Apkaunotais

Tās bija beigas. Subjenkovs bija nostaigājis garu cie­šanu un šausmu ceļu, līdzīgi gājputnam traukdamies mā- up uz Eiropas galvaspilsētām, un te, tālāk nekā jebkad, trievu Amerikā, viņa ceļš aprāvās. Viņš sēdēja sniegā uz muguras sasietām rokām un gaidīja spīdzināšanu. Viņš ziņkāri skatījās uz milzīgo kazaku, kas gulēja viņa priekšā, izstiepies visā garumā sniegā, un vaidēja no sā­pēm. Vīriešiem bija apnicis noņemties ar šo milzoni, un viņi to bija nodevuši sieviešu ziņā. Upura kliedzieni lie­cināja, ka viņas pārspējušas vīriešus velnišķīgā cietsir­dībā.

Subjenkovs vēroja to un drebēja. Viņš nebaidījās no nāves. Pārāk bieži viņš bija riskējis ar savu dzīvību no­gurdinošajā ceļā no Varšavas līdz Nulato, lai drebētu bailēs no nāves. Bet viņš bija pret spīdzināšanu. Tā viņu aizvainoja. Ne tāpēc, ka viņu gaidīja ciešanas, bet tāpēc, ka šajās mokās viņš izskatīsies nožēlojams. Viņš paze­mosies, lūgs žēlastību un diedelēsies gluži tāpat kā Lie­lais Ivans un citi pirms viņa. Tas būtu pretīgi. Sagaidīt nāvi drosmīgi, neapkaunojot sevi, smaidot un jokojot — lūk, kā vajadzētu. Bet zaudēt savaldību, kad garu nomā- kušas fiziskās sāpes, spiegt un buldurēt kā pērtiķim, kļūt par īstu zvēru — lūk, kas bija briesmīgi.

Izglābties nebija ne mazāko izredžu. Jau pašā sākumā Iededzies kvēlā sapnī par Polijas neatkarību, viņš bija kļuvis par rotaļlietu likteņa rokās. Jau pašā sākumā — Varšavā, Sanktpēterburgā, Sibīrijas raktuvēs, Kamčatkā, zvērādu zagļu nedrošajās laivelēs — liktenis bija vedis viņu pretī šīm beigām. Skaidrs, ka jau pasaules radīšanas pirmajā dienā viņam bija paredzēts tāds gals, viņam, tik izsmalcinātam un jūtīgam cilvēkam, kura nervi uztvēra katru visniecīgāko kairinājumu, viņam — sapņotājam, dzejniekam un māksliniekam! Viņš vēl nebija piedzimis, kad jau bija nolemts, ka šis nervu kamols, kas viņu vei­doja, dzīvos starp rupjiem, kaucošiem mežoņiem un mirs šajā tālajā nakts zemē, šajā drūmajā nostūrī pašā pa­saules malā.

Subjenkovs nopūtās. Vai tiešām viņa priekšā gulēja Lielais Ivans — milzis, cilvēks bez nerviem, dzelzs vīrs, kazaks, kas bija kļuvis par jūras laupītāju, radījums, kas bija flegmātisks kā vērsis, ar tik primitīvu nervu sistēmu, ka tad, kad normālam cilvēkam sāpēja, viņam labi ja ku­tēja? Un tomēr šiem Nulato indiāņiem izdevās atrast Lielā Ivana nervus un iztaustīt tos līdz pašām drebošās dvēseles saknēm. Viņi panāca savu. Likās neticami, ka cilvēks var pārciest tādas mocības un tomēr palikt dzīvs. Lielais Ivans dārgi samaksāja par savu primitīvi būvēto nervu sistēmu. Viņš bija izturējis divtik ilgi kā visi pārējie.

Subjenkovs juta, ka vairs nespēj paciest kazaka mocī­šanu. Kāpēc Ivans nemirst? Subjenkovam šķita, ka viņš zaudēs prātu, ja nemitēsies šie sirdi plosošie kliedzieni. Bet tad, kad tie mitēsies, būs viņa kārta. Smīnēdams tīk- smā priekšnojautā, Jaka-ga gaidīt gaidīja šo brīdi, Jakaga, kuru viņš pirms kādas nedēļas bija padzinis no forta un kuram viņš bij^ iesitis pa seju ar pletni, Jakaga parūpē­sies par viņu. Jakaga, bez šaubām, būs pietaupījis viņam daudz izsmalcinātākus-spīdzināšanas paņēmienus, daudz izmeklētākas mocības. Acīmredzot jaunais paņēmiens bija sevišķi iedarbīgs, spriežot pēc tā, kā ieaurojās Ivans. In­diānietes, kas bija noliekušās pār viņu, smiedamās un plaukstas sizdamas, pakāpās atpakaļ. Subjenkovs ierau­dzīja, kādu briesmīgu darbu viņi pastrādājuši, un sāka histēriski smieties. Indiāņi skatījās uz viņu izbrīnījušies, ka viņš spēj smieties. Taču Subjenkovs nevarēja saval­dīties.

