Sumpurņu ciems

Gotlībs neatlaidīgi urbj. Baļķis ir ciets un biezs, jo tā kādreiz bijusi āra siena un cietuma kambari tai pie­būvēti vēlāk klāt.

Pēkšņi viņš apstājas darbā. Ejā dzirdami klusi soļi. Gotlībs aiztur elpu. Aiz durvīm savādas, dīvainas ska­ņas: kā šņaukāšana, kā iesmilkstēšanās.

«Kungs dievs!» Rātskunga dēls pārmet krustu. «Pats nelabais te ošņājas. Tas izklausās pēc sumpurņa.»

To saka viņa fantāzija un baigā nakts tumsa, jo sum­purni Gotlībs, protams, nav redzējis dzīvē. Bet klusās, neizprotamās skaņas nav tikai iedomas vien. Aiz lūž- ņāju kambara durvīm kāds ir … 4

Atkal viņa dzirde uztver soļus. Tad ejas galā vāji

iežvanltstas bultas, ieslcrapstas atslēga, iečīkstas eņģes. Brīdi viss apklust, tad dzirdamas čukstošas balsis.

Gotlībs uzraušas kājās un pielien pie durvīm. Soļi ārpusē apstājas taisni pret viņu. Atkal dzird tā kā smilkstienu. Tad paveras durvis un jaunekļa acis ap­žilbina laternas gaisma.

— Tas ir viņš — Volfu Gotlībs! — skan izbrīnējies čukstiens. — Ko viņš te dara?

Pārsteigtais rātskunga dēls, grīļojošām kājām at; kāpies sāņis, stāv, pie sienas piespiedies.

«Viss pagalam!» viņš domā.

Nedaudz mirkļos viņa apžilbinātās acis aprod ar gaismu, un viņš saskata traucētāju durvīs. Tas ir amtmanis: Arī viņa vilks. Nu Gotlībs atskārst divainās šņaukāšanas un smilkstēšanas cēloni: vilks viņu saodis aiz durvīm.

— Ko viņš te dara? — Sarfenbergs atkārto jautā­jumu.

— Es… es gribēju… — Gotlībs stostās un nolaiž acis.

Amtmanis ierauga jaunekļa rokā urbi un pēkšņi iedomājas:

— Viņš gribēja izurbt cietuma sienu?

— Jā.

— Tad tās bija klusās, grauzošās skaņas, ko Trūde dzirdējusi.

— Gotlīb! Tu gribēji mani atsvabināt, — jaunā Volfa ausīs skan meitenes čuksts.

Gotlībs pacel skatu un pamana aiz amtmaņa mācī­tāja meitu.

— Trūde! Jā, jā …

— Bet nu mums jāpazūd! —* Pēc īsa brītiņa Sarfen­bergs sakustas. — Nāc! Paturi uguni!

Gotlībs saņem brīvajā rokā sniegto laternu. Amtma­nis atgriežas pie cietuma durvīm ejas galā, aizbultē tās, noslēdz. Tad klusi paver cietumsarga durvis, pa­kar pie sienas atslēgu.

Gotlībs redz pa durvīm veco Mārtiņu gultā cieši iemigušu, redz pudeles uz galda un saprot, kā amtma- nim izdevies atbrīvot Trūdi.

Tad Sarfenbergs izdzēš laternu, noliek to sarga kam­barī un klusi aizver durvis.

— Tagad pa tumsu līdz izejai!

Roku rokā, gar sienām taustīdamies, visi trīs sa­sniedz ejas otru galu. Amtmanis atslēdz āra durvis un noliek lielo atslēgu uz klona. Atver. Iziet visi uz tumšo un kluso laukumu.

Gotlībs, priecīgs par nodoma labo izdošanos un ne­cerēto palīgu, svaigajā gaisā pilnīgi attopas no iz­bailēm.

— Kāpēc atstājāt atslēgu zemē rātsnamā? — viņš saka. — Vajadzētu labāk durvis noslēgt.

— Man ir sava atslēga. — Amtmanis izvelk to no kabatas un noslēdz durvis no ārienes. — Vecais Mār­tiņš ir galīgi apdzēries. Viņš neatcerēsies no rīta, kā ticis gultā, un domās, ka pats mani izlaidis, noslēdzis aiz manis, bet atslēga tam izkritusi. Esmu pārliecināts, ka nevienam neienāks prātā, kādā ceļā Trūde nozu­dusi. Būs atkal tenkas par vella mākslām… Bet tagad uz pilil Tur atbrīvotā varēs pagaidām noslēpties.

— Uz pili? — Gotlībs saka neapmierināts. — Vārt­sargs pazīs Trūdi…

— Tas klusēs. Stārasts jau visu nokārtojis.

— Es gan labprāt tūlīt bēgtu vērī, — Trūde nedroši ieminas drebošām lūpām.

— Ziemas laikā nevar doties mežā bez siltām drē­bēm. Tu esi nomocīta. Tev drudzis.

— Ak, tas pāries!

— Es esmu Trūdei jau apgādājis siltu kažociņu, un viss man sakravāts somā ceļam, — Gotlībs dzīvi iebilst. — Es viņu novedīšu līdz meža ciemam.

— Ja tā, — Sarfenbergs padomā, — tad dieva vārdā! Es jūs pavadīšu līdz mazajam mežam.

— Mazu brīdi uzgaidiet! — Gotlībs iesteidzas sava tēva nama vārtos un tūlīt atgriežas ar somu un bisi plecā, rokā puskažociņu un cimdu pāri Trūdei.

Trūdēs asiņojošiem, netīrām lupatām aptītiem pirk­stiem labi noder Volfa mātes mīkstie dūraiņi, un arī vecais kažociņš patīkami apkļaujas ap drebošiem pleciem.

Glābēji ar izglābto steidzas pa tumšo, kluso ielu cauri pilsētiņai. Neviens tiem nerādās ceļā. Pat sētu suņi nerej, bet ņurdēdami ievelkas būdās un midzeņos, jo viņu oža apbrīnojami uztver Sarfenberga vilka smaku un nekad to neaprej, jo arī suņiem ir cieņa pret

savas sugas tiešo pirmsenču atvasi — mežu kungu un valdnieku.

Labu gabalu aiz pilsētas amtmanis atvadās un novēl labu ceļu Trūdei ar Gotlību. Tie steidzas tālāk.

* « *

Ceļinieki sasniedz lielo vēri. Te viņi apmetas atpūtā un iekur ugunskuru. Jānogaida rītausa, jo tumsā ne­var ieturēt virzienu un beztakas ejā ir jābūt ļoti vērī­gam, lai nenomaldītos galīgi sāņis.

Gotlībs ir par visu parūpējies. Tam somā maize, gaļa, ūdenskrūka. Viņš izvelk ari vīšķi tīru, baltu linu lupatiņu un apsien Trūdēs slimos pirkstiņus. Tie ļoti sāp.

Apkopta, iekodusi un iedzērusi malku uzsildīta ūdens, Trūde laimīga atslienas pret egles sakni un ar smaidu uz lūpām iemieg.

Cik brīnišķi labi, kad cilvēks izbēdzis mokām un nāvei! Pat domāt vairs negribas par bijušo. Un tur­pmākais Trūdei ir gaišs un skaidrs: ciemā viņu gaida Tauris. Tas nekā nezina, kādas bēdas viņa mīļoto mei­teni piemeklējušas. Varbūt viņš jau pošas ceļā, lai norunātā laikā dotos uz Pilteni tai pakaļ ar abiem zir­giem, Trūde saldi dus, ietinusies kažociņā un uguns­kura sasildīta.

Gotlībs sēž uz saknes un raugās liesmās. Viņa do­mas lido uz Sumpurņu ciemu, uz Mariju. Beidzot pie­pildīsies viņa nemiera pilnās ilgas — pēc gada atkal redzēt iemīļoto. Viņš, protams, ciemā nepaliks. Viņš saprot, ka mežinieki nav īsti sumpurņi — tādi, par kuriem stāsta teikās un pasakās. Tomēr tie nav labi, kristīgi ļaudis, bet pagāni, kuriem tomēr jābūt sakaros ar ļauniem gariem. Ar tādiem Gotlībam nav nekā ko­pēja. Viņš norunās ar Mariju un tās tēvu. Kaspars būs priecīgs, ka tirgotāja un rātskunga dēls precēs tā meitu, viņš neliegs savu svētību. Un tad Gotlībs atgrie­zīsies atkal mājās, saņems sava tēva atļauju un, sarī­kojis visu kāzām, vedīs Mariju uz Pilteni.

Tā pārdomājot jaukās nākotnes izredzes, ir pienācis rīts. Jau saules stari sārto mākoņu malas. Ugunskurs

izdeg. Jāturpina ceļš. Pamostas ari Trūde ar laimīgu nopūtu.

— Vai celsimies, Gotlīb?

— Jā, iesim, lai tiekam pirms tumsas galā, ja tikai' nenomaldāmies.

— Pēc saules atradīsim virzienu. Un Tauris, šurp nākot, man parādīja dažas zīmes kokos, pie kurām varam turēties. v

— Tad ejam!

Gotlībs ceļ somu un bisi plecos. Abi brien pa sniegu vērī.

Ceļš ir grūts. Sniegs vietām dziļš — līdz jostai pat. Bet Trūde ir labi atpūtusies, un Gotlībs jauns un spē­cīgs. Labi attālu aiz kokiem — tikko manāmi — pa­skrien garām stirnu pulciņš.

— Vilki medī! — saka Trūde.

Gotlībs rauj no pleca bisi.

— Nevajag, — Trūde pamāca. — Kad vilki dzen medījumam pēdas, tie cilvēkiem neklūp virsū. Tā saka Tauris.

Trūdei izrādās taisnība. Drīz jau labi tuvu aizjoņo pa stirnu pēdām pieci seši vilki. Viens būtu uzskrējis virsū, ceļiniekiem, bet, tos ieraudzījis, metas sāņis un seko pārējiem.

— Un no lāčiem arī nav jābaidās, — Trūde stāsta tālāk, — tie vēl guļ ziemas miegā. Bet lūši cilvēkiem nekrīt virsū… Lūk, tur viens sēž eglēl

Gotlībs paceļ galvu uz norādīto pusi un ierauga skaisto, gludo, lielo meža kaķi, kurš no zara aukstu, vienaldzīgu skatu noraugās neredzētos divkājainos radījumos. Viņa purns ir putnu'spalvām aplipis. Nupat tas samedījis un notiesājis brokastis, pat notīrīties nav paspējis.

Abi brien tālāk. Tur, kur koki pavisam biezi saau­guši, sniegs ir seklāks. Toties virs galvām karājas sniega jumts, turēdamies smagi noliektos zaros. At­kusnī šāda sniega lavīna var aprakt gājēju, ja tam nepalaimējas izbēgt. To Trūde zina no Taura stāstiem.

Jo dziļāk mežā, jo arvien biežāk gājēji šķērso sniegā iemītas pēdas. Trūde zina noteikt, kas te gājis: brieži, vilki, mežacūkas vai citi — mazāki dzīvnieki. Vietām saskata izmīdītus laukumiņus, ap kuriem lido vārnas

un kraukļi; tur tie pulcējas ap vilku saplosīta zaķa vai Htirnas paliekām.

Gājēji līdz šim turējušies pareizā virzienā: Trūde atceras Taura norādītās zīmes — kritušu koku grupu vai kroplu stumburu.

Reizi ceļiniekiem jāapstājas. Priekšā tie ierauga mil­zīgu alni. Tas stāv nekustēdamies, aizelsies no skrieša­nas, laikam, vilku trenkāts, beidzot izbēdzis. Viņš ir saniknots. Stāv noliektu galvu, draudoši izstieptiem, vareniem ragiem un asiņu pieplūdušām acīm. Taisās uzbrukt,

Gotlībs nojauš briesmas. Noņem bisi no pleca. Al­nis iebaurojas un pieceļas pakaļkājās lēcienam. Trūde veikli aizmūk aiz egles. Tanī brīdī sprāgst šāviens — un varenais lopiņš, pierē trāpīts, saļimst.

— 2ēl skaistā aļņa, — noskumst Trūde. — Bet nekā nevarēja darīt; viņš būtu mūs uzdūris savos žuburos.

Beidzot gājēji, izrādās, nomaldījušies. Trūde vairs nevar saskatīt ceļa zīmes. Labā krēslā tie sasniedz kla­jāku vietu. Te purvs.

— Ai, mēs esam mājās! — iegavilējas pēkšņi Trūde. — Tikai no otras puses pienākuši ciemam!

Viņi brien pa dziļo sniegu pāri aizsalušajam pur­vam. Aiz tā, uzkalniņā, redz ciema ēku kontūras. Pēk­šņi Gotlībs norauj no pleca bisi.

— Kas ir? — Trūde jautā.

— Vilki!

Trūde paraugās un ievēro abus ciema suņus. Nikni ierūkdamies/atņirgtiem zobiem tie draudoši nāk pre­tim, gatavodamies saplēst katru nelūgtu viesi, kas tu­vojas ciemam.

— Tie mūsu māju sargi! — iesmejas Trūde. — Viņi mūs nepazīst vēl. Ho! Pelēcīt! Ružģīt!

Vilki pazīst ciema meitas balsi. Niknums uzreiz izgaist. Priecīgi iesmilkstēdamies, astes vēcinādami, tie pienāk. Tikai pirmajā mirkli neuzticīgi paraugās sve­šajā, tad, to apostījuši, izrāda ne mazāku draudzību kā savējai. Visu ceļu līdz nama "durvīm vilki nemitas ap­ostīt ciemiņu.

— Gluži tādi paši kā amtmaņa vilks, — ieminas Gotlībs.

— Jā.

Trūde ko iedomājas.

— Pagājušo nakti tu glāstīji Šarfenberga vilku. Viņi pie tevis jūt savas sugas smaku. Apbrīnojama ir dzīv­nieku oža.

Pirmajās dienās pēc atgriešanās no Piltenes visa ciema uzmanība pievērsta Trūdei. Vakaros, kad sie- vieši vērpj un auž pie skalu gaismas un vīrieši strādā savus ziemas darbus, Trūdei atkal un atkal jāstāsta savi piedzīvojumi pasaulē, un, kad Vālodze tai pār­sien sakropļoto pirkstu galus, visi nāk raudzīt neganto tiesnešu mocību zīmes.

— Nav pasaulē nelietīgāku cilvēku par vāciem! — no sirds skaišas Tauris, pats gan no pasaules vairāk neredzējis kā toreiz Pilteni, kad dažas dienas apmetās krogā pie Kuldīgas ceļa.

— Nežēlīga tauta! — arī Briedis spriež. — Bet gudra! Mums nekad neienāktu prātā, ka vissāpīgākā vieta ir pirkstu gali, ja kādam naidniekam gribam da­rīt ļaunu… Nu jā, tie ļaudis jau neko nestrādā, liek sevi barot un apgādāt zemniekiem, tad jau laika gana izgudrot visādas nelietības.

— Bet kā viņi nākuši uz domām, ka tu esi ragana, Trūde? — iejautājas Taura māte. — Vai tad viņiem tur, pilsētā, patiesi dzīvo raganas?

— Nē, Taura māt. Viņi saka, ka raganas mītot še, pie mums.

— Mūsu ciemā? Ak, tavu aplamību! Mūsu cilts še dzīvo desmitiem gadu, un neviens nav neko manījis, un viņi tur, pilsētā, zina labāk!

— Bet tu, Trūdiņ, teici, — Brieža māte ieminas, — ka Piltenē simtiem raganu esot sadedzinātas. Kā tad tās tur saradušās?

— Tās nebūt nav raganas, bet vienkāršas sievie­tes — kā visas citas. Kāds par viņām ļaunu samelsis, un tiesa tad tik ilgi moka, kamēr nabadzītes vairs ne­spēj ciest un saka visu, ko tiesneši grib dzirdēt. Arī man tāpat klātos un laikam gan nevarētu izturēt stiep­šanu uz sola, ja mani neizglābtu. Es tomēr mokās sa­muldētu aplamības, un tad ļaunajam Kuncem būtu iemesls arī mani mest sārtā kā raganu.

— Es nesaprotu, — Taura māte saka, — kur ceļas viņiem tādas melšas par raganām?

— Senos laikos raganas droši vien būs dzīvoju­šas, — Brieža māte domā. — Un tad, kad tās ari izmi­rušas, ļaudis vēl arvien no viņām baidījušies un sū­dzējušies.

— Niekil — Vālodze noteic. — Tās tikai pasakas. Ari manu vecomāti, tāpat māti un ari mani ļaudis lab­prāt .daudzināja par raganu. Šādas valodas mēdz pa­laist par katru sievieti, kas kaut ko prot no zālēm un ziedēm un dzīvo savrup, nepīdamās ar ļaudīm.

Istabā ienāk Gotlībs, kurš apmeties pie Marijas tēva. Sievietes izbeidz sarunu, jo viesis, kaut gan Trūdēs glābējs, tomēr nav pašu cilvēks, kura klātbūtnē ne­runā visu, kas uz sirds.

Gotlībs nosēžas uz mūrīša, netālu no Marijas. Viņa acis saistās vienīgi pie tās. Gotlībs ir nemierīgs, neap­mierināts. Jau vairāk dienu nodzīvojušam še, tam vēl nav gadījusies izdevība parunāt ar Mariju divatā. Daž­reiz viņam pat liekas, ka tā izvairītos. Bet — Gotlībs sevi mierina — tas tikai tā liekas, jo kādēļ Marija lai to darītu? Viņa tak tam solījusies jau Piltenē, kad vēl dzīvoja jaukajā tēva mājā, un tagad tak tai vajag ar nepacietību gaidīt to brīdi, kad Gotlībs viņu aizvedīs no mokošās meža vientulības — ši nospiedošā klusuma un pasaules atstātibas uz bagātā rātskunga grezno namu, kur, neraugoties uz zemi izsūcošiem kariem, vēl nekā netrūkst. Dzīve meža ciemā Gotlībam izliekas nepanesama — garlaicīga, nabadzīga, nospiedoša. Viņa pilsētnieka dvēsele nespēj saprast un izjust dabas mieru un daiļumu; viņš ir akls un kurls pret to. Kā mūžība tam vilkušās šīs pāris dienas ciemā.

«Šovakar,» Gotlībs nolemj, «man katrā ziņā jāizru­nājas ar Mariju, kad ļaudis metīs darbam mieru un Marija ies uz savu kambari. Un rīt nokārtošu visu ar Marijas tēvu.»

Saime atkal uzsāk valodas. Vecais Ermanis stāsta par hercoga Jēkaba laikmetu.

Gotlībs tikai ar pusausi klausās, Viņš domā vienīgi par Mariju un kāzām.

Beidzot Vālodze pieceļas no aušanas. Laiks doties pie miera. Sievietes pievāc ratiņus, noglabā adīkļus. Vīrieši beidz savus darbus. Marija ar Trūdi novēl labu

nakti un iet. Gotlībs seko. Pie mazās mājas durvīm, kad Marija grib teikt labu nakti, viņš satver tās roku.

— Man jāizrunājas ar tevi! Palieci

Trūde atvadās un iet. Marija stāv mēnesnīcā Gotlība priekšā noliektu galvu, nemierīgu sirdi. Kopš Gotlība ierašanās viņa gaida šo izskaidrošanās brīdi ar mokošu smagumu un nepacietību, tomēr ik dienas centusies no tā izvairīties. Tagad viņa izdveš dziļu nopūtu.

— Mijā Marij! — Jaunais Volfs uzliek maigi roku uz tās pleca. — Es zinu, ka tev še apnicis bezgala. Bet es nevarēju agrāk ierasties.

— Nē, man še nav apnicis, — Marija saka žirgti. — Te ir skaisti.

— Tā tu, nabadzīte, sevi māni, lai kaut kā šo dzīvi panestu, kamēr tiksi .prom.

— Es, Gotlīb, nekad neatstāšu meža ciemu,

— Neatstāsi?…

— Te ir manas mājas.

— Tavas mājas būs Piltenē.

— Tas nav iespējams, Gotlīb.

— Marij! Tu negribi manis?

— Tā es nesaku. Saproti mani pareizi: ir dārza un meža puķes. Pirmās nevar ziedēt meža biezoknī, un otrās nikulos labākā dārza zemē. Manas dzīves saknes ir dziļi ieaugušas še, un, ja tās nocirtīs, ja mani pār­stādīs pilsētā, es nespēšu tur vairs iesakņoties.

— Bet tu tak dzīvoji Piltenē!

— Tur nebija mana vieta. Bērnībā, kad māte vēl dzīvoja, augu aiz Ventas, zemnieku sētā. Un tagad at­kal esmu atgriezusies savā īstā dzīvē, dieviņa noliktā.

— Marij! — Gotlībs ievaidas. — Tu gribi mani atstāt?

Šos vārdus meiča bija gaidījusi un jau sen pārdo­mājusi atbildi.

— Paliec un dzīvo še! — viņa ātri un nedroši pa­saka bailēs, ka Gotlībs varētu patiesi tā darīt, un cerī­bās, ka tam šis priekšlikums būs nepieņemams.

— Kā? Tu gribi, lai es atstāju Pilteni, atstāju tēva māju, kuru pēc tā nāves mantošu, un dzīvoju še, šā drūmā biezokņa vidū? Tas nav iespējams!

Marija atviegloti uzelpo.

" «Paldies dieviņam! To Gotlībs nedarīs!»

Abi stāv viens pret otru mēnesnīcā un klusē.

Marija zagšus paraugās Gotlībā. Tā piere ir sakrun­kota, skati klīst pāri pagalmam uz vēra mello nakts- tumsu. Viņš ir gluži izsists no līdzsvara, jo nebija gai­dījis šādus iebildumus no iecerētās. Tagad visi viņa nākotnes sapņi šķiet sabrukuši.

Marija domā savu domu:

«Stalts un iznesīgs ir Gotlībs, tas tiesa. Neviens jau­neklis Piltenē nav tik patīkams, tik gudrs, tik labi •audzināts. Kā es varēju viņu neiemīlēt? Bet nu šī mīla ir izgaisusi, jo mūsu ceļi šķiras. Cik sveša tagad Pil­tene, un cik, tuvs ir klusais meža ciems! Tās divas pre­tējas pasaules, kas nekad nevar saplūst vienā. Nepār­kāpjama plaisa izrādās starp vācu namnieku dzīvi un latvju zemnieku garu… Bet ja nu Gotlībs tomēr gri­bētu atstāt savu pasauli… Arī tas man nedotu mieru un laimi. Es vairs nejūtu to mīlu, kas kādreiz manu sirdi pacilāja… Ak, cits tēls ir nostājies Gotlība priekšā. Tas — Briedis… Un velti es sevi mānu, cenzdamās sev iegalvot, ka tikai pateicība par dzīvības glābšanu, ka tikai atzinība par tiem neskaitāmiem laip­nības, sirsnības un mīlas pierādījumiem, ko ik dienas viņš man parāda, pilda manu sirdi pret šo lācīgo, smago, vientiesīgo un bezgala labsirdīgo zemnieku puisi… Tā nav, to tagad skaidri apzinos. Es esmu iemīlējusi Briedi… Un mīlēšu viņu atsacīdamās. Brie­dis un Volfu Gotlībs… Arī tie abi ir no divām pre­tējām pasaulēm un nekad nevarēs saprasties. Es līdz šim esmu stāvējusi starp abām un tikai tagad ievirzos tanī, kas man jau šūpulī Laimiņas nolikta… Ja Got­lībs to saprastu un nepieminētu mani ļaunā …»

Gotlība domas klīst bez sakarības. Viņš vēl nespēj īsti aptvert savas sapņu pils sabrukumu. Nevar saprast Marijas vārdu nopietnību.

