās būs jāizcieš. Šos vārdus taču es nesaku no sevis. Tēvs, kurš mani ir sūtījis, deva man līdzi novēlējumus, kas man ir jāsaka, kas jāsludina un kā man jāuzve­das. Vai patiešām tu netici, ka es esmu Tēvā un Tēvs ir manī? Marija, Marija, tos vārdus, kurus uz tevi un jums visiem runāju, es nerunāju no sevis. Manī esošais Tēvs dara savējus darbus. Es nezinu, ko lai vēl pasaku.

— Es ticu, Kungs! — es nočukstēju un pakritu pie zemes. Vienā mirklī skurbums bija prom. Tā nakts sniedza man mierīgu miegu.

Šoreiz es nevarēju aizmigt. Ar šausmām domāju par to dienu, kura ausīs. Atkal jutos nevis kā cilvēks, bet kā tukšums, šķirba, do­bums. Pavisam tuvu iegaudojās suns. Stiepti, žēli un baigi. Es piecēlos un aizlavījos pie durvīm. Suns vēl gaudoja — šī balss bija kā vaidiens, kas pilns sāpju. Nabaga dzīvnieku kāds mocīja. Starp kaktā sames­tiem rīkiem sameklēju mietu ar izlīdušu naglu. Es izgāju ārā. Mocītā suņa kaucieni bija gluži nepanesami.

Spožajā mēnesnīcā zeme likās balta, kā ar miltiem nokaisīta. Suņa sāpjpilnās gaudas nāca no pagalma pašas attālākās malas.

— Dodi man spēku un stiprini, Kungs! — es drošināju sevi, lēni virzīdamās uz sāpīgās kaukšanas pusi. Es jau saskatīju vīrieša aprises. Tas bija Jūdass no Kariotas. Kamdēļ viņš spīdzina nelaimīgo dzīv­nieku?! Es sastingu. Ēnā es suni nevarēju ieraudzīt. Bet tas atkal šau­šalīgi iegaudojās. Es piezagos pavisam tuvu. Jūdass bija pagriezies ar muguru pret mani. Viņš stāvēja uz vienas kājas, ar abām rokām un ceļgalu atspiedies pret sienu. Galvu nodūris, viņš ievilka gaisu un, atgā­zis seju uz mēnesi, iegaudojās kā mocīts suns: auuuuūū, aaauuuuuūū, aaauuuuuūūū…

— Jūdas, — es iebrēcos, — Jūdas! Izbeidz! Negaudo! — ar dūrēm belzdama pa viņa plato muguru, es kliedzu. — Jūdas! Beidz! Es tevi lūdzu, es tevi lūgšus lūdzu…

Viņš apklusa. Viņš pagriezās. Skatīdamies man sejā, viņš nikni atiezās un aizsmakušā balsī jautāja:

— Kā tad ir — jūs jau beidzāt?

— Es nesaprotu, par ko tu runā…

— Es redzēju, ka Mācītājs savu vismīļāko avi aizveda uz to tur nojumi! — Viņš nosmējās, tikai šī skaņa bija līdzīga niknai ņurdoņai.

— Hā, arī no tevis jau smaržo pēc svaidāmās eļļas…

— Tu nedrīksti tā runāt! Vai patiesi tu mani izspiego?

— Nevis tevi, Marij, bet Viņu! No tiesas — pārlieku daudz tevī ir lepnības. Tu joprojām jūties kā kāda izredzētā. Kāpēc lai man būtu tevi jāizspiego?!

— Jūdas, paklausies…

— Ko — Jūdas, ko — paklausies… Paklausies tu pati! — Viņš sa­grāba mani aiz pleciem, pagrieza un piespieda pie sienas. — Vēl nav par vēlu. Viņi neuzdrīkstēsies apcietināt Jēzu svētku laikā, lai neceltos jukas. Izlem pati! Mums abiem vēl ir laiks!

Viņš metās mani skūpstīt.

— Nē! Nē! Nē! Nē! Nē! — svabinādamās no viņa skaujām, es brēcu.

— Nebrēc, muļķe! Tu visus pamodināsi. Nāc man līdzi, ja tev pa­tiešām rūp Jēzus dzīvība.

— Es nesaprotu, kāds sakars ir starp mani, tevi un Jēzus dzīvību?

— Līdz rītam tu pārdomā! Viņš taču tevi dēvē par sievieti, kura zina visu… jl

— Nē, Jūdas! Kopā ar tevi es nekur neiešu. Viss ir tieši tā, kā tam vajag būt, un nav mūsu spēkos kaut ko grozīt.

To sacījusi, es gāju projām. Es bridu pa zāli. Ausa gaisma. Rasa jau bija uzkritusi. Kājas un mana apģērba stērbele samirka jau pēc pirmajiem soļiem. Pēkšņi atskanēja čaboņa — kaut kas mazs, ciets un smags kā akmens atsitās man pret kājām, dīvaini iespiedzās, melns kunkulis nozibēja pāri ceļam un pazuda. Sirds man sāka neprātīgi dau­zīties. Šis sīkais atgadījums man šķita kā visai ļauna zīme. Pasaule bija pārpilna ļaunu zīmju.

— PASAULE BIJA PĀRPILNA ĻAUNU ZĪMJU… — Guldamās UZ kušetes, izstiepdama melnās zeķēs ieautās glītās kājas un kā līķis sa­krustodama uz krūtīm rokas, Vika nopūtās. — Pasaule joprojām ir pārpilna ļaunu zīmju.

— Kāpēc tev tā liekas? — Norma klusi jautāja, nenovērsdama no Vikas caururbjošu skatienu.

— Man ne tikai liekas. Tā patiešām arī ir. Mani vispār ir apsēdis Soda Eņģelis. Vai kādreiz esat dzirdējusi par tādu? Viņš absolūti akli izvēlas cilvēku un uzsūta tam neskaitāmus pārbaudījumus, lai tos dabū redzēt apkārtējie un dzīvo pastāvīgās bailēs. Lai tie nepiemeklētu ari

Viņus. Ak Dievs, Dievs, nu, kamdēļ es nevaru aizmirst Paulu?! Kam­dēļ jūs negribat man palīdzēt?!

— Nezaudē pacietību! Un tagad pasaki man — vai patiešām bija !lkai grēksūdzes?

— Es nesaprotu jautājumu!… — Vikas balss kļuva skarba un no­guruma pilna, bet aizvērto acu plakstiņi nervozi raustijās.

— Man ir grūti noticēt, ka pēc šķiršanās, par kuru tu stāstīji, kad pirmo reizi biji atnākusi uz Šejieni, jūs abi vairs neesot redzējušies. Vai jūs neesat satikušies normālos apstākļos, ja atstājam malā šo tavu vājprātīgo grēksūdzi? Vai patiesi jūs neesat mēģinājuši parunāties pie kafijas vai tējas tasītes? Jūs neesat mēģinājuši kļūt par draugiem?…

Norma apsēdās Vikai blakus.

— Kad lielā mīla ir beigusies, cilvēki par draugiem vairs ne­klust… — Vika pagrieza galvu pret sienu.

— Es zinu. Taču visbiežāk cilvēki to nevēlas saprast. Kamēr viņi paši nav pārbaudījuši.

Norma uzlika plaukstu uz Vikas sakrampētajiem pirkstiem, uz­manīgi un tramīgi — tā atvadās no mirušajiem.

— Arī mēs mēģinājām…

Vika gribēja izbrīvēt rokas, savukārt Norma tās saspieda vēl stiprāk.

— Kurš atsāka pirmais?

— Viņš. Viņš piezvanīja, jo es jau vairākus mēnešus nebiju bijusi pie grēksūdzes. Viņš apvaicājās, kā es dzīvojot. Viņš arī pats pažēlo­jas. Es uzaicināju viņu atnākt. Viņš pašaubījās, vai esot vērts. Dari, kā zini, — es teicu. Tad viņš naivi izpļāpājās — varbūt mēs varēšot kļūt draugi.

— Par ko tu domāji, viņu gaidīdama?

Norma palaida vaļā Vikas rokas, kas nemierīgi spirinājās, un pār­sēdās uz krēsla.

— Es patiešām vai slāpu viņu ieraudzīt! Biju drausmīgi noilgoju­sies. Man nebija nevienas viņa fotogrāfijas. Savāds bija kaut kas cits — es viņu neredzēju sapņos.

— Vai patiešām?

— Pauls man parādījās sapņos tikai tad, kad biju sākusi satikties ar jums.

— Tu vēl ļoti maz esi stāstījusi par saviem sapņiem. Kā tu redzēji sapņos Paulu?

— Pavisam parasti. Ikdienišķi. Itin kā mūsu sakars vēl būtu tur­pinājies, tikai tas vairs nenotiek īstenībā, bet sapņos. Citā telpā, kuflļ ne ar ko neatšķiras no šīs. Šajā telpā gan Pauls ir tāds pats, gan es esmu tā pati. Parastās sarunas. Parastās darbības. Siltums un saticība. Nekā* nozīmīgs psihoanalīzei…

— Bet vai tu esi sapņojusi arī kaut ko tādu, kas tev liekas nozī­mīgs?