Nē, to nedrīkstēja darīt. Viņš saņēmās, un spazmatiskie krampji pamazām norima. Viņš piespieda sevi domāt par kaut ko citu un atcerējās aizvadīto dzīvi. Viņš atcerējās māti un tēvu, mazo, ābolaino poniju un franču privātsko- lotāju, kurš bija mācījis viņu dejot un paslepeni atnesis vecu apdriskātu Voltēra sējumu. Viņš domās atkal atgrie­zās Parīzē, drūmajā Londonā, jautrajā Vīnē un Romā. Viņš atkal redzēja pārgalvīgo jauniešu sabiedrību, kas, tāpat kā viņš, sapņoja par brīvu Poliju ar karali tronī Varšavā. Tāds bija garā ceļa sākums. Tā, viņš nu bija palicis pēdējais no visiem. Subjenkovs citu pēc cita atce­rējās šajā ceļā bojā gājušos drosminiekus, sākot ar tiem diviem, kuriem tika izpildīts nāves sods Sanktpēterburgā. Vienu līdz nāvei sadauzīja cietuma uzraugs, otrs, konvoja kazaku sasists, saļima kaut kur uz asinīm slacītā trimdi­nieku ceļa, pa kuru viņi vilkās bezgalgarus mēnešus. Un mūždien cilvēki iepazina cietsirdību, mežonīgu, zvērisku cietsirdību. Viņiem nāvi nesa drudzis, raktuves, pātagas. Pēdējie divi aizgāja bojā pēc izbēgšanas sadursmē ar ka­zakiem, un viņš vienīgais bija aizkļuvis līdz Kamčatkai, nozadzis dokumentus un naudu kādam ceļiniekam, kuru atstāja guļam sniegā.

Subjenkovs redzēja tikai cietsirdību. Visus šos gadus, kamēr atmiņas vadāja viņu pa mākslinieku darbnīcām, teāt­riem un pieņemšanām, ap viņu bija cietsirdība. Viņš bija pircis savu brīvību par asins cenu. Nogalināja visi. Viņš nogalināja fcrceļinieku dokumentu dēļ. Viņš atklāja, uz ko ir spējīgs, izaicinādams uz divkauju vienā dienā divus krievu virsniekus. Viņam vajadzēja parādīt sevi, lai ieņemtu vietu zvērādu zagļu vidū. Viņam vajadzēja izcīnīt šo vietu. Aiz muguras bija palicis tūkstoš gadu garš ceļš cauri visai Sibīrijai un Krievijai. Pa šo ceļu bēgt nebija iespējams. Atlika vienīgi iet uz priekšu — pāri drūmajai, lediem klātajai Beringa jūrai un Aļasku. Šis ceļš veda 110 mežonības uz vēl drausmīgāku mežonību. Skorbuta mocīti, bez pārtikas un ūdens palikuši, nemierīgās jūras bezgalīgo vētru svaidīti, ļaudis uz zvērādu zagļu kuģe- ļiem kļuva par dzīvniekiem. Trīs reizes viņš brauca uz austrumiem no Kamčatkas. Un trīs reizes pēc neticamām grūtībām un ciešanām dzī«vi palikušie atgriezās Kamčatkā. Subjenkovam nebija kur bēgt, bet iet atpakaļ pa to ceļu, pa kuru bija atnācis, viņš nevarēja, jo tur gaidīja raktu­ves un pātaga.

