Ar svešu vārdu

Pirmā nodaļa

– Mani sauc Harijs Kliftons.

– Kā tad. Un es esmu valsts prezidents, – noteica detektīvs Kolovskis un aizsmēķēja cigareti.

– Nē, – neatlaidās Harijs, – jūs nesaprotat. Ir notikusi briesmīga kļūda. Es esmu Harijs Kliftons. Anglis no Bristoles. Es kalpoju uz tā paša kuģa, kur bija arī Toms Bredšovs.

– Šo stāstiņu pataupi savam advokātam, – ieteica detektīvs un izpūta elpu, piepildīdams mazo kameru ar blīvu dūmu mākoni.

– Man nemaz nav advokāta, – iebilda Harijs.

– Ja es būtu iekūlies tādā ķezā kā tu, mazais, tad noteikti uzskatītu, ka Seftons Dželkss ir mana vienīgā cerība.

– Un kas ir šis Seftons Dželkss?

– Iespējams, ka nebūsi dzirdējis par Ņujorkas labāko advokātu, – noteica detektīvs un izpūta vēl vienu dūmu mākoni, – bet viņam nākamajā rītā deviņos ieplānota tikšanās ar tevi, un Dželkss no sava kabineta iziet tikai pēc tam, kad ir saņēmis priekšapmaksu.

– Bet… – iesāka Harijs, kad Kolovskis ar delnu uzsita pa kameras durvīm.

– Rīt, kad Dželkss ieradīsies pie tevis, – Kolovskis turpināja, neņemdams vērā Harija mēģinājumu kaut ko sacīt, – labāk sagudro kādu pārliecinošāku pasaciņu par šo, ka esam apcietinājuši nepareizo personu. Imigrācijas dienesta virsniekam tu pateici, ka esi Toms Bredšovs. Ja viņam tas likās gana pārliecinoši, tad tikpat labi pārliecinās arī tiesnesi.

Kameras durvis atvērās, tomēr detektīvs līdz tam brīdim paguva izpūst vēl vienu dūmu mākoni, un Harijam uznāca klepus. Kolovskis, vairs nesacījis ne vārda, izgāja gaitenī un aizcirta kameras durvis. Harijs sabruka uz sienai piestiprinātās lāvas un iespieda galvu spilvenā, kas bija ciets kā ķieģelis. Viņš skatījās griestos un prātoja par to, kā gan viss izvērties šādi – otrā pasaules malā viņš nonācis policijas rokās un tiek apsūdzēts slepkavībā.

Durvis atvērās vēl ilgi pirms tam, kad rīta gaismiņa spēja iezagties pa restoto lodziņu telpā. Par spīti agrajai stundai, Harijs jau bija pilnībā pamodies.

Ienāca apsargs, nesdams ēdienu, kādu Pestīšanas Armijas ļaudīm ne prātā nenāktu piedāvāt pat pilnīgākajam trūkumcietējam. Viņš nolika paplāti uz nelielā koka galdiņa un, ne vārda nebildis, aizgāja.

Harijs uzmeta skatienu ēdienam un sāka soļot pa kameru. Ar katru sperto soli pieauga viņa pārliecība, ka lieta ātri vien tiks atrisināta, tiklīdz viņš Dželksam būs izskaidrojis savas rīcības iemeslus un paskaidrojis, kālab izvēlējies pieņemt Toma Bredšova vārdu. Smagākais sods noteikti būs izraidīšana no valsts, un tas precīzi atbilstu viņa plānam, jo viņš visu laiku bija domājis atgriezties Anglijā, lai iestātos Jūras spēkos.

Bez piecām minūtēm deviņos no rīta Harijs sēdēja uz lāvas malas un nepacietīgi gaidīja Dželksa atnākšanu. Masīvās dzelzs durvis neatvērās līdz deviņiem divpadsmit. Harijs pielēca kājās, kad cietumsargs pakāpās malā, lai ielaistu gara auguma, eleganti ģērbušos sirmu kungu. Harijs nosprieda, ka šis vīrietis ir apmēram viņa vectēva gados. Dželksa kungam mugurā bija tumši zils sīksvītrots uzvalks ar divrindu pogu žaketi, balts krekls un svītrota kravate. Noguruma pilnais skatiens viņa sejā liecināja, ka gandrīz nekas uz šīs pasaules viņu vairs nespētu īsti pārsteigt.