— Jā! Piemēram, šonakt. Es sapņoju, ka esmu slepkava.

— Slepkava?

— Jā! Slepkava. Mani veda uz autodafē. Tas nav normāli, ja redzu sevi sapnī kā vīrieti, vai ne?

— Nē! Tas nav itin nekas briesmīgs. Tu taču esi lasījusi Jungu un zini, ka ikvienā cilvēkā ir divi pirmsākumi — sievišķais un vīrišķai Anima un Animus. Tieši savu Animus tu esi redzējusi sapņos.

— Mans Animus bija izteikti īpatnējs. — Vika iesmējās sīku, siltu un samtainu smiekliņu. — Es jau teicu — slepkava. Nevis laupītājs, nevis tāpat kaut kāds noziedznieks, bet īsts slepkava. Es biju slepkav Grabošos ratos, ar smagām važām piesietu pie staba, divi melni zirgi mani veda uz nāvessodu. Tas notika senos laikos. Cik varēju spriest) pēc arhitektūras un cilvēku drēbēm — viduslaikos. Es biju pasaule* lāpītājs. Kā dažs labs Robins Huds — garš, plecīgs, gariem matiem,! bārdains, spalvainām krūtīm, ļoti muskuļains vīrietis tā ap trīsdesmit gadu. Es varēju uzmanīgi nopētīt sava vīrieša auguma augšdaļu, jo biju apvilcies tikai pavisam īsiņu nodilušas ādas kamzoli. Mani veda pa šaurām viduslaiku ieliņām, kas bija stāvgrūdām pilnas piedrūzmējušās ļaužu. Svilpodams es skatījos debesīs — uz spalvu mākoņiem, kas pareģo lietu, un bezdelīgām, kuras šaudījās man tieši virs galvas.

Pēkšņi es ieraudzīju melnmatu meitenīti, kas gluži kā liela lupatu lelle līdz pusei bija pārkārusies sarkanu ķieģeļu nama bēniņu logam

un māja man ar abām rokām. Viņai bija mugurā tikai krekls. iMati sa­pinkājušies, un pati viņa likās nupat tikai pamodusies no miega. Mūsu skatieni sastapās. Mani caururba Lielā Zints, ka šī arī ir mana vienīgā mīlestība. Atbilde uz visiem jautājumiem. Patiesā svētlaime. Iepriecinājums. Mierinājums.

“Pārvēlu… par vēlu… pārvēlu…” manī iedziedājās sērīgs apraudālaju koris. “..Ja es būtu dzīvojis mazliet citādi… ja tevi nenospiestu baigā grēku nasta… ja tagad man nevajadzētu mirt… mirt apkauno­jošā slepkavas nāvē… ja…” tūkstošiem skumju balsu gaudulīgi dūca manā varenajā ķermenī. “…Par vēlu… par vēlu… par vēlu…”

Pēkšņi es atjēdzu, ka šīs raudulīgās vaimanas nāk nevis no manis, bet no meitenes. Melnmate kā kaķe izrāpās pa bēniņu šauro trīsstūra lodziņu un lēca lejā. Plandīdama naktskreklu, gluži kā balts pūķis viņa aizlidoja pāri pieklusušo pilsētnieku galvām un nometās taisni man priekšā. Viņa bija pavisam maziņa — melnais, pinkainais pakausis man sniedzās tikai līdz platajām, muskuļainajām krūtīm. Viņa pacēla naivu, un es pat apstulbu — tik neglīta likās viņas sejiņa: bāla, nokai­sīta maziem sarkaniem izsitumiņiem, novājējusi, ar smailu, garu de­gunu, plānām lūpām un izvalbtām, ārkārtīgi tumšām acīm. Viņa bija līdzīga izģindušam putnam, kurš vai nu vēl nav apspalvojies, vai arī nupat tikai ir noplūkts, lai gan no aukstuma vai bailēm viņas miesai varbūt bija uzmetusies zosāda. Tomēr tā bija mana vienīgā mīlestība. Acīs man sariesās pateicības asaras — visiem jau nav lemts šīs apbrī­nojamās jūtas izbaudīt īsi pirms nāves.

Meitene pasniedzās uz baso kāju pirkstu galiņiem un pieglaudās man klāt. No viņas uzvēdīja virtuves smaržas. Pieliecos un saņēmu viņas lūpas savējās. Viņa skūpstījās dīvaini, viņai bija gara kā ķirzakas aste un veikla mēle, kas varēja aizsniegties līdz aukslējām. Sargi atrāva viņu no manis nost un nosvieda ceļa putekļos. Mēs jau bijām izbrau­kuši ārpus pilsētas. Meitene piecēlās un skrēja pakaļ ratiem, izmisīgi stiepdama rokas. Es viņai uzsmaidīju. Zobi man bija lieli, balti un mirdzoši — fantastisks īstena slepkavnieka smaids! Vedējs pasku­bināja zirgus. Meitene palika iepakaļ. Bija agrs pavasaris. Milzīgās

papeles, kas auga gar ceļa malām, vēl tikai briedināja pumpurus, bet papeļu vidū iespraukusies veca ābele jau bija piebērta baltiem zie­diem. Gluži kā varenas atsperes pasviesta, meitene ielēca ābelē, no­lauza divus lielus zarus un, mādama ar atplaukušajām rokām kā bal­tiem spārniem, laidās pāri koku galotnēm. Vienā redzējumā viņa panāca mūsu ori, jo viņa nevis skrēja, bet lidoja, ar basajām kājām pat nepieskardamās pašu slaidāko papeļu galotnei. Neizsakāmas svētlai­mes pārņemts, es smējos pilnā kaklā, un mani smiekli dzidriem, dzirksteļojošiem viļņiem vēlās pār svaigi uzartajiem laukiem. Ore ap stājās. Meitene piemetās papelē un sakļāva ziedošos spārnus.

Mani atraisija no staba. Ķēdēm un važām žvadzinādams, es n0' lēcu zemē. Man parādīja eksekūcijas vietu: tālumā — pie apvāršņa līnijas — sārtojās tik tikko saskatāms punktiņš. Pa grumbuļainu, aug­līgu un smaržīgu druvu man kājām vajadzēja aiziet līdz tam. Meitene lidoja virs manis, ar baltajiem spārniem saceldama valgu, smaržīgu vēju. Nekad vēl es neesmu bijis tik pārpilns miera, mīlestības un prieka. Un nekad vairs nebūšu, jo manas nāves punkts tuvojās un pieauga, tagad jau tas bija kā sarkans klucītis. Skaļi smiedamies, es nokritu pie irdās, siltās zemes, no kuras jau spraucās pirmie spirgtie, zaļie dzi­numi. Meitene plivinājās tieši virs manas galvas un neatlaidīgi vēci­nāja spārnus, no kuriem man uz sejas kaisījās smaržīgās ābeļu ziedla­piņas. Ar pilnu krūti es ieelpoju zemes auglīgo aromātu, laimes sajūta kļuva patiesi neizturama, un no tās es… pamodos.

— Brīnišķīgs sapnis! — Norma atkal piesēdās uz kušetes un pa­plikšķināja Vikai pa vaigu. — Es priecājos, ka mūsu abu darbs patiešām nav veltīgs. Brīnišķīgs sapnis! Un tomēr man gribētos, lai tu izstāsti par satikšanos ar Paulu. Pēc tam tu varēsi nekad vairs par viņu nerunāt.

— Nav jau ko stāstīt… — Vika dziļi nopūtās. — Ja nu vienīgi kā­dam būtu bijis interesanti mūsu satikšanos novērot pa pretējā nama logu. Vai arī nofilmēt ar slēpto videokameru un pēc tam, izslēdzot skaņu, minēt, kamdēļ mēs abi mētājamies pa istabu kā pa gāzes ka­meru. Varu saderēt, ka neviens neuzminēs, kas tas bijis par rituālu. Varbūt tikai ārprātīgajam iešautos galvā, ka šādā veidā bijušie mīļākie

)

mēģina kļūt par draugiem. Starp mums atradās tāda kā izdegusi bez­gaisa telpa, kurā neviens no mums vairs nevarēja ieiet. Mēs pat nebi­jām spējīgi pieskarties viens otram ar pirkstu galiņiem. Tiklīdz Pauls bija pārkāpis slieksni, es sapratu, ka man par draugu var kļūt jebkurš no vairākiem miljardiem pasaules iedzīvotāju, izņemot šo vīrieti mel­najās drēbēs un balto mācītāja apkaklīti. Agrāk, nākdams pie manis, viņš nekad nebija pielicis šo savas kārtas atšķirības atribūtu. Tāpat kā iejūtīgs vīrietis, pirms iekāpšanas gultā pie mīļākās, tomēr novelk savu laulības gredzenu… Es sajutu drausmīgu spriedzi, itin kā man kāds būtu uzkrāvis nepaceļamu nastu, teiksim, pavēlējis pārvaldīt valsti.

— Sveika, tu nemaz neesi pārvērtusies! — Pauls sveicināja, it kā starp mums nekad nekas nebūtu noticis, it kā manas lūpas nebūtu viņam čukstējušas drastiskas grēksūdzes pēc vīraka smaržojošajā baz­nīcas mijkrēslī, it kā neredzēdams, ka no mūsu abu atvadām šajās pa­šās durvīs bezcerība man ir izveidojusi gluži jaunu seju.