«Gan viņa nāks man līdz uz Pilteni,» viņš beidzot mierinās. «Viss atkarīgs no tā, ko teiks kuģinieks Kas­pars.»

Rātskunga dēls paraugās Marijā. Ievēro: tā dreb. Nakts ir auksta.

— Tev salti?

•— Jā, Gotlīb. Jāiet iekšā.

— Labi. Rīt es pieiešu pie tevis tavā kambarītī. Tad parunāsim.

Marija nesaka nekā. Abi priekšiņā novēl labu nakti viens otram un dodas katrs savā telpā.

Kaspars jau guļ cietā miegā, kad Gotlībs ienāk. Jau­neklis labprāt būtu tūlīt ar to runājis Marijas dēļ, lai tiktu skaidrībā, bet nu jāatliek uz rītu.

Gotlībs noliekas guļas vietā pie otrās sienas. Viņš nevar iemigt. Viņa domas lido ap Mariju.

«Marija negrib atstāt Sumpurņu ciemu.» Viņa sma­dzenēs risinās šīvakara saruna un iespaidi, kādus uz­ņēmis še nedaudz dienās. «Vai tas iespējams, ka gada laikā viņa tā būtu pārvērtusies? Jeb varbūt kāda bur­vība to iespaidojusi? Ciemā mani gan uzņēma laipni — kā Trūdēs glābēju, un Trūde, kā redzams, te jūtas starp savējiem. Bet ļaudis noslēgti, savādi. Varbūt patiesi Huneka meita kļuvusi ragana un ciema iedzīvotāji ir burvji… Vai Marija nav viņu burvības varā? Vai kāds nav sagrozījis viņas prātus? …» Pēkšņi kā zibens iešaujas Gotlība galvā uzminējums: «Tas ir Briedis! Kā agrāk to neiedomājos? Šis jau­nais, neveiklais lācis ir pārāk laipns un uzmanīgs pret Mariju. Viņš to neizlaiž no acīm, tai visādi pakalpo.»

Un Gotlība sirdi iešķiļas neprātīgas greizsirdības dzirkstele. Viņš iedomājas:

«Arī man jāiepazīstas ar ciema ļauno garu burvī­bām. Jāpaliek te, jāizdibina visi noslēpumi. Ja vaja­dzīgs, jāparaksta sava dvēsele sātanam. Tā varēšu Ma­riju atburt un piegriezt sev… Un tad, tad viņa akli sekos man… Ak nē, tad tā būs atkal tāda pati kā gadu atpakaļ. No viņas acīm nokritīs burvību plīvuris, viņa pamodīsies kā no slikta sapņa … Patiesi, viņa tak nevar būt iemīlējusi šo neveikli, šo rupjo zemnieku. Marija ir skolota, mācītāja ģimenē audzināta, redzē­jusi smalkākas namnieku paražas… Jā, viņa būs atkal tāda kā agrāk… Bet kā tikt pie Sumpurņu ciema vellu mākslām? Vai šie ļaudis mani uzņems savā pulkā? Vecā Vālodze te ir pati galvenā burve, tā iet ziedot sātanam viņu vella birzē… Nē, uz to nav ko cerēt… Trūde! Jā, ar to būs jāparunā.»

Jaunais Volfs visu nakti nemierīgi valstās pa guļas vietu. Pusnomodā, pussapnī viņa fantāzija izlido visu burvību un māņu pasauli, kādu radījuši demonomāņi. Tikai gaismiņai svīstot, viņš iemieg un noguļ līdz lie­lai dienai.

Kad Gotlībs pamostas, viņa istabas saimnieks Kas­pars jau sen sēž pie darba — karošu grebšanas. Jau­neklis atceras savus nakts murgus, un tagad tie viņam liekas aplami, neizvedami — uztraukumā radušies.

«Jārunā ar Marijas tēvu. Jālūdz viņa meitas roka,» viņš nolemj.

Uzklausījis rātskunga Volfa dēla bildinājumu, Kas­pars top domīgs.

Arī viņš, sākdams kuģošanu, gribēja tikt pie naudas un kļūt par turīgu Piltenes namnieku, lai tā bērni iz­rautos no grūtā latviešu zemnieku stāvokļa un piere­dzētu vieglas, bezrūpīgas dienas. Tak viņa sievai nepa­tika pilsētas gars, un, kad piedzima Marija, viņa at­stāja Pilteni un apmetās aiz Ventas. Pēc sievas nāves, kad meiteni pieņēma audzināšanā mācītājs Huneks, Kaspars ar vēl jo lielāku centību krāja naudu meitas pūram, lai tā varētu iziet pie kāda tirgotāja. Tā tagad Gotlība lūgums pēc Marijas rokas kuģiniekam varētu izlikties vilinošs. Bet Kaspara uzskati pa šo laiku bija mainījušies. Kuģa bojāejā visu savu ietaupījumu zau­dējis un drauga Ermaņa uzņemts viņa meža ciemā, kā kroplis atrauts no dzīves celšanas darba un pelnīšanas, Kaspars pamazām pārvērtēja savus uzskatus un ierau­dzīja savu, kā arī Marijas laimi ne vairs turībā, bet dvēseles mierā, savas dabas saskaņotībā ar apkārtni. Viņš atzina, ka latvietim ir svešs tas gars, kas valda Piltenes namniecībā, un, vērodams meitu, noprata, ka tā te jūtas labi. Mīlošā tēva vērīgā acs sajuta arī Ma­rijas patiku pret stalto, spēcīgo, labo Briedi; tikai viņš nesaprata, kādēļ tā izturas pret šo jaunekli tik vēsi. Nu, pēc Gotlība atzīšanās, viņš domājās arī to uzmi­nējis, un tagad, kad bagātā rātskunga dēls prec pēc viņa bērna, Kaspars kjūst skumjš.

«Vai Marija patiesi iemīlējusi Gotlību?» viņš domā. «Ak, viņa nebūs ar to laimīga, un es pats ar saviem maldīgiem uzskatiem un centieniem būšu pie tā vai­nīgs. Pats tak esmu viņas garu virzījis uz to, nodo­dams meiteni mācītāja namā un audzināšanā.»

Kaspars klusi nopūšas un raugās Gotlībā.

— Kā jūs domājat, kuģiniek? — Gotlībs nepacietīgi jautā.

— Vai tu … — Kaspars iesāk, bet apķeras un — kā piedzīvojis, pasauli pieredzējis cilvēks — pārlabo vien­kāršo uzrunas formu ar pilsētā lietoto trešo personu: — Vai viņš ar Mariju par to jau runājis?

— Mēs runājām. — Gotlība vārdos skan neapmie­rinātība.

— Un Marija viņu patiesi mīl?

— Jau vairāk gadu mēs mīlam viens otru. Tikai…

— Ko — tikai? . ..

— Vakar viņa bija citāda.

Tēva piere it kā noskaidrojas.

— Viņš domā, ka Marija ir pārvērtusies?

— Man liekas, viņas prāti še ir apmāti.

— Apmāti?

— Viņa būs apburta.

Kaspars pavīpsnā.

— Kāpēc viņam tā liekas?

— Se, Sumpurņu ciemā, kāds ar Jauno garu palī­dzību to savaldzinājis.

— Kā tas varētu būt? Vai viņš ko ievērojis?

— Noteikti neko nevaru sacīt. Bet Marija ir pārvēr­tusies, un kaut kādam iemeslam jābūt.

— Tā?… Bet ko tādā gadījumā lai darām?

— Burvība izgaisīs, kad Marija kļūs mana sieva. Vai jūs, kuģiniek, gribat dot man savu meitu?

Kaspars tūlīt neatbild. Viņš saprot, ka tā nojauta bijusi pareiza: Marija mīl jauno Briedi. Un puisis ir viņas vērts.

— Es nezinu, ko domā Marija, — viņš pēķšņi saka.

— Jums jāpierunā viņa.

— To nevaru. Viņai pašai jāzina par savu dzīvi.

Tā Kaspars nobeidz sarunu. Gotlībs — vēl neapmie­rinātāks — iziet. Priekšnamiņā viņš domās apstājas. Vakar cerībā, ka tēvs to apsveiks kā savu znotu, viņš bija teicies iet šorīt Marijas kambarī parunāt vēlreiz. Nu šis cerības nav piepildījušās, un Gotlībs neuzdro­šinās vērt meičas istabas durvis. Jau pirmajā vakarā viņš pārliecinājās par ciema tikumiem, pēc kuriem sieviešu telpas ir nepieejamas. Te jaunieši mīt nošķirti un tikai precēti ļaudis dzīvo kopā. Ap Pilteni zemnieku mājās ir tikai viena kopīga dūmistaba, tur puiši iet meitās, un arī pilsētas namnieki tik stingri neraugās uz nošķirtību.

Gotlībs tomēr iedrošinās un ver Marijas kambara, durvis. Kambaris ir tukšs. Meitas jau aizgājušas darbos.

Brokasta laiks klāt. Gotlībs iet uz lielo māju. Saime patlaban sēžas pie galda. Gotlībam nav ēstgribas, un viņš nevar sagaidīt maltītes beigas, lai tad pasauktu Mariju ārā un galīgi ar viņu izrunātos. Bet, tikko meiča ceļas, Vālodze to paņem aiz rokas un ved ierā­dīt rakstu aušanai. Stelles nav vieta runāšanai par sirdslietām, un Gotlībs, gluži saīdzis, klīst apkārt pa ciemu. Abi vilki to pavada, un ar tiem viņš kaut kā īsina laiku līdz pēcpusdienai. Pēc pusdienas tāpat Vā­lodze aizņem Mariju ar saviem rakstiem, un Gotlībs, nezinādams, ko iesākt līdz vakaram, iet atlaisties cisās.

Viņš iemieg un redz sliktus sapņus: Trūde un Ma­rija jājot gaisos uz slotas kātiem. Nelāga murgs galīgi sabojā Gotlība omu, un viņā uzplūst naids pret Mariju.

«Ragana!» Viņš griež zobus. «Ja Ādams Kunce Ma­riju tiesātu, es viņu neglābtu kā Trūdi, bet nodotu savu liecību: viņa mani apbūrusi!»

Gotlībam nav miera gultā. Te viņam trūkst gaisa. Viņš pielec un atkal klejo pa ciemu, eglēs. Viņš iziet vērī, brien pa dziļo sniegu un, pamazām nomierinājies, atgriežas tikai krēslā. Viņš iet taisni uz lielo māju — saimes istabu. Pienāk pie stellēm, kurās sēž Marija.

— Beidz darbu! Man jāizrunājas ar tevi. Divatā.

Marija paceļ acis uz Gotlību. Tā balss ir skarba,

seja drūma. Saprot, ka to plosa nemiers.

Klusēdama viņa pieceļas no stellēm un seko Gotlī­bam uz āru.

— Ir auksts, — saka Gotlībs. — Iesim tavā kambarī!

Marija iet uz mazo māju un ieved Gotlību istabiņā. -

Abi piesēžas uz lāviņas.

Labu brīdi klusums. Gotlībs pārdomā, kā iesākt. Ma­rija gaida. Beidzot jaunais Volfs saka:

— Jau trīs dienas dzīvoju še, bet tu visu laiku no manis vairies. Kāpēc?

— Es to nedaru, Gotlīb.

— Tev nekad nav bijis laika ar mani parunāt.

— Divus vakarus tu nosēdēji saimes istabā pie

manis.

— Jā gan. Bet svešu klātbūtnē es nevaru ar tevi runāt par to, kas man uz sirds.

— Dienu man jāstrādā kā visiem.

— Piltenē tev atlika laika diezgan arī man.

— Tur dzīvoju dīkā. Te dzīve ir citāda.

— Jā, citāda… Un tu vari ar šādu dzīvi samieri­nāties?

— Man tā ir labi, Gotlīb.

Atkal klusums. Tad Gotlībs pēkšņi jautā:

— Saki man atklāti — vai tu mīli to sumpurni?

— Sumpurni?

— Jā, to Briedi, kā viņu saukā.

— Briedis nav sumpurnis.

— Nepūlies man to iestāstīt! Vai tu viņu mīli? Marija tūlīt neatbild.

— Saki!

— Briedis izglāba man dzīvību. Viņš ir loti labs pret mani.

— To nevar neredzēt. Atbildi, ko jautāju! Marija nopūšas. '

— Jā.

Gotlībs griezīgi, nedabīgi iesmejas:

— Un kad tad būs kāzas?

— Mums kāzu nebūs.

— Nu jā! Inkubiem un sukubiem kāzu nevajag.

— Kā tu teici?

— Es teicu, ka velli un raganas baznīcā nelaulājas. Marija tomēr nesaprot Gotlība apvainojumu. Viņai

ir sveši demonoloģijas termini, un, kaut gan tā no Trūdēs ne vienu reizi vien dzirdējusi i par inkubiem, i sukubiem, šie vārdi tai nekad nav iespiedušies at­miņā.

Jaunais Volfs satraukts satver tumsā Marijas roku kā knaiblēs.

— Tu esi nodomājusi iziet pie šī Brieža?

— Nē. Es nekad neprecēšos.

— Kādēļ ne?

— Nevaru lauzt tev doto vārdu.

— Tā. Bet tu teici, ka viņu mīlot?

— Arī tevi es mīlēju, Gotlīb. Un arī pie tevis neiešu.

•— Tā nu ir skaidra valoda beidzot. Es tomēr gri­bētu zināt iemeslu. Vai varbūt esmu tavās acīs kļuvis sliktāks?

— Nē, Gotlīb. Sliktāka esmu kļuvusi es.

— Tu?

— Piltenē es gaidīju atgriežamies tēvu, sapelnījušu naudu, iedomājos savos sapņos to atgriežamies pat ļoti bagātu. Tad — tādas bija manas vientiesīgās domas — es varētu iziet pie tevis.

— Man tavas bagātības nevajag. Tev nekā netrūks. Nāc man līdz tūlīt tāda, kā esi!

— Nē, Gotlīb. Tagad ir radušies citi apstākļi. Manas jaunās mājas ir šis ciems, šie ciema ļaudis ir mani tuvinieki, viņu dzīve mana dzīve. Tu esi palicis tas, kas biji. Mēs stāvam pārāk tālu viens otram, un kopī­bas dzīves mums nevar būt.

— Tātad tu esi kļuvusi raganai

— Gotlīb!

— Kā citādi lai to saprot?

— Saproti tā, kā tev saku. Zemniece nevar būt rāts­kunga sieva.

— Jā! Bet šī Brieža klātgulētāja zemniece var būt.

— Es teicu, ka nekad neiešu pie viņa. Teicu arī, kādēļ.

Atkal Gotlībs nejauki iesmejas.

— Manis dēļ tev nav jāierobežojasl Atdodu tev tavu solījumu atpakaļ. Tu esi brīva.

— Paldies, Gotlīb. Saku tev to no sirds, kaut gan nedomāju šo brīvību izlietot. Mēģini mani saprast un neņem jaunā, ka nespēju dzīvot pretī savai sirdij. Tā­pat kā tava vieta nevar būt še, vienkāršā ciemā, tā es neiederos namniekos,

Gotlībs strauji pieceļas un žultīgi izdveš:

— Tās ir tukšas valodas!

— Kādēļ tu tā saki?

— Es zinu, kas tu esi.

— Kas es esmu?

— Ragana!

— Ai, Gotlīb!

— Velti izliecies! Es tevi redzēju jājam pa gaisu.

Rātskunga dēls izsteidzas no Marijas kambara. Iziet

pagalmā. Tad apdomājas. Atgriežas priekšiņā, ieiet

Kaspara istabā, sakravā savu ceļasomu, uzmet pieej bisi un iet.

— Uz kurieni, Gotlīb? — Kaspars, kaut gan telpi gluži tumšs, tomēr sajutis jauno Volfu pošamies, sauc tam nopakaļ.

Gotlībs neatbild. Pat neatvadās. Lieliem soļiem viņš steidzas pa pagalmu uz laipu pusi.

Abi vilki pielec tam klāt. Priecīgi lokās apkārt.

Gotlībs strauji apstājas. Viņa krūtīs plosās dusmas un naids, Nikni viņš urbjas ļauniem skatieniem vilkos.

Tie tumsā šo skatu neredz, bet tomēr uzreiz kļūst rāmi. Stāv pārsteigti, sastinguši, kā apmulsuši, kā no­kaunējušies. Tā viņi paliek labu brīdi, kamēr pat asa­jam vilku skatam nozūd aizejošā pēdējā ēnas kustība naktī.

Laiks iet. Ir pagājusi ziema. Pienācis, aizgājis pava­saris. Karaspēka daļas jau gandrīz visur izvākušās. No­mocītā, izsūktā zeme sāk atelpot. Kurzemē atgriezies viņas valdnieks — jaunais hercogs Fridrihs Vilhelms.

Tad pilteniešiem pienāk baigi vasarsvētki. Pilsētā sāk atkal plosīties ļauno garu mānija. Pirmās ziņas no sētas uz sētu nes mūžam nemierīgā, visu zinošā Venta atraitne.

— Mijās māsiņas! — viņa pilnu muti stāsta kaimi­ņienēm. — Vai manu dieniņ, kas nu atkal notiek!

—• Kas tad? Kas tad, mijā Ventien? — Ziņkārē spi- cējas Piltenes sievu ausis.

— Veco Grotusu un viņa sievu apsēduši velli!

— Kas noticis? Ko tie nodarījuši Girotusiem?

— Piebūruši augoņus. Lielus, mellus augoņus uz ro­kām un kājām. Ar elles smaku.

— Ak, debestiņ! — iesaucas kāda sieva no pilsēti­ņas otra gala. — Kā es to neiedomājos!

— Ko tad? Ko tad?

— Ka šī slimība no sātana. Patiesi, tā tas iri

— Kā tad!

— Arī Kleinu būdā visi guļ un mokās ar augoņiem. To jūs neviena vēl nezinājāt.

— Arī Kleini? Nu, tad vairs nav šaubu, ka atkal pa-^ sprukuši ļaunie gari Piltenē!

Pilsētiņas pļāpām radusies viela valodām, beigusies viņņ pelēkā, vienmuļā ikdiena. Garlaicības māktas, tās vadījušas savas dienas visu šo pavasari, jo mēnešus trīs — pēc tam kad izsīka tenkas un nostāsti par uz­traucošo notikumu, kā pats sātans izvedis mācītāja Trūdi pa cietuma durvju atslēgas caurumu, — Piltenē nebija notikusi neviena raganu vai burvju prāva.

Nu dzīve atkal liekas iegriezusies dabiskās sliedēs. Ir atkal notikumi. Velis atkal atgādina sevi: viņš savus ļaudis nav atstājis.

Trūkst vēl tikai vella kalpu, kas viņa uzdevumā rīkojas. Bet arī tāds drīz atrodas. Ventiene atceras:

— Skolotājs Ādams Huneks, nelaiķa mācītāja brālis, pagājušo nedēļu divas reizes apciemojis Grotusus. Kas viņam varētu būt par darīšanām pie tiem nabaga ļau­tiņiem?

Pētīšana risinās tālāk.

— Patiesi… Kas Ādamam Hunekam meklējams Grotusu būdā? Viņš ar tiem ļautiņiem nekad nav sa­gājies.

— Veca Grotusa meitas dēlēns, nerātnais Hanss, — ieminas kāda jaunāka namniece, — esot skolā izdarī­jis palaidnības. Pēc mātes nāves zeņķis, pieņemts vec­tēva paspārnē, pavisam izlaidies. Un tad nu par kādu lielāku nedarbu skolotājs to sūdzējis vecajam Grotu- sam, prasījis, lai puiku stingrāk turot.

— Nieki! — Sievu iekarsušās galvas neapmierinās ar šādu ikdienišķu lietas uztveri. — Ādamam būs bi­juši citi — dziļāki iemesli.

Un tādus sameklē.

— Skolotājs arvien bijis noslēpumains. Viņa runa bieži vien ir pillā tādu vārdu, kurus godīgi ļaudis pat dzirdējuši nav un nevar saprast.

— Patiesi! Un bez tam viņu arvien redz ejam pa ielu kā sapņos. Viņš neredz cilvēkus. Un bieži pat ne­atbild uz sveicinājumiem.

— Bet ko tas pierāda?

— Ka viņam nav labas domas prātā.

— Tas pats par sevi saprotams^ Galvenais — iegau­mējiet — ir tas, ka tādos brīžos Ādams nav vairs viņš pats!

— Nav vairs viņš pats?… Vai, dieniņ! Kā tas var būt?

— Tas var būt tā, ka viņa ādā ielīdis velis!

— Un staigā pa ielām?

— Jā, staigā pa ielām un vēro, kas notiek pilsētā, kam varētu nodarīt ko Jaunu! Savā īstā izskatā nelabais nekad nerādās dienas laikā.

Auksts pārskrien sievām pār muguru.

— Cik vienkāršas ir visas lietas, ja tikai ar saprātu raugās pasaulē!

Lēni, bet neatlaidīgi jaunās atziņas izplatās pa pil­sētiņu. Nāk arvien klāt jauni pierādījumi. Pamazām sastādās vesels leksikons no svešiem, nesaprotamiem burvju vārdiem, kādi dzirdēti no skolotāja mutes. (Starp tiem pa ausu galam uztverti un tumšā pūļa mutē sakropļoti grieķu un latiņu citāti, senās Ellādas un Romas prātnieku un karavadoņu vārdi.) Tā drīz vien ielu stūros dzird Piltenes sievas citējam visnejēdzīgā­kās, nesakarīgākās burvju frāzes, ar kurām Ādams Hu­neks apburot ļaudis.

Tad Ventiene ar pāris citām sievām ierodas rāts­namā un aiz^ slēgtām durvīm ziņo raganu tiesnešiem par burvja Ādama Huneka darbiem.

Huneku apcietina. Tas vēl vairāk satrauc pūļa prā­tus. Drīz lielāks pulciņš sievu un vīru ielenc rāts­kungus.

— Burvis paspējis apburt vairāk nekā desmit cil­vēku. Tie visi ar melliem sātana zīmogiem uz krūtīm, rokām un kājām apglabāti dieva tīrumā — iesvētītā kapsētā. Tas nedrīkst būt! Tie jārok laukā un jāapbedī meža malā aiz pilsētas!

Rāte nevar neievērot namnieku pamatotās sūdzības. Liek izrakt vella apzīmogotos.

Otrā dienā saslimst kapracis un vēl cilvēku desmit. Šausmas izplatās Piltenē. Pūlis ielenc atkal pilsētas namu un prasa burvja nekavējošu nopratināšanu, lai no tā izdabūtu atburšanas vārdus, jo, kas māk apburt, tam jāzina arī, kā burvību atņemt.

Pēc likuma tūlīt nevar sākt tiesu, jo trūkst trešā lo­cekļa — fogta. Tas kopā ar stārastu Maidelu un amtmani Šarfenbergu aizbraukuši uz Aizputi amata darīšanās. Bet rāte nolemj šoreiz neievērot likuma burtu un uzdod Kuncem un Klēveram diviem vien no­pratināt burvi.

Nākošā dienā atgriežas fogts, amtmanis un stārasts. Šarfenberga sašutumam nav robežu.

— Nelgas! — Viņš sit ar dūri uz rātsnama galda. — Jūs okšķerējat vellus! Bet pilsētā ir mēris!

Kā zvīņas nokrīt no rātskungu acīm. Garas izstiepjas visu sejas. Kā viņi to nevarēja iedomāties?

— Mērisl Mēris! — baigā vēsts iet pa ielām.

Amtmanis steidzas uz pili pie stārasta. Tam tagad

jārīkojas, lai briesmīgo sērgu neizplatītu neprātīgā mi­roņu izrakšana un vazāšana pa pilsētu, lai ierobežotu saslimšanu.