– Labrīt! – viņš sveicināja un tikko manāmi uzsmaidīja Harijam. – Mani sauc Seftons Dželkss. Esmu vecākais partneris advokātu birojā “Dželkss, Maierss un Ebernetijs”. Bredšova kungs ar kundzi lūdza, lai pārstāvu jūsu intereses tiesā.

Harijs piedāvāja Dželksam vienīgo krēslu kamerā, it kā viņš būtu kāds sens draugs, kurš iegriezies viņa istabā Oksfordā, lai iedzertu tasi tējas. Pats viņš apsēdās uz lāvas malas un vēroja, kā advokāts no portfeļa izceļ dzeltenu bloknotu un noliek uz galda.

Dželkss no žaketes iekškabatas izņēma pildspalvu un sacīja: – Varbūt sāksim ar to, ka jūs man pateiksiet, kas esat, jo mums abiem ir zināms, ka leitnants Bredšovs jūs neesat.

Ja advokātu arī pārsteidza Harija stāsts, tad viņš to nekādi neizrādīja. Galvu noliecis, viņš daudz pierakstīja savā dzeltenajā bloknotā, kamēr Harijs skaidroja, kā viss izvērties un kāpēc viņš galu galā bijis spiests pavadīt nakti cietumā. Pabeidzis stāstīt, Harijs nosprieda, ka nu viņa nedienām būs pienācis gals, ja reiz pie lietas ķēries tik pieredzējis advokāts. Tā viņš domāja līdz brīdim, kad izdzirdēja Dželksa pirmo jautājumu.

– Jūs sacījāt, ka vēl uz “Kanzasas zvaigznes” klāja uzrakstījāt vēstuli mātei, kurā izskaidrojāt, kālab izlēmāt uzdoties par Tomu Bredšovu?

– Tieši tā, kungs. Nevēlējos lieki sāpināt savu māti, un tajā pašā laikā man bija nepieciešams, lai viņa saprastu, kālab izvēlējos tik dramatisku rīcību.

– Jā, es spēju saprast, kāpēc pieņēmāt, ka šāda identitātes maiņa būs labākais risinājums jūsu tābrīža problēmām. Tikai jūs neiedomājāties, ka šāds solis jūs ievilks vēl nopietnākās nepatikšanās, – noteica Dželkss. Viņa nākamais jautājums Hariju izbrīnīja pat vēl vairāk. – Vai jūs atceraties šās vēstules saturu?

– Protams. Es to rakstīju un pārrakstīju tik daudzas reizes, ka spēju atkārtot gandrīz vārdu pa vārdam.

– Tad ļaujiet man pārbaudīt jūsu atmiņu, – Dželkss sacīja un, vairs nesacījis neko, izrāva no dzeltenā bloknota papīra lapu un pasniedza to Harijam kopā ar pildspalvu.

Viņš mirkli apdomājās, lai labāk atcerētos vēstules tekstu, un tad ķērās pie rakstīšanas.

Mīļo māt!

Esmu darījis visu, kas manos spēkos, lai Tu šo vēstuli saņemtu pirms tam, kad Tev kāds būtu varējis pavēstīt, ka jūrā esmu gājis bojā.

Kā jau redzi, uz šās vēstules ir rakstīts 9. septembris, tātad vari pārliecināties, ka neesmu miris, jo “Devonieti” nogremdēja 4. septembrī. Mani izcēla no jūras, un es nokļuvu uz amerikāņu kuģa. Esmu pat ļoti dzīvs. Man radās iespēja pieņemt kāda cita cilvēka vārdu, un es tā arī izdarīju, jo cerēju, ka tādējādi atbrīvošu gan Tevi, gan Beringtonu ģimeni no daudzām problēmām, kuras, kā šķiet, gadu gaitā esmu radījis.