Mēs apsēdāmies pie galda. Pauls nolūkojās uz mani kā allaž ar iekarotāja acīm, kurš mēģina aptvert kopš šī brīža tikai viņam piede­rošo kontinentu. Es sēdēju, nezinādama, ko lai saku, un tinu ap pirk­stu garās mākslīgo pērļu krelles.

— Bet es pa šo laiku esmu ļoti, ļoti pārvērties… — beidzot viņš ierunājās.

Tāds viņš neizskatījās, tomēr negribēju viņam to teikt. Es nezi­nāju nevienu vārdu, nevienu teikumu, kuram būtu bijusi jēga izdegu­šajā klusumā. Kā tukša skaņa būtu izskanējusi, pat ja es būtu uzdroši­nājusies pateikt, ka aizvien vēl viņu mīlu… Mēs dzērām kafiju. Viņš vēl aizvien tāpat skatījās uz mani, bet es zināju: kad puķainajā tasītē paliks tikai biezumi — viņš celsies un aizies. Par katru cenu man va­jadzēja iegūt laiku, lai viņš vēl uzkavētos kopā ar mani. Kaut mazlie­tiņ. Par katru cenu.

— Paul, — es iešļupstējos, kā murgainā sapni paralizētu roku sniegdamās pie viņa delnas, kuru viņš tūdaļ parāva nost, — es esmu slima…

— Kaut kas nopietns? — Viņa balsī nebija ne vārda ieinteresē­tības vai vismaz mācītājam piederīgās līdzcietības.

— Jā, nopietns! Paul, es drīz miršu. Bet nevienam to vēl neesmu teikusi. Tu esi pirmais.

— Un kas tev to teica? — Viņa acis šķelmīgi iemirdzējās, bet es negribēju noticēt, ka viņš vienā rāvienā ir mani atmaskojis.

— Ārsti. Viņi teica, ka vienīgā iespēja man esot, ja pārceļos uz kal­niem. Bet, ja ne — pēc dažiem gadiem pienāks beigas. Kaut kas ar asinīm, plaušām un vielmaiņu…

Pauls piecēlās un devās uz durvīm, teikdams:

— Redzi nu, cik tev lieliska izeja — uz kalniem! Viss būs labi, tu redzēsi! Tu tikai neskumsti, necel paniku un nepadodies! Paldies par kafiju!

Viņš grasījās aiziet.

— Paul, — kā suns notupdamās viņam pie kājām, es ievaidē­jos, — man ir drausmīgi bail no nāves! Drausmīgi! Šodien es biju pie ārstiem. Un šodien viņi man pateica par nāvi. Vismaz brītiņu uzkavē­jies pie manis…

Es sāku šņukstēt, cerēdama, ka viņš pietupsies man blakus un sāks mani mierināt.

Pauls turpretim uzmanīgi apgāja man apkārt, gluži kā viņa ceļi pēkšņi būtu iepleties indīgs un dzeloņains krūms, un atkrita klub­krēslā vistālākajā istabas kaktā.

Es aizsmēķēju un apsēdos pie galda.

— Uzkavējies vismaz tik ilgi, kamēr es izsmēķēšu šo cigareti.

— Labi! — viņš nobubināja kā gaidīšanas izvārdzināts cilvēks, kuram lidmašīnas reiss atcelts vēl uz vairākām stundām. — To es varu. Kaut gan, ja tev ir sarežģījumi ar veselību, labāk būtu, ja tu nesmē­ķētu. Starp citu, tu izskaties lieliski. Varam saderēt, ka tu visu pār­spīlē. Savukārt dakteriem patīk pabaidīt…

— Nē, Paul, — es izberbelēju, piecēlos, pārgāju pāri istabai un ar visu pelnutrauku atkal iekārtojos viņam pie kājām, — es nepārspī­lēju.

V, 1

— Tad brauc uz kalniem!

— Tu pats saproti — man nav naudas. Man tās nepietiek pat zālēm.

— Zālēm es tev varu iedot.

— Kā es pametišu savu viru, aizbraukdama uz kalniem?

— Tavam vīram nav itin nekādas atšķirības, vai tu esi šeit vai kal­nos. Neviens nezina, kādā pasaulē viņš dzīvo, un tajā nav ne tevis, ne manis…

— Tu saproti, es taču pārcelšos uz visiem laikiem, — nodzēs­dama cigareti un mēģinādama ar deniņiem pieglausties pie viņa cis­kas, es nočukstēju. — Uz visu mūžu…

— Lieliski! — Viņš strauji piecēlās, piegāja pie loga un ar abām rokām stingri atbalstījās uz palodzes. — Nekad nav par vēlu sākt dzīvi no jauna. Tev tas nāks tikai par labu.

Es ietrausos klubkrēslā, uz īsu mirkli sajuzdama Paula miesas sil­tumu.

— Redzi nu, tu jau esi pasmēķējusi!

Viņš ar pirkstiem piebungoja pie loga stikla.

— Tu nevari iztēloties, cik briesmīgi ir pastāvīgi domāt par nāvi. I )ienu un nakti, dienu un nakti. Sevišķi neizturami tas ir naktī…

— Tu taču teici, ka tikai šodien ārsti tev pateikuši par nāvi!

Viņš apmeta loku ap galdu un, sagriezis krēslu ar atzveltni uz

priekšu, apsēdās uz tā kā kovbojs.

— Nē. Par nāvi viņi man pateica agrāk! — Es iekārtojos, sakrus­tojusi kājas pa turku modei. — Bet šodien viņi paziņoja, ka esot vēl viena izeja. Ne tikai uz kalniem… — es nočukstēju, slēpdama seju plaukstās, lai Pauls, ja grib saklausīt manus vārdus, būtu spiests pie­nākt tuvāk. — Vēl esot ari cita izeja, viņi teica…

Viņš pienāca man klāt. Tagad jau viņš apsēdās uz grīdas man pretim. Varēja domāt, ka viņš atrodas pie ugunskura, ar rokām apķē­ris ceļgalus un domīgi lūkodamies vienā punktā. Nevis uz mani.

— Nu, kāda vēl ir izeja?

Es noslidinājos uz grīdas. Blakus Paulam. Es jau zināju, ka man nav brīv viņam pieskarties.

— Man ir vajadzīgs bērns, — es iečukstējos neiedomājami klusu.

— Ko tu teici? — viņš pārjautāja, lai gan patiesībā bija dzirdējis, jo nervozi sažņaudza dūres.

— Man ir vajadzīgs bērns! — es teicu skaļāk.

— Bērns?! — Viņš iesmējās, piecēlās, izstaipījās un, pārgājis pāri istabai, apsēdās uz gultas. — Arī tā ir lieliska izeja. Vēl labāka nekā kalni. Tu būsi brīnišķīga māte — tik mīļa un gādīga.

— Man ir vajadzīgs bērns no tevis!

Es piegāju viņam klāt. Mēs skatījāmies viens otram acīs — man

šķita, ka neizsakāmi ilgi. Es apsēdos viņam līdzās un aizklāju seju ar rokām.

— Paul, es gribu no tevis bērnu… — Es vairs necentos viņu aizka­vēt, nespēlēju un nemeloju, bet pateicu to, ko nekad agrāk nebūtu uz­drīkstējusies: — Tavu bērnu.

Piepeši es sajutos tā, it kā es nebūtu cilvēks, bet savāds tukšums, sprauga, starp divām pasaulēm pavērtas durvis, pa kurām kā caurvēja satvertas lapas izlido viņa teiktie vārdi.

— Tas nav iespējams.

Divas reizes viņš pārgāja istabai uz priekšu un atpakaļ. Sēzdamies manā priekšā uz galda, viņš saburzīja galdautu un vēl reizi atkārtoja:

— Tas nav iespējams.

— Paul, bet tas taču būtu varējis notikt jau daudzas reizes! Man ne prātā nav bijusi vēlēšanās tevi apmānīt. Ķerties pie viltības. Zagšus viņu no tevis izzagt, kā manā vietā būtu darījusi jebkura cita sieviete. Es allaž esmu domājusi, ka tā ir mūsu kopīgā darīšana, ka nevaru iz­lemt tikai es viena, ka man vajag tev iepriekš apjautāties, jo es mīlu tevi…

Es sāku raudāt, mēģināju aizdedzināt cigareti, bet sērkociņi cits pēc cita salūza manās trīsošajās rokās, tomēr Pauls pat nedomāja nākt man talkā. Tukšo kārbiņu es nosviedu uz grīdas. Tā aizslīdēja pāri is­tabai un atsitās pret Paula kurpi. Viņš pacēla kārbiņu, apsēdās pie galda un, izvilcis no žaketes kabatas spalvaskātu, sāka kaut ko skrāpēt uz papes vāciņa.

— Ak Dievs, kāda neciešama skaņa! — aizspiezdama ausis, es iečīkstējos. — Es gribu no tevis bērnu! Es vienmēr esmu viņu gribēItisi! Vienmēr es viņu gribēšu!

Es pievirzījos gultai un izstiepos tajā guļus uz mutes. Visa miesa man smelgtin smeldza, itin kā es būtu izmesta no spīdzināšanas ka­meras.

