Kajītē iestājās klusums. Bet atrisināt tik sarežģītas problēmas, acīm redzot, uzreiz nebija pa spēkam pat viņiem: neviens pat neierosināja, kādā virzienā atrisinājums būtu jāmeklē. Galu galā •— ko te arī varēja ierosināt? Kuģis diemžēl vairs nevarēja startēt, robotu uzbrukumu laikā bija cietusi arī tālo sakaru raidstacija, un ar tās palīdzību nekā nevarēs paziņot Zemei.

Redzot, ka biedri ir mazliet atpūtušies, Sencovs pavēlēja turpināt Zemes raķetes izkraušanu. Visi atstāja raķeti lēnām, piesardzīgi. Bet nekas ļauns nenotika. Kosmonauti ķērās pie darba. Viņi pārnesa visu, kas vien varēja noderēt, pie viena arī spoles ar zinātnisko novērojumu rezultātiem un telemagnetogrāfu ierakstiem, ruļļus ar diagrammām, ko lidojuma laikā bija sazīmējušas automātiskas ierīces, kuģa žurnālu, aparātus, kas bija palikuši veseli, un pat personīgās mantas.

Tad viņi paēda un Sencovs pavēlēja atpūsties.

Pēc kuģa gaiteņa sīkas apskates izrādījās, ka te katram iznāk pa vienai kajītei — laboratorijai un vēl septiņas paliek tukšas. Starp citu, tas nevienu neiepriecināja: cilvēks «ciemos jūtas labi, bet pašu mājās vēl labāk», kā teica Kalve, kas cienīja parunas. Kajīti rūpīgāk apskatot, atklājās, ka guļamvieta, acīm redzot, atradās kādā noteiktā kaktā. Tur bija vairākas pogas un īpaša gaisma.

Sencovam šķita, ka, apgūlies šajā neredzamajā ērtajā gultā, viņš tūdaļ iemigtu. Bet, tiklīdz apgūlās un aizvēra acis, miegs pazuda, kā nebijis.

Galu galā visi viņi bija sveiki un veseli. Raķetes bojā eja, protams, stāvokli padarīja krietni vien grūtāku. Bet Sencovs mierināja sevi ar domu, ka viņus varēja piemeklēt vēl daudz lielāka nelaime, piemēram, ja lidojuma laikā kuģi būtu trāpījis lielāks meteors. Pārdzīvotās grūtības un neērtības nebija nekas neparedzēts. Tām viņi bija gatavojušies, vēl pirms atstāja Zemi. Kosmonautiem vajadzēja atvilkt elpu, un viņi katrā ziņā kaut ko izdomās …

Sencovs jutās bezgala noguris un tomēr saprata, ka nespēs iemigt, kamēr neizdomās, kā turpmāk rīkoties. Bet nogurusi doma klīda kā tumšā alā, nekur neredzēdama izeju. Tā sitās kā pret sienu …

Sencovs piecēlās un izgāja no kajītes. Viņš tuvojās caurspīdīgajai šķērssienai. Gaiteni, kas turpinājās tās otrā pusē, dažus metrus tālāk noslēdza durvis, aiz kurām, acīm redzot, atradās pilota kabīne. Zaglīgi apskatījies apkārt, Sencovs pretēji pavēlei mēģināja šķērssienu izkustināt. Bet — bez panākumiem.

Viņš lēnām soļoja turp un atpakaļ, cenzdamies to darīt klusi, lai neuzmodinātu citus.

Viņš apstājās tās kajītes priekšā, kurā bija apmeties Rains, — astronoms miegā parasti krāca. Un tiešām — aiz durvīm varēja saklausīt kaut kādas tikko sadzirdamas skaņas. Sencovs klusi atvēra durvis — un pārsteigts apstājās.

Izrādījās, ka Rains negulēja. Viņš sēdēja pie galda un klausījās, ko Kalve pusbalsī stāstīja.

Sencovs jau gribēja izbārt abus par neizpildīto pavēli, kad pēkšņi atjēdzās — bet es pats?… Doma, kā izglābties, nodarbināja ne jau tikai viņu vien — katrs meklēja izeju. Vispirms viņš jautājoši paskatījās uz Kalvi, tad uz Rainu. Rains skumji sarauca uzacis, Kalve noliedzoši pakratīja galvu.

Sencovs apsēdās Rainam blakus. Tajā pašā brīdī vaļējās durvīs parādījās Korobovs un smaidot ienāca kajītē. Aiz viņa Azarovs. Un visi no jauna bija kopā.

— Ja jau esat klāt — klājiet vaļā savus ierosinājumus, — Sencovs sacīja.

— Šo to esam gan pārlikuši… — Rains teica. — Vai raķeti atjaunot nekādi vairs nevar?

— Nevar, — Sencovs īsi atbildēja.

— Manuprāt, — Kalve nedroši sāka, — mēs varētu izmantot šo raķeti, vai tā nav? Galu galā tas ir kosmiskais kuģis un … — viņš apklusa, pēc kārtas ielūkojoties pilotu sejās.

— Tas tiešām ir kosmiskais kuģis, — Korobovs iecietīgi piekrita. — Tur tev taisnība. Velosipēds ir tāds pats transporta līdzeklis kā sacīkšu mašīna, bet nosēdini velosipēdistu pie sacīkšu mašīnas stūres un pavēli viņam naktī no Rīgas tikt līdz Maskavai! Turklāt ņem vērā, ka viņš savā mūžā nekad nav vadījis automašīnu un viņa rīcībā ir tikai pasaules karte ar mērogu 1 : 20 miljoniem. No simt iespēja- mībām viņam ir desmit iespējamības — sasist mašīnu jau garāžā, un astoņdesmit deviņas — ievelties grāvī jau pirmajā līkumā. Un tomēr — viņam ir desmitkārt vieglāk sasniegt mērķi nekā mums.

— Kur nu desmitkārt — simtkārt vieglāk! — Sencovs teica. — Viņš zina vismaz to, ka tvertnē jāielej benzīns. Ko mēs zinām par šo raķeti?

— Turklāt Maskava stāv uz vietas, — Azarovs piebilda. — Bet Zeme — ne.

— Vai maz iespējams uzskaitīt visu to, ko mēs par šo kuģi nezinām? — Sencovs turpināja. — Kā iekļūt kabīnē? Kā vadīt raķeti? Kā to dabūt no angāra laukā? Kāds tai paātrinājums? Šādu jautājumu ir bezgala daudz. Bet arī tas nav pats galvenais … Kaut arī mēs jau būtu pilota kabīnē, pie pašas vadības pults — es, vienalga, neuzdrošinātos nospiest kaut vienu pogu …

— Kāpēc? — Azarovs uzmanīgi ieklausījās.

F

— Atkal tā paša iemesla dēļ. šo kuģi būvējuši neesam mēs, bet gan svešas būtnes. Mēs nezinām, kāds viņu dzīves veids un ritms,

kādas ierašas un vajadzības. Viņiem varbūt gluži labs un ierasts var likties tas, kas mums nes nāvi. Tiesa — pagaidām ne ar ko tamlīdzīgu vēl neesam sadūrušies, bet tas neko nenozīmē. Mums nav pierādījumu, ka viņi domājuši un jutuši apmēram tāpat kā mēs. Kamēr tādus pierādījumus nedabūsim, šie svešinieki paliks mums noslēpums aiz septiņām atslēgām. Lai šādus pierādījumus iegūlu, mums vaigu vaigā jāsatiekas ar kādu no viņiem, taču cerības uz to, kā zināms, loti mazas.

— Ko tad lai darām? — Kalve klusi noprasīja.

— Atpūtīsimies! Pēc tam vēlreiz aiziesim uz mūsu raķeti un uz vietas paskatīsimies — varbūt tomēr izdosies samontēt raidītāju no tā, kas tur palicis pāri, un no rezerves daļām. Neaizmirstiet, mūsu pirmais uzdevums — sakari! Bet — rīts ir gudrāks par vakaru … Gausties vēl par agru. Atcerēsimies, zēni, — kosmonauti ir cilvēki, kas uzvar, joņojot savos kuģos, bet, ja nu nākas to darīt bez kuģiem, tad uzvarēsim arī bez tiem!

Viņš piecēlās, taču nevienam negribējās iet prom. Tad piecēlās Kalve — liels un neveikls, viņš gandrīz vai draudīgi slējās pāri Sencova galvai.

— Jums vajadzīgi pierādījumi? — viņš jautāja spalgā diskantā. — Jūs tos dabūsiet. Es tos meklēju!

— Labi, meklē, — Sencovs ļoti nopietni teica Kalvēm. — Es atkārtoju: nekādām avantūrām, nekādam nevajadzīgam riskam es nepiekritīšu. Mums galu galā nedraud bojā eja jau rīt, bet cilvēku labā var strādāt arī uz pavadoņa. Kad mums būs pietiekami daudz pierādījumu tam, ka lidojums svešajā kuģī nav saistīts ar īpašām briesmām, un kad būsim atklājuši, kā šo kuģi vadīt, tad mēs lidosim.

— Es to atklāšu! — Kalve sacīja nešaubīdamies.

Viņš vismazāk orientējās tehnikā, ja neskaita kibernētiskās mašīnas, bet pēc viņa apgalvojuma visiem ap sirdi kļuva kaut kā vieglāk. Tā nebija izeja, Kalves solījums pat netuvināja viņus atrisinājumam, — un tomēr tas bija cerību stariņš …

— Lai notiek … — Sencovs sacīja. — Un ko tu teiksi par šiem pierādījumiem, Ignatjič?

Korobovs neatbildēja: iekritis atmuguriski savā guļamvietā, viņš tajā pašā mirklī arī bija iemidzis.

— Tā … — Sencovs nenoteikti noteica, pēkšņi izjuzdams, ka ne mirkli vairs nespēj būt nomodā. Arī viņš atlaidās uz muguras. Labi bija gulēt, zinot, ka blakus ir biedri… Viņš nožāvājās un tūdaļ ieslīga miegā.

Viņa piemēram sekoja pārējie. Kalvēm bija slinkums pat apgulties, viņš iemiga sēdus, atmetis atpakaļ galvu. Rains tīksmi krāca. Vienmērīga zilgana gaisma krita uz guļošo pleciem, viņus netraucēja ne mazākais troksnītis, ne mazākā kustība. Ritēja stundas, bet Deimoss traucās pa savu ierasto orbītu ap Marsu, kā to bija darījis jau gadsimtiem ilgi.

10.

Kad viņi bija pamodušies un pabrokastojuši, Sencovs visiem sadalīja darbu.

Kosmonauti ķērās pie tā aizgūtnēm.

Vajadzēja kaut vai daudzmaz izprast tehniku, kas bija apkārt. Ej nu sazini — varbūt tieši tā viņi pamazām vien iemācīsies vadīt svešo kuģi. Tālab vajadzēja rūpīgi izpētīt robotu, kas gulēja tai pašā vietā, kur bija risinājusies kauja ar mehānismiem. To bija sabojājusi uzliesmojusī raķetes degviela — robotu derētu izjaukt. Šo darbu uzņēmās Sencovs un Rains.

Izrādījās, ka ar to nebija tik viegli tikt galā. Tikai talkā ņemot elektrisko griežņi, ar pūlēm izdevās uzšķērst robota apvalku, ko bija skārušas liesmas. Kā to jau varēja sagaidīt, zem apvalka neatrada nekā līdzīga kibernētiskajām iekārtām. Bija tikai nedaudzi aparāti — necaurspīdīgi cilindri un nelielas taisnstūrainas kastītes. Pieliekot mērinstrumentu pie metāla stienīšiem — iespējams, ka tie kalpoja spaiļu vietā, — Sencovs konstatēja vāju spriegumu. Uz cilindru nelielajiem iedobumiem, kur atradās šīs savdabīgās spailes, stiepās arī lokanas lentas. To nozīme nebija izprotama.

Vislielāko interesi izraisīja automātu taus

tekļi. Sencovs un Rains ilgi centās izgrauzties cauri supcrcietajam nepazīstamā metāla apvalkam, lai izpētītu sistēmu, kas šos taustekļus iedarbina. Bet visi pūliņi bija velti: būtībā nebija nekādas tamlīdzīgas sistēmas. Izrādījās, ka pats aizsargapvalks ir tas mehānisms, kuru kosmonauti sākumā meklēja, — te nebija nekādu šarnīru, nekādu lieku detaļu. Turklāt pats materiāls bija neiedomājami ciets un tajā pašā laikā ļoti lokans. Kas īsti šos taustekļus, šīs automātu mehāniskās rokas iedarbināja, tā arī palika nesaprotams. Kosmonauti pievienoja vienu no šīm rokām kādai no taisnstūra kastītēm — laikam baterijai. Cietais tausteklis pēkšņi sāka locīties un savilkties līdzīgi muskulim, tikai šim tausteklim bija daudz lielāks spēks — mehāniskā roka, kura bija tikai pirksta resnumā, bez mazākās piepūles pacēla lielo stacionāro raķetes skābekļa balonu, it kā te vispār nebūtu nekāda svara.

Laikam taču šo mašīnu konstruktori lietoja nevis mehāniskas shēmas, kā uz Zemes, bet kaut ko pavisam citu. Viņi izmantoja vielu, kas elektrisko, varbūt pat ķīmisko enerģiju pārveidoja tieši kustības enerģijā.

Nonākuši pie tāda slēdziena, kosmonauti ilgi sēdēja, klusēja un, raudzīdamies viens otrā, grozīja galvas: jā, tas uz Zemes vēl nebija sasniegts.

145

— Neiedomājami taupīgāki no enerģijas patēriņa viedokļa, — Rains jūsmoja. — Tehnikas augstākā pakāpe!

10 — 1592

Abi no jauna pievērsās izārdītajam robotam; lai atklātu tā iekārtas noslēpumus, acīm redzot, būs vajadzīgas dienas, pat nedēļas … Bet vai tas daudz palīdzēs viņiem apgūt svešo kuģi?

Korobovs tai pašā laikā devās apskatīt raķeti, kas tagad bija kļuvusi par viņu māju. Būdams pats pilots, viņš zināja — un veselais saprāts pat neļāva uz to cerēt, — ka viņam diez vai kādreiz izdosies vadīt šo raķeti tās straujajā lidojumā. Bet tomēr… Ja jau viņi šajā kuģī dzīvo, nepieciešams visu sīki izpētīt, ne tik pavirši, kā Sencovs un Rains to paveica savā pirmajā apciemojumā. Ja nu pēkšņi izdodas atklāt kaut ko ļoti interesantu …

Tikt uz raķetes priekšgalu viņam, tāpat kā agrāk, nelaimējās, tāpēc nācās atkal sākt no kajītes — laboratorijas.

Šeit nebija nekā tāda, kas atgādinātu Zemes aparatūru vai palīgierīces, kaut arī nebija ne mazāko šaubu, ka viss, kas šeit atradās, kalpo zinātniskiem mērķiem.

Korobovs bez steigas apskatīja telpu pēc telpas, un visur no sienām viņā raudzījās neizprotami te ieliekti, te izliekti ekrāni, dažiem no tiem sānos vēl bija nelieli papildu ekrāni… Tie atgādināja mēraparātu skalas ar smalku koordinātu režģi, trūka vienīgi rādītāju. Ekrāni bija dažādās krāsās un grupējās pa vairākiem kopā. Var būt, ka tie apkalpoja veselu grupu savā starpā radniecīgu mehānismu. Taču varbūt arī ne.

Uz postamentiem, kas šķita izaugam tieši no grīdas, paslēpti zem dīvainas formas pārvalkiem, stāvēja aparāti, kuru nozīmi neizdevās atšifrēt. Nekur nemanīja ne zobriteņus, ne rokturus, ne nospiežamas pogas — nekā tāda, kas lielos daudzumos greznoja uz Zemes būvētos aparātus. Iespējams, ka šie mehānismi darbojās pēc noteiktas programmas un, reiz palaisti, tālāk jau strādāja paši. Aparātiem bija tikai viena dziļi panelī paslēpta poga. Korobovs iedomājās, ka svešo būtņu pirkstiem vajadzēja būt gariem un jutīgiem, un iztēlojās, cik patīkami būtu paspiest tādu roku, pajautāt, kā klājas, un novēlēt laimīgu ceļu izplatījumā.

Bet tie bija sapņi… Viņš devās tālāk. Pagaidām kļuva skaidrs tikai viens: lidojuma laikā kuģī darbojās mākslīgā gravitācija. Visi mehānismi bija izvietoti tā, kā tos izvieto, pastāvot smagumspēkam, turklāt smaguma centram vajadzēja atrasties kaut kur zem raķetes grīdas. Tas liecināja, ka gravitācijas mehānismi ir tur un ka raķetei jābūt arī apakšējam stāvam.

Meklējot izeju uz šo stāvu, Korobovs no jauna sāka klaiņot pa gaiteni. Nekā neatradis, viņš atkal iegriezās pašā pēdējā laboratorijā un atkal uzmanīgi apskatīja sienas un grīdu. Pēc pusstundu ilgas meklēšanas izdevās atrast eju uz apakšējo stāvu.

10*

147

Korobovs piesardzīgi nokāpa lejā. Arī šeit, tehniskajos nodalījumos, stiepās plati gaiteņi. Atšķirībā no pavadoņa raķetē nebija durvju

bloku sistēmas, starpsienas un griestu segumi bija daudz plānāki, toties, kā redzams, no ļoti izturīga materiāla. Korobovs sākumā jutās nedrošs un uz katra soļa gaidīja kādu pārsteigumu, kādu negaidītu triecienu, bet pēc tam aprada un pamēģināja pat ieskrāpēt kādu no sienām. Rezultāts bija tāds pats, it kā ar skaliņu skrāpētu stiklu, un tas no jauna izsauca pilotā apbrīnu; viņš pat izbāra sevi par tādu nevajadzīgu puiciskumu. Protams, nav jau prātīgi skrāpēt starpsienas …

Kosmonauts nezināja, ko īsti meklē, bet cerēja kaut ko atklāt: loģiski spriežot, bez gravitācijas iekārtas te vajadzēja atrasties arī skābekļa, ūdens un instrumentu glabātuvēm, bet tuvāk pie pakaļgala — dzinējam un degvielai. Ja nu visu to izdotos uziet! Kaut vai pavirši vajadzēja apskatīt arī pārējo, kas te varēja atrasties … Šajā mēmo mehānismu pasaulē Korobovam laiks ritēja nemanot — kā jau izlūkam nepazīstamā zemē, un šajās izjūtās bija kaut kas tāds, kas saradoja viņu ar zēnu, kurš ielīdis svešā, noslēpumiem bagātā pagrabā…

Pie Sencova un Raiņa viņš atgriezās tikai pēc pāris stundām, kad Sencovs jau sāka uztraukties un gatavojās organizēt meklēšanu — šoreiz gan tikai kuģa telpās vien.

— Vai tad raķetē var kas notikt… — Korobovs apmierināts nodūca.

— Bez šaubām! — Sencovs apstiprināja. — Viss var gadīties! Nu, kas jauns?

Korobovs tikai sajūsmā grozīja galvu.

— Lieliska mašīna!

— Vai skābekli atradi?

— Šķiet, atradu … Neesmu gan vēl īsti pārliecinājies. Ļoti liela glabātuve, skābeklis turklāt nav nedz gāzveidīgs, nedz arī šķidrs, bet ir cietā veidā. Pie rezervuāra pievienoti aparāti; pēc manām domām, tie tad arī pārvērš cieto skābekli gāzveidīgajā …

— No kā tu secini, ka tur ir skābeklis? — Rains jautāja.

— Redzi… Es apskatīju aparātu. No tā uz augšējo stāvu un citiem nodalījumiem ved elastīgas un resnas caurules. Viena caurule izbeidzas turpat. Izbeidzas, un cauri… Tā kā man nebija aparāta, es gluži vienkārši pieliku muti pie caurules gala… Sākumā nemanīju nekā, bet, tiklīdz ieelpoju, caurulē kaut kas noklikšķēja un varēja sajust — nāk skābeklis. Ātri vien padeve pārtrūka. Kā redzams, aparāts reaģē uz ogļskābās gāzes un skābekļa daudzumu gaisā, vajadzības gadījumā skābeklis nāk klāt… Aparātā skābeklis var iekļūt tikai no glabātuves. Tās sienas ir caurspīdīgas, tā es arī pamanīju, ka tur ir cieta viela.

— Bet ja nu būtu atklājies, ka tur tomēr nav skābeklis? — Sencovs sadrūmis vaicāja.

— Nu, riska tur nebija nekāda … Tagad mēs vismaz zinām, ka ar skābekli esam nodrošināti, jo glabātuve gandrīz pilna. Es tur atradu ne tikai skābekli vien. Ir vēl arī citi rezervuāri. Un tajos arī kaut kāda cieta viela, taču, spriežot pēc izskata, tas nav skābeklis.

— Ceru, ka to tu nenomēģināji?

— Nē. Tur nav ari tāda aparāta. Ūdeni es gan nekur neatradu. Varbūt viņi nemaz nedzer?

— Nekas, — Sencovs teica. — Pagaidām mums ir ūdens. Varbūt tajās citās glabātuvēs ir ūdeņradis, un tad mēs iztiksim.

Korobovs apsēdās pie galda, atvilka elpu. Pēc brīža Sencovs jautāja:

— Bet kā ar dzinējiem — vai tiki kādā skaidrībā?

— Pie dzinējiem nevarēju nokļūt… Tur priekšā blīva šķērssiena. Tiklīdz tai tuvojas, aiz tās kaut kas iegaudojas, iekaucas … Stipri atgādina sirēnas skaņas, tikai tās ļoti spalgas. Laikam briesmu signāls. Mūsu skafandri tur neder.

— Tu domā, ka tur tālāk nekā nav?

— Vienīgais, ko varu teikt, — dzinējs, degviela un viss pārējais aizņem daudz mazāk vietas nekā mūsu raķetē. Ne tikai relatīvi, bet arī absolūti. Es ar soļiem visu izmērīju …

— Tātad dzinējs nestrādā ar ķīmisko degvielu … — Sencovs domīgi noteica. — Kā tad tas strādā? Kāda degviela?

