20000 lje pa jūras dzelmi

XIX GOLFA STRAUME

Šo šausmīgo piedzīvojumu 20. aprilī neviens no mums mūžam neaiz­mirsīs. Es par to rakstīju stipri uztraukts, pēc tam pārlaboju un nolasīju priekšā Konselam un kanadie'tim. Viņi atzina rakstu par faktiski pareizu, bet attēlojumā nepietiekoši spilgtu. Lai uzzīmētu šādu gleznu, nepieciešams tāds talants kā mūsu slavenākajam dzejniekam, «Jūras darbinieku» auto­ram'.

Es jau teicu, ka kapteinis Nemo raudāja, jūrā lūkodamies. Viņa sāpes bij neizsakāmas. Šis jau bij otrais biedrs, ko viņš pazaudēja tajā laikā, ka­mēr mēs bijām uz kuģa. Un tik šausmīga nāve! Šis astoņkāja briesmīgo taustekļu nožņaugtais, dzelzs žokļu sašķaidītais draugs neatdusēsies blakus saviem biedriem zem klusajiem ūdeņiem[14] korāļu kapsētā!

Man sirdi plosīja cīņas brīdī dzirdētais nelaimīgā izmisuma kliedziens. Šis nabaga francūzis, ikdienas satiksmē aizmirsis savu dzimto valodu, at­minējās to nāves brīdī pēdējam saucienam! Tātad starp šā kuģa ļaudīm, kuri tāpat kā kapteinis Nemo bēga no cilvēku sabiedrības un ar sirdi un dvēseli bij tam padevīgi, bijis arī viens mans tautietis! Vai viņš vienīgais bij Francijas pārstāvis šajā noslēpumainā sabiedrībā, kura acīm redzot sastāvēja no dažādu tautību piederīgiem? Tā atkal bij viena no tām neatri­sināmām mīklām, kuras nemitīgi rosījās manā galvā.

Kapteinis Nemo aizgāja uz savu istabu, un es viņu ilgāku laiku nedabuju redzēt. Bet kādas sāpes viņš pārcieta, jo bij taču šā kuģa dvēsele un izjuta itin visus pārdzīvojumus! «Nautils» vairs neturējās noteiktā virzienā. Tas braukāja uz priekšu un atpakaļ un kā nedzīvs ķermenis šūpojās viļņos. Skrūve bij tagad brīva, bet tomēr tā tikpat kā netika darbināta. Kuģis brauca uz labu laimi. Viņš nejaudāja aiztikt prom no pēdējās cīņu vietas, nevarēja atstāt šo jūru, kura bij nolaupījusi vienu no viņa ļaudīm.

Tā pagāja desmit dienas. Tikai 1. maijā «Nautils» atsāka savu ceļu uz ziemeļiem un nobrauca garām Lukaju salām un Bahama jūras šaurumam. Mēs tagad braucām pa lielāko no visām juras upēm, kurai pašai savi krasti, savas zivis un sava īpatnēja temperatūra. Es domāju Golfa straumi.

Tā patiešām vārda pilnā nozīmē ir upe, kura brīvi plūst pa Atlantijas okeānu un kuras ūdens nesajaucas ar okeana ūdeņiem. Tā ir sāļā ūdens upe, vēl sāļāka nekā jūra, kas to ieslēdz. Viņas vidējais dziļums ir trīs tūkstoši pēdu, vidējais platums sešdesmit jūdžu. Dažos apvidos tās plūsma aizsniedz četrus kilometrus lielu ātrumu stundā. Golfa straumes ūdeņu masas nemai­nāmais milzums pārsniedz visu pasaules upju ūdeņu kopumu.