— Tas nav iespējams.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka nav iespējams. Tas būtu vienlīdzīgs manai nāvei. Pašnāvībai. Pašiznīcināšanai. Es to nepratīšu paskaidrot. Tu to nespesi saprast. Tas būtu briesmīgāk par visu, ko vien savā mūžā es varu iedomāties…

Viņš piegāja pie loga un atspieda pieri pret stiklu.

Es pievirzījos viņam klāt. Skatīdamās uz melno plato muguru, es teicu:

— Tu murgo. Kāds sakars ir starp tavu paša aizsākto dzīvību un pašiznīcināšanos, nāvi un pašnāvību! Tu pats nesaproti, ko runā!

Pauls pārgāja istabas otrā pusē. Viņš augšpēdu nokrita gultā. Viņš i unāja, plati ieplestām acīm skatīdamies griestos. Es vēroju, kā kustas viņa ādamābols. Es dzirdēju vārdus:

— Tas, ko es saku, tev līdzinās murgiem. Bet man liekas gluži pretēji — ka murgo tu.

— Nē, es runāju kā normāla sieviete…

— Tu ārkārtīgi labi zini, ka arī es vēlos bērnu. Tu droši vien dzem­dētu dēlu. Tu dotu viņam manu vārdu. — Pauls pasmaidīja. — Taču tas nav iespējams.

— Kāpēc?

Es pietupos pie gultas.

— Kā es varēšu mierīgi dzīvot, zinādams, ka šajā pilsētā ir mans dēls. Tu padomā, kā man vajadzētu justies, braucot vai ejot garām lavām mājām? Vai arī — satiekot jūs abus uz ielas…

— Es taču neaizliegšu jums satikties! Tu varēsi ienākt pie mums kaut vai katru dienu…

Es apsēdos uz gultas Paulam pie galvas. Es biju aizvērusi acis.

Lūdzu, nespīdzini mani! — es nočukstēju, iekodusi lūpā.

— Arī mani tu spīdzini. Un vienmēr esi mani spīdzinājusi…

— Tagad paskatīsimies, kurš kuru piebeigs!

Man izklausījās, ka viņš smejas, tomēr es vēl aizvien biju aizvē­rusi acis.

— Daudz man vairs nav atlicis…

— Ko tu vari zināt, varbūt ari man nav…

Es atvēru plakstus. Acis viņam bija pilnas asaru. Es izstiepos bla­kus Paulam. Mēs gulējām, viens otram nepieskardamies. Aiz loga ūji­nāja putns, pareģodams lietu.

— Vai tas patiešām nav iespējams? — galu galā es iejautājos.

— Nē!

— Ja nu tu mierīgi to pārdomātu? Dažas dienas, mēnesi, pus­gadu? Tu pie šīs domas pierastu… Varbūt viss sāktu likties citādi?

— Nē! Nudien, ne.

Viņš piecēlās un atkal piegāja pie loga.

Es apsēdos uz grīdas, muguru atspiedusi pret gultu. Es saliecu kājas, bet augstpapēžu kurpes lēni slīdēja pa grīdu. Šķita, ka manas kājas kā divas melnas upītes aiztecēs pāri visai istabai.

— Ko lai es iesāku?

— Es nezinu. Piedod, šoreiz patiešām ne ar ko es nevaru tev palī­dzēt.

— Vai man atliek izvēlēties tikai nāvi?

— Tu esi tik pievilcīga sieviete. Pamēģini sarunāt ar citu vīrieti.

— Un to man piedāvā tu? — skaļi un histēriski es sāku smieties.

— Vēl jau paliek mākslīgā apaugļošana…

— Tu atkal murgo! — es iekliedzos, itin kā viņš man būtu iecirt' sejā pļauku.

— Piedod! Es mēģināju atrast izeju.

Viņš apsēdās klubkrēslā un pavisam sašļuka, itin kā būtu atgrie­zies no galerām.

— Es vēlos vienīgi tavu bērnu. Un neviena cita. Tikai tevi vienīgo

es esmu mīlējusi. Mīlu. Mīlēšu. Vairs nekad nevienu… — Es atkal sāku raudāt.

— Esi tik laba — neraudi! — Pauls dziļi nopūtās. — Zini, šodien mūsu baznīcā bija ienākusi grupiņa budistu. Tādi, kādi tev patīk, — noskūtu galvu un sarkanā apģērbā…

— Tu gribi izvairīties no sarunas! — es noburkšķēju.

— Jā, es gribu novērst sarunu… — Pauls mēģināja pasmaidīt. Veltīgi.

— Es lūdzu no tevis bērnu! Bet tu liec man izvēlēties nāvi.

— Reizēm tu esi pārlieku nežēlīga! — viņš teica un sāka staigāt pa istabu, skaļi knikšķinādams pirkstus.

— Izbeidz, Dieva dēļ, izbeidz! Šī skaņa mani nobeigs!

— Tikai nesāc vēl piedevām tēlot Annu Kareņinu. Ar šo iera­dumu es neko nevaru izdarīt. Arī mans tēvs knikšķināja pirkstus, kad bija sanervozējies. Tas ir iedzimts.

Es pacēlu galvu. Mēs mirkli vērāmies viens otrā, domādami par vienu un to pašu. Piepeši man šķita, ka šajās kā vakara debesis tumši zilajās acīs, kurās nupat vēl bija asaras, atplaiksnījies izsmiekls. Tad es sacīju:

— Tu esi mani nokāvis. Un tavā pierē uz mūžīgiem laikiem pa­liks Kaina zīme. Citi neredzēs, bet tu to ieraudzīsi katru reizi, tiklīdz paskatīsies spogulī. Tu to jutīsi pat miegā.

Pauls pasmaidīja. Es nebiju redzējusi neko skumjāku par šo smaidu, (ialīgi salauzta, es noberbelēju:

— Nedusmo! Es tevi mīlu.

— Es nedusmojos.

Es apsēdos. Es noliku galvu uz galda. Galdauta raupjais audums skrāpēja asaru sāļuma sakairināto sejas ādu. Pauls pienāca man klāt. Viņš uzlika roku man uz pleca. Es paspiedu viņa siltos pirkstus. Visā vakara gaitā šī bija mūsu vienīgā saskaršanās.

— Tagad es iešu, labi? — viņš sacīja, saspiezdams manu plaukstu, kas bija mitra no asarām. — Piedod man! Es tevi nepametu. Es tikai aizeju.

Es palaidu vaļā viņa roku. Es necēlos, lai ietu viņu pavadīt. Es ne-| dzirdēju, kā viņš aizver durvis. Nāca virsū tumsa. Es sēdēju mijkrēsli j un monotoni atkārtoju:

— Nevis es vairs negribu tevi mīlēt, es gribu tevi vairs nemīlēt, es gribu mīlēt vairs nē tevi nē nē tevi es gribu mīlēt es gribu tevi nemīj lēt, nē es negribu nemīlēt nē tevi nē nē nē es negribu nemīlēt nē tevi; nē nenenenegribu nē es nenenenenemīlēt nē tevi nē nē nē…

Man trūka gaisa. Ap kaklu trīs kārtās apliktās mākslīgo pērļu i krelles žņaudza kā karātavu striķis. Smalkais diedziņš samudžinājās, i un es neparko nevarēju to atpiņķerēt. Es iededzu sveci. Es sataustīju šķēres. Es pieliecos pie spoguļa. Kādreiz tā jau ir noticis. Mans Dievs, tūkstošiem reižu jau ir noticis tas pats: seja, spogulis, svece, šķēres, i seja, spogulis, svece, šķēres, seja, spogulis, svece, šķēres, seja, spogu-j lis, svece, šķēres, seja, spogulis. Es pārgriezu diegu, un mākslīgās pēr­les izkaisījās pa grīdu. Tās bira un bira — kā krusa no milzīga mā-! koņa.

Beidzot iestājās klusums. Iztrīto šķēru tērauds spīguļoja sveces gaismā. Ja es ņemtu un izdarītu to, pēkšņa impulsa sagrābta: bez gata­vošanās, šaubīšanās, žēluma pret sevi, naida pret citiem, bez lāstiem visai pasaulei, bez bailēm, sirdsapziņas pārmetumiem, atvadu vēstui lēm, bez skaista, ilgi izvēlēta tērpa, kurā atrastu mani mirušu?! Ja tas notiktu pēkšņi un nejauši kā lidmašīnas katastrofa?! Katra nejaušība taču ir nenovēršamība. Viss ir likteņa nolemts, visam ir savs laiks, un šis laiks nepielūdzami tuvojas. No likteņa izbēgt nevar. Laiks mirt. Nāve vienmēr stāv mums līdzās divu soļu atstatumā. Pašnāvība nav nekāda patvaļa. Nāve nav cilvēka noteikšanā. Gluži pretēji. Pašnāv­nieki — tie ir tie, kurus nāve pieņem no viņu pašu rokām, nepakusti] nājusi ne pirksta…

Es iesviedu šķēres atvilktnē. Es nopūtu sveci. Vai es nobijos?! Nē — gluži vienkārši vēl nebija pienācis laiks. Bet no rīta es lasīju avīzē par divdesmit astoņus gadus vecu sievieti, kura pakārusies, uzvilkusi sava vīra kāzu uzvalku. Ko viņa ar to bija gribējusi viņam pateikt?

