Sumpurņu ciems

RUTKU TĒVS

SUMPURŅU CIEMS

PĒC ilgās, dziļās, bargās ziemas strauji un pēkšņi atnāca 1709. gada pavasaris. Dažas siltas Sulu mēneša dienas radīja brīnumus: ātri noskrēja lielie ūdeņi, un, kamēr pakalnu ēnainās pusēs vēl gausi čākstēja biezā sniega sega, jau piesaules kūpošajās nogāzēs Piltenes būdnieku vecāsmātes dzina ganos savas kazas, un pat nabaga vecīšu tumšajās, skumjajās acis iemirdzējās prieks par jauko, zaļo pasauli.

Ko šādā laikā lai saka jaunība, kas spiesta kvernēt četrās sienās? Kā var būt ap sirdi gadus septiņpadsmit vecajai, sprigainajai, melnīgsnējai Piltenes mācītāja Gosvina Huneka meitai Trūdei un tās audžumāsai — sapņainajai gaišmatei Marijai, kuras jau ar saules lēktu sēž savā kambarī pie lielā galda un klausās sko­lotāja — tēvoqa Ādama vēstures lekciju par grieķu kariem?

Trūdēs skats neatraujas no augstā ceriņu pudura vaļā sprāgstošiem pumpuriem, kuri sniedzas līdz otrā stāva atvērtajam logam un pilda istabu ar savu sve­ķaino, saldeni rūgto, pavasarīgo smaršu.

— Vai tu klausies, Trūde, ko es stāstu? — Ādams Huneks pārtrauc lekciju un aizdomīgi paraugās krust­meitā.

— Jā gan, tēvoc! — meiča, iztraucēta sapņošanā, žirgti atsaucas, bet tūlīt atkal veras logā, tāpat kā līdz šim laizdama gar ausīm mācību.

Skolotājs turpina lasīt no nodzeltējušām lapām vien­muļi un sausi. Trūdēs skats slīd pāri pilsētas nameļu jumtiem uz lielo gāršu pie pamales.

«Tur tagad sāk mosties no ziemas miega brīnišķie, noslēpumainie meža gari,» viņa domā. «No veco, cauro koku dobumiem, no siekstu apakšām, no alām nāk laukā neizsakāmi daiļās Lilitas — pirmtēva Ādama pirmās sievas bērni: laumas, raganiņas, mežaiņi, sum­purņi. Ai, šī brīnumu, šausmu un noslēpumu pilnā, jaukā, raibā pasaule! Kāda svētlaime atrasties šai pulkā! Tie jāuzmeklē šopavasar. Viņi nenoraidīs mani, jo arī manās dzīslās ritot Lilitas — mūžam jaunās un daiļās pirmmātes asinis. Tās manī no vecmāmiņas pu­ses. Tā saka tēvs … Ha, ha! Nekādu ķēmu pasaulē ne­esot, cenšas iegalvot amtmanis Šarfenbergs. Blēņas! Vai viņš ir gudrāks par mācītāju, .manu tēvu? He! es pati kādunakt apciemošu neticīgo pa kamīna dūm­vadu!» Un Trūde nodreb tīksmainās šausmās.

Dažus gadus par viņu vecākā Marija tikpat maz klausās garlaicīgo vēstures mācību. Marijas domas lido pāri tālajam mežam. Tās nesas uz jūrām, kur viņas tētiņš kuģo jau astoņus garus gadus, nedodams vēstis par sevi. Pēc sievas nāves nodevis bērnu mācītāja Hu- neka namā, lai Trūdei būtu biedrene, kuģinieks Kas­pars brauca pa Ventu lejup. Tad izcēlās nežēlīgais sakšu-poļu-krievu un zviedru karš, kurā nemierīgi kai­miņi iebruka neaizsargātā Kurzemē, te izcīnīdami savus strīdus, un, saukdamies par iedzīvotāju draugiem, bija niknākie naidnieki. Zviedri aizsprostoja ostas, un tēvs vairs nevarēja turpināt parastos reidus starp Pilteni un Lībeku. Tagad viņš pelnās svešās malās. Bet var arī būt, ka kuģis gājis bojā… Marija aizdzen drūmās do­mas. Nāk cita — priecīgāka: par rātskunga Vo^fa Got­lību. Tas viņu mīl un ir labs.

Vēl vēstures stunda nav beigusies; jau ienāk mācī­tājs uz ticības mācības stundu ar tikko pabeigtu spre­diķa prospektu rokā. Viņa grumbainā seja ir apgarota, viņa tumšās acis zem biezajām, sirmajām uzacīm mirdz cīņas kaislībā. Viņš pamāj brālim turpināt darbu un piesēžas attālāk, pārskatīdams rokrakstu.

Tēvam parādoties, Trūde ir aizmirsusi logu un āru un pievērsusies tam.

«Šodien būs kas sevišķs!» viņa priecīgi domā, vēro­dama tēva dzīvumu, jo tā lektīras nekad viņai nav bi­jušas garlaicīgas.

Gosvina Huneka vārdi ir zibeņi, kas ārda dēmonu un garu valsti, bet Trūde to neņem ļaunā, jo neviens cits par tiem nezina pastāstīt tik daudz noslēpumu un drausmu un neviens cits nevar būt tāds savedējs ar to dīvu pasauli, uz kuru trauc meičas ilgas.

Tēvocis ātri nobeidz un atstāj kambari, lai paspētu pie citiem skolniekiem — pilsētiņas skolā. Un mācītājs sāk savu stundu ar viņa gados reti sastopamu dedzību un aizraušanos. Viņš sauc vārdā visus piecpadsmit sā­tana kara virsniekus un stāda katram no tiem pretim pagāniskās latvju tautas elku dievības, kurām beidzot nenogurstošos pētījumos konstatējis līdzīgas īpašības un spējas. Pats visu mūžu nodzīvojis Kurzemē, viņš tomēr vairāk uzticas svešajiem ceļotājiem — Brēmenes Ādamam, Strasburgas Vundereram, Olafam Magni —, kuru spriedumi par latvju gara dzīvi tam ir kanons. Pēc garā ievada Huneks attēlo kara postu, kas jau de­viņus gadus plosās zemē, un ikvienai nelaimei, skāru­šai Pilteni, viņš zina vainīgo. Šī ticības mācības stunda savējiem, protams, ir tikai mazs mēģinājums tam grau­jošam sprediķim, ko viņš teiks svētdien no vecās kan­celes pussabrukušajā baznīcā bezdievīgajiem puspagā- niem — latviešiem.

Marija uzņem sprediķotāja vārdus puslīdz mierīgi, bet Trūde klausās, elpu aizturējusi, un viņai ir tikai viena vēlēšanās: «Kaut es arī varētu būt šīs negantās mežamātes, šīs baigās vējamātes, šis noslēpumainās laukumātes grēcīgo, bet kairinošo bērnu pulkā!»

Skolotāju un skolnieces iztraucē jau agrāk dzirdē­tais, bet nu spēcīgi pieaugošais troksnis un kņada uz ielas. Gosvins Huneks iekārsies negrib to ievērot:

— Blēņu ļaudis! Viņi sūdzas par zviedru laupīša­nām. Ne zviedri vainīgi pie pēdējās kontribūcijas, kas mūsu pilsētu ieveda nabadzībā. Tie ir šis negantās pa­gānu tautas dēmoni!

Mācītājs liek aizvērt Trūdei logu, bet aptur to, ieklausījies balsu kņadā.

— Pats sātans grib izpostīt Pilteni! — skan zem loga izmisis kliedziens. — Mēs esam pazuduši!

Nu Huneks steigā atstāj kambari un skriešus dodas lejā. Jo, lūk, ielās tauta runā viņa valodu! Viņam seko Trūde un Marija.

Visa Piltene ir uz ielas. Pie rātsnama pulciņš rāts­kungu un bagātāko tirgoņu. Vārtos, žogmalās un vēl tālāk uz Ventas pusi stāv namnieki, sievas, bērni. Visu sejās baiga jausma, acīs šausmas. Huneks piesteidzas pie pilsētas nama.

Te vecais, pusneprātīgais Hausers, kurš jau kopš trim gadiem zaudējis garīgo līdzsvaru, kad Ventspili tam atņēma divus viņa labākos kuģus, citu tirgotāju vidū ceļos nometies, plēš sirmos matus un vaimanā:

— Tagad mums ir gals! Tagad mums visiem gals!

— Kas noticis? — mācītājs jautā tuvāk stāvošam rātskungam.

— Venta bēg no mums.

— Kā? Es nesaprotu . ..

— Upe pagalam! Ūdens krīt!

— Venta? Tak vakar tikai sākās leduseja! Bija plūdi…

— Viņa izlauzusi sev jaunu gultni! — no visa spēka vaimanā vecais Hausers.

— Kur?

— Tālu no mums. Pie Vendzavas. Mēs vairs netik­sim ar saviem kuģiem uz Ventspili un jūru. Nelgas namnieki negrib saprast, ko tas nozīmē. Viņi nesajēdz, ka ar kuģniecības iznīkšanu arī viņus piemeklēs bads. Visi elles gari nāķ pār mums, lai Pilteni nopostītu.

— Pareizi, Hauser! Tā es ari saku. Aizraut prom mūsu upi — tas var būt tikai sātana izdomājums!

— Augstie kungi! — Pie rātskungiem uztraukts pie­nāk kāds vienkāršs namnieks. — Tas ir sumpurņa darbs!

— Kā tu to zini? Stāsti!

— Ik reizes, kad mūs piemeklē kāds posts, parādās sumpurnis. Tā tas bija ziemu, kad zviedri aizveda jau­nās baznīcas būvei savākto naudu: šis pats vīrs te gāja pa ielu. — Namnieks norāda uz otru ielas pusi.

— Kurš? Kurš?

— Lūk, tas — zvērādas drānās, zābakos un cepurē!

Visu skati pagriežas pret plecīgu, sirmu zemnieku,

viscauri brieža ādā ietērpušos. Tikai sejas lejasdaļu tam aizsedz villas lakats.

— Sumpurnis? — atskan bailīgas balsis.

— Jā. Ja tam nebūtu suņa purna, kādēļ tas to no­segtu saulainā pavasara dienā?

— Patiesi! Jā gan!

— Tā ir!

— Sumpurnis! Sumpurnis! — kā uguns mēles salmos skrien jaunā vēsts.

Svešo viru ielenc namnieku bars. Gan bailīgi, labā gabalā, bet nenovērsdamies, sasprindzinātiem nerviem.

— Sist to beigtu! — kāds iesaucas.

Daži klūp apkārtējos žogos pēc stibām un rungām un, barā sadūšojušies, lēni ieslēdz zemnieku arvien ciešāk.

Apdraudētais, aukstu, kareiviski drošsirdīgu skatu raudzījies ap sevi, arī tagad nezaudē mieru. Viņš pa­bāž roku zem briežādas vamža un. izvelk īsu, platu zobenu, kas tikpat labi noder aizsardzībai, kā cīņai ar meža zvēriem*

Namnieki atlec dažus soļus atpakaļ. Uztraukums vēl palielinās. Kņada aug.

— Amtmani! Amtmani! — kāds sauc. — Lai nāk ar pilssardzi! Sauciet Šarfenbergu!

Pāris desmit namnieku skrien uz pili un drīz atgrie­žas ar Piltenes amatpersonu — amtmani Andreju Šar­fenbergu, viņa uzticīgo pavadoni — pieradinātu, rāmu vilku māti — un dažiem pilssardzes vīriem.

Pirms amtmanis paspēj izdibināt, kas par lietu, vilks, ieraudzījis svešinieku, spalvu sacēlis, tuvojas, bet tad, soļu trīs atstatumā paostījis gaisu, pēkšņi sāk vicināt asti un, mierīgi piegājis klāt zemniekam, rūpīgi aposta to visu, tad sāk laizīt tā roku un izrāda draudzību. Pūlī jauns iemesls saukt:

— Redziet! Redziet! Meža zvērs var būt draugos tikai ar sumpurni!

Amtmanis Andrejs Šarfenbergs, vīrs ar stingru un gudru seju, kurš (ko pilsētnieki tam ļoti ņem ļaunā) neticot ne dievam, ne vellam, nostājas pret zemnieku, ātru skatu to novērodams no galvas līdz kājām. Viņa acis nav baiļu, nav arī naida.

— Kas esi?

— Brīvs zemnieks.

— No kurienes?

— No Ugāles mežiem.

— Kam seju slēp?

— Aizsardzībai.

— Pret ko?

— Pret mēri.

— Piltenē nav vēl mēra.

— Viņš var šurp atnākt, amtman. Pilsētā ir netīrība un smirdoņa.

— Dievs sargās tos, kurus sargāt tam būs prāts.

— Kas sargās pats, to sargā dievs.

— Hm … Tev taisnība … Ko meklē te?

— Vispirms tevi, amtman.

— Ko teiksi?

— Noved mani pie stārasta. Man viņam raksts.

— Labi. Tas man jādara tā kā tā. Ejam!

Svešais aizbāž atkal zobenu aiz vamža un, sargka­reivju ielenkts, seko amtmanim uz pili pie stārasta Dīt- riha Maidela.

Pūlis, labi nesadzirdējis abu sarunu, uzgavilē, ka sumpurni ved uz pili, lai mestu cietumā un spriestu tiesu.

Tikai mācītājs Huneks stāv saviebies. Viņš šo vīru pazīst un zina, kādēļ tas te ieradies.

Marijai un Trūdei uz mācītājmājas lievenēm ir pie­vienojies glīti ģērbies jauneklis — rātskunga Volfa dēls Gotlībs.

— Paldies dievam, — saka jauneklis, — ka viens no šiem vella kalpiem dabūs savu algu — cilpu!

Marija neatbild. Viņas skats noliecas uz zemi. Bet Trūde, gandrīz izmisusi, asaru pilnām acīm paveras Gotlībā.

— Cik cietsirdīgi! Varbūt pēc viņa raudās bērni — mazi sumpurnīši.

Ap pusdienas laiku ļaudis pamazām izklīst. Uztrauk­tos prātus kaut cik nomierina gandarījums, ka nelabā sūtnis sagūstīts un drīz karāsies cilpā. Daži izsaka ce­rības, ka pēc tam Ventas straume atkal atgriezīsies, un iet izpētīt, kurp tā tagad aizplūst.

Bet liels ir pilteniešu pārsteigums, kad pievakarē tie redz no pils iznākam veco sumpurni ar Andreju Šar­fenbergu bez sardzes, tikai amtmaņa vilka pavadībā, kurš draudzīgi raugās svešiniekā. Abi nāk gar baznīcu uz mācītāja namu. Tos ielaiž Huneka saimniece Gerda — Trūdēs krustmāte.

Atkal ielās minējumi, baumas, satraukums. Atkal baiļu mākti skati visapkārt un valodas par vella māk­slām un varenību.

Mācītājs Huneks drūms saņem viesus. Viņš zina, kādēļ tie ieradušies. Klusēdami visi piesēstas. Vilks noguļas pie sava kunga kājām.

Sarfenbergs kā amata persona pirmais uzsāk runāt, izņēmis no kabatas salocītu papīru un to pasniegdams mācītājam:

— Ar šo rakstu jūsu audžumeitas tēvs prasa atpakaļ savu bērnu. Kāpēc -jūs liedzaties to darīt, cienība, kad šis pats vīrs pirmoreiz, ziemā, pie jums ieradās?

Mācītāja acis baigi iedzirkstas.

— Mariju esmu audzinājis labā, kristīgā garā. Es nevaru to nodot sātana rokās!

— Kuģinieks Kaspars ir tikpat krietns vīrs kā jūs un es, cienība. Viņš kādreiz bija Piltenes namnieks un brauca pāri jūrai ar mūsu tirgotāju mantām.

— Es nerunāju par Marijas tēvu. Ja viņš pats' nāktu, tad neatteiktos.

— Jūs zināt, viņš nevar. To jau pirmajā apciemo­jumā jums esot pastāstījis šis vīrs. — Amtmanis pamāj ar galvu pret veco zemnieku. — Marijas tēvs pagājušo rudeni gribējis nakts tumsā slepus iebraukt Ventā. Zviedru pamanīts, viņš uzsācis cīņu un, kuģi zaudējis, sašautām kājām ar šī vecā drauga palīdzību izbēdzis. Viņš visu ziemu gaida meža ciemā savu meitu.

— Sumpurņu ciemā! Tanī pašā, par kuru stāsta vis­bezdievīgākās lietas!

— Vienalga. Tēvam ir tiesības prasīt atpakaļ savu bērnu, kur viņš arī dzīvotu.

— Bet man ir tiesības glābt dvēseli no sātana nagiem!

— Jums nav tās tiesības, cienība.

— Ir! Kaspars ir vācu tautības.

— Viņš ir latvietis! — svešais asi pārlabo.

— Viņš runā vācu mēlē.

— Viņš runā arī daudzas citās valodās. Viņa tēvs, Marijas vectēvs, bija Sārnates muižas dzimtcilvēks.

— Un ja arī tā… Sava amata pienākumā es nevaru kristīgu dvēseli mest elles zaņķī.

— Mūsu meža ciemā šāda zaņķa nav. Tā ir mierīgu, darbīgu cilvēku mītne.

— Tur kalpo sātanam!

— Mēs nevienam nekalpojam. Mēs esam brīvi ļaudis.

Mācītājs nespēj atspēkot viesa iebildumus. Viņš ķe­ras pie sātana graušanas sprediķa un attēlo bezdievīgo latviešu vella kultu ar aizrautīgu sparu, meistarisku gleznainību un visām tām šausmām un mistiku, kādas spēj dzīvot tikai reliģiska fanātiķa fantāzijā.

Vecais zemnieks klausās dzijā vienaldzībā. Arī amtmani neaizrauj mācītāja daiļrunība. Viņš pat izrā­dās nepacietīgs un, kad Huneks nobeidz, tūlīt saka:

— Tātad jūs, cienība, iesat paziņot Marijai, ka tēvs viņu gaida?

— Es nevaru! — Huneks izmisis paceļ rokas.

— Jūs esat padots, tāpat kā citi, stārasta — landrāta Dītriha Maidela jurisdikcijai. Viņš pavēl atlaist jūsu audžumeitu.

Mācītājs nolaiž rokas un izdveš smagu nopūtu. Tad, paraudzījies zemnieka sejā, saka, atkal satraukdamies:

— Kā lai nododu bērnu, kuru esmu uzaudzinājis kurš' man ne mazāk mīļš par paša meitu, sumpurņa rokās?

— Es neesmu sumpurnis.

Amtmanis pieceļas.

— Jūsu iebildumi, cienība, ir veltīgi. Landrāts Mai- dels šo vīru pazīst, un tas visu pēcpusdienu bija viņa viesis. Tātad stārasts zina, kam var uzticēt kuģinieka Kaspara bērnu.

Beidzot mācītājs piekāpjas. Saīdzis viņš atstāj viesus, lai ietu parunāt ar Mariju.

Trūde, padzirdējusi no krustmātes Ģerdas, ka pie tēva ieradies amtmanis Andrejs Sarfenbergs ar veco sumpurni (kā visa pilsēta tagad dēvēja svešo), deg ziņ­kārē dzirdēt, par ko tie runā. Viņa izskrien dārzā un, gar logiem ložņādama, pūlas kaut ko saklausīt no viesu valodām. Bet velti. Tad tā ielavās priekšiņā un klausās aiz durvīm. Arī nekā. Kad tēvs iznāk, lai ietu aprunā­ties ar Mariju, viņa klusi aizzogas tam pakaļ augš­stāvā, bet atrod durvis aizbultētas. Bezgalīgi ilgs mei­čai, pažobelē tupot, liekas laiks, kamēr tēvs atkal iznāk un kāpj lejā.

Trūde iesteidzas kambarī un redz audžumāšu domīgu stāvam pie loga. Tā ir priecīgi saviļņota, bet arī skum­jas lasāmas viņas acīs.

— Māsiņ, kas ir? Ko tēvs ar tevi runāja?

Marija krīt tai ap kaklu.;

— Trūde, mums jāšķiras!

— Jāšķiras?

— Mans tēvs esot atgriezies.

— Patiesi? Piltenē?

— Kurzemē. Tālu no šejienes.

— Kāpēc viņš nenāk, šurp?

— Nevarot. Esot vārgs. Jau rudeni pārbraucis un

apmeties Ugāles mežos.

— Kur īsti?

— Meža ciemā. Biezokņos.

— Sumpurņu ciemā?

— Tā teica audžutēvs.

— Vai dieniņ! Sumpurņu ciemā! Tu eji uz sumpurņu zemi! Māsiņ, laimīgā! — Trūde strauji apkampj Ma­riju. Bet tad attopas. — Nu jā. Tēvs tevi sauc… Un es?

— Tu jau te esi pie sava tēva.

— Tak tevis man vairs nebūs. Es arī iešu!

— Niekkalblte!

— Katrā ziņā aizbēgšu! Tu ņemsi mani līdz?

— Kā es to varu?

— Vecais sumpurnis tevi vedīs. Parunā ar viņu! Ail Doties ar tevi kopā uz Sumpurņu zemi! Tas ir visjau­kākais, kas pasaulē var būt! Iešu slepeni, sataisīšos bēgšanai.

Trūde atraisās no draudzenes un izskrien laukā.

— Nē, Trūdīt, tā nevar! — Marija sauc tai nopakaļ, bet straujā skuķe vairs nedzird un neklausās.

Ir jau satumsis. Kuģinieka Kaspara sūtnis grib tūlīt doties ceļā, bet mācītājs pretojas laist Mariju nakti no mājas. Tad aizceļošanu noliek rīt pirms gaismiņas, un krustmāte Gerda uztaisa cisas neomulīgajam, baiga­jam viesim priekšiņā.

Marija nemanīta izlavās pa dārza durvīm. Tai jāat­vadās no Gotlība. Ielas jau tukšas, iedzīvotāji pēc uz­traukuma pilnās dienas devušies pie miera, bet Gotlībs Marijai nav tālu jāmeklē; tas gaida pie mācītāja mājas stūra. Drebošiem pirkstiem viņš satver meičas rokas.

— Ko vecais sumpurnis meklē pie jums?

— Mani.

Rātskunga dēls apstulbst. Sī vēsts ir pārāk negaidīta. Izdzirdējis, ka svešinieks ar amtmani iegājis pie mācī- tāja, un redzējis Šarfenbergu vienu ar savu vilku aiz-

ejam, viņš baiļojās par iemīļoto meiteni, kurai varbūt nakts jāpavada zem viena jumta ar nelabo. Bet tas, ko Marija nupat pateica, Gotlību satrauc augstākā mērā, un paiet labs brīdis, kamēr tas izdabū pār lūpām vārdus:

— Ko viņš grib no tevis?

— Viņš aizvedīs mani uz meža ciemu.

Gotlībs palaiž vaļā mīļākās rokas, izmisis satver kā dzelzīs viņas plecu un izdveš, gandrīz kliegdams:

— Attopies, Marij! Ko tu runā?

— Viņš mani vedīs pie tēva. Tas pārradies no jūras braucieniem un apmeties kādā Ugāles ciemā.

— Kādēļ viņš neatgriežas Piltenē? Kādēļ viņš pats nenāk tev pakaļ?

— .Viņš ir slims.

— Nē, nē, es tevi nelaidīšu!

— Arī audžutēvs negribēja mani laist. Bet vajadzēja padoties. Tēvs aizrakstījis landrātam. Tas pavēl.

— Ej pie landrāta! Lūdz viņu atjaut tev palikt te!

— Kā es to varu darīt, Gotlīb? Tēvs tak mani sauc.

Jauneklis salauzts atslienas pret žogu. Viņš nevar

atjēgties.

— Tu gribi atstāt gaišo audžutēva namu un iet tum­šos meža biezokņos? Tu gribi atstāt mani un apmesties starp Jauniem gariem?

— Ai, Gotlīb, man nav viegli šķirties no tevis! Žēl man pamest arī Trūdi. Un atkal — no otras puses — sirds brīžam iegavilējas, ka tētiņš ir dzīvs, ka skatīšu atkal viņa mījo, laipno vaigu, kuru tik bieži redzu sap­ņos noskumušu un nelaimīgu.

Gotlībs nopūšas un nokar galvu.

— Es to neizturēšu!

Marija pieglaužas tam.

— Nevajag izsamist, mījais! Gan viss būs labi, un mēs drīz varbūt atkal tiksimies.

— Kā tad?

— Kad tevs atveseļosies, viņš tak nāks uz Pilteni. Viņš iegādāsies jaunu kuģi un, kad zemē atkal būs miers, tad brauks kā agrāk jūrā.

— Venta ir aizbēgusi no mums.

— Varbūt tā atkal atgriezīsies. Nu, lūk, gan viss būs labi,..;

Saprātīgā, gudrā meiča kaut cik nomierina iemīļoto. Viņu sarunas kļūst arvien mierīgākas. Tad Marija at­vadās, lai paspētu savākt ceļa sainīti līdz pirmajiem gaiļiem.

Tonakt neviens mācītāja mājā neguļ. Pats Huneks sēž savā darbistabā pie sveces gaismas, ar niknumu un žulti aizrautībā rakstīdams jaunu sprediķi pret sātank labā Gerda, kurai nebija svešas Marijas un Gotlība sirdslietas, zinādama, ka meiča aizgājusi atvadīties, pati parūpējas par ceļa drēbēm un citu vajadzīgo, lai no rīta viss būtu kārtībā. Vismazāk par miegu domā Trūde; kad krustmāte, sakravājusi Marijas lietas, iziet no_kambara, tā basām kājām klusi kā kaķis nokāpj leja un atver priekšiņas durvis. Te uz lāvas guļ vecais sumpurnis. Mēnesgaisma pa mazo lodziņu mazliet ļauj saskatīt guļošā kontūras. Ne bez drebēšanas meitene tuvojas un apstājas dažus soļus no lāviņas. Labu brī­tiņu tā stāv, roku uz nemierīgi pukstošās sirds piespie­dusi. Izrādās, ka arī baigais viesis neguļ.

— Vai tu man gribi ko teikt, meitiņ? — pēkšņi Trūde dzird klusu balsi.

— Jā, — viņa izdveš.

— Nu, ko?

— Tu aizvedīsi Mariju. Ņem arī mani līdz!

īss klusuma brīdis, kurā Trūdēs satrauktās smadze­nes iedomājas dzirdam it kā gandrīz neuztveramus smiekliņus.

— To nevar, bērns, — viesis atbild.

— Kādēļ ne?

— Tēvs tevi nelaidīs.

— Es bēgšu līdz slepeni. Man nav bail.

— Bail? No kā?

— Nu, no mežu gariem.

Atkal Trūde iedomājas dzirdam tā kā smieklus, un gulētājs saka:

— Bet šie meža gari nevar būt tavi draugi..

— Nevar? _

— Tu esi mācītāja meita. Meža gari esot vella bērni. Tās ir divas naidīgas pasaules.

— Vai viņi man darīs ko ļaunu?

— Ko var zināt…

— Bet ja es savu dvēseli norakstu vellam?

— Vai tu patiesi to gribētu?

— Jā! Lai tikai būtu viņu pulkā. Vai ņemsi mani līdz?

— Nē, bērns. To nevaru. Tad tavam tēvam būtu iemesls mani nodot stārasta tiesai, un tad landrāts runātu ar mani citādi nekā vakar.

— Tad iešu labprātīgi līdz.

— Arī to nedrīkstu Jaut.

— Es sekošu desmit sojos aiz jums.

— Tā mēs ar Mariju netiksim no vietas. Mums būs jāved tevi atpakaj… Atstāj, meit, savas iedomas un klausi tēvam!

Trūde brītiņu pastāv, tad gausi apgriežas un iziet nopūzdamās.

Pirmajos gaiļos Marija ar pavadoni bija atstājusi Pilteni un, gaismiņai svistot, sasniegusi mazo mežu.

Tikai tagad meiča īsti izprot šķiršanās sāpes. Pēkšņi viņa sajūt pārtrūkušu saiti ar ļaudīm, kuri tai bija mīļi un labi, un viņu pārņem baigs vientulības smagums. Līdz šim tā vēl ne vārdiņa nav apmainījusi ar vedēju, kurš klusi, sevī nogrimis, sojo tai blakus ar viņas mantu pauniņu uz pleca.

Jau vairāk reižu Marija pametusi slepenus skatus uz pavadoni. Tas, mežam sākoties, vairs nesedz seju ar savu villas lakatu, jo te gaiss ir svaigs un tīrs. Top arvien gaišāks un vecā sejas panti labāk saskatāmi.

Marija vēro: sirmgalvja vaibsti nav vairs skarbi kā vakar, kad to ielenca pūlis. Viņa skats ari nav vairs tik ass, bet gaiši zilās acis mirdz maigi un laipni. Viņš, nojautis, kas nospiež meiču, pirmais iesāk valodas:

— Vai neesi jau nogurusi, bērns?

— Nē, vectēv.

— Vectēv, tu saki… Tā ir labi, Marij. Tā ciemā mani sauc. Sveši dēvē par meža veci. Piltenē dzirdēju sumpurņa vārdu. Citādi mans vārds ir Ermanis un pa­vārds Zviedris; bet šos vārdus vairs neviens nelieto.

