20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

II KAPTEIŅA NĒMO JAUNAIS PRIEKŠLIKUMS

28. februārī, kad «Nautils» uz 9° 4' ziemeļu platuma ap pusdienas laiku pacēlās virs ūdens, astoņas jūdzes uz rietumiem bij saredzama sauszeme. Vispirms es ieraudzīju dīvaini sablīvētas kalnu grēdas apmēram divi tūkstoši pēdu augstumā. Novērojis šo apvidu, es nokāpu lejā sa­lonā un, kartē uzmeklējis šo vietu, tūliņ nopratu, ka mēs atrodamies pie Ceilonas salas — šīs Indijas pērles.

Es tūliņ steidzos bibliotēkā uzmeklēt kādu darbu par šo auglīgāko zemeslodes salu. Tur es arī patiešām atradu H. K. Sira grāmatu ar virsrakstu: «Ceilona un singalieši». Salonā atgriezies, sāku izrakstīt visus datus par Ceilonu. . Šajā acumirklī ienāca kapteinis Nēmo ar savu palīgu.

Kapteinis pameta skatienu uz karti, tad pievērsās man.

—.Ceilonas sala ir ievērojama kā pērļu zvejas vieta. Vai jums, Aronaksa kungs, nepatiktu apmeklēt šādu zve­jas vietu?

— Bez šaubām, kapteiņa kungs.

— Labi. Tas viegli izdarāms. Tikai mēs gan redzēsim zvejas vietas, bet neredzēsim pašus zvejniekus. Zvejas sezona vēl nav sākusies. Tomēr tas nav svarīgi. Došu pa­vēli braukt uz Manaras līci. Mēs tur nokļūsim naktī.

Kapteinis kaut ko pasacīja savam palīgam, un tas tūliņ izgāja. Drīz pēc tam «Nautils» iegrima ūdenī, kā mano­metrs rādīja, trīsdesmit pēdas dziļi.

Karti priekšā izklājis, es meklēju Manaras līci. Izrādī­jās, ka tas atrodas uz devītās paralēles Ceilonas ziemeļ­rietumu pusē. Līci ieslēdz nelielās Manaras saliņas lokā izliektais krasts. Lai to aizsniegtu, mums bij jānobrauc gar visu Ceilonas rietumu krastu.

— Profesora kungs, — kapteinis Nēmo teica, — pērles zvejo Bengālijas jūras līcī, Indijas jūrā, Ķīnas un Japānas jūrās, Dienvidamerikas jūrās, Panamas un Kalifornijas jūras līčos. Bet pie Ceilonas zveja tomēr ir visizdevīgākā. Bez šaubām, mēs esam ieradušies par agru, jo pērļu zvej­nieki Manaras jūras līcī parasti pulcējas tikai martā: tur viņu trīs simti laivas trīsdesmit dienas no vietas nodarbo­jas ar visienesīgāko jūras dārgumu zveju. Katrā laivā ir pa desmit airētāju un desmit zvejnieku. Šie pēdējie sa­dalās divās grupās un pēc kārtas ienirst ūdenī divpadsmit metru dziļumā ar kājās iemiegta, laivai ar virvi piesieta smaga akmens palīdzību.

— Tātad, — es iebildu, — vēl vienmēr tiek piekopts tas pats primitīvais zvejas veids?

— Vienmēr, — kapteinis Nēmo atbildēja, — lai gan šīs zvejas tiesības pieder angļiem — tautai ar visattīstītāko rūpniecību pasaulē; viņi šīs tiesības ieguvuši ar Amjēnas līgumu 1802. gadā.

— Man tomēr liekas, ka skafandrs, kādu jūs lietojat, būtu visai noderīgs šādā darbā.

— Jā gan, jo citādi nabaga zvejnieki necik ilgi nespēj palikt zem ūdens. Angļu ceļotājs Persivals gan stāsta par kādu kaferu, kas varējis piecas minūtes noturēties jūras dibenā, bet man tas liekas neticami. Es zinu, ka daži nirēji var izturēt piecdesmit septiņas, bet paši izveicīgākie astoņdesmit septiņas sekundes. Tomēr tādi atgadās visai reti, un, iznirušiem virspusē, šiem nelaimīgajiem cilvē­kiem pa degunu un ausīm tek ar asinīm sajaukts ūdens. Esmu pārliecināts, ka nirēji caurmērā var izturēt zem ūdens trīsdesmit sekundes; pa to laiku viņi cenšas ievākt mazajos tīkliņos visus to pērleņu gliemežus, ko vien var sagrābt. Bet vispār šie zvejnieki nenodzīvo ilgu mūžu: redzes spēja viņiem paliek vāja, acis sāk pūžņot, miesa pārklājas ar brūcēm, un nereti, triekas ķerti, viņi mirst turpat jūras dibenā.