Rāte, nākusi pie prāta, arī uzsāk rūpēties par aizsar­dzības līdzekļiem, bet tiesneši Kunce un Klēvers tur­pina sērgas uzlaišanā apsūdzētā Ādama Huneka pra­tināšanu.

Uz moku sola nabaga skolotājs atzīst visu, ko no tā grib. Tiesa ilgst trīs dienas. Kunce pratina ar fanātisku neatlaidību, un inkvizīts sāpju neprātā sarunā visap­brīnojamākās lietas. Tiesas skrīveris tās ieraksta aktis:

«Aizpagājušo ziemsvētku nakti Ādama Huneka vec­puiša kambarītī ieradies senās haldeju zemes vellu virsnieks Asmodijs ar vērša, cilvēka un auna galvām uz pleciem. Tas^ viņam apsolījis trīs tūkstošus guldeņu ar norunu, ka Ādams Huneks triju gadu laikā iznicina Pilteni. Ar savām asinīm inkvizīts parakstījis līgumu, kuru elles virsnieks apzīmogojis ar sātana naga no­spiedumu. To pašu nakti abi aizlidojuši pa gaisu uz Vendzavu, kur izmērījuši Ventai jaunu gultni, un Hu­neks sniegā izracis grāvīti ziemeļu virzienā. Pa to tad upe pavasara atkusni sākusi tecēt prom no Piltenes. Vēl viņš atzinies, ka ar Trūdēs līdzdalību apbūris brāli, mācītāju, un novedis to kapā. Trešais un pēdē­jais uzdevums bijis mēra pielaišana pilsētai. Sērgai jāiznīcinot iedzīvotāji deviņu mēnešu laikā. Kad Pil­tene būs izmirusi, tad Ādams saņemšot apsolīto sa­maksu.

Pretlīdzekļa nekāda neesot. Vienīgais glābiņš varot būt — lūgt elles valdnieku un apsolīt tam savas dvē­seles. Tos tad nelabais pasaudzēšot un pēc viņu da­biskās nāves celšot augstos amatos sātana galmā.»

Saltus sviedrus svīzdams, skrīveris nolasa atzīšanās protokolu, un tiesa svētās šausmās saka spriedumu:

— Burvi sadedzināt sārtā.

Soda dienā visa pilsētiņa pulcējas Karātavu kalniņā. Mēris jau plosās pilnā spēkā. Ne tikai sērgas ne­skartie, bet ari dažs labs sasirgušais, kam vēl spēka, steidz uz sārtu, cerēdams, ka ar burvja sadedzināšanu beigsies viņa vārgs.

Ir karsta diena. Tveicīgais gaiss smacē. Pūlis spiežas ap veciem kastaņiem, lai no koku ēnas noraudzītos skatu spēlē.

Beidzot pie rātsnama atskan nabaga grēcinieku zvans. Iznāk rātskungi un sakārtojas gājienam. Ādams Huneks pēc pārciestām mocībām ir vārgs; tas jāved zem rokas. Procesija dodas uz Karātavu kalniņu. Priekšgalā kāds rātskalps ar aizdegtu lāpu.

Tūlīt aiz notiesātā iet tiesneši. Vecā Kunces sejā šoreiz, kā par brīnumu, nemana parasto svinīgumu un pašapziņu; tā neparasti bāla, pelnu krāsā, kā sāpēs saviebta. Skats nedzīvs, soļi nedroši, smagi. Tiesneša gars liekas būt ne mazāk nospiests kā notiesātā.

Gājiens uznāk piekalniņā un apstājas pie sārta. Kunce, smagi atbalstījies uz sava amata spieķa, izvelk lakatiņu un noslauka no pieres sviedrus. Pūlī baigs klusums turpmākā gaidās.

Bendes kalpi uzvelk Ādamu Huneku uz malkas kau­dzes un piesien pie staba. Tiesas rakstvedis arī pakāp­jas uz šķilām un atritina aktis.

Kunce pamāj. Sekretārs sāk lasīt spriedumu — par zināšanu tautai:

«Augstās rātes vārdā. Uz Piltenes namnieku sūdzī­bām rātes kakla tiesa ir aicinājusi savā priekšā par burvībām un par sakaru uzturēšanu ar sātanu aizdo­mās kritušo skolotāju Ādamu Huneku. Pēc vairākkār­tīgas asas nopratināšanas,' lietojot moku solu, tiesa iz­dabūjusi no apsūdzētā pilnīgu atzīšanos viņa grēka darbos un pārliecinājusies, ka inkvizīts ir vainīgs. Viņš vaļsirdīgi atzinies, ka esot sakaros ar neganto elles virsnieku, kura vārds ir Asmodijs, ka tieši no tā saņemot pavēles un tās izpildot par postu Piltenes iedzīvotājiem. Pirmkārt: burvis Huneks aizbūris Ventu no mūsu pilsētas. Otrkārt: tas ar vellu mākslas palī­dzību apbūris savu brāli, cienījamo nelaiķi mācītāju Gosvinu Huneku, un novedis to kapā. Treškārt: viņš uzvēlis mūsu mījajai pilsētai mēra postu. Ņemot vērā minētos noziegumus, rātes tiesa ir nospriedusi ļaundari sodīt no dzīvības uz nāvi, to sadedzinot sārtā.» -

Ar to tiesas darbs ir pabeigts. Sākas soda izpildī­šana. Fogts paceļ savu amata spieķi un dod zīmi ben- dem. Tas paņem no rātskalpa rokas lāpu un aizdedzina sārtu četros stūros.

Svinīgais klusums padziļinās. Dzird tikai sprakšķam sausos žagarus, liesmu ēstos, dzird pūlī smagu elpu spiedoši tveicīgajā pusdienas svelmē. Visu skati pie­vērsti notiesātam virs sārta.

Tas, stāvējis pie staba nokārtu galvu, pēkšņi sasle­jas. Viņa sāpēs saviebtā seja tagad ir mierīga, kā ap­skaidrota. Viņš aplaiž skatu pūlim, un tas apstājas pret Ādamu Kunci, kurš grīļodamies turas, uz savas nūjas atspiedies.

— Es esmu nevainīgs! — baigajā klusumā atskan Ādama Huneka drebošā balss. — Briesmīgās mokās pie tiesas es teicu tikai to, ko no manis prasīja. Lai taisnā dieva sods nāk pār manu slepkavu galvām!

Kunce ievaidas kā ievainots meža zvērs. Visu skati vēršas pret to. Bargais tiesnesis sagrīļojas. Viņa seja ir kļuvusi zilgani pelēka kā tīruma zeme. Viņš palaiž vaļā savu spieķi un abām rokām ieķeras apkaklītē, kura, liekas, to žņaudz. Viņa krampjainie pirksti at­rauj drēbes uz krūtīm. Tad vecais vīrs sabrūk.

Fogts un Klēvers noliecas pār amata biedru. Pirmais izbailēs atlec un iesaucas:

— Mēris! Mēris!

Kunce briesmīgās mokās vārtās pa zemi, ieķēries rokām atrautos vamža stūros. Uz kailā kakla un krū­tīm redzamas zili melnās mēra augoņa čūlas.

— Mēris! — nošalc caur pūli.

Visi šausmās virzās tālāk.

Arī pūlī sabrūk kāds vīrs. Tūlīt pēc tā pakrīt kāda vecene.

Pēkšņi apžilbinošs pērkona grāviens satricina gaisu. Lielajā saviļņojumā neviens nebija manījis ātri sabie­zējušos mākoņus un strauji uznākušo negaisu. Retās, smagās lietus piles nedaudz acumirkļos pārvēršas strūklās. Visi debesu avoti gāžas uz zemi.

Arī amtmanis Andrejs Sarfenbergs ar savu vilku ir soda vietā. Viņš stāv attālāk.

Tāpat kā gaiss, arī ļaužu bars ir satraukuma elektri­zēts. Mazākais nieks var izsaukt paniku. To saprot amtmanis un iedomājas par nevainīgi notiesātā glāb­šanu. Pats liktenis tam nāk palīgā.

No Ventas krasta pie pils stūra parādās vājš, balts zirģelis. Sarfenberga galvā iešaujas glābšanas doma.

— Lūk, mēris nāk! — viņš sauc no visa spēka un paceļ roku pret zirgu. — Ko viņa dvaša skar, tas ir pazudis!"

Pūlis pagriežas pret pili. Redz zirgu.

— Mēris! Mēris! — izbaiļu kliedzieni skan cauri lietus šņākoņai. — Balts zirgs — mēra nesējs!

Spožs zibens stars aiz zirga apžilbina satumsušo ap­kārtni. Pūlis jūk uz visām pusēm un bēg. Visi nozūd no Karātavu kalniņa. Arī fogts, Klīvers, bende un tā palīgi. Panika ir pilnīga.

Pie sārta un notiesātā paliek tikai Sarfenbergs ar savu vilku. Lietus gāž kā mucām. Bālganās strūklas kā aizkari noslēdz soda vietu no bēgošo atpakaļ mes­tiem skatiem. Tikai nepārtraukti, pēc īsiem starpbrī­žiem viens otram sekodami, zibeņi apgaismo tukšo pakalniņu un kastaņu grupu.

Sārts kūp bez liesmas. Un arī dūmus īsā laikā no­slāpē mākoņu atvērtās slūžas.

Sarfenbergs gaviļu satraukumā uzlec sārtā, raisa vaļā notiesāto. Huneks, aptvēris glābšanās iespēju, sa­ņem visus spēkus, lai turētos kājās.

Amtmanis viņu noved no malkas kaudzes. Pie tu­vākā kastaņa viņš ierauga vēl kādu soda vietā pali­kušo.

— Gotlīb?

— Tas esmu es, amtman.

— Glābsim Trūdēs tēvoci!

— Jā, amtman.

— Lūk, tur pie pils kāds paklīdis zirgs. Tas nav ne­kāds mēra nesējs. Tās ir blēņas. Ved viņu šurp!

— Labi, amtman.

Gotlībs aizskrien uz pils pusi un atgriežas ar zirģeli. Abi uzceļ tā mugurā nespēcīgo Ādamu Huneku.

— Jājiet uz Landzes pusi! — Sarfenbergs saka iz­glābtajam. — Tur mācītājs Smits jūs apslēps.

— Jā, jā. — Huneks paloka galvu un, turēdamies, zirga krēpēs, to padzen ar papēžu piespiešanu.

Vaļā patikušais, brīvā klīstošais lopiņš, sajutis sev pavēlnieku, sāk tecēt sīkiem rikslšiem un nozūd lietus aizkaru pelēkumā.

Pie sārta paliek abi glābēji un mēra uzveiktie: ties­nesis Ādams Kunce, virs un vecene no bara.

Lietus taisās stāties. Vēl pēdējais zibens spēriens apdullina amtmani un Gotlību.

Atkal uzliesmo sārts: zibens iespēris soda stabā. Uguns mēles tagad ātri aprij samirkušās malkas šķilas.

Meža ciema ļaudis gatavojas svinēt auglības svēt­kus — līgovakaru.

Pagalma galā, pie birzes ieejas pret lielo ozolu, vīri slien gaisā garu, slaidu egļu kārti ar sveķotu sārtu. Klētiņas priekšā sievas beidz klāt mielasta galdus. Ste­ķos sīc miestiņa un medalus mučeles. Visu ēku dur­vis nopušķotas bērzu meijām, sērmūkšļu zariem un ozollapu vaiņagiem. Pēdējās nosebojušās meitas at­griežas no pirtiņas.

Jau labi priekš saules rieta visi ir gatavi svētkiem un pulcējas ap klētiņu un birzi. Vēl laika gana. Svētki sākas tikai ar krēslu, kad varēs iededzināt līgougunis. Un bez tam nav mājās zintnieces Vālodzes, kura aiz­gājusi vērī sameklēt pēdējās šis vasaras plaukuma dziedniecības zālītes.

Beidzot pārnāk Vālodze ar ziedu nastiņu. Saule jau pazūd aiz meža sienas. Meitas un sievas uzsāk līgo- dziesmas. Vālodze — visa rīkotāja un dieviņam ziedo­tāja — uzvelk auklā piesietu aizdegtu skalu saišķi augšā pa kārti pie sveķu sārta. Sārts uztver uguni un iedegas. Augstu paceļas dūmu stabs pār vēri, liesmas apgaismo pagalmu, mielasta galdu, birzi. Tad vecā zintniece iet pie ozola izlūgties no dieviņa, no zemes- mātes, no Laimiņas auglību laukos un kūtis. Saime lūdz līdz, tad vaiņago ar ozola kroņiem Ermani kā ciltstēvu un saimnieku.

— Lai aug tavi kumeliņi!

Tad uzliek liepu vaiņagu Vālodzei galvā.

— Lai aug govis raibaliņas, lai aug baltas avitiņas!

Arī Vālodze apgādājusi pāris vaiņagu no sērmūkšļa lapām. Viņa piesauc abus vilkus, kuri jau ieņēmuši vietas zem galda un gaida, kas tiem atkritīs.

— Ligonakts ir arī dieva suņu svētki, — viņa saka, siedama katram kaklā vaiņagu, un pielīgo: — Aplī­goju mājas sargus, lai tos neplēš meža vilki!

Tad vīri vaiņago sievas, sievas vīrus, puiši meitas, meitas puišus un visi sēstas pie galdiem.

Labi paēduši, ļaudis vēl no mielasta neceļas. Vīri dzer stipro miestiņu, sievietes un bērni saldo medaļu. Līgošana un dziesmas turpinās bez pārtraukuma.

Pirmais pieceļas Tauris, pamājis ar acīm Trūdei, un abi nozūd no gaismas loka. Šonakt nolikta viņu abu saderēšana, un tie grib kopīgi iet meklēt papardes ziedu ciema eglājā.

Briedis sēz blakus Marijai. Viņš, ievērojis nozūdam tumsā Tauri ar Trūdi, pagriežas pret Mariju.

— Iesim arī mēs raudzīt, vai mums neiedegas līgo- naktī brīnumpuķe!

Marija ir tālu aizsapņojusies, un Briedim jāatkārto sacītais.

— Te ir tik labi sēdēt! — viņa mēģina atrunāties.

— Ak, ko! — Briedis traucas kājās. — Sī nakts nav sēdēšanai! Eima!

Viņš jautri satver meiču aiz rokas un uzvelk no sola. Marija nepretojas, kaut gan iet nelabprāt. Pēdējā laikā viņa arvien izvairījusies no labsirdīgā, neatlai­dīgā, lācīgā puiša. Viņai neērti pieņemt tā pašaizlie­dzīgos pakalpojumus, jo viņas domas atkal klīst uz Pilteni pie Volfu Gotlība. Velti tā mēģinājusi sev iestāstīt, ka nemīl rātskunga dēlu, ka Briedis tuvāks viņas sirdij: arvien viņas sapņi nesas uz Piltenes mā­cītāja mazo dārziņu ar akmens solu ceriņu un jasmiņu krūmājā, kur Gotlībs ziedoņa naktīs ieradās un, turē­dams cieši viņas rokas, stāstīja par savu mīlu.

«Tas bija tik skaisti!» viņa nopūšas pie sevis.

Taura māte, Sārma, noraugās pakaļ tumsā nozūdo- šiem jauniešiem un piebiksta blakus sēdošai Brieža mātei Austrai:

— Tur aiziet jauns pāris. Otrs.

— Kurš? — Austra nav pamanījusi dēlu un Mariju.

— Nu, tavs dēls un Kaspara meita. Tauris ar Trūdi jau ir skaidrībā. Šonakt, mīļā, arī Briedi un Mārietu saderināsim.

Brieža māte domīgi papurina galvu.

— Nē. Tur pāris neiznāk.

— Brīnu msl Kādēļ ne?

— Mārieta palikšot meitās.

— Kas to tev teica?

— To viņa pati saka.

— Tīrie joki! Ja meita teic, ka negrib vīra, tad tas izklausās tā, it kā tā sacītu: es gribu mirt.

— Nav joku, Sārma! Mans dēls man neko neslēpj. Es zinu visu. Ļaužu priekšā viņš arvien tāds pats izlie­kas kā senāk. Bet vienatnē dažu labu reizi tiku novē­rojusi to smagi nopūšamies. Reiz uzstājos, lai pasaka man visu, kas tā sirdi nospiež, un neko neslēpj. Tad viņš pastāstīja, ka Mārieta devusi savu vārdu citam. Tam Piltenes kundziņam, kas te atveda no cietuma izglābto Trūdi.

— Vai tad tas bijis Mārietas saderētais?

— Ne jau saderētais, bet kādreiz iecerētais. Kaut nu tas viss pagājis, bet doto vārdu tā nevarot lauzt, un tādēļ, kaut gan Briedis viņas sirdij mīļš, tā nolēmusi palikt meitās.

— Tam netici! Mārieta vienkārši vēl nesaprot, kas ir mīlestība. Un tavs dēls ir pārāk kautrīgs. Ja tāds puisis tā no visas sirds apkamptu savās rokās meiteni, tā ģībtu un pati kārtu rokas Briedim kaklā… Ņem piemēru pati pie sevis! Vai tu nebēgi no Sumbra, kad viņš tevi nolaupīja Sūru muižā? Skrāpējies kā kaķe, mežā aizmuki. Bet, kad sajuti Sumbra skūpstu, uzreiz pielaidies.

— Tiesa, māsiņ, ar mani tā notika. Es patiesi īstu viru vēl nebiju pazinusi. Bija man muižā mātes izrau­dzītais precinieks, brīvs cilvēks. Iedomājos, ka mīlu viņu, ka tam ir\visas īpašības, kas vīram vajadzīgas. Bet tad vēl nepazinu savu Sumbri… īsto viru sajutu tikai tad, kad viņš mani, saniknotu, izmisušu, kā bērnu piespieda pie savām varenajām krūtīm un, maigi glās­tīdams, skūpstīja manas acis, vaigus, pieri, matus. Mans Sūru muižas izredzētais pēkšņi kļuva vārgulis pret vareno un reizē maigo Sumbri. Un tad vēra brī­vais gaiss un ciema kārtība un spodrība mani tā sais­tīja, ka nav priekš manis pasaulē vairs skaistāka stū­rīša un nav vairs pasaulē mīļāka un labāka cilvēka par Sumbri… Bet vai tā būs ar Mārietu un Briedi? Es šaubos.

— Gan viss būs labi, — Sārma mierina Brieža māti. — Man ir tāda aizredze.

Briedis ved aiz rokas Mariju uz eglāju. Nakts ir silta. Meičas vaigi pietvīkuši no bagātīgā mielasta un saldā medalus. Tomēr viņas sirds dreb. Savāda baiļu sajūta tai rodas no Brieža neatlaidīgās pašapziņas. «Tu būsi mana,» — tā viņš kādreiz tai teica, un tagad liekas, ka šos vārdus apstiprinātu viņa spēcīgā roka, kas cieši tur tās pirkstus, it kā mūžam vairs negribētu laist vajā.

Ai, mīlas aklums! Ai, mīlas alkstošas sirds īsredzībai Dažkārt šāda slāpstoša sirds ar līdz malām pildītu mīlas kausu rokā klīst pa tuksneša svelmainām smiltīm, mek­lēdama spirdzinošu avotu. Velti tā traucas, velti tā mo­kās. Visu viņas tieksmju piepildījumu nes pati sev līdz un neattopas savā laimē. Tā notiek arī ar Mariju. Visa viņas būtne ir nobriedusi mīlai. Tā iet blakus roku rokā ar viņu. Un viņa to neatskārš. Viņas prāts saka: še, meža ciemā, ir mana vieta. Briedis ir piemē­rotākais, krietnākais, mīlas cienīgākais jauneklis. Bet muļķa meitenes sapņi lido uz tai svešo vidi — pilsētu. Viņas fantāzija redz Gotlību kā pasaku princi — ar bālu seju un vārgām kustībām. Un tikai tādu šī fantā­zija var iedomāties īstu mīlētāju: maigu jūsmotāju, jūsmīgu nopūtu izdvesēju, saldu, izmeklētu vārdu ča­lotāju. Tas ir kā sapņu rēgs. Bet Briedī kūsā zemes spēks un meža elpa.

Briedis izved Mariju cauri eglājam. Te pacejas krauja pār ciemu ieslēdzošo purvu. Briedis nosēžas krastā un novelk sev līdz zālē Mariju.

Abi sēž. Viņš vēl arvien nelaiž vajā tās roku.

Melis ir vēris aiz purva. Tumšs arī purvs. Tikai virs galvām mirdz dažas vientuļas zvaigznes un purvā spīd neskaitāmas malduguntiņas.

Briedis ilgi nerunā. Tad saka pavisam klusi, kā sap­ņodams:

— Redzi šīs purva uguntiņas? Tās viena otrai tu­vojas.

— Tur nauda kaltējoties, — atbild Marija, nedomā­dama, ko un kādēļ saka.

— Nē. Sīs uguntiņas ir cilvēku dvēseles. Tumša ir dvēseļu pļava, un tikai pašas viņas izstaro vāju gais­

miņu. Tuvākās saredzās un tiecas viena uz otru… Mēs, Mārietiņ, esam divas vistuvākās malduguntiņas.

Tik sapņaini nekad vēl Briedis nav runājis. Marija aiztur elpu un klausās: kaut jel viņš vēl tālāk čalotu!

Bet Briedis apklust. Tad strauji satver arī meičas otru roku. Vairs viņa balsī nav sapņainības. Tanī skan atkal agrākā pašpaļāvība un likteņticība:

— Tu esi mana. Laimas lemtā! Saki beidzot — kad dzersim kāzas?

Marija iedrebas un nevarīgi pūlas atsvabināt rokas.

— Mīļais Briedi, es jau tev teicu.

— Ka gribi palikt meitās. Ak, tas nevar būt nopietni sacīts!

— Es neprecēšos.

— Kādēļ? Kādēļ?

— Mani saista solījums.

Brieža pirksti tiek slābāki; tie palaiž lēni vaļā Mari­jas rokas. Pēkšņi tam iešaujas galvā:

«Mārieta vēl arvien mīl to jaunekli no Piltenes! Tas ir visa viņas vēsuma iemesls …»

Asinis saskrien puiša galvā. Bet acumirklī uzplūs­tošā greizsirdība nespēj mazināt dabas bērna stihisko mīlu, tā nespēj atsaldēt. Vēl karstāk viņā iekvēlo ve­selīgais, dzīvnieciskais instinkts.

— Tu esi mana! — viņš iesaucas un ieslēdz savos spēcīgajos apkampienos meitenes vārgo stāvu.

Viņš strauji uzspiež savas alkstošās lūpas uz iemī­ļotās pusatvērtās mutes un skūpsta to ilgu, karstu, dvēselīgu skūpstu.

Atkal palaista vaļā, Marija kā bulta uzšaujas kājās. Apreibusi streipuļo.

— Mārietl Māriet, mīļā! — sauc, arī skūpsta rei­bumā, Briedis, satvēris meičas priekšauta malu.

Marija grib atbildēt, bet lielā saviļņojumā nespēj iz­dabūt ne skaņa's pār lūpām. Ir piepildījusies Taura mātes aizredze.

Iegavilēdamās Marija nolaižas ceļos pie Brieža, sa­tausta tā galvu, piespiež pie savām sabangotām krū­tīm, glāsta puiša seju, matus drebošām rokām, tad pie­plok gluži klāt, un atkal abu lūpas savienojas ilgā, karstā, asarām mitrā skūpstā.

Kā zibeņa stars Marijas sirdi ir ķērusi mīla. Līdz šim tai nebija sajēgas par viņu. To apgaismoja Brieža

skūpsts, Nu viņa visa ir kā atraisīta no šīs zemes. Tā jūt sev priekšā atvērušās debesis.