Komandiera Mori atrastais Golfa straumes sākums vai, labāk sakot, vieta, no kuras viņa iztek, atrodas Gaskoņas jeb Biskajas jūras līcī. Tur sāk sakopoties tās ūdeņi, sākumā vēl vāji tiklab krāsas, kā temperatūras ziņa. No turienes tā sāk tecēt uz dienvidiem, garām ekvatoriālās Āfrikas krastiem, sakarsē savus ūdeņus tropiskās saules svelmē, pārkļūst pāri visam Atlanti­jas okeanam, aizsniedz Sanroka ragu Brazilijas krastā un tur sadalās divās attekās, no kurām viena dodas uz Antiļu salu jūrām savākt tur vēl vairāk siltuma. Un tad Golfa straume, kuras uzdevums izlīdzināt atšķirību starp dažādu apvidu nevienādajām temperatūrām un sajaukt tropiskos ūdeņus ar ziemeļu ūdeņiem, iesāk savu līdzsvarotājas darbu. Meksikas jūras līcī sakar­sēta, tā plūst gar Amerikas krastiem augšup, aizsniedz Ņufaundlendu, tur, Devisa jūras šauruma aukstās straumes atspiesta, griežas atpakaļ pāri okea­nam ieslīpā virzienā, plūzdama pa vienu no lielākajam loksodromēm[15]. ap četrdesmit trešo platuma grādu tā atkal sadalās divās attekās; viena no tām ziemeļaustrumu pasatvēja iespaidā atgriežas atpakaļ Biskajas jūras līcī un Azoru salās, bet otrā, apsildījusi Īrijas un Norvēģijas krastus, aiz­plūst līdz pašai Špicbergenai, kur tās temperatūra nokrīt līdz četri grādi un tās ūdeņi rada no ledus brīvu jūru.

Pa šo okeana upi «Nautils» patlaban brauca. Izkļuvuši no Bahama jūras šauruma, četrpadsmit ljē plata un trīs simti piecdesmit metru dziļa tā plūst ar astoņu kilometru lielu ātrumu stundā. Šis ātrums virzienā uz ziemeļiem nemitīgi samazinās, un var tikai vēlēties, lai šī likumība pastāvētu jopro­jām, jo, kā domājas novērojuši, līdz ar Golfa straumes ātrumu un virziena maiņu Eiropas klimats pārvērstos tādā mērā, ka sekas no tā nemaz nav aprēķināmas.

Ap pusdienas laiku mēs ar Konselu bijām uz klāja; es viņam pārstāstīju visus šos sīkumus par Golfa straumi. Stāstu nobeidzis, es uzaicināju viņu iebāzt roku ūdenī.

Konsels paklausīja un bij visai pārsteigts, nesajutis ne siltuma, ne aukstuma.

— Tas ceļas no tam, — es teicu, — ka Golfa straumes ūdeņi pēc izplū­šanas no Meksikas jūras līča ir apmēram cilvēka asiņu siltumā. Golfa straume ir milzīgs apsildītājs aparats, kuram pateicoties Eiropas krasti plaukst mūžīgā zaļumā. Un, ja var ticēt Mori, tad, līdz pēdējam izmantojot tās siltumu, pietiktu izkausēt dzelzs upi Amazones vai Misuri lielumā.

Patlaban Golfa straumes ātrums bij divi metri divdesmit pieci centi­metri sekundē. Šī straume tādā mērā atšķiras no apkārtējā okeana, kas to iežņaudz no abām pusēm, ka itin kā izceļas pāri tā aukstajiem ūdeņiem. Starp citu, tumša un ļoti bagāta sāls vielām tā ar savu koši zilo krāsu ma­nāmi atšķiras no apkārtējiem zaļajiem ūdeņiem. Demarkacijas līnija novilkta tik asi, ka iepretim Karolinas salām, tai pāri braucot, «Nautila» durklis jau šķēla Golfa straumes ūdeņus, kamēr tā skrūve vēl griezās okeānā.

Šī straume plūdināja sev līdzi veselu īpatnēju dzīvu būtņu pasauli. Argo­nauti, tāpat kā Vidusjūrā, te ceļoja veseliem pūļiem.

Vēl piebildīšu, ka naktīs Golfa straume, it sevišķi biežajā negaisa laikā, laistījās tāda fosforiskā spožumā, kas varēja sacensties ar «Nautila» elek­triskajām ugunīm.

8. maijā mēs atradāmies iepretim Haterasa ragam pie Ziemeļkarolinas augstienēm. Golfa straumes platums tur septiņdesmit piecas jūdzes, bet dziļums divi simti desmit metru. «Nautils» joprojām brauca uz labu laimi. Kuģis šķita pamests bez jebkādas uzraudzības. Man bij jāatzīst, ka šādos apstākļos bēgšana iespējama. Apdzīvotajās krastmalās viscaur varējām atrast patvērumu. Jūrā nemitīgi braukāja tvaikoņi, kuri uztur satiksmi starp Ņujorku, Bostonu un Meksikas juras līci, tāpat neskaitāmi mazi buru kuģi ar kabotažas kravu uz dažādām Amerikas piekrastes vietām. Varējām cerēt, ka kāds no tiem mūs uzņems. Tātad apstākļi bij labvēlīgi, lai gan «Nautils» brauca trīsdesmit jūdžu attālu no Savienoto Valstu krastiem.