— Laikam tomēr kodoltermiskais dzinējs. Citādi šos briesmu signālus nevar izskaidrot.

— Es šaubos, ka tā ir atomdegviela, — Sencovs teica. — Kamēr jūs gulējāt, es raķeti apskatīju no ārpuses. Sprauslas to neliecina.

— Sprauslas vēl neko neizsaka, — Korobovs nepiekrita. — Pats kuģis arī nav tik masīvs kā mūsējais: starpsienas tikai milimetru biezas, bet izturība — apbrīnojama …

— Es nerunāju par to, — Sencovs paskaidroja. — Vai atceries, ko esi mācījies par dzinējiem? Atomu dzinēju pamatprincipus? Redzi, bet te — pavisam kaut kas cits… • i

— Es domāju par vienu, — Korobovs teica.

— Ja tur ir ķīmiskā degviela, tad, lai cik lieliska būtu šī raķete, tālāk par Marsu tai neaizlidot. Bet ja nu viņi lidojuši tikai līdz Marsam? Tad mēs … — Viņš brīdi klusēja un tad pēkšņi pavaicāja: — Vai tad nebūtu laiks pusdienot?

— Vajadzētu pagaidīt zēnus, — Sencovs sacīja. — Viņi tur aizrāvušies ar savu darbu … Jā, tas nav nekas iepriecinošs, ko tu pastāstīji par degvielu.

— Visi raķetes mehānismi norāda, ka tā domāta tāliem reisiem, — Rains teica. — Tātad — uz Zemi!

— Pagaidām vēl nav zināms … — Sencovs atsāka.

— Tādā gadījumā ejam pusdienās! — Korobovs noteica. — Ahā, Vitja arī klāt. Kas jauns? Vai demontēji raidstaciju?

— To, kas palicis pāri, demontēju, — Azarovs bija sadrūmis.

— Nu, un kā? Vai iznāks kaut kas?

Azarovs tikai paraustīja plecus:

— Varbūt amatiera uztvērējs.

— Tā, tā… — Sencovs skumji noteica.

— Bet Zemei ziņas tomēr jānosūta… Kas notiek angārā? Vai mierīgi?

— Ko nu mierīgi, — Azarovs pakratīja galvu. — Viņu atkal pilns.

— Griež visu kopā?

— Nē, šoreiz lāpa. Kaut ko metina, viens lūkas vāks jau pielikts, tagad pielāgo otru …

— Skaidrs, — Rains teica. — Viņi izpilda savu programmu: turpina remontēt raķeti… Žēl, ka viņi mums neatjaunos skaitļojamos aparātus, lai arī cik labi visu izremontētu.

— Jā, — Sencovs nopūtās. — No mūsu kuģa mums jāatvadās uz visiem laikiem. Ko lai dara: kosmonauti ir cilvēki, kas uzvar … — viņš aprāvās un nepabeidza savu iemīļoto frāzi.

— Interesanti gan zināt, — Rains sacīja, — cik ilgi šie automāti tā darbosies?

— Lai to uzzinātu, vajadzētu izpētīt to garīgās pasaules vismalkākās nianses, — Azarovs ironizēja. — Kalve, piemēram, tajās orientējas. Pagaidiet, — bet kur tad viņš īsti ir?

Kalvēm bija vissvarīgākais uzdevums, — nevar taču mūžīgi dzīvot zem automātu uzbrukuma draudiem.

No angāra viņš gandrīz skriešus devās uz augšu, palēninot soli tikai tad, kad jau atradās kibernētiskā centra apaļajā zālē.

Šeit viņš atmeta steigu un sāka visu pētīt tik uzmanīgi un tik gausi, it kā visa dzīve būtu vēl priekšā.

Kam domāta šī iekārta zāles centrā — neliels taisnstūra postaments, kas atgādināja augstu galdiņu? Galdiņa vidū — apaļš, mazliet ieslīps ekrāns. Uz tā lēkāja četras uguntiņas.

Kalve nolieca pāri ekrānam galvu ar caurspīdīgo ķiveri.

Maza, zeltaina liesma trīcēja ekrāna centrā. To apņēma trīs melni, smalki iezīmēti koncentriski apļi, un uz katra no tiem arī lāsmoja neliela uguntiņa: zila — uz iekšējā, zaļa — uz vidējā un oranža — uz ārējā. Kalve ilgi lūkojās savādajā krāsu rotaļā: kam tā bija domāta? Savā dzīvē viņš bija redzējis ne mazumu aparātu ar gaismas signalizāciju, bet nezin kāpēc šoreiz tajā gribējās skatīties un atkal skatīties …

Tad viņš pievērsās oranžajiem vāciņiem, kas bija izvietoti visapkārt ekrānam un atgādināja mazas sēnes; to bija trīsdesmit un pie katra — divas caurspīdīgas stikla actiņas. Pie vienas tādas sēnes kreisais stikliņš spīdēja vienmērīgā, zilā gaismā, bet kaimiņu sēnei — zilganajai actiņai blakus dega arī otra, mirgojot trauksmaini sarkanā krāsā. Pārējos nebija dzīvības.

Ekrānam apkārt paša galda platē vijās gredzenveida sprauga, kurā bija iemontēta tieva svira. Tā slaidā lokā liecās pāri ekrānam, gandrīz pieskaroties ekrāna matētajai virsmai. Sviras ovālajā galā bija iestiprināta asa adata.

Nekādas citas vadības sistēmas, kuras pavēlēm klausīja visas mašīnas, nevarēja saskatīt. Ekrānam blakus atradās vēl divas apaļas galviņas ar kaut kādām iedaļām. Galdam priekšā uz augšu pacēlās vairogs ar vairākiem maziem ekrāniem. Tas ari bija viss. Maz, ļoti maz … Bez šaubām, tam visam bija vistiešākais sakars ar kibernētisko vadības sistēmu — jau tāpēc vien, ka atradās šajā zālē. Kalve ar skubu salika rokas aiz muguras — lā iegribējās nospiest kādu no sarkanajām pogām un paskatīties, kas parādīsies uz ekrāna, — tad viņš izprastu, ko nozīmē šis lielais, sarkanais kloķis sānos. (Ahā, ar to laikam ieslēdz arī visu šo agregātu!)

Bet viņš zināja, kādas neparedzamas sekas šajā pasaulē varētu izsaukt katra neuzmanīga kustība.

To nedrīkstēja aizmirst tieši tādēļ, ka briesmu sajūta nez kāpēc sāka izzust. Sāka aizmirsties, ka visas šīs neizprotamās iekārtas nav radījuši Zemes cilvēki. «Ja to nevajadzētu aizvien turēt prātā,» Kalve pēkšņi nodomāja, «tad viss noskaidrotos daudz ātrāk.»

.. . Pārāk maz ir vadības iekārtu. Maz? Bet ja nu katru rezultātu, ko uz Zemes ieguva tikai pēc daudzām jo daudzām operācijām, šeit ieguva uzreiz? Aizdedzinot petrolejas lampu, ļaudīm nācās izdarīt piecas sešas kustības, — elektrisko gaismu ieslēdz ar vienu pirksta kustību. Nebija šaubu, ka pavadoņa tehnika apsteigusi Zemes tehniku, tāpat kā elektriskā spuldzīte petrolejas lampu … Un, ja nu tev, Zemes cilvēk, tagad atkal, tāpat kā toreiz, kad pirmoreiz iznāci no savas raķetes, ir tāda sajūta, ka tu atrodies svešā zemē, kuras ļaužu valodu lu gan nesaproti, bet kur tu redzi viņu rokām radītos priekšmetus, tad tas ir tādēļ, ka tu ļoti vēlies būt rada šiem milžiem, kas ar vienu soli veic attālumu, kur tev vēl vajadzīgi desmit. Tādi nu viņi bija, mīļais draugs, un, jo vairāk tu gribi izprast visu, kas ir apkārt, jo vairāk tev par to stāsta katrs sīkums …

Šobrīd šajā tukšajā zālē, kur kādreiz bija dzīvojis, jutis un domājis visu šo aparātu un mehānismu pavēlnieks, Kalvēm neatvairāmi gribējās iztēloties, kāds tad īsti ir bijis viņš, šis milzis, kas visu to te ir radījis un tagad varbūt jau sen ieslēdzies matērijas mūžīgajā cirkulācijā, iespējams, eksistējot uz Marsa tikai panīkušo zilgano sūnu veidā … Piemirsis, ka galvā ķivere, Kalve pacēla roku, lai noņemtu cepuri…

Viņa roka pieskārās ķiverei piestiprinātajam invertoram, un tas atsauca atmiņā viņa vistiešāko uzdevumu.

Kalve nodomāja, ka Sencovs tomēr ir tālredzīgāks par visiem — ne jau velti viņš prasa pierādījumus, vai mēs spējam saprast, apjēgt šo būtņu domāšanas likumus. Tātad — jāmeklē atkal un atkal!

No kā sākt? Viņš no jauna pievērsās vadības pultij, cenzdamies orientēties sistēmas vadības orgānos. Viņš pieķēra sevi, ka domās cenšas šīs svešās sistēmas atsevišķu rokturu un kontaktu funkcijas pieskaņot tām funkcijām, kuras izpildīja attiecīgi rokturi un kontakti uz viņa paša pults. Bet, pa tādu ceļu ejot, gan nevarēs tālu tikt.

Viņš ieslēdza invertoru un atvāza tā ekrānu. Ķiverē kļuva tumšs, it kā zālē būtu nodzisušās ugunis. Kalve strauji pacēla ekrānu uz augšu, un sejā iesitās gaisma. Tad viņš no jauna nolaida ekrānu un uz brīdi aizvēra acis, lai pierastu pie tumsas. Tagad atverot acis, tumsas vairs nebija.

Uz invertora ekrāna, kas tagad karājās viņa acu priekšā, parādījās sazarojušos zilganu līniju un aplīšu mudžeklis. Aparāts deva iespēju saskatīt visus vadus, kuros varēja konstatēt spriegumu. Savijoties un sazarojoties, savienojoties un stiepjoties prom uz visām pusēm, tie veidoja savdabīgu tīklu. Vietumis līnijas šķita pārtrūkušas, citur pašā tīklā bija robi — Kalve saprata, ka tie radās tāpēc, ka tīklā bija arī neieslēgtie posmi.

Vispirms viņš pievērsās kādai līnijai, kas izskatījās nemierīgāka par pārējām — tā nepārtraukti trīsēja un pulsēja kā dzīvā maza dzīsla uz cilvēka rokas. Kalve izsekoja tās gaitai — līnija beidzās tepat netālu.

Tad Kalve pacēla invertoru un, gaismas apžilbināts, izņēma no skafandra kabatas garu vada gabalu, ar ko aptina roku no pleca līdz rādītājpirkstam. Pieslēdzis šo vadu enerģijas avotam, viņš no jauna nolaida ekrānu. Tagad arī viņa roka parādījās uz invertora ekrāna kā bāli zilgana spirāle. Spirāle lēnām virzījās uz priekšu: Kalve pārvietoja roku, cenšoties to turēt paralēli pulsējošai līnijai. Te pirksts apstājās pārrāvuma vietā, un Kalve steidzīgi pacēla ekrānu. Tā arī bija — pirksts bija atdūries pret mirgojošo sarkano stikliņu.

Tagad viņš atkal lēni stiepa roku pretējā virzienā, meklējot sadalītāju, no kurienes strāva plūda uz spuldzīti. Kad tas būs atrasts, virzoties pa līniju tālāk, varēs sameklēt arī otru kontaktu un tā pakāpeniski izprast visu šā kibernētiskā centra shēmu. Tas prasīs daudz laika, bet cita ceļa nav — visai bēdīgas sekas radītu pogu un rokturu nospiešana uz labu laimi vien.

Viņš strādāja sistemātiski, un viņa acu priekšā vijās te labi saskatāmas, te atkal pus- izdzisušas zilganas līnijas. Kalve uzmanīgi piecēlās un ar invertora ekrānu palīdzību, lēni grozīdamies pa zāli, izsekoja tiem vadiem, kas pazuda zem grīdas. Virzīdamies pa apli ap centrālo pulti, viņš konstatēja, ka kabeļi savieno to ar visām trīsdesmit kibernētiskās mašīnas sekcijām. Aplūkodams vienu no tām, Kalve pamanīja, ka kabelis nesniedzas tieši līdz pašai sekcijai, bet pazūd skapītī pie starpsienas. Arī šeit spriegumu varēja konstatēt daudzās detaļās — viņš pat nezināja, uz ko skatīties vispirms …

Lēni soļojot no skapīša uz skapīti, Kalve atklāja, ka strādāja tikai divi, citi nebija ieslēgti. Viens no skapīšiem piederēja nodalījumam, kurā atradās Zemes raķete. Šajā sekcijā kūsāja spriegs darbs — uzzibsnīja un dzisa zilgani apļi, elipses un daudzstūri, pēkšņie elektriskie lādiņi atgādināja daudzzaru zibeņus… Kalve vēl nezināja, ka automāti no jauna pūlējās ap izkropļoto raķeti, bet nojauta, ka tādai kibernētiskās mašīnas aktivitātei varēja būt sakars tikai ar viņu kuģi.

Sākumā Kalve nodomāja, ka otrs strādājošais aparāts apkalpo angāru, kur uz estakādes gulēja svešā raķete. Bet tad viņš saprata, ka ir kļūdījies, — spriežot pēc skapīša novietojuma, skapītis piederēja tam nodalījumam, kurā atrada radiometru.

Tātad arī tajā nodalījumā kaut kas notiek? Kādas briesmas vēl gaidīja viņus?

Kad Kalve atkal bija atgriezies pie centrālās pults, viņam iešāvās prātā, kas varētu būt par iemeslu tam, ka arī otrajā nodalījumā it kā kaut kas notiek, un nomierinājās: ieslēdzās vienmēr tā nodalījuma skapītis, uz kura pusi bija pagriezts centrālais universālais pārslēdzējs, — tātad tajā nodalījumā bija kaut kas noticis, kad šā pavadoņa saimnieki pameta mākslīgo planētu. Bet kas īsti? Loģika deva tikai vienu atbildi — tam bija kāds sakars ar raķetēm. Nekas cits angārā taču nevarēja notikt. Ja jau raķetes tur vairs nav, tad iespējams, ka tieši no turienes tikusi palaista pēdējā raķete, kas atstāja pavadoni. Padarījuši savu darbu, mehānismi strādāja tukš- gaitā. Varbūt toreiz tie arī bija izslēgušies un atkal sākuši darboties tikai tagad, kad pavadoņa tuvumā parādījusies vēl viena — viņu raķete … Ja tas tā, tad pārslēdzējs sevī neslēpa nekā briesmīga…

Kalve uzmanīgi pastiepa roku, sataustīja rokturi un, pagriezis pārslēdzēju uz vienu no iedalījumiem, piesteidzās tam skapītim, kuram, pēc viņa domām, tagad vajadzēja būt ieslēgtam. Jā, viņš nebija kļūdījies — skapītis darbojās, un tajā dzima sarežģītas diagrammas, ko zīmēja elektriskā strāva uz invertora ekrāna, — līnijas te parādījās, te atkal zuda.

Viņam tas kaut ko atgādināja … Jā — mašīna uzvedas tā, it kā būtu neziņā, ko nu darīt. Impulsu maiņa tajā notika tādā pašā ritmā, ar tādu pašu frekvenci kā radiosignāli, kurus Azarovs bija saklausījis pirmajos mirkļos pēc viņu nolaišanās. Kalve ieslēdza blakus sekciju, tad vēl vienu — aizvien atkārtojās tā pati aina. Sāka dzimt kāda ideja… Nevienā no šiem angāriem vairs neatradās raķetes, viņi ar Korobovu to bija pārbaudījuši. Tātad pavēlei, kas tika nodota ar pārslēdzēja palīdzību, bija kāds sakars ar raķetēm.

Kalve apmierināti pasmaidīja: viņš ir uz pareizā ceļa … Tātad no šejienes vada visus mehānismus, kas apkalpo raķeti. Pirmo noslēpumu varētu viegli uzminēt jau tagad — pagriežot pārslēdzēju, vajadzētu ieslēgt viņu nodalījumu, vienīgo, kurā, acīm redzot, pilnā kārtībā atradās svešinieku kuģis, un paskatīties, kas notiks.

«Mieru, tikai mieru!» Viņš sevi apsauca. «Nav ko steigties… Viens tāds pārslēdzēja pagrieziens droši vien spētu raķeti vienā mirklī izgrūst izplatījumā. Atceries Korobovu un pelēcīgo masu! Bez liekām emocijām un jutu uzplūduma! Uzmanīgi un metodiski…»

Kalve aizmirsa, ka laiks rit uz priekšu, ka draugi droši vien jau uztraucas, ka viņam jau sen gribas ēst un skābekļa rezerves iet uz beigām. No malas vērojot, cienījamais skaitļojamās mašīnas operators atstāja prātā jukuša cilvēka iespaidu: te soļoja pa zāli turp un atpakaļ, murminot kaut ko savā nodabā, te no jauna apsēdās pie pults un, kustinot roku, izsekoja kādai interesantai strāvas ķēdei.

Kalve gribēja atrast tos viļņvadus, ar kuru starpniecību centra pavēles novada uz sekcijām. Viņš nešaubījās par tādu viļņvadu eksistenci. Pagaidām viņam tomēr neizdevās atklāt shēmas, kas kaut iztālēm atgādinātu Zemes attiecīgās sistēmas. Tāpēc viņam likās, ka vienkāršāk būtu izpētīt, no kurienes apaļais ekrāns saņem impulsus, kāds avots baro tā nepārtraukti degošās spuldzītes. Varbūt tad izdotos izprast šo uguntiņu īsto nozīmi…

Zilganās līnijas, kuras viņš sāka pētīt, veda kaut kur prom uz pavisam citu pusi. Tās ne- savienojās ne ar vienu no skapīšiem, aizstīdza kaut kur zem sienas, bet tad uz augšējo stāvu.

Kalve nolēma tūdaļ visu izpētīt: signālspul- dzītes nezin kāpēc viņam šķita tik svarīgas, ka piesaistīja visu viņa uzmanību. Pagriezies pret durvīm, viņš pēkšņi sajuta kādu roku uz sava pleca.

Metoties sānis, Kalve norāva no ķiveres invertora ekrānu, kas sedza acis, un atviegloti nopūtās — tas bija Korobovs.

Korobovs bija kļuvis mēms. Ķiverei cauri varēja gan saskatīt, ka viņš kustina lūpas, bet balsi nedzirdēja. Kalve nikni bārās par to, ka viņš tik klusi piezogas klāt un baida ļaudis, vai tad nevar ienākt, kā cilvēkam pieklājas. Pēkšņi Kalve atcerējās, ka ir izslēdzis savu raidstaciju, jo sakarus ar biedriem tā kā tā neizdevās nodibināt. Viņš pagrieza rokturīti, un austiņās atskanēja Korobova neapmierinātā balss.

— … galīgi! Tās ir tavas pusotras stundas?

Kalve paskatījās pulkstenī. Tiešām — veselu stundu virs norunātā laika viņš jau sēdēja šeit, un, ja klāt nebūtu skābekļa rezerves balona, kas bija automātiski ieslēdzies, viņam jau sen klātos nelāgi. Dziļi ievilcis elpu, viņš tikai noplātīja rokas un jautāja:

— Kā jums tur iet?

— Nekā sevišķa … Zēni izjauca kādu robotu. Tipisks marsiešu robots… Nu, un kā klājas tev?

— Jā, redz … — Kalve gari novilka. — Tipiska marsiešu kibernētika.

li.

101

Pirmais sāka uzdot Azarovs. Uzmanīgi vērojot viņu, Sencovs pamanīja, ka jaunais pilots arvien retāk strādā pie vajadzīgās shēmas, arvien biežāk noliek sānis izglābtās detaļas un tā vienaldzīgais skatiens klīst kaut kur tālē, urbjoties cauri visām šķērssienām, pava-

11 — 1592

doņa bruņām, pārvarot izplatījumā miljoniem kilometru.

Rains ārēji šķita mierīgs. Bet arī viņš arvien biežāk ieminējās par to, ka beidzot derētu atteikties no nevajadzīgajiem meklējumiem un, nezaudējot velti laiku, apskatīt 1111 izpētīt visu pavadoni kaut vai nākamo paaudžu interesēs. Un, ja visā šai milzu saimniecībā atrastos kaut viens lietošanai derīgs lele- skops, tad savas dienas — atlikušās dzīves dienas — būtu jāveltī tam mērķim, kuram viņš bija ziedojis visu dzīvi, — spīdekļu novērošanai.

Tā vien likās, ka arī Korobovs raķeti pēta ne jau tāpēc, lai vēlāk pielietotu savas zināšanas uz Zemes, bet gan, lai aizpildītu laiku. Varbūt ar tādu pašu aizraušanos, Sencovs dažbrīd domāja, un ar tādu pašu mieru otrs pilots risinātu arī šaha uzdevumus, ja vien prastu spēlēt šahu.

Ar neviltotu sajūsmu Sencovs skatījās uz Kalvi. Laimons vienīgais no visiem strādāja nenogurdams. Zināms, ja neskaita robotus, kuri bez apstājas noņēmās ap veco raķeti kaimiņu angārā — stiepa, metināja… Viņi apklusa tikai trešajā diennaktī.

Kalvi visu laiku nodarbināja viens un tas pats: ar invertora palīdzību viņš izsekoja kibernētiskā centra ķēdes sarežģītajam sazarojumam. Katru dienu viņš atšķetināja vēl kādu shēmas mezgliņu. Bet tādu mezgliņu bija milzum daudz, strāvas ķēde šķita bezgalīga, bet iejūsminoši atklājumi nenāca.

Sencovs juta, ka «vakaros», kad parasti visi sanāca kopā, zēni bez sevišķas patikas vēro, kā Kalve kārto ierakstus un uzmetumus, ko dienā bija izdarījis. No malas varēja likties, ka Kalve gatavo iespiešanai plašu pētījumu «Marsiešu skaitļojamās un programmējošās lieljaudas iekārtas īpatnības», — tik mierīgs un nosvērts viņš likās. Kā Sencovs, tā arī pārējie ļoti labi saprata, ka šis miers bija tikai šķietams, zināja, ka Kalve dara visu, ko vien spēja darīt, un ne jau viņš vainojams, ka nezināmie saimnieki atstājuši tik grūti atminamas mīklas.