Skūpstu nogurdināti un apreibuši, viņi atņem muti no mutes, bet jo ciešāk sakļaujas viņu rokas. Viņi sēž un klausās viens otra sirds pukstos. Un raugās sev priekšā uz tumšo purvu, kur mirdz malduguntiņas.

— Lūk, papardes zieds! — maigi čukst Marija.

— Tā mana zvaigzne, — gurdi atbild Briedis, — kas atspoguļojas akacī. Tagad viņa pie mūsu kājām. Tas ir mūsu papardes zieds. Līgonaktī uzplaucis.

Atkal savienojas abu mutes. Pirmais mīlas salkums ir remdēts. Skūpsti kļūst maigāki, gurdāki, saldāki.

Nemanot ir nobālušas zvaigznes. Nemanot nodzisu­šās malduguntiņas. Austrumi sārtojas. Apklusušas līgodziesmas, kuru skaņas gan plūda šurp uz purva malu, bet neatrada atbalsi jaunos ļaudīs, kuru sirdis dziedāja citu dziesmu.

Abi atgriežas ikdienā, izdzirduši aiz sevis eglājā ūjināšanu. Viņi pieceļas, Briedis atsaucas. Pienāk Tau­ris un Trūde.

— Mēs jūs izmeklējāmies pa visu ciemu. Vālodze gaida jau sen.

— Viņa grib paziņot saimei mūsu četru kāzu dienu.

— Skat kā? Kā viņa to zina?

— Vālodze ir zintniece! — Trūde pasmejas. — Un es arī jau sen to zināju.

— Jā, tu arī būsi kādreiz zintniece, — atsmejas pretī Briedis.

Aizgūtnēm pļauj mellā nāve Piltenes namos, sētās, ielās. Pļauj. Kā ar neredzamu izkapti, pati neredzama. Kā aizpļautus redz saļimstam gājējus. Kā izkapts vē­zieni liekas sanam karstās, spiedīgās vasaras biezā gaisā, kad kāds pakritušais ievaidas.

Ir bula laiks. No agra rīta līdz vēlam vakaram čīkst gandrīz tukšajās ielās miroņu rati, izvezdami mēra upurus pa austrumu vārtiem uz mazajā mežā izrakto milzu bedri. Tur tagad gāž visus bez izšķirības — kā bagātos namniekus, tā nabagus. Mērī mirušais ir izstrī­pots ne tikai no dzīvajo, bet arī no kārtu un ģimenes sarakstiem. Neviens tam pakal neraud, jo ikvienam jāraud pašam par sevi pēdējās stundiņas gaidās.

Piltenē nav vairs valdības. Rātes kungi ar savām ģimenēm, sagādājuši maizi, gāju, ūdeni ilgākam lai­kam, ieslēgušies savos namos, norobežojas no sērgas pārņemtās pilsētas. Viņu durvis atveras vienīgi tad, kad jāizliek uz ielas aizvešanai kāds mirušais. Bet šis durvis veras biežāk nekā pārējo iedzīvotāju durvis. Pret mēri, izrādās, neviena bulta, neviena atslēga nav pietiekoši droša. Sērgas dīgļi lidojot gaisā — tā runā Piltenē — kā neredzami, sīki puteklīši. Tos mellā nāve, nostājusies pakalniņā, esot izpūtusi caur vara tauri pār pilsētu.

Piltenē nav valdības. Dzīve rit savu gaitu, un ikviens dara, kā grib. Nav rīkotāju, nav pavēlnieku, kas liktu tīrīt ielas, kurās tagad mēsli jau krājas kaudzēm. Arī miroņi paliktu guļam, kur pakrituši vai kur izlikti, ja vecais rātes kalps Juris — arvien sava pienākuma stin­grais un apzinīgais pildītājs — ar abiem dēliem dien­dienā nevāktu līķus un nevestu uz bedri.

Arī amtmanis Andrejs Sarfenbergs dara visu, ko spēj. Tak maz viņš spēj, jo veselais, kam tas dod rīko­jumu, pēc stundas jau izrādās sērgas ķerts. Un cilvēks, uz nāves sliekšņa raudzīdamies pretī mūžībai, ir slikts laicīgas varas gribas pildītājs.

Sarfenbergs tomēr mēģina ko darīt. Jaunais her­cogs — Fridrihs Vilhelms ir ieradies Kurzemē un ap­meties Grobiņā. No turienes viņš izlaidis rīkojumu Jel­gavai mēra aizsardzības lietā. Sī reskripta noraksts nonācis arī Piltenē. Valdnieks tanī pavēl no sirds pie­saukt dievu, nožēlot grēkus un lūgt taisnā soda žēlīgu novēršanu. Tā kā baznīcās gadās biežas saslimšanas, tad atvēl līdz turpmākajam, kad dievs atkal dos ve­selīgus laikus, noturēt dievkalpojumus vācu draudzei rātsnama priekšā, bet latviešiem — kur tiem ērtāk pulcēties. Saslimušie jāaizvāc uz kādu tukšu riju. Sve­šiniekus aizliegts uzņemt namnieku mājās. Krogi un iebraucamās vietas ik nedēļas kontrolējami un slimie aizvācami. Ja kādā namā vecāki nomirst, tad bērni novietojami pie radiem, bet, ja tādu nav vai ja tie atsakās, tad bāriņi aizvedami uz citu riju, kur mitinās vēl sērgas neķertie. Gluži izmiruši vai atstāti nami un krogi ir aiznaglojami, un nekas tanīs nedrīkst tikt aiz­skarts, pirms sērga nebūs mitējusies. Zagļi un ielau- zēji sodāmi ar nāvi. Sērgā mirušie nav apbedami baz­nīcās, bet kapsētās — kā muižnieks, tā nabaga nam­nieks. Aizbraukušajiem rātskungiem jāatgriežas un jārūpējas par kārtību un saviem pienākumiem.

Piltenes amtmanis ar šī rīkojuma norakstu dodas uz pili pie stārasta, lai tas uz hercoga Jelgavas pavēles pamata var arī Piltenē ieviest apsveicamos aizsardzī­bas līdzekļus, piespiest rāti darboties.

Bet landrāts Maidels izrādās jau pirms gaismiņas aizbraucis uz savu Dundagas muižu, no kurienes tam atvesta ziņa par sievas saslimšanu.

Amtmanim jāliekas mierā. Pats viņš nekā nespēj izvest, jo rāte ir noteicēja Piltenē. Neapmierināts viņš atgriežas mājās, sava uzticamā vilka pavadīts.

Ir agrs. Ielas vēl ļaužu tukšas. Tikai bez kopēja pa­likuši mājkustoņi — sivēni, suņi, piles klejo apkārt, meklēdami ko ēdamu sētmalās un grāvjos. Gandrīz visi logi noslēgti, daudzi nami aiznagloti. Vienu otru durvju priekšā guļ palagos ietītie pa nakti mirušie un aizvešanai izliktie sērgas upuri. Vecā Jura un viņa dēlu līķrati jau čīkst ielās.

Sarfenbergs nogriežas uz Ventas krastu, kur, kuplu koku ieslēgta, aiz plašas noras stāv viņa mazā saim­niecība, līdz šim vēl sērgas pasargāta.

Norā ganās amtmaņa aitas. Saimnieks iet garām sa­vam ganāmpulkam, bet vilks atlaižas tā tuvumā pie krūma kā sargs un gans, kā parasti to dara, ja nav jāpavada kungs viņa amata gājienos. Parasti bailīgās, tramīgās avis ir apradušas ar savu sargu, nebēg no viņa, nāk gluži klāt, aposta to, klausa tam, ja viņš kādu tālāk aizklīdušu atgriež pie citām. Citkārt plēsīgā meža zvēra draudzība ar māju kustoņiem atgādina pa­radīzes teikas idilli.

Amtmanis, jau pagājis gabaliņu, pēkšņi izdzird aiz sevis niknu ierūkšanos. Viņš atgriežas. Vilks, piecē­lies kājās, dzen kādu aitu prom no ganāmpulka. Tā ir sveša, pienākusi no pilsētiņas. Aita atbēg, apstājas un ieblējusies ar līkumu atkal tuvojas baram. Redzams, tai netīk klejot vienai: viņu velk pie citām. Vilks no jauna aizdzen svešo. No jauna tā met līkumu uz ga­nāmpulku. Dzīšana atkārtojas. Neatlaidīgais sargs ar­vien atgriež uzmācīgo viešņu. Tā top gluži tramīga, un nemiers pārņem arī ganāmpulku. Vilks ietur arvien vēl savu apbrīnojamo mieru.

Beidzot tiepīgai aitai izdodas iesprukt barā. Nu gans iekaist. Arī viņš metas vidū. Pulks izklīst un, saskrējis barā, diedz uz māju pusi. Svešā pakaļ. Vilks pēkšņi baigi iegaudojas un nikni metas virsū muļķa tiepšai. Dažos acumirkļos tā guļ zemē ar pārkostu rīkli.

«Brīnums!» nodomā amtmanis. «Tāds mans vilks ne­kad nav bijis. Vai viņā pēkšņi pamodusies plēsoņas daba?»

Bet zvērs aitu tālāk neplosa. Viņš atiet, no nokostā lopiņa un, galvu purinādams, sprauslā, it kā gribē­dams nopurināt nepatīkamās spalvas, kas līdz ar asi­nīm aplipušas ap purnu.

Tad amtmanis ievēro divas sievas, ogotājas, kuras, sīkā alksnāja malā iznākušas, redzējušas vilka uzbru­kumu. Tās, pametušas groziņus, kliegdamas skrien uz pilsētu.

— Nebaidieties! — Sarfenbergs sauc tām nopakaļ. — Cilvēku mans suns neaiztiks.

Sievas nedzird un skrien, cik jaudas, kliegdamas un vaimanādamas.

Amtmanis sauc vilku. Tas nāk, šņaukādams un purnu zālē slaucīdams. Pienācis noguļas zemē un mie­rīgām, uzticīgām acīm raugās saimniekā.

— Kā tad tu tā, draugs — saplosīji aitu? — cilvēks saka zvēram reizē laipni un pārmetoši.

— Neko nevarēja darīt, — atbild vilks savā valodā, iesmilkstēdamies un asti pavicinādams. Viņa dzīvnie­ciskā sirdsapziņā nav pašpārmetuma par notikušo. Acīs ir apmierinātība par savu rīcību. Tās saka: «Es darīju savu pienākumu, kaut gan tas nebija patīkams.»

Amtmanis iet uz mājām. Vilks, atkal mierīgs, soļo līdz, raudzīdamies uz augšu saimniekā savām skaid­rajām, gudrajām acīm. Liekas, viņš gribētu ko teikt, bet apzinās, ka cilvēkiem ļoti vāja saprašana, ka tie tikai vārdos var aptvert to, kas dzīvniekiem tiek skaidrs ar vienkāršu skatienu, kustību, balss skaņu un galvenā kārtā ar instinktu.

Daiļa un glīta ir amtmaņa Andreja Sarfenberga sēta. Visur spodrība un kārtība, kādu neredz neviena Pil­tenes rātskunga mājās. Kokiem apaugušais nams pat karstākā vasaras tveicē sniedz tīkamu vēsumu. Saim­niecības ēkas, kaut gan vecas, rūpīgi pielāpītas.

Pagalma vidū zem kuplas liepas saimniece jau uz­klājusi brokasta galdu. Sarfenberģiene, gan iesirmiem matiem, vēl stalta un spēcīga, nāk pretim vīram.

— Nezini, kas mūsu aitas satramdījis? Nupat tās uztrauktas pārskrēja no noras un sabēga kūtī.

Vīrs piesēstas brokastam un pastāsta sievai notikušo.

— Savādi. — Sieva domīgi raugās baltajā galdautā. — Sērga padara ļaunus un neuzticīgus ne tikai cilvē­kus, bet arī dzīvniekus. Vilks vairs nelaiž pagalmā ne­vienu svešu. Vakar viņš, nikni rūkdams, aizdzina vai­rākus zemniekus, dāvanu lūdzējus. Šorīt, kad tu aiz­gāji, arī pienāca kāds ubags. Iedevu tam grasi. Bet pateicības vietā viņš novēlēja ļaunu, skauzdams mūsu sētas košumu. Mēs te dzīvojot pārticībā, bet citiem neesot maizes. Promejot viņš noņurdēja it kā lāstus, ka visai mūsu labklājībai vēlot galu.

— Tev taisnība, Anna, — saka amtmanis. — Posts, sērgas un nabadzība padara cilvēkus sliktus. Varbūt mūsu vilks to sajūt un tādēļ nevienam neuzticas, top naidīgs pret svešiem.

Tikko Šarfenbergi beiguši brokastot, pagalmā ienāk Volfu Gotlībs. Viņš ir sakarsis no steigas, viņa skumjā, nomāktā sejā uztraukums. Rātskunga dēls pēdējā laikā ir ļoti pārvērties.

Vilks pieceļas un iet pretim viesim. Pret Gotlību viņš ir laipns un draudzīgs. Gotlībs, garām iedams, noglāsta vilka galvu. Apsveicinājies ar saimniekiem, Gotlībs saka:

— Aizvediet un noslēpiet kaut kur savu vilku! Ātri! Pulks ļaužu, apbruņojušies ar dakšām un cirvjiem, grib fo nosist.

Šarfenbergi saskatās.

— Tev taisnība, Anna, — saka amtmanis. — Te at­kal parādās ļaužu ļaunums. Tās abas sēņotājas ir iz- kliegušas pilsētā par saplēsto aitu. Bet vai tas būtu pietiekošs iemesls šādam karagājienam? Lopiņš bija bez saimnieka, tas klīda savvaļā.

— Noslēpiet vilku kaut kur šķūnī! — Gotlībs stei­dzina. — Viņi nāk. Es dzirdu balsis.

No noras puses jau dzirdama kņada.

— Pamēģini, Andrej, pūli nomierināt! — Anna saka un lūdz Gotlību ieiet ar vilku namā.

Drīz pagalmā iebrūk Piltenes namnieki — viri, sie­vas, pusaudži. Viņu vaibsti saviebti naidā un satrau­kumā. Rokās cirvji, dakšas, rungas.

— Kur ir tas vilkatis, amtman? — kāds plecīgs virs, barvedis, sauc.

— Jūs domājat manu vilku? — Amtmanis, stāvē­dams pie galda blakus sievai, mēģina būt mierīgs.

— Tas ir vilkatis — velis vilka ādāl No viņa nāk visa mūsu nelaime.

— Kāpēc jūs tā iedomājaties, mīļie ļautiņi?

— Velis nekad nerādās savā īstajā izskatā. Viņš pie­ņem arvien kāda dzīvnieka veidu.

— Ja arī tā būtu, kāpēc tad tam taisni manā vilkā vajadzētu ielīst?

— Viņš nav īsts vilks, to visi redz. īsts vilks nekad nedzīvos pie cilvēka. Lieta ir skaidra, un lieka katra runāšana. Līdz ar vilka ādā tērpto nelabo droši vien izbeigsies arī mēris.

Velti Sarfenbergs pūlas vest saniknoto pūli pie prāta. Tas kļūst nepacietīgs un taisās lauzties ēku dur­vīs. Viņa niknums un satraukums arvien pieaug. Amtmanim nav izejas. Jāpadodas pārspēkam.

— Man jāpilda jūsu griba, cik neprātīga tā arī būtu, — viņš saka smagu sirdi. — Labi. Es nošaušu savu labo, uzticīgo mājas sargu.

— Mēs paši viņu nositīsim. Sacirtīsim gabalos.

— Nē! To nepieļaušu! — amtmaņa balss skan skarbi un pavēloši. — Pirms jūs to uzbeigsit, viņš saplosīs da­žus no jums. Atstājiet pagalmu!

— To nedarīsim! Mums jāredz šī elles suņa gals.

— Ejiet uz Ventas krastu! Tur aprims jūsu asins- kāre.

Pūlis vēl vilcinās.

— Ejiet! — saimnieks nikni uzsauc. — Es izpil­dīšu jūsu /nejēdzīgo iedomu! Ko jūs vēl gribat?

Ļaudis atkāpjas. Amtmaņa seja ir kā nakts. Anna klusu raud, seju priekšautā apslēpusi. Andrejs Sarfen­bergs iet uz namu pēc bises. Viņa kājas kā svina pie­lietas. Sirds tik smaga kā nekad.

No agra rīta līdz vēlam vakaram Piltenē čīkst vecā Jura un viņa dēlu rati, vezdami mēra upurus uz mežu. Neviens vairs nepiegriež vērību viņu vezumiem, ne­viens vairs netaujā, ko atkal mellā nāve uzveikusi.

— Visus mūs Juris aizvedīs, — saka namnieki.

— Ir pienākusi pastarā diena.

Ielas atkal pildās ļaudīm, jo nav nekādas nozīmes ieslēgties savās mītnēs: mēris ielien visos noslēptākos kaktos.

— Nav tālu pasaules gals! — tā runā piltenieši.

— Dievs atdevis zemi vella varā. Tagad sātans mūsu kungs, un pagāni ir gudrākie: tie jau no sendienām viņu pielūdz, tie ellē būs pirmajā vietā.

Vecais, kādreiz bagātais Hausers, kuram karš lau­pījis visus viņa kuģus, no smagā zaudējuma kļuvis gluži bērna prātā. Kad sērga vēl atņēma tam sievu un meitu, viņš atstāja māju un pārgāja dzīvot kapsētā. Te, zem klajas debess, viņš pavada savas dienas dzī­rodams un ērmodamies. Te viņu apciemo daži draugi, un Hausers tos pacienā no sava vīna pagraba bagāta­jiem krājumiem. Vecais, kādreiz sīkstais neprātis ir viesmīlīgs kļuvis. Arvien vairāk ap to pulcējas dzīro­tāju, un drīz sākas kapsētā orģijas — Sātana vespers. Sī garīgā epidēmija pārņem gandrīz visu pilsētu. Veci un jauni, vīri, sievas, pat bērni steidz uz kapiem. Tiek iekurts sārts. Ap to, rokās saķērušies, lec un dejo ne­aprakstāmā apmātībā prātu zaudējušie piltenieši, gau- dīgi vilkdami improvizētas dziesmas par godu pasau­les jaunajam valdniekam — sātanam.

Veltas ir amtmaņa pūles savaldīt un izklīdināt tra­kojošo baru. Starp dzīrotājiem ir arī rātskungi, un Šarfenberga vara pār tiem nesniedzas. Neviens uz viņu neklausās.

Pirmajās dienās liekas, ka patiesi ļaunie gari savus pielūdzējus saudzētu. Nevienu no tiem neskar mellā nāve, kurpretī namos ieslēgušies nosvērtākie namnieki arvien vēl iznes durvju priekšā mirušos.

Bet tad pakrīt kāds no dejotājiem, un dažas stundas vēlāk jau pie kapsētas mūra pietur Jura miroņrati. Pirmajam seko citi, un drīz sērga prasa vienu upuri pēc otra. Slimos novāc pie malas, un orģijas turpinās vēl neprātīgākā reibumā.

Rātskungs Volfs bija aptaisījis savai mājai apkārt augstu, cietu sētu. Tā tomēr nelīdzēja. Mēris atrada ieeju, un beidzot Gotlībs izlika durvju priekšā arī tēva līķi. Tagad viņš palicis viens. Gotlību mēris neskar. Viņš staigā kā sapnī pa tukšajiem kambariem un domā par Mariju, kuras dzīvi tēva mājās tas jau neskaitā­mas reizes bija iztēlojis visos sīkumos. Lūk, šī sau­lainā stūra istaba būtu Marijas kambaris. Te, kaktā, stāvētu viņas balti apklātā, vismīkstākiem dūnu spil­veniem nokrautā gulta. Te, pie loga, būtu viņas rok­darbu galdiņš. Tam blakus liels venēciešu spogulis. Tālāk oša koka skapis, skaisti apkalta lāde, liels at­zveltnes krēsls. Cik jauka un mājīga būtu šī istabiņai Bet Marija viņu negrib. Tā nenāks uz Pilteni. No Got­lība mutes izlaužas izmisusi nopūta.

— Ak! viņai ir labi tur! Protams, Sumpurņu ciemā nav rātskunga nama ērtību, tur nav tā jaukuma un bagātības. Bet — tur nav arī mēra … Tur ir veselība, te — sērga, tur — miers, te — satraukums, tur — laime, te — nelaime.

Gotlībam aptrūkstas elpas plašā, tukšā nama sienās. Viņš iet uz ielas.

Ir karsta diena. Saule spiež. Nav ne mazākās vēs­mas. Gaiss liekas biezs un nekustošs kā bieza, netīra stikla masa, pārlieta pār pilsētu. Grūti elpot. No netā­lās kapsētas skan dzīrotāju vienmuļā gaudošana. Aiz kokiem redzami gurdeni dejotāji. Tur ir paēna. Tur ļaudis. Viņš pasper soli uz kapsētas pusi, bet apstājas. Nē, tur viņš mieru neatradīs!

Jauneklis apgriežas un iet tālāk pa ielu uz otru pusi. Vienaldzīgi viņš raugās uz namdurvju priekšā izlik­tiem līķiem, uz garāmbraucošiem miroņratiem, uz vienu otru gurdenu garāmgājēju. Kāda viņam daļa gar to, kas visapkārt? Kāda viņam vispār par kaut ko daļa?

Jaunais Volfs tuvojas austrumu vārtiem. Še, nomalē, neredz nevienas dzīvas dvēseles. Kā izmiris šis gals. Tikai attālāk kviec sivēpts. Sētā iedziedas gailis.

Pa vārtiem iebrauc Jura miroņrati un griežas apkārt, jo tepat tam iznāks pilna krava: abās pusēs vārtiem guļ pusducis nesen izliktu mēra upuru.

No kāda pagalma iznāk būdnieks ar sievu. Abi tikko velk soļus; redzams, ari viņi sērgas mākti.

Vīrs ķeras pie kājām tuvākajam mironim, lai ar Jura palīdzību to ieceltu ratos. Nav spēka viņam. Sieva palīdz. Beidzot ar pūlēm ieceļ. Viņš noslauka sviedrus no pieres un pamana Gotlību, kurš, netikdams garām, apstājies. Būdnieks drūmi paraugās rātskunga dēlā un saka:

— Tu, jaunais kungs, arī varētu nākt palīgā. Ļaunā sērga nav atnākusi tikai nabaga ļaudīm. Visi tās priekšā esam vienādi. Mirušie nevar vārtīties pa ielām.

Gotlībs piesarkst. Viņš neko neatbild. Tad, tikai acu­mirkli kavējies, iet un palīdz pievākt līķus. Viņš ir jauns un spēcīgs. Viņa rokas netrīc, ceļot smagumu, kā slimajam būdniekam, un viņš nesten kā vecais Juris.

Juris aizbrauc, nepaspējis uzņemt visus. Tā vietā ierodas viņa dēls ar saviem ratiem. Gotlībs piekrauj arī tos. Domās nogrimis, viņš seko vezumam gabaliņu aiz vārtiem. Tad apgriežas un gausi iet atpakaļ.

Viņš apstājas pie kāda nama, kura durvju priekšā nupat izlikti divi mirušie. Tas notiek instinktīvi, neko nedomājot. Neapzināti viņā iesakņojies jēdziens: arī tie jāpievāc.

Viņam tuvojas graboši rati. Piebrauc Jura otrs dēls. Gotlībs kā sapnī ņem tuvāko mirušo aiz kājām, vedējs zem padusēm un ceļ ratos.

Pa ielu nāk Andrejs Sarfenbergs.

— Labdien, Gotlīb! — viņš sveicina un rūgti iesme­jas. — Lūk, cik tālu esam nonākuši: tur, kapos, trako šo mirušo tēvi un dēli, un mums, svešiem, jāpievāc viņu piederīgie!

