451 grāds pēc Fārenheita

PĒCVĀRDS

Labas grāmatas nenoveco. Viens no iemesliem acīmredzot ir tas, ka šajās grāmatās ir dotas atbildes ne vien uz tiem sava laika izvirzītajiem jautājumiem, kuri jau skaidri noformulēti, bet arī uz tiem, kas nav vēl īsti apjausti. Katrā laikmetā netrūkst problēmu, kuras it kā atrodas dīgļa stadijā, taču jau kļuvušas par realitāti, kaut arī vēl neapzinātu, līdzīgi tam, kā ik dienas ap mums līdzās bērniem, kas piedzimuši vai sevi acīm redzami «pieteikuši», ir tādi, par kuru esību māte vēl nezina. Katra problēma, katrs nopietns jau­tājums vienmēr ir sava laikmeta bērns, un, tāpat kā mākslinieks, gleznojot sievieti, uz audekla atainos arī tikko jaušamas topošās mātes auguma līnijas, labs rakstnieks, veidojot laikmeta portretu — gluži vien­alga, reālistiskajā, vēsturiskajā vai fantastikas žanrā —, nevar tajā neietvert arī tās problēmas, kuras vēl tikai briest laikmeta dzīlēs, kurām nav pievērsta uzmanība un vēl nav pat nosaukuma.

Labs rakstnieks … Laba grāmata … Runājot par Reju Bredberiju, šeit būtu vietā atgādināt, ka viņš savā dzimtenē, Amerikas Savienotajās Valstīs, netiek vis uzskatīts par vienu no labākajiem fantastiem, kā tas, iespējams, būtu pie mums, bet gan par vienu no labākajiem rakstniekiem, par Rakstnieku ar lielo burtu. Žanra atlaides viņam nav dotas, un arī mums gribot negribot jāatzīst, ka viņa grāmatas ir īsta lite­ratūra vārda vispatiesākajā nozīmē. Viņa romāns «451 grāds pēc Fārenheita» ir neparasti drosmīgs un vērienīgs darbs, ko cilvēki ar visdziļāko interesi, ma­nuprāt, lasīs vēl ļoti ilgi.

Sī grāmata sarakstīta un pirmoreiz izdota pirms vairāk nekā divdesmit gadiem — 1953. gadā — un drīz pēc tam (1956. gadā) tulkota arī krievu valodā. Karš, demokrātijas vajāšana, izglītības sašaurinā­šana — tā ir daļa tālaika dzīves materiāla, kas likta Bredberija romāna pamatā. Bet pasaulē pa šiem div­desmit gadiem stāvoklis jūtami mainījies. Aukstais karš pamazām atkāpies, paliekot vienīgi cilvēku at­miņā, un dienas kārtībā izvirzījusies starptautiskā sa­spīlējuma mazināšana. Amerikāņu sabiedrības pro­gresīvās daļas ietekmē ASV norimušas «raganu medī­bas» un bēdīgi slavenais makartisms tur acīmredzot vairs nav tik bīstams. Tātad tagad, pēc divdesmit ga­diem, gluži dabiski būtu secināt, ka šis romāns, kurā — kaut arī fantastikas formā — risinātas ak­tuālas sava laika problēmas, zaudējis interesi mūsu acīs, saglabājot tikai literāri vēsturisku vērtību. Bet izrādās, ka grāmata dzīvo, ka tā joprojām ir aktuāla.

Tai laikā, kad šis darbs iznāca krievu valodā, lasī­tājs to uztvēra galvenokārt kā romānu-brīdinātāju vai kā antiutopiju, grāmatu nevis par to, kas notiks, bet gan par to, kas nedrīkst notikt. Un šis «kas nedrīkst notikt» cilvēku uztverē, pirmkārt, bija saistīts ar cen­tieniem kara ceļā atrisināt pasaulē pastāvošās pretru­nas, ar kultūras, brīvības, demokrātijas nomākšanu, kas, gatavojoties karam, ir neizbēgama, tādēļ ka kul­tūra noliedz karu kā politisko pretrunu atrisināšanas līdzekli. Pirms divdesmit gadiem fašisms visiem bija svaigākā atmiņā nekā pašlaik. Cilvēki vēl jo skaidri atcerējās, kā kūra grāmatu sārtus «tūkstošgadu reiha» darboņi, kuru politikas pamatā bija laupīšanas karš, ļoti labi atcerējās, ka grāmatu dedzināšana jeb — plašāk ņemot — kultūras iznīcināšana ir tikpat cieši saistīta ar totālo mobilizāciju kā tanku ražoša­nas palielināšana un rezervistu iesaukšana. Un tādēļ Bredberija romāna grāmatu sārti lasītāja uztverē aso­ciējās ar trešā pasaules kara draudiem. Autors it kā brīdināja no bezjēdzīga atomkara, par kādu jebkuru bridi var pārvērsties aukstais karš līdzīgi tam, kā labdabīgs audzējs viegli var pārvērsties ļaundabīgā. Viņa grāmata skaidri apliecināja, ka arī Amerikā at­rodas cilvēki, kuri apzinās stāvokļa nopietnību un kuriem netrūkst drosmes un vīrišķības uzstāties pret rietumvalstu toreizējās politikas tendenci. Un pa­domju lasītājs sveica Reju Bredberiju kā savu domu­biedru kara un miera un kultūras jautājumos, kā cil­vēku, kurš reizēm gan nav līdz galam konsekvents, bet kurš tomēr ir mūsu domubiedrs kaut vai tai ziņā, ka skaidri saskata to, kas nav pieļaujams. Tā bija to­reiz.