Ir svarīgi, lai Tu saprastu, ka mana mīlestība pret Emmu nav mazinājusies. Ne tuvu. Tomēr es nedrīkstu pieļaut, lai viņa pavada visu dzīvi, turēdamās pie vārgās cerības uz to, ka mans tēvs bija Arturs Kliftons, nevis Hugo Beringtons. Tagad viņai vismaz radīsies iespēja padomāt par jaunas dzīves sākšanu kopā ar kādu citu vīrieti.

Jau tuvākajā nākotnē es plānoju atgriezties Anglijā.

Ja saņemsi kādas ziņas no Toma Bredšova, tad zini, ka tās sūtu es.

Tiklīdz manas kājas atkal skars Anglijas zemi, es ar Tevi sazināšos, bet tikmēr lūdzu Tevi glabāt manu noslēpumu tikpat cieši, kā glabāji savējo visus šos gadus.

Pabeidzis lasīt vēstuli, Dželkss kārtējo reizi pārsteidza Hariju. – Kliftona kungs, vai jūs šo vēstuli nosūtījāt pats? – viņš vaicāja. – Vai arī uzticējāt to izdarīt kādam citam?

Pirmo reizi šās sarunas laikā Harijam radās aizdomas, ka īsti kaut kas nav kārtībā, un viņš nolēma nestāstīt par savu lūgumu doktoram Vollesam personīgi nogādāt vēstuli, kad būs nonācis Bristolē pēc divām nedēļām. Viņš bažījās, ka Dželkss varētu pierunāt doktoru Vollesu, lai atdod vēstuli, un tad viņa mātei nāktos palikt neziņā, ka dēls joprojām ir dzīvs.

– Es nosūtīju vēstuli, kad biju izkāpis krastā, – Harijs paskaidroja.

Padzīvojušais advokāts uzreiz neatbildēja, bet pēc brīža pavaicāja: – Vai jums ir kādi pierādījumi, ka esat Harijs Kliftons, nevis Toms Bredšovs?

– Nē, kungs. Tādu man nav, – bez šaubīšanās atteica Harijs, skaudri apzinādamies, ka nevienam uz “Kanzasas zvaigznes” klāja nav ne mazākā pamata neticēt, ka viņš nav Toms Bredšovs. Tie cilvēki, kuri varētu apstiprināt viņa personību, atradās okeāna otrā pusē, vairāk nekā trīs tūkstošus jūdžu tālumā. Un nepaies ilgs laiks, līdz viņi visi uzzinās, ka Harijs Kliftons radis mūža mieru melnajā dzelmē.

– Tad iespējams, ka varēšu jums palīdzēt. Pieņemot, ka joprojām vēlaties, lai Emma Beringtone uzskata jūs par mirušu. Ja tā, – sacīja Dželkss ar mākslotu smaidu sejā, – varu piedāvāt risinājumu jūsu problēmai.

– Risinājumu? – pārvaicāja Harijs un pirmo reizi izskatījās, ka viņā modusies cerība.

– Vienīgi tādā gadījumā, ja esat gatavs arī turpmāk palikt par Tomasu Bredšovu. – Harijs klusēja, tādēļ advokāts turpināja: – Apgabala prokurora biroja darbinieki atzīst, ka Tomam Bredšovam izvirzītā apsūdzība ir drīzāk nejaušība, apstākļu sakritības rezultāts. Vienīgais nopietnākais pierādījums, kurš viņiem pieejams, ir tas, ka Toms Bredšovs aizbraucis no valsts dienu pēc tam, kad bija noticis noziegums. Pierādījumu trūkuma dēļ viņi ir gatavi atkāpties no apsūdzības slepkavībā, ja vien jūs būtu ar mieru atzīt, ka esat veicis citu, ne tik smagu noziegumu, proti, dezertējis no aktīvā dienesta armijā.

– Un kālab man vajadzētu atzīt kaut ko tādu? – nesaprata Harijs.