Gotlībs paloka sveicienam galvu un neko neatbild. Viņa gars ir tālu — pie Marijas. Līķu pievākšana ne­traucē tā domas, un darbā tās liekas it kā mazāk mo­košas.

— Ak, ļaužu neprāts! — amtmanis skaišas. — Pat mūsu aptieķnieks, tas nelga, ir dejotāju barā. Tā smēri un dziras nelīdzot, viņš saka, varbūt ar lūgšanām sērgu varēšot mazināt. Bet hercoga priekšrakstus neviens negrib pildīt. Un tie dažu labu pasargātu, ja arī sērgu galīgi nespētu izbeigt… Jā, Gotlīb, laiki ir neprātīgi. Ļaudis nejēdzīgi. Tie pat manu labo, gudro, uzticīgo vilku nolaupīja. Tas bija daudz saprātīgāks un labāks par cilvēkiem. Es nespēju apmierināties, ka padevos toreiz pūļa prasībai.

— Jūs citādi nevarējāt. — Gotlībs nopūšas. — Viņi ielauztos namā un paši nosistu uzticīgo dzīvnieku.

— Es pretotos līdz pēdējam, ja tad būtu atskārtis iemeslu, kāpēc vilks saplosīja dullo aitu.

— Kādu iemeslu?

— Vilks sajuta, ka aitai pielipuši mēra dīgļi.

— Nevar būt!

— Tā ir! Mums nav ne jausmas par dzīvnieku brī­nišķām nojautām, par viņu smalko ožu, aso dzirdi, mūsu saprašanai neizdibināmo prātu. Viņš sajuta, ka svešā aita, kuras saimnieki ir mērī miruši, nes savā villā sērgas putekļus, sērgas dīgļus. Viņš gribēja pa­sargāt no tiem ganāmpulku un mūs, kam ar lopiem darīšanas un satikšanās … Nabaga mīļais vilks!

Gotlībs kļūst domīgs. Amtmanim varbūt taisnība. Viņš bija labi sadraudzējies ar pieradināto meža zvēru, viņš to vēroja satikdamies. Un toreiz, kad fa­nātiskais, māņticīgais pūlis iebruka Sarfenberga pa­galmā, viņš, iebēdzis ar vilku namā, redzēja tā gud­rajās acīs ļaunu nojautu. Nemierīgs un satraukts dzīv­nieks bija klausījies ļaužu balsis aiz durvīm, un, kad saimnieks ienāca, paņēma bisi un veda to sev līdz uz Ventas krastu, viņš izrādīja vispirms izmisumu un tad sekoja, galvu nokāris, — gluži kā rātes tiesas notie­sātie uz soda vietu. Gotlībs atceras visos sīkumos šo notikumu un vilka izturēšanos. Un viņa domas aizlido uz meža ciemu, kur abi Ermaņa vilki tam atkal sauc atmiņā Mariju.

— Marija manis negrib! — viņš izdveš klusu, mo­košu nopūtu.

Sarfenbergs dzird nopūtu, ievēro Gotlība nospies­tību, bet nezina iemeslu. Viņš iedomājas, ka tēva nāve un vientulība viņu māc.

— Tu tagad esi viens, — viņš saka pēc īsas pārdo­mas. — Tukšajā namā tev baigi. Nāc pie manis! Pa­dzīvo, kamēr sērga mitēsies plosīties un dzīve atkal atgriezīsies vecās sliedēs. Līdz tam bēdas būs rimušas, un tad varēsi pamazām uzņemties vadīt tālāk tēva veikalu. Manās mājās pietiks tev telpas.

Gotlība seja top vēl drūmāka. Viņa dvēseli pārņem pēkšņs izmisums. Viņš papurina galvu.

— Paldies, amtman! Es labāk palikšu viens.

— Kā tev tik. Vismaz šad tad atnāč pie mums ciemā! Parunāsim. Arī es jūtos viens, jo ar neprātīgo pūli man nav nekā kopēja. Landrāta Maidela arī nav te, viņš aizbraucis uz Dundagu.

Amtmanis atvadās un iet tālāk, kā parasti, apstaigāt pilsētiņu. Tikai tagad tam nav nekā, ko darīt, jo ne­viens neievēro viņa rīkojumus, neviens neklausās viņā. Piltenē valda mellās nāves anarhija un ne amtma­nis un stārasts.

Gotlībs brīdi stāv uz ielas savās domās, tad gausiem soļiem atgriežas mājās. Te ir tukšs un kluss. Nospie­doši, baigi tukšs un kluss. Rātskunga dēls atsēžas tēva atzveltnes krēslā grezni un bagātīgi iekārtotajā kam­barī. Tas viss tagad pieder viņam vienam. Te viņš ce­rēja pārvest Mariju kā savu sievu. Un Gotlību pārņem drūmā nāves doma:

«Kāpēc es dzīvoju? Marija mani atstājusi… Visap­kārt ļaudis mirst — kā rudenī lapas no kokiem birst. Bet mani sērga neskar. Ai, nāve, nāc pie manis kā atsvabinātāja!»

Viņš atkal ceļas un iet uz ielas. Netālu apstājas Jura miroņrati. Tur atkal izlikti daži palagos ietīti līķi. Got­lībs iet Jurim talkā.

«Tas ir labākais, ko varu darīt,» viņš saka sev. «Lū­dzama nāve nenāks. Tā jāmeklē pie viņas upuriem. Varbūt tur vecais Juris paņems arī mani līdz?»

Pienāk pļaujas laiks. Meža ciemā arī šogad padevu­sies ļoti laba raža, vēl bagātāka nekā pērn. Daudz darba ļaudīm ievākt laukumātes svētības augļus.

Vecā Vālodze pēdējās dienās ir pillā savāda, līdz šim tai sveša nemiera. Jau agri, kad smagās vārpas līkstošo druvu kuplumā tikko sāka dzeltēt, tā steidzi­nāja uz pļaušanu, pati pirmā darba cēlienu sākdama, pēdējā beigdama, bez diendusas, bez atelpas — kā neizprotamas trauksmes dzīta.

Viņa nenogurst. Pirmatnējais spēks un veselība mājo kalsenajā augumā. Sirmie gadi nav vēl vājinājuši tās sīkstos muskuļus un mazinājuši ietiepīgo izturību.

Un tomēr kādudien Vālodze rudzu pļaujā, pašā darba vidū, atliec taisni muguru, paliek nekustīgi stā­vam un ilgi raugās uz vēra galotnēm aiz lauka, gluži sevī nogrimusi. Tad tā it kā atmostas, noliek savu īso izkapti un iet uz meža malu atsēsties. Labu laiku te tā sēž pie ciņa, laizdama sev garām pļāvēju pēc pļāvēja.

Vecais Ermanis nāk, gāzdams smagu rudzu vālu.

— Noguri gan! — viņš uzsauc. — Protams, kā gan ne!

— Nē, nē. — Vālodze papurina galvu.

— Tu strādā pāri saviem spēkiem.

— Vēl spēka man gana. Bet laika nav.:

— Gan tiksim laikā galā.

— Ar pļauju — jā. Bet kāzas jāsteidzina. Liec, lū­dzams, izkapti pie malas un pabeidz jauno ļaužu na­miņu!

— Tas gatavs. Tikai logi jāieliek.

— Mums stiklu nav un svina rūtīm. Ej uz Ventspili, Erman, atnes!

— Bet rudzi?

— Gan citi nopļaus.

— Lai notiek, Vālodze! Rīt došos ceļā.

— Labi, Erman.

Ermanis iet tālāk. Vālodze turpina dīkā sēdēt.

Kad tuvojas Trūde, kūlīšus siedama, vecā to piesauc klāt un ved meiču uz ciemu. Darba skuba un nemiers gluži izgaisuši no Vālodzes būtnes.

— Nav vērts steigt, — viņa saka gurdi. — Mēs ne­sasteigsim.

— Jā, — Trūde piebilst. — Šogad nepieredzēta ba­gātība. Pļaujas svētki nav tālu.

— Ne tas, — Vālodze atbild domīgi. — Darbu mēs veiktu, bet laiku neveiksim.

Trūde labi nesaprot, bet netaujā tālāk.

Iedama garām Ermanim, Vālodze vēlreiz atgādina:

— Tātad rīt tu dosies uz Ventspili?

— Jā. Jāklausa tevi, jo tu zini, kas vajadzīgs.

Sievietes sasniedz ciemu. Vālodze ieved Trūdi savā

kambarī, nosēdina to sev blakus un pēc pamestās va­sarīgās darba steigas sāk dīkā mierā meičai mācīt sa­vas zintis, skaidro tai savu zāļu un ziežu noslēpumus, vingrina viņas garu dieviņa izprašanā.

Mācības beigusi, tā pieceļas, saņem meičas galvu rokās un, cieši raudzīdamās viņas acīs saviem pelēka­jiem, skaidrajiem redzokļiem, it kā iedvesmēdama spiežas tās dvēselē.

— Ņem labi vērā visu, mīļā meitiņ, ko stāstu tevi Tikai īss laiciņš tev atlicis piesavināties to visu, kam man bija vajadzīgi daudzi gadi.

— Kādēļ tikai īss laiciņš, vecāmāt?

— Man jāmirst.

— Ai, tu vēl spēka pillā! Vēl ilgus gadus varēsi mani mācīt.

— Nē. Pirms pļaujas svētkiem jau veļumāte mani aizsauks.

—Kā tu to zini?

— To nevar zināt. To tikai jūtu, nojaušu.

— Tad droši vien tu maldies.

— Nē, Trūde. Cilvēcīgās zināšanas visas kādreiz top maldi. Bet ne nojautas. Tās neviļ, ja viņas saprot pa­reizi.

— Kā var ko nojaust? Pastāsti!

— Kā? To, bērns, nevar pastāstīt. Nojautas nav cil­vēku izdoma, bet dieviņa sūtītas. Arī tu kādreiz tās pieredzēsi. Lai pienāk gadi. Tev ir dievreģes gars…

Trūde domīgi raugās sev priekšā, tad pēkšņi iedo­mājas:

— Senos laikos, vecāmāt, visi cilvēki esot zinājuši savu nolikto dzīves sprīdi. Ir tāda pasaka.

— Nu, kāda?

— Kādreiz dieviņš gājis pa ceļu un ieraudzījis vīru taisām ap savu pagalmu žogu. Tas nebijis īsts, stiprs žogs, kā parasti ceļ, bet saimnieks savu žogu darinājis no nātru kauliņiem. «Kam tu tik nestipru sētu cel?» dieviņš jautājis vīram. «Tā drīz sakritīs.» — «Nav man vajadzīgs nekādas izturības,» vīrs atbildējis. «Parīt tāpat jāmirst būs.» — «Ak tā?» noteicis dieviņš un gājis tālāk. Bet no tā laika ļaudīm vairs nav devis zināšanas par viņu nāves stundiņu.

Vālodze pavīpsnā.

— Tā gan tikai pasaka, meit. Tomēr mums jātic, ka senos laikos cilvēki mūsu zemē būs bijuši gaišāku prātu un skaidrāku garu nekā šīsdienas ļaudis. Toreiz latvieši bija brīva tauta. Brīvi, vareni vīri kā miesā, tā garā bija mūsu sentēvi. Gaišs bija viņu skats dzīvē, ass viņu prāts. Tad atnāca svešie ļaudis un uzveica sentēvu garu, salauza viņu spēku… Tagad latvieši kā Kursā, tā Zemgalē, Latgalē un Vidzemē ir panīkuši, verdzībā nospiesti. Vairs tie nedomā savu domu, vairs neslavina savu dieviņu, vairs nedzīvo savu gara dzīvi… Nu vairs ļaudis nezina sava mūža vakara pē­dējo stundu un neatceras savu un visas tautas gaišo rītu. Mēs esam atkāpušies no sava dieva, te ir tas iemesls … Bet neziņā izgaist tauta nevar. Tā atkal cel­sies senā spēkā un lepnumā. Tā atgriezīsies pie sen­tēvu gara. Un šo garu uzturēt — tas, meit, ir zintnieka pienākums. Tas ir tavs dzīves uzdevums, Trūde. Tātad mācies, vēro, iegaumē visu, ka vari stāties manā vietā! Es jūtu un nojaušu dieviņa lēmumu: pēc nedēļām di­vām man mirt.

— Vai patiesi, vecāmāt?

— Tā būs… Bet līdz tam tev jātop mūsu cilts lo­ceklei, jāiziet pie Taura. Kāzas bija noliktas uz pļaujas svētkiem. Nu vairs nevaram tik ilgi gaidīt. Nedēļas laikā tev jābūt sievai, jātop zintniecei, manai pēc- niecei.

Trūdēs acis pildās asarām. Strauji tā metas pie Vā­lodzes krūtīm un piekļauj galvu pie viņas grumbainā vaiga.

— Ai, vecāmāt! Tu būsi maldījusies. Nevar būt, ka tev jāmirst. Tu vēl esi spēcīga, vesela.

— Lai, lai! — Vecā glāsta meičas galvu. — Lai mana veselība vēl laba, lai manas rokas vēl spēcīgas. Beigas tuvojas, es jūtu.

— Bet ļaudis mirst tikai no kādas kaites, no sērgas, nelaimes gadījuma.

— Var uznākt sērga, var gadīties nelaime, pēkšņs vārgums var pārsteigt veselo un spēcīgo. Ai, Trūdīt, dieviņš atradīs ceļus savas gribas izvešanai. Pērkoņ- tēva zibens var nogalināt cilvēku — pat no skaidras debess nākdams… Es eju, un tu nāc manā vietā. Rīt vecaistēvs dosies uz pilsētu. Pēc nedēļas būs nobeigts jauno pāru jaunais namiņš. Tad nosvinēsim kāzas un tu — kā ciema cilts locekle — sāksi savas zintnieces gaitas … Bet manis nebūs vairs ..

Otrā rītā ar gaismiņu Ermanis jau sataisījies ceļam, apjozis īso zobenu. Viņš iet pie Vālodzes aprunāties, vai vēl ko nav vajadzīgs pārnest no pilsētas. Trūde jau te ir priekšā, savas zintis mācīdamās. Meičai lū­gums Ermanim: tam tak vienalga, kur viņš nopērk stiklus. Viņai būtu nododama vēstulīte krustmātei Gerdai. Vai vecaistēvs Ventspils vietā nevarētu doties uz Pilteni? Tagad, jaunā dzīvē iestādamās, Trūde grib vēl atvadīties no labās krustmātes — uz visu mūžu.

Ermanim nav iebildumu pret Pilteni. Viņš iebāž azotē Trūdēs rakstu, vēl aprunājas ar Vālodzi un iet.

Pagalmā darbinieki jau jūdz zirgus orēs. Šodien ve­dīs nopļauto labību mājās, mals miltus, ceps jauno maizi. Pēc tam pļaus tālāk. Abi ciema suņi pavada vecotēvu līdz laipām un noraugās pakaļ aizejošam.

Ermanis ieiet vērī. Vecais mežinieks soļo droši, no­teikti, nemaldīdamies. Klajākās vietās viņš paceļ galvu un paveras, saules ceļā. Putnu dziesmas pavada gājēju, priekšā pagadījušies zvēri griež ceļu.

Vēlā pēcpusdienā Ermanis, izgājis lielo vēri, pār- bridis purvu, tuvojas Piltenes mazajam mežiņam. Pār to lido kraukļu bars un it kā apbēdināts ķērc.

«Kas tiem pāri darījis?» domā mežinieks, neko ne­zinādams, kas notiek ārā, Piltenē, nezinādams, ka mellie maitu putni, jau mēnešiem ostīdami sev tīkamo smaku, netiek pie gardā kumosa, jo pēc amtmaņa Šar- fenberga rīkojuma ikviens lielajā bedrē iegāztais mēra upuris tūlīt apberams kaļķiem un smiltīm.

Mazajā mežiņā Ermanis ceļā satiek pirmo cilvēku. Tuvāk pienācis, viņš pazīst Volfu Gotlību.

Rātskunga dēls sēž uz celma drūms, nogrimis domās. Izdzirdējis soļus, viņš gausi paceļ galvu. Saskatījis nā­cēju, pēkšņi traucas kājās, steidzas pretī Ermanim. Viņa vienaldzībā un skumjās sastingušie sejas vaibsti atdzīvojas.

— Tu, Ermani! — viņš gandrīz līksmi iesaucas, bet tad pēkšņi apstājas un sastingst uz vietas.

— Labdien, Gotlīb, — saka Ermanis un iet tuvāk.

— Nenāc! — Jaunai3 Volfs izstiepj rokas, un rūpju ēna pārlaižas tā sejai pāri.

Ermanis nesaprot:

— Kādēļ?

— Tu vari pārnest mēri uz savu ciemu.

— Piltenē mēris? — Vecā mežinieka piere nobāl. Viņš instinktīvi atkāpjas soli atpakaļ- Sl sērga laikam ir vienīgais, kas spēcīgajam, brašajam sirmgalvim iedveš bailes. Viņš ir redzējis plosāmies briesmīgo mello nāvi svešu zemju ostās, ar Kasparu kuģodams, un sērgas šausmas atstājušas viņā neizdzēšamu iespaidu.

— Jā, gandrīz puse Piltenes jau dus še, bedrē. — Gotlībs norāda ar roku sāņis mežā.

Ermanis sakniebj lūpas.

— Man bija jāiet uz pilsētu. Jāiepērkas.

— Piltenē vairs neko nepērk un neko nepārdod.

— Tad velti esmu nācis.

— Jā, mūsu dzīve apstājusies. Bet kā klājas meža ciemā?

•— Dzīvojam mierā.

— Un Trūde? Un … Marija?

— Tām labi iet. Pēc nedējas abas dzers kāzas.

Gotlība galva noliecas, acis aizveras. Tad viņš pacel

seju: tā ir atkal auksta un nedzīva.

— Pēc nedēļas, — viņš atkārto bez skaņas balsī.

Valodas apsīkst. Abi klusē, savu. pašu domu aiz­ņemti. Tad Ermanis smagi atelpo.

— Jā, mellā nāve ir briesmīga. Es neuzdrošinos iet tālāk, lai sērgas dīgļus neaizvestu vēra vidū… Vai tu, Gotlīb, negribētu man pakalpot? \

— Ko varu darīt?

— Nodot Trūdēs krustmātei vēstuli.

— Huneku Ģerda ir mirusi.

— Mēri?

— Jā. Vakar ar veco Juri novedām to uz bedri.

Atkal klusums.

— Tad man jāgriežas atpakaļ, — beidzot saka me­žinieks. — Paliec sveiks, Volfu Gotlībi

Gotlībs, gandrīz izmisis, nopūšas.

— Tu varēji man labāk novēlēt pretējo.

— Ko tad?

— Lai arī mani pieņem nave. Sveicini Marijul

Tad viņš asi apgriežas un gandrīz skriešus iet uz pilsētas pusi.

Ermanis noraugās tam pakaļ, pastāv brīdi, tad atģi- dies steidzas atpakaļ, kur nācis.

Piltenieši diendienā turpina savas neprātīgās orģijas kapsētā. Vēl nav izsīcis vecā Hausera vīna krājums. Ik ritu viņa kalps atved veselu vezumu muciņu, krūku, pudeļu dzīrotājiem.

Kāds piedzēries lišķis bija Hauseru nosaucis par jaunās mācības pravieti, un vecais nelga uzsāk slu­dināt sātana kultu. Viņš notur kapsētā vella mišas, no vīna un bēdām apskurbušais pūlis dzied elles liturģi­jas, uzved nejēdzīgas ērmu dejas. Pa klusās, pusizmi- rušās pilsētiņas ielām baigi izskan izlaidīgā, apmātā pūļa klaigas un dziesmas. Pārējie iedzīvotāji, kuri vēl garīgo līdzsvaru nav zaudējuši, ar likumu iet apkārt kapsētai, un nejēdzīgo orģiju troksnis vēl pavairo viņu bālajās sejās nemitīgās nāves pļaujas radītās šausmas. Tak maz tādu ļaužu manāms ielās; tie sēž savos namos ieslēgušies un pavada izmisuma pillas dienas un naktis lūgšanās par aizgājušiem tuviniekiem un sevi pašiem.

Un no agra rīta līdz vēlam vakaram ielās čīkst vecā Jura un viņa dēlu miroņrati.

Gotlībs vairs tos nepavada. Pēc tikšanās ar Ērmani viņš vairs netīko nāves. Atkal dzīvotgriba viņā pamo­dusies. Mazā Piltene nav vēl visa pasaule. Ja te valda pēdējais posts, izmisums, dzīves sabrukums un nāve, tad citur — Sumpurņu ciemā — ir miers, laime, dzī­vesprieks!

«Dzīvot! Dzīvot!» sauc Gotlībā pēkšņi pamodies ve­selīgais instinkts, un pēc Ermaņa paziņojuma par Ma­rijas kāzām uzliesmojusi skaudība un greizsirdība līdz ar radušos apvainojuma sajūtu piebalso: «Dzīvot, lai atriebtos, lai iznīcinātu likteņa lutekļu laimi!»

Tā tas ir cilvēku dabā: tie spēj pārciest visgrūtā­kos apstākļus, lielāko postu un bēdas, ja visa tā cēlonī saskata dieva sūtīto pārbaudījumu, un, nezaudējuši dvēseles līdzsvaru, iztur visu, sagaidīdami labākas die­nas. Bet, ja ļaudis, ļaudamies sava aprobežotā prāta gudrībai, mēģina saskatīt ļaunajos apstākļos sev noda­rītu netaisnību, meklēdami ap sevi un salīdzinādami savas bēdas ar citu priekiem, tad tie modina sevī skau­dības jūtas — šo ļaunāko netikumu, ko kristīgā baz­nīca tik pareizi apzīmējusi par vienu — un pie tam vēl smagāko — no septiņiem nāves grēkiem. Un, lūk, šai nāves grēkā ir iekritis Gotlībs.

Viņa mīla pret Mariju nav izgaisusi. Atraidīts viņš kaut kā samierinās ar iedomu: es viņu neiegūšu, bet tā neies arī pie cita. Nevar būt viņai labāka vīra par mani — saka viņa iedomība. Dzirdējis no Ermaņa, ka Marija tomēr precas, Gotlībs jūtas apvainots dvēseles dziļumos. Viņš nedomā, neapsver, nemēģina vairs neko saprast. Viņš jūtas apvainots. Tad viņš tā īsti ierauga visu postu ap sevi un salīdzina Piltenes bēdas ar meža ciema mieru un laimi. Un pēkšņi viņu pārņem nikna skaudība.

«Kāpēc tā liktenis spēlējas ar mani?» viņš izmisis prāto. «Kāpēc Marijai tas dod laimi, man nelaimi? Mūsu dzīves ceļam vajadzētu būt vienam. Ja viņa būtu palikusi še, Piltenē, mēs kopīgi pārciestu sērgas postu, ai, cik viegli! … Šī netaisnība ir kliedzoša. Viņa man solījusies, viņai nav tiesības vienai būt laimīgai. Man viņas laime jāsatriec!»

Skaudības neprāts vairs nelaiž Gotlību vaļā. Tā ap­sēsts, viņš klaiņo apkārt un kaļ vistrakākos plānus savas atriebības izvešanai. Viņa citkārt daiļie sejas vaibsti tagad ir neglīti, viņa lepnās, mierīgās acīs ta­gad deg tumša, ļauna uguns. Tas labais, gaišais viņā, kas, satiekot Ermani mežiņa ceļā, nelaida to sev klāt, lai tas sērgas dīgļus no viņa varbūt neriārnestu uz meža ciemu, — tas labais, gaišais ir miri» rātskunga dēlā. Tā vietā greizsirdība, skaudība, naids liesmo viņa krūtīs.