— Jā, — es piebildu, — tas ir grūts amats, pie tam vajadzīgs tikai bagātnieku modes iedomu apmierināšanai. Bet sakiet, kapteiņa kungs, — cik pērleņu dienā paspēj sazvejot viena tāda laiva?

— Apmēram četrdesmit līdz piecdesmit tūkstošu. Stāsta pat, ka 1814. gadā, kad angļu valdība zveju rīkoja uz sava rēķina, nirēji divdesmit dienās sazvejojuši septiņdesmit seši miljoni pērleņu.

— Vai vismaz, — es vaicāju, — šie zvejnieki dabū pienācīgu atlīdzību par savu darbu?

— Nebūt ne, profesora kungs. Panamā viņus salīgst par dolāru algas nedēļā. Pa lielākajai daļai viņiem maksā vienu sū par katru gliemežnīcu, kurā atrodas pērle. Bet cik viņiem nenākas savākt pilnīgi tukšu!

— Vienu sū šiem nabaga cilvēkiem, kuri savus izman­totājus padara bagātus! Tas ir riebīgi!

— Tātad, profesora kungs, — kapteinis Nēmo turpināja, — jūs ar saviem biedriem apmeklēsiet Manaras sēkli un, ja tur nejauši gadīsies kāds agrīns pērļu zvejnieks, va­rēsiet novērot viņu darbā.

— Esmu ar mieru, kapteiņa kungs.

— Vēl kas, Aronaksa kungs. Vai jums nav bail no haizivīm?

— No haizivīm? — es iesaucos.

Kapteiņa jautājums man likās, maigi runājot, pavisam nevietā un nelaikā.

— Nu, ko jus uz to sakat? — kapteinis Nemo atkār­toja.

— Atzīstos, kapteiņa kungs, ka ar šīs sugas zivīm vel neesmu paguvis tuvāk iepazīties.

— Mēs, pārējie, — kapteinis Nēmo teica, — gan esam pieraduši pie viņām, esmu pārliecināts, ka arī jūs ar laiku pieradīsiet. Bez tam mēs būsim apbruņoti un pa ceļam varbūt varēsim nomedīt kādu no šiem nezvēriem. Tās būs interesantas medības. Tātad līdz rītam, profesora kungs, — pašā rīta agrumā!

To bezrūpīgā balsī pasacījis, kapteinis Nēmo aizgāja.

«Pārdomāsim labi,» es pats sev teicu, «un pārāk ne­steigsimies. Medīt ūdrus zemūdens mežos, kā mēs to da­rījām pie Krespo salas, -— tas vēl nebij nekas. Pavisam kas cits klejot pa jūras dibenu, kur gandrīz neizbēgami jāsastop haizivs! Es zinu labi, ka dažos apvidos, sevišķi Andamanu salu apkaimē, nēģeri nebūt nevilcinās uzbrukt haizivij ar dunci vienā un cilpu otrā rokā, tāpat zinu arī to, ka lielākā daļa šo uzbrucēju dzīvi vairs neatgriežas. Bet es taču neesmu nekāds nēģeris, un, ja es būtu nēģeris, arī tad, man šķiet, maza vilcināšanās nebūtu nevietā.»

Acu priekšā man rēgojās haizivs ar tās platajiem, vai­rāku zobu rindu pilnajiem žokļiem, kuri spējīgi cilvēku ar vienu cirtienu pāršķelt pušu. Pat nejauku sāpi jau sa­jutu krustos. Nevarēju saprast, kā kapteinis tādu aicinā­jumu pateica tik vienaldzīgā balsī. Itin kā runa būtu par kādas nekaitīgas lapsas dzenāšanu mežā!

«Labi!» es nodomāju. «Konsels nekādā ziņā negribēs nākt līdzi, un tad arī man būs iespēja atteikties pavadīt kap­teini.»

Atzīstos, ka šajā gadījumā ar Neda Lenda gudrību un apdomību es daudz nerēķinājos. Briesmas, lai cik lielas, viņa cīnītāja dabai allaž likās vilinošas.