Pirmajās dienās visi ar nepacietību gaidīja kibernētiķi — Kalve mierīgi apsēdīsies neredzamajā krēslā un pēkšņi sacīs: «Starp citu, var lidot kaut vai rīt. Jānospiež tikai viena poga, un nodalījums tūdaļ atvērsies, jā… tā tas ir…» Pamazām visi saprata, ka to tik drīz nesagaidīs. Un tad pieauga saspīlējums. Sencovs ar bažām gaidīja izlādēšanos, ko solīja negaisa mākoņi.

Un tomēr — šī izlādēšanās sākās negaidīti. No rīta Azarovs, kā vienmēr, pazuda savā kajītē un rīkojās ap raidstacijas detaļām. Pēc kādas pusstundas Sencovs nolēma apciemot pilotu. Tuvojoties tā kajītei, viņš sadzirdēja dobju sitienu. Sencovs parāva vaļā durvis.

Sviediens bija, kā redzams, pamatīgs: pa visu grīdu bija izmētātas detaļas, iespiestu shēmu lapas, visur vāļājās- atsevišķi bloki, papīra strēmeles, iznīcinātās shēmas paliekas.

11*

1G3

Azarovs gulēja — karājās virs grīdas, seja

bija pavērsta lejup… «Sācies,» ar bažām nodomāja Sencovs. «Tagad no tā vairs nekur nevarēs paglābties…»

— Nu, kā ir? — viņš izlikās, it kā nemanītu Azarova stāvokli un viņa drebošo muguru. — Vai atpūties?

— Pie velna! — Azarovs drūmi noteica, pagriezies pret Sencovu. — Negribu vairs … Kāpēc mānīt sevi un citus?

— Vai neiznāk?

— Un arī nevar iznākt… Ar tādām pašām sekmēm raidītāju varētu montēt no alus pudelēm. Ģeneratoru bloks pagalam. Ar ko lai es to aizvietoju? Kas palicis pāri no gaismas frekvences pastiprināšanas iekārtas? čiks … Te nav ar ko sākt…

— Un tomēr kaut kas ir jādara … — Sencovs noteica. — Samontēt raidītāju patlaban ir galvenais uzdevums… Mums nav citas iespējas sazināties ar Zemi, nav un nevar būt. Uz pavadoņa noteikti ir kaut kādas sakaru sistēmas, bet kā lai tās atrod? Kā lai atšķir raidītāju no agregāta zābaku tīrīšanai?

Azarovs no jauna pagrieza seju pret sienu.

— Nav nekādas cerības uz to … — viņš nomurmināja. — Mēs varam cerēt tikai uz mūsu pašu rezerves daļām. Bet to mums nepietiek un nav kur ņemt.

Abi apklusa un mokoši, līdz sāka sāpēt galva, domāja, kā lai atrod izeju. Tad Azarovs nopūtās.

— Ja es uz Zemes būtu zinājis, ka notiks kas tāds, es visu raķeti būtu piebāzis pilnu ar rezerves daļām. Žēl, ka nākamajā reisā man vairs neiznāks piedalīties.

— Met to ārā no galvas! Mēs visi vēl gribam lidot. Neviens nedomā iet bojā … Tieši tāpēc ari vajadzīgs raidītājs.

— Mēs darījām, ko varējām … — Azarovs atkal nomurmināja. — Tagad atlicis tikai godam visu pabeigt… Raidītājs? Ar raidītāju mēs nenokļūsim atpakaļ uz Zemes.

— Piekrītu, tā tas ir, — Sencovs sacīja. — Mūsu stāvoklis nav iepriecinošs, to visi zina. Bet vai tad tu gaidīji lauru vainagus? Tu taču esi kosmosa pionieris. Kosmonauts! «Kosmonauti uzvar arī bez kuģiem.» Vai tad velti tā tikām runājuši? Nu paklausies taču. Mēs neviens nedrīkstam te iet bojā. (Azarovs sakustējās un caur pieri paskatījās Sencovā.) Ļoti vienkārši. Pieņemsim, ka notiks visļaunākais. Mēs tiešām nevarēsim izmantot šo raķeti. Nu, un tad? (Azarovs samirkšķināja acis, tad paskatījās Sencovā.) Gaidīsim šeit. Skābekļa un ūdens mums pietiks ilgam laikam. Produktu — veselam gadam. Sliktākā gadījumā iekārtosim reģenerāciju …

— Nu, un tālāk — līdz mūža beigām tā? — Azarovs aizsmakušā balsī jautāja. Sencovs paraustīja plecus un pasmaidīja.

— Cik tad tu gribi vēl nodzīvot?

Azarovs kādu brīdi klusēja un tad nedroši

teica:

— Kādus septiņdesmit gadus!

— Nu, un kāpēc tad tos nevar nodzīvot šeit? Nodibināsim, tā sakot, cilvēces filiāli…

Bet mums nenāksies šeit nodzīvot līdz mūža beigām! Kaut arī tagad tas atkarīgs no tevis …

— No manis?

— Protams… Ja būs sakari ar Zemi, mēs ne vēlāk kā gada laikā saņemsim palīdzību. Tu taču pats saproti, ka mūs nepametīs. Gads — ir pats maksimālais termiņš!

— Ir gan liela muiža — gads! — viņus pārtrauca Raiņa balss. (Abi sarāvās, jo nebija pamanījuši, ka durvīs bija nostājies Rains.)

— Robinsoni taču desmitiem gadu tā nodzīvojuši. Un vai tad tādos apstākļos? Vai mēs maz paspēsim apskatīt visu gada laikā?

Azarovs arvien vēl gulēja, bet viņa vaigi bija atguvuši krāsu.

— Tātad viss ir tavās rokās. Ja spēsi samontēt raidītāju — izstiepsim to pavadoņa virspusē un signalizēsim uz Zemi…

— No kā tad lai to samontē? No kā?! — Azarovs iekliedzās. — It kā es negribētu… Nav taču izejas!

— Izeju vienmēr var atrast, — Rains stingri noteica. — Ir jāprot to sameklēt. Mēdz teikt, ka no kapa gan neesot izejas, — un pat no turienes cilvēki tikuši laukā… Jāmeklē! Vai nemēģināji izmantot to, kas saglabājies no Kalves skaitļojamām mašīnām? Tur taču kaut kādi bloki palikuši veseli…

— Es arī domāju par to, — Azarovs teica.

— Vai jūs redzējāt, kas tur palicis pāri? Tādu bloku man pašam ir atliku likām… Kur lai es, piemēram, ņemu ģeneratora bloku? Tas taču ir pavisam kas cits, tc ar vienkāršo summēšanu galā netikt.

— Tiešām, vajadzēs vēl padomāt, — Sencovs piemetināja. — Izeja, protams, ir, noteikti ir. Mēs tikai to neredzam …

— Kādu mirkli valdīja klusums. Tad Sencovs domīgi noteica:

— Ģeneratora bloks, ģeneratora bloks … Bet ja daļas paņemtu no citiem aparātiem? Cik es zinu (viņš pacēla uzacis, it kā dažs labs varētu iedomāties, ka viņš to nezina), cik es pazīstu raidītāju iekārtas, tajās izmantotas tās pašas tipveida detaļas, kas radiometriska- jās ierīcēs … Kaut vai tajos pašos skaitītājos. Ko?

— Es domāju par to, — Azarovs teica.

— Kaut ko no turienes varēs aizņemties, bet ne visu …

— Radiometros? — Rains pēkšņi jautāja.

— Pagaidiet mazu brītiņu, vienu mirklīti… Mēs taču šeit atradām skaitītāju?

— Nu, atradām …

— Tas nozīmē, ka te, uz pavadoņa, jābūt arī pašai automātiskajai raķetei… Tā jāsameklē. Automātiskās raķetes radioiekārla principā taču neatšķiras no mūsējās?

— Tikai sīkumos! — Sencovs apstiprināja. Azarovs nedroši pasmaidīja. Apsēdās. Slēpjot savu mulsumu, viņš aiz ieraduma ar visiem pieciem pirkstiem sāka kasīt pakausi.

— Varbūt tur viss raidītājs saglabājies vesels? — viņš prātoja. Un pēkšņi iedegās.

— Bet tiešām, kāpēc tas mums uzreiz neiešā- vās prātā… Nekavējoties jāuzsāk meklēšana!

— Es domāju, — Rains sacīja, — ka mums vispār vajadzētu mainīt darba kārtību. Lai Korobovs kopā ar Azarovu uzsāk meklēšanu, bet es palīdzēšu Kalvēm. Divatā mums darbs ies ātrāk uz priekšu. Ar raķetes apskati tu viens pats tīri labi tiksi galā.

— Kāda tam jēga? — Sencovs jautāja.

— Kalve arī tā strādā pareizi. Bet mēs divatā …

— Hm… — Rains nenoteikti novilka.

— Ar tavu atļauju es tomēr gribētu doties augšup.

— Nu, ko lai dara, lūdzu, — Sencovs, kādu mirkli padomājis, piekrita. — Un tu, Vitja …

Bet Azarovs jau bija aizgājis pēc skafandra.

12.

Kalve ieveda Rainu apaļajā zālē ar pulti…

— Nu, skatieties, — viņš norādīja, — te atrodas vadības pults. Bet būtībā visas šīs sistēmas programmējas pašas. Tās pašas spēj mainīt arī savu darba režīmu atkarībā no apkārtējo apstākļu izmaiņas un tā tālāk …

— Zinu, — Rains atbildēja, — man jau bija izdevība par to pārliecināties.

— Tātad no tā varētu secināt, ka nav nekādas vajadzības tās vadīt. Un tomēr pults un vadības orgāni eksistē, šeit tie ir… Šis rokturis pilnīgi maina darba režīmu. Esmu jau šo to noskaidrojis …

— Ļoti interesanti… Kas tad jūs mulsina?

— Nevaru saprast, kā īsti tas notiek. Vai redzat šo ekrānu ar rādītāju? Tas saistīts ar augšējiem stāviem, ar ko tieši tur — neesmu vēl izpētījis. No tā stiepjas strāvas ķēdes uz visām mašīnām. Bet, kādam nolūkam šis ekrāns, — nezinu.

— Es arī ne… Bet ko šī pults, īsti sakot, vada?

— Aptuveni te aina ir tāda, — Kalve paskaidroja. — Pabīdot rādītāju tā, lai tas ieņemtu vienu no trim iespējamiem stāvokļiem garuma ziņā un jebkuru stāvokli attiecībā pret šo apli, strāvas ķēdē rodas impulsu kombinācijas. Šie impulsi ir pārāk īsi, lai tie būtu kāda noteikta programma, bet pietiekami gari, lai dotu signālu kādas programmas izstrādāšanai. Kā pie pasūtījuma galda: lūdzu, piemēram, programmu Nr. 3.

— Tas jau ir kaut kas. Tiesa, neesmu speciālists šajā nozarē, bet, loģiski spriežot…

— O, loģiski spriežot… — Kalve noteica.

Abi kādu brīdi klusēja, it kā parādot savu

cieņu loģiskajai domāšanai.

— Mēs esam mazliet novirzījušies… Tātad šie impulsi iet cauri zināmām iekārtām (Kalve norādīja uz skapīšiem, kas stāvēja pie starpsienām). Tur signāli ievērojami izmainās … Tas dod iemeslu domāt, ka tieši no turienes arī vada sistēmas, kas savukārt izstrādā programmas… Bet kāds ir šo signālu saturs?

— Nezinu, šajā jautājumā es neesmu pat diletanta vērts, — Ilains teica. — Daudz kas šeit interesants … Atcerēsimies kaut vai durvis uz pavadoņa: cik lielai vajadzēja būt konstruktoru paļāvībai uz savām mašīnām, ka viņi pat nav paredzējuši rokturus avārijas gadījumam! Un, ja šis pavadonis, kas, acīm redzot, atstāts pirms gadu desmitiem, normāli strādā, tad viņu paļāvībai bija pamats …

— Kibernētikas problēma Nr. 1 — mašīnu darbības drošuma problēma — šeit atrisināta lieliski, — Kalve noteica zinātāja godbijībā. — Viss radīts mūžu mūžiem …

— Tas manī arī rada izbrīnu, — Rains turpināja. — Kālab gan jārada mūžu mūžiem? Tehnika strauji attīstās, mašīnas noveco …

— Mums tas pagaidām, bez šaubām, nav skaidrs …

— Taustāmies kā pa tumsu. Jūs teicāt, ka impulsi nāk no šā rādītāja?

— Jā, — Kalve atbildēja. — Tas ir izbīdāms, teleskopisks. Turklāt izdevās noskaidrot, ka impulsus nosūta mašīnai tieši tajā brīdī, kad rādītāja gals pilnīgi sakrīt ar sig- nālspuldzi, kas atrodas uz tā apļa, kur atrodas arī rādītāja gals. To var ļoti precīzi saskaņot, šeit ir vesela sistēma pareizai nostādīšanai, turklāt šeit, — viņš norādīja uz vienu no ekrāniem, — atsevišķi apļa sektori redzami zem liela palielinājuma. Var nostādīt ar precizitāti līdz vienai desmitai daļai grāda …

— Bet kam tāda precizitāte?

— To diemžēl mēs nezinām …

— Nezinām… — Rains atkārtoja kā atbalss. — Tā… Ar ko es varu būt noderīgs?

— Man pagaidām nav skaidra šā roktura nozīme, — Kalve teica. — Jūs to bīdīsiet, bet es pasekošu impulsiem, kas tad radīsies.

— Vai tas nav bīstami?

— Tagad ieslēgtais angārs tā kā tā ir tukšs.

Rains paklausīgi uzlika roku uz sviras.

Kalve nolaida sejas priekšā invertora ekrānu, pamāja ar galvu un uzsauca: «Sāciet!» Rains nospieda kloķi.

Kā mednieks, kas dzen zvēram pēdas, Kalve, sekojot zilgano līniju straujajai dejai, zemu noliecies, meta uz grīdas visdīvainākās cilpas. Vadoties no Kalves sastādītās programmas, Rains atbīdīja rokturi izejas stāvoklī un tad atkal pievilka sev klāt, lai radītu vienu un to pašu impulsu sēriju. Pametis nejauši skatienu uz nelielo ekrānu, kas atradās svirai blakus, viņš pēkšņi aizmirsa Kalvi un savu uzdevumu.

— Kas jums noticis? — Kalve tam uzsauca.

Rains, nenolaizdams acu no ekrāna, pamāja

ar roku. Kalve pieskrēja klāt.

Uz tik tikko ieliektā ekrāna zibēja dīvainas ainas. Kalve un Rains aizturēja elpu.

…Tas nebija kuģa bortžurnāls. Rains saprata — ja te arī eksistēja bortžurnāls, kura lapas puses tagad paveras viņu skatienam, tad tas, acīm redzot, sastādīts vai nu pēc kaut kādas magnētiskās šifras, vai arī kā citādi. Tagad viņu priekšā bija dešifrētās piezīmes, un likās, ka uz 60X40 cm lielā ekrāna demonstrētu dokumentālu filmu.

Varbūt tās nemaz /nebija žurnāla piezīmes… Varbūt kibernētiskā mašīna rādīja atsevišķus, citu no cita atrautus notikumus, turklāt atpakaļejošā secībā, it kā atceroties tos no jauna, it kā atgriežoties pagātnē, lai šos notikumus labāk analizētu. Sajās atmiņās (ja tā varētu nosaukt visu to, ko redzēja uz ekrāna un kas savā laikā ticis fiksēts sistēmas atmiņu blokos) bija dīvaini robi, kurus, iespējams, izraisīja kādi bojājumi pašā iekārtā. Lai nu kā, taču ekrāns nedeva sakarīgu priekšstatu, bet rādīja tikai saraustītas ainas, līdzīgas tām, kādas palaikam ataust arī cilvēka atmiņā.

Sākumā Kalve un Rains ieraudzīja zāli, kurā patlaban atradās, un pašus sevi tajā. Vēlāk Kalve palika viens pats, tad — Kalve ar Korobovu (tā Rains nosprieda, tāpēc ka figūras, kaut arī miglainas, tomēr bija pazīstamos skafandros) pēc kārtas atvēra visas durvis.

Pēc neliela pārtraukuma uz ekrāna parādījās liels sarkanās planētas attēls. Viņi pazina Marsu. Tad uzzibsnīja divi attēli: no Marsa virsmas startēja raķetes, mats matā līdzīgas tai, kura tagad bija kļuvusi par viņu māju, bet ekrāna vienā malā kaut kur no izplatījuma tuvojās saspiests sferoīds, ko apņēma starta estakādu josta. Rains atcerējās esta- kādi, ko bija redzējis augšā… Deimoss? Astronoms sarauca uzacis: radās iespaids, it kā tas būtu uzņemts no malas.

Attēls ar Marsu nobālēja, kļuva neskaidrs un izplēnējis pazuda. Bet Deimosa lode nāca arvien tuvāk un aizņēma visu ekrānu. Vienā un tai pašā vietā palaikam izšāvās žilbinošas ugunīgas bultas … Nebija šaubu — tur strādāja dzinējs. Milzīga kuģa dzinējs?

— Vai jūs saprotat, ko tas nozīmē? — Kalve iekliedzās. — Tas taču nav pavadonis! Tas taču ir… Vai tad… Kas tas ir?

— Tas ir Deimoss… — Rains čukstus atbildēja. — Baidos ticēt… Vai tad tas nav pavadonis? … Zvaigžņu kuģis? … Vai mēs patiešām atrodamies uz zvaigžņu kuģa?

Viņš apklusa — šķita neticami, ka tāds milzenis kā Deimoss būtu spējīgs kustēties ar ātrumu, kāds nepieciešams starpzvaigžņu lidojumam. Bet laikam taču …

Uzliesmojumi turpinājās — laikam uz īsu brīdi bija ieslēgušies dzinēji, bremzējot zvaigžņu kuģi. Pēc tam pāri ekrānam slīdēja tādu iekšējo telpu attēli, kas kosmonautiem bija pilnīgi svešas, un abi jau nolēma, ka te tomēr nav darīšana ar Deimosu. Bet tad parādījās pazīstamais gaitenis un angārs … Viens no attēliem kādu laiku aizkavējās uz ekrāna: liela zāle, kuras griesti balstījās uz dīvainām varavīksnes krāsās mirdzošām kolonām. Dažas no kolonām nespīdēja — no tām uz visām pusēm šķīda sarkanas dzirkstis.

— Simbolika? — Kalve nomurmināja, vērojot, kā pakāpeniski dzisa arī pārējās kolonas. Tad apdzisa pēdējā; no tās izšāvās dzirksteļu kūlis, un iestājās tumsa …

Neatlika laika pārdomāt redzēto. Uz ekrāna jau parādījās milzīgs blāķis, kas, izniris no tumsas, strauji tuvojās. Grūti bija noteikt tā izmērus: varbūt meteorīts, varbūt arī liels asteroīds. Tas izskatījās kā neīsts, kā uzzīmēts, tad tā attēls pēkšņi kļuva neskaidrs, pārvērties miglā, pazuda un to nomainīja cits …

Tagad visu ekrānu aizņēma kaut kas līdzīgs milzīgai planētai ar viļņainu virsmu, kas atgādināja nemierīgu jūru. Kalvēm šī planēta šķita pazīstama, viņš pagriezās pret Rainu …

— Jupiters, — astronoms sacīja, neatraujoties no ekrāna.

Negaidīti parādījās tā pati apaļā pults, pie kuras viņi stāvēja, un tās vidū bija pazīstamais ekrāns, tikai tagad to apņēma ne trīs, bet pieci apļi un arī signālspuldžu bija vairāk, kā to tūlīt pamanīja Kalve. Rains nepaspēja vēl izteikt savu izbrīnu, kad uz ekrāna jau parādījās tikai trīs apļi…

Kalve uzmanīgi atgāja nost no ekrāna: nepacietība dzina viņu pārbaudīt, ar kādu jaudu tagad strādā visa sistēma. Viņš soļoja no skapīša uz skapīti. Tajos koncentrējās tā milzīgā darba rezultāti, kas risinājās ar pelēko vielu pildītajās desmit kastēs, mašīnas trīsdesmit sekcijās. Nu šī sistēma strādāja ar pilnu jaudu: visur virpuļoja zilganās līnijas …

Kalve ieskatījās vienā no sekcijām: šķita, ka visa pelēkā masa zilgani spīguļo. Viņš steidzīgi atgriezās pie ekrāna, 110 kura Rains arvien vēl nevarēja atrauties.

— N11? — Kalve jautāja.

— No jauna sākas tas pats … — nezin kāpēc atmetis ar roku, Rains izdvesa.

\

Tagad uz ekrāna ap Marsu griezās divas lodītes.

— Otrs ir Foboss … — Rains sacīja. Kalve pameta ar galvu.

… Raķetes startēja no mazākās lodītes — Deimosa — uz otru lodīti. Cita aiz citas aizdrāzās divdesmit piecas raķetes. Tad strauji pieauga otras lodītes — Fobosa izmēri, tās apvalks kļuva caurspīdīgs, tam cauri varēja saskatīt raķetes, kas atradās Fobosa iekšienē, un vēl kaut kādus neizprotamus milzīgus mehānismus …

Abiem izlikās, ka uz ekrāna kaut kas no- zibsnīja, — no Fobosa izšāvās smalka, spilgti oranža līnija, kuras gals kaut kur pazuda aiz ekrāna. Foboss ietinās miglā; Kalve jau nodomāja, ka sistēma nav izturējusi šo darba slodzi un sabojājusies. Bet attēls pamazām kļuva skaidrāks.

Foboss atkal karājās savā vietā, bet raķešu tajā vairs nebija, kaut gan, tāpat kā pirmīt, tā iekšējās telpas aizņēma kaut kādi aparāti. Oranžās līnijas manāmi nobālēja, lai gan tās arvien vēl labi varēja atšķirt.

— Ko tas varētu nozīmēt? — Kalve jautāja. — Atkal viss no sākuma?