Bet pastāvēja kāds nejauks šķērslis, kas kavēja kanadiešu nodomu. Laiks turējās ārkārtīgi nelāgs. Mēs tuvojāmies apvidiem, kur plosās Golfa straumes pašas saceltās vētras, viesuļi un cikloni. Mēģināt pārbraukt bango­jošu jūru niecīgā laiviņā nozīmēja tikpat kā tīši doties nāvē. Neds Lends to arī pats atzina. Viņš mēģināja apspiest savu niknumu, bet tomēr grima drūmā grūtsirdībā, no kuras tikai bēgšana varētu to izārstēt.

— Profesora kungs, — viņš man todien teica, — šitam te ir jādara gals. Es gribu tikt skaidrībā. Jūsu Nemo virzās prom no cietzemes un dodas uz ziemeļiem. Bet es jums saku, man pietiek jau ar dienvidpolu, uz ziemeļ­polu es nebraukšu līdzi.

— Ko lai dara, Ned, ja bēgšana patlaban nav iespējama?

— Es atkārtošu, ko jau reiz sacīju. Mums jāizrunājas ar kapteini. Jūs ne­gribējāt nekā teikt toreiz, kad bijām jūsu zemes jūrās. Es runāšu tagad, kad esam manējās. Kad es iedomājos, ka pēc dažām dienām «Nautils» būs Jaun- skotijas tuvumā un pretim Ņufaundlendai atrodas plats jūras licis, bet šajā līcī ietek sv. Lorenča upe, mana upe, un pie šīs upes atrodas Kvebeka,mana dzimtā pilsēta, — kad visu to atminos, asins man no dusmām saskrien sejā un mati slejas stāvus. Jūs redzēsiet, profesora kungs, es vienkārši metī- šos jūrā! Še es nepalikšu! Es slāpstu te nost!

Acīm redzami kanadieša pacietībai bij beigas. Viņa spēcīgā daba neva- reja tik ilgai gūstniecībai piemēroties. Viņa seja diendienā novecojās arvien vairāk. Viņš kļuva arvien drūmāks. Es varēju labi iedomāties, ko viņš pār­dzīvoja, jo arī mani pašu sāka mākt grūtsirdība. Gandrīz septiņi mēneši pa­gājuši, kopš mēs nebijām dabūjuši nevienas ziņas no cietzemes. Vēl vai­rāk — kapteiņa Nemo ieslēgšanās, viņa klusēšana un pēc astoņkāju kaujas pārvērties raksturs, viss tas dzīvi šeit vērta citādu, nekā tā bij sākumā. Man bij galīgi pazudusi pirmo dienu sajūsma. Vajadzēja būt flamam kā Konse­lam, lai apmierinātos arī -šādos apstākļos un tādā apvidū, kas domāts tikai vaļiem un citiem jūras dzīvniekiem. Patiešām, man likās, ja šim krietnajam puisim plaušu vietā bijušas žaunas, no viņa iznāktu cienījama zivs!

— Nu, profesora kungs? — Neds Lends vaicāja, redzēdams, ka es netai­sos atbildēt.

— Tātad jūs, Ned, gribat, lai es prasu kapteinim Nemo, ko īsti viņš ar mums nodomājis?

— Jā, profesora kungs.

— Lai gan viņš mums to jau ir teicis?

— Jā. Es gribu, lai viņš mums to pasaka pēdējo reizi. Runājiet par mani, ja patīk, miniet tikai manu vārdu.

— Be( es viņu satieku reti. Viņš izvairās no manis.

— Jo vairāk iemesla uzmeklēt to.

— Labi, Ned. Es runāšu ar viņu.

— Kad? — kanadietis neatlaidīgi taujāja.

— Tad, kad viņu sastapšu.

— Aronaksa kungs, vai jūs vēlaties, lai es eju viņu uzmeklēt?

— Ne, atļaujiet man pašam. Rīt. . .

— Šodien pat, Neds Lends uzstāja.

— Lai notiek, šodien es uzmeklēšu viņu, — es atbildēju kanadietim, bai­ļodamies, ka kanadietis pats visu tikai sabojās. Es paliku viens. Devis solī­jumu, nolēmu to tūliņ izpildīt. Man labāk patīk nokārtotas nekā kārtojamas lietas.