Marijai uz mēles jautājums: vai vecais vīrs patiesi nav sumpurnis? Bet tā pārdomā tūlīt: ak, nē! Tās tak blēņas…

Pēc maza brītiņa viņa, drošāka, jautā:

— Kā tu, vectēv, pazīsti manu tētiņu?

— Mēs bijām karabiedri ar tavu tēvatēvu, labi draugi, un tā iepazinos arī ar viņa dēlu — Kasparu.

— Tad jau ilgi esat pazīstami?

— Ar tavu tēvu iepazinos tikai kara sākumā. Lai ejot būtu īsāks laiks, tad pastāstīšu visu par sevi.

— Ai, stāsti gan, vectēv!

—; Par lielā hercoga Jēkaba laikiem tu gan šo to zināsi. Tai posta gadā, kad zviedri sagrāba Kurzemi un hercogu aizveda gūstā, man bija trīspadsmit gadu. Mans vectēvs ņēma mani un brāli līdz karā. Abi tie krita kaujās. Mūsu pulkā bija arī tavs vectēvs — Sār- nates Uģis, ar kuru sadraudzējāmies. Kad karu laimīgi beidzām, Uģi lielkungs iecēla par savas bijušās dzimt­muižas pārvaldnieku, bet mani pieņēma dienestā Jel­gavas pilī. Tur man, meitiņ, pienāca nelaimīte: kāds galminieks tīkoja pēc manas līgavas. Es viņu divkaujā nodūru, un tā vajadzēja kopā ar saderināto bēgt. Mēs apmetāmies Ugāles mežu biezoknī. Tur iekopām zemi, piedzīvojām bērnus un bērnubērnus un dzīvojām no­šķirti no visas pasaules. Pat šodien vēl tikai nedaudzi tuvākās apkārtnes zemnieki zina atrast mūsu ciemu. Mums auga maize un lopiņi, bet cilvēkam ir vajadzīgs arī vēl cits dzīvei. Es laiku pa laikam gāju uz Ventspili pelņā, lai iekrājies atgrieztos mājās ar sāli, dzelzi, stikliem un šo to nepieciešamu. Tā Ventspilī — tas būs gadi deviņi atpakaļ — mani pārsteidza karš. Zviedri ieņēma pilsētu. Es paglābos uz kuģa, pie kura iekraušanas strādāju, un izbēgām jūrā. Ienaidnieks aiz­sprostoja ostu, un atpakaļ vairs netikām. Braucu līdz uz Lībeku. Sarunās ar kuģinieku uzzināju, ka viņš ir mana -labā karabiedra — Sārnates Uģa dēls.

— Tas bija mans tētiņš!

— Jā, bērns. Mēs sadraudzējāmies, un es paliku pie viņa, gaidīdams mieru, kad varēšu atgriezties dzimtenē. Braukdami ar kravām pa svešu zemju ostām, dzirdē­jām, ka zviedri esot izdzīti no Kurzemes, un nolēmām zēģelēt mājās. Tas bija pagājušo rudeni. Tak pa tam zviedri no jauna bija ienākuši, un Ventas grīvā, kad nakts tumsā gribējām izlavīties cauri, mūs pamanīja. Stikās kauja. Kuģi nogremdēja, tavu tēvu sašāva. Ar lielām grūtībām es ievainoto peldu izvilku otrā krastā un nogādāju uz savu meža ciemu.

Nu Marija zina visu, un vecais Ermanis tai liekas tuvs un mīļš. Viņas galvā īsti nekad nebija iesakņoju­šās audžutēva demonomānijas tumšās jausmas un ta­gad izgaisa pēdējās aizdomas par ceļabiedra varbūtējo sumpurņa dabu. Tomēr drūmo mežu biezokņu baigi vēl paliek, un meiča nedroši ieminas:

— Bet kā tur … Sumpurņu ciemā?

— Nokļūsi, redzēsi, — noteic Ermanis.

Viņi turpina ceļu un pļāpā par šo un to. Ceļa malās vēl redzami tīrumi un birzes, arvien retāk parādās zem­nieku sētas. Sākas purvi, vēl zem ledus. Lielais, drū­mais vēris kā smaga siena nāk arvien tuvāk, un ap dienas vidu ceļinieki ieiet zaļajā biezokņa krēslā. Kaut te nav ne ceļa, ne takas, vecais, kā liekas, pazīst katru koku, katru krūmu un droši griežas gan pa labi, gan kreisi uz noteiktu mērķi.

Iešana pa šķīdoni un izburbējušo sniegu beidzot no­gurdinājusi meičas nepieradušās kājas.

— Vēl pāris mirkļu pacietiesl — saka Ermanis un izved Mariju meža klajumiņā, sausā vietā.

Te kuras ugunskurs. Pie tā stāv jauns puisis, tāpat kā Ermanis, zvērādās tērpies, īsu, platu zobenu pie jos­tas. Zemē guļ stops ar bultu maksti un pāris nošautu putnu.

Tas ir jaunais Tauris, vecā Ermaņa dēladēls. Viņš jau vakarvakarā pagatavojis azaidu, cerēdams piltenie- šus laikus atnākam. Tagad viņš noklāj līdzņemtās ādas segas, kur atgulties Marijai un vectēvam, bet pats stājas no jauna pie iesma un uzkoda. Te paēdis, atpū­tīsies un tad — tālāk!

Reizē ar Mariju Pilteni bija atstājusi arī Trūde, se­kodama gandrīz uz pēdām, lai tumsā nepazaudētu priekšgājējus.

Trūde dzird Marijas un vecā zemnieka soļus, jo tie zābakos, bet viņi nedzird sekotāju, kura apāvusi pasta­liņas. Gaismiņai svīstot, ap mazo mežu Trūde var pa­likt tālāk iepakaļ, jo tagad jau labā gabalā saredzamas gājēju pelēkās kontūras.

Dēku un dīvu meklētājas meitenes sirds ir līksma un saviļņota. Viegli autai, bez nesamā tai iešana sokas viegli; jo tālāk aiz muguras paliek tēva māja, jo bez­rūpīgāka viņa top, arvien retāk paraugās aiz sevis, vai kāds nedzenas pakaļ, un gandrīz dusmojas uz Mariju un tās pavadoni, ka tie iet tik gausi. Vienmuļš un gar-, laicīgs viņai ir šis tuvais, mazais mežs ar izcirtumiem, līdumiem, tīrumiem un šur tur redzamām zemnieku sē­tām. To viņa pazīst, te kopā ar audžumāšu tā jau pa­gājušo vasaru bija atstaigājusi un bez ogotājām vēl redzējusi tikai vārnas sēžamies koku galotnēs vai vienu otru zaķēnu izlecam no krūmiem.

«Nokļūt līdz tālajam, lielajam vērim!» — pagaidām šādas ir meičas ilgas un vēlēšanās. «Tur būs viss, kā vajag …»

Saule kāpj arvien augstāk. Nakts sala pārvilktā plānā zemes garoza atkūst, un kājas stieg mīkstajos ceļa dubļos. Iešana top grūtāka. Bet kas par bēdu! Kad Marija ar savu pavadoni piesēstas brītiņu atpūsties arī Trūde, aiz paugura, aiz krūma apmetusies, atvelk elpu. Audžumāsai līdz tā arvien tiks.

Galu galā ceļš izbeidzas. Pēdējās birztalas, tīrumi, laužu mītnes paliek sānis. Priekšā stiepjas liels, pur­vains, nonīkušiem kociņiem un krūmāju apaudzis kla­jums bez takas, bez ļaužu pēdām. Bet aiz tā — liekas, vairs nemaz tālu — paceļas kā smaga, zaļgani pelēka siena lielais meža vēris, un Trūde iedomājas no ļaudīm dzirdēto teicienu par zemes galu, kur pasaule ar kārtīm aiznaglota. Jā, tā tas patiesi var būt tikai tiem, kuri, apmierināti un pieticīgi ar savu apkārtni, nekā cita nevēlas; bet viņa atlauzīs šo žogu un iesprauksies citā — brīnumu pasaulē!

Vedējs ar Mariju iegriežas purvājā. Trūde seko lie­lākā atstatumā. Nu bieži jāiet pa ūdeni, bet, tā kā kūdra gausi atkūst, soļi nestieg, jo zem ūdens vēl turas ledus. Meičas kājas tiek galīgi slapjas. Viņa iet un iet. Tagad ceļa mērķis atkal izrādās daudz tālāks, jo purva brišanai, liekas, nebūs gala. Arvien biežāk jāattupstas uz kāda ciņa. Beidzot pamats tiek sausāks. Nu mežs jau gandrīz, kā saka, ar roku sasniedzams. Trūdei jā­paātrina gaita, citādi priekšgājējus, kad tie būs bie­zoknī, var pazaudēt no acīm. Ar pēdējiem spēkiem Trūde sasniedz tumšā vēra malu un uztraucas: Marija un vedējs pazuduši! Bet nē: lūk, tur starp kokiem pa- hālē audžumāsas gaišais lakats. Gandrīz pusnemaņā streipuļodama, no koka uz koku balstīdamās, Trūde traucas līdz. Tad viņas spēki zūd, tā sagrīļojas un sa­ļimst. Uznāk pēkšņas bailes:

«Viņi aizies! Es palieku viena — nemaņā, biezoknī!»

Viņa grib kliegt, bet, pacēlusi galvu, sajūt neizsa­kāmu apmierinājumu: arī Marija ar vedēju ir atlaidu- šies atpūtā. Tepat priekšā — meža klajumiņš. Tur deg ugunskurs. Pie tā stāv kāds zēns, bet blakus guļ zemē Marija, un pie tās nosēdies vecais zemnieks. Trūdēs acis aizveras, galva atslīgst pret koka sakni. Viņa ar smaidu iemieg.

Ir pagājis labs laiks. Trūde jūt: kāds viņu modina no dziļa miega.

«Krustmāte Gerda,» tā domā un ar pūlēm ver acis.

Vēl pusmiegā viņa skatās: tā nav krustmāte, kas pār viņu noliekusies. Tai it kā Volfu Gotlība vaibsti. Bez tam .auksti, kājas nosalušas. Te nav arī viņas kambaris, tā neguļ savā gultā; pāri galvai, šķiet, šalc egles.., Viņa sapurina galv,u un atjēdzas.

— Celies, Trūde! Mums jāiet, — viņa dzird skaidri un noteikti pazīstamu balsi.

— Tu, Gotlīb?

— Jā. Es arī.

Trūdei atkal spēki atgriezušies. Strauji viņa pielec kājās.

— Gotlīb! Kā tu te gadījies?

— Sekoju tev pa gabalu.

— Kur Marija?

— Iet tālāk ar veco un jauno sumpurni. Steigsimies, ka nenozaudējam tos no acīm.

Gotlībam plecos bise, uz muguras ceļasoma. Viņš satver meitenes roku un velk to sev līdz pāri meža klajumam gar izdzisušo ugunskuru uz biezokni. Tālu aiz kokiem šad tad pamana pabālējam Marijas lakatu.

— Bet kam tu, Gotlīb, nāci mums pakaļ? — Izbrīnē­jusies Trūde raugās jauneklī.

— Vai es varu mierīgi gulēt Piltenē, kad Mariju aiz­ved ļauno garu dumbrājos?

— Tātad tu arī gribi palikt te?

— Nācu tikai izsekot. Gribu zināt, kur atrodas šis Sumpurņu ciems.

— Un tad?

— Tad vismaz zināšu, kur Marija atrodas.

— Bet vai tevi uzņems … viņu pulkā?

— Es to nemaz nevēlos.

— Ko tad darīsi?

— Atgriezīšos mājās … Bet tu?

— Es palikšu te.

Gotlībs pārdomā:

— Man gan vajadzētu tevi ar varu vest atpakaļ pie tēva.

— Tas tev neizdosies!

— Bet labāk tomēr ir, ja vismaz tu paliec pie Ma­rijas.

Biezoknis kļūst arvien grūtāk caurejams. Gotlībam jāuzmanās ne tikai neizlaist no acīm papriekšu gājēji, bet tāpat jāsargās pienākt par tuvu, lai zem kājām iebrikšķējies sauss zars neliek zemniekiem atskatīties atpakaļ un pamanīt sekotājus.

Gotlība vestai, Trūdei atliek laiks skatīt apkārtni. Šis vēris nu beidzot ir tāds, kādu meitene iedomājās dē­monu un meža gariņu mājokli. Milzīgas egles, mūžīgi zilgana krēsla zem tām, siekstas, tūkstošgadīgi ozoli ar cauriem dobumiem, žūžojošs vējš galotnēs, ūpja balss tālumā. Tur aizskrien ķirzaka pa baltās sūnas segu. Tur vāveres dzenājas pa zariem. Un, lūk, tur, ne visai augstu, sēž liels kaķis, bailīgi noraudzīdamies lejā zaļgani mirdzošām acīm. Tas lūsis. Netālu nodun mežs: aizdrāžas briežu bars, priekšējo gājēju iztraucēts. Pēk­šņi Trūde sastingst, apstājas.

— Kas ir? — Gotlībs pagriežas, sajutis ceļabiedri ap­spiežam kliedzienu. Drebēdama Trūde spiežas tam klāt.

— Lūk! Lūk!

— Lācis! — Gotlībs rauj no pleca bisi.

— Pagaidi! — meiča saņēmusies viņu attur. — Lāči, ja paēduši, nekrītot cilvēkiem virsū.

Tā laikam ir. Milzīgais pinkainis stāv dažus desmitus soļu atstatu un mierīgi raugās neaicinātos ciemiņos. Tad lēni pagriežas un aiziet.

— Nu redzi! — Trūde atviegloti uzelpo. — Lai vai kā, bet šaut tu nedrīksti. Ja vecais sumpurnis manīs, ka sekojam, viņš atgriezīsies un vedīs mūs atpakaļ uz Pilteni.

Lielajam vērim nav gala. Trūdēs spēki atkal gaist. Ari izsalkums viņu māc. Par laimi, Gotlībs parūpē- |k'S — paņēmis līdz somā maizi. Beidzot viņam ceļa­biedre gandrīz jānes. Klajākā vietā viņš vēro no rnežagaliem: saule riet. Bet, par laimi, ceļa mērķis lie­kas būt klāt — redzams izcirtums. Tuvumā jābūt ļaužu mītnei.

Otrā rītā Marija, kaut gan ļoti nogurusi no garā, grūtā ceļa, pamostas, jau gaismiņai austot. Vakar tikai lielā tumsā ceļinieki bija tikuši ciemā, un tā meitene jauno apkārtni nevarēja apskatīt, ne arī redzēties ar ciema ļaudīm. Viņa paspēja tikai apsveicināties ar tēvu un brītiņu pie skala gaismas aplūkot tā seju.

Nu viņa atmet nost lāčādas segu, pieceļas uz lāvi­ņas sēdus un raugās apkārt telpas pelēkajā krēslā. Šau­rais kambarītis ir tīrs un spodrs. Nams nesen celts. Sienu baļķi, griesti — balti, svaigi. Pat stiklots logs sienā, nevis nabadzīgā gaismas lūka kā Piltenes ap­kārtnes zemnieku dūmistabās. Un tomēr — tīkamāka, tik mīļi pierasta bija viņas un Trūdēs kopējā istaba mācītāja namā… Bet arī te būs labi! Te tak ir viņas mīļais tēvs. Pec ilgiem gadiem ta atkal jūt vina glās­tus, dzird viņa mīļos vārdus. Ai, nabaga tēvs! Viņa kājas ir sakropļotas, viņš tikai ar kruķiem var kustē­ties … Un nosirmojis viņš …

Meičas pārdomas pārtrauc vērtas durvis. Kambarī ienāk mazliet salīcis, kalsens, bet vēl stingrs vecītes stāvs. Asā un tomēr sirsnīgā balsī pateikusi laburītu, viešņa pienāk pie lāviņas un atsēstas blakus Marijai. Austošā rītā zem lodziņa Marija var saskatīt tās seju: gudras, nopietnas, vēl dzīvības un spara pilnas acis, skarbi vaibsti, tak labsirdīgas grumbas ap lūpām, gal­vai cieši piesukāti sidrabbalti mati.

— Vai labi gulēji, meitiņ? — Vecā maigi saņem Ma­rijas roku.

— Jā, vecāmāt.

— Kad tad pārradāties?

— Saule jau bija nogājusi.

— Nekā nemanīju. . . Savādi. Visu nakti suņi bija nemierīgi; laikam kāds lācis mēģina pārbrist purvu, saodis mūsu bišu stropus. Bet tūlīt pēc rieta, kad jūs atnācāt, nemaz nerūca. Nu jā, viņi nojauš savējos. Un tu tagad esi mūsējā … Kā tev vārdā?

— Marija.

— Tas neskan labi. Tā saucas vācu dievmāte, mums naidīgā.

— Tētiņš un māmiņa, kad vēl bija dzīva, sauca mani par Mārīti, Māri.

— Tas jau izklausās tikamāk. Mazliet atgādina mūsu mīļo Māru.

— Tad sauc mani, vecāmāt, par Māru.

— Nē, nē! … Tā neklājas, bērns. Māras vārdā cil­vēks nevar saukties. Ir tikai viena zemesmāte… Bet mēs sauksim tevi par Mārietiņu — Māras meitu, jo viņa tevi atvedusi pie mums pašā pavasari. Un mani tu sauc vienkārši, kā visi te, par veco Vālodzi. Es ciemā esmu tikai saimniece, ne ciltsmāte. Mūsu cilts­māte — vectēva Ērmaņa — tava tēva drauga sieva — ir aizgājusi veļu valstī. Es viņas vietu nevaru ieņemt, jo man tikai meita un dēls ciemā ieprecēti… Bet nu iešu apraudzīt, vai govis nav jau izslauktas, un atne­sīšu tev pienu. Tu vēl vari pagulšņāt, atpūtināt kājas.

Vecā Vālodze iziet. Arī Marija pieceļas. Lieli gan sāp no grūtā ceļa, bet gribas redzēt, kāds izskatās šis ciems ar ļauno slavu. Viņa atver durvis un atrodas priekšiņā. Blakus — meiča atceras — ir tēva istaba, kur Vakar viņu ieveda. Ir vēl agrs, viņa tēvu netrau­cēs, bet apskatīs āru.

Dzird gaiļus dziedam. Gaisma aust. Priekšā izplešas plašs sētsvidus, gandrīz visapkārt ēku iežogots. Marija iznākusi no maza, nesen celta namiņa; te, liekas, ir tikai divi kambari: tēvam "un tas, kurā viņa pārnak­šņoja. Aiz tā paceļas liela dzīvojamā māja. Pretējā pusē ir kūtis, klētis, rija. Kreiso pusi noslēdz piekal- niņa birze ar milzu ozolu vidū. Pa labi, zemākā vietā, aug varenas egles, aiz tām redzams krūmājs un ūdens. Tur arī pirtiņa. Viss ciems, liekas, ir saliņa, purva un ezeriņa loka apņemta. Bet tālāk visapkārt kā varena siena paceļas augstais vēris.

Pagalms ir tukšs. Vēl ļaudis nav modušies. Marija redz tikai veco Vālodzi ejam uz kūti.

Tā apstājas un, kaut ko ieklausījusies, pagriežas pret eglēm. Iet uz pirtiņas pusi. Aiz ūdens vēra malā stāv kāda meitene un māj ar roku.

— Uhū! — skan aiz purva.

— Kas ir? — sauc pretī Vālodze,

To tak ir tas Sumpurņu ciems?

— Sumpurņu ciems? Par tādu gan nekā nezinu.

— Ja ne šis, tad kaut kur tuvumā vajag būt.

— Nav dzirdēts.

— Vai dieniņ! Kā tad tā?

— Te meža vidus. Ļaužu mītnes tālu. Būsi nomal­dījusies.

— Ko tad lai iesāku? … Bet saki — vai pie jums naktī nav apmetušies pārgulēt ceļinieki?

— Nava. Te tikai pašu ļaudis.

— Vecs sumpurnis ar jaunu meiteni?

— Ērmīgi! Nakti gan atgriezās vecaistēvs no Pil­tenes.

— No Piltenes! Tad jau būs pareizi! Vai dieniņ, kā es nobijos! Kā lai tieku pāri ūdeņiem?

— Tepat pa labi ir laipas.

— Bet pie tām sēž divi sumpurņi un nelaiž pāri!

— Atkal sumpurņi! Ak tu, mīļais blēņubērns! Tie jau mūsu suņi. Nāc vien apkārt, iešu tev pretī!

Vālodze iet uz krūmāju, kur nobeidzas ceļš no pa­galma.

Marija otrā pusē pagalmam nedzird sarunas vārdus, bet kaut ko nojauš:

«Vai meiča aiz purva tik nav Trūde? Tādas kustības tikai viņai. Un arī balss skaņa liekas līdzīga. Trūde tak par vari gribēja nākt līdz Varbūt tā aizbēgusi no mā­jām un pa pēdām atnākusi?»

Marija skrien uz egļu pusi. No krūmāja nāk pretī Vālodze, un līdz tai klibo Trūde, divu lielu vilku — mežinieku suņu pavadīta. Tie arī viņu vakar bija ap­ošņājuši un draudzīgi saņēmuši.

— Māsiņ! — Mācītāja meita krīt ap kaklu laimīgi atrastajai biedrei.

— Trūdelīt! — Marija to apkampj. — Kā tu viena varēji mums izsekot?

— Viegli tas nebija! — Trūde izdveš un nobirdina divas asaras. Viņu sāk kratīt drudzis.

Vecā Vālodze stāv aizgrābta par abu meiteņu pa­tieso, nevaldīto atkalredzēšanās prieku.

— Ejiet uz istabu! — viņa beidzot saka. — Tu, Mārietiņ, noguldi un labi apsedz māsiņu! Es atnesīšu siltu pienu.

Saimniece aizčāpo uz kūti, un Marija ved Trūdi savā kambarītī, nogulda uz lāviņas un apsedz ar silto lāč- Adu.

Trūdi krata drudzis. Tomēr viņa smaida un saka kla­bošiem zobiem:

— Beidzot mēs esam Sumpurņu ciemāl Paldies

dievam!

— Bet kā tu mūs atradi? — Marija nebeidz brī­nēties.

— Es sekoju.

— Viena pati — pāri purviem, cauri biezokņiem!

— Mani pavadīja Gotlībs.

— Ko tu saki? Gotlībs! Kur viņš palika?

— Aizgāja atpakaļ uz Pilteni.

Mazliet apsilusi, Trūde izstāsta savu ceļojumu visos sīkumos. Tumsai uznākot, viņi pazaudējuši Ermani un Mariju no acīm. Bet ciems jau sasniegts, tādēļ daudz nebēdājuši. Redzējuši aiz purva lodziņā atmirdzam skala uguni un nopratuši, ka ceļinieki ir mājās. Ilgi staigājuši gar purvu un ezeriņu, bet tumsā neatraduši pārejas. Viņā pusē redzējuši iemirdzamies it kā mazas uguntiņas — degošas acis. Tie vilkati vai sumpurņi, nodomājuši. Uznākušas bailes, un atvilkušies atpakaļ vērī. Gotlībs iekūris ugunskuru. Pie tā nakti sēdējuši, sildījušies un žāvējuši samirkušos apavus. Gaismai austot, Gotlībs griezies atpakaļ uz mājām, licis nodot sveicienu Marijai, bet Trūde meklējusi ceļu uz ciemu. Laipas gan uzgājusi, bet to galā sēdējuši divi sum­purņi — vilku izskatā. Tie virsū neskrējuši, bet arī no ceļa negājuši un neatbildējuši ne vārda. Tad nākusi pār pagalmu vecā sumpurne. Tā negribējusi laist iekšā. Mānījusies: te neesot Sumpurņu ciems… Izstāstījusi savus piedzīvojumus, Trūde apklust. Domīgi klusē arī Marija. Tad pēkšņi saka:

— Bet ko teiks tavs tēvs? Viņš nezina, kur tu at­rodies.

— Gotlībs, atgriezies Piltenē, pastāstīs. Es atstāju mājās uz galda zīmīti: «Ardievu! Aizeju uz Sumpurņu ciemu!» Un šorīt, atvadoties no Gotlība, vēl piekodi­nāju tēvam pateikt, lai neraizējas par mani, jo man dēmoni nekā ļauna nedarīs, un ka es, pārnākusi atkal mājās, tēvam tik daudz varēšu pastāstīt par ļauniem gariem, ka tam pietiks vielas sprediķiem visam mūžam.

Es domāju, ka lielāku prieku par to tēvam nevaru sa­gādāt.

•— Ai, Trūdelīt, tu esi par daudz vieglprātīga. Viņš baiļosies par tevi.

— Gluži veltīgi! Kad man vēl nebija piedzīvojumu, es arī sajutu bailes, bet vakar mežā redzēju, ka pat lācis pieklājīgi griež ceļu, un šorīt abi sumpurņi man izrādīja draudzību. Tici man, Marij, dēmoni — par ko tie arī būtu pārvērtušies — saož manī pirmmātes Lili­tas asinis!

Vālodze atgriežas ar ķipīti tikko slaukta piena. Trūde kāri dzer silto, labo dzērienu un pēc īsa brītiņa kāpj laukā no migas.

— Stipra daba tev, meit, — vecā saimniece noprie­cājas par skuķes brašumu. — Ar lāsīti piena tu aiz­dzen drudzi.

— Nav laika vārgot, — atsmejas Trūde. — Man jā­apskata jūsu ciems.

Saņēmusi spēkus, sadūšojusies Trūde ar Mariju iziet priekšiņā. Otra kambara durvis ir pavērtas.

— Iesim vispirms apraudzīt tēvu, — saka Marija un, pievilkusi sev klāt Trūdi, iečukst: — Vienu es tev lū­dzu, māsiņ, — nerunā te par sumpurņiem un ļauniem gariem; to var ņemt mums ļaunā.

Trūde pārdomā.

— Tev taisnība. Mums jāizliekas, ka visu zinātu, kas te ir un notiek. Mums jāizturas kā pret savējiem. Un tā tas arī īsti ir!

Meičas iet tēva istabā. Kuģinieks Kaspars, plecīgs,: iesirms vīrs, ir pamodies un piecēlies pussēdus uz lā­viņas. Pie viņa sēž vecais Ermanis. Marija noskūpsta tēvu, iepazīstina ar Trūdi un viņas dēkām. Kasparam grūti pazīt mācītāja meitu, kuru tas pirms daudziem gadiem redzējis kā bērnu vēl. Ermanis, no sākuma pār­steigts par trakās skuķes negaidīto ierašanos, beidzot! bargi sarauc uzacis un piesauc viņu pie loga.

■— Ko lai es ar tevi daru, nerātne?

— Vectēv, pieņemiet mani savā pulkā! Viena pali­kusi, es mājās no bēdām nomirtu. Un te ir tik jauki!

Trūdēs spriganās acis raugās tik sirsnīgi, lūdzoši, ka Ermaņa bargums zūd.

— Bet tavs tēvs, — viņš saka jau laipnāk, — ko tas teiks? Viņš nāks tevi meklēt.

— Nenāks. Viņam bail.

— No kā?

— No… — Trūde 'gribēja teikt: «No sumpur­ņiem,» — bet attopas un pārlabo: — Nu, bail mežā nākt.

Ermanis nespēj atturēt smaida.

— Lai tad tā būtu! — viņš saka. — Padzīvo pie mums, kamēr patiks. Un, ja gribēsi atgriezties mājās, tad Tauris tevi aizvedīs… Te tevi neviens nemeklēs, jo cejš uz mūsu ciemu nav viegli atrodams.

Pakavējušās pie slimā Kaspara, visu izstāstījušas, visu izjautājušas, meičas taisās uz āru, jo Trūde nevar nociesties.

Ermanis atnes vājiniekam brokastu un sauc arī abas viešņas uz lielo māju pie galda.

Plašajā dzīvojamā istabā sanākusi saime — viss ciems. Tā ir vecā Ermaņa ģints. Viņa bērni, cilvēki spēka gados: meita Līze, dēli Pēteris, Andris, Uģis; jau pieaugušie bērnubērni: Kaija, Guna, Briedis un pus­audži — Tauris ar Zīlīti; bez tiem vēl mazie bērnu- bērnubērni, dēlu sievas, meitu vīri un vedeklas māte — vecā Vālodze — saimniekotāja un ciema dzīves kārto­tāja. Pavisam cilvēku divdesmit.

Ermanis iepazīstina mājiniekus ar sava drauga Kas­para meitu un tās biedreni. Lūdz abas uzņemt un mīlēt kā savējās. Tad nostājas lielā galda galā, paceļ izples­tas rokas un, acis pievēris, pateicas debestēvam par barību. Tad visi piesēstas. Trūdēs acis brīnumā ieplešas.

«Sumpurņi piesauc debestēvu!» viņa domā. «Pārdroši ļaudis!»

Ēdot Trūde uzmanīgi vēro ciema ļaužu sejas un ne­jūtas apmierināta. Nekā dēmoniska, infernāliska nav šo spēcīgo, veselīgo, šķietami apmierināto un laimīgo cilvēku vaibstos.

«No sākuma viņi izliekas svēti,» mācītāja meita sevi mierina.