– Varu nosaukt vismaz trīs labus iemeslus, – atbildēja Dželkss. – Pirmkārt, ja jūs to nedarīsiet, tad, visticamāk, sešus gadus pavadīsiet cietumā par nelegālu ierašanos Amerikas Savienotajās Valstīs, izmantojot svešus personas datus. Otrkārt, jūs saglabāsiet anonimitāti un Beringtonu ģimenei nebūs nekādu iemeslu uzskatīt, ka joprojām esat dzīvs. Un, treškārt, Bredšovi ir gatavi jums samaksāt desmit tūkstošus dolāru, ja ieņemsiet viņu dēla vietu.

Harijs uzreiz saprata, ka šī būtu iespēja atmaksāt mātei par visiem šo gadu laikā viņa dēļ nestajiem upuriem. Tik milzīga summa ļautu viņai pilnībā mainīt dzīvi, dotu iespēju tikt projām no Stilhausleinas un īres maksas iekasētāja iknedēļas vizītēm. Viņa pat varētu apsvērt aiziešanu no viesmīles darba Grand Hotel, lai viņas ikdiena kļūtu vieglāka. Tiesa, Harijam likās, ka tas diezin vai notiks. Tomēr pirms piekrišanas Dželksa plānam Harijs vēlējās uzdot vairākus jautājumus.

– Kālab Bredšovi gribētu piedalīties šādā maldināšanā? Viņi taču noteikti zina, ka dēls ir gājis bojā jūrā.

– Bredšovas kundze izmisīgi vēlas, lai viņas Tomasa vārds paliktu neaptraipīts. Viņa nemūžam nespētu pieņemt, ka viens viņas dēls nonāvējis otru.

– Tātad Toms tiek apsūdzēts sava brāļa slepkavībā?

– Jā, bet, kā jau sacīju, pierādījumi nav pārliecinoši un vairāk balstīti uz nejaušību. Tiesā tie noteikti tiks apšaubīti un noraidīti. Tieši tālab Apgabala prokurora birojā ir ar mieru atteikties no šās apsūdzības. Tikai ar nosacījumu, ka atzīstat vainu mazākā noziegumā, proti, dezertēšanā.

– Un cik ilgs cietumsods man būs jāizcieš, ja es piekritīšu šādam risinājumam?

– Apgabala prokurors piekrita tiesā prasīt, lai jums tiek piespriests viens gads cietumā. Par labu uzvedību jūs jau pēc sešiem mēnešiem varētu izkļūt brīvībā. Un tas ir vērā ņemams ieguvums, salīdzinājumā ar sešiem gadiem, ko pavadīsiet ieslodzījumā, ja turpināsiet uzstāt, ka esat Harijs Kliftons.

– Mirklī, kad ieiešu tiesas zālē, kāds noteikti pamanīs, ka neesmu Toms Bredšovs.

– Maz ticams, – iebilda Dželkss. – Bredšovi nāk no Sietlas, no Rietumu krasta, tātad viņi ir tālu un reti apmeklē Ņujorku. Tomass Jūras spēkos iestājās, kad bija vien septiņpadsmit gadus vecs. Kā jums pašam labi zināms, viņš Amerikā nav spēris kāju jau pēdējos četrus gadus. Turklāt, ja atzīsiet vainu, tiesas zālē jums nāksies pavadīt ne vairāk kā divdesmit minūtes.

– Tiklīdz sākšu runāt, visiem taču uzreiz kļūs skaidrs, ka neesmu amerikānis. Vai tad ne?

– Tieši tālab jūs muti neatvērsiet, Kliftona kungs. – Likās, ka šim lielpilsētas advokātam ir atbilde uz pilnīgi visiem Harija jautājumiem, ko viņš pamanījās izgudrot.

– Anglijā tiesas prāvas par slepkavībām raisa milzīgu žurnālistu interesi un jau no agra rīta pie tiesas nama durvīm pulcējas ļaudis, lai kaut uz mirkli redzētu apsūdzēto.

– Kliftona kungs, Ņujorkā pašlaik tiek izskatītas četrpadsmit slepkavību lietas, ieskaitot bēdīgi slaveno “šķērētāja” lietu. Ļoti šaubos, ka pat iesācējs reportieris vēlēsies atspoguļot jūsu lietu.

– Man nepieciešams mazliet laika par to padomāt.