Beidzot, ceturto un pēdējo reizi, viņš devās uz austru­miem. Viņš brauca kopā ar tiem, kuri pirmie bija atklājuši leģendārās Kotiku salas, bet neatgriezās kopā ar viņiem, lai saņemtu savu guvuma tiesu un piedalītos nepratīgajas orģijās Kamčatkā. Viņš nozvērēja nekad vairs_ tur neat­griezties. Viņš zināja: lai sasniegtu sirdij dārgās Eiropas galvaspilsētas, viņam ir jāiet uz priekšu. Tāpēc viņš pār­gāja uz citiem kuģiem un palika šajā nepazīstamajā pus­nakts zemē. Viņa ceļa biedri bija slāvu mednieki un krievu piedzīvojumu meklētāji, mongoļi, tatāri un Sibīrijas pirm­iedzīvotāji; viņi ar asinīm lauza ceļu cauri šiem jaunas pasaules mežoņiem. Viņi apkāva veselus ciemus par to, ka vietējie atteicās maksāt nodevas ādās, bet viņus savu­kārt apkāva citu kuģu komandas. Subjenkovs kopā ar kādu somu vienīgie palika dzīvi no visas bandas. Viņi badodamies pārlaida ziemu uz kādas vientuļas Aleutu sa­las, bet pavasarī viņiem uzsmaidīja necerēta laime — vi­ņus uzņēma kāds zvērādu zagļu kuģis.

Bet vienmēr viņiem apkārt bija šaušalīga mežonība. Pāriedams no viena kuģa uz otru un neparko nevēlēda­mies atgriezties, viņš nokļuva uz kuģa, kas devās uz dienvidiem. Gar visu Aļaskas piekrasti viņi sastapa tikai mežoņu barus. Ikreiz, kad viņi izmeta enkuru pie stāva­jiem salu krastiem vai drūmajām cietzemes klintīm, viņus sagaidīja kauja vai vētra. Vai nu, draudēdams iznīcināt, viņiem virsū brāzās auris, vai parādījās kara kanoe, pārpildīta ar kaucošiem iedzimtajiem, kas, izgrezno­juši sejas ar kara krāsām, īrās šurp, lai iepazītu jūras laupītāju asiņainos ieročus. Tā gar krastu vien viņi vir­zījās uz dienvidiem, tikai uz dienvidiem, uz pasakaino zemi Kaliforniju. Stāstīja, ka tur apgrozoties spāņu pie­dzīvojumu meklētāji, kas izlauzuši sev ceļu uz turieni no Meksikas. Viņš lika cerības uz šiem spāņiem. Kaut tikai izdotos aizlavīties līdz viņiem, vēlāk jau būtu vieglāk: pēc viena vai diviem gadiem — agrāk vai vēlāk, tas nebūtu no svara — viņš nokļūs Meksikā, pēc tam — kuģis, un viņš ir Eiropā. Taču viņi nesatika spāņus. Viņi atkal at­dūrās pret to pašu nepieejamo mežonības sienu. Sie pa­saules nostūru iedzīvotāji, izkrāsojušies karam, dzina vi­ņus prom no krasta. Beidzot, kad viena laiva bija sa­grābta un visa apkalpe apkauta, kapteinis atmeta ar roku meklēšanai un griezās atpakaļ uz ziemeļiem.

Gadi ritēja. Subjenkovs strādāja Tebenkova vadībā, kad tika būvēta Mihaila redute. Divus gadus viņš pavadīja pie Kuskokvimas. Divas reizes vasarā, jūnijā, viņam iz­devās pabūt Kocebu jūras līča grīvā, šajā laikā te ciltis pulcējās, lai nodarbotos ar maiņas tirdzniecību. Te va­rēja atrast plankumaino briežu ādas no Sibīrijas, kaulu no Diomidu salām, valzivju ādas no Ziemeļu Ledus okeāna krastiem, dīvainus akmens gaismekļus, kas ceļoja no cilts uz cilti, kaut gan neviens nezināja, no kurienes tie nā­kuši; reiz gadījās pat angļu mednieku nazis. Subjenkovs zināja, ka te ir tā skola, kur var mācīties ģeogrāfiju, jo te viņš sastapa eskimosus no Nortona līča, no Kinga salas un Svētā Laurencija salām, no Velsas Prinča zemesraga un Barrova zemesraga. Te šīs vietas sauca citādi un attālumus līdz tām mērīja ar ceļā pavadītajām dienām.

Iedzimtie brauca šurp tirgoties no milzīgas teritorijas, bet viņu akmens gaismekļi un šis tērauda nazis, pārejot no rokas rokā, nāca no vēl attālākiem apgabaliem. Sub­jenkovs iebiedēja, glaimoja, uzpirka. Katru no tālienes vai no nezināmas cilts atbraukušo veda pie viņa. Sie ļau­dis stāstīja viņam par neskaitāmām un neticamām bries­mām, par plēsīgiem zvēriem, naidīgām ciltīm, necaureja­miem mežiem un augstām kalnu grēdām, bet vienmēr ša­jos stāstos figurēja baltie cilvēki ar zilām acīm un gaišu ādu, kuri cīnījās kā velni un mūždien meklēja zvērādas. Viņi dzīvoja austrumos, tālu, tālu austrumos. Neviens viņus nebija redzējis. Tās bija tikai baumas, kas gāja no mutes mutē.