Vēl lielāks pārsteigums Trūdei, apstaigājot ar Mariju ciema salu. Viss te pārāk tīrs, spodrs un kārtīgs, Pil­tenes apkaimes nabadzīgo zemnieku būdās ir daudz tumšāku un noslēpumaināku kaktu.

Tomēr beidzot atrodas viens stūris, kur Trūdēs sirds nomierinās. Tas ir ar pīteņa žogu norobežotās birzes pakalniņš ciema austrumu pusē. Te uz žoga kārtīm uz­bāzti zirgu un govju galvaskausi. Balti, saulē izbalo- juši. Te zem tūkstošgadīga ozola ir no akmeņiem sa­krauts ziedoklis. Ozola zaros pakārti nokaltuši vaiņagi, vārpu kūlīši, ganu taure.

«Sumpurņu un dēmonu Bluķa kalns,» nodomā Trūde. «Dienu arī tas liekas pārāk pelēks! Bet nakti! Ai! Tad redzēsim, kādas te notiks raganu dejas un vellu dzīres!»

Marija neskata Trūdēs acīm. Viņa mēģina pierast pie svešās apkārtnes un Jaudīm, grib visu iemīlēt — te, kur tai būs jādzīvo un kur apmeties viņas mīļais tētiņš.

5

Mierīgas un saulainas rit brīnišķās pavasara dienas klusajā meža ciemā. Sējas darbiem vēl agrs, bet Jaudis darbu atrod arvien. Arī Marija nevar dīkā dzīvot; tā strādā līdz meitām, un pietiek vēl laika gana pasēdēt pie slimā tēva, pačalot un klausīties tā stāstos par tā­lām jūrām un svešām zemēm. Kuģinieka Kaspara darba mūžs ir noslēdzies; tam paliek tikai atmiņas un mīla uz meitu. Viņš saprot dzīvi un nejūtas nelaimīgs savā bezdarbībā, bet paļāvībā uz likteni priecājas par tā labvēlību, ka savas dzīves vakaru var pavadīt drauga Ermaņa mājās klusā mierā un Marijas klātbūtnē.

Arī Marija ir pieradusi jaunajā dzīvē un vairs ne­ilgojas pēc vecā kambara Piltenes mācītāja namā. Tā­pat še tā dzīvo kopā ar Trūdi, un viņas baļķu istabiņa kļuvusi ne mazāk mājīga. Bet ļaudis te ir labāki. Vecā Vālodze liekas vēl sirsnīgāka par krustmāti Ģerdu. Mācītājs Gosvins Huneks nebija pret viņu slikts, bet kas gan pasaulē var līdzināties mīlošam tēvam? Un sauso, pedantisko skolotāju — tēvoci Ādamu — ļoti labi atvieto vecaistēvs Ermanis. ar savām vienkāršām, bet īstām dzīves gudrībām… Trūkst tikai Volfu Got- .lība. Un tomēr… dažbrīd liekas, ka Ermaņa vecākās meitas dēls ■— staltais, spēcīgais, laipnais Briedis — ir daudzkārt labāks pret viņu, neka bijis Gotlībs. Cik pašaizliedzīgs, cik uzmanīgs, cik izpalīdzīgs ir šis jau­nais zemnieku puisis! Viņš tai no acīm nolasa katru viņas vēlēšanos, uzmin, kur tai pietrūkst padoma, dažu labu darbu klusām padara viņas vietā, ja tas grūts vai nepareizi strādāts. Ak, un ne tikai labais, staltais Brie­dis, bet visi ciemā pret viņu mīļi un sirsnīgi.

Jā, Marija var būt laimīga. Viņas mierīgā daba sa­skan ar meža klusumu, viņas asinis saprotas labāk ar c iema zemniekiem nekā ar Piltenes namniekiem, viņas gars viegli iekļaujas vienkāršā latviskā pasaules uz­skatā ar tās tikumiem, reliģiju, māņiem. Gaiša un sa­protama tai drīz top ciema dzīve.

Gluži pretēja draudzenei ir Trūde. Pirmajās dienās viņa piedzīvoja rūgtu vilšanos. Nekā še ciemā nema­nīja no tā fantastiskā, drausmīgā infernālisma, kurš izperinājies kristīgās baznīcas paspārnē un kuru viņas apoloģēti, paši no tā nobijušies, labprāt uzveļ citam — sava gara apjoma tālam un svešam — kultam. Nekā te Trūde neredzēja no raganu sabata, no sumpurņu šausmām, no vilkatos iešanas, no vellu kāzām, laumu dejām un nedzimušo dvēseļu raudām ceros un dūkstīs. Viss te, tumšā meža vidū, bija tik nepatīkami gaišs, saulains un ikdienišķīgs. Pat ciema baigie suņi — mie­rīgo vilku pāris — izrādījās par vislaipnākiem cerbe­riem, draudzīgi pieķerdamies meitenei, un ne tikai ļāva tai brīvi atstāt salu, bet pat pavadīja to uz vēri kā sargi un aizstāvji. Velti Trūde bija mēģinājusi ar tiem sarunāties, lūgusi tos atklāt viņu īsto dabu: tie muļķīgi raudzījās meitenē savām mierīgajām, uzticī­gajām acīm un neprata citādi atbildēt uz cilvēciski ne­prātīgo valodu, kā vienīgi nolaizot skuķes vaigu. Tad Trūde noskaitusies izmeta:

— Ermi, ne sumpurņi! — Un suņi apvainoti nolaida astes un nokāra galvas.

Bet pamazām Trūde nāca pie atziņas, ka spekulatīvās prātniecības pamati nevar būt sevišķi droši, tas ir, vienkāršā valodā runājot, ka taisni tam, kas spokojas viņas tēva — mācītāja Gosvina Huneka galvā, nebūt nav jāspokojas še, Sumpurņu ciemā. Trūde beidzot at­jēdzās izšķirt abas pretējās pasaules — kristīgo no pa­gāniskās. Pirmo viņa pazina, bet otrā tai bija aizvērta grāmata un pie tam vēl tāda grāmata, kuras valodu un rakstu zīmes vispirms jāiemācās saburtot, lai varētu viņā lasīt. To viņa apņēmās panākt. Nu atkal viņa tic aizdabiskam citādā — vēl kairinošākā veidā. Kā ap­mātā nemierā viņa vada savas dienas, gaidīdama to svētlaimīgo brīdi, kad atklāsies šīs neparastās, svešās vides mistērijas noslēpumi. Un šo noslēpumu atslēgu tā cer saņemt no Vālodzes, vecās paraganas.

«Un tad,» spriež Trūde, «man atklāsies pavisam jauna, neiedomājama pasaule, kuras velli nebūs ar asti un ragiem, kādus tos vaigu vaigā redzējuši svētie baz­nīcas tēvi, bet man še tie atklāsies varbūt kā parasti cilvēki, tikai apveltīti pārdabiskām spējām un visu elles mākslu pratēji. Un taisni tas īstenībā būs jaukā­kais pagānisko garu valstibā. Ne nelabā āžu smaka, ne neglītās vai nu pārāk kalsenās, vai atkal pārāk taukās raganas, ne nejēdzīgie elles virsnieki, kādi tie attēloti tēva burvju grāmatā, kā, piemēram, sausais dēmons Gaborims ar kaķa, čūskas un cilvēka galvu, kā pār­mērīgi resnais vērša un aunagalvis Asmodijs vai ne­jēdzīgais Behemots — divkājainais zilonis, — ne tādi, nē, bet jauni, savā ziņā skaisti, grēcīgi velli un viegl­prātīgas paraganas, iekāres pilnas un baudu alkstošas.

Tā muļķa meitene iedomājas Sumpurņu ciema no­slēpumaino, viņai vēl noslēgto aizdablgā pasauli. Un gaida. Vēro, pēta, uzmanīgi iztaujā par visu, kas ved uz mērķi. No ciema ļaudīm Trūde dzird pamācības da­rīt to, biedinājumus nedarīt to. Pēc Māras'dienas vairs nedrīkst vakaros dedzināt sveces un skalus, lai labība tīrumos neietu bojā. Jaunos zoslēnus, tikko izšķīlušos, sievas laiž trīs reizes cauri vīra bikšu starai, lai va­nagi tos neaiznestu. Visa dzīve te norit dīvainos rituālos, un dažbrīd Trūdei liekas, ka viss gaiss ciemā, ka katrs krūms vēri būtu pilns garu, kurus citi sajūt, bet viņa ne.

Bet tad kādudien Trūde pašas acīm redz meža gari­ņus. Pārgājusi pāri laipām uz vēri pašķīt klēpīti jauno . bērzu zariņu, viņa uzrāpjas kokā — pie braucamā ceļa uz tīrumiem — un, paraudzījusies uz saulaino tērci aiz izcirtuma, ierauga pie krūmāja divus mazus meža vī­riņus apkampušos dejojam. Tikai īsu brītiņu tie parā­dās un atkal nozūd. Trūde saviļņojumā tikko nenokrīt no bērza. Tie nav acu māņi. Viņa skaidri tos redzēja — divus mazus, mellus, apaļus, ērmīgus meža gariņus. Un lūk, vēl tagad sakustas krūmi. Tie vēl ir tur, tikai no­slēpušies. Varbūt tie pamanījuši novērotāju kokā un nokaunējušies. Trūdēs nemierīgās, dēku alkstošās asinis sabangojas.

«Tie jāredz tuvumā!» viņa nolemj un laižas zemē skriet turp.

Bet meiča apstājas. Vienai iet tomēr bail. Jāpasauc līdz Marija. Katrā ziņā Marijai arī jāredz mazie sakņu jeb sūnu vīriņi, lai tā turpmāk vairs neizturas tik no­raidoši pret visu to, kas viļņo Trūdēs krūtis. Viņa skrien atpakaļ uz ciemu.

Pagalma vidū guļ abi ciema sargi. Trūdēs domas drudžaini strādā. Viņa aptver visu.

«Jānodrošinās!» viņa saka pati sev. «Kad ar Mariju iesim uz vēri, suņi nāks līdz. Tie var aizbaidīt sūnu vī­riņus.» Viņa pasauc suņus un iesprosto tos šķūnītī. Tad iet uz saimes istabu.

Istabā meitas sēž pie vērpjamā. Te ir arī Marija. Trūde saņem visus spēkus, lai izliktos mierīga, un pie­sēdusies domā, kā izvilināt draudzeni mežā. Iepriekš tai nav jāzina viņas nolūks, jo citādi droši vien smie­sies un nenāks.

Tad vecā Vālodze saka:

— Drīz būs mājas garu diena. Vajadzēs svētkiem saplūkt mētras un pirmos ziedus.

— Iesim, māsiņ! — Trūde, apslēpdama savu strau­jumu, ņem pie rokas Mariju. — Iesim paraudzīt! Es zinu vietu tērcē, kur jau zied purenes. — Marija ceļas, un abas draudzenes atstāj istabu.

— Tikai dziļi vien neejiet vērīl — tām pakaļ noskan Vālodzes brīdinājums.

Paiet labs brītiņš. Ienāk Briedis, kaut ko meklē pa plauktu. Bet skats tam klīst pa istabu.

— Kur tad Mārieta? — viņš jautā, neredzēdams to, kas dienu un nakti viņa sirdī un domās.

— Aizgāja ar Trūdi uz vēri, — atsaka Vālodze.

— Divas vien?

— Gāja abas.

— To gan nevajadzēja ļaut. — Brieža piere apmācas. — Ciema tuvumā vēl šorīt manīta lāču māte.

— Es jau pieteicu, lai neiet tālu. Līdz tērcītes malai tikai nostaigāšot.

— Taisni tur lācis rtianīts. Uģis redzējis. — Briedis top vēl nemierīgāks un iziet. Pagalmā viņš neredz suņu un nomierinās. Labi, ka tos viņas paņēmušas līdz. Tie labā gabalā saodīs, ja patiesi gadītos lācis.

Briedis pāriet laipas un tuvojas tērcei. Te jau abas meičas iet, un Trūde Marijai kaut ko dedzīgi stāsta. Viņas pieiet pie krūmāja. Briedis paliek attālāk un lab­patikā raugās Marijas gaitā, kustībās.

Pēkšņi atskan kliedziens. Trūde atstreipujo pret egli un sastingst. Marija skrien prom uz strautu. No krūma parādās lācis.un ierēkdamies drāžas tai pakaļ. Izceļas arī divi lāčubērni.

Vienā acumirklī atjēdzies, Briedis kā zibens šaujas turp. Lāču mātes niknums, aizstāvot savus bērnus, ne­var būt tik liels, kāds tas ir varenajam puisim, meto­ties glābt iemīļoto meiteni. Viņa acis zvēro, viņa mus­kuļi piepampst, viņa kājas neskrien, bet lido. Lāču mātes ķetna ķer Marijas muguru, saplosīdama jaciņu skrandās. Marija paklūp un nokrīt uz sejas sūnās kā nedzīva.

Briedis izgrūž briesmīgu kliedzienu un ar to piespiež lāci pagriezties pret viņu. Vēl pāris varenu lēcienu, un viņš uzsāk ciņu ar milzīgo zvēru, apbruņots tikai ar nazi, kuru tikko paspēja izvilkt no jostas. Lācis iz­rādās veiklāks par cilvēku un sakampj ķetnās velti izvairošos uzbrucēju. Mežs skan zvēra rēcienos. īsu brīdi abi cīnās. Sagrīļojas. Krīt. Briedis pazūd zem lielā lāča ķermeņa.

Visu šo laiku Trūde kā pārakmeņojusies ir stāvējusi, pret egli atspiedusies. Viņas sejā nav ne pilītes asiņu, viņas redzokļi nedabiski ieplesti, viņas kājas ļodzās. Viņa grib kliegt, bet rīkle kā aizžņaugta. Ne mazākā skaņa nenāk pār lūpām. Un, tikai cīņai beidzoties, tā pamostas no pamiruma.

Nu tikai Trūde īsti nojauš notikušo, nu tikai saskata briesmīgās cīņas iznākumu: Marija beigta guļ ar seju sūnās. Briedis saplosīts izlaiž garu zem uzvarētāja sma­guma. Viņa redz: lācis sakustas.

«Nu mana kārta!» iesaucas meičas dzīvības in­stinkts, un viņa, atdabūjusi balsi, pati izbīstas no tās skaņas. Jābēg! Bet kājas neklausa. Kā piesietas. Un kā gan ne: viņas pirksti krampjaini ieķērusies egles mizā; tā nevar pakustēt no koka, pirms nagus neatlai­dusi. Tad viņa ierauga mazos lācēnus bailīgi lienam tuvāk mātei un galvā pazib nojauta: «Tie ir bijuši abi dejotāji, kurus noturēju par sūnu vīriņiem. Tie, pakaļ­kājās piecēlušies, rotaļādamies dažas reizes apgrie­zušies.»

Tagad Trūde pilnīgi atžilbst un spēj pār sevi valdīt. Viņa skrien uz ciemu streipuļodama, klupdama, kā sa­pītām kājām. Upuri paliek cīņas vietā.

Pēc brītiņa lācis atkal sakustas. Vēlreiz. Un smagi noveļas uz sāniem. Tā pāršķeltajā vēderā rēgojas naža spals.

Asinīm noplūdis un notašķīts, raušas kājās Briedis. Viņa vamzis saplosīts skrandās un mugurā dziļas lāča ķepu brūces. Viņš lēni pieiet pie Marijas, kas vēl ar­vien guļ nekustīgi. Jaunā puiša sejā nejūt ne sāpju, ne noguruma; visu pārspēj izmisums. Viņš nometas ceļos pie meitenes, un pēkšņi cerību stariņš iemirdzas viņa acīs.

«Zvērs tikai aizķēris drānas, norāvis tās. Kailā, baltā mugura nav pat ieskrambāta!»

Briedis apgriež Mariju un pieliek ausi pie tās krūts.

«Sirds pukst! Viņa elpo!»

Viņš vārīgi paceļ paģībušo uz rokām un negribot ievaidas pats savu brūču sāpēs. Lēni viņš iet uz ciemu ar dārgo nastu. Viņš nenolaiž skata no Marijas bālās sejas ar aizvērtiem plakstiem.

«Tagad tu būsi mana!» čukst viņa lūpas. «Nu man ir tiesības uz tevi, daiļā, mīļā, maigā!»

Tad, pacēlis skatu pret debesīm, Briedis runā, vēr­damies plašumā:

— Paldies tev, Laima, mana laipnā likteņa lēmēja, ka atsūtīji mūsu ciemā vectēva draugu Kasparu un viņa meitu! Paldies tev, mežamāt, ka paglābi mani no sava lāča ķetnām! Lai pateicība tev, veļumāt, ka atstāji man Mārietiņu! Tagad viņa būs mana!

No ciema steidzas uz vēri vecaistēvs Ermanis ar vīriem. Tiem līdz abi suņi, palaisti no sprosta. Viņi satiek Briedi pie laipām.

— Vai viņa saplosīta? — izmisis jautā Ermanis, rau­dzīdamies asinīm notraipītā drauga meitā.

— Mārieta ir sveika un vesela! — gavilē Briedis un sāpēs iestenas.

— Bet tu pats? — Vecais ierauga Smagās brūces dē­ladēla plecos; vērīgāk aplūkojis zvēra nagu cirtienus, atviegloti nopūšas: — Paldies dieviņam! Nav tik ļauni. Būsi dzīvotājs un strādātājs.

Briedis, ļaužu pavadīts, ienes Mariju kambarī un no­gulda. Meitene atmostas no ģīboņa. Tad Vālodze —ciema zintniece un dziedniece — ved saplosīto pie sevis pārsiet un ieziest dziedinošām zālēm.

Trūde, pārliecinājusies, ka Marijai nekas nekait, at­stāj tās guļasvietu un iet pie Brieža. Tak viņas vainas dēļ tas saplosīts.

Te stāv arī Ermanis un, labsirdīgi pasmiedamies, saka Trūdei:

— Ko tu darīsi, ja tev patiesi gadītos satikt vellu, pēc kā tā tiecies, ja, nieka lāci redzot, jau pamirsti?

Trūde nolaiž acis.

— Trūdei Man ar tevi jāparunā par kādu nopietnu lietu, —1 • Vālodze Jurģu dienas priekšvakarā aptur pa­galmā no pirtiņas nākošo meitu. Vecās balss skan bargi un sveši.

— Es klausos, — Trūde pabailīgi atbild, kaut ko ļaunu paredzēdama.

— Tev vajadzēs atstāt ciemu.

— Vai dieniņl — Meitenei izkrīt no rokām veļas nastiņa. — Ko es esmu nodarījusi?

— Nekā. Bet tu nepiederi pie saimes. Rīt mums ir mājas garu diena. Tad sveši nedrīkst te uzturēties.

Tas nabaga skuķei ir par daudz. Taisni tagad, kad sākas darīšanas ar gariem, viņu dzen projām! Tak tikai tādēļ viņa atstājusi tēva mājas un nākusi grūto, garo ceļu!

— Mīļo Vālodzīt! — Viņa izmisumā krīt pie vecās rokas. — Nedzen mani projām! Es esmu ar mieru no­rakstīt savu dvēseli pašam …

Trūde aprauj teikumu, atminēdamās, ka nav labi te minēt nelabo.

— Norakstīt dvēseli? — brīnās vecā. — Kam tu gribi to norakstīt?

— Nu… tev… Es darīšu visu, lai varētu te palikti

Vālodze pētoši raugās meičā.

— Tā tu domā? — viņa pēc brītiņa kā atvieglota saka. — Es gribēju teikt, ka ne jau pavisam tev būtu mūs jāatstāj, bet tikai uz dažām dienām. Tās tu varētu pavadīt meža pļavas pūnītī, un, kad mājas gariem būs ziedots, svētki nosvinēti, Tauris atkal tevi atvestu at­

pakaļ… Bet, ja tu domā atmest nelabos vācu dievus, tad vari palikt mūsu vidū.

— Jā, jā, es gribu! — Trūde iegavilējas, iedomāda­mās pienākušu sengaidīto bridi, kad viņai atklās no­slēpumaino dēmonu pasauli. — Es vēlētos palikt pie jums uz visiem laikiem! Te ir tik jauki!

— Tad ir labi. — Vālodze noglāsta meičas galvu. — Tad pirms saules rieta atnāciet abas ar Mārietu uz birzi, ziedojiet ciema gariem un lūdziet, lai tie jūs tur kā mūsu saimes cilvēkus!

— Jā, jā! — izdveš meiča.

— Tad tu teiksi tā: «Dieviņa bērni, uzklausiet, ga­riņi, esiet laipnīgi, esiet vēlīgi, nedariet ļaunu, bet vei­ciniet labo! Tad es jūs cienīšu, bīšos un mīlēšu.» Trej­deviņas reizes šie vārdi tev jāskaita.

Trūde saviļņota nevar sagaidīt vien, kamēr saule skars mežu galotnes. Baigas trīsas viņai pārskrej pār muguru: šovakar tā ziedos ciema gariem, kuri nav ne­kas cits kā dzīvi velli! Tā sludina viņas tēvs, tā rak­stīts grāmatās, to zina visa kristīgā pasaule — kā pā­vesta piekritēji, tā ari ticības atjaunotāja — lielā Mār­tiņa Lutera sekotāji. Un Trūde gaida lielas lietas — varbūt pat zibeņus un pērkoņus, un degoša sēra lietu no debesīm. Jo mācītāja meitai atdoties sātana kalpībā nav nieka notikums.

Beidzot pienāk svarīgais brīdis. Abas jaunuzņema- mās iet uz birzi. Pie ozola jau stāv Vālodze un rīkojas. No ziedokļa paceļas tieva, gara dūmu strūkliņa. Vecā zintniece iedod abām pa kaltētam zāļu saišķltim.

— Ziedojiet, bērni, to uz uguns un lūdziet garus, kamēr tie dod jums atbildi, ka esat uzklausītas!

Vālodze aizgriežas un lēni iet projām. Marija mie­rīgi liek savu ziedu uguntiņā, bet Trūdēs roka dreb. Sausā zāle uztver liesmu, un birzē izplatās salda smarža. Meičas stāv nekustēdamās un nogrimst lūg­šanā. Ziedojums lēni sadeg, pārvēršas pelnu plēnēs un beidzot izdziest.

Marija atvelk elpu. Viņa visu izdarījusi, kā pienā­kas, un jūtas garu apdvesta. Bet Trūdēs satrau­kums aug.

— Nekas nenotiek! — viņa gandrīz izsamist.

Marija, sevī nogrimusi, nemana biedrenes nemiera.

— Iesim! — viņa klusi saka,

— Vai tas jau viss? — Trūde nelaimīga čukst.

— Jā, ziedojums pieņemts.

— Vai tu ko redzēji?

— Jā.

— Ko? Saki — ko?

— Ciema garus.

— Patiesi? Es… es nekā neredzēju. Kādi viņi iz­skatās?

— Gariem nav izskata. Viņu esību var tikai sajust.

— Bet Vālodze teica: viņi došot mums atbildi. Es

neko nedzirdēju!

— Arī atbilde pašam jājūt sevī. Kad top viegli ap sirdi, tad zinām, ka mūsu lūgšana uzklausīta. Nāc!

Marija saņem Trūdi pie rokas, un abas atstāj birzi.

Pretim nāk Vālodze ar meitām, nesdama podus un kannas.

— Vai ciema gari jūs uzklausīja? — vecā vaicā.

— Uzklausīja, — atbild Marija.

— Jā, — izdveš Trūde.

Sievietes noliek zem ozola ēdienus un dzērienus, ko mieloties ciema gariem. Tad visi atgriežas uz mājām un liekas gulēt.

* # *

Pēc savāda, neizprotama nemiera pilnas bezmiegā pavadītās nakts Trūde ar gaismiņu ceļas un iziet ārā. Svaigais rīta gaiss mazliet atvēsina viņas karsto pieri. Jau pamodušies putni skandina dziesmas vērī, eglājā, birzē. Ezeriņa malā gāgina zosis, parkšķ pīles. No kūts dzirdama govju maušana. Iezviedzas zirgs. Abi suņi, ieraudzījuši meiteni, nāk un glaužas klāt.

«Ai, jaukā, skaistā dieva pasaule!» saka Trūdēs prāts, bet jūtas, kurām īsti pienāktos to teikt, nespēj šo jaukumu uzņemt. Meičai ir pavisam neizsakāmi ap sirdi: kā kaut kā žēl, no kaut kā bailes, it kā viņa vairs nebūtu pati.

Pamazām mostas ciems.

Trūde iet pār pagalmu uz svētbirzi. Te, ielīdusi krū­mos, viņa uzmetas ar elkoņiem uz žoga blakus mietā uzbāztam zirga galvaskausam. Viņa raugās uz ozolu un ziedokli, ap kuru salikti trauki ar ēdieniem un dzē­rieniem.

«Arī te nav nekādu noslēpumu, nekādu baigu!» Viņa nopūšas un paraugās ozola galotnē, kur ieķērcās krauklis. «Un kā es gaidīju kaut ko…»

Trūdēs ausīs šī kraukļa ķērciens skan gandrīz laipni. Ne tā kā tas baigais putns Piltenes kaprača vecāsmā­tes — zāļu sievas tumšajā būdā, kurā tā arvien ar sirdsdrebēšanu iegājusi, kad vajadzēja kādas ziedes vai zāles tēvam vai krustmātei Ģerdai. Un vispār itin viss te, beidzot, izrādās pārāk vienkāršs, pārāk ikdie­nišķs. Nekādu brīnumu, nekādu baigu, nekā noslēpu­maina, nekā no tā, par ko tēvs runā savos sprediķos, par ko rakstīts viņa grāmatās, kas lasāms bībelē, kas notiek visur citur pasaulē. Te nav ticības. Te netic Kristum un netic arī velliem. Te nav vellu, kādi parā­dās baznīctēviem, kādi attēloti grāmatās, kādus sludina kristīgās baznīcās. Arī raganu te nav kā citur, kā Pil­tenē, kā Palestīnā. Un vecā Vālodze ir tikai vienkārša sieviete.

Austrumi sāk sārtoties. Drīz lēks saule aiz vēra ga­lotnēm. Pār pagalmu uz kūti aiziet Vālodze. Iznāk no kūts ar mellu gaili padusē un tuvojas svētbirzei. Trūdi nepamanījusi, tā iet pie ozola, brītiņu pastāv, sevī no­grimusi, tad nokauj uz ziedokļa gaili un apslaka ak­meņus tā asinīm.

Trūde vairs negaida ne dīvu, ne brīnumu. Nav svēt- birzē ne mistikas, ne biedu.

Nāk sievietes un ņem ēdienus un dzērienus nest mājās uz galda.

— Gari ir ēduši! — tās saka priecīgi. — Lai paldies dieviņam!

Nevienam neienāk prātā pētīt vai padomāt, ka ēda­mam varētu būt pieskāries krauklis vai ūpis, ka vāvere varētu būt nokāpusi no koka vai zīlīte zina, — par to viņiem nav jādomā, jo visa pasaule ir dievības pillā, un tātad viena alga, kādā kārtā viņa pieņem ziedo­jumu.

Atstājusi svētbirzi, Vālodze ierauga Trūdi un apstā­jas. Savādi nelaimīga viņai liekas meičas seja. Viņa pēkšņi iedomājas:

«Vai skuķe varbūt nenožēlo, ka atgriezusi muguru vācu dievam? Varbūt tā pa nakti pārdomājusi un grib atgriezties uz tēva mājām?»

Viņa piesauc Trūdi.

— Tu liecies noskumusi, bērns. Kas tevi nospiež?

Ilgi Trūde nevar atbildēt, tad nopūšas:

— Es nezinu …

— Stāsti, bērns, stāsti visu! Atklāj man savu sirdi, un es mēģināšu tev līdzēt. Nu, nu …

Trūde pēc brītiņa kā mokās izdveš:

— Es nekā nesaprotu …

— Ko tu nesaproti?

— Nesaprotu debestēvu, Māru …

— Dieviņu nevar saprast. Viņš jāizjūt.

— Bet, lai viņu izjustu, ir vajadzīga kāda parādība, kāds brīnums?

— Jā, bērns, jā. Ap mums ir brīnumi, parādības.

— Es nekā neredzu. Kur?

■— Visapkārt. Kur tikai skaties.

— Varbūt redzēšanai vajadzīga īpaša māka?

— Ak, nē! Tikai vaļējām acīm jāraugās. Debestēvs, zemesmāte ir redzami visā dabā. Dieviņš sēd vlbotnīšu ceriņā, viņš laižas uz mums ar saules staru; kā sirms vecītis viņš dažukārt nāk ļaudīs pasērst. Māriņa tāpat arvien ir mūsu vidū. Tā gul kā vabolīte zem velēnas, ko uzplēš arāja arkls; kā pīpenīti meitas viņu iepin vaiņagā; kā mella odze tā ietek govju laidarā palīdzēt atnesties telītei… Ai, mīļā meitiņ, visa pasaule ir pillā gan labu, gan nelabu garu, un mēs nevaram tos nere­dzēt, nejust.

Meiča atkal pacel galvu un paveras birzē, ēkās, vēra galotnēs. Bet viņas skats paliek nedzīvs, tanī neatspo­guļojas dievības gars.