. Es gribēju turpināt Ceilonas apraksta lasīšanu, bet roka tikai mehāniski šķirstīja lapas. No rindu starpām man rēgojās pretī drausmīgi, vaļā atvērti žokļi.

Tajā acumirklī ienāca Konsels ar kanādieti, abi mierīgi, pat smaidoši. Tie laikam vēl nezināja, kas viņus gaida.

— Patiešām, profesora kungs, — Neds Lends teica, — kapteinis Nēmo — velns viņu lai parauj! — beidzot nāk ar visai patīkamu priekšlikumu.

— Ko! — es izsaucos. — Tātad jūs jau zināt?

— Ar profesora kunga atļauju, — iebilda Konsels,

— «Nautila» kapteinis mūs uzaicināja rīt līdz ar profe­sora kungu apskatīt Ceilonas lielisko pērļu zveju. To viņš izdarīja sevišķi smalkā veidā un vispār izturējās kā īsts džentlmenis.

— Un vairāk nekā viņš jums nesacīja?

— Nekā, profesora kungs, — kanādietis atteica, — at­skaitot to, ka arī ar jums viņš jau esot runājis par šo mazo gājienu.

— Jā, mēs runājām par to, — es atbildēju. — Bet vai viņš jums nekā neminēja par…

— Vairāk nekā, profesora kungs. Jūs taču nāksiet līdzi, vai ne?

— Es?… Bez šaubām! Liekas, jūs, meistar Lend, esat tīri vai sajūsmināts?

— Jā, tas ir tik pievilcīgi! Ārkārtīgi pievilcīgi!

— Bet varbūt arī bīstami! — es piebildu brīdinoši.

— Bīstami? — Neds Lends atsaucās. — Bet tas taču būs tikai vienkāršs gājiens uz pērleņu sēkli.

Redzams, ka kapteinis Nēmo nebij turējis par vaja­dzīgu biedēt manus biedrus ar haizivju briesmām. Es skumjām acīm skatījos viņos tā, it kā tiem jau trūktu kāda locekļa. Vai man vajadzētu viņus brīdināt? Jā, bez šaubām, bet es nevarēju aptvert, kā to iesākt.

— Profesora kungs, — Konsels atsāka. — Vai profe­sora kungs negribētu mums pastāstīt kaut ko tuvāk par pērļu zveju?

— Par pašu zveju, — es jautāju, — vai par tiem dažā­dajiem starpgadījumiem…

— Tikai par pašu zveju! — kanādietis atsaucās.

— Iekams noejam svešā apvidū, noderīgi zināt, kas īsti tur gaidāms.

— Nu, labi. Apsēdieties, mani draugi, es jums pastās­tīšu visu, ko pats esmu izlasījis angļu rakstnieka Sira grāmatā.

Neds ar Konselu apsēdās uz dīvāna, bet kanādietis vis­pirms vēl iejautājās:

— Profesora kungs, kas tā pērle īsti tāda ir?

— Mīļo Ned, — es atbildēju, — dzejnieki pērli sauc par jūras asaru; austrumniekiem tā ir sacietējusi rasas lāse; dāmām — iegarena, perlamutram līdzīga, caurspī­dīga, dārga rotas lieta, ko viņas nēsā uz pirksta, ap kaklu un ausīs; ķīmiķim — fosfāta un ogļskābes kālija maisījums ar želatīna piejaukumu un, beidzot, dabzinātniekam — vienkārši saslimuša orgāna perlamutra atdalījums, kāds novērojams pie dažām divvāku molusku pasugām. Bet gal­venokārt, — es turpināju, — pērles attīsta sevišķa pērļu gliemene — nesamaksājamā pērlene. Pērle ir tikai bum­biņas veidā nogulsnējusies perlamutra viela. Pērle vai nu atrodama gliemeža vāka iekšpusē, vai arī ievietojusies kādā tā ķermeņa ielokā. Pie vāka tā allaž turas cieti, turpretim ķermenī gluži vaļīgi. Bet tās kodolā vienmēr ir kāds ciets, sīciņš priekšmets — vai nu neauglīga oliņa, vai smilšu graudiņš, ap kuru tad perlamutra viela pama­zām vairākos gados nogulsnējas sīkās, koncentriskās kārtiņās.

— Vai kādreiz vienā gliemežnīcā atrodamas arī vairā­kas pērles? — Konsels apvaicājās.