Tā bija barga skola. Nav iespējams pamatīgi apgūt ģeogrāfiju ar nesaprotamu dialektu starpniecību no ļau­dīm, kuru tumšajos prātos fakti jaucas ar izdomu, no ļaudīm, kuri attālumus mēra ar «miegiem», kas mainās atkarībā no tā, cik grūts ir pārgājiens. Bet tad paklīda valodas, kas iedvesa Subjenkovam drosmi. Austrumos esot liela upe, pie kuras dzīvojot šie zilacainie cilvēki. So upi saucot Jukona. Dienvidos no Mihaila redutes jūrā iete- kot liela upe, ko krievi pazīstot ar nosaukumu Kvikpaka. Klīda valodas, ka tā esot viena un tā pati upe.

Subjenkovs atgriezās Mihaila redutē. Kādu gadu viņš skubināja rīkot ekspedīciju uz Kvikpaku. Toreiz izcēlās puskrievs Malahovs, kas vadīja vispārgalvīgāko un vis­cietsirdīgāko avantūristu nodaļu, kāda jebkad pārcēlusies uz šejieni no Kamčatkas. Subjenkovs kļuva par viņa pa­līgu. Viņi izspraucās caur Kvikpakas platās deltas labi­rintiem, pagāja garām pirmajiem zemajiem ziemeļu krasta uzkalniem un ar ādu apvilktās kanoe, kas līdz lūpai bija piekrautas ar precēm un munīciju, piecsimt jūdzes īras pret stipru, piecas jūdzes ātru straumi pa upi, kuras platums svārstījās no divām līdz desmit jūdzēm, bet dzi­ļums bija nezin cik asu. Malahovs nolēma uzcelt pie Nulato fortu. Subjenkovs sākumā skubināja braukt tālāk, bet tad samierinājās ar Nulato. Tuvojās gara. ziema. La­bāk bija pagaidīt. Līdzko pienāks vasara un ledus bus izkusis, viņš dosies uz augšu pa Kvikpaku un mēģinās nokļūt līdz'Hudzona līča sabiedrības faktorijām. Malahovu nekad nebija sasniegušas valodas, ka Kvikpaka ir tā pati Jukona, un Subjenkovs viņam to arī nestāstīja.

Sākās lorta būvdarbi. Viņi piespieda strādāt vietējos iedzīvotājus. Guļbaļķu sienas pūzdami un stenēdami cēla Nulato indiāņi. Pa viņu mugurām dejoja pātaga, un šo pātagu turēja jūras laupītāju dzelžainā roka. Daži indiāņi aizbēga, bet noķertus viņus atveda atpakaļ un izlika forta priekšā, kur viņi kopā ar saviem ciltsbrāļiem dabūja iz­just, kā pievelk pātaga. Divi pēršanas laikā aizgāja pie dieva, citi palika kropļi uz visu mūžu, bet pārējie iegau­mēja mācību un vairs nemēģināja bēgt. Forts vēl nebija pabeigts, kad uzsniga sniegs; vajadzēja sākt kažokādu sagādi. Ciltij uzlika smagu nodevu. Indiāņus joprojām sita un pātagoja, bet, lai nodevas tiktu nokārtotas, sievie­tes un bērnus paņēma par ķīlniekiem un pret viņiem iz­turējās ar tādu nežēlību, kādu pazīst vienīgi zvērādu zagļi.

Tā bija asiņaina sēja, bet tad pienāca pļaujas laiks. Forts tika nodedzināts. Ugunsgrēka gaismā puse zvērādu zagļu tika nogalināti. Pārējos spīdzināja. Bija palicis tikai Subjenkovs, pareizāk sakot, Subjenkovs un Lielais Ivans, ja šo sniegā smilkstošo un kunkstošo būtni varēja saukt par Lielo Ivanu. Subjenkovs pamanīja, ka Jakaga, ņirdzīgi smīnēdams, skatās uz viņu. Viņam nebija ko teikt indiānim. Jakagas sejā vēl aizvien bija redzama pletnes atstātā švīka. Galu galā Subjenkovs nevarēja nosodīt indiāni, taču viņam derdzās doma par to, ko Jakaga darīs ar viņu. Viņam jau ienāca prātā, vai nelūgt cilts virsaiti Makamuku, bet veselais saprāts pateica priekšā, ka lūgt būtu veltīgi. Tad viņš nolēma saraut valgus un iet bojā cīņā. Tā būtu ātra nāve. Taču viņš nejaudāja saraut val­gus. Aļņādas siksnas bija stiprākas par viņu. Viņš lau­zīja galvu, kamēr izdomāja vēl kaut ko. Viņš deva zīmi Makamukam, lai atved tulku, kas prot piekrastes iedzīvo­tāju dialektu.