— Tu neesi paradusi skatīt dabu, bērns. — Vālodze saprot un maigi noglāsta viņas plecu. — Gan tas nāks. Apmierinies! Tas nāks pats no sevis. Tu esi tanīs ga­dos, kad visam jānoskaidrojas pašam no sevis. Būs labi!

Vēl viņa mīļi pamāj ar galvu un aiziet. Trūde paliek viena.

Viņas ausīs skan nupat dzirdētais. Bet sirdī, dziļi iesakņojies, sēž vēl arvien tumšais, mistiskais kristīgās baznīcas infernālisms. Tās ir garīgās pretišķības mei­tenē. Tām blakus, jau agrāk radušās, ir dvēseliskās, jo Trūdei tikko septiņpadsmit gadu: viņa patlaban atro­das uz sliekšņa starp meiteni un sievieti. Un šis pār­ejas pamats ir pati cilvēka daba. Tā rada dīvainas

mokas, kādas varbūt izjūt arī rožu pumpurs, kad kādā siltā pavasara rītā raisās vaļā, lai uzplauktu brīnišķā

krāšņumā.

To vecā Vālodze uzmin un saprot. Bet Trūde neno­jauš …

Ilgu laiku Trūde stāv nekustēdamās, raudzīdamās tukšumā. Tad viņas pleci iedrebas, tā noslīgst pie ze­mes un, iespiedusi seju jaunā, rasainā zālītē, sāk dru­džaini raudāt.

Viss ciems jau labu laiciņu ir kājās un gaida bro­kastis. Šorīt saimniecēm ilgāk iet azaida pagatavošana; tam jābūt bagātīgākam nekā parasti, un saimei gana laika gaidīt, jo ir svētku diena.

Beidzot visi sēstas pie galda. Vecais Ermanis atved arī Kasparu. Tikai lāča saplēstais Briedis vēl nevar at­stāt gultu. Par to rūpējas Marija.

— Trūdēs nav, — saka jaunais Tauris.

— Pasauc! Viņa būs pie birzes. — Vālodze savādi pavīpsnā.

Tauris iziet. Viņš pāriet pagalmu un raugās svēt- birzē. Nekur meiteni nemana. Tad cauri putnu vītero- šanai sadzird it kā apspiestas elsas. Aiz krūma zālē guļ Trūde. Viņas pleci drudžaini cilājas.

Jauneklis izbrīnējies klusi tuvojas. Viņš nesaprot, kas noticis. Ilgi stāv, neuzdrošinādamies traucēt. Tad bez trokšņa nolaižas guļošai blakus zālē, tikko soli no tās atstatu.

Trūde nav dzirdējusi puisi pienākam un apsēžamies. Bet dažreiz cilvēks, tāpat kā aklie, sajūt kāda priekš­meta tuvumu. Viņa pēkšņi paceļ galvu un skatās Taura lielajās, apmulsuma un dziļas līdzjūtības pilnajās acīs. Abi raugās viens otrā un nesaka ne vārda. Par savu uzdevumu sūtnis nedomā. Ak, ēdiens nav galvenais — to vislabāk saprot jaunība.

Tauris nenolaiž skatu no meitenes, un pamazām arī viņa acis tiek mitras. Viņš nevar zināt Trūdēs bēdas, viņš var just tikai tām līdz.

Arī Trūde pieceļas sēdus. Kā raudošs bērns, kad tam iedod rociņā rotaļlietiņu, ātri aizmirst savas bēdas, tā rimst abu jauniešu asaras, un Trūde, gandrīz jau pa­smaidījusi, pēc brītiņa saka it mierīgi:

— Tauri, pastāsti man par debestēvu, par mīļo Māru!

— Jā, jā! — Tauris maigi saņem Trūdēs pirkstus. Trūde it kā pateicībā par zēna sirsnību cieši paspiež

viņa roku, un silta strāva izplūst pa Taura dzīslām. Ak jā, viņš ir vienos gados ar Trūdi…

Bet viņš uz reizi nezina, kā sākt, ko īsti teikt. Viņš atceras savu uzdevumu. Bet šinī acumirklī par to nav domājams. Viņš paraugās apkārt un saka:

— Te mūs var traucēt. Nāks un sauks pie galda. Iesim aiz birzes.

— Iesim! — Trūde pieceļas līdz Taurim.

Roku rokā abi apiet apkārt svētbirzei un nosēstas uz stāvā krasta pie purva malas. Puiša roka cieši tur mei­čas pirkstiņus, it kā nekad negribēdama laist tos vaļā. Viņiem pretim paceļas milzīgo egļu zaļā siena. Aiz mu­guras birzē skan putnu dziesmas.

Ir pienākusi vasara. Siltā, saulainā dienā kā izmiris liekas ciems. Aiz kūtīm mēslienā kašņājas vistas; eze­riņa malā snauž zosis; pie laipām egļu ēnā nogūlušies modrie meža suņi. Nevienu cilvēku neredz ejam pāri pagalmam. Visi ir ārā, vērī — lauku darbos. Mājās pa­likuši tikai vārgie — Kaspars ar Briedi — un Marija, kura kopš lāča uzbrukuma neiet saimes darbos, bet kopj savu glābēju — daudz vārīgāk saplosītu, nekā vecais Ermanis bija vainas novērtējis. Briedis trīs ne­dēļas nogulēja karsoņa murgos, tikai nule sāk atspirgt.

Vēl puisim nav spēka celties, un Marija, laiku pa laikam apmeklēdama tēvu viņa namiņā, atgriežas atkal pie Brieža gultas.

Dienas divas atpakaļ nācis pie samaņas, Briedis bija atcerējies visu notikušo, un laimīgs smaids pārlaidās tā sejai. Viņa nespēcīgie pirksti bija sataustījuši Ma­rijas roku un lūpas izdvesušas vārgu iegavilēšanos:

— Tu esi man Laimas nolemta! Mana! Mana!

Pirmajā brīdī no Marijas krūtīm bija izlauzusies atvieglota nopūta: nāves ēna aizbēgusi. Briedis ir glābts! Bet tūlīt meičas dvēselē nogūlās smaga, nospie­doša, mocoša doma: dieviņ, kas būs? Viņš mani mīl, viņš neatlaidlsies no manis; bet es tak mīlu Gotlību…;

Arī šodien, šīs domas nomākta, Marija sēž pie vāji­nieka cisām. Briedis nenolaiž laimes pilno skatu no iemīļotās un labi jūtas tikai tad, kad var turēt viņas roku savējā. Atkal viņa acis iemirdzas neizsakāmā līk­smē, un viņš saka jau spēcīgāk:

— Mana Laima tevi atvedusi še, Māriet. Jau šūpulī tu biji man nolemta.

— Tev jāiedzer malks zāļu viras. — Marija apmul­susi pieceļas, lai padotu krūzīti.

Briedim gribas tērzēt. Viņš uzsāk valodas par dabu, darbu, ciema dzīvi, un Marija jūtas apmierināta, ka vairs netiek pieminēts puiša Laimas lēmums un viņa mīla.

Viņi līksmi čalo. Briedis prot jauki stāstīt, un Ma­rija iepazīstas ar daudz ko jaunu šai vientuļajā, klu­sajā, laimīgajā meža dzīvē. Un arvien brīnišķīgāka vi­ņai rādās jaunā pasaule.

Bet Brieža valodas atkal piegriežas viņa sirdslietai. Viņš iesācis stāstīt par rudenīgo vēri, kad vīri iet me­dībās, un pēkšņi nopūšas:

— Vēl tālu rudens. Kāzas nevar dzert agrāk kā ru­denī … — Bet tad atkal pasmaida. — Tomēr labāk gaidīt nākošo rudeni, nekā kad tas būtu noticis pa­gājušo.

— Kā tā? — Marija nesapratusi iejautājas.

— Tu zini, ka mūsu ciemā esam atgriezušies pie se­nās tautas parašas — sievu laupīšanas?

— Nē, nezināju.

— Mūsu apspiedēji šo paradumu pamazām izdel­dējuši. Bargi soda tēvutēvu tēvu tikumu piekopējus. Mēs — meža biezokņos — esam brīvi un varam dzīvot pēc sava prāta. Vectēvs Ermanis te apmetās ar nelaiķi vecmāmiņu. Viņu bērni — arī mans tēvs — pieauguši gāja pasaulē sievas raudzīt. Ne ikviena meita, kuru ļaužu sētās ieskatīja, bija labprātīga gājēja uz baigo vēra vidu. Dažreiz vajadzēja līgavu ar varu aizvest.

— Tā? … Un arī tavs tēvs .. *

— Mans tēvs pārveda māti no Sūru muižas. Viņa pretojās visiem spēkiem, mežā izbēga un, atkal no­ķerta, bija jāatved virvēm sasieta. Tikai notikusi ciemā un redzējusi mūsu dzīvi, māte nomierinājusies. Viņa tā iemīļojusi tēvu un vēri, ka nekāda vara vairs viņu nepiespiestu atgriezties kungu jūgā.

— Bet vai nolaupīto meitu vecāki, dzimtkungs, stā­rasts — vai tie nedzen pēdas?

— Kur mežā sadzīs? Neviens svešs cilvēks vēl nav uzgājis dziļā vēra ļaužu mītni. Rets kāds Ugāles zem­nieks — vectēva draugs — zina, kurā pusē būtu mek­lējams Sumpurņu ciems — kā Piltenē iedēvētas mūsu mājas…

— Un vai vecā Vālodze arī ir nolaupīta ārā?

— Nē, tā atnāca pati. Ilgi esot maldījusies, kamēr, galīgi novārgusi, uzgājusi ciemu. Viņa bijusi būdniece, dzīvojusi pie Usmas ezera ar savu meitu un tikusi no ļaudīm turēta par burvi. Mana tēva brālis Usmas ga­datirgū ieskatījis Vālodzes meitu un gājis precībās. Sarunājušies. Bet māte gribējusi zināt, kurp viņas meitu aizved tautu dēls. Tēvabrālis gan visādi izvai­rījies minēt ciema iesaukto vārdu, tak beidzot citādi nevarējis un pateicis. Nu Vālodze bijusi kā spārnos: viņa ari iešot līdz. Bet vectēvs piekodinājis, lai precī­bās ejošie dēli neviena lieka cilvēka līdz neņemot, jo ciemā drīkstot mājot tikai dzimtas locekļi. Tad tēva­brālis ar līgavu nakti slepen aizbēguši. Bet nedēļu vē­lāk te ieradusies arī Vālodze.

— Un tagad viņa te ir saimniece un visas dzīves kārtotāja!

— Jā. Viņa mūs mācīja tēvutēvu gudrībā, viņa kļuva mūsu zintniece, dziedniece. Vālodze īstenībā ir mūsu labais gars … — Briedis apklust.

Marija, aizrāvusies no stāstījuma, bija aizmirsusi smago domu par Brieža kāzu valodu. Nu atkal tā at­aust. Pēc neilga klusuma brītiņa viņa nedroši ieminas:

— Tu teici: labāk gaidīt nākošo rudeni, nekā kaut kas būtu noticis pagājušajā rudenī…

Briedis pamostas no aizsapņ ošanās.

— Jā, par to es gribēju stāstīt. Pagājušo rudeni — pēc tam kad vectēvs, jau par mirušu turēts, negaidīti pārradās no ilgu gadu jūras ceļojumiem un atveda līdz tavu tēvu — viņš noteica, ka man ar otru brāli — Alni — jādodas sievu raudzīt. Viņš ceļā kādās naba­dzīgās mājās, kur ar slimo Kasparu pārnakšņojuši, esot noskatījis man un Alnim piemērotas līgavas. Esot jau runājis ar meitas māti un tēvu; tie iebildumus neceļot, un, ja mums abiem meičas patikšot, lai vedot uz ciemu pēc senču parašām — tās nolaupot. (Protams, sazino­ties ar līgavu vecākiem.) Es gāju nelabprāt, jo Vā­lodze man bija pazīlējusi, ka mana Laimas nolemtā pati nāks, ne vedama būs. Vectēva man izredzētā līgava izrādījās daiļa, krietna zeltene. Man viņa jau iepatikās, bet tad iedomājos Vālodzes zīlējumu un nakti aizbēgu viens. Alnis sev pārveda otru māsu… Tā, Mārietiņ, es paļāvos uz Laimiņas novēlējumu — un, lūk, cik labi darīju! Mana jau šūpuli nolemtā esi tu. To jūtu.

Atkal Briedis satver Marijas roku. Šoreiz paspie- diens ir spēcīgāks, un meičai pārskrej trīsas pār mu­guru. Saviļņoti viņa pieceļas, lai atsvabinātos no mo­košās sajūtas, kas viņu māc, klausoties puiša mīlas vārdos. Viņa tak bija solījusies Volfu Gotlībam, to viņa mīlēja …

— Man jāiet apraudzīt tēvu. — Marija pārvelk ar delnu pār pieri.

Durvju priekšā viņa atbalstās pret stenderi kā aprei­busi un pārdomā, ko darīt, kā izturēties, lai atvēsinātu Brieža mīlas dedzību. Viņš tak ir tik labs pret viņu, tik krietns, tik cēls, ka nedrīkst to sāpināt. Un, tikai Brie­dim pateicoties, viņa vēl dzīva. Tas savu dzīvību lika ķīlā viņas dēļ.

Pēkšņi viņai ienāk prātā viens ceļš, kā iziet no mo­košā stāvokļa. Viņa dodas uz tēva kambari.

Kaspars sēž pie sava parastā dienas darba: grebj kausus, karotes. Meita piesēstas līdzās.

— Tēt, — pēc brītiņa viņa saka smagi. — Vai tev nebūtu labāk atgriezties Piltenē?

— Ko tur darīšu, bērns?

— Tur ap tevi būs vairāk cilvēku. Te sēdi viens pats kā āra koks.

— No kā tur pārtiksim?

— Taisīsi traukus, mājas lietas.

— Tā ubagu maize, Māriet… Bez tam es nevaru no šejienes aiziet.

— Tevi aizvedīs. Cels zirgā.

— Ne kāju dēļ es domāju.

— Kādēļ tad?

— Ermaņa dēļ nevaru atstat viņa mājas. Lai gan pats neapzinos tam sevišķa labuma daudz darījis, bet viņš pastāv uz to, ka esot mans parādnieks un jutīšo­ties sirds dziļumos apbēdināts, ja nepieņemšot viņa pajumti vecumdienās. Šo mājiņu viņš pats pagājušo rudeni, kad pārnācām, man — un ari tev — uzcēla. Te mums jādzīvojot; man līdz savam mūža galam un tev, kamēr iziesi pie vīra.

Marija sēž vēl smagāku sirdi, nekā bija atnākusi. Viņa nojauš, ka viņas liktenis te izšķirts: Ermanis no­domājis viņu izprecināt, protams, tikai kādam no sa­viem dēludēliem, jo, kā Briedis nule pastāstīja, ciema likums ir tāds, ka te mājasvieta var būt vienīgi cilts piederīgiem un viņu ieprecētām sievām vai vīriem. Marija, te dzīvodama, nevar apprecēties ar sveši­nieku … Un viņas tēvs, apstākļu spiests, piekrīt Er­maņa — vai nu jau izteiktam, vai tikai iedomātam — nodomam.

— Saki man, bērns, — pēc ilgāka klusuma brīža tēvs bažīgi paraugās Marijā, — vai varbūt tev nav uz­nākusi vēlēšanās atgriezties Piltenē?

— Nē, nē, — meita ātri noraida tēva aizdomas. — Te ir ļoti jauki.

— Tad manis dēļ neraizējies. Es pateicos debestē- vam, ka pēc savas nelaimes varu vēl justies laimīgs. Un tas tikai te iespējams.

Marijas vienīgā cerība ir izgaisusi. Tak vēl viņa pār­domā:

«Es varēju tēvam atzīties, ka mīlu Volfu Gotlību. Varbūt tad viņš ļautu man vienai iet uz Pilteni… Bet mana sirds nepieļauj atstāt tēvu te — vienu, vārgu … Es nespēju tā darīt kā Trūde. Es mīlu tētiņu. Protams, arī Trūde mīl savu tēvu, bet viņu starpā nav tās sa­skaņas, nav tā tuvuma kā man ar manu tēti. Mācītājs dziļā naidā apkaro to, pēc kā tiecas un ilgojas viņa meitas sirds. Viņš ir ciets, auksts, noslēdzies pret savu bērnu. Protams, bez visa tā atkal atgrieztos mājās, ja nebūtu iemīlējusi Tauri. Viņa vēl nesen ieminējās par māju, bet nu ir laimīga te… Ak, es neatrodu izejas no sava smaguma, no savām bēdām!… Ja aizeju uz Pilteni, tad izrādu nepateicību savam dzīvības glābē­jam un apbēdinu tēvu. Ja izeju pie Brieža, es salaužu savu sirdi un laužu Gotlībam doto solījumu. Jā… Ak dieviņi Kāds tad būtu trešais ceļš? … Un tomēr ir tre­šais ceļš: palikt te un atteikt Briedim ar labu. Teikt, ka gribu mūžu nodzīvot vecās meitās. Tad Briedis, kaut gan apbēdināts, nejutīsies apvainots; tēvs būs apmie­rināts, ka palieku pie viņa; un Gotlībs — nu, Gotlībam arī jāuzņemas daļa no mana likteņa smaguma un jāsa­mierinās … Visbeidzot, vectēvs Ermanis — tas nevar man pārmest, ka nesu savu dzīves ciešanu nastu tā, kā spēju …

Tā tikusi ar sevi galā, Marija atstāj tēvu. Pagalmā viņa gluži nomierinās un, padzirdējusi vērī skanam dziesmu, iet uz laipām sagaidīt mājiniekus, kuri atgrie­žas no darbiem, jo saule jau slīd uz vakara pusi.

Drīz meža stigā parādās ganāmpulks. Tam seko dar­binieki ar zirgiem. Līdz tek mazie bērni, ziedu nasti- ņas saplūkušies vēra pļavā. Kā beidzamie nāk Trūde ar Tauri roku rokā.

Marijas sirds sažņaudzas.

«Tie ir laimīgi!» Viņa nopūšas. «Bet es?… Laima cilvēkam jau šūpulī nolemjot viņa dzīvi, saka Briedis. Pie mana šūpuļa būs stāvējusi ļaunā Nelaime…»

Mācītājs Huneks staigā pa savu istabu nemierīgās pārdomās. Divu mēnešu laikā, kopš Trūde aizbēgusi, viņš ir manāmi salīcis un novecojies. Torīt, kad krust­māte Gerda tam drebošām rokām bija pasniegusi uz Trūdēs istabas galda atrasto zīmīti, viņš no sākuma bija apstulbis, bet tad, izlikdamies vienaldzīgs, teicis caur sakostiem zobiem:

— Tad jau labi. Viņa droši vien tur sastaps savu vecmāmiņu.

Tāpat nedēļu vēlāk, kad pie viņa ieradās Volfu Got­lībs, novārdzis, saņurcītās drānās, ar bisi plecā, tikai pēc ilgas, izmisuma pilnas maldīšanās izkļuvis no vēra, — kad rātskunga dēls tāds vēlā vakarā pie viņa ieradās, Huneks ar saltu smaidu bija uzklausījis Trū­dēs sūtītos sveicienus un mierinājuma vārdus, kā arī Gotlība ceļojuma piedzīvojumu atstāstījumu.

Gotlībam atvadoties, mācītājs bija griezīgi iejau­tājies:

— Kāpēc viņš nakti pie manis nāk ar šīm jaukajām vēstīm? Vai varbūt arī viņam nav tīra sirdsapziņa?

— Kā jūs, cienība, domājat?

— Es domāju: vai arī viņš tur nav pinies ar ļauniem gariem?

— Es tikai sekoju abām jaunavām, lai zinātu, kur tās atrodas.

— Un kādēļ tas viņam jāzina?

— Varbūt jūs, cienība, gribēsit vest savu meitu mājās. Tad varu pakalpot ar ceļa aprakstu.

— Lai viņš apmierināsi Tādas domas man galvā nav ienākušas.. Es tikai labprāt vēlētos zināt, kā viņš nakti atrada izeju no biezokņa, kad sešās gaišās dienās maldījās?

— Es, cienība, dienu iztiku no vēra, bet tepat aiz pilsētas nogaidīju krēslu, negribēdams šādā izskatā rā­dīties ļaudīm. Es varēju, protams, pirms pāriet mājās un pārģērbties, bet, domādams, ka jūs labprāt ātrāk kaut ko dzirdētu par pazudušo Trūdi, uzdrošinājos vis­pirms pienākt te.

•— Tā? … Man tas vienalga, kad viņš atnāk — šo­dien, rīt vai pēc mēneša. Bet ticu, ka viņš gribējis vie­nīgi labu … Tikai to es viņam liktu pie sirds: tā kā viņš pats labprāt nevēlas laist ļaudīs valodas, ka bijis tanī Sumpurņu ciemā, tad, es ceru, viņš nevienam arī nestāstīs,' ka mana meita uz turieni aizgājusi. Vai viņš saprot mani?

— Pilnīgi, cienība. No manas mutes par jūsu meitu nenāks ne pušplēsts vārdiņš.

— Labi. Mana meita ir aizbraukusi pie radiem uz Jelgavu. Tā es visiem stāstu, kas par viņu apprasās.

— Es arī tā dzirdēju. — Gotlībs bija paklanījies un gājis.

Tā tas bija toreiz. Ass, strupjš un nelaipns Huneks bija pret Gotlību Volfu. Tagad viņa sirdi pilda bērniš­ķas ilgas:

«Kaut jel rātskunga dēls mani apciemotu! Kaut viņš vēlreiz atkārtotu to, ko Trūde tam likusi pateikt… Varbūt tas atņemtu mocošo sirds nemieru, kāds mani nobeidz…»

Piepeši nodun durvju klauvēklis.

«Tas būs Gotlībs Volfs!» Huneks, priecīgi uztrau­cies, steidz pats atvērt.

Bet viesis nav Gotlībs. Pie durvīm stāv amtmanis Andrejs Sarfenbergs ar savu vilku.

— Nepatīkamas lietas, cienība! — viņš saka, ienāk­dams mācītāja istabā.

— Vai Trūdei kas noticis? — vecā vīra balss dreb.

— Jā un nē.

— Kā to saprast? Stāstiet, dieva dēļ!

— īstenībā man tas nebūt nepienāktos, jo jūs, cie­nība, arvien esat bijis tādos pašos uzskatos kā mūsu raganu tiesneši.

— Kādos, amtman, kādos?

— Kā apmelotas sievietes jāpataisa par raganām un jāstiepj sārtā.

— Vai tas varbūt varētu zīmēties uz Trūdi?

— Jā.

Tēvs saļimst krēslā, Sarfenbergs mierīgi nosēžas tam pretī otrā un turpina:

— Ne jūsu dēļ, cienība, esmu še, bet gan tādēļ, lai darītu reiz galu tām nejēdzībām, kas paris gadsimtu jau māc mūsu pilsētu… Jūsu meita esot kādā tumšā nakti pa gaisu uz slotas kāta aizjājusi uz Sumpurņu ciemu.

— Nav taisnība! — Huneks izdveš.

— Tā ir saprātīga valoda. Tātad viņa būs kārtīgi, kā visi cilvēki, aizgājusi turp kājām? Varbūt līdz ve­cajam zemniekam un savai audžumāsai?

— Nē, nē. Trūde aizbrauca pie radiem uz Jelgavu.

— Jo labāk. Tātad nekāda pamata nav nejēdzīgajām baumām.

— Nav, amtman, nav!

— Klausieties tālāk! Dažas plānprātīgas mēlneses nesen esot griezušās pie raganu tiesas ar ziņojumu, ka jūsu meita atrodoties Sumpurņu ciemā un naktīs atli­dojot uz Pilteni žņaugt vienas bērnu, slaukt otras kazu. Tiesneši šorīt apspriedušies nodot Trūdi Huneku sārtam.

— Bet Trūdēs nav še, Piltenē!

— Tādēļ tie nolēmuši viņu sadedzināt in etiigie — tēlā.

— Dievs kungs!

— Sī nejēdzība jums jānovērš, cienība. Es ceru, ka sava bērna dēļ atmetīsiet savus līdzšinējos uzskatus.

— Jā, jā! … Sakiet, kas man jādara …

— Jums jāiesūdz tiesā pašas mēlneses. Lai tās pie­rāda savu apgalvojumu patiesību vai lai atzīstas savā muļķībā un ļaunprātībā un saņem par to sodu. Sāds piemērs būs brīdinājums visiem māņu un tenku izpla­tītājiem, un varbūt reiz Piltenē beigs kūpēt raganu un burvju sārti.

— Visu, visu es darīšu, amtman! — Huneks pieceļas un satver viesa roku. — Pateicos, ka atnesāt man šo ziņu un devāt padomu.

Sarfenbergs atvadās un aiziet ar savu vilku.

Vecā mācītāja salīkušais stāvs liekas mazliet tais­nāks pastiepies. Viņa gurdās acis kļuvušas dzīvākas: tanīs iemirdzas tās pašas dzirkstītes, kas līdz šim mir­dzējušas, raganas, burvjus un dēmonus nosodot, tikai šoreiz viņa nodoms ir pretējs: aizstāvēt un attaisnot par raganu apsūdzēto — savu meitu.

Huneks pa paradumam sāk staigāt — kā arvien, kad kaut ko pārdomā.

«Kā Piltenē uzoduši, ka Trūde aizbēgusi uz Sum­purņu ciemu?» viņš prāto. «Ģerda tak tādas lietas ne­vienam nekad nestāstīs… Bez viņas tikai vēl Volfu Gotlībs to zina. Vai tas būtu pļāpājis, neraugoties uz svinīgo solījumu turēt muti?»

Viņš sauc māsu satraukti, skaļi:

— Gerda! Gerda!

Tā ienāk; bailīgi:

— Kas ir, Gosvin?

— Aizej pie Volfiem! Mēģini satikt Gotlību! Saki, lai tūlīt atnāk pie manis!

Gerda aizsteidzas. Mācītājs turpina staigāt pa istabu, pārdomādams, kādus argumentus likt priekšā tiesne­šiem Trūdēs attaisnošanai.

Drīz ierodas Gotlībs. Aizelsies. Viņš steidzies. Var­būt kādas ziņas no Sumpurņu ciema un līdz ar to var­būt arī kaut kas par Mariju.

Huneks saņem Volfa dēlu nelaipni.

— Vai viņš man nevar pateikt, kā tas nāk, ka Pil­tenē runā, it kā mana meita būtu aizlaidusies uz to Sumpurņu ciemu?

— Kā lai es to zinu, cienība?

. — Tā? Man šķiet, ka viņš vienīgais kaut ko varētu būt izpļāpājis.

— Cienība, es ne vārdiņa neesmu kādam ieminējies par to, ko solījos paturēt pie sevis.

— Tad gan laikam es pats bušu izlaidis tās baumas par savu bērnu?

Ilgi Gotlībs liedzas. Velti viņš mēģina mācītāju pār­liecināt par savu nevainību. Tad pēkšņi kaut ko iedo­mājas.

— Tikai tā var būt!

— Kas?

— Es zinu tenku palaidēju!

— Kurš tas ir?

— Venta atraitne. Torīt, kad jūsu audžumeita aiz­gāja ar veco sumpurni un Trūde tiem sekoja gandrīz uz pēdām, es gāju nopakaļ un austošā gaismiņā pama­nīju ap mazo mežu nākam pa taku Venta atraitni. Tā bija redzējusi Trūdi ejam pakaļ Marijai. Citādi nevar būt, jo neviens cits torīt mūs nesastapa.

— Vai viņš būs ar mieru pie tiesas apliecināt, ka Ventene ir baumu izlaidēja?

— Jā. Jo cits neviens torīt nav jūsu meitu redzējis.

— Labi… — Huneks ievelk elpu un uzliek roku jauneklim uz pleca. — Gotlīb! Viņš tak pazīst Trūdi un tāpat pazīst manu audžumeitu. Es bieži esmu redzējis jūs tērzējam. Lai viņš saka no sirds: vai manā namā var izaugt raganas?

Jaunais Volfs piesarkst, mācītājam pieminot Mariju sakarā ar raganām. Šādu domu viņš nevar pieļaut.

— Nē, cienība! — viņš iesaucas. — Tā ir nekrietna apmelošana.

— Un tātad viņš palīdzēs man?

— No visas sirds.

•— Viņš zina, ka Trūde nav aizgājusi līdz Marijai pie viņas tēva, bet aizceļojusi uz Jelgavu? Viņš mani saprot?

— Es pats viņu pavadīju uz turieni!

— Tad viss būs labi. Tie ir nepieciešami meli, lai sagrautu netaisnību.

— Bet, — Gotlībs apķeras, — es nevarēšu gaidīt uz tiesu. Man steidzami, jau rīt, jāaizceļo uz Lībeku sa­ņemt no kāda turienes tirgotāja tēvam pienākošos naudu par pārdotām precēm.

— Rīt varēsi braukt, jo jau šodien visam jābūt no­kārtotam. Ejam!

Mācītājs tver spieķi un cepuri.