Sāka līt. Caur pavērto logu uzdvesa spirgtums. Es saritinājos klub­

krēslā. Pat nāve mani negrib. Tā ļauj man sēdēt galīgā tumsā un klau­sīties, kā lietus lāses čabinās koku lapās. Tā ļauj neraudāt. Nedrebēt bailēs. Nesajust ne sāpju, ne skumju. Redzēt dzīvi bez ilūzijām. Skatī­ties tieši tās neaizklātajā sejā. Nē, ne jau sejā — meparaponā. Bērnībā es nezināju neko vājprātīgāku kā japāņu pasaku par meparaponu — seju, kurā nav ne acu, ne deguna, ne mutes. Nekādas izteiksmes, tikai bālums kā mēness spīdums. Nekādu cerību. Nekādu ilūziju. Nekādas atvieglotības. Nekad.

Kad biju maziņa, es mēdzu uzdot sev visdīvainākos jautājumus, uz kuriem drudžaini meklēju atbildi: kas bija pirms pasaules radīša­nas? Kas būtu, ja nekā nebūtu? Kā izskatās Nekas? Un kā — Tuk­šums? Tagad es zināju atbildi. Lielais Nekas džinkstēja manā galvā, (ialīgs Tukšums iepleties manā sirdī.

Es mēģināju iztēloties, kurš vēl varētu justies tikpat bezcerīgi kā es? Nedziedināms slimnieks? Uz nāvi notiesātais vieninieka kamerā, kad ir jau noraidīti visi lūgumi par apžēlošanu? Pesteļošanā apsūdzēta sieviete, kas tumšos pagrabos vairs nespēj atcerēties, ko nozīmē vārds Maigums, un iztukšotās apziņas dzīlēs redzēdama tikai viņai sakrautu sārta liesmu? Marija Magdalēna pēc Kristus krustā sišanas?

Es kāroju aizmigt, vienīgi aizmigt, aizmigt, kā lūgsnu atkārtoju liamletisko: …to die, to sleep… perchance to dream…'

Piepeši atvērās durvis un istabā ienāca Pauls. Zilgana ielas later­nas gaisma krita viņa smaidošajā sejā. Aizķerdamies aiz priekšme­tiem, viņš caur tumsu lēni nāca pie manis. Pērles izspruka viņam no kājapakšas, knikstēdamas kā maziņi, ar tūkstošiem pakaviņu apkalti vaguliņi. Ne vārda nebildis, viņš nometās manā priekšā uz ceļiem. Es pieliecos un iegremdēju pirkstus viņa biezajos un asajos matos. Es reibtin reibu no mīļotā auguma tuvuma. Mēs skūpstījāmies, kā jēgu zaudējuši. Mēs rāvām viens otram nost drēbes, itin kā tās būtu aizde­gušās. Kaili mēs nokritām uz grīdas. Pērlītes spiedās man mugurā, ielas

' “…Nomirt, aizmigt… varbūt sapņot…” (M Šekspīrs. Hamlets, 3. cēl. 1. aina. No angļu vai. atdzejojis Kārlis Egle.)

laterna žilbināja acis. Piepeši es sāku kliegt, no visa spēka grūzdama Paulu prom.

“Es negribu, ka tu glāsti mani tikai sapnī! Es negribu, ka tu glāsti mani tikai sapnī!!! Es negribu, ka tu glāsti mani tikai sapnī!!!”

No viņa skavām nebija iespējams izrauties, un es tikai bezpalī­dzīgi spiedzu, aizrīdamās asarās un šausmās:

“Nespīdzini mani! Ļauj man pamosties!! Es negribu tādus sap­ņus!!! Laid mani vaļā!!!! Ļauj man pamosties!!!!!”

— ĻAUJ MAN PAMOSTIES! LAID MANI VAĻĀ!! ES NEGRIBU TĀ­DUS SAPŅUS!!! — sizdamās ar galvu pret cietuma glumajām sienām, miegā kliedza M. V.

— Ei, ei, kas tev tāds rādījās sapņos, dārgā?! Ei, atmosties, atmos­ties, ei! — skaļi smiedamās, sauca Bezvārde un pliķēja M. V. pa seju.

— Nekas, — viņa nomurmināja, rupji atgrūzdama nost glāstošo roku. — Nekas. Es neatminos.

— Tu tik briesmīgi kliedzi! Es neticu, ka tu neatminies.

— Man sapnī rādījās, — nespēdama paciest uzbāzīgo un glāstošo Bezvārdes ziņkārību, ieteicās M. V., — ka mēs abas mīlējāmies. Te tu pārvērties par vīrieti, te es. Tas bija neizsakāmi pretīgi.

— Kā tu zini, ka tā biju es? Tu taču nekad neesi redzējusi ne manu seju, ne augumu?

— Ari sapnī es neredzēju tavu seju. Toties tavu augumu es pa­zinu, jo mēs jau tik ilgu laiku šeit kvernam sakļāvušās. Lai gan brī­žiem man šķita, ka šī androginiskā būtne, kas mani glāsta, ir Upe. Ja gribi zināt — arī nomodā man bieži bija iešāvies prātā, ka šeit, man līdzās, gul nevis kāds cits, bet Upe.

— Nu jā! — Bezvārde iesmējās, veikli satvēra M. V. roku un viņas pirkstus iebāza sev mutē. — Tu redzi, man ir pilnīgi visi zobi!

— Laid vaļā, Dievs apžēlojies, laid vaļā!… — aiz pretīguma drebē­dama pie visām miesām, M. V. ievaidējās.

— Nu, nu, dārgumiņ, neesi tik nervoza, tev stāv priekšā vēl krietni patīkamākas lietas… — Bezvārde blēdīgi ieķiķinājās. — Vai

tikai tev ar šo Upi nebūs gadījies kaut kas aizliegts? Netiepies, izstāsti man, tad vairs ne redzēsi savu grēku sapņos naktī, ne tie tevi nomāki1 dienā…

— Kāpēc tu esi ieņēmusies galvā, ka… — nevarēdama atrast pie­mērotāko vārdu, M. V. apklusa.

— Tāpēc ka es esmu ragana un, kaut arī tumsā nevaru tevi saska­tīt, tomēr redzu tev cauri. Un es gribu, lai tev būtu vieglāk. Bet tu esi iespītējusies kā maza, izlutināta meitene.

— Labi! Es tev pastāstīšu. Jā, mēs ar Upi bijām pārkāpušas atļautā robežu. Vispār mūsu attiecības ar katru dienu kļuva neciešamākas un neciešamākas. Mēs nepārtraukti izspiegojām viena otru. Turējām aiz­domās. Bijām greizsirdīgas. Lai gan klausītājām no malas varēja lik­ties, ka nav nekā atklātāka pa mūsu abu sarunām. Nekā sirsnīgāka. Taču mēs nekad nerunājām par Pāvilu Putninieku. Visus garos ziemas un rudens vakarus mēs pavadījām vai nu viņas cellē, vai manā. Mans noskaņojums nepārtraukti mainījās. Pret Upi es jutu te piekļāvīgu pa­teicību, te naidu. Arvien dziļāk es iegrimu pelēkās skumjās. Es jutu, ka tās pa gabaliņam vien mani izkausēs un pāri nepaliks ne miņas. ‘

— Tu solījies pastāstīt par sevi un Upi, nevis par skumjām.

— Es domāju, ka tas viss notika vienīgi manu bezgalīgo skumju dēļ… Ziemassvētki jau bija pagājuši, bet vakari — pavisam drūmi, tos neapmirdzēja ne mazākā cerība. Reiz mēs ar Upi… Ak, es nezinu! Var­būt tajā vakarā mēs bijām izdzērušas pārāk daudz vīna. Upe bija sadrūvējusies stiprāk nekā jebkad.

— Ak, cik man smagi ap sirdi, cik smagi! — viņa iečukstējās pēc ilga klusuma un saspieda manas rokas savās plaukstās.

Upes seja atradās man pavisam tuvu. Es varēju redzēt visas no uguns un vīna paplašinātās ādas poras. Es jau nojautu, kas starp mums notiks, bet ziņkārība bija stiprāka par visiem pasaules aizliegumiem.

— Vai drīkst — es tevi noskūpstīšu? — Upe ierunājās.

— Jā! — es novaidējos tik sāpīgā balsī, ka pat pašai man nāca smiekli, un pieliecos pie viņas lūpām.

Upes elpa bija karsta un aiztrūkstoša. Mēs maigi un uzmanīgi

pētījām viena otru, un abām mums bija viens mērķis — izdibināt, ko jūt Pāvils Putninieks, glāstīdams kādu no mums abām. Mēs centā­mies izrādīties viena otrai pēc iespējas labāk un, pašas to saprazdamas, vienā laidā iesmējāmies. Mēs izturējāmies kā divi sazvērnieki, un vien­laikus mūsos vārījās briesmīga nepatīksme, tamdēļ jo dīvaināks bija mūsu maigums. Upes pieaugošā kaislība mani biedēja arvien stiprāk, jo pati neizjutu ne kripatiņas no aizliegtā augļa saldmes, lēnīgi kaunu un vilšanos.