Rains satraukts vēroja ekrānu, zīmējot kaut kādus punktus uz papīra lapas … Uz ekrāna parādījās vēja saviļņota ūdens virsma, tad līdzenums, ko apspīdēja zaļgana gaisma. Un viss nozuda. Ekrāns apdzisa.

Kalve un Rains klusēdami pasēdēja vēl kādas piecas minūtes. Ekrāns neatdzīvojās.

/

Rains elpoja ar pūlēm. Balonos bija beidzies skābeklis. Vajadzēja steigties atpakaļ uz raķeti.

— Un darbs? — Kalve jautāja.

— Nāksim vēlreiz… Un vispār — pie velna ar visiem datiem! Vai jūs varat paskaidrot, ko mums tur rādīja?

— Es domāju, — Kalve teica, — ka ar šo rokturi sistēmu noskaņo zināmam darba režīmam. Tas ļauj mašīnas loģiskajai iekārtai analizēt notikumus, kas ierakstīti tās atmiņā, un transformēt tos attēlos …

— Vai tas maz iespējams?

Kalve apklusa. Kā to panākt? Šķita, ka tas nebija vienkāršs ieraksts vien: mašīnai laiku pa laikam vajadzēja atgriezties pie kāda notikuma un sākt visu no gala, tas ir, ar loģiskās analīzes palīdzību it kā atjaunot notikumus, par kuriem ziņas nezin kāpēc nebija šifrētas. Lai cik savādi tas arī izklausītos, bet brīžiem likās, ka mašīna tiešām domāja un turpat uz ekrāna apskatīja dažādus variantus, atmetot nepieņemamos.

«Tev tas, protams, tikai liekas,» Kalve sevi apsauca. Daudz kas vēl jāizprot, jāpārbauda: ko nozīmē šie kadri par raķešu izlidošanu 110 Marsa — dokumentāls ieraksts vai nederīgais variants? Un meteorīts, kas aizzibēja garām? Ko nozīmēja ugunīgās kolonas, kas apdzisa? To, ka dzinēji izgājuši no ierindas?

— Tā … — Rains sacīja. — Šobrīd nedomāsim par to, kas vēl palicis neskaidrs; vai jūs ar saprotat, ko mēs esam atklājuši? Ne

jau likai to vien, ka Deimoss nav pavadonis, bet zvaigžņu kuģis! Tas vēl nav galvenais.

— Kas tad ir galvenais?

— Galvenais — no šejienes zvaigžņu kuģis nevarēja tikt prom. Un tomēr šeit nav ne raķešu, ne apkalpes… Kur viss ir pazudis? Ja ticētu tam, ko parādīja mums mašīna, tad viņi devušies uz Fobosu, bet no turienes sūtīti tālāk. Pats Foboss taču līdz šim brīdim riņķo ap Marsu, tātad nevienu nekur prom nav vedis. Varbūt tas nav nekāds zvaigžņu kuģis, bet kaut kas cits? Bet raķetes aizsūtītas prom… Tas izraisa pavisam fantastiskus priekšstatus …

— Proti, kādus?

— Baidos sacīt, bet nav izslēgts, ka raķetes un ļaudis nosūtīti kur citur ar paņēmienu, kas… Vārdu sakot, pagaidām mums tā ir grāmata aiz septiņiem zīmogiem, tīrā fantastika … Bet tas viss ir tik svarīgi, ka redzētais pēc iespējas ātrāk jāziņo Zemei: mēs nedrīkstam palikt par vienīgajiem tik ārkārtīgi svarīgu ziņu glabātājiem. Visas cerības tagad ir uz Azarovu …

13.

Tajā pašā laikā Azarovs atradās tālu prom no viņiem. Apkrāvies ar skābekļa rezerves baloniem, viņš jau bija paspējis apskatīt daudzas Deimosa telpas.

177

Savu apskati viņš sāka no nodalījuma, kur

Vi — 1592

tika atrasts radiometrs. Varbūt raķete kādreiz ari atradusies šeit, bet nekādas tās pēdas nebija manāmas.

Kur tā varēja palikt? Kur to meklēt? Acīm redzot, ja tā kaut kur aiznesta — protams, demontētā stāvoklī — tad ne jau pa gaiteni … Bet kāpēc tā vispār bija jāizārda? Varbūt izpētes nolūkos. Pilnīgi iespējams. Starp citu, kas šeit varētu nodarboties ar tamlīdzīgiem pētījumiem?

Šā vai tā bija jāmeklē cita izeja no angāra. Tas prasīja veselu stundu laika un nedeva nekādus panākumus. Beidzot Azarovam izdevās iekļūt kādā no sānu lūkām, aiz kurām, spriežot pēc visa, vajadzēja atrasties robotiem.

Tiešām, automātu konusi stāvēja aiz durvīm bez kustības, it kā aizsnaudušies … Azarovs uzmanīgi devās tiem garām. Eja atdūrās pret platu, vertikālu šahtu, kas veda uz augšu un uz leju, cik tālu vien acs varēja pārredzēt. Azarovs uz brīdi pie tās apstājās. Kā redzams, tas bija ceļš uz augšējiem un apakšējiem stāviem. Lifta šahta? Bet kur pats lifts? Kā to izsaukt? Nekādu pazīmju, vienīgi kāda taisna, mirdzoša svītra uz caurules sienas šahtā stīdz augšup un lejup. Un tomēr kāda nepiesar- dzība: viens pakāpiens — un eja, pa kuru viņš šurp bija atnācis, apraujas šahtas priekšā. Krist no tāda augstuma droši vien ir bīstami, kaut arī smaguma spēka paātrinājums te daudz mazāks nekā uz Zemes.

Cita ceļa, kā redzams, šeit nebija, un Azarovs galu galā nosprieda, ka šī eja un šī šahta

nav domāta cilvēkiem. Automāti var lidot — lai tad tie ari lido, bet viņam te kaklu nav ko lauzt. Ja jau uz augšu nevar tikt, tad nevajag • • •

Par spīti pieņemtajam lēmumam viņš nostājās uz pakāpiena. Paskatījās lejup. Pēkšņi stipri sareiba galva, un viņš aizvēra acis. Atguvies Azarovs tūlīt apsēdās un ar rokām instinktīvi sargāja galvu.

No augšas, no vertikālās ejas viņam draudēja uzkrist virsū roboti, tieši lādi paši, kā viņš bija redzējis pirmīt. Tie neizprotamā kārtā turējās uz vertikālās sienas … Azarovs cieši jo cieši pieplaka pie sienas, lai automāti, krizdami lejup, viņu neskartu, bet tie — nekrita lejā. Tad viņa uzmanību saistīja tumši plankumi uz vertikālās sienas. Viņš tos pētīja, līdz iesāpējās acis.

Jo ilgāk viņš skatījās, jo mazākas kļuva šaubas: tās bija pēdas. Jā, tās bija pēdas; kāds te gājis — un ne visai sen — soļojis pa šo eju, pa vertikālo sienu … Kā redzams, tā bijusi neliela auguma būtne, pēdas to liecināja — soļi nebija lieli. Kāja arī nešķita liela. Turklāt, tāpat kā viņu skafandru zābakiem, arī te skaidri varēja saskatīt magnētisko pakavu lokus.

12*

179

Pārsteigumi sekoja cits citam … Azarovs piegāja tuvāk klāt sienai, lai labāk apskatītu pēdas: viena atradās tieši acu līmenī. No jauna kaut kas it kā pagrūda viņu, uznāca galvas reibonis, un — pēdas uz vertikālās sienas bija pazudušas. Viņš iepleta acis. Haluci

nācijas? Kad — tagad vai pirmīt? Un kur pazuduši robotu konusi, kas taču nupat karājās virs viņa galvas?

Paraustījis plecus, Azarovs nolēma griezties atpakaļ — nekā laba no visa tā nevarēja sagaidīt. Viņš paskatījās sev pie kājām, lai nespertu soli tukšumā, un tūlīt noliecās uz priekšu: tur bija pēdas! …

Pēdas vīdēja zem viņa kājām, tās taču bija viņa paša nedrošo soļu pēdas, kad viņš bija tuvojies šahtai… Bet nupat šī siena taču vēl šķita vertikāla?… Kaut ko neskaidri nojaušot, Azarovs no jauna nostājās uz pakāpiena. Galvas reibonis. Tad — pēdas uz vertikālās sienas un roboti virs galvas …

Viss šķita skaidrs, un tomēr vajadzēja vēl vairākas reizes spert soli turp un atpakaļ, lai beidzot izprastu cēloni. Izrādījās, ka tas ir vienkāršs un vienlaikus neiedomājams. Smaguma spēka virziens vertikālajā šahtā bija cits nekā gaitenī, kas veda ārā no angāra. Tam, kas pārkāpa neredzamo robežu, vertikālā šahta kļuva horizontāla, bet gaitenis, pa kuru nupat bija iets, — vertikāls. Līdz ar to pēdas atradās uz vertikālās sienas, bet roboti, kas stāvēja gaitenī, karājās virs galvas.

Tātad bija iespējams, ka jebkurā gaitenī ir savas mākslīgās gravitācijas iekārtas. Azarovs nopriecājās, ka tieši viņam izdevies atklāt vēl vienu brīnumainu pavadoņa īpašību. Viņš apņēmīgi paspēra soli uz priekšu — virzienā, kas vēl pirms desmit minūtēm likās nepārprotams un neapstrīdams virziens uz augšu.

— Ejam! Diezin vai saimnieki te būs gā- juši kājām. Viņiem, acīm redzot, satiksmei pa šīm šahtām būs bijuši kaut kādi transporta līdzekļi. Bet mēs iesim kājām, neesam jau lepni…

… Vairāk nekā divas stundas viņš klīda pa šīs kosmosā pamestās pilsētas ielām un ieliņām. Viņa skatienam pavērās plašas laboratorijas, tukšas noliktavas, kurās kādreiz, acīm redzot, glabājušies bagātīgi krājumi. Vienā zālē viņš pat ieraudzīja milzīgu baseinu, simt metru garu un divi simti — platu, uz kura sausajām sienām varēja saredzēt sen izzudušā ūdens pēdas.

Pilots gāja caur plašajām zālēm, kur bija uzstādītas neizprotamas ierīces, kuras tikpat labi varēja būt domātas mašīnu pārbaudēm, kā muskuļu treniņiem.

Viņš atrada arī dzīvojamās kajītes — tās aizņēma veselu stāvu. Pilots mēģināja aprēķināt pavadoņa iedzīvotāju skaitu. Tas iznāca liels — vairāki tūkstoši cilvēku. Azarovs neticīgi pakratīja galvu.

Viņš soļoja arvien ātrāk. Apskate viņu ieinteresēja, kaut arī neizdevās atklāt automātiskās raķetes pēdas.

Azarovs uzkāpa stāvu augstāk. Atvēra durvis … Tur pletās milzīga, vairāku hektāru liela oranžērija, karsti dzeltenas, gluži kā saules gaismas pielieta. Zālē nebija atsevišķu nodalījumu, un tā atradās kaut kur lodes augšējā daļā.

Zāles centrā pret griestiem slējās resna caurule. Nekādu citu balstu nebija.

Azarovs devās uz šīs caurules pusi. Ceļš veda garām augsnes strēmelēm. Kosmonauts noliecās un saberza starp pirkstiem augsnes šķipsnu — tās smalkās, apaļās un … samitrinātās daļiņas. Augsnē, acīm redzot, kādreiz audzis kaut kas tāds, kas ticis izmantots pārtikai. Tagad tur vīdēja dzeltenīga zāle, varbūt to kultūraugu pēctece, kuriem nebija tik garš mūžs kā mašīnām un kuri kopšanas trūkuma dēļ bija deģenerējušies vai arī iznīkuši pieaugošās radiācijas dēļ. Šur tur bija redzami pazemi kroplīgi koki ar zaļgani ziliem caurspīdīgiem zariem bez lapām. Tie dzīvoja: pavadoņa ierīces turpināja pievadīt ūdeni, ogļskābo gāzi un barības vielas.

Azarovs nopriecājās par kārtējo atklājumu. Viņš nespēja paiet garām, nemēģinājis apskatīt svešās pasaules augus, nenolauzis zariņu, lai vēlāk aplūkotu tā uzbūvi mikroskopā vai varbūt — kas zina — aizvestu uz Zemi.

Kosmonauts uzkāpa uz augsnes strēmeles, piegāja pie koka. Viņš apstājās un vairākas sekundes uzmanīgi apskatīja zaru. Tajā kaut kas lēni pulsēja, nevienādi nokrāsotais šķidrums riņķoja. Koks dzīvoja! Un pēkšņi Azarovs atkāpās atpakaļ: caurspīdīgie zari lēnām stiepās uz viņa pusi. Koks tikko manāmi bija "nosvēries uz svešinieka pusi.

— Nu nē… — Azarovs nomurmināja. — Neesmu nekāda muša… Ir nu gan plēsoņa …

Viņš pakāpās soli atpakaļ un draudīgi pacēla instrumentu. Pastāvējis kādu brīdi, ieroci nolaida.

— Prātā jukušais! — viņš sev teica. — Kate var rasties augs — plēsoņa? Uz pavadoņa! Šeit taču var biit tikai kultūraugi. Jo sevišķi — tik lielā skaitā. Tā ir plantācija, ne muzejs … Bet, ja tā, — tad augi netiek baroti ar asinīm! Aiz bailēm visādas muļķības lien galvā … (Viņš paskatījās apkārt — nē, neviens viņa izbailes nebija pamanījis.) Taču kāpēc koks tomēr stiepās uz viņa pusi?

Viņš kādu brīdi svārstījās. Galu galā — ja augs patiesi ir plēsoņa, skafandram cauri tas netiks. «Bet ja tam ir elektriskais lādiņš?» viņš iedomājās, taču tūlīt nomierinājās: tādā gadījumā nelaime būtu jau notikusi…

Azarovs pastiepa roku pret tuvāko zaru. Caurspīdīgās stīgas no jauna sakustējās, šķidrums sāka pulsēt straujāk. Zari apņēma roku, viens no tiem pieskārās viņa cimdam — kā pilotam likās, glāstoši un lūdzoši… Tagad viņš pamanīja, ka uz zaru gludās virsmas iemirdzējās kaut kādas skropstas, atvērās tādi kā caurumi, atvērās — it kā lūgdami, it kā kaut ko gaidīdami… Azarovs stāvēja kā sastindzis, uztraukumā aizturējis elpu. Vai tas varētu būt, ka šos kokus baroja tādā veidā — piebaroja šā vārda tiešā nozīmē? Un koki to zināja? Zināja?! Šiem kokiem tātad būtu kas līdzīgs refleksu pirmsākumiem? Vai tas maz iedomājams? Bet, ja tas tā tiešām ir, — cik gan gadu tūkstošus tad vajadzējis kopt tos, lai izstrādātos šāds reflekss? Zari taču nestiepās kaut kur prom, bet tieši rokai pretī, ar saviem siltajiem, raupjajiem purniem tie badīja delnu gluži kā telēni. Bet koki… Bet varbūt tas ir pavisam kas cits? Nu kas tad?

Viņš paskatījās apkārt. Celt pretī zarus sāka arī kaimiņu koki, tad sakustējās arī pārējie. Azarovs nopūtās, pēkšņi viņam kļuva žēl zaļo telēnu … Nebija taču ar ko pabarot, turklāt, kas zina, ar ko tos piebaro? Galu galā tas nav dzīvības jautājums: koki taču dzīvo… Var būt, ka tā regulēja ne barību, bet kaut ko citu. Ja, piemēram, tie ir augļu koki, tad viņiem tieši zaros varēja ievadīt tādas vielas, kas noteica augļu veidošanos. Varbūt ļaudis tā bija iemācījušies regulēt ražu? Iegūt tik daudz, lai pietiktu visiem, bet nebūtu lieku pārpalikumu, kuri šeit nebija vajadzīgi. Uz Marsu taču tos nevestu!

Azarovs izbrīnījies pakratīja galvu. Ja pie neparastās tehnikas kosmonauti sāka jau pierast, tad šī lauksaimniecība — citādi kā par lauksaimniecību to nevarēja nosaukt — vēl spilgtāk parādīja, cik tālu savā attīstībā aizgājuši marsieši. Tagad, protams, var ticēt, koks ir dzīvs. Bet mājās laužam zarus pat neiedomājoties …

Te, bez šaubām, nevar būt ne runas par to, lai nolauztu kaut niecīgāko zariņu. Azarovs noplātīja rokas: nekas, draugs, pacieties, atlidos lielā ekspedīcija ar biologiem — gan tā izšķirs, kas tu tāds esi un kā tev trūkst…

Azarovs devās tālāk. Viņam iešāvās prātā, ka dzīvojamās kajītēs, tāpat kā oranžērijā, vajadzētu būt skābeklim — te nebija mašīnu, kurām draudētu korozija, turklāt pavadoņa nodalījumu un stāvu sistēma, kur visas ejas un pārejas bija bloķētas, deva iespēju katrā vietā radīt un uzturēt citādu atmosfēru.

Azarovs tomēr nesāka pārbaudīt savas hipotēzes pareizību. Viņu vilināja apaļais laukums augšā.

Iegūtās iemaņas viegli ļāva sameklēt vajadzīgos gaiteņus. Gravitācijas virziens mainījās precīzi — vertikālais kļuva horizontāls un tad horizontālais atkal vertikāls. Tas ikreiz nozīmēja, ka viņš atrodas jau nākamajā stāvā. Paspēris soli uz priekšu, Azarovs atlēca atpakaļ — pēkšņi iemirdzējās zvaigžņotās debesis.

Vispirms viņš nolēma, ka negaidīti nokļuvis aiz pavadoņa robežām. Izbailes bija lielas, sirds dauzījās kā negudra. Taču nē, te bija kaut kas cits: zālē valdīja puskrēsla, bet sienas un griesti bija tik caurspīdīgi, ka likās — to nemaz nav.

Ko tas nozīmēja? Kā redzams, viņš atradās pavadoņa visaugstākajā punktā, pieņemot, ka tam patiesi ir lodes forma. Bet kam domāta šī tumšā zāle bez starpsienām un nodalījumiem? Apskatīsim tuvāk… Sie aparāti atgādina kaut ko ļoti pazīstamu … Refraktorus, kādi ir uz Zemes, — lūk, ko… Aiz caurspīdīgajām sienām redzamas milzīgas pavadoņa ārpusē nostiprinātas paraboliskas antenas. Arī pazīstams skats… Tātad tā ir observatorija!

Nudien žēl, ka blakus nav Raiņa, — astronoms apskaustu tos zinātniekus, kas kādreiz šeit strādājuši… Un to atklāju es. Skaidrs, tie ir teleskopi. Bet kas tie par aparātiem — vieglas formas, bez antenām un bez spoguļiem? Rains noteikti nebūtu rēķinājies ar laiku, lai izpētītu, kāds tiem sakars ar astronomiju.

Atlaidies krēslā, kas atradās kāda aparāta priekšā, Azarovs atviegloti uzelpoja. Atpūzdamies viņš domīgi vērās melnajā izplatījumā aiz caurspīdīgās sienas. Pēkšņi Azarovs nodrebēja, viņa skatiens kļuva vērīgs: šķita, it kā acu priekšā dzimtu jaunas zvaigznes. Nebija nekādu šaubu — lūk, jau vairākas iznira no tumsas. Tās iemirdzējās aizvien spožāk. Jaunas zvaigznes? Pavisam jaunas? Un tik daudz vienā debess nostūrītī? … Viņam iešāvās prātā kāda neskaidra doma: iespējams, ka dīvaini izliektā ferma, kas atgādināja astoņ- nieku, arī ir teleskops, tikai lēcu loma tajā, tāpat kā elektronu mikroskopā, uzticēta spēcīgiem magnētiskiem laukiem. Aparāts, kā redzams, ieslēdzās automātiski, tiklīdz novērotājs apsēdās krēslā.

Azarovs uzmanīgi apskatīja zvaigžņoto ainavu. Teleskops rādīja daļu no debesu juma, liekas, Pūķa zvaigznāju, kosmonauts nodomāja, atceroties, ko bija mācījies astronavigā- cijas kursā. Azarovs nebija pilnīgi pārliecināts, ka tas ir Pūķis, bet, ja nu tomēr tas, tad no četriem spīdekļiem, kas patlaban atradās teleskopa redzeslaukā, bija pazīstama tikai viena — četrpadsmitā lieluma zvaigzne. Pārējās nevarēja saskatīt pat visstiprākajos Zemes teleskopos.

Sēdēt bija ērti. Azarovs juta, ka tieši tagad derētu tā īsti atpūsties. Nenolaizdams acu no zvaigznēm, viņš nolika universālo instrumentu (kuru katram gadījumam vienmēr turēja gatavībā) uz grīdas blakus krēslam. Kādu ceturt- daļstundiņu varētu tā pasēdēt, tajā pašā laikā pavērojot, kāds izskatās nākamais debess iecirknis, kurš iekļūs teleskopa redzeslaukā, tiklīdz planētiņa, kas traucas pa savu orbītu, būs kaut cik manāmi pārvietojusies.

Kādu laiciņu nogaidījis, kosmonauts aizvēra nogurušās acis un pēc brīža tās atkal atvēra. Pie debess juma joprojām mirguļoja četras zvaigznes. Azarovs paskatījās pulkstenī. Bija pagājušas desmit minūtes. Zvaigznēm vajadzēja kaut vai nedaudz pārvietoties. Vienīgi ja Deimoss… Kas par muļķībām: nevar taču tas apstāties savā orbītā!

Ko lai dara — vēl viena neatrisināta mīkla. Bet pagaidām jāturpina meklējumi. Azarovs pastiepa roku pēc universālā instrumenta. Instrumenta vairs nebija …

Viņš pārmeklēja grīdu. Pielēca no krēsla. Jā, instrumenta nebija. Paņemts? Kas to būtu izdarījis? Vai kāds bijis pienācis klāt? Kas un kāpēc tas nepamanīts paslēpies?…

Juceklīgas domas nomainīja cita citu, Azarovs drudžaini skatījās apkārt. Pēkšņi viņš priecīgi iekliedzās, metās uz priekšu un pacēla instrumentu, kas gulēja divus soļus no krēsla.