Es aizgāju savā kajītē. Tur es izdzirdu, ka kapteinis Nemo staiga pa blakus istabu. Izdevību viņu sastapt nevarēja palaist garām. Es pieklau­vēju pie durvīm. Viņš neatsaucās. Es pieklauvēju vēlreiz un nospiedu tu­rekli. Durvis atveras. Es iegāju iekšā. Kapteinis bij istabā. Noliecies pār savu darba galdu, viņš manu klauvejumu nebij dzirdējis. Noņēmies šoreiz bez noteiktas atbildes neaiziet, es piegāju viņam klāt. Viņš spēj i pagrieza galvu, sarauktu pieri ierunājās strupi:

— Ak, jus tas esat! Ko jūs vēlaties?

Parunāties ar jums, kapteiņa kungs.

— Bet es esmu aizņemts, profesora kungs. Jus redzat, ka es strādāju. Jums es esmu devis pilnīgu brīvību palikt vienatnē, vai es sev nevarētu atļauties to pašu?

Šada saņemšana nesolīja nekā laba. Bet es biju noņēmies uzklausīt visu, lai uz visu arī atbildētu.

— Kapteiņa kungs, — es dzedri atbildēju, — man jārunā ar jums par kādu neatliekamu jautājumu.

— Par kādu? — viņš ironiski atsaucās. — Vai esat novērojis kaut l

Bij redzams, ka mēs neesam sapratušies. Iekams es paspēju atbildēt, viņš norādīja uz kādu atvērtu manuskriptu, kas atradās uz galda, un teica nopietnā balsi:

Redziet, Aronaksa kungs, šis manuskripts ir rakstīts vairākās valo-

dās. Tajā aprakstīti visi manu pētījumu rezultāti, — tie neiznīks līdz ar mani. Šis manis parakstītais sacerējums līdz ar manas dzīves stāstu tiks ieslēgts mazā negrimstošā kārbā. Pēdējais, kurš no mums paliks dzīvs, izmetīs to jūrā, un tā aizpeldēs, kur viļņi to nes.

Ar viņa vārdu parakstīts! Viņa paša sarakstīts dzīves stāsts! Viņa noslē­pums kādu dienu tomēr tiks atklāts! Bet patlaban man šis vēstījums bij tikai iemesls nodomātai sarunai.

— Kapteiņa kungs, — es atbildēju, — es varu tikai apsveikt jūsu no­domu. Jūsu pētījumi nekādā ziņā nedrīkst aiziet bojā. Taču līdzeklis, kādu jūs esat izdomājis tā publicēšanai, man liekas pārāk primitivs. Kas zina, uz kuru pusi vējš aizpūš jūsu kārbu un kādās rokās tā nonāk? Vai jūs neva­rat iedomāties kādu citu iespēju? Vai jūs pats vai kāds no jūsu ļaudīm nevarētu .. .?

— Nekad, profesora kungs! — kapteinis strauji pārtrauca mani.

— Bet es ar saviem biedriem esam gatavi glabāt šo manuskriptu, un ja jūs atlaistu mūs brīvē …

— Brīvē! — kapteinis Nemo atsaucās, pieceldamies kājās.

— Jā, kapteiņa kungs, tieši par to es gribēju parunāties ar jums. Jau septiņus mēnešus mēs esam uz jūsu kuģa, un tagad es prasu savā un savu biedru vārdā, vai jūs gribat mūs te mūžam paturēt par gūstekņiem?

— Aronaksa kungs, — kapteinis Nemo teica, — es jums varu atbildēt tikai to pašu, ko atbildēju jau pirms septiņiem mēnešiem: kas reiz nokļuvis uz «Nautila», tas to vairs neatstās.

— Tātad jūs domājat paturēt rnūs mūžīgā verdzībā?

— Sauciet to, kā jums tīk.

— Bet vergam tomēr paliek tiesības allaž domāt par brīvību. Viņš izlie­tos katru gadījumu, lai izkļūtu no sprosta.

— Tās tiesības jums neviens neapstrīd, — kapteinis Nemo atbildēja. — Vai es kādreiz esmu jums prasījis zvērestu?