Bez mērķa, bez apstājas klīzdams pa pustukšajām ielām, neviena neredzēdams, uz neviena gurdo svei­cienu neatbildēdams, viņš savās domās desmitiem reižu nožņaudz Mariju, saplosa to gabalos, redz mi­rušu pie savām kājām. Beidzot paša fantāzijas radītās šausmas nobiedē jaunekli.

Gotlībs atjēdzas un raugās ap sevi. Viņš pienācis pie vecās, gandrīz jau sabrukušās, tikai baļķu balstos vēl turošās baznīciņas, kurā, vēl mācītājam Gosvinam

Hunekam dzīvam esot, vairs nevarēja noturēt diev­vārdus un kuras durvis amtmanis bija licis aiznaglot.

Spējš nožēlojuma uzplūdums pārņem Gotlību. Skrie­šus viņš metas apkārt drupām uz sakristejas durtiņām, krūmiem aizaugušām. Viņš zina — tām jābūt vajā, jo kādreiz vēlos vakaros te nākts kopā ar Mariju, lai vientulībā runātu par savu mīlu. Rātskunga dēls iedrā­žas ģērbkambarī un ieiet sagruvušajā baznīciņā. Viņš nometas pie vecā altāra paliekām un lūdz dievu.

Bet lūgšana nedod apmierinājumu līdzsvaru zaudē­jušai dvēselei. Gotlībs lec kājās. Un pārsteigts raugās vecajā Hauserā, kurš, plānprātīgi smīnēdams, stāv tā priekšā.

— Neaizkaitini sātanu! — Vecais kapsētas orģiju rīkotājs brīdinoši paceļ pirkstu. — Viņš tagad ir mūsu kungs.

— Ko jūs še darāt? — apjucis Gotlībs jautā.

— Nācu paraudzīt, vai te nav vēl palikusi vecā altāra sega.

— Kam tā jums?

— Lucifera altārim kapsētā. Bet nav vairs… Man šodien jālaulā Venta atraitne ar kaprača dēlu. Būs vellu kāzas.

Gotlībam top neomulīgi, raugoties plānprātīgajā vecī un dzirdot tā muldēšanu. Viņš grib paiet tam ga­rām un atstāt baznīcu.

— Pagaidi! — Hausers satver jaunekļa elkoņu. — Tev arī jānāk pie mums. Tevi sauc.

— Kas sauc?

— Mūsu kungs.

— Kurš tas ir?

— Lucifers.

— Kas man ar viņu?

— Viņš zina tavus sirdēstu^.

— Kā viņš tos var zināt?

— Viņš zina, ka tavu tēvu paņēmusi sērga. Viņš tevi mierinās. Dievs ir miris. Viņš tagad valda pār Pilteni un visu bēdas grib remdēt. Nāc!

— Ej viens!

Gotlībs atbrīvo elkoņu un grib iet savu ceļu.

— Pagaidi! — Vecais atkal to aptur. — Tu nesa­proti, kas tev vajadzīgs.

— Kas man vajadzīgs?

— Aizmirst visu!

— Ha, ha, ha, kā to var?

— Apreibinies! Mums būs kāzas kapsētā. Venta at­raitne prec jauno kapraci. He, he, jauks pārītis! Priekš tevis man Joti labs, vecs vīns. Nāc!

«Apreibināties! Aizmirst visu …» Gotlībs pārdomā. «Varbūt Hauseram taisnība.»

Viņš nepretojas vairs un iet līdz.

Abi iegriežas kapsētā. Jau metas krēsla. Viri un sievas pulciņos sēž ap kapu plāksnēm un dzīro. Citi, rokās saķērušies, gausi kā pusmiegā dīvainā ritmā griežas riņķa dejā pāri nomīdītām kapu kopiņām. Ne­parasto ainu apgaismo pāris ugunskuru, kuriem malku pusaudži cērt un stiepj no tuvākiem, mērī izmiruša­jiem namiem.

Bērnišķīga, smieklīga, nožēlojama Gotlībam rādās vīna un bēdu skurbuma apmāto ļautiņu ērmošanās dī­vainajās dejās; viņu nesakarīgās, aplamās sarunas par pasaules galu un sātana kundzību tam liekas vājprātī­bas pilias. Viņš nosēžas savrup un sniedzas pēc vīna kausa.

Dejotāju loku atstāj vēl jaunā un spēka pillā Venta atraitne ar kaprača dēlu un pienāk pie Hausera.

— Jūsu cienība, vai nesāksat laulības?

— Nesadabūju altāra segas. Bet iztiksim tāpat.

Viņš uzsedz sieviešu lakatu uz sakrautām vīna kas­tēm, iededz sveci lukturī un noliek to uz improvizētā sātana altāra. Ļaudis izbeidz deju un sanāk apkārt. Sākas nejēdzīga laulību parodija, kurai saprātu; zaudē­jušais pūlis nododas sirsnīgā nopietnībā.

Gotlībs novēršas un dzer vīnu — kausu pēč kausa.

«Aizmirsties! Apskurbināties!» viņš saka sev. .

Dīvaini; vīns ir stiprs, bet nereiblna. Stiprāks par to ir viņa nemiers un satraukums.

Pēc beigtās nerru ceremonijas Venta atraitne un jaunais kapracis sirsnīgi saskūpstās ar saviem kāzu viesiem. Jaunā sieva pienāk arī pie Gotlība un izstiepj rokas.

— Ko gribi? — rātskunga dēls, nepiegriezis vērību Visam notiekošam, brīnēdamies jautā.

— Mums jāsaskūpstās. Tāds likums,

— Liecies mierā!

— Velti pretoties. Tā klājas. — Ventiene mācas virsū jauneklim. — Tu varbūt vēl ļaunojies par ma­nām liecībām raganu tiesā? Aizmirsti visu! Visas sie­vietes tagad būs raganas un visi vīrieši — skaisti velli!

Reibumā streipuļodama, viņa apkrīt ar varu ap kaklu Gotlībam. Tas nodreb kā mūdža apkampienos un nepārvaramā pretīguma sajūtā no visa spēka atgrūž uzmācīgo. Ventiene krīt pār tuvējo kapa plāksni un ievaidas. Kad tā neceļas, pie viņas noliecas daži dzīro­tāji. Jaunā sieva klusi vaid. Tai pārlauzta kāja.

Daži — skaidrākām galvām — sameklē pie uguns­kuriem skalus un apsienamos. Kad Ventienei no lauz­tās kājas atbrīvotas drēbes, tās baltajā miesā atklājas zilgani melnas, trūdošas vātis.

— Mellā nāve viņu skārusi! — kāds sauc.

—Nav vērts apsiet lūzumu, — saka otrs.

— Mellā nāvei Mellā nāve! — atkārto viens, otrs.

Pāris vīru paceļ sasirgušo un nones pie sētas, attā­lāk no vēl neskartajiem, kā jau daudzi te pievākti un, vēlāk miruši, pārmesti aiz vaļņa, kur tos var uzlasīt vecā Jura miroņrati.

Dzīres turpinās. Gotlībs vairs neko neredz un ne­dzird ap sevi. Viņš stāv — bāls un satraukts — un sa­stingušu skatu raugās tukšumā. Ventienes apaļo, balto roku apskāviens tam atkal izsaucis atmiņā Mariju. Kā no tāluma viņš dzird balsis:

— Mellā nāve!

Sos vārdus viņš pusneapzināti uztver, un viņa galvā pēkšņi iešaujas doma, kas tam liek kā neprātīgā priekā iegavilēties:

— Mellā nāve! Jā!

Apkārtstāvošie nesaprot, kas notiek rātskunga dēlā, un nepiegriež tam vērību. Dzīres turpinās. Atkal sākas dejas.

Bet Gotlībs pagriežas un iet ārā no kapiem. Viņš iznāk uz ielas. Jau labi patumšs. Gausi, soli pa solim, bieži apstādamies un it kā sastingdams, dziļās domās nogrimis, Gotlibs iet uz rātsnama pusi. No kāda bagāta rātskunga nama iznāk divi salīkuši stāvi ar maisiņiem uz muguras. Tie izlaupījuši tukšo kungu māju un sa­raujas, gandriz krūtīs sastopoties ar cilvēku, kuru jau satumsušajā vakarā tomēr pazīst par aplaupītā dzī­vokļa īpašnieku.

Gotlībs neko neredz, neko nemana. Viņš pagriež ceļu un iet tālāk. Iziet pa austrumu vārtiem. Soļo uz priekšu pa ceļu uz mazā mežiņa pusi. Viņš iet pa meža ceļu.. Tad pēkšņi apstājas un plaši ieplestiem redzok­ļiem raugās uz priekšu. Tumšo egļu gatvē nāk uz viņu liels, balts spoks. Jauneklis nodreb un sastingst. Vi­ņam pasprūk baiļu iekliedziens. Viņš grib bēgt, bet kājas neklausa. Spoks nāk tuvāk, un pēkšņi Gotlībs nomierinās. Tas izrādās balts zirgs. Bez saimnieka pa­licis. Savvaļā klejojošs pa mežu un pļavām. Varbūt tas pats, kas aiznesa no sārta izglābto Ādamu Huneku uz Landzi.

Baltiņš apstājas pie cilvēka un žēli iebubinās. Got­libs pieplok pie tā galvas un glāsta zirga kaklu. Bal­tiņš atbild ar bubināšanu. Tā priecīgāka. Varbūt viņš atradis sev jaunu draugu — mirušā vietā? Pēkšņi Got­lībs sāk ausīties.

— Klusi, baltiņi

Viņš klausās mežā un dzird vāju palīgā saucienu. Tas nāk no mēra upuru bedres puses, tepat netālu priekšā, kurp tas gribēja iet.

«Vai kāds apraktais būs atdzīvojies?» Gotlībam iešaujas prātā. Viņš atstāj zirgu un steidzas uz meža bedri cauri sīkām priedītēm.

Viņš sasniedz klajumu ar bedri, izmesto smilšu kalnu, kaļķu kaudzi. Te stāv arī pajūgs — Jura miroņ­rati. Aiz ratiem dzird kādu vaidam. Gotlībs noliecas: tur guļ vecais Juris.

— Kas tev kaiš?

— Sērga mani uzveikusi. Nespēks un drudzis neļauj piecelties un tikt ratos. Palīdzi notikt līdz mājēfm, Gotlīb!

Gotlībs neatbild. Stāv nekustoši, kādas domas siets. Aiz viņa bubina baltiņš, tam sekojis no ceļa.

Vālodze un citi meža ciemā gaida atgriežamies Er- mani no Piltenes. Jau drīz būs nedēļa, bet vēl tā nav atpakaļ. Parasti šādas gaitas viņš veica divās dienās.

— Būs kas ļauns gadījies, — domā Līze, Ermaņa vecākā meita.

— Varbūt lācis ceļā uzkritis, — prāto Sārma, Taura māte.

— Nieki! — Sārmas vīrs Andris nosaka. — Tēvam ir līdz viņa labais zobens. No tā neviens lācis vēl nav sveikā aizgājis. Un spēkā viņš vēl ir pat pārāks par mums, vīriem. Man liekas, ka Piltenē nebūs stiklu at­radis un devies uz Ventspili. Tad vēl šodien varam yiņu sagaidīt mājās.

Andrim izrādās taisnība: pēc neilga brīža suņi pie laipām, priecīgi smilkstēdami, apsveic vecotēvu ar nastu plecos.

— Laikam gan nogaidījāties mani? — saka Ermanis Vālodzei, kura pirmā steidz tam pretī.

— Kā nu ne! Sākām bažīties, ka kas ļauns ceļā ga­dījies.

— Ceļā gan ne. t,

— Kur tad?

— Piltenē nav labi. Tur mēris.

Vālodze nolaiž rokas. Viņa top bāla. Ermanis raugās viņas sejā un redz tās bailes.

— Mēris… — Vālodze atkārto bez skaņas balsī.

— Esi mierīga! Es Piltenē nemaz nebiju. Mežā uz­zināju, kas tur notiek. Tad ar līkumu devos uz Vents­pili. Tādēļ tik ilgi izpaliku.

— Paldies dieviņam, ka tā! — Vālodze atņem elpu. — Es no tiesas nobijos. Iedomājos, ka mana aizredze par nāvi piepildīsies tā, ka mēris atnāks ciemā. Man, protams, vienalga, no kā mirstu pati, bet par citiem izmisu. Ja sērga še ieviestos, tad visam ciemam gals.

— Tā gan. Nav pasaulē lielāka posta par mello nāvi. Esmu to redzējis.

Ermanis dodas uz lielo māju, kur visi salasās, un atraisa savu nastu. Tur ir stikli un svins rūtīm. Vēl šis un tas Vālodzei.

— Un te tava vēstule atpakaļ. — Ermanis sniedz Trūdei viņas rakstu.

— Tu netiki līdz Piltenei?

— Satiku Volfu Gotlību. Tas teica, ka tava krust­māte mirusi.

— Mērī?

— Jā. Un tev, Māriet, sveiciens no Gotlība.

— Man? — Marijas vaigi pietvīkst. — Nu, pal­dies … Viņam laikam klājas labi?

— Kur nu!… Man izlikās, ka tam dzīvē vairs prieka nav… Nu jā … Pārāk nikni tur plosās sērga. Posts un izmisums visapkārt.

Marija top klusa un nemanīti nozūd no istabas. Viņa iet savā kambarī un domīga nosēžas uz lāviņas. Pa­mazām viņai acis top valgas un klēpī nobirst dažas asaras. Kādēļ? Viņa tak jauno Volfu vairs nemīl. Nē, kaut kas cits dara skumju meičas sirdi. Vai nu žē­lums, vai pārmetumi par doto mīlas solījumu un vārda laušanu — kas to zina? Varbūt abi šie iemesli kopā.

Kambarī ienāk Briedis. Kā saderinātais viņš tagad var apmeklēt savu līgavu.

— Tu, tu! — Marija pielec kājās un, apkampusi Brieža kaklu, pieglaužas tam cieši jo cieši.

— Cik es esmu laimīgs, Mārietiņ! — izdveš Briedis. — Pēc trim dienām būsim vīrs un sieva. Ermanis jau liek logus mūsu namiņā.

* * *

Kāzas meža ciemā nosvinētas. Abi jaunie pāri dzīvo jaunajā mājiņā — katrs savā galā. Lauku darbi ir no­beigti, un kulšana, malšana nav jāsteidz. To veiks pa­mazām pa garo ziemu. Jaunajiem pāriem ir laika no­doties savām sirdslietām.

Taurim ar Trūdi iznāk mazāk kopā būt brīvajās no­vakarēs: Vālodze, cik vien tai iznāk vaļas, aiztur savu pēcnieci pie sevis, to mācīdama savās zintīs. ,

Vecās zintnieces seja ir rūpju pilna, bet tanī staro dvēseles miers. Nu viņas darba turpinātāja ir likumīga ciema un dzimts locekle, tā tās vieta nepaliks neaiz­pildīta, un viņas mūža darbs turpināsies.

Trūde saprot savu skolotāju un cenšas uzveikt ilgas pēc Taura, lai ar visu prātu nodotos mācībām. Tak grūti ir prātam uzveikt sirdsilgas un, domām kavē­joties pie velēnu sola zem kuplās liepas, kur Tauris to ar nepacietību gaida, jaunās sievas galvā diezgan slikti noguļas Vālodzes stāstījumi un skaidrojumi. Tad Trūdei iešaujas prātā uzrakstīt mācīto. Tā atnes spalvu un papīru un atvieglo tūlītējo iegaumēšanu. Uz Vālo­dzes mazā galdiņa krājas sīki aprakstītas loksnes. Un vecā zintniece steidzina un steidzina.

— Vecāmāt! — Trūde pēkšņi pārtrauc rakstīšanu. — Tu pārāk steidzies.

— Vai nespēj sekot ar savu rakstu maniem vārdiem?

— Spēju gan. Bet man šķiet, ka tu velti sevi turi tādā nemierā.

— Nav velti, meit. Nedaudz dienu man vairs atlicis.

— Vēl arvien tu domā par miršanu?

Vālodze nopūšas.

— Es miršu, kā paredzu. Ak, ja arī to es tev varētu iedvest!

— Ko, vecāmāt?

— Savu aizredzi. Tad varētu vislielākā mierā kaut vai šo bridi gulties veļumātes klēpī. Bet tas nāks, bērns, — tas, ceru, nāks pats no sevis. Kad būsi no­briedusi garā …

Ilgi tovakar Vālodze aiztur Trūdi. Tauris, izstai­gājies pa eglāju krustām šķērsām, izsēdējies zem lie­pas, iet uz riju, kuras priekšā, roku rokā blakus nosē­dušies, čalo Briedis ar Mariju.

Tauris piesēžas pie tiem un, nopūzdamies par savu vientulību, paceļ galvu pret debesīm.

— Lūk, — viņš pēkšņi dzīvi iesaucas, — kāda skaista, savāda zvaigzne!

Ari Briedis, pacēlis skatu, to ierauga.

— Ar krāšņi mirdzošu asti! Tādu vēl nekad neesmu redzējis.

— Astes zvaigzne! — Marija saka baigi. — Tas esot uz ļaunu.

— Kam? — Tauris steidzīgi iejautājas. — Vai tam, kas pirmais viņu ierauga?

— Nē, vispār.

— Kā to zini?

— Lasīju mācītāja grāmatās. Kad šāda astota zvaig­zne parādoties, tad ļaudīm uznākot kāds posts.

— Kāds, piemēram?

— Nu, mēris, piemēram, bads, plūdi, karš.

— Tie būs nieki! — Tauris iesmejas.

— Kādēļ tu tā domā?

— Nē, vispirms saki tu man — vai šo zvaigzni re­dzam tikai mēs meža ciemā?

— To redz visur.

— Arī Piltenē?

— Piltenē tāpat.

— Un Jelgavā?

— Arī tur redz.

— Tātad debesis plešas pār visu zemi?

— Jā gan.

— Nu redzi, ka nieki vien ir.,.

— Kā — nieki?

— Ja zvaigzne ir pie debesīm un debesis plešas pāri visai zemei, tad visi to redz. Bet visā zemē nekad ne­var būt bads, plūdi, karš. Piltenē, piemēram, ir mēris, bet še, mežā, nav. Tātad tā astotā zvaigzne nav priekš mums … Lūk! Tā izdziest!

Patiesi, komēta, kļūdama arvien bālāka, beidzot nozūd.

Taura jautrā prātniecība apmierina Briedi. Viņš smejas līdz ar brālēnu. Bet Marija vēl ilgi nevar atbrī­voties no vecā Huneka grāmatās lasītām gudrībām. Viņa sēž domīga un nepiedalās Brieža un Taura va­lodās.

Tā pienāk pusnakts. Arvien Trūdēs vēl nav. Tauris top nepacietīgs un iet uz lielo māju paklausīties pie Vālodzes kambara durvīm, vai drīz tā nebeigs.

Marija paliek ar Briedi sēžot. Abi klusē. Ciema otrā galā, pie laipām, ieņurdas suņi un apklust. Kaut kur vērī ieķērcās krauklis. Savāds, baigs nemiers pārņem Mariju.

— Vai tu ko dzirdi? — Viņa mazliet drebošiem pirkstiem saņem Brieža roku.

— Ko tad?

— Man liekas, ka kāds iet gar purviņa malu aiz rat- nīcas.

— Es neko nedzirdu. Visi tak guļ. Varbūt suņi…

— Varbūt. — Mariju mazliet nomierina vīra mai­gais miers.

Atgriežas Tauris un atkal nosēžas, ar nopūtu:

— Vēl Trūde arvien raksta. Es palūkojos caur dur­vju spraugu. Vaska svecīte taisās jau dzist.

Drīz atskrien arī Trūde.

— Nāc, Tauri! — Viņa ņem aiz rokas vīru un cel augšā. — Iesim ratnīcas priekšā, zem vīksnas! Te mēs traucējam jaunos ļaudis.

Viņa jautri iesmejas.

— Un mēs traucējam jūs! — atsmejas Briedis.

Tauris ar Trūdi pazūd tumsā. Bet drīz tie atgriežas.

— Vai vilka nobijāties? — pazobojas Briedis.

— Tur nav labi, — saka Trūde..

— Kas vainas?

— Nelaba smaka.

— Man gan kūts smaka patīk.

— Tā nav no kūts. Tur kaut kas trūd.

— Būs vanags kādu vistu saplēsis.

Abi pāri paliek kopā un pļāpā par šo un to — līdz gaismiņai. Tad iet uz māju, lai stundiņu nosnaustos.

Pagalma vidū jauniešus aiztur Austra, Brieža māte. Tā ar mazu gaismiņu bijusi apraudzīt lopus. Viņa iz­skatās uztraukta un nemiera pillā.

— Vai jūs… — Viņai grūti nāk vārdi pār lūpām. •— Arī… to redzējāt?

— Ko tad?

— Balto zirgu.

— Balto zirgu? Kur?

— Aiz purviņa… Vēra malā.

— Neko mēs neesam redzējuši. Kas tas par zirgu? Mums balta tak nav.

— Tas ir nelaimes vēstnesis.

— Vai, dieniņ! — Marija nobāl, iedomādamās arī vakarā redzēto komētu.

— No kurienes tas zirgs? Ko tu zini, māt? Stāsti! — Briedis uzstājas.

— Nu, es mazā gaismiņā piecēlos iet lopus aprau­dzīt. Apkopusi paeju aiz kūts stūra un ieraugu mij­krēsli viņā pusē purviņam, vēra malā, ko baltu. Ska­tos — zirgs, balts zirgs.

— Nu, un tad?

— Es bailēs pietupos.

— Kādēļ bailēs?

— Kur baltais posta zirgs parādoties — kādreiz mana māte tā stāstīja —, tur izceļoties mēris.

— No zirga parādīšanās?

— Jā. Viņš izsprauslājot gaisā sērgas dīgļus, tik smalkus un vieglus, ka tos gaišākā acs nespējot uz­tvert. Tie tad lidojot apkārt, un, kas viņus ieelpo, tas

mirstot.

— Es atkal, Brieža māt, — Trūde pārtrauca Austru, — tiku dzirdējusi par baltu vīru, kurš ar savādu tauri sērgas putekļus izpūšot gaisā.

— Varbūt citā pusē rīkojas balts vīrs. Daži runā par mellu vīru. Mana māte stāstīja par baltu zirgu.

— Varbūt tu, māt, būsi maldījusies. — Briedis mē­ģina būt mierīgs, lai citus nomierinātu. — Tas būs bijis vienkārši miglas vāls. No rītiem acis vēl ar miegu.

— Es skaidri redzēju: zirgs,

— Bet kā balts zirgs var gadīties te, vēra vidū?

— Tas tak nav parasts zirgs, nav zemnieka zirgs. Tas veļumātes sūtīts un iet pāri visiem purviem, cauri visiem biezokņiem. Šodien viņš parādās te, padara savu, un rīt tas jau pavisam citā novadā.

Austra iet uz istabu, pamodina Sārmu un pastāsta savu šīrīta pieredzējumu.

— Tas ir uz mēri! — saka Taura māte. — Balts zirgs vēra vidū var būt tikai veļumātes vēstnesis.

Mostas saime. Valodas iet vienīgi ap gaidāmo sērgu. Visi satraukti.

Kaspars mēģina atrast reālu cēloni zirga parādībai. Varbūt tas no karaspēka? Pēdējās kaujās zviedri būs apsituši ienaidnieka jātniekus, un zirgs, viens palicis, aizklīdis mežā, kur nu savvaļā dzīvo.

Arī Ermanis, lai nomierinātu prātus un lai saime mierīgi ietu savos darbos, atbalsta Kaspara domas. Bet Vālodze dodas uz svētbirzi ziedot veļumātei.