Gotlībs nenožēlo, ka iepinies šai lietā. Viņš pat iede­gas apņemšanā panākt Trūdēs attaisnošanu. Tad viņam būs iemesls atkal doties briesmīgajā ceļā uz vēra bie­zokņiem, nonest Trūdei ziņas par notikušo, redzēties ar Mariju un pierunāt to atgriezties Piltenē. Tikai viena lieta viņu nospiež: rīt jāaizceļo. Tēva apstākļi ir galīgi sašķobījušies. Nauda ļoti vajadzīga. Bet viņš steigsies ātrāk atgriezties. Un tad jāizšķiras viņa dzī­ves laimei.

# * *

Stundas laikā jau visa Piltene zina, ka mācītāja Gosvina Huneka meita izrādījusies par raganu, ka tā dzīvojot Sumpurņu ciemā un ka tiesa nolēmusi viņas tēlu sadedzināt uz sārta.

Kad Huneks ar Volfu Gotlību parādās uz ielas, tos pavada ļaužu skati un sačukstēšanās. Neomulīgi top abiem raganu tiesnešiem rātsnamā, redzot ienākam šo­rīt notiesātās raganas tēvu — savu līdzšinējo domu­biedru un īsto idejisko iedvesmotāju.

— Mēs patlaban taisījāmies jūs apciemot, mācītāj, — saka vecākais, bezzobainais Ādams Kunce.

— Mums ļoti bēdīga vēsts, — piebilst otrs, vēl jau­nais Hanss Klēvers.

— Zinu jau jūsu vēsti! — Huneks saslejas un runā, acīm degot. — Tā ir kauna lieta, kungi, ka uz ne­krietnu mēlnesību pamata spriežat tiesu, iepriekš ne­griežoties pie manis! Sakiet — kas izlaidis nelietīgās baumas par manu meitu?

Tiesneši parausta plecus.

— Visa pilsēta runā, ka jūsu meita apmetusies tai dēmonu ciemā.

— Visa pilsēta nevar būt redzējusi viņu tur. Varbūt daži, varbūt viens — ja gribam pieiet loģiski pat šādai aplamībai.

Bezzobainais Ādams Kunce viltīgi pasmaida.

— Bet kopš pavasara Trūde Huneka nav redzēta Pil­tenē. Kur viņa ir?

— To jums pateiks rātskunga Volfa Gotlībs.

— Trūde ir Jelgavā, — Gotlībs saka mierīgi.

— Kā viņš to zina?

— Es pats viņu uz turieni pavadīju.

Tiesneši saskatās, un viņu sejas pēkšņi pārvēršas.

Par tenku izdomātāju un pirmo izplatītāju jaunais Volfs uzdod Venta atraitni, un Huneks pieprasa jaunu noklaušināšanu. Aizsūta pēc lieciniecēm un sūdzētā­jām. Nosūta uz pili pēc fogta, kurš stārasta DItriha Maidela vietā kā trešais biedrs piedalās tiesas sprie­šanā.

Sēde ilgst līdz vakaram. Huneks ar jaunā Volfa pa­līdzību apgāž visus apvainojumus un apsūdz pašas sū­dzētājas. Tās šoreiz tiek cauri laimīgi ar norājienu un baznīcas sodu. Trūdēs tēlu — ieģērbtu salmu kūli, kuru jau bende rātsnama pagalmā gandrīz pagatavojis, — atkal izjauc.

Rudens svētība pilda meža ciema klētis un šķūņus. Šogad ir bijusi sen nepieredzēta bagāta vasara. Biežie, auglīgie, siltie lieti, mainīdamies ar tveici, devuši ra­ženus augļus vēra druvās un dārzā. Tak Piltenē un visā zemē ļaudis ar bažām gaida ziemu: būs bads. Muižu un zemnieku tīrumi stāv pa daļai neapsēti, pa dajai izpostīti, pa dajai slikti apkopti. Ir karš. Svešas varas drasē pa Kurzemi, bez žēlastības ņem visu, kas vajadzīgs, — lopus, labību, naudu, pašus zemes kopē­jus. Ko zviedrs atstāj, to pievāc polis, saksis. Kurši un zemgali velk dzīvību jau ilgus gadus, tak beidzot iz­sīkst i spēks, i cerības, i pēdējie ietaupījumi.

Lielā meža vidū valda miers un labklājība. Rudens vakari stiepjas arvien garāki. Ir atpūtas laiks.

Pienāk dievaines. Vālodze ik ceturtdienu nes uz riju gariņiem mielastu. Tas šogad ir bagātīgs un trekns kā vēl nekad. Lai veļi bauda dieviņa svētību un ir labi pret ciema tagadējo audzi. Pēdējo zemliku vakaru, kad zintniece, izkurinājusi rijas krāsni, izmēzusi klonu, sa­likusi uz lielā galda ēdienus, dzērienus, pirms gulēt­iešanas nāk vēlreiz ar iedegtām svecēm vēju galdam, eglājā aiz milzu koka pabāžas Trūdēs galva. Meiča piezogas pie rijas lūkas un pa šķirbu raugās iekšā. Lielais galds klāts baltu audeklu. Uz tā svaiga maize, miestiņa kannas, medus, gala un miežu putra. Pie galda stāv Vālodze un pusbalsī piesauc veļumāti:

— Sauc nu, pelēķīte, lūdzama, visus, kas še dzīvo­juši un tavā klēpī iemiguši, sauc nu visus pie veļu mielasta! Nāc arī pati, ēd un dzer!

Tad Vālodze noliek sveces abos galda galos un iet uz durvīm. Trūde atbēg no lūkas un pietupstas aiz milzu egles. Vālodze nozūd pagalma tumsā.

— Mīļā Laimiņ! — meiča izdveš, kā pie grūta darba ķerdamās. — Stāvi nu tu man šonakt klāt!

Tad tā pavirzās šaipusē eglei un, atspiedusies pret vareno stumbru, sēž nekustēdamās un raugās kā sap­ņodama pelēkajā miglā, kas vāliem gausi veļas gar pagalmu no austrumiem uz rietumiem.

Drīz visi dus dziļā miegā. Neguļ tikai viens lielajā saimes istabā. Tas Tauris. Viņš brītiņu nogaida, ieklau­sīdamies, vai vēl kāds negrozās pa cisām, tad klusi pieceļas, ka ne salms neiečabas, un uz pirkstu galiem zogas pie durvīm. Iziet pagalmā. Taura ceļš — ne pirmo reizi iets nakts klusumā — ved uz Kaspara na­miņu. Viņš apstājas zem meiču kambara loga un ievai­das kā ūpis. Paiet laiks. Puisis ievaidas otrreiz. No pagalma viņa gala pienāk abi meža suņi. Puisis glāsta viņu galvas un gaida Trūdi. Dod trešo reizi norunāto zīmi.

Trūde nenāk. Tad Tauris ieiet namiņā. Priekšnamā satausta meiču kambara durvis. Ver. Tās iečīkstas. Uz lāviņas iečabas salmi.

— Trūde! — čukst puisis.

— Tu, Tauri? — no cisām atskan miegaina Marijas balss.

— Kur Trūde? — Tauris, aptaustījis otru — tukšo lāviņu, mazliet nemierīgi jautā. — Vai te viņas nav? Lāviņa tukša.

— Mēs nolikāmies reizē: Es tūlīt iemigu un nupat pamodos no durvju vēršanas.

— Bet kur tad Trūde palikusi?

— Nezinu. Viņa vakar runāja par veļiem. Vaja­dzētu iet palūkot, vai nevar manīt garus nākam. Es gan atrunāju, bet varbūt tomēr tā aizlavījusies uz riju.

— Vai dieviņ! — Tauris uztraucas. — Tas nav uz labu! Iztraucēti veļi var atnest lielu postu. Iešu rau­dzīšu, vai patiesi viņas nav pie rijas.

Puisis izsteidzas ārā — pāri pagalmam, gar kūti. Soļu desmit atstatumā viņš nakts miglā saskata pie rijas lū­kas piekļāvušos stāvu. Pievirzās klusi vēl tuvāk un pazīst savu iecerēto. Viņš pieskrien un satver meiteni.

— Trūde!

Trūde iekliedzas un sagrīļojas Taura rokās, kā sa­maņu zaudēdama.

— Nāc! — Tauris viņu velk projām. — Vai dieviņ, ko tu dari!

Trūde streipuļodama ļaujas. Puisim tā jāved kā aiz­migusi. Viņš aizvelk meiču līdz soliņam pie Kaspara namiņa un, turēdams to cieši apkamptu, nosēstas.

Plaši ieplestām, izbrīna pilnām acīm Trūde raugās gan pagalmā, gan Taurī. Tad it kā no sapņa pamostas.

— Tu mani iztraucēji.

— Paldies Laimiņail

— Es nedabūju visu redzēt.

— Ko redzēt?

— Kā veļi mielojas.

— Veļi nav skatāmi, viņiem nav auguma.

— Es skaidri tos redzēju — kā bālus tēlus.

— Tu redzēji veļus?

— Jā.

— Nevar būt! Neviens nav veļus redzējis.

— Es redzēju! Klausījos viņu valodā.

— Tu dzirdēji, ko veļi runā?

— Nē, dzirdēt nedzirdēju. Bet sajutu, ko tie saka. Viņu vārdi bija bez skaņas, kā liega vēsma.

— Trūdīt! Tas nevar būt!

— Tā bija, Tauri. Uzklausi mani, es tev visu pastās­tīšu. Visu, ko redzēju un dzirdēju.

— Stāsti! Tu varbūt biji iemigusi un sapņoji? Bet

stāsti!

— Nē, es biju nomodā. Pavisam nomodā.

Tauris neticīgi papurina galvu, un Trūde sāk stāstīt:

— Pievakarē es teicu Marijai, ka labprāt palūkotu, kā gari nāk no kapu vietām uz riju. Viņa mani norāja. Mēs agri gājām gulēt. Bet es nevarēju iemigt, tumsai metoties, klusi izzagos pagalmā un noslēpos eglājā pie skaidiena. Atnāca Vālodze ar gaismu, lūdza veļumāti, nolika sveces un aizgāja. Es piemetos aiz egles un gai­dīju. Ap pusnakti kļuva mazliet gaišāks, un pēkšņi pe­lēkajā miglā ieraudzīju no ciema kapiem nākam uz riju bālganus stāvus,

Tauris cieši saspiež Trūdēs roku.

— Patiesi tu viņus redzēji, Trūdīt?

— Redzēju. Tie gluži tuvu pagāja man garām. Bija četri veļi.

— Jā. Te četri no mūsu dzimtas apbedīti!

— Pa priekšu nāca kalsena sieviete.

— Tas būs bijis mirušās vecmāmiņas Annas velis.

— Tūlīt tai sekoja jauns vīrs.

— Mans tēvabrālis Pēteris, kuru vilku māte saplo­sīja vērī gadus piecus atpakaļ. Vectēvs zvēru nosita, bet mazos vilcēnus atveda uz ciemu. Tie ir mūsu abi suņi.

— Vīrs veda divi bērnus — puisēnu un meiteni — pie katras rokas vienu.

— Tie mirušie vectēva mazmazbērni. Un tad? Un tad?

— Viņi tuvojās rijas durvīm. Un tad pēkšņi no svēt- birzes puses kā vēja dvesma ieradās baltā zirgā stalts jātnieks sirmu bārdu, kaujas apbruņojumā, ar zobenu pie sāniem. Viņš it kā atlidoja pa gaisu. Aiz tā nāca kājām vesels bars pelēku tēlu — jauni un veci vīri ar āvām, cirvjiem, zobeniem aiz jostām.

— Tas ir sapnis, Trūdīt!

— Nava, nava! Tas tā bija nomodā. Tad jātnieks — tas izskatījās kā valdnieks — apgrieza zirgu rijas durvju priekšā, aizšķērsodams ceļu ciema veļiem.

«Ko nākat te!» viņš it kā teica, paceltu roku raidī­dams prom sievu un vīru ar abiem bērniem. «Netrau­cējiet mani un manus ļaudis veļu dzīrēs!»

«Tas mūsu ciems.» Sieva panāca soli tuvāk. «Mums rijā veļu galds klāts.»

«Tas klāts mums,» teica valdnieks.

«Kas tu tāds esi?»

«Ciema kungs.»

«Mēs ciemā dzīvojam. Mēs ciema kapos atdusam. Mēs ciemā kungi, brīvi ļaudis. Tu svešinieks.»

«Es Ugāles novada ķēniņš. Šis ciems bija mana pils.»

«Še bija pils?»

«To nodedzināja normāņi, no Ventas grīvas sirodami šurpu atkļuvuši.»

«Tas ļoti sen.» «Pirms gadu tūkstoti ar pusi.»

«Bet tagad ciems ir mūsu. Jau četras paaudzes te

dzīvo.»

«Nē, tas mans īpašums. Mans ķēniņzobens stāvu iedurts zemē par zīmi, ka šī zeme mana. Tā paliek mana, kamēr zobens nav vēl rūsas saēsts.»

«Tas sen būs sarūsējis.»

«Vēl ne.»

«Ja tā, tad teic — kur zobens zemē durts?»

«Aiz lielā ozola trejdeviņi soļi uz austrumiem.»

«Kā gan to, dzīvi būdami, še neredzējām?»

«Vēlu ieradāties'te. Pa gadusimteņiem to zeme biezu kārtu apsegusi. Nu velēni aug pāri manam ķēniņzo- benam un maniem kauliem.»

«Tad esi sveicināts, šis zemes ķēniņ! Tu īstais kungs še esi. Bet, lūdzams, ļauj mums sēdēt līdz ar tevi un taviem vīriem pie ciema veļu galda!»

«Esiet mani viesi!»

Ķēniņš pamāja un pagrieza zirgu rijas durvīs. Tās pašas atvērās. Tad visi — ciema veļi un ķēniņa kri­tušo kareivju gari, liels pulks, — iegāja rijā. Un durvis atkal pašas aizvērās.

— Brīnumi! — Tauris, gara acīm līdz skatījis Trūdēs parādības, iesaucas un saņem ciešāk meičas roku.

Trūde turpina savu pieredzējumu:

— Es atstāju egli, piesteidzos pie pirts lūkas un pa šķirbu, kurā novēroju Vālodzi rīkojam un piesaucam veļumāti, tagad skatīju .veļu mielastu. Pats ķēniņš sē­dēja galda galā. Tam blakus ciema veļi. Uz gariem so­liem — vīrs pie vira — ķēniņa mirušie ļaudis. Vēl visa rija līdz pat tumšajiem kaktiem bija pilna bālgano stāvu.'.. Tad tu mani sauci vārdā un es izbailēs ieklie­dzos. Pārāk spalga likās tava balss pēc veļu valodas.

Trūde apklust un pieglauž galvu pie Taura krūtīm. Klusē arī Tauris. Klusē abi — ilgi, ilgi. Drūmais ru­dens nakts gaiss spiežas līdz kauliem, bet jaunieši — degošām sirdīm un strauju asiņu ritu —, tālu no šīs zemes aizsapņojušies, tā nemana.

Dzirdami pirmie gaiļi. Uzpūš vējiņš. Migla no pa­galma ātri pašķiras. Dzied gailis otrreiz. Tauris pamos­tas no domām. Jūt vēsumu.

— Drīz austrumi bālēs, — viņš saka. — Ar trešiem gaiļiem visi ies pie mielasta rijā. Mums jāšķiras.

Viņi pieceļas. Tauris atvadīdamies noskūpsta iece­rēto un saka:

— Tu esi zintniece, Trūde.

— Ak nē!

— Tu esi tā. Tu redzi to, ko citi nevar redzēt. Tu saproti garu valodu. Tu uzmini pagātni un vari skatīt nākotnē. Tikai pēc tā mazumiņa, ko es zināju tev pa­stāstīt, tu tik labi saproti mūs, kaut gan vēl šopavasar tev nebija nekādas sajēgas par latviešu debestēvu, ze- mesmāti, par Laimiņu, gariem un veļiem.

— Ai, Tauri, kā man to visu neizprast? Tu tak ar tādu mīlestību un sirsnību mani mācīji diendienā. Tu man visu noskaidroji.

— Bet, — Tauris vēl kavējas šķirties, — ja viss tā būtu, kā tu šonakt pieredzēji, ja patiesi svētbirzē aiz ozola būtu zemē iedurts šis purva salas bijušās pils valdnieka zobens?…

— Tā teica ķēniņš.

— Es gribētu šo zobenu iegūt.

— Svētbirzē drikst iet tikai ar Vālodzes ziņu.

— Ja mēs viņai pastāstītu tavu pieredzējumu? Bet to nedrīkst.

— Es noskatījos pa lūkas šķirbu veļu mielastu. To varam noklusēt. Ka veļus redzēju eglēs, no kapiem nākot, to man nevar pārmest.

— Pareizi. Tavu pieredzi tev neviens nespēj atņemt. Tu, Trūde, neesi tāda kā citi. Bet labāk būs, ja pirms parunāju ar vectēvu. Redzēs, ko viņš teiks.

Jaunieši atvadās un iet — kaut mazliet sasildīties zem segas — katrs uz savu guļasvietu, jo pēc maza brītiņa jau ļaudīm vajadzēja sākt mosties.

Rijā, pie veļu galda, Tauris atkal satiekas ar Trūdi. Raugoties pāri galdam uz savu izredzēto, puisim laimes šalkas pāriet pa kauliem.

«Cik daiļa ir mana zeltene!» viņš domā. «Cik maiga var būt šī bālā sejiņa pat pēc negulētas, liela pārdzī­vojuma pilnas nakts… Tikai acīs kvēlo savāda, de­dzinoša liesma. Tas ir zintnieces gars, kas šais skrop­stās dzirkst.»

Spoža uzlec rīta saule. Pēc mielasta, kad ļaudis tai­sās atkal dienas darbā iet, Tauris aizskar Ermaņa pie­durkni.

— Vectēv! Uzklausi mani! Man tev kas ļoti svarīgs sakāms.

— Un tu tici, ka Trūde patiesi visu to pieredzē­jusi? — Ermanis, kad Tauris tam pastāstījis meičas veļu nakts parādības, galvu grozīdams, jautā.

— Jā, vectētiņi Trūdei ir gaišreģes gars. Es to sa­jūtu. Viņas skats dažkārt vēršas uz iekšu tāpat kā vecmāmiņai. Viņa runā tik brinum jauki par debes- tēvu, par zemesmāti, par Laimiņu, kā nevienā dziesmā par to nedzied.

— Meitene pie mums dzīvo tikai nepilnu gadu. Vēl viņa nevar būt izpratusi mūsu dzīvi, un pirms tam tā maldījās kristīgās baznīcas krēslā un biedos.

— Es diendienā viņu iepazīstināju ar mūsu dzīves garu.

— Ko tu vari mācīt, mazdēliņ, tas vēl maz, lai tavs mācāmais jau būtu dievreģis.

— Tad parunā ar vecmāmiņu, lai tā māca Trūdi zintīs.

— Šī meiča nav ne mūsu cilts, ne mūsu radu.

— Viņa būs, ja tu atjausi man, — Tauris ieņem elpu, — viņu ņemt par sievu.

— To jau domāju, — Ermanis pavīpsnā, — ka tāds būs tavs nolūks, atstāstot Trūdēs vēju nakts rēgus. Bet tas viss tev nemaz nebija vajadzīgs. Esmu novērojis un pārliecinājies, ka Trūde ir krietna meiča, ka viņa atsvabinājusies no visa bijušā, un negribu liegt tev viņu apņemt par sievu, kad būs pienācis laiks.

— Ai, vectētiņi Bet Trūde patiesi veļus redzējusi. Viņa dzirdējusi, kur apglabāts bijušā ciema kunga — senā ķēniņa zobens, Tātad …

— Tātad? …

— Mēs varam pārliecināties.

— Vai patiesi zobens zemē sprausts?

— Jā, un vai Trūde patiesi ir dievreģe.

— Labi. Es parunāšu ar Vālodzi.

Ilgi Ermanis apspriežas vecās zintnieces kambarīti, Tad abi iznāk. Vālodzes seja ir neparasti nopietna;

viņa liek pasaukt Trūdi, un visi trīs dodas uz svēt- birzi.

Ermaņa soļi liekas kā piespiesti.

«Velts gājiens,» viņš domā.

Viņš pieder pie tiem ļaudīm, kuri nejūt sevišķu tiek­smi pēc reliģijas kulta. Viņš, šī ciema cēlājs, ir skarbs darba cilvēks un neatrod laiku mistikai.

Ermanis visu apsver ar aukstu prātu un arī tagad tā vēro Trūdi. Viņš atceras dedzīgo meiteni, kad tā šo­pavasar no Piltenes atbēga uz šejieni, lai izdibinātu ļaužu tenku apveltītā Sumpurņu ciema noslēpumus. Tagad viņš redz meičas pārvēršanos. Ar Taura iespaidu un ievadu tā no kristīgās baznīcas māņu ap­mātās vella meklētājas ir kļuvusi par latvju dieviņa atradēju. Ermanis jūt, ka viņas gars tiecas tālāk par citiem, ka Trūde nav ikdienišķs cilvēks un kādreiz varbūt varēs stāties Vālodzes vietā. Bet jaunās meite­nes dievredzībai viņš netic. Priekš tā, viņš domā, ir vajadzīgs garīgs nobriedums, priekš tā ir vajadzīgi Vālodzes gadi. Tādēļ Ermanis iet līdz, nepārliecināts, ka Trūdēs sapnis piepildīsies.

Vālodze ir citāda. Lielākā nopietnībā uzklausījusi Ermaņa stāstījumu, viņa tūlīt ceļas iet uz birzi. Viņa tic Trūdei.

Senā kuršu ķēniņa zobena meklētāji ieiet svētbirzē.

Ermanis nomēro trejdeviņus soļus no sirmā ozola uz rītiem. Sāk rakt. Te, pašā purva malā, bieza sūnas kārta sedz zemi. Velti viņš rok. Lāpsta izmet tikai zemi. Viņš stājas rakt.

— Ne ikviens sapnis piepildās, Trūdīt.

Vecās Vālodzes sejā nepakustas ne vaibsts. Viņa izņem no Ermaņa rokām lāpstu, sniedz to Trūdei.

— Tev jārok, bērns!

Trūdēs rokā dreb lāpstas kāts. Vai arī viņa sāk šau­bīties par savu veļu nakts pieredzi? Nē, tā pagriežas sānis pret iegarenu cinīti un iedur tanī lāpstu. Dzelzs atsitas pret akmeni.

Drudžainā ritmā kustas meičas pleci, atmetot velēnu pēc velēnas. Zem tām parādās akmeņu grēda. Paveļas nost augšējā akmeņu kārta.

— Lūk, spals! — saka Vālodze, norādīdama uz grē­das galu.

Trūde satver zaļganu, apsūbējušu rokturi. Velk. Tas nekustas. Zobens pārāk cieši iespriedies akmeņu ze­mākajā kārtā. Atkal viņa ķeras pie lāpstas, atrok ma­lās zemi, izveļ vēl akmeņus no bedres. Nu redzams ieroča asmenis un pie tā galvaskauss.

Tagad zobens izvelkas no zemes viegli. Trūde to pa­sniedz Vālodzei. Zintniece tur rokās ieroci un domīgi raugās vecās dzelzs rūsas izēstajos robos.

— Tas kādreiz bija spožs, saulē mirdzošs, — viņas lūpas čukst. — Viņš ķēniņa rokā sargāja mūsu zemi. Piecpadsmit gadsimti ir aizritējuši, un vēl viņa spēks nav gaisis. Viņš sargā mūsu ciemu, vēri.

Ermanis, veicis necerēto pārsteigumu, stāv pārdo­mās. Tad sjika:

— Jā, sentēvu gari mūs sargā… Dur zobenu atpa­kaļ vietā! Un aizbērsim atkal mūsu ciema kunga veļu gultu.

— Nē, — Vālodze pretojas. — Mums jāizrok ķēniņa

kauli.

— Kāpēc?

— Tie jāgulda eglājā, pie savējiem. Še mitra vieta, drēgna dusa.

— Vai tas piederas?

— Tā vajag.

— Dari! Tu labāk zini.

— Ej izroc kapu ciema smiltainē — starp mūsu aiz­gājējiem! Tur ciema kunga vieta… Lai paliek lāpsta! Ņem citu! Mēs pa tam kaulus izraksim.

Ermanis aiziet.

Kad tas nozūd birzē, Vālodze pagriežas pret Trūdi. Ilgi raugās viņā ciešu, apgarotu skatu. Tad uzliek roku meičai uz pleca.

— Tu, Trūde, mums esi debestēva sūtīta. Tu diev- reģe. Tu nāksi manā vietā.

— Bet tu?

— Tad jau gulēšu veļumātes klēpī.

— Kā zini to?

— Es jūtu. Tātad zinu.

— Vai likteņzīmes lasi?

— Jā. Arī tu to mācīsies.

Jaunā meiča un sirmgalve kopīgi ķeras pie kapa at­rakšanas. Maz atlicis no senču ķēniņa pīšļiem: galvas­kauss, daži kauli, kaklarota un ķēniņzobens. To visu

Trūde saņem priekšautā un nes uz ciema miroņsētu — eglājā.

— Vai labi kaulus pārrakt citā kapā? — ejot jautā

Trūde.

— Nav labi, bērns. Bet šoreiz vajag tā.

— Še, purva malā, drēgna dusa.

— Ne tādēļ. Kaut gan teicu vecamtēvam tā.

— Kādēļ tad?

— Lai veļu starpā būtu miers un saderība. Lai viena saime justos mūsu mirušie un seno mūžu gari. Tu pati pieredzēji pagājušo nakti strīdu veļu starpā pie rijas durvīm. Tā nebūs vairs, ja ciema kungs būs citu vidū.

Visam ciemam piedaloties, smiltājā gulda seno Ugā­les valdnieku. Blakus ciltsmātei Annai.

* * *

Līdz ziemas saulgriežiem vēl nav īsta sala. Tad uz­krīt sniegs un Ermanis taisās uz Ventspili ar labību, kas šogad brīnum bagātīgi paauguši, ka nav kur likt. Bez tam šis tas nepieciešams jāpārved no pilsētas; arī sāls aptrūcies.

Viri ber maisos labību, sien nastas zirgu mugurā un dodas vērī. Ermanis ir ceļavedējs. Tas pazīst biezokņus labāk par dēliem un mazdēliem un prot arī bez takas atrast eju mūžamežā.

Pēc pusdienas gājiena pamazām drūmā vēra daba mainās. Sākas priežu sils; koki retāki, un ceļš vieglāks. Priekšā paspīd klaja vieta — apsniguši tīrumi. Aiz tiem vientuļas meža mājas.

Te iebūvējušies ļaudis, mežinieki, kaut gan tālu no apdzīvotiem apvidiem, tomēr nav gluži nošķirti no pa­saules kā Ermaņa ciems. Te ved braucams ceļš uz āru. Te šad tad atklīst kāds ciemiņš.

Vīri ar nastām apkrautiem zirgiem iegriežas meža māju pagalmā. Tiem pretim iznāk saimnieks, zemnieks vienos gados ar Ermani. Viņš ir rados ar vēreniešiem, vairākas reizes pat bijis viņu ciemā. Viens no tiem nedaudzajiem, kuri zina Sumpurņu ciemu. Viņš sir­snīgi apsveic ciemiņus, palīdz atraisīt maisus no zirgu mugurām, nokraut zem jumta un tad lūdz visus namā.

Ermanis noraida piedāvājumu:

— Paldies, Silzemniek. Nevaram kavēties. Gribam Šodien vēl otrreiz atnākt ar labību.

— Tad arī jums laba raža?

— Kā vēl nekad.

— Tāpat man dieviņa svētība. Aizvedu jau vezuma rudzu uz Ventspili. Lielu naudu maksā tagad. Kā ne? Visā zemē bads sākas.

— Pārāk ieilgst šis karš. Deviņus gadus pat bagātā Kurzeme nespēj uzturēt divus naidīgus karaspēkus, un pašu ļaudis arī grib ēst.

— Tātad tu vēl nāksi otrreiz?

— Šodien. Ritu arī divreiz.

— Tad man nebūs tik daudz ragavu, ar ko visu to bagātību aizvest uz Ventspili.

— Mans dēls Uģis un mazdēls Briedis paliks pie tevis pagatavot vēl pāris ragavu. Tad pietiks.

— Ja tā, tad labi.

Uģis un Briedis paliek Silzemniekos, bet Ermanis ar pārējiem vīriem un zirgiem atgriežas mājās. Nu, kur sniegā iemīta taka, nav vairs katram zirgam vajadzīgs savs vedējs.

Krēslā atkal atnāk meža ļaudis ar nastām. Pārnakšņo Silzemniekos. Tāpat nākošā dienā un trešās dienas rītā piekrauj saimnieka, kā arī Uģa un Brieža uztaisītās ragavas. Ermanis ar vecāko dēlu Sumbri un tā dēlu Briedi brauc uz Ventspili. Pārējie ar atlikušajiem zir­giem paliek Silzemniekos gaidīt braucējus atgrieža­mies. No lielajiem ceļiem jāizvairās, jo te var gadīties sastapt karaspēka nodaļas. Labību atņemtu, jo izsūktā zeme vairs nespēj paēdināt karotājus un tie ņem ar varu, kur kas ņemams.

Beidzot ragavu rinda sasniedz aizsalušo Ventu. Pār to ved ziemas ceļš. Otrs krasts ir klajš, un tikai tālāk uz pilsētas pusi redzams mazs meža pudurs.