— Jā gan, mīļais. Ir izzvejotas gliemežnīcas, kurās at­rodams vesels dārgumu krājumiņš. Es gan neticu, bet stāsta, ka esot atrastas pērlenes ar simt piecdesmit haizi­vīm iekšā.

— Simt piecdesmit haizivīm! — Neds Lends iekliedzās.

— Vai tad es teicu «haizivīm»? — es atsaucos. — Es gribēju sacīt — simt piecdesmit pērlēm. Haizivīm tur nav nekādas nozīmes.

— Pilnīgi pareizi, — Konsels apliecināja. — Bet varbūt profesora kungs mums vēl pastāstītu, kā tiek pie pērlēm?

— Ir dažādi veidi. Ja pērle pieaugusi pie vāka, tad zvejnieki to vienkārši atlauž ar knaibļu palīdzību. Bet visbiežāk pērlenes izber uz krastā paklātiem lūka pīte- ņiem. Tādā kārtā viņas nobeidzas un desmit dienās sapūst. Tad viņas saber lielos, ar jūras ūdeni pilnos toveros, vē­lāk attaisa vaļā un skalo. Šeit nu iesākas šķirotāju div­kāršais darbs. Vispirms atlauž perlamutra plāksnītes, ko tirdzniecībā apzīmē ar nosaukumiem: franche argeritee, bātarde blanche un bdtarde noire, to pārdod simt div­desmit pieci un simt piecdesmit kilogramu smagu kastu iesaiņojumos. Tad izņem gliemenes gaļu, vāra un izkāš, lai dabūtu laukā pašas sīkākās pērles.

— Vai pērļu cena ir atkarīga no to lieluma? — Kon­sels jautāja.

— Ne tikai no lieluma, — es atbildēju, — bet arī no to formas, sastāva un krāsas, no to zaigainās, acīm tik tīkamās daudzkrāsu nospulgas. Visskaistākās pērles sauc par pērļu jaunavām vai neskartām, tās atrodamas vienīgi tikai gliemeņu ķermeņos, pa lielākajai daļai baltas, ne­caurspīdīgas vai opāla mirdzumā, apaļas vai iegareni apaļas. Šīs pērles ir visvērtīgākās, un tās pārdod atse­višķi — pa gabalam. Pārējās — vākiem pieaugušās pēr­les ir nenoteiktas formas, tāpēc tās tiek pārdotas pēc svara. Un, beidzot, iekšējās, sīkās pērlītes, kuras parasti sauc par zīlītēm, — arī tās pārdod pēc svara.

— Bet vai pērļu zveja ir arī bīstama? — Konsels vai­cāja.

— Nē, — es atsaucos, — taču uzmanība nekad nav par ļaunu.

— No kā tad tādā darbā jābaidās? — Neds Lends prā­toja. — Ka neierauj pāris malku jūras ūdens?

— Jums taisnība, Ned. Bet uzklausieties, — es turpi­nāju, mēģinādams atdarināt kapteiņa Nēmo vienaldzīgo balsi, — vai jums ir bail no haizivīm, drosmīgais Ned?

— Man! — kanādietis iesaucās. — Profesionālam har- pūnistam! Mans amats pats jau prasa tās izjokot!

— Te nav runa par to, ka viņas jāizzvejo ar makšķeres palīdzību, — es piezīmēju, — jāuzvelk uz kuģa, ar cirvi jānocērt aste, jāuzšķērž vēders, jāizņem sirds un pēc tam jāiemet jūrā.

— Tātad runa ir par…

— Jā tieši par to.

— Ūdenī?

— Ūdenī.

— Vienalga, ja tikai rokā laba harpūna! Jūs zināt, profesora kungs, ka šīs haizivis ir diezgan neveikli kus­toņi. Viņām jāapveļas uz vēdera, lai jūs sakamptu, bet pa to laiku …

Vārdu «sakamptu» Neds Lends izrunāja tādā balsī, kuru dzirdot šermuļi pārskrēja pār muguru.

— Nu, labi. Bet ko tu, Konsel, domā par haizivīm?

— Es, — Konsels atbildēja, — būšu vaļsirdīgs, pro­fesora kungs.

«īstā laikā,» es nodomāju.

— Ja profesora kungs gatavs iet pie haizivīm, — Kon­sels turpināja, — nezinu, kāpēc viņa uzticamais sulainis lai neietu līdzi?