Paiet pāris dienu, un ciema ļaužu prāti nomierinās. Ir citas domas un rūpes. Vēl pasteidzami pēdējie sīkie rudens darbi, ievācamas ogas un sēnes, vedama pēdējā labība no lauka šķūņos.

Ir skaista, silta diena. Ciema sievietes ar groziem rokās pāriet laipas — citas sēņot, citas ogot. Arī Vā­lodze iet līdz, un mājās paliek tikai Kaija saimniekot un mazie bērni, kuri Kasparam jāpieskata. Vīri aiz­brauc pēc labības.

Dienvidu pusē aiz purviņa aug skaistas brūklenes. Turp dodas Marija ar Trūdi. Viņas iet čalodamas; jau­nām sievām šis tas savā starpā pārrunājams.

Kā sarkanzaļa samta sega stiepjas brūklenāju strīpa starp purvu un vēri. Ogotājas pietupstas un pilnām

saujām sāk braucīt skaistās ogas grozos. Gar tērcītes malu tās novirzās viena uz vienu, otra uz otru pusi.

Pēkšņi Marija apstājas ogu braucīšanā. Viņai liekas, ka kāds tuvumā iesmējies. Tā skatās apkārt un ierauga sev priekšā pie krūma kādu guļam.

Sakņupis, uz elkoņa atspiedies, tas cieši raugās Ma­rijā. Viņa seja ir saviebta briesmīgā grimasē — kā sāpēs, kā izsmieklā.

— Gotlībs! — Marija klusi iesaucas vislielākā pār­steigumā. — Tu te?

Ja, tas ir jaunais Volfs.

Viņš neatbild, bet atkal iesmejas. Nelabos smieklos. Ļauni iemirdzas viņa iekritušās acis. Beidzot viņš pār­trauc klusumu:

— Vai tu vēl dzīva?

— Kādēļ lai nebūtu dzīva?

— Gan jau, gan jau… Man vēl atliks laika.

— Ko tu runā, Gotlīb? Es nesaprotu.

— No šejienes it labi redzams ciems. Te varēšu no­raudzīties, kā tevi nes pāri pagalmam uz eglāju. Un tad vairāk neko man nevajag. Visiem jums jāmirstl Tad arī man būs miers.

— Tu runā kā drudzī.

— Jā, man ir drudzis. Man ir mēris. Un arī tev būs. Visam šim Sumpurņu ciemam.

— Gotlīb, attopies! Saņemies! Runā prātīgi! Saki — kādēļ tu te ieradies? Vai esi sasirdzis?

— Es ierados sātana uzdevumā. Viņš manā varā no­deva zemi, gaisu, ūdeni ap jūsu ciemu. Es izplatu pār jums mēra dvašu. Jums jāmirst. Un es smiešos, smiešu savus pēdējos smieklus.

— Ai dieviņ! Gotlīb, cik ļauni tu runā, cik naidīgi mirdz tavas acis!

— Tā ir. Sātana vārdā ar naidu un ļaunu es jūs iznī­cināšu. Tā atriebšos par tavu neuzticību.

Marija pietvīkst. Viņas krūtīs saslejas lepnums, paš­apziņa.

— Tev nav man ko pārmest. Tu pats man atdevi brīvību.

— Tu aizgāji no manis. Atstāji Pilteni.

— Mani sauca pienākums pret tēvu. Tu ieradies še. Varēji te palikt. Es neraidīju tevi projām. Bez tam mūsu bērnības sapņi ir izgaisuši. Mēs abi — ne tu, ne

es — vairs neesam tie, kas bijām. Man vairs nebija pret tevi tās sajūtas kā agrāk, un tomēr neatteicu tev. Tu pats aizgāji, un nevari mani vainot.

— He, he, he! — Gotlībs nelabi iesmejas. — Tavu prātu sagrozīja tas zemnieku lācis.

— Ne sagrozīja manu prātu, bet atvēra manu sirdi, manas acis. Es nojautu starpību starp viņu un tevi. Briedis ir labs, sirdsskaidrs cilvēks. Bet tu esi labs tikai līdz tam, kamēr tev no tā kāds labums. Saki — kādēļ tu ieradies še?

— Lai iznicinātu tevi un visu jūsu ligzdu! — Gotlībs iestenas un pagriežas uz otru elkoņu. Viņa krekls uz krūtīm pašķiras, un tur parādās šausmīga zili melna vāts.

— Nu, lūk, tik ļauns tu vari būt pat mīlā, kā tu sauci savas patmīlīgās sajūtas.

Tad Marija pamana mēra zīmi uz rātskunga dēla miesas un nodreb.

Tērces augšgalā iekliedzas Trūde un sauc:

— Māriet! Māriet!

— Uhū! — atsaucas Marija.

Trūde skrien šurp.

— Baltais zirgs! Baltais zirgs!

Viņa piesteidzas pie draudzenes un ierauga pie krūma guļošo Gotlību.

— Kur ir baltais zirgs? — starp savu saviļņojumu un Trūdēs vārdu radīto uztraukumu jautā Marija.

— Lūk, eglēs!

Labi patālu, tērces malā, ganās balts zirdziņš. Tas iet uz vēri un pazūd kokos.

— Gotlīb! — Trūdēs skats piegriežas jaunajam Vol- fam. Viņa arī pamana mello vāti. — Mēra ķerts! Na­baga Gotlībs!

— Iesim! — Marija skarbi satver draudzenes roku.

— Bet viņš? — Trūde vēl atgriežas.

— Iesim! Te mums nav nekas darāms.

— Esi nolādēta! Sātana vārdā! — aizejošām pakaļ noskan Gotlība dziestošā balss. — Jūs visi neizbēgsat manai atriebībai!… Ciemā jūs jau gaida nāve!

Trūde gausinās, gribēdama vēl palikt, ko teikt, ko jautāt, bet Marija cieši tur viņas elkoņu un velk uz priekšu. Pēc sarunas ar Gotlību tā ir gluži pārvērtusies, it kā no kaut kā nospiedoša atsvabinājusies. īsos, ap­rautos vārdos viņa atstāsta biedrenei savu sarunu ar mirstošo Gotlību. Ar vella varu tas gribot iznīcināt ciemu. Pats sātans esot atvedis vērī mēri.

— Vālodze saka, — Trūde iebilst, — ka visas bēdas cilvēkiem uzsūtot dieviņš. Tāpat arī mēris nākot no veļumātes. Velis varot tikai niecīgus Jaunumus no­darīt. Un tad — baltais zirgs, ko arī mēs redzējām, — tas ir vejumātes sūtnis.

Marija domīgi papurina galvu.

— Man liekas, tā ir Jaunā vara, kas nāk pār mums, ne debestēva pārbaudījums.

— Kāpēc tu tā domā?

— Gotlībs mūs grib pazudināt.

— Bet baltais zirgs? Un astes zvaigzne, ko tu ar Tauri un Briedi redzējāt?

Marija neko nesaka, bet domā savu domu.

Jaunās sievas tuvojas purva pārejai. Pie laipām sēž abi vilki. Laiku pa laikam tie savādi skumji, klusi, iegaudojas.

— Arī dieva suņi nojauš Jaunu, — saka Trūde.

Pārnākušas sievietes noglāsta vilku spalvu. Tie iet

līdz.

— Bet kā paliek ar Volfu Gotlību? — ieminas Trūde.

— Viņš jau nāves iezīmēts… Tomēr gribētos pa­raudzīties, ko viņš dara. Viņa Jaunums liekas būt lie­lāks par tā nespēku.

— Te, aiz kūts, var pārredzēt brūklenāja strīpu un tērcīti.

Abas nogriežas pār pagalmu uz saimniecības ēku rindu. Vilki atstājas un iegaudojas viens pēc otra.

— Kas ir, nāciet! — Trūde atgriežas.

Vilki atsēdušies un gaudo abi reizē, žēli, kā lūgda­mies, kā atpakaļ saukdami. Neklausa aicinājumu.

— Man liekas, tie jūt mēra slimo Gotlību aiz purva, — domā Marija. — Kā viņi izvairās no šīs pa­galma puses! Sārma stāstīja, ka arī pie kūts tie vairs nerādoties, kad govis slauc.

— Varbūt gan. Lūk, tie gaudo un nenāk.

Trūde un Marija iet cauri starp kūti un ratnīcu. Pēkšņi abas satver degunus.

— Kāda nelaba smaka! — saka Marija brīnēdamās. — Vai tā var nākt pāri purvam?

— Nevar būt! — iesaucas Trūde. — Šī smaka vairāk dienu atpakaļ aizbaidīja no vīksnas mūs ar Tauri, kad tonakt gribējām te pasēdēt.

Aizturēdamas elpu, viņas aiziet aiz ratnīcas. Te, nāt- rās, tās ierauga trūdošu līķi un iekliedzas.

— Mironis? Kas tas varētu būt? Visi ciemā tak esam dzīvi un veseli…

Neraugoties uz neciešamo trūdu smaku, viņas pie­virzās tuvāk, lai ieskatītos līķa sejā. Tā vēl nav sa­kritusi.

— Kaut kur redzēti vaibsti. — Pētī Marija.

— Es zinu! — Trūde iesaucas. — Tas ir vecais Juris. Piltenes rātes kalps!

— Pareizi!

Marija pamet skatu pāri purviņam un ierauga Got­lību, atvilkušos tuvāk ciemam. Viņš guļ ar seju mētrās un ogās nekustēdamies.

— Arī mēra uzveikts! — Marija iedrebas un kopā ar biedreni steidzas prom no ēku spraugas uz pagalmu. Te abi vilki atkal tām seko līdz mājai.

Istabā tās atrod Kaiju, Brieža māsu, savārgušu gultā. Ar pūlēm tā atvilkusies šurp no kūts. Pēkšņi kļuvis tik nelabi, uznācis tāds vārgums kā vēl nekad. Negan­tas slāpes.

Trūde pasniedz Kaijai ķipīti ūdens. Marija, kā spē­kus zaudējusi, atkrīt uz mūrīša.

— Tagad saprotu, — viņa saka tālās domās, — kā viss noticis. Gotlībs savu Jauno nodomu izvedis.

— Kā? Stāsti! — Trūde piesēžas blakus Marijai.

— Gotlībs uzlicis baltajā zirgā mērī mirušā vecā Jura līķi un atvedis to šurp.

— Vai tas varētu būt?

— Tā ir. Viņš te ieradies tonakt, kad Tauris velti tevi gaidīja rijas priekšā, kad Vālodze tevi tik ilgi aiz­turēja. Tad ari parādījās astes zvaigzne. Mūsu suņi iesmilkstējās. Es dzirdēju kādu ejam aiz ratnīcas, aiz kūts. Suņi pazīst Gotlību un Jāva tam nolikt nātrās viņa mēra nastu.

— Pareizi! Tā būs bijis. Kad es ar Tauri tonakt aiz­gājām no jums, lai pasēdētu vienatnē pie ratnīcas, tad nelabā smaka mūs atdzina atpakaj.

— Jā. Pēc tam Gotlībs ir atgriezies pie sava zirga aiz purviņa. (Šo zirgu no rīta redzēja arī Taura māte.) Tur Gotlībs apmeties pie tērces, lai Jaunā priekā no­skatītos mūsu bojāejā. Bet mēris vispirms viņu pašu sagrābis.

Marija apklust. Klusē arī Trūde. Tad pirmā pieceļas.

— Mums jāsteidzas pie labības vedējiem. Jāpastāsta viss Ermanim. Jāmeklē mežā Vālodze. Tie zinās, kas jādara.

Marija iesteidzas tēva kambarī, kurš te rotaļājas ar mazajiem bērniem. Tad kopā ar Trūdi skrien pāri lai­pām meklēt ļaudis.

Atsteidzas labības vedēji. Ierodas arī sēņotājas un ogotājas. Ermanis ir bezgala uztraukts un nezina, ko iesākt. Vālodze, kaut sagrauzta, lielā mierā dod pa­domu:

— Sadedzināt līķi aiz ratnīcas! Tāpat kurt sārtu pie tērces virs mirušā Gotlība! Tad izrakt tiem blakus bed­res un aprakt atliekas.

Ermanis ar dēliem ķeras pie darba, un Vālodze, ap­raudzījusi sasirgušo, dod tai zāles un pēc tam stājas pie istabas, kūts un citu ēku rūpīgas izkvēpināšanas.

— Cerēsim, ka dieviņš būs mums palīdzīgs, — viņa saka saimei, tad novēršas, lai tās nemiera pillā seja nenodotu viņas neticību pašas vārdiem.

Tad Vālodze paņem līdz Trūdi un iet uz birzi zie­dot mirušiem gariem.

— Kāpēc veļiem jāziedo un ne dieviņam? — jautā Trūde.

Vālodze nopūšas un vienatnē ar savu vietnieci ne­slēpj īstās domas:

— Lai veļi mūs žēlīgi uzņem savā pulkā.

— Kā, vecāmāt? Vai tad patiesi? Vai tad patiesi? Pēc mērī mirušo sadedzināšanas un tik rūpīgas ēku izkvēpināšanas?

— Dieviņa lēmums, meit, paliek negrozāms… Un pret mēri ir grūti cīnīties. Mēs darījām, ko zinājām. Sērga ir jau sākusies. Kaijai vairs nebūs līdzams. Tai sekos citi, jo ciemā gaiss ir pilis mēra dīgļu. Un mani veļumāte katrā ziņā sauks pie sevis. Kaut tikai tevi un citus jaunos dieviņš pasargātu! Nākotnes dēļ.

Tās pašas dienas vakarā vēl sasirgst Andris un Līze.

Jau pagājusi vesela nedēja, kamēr Piltenē neviens nav no jauna sasirdzis. Šī laika sprīža pirmajās dienās jo nikni plosījās nāve starp sērgas ķertiem, bet nedē­ļas otrā pusē mira tikai daži, un pārējie sāka pama­zām, bet manāmi atspirgt.

Mellā nāve ir atstājusi pilsētu. Bet paši piltenieši to nemana. Dzīrotāju orģijas kapos plosās jo dienas jo lielākā nejēdzībā. Kad tirgotāja Hausera krājumi iz­sīkst, viņa draudze ielaužas citu pagrabos un ņem, ko atrod. Piltenē vīna krājumi tirgotāju pagrabos izrādās ļoti prāvi. Tāpat izlaupa ne tikai izmirušajos namos, bet arī vēl dzīva jo mājās apslēptās pārtikas vielas, ko nobēdzinājuši bagātākie un tālredzīgākie namnieki no kara nodevu ņēmējiem un badu cietušo iedzīvotāju izsalkuma.

Visneglītākie skati norisinās kapsētā, jo nav ne­viena, kas raudzītos uz tikumību, kārtību, likumību un kaut vai pieklājību. Paši rātskungi un viņu tuvinieki dzīro un dara līdz. Stārasts — landrāts Maidels jau mēra sākumā ir aizbraucis uz savu Dundagas pili, turp to aizsauca viņa grūti saslimusi laulātā draudzene; viņš visu laiku paliek tur. Beidzot ir nozudis ari amtmanis Andrejs Sarfenbergs, nevienam nezinot.

Tad pa austrumu vārtiem iejāj amtmanis. Viņš ir noputējis, no tāla ceļa atgriezdamies.

Tam seko desmit citu jātnieku ar stiprām, resnām ādas pātagām aiz jostas. Tie ir Dundagas zemnieki — landrāta Maidela dzimtļaudis, spēcīgi viri.

Amtmanis pamāj pavadoņiem. Tie aptur zirgus un paliek uz ielas. Pats Sarfenbergs piespiež piešus sa­vam kumeļam un izauļo cauri pilsētiņai līdz kapsētai, no kurienes skan gauduligas dziesmas, klaigas. Te viņš pietur un uzsauc pār žogu neprātīgajam baram:

— Hē! Allo! Uzklausiet mani!

— Kas tur? Kas ir? — atskan kapos iztraucēto dzī­rotāju gurdās balsis.

— Nāciet tuvāk! Man ar jums jārunā.

— A! Andrejs Sarfenbergs! — Tie pazīst amtmani. — Ja gribi runāt, nāc pie mums! Jau sen varēji būt mūsu vidū.

— To nedarīšu. Neesmu te ieradies kā jūsu neprā­tību līdzdalībnieks, bet kā amatpersona.

— Mums pašiem savas amatpersonas. Amtmaņa mums nevajag.

— Es pavēlu ieturēt mieru un uzklausīt manil

— Ha, ho! — daži barā iesmejas.

No viena pulciņa pienāk pie kapsētas žoga rāts­kungs Hanss Klēvers, Piltenes raganu tiesnesis.

— Tu nerunā tik augstu valodu, Andrej Šarfen­bergi — viņš saka augstprātīgi. — Te nav būdnieku un pilskalpu, kurus vari rīkot.

— Esmu ieradies stārasta landrāta Maidela vietā.

— Ja stārastam ar mums kas runājams, lai viņš nāk patsl

— Jūs zināt, viņa nav Piltenē.

— Tad mēs varam gaidīt, kamēr viņš atbrauc.

— Viņš ir Dundagā pie savas uz nāvi slimās laulā­tās draudzenes. Viņš pats nevar te ierasties un sūta mani.

— Tu nevari dot mums nekādus rīkojumus. Pilsētā valda rāte.

— Ja rāte aizmirst savu uzdevumu, tad tās vietā jārīkojas augstākai varai. Hercoga vārdāl

— Tu nenāc no hercoga.

— Nāku no stārasta. Hercoga vārdā viņš pavēl iz­beigt nekārtības un stāties pie dzīves atjaunošanas Piltenē.

— Kur plosās sērga, tur dzīve nevar atjaunoties. Dievs ir miris. Sātans ir mūsu kungs un grib, lai to pielūdzam un tam kalpojam.

— Tu runā kā plānā prātā, Hans Klēverl Sērga jau kopš nedēļas iet mazumā. Ir jādara viss, lai tā no jauna nesāk plosīties. Un, kas attiecas uz tavām ticī­bas lietām, tad te tev var iznākt atbildēšana hercoga tiesā. Tātad kā rātes loceklis pavēli uz pēdām izklīst izlaidīgajam pūliml

— To es nedarīšu, Andrej Šarfenbergi

— Hercoga vārdāl Es pavēlul

— Pavēlēt var tikai tas, kam ir vara.

— Jā, to zinu.

— Bet tev tās nav.

— Man viņa ir.

— He, he, he! Ej labāk mājās, ka nenokaitini mūsu draudzi! Tā neļaus nopulgot savu jauno ticību,

— Vai tas tavs pēdējais vārds?

— Labāka nekā tev nevaru pateikt.

— Labi!

Amtmanis pagriež zirgu un pajāj tālāk gar mūri, kur vairāk ļaužu.

— Hercoga vārdā! — viņš uzsauc varenā balsī. — Kā stārasta landrāta Maidela pilnvarotais es pavēlu jums nekavējoties izklīst, beigt savas neprātīgās izlai­dības un pielikt visus spēkus pilsētas uzkopšanā un sērgas apkarošanā! Ejiet pa savām mājām!

Smiekli un kurnēšana atskan no kapiem.

— Es dodu jums laiku, — amtmanis turpina, — des­mit minūtes. Kas vēl būs kapos vai uz ielas, tas tiks pērts un ieslēgts cietumā. Par tiem tad spriedīs atjau­notās rātes tiesa bargu sodu kā par nemiera cēlājiem sērgas laikā. Jūs dzirdējāt visi. Tātad — paklau­siet!

Sarfenbergs apgriež zirgu un aizauļo uz pilsētiņas otru galu. Viņu pavada zobgalības un lamuvārdi, Iz­laidīgais pūlis turpina dzīres un dejas. .

Paiet desmit minūtes. Tad atskan auļojošu zirgu pa­kavu troksnis. Desmit jātnieku ar amtmani priekšgalā drāžas uz kapsētu. Ap stūri — cauri vārtiem — kapos iekšā. Gaisā nošvīkst smagās pātagas un krīt uz pūļa mugurām, pleciem, galvām. Kliegdami un vaimanā­dami pārsteigtie jūk uz visām pusēm, lec pāri žogam, mēģina glābties krūmos. Rets paspēj izšmaukties, brašo vīru sitiena neķerts. Vaimanas un kliedzieni ne­sas pa visu pilsētu. Kad kapsēta ir iztīrīta, jātnieki atkal rikšā pa ielām un sadzen pēdējos bēdzējus namos.

Desmit minūšu laikā pilsētas ielas ir tukšas.

Amtmanis izdala savus jātniekus pa pilsētu ar pavēli nevienam neļaut atstāt namus un sapulcēties baros. Pats viņš nokāpj no zirga un apstaigā mēra pasaudzē­tos rātskungus. Tādi izrādās tikai trīs: birģermeistars, tiesnesis Hanss Klēvers un sirmais, vājais sindiks. Viņš tiem nodod landrāta Maidela rīkojumu atjaunot rāti pilnā sastāvā, kā arī ieviest kārtību un likumību pilsētā. Pēc tam uzrāda savu pilnvaru rīkoties pēc sa­viem ieskatiem, sazinoties ar rāti, normālās dzīves atjaunošanā, sērgas ierobežošanā un kārtības uzturē­šanā. Krietnais birģermeistars ar prieku apsveic stā­rasta enerģiskos soļus, tāpat vecais sindiks. Klēvers, kurš turējies līdz izlaidīgajiem neprāšiem, apšauba stārasta tiesības tik patvarīgā rīcībā. Tad Sarfenbergs liek priekšā birģermeistaram to strīpot no rātes un pieaicināt tanī pēc paša ieskatiem krietnākos un cie­nījamākos Piltenes vīrus.

Tā notiek. Dažās stundās sastādās jaunā Piltenes pār­valde. Rātskalpi uzpoš pilsētas namu, un tūlīt rāts­kungi notur sēdi.

Sarfenbergs nāk ar saviem priekšlikumiem. Vispirms atrast nomalē kādu šķūni, kurp nonest visus mēra slimniekus, lai tos atšķirtu no veselajiem, sameklēt kopējus un pārtikas līdzekļus. Tad nodedzināt visas vecās būdas, kuru iedzīvotāji vai nu izmiruši, vai tās atstājuši. Jaunākos, labākos namus rūpīgi izkvēpināt ar paegļiem un sēru. Notīrīt pilsētas ielas. Izrakt pāris jaunu aku un no vecām pagaidām aizliegt smelt ūdeni. Pie darba klaušu kārtā piespiežami visi veselie iedzī­votāji, kā vīrieši, tā sievietes no piecpadsmit līdz piec­desmitajam mūža gadam. Nepaklausīgie stiepjami rātes tiesas priekšā un bargi sodāmi, kā kara un sērgu laikā nākas.

Tā notiek. Šarfenberga enerģija piespiež pat vistie­pīgākos pildīt viņa rīkojumus un rātes noteikumus. Atkal Piltene atdzīvojas, un rosīgā darbā atjaunojas sērgas laikā panīkušais dzīves celšanas instinkts. Krogā aiz Aizputes vārtiem rāte ierīko slimnīcu, kurp noved visus mēra slimos; te pieteicas kopēji, te sanes pārtiku, kas galu galā vēl atrodama daža laba turī­gāka namnieka pagrabos un kambaros pietiekošā vai­rumā, lai nabadzīgākiem nebūtu jāmirst badā. Pilsētas namus iztīra un izkvēpina, pussagruvušās, izmirušās, vecās būdas nojauc un sadedzina līdz ar mēra upuru mantām. Tiek izraktas divas jaunas akas, kas apgādā tīru, labu dzeramo ūdeni.

Sērga vairs neatjaunojas. Pilsētiņā ierodas apkārtnes zemnieki, atkal tirgū parādās preces, pārtika — gan dārga, viss tomēr dabūjams.