— Kapteiņa kungs, — es teicu, — ne es, ne jus par šo jautājumu turp­māk vairs nerunāsim. Bet, tā kā reiz esam iesākuši, turpināsim līdz galam. Es nerunāju tikai pats par sevi vien. Zinātniski pētījumi ir mans dzīves uzdevums, mana kaislība, kuras labā es varu aizmirst visu citu. Tāpat kā jūs, es esmu gatavs nodzīvot savu mūžu nezināts un nepazīts, lai tikai nāka­majām paaudzēm, kaut vai ar vēja un viļņu palīdzību, paliktu mana darba rezultāti. Vārdu sakot, es varu jūs apbrīnot un sekot jums, nesūrodamies par savu lomu, ko mazliet tā kā saprotu; bet jūsu dzīvē vēl ir kaut kas, kāds noslēpums, ar kuru ne man, ne maniem biedriem nav ne mazākā sakara. Pat tad, kad mīisu sirdis pukstēja strauji par jusu varonību un sāpēm, mēs bijām spiesti atturēties izrādīt savas simpātijās, ko modina labi un cēli darbi, — vienalga, vai tos veiktu draugs vai ienaidnieks. Un apziņa, ka mums nav nekādas daļas ar to, kas jus šeit interesē, mani nospiež, kļūst neciešama, bet it sevišķi Nedam Lendam. Jārēķinās ar katru cilvēku tikai tāpēc vien, ka viņš ir cilvēks. Vai jus esat iedomājies, uz ko spējīgs verdzību nīstošs, brīvību alkstošs cilvēks, tāds cilvēks, kāds ir kanadietis, — ko viņš spējīgs izdomāt, kādus plānus perināt?

Es apklusu. Kapteinis Nemo piecēlās.

— Kāda daļa man gar to, ko Neds Lends domā, gudro un mēģina? Es viņu neesmu meklējis! Ne jau savas patikas pēc es viņu paturu uz kuģa! Bet jūs, Aronaksa kungs, gan varētu saprast visu, pat manu klusēšanu. Man nav vairāk ko atbildēt. Šī ir pirmā reize, kad jus ar mani runājat par tādām lietām; lai paliktu arī pēdējā, jo par to es vairs nekā negribu dzirdēt.

Es izgāju laukā. No tās dienas mūsu attiecības kļuva ļoti vēsas. Es savu sarunu atstāstīju biedriem.

— Tagad mēs zinām, — Neds Lends teica, — ka no šā cilvēka mums nekas nav gaidāms. «Nautils» tuvojas Longailendai. Mēs bēgsim, lai arī kāds būtu laiks.

Bet debess samācās arvien vairāk un vairāk. Arvien skaidrāk bij ma­nāmas tuvīna viesuļa pazīmes. Gaiss kļuva balsnējā piena krāsā. Apvārsnī savilkās melni atsevišķi lietus mākoņi. Zemu slīgdami, tie strauji traucās mums garām. Gari viļņu vāli vēlās pār jūru. Visi pulni bij pazuduši, tikai negaisa draugi — vētras putni laidelējās apkārt. Barometrs bij stipri nokri- lies un rādīja spēju tvaika sabiezējumu. Vētras lēcas sastāvs elektrības iespaidā, kas piesātināja gaisu, sadalījās. Dabas elementu cīņa bij tuvu.

Vētra sāka plosīties 18. maijā, tieši tajā brīdī, kad «Nautils» brauca gar Longailendu dažas jūdzes attālu no Ņujorkas. Es varu aprakstīt šo ele­mentu cīņu, jo kapteinis Nemo aiz kādas nesaprotamas iedomas ar «Nau­tilu» nevis ienira dzelmē, bet visu laiku turējās virs ūdens.

Vējš pūta no dienvidrietumiem — sākumā ar piecpadsmit metru ātrumu sekundē, bet ap pulksten trijiem novakarē jau divdesmit pieci metri sekundē. Tas bij īsts viesulis.