Pēc tam viņš uzmanīgi sāka raudzīties apkārt. Ja viņš to būtu darījis pirms apsēšanās krēslā, tad, protams, tūlīt būtu pamanījis, ka postaments kopā ar krēslu un fermu lēni — milimetru pēc milimetra slīd pa spīdošo metāla sloksnīti. Tā, acīm redzot, apņēma visu apaļo observatorijas zāli, un kaut kādi automāti vienmērīgi pārbīdīja novērošanas mehānismu tā, ka, par spīti pavadoņa kustībai, redzeslaukā aizvien atradās (vai tiešām? Viņš no jauna apsēdās krēslā, paskatījās — jā, tā bija!) šīs pašas četras zvaigznes, šīs pašas četras … Vai tā ir nejaušība? Vai teleskops nostādīts tieši uz šo debess iecirkni vai arī… Bet, ja tā nav nejaušība, — ko tad Marsa zinātnieki meklē Pūķa zvaigznājā? Nē, tā tomēr ir nejaušība …

Piecēlies no krēsla, Azarovs piegāja pie viena no refraktoriem. Paskatījies viņš atlēca atpakaļ, it kā būtu saņēmis triecienu. Teleskopā, skaidri saskatāms, trīcēja Zemes attēls. Tās atrašanās vietu viņš zināja no galvas … Bet skatīties uz Zemi bija pāri viņa spēkiem.

… Nē, četras zvaigznes — tā nav nejaušība. Bet, ja tā nav nejaušība, tad … Šis lielais apdzīvojamo kajītu skaits — tik daudziem iedzīvotājiem automatizētajā pavadonī nav ko darīt, viņiem te nepietiek darba … Nē, protams, tā nebija vienkārša nejaušība. Un ja nu pakāptos vēl augstāk …

Viņš paskatījās augšup. Observatorijas mil- zlgās velves vidējā daļa nebija caurspīdīga. Tas nozīmēja, ka tur atradās vēl kaut kas. Kur gan ir eja?

Viņš lūkojās apkārt, lai to sameklētu. Tajā brīdi observatorija pielija ar siltu, dzeltenu mirdzumu.

— Saule! — Azarovs kā neprātā iekliedzās, gaismas apžilbināts, pievēris acis. Tiešām, Deimoss savā ceļā apkārt Marsam kārtējo reizi iznira no ēnas konusa, un tālais, tik pazīstamais spīdeklis observatoriju pielēja ar savu gaismu.

— Saule… — Azarovs atkārtoja, piespiez- damies pie caurspīdīgās sienas, un melnais izplatījums aiz tās pēkšņi vairs nelikās tik bezcerīgs.

Pilotam gribējās dziedāt, skatīties un skatīties saulē. Viņš ar pūlēm piespieda sevi sameklēt pēdējo eju un ieiet lūkā, kas atvērās priekšā. Nozibēja šahtas sienas… Beidzot Azarovs stāvēja pašā augšā, noslēpumainajā laukumiņā.

— Kā tad, — viņš teica, — tā jau es domāju.

Viņš atradās nelielā, apaļā zālē ar caurspīdīgām sienām, zvaigžņotā debess tagad viņu apņēma no visām pusēm. Gar zāles sienām stāvēja plati zemi dīvāni. Centrā, pie četrstūrainas pults, bija novietots atpakaļ atgāzts krēsls. Pults priekšā atradās liels postaments ar ekrāniem, aparātu skalām un indikatoru spīdīgajiem punktiņiem. Uz pašas pults nebija nekā: ne pārslēdzēju, ne sviru. Tikai divas lielas, izliektas pogas — sarkana un balta — bija saskatāmas virs tās gludās virsmas.

— Tā jau es domāju… — Azarovs noteica. — Tātad šeit ir kaut kāda centrāle. Pavadoņa komandpunkts. Vadības kabīne… Un tomēr — kālab gan pavadonim vajadzīga vadības kabīne? Pagaidi, vai tas vispār ir pavadonis? Tagad gan, bet vispār… Vai neizrādīsies, ka tas… Nevar būt! Bet ja nu zvaigžņu kuģis? Augstākās klases zvaigžņu kuģis?…

«Kāpēc?» viņš jautāja pats sev un pats arī atbildēja: «Kaut vai tāpēc, ka viss, kas šeit atradies, spriežot pēc patlaban tukšajām noliktavu telpām, pavadonim nav vajadzīgs. Labāk to apgādāt ar ko jaunāku un svaigāku nekā radīt krājumus uz gadiem, pat uz gadu desmitiem … Bet, lūk, zvaigžņu kuģī tas viss ir vajadzīgs. Ja tā padomā, tad grūti ticēt, ka tas ir Marsa planētas veidojums. Tā tomēr izskatās pārāk nedzīva.»

Viņš atsēdās krēslā aiz pults. Tūlīt uz postamenta iemirdzējās ekrāns, uz tā varēja saskatīt precīzu zvaigžņotās debess attēlu, tādu pašu, kāds bija redzams aiz šīs telpas, kas patiešām varēja būt vadības kabīne, caurspīdīgā kupola. Azarovs nodomāja, ka šī pults tāpat var būt arī zvaigžņu kompass, kas ļauj kontrolēt, cik precīzi automāti ietur kursu. Azarovs domās mazliet pakritizēja saimniekus par to, ka vadības kabīne iebūvēta zvaigžņu kuģa virspusē, daudz drošāk to būtu novietot kaut kur iekšienē, centrā. Taču, iedomājoties sevi oponenta vietā, tūlīt iebilda: kā var par to spriest, vadoties 110 priekšstatiem, kas iegūti Zemes apstākļos …

Aparātu uz milzīgā zvaigžņu kuģa pults bija mazāk nekā Zemes raķetēm. Acīm redzot, šeit ar daudz plašāku vērienu nekā pagaidām uz Zemes pielietoja automātu rezultatīvos rādītājus, ko aprēķināja skaitļojamās iekārtas. Pilots saņēma tikai svarīgākos, turklāt jau apstrādātus datus. Pārējos savā darbā izmantoja pašas mašīnas.

Azarovs nopūtās, pievēra acis. Lūk, tā šeit kādreiz sēdējis zvaigžņu kuģa komandieris, vedot kuģi pretim nezināmiem spīdekļiem, komandieris — tās civilizācijas pārstāvis, kas krietni vien aizsteigusies priekšā mūsējai… Uz dīvāna viņam visapkārt brīvajos brīžos sēdēja apkalpes locekļi, komandiera draugi un līdzgaitnieki — tādi paši kā viņš, liela auguma, veseli un laikam taču labsirdīgi un jautri cilvēki. Viņi dzīvoja, centās atklāt ko jaunu, ko jaunu, no kā varbūt bija atkarīgs tās planētas liktenis, kas viņus bija sūtījusi.

Azarovam šķila, ka lielo, plašo telpu pēkšņi piepilda klusinātu balsu šalkoņa un likko sadzirdama dzinēju duna. Viņa aizvērto acu priekšā uzzibsnīja nepazīstamu, savādu zvaigznāju kontūras, un Azarovam šķita, ka viņš pats savām krūtīm šķeļ izplatījumu, kuram cauri steidzas šī varenā lode …

Tā, neatvēris acis, viņš nosēdēja labu brīdi. Bet vajadzēja taču doties prom no šejienes — ne jau šeit, zvaigžņu kuģa vadības kabīnē, jāmeklē automātiskās raķelcs paliekas!

Viņš nokāpa lejā oranžērijā. Un alkal sākās neskaitāmas telpas, pilnas ar mašīnām un mehānismiem, kas bija tik savdabīgi, ka tiem trūka jelkādas līdzības ar tām ierīcēm, pie kurām viņš bija pieradis uz Zemes; gadījās telpas ar nestabilām grīdām — tās viegli šūpojās, kad Azarovs gāja pāri… Kādā vietā viņš uzdūrās caurspīdīgai šķērssienai, aiz kuras vērpetēm cēlās violeta migla, biezēja violeti mākoņi, kurus laiku pa laikam šķēla zilgani zibeņi. Azarovs ilgi stāvēja, vērojot šo lādiņu savādo rotaļu, taču zibeņi aizvien biežāk sāka snaikstīties uz viņa pusi. Tad viņš steidzās prom, atzīmējot šķērssienu uz shēmas, kurā bija uzskicējis visu savu ceļu.

…Pēc stundas viņš atradās lejā, radiālajā gaitenī. Šīsdienas programma bija izpildīta, viņš bija redzējis daudz interesanta, bet apskatīta bija taču tikai neliela daļa no visa, kas slēpās šajā milzīgajā lodē. Vēlāk par to ne vienu vien gadu zinātnieki uz Zemes lauzīs galvas … Taču automātiskās raķetes pēdas viņam nebija izdevies konstatēt.

Azarovs jau gribēja ieiet gaitenī, kas veda uz angāriem, bet tad pārdomāja un noteiktiem soļiem piegāja pie citām durvīm — tām pašām, pie kurām Sencovs un Rains, 110 virspuses laižoties lejā, bija pamanījuši — kā viņi izteicās — pastiprinātu radiāciju. Kāpēc raķete un tās paliekas nevarēja atrasties telpā, kur radiācija ir augstāka?

Viņš cieši piegāja pie pašām durvīm, indikatora spuldzīte iemirdzējās mazliet spilgtāk.

Kas par to? Līdz briesmām vēl tālu, bet raķete taču var atrasties tieši šeit. Ja to neatradis citās telpās, tā kā tā vajadzēs nākt šurp.

Azarovs apskatīja durvis. Te neredzēja ierastā pakāpiena, bet kreisajā pusē viņš pamanīja trīs padziļinājumus — tādus pašus kā pie kuģa ieejas lūkas — un ielika pirkstus ligzdās.

Durvis smagi aizslīdēja sānis, viņš pabrīnījās par to neparasto biezumu … Un spuldzīte skafandrā tūlīt uzliesmoja tik spoži, ka pilotam acu priekšā uz mirkli sāka dejot sarkani loki. Radiācija neapturami pieauga, it kā, atvērdams durvis, viņš būtu izlaidis brīvībā miljardiem sīku velniņu, kuri, priecīgi kūleņodami, tagad joņoja pa gaiteni… Azarovs nevilšus parāvās atpakaļ, bet tūlīt apstājās: jāaizver durvis, -citādi…

Viņš no jauna ielika ligzdā trīs pirkstus, bet durvis neklausīja. Azarovs sāka drudžaini atcerēties, kā aizvērās raķetes lūka, un ar šausmām atcerējās, ka tas notika tikai tad, ja kāds bija pārgājis pāri slieksnim uz vienu vai otru pusi. Droši vien jau bija arī kāds cits paņēmiens, bet viņš to nezināja. Tātad atlika tikai viena iespēja, kā aizvērt durvis un pārtraukt nāvējošo plūsmu, — piespiest tās aizvērties aiz sevis, bet pēc tam meklēt iespēju, kā atvērt no iekšpuses …

193

Tas viss vienā mirklī uzzibsnīja Azarova smadzenēs, un viņš jau spēra pēdējo soli, kas viņu šķīra no durvīm. Bet ja nu tās no iekšpuses neatvērsies? Biedri vēl ilgi nezinās, kas

13 — 1592

noticis ar viņu, un tie zaudēs daudz laika, ejot pa viņa pēdām un viņu meklējot. Bez viņa tie daudz ilgāk noņemsies ar raidītāju … Taču, ja radiācijas līmenis turpinās pieaugt, tad šajā gaitenī vairs nevarēs ienākt, un tas nozīmē — nevarēs arī tikt augšup. Pat tad, ja raidītājs būtu kārtībā, tikai augšā varētu nodibināt sakarus ar Zemi. Nē, durvis vajadzēja aizvērt, un, ja jau jāiet bojā, tad tikai vienam, ne visiem pieciem …

Ievilcis galvu plecos, viņš aizvēra acis un devās uz priekšu, domās atvadīdamies no visiem. Lūk, kādas beigas viņam gatavoja liktenis.

Azarovs paskrēja tikai divus soļus un ar vienu aci ieraudzīja platu gaiteni, bet tā galā vēl kādas puspievērtas durvis. Viņš drīzāk uzminēja nekā ieraudzīja, ka aiz tām slējās augšup dīvainas blāvi mirdzošas kolonas. Nākamajā mirklī Azarovu kaut kas saudzīgi pagrūda no priekšpuses, viņš sagrīļojās un, zaudējis līdzsvaru, gandrīz vai pakrita, taču viņu atkal saudzīgi satvēra, it kā uz mīkstiem pēļiem iznesa ārā un atsvieda no durvīm atpakaļ gaitenī.

Vēl divas reizes viņš mēģināja ielauzties iekšā, taču neredzamais šķērslis to atkal apturēja, saudzīgi nogāza no kājām un atsvieda atpakaļ… Durvis tā arī palika vaļā, tās aizvērt nebija iespējams, pat samaksājot ar savu dzīvību.

Azarovs atvilka elpu, rokas un kājas drebēja … Viņš pilnā balsī lamāja nezināmos

konstruktorus, kuri gan bija izgudrojuši tik lielisku aizsardzības sistēmu, bet kuriem nebija ienācis prātā šādiem gadījumiem izmantot durvju bloķēšanu, kas bija tik vienkārši. Tad viņš paskatījās dozimetrā un tūlīt apklusa. Tātad tomēr. Nē, viņam vairs nenodzīvot septiņdesmit gadus, velti viņu izmeta pa durvīm. Viņš bija paspējis saņemt nāvējošu starojuma devu. Pilots pagriezās un devās pie biedriem.

13*

195

Pie durvīm, kas veda uz angāru, viņš uzskrēja virsū Korobovam — tas steidzās viņam pretim. Azarovs ielūkojās vienmēr mierīgajā biedra sejā, pārliecības pilnajās acīs — un, uzlicis roku viņam uz pleca, mirkli piespiedās tam klāt, it kā meklēdams atbalstu.

14.

— Bet pats taču tu neesi cietis? — Sencovs jautāja jau trešo reizi. — Ko rāda dozimetrs?

— Es paklupu, un dozimetrs sašķīda. Es taču saku — neesmu …

— Ko tad vairāk, — Sencovs teica, —- tad ir labi. Pa šo gaiteni doties uz augšu tagad tiešām bīstami. Lieki rentgeni mums nemaz nav vajadzīgi. Bet tas vēl nav nāves spriedums sakariem ar Zemi. Vajadzīgs raidītājs, bet izeja… Galu galā nevar būt, ka ir tikai viena izeja uz Deimosa virspusi.

— Iespējams, ka tikai viena… — Rains sacīja. — Bet tā jau nu nav mūsu vaina.

— Vienalga, — Sencovs teica, — sliktākajā gadījumā izmantosim mūsu degvielu un uzspridzināsim kaut kur. Vai ari Kalve atvērs lūku, pa kuru ievelk raķetes.

Kalve klusēdams pamāja ar galvu.

— Ja tas neizdosies, tad spridzināsim, bet tikai pašā pēdējā mirklī.

Ar to saruna beidzās. Tagad visi nodarbojās tikai ar vienu: meklēja raķeti ar raidītāju. Meklēja, bet neatrada… Ne jau tāpēc, ka darbotos nepietiekami neatlaidīgi. Neviens netaupīja spēkus. Tiklīdz atausa kaut mazākā cerība, kosmonauti it kā atdzima.

Azarovs strādāja vairāk par visiem. Sencovs vēroja viņu, savā nodabā brīnījās par šo pēkšņo enerģijas uzliesmojumu un palaikam runāja pamācošas frāzes, tieši neadresējot tās nevienam, par grūtībām, kas rūdot jaunatni, vai arī par to, ka, lūk, tādos apstākļos neviens, kas gribot dzīvot, nedrīkstot nolaist rokas.

Azarovs gribēja dzīvot.

Tikai tagad viņš pirmo reizi izjuta, cik tas ir drausmīgi, ja nav tiesību sapņot par nākotni, ja ar skaudību jādomā par to, ko pēc gada darīs Sencovs vai Kalve, ko viņi vēl redzēs, ko uzzinās … Un tajā pašā laikā viņš izprata vienkāršo patiesību, ka cilvēks atstāj pēc sevis tikai to, ko paspējis izdarīt. Un Azarovs gribēja paspēt pēc iespējas vairāk, kamēr slimība viņu vēl nav notriekusi no kājām.

Turklāt bija vēl cerības. Viņu vēl varēja izglābt, ja… Ja izdosies atrast raidītāju. Ja ziņos Zemei. Ja palīdzība atnaks laika. Ja… Ja…

Un meklēšana turpinājās. Kosmonauti sanāca kopā tikai tad, kad nebija vairs spēka. Pavakariņojuši viņi kādu brīdi veltīja sarunām. Par vispārējo stāvokli neviens nerunāja … Te viss bija skaidrs. Runāja par veiktajiem atklājumiem, par to, ka uz Zemes brīnīsies par visu, kā izskaidros daudzus nesaprotamus laktus. Vakariņas kosmonautiem tagad bija vienīgais (ja neskaita miegu) kopīgi pavadītais laiks, un, pirms uz tām ieradās, vajadzēja gludi noskūties, nomazgāties ar losjonu un iztīrīt kombinezonus.

Vienā no kajītēm, kas bija pārvērsta par kopkajīti, bija jau ienākuši trīs piloti. Izsalkuši viņi ar nepacietību skatījās pulkstenī, bet abi zinātnieki kavējās.

Beidzot viņi parādījās — reizē, it kā kopā būtu nākuši. Abi izskatījās drūmi 1111 satraukti. Steidzīgi sagatavojušies vakariņām, viņi ēda klusēdami.

Kad vakariņas bija paēstas un uz galda parādījās kakao īpašās pudelēs " ar knupīšiem (viņi ēda tāpat kā bezsvara stāvoklī — aiz pieraduma, turklāt nebija arī citu trauku), Sencovs jautāja:

— Neesat, protams, nekā atraduši?

Kalve tikai nopūtās. Rains nenocietās:

— Ko tur slēpt? … Neviens neatradīs — ne mēs, ne kāds cits …

— Kāpēc?

— Mēs ar Kalvi šo to pārdomājām. Ceļā mēs ieskrējām kibernētiskajā centrā un tur vēlreiz pārbaudījām. Secinājumi šķiet pareizi …

—• Kādi secinājumi?

—- Kur tika atrasts skaitītājs? — Rains jautāja. — Tajā nodalījumā, uz kuru rādīja pārslēdzējs pie pults. Bet šis pārslēdzējs, kā to Kalve visumā ir konstatējis, dod mašīnai režīmu, kad attiecīgā raķete angārā tiek sagatavota lidojumam.

— Nu, un tālāk?

— Skaidrs, ka automātiskā raķete, kas nokļuvusi šeit tādā pašā veidā kā mēs …

— Tas ir, piespiedu kārtā nolaidusies un pēc tam ievilkta angārā, — Sencovs precizēja.

— Nu, pieņemsim… Šī raķete, acīm redzot, sagaidīta tika arī tāpat kā mūsējā.

— Tā tas varēja būt, — Korobovs teica. — Viena un tā paša tipa raķetes, atšķirība ir tikai detaļās.

— Pareizi. Tas nozīmē, ka roboti to pēc savas programmas sākumā uzšķērduši un tad, tā sakot, izremontējuši: piekāruši lūkām vākus, pēc kaut kāda parauga šo to piemetinājuši.

— Saprotu …

— Ja reiz tā nokļuva angārā, kuram bija uzdots sagatavot raķeti palaišanai, un, tā kā nekādu citu papildu rīkojumu nebija, to vienkārši izsvieda laukā no angāra. Raķeti, tā sakot, nosūtīja reisā … Cita izskaidrojuma nav.

— Pagaidi… Kā tad tā varēja doties reisā? Kas ieslēdza dzinējus? — Korobovs jautāja.

—• Neviens neieslēdza, — Sencovs viņam atbildēja. — Vai tu domā, ka viņu raķetes startēja ar saviem dzinējiem? Nē, viņus izsvieda tādā pašā kārtā, kā ievilka, — izmantojot magnētisku vai cita veida lauku, mēs to nezinām.

— Pareizi, tā arī mēs ar Kalvi nospriedām, — Rains turpināja. — Ja jau tā izsviesta, tad velti meklēt — paši saprotat…

— Tātad raidītāja nav? — Azarovs aizsmacis jautāja. — Sakaru nebūs? … — Viņš nolika pudelīti ar neizdzerto kakao, savilka dūres. — Tātad nebūs … Skaidrs — vienkārši nebūs …

— Beidz, nepārdzīvo tā, — Sencovs teica.

— Nu, ja ne tagad, tad pēc mēneša — kaut ko jau izdomāsim …

— Ko nu, es tāpat vien, — Azarovs teica.

— Protams, pēc mēneša… — viņš tā savādi paskatījās Sencovā, paņēma kakao un sāka lēni, ar acīm redzamu tīksmi dzert.

— Es tikai brīnos — kā viņi varēja aizlaist nesagatavotu raķeti? — Korobovs sacīja.

— Saprast nav grūti, — Kalve skaļi domāja, — viņi to nav pamanījuši. Automāti, kas uztver raidītāju signālus pēc raķetes atgriešanās no reisa un nodod tos tālāk kibernētiskajam postenim, nesaņēma ziņas par to, ka kaut kā trūktu — degvielas vai enerģijas … Bet, ja, pēc to izpratnes, remonts bija galā un nekādi signāli nebija ienākuši, — tiem likās, ka raķete ir gatava lidojumam.

— Iespējams, ka noticis arī citādi, — Rains sacīja. —r Bet kam strīdēties un lauzīt galvu! Pārbaudīsim!

— Kā tad? — Sencovs jautāja.