Kara un miera jautājums, protams, ir visa pamatu pamats. Skaidrs, ka kara gadījumā nav iespējams do­māt par miera laika problēmām, un tādēļ, pirms vēl radusies pārliecība, ka kara un miera jautājums tiks izšķirts mieram par labu, daudzas problēmas paliek dīgļa stadijā, nesaistot plašāku uzmanību. Tāda, pie­mēram, bija dabas aizsardzības problēma, un tāda bija kultūras aizsardzības problēma — jautājums par to, kā aizsargāt dabu, kā aizsargāt kultūru no mums pašiem, kuri esam daļa no tās. Pirms vairāk nekā div­desmit gadiem vēl maz runāja par zinātniski tehnisko revolūciju un tās sekām — reālām un varbūtējām, pozitīvām un negatīvām. Tagad šis jautājums tiek plaši apspriests, un par to acīmredzot runās vēl turp­māk. Un mēs gluži negaidot atklājam, ka Bredberija romānā risināta arī šī problēma, ka viņš cenšas dot noteiktu atbildi arī uz šo jautājumu, tikai tas ietverts apslēptā veidā un agrāk paslīdējis mums garām.

Grāmata tiešām palikusi tā pati: tās personāžs tā­pat dedzina grāmatas, tāpat vajā domājošus cilvēkus, tikai tagad mēs to uztveram savādāk.

Mēs zinām, ka mūsdienu tehnika paver visplašākās iespējas masu informācijas līdzekļu attīstībā. Kaut arī mūsu istabu sienas vēl nav pārvērstas par milzī­giem televizoru ekrāniem, šo ekrānu izmēri laika gaitā stipri palielinājušies, bet radiouztvērēju izmēri tā samazinājušies, ka mikroshēmu tranzistori vairs neko daudz neatšķiras no tiem, kurus apraksta Bred- berijs. Un tādēļ jo asi izvirzās jautājums, ko radio­viļņi nes mūsu planētas cilvēkiem un kas īsti notiek uz lielajiem krāsainajiem, drīzumā droši vien arī telpiskajiem televizoru ekrāniem, jo grāmatu sārti ne­pavisam nav vienīgais grāmatu iznīcināšanas līdzek­lis. Grāmatas var ne vien sadedzināt, bet arī gluži vienkārši aizmirst, nelasīt. Lasīt ir grūtāk nekā klau­sīties un daudz grūtāk nekā vērot, kas notiek uz ek­rāna, jo lasīšana prasa līdzdalību, liek domāt, ņemt palīgā fantāziju, kamēr uz ekrāna notiekošajam — mājā vai kinoteātrī — var izsekot arī daudz pasīvāk. Un, ja ielūkojamies Bredberija romānā dziļāk, tad iz­rādās, ka ne jau tādēļ cilvēki pavada savu dzīvi starp televīzijas «radiniekiem», ne jau tādēļ dodas pie miera ar ausīs iebāztām radio kapsulām, ka grāmatas ir sa­dedzinātas (un tāpat, iespējams, iznīcinātas arī glez­nas un partitūras), bet, tieši otrādi, — grāmatas sāk­tas dedzināt tādēļ, ka tās vairs nav bijušas vajadzī­gas, tādēļ, ka daudz vieglāk ir dzīvot starp četrām te­levīzijas sienām nekā lasīt un saprast, ko rakstnieks grib teikt, no kā brīdina un kurp aicina.

Mūsdienās cilvēkus patiešām apdraud šāda «garīga atrofēšanās», un, raugoties no šī viedokļa, mēs sākam saprast, ka Reja Bredberija romāns ir daudz dziļāks un plašāk vērsts protests pret buržuāzisko kultūru — pareizāk sakot, tās surogātu, pret sava veida pelavu maizi —, nekā tas liekas no pirmā skatiena. Mēs nā­kam pie secinājuma, ka' bez galvenā uzdevuma — miera nosargāšanas — mums jāatrisina vēl citi, ne mazāk svarīgi un nepieciešami. Mums jābūt modriem, lai tehnikas progress, kas pats par sevi ir visnotaļ ap­sveicams, netiktu izmantots pret mums pašiem. Un mēs līdz ar autoru cieši ticam, ka tas mums izdosies. Mēs ceram, ka nekad nepacelsies gaisā viņa tēlotie bumbvedēji, ka netiks sagrautas putekļos pilsētas ne viņpus, ne šaipus okeāna un ka grāmatas tomēr nesa­degs ne zilajos, ne krāsainajos televīzijas ekrānos.

V. Mihailovs