Upe noguldīja mani uz grīdas, bet pati uzsvempās virsū un iečuk­stēja man ausī:

— Pasaki, mīļā, ko lai tagad es daru tālāk? Es ļoti vēlos, lai tev būtu labi…

— Es nezinu. Laid vaļā! Es vairs negribu izmēģināt šitās lietas. Mani noēdīs sirdsapziņa, es vairs nezināšu, kur likties, apžēlojies par mani!…

— Ko tu, mana maziņā, nu, ko tu, es vienīgi gribu, lai tev būtu labi… Kāds nu te grēks! Tu esi tik bēdīga, bet es gribu, lai tev būtu labi…

Upe sāka vilkt nost sev drēbes.

Caur nolaistajām skropstām es pētīju viņas kailo miesu, turpre­tim pati negrasījos izģērbties. Viņa centās drēbes man noraut.

Valstīdamās pa grīdu, mēs apgāzām krūzi. Sarkanām straumītēm vīns sāka plūst uz istabas kaktiem. Es novilku drēbes. Man bija auksti un neizsakāmi skumji. Savukārt Upe šķita kaislības pārņemta ne pa jokam. Viņas trīsošajā miesā es sajutu visus tos stāvokļus, kādus ari manī izraisīja glāsti — vīrieša glāsti. Es zināju, kādas kustības un pie­skārieni manī iekvēlina kaislību, un, niknas ziņkārības vadīta, centos, lai Upes kaisle uzliesmotu kvēlās ugunīs. Tikai piepeši es ieraudzīju viņas seju: sarkana, sasvīdusi, izšķobīta, pilnīgi sveša un šaušalīgi neglīta. Es apstulbu, ka kaisles pārņemta sieviete var izskatīties tik briesmīgi atbaidoša. Vai patiešām arī es pati tāda esmu bijusi, esmu un būšu?! Saspringti muskuļi, atiezti zobi, no sviedriem spīdīga āda, dziļas grumbas un apmātas acis… Un piedevām šī saraustītā elpa. Šī

stenēšana. Iekliedzieni… Es atsprāgu nost no Upes, kā verdoša ūdens applaucēta.

— Vai, dārgā, dārgā, tikai neatstāj mani tā… — ķerdamās pie ma­nis kā slīcēja, īdēja jukusī Upe.

Es sakārtoju apģērbu un nometos uz ceļiem blakus viņai — kailai un kunkstošai. Gluži kā aprūpēdama murgainu slimnieku, es izpil­dīju visu, ko vien viņa lūdza. Es vēroju, ka pretīgā iekāres maska kļūst caurspīdīga, ka caur to kā slapju plēvi atspīd Upes īstā seja, kā visi vaibsti atgriežas it kā savā vietā, nomierinās un, maiga miera pār­ņemti, sastingst.

Upe vilka mugurā drēbes, nepaceldama acis uz mani, tikai vien­reiz caur pieri viņa palūkojās nepārprotami zobgalīgi un sacīja:

— Viņš arī teica, ka tu neproti atslābināties, aizmirsties un stāvus uz galvas mesties kaislību vērpetēs!

Šajā mirklī es būtu varējusi viņu nogalināt. Turpretim viņa tikai pa­smējās, paņēma tukšo krūzi un kausus un aizgāja, skaļi aizcirzdama durvis.

Es paliku viena — gluži kā indi izdzērusi. Kauns un vainas ap­ziņa mani dzītin dzina kapā. Upe lieliski zināja, kā var mani izspīdzi­nāt. Mūsu ienaids vienai pret otru. auga.

Ziemas mēnešos svētceļnieku nebija daudz. Garajos vakaros visi sapulcējāmies ēdamzālē un sveču gaismā nesteidzīgi izstāstījām ce­rību pazaudēšanas un atrašanas stāstus. Reizēm uz šejieni atnāca arī mūki. Es ievēroju, ka viens no viņiem, brālis Pijs, laikam gan pēc Upes norādījuma, nenolaiž no manis acu, izspiegodams katrā sīkumā.

Pārlieku daudz es runāju par to, kas tolaik man itin nemaz neli­kās nozīmīgs. Es biju pārpilna mīlestības un domāju vienīgi par savu mīļoto. Es viņu redzēju reti. Ziemā Pāvils Putninieks tikās ar cilvē­kiem Cerības klajumā tikai piektdienās. Es zināju, ka manai mīlestībai nav nekādas nākotnes, un tomēr es audu sapņus, citu par citu skais­tāku, kā to dara visas iemīlējušās sievietes. Kaut arī netrūka skumju. To sagrābta un nosviesta uz ceļiem, es taujāju: nu, kamdēļ liktenis ir izvēlējies tieši mani?! Kamdēļ tieši man bija lemta šī smagā, savādā un

bezcerīgā mīlestība?! Tomēr pat skumjas man netraucēja justies laimī­gai. Manas ilgošanās bija tik spilgtas un sapņi gluži vai sataustāmi, bet tas, ko parasti mēs saucam par īstenību, likās tikai kā pelēka ēna. Un, ^luži kā mēģinādama piešķirt jēgu tam, ka es atrodos miglā, aizvien atkārtoju kāda gudrā frāzi, kuru biju atradusi, ar cinobru izkrāsodama iniciāļus senajās grāmatās: Mēs neko nezinām. Viss ir tikai mūsu iztēles auglis. Tātad viss ir vien mūsu iztēles auglis. Es nepūlējos uzminēt Pā­vila Putninieka mīklu. Ne par kripatiņu to nespēšu izdibināt vairāk.

Tuvojās Lieldienas. Vientuļnieka rokās atvērās stigmas. Viņš stai­gāja, asiņojošās plaukstas noglabājis melnās abitas piedurknēs. Svēt­ceļnieku kļuva arvien vairāk. Viņus pārņēma neizsakāms uzbudinā­jums, kad cilvēks, kuru es mīlu, ienāca baznīcā.

Stāvēdama pēc iespējas nomaļāk, es vēroju, kā Pāvils Putninieks lūdzas, un katra mana doma bija nāves grēks. Es domāju par to, ka šīs rokas, kuras tik kaislīgi mani glāsta, tagad ir stigmu caurdurtas un diev­bijīgi sakļautas lūgsnai. Ka šīs lūpas, kuras iekāres pārpilnas skūpstī­jušas mana auguma pašas slēptākās vietas, kuras čukstējušas, vaidē­jušas un kliegušas, kaisles izvaikstītas, pašlaik izrunā svētus vārdus:

— Benedictus es, Dominē, qui inturis alepsos et sedes super Cherubim…

Bailes un iekāre manī auga augumā. Es bailīgi paskatījos visap­kārt. Piespiedusies pie pīlāra, Upe nenolaida no manis niknās un iz­smējīgās acis. Brālis Pijs, kas sēdēja biktskrēslā kā no koka izgriezta statuja, modri sekoja katram manam skatienam, itin kā šie skatieni būtu spriganu zvēriņu pulks, kas uzticēts viņa ganīšanai. Es baidījos, ka vienā dienā zeme pavērsies zem manām kājām un mani aprīs — kā jau grēciniekiem tas ir nolemts. Iekāre tomēr bija spēcīgāka. Miesa nevē­lējās saprast, ka tā atrodas baznīcā, — tā bija akla pret altāru mir­dzumu un kurla pret vareno ērģeļu dūkšanu. Tā kāroja tikai vienu — vīrieti, kuru redzēju lēnām paceļamies virs grīdas mozaīkas, kā nema­nīgā balsī atkārtojot:

— Benedictus es, Dominē, Deus patrum nostrum, et laudalis in aecula. Aleluja!

Tomēr stiprāka gan par iekāri, gan par bailēm bija mana lepnība Kad visus baznīcā sanākušos sāka purināt svētās trīsas no Pāvila Put ninieka ekstāzes pārņemtās lūgsnas, man gribējās skali iekliegties:

“Ja jūs zinātu, cik dedzīgi un kaislīgi šis cilvēks mani glāsta, viņš čukst: “Mana mīļotā, mana skaistā, mana labā, mana vienīgā!’"!

Es klusēju, lepni tīksminādamās par sava grēcīgā noslēpuma saldmi. Kad visi klaigādami, gaudulīgi dziedādami un kliegdami spie* dās apkārt Pāvilam Putniniekam, lai varētu pieskarties vismaz viņi drēbju vīlītei, es piedodoši, itin kā noraudzīdamās uz vientiesīgu bērnu rotaļāšanos, smīkņāju. Drīzāk gan smīkņāja mana lepnība. Un atkal nāca virsū kārdinājums neķītri un bezkaunīgi iekliegties:

— Ei jūs, ja tikai jūs zinātu, cik reižu šis vīrietis, pie kura lauža­ties pieskarties par katru cenu, ir piederējis man! Man!! Tikai vienīgi man!!!