* * *

Kādudien Piltenē ierodas hercoga komisārs savā apkārtbraucienā pa bada un sērgas piemeklētiem ap­gabaliem. Jau Aizputē viņš dzirdējis par Piltenes postu, jukām un izlaidību, tādēļ ļoti pārsteigts, te ieraugot sērgas ierobežošanai spertos soļus, mieru un kārtību.

— Manu visdziļāko atzinību! — viņš saka rātes ve­cākajam. — Mūsu žēlīgais valdnieks no sirds priecā­sies par rātes rūpēm pilsētas labā.

— Tas viss ir Andreja Šarfenberga nopelns, — kautrīgi iebilst birģermeistars. — Rāte bija bezspēcīga.

— Sarfenbergs? Kas tas tāds?

— Piltenes amtmanis.

— Kā? Rāte uzdevusi amtmanim rīkoties savā vietā?

— Nē, Sarfenbergs pats uz savu galvu to uzņēmās.

— Brīnišķīgs vīrs!

— Jā, viņš nevarēja mierīgu sirdi noskatīties jukās, kas še notika, un beidzot devās uz Dundagu pie stā­rasta un pierunāja to iejaukties pilsētas lietās. Tā uz­devumā tad atgriezās ar desmit drošsirdīgiem vīriem, spaidu kārtā piespiezdams pilteniešus darīt viņu pie­nākumu. Tas ir krietns vīrs.

— Man būtu ar viņu jāparunā. Bez tam mans uzde­vums ir ievākt pēc iespējas sīkas ziņas par mēra upu­riem, par pilsētas zemnieku apstākļiem un sējas izredzēm.

— To visu dabūsit no amtmaņa. Uznākot posta die­nām, viņš vienīgais neatstāja savu pienākumu, kad rātskungi vairs nebija piedabūjami ko darīt.

Komisārs dodas uz pili, kur amtmanis rīķojas kā stārasta vietas izpildītājs.

Hercoga ierēdnis no tā iegūst sīkas, izsmeļošas zi­ņas par visu, kas tam vajadzīgs, lai zinātu par zemes stāvokli pēc posta dienām. Viņš apbrīno amtmaņa gaišo prātu, tā administratora spējas un ieteic pāriet pie galma, kur būtu tam īstais darbalauks. Sarfenbergs atrunājas, viņš apmierināts ar savu amatu un domājas būt te noderīgs.

Draudzīgās sarunās komisārs pastāsta par notiku­miem pasaulē un Kurzemē, no kurienes pēdējā laikā nekādas ziņas Piltenē neienāca. Visa hercogiste esot brīva no ienaidniekiem, tak to vēl nospiežot nodevas. Zviedru karalis vēl arvien atrodoties turku gūstā Ben- deres pilsētā. Vidzemes muižnieki esot padevušies ca­ram, un zeme pievienota Krievijas valstij.

Atvadoties komisārs vēl izsaka savas rūpes par zem­kopības panīkumu un darbaroku trūkumu ilgā kara un sērgas izpostītā zemē un ieteic dot stārastejas zem­niekiem visādus atvieglojumus, lai tie atkal var atjau­not savus laukus. Lai viņš nekautrējoties pat uzņemt izbēgušus pamesto apkārtnes muižu dzimtļaudis un ielikt tos izmirušajās mājās kā brīvus zemkopjus. Uz­veikt valstī badu — tas tagad esot galvenais uzde­vums, jo mēris, kurš Kursas dienvidos jau izbeidzies tāpat kā Piltenē, vēl tikai parādoties šur tur zieme­ļos — daudz vieglākā veidā.

Mums jāatgriežas meža ciemā.

Gotlība Volfa ļaunais nodoms liekas izdodamies pil­nīgi. Nelīdz Ermaņa uztraukumā izdarītie aizsardzības soļi, nelīdz Vālodzes ārēji mierīgie rīkojumi. Kaut sēr­gas atnesēji gan sadedzināti un viņu pelni •■aprakti dziļi zemē, dīgļi jau izplatījušies pa visu ciemu, gaiss pilis mellās nāves dvašas.

Bez pirmajiem mēra upuriem — Kaijas, Andra un Līzes — vēl saslimuši Kaijas vīrs Lūsis, viņas māte Austra, Sumbra un Austras dēls Alnis, tad Ermanis, un, beidzot, arī Kaspars sajūtas nelabi. Tepat puse pie­augušo ciema ļaužu guļ uz gultas.

Vālodze lielāko daļu dienas pavada svētbirzē pie ziedokļa kopā ar Trūdi. Dienu no dienas tā top drū­māka un smago domu nospiestāka.

Beidzot kādurīt tā iet viena pati uz birzi, savai mā­ceklei un pēcnācējai likdama palikt mājās. Visu dienu viņa pavada zem ozola un, vakarā atgriezusies, pie jauno pāru nama lodziņa sauc Trūdi:

— Iznāc, meit, man ar tevi jāparunāl

Trūde, sēdējusi kopā ar Tauri, Briedi un Mariju, at­stāj tos un iet ārā. Viņa grib tuvoties Vālodzei, bet tā to apstādina:

1 — Nenāc tuvāk! Un arī sasirgušos kopt tu neej tur­pmāk!

— Kādēļ, vecāmāt?

— Lai būtu tālāk no sērgas.

— Bet mēris ir visā ciemā.

— Arī ciems tev būs jāatstāj.

— Vecāmāt, es nevaru šķirties no Taura, es nevaru te pamest Mārietu.

— Arī Taurim, Mārietai, Briedim un pārējiem sēr­gas neskartiem jāiet projām.

— Kas tad apkops vecotēvu? Kasparu?

— Es, kamēr spēšu. Jums jāiet.

— Kurp?

— Dziļāk vērī. Visiem jums.

— Un tu?

— Es palieku te, kā citi, pēc dieviņa lēmuma.

— Kā? Vai arī tu? …

— Arī es esmu nāves apzīmēta.

— Vecāmāt! — Trūde pasper soli uz priekšu.

— Paliec attālāk! — Vālodze brīdinoši paceļ roku. — Tev jādzīvo un jāturpina mans darbs. Tev jāpiesar­gās. Kaut gan Laima, likteņlēmēja, tur savās rokās visu mūsu dzīvi, tomēr arī pašam nav tīši jāmeklē briesmas. Jūs ciemu atstāsit, bet dieviņš lems un vadīs jūsu ceļus. Tikai iegaumē: neko jūs nedrīkstat no še­jienes līdz ņemt, vienīgi dažus zirgus, maizi un sāli. Arī manas zāles un ziedes jāpamet te. Tu zini gandrīz visām kaitēm līdzekļus; tos pati savāksi vērī.

Vālodze pamet ar roku un iet. Viņa iegriežas lielajā saimes mājā. Te ļaudis sēž klusi, noliektām galvām.

— Vai Kaija? … — zintniece iejautājas un neno­beidz.

— Mirusi, — atbild Taura māte. — Un arī Andris ļoti vājš.

Vālodze paver aizkarus. Arī Līze guļ pēdējos elpas vilcienos. Vecā vēl pasniedz mirējai ūdenslāsi un aiz­spiež tai acis.

— Sākas! — tad viņa izdveš un iet ārā.

Durvju priekšā guļ bezspēkā saļimis Uģis, Ermaņa jaunākais dēls. To mēris pārsteidzis rijā, viņš ticis tikai līdz namdurvīm. Vālodze brītiņu apstājas pie sasirgušā un gausi iet tam garām. Vai nav vienalga, kur kāds mirst?

Viņa soļo uz Kaspara namiņu. Jāiet. Arī te gaisā žvīgo nāves spārni. Ermanis savā stūrī nemierīgi svai­dās gu[as vietā. Kaspars, ar pēdējiem spēkiem turēda­mies vārgajās, nespēcīgajās kājās, ūdens ķipīti vienā rokā, ar otru taustīdamies, mēģina sasniegt slāpstošo mirēju — draugu.

Vālodze tam atņem trauku, noliek to uz grīdas, tad palīdz pašam notikt krēslā pie drauga gultas, atsēdina to, pēc tam padzirda Ermani.

Ermaņa drudža apmātais skats mazliet noskaidrojas, kad briesmīgās slāpes veldzētas. Vālodze paņem soliņu un piesēstas pie abiem gluži tuvu.

— Vai tu saproti, ko saku? — Zintniece noliecas pie ciema cilts vectēva.

— Vēl sapratīšu, — izdveš Ermanis, ar nespēcīgo roku norausdams sviedrus no pieres. — Tu gribēji ap­runāties, kas notiks ar ciemu?

— Jā. Es paredzu, ka te visiem mums jāiet bojā.

— Vai jau visi sērgas sagrābti?

— Vēl sveikā abi jaunie pāri, Sumbrs, Sārma, Gun- tiņa, Zīlīte un mazie bērni.

— Tiem jāiet prom no šejienes.

— Jā, Erman, es arī tā domāju.

— Lai viņi dodas uz Ventspili, lai pavada ziemu tur, kur sērgas nav! Lai atgriežas tikai pavasarīl

— Un mēs?

— Mēs paliksim te.

— Un kad viņi atgriezīsies?

— Tad mūsu vairs nebūs.

— Mūsu trūdi paliks savās guļas vietās.

— Jā, mūsu trūdi.

— Un mēra dīgļi viņos …

Baigi izskan Vālodzes pēdējie vārdi. Skarba grumba savelkas viņas uzacu starpā. Ilgi klusē visi trīs,

Tad Ermanis saka:

— Es uzminu tavas domas. Lai notiek tā!

— Un tu, Kaspar?

— Varbūt es arī… Lai notiek, kā abi nolemjat!

Vālodze pieceļas un atstāj istabu. Pie lielās mājas

durvīm vēl arvien pusnesamaņā guļ Uģis. Tam blakus sakņupusi sēž viņa sieva Drostala.

— Tavam vīram vairs nav līdzams, — garām ejot, saka Vālodze, noritot asarai pār grumbaino seju.

— Man ari ne, — dobji atteic Drostala. — Es jau vakar jutu sērgu … Kaut dieviņš jel pasaudzētu Zīlīti!

— Par bērnu neraizējies! Rīt agri visi veselie atstās ciemu.

Atkal Vālodze pieklauvē pie mazās mājas loga.

— Iznāciet visi!

Durvīs parādās Tauris, Trūde, Marija.

— Kur Briedis?

— Lielajā mājā. Aizgāja rīkoties māsu apbedīt.

— To nevajadzēja. Ej, Mārietiņ, pasauc viņu!

Marija aiziet un atgriežas ar vīru.

— Lai paliek Kaija savās cisās! — saka Vālodze. — Nepieskaries sērgas uzveiktai!

— Tak viņa jāapbedī.

— Lai guļ līdz rītam!

— Mērī mirušos jo ātrāk, jo labāk atdot ugunij. Pati zini, pati teici.

— Gan jau! Rīt lielas bēres būs. Pie viena tad.

Briedis tālāk neko neiebilst. Arī Vālodze klusē. Vi­ņas paskarbais, valdonīgais skats top maigs. Labu brī­tiņu tā noraugās mazdēlos un viņu jaunajās sievās. Tad paceļ galvu pret debesīm un saka klusi, aizgrābti, kā pravietodama:

— Mūsu ciemam jāiet bojā. Veļumātes klēpī jāgul- dās vecajai paaudzei. Bet dzimta neizgaisīs. Jums, jau­najiem, jāturpina tas, ko sākām mēs. Tāds dieviņa lēmums. To viņš man sapnī atklāja. Tā būs! Lielu un spēcīgu es redzu mūsu cilti, tanī saplūst tautu tautas — no Kursas, Zemgales, no Vidzemes un Latgales. Vairs nebūs zemgaļu, ne augšgaļu, ne latgaļu, ne sēļu. Būs viena liela latvju tauta. Bet mūsu dzimta stāvēs taukas kodolā. 1

Vālodze atkal atgriezusies šai dzīvē.

— Šovakar jau, — viņa turpina cietā, pavēlošā balsī, — jums, veseliem, jāatstāj ciems. Tā Ermanis un Kaspars grib, un es, Trūdei jau piekodināju neko lieku neņemt līdz kā tikai maizi, sāli, dažus zirgus, Vēl cir­vjus, arklu, darbarīkus. Ar to jums citā vietā, tālu, jāceļ jauna dzīve… Pasteidzieties, ka līdz tumsai tie­kat tālāk, kur pārnakšņot!

— Un citi veselie?

— Tos iešu savākt.

Vālodze pagriežas un iet uz lielo māju. Te viņai plašāk jāizklāsta briesmas, kas visiem draud, un ne­pieciešamība atstāt sērgas veiktos tuviniekus, kuriem līdzēt nevar. Vienīgais mierinājums vēl paliek Vālo­dzes nedroši teiktie vārdi, ka nākamo pavasari tie va­rēs atgriezties, ja — atradīs vēl ciemu. Drūmāks par visiem saņem Vālodzes un Ermaņa rīkojumu spēcīgais, plecīgais Sumbrs, Brieža tēvs.

— Labi, — viņš beidzot saka kā mokās. — Lai citi iet! Man, māt, atļauj palikt.

— Tu iesi līdz ar citiemi — noteic Vālodze. — Tavi spēki būs nepieciešami jaunajiem vērī,

— Labi! — Sumbrs nopūšas un novēršas.

Te arī aizietspējīgo nav daudz. No vīriem tikai Sumbrs, Brieža tēvs, no sievām Taura māte Sārma. Tad — Guntiņa un Zīle, un mazā Cielaviņa. Pārējie bērni arī saslimuši pa tam.

Grūta ir šķiršanās. Smagākas un izmisušākas liekas būt aizgājēju sirdis nekā palicēju. Tikai tumsā pie lāpu gaismas deviņas dvēseles apkrauj zirgus ar ne­pieciešamo, atstāj meža ciemu un nozūd mellajā vērī. Abi vilki tos pavada līdz laipām, bet tālāk neiet. Ne vēris vairs, bet ciema pavards tiem kļuvis par dzim­teni.

Bieži aizgājēju skati vēršas atpakaļ, kur, visapkārt purviņa un ezera ieslēgts, paliek ciems ar viņu vār­giem un mirstošiem piederīgiem. Mazā Cielaviņa — Sumbra meitasmeita — mātesbrāļa Brieža klēpī bez apstājas sauc pēc mirušās mātes un nāves gultā pa­likušā tētiņa. Klusi raud arī pusaudži Gunta un Zīle. Vēl ilgi tiem pakaļ atskan abu ciema suņu žēlā smilk­stēšana, kuri, kā liekas, nojauš šķiršanos uz mūžu.

Pretēji Vālodzes piekodinājumam pēc iespējas jo tālu no mājām apmesties naktsguļā aizgājēji paliek meža pļavā pie tērces, pie pļavas pūnīša.

— Kaut pirmo svešniecības nakti vēl pavadīt savas koptās zemes tuvumā! — saka Sumbrs un aptur zirgus.

Te viņi apmetas pie ugunskura uz sūnu cisām. Ap- segai vīri salauž egļu zarus, jo segas Vālodze bija no­liegusi ņemt līdz: tās varot būt pillas mēra dīgļu.

Vīrieši iemieg pirmie, tāpat mazā Cielaviņa un lie­lākie bērni. Trūde ilgi guļ blakus Taurim, izlikdamās aizmigusi. Viņa ieklausās tā dziļajos elpas vilcienos un, pārliecināta, ka tas nemodīsies no viņas pakustē- šanās, uzmanīgi atvirzās tālāk.

Viņa redz Mariju sēžam ugunskura otrā pusē ar aiz­migušo Cielaviņu klēpī un klusi pievirzās pie tās.

Marija neguļ, bet, tālu aizdomājusies, nemana Trūdi. Asaru mitrās acis tā pacēlusi pāri ugunskura atspīdu­mam pret zvaigžņoto debesi.

«Mērietas prāti kavējas pie tēva,» domā Trūde. «Pa­tiesi, tā ir neizsakāmi smaga sajūta, kad jāatstāj mir­stoši vecāki vieni — bez kopēja, bez acu aizdarī- tāja… Cik mierīgi, gandrīz pat līksmi arī izklausījās Kaspara atvadīšanās vārdi no meitas, tos tomēr teica prāts, nevis sirds. Ai, šī briesmīgā sērga! Kā tā var nomākt cilvēku svētākās jūtas …»

Trūde negrib traucēt draudzeni viņas sāpēs. Klusi tā pavirzās tālāk — pie egles stumbura un ļaujas visa pārdzīvotā atmiņām. Viņai nāk prātā Vālodzes pēdējie vārdi par meža ciema cilts nākotni.

«Kā tas var būt,» jaunā zintniece domā, «ka mūsu dzimta radīs paaudzes, kurās būs lemts atdzimt senču varoņciltij? Ne vēra biezokņos tak, bet ļaudis notiek lielās dzīves norise… Vai vientulībā, cilvēku vairīda­mies, mēs piepildīsim Vālodzes aizredzi?»

Ilgi par šo jautājumu prāto Trūde. Paiet pusnakts. Sāk aiz vēra galotnēm bālēt zvaigznes. Ugunskurs dziest. Tepat blakus bubina zirgi. Vērī dziļš klusums. Tad Trūde ieklausās.

«Liekas, kaut kur tālumā gaudo vilki. Skumji, žēli… Vai tie nav mūsu suņi?»

Jaunā sieva paceļ skatu gar tērci, pāri meija pļavai uz ceļu, aiz kura palika mirstošais ciems. Tad tā strauji sakustas un atmodina no nomoda sapņiem draudzeni.

— Tu te, Trūde? — jautā Marija. — Kas ir?

Kā apmulsusi Trūde raugās uz ciema pusi. Viņa ne­var atbildēt. Tad pastiepj turp roku.

— Vai tev neliekas, Māriet…

— Kas?

— Ka cauri eglēm spīdētu uguns?

Pagriežas arī Marija.

— Patiesi! Tur mūsu ciems deg!

— Un viņā nespēcīgie sērgas māktie! Tie nespēj piecelties no cisām …

— Tēvs! — iesaucas Marija, noliek guļošo Ciela­viņu sūnās, pielec kājās un uzsauc guļošiem: — Uguns­grēks! Mūsējie sadegi

Tad tā skrien, cik jaudas, uz blāzmas pusi. Trūde seko. Bez elpas abas sasniedz taisni cirsto druvu ceļu, no kurienes atklājas svīstošā gaismiņā skats uz ciemu. Tas viss liesmās.

Uz Marijas saucienu pamostas citi. Redz abas aiz- skrienam, redz blāzmu un saprot. Tauris ar Briedi skrien pakaļ sievām. Tiem seko Sārma, Taura māte.

Sumbrs atjēdzas gausāk, kā liekas. Ilgi viņš tūļojas, staipa rokas, tausta paduses, pats sevī nogrimis. Tad brītiņu sēž ar sastingušu skatu. Pēkšņi, cieši ko ap­ņēmies, lec kājās.

— Brieža tēvi — sauc Zīlīte un stiepj rokas pēc tēvoča. — Ņem mani līdzi

— Ej nost! — nikni kā zvērs meitenei uzsauc lielais, spēcīgais vīrs. Tad piebilst lēnīgāk: — Paliec te, pie Guntas, un abas pieraugiet mazo Cielaviņu! Esat jau lielas skuķes.

Tad viņš vareniem lēcieniem, acīm zvērojot, kā savs vārdabrālis — senais sumbrs — brāžas uz priekšu gar tērci.

Marija un Trūde sasniedz ciemu reizē ar Tauri un Briedi. Viņi netiek klāt, jo ne tikai visas ciema celtnes — kā dzīvojamās mājas vienā pusē, tā saim­niecības ēkas otrā —, bet arī laipas deg gaišās liesmās.

— Tas Vālodzes darbs, — saka Trūde.

— Jā, — piebalso Tauris. — Un viņa paredzējusi, ka varam atgriezties, tādēļ nogriezusi mums ceļu. Lūk, salmu un žagaru atliekas ūdenī! Uguns pielikta, citādi laipas nekad nevarētu aizdegties.

— Ciemā tomēr tiksim! — satraukts saka Briedis.

— Kā?

— Pret svētbirzi nav pārak staigns. Tur arī šaura vieta. Nolīdīsim egli purva malā, pa to tiksim pāri muklāja dziļumam.

Viņš tver aiz jostas pēc cirvja un skrien apkārt pur­vam. Citi aiz tā.

Kamēr Briedis ar Tauri cērt milzu koku, tuvāko pie staignāja malas, sievieši lauž sīkus kociņus tālākam ceļam, kad egles garuma pietrūks.

Pēc brīža varenais milzenis iebrakšas un šņākdams gāžas purvā. Briedis pirmais uzlec uz stumbra, bet tanī brīdī viņu satver aiz rokas pieskrējušais Sumbrs.

— Atpakaļ! Paliec te!

— Laid, tēv! Lai mirst sērgā, kam tas dieviņa lemts! Bet no ugunsnāves jāglābj nelaimīgie.

— Tie nav jāglābj! Neviens nedrīkst iet pāri! Ne­viens, izņemot mani!

— Kas tev tur darāms? Mēs visi gribam redzēt, kas noticis ar mūsējiem.

— Es pārliecināšos un ziņošu. Nost no koka! Arī tu, lauri! Jums jāpaliek te. Es pavēlu! Kā vecākais dzimtā es atbildu par visu, un kā vecākajam jums man jāpa­klausa.

Briedis vairs nepazīst savu mierīgo, kluso, maigo tēvu. Viņa acis deg, viņa balss ir cieta, barga, viņa tonis pretrunu nepieļaujošs. Viņš atiet no koka un no­sēžas uz celma. Arī Tauris padevīgi atkāpjas.

— Es visu paziņošu, kā klājas mūsējiem! — Sumbrs vēl izsauc un skrien pa egli, lauzdamies cauri bieza­jiem zariem. No egles galotnes vēl atliek soļu desmit purva. Tak sausā rudenī tas izrādās izbrienams. Līdz krūtīm dūņām notašķījies, Brieža tēvs sasniedz salu un nozūd ugunsgrēka dūmos.

Bezgala garš gaidītājiem aiz purva liekas neilgais brīdis, kamēr Sumbrs atkal parādās.

— Apmierinieties! — viņš sauc pāri. — Viss ir labi.

— Kur mūsu vārgie?

— Veļumātes klēpī. Visi.

— Mērī miruši?

— Nē, ugunī.

Dziļš klusums seko Sumbra vārdiem. Klusē atī Sumbrs pats. Tad sauc lielā saviļņojumā: \

— Palieciet sveiki, mani mīļie! Sveiks, mans dēls! Sveika, vedekla! Sveiks, Tauri, sveika, Trūde, sveika, labā Sārma! Esiet krietni un pildiet vecāsmātes likumu!

— Nāc tak atkal pāri! — sauc Sārma.

— Tēv! — sauc Briedis. — Kam tu atvadies?

— Es piederu šel — Sumbrs noplēš no krūtīm drē­bes. — Rau, ari mani mellā nāve iezīmējusi. Vēl vakar cerēju, ka veikšu sērgu. Bet šorīt pamostoties atskārtu, ka mana vieta te, pie Vālodzes.

Spēcīgais, plecīgais vīrs otrā krastā paceļ roku at­vadoties, acumirkli stāv tur kā milzis, tad nozūd uz svētbirzes pusi. Viņš dodas cauri degošam eglājam, ieskrien degošā svētbirzē, kur uz ziedokļa sagatavotā sārtā, piesējusies pie ozola, sadeg Vālodze.

— Mana vieta ir te, — Sumbrs saka un, uzlēcis sārtā, apkampj Vālodzes kājas.

Tad liesmu un dūmu mutulis apņem tos abus.

Tālu vērī gaudo vilki. Tie — abi ciema suņi.

Saulei pusdienā paceļoties, no citkārt laimīgā meža ciema ir palicis tikai purva apņemts ogļu un pelnu lauks.