— Ziedosim mūsu veco kuģi. Mums tas vairs nav vajadzīgs — iznesuši no tā esam visu, ko vien varējām iznest. Pārslēgsim kibernētikas centru tieši uz to angāru. Tad redzēsim, kas notiks. Automāti jau vairākas dienas liek mierā mūsu raķeti. Ja mūsu domas apstiprināsies, tad zināsim, kā startē raķetes. Turklāt varēsim izbeigt arī nevajadzīgo meklēšanu …

Sencovs klusēja. Bez šaubām, bija žēl šķirties no sava, kaut arī vairs nevajadzīgā kuģa, kas kādreiz tika uzticēts Sencovam. Bet viņš nebija pratis to nosargāt… Sencovs piekrītoši pamāja ar galvu. Svarīgākais bija skaidri zināt, kas jādara. Ja meklēšana nebūs vairs vajadzīga, kosmonauti pievērsīsies citam darbam. Agri vai vēlu izpētīs arī, kā darbojas iekārtas, kuras uz zvaigžņu kuģa izmantoja sakariem, un tad varēs nosūtīt signālu uz Zemi. Tādam mērķim raķeti var arī ziedot. Azarovs, piemēram, degtin deg, lai nodibinātu sakarus. Jā…

… Trīs piloti lēnām iegāja angārā. Uzkāpuši uz estakādes, kādu brīdi viņi pastāvēja kuģim blakus.

Tā metāla korpuss nelīdzinājās vairs raķetei, kuru pirms kādām dienām šurp bija ievil- kuši automāti. Bija parādījušās divas jaunas lūkas. Pamata pakāpe bija piemetināta otrajai — tātad atkrita jebkura iespēja lidojuma laikā to atmest… Kaut kādas sekstveida konstrukcijas greznoja raķetes vidējo daļu. Tādas pašas varēja redzēt arī uz svešā kuģa apvalka, bet to nozīme nebija zināma.

Viegli, it kā glāstot, Sencovs pieskārās raķetes raupjajam apvalkam. Tad piloti aizvēra lūku, kas kopš uzbrukuma brīža bija palikusi vaļā. Pēc tam viņi klusēdami nokāpa no estakādes un aizgāja uz zāles tālāko kaktu.

Sencovs aizsūtīja Azarovu pie zinātniekiem» lai sāk.

Pagāja dažas minūtes. Pēkšņi zālē atskanēja viegla dūkoņa, uz sienām neizprotamā rotaļā iedegās simtiem spuldzīšu. To mirgošana kļuva arvien intensīvāka, līdz beidzot spuldzītes zibsnīja tādā ātrumā, ka sāka ņirbēt acis.

Abi gaidīja: tūlīt raķete izkustēsies no vietas, sāks slīdēt pa estakādi uz augšu … Bet spuldzītes pēkšņi izslēdzās.

Pagāja daži mirkļi. Viss sākās no jauna — un atkal bez redzama rezultāta. Atkal iestājās pārtraukums, kas šķita ilgstam bezgalīgi. Sencovs jau gribēja doties uz kibernētisko centru un apvaicāties, vai viņi tur vēl ilgi domā tā izklaidēties; lai labāk tūlīt atzīstas, ka eksperiments izgāzies un hipotēze nav apstiprinājusies …

Bet tad uguntiņu rotaļa sākās trešo reizir un šoreiz spuldzītes nenodzisa, to zibsnīšana pakāpeniski pārvērtās īstā ugunīgas gaismas virpulī. Sencovs un Korobovs pēkšņi pamanīja, ka raķetes smagais korpuss lēnām, tikko jaušami uzpeld virs estakādes. Dīvaini un pārdabiski raķete karājās gaisā tikai dažus centimetrus virs estakādes izliekuma, pret kuru nupat bija balstījusies.

— Tūlīt viņi to… — Korobovs čukstēja, tikko kustinādams lūpas. Sencovs enerģiski atmeta ar roku kā cilvēks, kuru traucē pat mazākais troksnītis.

Aiz sienas kaut kas dobji iedūcās. Notrīcēja grīda. Un pa to divos virzienos uz zāles kaktiem sāka slīdēt sīkas, tikko samanāmas putekļu urdziņas. Sencovs saprata — ieslēgušies kompresori, kas izsūknē gaisu no angāra.

«Jā, puišiem bijusi taisnība…» viņš pie sevis nodomāja.

Pēkšņi abus kosmonautus apdullināja neganta rēkoņa. Tā apklusa, tad atkārtojās atkal un atkal… Pie griestiem uzliesmoja milzīga sarkana acs, tās mirdzēšana iedvesa bailes. Sirēnas kaukoņa kļuva arvien stiprāka.

— Pārāk nepārprotami! — Korobovs kliedza. — Mums jāaiziet… Kā redzams, drošības noteikumi nepieļauj, lai kāds atrastos šeit starta laikā …

Viņi metās pie durvīm, atvēra tās un izskrēja gaitenī. Kamēr nolaidās durvju plātne, Sencovs uzmeta pēdējo skatienu kuģim, kas arvien vēl karājās virs estakādes … Durvis nolaidās, un tūdaļ spēcīgs grūdiens satricināja sienas un griestus; tad viss apklusa, tikai kompresoru dūkoņa dobji atbalsojās gaitenī. Korobovs velti mēģināja atvērt durvis. No augšas nonāca trīs pārējie… Nebilzdami ne vārda, visi apstājās un sāka gaidīt.

Durvis atvērās pēc kādām piecām minūtēm. Angārā viss bija kā pirmīt. Tikai estakāde bija tukša.

— Jā… — Sencovs teica pēc klusuma mirkļa. — Tātad ardievu… — Un nebija skaidrs, kam šie vārdi domāti — kuģim, kas aiztraucās uz visiem laikiem, cerībām samontēt raidītāju vai arī visam kopā…

— Tik tālu mēs nu būtu — pirmais ir prom … — Azarovs klusi sacīja.

— Nekur jau viņš netiks, dzinēji neieslēg- sies… — Rains piebilda. — Riņķos ap Marsu. Gan kādreiz vēl mēs savu kuģi notversim.

— Iesim, — Sencovs aicināja, un visi lēnām atgriezās raķetē. Nometuši skafandrus, viņi sapulcējās kajītē.

— Ko darīsim tālāk? — Sencovs jautāja. — Es domāju tā — lai nāktu kas nākdams, mums jāuzraksta viss, kas ir redzēts. Agri vai vēlu mūsu ierakstus uzies… Augšā mēs noteikti atradīsim kādu iespēju nodibināt sakarus ar Zemi. Ja mūsu rīcībā būtu spēcīgs gaismas avots! Nevar taču būt, ka uz zvaigžņu kuģa neatrastos kas tamlīdzīgs. Gaismas signālus no Zemes pamanīs. Pagaidām skaidrs viens — nolaist rokas ir par agru. Kosmonauti uzvar ar kuģiem, bet, ja vajag, — arī bez tiem! Pavisam vienkārši…

Pārējie bēdīgi klausījās viņā, neviens nebilda ne vārda. Pēc brīža Rains māksloti mundri sacīja:

— Ja jau, tad jau … Un ko īsti lai rakstām?

— Uzrakstīsim visu tā, kā mums tas pašiem liekas, — Sencovs teica. — Nu, kā tu izskaidrotu visu, kas noticis?

— Kā es to izskaidrotu? — Rains domīgi pārjautāja.

— Pirms daudziem gadiem no Pūķa zvaigznāja uz Saules sistēmu traucās zvaigžņu kuģis. Bez apkalpes tajā atradās vēl tūkstošiem kolonistu — viņi lidoja, lai apmestos uz jaunām planētām, lai kolonizētu tās un izvirzītu Saprāta priekšposteņus arvien tālāk izplatījumā.

Dzinēji strādāja vienmērīgi. Zvaigžņu kuģa ātrums bija tuvs gaismas ātrumam, un uz tā noteiktā ritmā ritēja dzīve, turpinājās novērojumi un pētījumi. Tuvojās izšķirošais brīdis — dzeltenā zvaigzne nebija vairs tālu, bet tai apkārt, kā to savā laikā jau bija atklājuši astronomi, — riņķoja vairākas planētas.

Taču astronomu aprēķinos bija ieviesusies kļūda. Bremzēšanas fāzē zvaigžņu kuģis bija pienācis par tuvu Saules sistēmas vislielākajai planētai — Jupiteram. Giganta pievilkšanas spēks draudēja novirzīt kuģi no ceļa. Vajadzēja pastiprināti bremzēt, lai novirze nenestu nāvi visam dzīvajam, kas atradās uz kuģa.

Viņiem izdevās novērst avāriju. Tomēr dzinēji neizturēja, to darba režīms bija izjaukts. Šķērsojis Jupitera orbītu, zvaigžņu kuģis bija spiests pilnīgi nobremzēt asteroīdu joslā, lai izbēgtu no sadursmes, bet aiz šīs joslas sākt orbītu ap Sauli. Riņķojot ap to, zvaigžņu kuģis vēlāk tuvojās citai planētai, ap kuru tad arī sāka riņķot. Izmantodama raķetes, kas atradās uz kuģa, apkalpe sāka pētīt trīs planētas, kuras varēja noderēt kolonizācijai. Tajos gados atbraucēji ciemojās uz Marsa, Zemes un Venēras. Tomēr izrādījās, ka šīs planētas ir nederīgas kolonizēšanai.

Tad mēģināja atjaunot dzinējus. Taču neveiksmīgi. Un, lūk, dzimto planētu aizsniedza lūgums pēc palīdzības.

Palīdzības aizsūtīšanai bija vajadzīgi gadi. Tomēr pienāca. Ne jau zvaigžņu kuģa veidā, kā viņi bija gaidījuši. Laikā, kas bija apritējis, kamēr kolonisti atradās ceļā, uz viņu planētas tika rastas pašos pamatos jaunas pārvietošanās iespējas izplatījumā — nešķeļot izplatījumu (pēc šā principa lido visas raķetes un visi zvaigžņu kuģi), bet gan izmantojot nesen atklāto tā saucamo izplatījuma tuneļefektu …

— Kur tad tu šādu efektu ņēmi? — Korobovs neticīgi sacīja. — Pagaidām par to tā kā nebūtu …

Paskatījies Korobovā, Rains iekoda lūpā. Brīdi klusējis, viņš atbildēja:

— Astronomam nav aizliegts fantazēt. Brīvajā laikā. Iespējams jau, ka arī nav tāda tu- neļefekta. Varbūt tas notika citādi. Mēs uz ekrāna redzējām, ka cilvēki un kuģi tieši no Fobosa tika kaut kur nosūtīti. Ja viss būtu noticis kā parasti, tad tos būtu paņēmis pienākušais zvaigžņu kuģis. Tas būtu devies atpakaļ uz dzimto planētu vai arī turpinājis izlūkošanu. Bet Foboss ir šeit. Ko tas nozīmē, ja loģiski padomā? Tikai to, ka nekāds zvaigžņu kuģis nav atlidojis šurp. Tikusi atsūtīta enerģētiska iekārta — sava veida gala stacija jaunās pārvietošanās sistēmas apstākļos, — iekārta, kas rada nepieciešamo enerģētisko režīmu.

Jaunajai iekārtai lika joņot pa lokveida orbītu netālu no Marsa virsmas, jo šī iekārta smēla enerģiju -no planētas magnētiskā vai gravitācijas lauka. īsā laikā aparāti bija gatavi darbam.

Tad starpplanētu raķetes pārvietoja no avāriju cietušā pavadoņa cilvēkus un visu, kam bija kaut kāda vērtība, uz starpzvaigžņu staciju. Milzīgo zvaigžņu kuģi tādā veidā, protams, nevarēja pārvietot, un tas palika šeit. Dzimtās zvaigžņu sistēmas virzienā izsvieda kolosālus daudzumus enerģijas, kas uz brīdi izmainīja telpas struktūru, un pēc neiedomājami īsa sprīža apkalpe, pasažieri un raķetes jau atradās mājās — savas pasaules starpzvaigžņu ārējā stacijā.

Taču stacijas, no kuras viņi startēja, tā arī palika Marsa tuvumā. Kaut arī neviena no trim izpētītajām planētām nederēja kolonizācijai, tomēr vismaz uz vienas no tām bija jau radusies vai radās saprātīga dzīve. Izmantojot pamesto staciju, atbraucēji jebkurā mirklī varēja no jauna apciemot Saules sistēmu. Taču pagaidām viņi kādā no tuvākajām planētu saimēm meklēja pasauli, kas būtu derīga civilizācijai.

Aizritēja daudz daudz gadu, un avāriju cietušā zvaigžņu kuģa tuvumā parādījās raķete no Zemes. Tā iekļuva uzlādēto daļiņu plūsmā — starpzvaigžņu sakaru kanālā, pa kuru stacijas Foboss automāti uzturēja sakarus ar savu pasauli. Novirzījusies no kursa, raķete nokļuva zvaigžņu kuģu iekārtas darbības joslā. Šī iekārta piespieda to nolaisties, pieņemot, ka te darīšana ar kādu no saviem kuģiem, — mašīnām nav laika rituma izjūtas, un viss notikušais tām, bez šaubām, nebija izprotams …

— Protams, te mazliet par daudz fantāzijas, — Sencovs sacīja, — bet visumā tā tas varēja notikt.

— Interesanti — kāpēc tad šī raķete nav aizlidojusi kopā ar pārējiem? — Korobovs prātoja.

— Diez vai tāds lidojums varēja notikt bez upuriem, — Rains atbildēja. — Acīm redzot, šīs raķetes apkalpei nepietika cilvēku.

Sadzirdējis vārdu — upuri, Azarovs sarauca pieri un nolaida galvu. Juzdams, ka Sencovs viņu slepus vēro, Azarovs sāka smaidīt un savā nodabā kaut ko svilpot…

— Varētu būt arī cits izskaidrojums, — Rains steidzīgi sacīja. — Varbūt viena raķete atstāta gadījumam, ja atgriezušies viņi vēlētos no jauna apciemot planētas.

— Šo to varētu secināt, analizējot apstākļus, kādi ir uz šā zvaigžņu kuģa. Visi mēs jūtam: šis raķetes atmosfērā ir krietni vairāk skābekļa nekā pie mums. Uz Marsa skābekļa vēl mazāk, bet uz Venēras, acīm redzot, arī… Gaisma, pie kuras viņi pieraduši, ir daudz vājāka — tātad viņu planēta atrodas tālāk no spīdekļa un arī temperatūra tur zemāka. Iespējams, ka bija vēl citi iemesli. ..

— Tā, — Sencovs noteica. — Kādi vēl būs jautājumi? Nav? Labi… Bet tagad — pie darba.

— Paklausieties, — Kalve sacīja. — Tā taču nevar… Pieļaut, lai uz Zemes par visu to nezinātu vēl gadiem ilgi? — Viņam sejā ielija sārtme, acis dega. — Mūsu pienākums — izmantot visas iespējas. Mēs tagad zinām, kā nosūta raķetes … Un ne tikai to.

— Tomēr jūs nekādi nevarējāt raķeti palaist …

Kalve apvainojies apklusa, un mirdzums viņa acīs izdzisa.

—■ Mēs visu uzreiz neaptvērām … — viņš pēc kāda brīža atbildēja. — Izrādās, ka ar pārslēdzēja bīdīšanu vien vēl nepietiek. Ir vēj jānospiež starta poga. Taču, pabīdot pārslēdzēju, mēs panākam… Nav ko atmest ar roku! Varbūt tomēr riskēsim? Atstāsim ierakstus šeit, bet paši dosimies ar raķeti…

Šis priekšlikums bija Azarova garā, un Kalve pagriezās pret jauno pilotu, cerēdams

uz viņa atbalslu. Azarovs loinčr klusēja, lupas cieši sakniebis.

— Mēs neriskēsim, — Sencovs neparasti asi noteica. — Un arī nebalsosim. Mēs darīsim tā, kā es teicu. — Kādu brīdi klusējis, viņš piebilda: — Vienalga, visiem mums ir vienāds liktenis, un tas ir atkarīgs 110 tā, kad šurp atlidos mūsējie.

Kalve paraustīja plecus: ka liktenis visiem ir vienāds, tas bija skaidrs jau sen.

— Mūsējie atlidos! — Korobovs teica. — Atcerieties tikai, kas par zēniem palika uz Zemes — Ņizovs, Krāmers, Rudiks …

— Jā, uz tiem var paļauties, — Sencovs piekrita. — Pieliec klāt vēl Ivanovu un Voļski — un apkalpe gatava …

— Šādā apkalpē Voļskis neder, — Rains iebilda. — Viņš ir labs astronoms … bet mazliet . .. khm .. . khm . . . nesavaldīgs. Voļskis jādod tādai apkalpei, kur kāds viņu spētu savaldīt. Viņš būtu jālaiž, piemēram, kopā ar Ulukbekovu. Ulukbekovs, Verners, Samohins, Iļjins un Voļskis — tā tik būtu apkalpe.

— Kopā ar Ņizovu varētu lidot Boča- rovs, — Sencovs apsvēra, — lai gan viņš pats drīz vien saņems kuģi. Ļoti talantīgs cilvēks. Arī Dzenis varētu lidot ar Ņizovu. Ļoti labs pilots …

Tā viņi atvadījās no tiem, kas bija palikuši uz Zemes, kuriem priekšā bija vēl visa dzīve, miljoniem nelidotu kilometru un, kas to lai zina, varbūt pat gaismas gadiem ilgi reisi …

209

— Jūs sakāt — jālido… — Sencovs teica.

14 — 1592

— Pēc jūsu pašu vārdiem iznāk, ka visi nevarēs aizlidot, kādam vajadzēs palikt, lai nospiestu starta pogu …

— Tā tas ir automātiskajām raķetēm, — Kalve teica.

— Bet neautomātiskajām?

— Loģiski spriežot, raķetes ar apkalpi var startēt pēc signāla no pašas raķetes. Ari šeit jābūt starta pogai.

— Ej un pārbaudi, — Sencovs iesmējās.

— Varbūt tu pats iesi un pārbaudīsi? — Rains teica. — Esmu noguris …

— Kur jāiet? — Sencovs jautāja. — Uz kibernētisko centru?

— Kāpēc uz centru? Uz vadības kabīni …

— Kur?! — Sencovs čukstēja.

— Es saku — uz vadības kabīni, — Rains atkārtoja.

— Viņš saka — uz vadības kabīni! — Kalve apstiprināja.

Sencovs vēl kādu minūti noraudzījās uz abiem, tad kaut ko nikni nomurmināja un izskrēja no kajītes. Rains un Kalve smiedamies steidzās pakaļ. No savām vietām pielēca ari Korobovs un Azarovs.

Tuvojoties sasodītajai šķērssienai, Sencovs neviļus palēnināja gaitu un izstiepa roku uz priekšu. Bet Rains, kas viņu bija panācis, soļoja tālāk, it kā sienas nemaz nebūtu …

Šķērssiena bija pazudusi.

— Kādā kārtā? — Sencovs īsi jautāja.

— Mēs attiecīgi pabīdījām ieslēdzēju kiber- centrālē… — Rains paskaidroja. — Tagad

raķete ir it kā gatava lidojumam un vadības kabīne nav vairs bloķēta.

Durvis uz kabīni atvērās viegli. Pārkāpuši pār slieksni, visi pieci atradās iegarenā telpā, ko sedza caurspīdīgs kupols. Aizturējuši elpu, viņi ilgi aplūkoja visu, kas beidzot pavērās viņu acīm.

Tāpat kā zvaigžņu kuģa vadības telpā, arī šeit pašā vidū stāvēja pults — tāda pati, tikai krietni mazāka. Te bija ļoti maz aparātu un nevarēja manīt nekādus vadības mehānismus, izņemot kādu apaļu ekrānu ar rādītāju un divas lielas izliektas pogas — sarkanu un baltu.

— Velns parāvis! — Sencovs iesaucās. — Es vēl saprotu, ka te nav kur apsēsties, bet nav taču arī neviena kloķa …

Tikmēr Rains apskatīja ekrānu.

— Jā, — viņš teica Kalvēm, — nav šaubu — tie savā starpā saistīti. Signālspul- dzes šeit izvietotas tieši tāpat kā uz ekrāna, kas atrodas kibernētiskajā postenī.

— Un rādītājs arī ir tādā pašā stāvoklī, — Kalve pamāja ar galvu.

— Nu vai tev skaidrs? — Rains jautāja Sencovam. — Pārējais — jūsu darīšana, biedri piloti.

Sencovs, arvien vēl apmulsis, vēroja: varbūt tas nemaz nav kosmiskais kuģis? Kā var lidot ar raķeti, kurai nav vadības mehānisma?

14*

211

— Nē, — viņš teica, — ar tādu kuģi tālu neaizlidosi. Vismaz es neriskētu. Seit teorētiski prāta slēdzieni neder. Izmainīsim kibernētiskā centra režīmu, un diez kas tad vēl notiks …

— Bet sh5mas taču pārbaudītas, — Kalve iebilda.

— Nē, — Sencovs sacīja. — Nekādā ziņā.

Iestājās klusums. Visi skatījās komandierī,

bet Azarovs, spēji pagriezies, aizsoļoja uz vadības kabīnes visattālāko kaktu un piespieda pieri kupola caurspīdīgajai plastmasai, stāvēdams ar muguru pret visiem.

— Automātikai es uzticos, — Sencovs turpināja pēc īsa klusuma brīža, — bet ne jau līdz tādai pakāpei. Ja to nevar vadīt vai vismaz tās automātiem dot programmu, tad nevar arī lidot. Ja mēs arī izlidotu, tad neatvairāmi pazustu izplatījumā. Ļoti vienkārši. Kas man, piemēram, paskaidros, kā šeit ieslēdzas dzinēji? Un stūres?

— Ko nu tur, — Rains teica. — Tik un tā izslēgsim … Izslēgsim, — viņš atkārtoja, nemaz neslēpdams savu niknumu. — Mēs varam meklēt, mēs varam atrast, atbilde būs viena un tā pati: izslēgt! Un tiešām — kas mums uz Zemes ko meklēt? It kā tur bez mums nepietiktu cilvēku… Tā iznāk, vai ne? Lai atgrieztos uz Zemi, bez šaubām, jāriskē. Vai tad kosmonauti raduši riskēt? Protams, nav raduši… Taču, vai nu kosmonautika ir specialitāte cilvēkiem ar vāju nervu sistēmu, vai arī mēs neesam kosmonauti, bet gan zaķapastalas! …

Metot Sencovam sejā šos aizskarošos vārdus, astronoms satraukts soļoja pa kabīni, brīdi pa brīdim strauji apsviedās apkārt, tad apsēdās, kur pagadījās, un no jauna cēlās kājās. Sencovs klusēdams klausījās, tikai seja viņam arvien vairāk pietvīka un lēni, sasprindzināti kustējās žokļi.