— Tur, mežā, mums jānogaida vakars, — saka Er­manis un laiž priekšējo vezumu lejā uz ledu.

Viņi pārbrauc upi un iegriež mežiņā. Tad vectēvs atstāj dēlu un dēladēlu pie zirgiem un pats iet kājām uz pilsētu sarunāt tirgotāju, kurš zina, kā nogādāt la­bību Ventspilī un kā to noslēpt. Pašiem vest būtu tik­pat kā savu mantu zaudēt.

Jau krēsla, kad atgriežas Ermanis ar Ventspils tirgo­tāju. Tas aprauga maisus un uz vietas noskaita labu sauju dukātu. Labība ir pārdota, un tagad tā pieder tirgonim. Zemnieki droši brauc uz pilsētas vārtiem. Nakti kareivji guļ, un ar vārtsardzi jau viss ir nokār­tots. Meža ļaudis novieto zirgus un apmetas pie tirgo­tāja jumta kambarītī.

No rīta meža ciema ļaudis, pabarojuši zirgus, iet apskatīt pilsētu un iepirkties. Vectēvam Ērmaniin Ventspils ir labi pazīstama. Tēvs — Sumbrs arī te vai­rāk reižu bijis. Bet dēls — Briedis, pasauli neredzējis, kā brīnumos raugās milzīgajā: ciemā, kur māja pie mājas — daža pat divos stāvos, kur paceļas akmeņa pils mūri ar torni simtgadīgu koku augstumā, kur ļau­dis nāk un iet pa šaurajām spraugām namu starpās. Pirmo reizi viņš redz arī kareivjus.

— Tie zviedri?

— Nē, mazdēliņ, — Ermanis paskaidro. — Zviedri atkal, jau otru reizi, esot izdzīti no zemes. Šie te ir krievi.

— Un kādi izskatās zviedri?

— Tāds pats cilvēks vien ir. Tikai katriem savādas drēbes un cepures, citāda valoda,

— Tu proti krievu valodu?

— Nē.

— Bet zviedriski proti?

— Ar tiem bija darīšanas. Veselu gadu karojām pret viņiem — hercoga Jēkaba laikā. Iemācījos.

— Tādēļ tev arī iedots pavārds: Zviedris.

— Tas dots jau manam vectēvam.

— Un paliek tāds pats arī manam tētim un man?

— Jā. Bet mums mežā tas ir lieks.

Lielais puisis Briedis — savā meža ciemā gudrs un saprātīgs jauneklis — še, svešos apstākļos, izrādās vientiesīgāks par mazu bērnu un nevar beigt taujāt, spriest, brīnīties.

Zemnieki izstaigā arī tirgu. Maizes, miltu, labības neredz nekur. To pērk un pārdod slepeni, kā kara un bada gados mēdz būt. Ir zivis, gaļa un citas mantas. Ar pazīstama tirgotāja starpniecību Ermanis sameklē vairākus maisus sāls, nopērk dzelzi, stiklus un vēl šo to.

Pie pils zemniekus aptur pavecs, stalts, cienīgs vīrs.

— Kāds laimīgs gadījums! — tas iesaucas, izstiep­dams roku pret Ērmani. — Ermanis Zviedris no meža

ciema!

Ermanis ieskatās un pazīst svešo: tas ir Piltenes amtmanis. Mežiniekam divkāršs brīnums: kā amtma­nis sauc viņu vārdā, kuru viņš pats sen vairs nelieto? Un kādēļ amtmaņa seja izteic prieku par šo satikšanos?

— Labdien, kungs, — Ermanis vēsi sveicina. — Kā zini manu pavārdu?

— Man tev vēstule. Tur rakstīts tavs vārds.

— Kas man varētu sūtīt vēstuli?

— Piltenes mācītāja Huneka māsa Ģerda.

Ermanis noraidoši papurina galvu.

— Tā mani nepazīst.

— Viņa uzzināja tavu vārdu no Piltenes stārasta, landrāta Maidela.

— Ak tā! Jā, tas zina …

— Viņš tevi pazinis kādreiz — tas jau labi sen — Jelgavas galmā.

— Tā ir, kungs… Bet ko mācītāja māsa grib man teikt?

Amtmanis Sarfenbergs izņem no kabatas apzīmogotu rakstu.

— Tev viņa nekā negrib teikt. Uz tevi tā labu prātu netur un uzskata tevi, tāpat kā visi piltenieši, par sum­purni un Jauno garu bandu biedru.

— Tad raksts būs domāts mācītāja meitai Trūdei?

— Pareizi.

Amtmanis iedod aploksni. Ermanis lasa uz tās:

«Ermanim Zviedrim, sauktam Meža vecim. Sum­purņu ciemā. Nodošanai Huneka Trūdei. Steidzīgi.»

— Patiesi laime, — Sarfenbergs priecājas, — ka ne­jauši tevi satieku! Citādi veltīgas būtu izrādījušās mā­cītāja Ģerdas pūles. Neviens cilvēks pasaulē nezina, kur tavs ciems atrodas. Un, ja es tevi nebūtu saticis to­reiz, gandrīz gadu atpakaļ, tad tās baumas par Sum­purņu ciemu noturētu par pasaku. Cik jau neesmu klau­šinājis bez kādiem panākumiem… Piltenē gadījās kāds zemnieks, kurš teicās dzirdējis, ka Ventspils pusē par tevi runājuši: tu te dažkārt ierodoties. Atbraucu te darī­šanās un taujāju pilsētā. Bet velti. Dzirdēts gan esot par kadu meža ciemu vēra vidū, bet, kā tur nokjūt un kas

tur dzīvo, to neviens nevarēja pateikt… Tagad, paldies dievam, varēšu mācītāja Ģerdas sirdi apmierināt. Ko viņa nav lūgusi stārastu, lai sūtot ļaudis tevi meklēt vērī, ko asaru lējusi… Bet ko landrāts var līdzēt? Bei­dzot viņš uzdeva man — ne jau amata pienākuma ro­bežās, bet mācītāja māsai par apmierināšanu — aptau­jāties pēc tevis un kaut kādā ceļā nogādāt tev Ģerdas vēstuli… Bet, lūk, sāk atkal snigt. Ko mēs te stāvam uz ielas? Ieiesim tepat aiz stūra! Gribētu ar tevi paru­nāties … Tie laikam tavs dēls un dēladēls?

Sarfenbergs paraugās Sumbri un Briedī.

— Jā. — Ermanis paloka galvu. — Bet kannu alus mēs varētu pirkt uz pusēm un parunājoties izdzert uz pusēm. Dēlam ar mazdēlu vēl kaut kas jāiepērkas sie- viešiem mājās.

— Labi.

Ermanis iedod Sumbrim un Briedim naudu. Tie iet. Amtmanis veco ieved kāda pazīstama pilsoņa namā.

Alus izrādās labs. Vīri iebauda malku. Ermanis ir mazrunīgs. Sarfenbergs vada valodas. Apjautājas par pagājušās vasaras ražu, runā par kariem un cerībām, ka beidzot būšot izredzes uz mieru, jo zviedru karalis Kārlis pagājušo vasaru krievu zemē, pie Poltavas, sa­kauts un aizbēdzis uz turkiem. Krievu cars drīz izvāk­šot savu karaspēku no Kurzemes, un hercogiste sev dabūšot īstu valdnieku. Jaunais princis Fridrihs Vil­helms kļuvis pilngadīgs un atgriezīšoties tēvuzemē. Cars Pēteris un prūšu karalis Fridriķis Vācijā esot ap­spriedušies, ka jaunajam hercogam jāprec krievu cara radiniece. Anna Ivanovna tā saucoties. Tad zemei va­renos rados būs uz visiem laikiem miers.

Amtmanis apklust stāstīšanā un izvelk no kabatas ādas maisiņu ar pīpi un tabaku.

— Vai nevēlies? — viņš jautā sarunu biedram. — Šos elles dūmus tu laikam gan pazīsi?

— Kā ne. Jelgavas galmā augstmaņi pīpēja. Arī es jūras braucienos dažkārt tiku uzvilcis kuplu dūmu.

— Še, smēķē!

— Paldies! Negribas.

— Tad izvilkšu pats kādu pīpi.

Amtmanis piebāž savu kaļķīti, uzšķiļ uguni un aiz­smēķē. Zilie, smaržīgie tolaik vēl tautā maz pazīstamās

tabakas dūmi ietin sarunu biedrus. Tad Sarfenbergs saka svarīgi:

— Pastāsti man, draugs, par jūsu — latviešu ticību! Vai jūs ticat dievam?

Ermanis iedzer īsu malku no savas krūzes un pēc brītiņa, mazliet pavīpsnājis, teic:

— Man liekas, ka pareizu atbildi tev nevarēšu dot.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka tavs jautājums nav pareizs pēc mana saprāta.

— Kā tad tā? ,

— Redzi: ticēt mēs varam tam, ko nezinām. Bet, ko redzam, jūtam, nojaušam, pie tā nekādas ticības ne­vajag.

— Tā, tā… Tak dievu mes neredzam. Bībelē gan teikts, ka senos laikos dievs esot ļaudīm parādījies. Bet tagad tas vairs nenotiek.

— Kā ne?

— Brīnums! Vai tad tu, piemēram, būtu kādreiz dievu redzējis?

— Es viņu redzu ik dienas. Viņš ir visā dabā: saulē, zvaigznēs, vērī, tīrumos, pat zāles asniņā un sniega pārsliņā.

— Ak tā jūs, latvieši, saprotat dievu!

— Tā mēs viņu sajūtam.

— Labu pamācību tu man esi devis… Es nekad tā īsti neesmu varējis ticēt tam, kā mūsu mācītāji un vis­pār kristīgie ļaudis spriež par latvju tautas elku die­vībām. Pēc taviem vārdiem, man jāsaprot, ka jūsu mežamāte, laukumāte, Māra, Laimiņa nav nekādi ne­šķīsti gari, elles izvirdumi, nav arī elki, bet gan kaut kas līdzīgs mūsu eņģeļiem.

— Ne gluži tā. Jūs savus eņģeļus redzat dažkārt cil­vēka izskatā. Mūsu dievībām auguma nav. Gadās, ka kādreiz pats dieviņš atnāk zemnieka sētā sērst sirma vecīša izskatā. Tak mēs nekad nedomājam, ka tas būtu pats debestēvs, pieņēmis cilvēka miesu. Tas ir tikai labs vīrs, kurš var dot labu padomu, teikt labu vārdu. Piemēram, arī tevī es varētu saskatīt dieviņu. Cik vē­roju, tu esi krietns cilvēks, tev ir laba sirds. Tā spriežu kaut pēc tā vien, ka tā raizējies par mācītāja Trūdēs krustmātes bēdām un priecājies, ka varēji nodot viņas vēstuli. Viss labais ir dievā.

Sarfenbergs izstiepj pār galdu roku, saņemdams Er­maņa plaukstu, un cieši to paspiež.

— Paldies tev par taviem vārdiem! Tagad esmu skaidrībā par lietām, kuras arvien gribēju izdibināt. Esmu runājis ar vienu otru zemnieku, bet neviens mani tā nemācēja apgaismot.

— Lielākā dala tautas ir sapinusies māņos. Tiem nav vairs senā latvju dieva, un tie arī nav piegriezušies kristīgai baznīcai. Viņi visu sajaukuši un svaidās starp vienu un otru. No tiem tu nevari pie skaidrības tikt. Par viņu māņiem tad arī baznīca var tos nolādēt kā sātana kalpus un saukt par pagāniem. Bet vainīga pie visa tomēr galvenokārt ir pati baznīca.

Vīri izdzer alus kannu. Amtmanis izkrata pīpi. Vfl brīdi abi pasēž, parunā par šo to un šķiras.

Ermanis atgriežas iebraucamajā vietā, kur jau iera­dušies Sumbrs ar Briedi, nokārtojuši pirkumus. Tad mežinieki sakrauj mantas ragavās, sajūdz zirgus un iz­brauc no Ventspils.

Laiks noskaidrojas. Diena ir saulaina un jauka.

* * *

Kaut gan mežaciemieši dzīvo ļoti vienkārši, no pa­saules noslēgušies, tomēr gluži bez pilsētas tie nevar iztikt. Un tā svarīgs notikums viņu dzīvē ir Ermaņa braucieni uz Ventspili, kuri gan gadās diezgan reti — reizi pa pieci seši gadiem.

Tā arī tagad, kad vecaistēvs atgriežas ar nastām ap­krautiem zirgiem, viss ciems gaida, kas šoreiz būs at­vests.

— Tev, Trūde, raksts no Piltenes. — Ermanis pa­sniedz meičai amtmaņa iedoto vēstuli.

— Man? — Trūde piesarkst un, pazinusi krustmātes greizos burtus, drebošām rokām plēš vaļā aploksni.

Ģerda raksta:

«Ai, Trūdei, mīļais, bet nerātnais bērns! Atgriezies mājās, viss piedots. Tēvs jau labu laiciņu ir ļoti sa-, vārdzis, nedēļu atpakaļ likās uz gultas, un man bail," ka viņš vairs necelsies. Arvien ļaunāka top viņa sli­mība. No sākuma Tavs neapdomātais solis — bēg-

šaria no tēva pajumta — viņu saniknoja; viņš nekā ^negribēja par Tevi zināt. Bet tēva sirds tak nevar atstumt meitu un drīz nomierinājās cerībās, ka Tu ; beidzot nožēlosi savu palaidnību un pārnāksi. Bet laiks iet, un Tu nenāc. Ik dienas arvien vairāk viņu sāk mocīt pašpārmetumi, ka viņš maz par Tevi rū­pējies, ka viņš neesot pietiekoši labi Tevi audzinājis. Arī to viņš sev pārmet, ka pirmajā dusmu un bēdu brīdī taisījies Tevi izmest no savas sirds. Pēdējā laikā tēvs gandrīz nemaz vairs neēda un galīgi sa­gura, līdz bija jāliekas slimības cisās. Pātarus tēvs vairs nenotur, jo vecā baznīca ir sagruvusi, jaunai tikai pamati vēl ierakti (nav naudas, ko tālāk celt) un ziemu klajā laukā nevar sprediķi teikt. Tad nu es Tevi no visas sirds lūdzu, Trūdei, — nāc tūlīt bez kavēšanās uz mājām, lai paspētu tēvu pirms nāves iepriecēt un atvieglot tā pēdējo stundiņul

Kaut jel šis mans raksts sasniegtu Tevi, bērns! Sūtu Tev sveicienu. Tava krustmāte Ģerda.

Ziemas svētkos, 1709. gadā.»

Šādas bija ziņas no mājām.

Izlasījušai vēstuli, Trūdei saskrien asaras acis. Viņa nozūd no laužu pulciņa klētspriekšā un Iet uz savu kambari. Marijas te nav: tā pie citiem. Trūde ir viena un var netraucēta nodoties savām sajūtām. Tomēr kaut kā viņai ir žēl. Ne krustmātes; tās vietu ieņem Vā­lodze. Ne glītā kambarīša mācītāja namā; to atvieto dabas skaistums kā vasaru, tā ari ziemu. Trūdei ir žēl tēva, kurš slims, kuram varbūt būs jāmirst, viņu vairs nesatikušam.

Ilgas pēc tēva tai jau šad tad bija uznākušas, bet nekad tik spēji kā. tagad, uzzinot par viņa slimību. Tikai tagad viņa iedomājas, ka tēvs var būt noskumis, satriekts par viņas vieglprātīgo aizbēgšanu un ka viņš dienu no dienas neziņā, kas ar meitu noticis, bēdājas un domā par viņu.

Protams, skuķe cenšas arī sevi attaisnot: ko lai dara, kad no vēra vidus nav iespējams tēvam rakstīt un pa­ziņot, ka meitai klājas labi? Un ko lai dara, ka viņai te patīk labāk nekā vienmuļajā, pelēkajā Piltenē?

Atpakaļ uz Pilteni Trūde neies. Tur tai nav ko darīt;

še tā ne tikai atradusi sev vīru — jauko Tauri, bet ari savas dzīves uzdevumu — būt lielas dzimtas un vēlāk varbūt vesela novada zintniecei priesterienei — dievī­bas prāta un gara tulkotājai… Tomēr tēvs jāredz pirms nāves. Jāizlūdzas viņa piedošana. Citādi dzīvē nevar būt īstas, pagājības neaptumšotas laimes.

Iet dienas. Trūde pati nevar saņemties un izrunāties ar Vālodzi. Beidzot to izdara Tauris, kuram saderinātā atklāj katru sirds kaktiņu. Vālodze norāj meiču, ka tā kavējusies iet pie slimā tēva, skubina viņu. Kā ceja vadoni Ermanis dod, protams, Tauri, un kādurīt abi, sagatavojušies un paņēmuši līdz visu nepieciešamo, sēžas zirgos. Tā tomēr tikšot cauri biezokņiem, bet kājām dziļais sniegs nebūs izbrienams.

Ceļā abi norunā, ka Tauris apmetīsies aiz pilsētas krogā, kur gaidīs Trūdi atgriežamies. Vismaz nedēju tai būs jāpaciemojas un jāpabūt pie slimā tēva.

Vecā. Piltenes mācītāja dzīvesspēki ir sabrukuši. Viņa gars aptumšojies. Trūdei un krustmātei Gerdai dienu un nakti pamīšus jāsēž pie nemierīgā slimnieka gultas, kurš pastāvīgi traucas augšā steigties uz raganu sabatu Karātavu kalniņā. Gosvins Huneks dzīvo vairs tikai savu dēmonu pasaulē un liekas būt izlīdzis un sa­draudzējies ar visu mūžu sīvi apkarotiem Jaunajiem gariem, burvjiem, raganām.

Vakaros, krēslai iestājoties, Trūde aizstaigā līdz kro­gam aiz pilsētas pie Kuldīgas ceļa, kur apmeties Tauris ar zirgiem. Trūde, izstāstījusi labajai krustmātei savas sirdslietas, ar tās apauju mēģināja pierunāt līgavaini nākt un dzīvot mācītāja mājā, kaut priekšiņā, bet Tau­ris atteicās. Tā abi satiekas tikai vakaros kailajā, pie­snigušajā birztalā aiz stadulas.

Ir jau pagājusi nedēja. Trūde saprot, ka tagad nevar tēvu atstāt. Ir jānogaida vai nu uzlabošanas, vai — viss dieva ziņā — nāve. Birzē tiekoties ar Tauri, Trūde saka:

— Neiznāk, mījais, kā bijām norunājuši. Tev jāat­griežas ciemā, jo man varbūt vēl ilgi jāpaliek te. Būtu labāk, ka tu atnāktu man pakaj, teiksim, pēc mēneša.

Tad būs pavasaris. Varbūt tad tēva vairs nebūs un es būšu gluži brīva.

Tauris top domīgs.

-1 — Tik ilgi tevi neredzēt…

— Ko lai dara? Krogā tev nav nekāda patīkamā

dzīve.

— Man, Trūdiņ, ir patīkami tur, kur esi tu.

— Tad nāc uz mūsu mājām!

— Nē, to ne.

— KādēJ ne?

— Vārdos nevaru tev to paskaidrot. Nē, es negribu, nevaru… Man še, krogā, būtu ļoti labi, bet nav vairs barības zirgiem. Pilsētā nevar dabūt nekur ne kūlīti

salmu. Visu atņēmis karaspēks.

— Jā, pilī apmeties liels bars… Tādēļ tev jādodas uz mājām, Tauri. Man bail, ka kareivji neatņem tavus zirgus. Vēl šorīt pulciņš ielauzās mūsu kaimiņu stallī un aizveda tā kumeļu.

Taurim citas izejas neatliek. Abi nolemj, ka puisis jau rīt pirms gaismiņas atstās Pilteni un atnāks taisni pēc mēneša, lai vestu Trūdi atpakaļ tur, kur tā sev atradusi jaunu mājvietu un jaunu dzīvi.

Rītā, pavadījuši Tauri, Trūde atgriežas mājās nomai­nīt pie tēva gultas krustmāti.

— Šonakt tēvs gulēja loti labi, — Ģerda ieprieci­nāta pastāsta un iet mazliet nogulēties.

Trūde piesēstas. Aust gaisma. Meita noraugās tēva bālajā, iekritušajā sejā. Tā pat miegā liekas nemiera pilna. Šad tad iekustas viņa lūpas, kaut ko pa sapņiem runādamas. Laiku pa laikam viņa piere sagrumbojas; tad viss ķermenis pēkšņi saraujas.

«Arī miegā viņam grūti,» nodomā Trūde un nopūšas. «Viņš cīnās ar saviem paša radītiem dēmoniem kā garureģis, kurš izsaucis garus, bet aizmirsis burvju formulu, ar kuru tos atkal aizraidīt pazemē. Par šādiem gadījumiem stāsta viens otrs mags tēva grāmatās… Visi cilvēki pasaulē bīstas ļaunā. Arī latviešiem ir savs velis, kā stāsta pasakās un teikās. Tak tas nav pārāk ļauns, tas nevar cilvēku pazudināt, bet tikai vairāk vai mazāk kaitēt viņa mantai, viņa šīsdzīves labklājībai. Vālodze stāsta, ka debestēvs piemājojot visā dabā un tātad arī cilvēku sirdīs. Velis mītot pa­zemē, aiz veļu valsts, un tikai retumis parādoties zemes virsū, apmezdamies vai nu vecā rijā, vai purva akacī. Viņš, lai gan spēcīgs miesā, garā esot vājš, un katrs rijnieks ar to tiekot galā, dieviņam palīgā nākot. Tur­pretī baznīcas sātans, elles lielkungs, ir varenāks vēl par pašu kristīgo dievu. Vai tā nav slikta sirdsapziņa, kas baznīcai iedveš tik varenu bijāšanu un bailes no vella? Daudz ļauna tā pati darījusi šai zemē, to iekaro­dama ar krustu un zobenu, apkaudama un apspiez­dama dieviņa ļaudis.»

Šādos prātojumos nogrimušo Trūdi iztraucē troksnis uz ielas. Viņa pieceļas un klusi, lai nemodinātu gu­ļošo, pieiet pie loga. Pretējo namu apstājuši kareivji. Nes laukā miltu maisus. Kāds būs saodis noslēptus pār­tikas krājumus, un nu tos atņem tie, kam vara. Ka­reivji aizstiepj laupījumu. Tiem pakaļ skan aplaupīto raudas un lāsti.

Trūde atgriežas pie gultas. Troksnis aizdzinis arī tēva miegu. Gausi, ar mokām viņš raisās no sapņa, kas vēl pusnomodā tur gulētāju savā varā. Slimnieks runā pus­miegā. Dzird tikai atsevišķus vārdus, bet jēdzienus ne­var saprast. Tad tēvs atver piesarkušos, nogurušos plakstus. Viņa skats — it kā tālu prom no dzīves — krīt uz Trūdi. Viņš meitu pazīst, kaut gan nedzīvo vairs reālā pasaulē.

— Kas te bija? — viņš jautā aizsmacis, vēl sapņa baiļu varā.

— Neviens te nav bijis, tēt.

— Kur palicis Isaakarums un Uriels?

— Kas tie tādi, tētiņ?

— Nu, virsnieki.

— Te nav neviena virsnieka. Uz ielas bija kareivji. Tie trokšņoja.

— Kur Uriels aizgāja?

— Kas tas ir? Es nezinu.

— Tu nezini?

— Nezinu. Nesaprotu, par ko tu runā.

Huneks pārlaiž skatu griestiem un, liekas, atdabū atkal apziņu.

— Uriels, — viņš stāsta kā pamācīdams, kā mācības stundā paskaidrodams, — Uriels ir vienpadsmitais sā* tana kara virsnieks. Visbargākais.

Nu Trūde atceras. Viņa tēva grāmatā v lasījusi šo vārdu.

— Pavisam, — mācītājs turpina, — viņu ir piecpa- d^fnit: Belcebuls, Asmodijs, Magogs, Dagons, Magons, Astarots, Azazels, Gaborims, Leviatāns, Isaakarums, UBels, Behemots, Elles Lauva, Ferons un Maloks.

Trūdēs sirds iepukstas priecīgāk, Viņa noliecas pār tēvu un domā"!

«Paldies dieviņam, viņš atkal nāk pie pilnas sama­ņas! Atmiņa atkal darbojas.»

Protams, nožēlojama ir ši pilnā samaņa: atkārtot kāda pusjukuša sātanisma fanātiķa izgudrotos vellu vārdus; bet Huneks, vesels būdams, tak dzīvoja tikai šo dēmonu atmosfērā, un Trūdei ir pietiekošs pamats priecāties, ka tēvs atgriežas kaut bijušā sava prāta apjomā. Tak slimnieks drīz atkal krīt murgos,

— Uriel! Uriel! — viņš sauc. — Uzklausi mani: lūdz par mani! Tu esi varens, tu esi bargs. Tevi dievs uz­klausīs. Lai viņš atsauc savus eņģeļus no Karātavu kalniņa! Es tūlīt tur ieradīšos. Man jāaprunājas ar Zvanu māju saimnieci.

Trūde kaut ko saprot no tēva murgošanas: Zvanu ' māju saimniece kādreiz dzīvojusi Sisas ciemā, Piltenes novadā. To daudzus gadus atpakaļ kā' raganu un burvi notiesāja rātes tiesneši. Pirms nāves tā esot no Karā­tavu kalniņa vēl nolādējusi pilsētu: tās labklājība iešot bojā, tā nīkuļošot un nekad vairs neatzelšot. No krustmātes Trūde kādreiz dzirdējusi, ka tēvs savos ra­ganu sprediķos bargi tiesājis šo zemnieci… Par to tagad runā tēvs. Ar to viņš tiecas aprunāties Karātavu kalniņā.

«Akl» bezcerības nopūta izlaužas no meičas krūtīm. «Viņa prāts ir galīgi aptumšots… Tas aizlidojis spoku un ēnu pasaulē. Jau dzīvs viņš pārgājis veļu valstī.»

Tā cauru dienu slimnieks sarunājas ar saviem dē­moniem, neredzēdams pie gultas ne Trūdi, ne māsu Gerdu. Brīžiem viņš gan atjēdz apkārtni — kad rēgi izgaist, bet arī tad domā tikai par tiem, taujā pēc vi­ņiem un stāsta par viņiem.

Gultas kājgalī tam sēžot kāds velis, zem segas guļot blakus saritinājies elementārgars. Logā meklējot izeju sumpurņa ēna; Trūdei jāatver logs to izlaist, neraugo­ties uz ziemas salu. Tikai tad slimnieks nomierinās.

Tā iet dienas. Kādurīt Gosvinam Hunekam uznāk lēkme. Gerda, kura nomainījusi Trūdi, ar mokām notur

brāli gultā. Viņš traucas augšā rīkot dēmonu parādi. Viņš izkliedz vellu vārdus, liek tiem stāties rindfis, sauc virsniekus un, beidzot, sāk dziedāt korāli ar p&sa improvizētu, nesakarīgu tekstu. Viņš dzied pillā balsī, ka skan viss nams.

Trūde, savā augšstāva kambarī likusies dažas stun­das nosnaust, pamostas no tēva kliedzieniem lejā. Pie­ceļas, atkal ģērbjas ciet. Pa logu viņa ierauga uz ielas ļaudis. Tie, apstājušies pret mācītāja namu, klausās un sačukstas. Namnieku sejas ir satrauktas, noslēpumai­nas, ziņkāres un aizdomu apzīmētas.

«Tā tēva sprediķu uzņēmīgā, vellu bijīgā draudze,» nosaka pie sevis Trūde un, ātri apģērbusies, steidzas lejā. «Tā kāri uztver katru viņa vārdu, pat muļķa prātā, drudža murgos izkliegtu.»

Ar pūlēm abas sievietes nomierina slimnieku. Tas bezspēcīgi atslīgst spilvenos un beidzot iemieg.

No tās dienas mācītāja spēki strauji iet uz leju. Viņš vairs neēd, nerunā. Skats pamazām dziest, bet vēl ar­vien tanī manāmas bailes, nemiers.

Ģerda uzkāpj pažobelē, atliek pie malas dažādus krā­mus un izvelk tuvāk pie durtiņām brāļa jau laikus ap- sūtlto zārku. Noslauka putekļus.

Kādudien ierodas «amtmanis Andrejs Sarfenbergs. Viņa pierē rūpju grumba. Apsveicinājies ar Ģerdu, viņš šoreiz neņem vilku līdz istabā, bet atstāj to dār­ziņā. Ģerda ieved viesi mācītāja darba istabā. Tas pie­sēžas. Brītiņu klusums. Tad amtmanis pēkšņi iejau­tājas:

— Kā klājas mācītājam?

— Slikti, cienījamais Sarfenberg. Laikam iet uz bei­gām … Vai varbūt gribat ieiet paraudzīt?

— Nē, nē… Es tepat pasēdēšu … Vai jūsu krust­meita ir mājās?

— Trūde sēž pie tēva gultas.

—- Tā, tā… Tas labi…

Atkal amtmanis apklust. Viņam ir kaut kas cits uz sirds, nevis apjautāties par mācītāju, kura bezcerības stāvoklis tam labi zināms. Tāpat viņš zina arī, ka Trūde sēž pie tēva gultas. Viņš neuzdrošinās runāt ar Ģerdu par to, kā dēļ īsti atnācis. Beidzot viņš saņemas.