Beidzot es vairs nespēju izturēt. Tas bija Lieldienu svētdienas rīts. Pēc mises Pāvils Putninieks iznāca baznīcas dārzā. Cilvēki metās pie vientuļnieka, bet sejas izteiksme viņiem bija tāda, itin kā viņi vēlētos saņemt nevis svētību, bet saraustīt un saplosīt svēto gabaliņos. Pāvils Putninieks ar asiņojošu roku deva viņiem zīmi apstāties un teica, ka esot neizsakāmi noguris. Tik stipri izvārgušu, dūšu zaudējušu un vaigā pavisam pelēku viņu vēl nekad es nebiju redzējusi. Pūlis pašķīrās, do­dams Pāvilam ceļu, bet viņš lika soļus lēnām, grīļodamies, kā nesdams milzīgi smagu, citiem neredzamu krustu. Piepeši viņš paklupa, tomēr ar pastiepto, brūčaino roku pavēloši apturēja visus, kas bija pieskrējuši viņam palīdzēt. Es redzēju, ka viņam pār pieri plūst sviedri, bet sejas muskuļi sāpēs noraustās. Viņš piecēlās, paspēra dažus soļus, atkal sa­grīļojās, tad piesteidzos es un nočukstēju:

— Mācītāj, atbalstieties uz mani!…

Pāvils Putninieks sāpīgi pasmaidīja un atbalstījās pret manu plecu.

— Paldies tev, mīļā! — viņš sacīja, kad bijām izgājuši pa baznīcas dārza vārtiem. — Es vienīgi vēlētos, lai tu nebūtu tik noskumusi…

Vientuļnieks vairs neatbalstījās uz mani, tomēr es turpināju iet viņam līdzās. Biju kā sātiņ piesātināta ar mīlestību, neizmērojamu Jēlumu un vissaldāko lepnību. Šajā trijotnē lepnība šoreiz bija pati lielākā.

Piepeši es ieraudzīju Upi, kas smaidīja un, mādama ar pirkstu, paaicināja mani. Lepnības kā spārnu nesta, es pielaidos pie viņas. Es jutos uzvarējusi savu sāncensi.

— Paiesim uz brītiņu malā, — joprojām smaidīdama, viņa teica,

— man tev jāpasaka kaut kas ļoti svarīgs…

Lepnībā un skurbinošā priekā lēkādama, es gāju Upei nopakaļ. Mēs apstājāmies zem kokiem, kas riesa milzīgus, sārtenzaļganus pum­purus.

— Kā tu uzdrīkstējies iet viņam klāt?! — rokas iespriedusi kau­lainajos sānos, viņa iešņācās. — Kā tu uzdrīkstējies, ko?!

Es pārbijos. Nevis no jautājuma vai Upes balss, kas bija pārvērtu­sies odzes šņācienā, bet no viņas sejas, kas, naidā tik drausmīgi izķē­mota, vairs nebija cilvēkam līdzīga.

— Es redzēju, ka viņam ir vajadzīga palīdzība, — es nosvepstēju, juzdama, ka Upes naidīgums kā spēcīga inde iesūcas manā miesā, smacē, reibina galvu, apmiglo skatienu, žņaudzi pakrūtē un ļimda kājas.

— Kā tu drīksti domāt, ka viņam vajadzīga tava palīdzība?! Kā tu drīksti?!

— Kad Jēzus nesa krustu un paklupa, arī viņam palīdzēja vien­kāršie cilvēki…

— Kurš tev ir devis tiesības uzvesties tā, itin kā tu būtu no mums visiem izredzētā? — Upe jau runāja parastajā balsī, un viņas seja bija atguvusi ikdienišķo maigā nicinājuma izteiksmi.

— Tu viņu kārdini! — negaidīti ierunājās brālis Pijs, kā ēna uz­radies Upei aiz muguras. — Mēs visi to redzējām. Tu gribi iegrūst Put­ninieku grēkā!

“Esmu jau iegrūdusi!!!” lepnības raustīta aiz mēles, es jau gribēju iekliegties, tomēr noklusēju.

— Jā, tu viņu kārdināji, un tāpēc, ka tu nevari pārmākt savu sa­trakoto miesu, tev nav vietas mūsu vidū, — man acis skatīdamās, Upe runāja.

“Un tu? Vai tu nekārdināji, vai tu pārmāci savu satrakoto miesu?!!!” naidā vai plīsdama, es gribēju kliegt un saplosīt Upes bālo seju, tomēr stāvēju klusēdama un žņaudzīju niknuma piesātinātās dūres.

— Tu vairs nevari šeit palikt, tu saproti?! — Upes bezzobu smaids šķita kā milzīga brūce.

— Jā, tu vairs nevari šeit palikt, tu saproti? — kā atbalss atkārtoja brālis Pijs.

Es apsviedos riņķi un kā prātu zaudējusi aizlaidos pāri pagal­mam. Tā malā zem kokiem, atspiedies pret akmens sienu, stāvēja Pāvils Putninieks. Es metos viņam klāt un, deviņu sirdsēstu mocīta, iekliedzos:

— Viņi vairs neļauj, viņi man vairs neļauj būt pie tevis!

Caur asarām vēl paguvu ieraudzīt viņa pārsteiguma pilnās acis, piedodošo smaidu un pa kaklu, pa galvu drāzos prom. I,Idz pašam va­karam es klaiņoju pa spilgti zaļo, pavasarīgo labirintu. Uz vakarpusi sāka līņāt, tomēr nolēmu klosterī vairs neatgriezties. Es nespēju un nespēju sakopot domas un izlemt, ko lai daru tālāk. Man vairs nebija iespējams atgriezties savā pilsētā, savās mājās un pie tiem cilvēkiem, ar kuriem kādreiz esmu dzīvojusi kopā. Es jutos itin visu pazaudējusi.

Jau bija tumšs, kad ielīdu vecajā kapelā. Man aizsita ausis suņa re­jas. Kad acis aprada ar tumsu, es ieraudzīju gar altāri sagūlušās avis un milzīgu vilkusuni. Spīdēja mūžīgā lampiņa. Suns rūkdams nāca man klāt. Pār visu miesu man noskrēja šermuļi. Ienāca prātā, ka savulaik tēvs man bija skaidrojis: suņi saožot kādu īpatnēju un svarīgu parā­dību — vai cilvēks bīstoties no zvēra sevī vai arī ir to uzvarējis. Suņi allaž saožot bailuļus un neklūpot virsū stiprajiem. Es tipināju trīcošām kā­jām un, mēģinādama piemānīt viņa ožu, kā pielabinādamās čukstēju:

— Nāc, nu, nāc, suņuks ir labs…

Pēkšņi suns apklusa. Asti luncinādams, viņš pienāca tuvu klāt un

iebakstīja ar auksto, miklo degunu man plaukstā. Toreiz es negribēju būt stipra, tomēr biju, tāpēc sāku justies vēl vientuļāka. Joprojām smi­dzināja lietus. Es apgūlos starp avīm. Suns saritinājās man līdzās. No dzīvajām radībām uzdvesa skumīgs un patīkams siltums. Man bries­mīgi bija sevis žēl. Es sāku raudāt. Es raudāju un raudāju.

Galu galā asaras izsīka, uzlēca mēness, spokaini sudrabaina gaisma izlējās pār sabrukušo jumtu, bet suns sāka gaudot. Sērīgi, stiepti un ilg­pilni. Kad es biju maza, pati sev uzdevu visdīvainākos jautājumus, uz kuriem drudžaini meklēju atbildi: kas bija pirms pasaules radīšanas? Kas būtu, ja nekā nebūtu? Kā izskatās Nekas? Un kā — Tukšums? Ta­gad es zināju atbildes. Lielais Nekas džinkstēja man galvā. Galīgs Tuk­šums ir iepleties manā sirdi.

Es mēģināju aizmigt, iztēlodamās, ka Pāvils Putninieks ienāk kapelā, apsēžas man līdzās, glāsta mani, mierina, maigi čukst ausī mierinājuma vārdus, bet es tumsā, muti pavērusi, gaidu, kad beidzot satiksies mūsu noilgojušās lūpas. Taču galvā man džinkstēja Nekas, manā sirdī ir iepleties Tukšums, un saldo sapņojumu vietā es redzēju vien akli melnu aizkaru.

Miegs nenāca. Avis grozījās, blēja un šķindināja pulkstentiņus. Brīdi no brīža kā neprātīgs ierējās vilkusuns, varbūt saodis kādu dvē­seli, kas klīst pa kapelu. Es skatījos uz lampiņu, kas mirguļoja pie altāra. Neizsakāmi lēni svīda gaisma.

Es piecēlos un, strauji uztrūkušos avju bīdīta, izgāju laukā. Gaiss smaržoja pēc pavasara un modināja bezgalīgas, žēlabainas ilgas. Cauri zilajam rīta nokrēslim zagšus kā zaglis lavījos uz klosteri. Ne pa ceļam, ne pagalmā, ne skanīgajos gaiteņos nesatiku nevienu dzīvu dvēseli. Es ieslīdēju savā cellē. Es aizbīdīju bultu. Iekritu guļvietā. Mani kratīja drebuļi, un, itin kā ņirgādamies vai parādīdams visu mana stāvokļa absurdumu, kurkstēja izsalkušais vēders. Uzausa gaisma. Uz galda bija nolikta piena krūzīte un ar medu apziests maizes rieciens. Kas to atne­sis? Upe? Vai tā ir izlīguma zīme?! Kāri izdzēru pienu un, pat nesa­košļādama, noriju maizi. Es necietu sevi. Manas ciešanas bija notrulušas, bet žēlums — pliekans. Es apgūlos un aizmigu.