Dželkss ieskatījās savā rokaspulkstenī. – Tiesneša Etkinsa priekšā mums jāstājas jau pusdienlaikā. Tātad, Klifton, jums ir tikai mazliet vairāk par stundu izlemšanai. – Viņš uzsauca cietumsargam, lai atver kameras durvis. – Ja izlemsiet neizmantot manus pakalpojumus, novēlu jums veiksmi, jo tādā gadījumā mēs vairs nesatiksimies, – viņš piebilda un izgāja no telpas.

Harijs sēdēja uz lāvas malas un apsvēra Seftona Dželksa priekšlikumu. Viņš nešaubījās, ka sirmais advokāts spēlē pats savu spēli, tomēr seši mēneši izklausījās daudzkārt ciešamāk nekā seši gadi. Un pie kā cita lai viņš vēl vērstos, ja ne pie šī pieredzējušā jurista? Harijs no sirds vēlējās, kaut varētu vien uz dažiem mirkļiem nokļūt kabinetā pie sera Voltera Beringtona un lūgt viņa padomu.

Pēc stundas Harijs, ģērbies tumši zilā uzvalkā, krēmkrāsas kreklā ar iestīvinātu apkaklīti un aplicis svītrotu kaklasaiti, rokudzelžos saslēgts, no kameras tika aizvests uz cietuma automašīnu un bruņotu sargu pavadībā nogādāts tiesas namā.

– Neviens neticēs, ka esat spējīgs kādu noslepkavot, – paziņoja Dželkss pēc tam, kad drēbnieks bija ieradies kamerā pie Harija ar pusduci uzvalku, kreklu un kaklasaišu izlasi.

– Es arī neesmu nevienu nonāvējis, – Harijs palika pie sava.

Gaitenī Harijs pievienojās Dželksam. Advokāts viņam atkal veltīja savu neīsto smaidu un tad iestūma cauri virpuļdurvīm tiesas zālē un virzīja uz priekšu pa centrālo ailu, līdz abi bija sasnieguši advokātam paredzēto galdu, kur jau gaidīja divas brīvas vietas.

Harijs ieņēma savējo un, kad bija atbrīvots no rokudzelžiem, pārlaida skatienu gandrīz tukšajai tiesas zālei. Dželksam bija izrādījusies taisnība šajā jautājumā. Daži vienkārši cilvēki, neviena masu medija pārstāvja. Patiešām likās, ka žurnālistus šī lieta neinteresē. Viņuprāt, tā bija kārtējā sadzīviskā slepkavība, kurā apsūdzētais, visticamāk, tiks attaisnots. Nebija gaidāmi nekādi virsraksti par Kainu un Ābelu. Ceturtajā tiesas zālē nevienam netiks piespriests nāvessods elektriskajā krēslā.

Zvans vēstīja, ka ir pusdienlaiks. Tālākajā zāles daļā atvērās durvis, un parādījās tiesnesis Etkinss. Viņš nāca lēnā solī, uzkāpa uz paaugstinājuma, apsēdās savā vietā pie galda un ar galvas mājienu deva zīmi apgabala prokuroram, it kā precīzi zinātu, kas viņam sakāms.

Piecēlās gados jauns prokurors un pavēstīja, ka tiek noņemta apsūdzība slepkavībā, bet Tomass Bredšovs tiek apsūdzēts dezertēšanā no Amerikas Savienoto Valstu Jūras spēkiem. Tiesnesis pamāja ar galvu un pievērsa skatienu Dželksam, kurš piecēlās kājās.

– Vai jūsu aizstāvamais atzīst sevi par vainīgu šajā otrajā apsūdzībā?

– Jā, Jūsu godība, – atteica Dželkss. – Ceru, ka būsiet iecietīgs pret manu klientu. Nav taču jums jāatgādina, ka viņš tiek tiesāts pirmo reizi un iepriekš vienmēr ir bijis likumam paklausīgs pilsonis ar nevainojamu uzvedību.