— O, Makamuk, — Subjenkovs teica, — es nedomāju mirt. Es esmu liels cilvēks, un būtu muļķīgi, ja es mirtu. Un nemaz arī nemiršu. Es neesmu tāds kā visi šie maitas.

Viņš paskatījās uz vaidošo radījumu, kas kādreiz bija bijis Lielais Ivans, un nicinoši paspēra viņu ar kāju.

— Esmu pārāk gudrs, lai mirtu. Redzi, es zinu labas zāles. Es vienīgais zinu šīs zāles. Tā kā es negatavojos mirt, tad došu tev pretī šīs zāles.

— Kas tās ir par zālēm? — jautāja Makamuks.

— Tās ir īpašas zāles.

Subjenkovs brīdi it kā šaubījās, vai ir vērts uzticēt savu noslēpumu.

— Es tev pateikšu. Ja ar šo zāļu šņaucienu apziež ādu, tā kļūst cieta kā klints, kā dzelzs un nav pārcērtama ne ar kādu ieroci. Visspēcīgākais cirtiens tai neko nevar pa­darīt. Kaula nazis pret to ir kā dubļu pika, un no tas atlēks pat tērauda naži, kurus mēs jums izdalījam. Ko tu man dosi par šo zāļu noslēpumu?

— Es dāvāšu tev dzīvību, — ar tulka starpniecību atbildēja Makamuks.

Subjenkovs nievīgi iesmējās.

— Un tu līdz nāvei būsi vergs manā mājā.

Polis iesmējās vēl nievīgāk.

— Atraisi man rokas un kājas, un tad mēs runāsim, — viņš sacīja.

Virsaitis deva zīmi, un, kad Subjenkovam bija atbrīvo­tas -rokas, viņš uztina smēķi un aizdedzināja to.

_— Tie ir muļķīgi vārdi, — teica Makamuks. — Tādu zāļu nav. Nevar būt. Asmenis ir stiprāks par visām zālēm.

Virsaitis neticēja un tomēr šaubījās. Pārāk bieži viņš bija pieredzējis, kādas velnišķības pastrādā zvērādu zagļi. Viņš nevarēja būt pārliecināts ne par ko.

— Es dāvāšu tev dzīvību, bet tu nebūsi vergs, — viņš paziņoja.

— Ar to nepietiek.

Subjenkovs tēloja savu lomu aukstasinīgi, it kā kau­lētos par lapsas ādu.

— Tās ir ļoti labas zāles. Tās daudzreiz izglābušas man dzīvību. Es gribu nartas, suņus un sešus no taviem medniekiem, kas pavadītu mani lejup pa upi līdz pēdējai nakšņošanas vietai pirms Mihaila redutes.

— Tev jādzīvo tepat un jāiemāca mums visas tavas velnišķības, — bija atbilde.

Subjenkovs paraustīja plecus un neko neteica. Viņš pūta dūmus aukstajā gaisā un ziņkāri aplūkoja to, kas bija palicis pāri no milzīgā kazaka.

— Bet šī rēta? — Makamuks pēkšņi ievaicājās, rādī­dams uz poļa kaklu, kur bija redzama zilganmelna rēta, ko Kamčatkā kādas ķildas laikā tur bija atstājis naža dūriens. — Tavas zāles nav labas. Asmenis ir bijis stip­rāks par tavām zālēm.

— Dūrējs bija spēcīgs vīrs. — Subjenkovs vērtējoši pa­skatījās uz Makamuku. — Spēcīgāks par tevi, par tavu spēcīgāko mednieku, spēcīgāks par viņu.

Subjenkovs ar mokasīna purngalu atkal iebuksnīja sa­maņu zaudējušajam kazakam. Skats bija šausminošs, un tomēr šajā sāpju izmocītajā ķermenī vēl negribēja un ne­gribēja dzist dzīvība.

— Turklāt zāles bija vājas. Tajā apvidū nebija man vajadzīgo ogu, kuru šeit ir, cik uziet. Šeit zāles būs stipras.