Es nogulēju visu dienu. Kad pamodos, jau bija satumsis, bet pa­vardā kurējās uguns. Kāds sēdēja uz gultas malas un glāstīja man galvu Es pazinu šo roku, metos skūpstīt un ar lūpām uztaustīju vēl nesadzijušo brūci.

— Es vēlētos, lai jūs abas ar Upi izlīgstat… — Pāvils Putninieks čukstēja, noliecies man pie pašas sejas.

— Viņa man aizliedza šeit ilgāk uzkavēties! — es atčukstēju, rīk­les galā sakrājušos raudu un pārestības žņaudzīta.

— Viņa ir pārsteigusies. Tici, mana dārgā, Upe tevi stipri mīl. Tu zini, cik viņa ir nelaimīga. Jāmācās piedot!

Manī modās vēlēšanās skaļi iesmieties viņam sejā. Es gaidīju, ka viņš mani noskūpstīs. Veltīgi.

— Mana mīļā, tu visai nepareizi saproti dažu labu manu soli, — viņš pēc pauzes teica.

— Es jūs mīlu! — es nočukstēju, vairs nespēdama uzrunāt viņu ar “tu”. Saltas šausmas iegūlās man pakrūtē un lēni, kā duncis brūcē, pagriezās. — Es mīlu.

— Es zinu, mīļā! — Viņš bilda, piecēlās un piegāja pie loga. — Es zinu, mīļā! Taču ne vienmēr viss var būt tā, kā tev to gribētos. Ir tā, kā ir, tāpēc nevar būt citādi. Ir jālūdz, lai Visaugstākais sniedz mieru un māca samierināties ar to, ko nav iespējams grozīt.

— Es jūs mīlu! Es neko nelūdzu, neko nojums neprasu, neko ne­gaidu, nekam es neticu, ne uz ko neceru, vienīgi mīlu jūs.

Es noslīdēju no gultas, uz ceļgaliem aizrāpoju pa grīdu un ap­skāvu Pāvila Putninieka kājas.

— Mana dārgā, ir nepieciešama gudrība, lai spētu atšķirt novēr­šamo no nenovēršamā. Ir vajadzīga nelokāmība, lai spētu grozīt to, ko var grozīt.

Viņš saudzīgi un maigi izsvabinājās no manām neprātīgajām ro­kām un aizgāja pie durvīm.

Piepeši es jutos, ka esmu nevis cilvēks, bet savāds tukšums, sprauga, kā starp divām pasaulēm pavērtas durvis, caur kurām viņa vārdi izlido kā caurvēja satvertas kaltušas lapas.

— Es negribu tev radīt ne sāpes, ne sirdsēstus. Es negribu, lai tu sērojies. Tu man esi ļoti vajadzīga…

— Ko tad lai es tagad daru?

— Mana dārgā, es vairs nevaru tev dot nekādu padomu. Tu atro­dies tajā ceļa posmā, kur jāizlemj tev vienai. Tev — un nevienam citam…

Nepaguvu izrunāt vairāk ne vārda, un Pāvils Putninieks aizgāja! Saceldami vēju, viņam nopakaļ kā čiepstošs mākonis izlidoja papa­gaiļi. Par tiem es biju pavisam aizmirsusi. Es nebiju pamanījusi, ka tie tup uz loga spraišļiem.

Es joprojām biju sakņupusi uz grīdas. Es jutu, ka nu jau nekad vairs nesalasīšu sevi kopā, nesameklēšu un nesavēršu sevi kā straujā tecē sabirušas krelles. Man nebija spēka vienai pašai kaut ko izlemt. Tāpēc es piecēlos, piegāju pie galda un atšķīru “Bestiāriju”. Es nebiju tajā meklējusi atbildi kopš tā vakara, kad pirms vairāk nekā gada biju ieradusies šeit atgūt Cerību… Es šķirstīju lapu pēc lapas. Bet visi vārdi man likās tukši. Aiz izmisuma saspiedu rokās smeldzošo galvu. Dziļi, dziļi ietvērusies ar pirkstiem, es skrāpēju sevi, itin kā gribēdama no­plēst visus matus, un tad sāka birt šie riebīgie radījumi. Utis. Neko es nedomāju, un neko es nejutu. Es patiešām biju zaudējusi prātu. Es no­skuvu pliku galvu. Ar to pašu bārdasnazi, kura dēļ Upe mani bija brī­dinājusi. Augu nakti lija. Tik tikko spēju sagaidīt rītu. Es aizgāju uz grēksūdzi. Un tā nu esmu nokļuvusi šeit. Ellē.

— Bet varbūt šeit patiešām ir elle? — Bezvārde smējās, valstīda­mās no viena sāna uz otru. — Man tas bieži ienāk prātā. Arvien biežāk un biežāk. Vai tu zini, ko par elli ir rakstījusi svētā Terēze no Avilas?

— Nē… — M. V. nočukstēja, pagriezdamās uz to pašu sānu kā Bezvārde. — Kā lai es to būtu varējusi zināt.

— Viņa ir aprakstījusi vienu savdabīgu pašas vīziju. Viņa sīki at­stāsta, kā esot iekritusi garā, šaurā šķērsielā, tumšā, zemā un šaurā kā krāsns… Zem kājām mētājušās kaut kādas gļotas, dubļi, izkārnījumi un dūņas, kas izplatījušas drausmīgu smirdoņu un ņudzēt ņudzējušas no visriebīgākajiem rāpuļiem. Kritienam beidzoties, viņa atdūrusies pret sienu. Bet sienā bijis mazs iedobums, līdzīgs trauku plauktam.

Nezināma vara saliekusi svēto un iegrūdusi šajā iedobumā… Tas pats ir noticis arī ar mums abām, vai ne? — Bezvārde laida vaļā skalus, spiedzīgus smieklus.

— Jā, līdzīgi iznāk…

— Tas vēl nav viss. Klausies tālāk! Terēze dirnējusi šajā šaurajā iedobumā, bet dvēseli viņai dedzinājusi drausmīga uguns. Miesas sā­pes salīdzinājumā ar šīm dvēseles ciešanām likušās pavisam niecīgas. Dvēsele sažņaugusies un smakusi, to graizījušas žēlabas un pārpludi­nājušas tik neizturami bezcerīgas skumjas, ka svētā vairs nav zinājusi, kā lai to izteic vārdos. Mums abām tas ir saprotams, vai ne?! — Bezvārdes smiekli skanēja aizvien aizsmakušāk un aizsmakušāk, džerkstošās skaņas jaucās ar kāsa lēkmēm. — Viņa stāsta, ka neesot iespē­jams ne atstāstīt, ne ar prātu aptvert to, ko viņa pārdzīvojusi, bet mēs taču aptveram, vai ne?!

— Jā…

— Avilietes dvēsele gluži kā salūzusi gabalos. Terēze neesot re­dzējusi nevienu, kas viņu būtu spīdzinājis, tomēr viņai rādījies, itin kā viņa būtu degusi un sairusi. Viņa neesot varējusi ne piecelties sēdus, ne izstiepties guļus, jo tur, šajā ellē, galīgi neesot bijis vietas. Mums tas ir pazīstams, vai ne?!

— Jā…

— Šīs sienas esot smaktin smacējušas… Neesot bijis arī gaismas, visu segusi vismelnākā tumsa. Tomēr visbriesmīgākā, Terēze to nepār­traukti atkārto un atkārto, esot bijusi iekšējā bezcerības uguns. Mums tas ir pazīstams, vai ne?!

— Jā! Jā! Tā ir elle, elle, elle!!! — piepeši M. V. sāka kliegt, ar galvu un dūri sizdamās pret sienām.

— Elle! Elle!!! — gluži kā M.V. kliedzieni būtu pielipuši arī Bezvārdei, viņa smiedamās, žagodamās un aizrīdamās kliedza.

— Elle! Elle… Elle… — M. V. smaka nost. — Vairāk es nevaru… nevaru… nevaru…

— VAIRĀK ES NEVARU… NEVARU… NEVARU… — skatīdamās, kā pasaule palēnām iznirst no tumsas, gluži kā atkāpjoties pelēki zilga­niem plūdu ūdeņiem, es stenēju. Ausa gaisma.

Nevaru, nevaru, vairāk nevaru, smilkstēju un jautāju pati sev: kas tad ir noticis?! Kas ir noticis, Marija iVIagdaliete?! Jēzus tevi atstū­mis?! Viņš nav gribējis tevi?! Tevi, kuru visi vīrieši tik stipri ir iekāro­juši? Varbūt ir ņēmusi un pārvērtusies tava brīnišķā miesa? Seju ap­pūtuši saule un vējš, mati vairs neviz nokaitēta kapara sarkanumā, āda, kuru ik rītu vairs neiezied ar smaržeļļām, ir zaudējusi zīdaino glāsmainumu, rokas kļuvušas raupjas, nagi perlamutraini nezaigo, lidz asinīm atsistas pēdas…