— Nevaru pieļaut, — Rains gandrīz vai kliedza, — lai komandiera atbildība deģenerētos līdz tādai pakāpei. Ja komandieris baidās riskēt ar sevi un apkalpi, vai tad viņš vispār ir komandieris? Astronoms beidzot apstājās, kājas plati izpletis, rokas aizlicis aiz muguras un galvu pacēlis. — Jūs nelidotu arī tad, ja vajadzētu glābt cilvēku.

— Labi, — Sencovs piesmakušā balsī lēni sacīja. — Pieņemsim — es neesmu lidojis šurp, es neesmu komandieris. Pieņemsim — es esmu kļuvis vecs. Pieņemsim pat — gājis bojā. Manis šeit nav, tā ir redzes halucinācija, un vispār es neesmu cilvēks, bet Hamleta tēvabrāļa ēna. Pēc manis par komandieri kļuvis Korobovs. Tu! Vai tu lidosi?

Azarovs lēni pavērsa seju pret citiem. Korobovs jutās neveikli — ledainajā klusumā viņā urbās četri acu pāri, vērās cieši, pētoši, pārbaudoši. Bez steigas viņš apskatīja kabīni, lai nesastaptos ar biedru acīm. Domīgi viņš paraudzījās uz pulti. Tad pacēla galvu un kādu mirkli vēroja griestus, — kaut kur tur atradās Zeme …

Biedru satrauktie skatieni klusumu beidzot salauza, un Korobovs, kas jau divreiz bija gribējis ko sacīt, taču aizvien no jauna pievērsies kādam no aparātiem, cieši noteica:

— Nē! Pagaidām es neredzu iespēju lidot.

Neapmierināti iedūcās divas balsis, bet Sencovs tās apklusināja:

— Es nelidošu. Korobovs arī nelido. Par jums, lai gan es jūs cienu, nevar būt ne runas — jūs neesat piloti. Paliek pēdējais. Viktors. Ko teiksi tu, komandieri Azarov?

Azarovs pacēla galvu. Viņa acis uz mirkli atvērās platum platas, un tajās kaut kas iemirdzējās. Pilots konvulsīvi norīstījās, tad atklepojās:

— Nē! Es nelidotu… — viņš noskaldīja.

— Un arī tad ne, ja būtu jāglābj cilvēks. Viņš, šis cilvēks… Viņš būtu viens, un nevar viena dēļ upurēt četrus.

— Tu esi cienīgs būt par komandieri, — Sencovs teica. — Jā, tu esi tā cienīgs … — Viņš dobji ieklepojās un novērsās no visiem.

— Pagaidām domāt par to… ir par agru. Turklāt pienācis brīdis, lai izbeigtu visus mēģinājumus pakļaut raķeti mūsu gribai. Mums tam nav laika… un ne šeit slēpjas mūsu glābiņš.

Viņš apklusa, gaidot jaunu neapmierinātības uzliesmojumu. Bet klusēja arī pārējie.

— Mums nav laika. Vai atceraties, kad nākamajai ekspedīcijai vajadzēja doties uz Marsu? Dažu mēnešu jautājums. Nu, jūs taču atceraties: ja ar mums nav sakaru, spēkā stājas otrais variants — ceļā dodas kuģis ar divām vadāmajām automātiskajām raķetēm. Ja mēs neesam atgriezušies, tas nozīmē, ka trasē tiešām kaut kas nav kārtībā. Un divas automātiskās raķetes tiks ziedotas. Toties tā kuģa apkalpe, kas lidos ievērojamā attālumā aiz tām, pamanīs, kas noticis, zinās, kāds liktenis piemeklējis šīs raķetes un tātad ari visas pārējās raķetes, zinās un spēs savlaicīgi veikt drošības pasākumus … Tā tas bija domāts. Bet mums taču skaidrs, ka arī tādā gadījumā kuģi var piemeklēt tāds pats liktenis …

Kosmonauti drūmi pamāja ar galvu.

— Tas nozīmē, ka vajadzīgi sakari. Mums jāziņo, ka jāizvēlas cits — drošāks ceļš, lai mūs atbrīvotu… Mums katrā ziņā jāatrod gaismas avots un jāmēģina signalizēt. Pagaidām nekā neesam atraduši. Bet mēs taču neesam pārmeklējuši pat ne trešo daļu no visām telpām …

— Tas kļūst aizvien grūtāk, — Kalve teica. — Mūsu skafandru skābekļa rezerves to neļauj … Jādodas arvien tālāk prom, un arvien mazāk laika paliek pētījumiem …

— Tā… — Sencovs teica. —- Kur ir izeja? Kas redz kādu izeju?

— Es, — Azarovs pēc neilga klusuma brīža teica. Runāja viņš negribīgi, it kā ar pūlēm izmocītu katru vārdu. — Es jums stāstīju par kajītēm ar oranžēriju. Man izdevās konstatēt, ka tur ir skābekļa atmosfēra. Tur var dzīvot. Tas nozīmē, ka varam pārcelties uz turieni. No turienes daudz tuvāk līdz Deimosa neizpētītajiem iecirkņiem.

— Nu. — Sencovs jautāja, — kādi būs secinājumi?

— Kas tur daudz ko runāt, — Rains sacīja.

— Pārcelsimies. Tikai, lfiglin lūdzu, sāksim kaul ko darīt…

— Pārnesi mantas! — Sencovs teica, un tā jau bija pavēle.

Kosmonauti ķērās pie darba. Visu, kas bija izglābts no Zemes raķetes, tagad vajadzēja aiznest tālu prom uz zvaigžņu kuģa pašiem augšējiem stāviem. Tas nebija viegls uzdevums, un kosmonautiem daudzreiz nācās mērot šo ceļu, iekams viss bija pārnests.

Un beidzot viņi juta, ka nespēj vairs paiet ne soli. Nogurums gāza nost no kājām. Visi pieci sēdēja kādā kajītē, 1111 nevienam nebija spēka pirmajam piecelties, lai uzveltu plecos pēdējo kravu. Katrs priekšmets šķita neciešami smags. Ar katru skābekļa balonu, ar katru ūdens maisu cerības aizlidot kļuva mazākas, bet tā gribējās saglabāt kaut nelielu cerības dzirksti.

— Paklausies, — Rains beidzot teica.

— Pārnakšņosim tepat. Rīt 110 rīta vienā paņēmienā atnesīsim visu atlikušo. Šī nakts taču neizšķir…

— Lai notiek, pārnakšņosim šeit, — Sencovs atļāva. — Rīts ir gudrāks par vakaru, kaut arī tas ir tikai relatīvs rīts. Visi esam noguruši. Pavēlu izklīst pa kajītēm un likties gulēt.

— Ar lielāko prieku, — Korobovs teica.

— Bet kā ar sapņiem — vai īpašas pavēles nebūs?

— Nosapņot izglābšanās veidu, — Rains iesmējās.

— To patiesi vienīgi sapnī var noredzēt, — Korobovs nomurmināja un pirmais izgāja laukā.

— Es atzīstu par labāku sapnī redzēt nevis «kaut ko», bet «viņu», — Kalve domīgi noteica.

— Nu, vēlēšanās nav slikta, — Sencovs novērtēja. — Var arī tā…

Viņš aizturēja Azarovu, kas iznāca pēdējais: — Vai tu … neesi noguris?

Viņš pavērās Azarovā tā, it kā gribētu ieskatīties pašā sirdī.

— Nē, — pilots atbildēja. — Domāju, ka vēl vairākas dienas… nenoguršu.

15.

Šajā naktī Sencovs nevarēja gulēt. Mocīja juceklīgas, nemierpilnas domas.

Ja šo raķeti būtu uzbūvējuši Zemes ļaudis, varētu riskēt. Cilvēks taču vienmēr tiks galā ar to, ko izdomājis cits cilvēks. Bet šo raķeti uzbūvējušas nepazīstamas būtnes. Apgūstot šo būtņu radīto tehniku, milzu nozīme bija visam: viņu reakcijas ātrumam, fiziskajām dotībām … Visu uzminēt nav iespējams … Ja nu viņi vada kuģi, piemēram, ar biostrā- vām? Tad mēs esam bezspēcīgi… Ja arī izlidosim, tad klīdīsim izplatījumā līdz mūža galam. Neviens neizglābsies … Nē, labāk jau gaidīt šeit.

Bet, ja gaidīsim šeit, — tad arī visi netiks izglābti. Tas tagad jau skaidrs. Kaut arī viens vienīgais — tomēr aizies bojā. Nebija grūti iedomāties, kurš ir šis viens. Pietika ar to, ka no aptieciņas, kas glabājās komandiera kajītē, pamazām vien zuda zāles — tās ķīmiskās vielas, ko lietoja pret staru slimību. Taču arī Azarovs pats labi zina, — ja saņemta liela starojuma deva, šie līdzekļi nevar glābt. Tad ir tikai laika jautājums. Ak tu savādnieks tāds — esot sasitis dozimetru… Nu, ko?

Uzzināt visu patiesību nebija grūti: vajadzēja tikai uzvilkt «marsiešu» skafandru, kuram stari netika cauri, doties ceļā pa to pašu gaiteni, izmērīt izstarojumu intensitāti un apskatīt pēdas. Pēdas uz grīdas. Tās skaidri stāstīja: nē, Azarovs nav atkāpies, kā viņš visiem apgalvoja, bet devies iekšā. Viņš to slēpa… Ko tur lai saka — apbrīnas vērta rīcība. Un nu iznāk, ka komandieris negrib spert izšķirošu soli? Tātad laisties ceļā? Liekas, tā būtu vispareizāk. Bet kā? Ja viņi varētu lidot divatā — tad jā! Kaut šodien! Bet viņi ir pieci… — Sencovs piespieda rokas pie deniņiem, tur bija samanāms pulss. — Neizglābt vienu — tas ir zemiski. Tā, bet ziedot vēl trīs? Vai tas nav zemiski? Ja būtu kaut niecīga, kaut nedroša garantija, ka risks attaisnosies … Citādi atliek tikai viens — gaidīt palīdzību no Zemes. Lai ved šurp ķirurgu, konservētas kaulu smadzenes … Paziņot Zemei — tas ir daudz drošāk. Nu kāpēc visa šī atbildība uz viena pleciem? Nē, pareizi, jāatbild vienam …

…Tīri nemanot, viņš tomēr iemiga. Sapnī Sencovam likās, ii kā viņu kāds sauktu. Ar pūlēm atvēris acis, komandieris uzmanīgi ieklausījās. Kajītē nedzirdēja ne troksnīša. Visā raķetē valdīja nāves klusums — kosmosa klusums.

Un tomēr bija tāda sajūta, it kā viņš patiešām būtu dzirdējis saucienu. Piecēlies Sencovs izgāja no kajītes, lai pastaigātos pa gaiteni un nomierinātos. Garais, tukšais, vienmērīgi apgaismotais gaitenis jau vairākkārt bija viņam palīdzējis koncentrēties, atgūties un savaldīt savas domas.

Vai viņš, komandieris, pieņem pareizu lēmumu? Vai nav palaista garām kaut kāda iespēja?

Lēmums pareizs, viņš vēlreiz nosprieda. Un vairāk par lidojumu nav ko domāt. Sakari un ķirurgs — vienīgā izeja. Oranžērijā ir skābeklis, varbūt izdosies pat augus izmantot barībai. Jāmeklē sakari. Ja būs sakari, tad uz kuģa, kuru tagad gatavo startam, būs arī ķirurgs. Ja būs ķirurgs, tad Viktors vēl kļūs par komandieri.

Viņš no jauna atgriezās kajītē un apgūlās gaisa gultā. Kad snaudiens atkal bija pārņēmis Sencovu savā varā, viņš no jauna sadzirdēja kādu balsi.

Jā… balss bija tā pati. Zema, tikko manāmi vibrējoša, maiga siltuma pilna. Sievietes balss … Viegli un melodiski plūda nesaprotami vārdi, un šķita — sieviete ir par kaut ko satraukta, neatlaidīgi lūdz par kaut ko ļoti dārgu, ļoli svarīgu … Varbūt viņa cenšas kaut ko paskaidrot? Dažbrīd balss kļuva spalgāka, ietrīsējās un no jauna glāstīja dzirdi ar prieka pilnām intonācijām …

Un tad Sencovs pēkšņi atcerējās, ka brīdī, kad pirmoreiz sadzirdēja šo balsi, viņš redzēja sapni. Viņš redzēja tādu sievieti, kādu sastop tikai sapnī. Viņš vairs nevarēja atcerēties seju, bet pazina balsi. Tāpat kā sapnī, viņš nesaprata vārdus, bet izjuta to siltumu un maigumu.

Pusvārdā pārtrūkusi, balss apklusa. Sencovs, beidzot galīgi pārliecinājies, ka nesapņo, sāka drudžaini apsvērt, no kurienes tā varētu nākt. Halucinācija tā nebija: sieviete tiešām runāja tepat blakus, kajītē.

Uzlēcis kājās, kosmonauts sāka pārmeklēt kajīti. Viņš uzmanīgi aplūkoja visus aparātus, līdz pēdējam decimetram izpētīja grīdu un tomēr nekā neatrada. Tikai pašā kaktā, tur, kur viņš gulēja, galvas līmenī ieraudzīja mazas durtiņas, ko agrāk nebija pamanījis.

Aiz tām atradās mazītiņš aparāts. Varēja saskatīt plati, kuru sedza sarežģīts, nepareizas formas raksts. Varbūt šeit bija ierakstīti sievietes pēdējie novēlējumi mīļotajam cilvēkam, kas devās tālumā, un bijušais kajītes saimnieks klausījies balsi pirms gulētiešanas …

Kāpēc, prom ejot, viņš nav paņēmis vēstuli līdz? Tādas lietas neaizmirst… Vai tāpēc, ka bijis jāsteidzas, vai arī citu iemeslu dēļ?

Iespējams, kuģa komandieris — šī kajīte atradās vistuvāk vadības kabīnei un, acīm rc- dzot piederēja viņam — gājis bojā vēl ātrāk. Nav jau nejaušība, ka lieši šī raķete palikusi pavadonī.

Sencovam no visas sirds kļuva žēl sievietes, kurai bija tik apbrīnojama balss un kura nekad nesagaidīs savu draugu. Droši vien arī viņa pati sen aizgājusi no dzīves — tik daudz laika aizritējis… Kaut arī iespējams, ka viņu planētas cilvēki dzīvo ilgāk.

— Esi laimīga, un — paldies tev, mīļā, — viņš teica sievietei un paklanījās uz to pusi, kur stāvēja aparāts. Sencovs pats nezināja, par ko pateicas, bet sacīja to tik sirsnīgi, it kā sieviete varētu vārdus sadzirdēt. Varbūt — kas to lai zina? Katrs, pat visklusāk izteiktais pateicības un mīlas pilnais vārds neiet zudumā, bet vienmēr aizsniedz to, kam tas sūtīts, lidodams izplatījumā ar tādu ātrumu, par kuru nav ne jausmas pat relativitātes teorijai.

Pēc tam viņš izņēma plati no aparāta, lai balss neskanētu velti: tikai smagos brīžos to drīkstēja klausīties … Viņš nolēma katrā ziņā paņemt šo balsi līdz, ja vien vispār atgriezīsies uz Zemes, — sieva noteikti sapratīs.

Sencovs gribēja vēl par kaut ko pagudrot, kad prātā pazibēja un izgaisa acumirklīga doma. Nē, ne par to, ka nekavējoties jādodas uz oranžēriju. Par kaut ko citu. Likās — bet kāpēc pēkšņi likās? — ka aiziet no šejienes vēl ir par agru … Ka viņam varbūt nav taisnība … Bet kāpēc tāda izjūta? No kurienes tik pēkšņi? Tūlīt viņš atcerēsies Tūlīt…

Uz sliekšņa parādījās Korobovs.

-— Visi sapulcējušies, — viņš īsi ziņoja, un Sencovs devās viņam pakaļ, lā arī līdz galam neizdomājis šo neizprotamo «kaut ko».

Kosmonauti klusēdami stāvēja vadības kabīnē. Katrs bija sagatavojis sev kravu. Tagad viņi tik ātri šurp neatgriezīsies …

— Apsēdīsimies… — Sencovs teica, un kosmonauti uz mirkli apsēdās. Viss jau bija sagatavots, viss gatavs, lai dotos augšup.

Sencovs palūkojās draugos.

Viņi jau iegājuši vēsturē — šie pieci cilvēki, kas sēdēja svešā kuģa vadības kabīnē.

Viņi iegājuši vēsturē kā pirmie cilvēki, kas sastapušies ar nepazīstamu civilizāciju. Pat, ja tā nebūtu — uz Zemes taču par to vēl pagaidām nezināja, — viņi tomēr jau iegājuši vēsturē kā cilvēki, kas ziedojuši dzīvību, laužot ceļu Izplatījumā. Viņi vēl dzīvoja, taču no dzimtās planētas tos šķīra neaptverami attālumi, attālumi, kas kādreiz droši vien neliksies tik baismīgi.

Un tomēr, domāja Sencovs, mūsu armija nav kapitulējusi, mēs tikai atpūšamies.

Kaujinieki atpūšas … Un, kā tas parasti atpūtā mēdz būt, pēkšņi klusumā kaut kas ieskanējās. Sākumā neizprotamās skaņas kļuva arvien skaļākas un skaļākas, dzima melodija — Rains savā nodabā dziedāja sensenu dziesmu.

Sadzirdējis motīvu, Sencovs piebalsoja — tikpat klusi, jo tā bija viena no dziesmām, kuras nav jādzied skaļi, labi nostādītā balsī, bet klusi, varbūt pat mazliet nepareizi, nedaudz aizsmakušā balsī, jādzied ar to vārdos neizsakāmo krievu dvēseles siltumu, ko nevar aizstāt ne skola, ne talants.

Tā bija dziesma, kas dzimusi tālajos gados — tālajos un tomēr šobrīd viņiem tik tuvos, — dziesma, kurā it kā bija visa ši tik smagā laikmeta romantika …

Dziesma stāstīja par diviem draugiem, kas dienēja vienā un tajā pašā pulkā — skani dziesma mana, skani… (Skani, lai nāktu kas nākdams, — ne jau tev vienam pašam grūti!) Un, kaut arī viņiem dažādi raksturi, viņi bija īsti draugi. (Dziedātājiem pievienojās arī Korobovs un Azarovs — kam gan citam, ja ne viņiem, lidotājiem, jāzina īstas draudzības cena!) Bet tad viņus reiz izsauca komandieris un pavēlēja doties uz dažādām tālās planētas malām. Un viņi neizrādīja šķiršanās skumjas. («Arī mēs neparādīsim savas jūtas,» nodomāja Kalve, dungojot līdz melodiju, jo vārdus nezināja.) Viens no viņiem iesēdās automašīnā, bet otrs — lidmašīnā («Taču mums, redz… nav ar ko lidot…» nodomāja katrs no viņiem šajā mirklī.), un viens notrausa asaru ar pirkstu — cits ar delnu.

Zemes dziesma skanēja šajā nespodri apgaismotajā vadības kabīnē. Un katram neizturami iegribējās vēl kaut uz stundiņu skatīt dzimteni, dzimto, skarbo, brīnišķīgo Zemi, lai kur arī viņus sūtītu komandieri. Zemi, kur tāpat, kopā sanākuši, dzied vīri un ar labām, mīļām balsīm piebalso sievietes.

Sievietes… Un viņa laikam arī dziedāja,

22:5

pavadot savu… Pagaidi, pagaidi, pagaidi… Dziedāja? Nu protams, viga dziedāja! Dziedāja?!

Pēkšņi Sencovs izslējās visā augumā, viņa acis iezibējās.

Pirmo reizi viņš tik skaidri izprata, ka tie, kas bija būvējuši zvaigžņu kuģi un šo raķeti, bija tādi paši cilvēki kā viņi. Viņi tāpat mīlēja, tātad arī tāpat ienīda, tāpat cieta un tāpat priecājās, tāpat domāja, un tāpēc viņu tehnikā nekāds apzināts ļaunums nevarēja slēpties …

Un vēl viņš saprata, ka ir iespēja tik prom no šejienes.

— Klausieties, kosmonauti! — viņš skaļi teica. — Mēs visu esam pārdomājuši, citas izejas nav. Tikai pārvākties … Lidot — būtu ārprāts, mēs pat nezinām, kā ieslēgt dzinējus … Bet man iešāvās prātā … man šķiet… Jūs saprotat, to taču būvējuši cilvēki. Cilvēki! Lai kādā vārdā viņi sauktos, lai kādi izskatītos … Cilvēki taču nevar tādās lietās piemānīt cits citu. Mēs nevaram lidot tāpēc, ka neprotam vadīt raķeti. Bet Zeme gaida! Un viņi taču lidoja! Varbūt arī mēs varam? Varbūt šeit nekā nevajag vadīt? Man ir tāda sajūta, ka… atrisinājums… tepat blakus, tas tikai jāatrod …

— Runa taču nav par mūsu piecu dzīvībām, lai parauj tās jods… — Rains pārtrauca. — Mēs varējām iet bojā ne tikai šeit… Bet cilvēki mūs gaida! Ja mēs neatgriezīsimies, vai ir garantija, ka nākamā ekspedīcija izli

dos? Zeme varbūl vispār pārtrauks pētījumus, no jauna pārbaudīs visus aprēķinus, konstrukcijas, paies laiks — varbūt pat gadi… Mums jāatgriežas!

— Jāatgriežas! — Sencovs teica. — Jums, protams, skaidrs, ka šeit slēpjas risks. Mēs atsakāmies no lēnākā, kaut arī, pēc manām domām, drošākā ceļa — no mēģinājuma rast sakarus. Bet, ja tā, tad atbildība gulstas uz zinātnieku pleciem, tad viss atkarīgs tikai no jums. Jā, es ticu, ka atgriezties ir iespējams, liet, ja jums vēl ir kādas šaubas, runājiet!