— Es ļaušu tev braukt lejup pa upi, — teica Maka­muks, — un tu dabūsi arī nartas, suņus un sešus med­niekus, lai būtu drošāk.

— Tu pārāk ilgi vilcinies, — skanēja salta atbilde. — Tu esi apvainojis manas zāles, uzreiz nepieņemdams manus noteikumus. Paklau, tagad es prasu vairāk. Es gribu simts bebrādu. — Makamuks pavīpsnāja. — Es gribu simts mārciņu kaltētu zivju. — Makamuks pamāja ar galvu, jo zivju bija papilnam un tās bija lētas. — Es gribu divas nartas — vienas man, otras manām ādām un zivīm. Turklāt man jādabū atpakaļ šautene. Ja tevi neapmierina mana cena, drīz vien tā sakāps vēl augstāk.

Jakaga kaut ko pačukstēja virsaitim.

— Bet kā lai es zinu, ka tavas zāles ir īstas zāles? — Makamuks jautāja.

— Tas ir ļoti viegli. Vispirms es ieiešu mežā …

Jakaga atkal sāka čukstēt ausī Makamukam, kurš šau­bīdamies pašūpoja galvu.

— Vari sūtīt man līdzi divdesmit medniekus, — Sub­jenkovs turpināja. — Redzi, man taču ir jāsavāc ogas un saknes, no kurām taisīt zāles. Pēc tam kad tu būsi sagatavojis nartas, sakrāvis tajās zivis, bebrādas un šau­teni un norīkojis sešus medniekus, kuri mani pavadīs, es ieziedīšu ar zālēm kaklu un nolikšu galvu, lūk, uz šā celma. Un tad tavs spēcīgākais mednieks lai ņem cirvi un trīs reizes cērt man pa kaklu. Tu pats vari cirst trīs reizes.

Makamuks stāvēja ar atplestu muti, zvērādu zagļu pē­dējā un visneparastākā brīnuma pārsteigts.

— Bet ņem vērā, — polis steidza piebilst, — pirms katra cirtiena man no jauna jāieziež kakls ar zālēm. Cir­vis ir smags un ass, un es negribu, lai notiktu kļūda.

— Tu dabūsi visu, ko prasi! — ātri izkliedza Maka­muks. — Ej un gatavo savas zāles!

Subjenkovs apslēpa savu prieku. Viņš bija uzsācis iz­misīgu spēli un tagad kļūdīties nedrīkstēja. Viņš augst­prātīgi sacīja:

— Tu pārāk vilcinājies. Manas zāles ir apvainotas. Lai izpirktu šo apvainojumu, tev jāatdod man sava meita.

Viņš norādīja uz meiteni, slimīgu būtni ar vienu greizu aci un atvieztiem vilka zobiem. Makamuks bija sadus­mots, bet polis aukstasinīgi uztina un aizkūpināja jaunu smēķi.

— Pasteidzies, — viņš draudīgi teica. — Ja tu vilci­nāsies, es prasīšu vēl vairāk.

Klusumā, kas iestājās pēc šiem vārdiem, Subjenkova acu priekšā izgaisa drūmā ziemeļzemes ainava un viņš skatīja savu dzimteni un Franciju un, palūkojies uz mei­teni ar vilka zobiem, atcerējās citu meiteni, dziedātāju un dejotāju, kuru bija pazinis, jaunības gados pirmo reizi nonācis Parīzē.

— Kam tev meita? — jautāja Makamuks.

— Lai brauktu man līdzi lejup pa upi. — Subjenkovs kritiski aplūkoja meiteni. — No viņas iznāks laba sieva, un gods apprecēt meiteni, kuras dzīslās rit tavas asinis, ir pietiekama samaksa par manām zālēm.

Viņš atkal atcerējās dziedātāju un dejotāju un sāka skaļi dungot dziesmu, ko viņa bija tam iemācījusi. Viņš pārdzīvoja savu agrāko dzīvi, taču raudzījās uz atmiņu ainām no malas,, bezpersoniski, it kā tie būtu attēli no grāmatas par kāda cita cilvēka dzīvi. Klusumu negaidot iztraucēja virsaiša balss, un Subjenkovs satrūkās.

— Viss tiks izdarīts, — Makamuks teica. — Meitene dosies tev līdzi lejup pa upi. Bet ņem vērā, ka es pats trīs reizes cirtīšu tev pa kaklu.

— Bet es katru reizi no jauna ieziedīšos ar zālēm, — Subjenkovs atbildēja, tēlodams slikti slēptu nemieru.