— Slimnieku tak nedrīkst atstāt vienu?

— Tagad brālis ir ļoti nespēcīgs un vairs netrauca3 no gultas.

— Tomēr labāk kādam arvien būt pie viņa.., šādā stāvoklī.

— Trūde ir tur.

— Nu jā… redziet… es gribētu kādu vārdiņu pa­teikt Trūdei… kādu mierinājuma vārdiņu …

— Ak tā?… Labi, es atsūtīšu meiteni pie jums, amtman.

Ģerda iziet. Pēc brītiņa ienāk Trūde.

— Godājamais amtmani — Viņa piesteidzas un no­skūpsta viesa roku. — Es vēl neesmu jums pateikusies par jūsu laipnību un pūlēm, ka nogādājāt man krust­mātes vēstuli.

Sarfenbergs neklausās uz pateicības vārdiem. Viņš satraukti satver meičas roku un pavelk to attālākā ista­bas stūrī, pamezdams nedrošu skatu uz durvīm.

— Trūdei Man tev jāteic kaut kas ļoti slikts.

— Slikts?

— Tev jāpazūd no Piltenes, cik ātri iespējams.

— Kādēļ?

— Visa pilsēta ir pret tevi. Tu esot ragana — tā čukstas uz katra stūra.

Meičas acis iedzirkstās.

— Tā? Lai viņi čuksti

— Tevi nodos raganu tiesnešu rokās. Un tad nekas tevi nevarēs glābt. Pat stārasts ir bezspēcīgs pret ne­jēdzīgo likumu.

Trūde spītīgi saslienas.

— Man nav no viņiem bail. Man* jāpaliek te, pie tēva nāves gultas.

— Viņš ilgi nevārgs. Nu, labi… — Sarfenbergs pār­domā. — Līdz tam tevi, protams, nestieps uz rātsnamu. To viņi neuzdrošināsies. Bet pēc mācītāja nāves neka­vējoties dodies projām! Tu varbūt tā īsti neapzinies savu stāvokli, neviens tev nekā nebūs stāstījis, kas še viss noticis.

— Es nekā nezinu.

— Protams, Ģerda negribēja tevi velti sāpināt. Rāte jau notiesāja tevi uz sārta in ellīgie. Salmu kūlis, kas būtu sadedzināms tavā vietā, jau bija gatavs. Bet tavs tēvs ar lieciniekiem - panāca sprieduma atcelšanu,

apgalvodams, ka tu neesi aizbēgusi uz Sumpurņu ciemu, bet atrodies Jelgavā pie radiem.

— To teica tēvs tiesā?

— Jā. Un Volfu Gotlībs apliecināja, ka tevi turp aiz­vedis. Citādi tu nebiji glābjama. Bet nu atkal okšķeri saoduši, ka tu ieradusies taisni no Sumpurņu ciema. Un tagad pūļa niknums vairs nebūs nomierināms, ta­gad tiesneši priecāsies, ka dabūs gandarījumu… Tā. Nu. tu visu zini! Un ņem vērā: tikko tēvs būs aizvēris acis uz mūžu, tu dodies atpakaļ turp, kur — man šķiet — ir tava vieta. Bēdz, tumsai iestājotiesl Pienāc pie manis! Es tevi pavadīšu.

Trūde acumirkli padomā, tad pateicas krietnajam Sarfenbergam un solās aizbēgt, kā tas viņai ieteicis. Un patiesi, te nav ko kavēties — arī bez pūla draudiem. Meža ciemā tak viņu gaida Tauris!

Niknais sals, pieturējies visu ziemas otro pusi, ne­dēļu pirms pelnu dienas izbeidzas un laiks atlaižas. Pil­tene atdzīvojas. Sētās, ielu stūros redzami Jaudis pul­ciņos. Bet viņu acīs neatspoguļojas jaukā, siltā diena, un viņu valodas negrozās ap balto, mīksto sniedziņu, kas klāj ielas, namu jumtus, ne arī par priecīgo Vast- lāvi. Nopietnas, skarbas ir namnieku sejas, čukstoši ķērcošas, noslēpumainas viņu balsis, baiļu un draudu pilni viņu skati, allaž pavērsdamies uz Gosvina Hu­neka nama pusi.

Jau nedēļām tikai Trūde ir pilteniešu valodās. Maz­pilsētas mūžīgi izsalkušajam tenku nezvēram ir vaja­dzīga ēsma, un patlaban tā ir mācītāja meita. Viņa nav tāda kā citi.

Ieilgstošie kari, uznākusi nabadzība un draudošais bads satracina ļaužu prātus. Kādam jābūt vainīgam pie visa posta. Un tas ir sātans ar saviem palīgiem — bur­vjiem, raganām, ļauniem gariem.

— Vai es neteicu, ka Huneka Trūde ir burve un ra­gana! — čukst Venta atraitne kaislē tumši mirdzošām, kādreiz jaunībā skaistām, bet nu jau izdzisušām, ļau: nām acīm. — Tad jūs negribējāt man ticēt un tikai cienījamie tiesneši — Ādams Kunce un Hanss Klē- vers — saprata, kādas briesmas mums visiem draud.

— Pareizi, pareizi", — kā nožēlodamas savu neticību, piekrīt citas sievas. — Jums, Ventien, arvien ir tais­nība … Bet pats mācītājs un — nesaprotami, kādē], — jaunais Volfu Gotlībs panāca, ka rātes augstā tiesa atcēla savu spriedumu.

— Gotlību Trūde apbūrusi. Bieži gadās, ka burves apmāj cilvēku tā, ka viņš vairs neatjēdz, ko runā un dara.

— Bet pats Huneks? — iebilst viena.

— Tas domā tikai par meitas glābšanu — kā jau tēvs, — otra ātri paskaidro.

— Nē! — Venta atraitne iekaist. — Tā nav! Huneks ir dedzīgs sātana ienaidnieks.

— Bet ja viņa meitu grib stiept uz sārta?..

— Vienalga! Mācītājs Huneks to nevēros.

— Bet viņš tak izrāva raganu no tiesas rokām…

— Viņš_… saprotiet… viņš pats ir apburts! To viņš darīja savā apmātībā.

— Savas meitas apburts?

— Jā. Viņš pilnīgi tās varā!

— Ak, pasaulīt!

— Pagājušo pavasari Trūde aizbēga no tēva mājas. Viņa devās līdz tam vecajam sumpurnim, kurš aizbūra mūsu upi prom no Piltenes. Tur viņa iemācījās visas vella mākslas un naktīs atlidoja šurp strādāt savus negantos darbus. Viņa sajauca mācītāja prātus, ka tas vēlāk, kad rātes tiesa nosprieda sadedzināt uz sārta jaunās raganas tēlu, vairs neatcerējās, kur viņa meita īsti palikusi, un liecināja, ka viņa aizbraukusi uz Jel­gavu. Tāpat viņa bija arī apmulsinājusi Volfu Gotlību sapnī, un tas stāstīja, ka pats aizvedis Trūdi uz Jel­gavu pie Huneka radiem.

— Un to visu viņi tiesā apgalvoja prāta apmātībā?

— Jā gan. Vella apmātiem Jaudīm ir varens pārlie­cināšanas spēks. Tā tie apstrādāja tiesnešus, un mēs, kas zinājām patiesos apstākļus, palikām kaunā un da­būjām vēl baznīcas sodu.

— Tas ir briesmīgi!

— Bet ar to šīs raganas nedarbiem nav gals. Viņa pati atgriezās Piltenē un piebūra mācītājam slimību.

—: Savam tēvam!

— Kas vellam padevies, tam jāatsakās no tēva, no mātes, no radiem un draugiem. Tagad šī Trūde izlie­kas, it kā koptu tēvu, bet viņas īstais nolūks ir atraut to no svētās evaņģēliski luteriskās ticības un nodot sātana kalpībā. Tas viņai neizdodas tik viegli, jo ve­cais Huneks ir dievavīrs, stiprs ticībā; viņš cīnās pret burvības varu, un mēs tak vēl pagājušo nedēļu dzirdē­jām, ka viņš no visa spēka dziedāja savā gultā baznī­cas dziesmas, lai vellus aizbaidītu. Tomēr liekas, tie viņu uzveikuši. Tagad mācītājmājā viss ir klusu.

— Kādas lietas! Kādas lietas notiek mūsu mīļajā pilsētā!

— Un Trūde panāks, ka velis paraus viņas tēvu. To jūs man varat ticēt. Rātes tiesneši jau sagatavojušies. Un, tiklīdz tas būs noticis, tikko mācītājs būs miris, tad rātskalpi ņems ciet burvi, un šoreiz viņas mākslas vairs nelīdzēs. Tai jādeg sārtā!

Ventiene, arvien vairāk iekarsusies, nobeidz gan­drīz bez elpas. Bet vēl viņai nav miera. Viņa redz uz nākošā ielas stūra citu ļaužu pulciņu, kuru tādā pašā garā apgaismo tās kaimiņiene, un steidzas turp. Var­būt tur ko jaunu dzird. Un patiesi: kaimiņienei ir jau­nas ziņas. Ļoti svarīgas ziņas.

— Mācītājs Gosvins Huneks miris.

— Vella parauts! — Ventiene papildina.

— Kā citādi!

— Bet kā tu zini?

— Ko zinu? Ka velis mācītāju parāvis?

— Vispārīgi, ka viņš miris… Kā tu to zini, kad mēs citas visu dienu te stāvam un nekā neesam dzirdē­jušas?

— Vai neredzēji šorīt Gerdu izejam no nama?

— Kā ne? Bet viņa nekā neteica.

— Nav nekāds prieks stāstīt to, kas patlaban no­tiek tur.

— Bet kā tu uzzināji, ka Huneks miris?

— Sekoju Ģerdai.

— Uz kurieni?

— Pie kaprača.

— A! Nu?

— Skaidra lieta, ka mācītājs miris.

Jaunā vēsts ātri apskrien pilsētiņu. Ap mācītāja namu sāk salasīties pūlis. Tas pieaug. Pēc stundas gandrīz visa Piltene ir te.

— Nelabais parāvis mācītāju! — Ventienes konsta­tētais nāves idinesls saviļņo namniekus. Vēl vairāk viņu prātus uztrauc noslēpumainais klusums namā un aizsegtie logi.

— Tur laikam smird pēc sēra un piķa, — piezīmē kāda sieva. — Tādēļ nevienu nelaiž miroņdraudzē.

— Pareizi! Kāda cita iemesla dēļ slēpt līķi?

— Vajadzētu tomēr iet un pārliecināties, — kāds sevišķi ziņkārs amatnieks iedomājas, — vai viņš pa­tiesi vella parauts un kāds viņš izskatās.

— Vai velis?

— Nē, līķis. Velis ar dvēseli jau būs pāri deviņiem kalniem.

— Un mirušais nekā ļauna nevar mums nodarīt. Pret sēra smaku var aizsiet ar lakatu muti un nāsis.

— Ejam! Ejam!

Dažs no pūļa sadūšojas un pieiet pie durvīm. Sit klauvējamo. Pēc brītiņa Ģerda atver. Viņas seja ir mierīga, vienaldzīga. Tikai acis piesarkušas no raudām.

— Mēs gribam redzēt mācītāju, — priekšējais saka.

— Nāciet! — Ģerda paiet pie malas, ielaizdama rau­dzītājus. Mazajā namā iebrūk cilvēku trīsdesmit. Pā­rējie drūzmējas ap durvīm.

Ventiene ielavās mācītāja guļamistabā gandrīz pirmā.

Gosvins Huneks jau guļ zārkā, amata svārkā tērpts. Galvgalī iedegtas sveces. Logi aizklāti.

Trūde sēž attālāk, kaktā, aukstā mierā raudzīdamās nelūgtajos ciemiņos. Krietnā Andreja Šarfenberga brī­dināta, viņa zina, ko tumšais pūlis par viņu domā. Tas viņai naidīgs — to meiča mana — un izjūt pret to tikai nicināšanu.

Pūļa skats vēršas miroņa sejā. Tā ir kā dzīva. Cēls, apskaidrots miers dus sastingušajos vaibstos. Nekas tanī nav vairs manāms no prāta aptumšošanās, nekas arī nav skatāms no tā, ko pūlis cerēja ieraudzīt: nāves cīņā ar sātanu saviebtus vaibstus, sēra smaku istabā, vella zīmogu pierē.

Tad viesu acis pagriežas pret Trūdi — gan slepus, gan nekautrīgi jzaicinoši. Arī Trūdēs seja ir mierīga. Tak viena otra vērīgs skatiens sajūt dzirksteles aiz meičas tumšajām skropstām un — pēc sava noskaņo­juma — redz tur elles liesmas kvēlojam.

Venta atraitne nodreb no Trūdēs skata un lēni vir­zās uz durvju pusi. Te tā kaut ko sačukstas ar kaimi­ņienēm un nemanīti nozūd.

Kāda namniece pieiet pie Ģerdas un, noglāstījusi tās kamiesi, līdzjūtīgi saka:

— Nabadzīte! Kādas mokas viņai gan bija jāpār­cieš! Bet nu ir vadzis pilns. Dievs neļaujas apsmieties.

Ģerda nenojauš, ko kaimiņiene domā ar pēdējo tei­kumu. Jautādama viņa to uzlūko.

— Nu viņai būs miers, — namniece turpina un klu­sāk piebilst: —Tiesa nesaudzēs raganu.

— Es nesaprotu, — brīnās Ģerda.

— Kad viņas brālis būs apglabāts, Ādams Kunce un Hanss Klēvers te ieradīsies likuma vārdā. Tie iztīrīs še gaisu. Vairs raganas viņu nemāks ar savām vellu mākslām.

Namniece pamet Jaunu skatu uz Trūdi.

Ģerda nekā nezina, kas pilteniešiem nodomā; Trūde tai nav stāstījusi amtmana nesenā apciemojuma iemeslu. Ģerda gluži apmulsusi no namnieces dīvai­niem vārdiem.

— Ko kaimiņiene īsti grib teikt? — Viņa nesapra­šanā to uzlūko.

— Es saku, ka viņas brāļameitai sārts jau sakrauts.

Ģerda ķer roku pie sirds:

— Vai viņa runā par Trūdi?

— Par ko gan citu?

— Trūdei būtu sakrauts sārts!

— Ak, dieniņ! Kam gan citam?

Nu mācītāja māsa tikai atjēdzas, saprot visu un sāk histēriski raudāt. Ļaudis pagriežas pret viņu. Trūde, kaut ko nojautusi, strauji pieceļas un nāk pie krust­mātes. *

— Kas noticis?

— Trūdei, Trūdei! — nabaga vecā sieviete izmisusi iesaucas un apkampj brāļameitu.

— Ko viņa teica krustmātei? — Trūde sarauktu pieri griežas pret namnieci.

— Es teicu, ka sava tēva dvēseli tu esi pazudinā-- jusi, bet Ģerdu pazudināt tev neizdosies!

— Tiesa izkvēpinās no šī nama tavus elles garus! — drūmi saka kāds līks vecis.

— Un paglābs Ģerdu, — piebilst cita kaimiņiene.

Trūde nicīgi iesmejas.

— Nelgas! Jūs, sātanam nodevušies nelgas!

— Mēs? — Kāds barā nedabiski iesmejas. — Tā

esi tu!

— Tu liedzies, ka tev ir sakari ar nelabo?

— Apmātie! Es esmu atraisījusies no māņiem, kas valda jūsu starpā. Man nav nekādu sakaru ar to, kas apmāc jūs.

Līkais vecis iznāk no bara un nostājas Trūdēs

priekšā.

— Vai tu veselu gadu nepavadīji Sumpurņu ciemā?

— Jā, es dzīvoju meža ciemā. Bet tur nav it nekā no visa tā, ko jūs domājat.

— Tā? Bet kāpēc tu gāji turp?

Trūde samulst. Viņa nevar atbildēt. Velti būtu mē­ģināt tumšajam pūlim izklāstīt savu atdzimšanu. Viņi nespēj un negrib to saprast.

— Viņa klusē! — iegavilējas kaimiņiene, kura bija gribējusi mierināt Ģerdu. — Tā ir atzīšanās!

Ģerda Trūdēs rokās zaudē samaņu. Meiča ar lielām pūlēm aizvelk paģībušo līdz tuvākam krēslam un no­sēdina. Neviens tai nepalīdz. Kamēr krustmeita no­darbojas ap krustmāti, bars arvien vairāk iekarst. At­skan draudi, lāsti, zaimi. Drošsirdīgākie jau grib grābt ciet raganu un stiept uz rātsnamu.

Tad ienāk vecais, bezzobainais rātes tiesnesis Ādams Kunce divu' apbruņotu rātskalpu pavadībā.

Bars pašķiras. Raganu tiesnesis pienāk pie Trūdēs un paģībušās Ģerdas. Aizskar ar savu amata spieķi mācītāja meitas plecu.

— Likuma vārdā!

Trūde atgriežas. Viņas sejā nav ne pilītes asiņu. Bet acis liesmo.

— Seko man! — Tiesas vīrs pacel svinīgi spieķi.

Amtmanis Andrejs Sarfenbergs domā par Trūdēs glābšanu. Norunātā bēgšana neiznāca, fanātiskie pil- tenieši aizsteidzās nodomam priekšā. Bet vēl ir viena cerība. Viņš iet uz pili pie stārasta aprunāties.

Landrāts Dītrihs Maidels. ir saslimis, saaukstējies braucienā uz Aizputi pagājušo nedēlu. Viņš tomēr ceļas no gultas, ietinas kažokā un, atsēdies pie kamīna, pieņem savu amtmani.

Vecās, pussagruvušās bīskapa pils ieplaisājušie mūri ir mitri, un stārasta dzīvojamās telpās, gan mājīgi iekārtotās, dveš pelējuma gaiss. Viss Piltenē iet uz postu, un arī landrāts tic, ka piepildās kādreiz notie­sātās raganas — Sisu mājas saimnieces lāsti. Tādēļ viņš ar dzīvu interesi uzklausa Šarfenberga stāstu par nupat mirušā mācītāja meitas nodošanu raganu tiesai.

Kad amtmanis beidzis, Maidels, domīgi kamīna ugunī raudzīdamies, papurina galvu.

— Es neticu, mīļais Šarfenberg, ka Huneka meita varētu būt ragana. Viņa ir audzināta baznīcas garā, un nelaiķis mācītājs bija pārāk sirdīgs sātana apkaro­tājs. Kā gan Trūde varētu būt tiekusies uz pretējo pusi? Un vispār tā raganu sērga pie mums ir nejē­dzība! Nekur citur visā hercogistē tā neliesmo sārti kā Piltenē. Man liekas, ka lielāko daļu apsūdzēto na­baga sieviešu par raganām pataisa mūsu pārāk cen­tīgā raganu tiesa. Nesen par to pārrunāja landtāgā — tāpat garāmejot. Tad landrāts Heikings izteicās ļoti zobgalīgi, ka vecajam Ādamam Kuncem sen būtu sa­kaltusi mēle, ja māņticīgie pilteņieši tam laiku pa lai­kam neapgādātu kādu raganu; raganu prāvas esot viņu vienīgā bauda, un tikai tās varot tā bezzobainā mutē likt saskriet siekalām.

— Tas ir Joti saprātīgi teikts, landrāta kungs, — amtmanis iebilst. — Man gadījies novērot rātskungu Kunci pēc tiesas sēdēm. Viņš priecājas kā bērns, kad izspiedis no kādas nabaga sieviņas atzīšanos.

— Es esmu arī pārliecināts, — stārasts turpina, — ka toreiz, pirms ilgiem gadiem, notiesātā Sisu saim­niece nebija burve un ne viņas, ne arī citu sārtā sa­dedzināto mākslas ir vainīgas pie posta, kas gadu no gada arvien vairāk piemeklē Pilteni, bet gan pašu tiesnešu neprāts un — es šinīs dienās slimodams to iedomājos — galvenā kārtā nabaga izmisušās Sisenes lāsti. Ar dieva piesaukšanu viņa toreiz nolādēja pil­sētu . . . Vajadzētu patiesi reiz darīt galu laužu dedzi­nāšanai. Bet tas nestāv manā varā. Man pat pašam sava amata pienākumā jāpiedalās tiesas sēdēs, bet, tā

kā šīs nejēdzības man derdz, tad atsvabinos no tām, sūtot savā vietā fogtu. Tak arī fogts, liekas, nav neko daudz labāks par Kļjnci un Klēveru.

— Godājamais landrāta kungs, — Sarfenbergs ieņem elpu, sajuzdams, ka valodas ievirzījušās viņa apcie­mojuma iemeslam labvēlīgā gultnē, — ja jūs reiz mē­ģinātu pats piedalīties tiesas sēdē, varbūt jums izdotos vest apmātos pie prāta un panākt nelaiķa Huneka mei­tas atbrīvošanu. Trūde ir krietna meiča ar labu sirdi un gaišu galvu. Jūsu paziņa no Jelgavas galma lai­kiem — Ugāles meža ciema saimnieks, bijušais virs­nieks Ermanis Zviedris, kad to satiku Ventspilī un no­devu tam jūsu uzdevumā Huneku Ģerdas vēstuli, arī slavēja meiteni. Viņa gribot apmesties pie tā uz pastā­vīgu dzīvi…

— Tā? … Patiesi, šī krietnā vīra dēj vajadzētu kaut

ko darīt mācītāja meitas labā . . . Kad rātes tiesa domā V nolikt sēdi?

— Kunce nekavēsies.

— Zēl, ka taisni tagad man uznācis šis nelāga dru­dzis … Ja es tomēr mēģinātu celties un iet uz rīits- namu .. .

Sarfenbergs raugās stārastā: tā bālā piere apklāta sviedru rasu. Viņa pleci, pat kažokā tīti, dreb, kaut gan kamīna svelme izplata ap sevi patīkamu siltumu. Nē, šādā stāvoklī nav iespējams sēdēt ilgas stundas, varbūt pat visu dienu pie tiesas galda aukstajā rāts­namā.

— Ja varbūt varētu, amtmanis iebilst, — kaut kāda iemesla dēj atlikt tiesāšanu?

Maidels pavīpsnā.

— To varētu tad, ja arī fogts būtu slims.

— Fogls ir spirgts un vesels.

— Un tādēļ fogtam jāaizbrauc no Piltenes. Ja viņa te nebūs, tiesa nevar notikt. Ir vajadzīgi trīs locekli sprieduma teikšanai. Fogtam jābūt tik ilgi prom, ka­mēr varu pats piedalīties sēdē.

— Bet kā to izdarīt?

— Es izdomāju. Drīz jānotiek jaunu landrātu izvē­lēšanai mirušo vietā. Šai sakarā es «Jūtīšu fogtu uz Kuldīgu un Aizputi. Tas jādara tūlīt, vēl šodien, iekams Kunce nav nolicis tiesas dienu. Pirms nedējas fogts neatgriezīsies, tik ilgi tiesa būs jāatliek, un pa

tam es — ar dieva palīgu — ceru tik tālu atveseļo­ties, ka varēšu iet uz rātsnamu.

— Patiesi, tā ir laba iedoma.

— Tādēļ ejiet, mīļais amtman, aiciniet tūlīt pie ma­nis fogtu!

Sarfenbergs pieceļas un steidzas izpildīt uzdevumu. Vēl to pašu dienu fogts aizbrauc.

* * *

Nedēļu vēlāk rātsnamā notiek Trūdēs tiesāšana. Lan­drāts Maidels ir atkal uz kājām. Siltajā kažokā ieti­nies, viņš sēž ar sarkanu drānu apklātā galda galā. Otrā galā jaunākais tiesnesis — mazliet aprobežotais rātskungs Hanss Klēvers. Priekšsēdētāja vietu ieņem vecais, bezzobainais, fanātiskais Ādams Kunce. Tā pa­rasti īgnā seja raganu tiesas sēdēs staro svinīgā paš­apziņā. Blakus pie pults stāv skrīveris.

Nemīlīgajā, drūmajā tiesas istabā bez sarkanā galda vēl atrodas tikai moku sols. Šodien to nelietos, jo lie­cinieku noklaušināšanu Kunce novelk arvien gandriz līdz pašam vakaram, izprašņādams visus sīkumus, ļau­dams vaļu apvainotāju apgalvojumiem un fantāzijai. Tā viņš savāc tik daudz apvainojumu, ka tiesājamais uz visiem pat nespēj atbildēt un galu galā, gluži ap­mulsis, atzīst visu, ko no tā grib dzirdēt.

Priekšsēdētājs atklāj sēdi. Huneka Trūdēs prāvai jau ir priekšā labs saišķis papīru — aktis no iepriekšējās tiesas, kad meiču notiesāja sadedzināšanai uz sārta irt etfigie. Nu Kunce tās atkal svinīgi ceļ galdā.

Veselu stundu skrīveris lasa veco protokolu, laiku pa laikam pārtraukts ar priekšsēdētāja piezīmēm un paska idroj umiem.

Pēc tam sākas liecinieku nopratināšana. Tiesas kalps pa vienam sauc iekšā lieciniekus. Tie runā plaši un gari, atkārtodami pirmajā tiesāšanā teiktos apgalvo­jumus un apvainojumus. Bieži viens otrs sapinas pret-_ runās, un Maidelam, ar pūlēm sekojošam sarežģītajām liecībām, vairākkārt jāceļ iebildumi. Bet vecā Kunces atmiņa ir apbrīnojama, un viņš prot visu atkal savest sakarībā.

Pienāk pusdienas laiks. Sēdi pārtrauc, un pēc mal­tītes tā atkal turpinās. Līdz krēslai ievelkas liecinieku izsaukšana. Tad viss liekas kārtībā, un nākošā dienā var sākties apsūdzētās pratināšana.

Skrīveris ir noguris. Maidelam galva griežas no visu dienu dzirdētām aplamībām. Bet Kunce un Klēvers tikai tagad sāk īsti iesilt. Tak .sēde jābeidz.

Otrā dienā jau agri atkal tiesa sēstas pie galda. Ve­cais Kunce nevar sagaidīt raganas pratināšanas sā­kumu. Viņš jau sēž savā vietā un, kad ierodas tā biedrs Klēvers ar stārastu Maidelu, nepacietīgi uzsauc rātes kalpiem:

— Ko gaidāt! Vediet iekšā apsūdzēto! Atri!

Pēc brītiņa kalpi atgriežas ar Trūdi bendes pava­dībā.

Priekšsēdētājs sāk pēc visām formalitātēm:

— Kāds viņas vārds, pavārds?

Trūde izskatās bāla un novājējusi. Seja kā bez dzī­vības. Tikai acis tumši deg zem puspievērtajiem plak­stiņiem. Viņa atbild mierīgi, dobji, dzijā vienaldzībā,

kā liekas.

—- Trūde Huneka.

— Vecums?

— Astoņpadsmit gadu,

— Dzīvesvieta?

— Pagaidām Piltene.

— Vai viņa zina, par ko tiek apvainota?

— Nē un jā.

— Kas tas ir — nē un jā?

— Tiesa man nav teikusi, kādēļ tiku sagrābta. Iemeslu varu uzminēt, jo pazīstu tiesnešu tieksmes.

— Tā ir tukša runāšana. Atbildēm jābūt īsām un noteiktām. Vai viņa zina, kādēļ apcietināta?

Trūde klusē. Velli Kunce atkārto jautājumu. Trūde ir noņēmusies teikt tikai to, kas viņai skaidrs un par ko var būt droša, ka atbilde pat mulsināšanas gadī­jumā būs viena. Veselu nedēļu pavadīdama cietumā, viņa visu pārdomājusi un pārlikusi. Trūde klusē. Bet Kunce neatlaižas. Viņš no savas puses pat nenozīmī­gākos sīkumos prasa tādu atbildi, kādu pats vēlas. Vi­ņam ir sava kverkšķināšanas sistēma, ilgus gadus lie­tota ar labiem panākumiem.

— Ko viņa domāja, — viņš mēģina no citas puses tikt pie atbildes, — kad šī gada februāra trīspadsmitā dienā es ar rātes kalpiem ierados viņas tēva namā?

— Domāju, ka rātskungs Ādams Kunce ieradies peЈ manis.

— Tātad viņa zināja, par ko to apcietina?

— Es to nevarēju zināt, bet uzminēt gan.

— Noteiktu atbildi — jā vai nē?

Dītriham Maidelam apnīk šī sīkumīgā niekošanās. Viņš saka stingri:

— Iesim tālāk, priekšsēdētāja kungsl Tā jūs varat vēl samulsināt noklaušināmo. Bet tāds tak, es ceru, nebūs jūsu gluži lieko un nevajadzīgo jautājumu no­lūks? _

Veca Kunces piere piesarkst. Viņš mazliet apjūk, jo patiesībā allaž savu noklaušināšanu dibina tikai uz apmulsināšanu, kaut gan pie šī jautājuma vēl nav ko mulsināt, un te parādās tikai viņa sīkumainā forma­litāte un savā ziņā — tiepība.