Vētras nebaidīdamies, kapteinis Nemo novietojās uz klaja. Lai baismīgie viļņi to nenoskalotu, viņš bij ar virvi ap vidu piesējies pie kuģa. Arī es biju iznācis uz klāja, tāpat piesejies, un apbrīnoju ir vētras trakošanu, ir šo neparasto cilvēku, kas sagaidīja vētru ar paceltu galvu. — Zemu noslīguši mākoņi, pāri skriedami, skāra viļņu muguras. Starp lielajiem ūdens va­ļiem es vairs nemaz neredzēju sīkākos viļņus, kas parasti izveidojas to starpās. Visapkārt tikai garas, piķa melnuma bangas, kuru muguras pat nesašķīda, tik blīvas tās bij. To augstums nemitīgi pieauga. Šķita, tās pašas sevi it kā satrauca. «Nautils» gan nosvērās uz sāniem, gan slējās gaisā — gluži kā masts, briesmīgi zvalstījās, ar priekšgalu ienirdams ūdenī. Ap pie­ciem sākās lietus gāze, bet ne vējš, ne viļņi no tās neaprima. Vētras ātrums pat pieņēmās līdz četrdesmit pieciem metriem sekundē vai gandrīz četrdes­mit ljē stundā. Tāda vētra parasti sagāž mājas, ostu pilsētās izārda dakstiņu jumtus, izjauc dzelzs režģus un svaida smagus lielgabalus. Un tomēr arī tādā viesulī «Nautils» attaisnoja kāda pazīstama inženiera vārdus: «Labi būvētam kuģim nekādas vētras nav jābaidās.» Tas nebij nekustīga klints, ko viļņi iespēj sagraut, bet tērauda ķermenis, kustīgs un paklausīgs, bez mastiem un takelažas, kas viegli turējās pretī jebkādai brāzmai.

Es uzmanīgi vēroju it kā no ķēdēm vaļā palaistās bangas. Simts piec­desmit un simts sešdesmit pieci metri garie viļņu vali pacēlās ap piecpadsmit metru augsti, un to ātrums bij tikai uz pusi mazāks par vēja ātrumu, proti, piecpadsmit metru sekundē. To apmērs un spēks pieņēmās līdz ar juras dziļumu. Tagad es sapratu šo viļņu nozīmi: tic iesūc sevī gaisu, noplūdina to dziļumā un līdz ar skābekli aiznes tur dzīvību. Viļņu spiediena spēku rēķina trīs tūkstoši kilogramu uz katru kvadratpēdu, pret kuru triecas.

Naktij uznākot, vētra pieauga vēl stiprāka. Tāpat 1860. gadā ciklona laikā pie! Sabiedrības salām barometrs nokrita līdz septiņi simti desmit mili­metriem. Krēslā es apvārsnī ieraudzīju kādu lielu kuģi smagi cīnāmies ar viļņiem. Tas gulēja dreifā un mēģināja noturēties virs ūdens. Drīz tas pavi­sam izgaisa tumsā.

Ap desmitiem vakarā debesis laistījās vienās ugunīs. Spilgtas zibens svītras šaudījās pa gaisu. Manas acis nevarēja izturēt šo spožumu, kamēr kapteinis Nemo lūkojās tajā tieši un likās iesūcam dvēselē šo negaisu. Plīstošo viļņu rūkoņa, vēja kaukšana un pērkona dārdi sajaucās kopā apdul­linošā troksnī. Vējš likās pūšam no visām četrām debess pusēm; no austru­miem nākdams, ciklons pāri ziemeļiem, rietumiem un dienvidiem atvērsās atkal atpakaļ, gluži pretēji dienvidu puslodes vētrām.

Ak, šī Golfa straume! Patiešām tā attaisno savu vētru karalienes nosau­kumu. Tā ir viņa, kas rada šos šausmīgos ciklonus ar nevienādas tempera­tūras gaisa slāņiem, kas atrodas virs tās.

Lietum sekoja vesela uguns plūsma. Lietus lāses likās pārvērtušās uguns pilienos. «Nautils» savu tērauda durkli bij paslējis gaisā kā zibeņa vadī­tāju, un es redzēju vairāk reižu dzirksteles nošaujamies gar to.

Galīgi salauzts un bez spēka es uz vēdera aizlīdu līdz lūkai. Atvēru to un devos salonā. Vētra bij sasniegusi visaugstāko pakāpi. Kājās nostāvēt «Nautila» iekšienē vairs nebij iespējams. Kapteinis Nemo nonāca lejā tikai ap pusnakti. Es dzirdēju, ka rezervuāri pamazām pieplūst ar ūdeni, un «Nautils» lēnām nogrimst dzīlē.

Pa vaļējiem salona logiem es redzēju lielas izbiedētas zivis kā fantomus nonirstam uguņotajā ūdenī. «Nautils» grima arvien dziļāk. Es biju iedomā­jies, ka piecpadsmit metru dziļumā būs miers, bet nekā. Ūdens virspusē bij par daudz sabangots. Mums bij jānolaižas piecdesmit metru jūras klēpī, lai būtu drošībā.

Bet kāds tur bij miers un klusums! Kas te varētu iedomāties, ka okeana virspusē trako tik šausmīgs orkans?