— Tu ieziedīsies ar zālēm pirms katra cirtiena. Rau, šie mednieki pieskatīs, lai tu neaizbēgtu. Ej uz mežu un lasi savas zāles!

Par zāļu vērtību Makamuku pārliecināja poļa alkatība. Protams, tikai vislabākās zāles varēja piešķirt nāves priekšā stāvošam cilvēkam spēku nezaudēt drosmi un tie­lēties kā vecai sievai.

— Turklāt, — čukstēja Jakaga, kad polis kopā ar ap­sardzi bija nozudis eglājā, — līdzko tu būsi iepazinies ar šīm zālēm, tu viegli varēsi viņu nonāvēt.

— Kā tad es varēšu viņu nonāvēt? — jautāja Maka­muks. — Zāles neļaus man nonāvēt.

— Gan būs tāda vieta, kuru viņš nebūs ieziedis ar sa­vām zālēm, — atbildēja Jakaga. — Cērtot pa to, mēs viņu nonāvēsim. Tās var būt ausis. Ļoti labi: mēs iedursim šķēpu vienā ausī, bet pa otru tas iznāks laukā. Tās var būt arī acis. Zāles droši vien būs par stiprām, lai viņš ar tām ieziestu acis.

Virsaitis pamāja ar galvu.

— Tu esi gudrs, Jakaga. Ja vien viņam nepiemīt vēl kāda velnišķīga spēja, mēs viņu nonāvēsim.

Subjenkovs netērēja laiku, vācot sastāvdaļas savām zā­lēm. Viņš uzlasīja visu, kas gadījās pa rokai, — egļu skujas, vītolu mizu, tāss sloksni un milzum daudz dzēr­veņu, kuras viņš lika medniekiem izkašņāt no sniega. Vēl papildinājis savu krājumu ar dažām sasalušām saknēm, viņš devās atpakaļ uz nometni.

Makamuks un Jakaga neatkāpās no Subjenkova, vēro­dami, cik daudz un kādas sastāvdaļas viņš iemet podā ar verdošu ūdeni.

— Iegaumējiet, ka dzērvenes jāliek iekšā vispirms, — viņš skaidroja. — Ak, jā, un vēl viena lieta — cilvēka pirksts. Ļauj, Jakaga, nogriezt tev pirkstu.

Taču Jakaga aizlika rokas aiz muguras un drūmi pa­raudzījās uz viņu.

— Tikai mazo pirkstiņu, — Subjenkovs lūdza.

— Jakaga, dod viņam savu pirkstu, — pavēlēja Maka­muks.

— Visapkārt ir daudz pirkstu, — atrūca Jakaga, no­rādīdams uz sniegā guļošajiem līdz nāvei nomocīto cilvēku līķiem.

— Tam jābūt dzīva cilvēka pirkstam, — iebilda polis.

— Tad tu dabūsi dzīva cilvēka pirkstu. — Jakaga no­liecās pār kazaku un nogrieza viņam pirkstu. — Viņš vēl nav miris, — indiānis paskaidroja, nosviezdams savu asi­ņaino trofeju sniegā polim pie kājām. — Un vispār tas ir labs pirksts, tāpēc ka tas ir liels.

Subjenkovs iemeta pirkstu ugunī zem poda un sāka dziedāt. Tā bija franču mīlas dziesma, un, vārīdams viru, Subjenkovs dziedāja ārkārtīgi svinīgi.

— Bez šiem vārdiem zāles nekur neder, — viņš paskaidroja. — Šie vārdi piešķir tām galveno spēku. Tā, gatavas ir.

— Atkārto lēnām vārdus, lai es varētu tos iegaumēt, — pavēlēja Makamuks.

— Tikai pēc pārbaudes. Tikai tad, kad cirvis būs trīs reizes atlēcis no mana kakla, es tev atklāšu šo vārdu noslēpumu.

— Bet ja nu zāles būs sliktas? — satraukts ievaicājās Makamuks.

Subjenkovs sašutis pagriezās pret viņu.

— Manas zāles vienmēr ir labas. Bet, ja tās būs slik­tas, tad dariet ar mani to pašu, ko jūs darījāt ar citiem. Sagrieziet mani gabalos, tāpat kā sagriezāt viņu. — Sub­jenkovs pameta ar roku uz kazaka pusi. — Zāles jau at­dzisušas. Tā, es ieziežu ar tām sev kaklu, izrunādams buršanas vārdus.

Cik nopietni varēdams, viņš lēni nodziedāja vienu rin­diņu no Marseljēzas, tai pašā laikā ieziezdams sev kaklu ar riebīgo brūvējumu.