Iestājās klusums, un tajā atskanēja Kalves klusā balss:

— Kas attiecas uz mani, tad es palieku pie tā paša, ko teicu jau iepriekš. Lidot var, lidot vajag. Pārāk svarīgs ir un paliek mūsu uzdevums, pat ja arī… — viņš ar neuzticību paskatījās Azarovā un Sencovā. — Pat, ja nebūtu nekādu jaunu atklājumu, — vienalga. Un es apgalvoju, ka mēs esam jau ļoti tuvu mīklas atrisinājumam. Tas, burtiski, karājas gaisā …

— Labi, padomāsim visi kopā… — bezbēdīgā balsī noteica Korobovs, tuvojoties galdam. — Būtībā mūsu māja ir pavisam tuvu,— viņš ar pirkstu strauji uzvilka uz galda divus koncentriskus lokus. — Te Marss, bet te — Zeme.

225,

— Bet te — Venēra, — Sencovs papildināja un ar pirkstu uzzīmēja trešo koncentrisko apli — tuvāk Saulei. Un te viņš sarāvās — tik strauji viņu aiz rokas satvēra Rains.

15 - 1592

— Kas ir ar levi? — Sencovs jautāja.

— Nekas … — Rains noteica. — Es vienkārši esmu idiots! Marss, Zeme, Venēra … Bet kas ir centrā, es jums jautāju?!

— Pēc visiem datiem spriežot, — Saule, — Sencovs atbildēja. — lin kas par to? …

— Tā, — Rains apmierināts pamāja ar galvu. — Lūdzu atļauju uz pusstundu aiziet.

— Kurp?

— Tas ir ļoti svarīgi… Man jāpārbauda kāda hipotēze, — Rains teica, rokoties izziņu spolīšu kaudzē, ko bija paņēmis līdzi no bojā gājušās raķetes. Tad kādu no spolītēm steidzīgi ieslēdza magnetofonā. — Viens pieņēmums …

Viņš aizvēra acis, ieklausoties skaitļos, kurus vienaldzīgi diktēja magnetofons, un uz papīra kaut ķo ātri aprēķināja.

Tad pārlasīja tos un pamāja ar galvu.

— Mēs abi ar Kalvi… Apģērbies, Laimon, — viņš sāka uzvilkt skafandru, nepacietībā nevarēdams trāpīt rokas piedurknēs. — Nu kā tas agrāk neienāca prātā… Mēs meklējam sarežģītas lietas, bet atrisinājums pavisam vienkāršs …

— Nu, kas tad īsti ir? — Sencovs neizturēja. — Kas tie par noslēpumiem?

— Gan uzzināsi, dārgo komandier, uzzināsi, — Rains teica. — Pēc pusstundas mēs atgriezīsimies. Paņem līdzi invertoru, Kalve …

Kamēr tie trīs kajītē gaidīja viņus atgriežamies, nebilstot ne vārda un tikai saskatoties mirdzošām acīm, Rains un Kalve pagāja ga

rām nodalījumam ar skaitļojamām ierīcēm un devās uz apaļo zāli. Rains ar skubu piegāja pie ekrāna, noliecās tam pāri un aizsmakušā balsī, pēc kuras varēja manīt, ka ir uztraucies, teica:

— Ieslēdz palielinājumu …

Kalve ieslēdza. Vairākas minūtes Rains sasprindzināti vēroja, bīdot rādītāju pa ekrānu, un, kustinādams lūpas, kaut ko aprēķināja. Beidzot viņš apņēmīgi nostādīja rādītāja galu uz vidējā apļa signālspuldzītes uguntiņas.

— Pārbaudi… — viņš īsi sacīja.

Kalve virzījās gar kabeli, lēni tuvojās durvīm, kas veda uz nodalījumu, un teica:

— Signāli ienāk …

— Tā, — Rains uzrakstīja jaunus skaitļus uz papīra loksnes. Tad viņš vēlreiz pārbaudīja rādītāja stāvokli. Pamāja ar galvu, izslējās, viņa acis jautri iemirdzējās:

— Ejam …

Pēc desmit minūtēm abi jau atradās raķetes vadības kabīnē. Viņus sagaidīja trīs jautājoši, cerību pilni skatieni. Kalve par atbildi neziņā paraustīja plecus un papurināja galvu. Rains tūlīt devās pie centrālās pults un to pāris sekundes vēroja. Tad pieglauda sev matus un sausi teica:

15*

227

— Mēs visi — un pirmām kārtām es pats — esam pelnījuši vieninieku atjautībā un loģikā. Es nekādi nevarēju izprast, kāda nozīme ir pultij kibernētiskajā postenī. Kalve arī neizprata. Bet tā nav viņa specialitāte… Ja kāds no manas katedras asistentiem nezi-

natu, ka Zeme griežas ap Sauli, tad tas nebūtu tik liels grēks. Uz pults ir parādītas — un mums to jau sen vajadzēja apjaust — triju planētu orbītas: Marsa, Zemes un Venēras orbītas. Lūk, šie apļi ar signāluguntiņām. Bet liesmiņa pašā centrā …

— Saule! — Kalve smaidīdams teica, it kā viņš būtu ieraudzījis īsto Zemes sauli — zeltaino, maigo Zemes spīdekli pie zilajām debesīm, nevis liesmojošo, pinkaino lodi, ko viņš, sēdēdams raķetē, redzēja cauri dažādiem gaismas filtriem …

— Saule! — Rains atkārtoja. — Bet tas nav pats svarīgākais — šis fakts vēl neko nenozīmē … Rādītājs uz pults var atrasties uz jebkuras no trim orbītām. Turklāt tā nav shēma: uguntiņas pārvietojas un norāda planētu faktisko stāvokli dotajā mirklī — es to īpaši pārbaudīju pēc rokasgrāmatām. Par laimi, mums tās izdevās izglābt… Un, lūk, pārbīdot rādītāju tādā stāvoklī, ka tā smaile norāda, teiksim, uz Zemi, mēs kibernētiskajam centram dodam uzdevumu, un centrs nekavējoties izstrādā lidojumu programmu …

— Slop! — Sencovs pārtrauca. — Vai jūs par to esat pārliecināts?

— Jā gan. Kļūdas varbūtība minimāla, — atbildēja jau Kalve. — Nedomāju, ka mēs būtu kļūdījušies. Es ļoti rūpīgi izpētīju. Esmu pārliecināts, ka vispārējos principus esmu izpratis pareizi…

— Un kādi tie būtu? — Sencovs jautāja.

— Šo programmu saņem raķetes kibernētiskā ickārla, — Kalve sacīja. — Impulsi skrien pa kabeli. Mēs pārbaudījām — vads nāk šurp. Kā var secināt, tad mašīna, vadoties no acumirklīgā planētas stāvokļa orbītā, nosaka un uzdod raķetei optimālo režīmu, kas nepieciešams lidojumam uz attiecīgo planētu.

— Vai redzat, — Rains iemeta vidū,

— kādā stāvoklī patlaban atrodas uguntiņas? Tādā pašā kā kibernētiskajā centrā. Tas var nozīmēt tikai to, ka raķete patlaban pieslēgta lielajai mašīnai…

— Tieši kurai raķetei programma domāta, to nosaka ar pārslēdzēja stāvokli. Vienlaikus var startēt tikai viena raķete.

— Skaidrs! — Azarovs nobēra. — Tātad savas raķetes viņi tiešām nav vadījuši. Kuģi no sākuma līdz galam vada automāti.

— Vienkārši runājot — no šejienes orientē programmēšanas iekārtu, — Kalve teica.

— Ērtības labad orientēšanas mehānisms izveidots kā planētu karte.

— Bet kāpēc tikai trim planētām? — Korobovs jautāja.

— Tas nav obligāti… Kādreiz te bijušas arī* citas shēmas. Atcerieties, ko mēs redzējām uz ekrāna …

— Programma … — Sencovs sacīja. — Bet ja nu izlidošana aizkavētos?

— Raķetes skaitļojamai mašīnai tajā nepārtraukti jāizdara labojumi, — Kalve atbildēja. — Būtu ļoti interesanti tuvāk iepazīties ar šīs iekārtas principiem …

— Labi, bet kā lai tomēr startējam?

— Lūk, pogas — tādas pašas kā kibernētiskajā centrā. Tur ziņu startam deva ar balto pogu. Vienīgais, kas cilvēkam atlicis vēl darīt, — dot mašīnai impulsu darbības sākšanai. Tālāk tā vada kuģi pati…

— Ko tur lai dara, — Korobovs teica.

— Velosipēdam ir pedāļi, automobilim nav. Un neviens neatsakās braukt ar automašīnu tāpēc vien, ka tai nav pedāļu …

— Re, kā iznāk… — Sencovs teica. — Pogas, un nekā vairāk … Tikai jānospiež, un — var lidot…

— Lidot! — Azarovs atkārtoja, un viņa balss ietrīcējās.

— Lidot, — Korobovs mierīgi piekrita.

— Lidot, — Rains teica un smaidīja.

— Ja lidot, tad lidot, — Kalve bezrūpīgi sacīja. — Tādā gadījumā es atnesīšu atpakaļ mantas …

— Iesim ātrāk… — Azarovs sacīja lūdzoši un pirmais metās laukā no kabīnes. Bet Sencovs to notvēra aiz rokas.

— Tagad, lūdzu, atpūties… — viņš sacīja.

— Atpūties līdz pašai Zemei…

Visi izgāja ārā, un kādu mirkli Sencovs palika viens.

— Nu tad tā… — viņš klusi sacīja. — Tu taču nepiemānīsi, tiesa?

Neviens nebūtu spējīgs sadzirdēt atbildi. Viņš tomēr laikam sadzirdēja, jo satraukti un priecīgi smaidīja.

— Labs ir. Bet kur tad īsti viņiem sēdējis pilots? Vai šeit?

Lidojuma programmas sastādīšana bija pabeigta. Par to pavēstīja signāluguns, kas pirms pusstundas iemirdzējās uz pults. Pēdējo reizi būdams augšā, Kalve noskaidroja, ka mašīna ir izslēgusies. Toties aiz kabīnes pakaļējās sienas neapklusa tikko dzirdama dūkoņa: raķetes kibernētiskā mašīna turpināja darbu, pēc katras aizritējušas minūtes programmu attiecīgi izmainot.

— Tā, — Sencovs teica, — tātad nu esam izšķīrušies. Kļūdas nevar būt: saprāts nevar piemānīt citu saprātu. Mums jātic Saprātam, kaut arī tas būtu citu būtņu saprāts …

Vadības kabīnē, slaukot sviedrus, ienāca Korobovs.

— Sagatavošanās pabeigta… — viņš ziņoja, — Vai lidojuma laikā kādam jāpaliek sardzē?

— Tā, kā instrukcijas to paredz, — Sencovs atbildēja.

— Kas būs pirmais?

Sencovs paraustīja plecus, likdams saprast, ka uzskata jautājumu lieku un netur par vajadzīgu pat atbildēt.

— Varbūt tu atpūtīsies? — Korobovs jautāja.

— Ka tad citādi! — Sencovs teica. — Noteikti… Sanatorijā! Uz Zemes…

Pēdējo reizi viņi apskatīja angāru, stāvot lūkas ailē. Korobovs pamanīja lejā, gandrīz zem pašas estakādes, skābekļa balonu, ko lietoja skafandru barošanai, to, acīm redzot, pie trešās — pēdējās mantu pārnešanas kāds bija aizmirsis. Korobovs jautri pasmaidīja: no pieredzes, par spīli ticējumam, viņš zināja — pietiek tikai kādā vietā kaut ko aizmirst, un cilvēks laimīgi tiks prom.

Tad visi sapulcējās ieejas nodalījuma vidus daļā. Rains ienāca pēdējais. Iemirgojās spuldzītes, tērauda sviras izstiepās taisnas un uz iekšu ievilkto apšuvuma daļu lēnām iespieda savā vietā. Arvien mazāka kļuva gaišā sprauga. Tad sviras, iekrītot savās ligzdās, dobji no- žvadzēja.

Ienākot gaitenī, kosmonauti novilka skafandrus. Sencovs vēlreiz pārbaudīja visas kajītes. Pārbaudīja, vai viss nostiprināts tā, kā nākas, vai starta laikā krava paliks savā vietā.

Visi lēnām iegāja vadības kabīnē. Kustoties kā sapnī, viņi ieņēma savas vietas gaisā. Pēkšņi pakrūtē iesmeldzās …

Sencovs apstājās pults priekšā.

— Nu, kā būs? Ko teiksi, otrais pilot?

— Interesanti tomēr, — Korobovs atsaucās. — Kāds gan ir tas jaunais pārvietošanās veids izplatījumā?

— Gan jau tiksim arī tam klāt, — Rains sacīja. — Žēl, ka tu neredzēji to, ko mums rādīja mašīna. Jā, ne mazums interesanta mēs nākamo reizi atradīsim uz Fobosa … Nav izslēgts, ka mēs ar viņiem nodibināsim sakarus. Bet ar laiku — arī satiksimies …

— Varbūt tagad, tūdaļ, apciemosim Fo- bosu? — Kalve jautāja.

— U-ja! — Korobovs iesmejas. — Ir gan tev vēriens …

— Nevaram, — Sencovs atbildēja. — Bet vispār mēs tur ieradīsimies. Pilnā sastāvā. Vai tu piekriti, Viktor?

Viņš apsēdās pie pults. Uz kādu mirkli cieši aizmiedza acis. Tad nospieda balto pogu …

Dobja dūkoņa piepildīja kabīni. Uz pults iemirdzējās uguntiņas dažādās krāsās. Uz viena no ekrāniem parādījās gaišu līniju plūsma — sākumā līnijas bija retas, bet tad to kļuva aizvien vairāk un vairāk.

Blakus uzliesmoja otrs ekrāns. Uz zaļganā fona izveidojās neizprotams zīmējums. Vairāki rubīnsarkani cilindri, katru no tiem dažādās vietās apņēma biezas kabeļu spirāles.

— Jūs tikai paskatieties, — Sencovs iesaucās izbrīnījies un pastiepa roku pēc zīmuļa. Pēkšņi bloknots, ko Sencovs bija atstājis uz pults, uzpeldēja un palika karājamies gaisā. Visi izjuta savādu vieglumu, 110 kura jau bija paspējuši atradināties … Ieslēdzās mākslīgā gravitācija. Tajā pašā laikā gaiss kļuva it kā blīvāks, pārvietošanās grūtāka — neredzama, bet bieza sega tos apklāja un ietina no visām pusēm. Kļuva vieglāk elpot, un Sencovs saprata, ka aparāti iesūknē kabīnē tīru skābekli un automāti viņus ietvēruši neredzamā, bet blīvā vidē, lai nerastos grūtības pārslodzes brīžos. Tikko jaušama gaisa vibrācija liecināja, ka šis ne jau saspiestais, bet sabiezinātais skābeklis ieplūst kabīnē, spraucoties pa grīdas flīžu spraugām. Gāze, uz kuras viņi sēdēja un gulēja, bija «smagais skābeklis».

— Nu, tā, — Korobovs teica. — Taisni negribas ticēt. Lidojam… Un pienāks taču laiks, kad skolēniem gadīsies sajaukt laikmetus un viņi būs ārkārtīgi izbrīnījušies, ja skolotājs tiem teiks, ka kosmosa kuģniecība sākusies 20. gadsimtā, nevis desmitajā, kā to stāstījis skolnieks Petrovs, un ka Džordano Bruno bojā ejā vainojama inkvizīcija, nevis gravitācija…

— Nebūs tik ļauni! — Sencovs pārliecināti sacīja. — Un tagad — katrs sava vietā!

Dunoņai pieaugot, raķete nodrebēja un sāka lēni slīdēt uz augšu. Tie bija tikai pirmie centimetri no miljoniem kilometru garā ceļa, kas viņus gaidīja, — pirmie, bet paši smagākie un svarīgākie …

Plaši pašķīrās sienas. Paātrinot gaitu, raķete izskrēja cauri slūžām. Vadības kabīni apņēma tumsa, caurspīdīgajā kupolā pazibēja estakādes fermas — un, spēcīga magnētiskā lauka izsviesta, raķete ieslīdēja izplatījumā.

— Lidojam! — Azarovs iekliedzās gavilējoši un gandrīz vai iekoda mēlē.

Visapkārt kaut kas spēcīgi un melodiski nošķindēja. Kaulos atkal salija smagums … Bija ieslēgušies dzinēji, kas paātrināja raķetes gaitu.

— Spriežot pēc trokšņiem, dzinēji ir parastie, ķīmiskie … — Korobovs noņurdēja.

Sencovs neatbildēja. Iespīlēts gaisā, viņš saspringti vēroja ekrānu ar sarkanajiem cilindriem, it kā kaut ko gaidītu. Pārslodze pazuda. Visi reizē pacēla galvas. Azarova lūpām pārslīdēja rūgts smaids. Kalve teica Rainam:

— Bija baigi…

— Vēl tikai būs, — Rains smaidīja. — Bet, kā reiz teicis kāds no senajiem rakstniekiem, tas jau ir pavisam cits stāsts …

Un tad Sencovs ieraudzīja, ka no viena ru- bīnsarkanā cilindra uz ekrāna izšaujas apžilbinošs, šaurs gaismas stars. Tad vēl viens cilindrs izmeta tādu pašu staru. Un vēl viens …

— Tā tas ir! Fotona dzinējs! Ar kvantu ģeneratoriem! — Sencovs iekliedzās, atlaižoties krēslā.

Neizturama, kaut arī ar filtriem apslāpēta gaisma ar žilbinošu liesmu plosījās uz ekrāna. Kauli no jauna kļuva smagi, uz mēraparātu skalām uzšāvās sarkanas svītras … Pilnīgā klusumā kuģa galvenais dzinējs uzņēma gaitu…

— Nākamā pietura — Zeme, — Sencovs teica svinīgi, — kuģis nesāks griezties ap Zemi — šai raķetei tas nav jādara. Interesanti gan, kur tā nolaidīsies.

— Spriežot pēc tā, ko mēs zinām par viņu klimatu, —• Rains atsaucās, — kaut kur mērenā klimata joslā, kādā līdzenumā. Varbūt arī mūsu dzimtajā pusē. Bet kā gan tas viss notiks?

— Ja jau raķete startē automātiski, tad tā arī nolaidīsies tāpat, — Sencovs sacīja. — Tagad es kuģim ticu …

Skatoties uz vienu no ekrāniem, kur bija redzams, kā arvien ātrāk attālinājās Marss, samazinājās un tikko samanāms kļuva zvaigžņu kuģis, ko viņi nupat bija atstājuši, Korobovs sacīja:

— Tā vien liekas, ka mēs lidosim tikai dažas dienas … Šis te nelidos pa orbitālo trajektoriju. Kuģis ies pa gaismas stara trajektoriju!

— Ne jau velti raķete tā izskatās! — Sencovs atbildēja. — Būtībā mums jau tagad vajadzētu gatavoties uz nolaišanos …

— Es tomēr gribētu izpētīt raķetes kibernētisko iekārtu, — Kalve nomurmināja un greizi paskatījās uz Sencovu.

— Stop! — Sencovs sacīja, ar visu savu būtību priecīgi izjūtot, cik viegli — arvien ātrāk un ātrāk — kuģis ieskrienas. — Es jums gan rādīšu! Nedomājiet — ja kuģis ir svešs, tad uz tā instrukcijas vairs nav spēkā! Kuģis tagad ir mūsu!

Smiedamies viņš vēl piebilda:

— Instrukcijas aizliedz iejaukties automātu darbībā lidojuma laikā. Ja vien to neprasa Sevišķa Nepieciešamība …

Vladimiru Mihailovu lasītājs pazīst kā asprātīgu mūsu republikas feļetonistu, satīriķi un humoristisku stāstu autoru. Taču jau pirms vairākiem gadiem viņš sāk pievērsties arī zinātniskajai fantastikai.

Viņa zinātniski fantastiskie stāsti parādās žurnālos «Draugs», «Zinātne un tehnika» un Maskavas izdevumā «Iskatej».

«Sevišķā nepieciešamība» ir rakstnieka fantasta pirmais lielakais darbs. To krievu valodā Latvijas Valsts izdevniecība izdevusi 1963. gadā.

Šajā gadā iznāks Vladimira Mihailova zinātniski fantastiskais romāns «Tuvā kosmosa ļaudis». Sagatavošanā ir zinātniski fantastiska grāmata «Ļaudis un kuģi».

Vladimiram Mihailovam zinātniski fantastiskais sižets būtībā ir tikai fons, uz kura viņš risina humānisma problēmas nākotnes komunistiskajā ērā. Lai kādos apstākļos un situācijās atrastos cilvēks, viņš pārstāv savas planētas — Zemes civilizāciju, kuras neapturamajam progresam autors veltī visu savu daiļradi.

Vladimirs Mihailovs SEVISĶA NEPIECIEŠAMĪBA

Redaktore I. Bērzkalne. Māksi, redaktors A. Jēgers. Tehn. redaktore N. Kļava. Korektore A. Pavlovska.

Nodota salikšanai 1966. g. 11. maijā. Parakstīta iespiešanai 1966. g. 15. augustā. Papīra formāts 70 X 90/32 . 7,50 fiz. iespiedi.; 8,77 uzsk. iespiedi.; 8,49 izdevu. 1. Metiens 30 000 eks. Apakšā 35 kap. Izdevniecība «Liesma» Rīga, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 20339-D2431. Iespiesta Latvijas PSR Ministru _ Padomes Valsts preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības parvaldes 2. tipogrāfijā «Sovetskaja Latvija» Rīgā, Dzirnavu ielā 57. Pašūt. Nr. 1592. K2

Владимир Мн х а йл о в ОСОБАЯ НЕОБХОДИМОСТЬ Латвийское государственное издательство Рига 1963

Издательство «Лиесма» На латышском языке

[1] fragmentos 110 P. Kogana dzejoļa «Raķete» (1939. g.). Atdzejojusi E. Grīnberga.

[2] albedo — skaitlis, kas raksturo ķermeņa virsmas spēju atspoguļot starus.

[3] liionika — zinalncs nozare, kas cenšas dzīvā organisma uzbūves principu izmantot tehnikā.

Загрузка...