— Atļaujiet, landrāta kungs! — viņš saka asi. — Noteiktas atbildes prasīšana nevienu nevar apmul­sināt. Bez tam nebūt nav lieki zināt, vai pati inkvizlte zina vai nezina, par kādu noziegumu to tiesā. No tā varēsim taisīt slēdzienus turpmākā gaitā.

— Es prasu pāriet pie turpmākā.

Kunce parausta plecus un, paraudzījies papīros, īgni jautā tālāk:

— Vai viņa atzīstas, ka pagājušā — 1709. gada pa­vasarī tā aizbēgusi no tēva mājas uz Sumpurņu ciemu?

— Es tad atstāju tēva māju un aizgāju līdz savai audžumāsai Marijai uz lielā vēra vidu, kur dzīvo viņas tēvs.

— Uz Sumpurņu ciemu?

— Tā jūs to saucat.

— Ja tur dzīvo sumpurņi, tad tas ir Sumpurņu ciems.

— Tur sumpurņi nedzīvo.

— Vienalga, sumpurņi, dēmoni, ļauni gari.

— Tur mājo krietni, godīgi cilvēki.

— Tā? Pie kādas draudzes tie pierakstīti?

— Viņi nav nevienā draudzē.

— Ļoti labi. Tātad tie ir ļaudis, kuri atteikušies no dieva.

— Nebūt ne.

— Bez draudzes, bez baznīcas nevar būt dieva.

— Ja tā, tad pirmsākumā jau būtu bijusi baznīca, draudze un tās radījušas dievu? …

Landrāts nespēj atturēt smaidu. Viņš priecājas par jauno meiču, kuras prāts izrādās nesalīdzināmi pārāks par tās tiesneša prātu.

Bet Kunce nemana atbildes ironiju; gandrīz apmātā vientiesībā viņš turpina;

— Kas atsakās no kristīgas baznīcas, tas ir pagāns. Un pagāni kalpo vellam. Tātad to dara arī Sumpurņu ciema iedzīvotāji. Atzīsties!

— Vēra ciema ļaudis nekalpo vellam. Viņi piesauc debestēvu.

— Tā? Tu apgalvo, ka tie ļaudis, tie pagāni, tic kris­tīgo dievam?

— Nepavisam es to neapgalvoju.

Atkal vecā tiesneša piere piesarkst.

— Vai tu gribi mani mulsināt?

— Tādas gribas man nav.

— Tu teici, ka viņi piesaucot debestēvu.

— Teicu.

— Un tūlīt noliedz, ka viņi ticot dievam.

— Nekad to neesmu darījusi.

— Nepiesienies pie maniem vārdiem! Neapgalvo­dama, ka pagāni ticot dievam, tu ar to pasaki, ka viņi netic.

— Viņiem nav jātic dievam. Viņi to zina.

— Ko zina?

— Zina dievu.

— Bet netic tam.

— Mēs ticam tam, ko nezinām. Ko zinām, tam vairs nav jātic.

Kunce izvelk mutautiņu un sāk slaucīt uz kailās gal­vas parādījušos sviedrus. Viņa jaunākais biedrs, sa­raucis zemo, aprobežoto pieri krunkās., bargu skatu urbjas Trūdē. Stārasts Maidels, pavisam aizmirsis tiesai piederošos svinību, neslēpj prieku par mācītāja mei­tas drošo, noteikto, saprātīgo valodu. Arī pati Trūde, liekas, nedomā par savu likteni, aizrāvusies ar intere­santo disputu, kurā tagad izdevība lietot tēvoča Ādama loģikas stundā iemācīto secināšanas mākslu.

Kunce atņem elpu un turpina iztaujāšanu. Sīks ir viņa prāta apjoms, tas nespēj sekot no šaurajām baz- nlcas dogmām atbrīvojušās Trūdēs dievības atziņām. Viņš nesaprot meičas domu atraisīto lidojumu un, tu­rēdamies tikai pie izteiktā vārda, sapinas pats savos jautājumos. Viņš netiek no vietas. Beidzot, iedzīts strupceļā, viņš jūt galvā kaut ko skalojamies. Viņš neko vairs nesaprot, smagi atgāžas krēsla atzveltnē un pamāj biedram turpināt pratināšanu.

Tiesnesis Klēvers nokāsējas un uzņemas izvest priekšsēdētāju no purva.

— Lai viņa man pasaka, — viņš sāk bargi, gandrīz nikni, — vai viņa pieder pie svētās evaņģēliski lute­riskās baznīcas vai ir no tās atteikusies un piegrie­zušies sātana kalpībai?

— Esmu pierakstīta mūsu baznīcā. Sātanam ne­kalpoju.

Atbilde neapmierina jauno, centīgo tiesnesi. Viņš jūt, ka inkvizlte noteikti atbild uz jautājumiem, tomēr kaut ko noklusē. Viņš saprot, ka skuķes asajam prā­tam nevar piekļūt ar parastiem, trafaretiem jautāju­miem, kuri vienkāršos Jautiņus piespiež atbildēt pēč noklaušinātāju vēlēšanās. Tikai tagad, pirmo reizi, viņš nojauš, ka tiesnesim varbūt dažkārt nepieciešams gaišs prāts un kaut cik izglītības.

Jaunais rātskungs un raganu tiesnesis, Piltenes tir­gotājs, gan lasīt un takstlt pratējs, bet citādi maz sko­lots virs, piespiežas izdomāt, kā uzstādīt jautājumu, lai gudro skuķi ķertu. Beidzot tam iešaujas kaut kas prātā.

— Lai viņa man saka taisni, bez locīšanās — vai dievs ir vai nav?

Trūde jūtas nogurdināta no neprātīgās kverkšķinā- šanas, kura vairākās garās stundās vēl ne pie kā nav novedusi. Viņā rodas spītība un naids pret saviem mocītājiem. Nicīgi tā paraugās tiesnesi un atbild skarbi:

— Man viņš ir!

Klēvers sajūt izaicinājumu.

— Vai tu ar to gribi teikt, — viņš iekaistas, — ka man viņa nav?

— Jums viņa nav! Visa dzīva radība zemes virsū sajūt dievību, pat zāles asniņš, pat vabolīte, bet jūs, augstie, gudrie kungi, -- jūs bēgat no dieva un slēp­jaties sava sātana ēnā! •

— Kā? Tu mūs apvaino vella kalpībā?

— Jā! Velis jums ir tuvāks nekā dievsl

— Nedzirdēti! — Kunce pielec kājās.

— Tā ir visnegantākā bezkaunībai — Klēvers sit dūri uz galda.

Landrāts Maidels sēž mierīgi un domīgi raugās Trūdē. Cik daudz ierosinoša viņš guvis no šīs jaunās meitenes… Viņš cieši noņemas darīt visu, lai to glābtu,

Abi rātskungi plosās nevaldītā uztraukumā. Vīsta dūres, draud Trūdei, nolamā to. Tiesas cieņa ir satri­cināta. Šodien sēdi turpināt nav iespējams.

— Aizvest inkvizīti! — uzkliedz Ādams Kunce.

Nākošā dienā tiesneši sēž bargi un saīguši. Vecais Kunce, kuram raganu prāvas arvien ir bauda, šoreiz, liekas, nejūt nekādu prieku. Arī bendes rīcība ap moku solu •— šo brīnum jauko ierīci, kas bez kādām pūlēm tik viegli un patīkami izvelk no apvainotā pa­tiesību, ka tiesas spriešana top tīrā bērnu spēle, viņu nelīksmo. Sabozies viņš sēž savā priekšsēdētāja krēslā, šķirstīdams aktis, un pat nepaceļ galvu, kad rātskalpi ieved Trūdi.

Trūde šodien izskatās žirgta un sprigana — kā vie­sos, nevis kā uz spīdzināšanu nākdama.

Maidels skumji paraugās inkvizītē un nodomā:

«Nabaga bērns! Viņa nenojauš, kas to sagaida. Viņa savus neldzīgos tiesnešus laikam vairs neņem nopietni. Bet es visu nakti nevarēju gulēt, domādams, kā nelai­mīgo glābt. Tikai valdnieks spēj apžēlot un izraut no inkvizitoru rokām burvībās apsūdzētu cilvēku. Tak patlaban mūsu zemē valdnieka nav, jo jaunais hercogs Fridriķis — kaut gan pēc prūšu ķēniņa un krievu cara vienošanās atzīts vēl uzturas pie tēvoča ārzemēs un nezin kad atgriezīsies Kurzemē… Un, vai manos spē­kos būs krietno meiču pasargāt no sārta, to grūti ticēt… Bet kaut kas jāmēģina darīt…

Stārasts, landrāts Dītrihs Maidels, tāpat kā viņa amtmanis Sarfenbergs, stāv pāri sava laika ļaudīm un uzskatiem un sevišķi pāri tumšo pilteniešu raganu un

t

burvju nejēdzīgai mānijai. Bet viņam sava amata pie­nākuma robežās nav varas likt šķēršļus to trakošanai. Rātes tiesneši pilda tikai likumu, kāds parasts no tēvu­tēvu laikiem. Pret tiem tikai ar laimi un izmaņu viņš cer ko panākt.

Trūde nostājas pie tiesas galda un, it kā nevarē­dama sagaidīt vakardienas disputa turpinājumu, izai­cinoši raugās tiesnešos.

Pēc brītiņa vispārēja klusuma priekšsēdētājs iesāk, nepaceldams skatu:

— Es gaidu no viņas skaidras un saprātīgas atbildes. Lai viņa neko neslēpj par saviem negantiem darbieml Mums ir stipri līdzekļi piespiest viņu teikt visu patie­sību … Tātad sāksim.

— Sāksim! — Trūde ieņem elpu, sagatavojusies uz cīņu.

Kunce pamet acumirklīgu nejauku skatu pārdroš- niecei un atkal nogrimst aktīs, Sādu inkvizīti viņš savā ilgajā amata pildīšanas laikā redz pirmo reizi. Līdz šim visas stāvēja tiesas priekšā^ drebēdamas, izmisušas, bez cerībām; Huneka meitas skats ir izaicinošs, bez­kaunīgs, tā neapmulst, bet pati cenšas mulsināt un pat uzdrošinās apvainot tiesu.

— Gan to padarīs rāmu moku sols. — Kunce saņe­mas, un ap viņa bezzobainās mutes, kaktiņiem savel­kas apmierināta smaida krunkas. Viņš paceļ blāvo skatu pret inkvizīti un iesāk parastās, simtiem reižu jau atkārtotās, no galvas iemācītās nopratināšanas frāzes, pie kurām — tāpat kā pie tēvreizes — tam vairs nav nekas jāpārdomā.

Viņš saka īgni:

— Ka viņa ir ragana, par to vairs nav šaubu. Tas pierādīts ne tikai ar liecinieku izteikumiem,- bet tāpat ar pašas apsūdzētās izturēšanos. Tomēr tiesa nevar notiesāt bez labprātīgas atzīšanās un tai jādzird no pašas inkvizltes mutes visi viņas grēka darbi. Tātad pirmkārt: kas viņu pamudināja atkrist no dieva un mesties sātana kalpībā?

Trūde sausi iesmejas.

— Tā mēs nekur netiksim, godājamais tiesas kungs.

— Kādēļ? — Kunce bargi sarauc uzacis.

— Jūs tak gribat dzirdēt saprātīgas atbildes?

— Protams.

— Saprātīga atbilde var būt tikai uz saprātīga jau­tājumu. Jūsu pirmais jautājums tāds nav.

Raganu tiesneša piere piesarkst.

— Kā — nav?

— Zinātājs nevar prasīt paskaidrojuma no tā, kas nezina.

— Ko viņa nezina?

— Es neko nezinu par to, ka būtu atkritusi no dieva un metusies sātana kalpībā, un tātad nevaru atbildēt, kurš mani būtu pamudinājis darīt to, ko neesmu da­rījusi.

Priekšsēdētājs nespēj apķerties, ko teikt. Viņa biedrs turpina:

— Tātad viņa noliedz, ka tā būtu saistījusies ar ne­labo.

— Noliedzu, jo tā nav.

— Viņa neatzist sevi par raganu?

— Neatzīstu. Tikpat maz esmu ragana, cik jūs, cie­nītie kungi, esat burvji.

— Klusil — uzsauc Kunce nevaldāmās dusmās.

Iestājas baigs klusums, kamēr tiesneši saņemas. Klē­vers turpina:

-h Tātad tu noliedz, ka esi no Sumpurņu ciema nak­tīs/ atlidojusi uz Pilteni un mocījusi nabaga iedzīvo­tāju bērnus, lopus?

— Augstā tiesa! — Trūde saslejas. — Ja es šīs mākslas patiesi prastu, tad, ticiet man, es nenolaistos pie nabaga ļautiņiem, bet ierastos pie jums!

Tiesneši sarkst un bālē. Šādas bezkaunības tie vēl nav dzirdējuši. Atkal paiet labs laiciņš neomulīgā klu­sēšanā. Atkal Klēvers pirmais saņemas:

— Iesim tālāk! Kāpēc tu' atgriezies Piltenē?

— Dabūju zināt, ka tēvs ļoti slims.

— Kas tev nodeva šo ziņu?

Trūde tūlīt neatbild. Viņa saprot, ka nav labi iepīt nejēdzīgajā tiesā cilvēkus, kas pret viņu bijuši labi.

— Nu? — Klēvers cerībā, ka reiz ticis uz īstā ceļa, tincina. — Kas tev šo ziņu nodeva?

— Ermanis Zviedris.

— Kas tas tāds?

— Meža ciema saimnieks.

— Tas sumpurnis?

— Nē.

— Kas tad?

— Es jau teicu: Zviedris. '!>

— Tu noliedz, ka viņš būtu sumpurnis?

— Viņš tas nav.

— Kas tad viņš ir?

— Zemnieks. Tāds pats cilvēks kā jūs.

— Bez šādiem paskaidrojumiem!

— Neņemiet ļaunā: bez tiem jūs ļoti grūti saprotat, ko saka.

— Es prasu īsas atbildes! Bez prātošanas! Tātad tu esi saņēmusi ziņu no šī… Zviedra?

— Jā.

—- Kā viņš varēja zināt, ka mācītājs Huneks, tavs tēvs, ir sasirdzis?

— Viņš bija pilsētā.

— Piltenē?

— Nē. Ventspilī.

— Kā Ventspilī var zināt, kas notiek Piltenē?

— Varbūt tur nezina. Viņš atnesa man no turienes krustmātes Ģerdas vēstuli. '

— Tā? Kas viņam šo vēstuli nodeva?

— To vislabāk pateiks viņš pats.

— Ar to nevaram apmierināties. Arī tiesai tas jā­zina.

— Aiciniet šurp Ermani!

— Es neprasu no apsūdzētās padomus! — atkal Klē­vers iekarst.

Iekarst arī Trūde:

— Augstā tiesai Jūs te maļaties uz vietas un netie­kat tālāk. Jūs esat gluži nevarīgi. Paši jūs pie skaidrī­bas nevarat tikt un iztaujājat mani. Tad klausieties jel, ko jums paskaidro!

Tas nu ir par daudz, Klēvers pielec kājās. Kunce vista dūres un nevarīgi šņāc. Arī landrāts nemierīgi grozās sēdekli: viņa aizstāvamā pārāk sanikno tiesu un tīši uzveļ sev tās bardzību.

Pamazām uztraukums atkal norimst. Klēvers turpina sakostiem zobiem:

— Tiesa nav apmulsināma ar vellu gudrību … Mēs izzināsim visu patiesību.

— Es palīdzēšu, — Trūde saka vislielākā vientie­sībā. — Te nav no svara, kas kuram nodevis ziņu par mana tēva slimību. Tiesai pilnīgi pietiek, kad tā pār­liecinās, ka esmu saņēmusi krustmātes rakstu. Šī vēs­tule ir uz mana galda. Varat likt viņu atnest kā pie­rādījumu.

— Labi, — Klēvers nošņāc. — Turpināsim… Vēl pēdējais jautājums: vai tu atzīsties, ka esi apbūrusi savu tēvu?

— Es būtu …

— Jā, tu! Ka tu ar dēmonu palīdzību esi viņu iedzi­nusi nāvē!

Trūdēs acis iegailējas, vaigi sārtojas. Viņa apmulst, tad iesaucas, gandrīz kliegdama:

— Kas šādu nelietību izdomājis?

— Atbildi: jā vai nē!

— Tad nē jel! Nē!

— Pietiek! — saka Kunce un pagriežas pret bendi. — Nagu skrūves!

Bende saņem meiteni un pieved pie moku sola. Tā gandrīz ar ziņkāri, apbrīnojami vientiesīgā mierā rau­gās dīvainajā ierīcē un instrumentos, un liekas, ka viņa labprāt iepazītos ar šiem tiesas atribūtiem, kaut arī tas darītu mazliet sāpes.

«Kliegt gan es nekliegšu,» viņa pie sevis apņemas.

Bet tūlīt Trūdēs miers izgaist. Bende atrauj vaļā tās jaciņu, izģērbj spīdzināmo. Meitene cīnās, neļaujas. Nāk palīgā bendes kalpi.

Drīz meiča stāv pie moku sola kaila. Gluži izmisusi no kauna, viņa zaudē visu drošsirdību, mieru, ener­ģiju. Tad ar pārcilvēcisku gribasspēku uzveic dabīgās cilvēcīgās un sievišķīgās sajūtas un, varonīgi saslēju­sies, stāv atkal cienīgi klaušinātāju priekšā visā savā briestošas jaunavības daiļumā.

— Nekaunīgā, skaistā ragana! — nomurmina jau­nais tiesnesis Klēvers, tīksmaini raudzīdamies upura kailumā. — Tā nemaz nekaunas: atkal pierādījums viņas vainai.

Bendes kalpi satver inkvizītes rokas, un meistars uz­liek nagu skrūves.

Priekšsēdētājs uzsāk nopratināšanu pirmajā pa­kāpē — tā sauktās maigās mokas.

— Vai atzīsties,.ka esi sabiedrojusies ar sātanu?

— Nē.

— Pievilkt skrūves!

Bende dara savu darbu.

Trūdēs seja saraujas. Viņa sakož zobus. Tad ieklie­dzas paklusi, apvaldīti. Bende griež. Upuris lokās. Pār lūpām tam izlaužas vaidi. Vairs viņa nevar ciest. Klie­dziens seko kliedzienam. Vecā Kunces bezzobainā mute smaida. Viņš jūtas laimīgs un pacilāts sava amata pienākumu pildīšanā. Arī tā biedrs upura mokās atkal atgūst mieru un tiesnesim pienākošos cienību.

landrāts Maidels sēž, seju rokām aizklājis. Katrs nelaimīgās kliedziens atbalsojas viņa dvēselē un plosa to. Viņš cieš līdz katram skrūves pagriezienam. Mei­tenes cēlums un varonība ir iekarojusi viņa sirdi, un viņš lielā saviļņojumā apņemas:

«Lai vai kas, bet man jāglābj nabaga Trūde no sārta. Kaut dievs viņai dotu spēku vēl šodien izturēt!»

— Piegriezt! — skan Kunces balss cauri vaidiem un kliedzieniem.

— Pirmajā gājienā vairs nevar, — saka bende,

— Labi. Mazliet atlaist!

Skrūves atslābst. Vaidi top klusāki.

— Nu? — tiesnesis jautā. — Vai atzīsties?

Trūdēs seja ir zilgana. No pirkstu galiem sūcas asi­nis. Viņas skats, izmisuma un šausmu pilns, klīst ap­kārt pa telpu bez kāda mērķa.

— Atbildi! — saka Klēvers.

— Labi, — Trūde izdveš. — Atņemiet skrūves, tad teikšu.

— Noņemt!

Dzelzīm nokrītot, meiča uzelpo, tad cērt bendem skanīgu pliķi, ka asinis vien nošķīst no sakropļotiem pirkstiem.

— Suns tu esi, ne bende! — viņa sauc asarās.

Tiesneši sarauc uzacis, bet bende, - noslaucīdams

vaigu, norūc labsirdīgi, nebūt neņemdams ļaunā pliķi:

— Es daru savu pienākumu.

— Pienākumu! — Trūde šņukst. — Tas ir nekrietns, nelietīgs pienākums! Tikai pēdējais cilvēks, kam krū­tis nav sirds, var uzņemties šādu amatu! Es labāk no­mirtu badā nekā ēstu tavu asaru un asiņu slacīto maizi!

— Pietiek! — uzsauc Kunce. — Atbildi uz jautā­jumu!

— Vai esmu ar sātanu sabiedrojusies?

— Jā.

— Tagad pirmo reizi mūžā redzu dzīvas sātanus: tie esat jūs, necilvēki!

— Klusi! — kliedz Kunce.

Klēvers vīsta dūres un nespēcīgās dusmās šņāc:

— Ragana!

— Nelgas! — Trūde bāž mutē asiņojošo pirkstu ga­lus. — Ko jūs ar savām elles mocībām gribat panākt?

— Vaļsirdīgu atzīšanos.

— Man nav ko atzīties. Jūsu apvainojumi ir muļ­ķīgi, nepamatoti.

— Gan tu atzīsies!

— Nē, bet jūs mani nogalināsit gan.

— Neraizējies! Tas nenotiks. Bende savu amatu prot, un vēl neviena ragana uz moku sola nav garu izlaidusi. Tu atzīsies!

— Nekad!

— Tūlīt redzēsim.

Kunce pamāj bendem.

— Otro gājienu! Vidējas mokas!

Bende tuvojas Trūdei. Tā cīnās, pretojas izmisuma spēkiem. Bet velti. Viņu sagrābj, nogulda uz sola.

— Pagaidiet! — skaļā balsi iesaucas landrāts un pieceļas. Viņš ir bāls, viņa rokas dreb. — Nav nozīmes turpināt spīdzināšanu.

— Kā tā?

— Es domāju, ka Trūde Huneka neatzīsies.

— Viņa atzīsies! — ar vellišķu smīnu saka Kunce.

— Esmu pārliecināts, ka viņa nav ragana.

— Šāda pārliecība, godājamais landrāt, tiesnesim nedrīkst būt.

— Kādēļ nedrīkst būt?

— Tad viņš vairs nevar bezkaislīgi spriest.

— Tā pareizi! Tiesnesim nedrīkst vēl pirms izmek­lēšanas beigām būt gatavs spriedums. Bet jums, kungi, tas jau ir!

— Kā jūs to varat apgalvot?

— Jūs maldāties.

— Es redzu, dzirdu.

— Nepavisam. Pirms apsūdzētās vaina nav pierā­dīta, to nedrīkst saukt par raganu. Bet jūs abi vairāk­kārt tā apzīmējāt nopratināmo.

Vecais tiesnesis tiepīgi iekniebj bezzobaino muti. Viņš nevar izlocīties.

— Nu jā, — beidzot tas mēģina taisnoties, — ra­gana viņa ir, tas skaidrs, un tātad tas vārds — pats par sevi saprotams — varēja kādreiz pasprukt… Bet hav nekāda iemesla pārtraukt nopratināšanu.

— Es saku, tas būs veltīgi.

— Viņa atzīsies, landrāt, atzīsies. Varat būt mierīgs.

— Velti gaidāt! — Trūde pārtrauc Kunci. — Es zinu jūsu nelietīgo tiesāšanu. Jūs tik ilgi spīdzināt cilvēkus, ka tie vairs nevar izturēt un saka visu, ko jūs vēla­ties. Bet no manis jūs neizdabūsit šādu aplamu atzī­šanos, -jo es zinu, ka tad metīsit mani sārtā. Es labāk miršu visbriesmīgākās mokās, bet pierādīšu, kādi ne­lieši jūs esat!

— Aizbāzt muti inkvizītei! — kliedz Klēvers.

Kunces bālās acis ļauni zibiņo, kā gribēdamas iznī­cināt nevaldāmo meiču,

Bende paņem lupatas vīšķi.

— Nevajag! — Trūde atmet ar roku. — Neteikšu vairs neviena vārda. Man pietiek!

Priekšsēdētājs atkal piegriežas stārastam:

— Tātad, godājamo landrāt, nav iemesla pārtraukt tiesas sēdi. Un galā mums jātiek ar mazo negantnieci. Jo ātrāk, jo labāk. Turpinām! Otro gājienu!

— Es pretojos! — Maidels paceļ roku, apturēdams bendes kustību.

— Viena balss pret divām. — Kunce parausta plecus.

— Es nepieļauju! — parasti mierīgais, flegmatiskai3 stārasts iekaist.

— Bet kādēļ?

— Uz moku sola jūs sakropļosit meiteni. Un ja nu viņa neatzīstas, ja izrādās, ka tā nav vainojama bur­vībās, kurās to nepatiesi būtu apsūdzējuši?

— Vēl nav bijis gadījuma, kad ragana neatzītos.

— Atkal jūs, cienība, lietojat šo apzīmējumu. Pa- priekšu tas jāpierāda.

— Bet to var tikai uz moku sola panākt.

— Ir drošāks ceļš.

— Kāds?

— Ūdensprove.

— Tas tagad grūti izdarāms. Venta aizsalusi.

— Var izcirst āliņģi. Cik lielu tik gribat.

— Tam vajadzētu daudz lieka laika. Šodien vairs nepaspēs ledu uzlauzt.

— Neko darīt. — Atviegloti uzelpo Maidels, neiz­rādīdams, ka taisni tas ir viņa nolūks: atlikt tiesu uz rītdienu. — Tad tā paliek …

Kunce saviebjas, bet saprot, ka nevar pretoties. Viņš nedomā, ka daudz zaudējis: saltajā ūdenī iemests cil­vēks, kaut arī sasiets, tūlīt negrims, bet turēsies. Un, ja apsūdzētā nenoiet kā akmens dibenā, tad ir pierā­dīts, ka tā ragana. Viņš piekāpjas, un tā biedram jā­dara tas pats.

Bende aizved Trūdi uz rātsnama cietumu, un tiesneši dodas mājās.

* * *

Otrā rītā kā vējš Pilteni apskrien uztraucoša ziņa:

«Ragana Trūde Huneka izgaisusi savā apcietinājumā aiz bultām un atslēgas. Ļaunie gari ar burvibām atbrī­vojuši savu bandubiedreni.»

— Te skaidrs pierādījums, — jaunākais tiesnesis lepni saka stārastam, — ka šī negantniece patiesi bi­jusi raganai

Vecais Kunce niknumā un uztraukumā nevar paru­nāt. Viņš nodomā pie sevis:

«Taisni viņai, šai nekaunīgai pārdrošniecei, vaja­dzēja izsprukt no maniem nagiem! Tā ir vislielākā nelaime. Es labprāt atdotu pusduci citu raganu pret šo vienu!»

Mums jāatgriežas atpakaļ notikumu gaitā.

Ir īsi priekš pusnakts. Piltene jau sen dus dziļā zie­mas miegā. Sen apdzisuši pavardi, nodzēstas namos sveces un spuldzes. Tikai klusajā, tukšajā rātsnamā vēl kādā logā vāji atmirdz gaismiņa. Tur rātes cietuma sarga kambaris. Vecais Mārtiņš vēl ņav licies gultā. Viņš sēž pie pudelēm apkrauta galda ar otru vīru gur­denās sarunās par augstām lietām. Cietumsarga vēlais viesis ir Piltenes amtmanis Andrejs Sarfenbergs.

Pie amtmaņa kājām guļ viņa uzticīgais vilks. Tas laiku pa laikam nemierīgi paceļ galvu un, kad abu

viru saruna uz bridi apklust, klausās nakts klusumā kaut ko tikai viņam dzirdamu un jūtamu.

— Esi mierīgs, draugs! — Amtmanis noglāsta dzīv­nieka galvu un ielej Mārtiņam kausā vīnu. — Te nav neviena sveša.

Bez abiem dzīrotājiem rātsnama plašajās telpās to­nakt tomēr atrodas vēl kāds, kas te nepiederas. Tas ir rātskunga Volfa dēls Gotlībs. To sajūt Šarfenberga vilka asā dzirde un varbūt pat oža. Gotlībs sēž uz grī­das vecu krāmu kambarī, otrā pusē koridoram, gluži tumsā un gandrīz bez trokšņa urbj ar lielu urbi baļķu sienā.

Savu dīvaino nodarbošanos Gotlībs turpina daudzas stundas. Pirms rātsnama slēgšanas atnācis it kā tēva darīšanās, viņš te bija iešmaucis un noslēpies, neviena neievērots. Kad ēkā apklusa sarga pēdējo gājienu soļi, viņš uzsāka urbšanu. Gotlībs noņēmies atsvabināt mā­cītāja meitu un aizvest uz Sumpurņu ciemu. Tā ne tikai Trūdi viņš izglābs no sārta, bet ari sagādās sev gadījumu tikties ar Mariju. Mīlai neviens ceļš nav par grūtu, neviens uzdevums neveicams. Viņam jāsatiek iemīļotā, bez tās viņa dzīve ir tukša un salta. Un vai var atrast vēl labaku iemeslu ierasties vēra biezokņos nekā kopā ar atbrīvoto Marijas audžumāšu? Kas par to, ka tā varbūt patiesi kļuvusi paragana! Visam ir savs iemesls, un ari jaunais Volfs, kozin, būtu ar mieru norakstīt dvēseli vellam, ja ar to iegūtu mīļoto meiču. Tak tas viņam nebūs jādara, jo par Mariju nav jābai­ļojas: tā nenodosies sātanam.