Viņa izrādi pārtrauca kliedziens. Milzīgais kazaks, kurā pēdējo reizi bija uzliesmojusi pārcilvēcīgā dzīvotspēja, bija paslējies uz ceļiem. Nulato indiāņi smējās, pārsteigti klaigāja un sita plaukstas, kad Lielais Ivans, drausmīgu krampju raustīts, sāka vāļāties pa sniegu.

Subjenkovam sametās nelabi no šā skata, bet viņš ap­spieda nelabumu un izlikās saniknots.

— Tā nekas neiznāks, — viņš teica. — Nobeidziet viņu, un tad sāksim pārbaudi. Jakaga, gādā, lai šis troksnis mitētos!

Kad tas bija izdarīts, Subjenkovs pagriezās pret Ma­kamuku.

— Un neaizmirsti, ka tev jācērt no visa spēka! Tā nav bērna nodarbošanās. Ņem cirvi un zvel pa baļķi, lai es redzu, ka tu dari to kā vīrietis.

Makamuks paklausīja un divas reizes spēcīgi iezvēla pa baļķi, atšķeļot pamatīgu šķilu.

— Labi. — Subjenkovs pārlaida skatienu aplī sastā­jušos iedzimto sejām, kuras it kā simbolizēja barbarisma sienu, kas bija pacēlusies ap viņu jau tad, kad cara poli­cija pirmo reizi apcietināja viņu Varšavā. — Ņem cirvi, Makamuk, un stājies te! Es nogulšos. Kad es pacelšu roku, cērt un cērt no visa spēka! Un pielūko, lai neviens nestāvētu tev aiz muguras! Zāles ir labas, cirvis var at­lēkt no mana kakla un izšļukt tev no rokām.

Viņš paskatījās uz diviem suņu iejūgiem ar nartām, kas bija piekrautas ar ādām un zivīm. Pie nartām stā­vēja seši mednieki, kuriem vajadzēja būt par viņa sar­giem.

— Kur ir meitene? — jautāja polis. — Pirms sākam pārbaudi, atved viņu šurp!

Kad arī tas bija izdarīts, Subjenkovs nogūlās sniegā un nolika galvu uz baļķa kā noguris bērns, kas gatavojas iemigt. Viņš bija pavadījis zemes virsū tik daudzus grū­tus gadus, ka patiesi jutās noguris.

— Es smejos par tevi un tavu spēku, o, Makamuk, — viņš teica, — cērt, cērt no visa spēka!

Subjenkovs pacēla roku. Makamuks atvēzēja cirvi, mil­zīgu cirvi, ar kuru aptēš baļķus. Spožais tērauda asmens pazibēja saltajā gaisā, uz netverami īsu mirkli sastinga Makamukam virs galvas un tad krita uz Subjenkova kailā kakla. Tas pāršķēla muskuļus un skriemeļus un iecirtās dziļi baļķī. Pārsteigtie mežoņi ieraudzīja, ka galva aiz­veļas kādu jardu no asiņojošā rumpja.

Visi bija bezgala apjukuši un klusēja, kamēr pamazām sāka atskārst, ka nekādu zāļu nav bijis. Zvērādu zaglis bija apvedis viņus ap stūri. Viņš vienīgais no visiem gūs­tekņiem bija izbēdzis mocībām. Šīs likmes dēļ viņš bija spēlējis. Un tad nograndēja smiekli. Makamuks apkaunots nodūra galvu. Zvērādu zaglis bija viņu piemuļķojis. Ma­kamuks bija pazemots visu savu ciltsbrāļu acīs. Viņi jo­projām smējās kā negudri. Makamuks pagriezās un, galvu nokāris, vilkās prom. Viņš zināja, ka no šā brīža viņu vairs nesauks par Makamuku. Viņš būs Apkaunotais, vi­ņam neizdosies nomazgāt kauna traipu līdz mūža galam, un, vienalga kad sapulcēsies ciltis — pavasarī, lai ķertu lašus, vai vasarā, lai tirgotos, — pie visiem ugunskuriem atkal un atkal tiks pārstāstīts, kā mierīgi no viena paša cirtiena no Apkaunotā rokas nomira zvērādu zaglis.

Viņš it kā aizlaikus dzirdēja kādu zaļknābi jautājam:

«Bet kas tas Apkaunotais tāds bija?»

«Ā, Apkaunotais?» viņam atbildēs. «Tolaik, kad viņš ne­bija nocirtis zvērādu zaglim galvu, viņu sauca Maka­muks.»