Tiesnesis Etkinss ar drūmu skatienu sejā atkal pievērsās advokātam. – Dželksa kungs, – viņš sacīja, – ir cilvēki, kuri noteikti uzskatīs, ka virsnieka dezertēšana no dienesta vietas ir daudz smagāks noziegums nekā slepkavība. Esmu pārliecināts, ka man nav jāatgādina jums par to, ka pavisam nesen šāda apsūdzība vainīgajam varēja beigties ar stāšanos ierindas priekšā, lai saņemtu nāvi.

Harijam kļuva slikti, kad viņš paraudzījās uz savu advokātu, kurš cieši raudzījās tiesnesī.

– Paturot prātā šo apstākli, – turpināja Etkinss, – es piespriežu leitnantam Tomasam Bredšovam sešus gadus cietumā. – Viņš uzsita ar āmuriņu un sacīja: – Nākamā lieta! – Harijam pat neradās iespēja kaut ko iebilst.

– Jūs man sacījāt… – Harijs mēģināja uzrunāt advokātu, taču viņš jau bija pagriezis bijušajam klientam muguru un soļoja projām. Harijs grasījās mesties aizstāvim pakaļ, bet divi apsargi sagrāba viņu aiz rokām, aizlauza tās viņam aiz muguras un uzlika rokudzelžus. Pēc tam notiesāto noziedznieku veda pāri tiesas zālei pie durvīm, kuras viņš iepriekš pat nebija pamanījis.

Atskatījies Harijs ieraudzīja, ka Seftons Dželkss sarokojas ar vidēja vecuma vīrieti. Bija skaidri redzams, ka šis cilvēks apsveic advokātu ar labi paveiktu darbu. “Kur gan es iepriekš esmu redzējis šo seju?” Harijs prātoja. Un piepeši viņš atskārta – tas bija Toma Bredšova tēvs.

Otrā nodaļa

Hariju gluži familiāri veda pa garu, pustumšu gaiteni līdz durvīm, uz kurām nebija uzraksta, bet pēc tam ārā tukšā pagalmā.

Tā centrā bija novietots dzeltens autobuss. Neviens uzraksts neliecināja par to, kāds ir šā transportlīdzekļa galamērķis. Pie durvīm stāvēja muskuļots autovadītājs, rokās sažņaudzis šauteni. Viņš ar galvas mājienu norādīja, lai Harijs rāpjas autobusā. Sargi viņam palīdzēja, pie viena nodrošinādamies pret negaidītiem izlēcieniem.

Apsēdies Harijs drūmi vērās ārā pa logu – uz dzelteno autobusu veda arī citus notiesātos. Daži gāja ar noliektām galvām, bet citi, kuri noteikti šādu ceļu mina ne pirmo reizi, izskatījās bezrūpīgi un plātīgi. Harijs nosprieda, ka nu jau vairs ilgi nebūs jāgaida un autobuss dosies ceļā uz nolikto mērķi. Taču nu viņam bija jāiegaumē pirmā mācība kā cietumniekam – ja reiz kāds bija notiesāts, tad vēlāk nekāda steiga vairs nebija manāma.

Harijs vēlējās pavaicāt sargiem, kurp viņus vedīs, taču neviens no tiem neizskatījās pēc laipna tūristu gida. Viņš satrūkās, jo kāds smagi atzvila viņam blakus sēdeklī. Nopētīt savu jauno kaimiņu viņam nebija ne mazākās vēlēšanās, taču otrs notiesātais nekavējoties uzsāka iepazīšanos un nācās vien uzlūkot viņu ciešāk.

– Mani sauc Pets Kvins, – viņš pavēstīja, un balsī bija jaušams neliels īru akcents.

– Toms Bredšovs, – Harijs atteica. Viņš labprāt būtu sarokojies ar savu kaimiņu, ja vien nebūtu saslēgts dzelžos.

Kvins pēc noziedznieka nemaz neizskatījās. Viņa kājas gandrīz nesniedzās līdz zemei, tātad augumā viņš nevarēja būt garāks par piecām pēdām. Pārējie ieslodzītie bija vai nu muskuļoti, vai vienkārši ar lieko svaru, bet Kvins izskatījās tik trausls, it kā viegla vēja pūsma varētu viņu aiznest pa gaisu. Paplānie rudie mati jau bija sākuši sirmot, lai gan viņam nevarēja dot vairāk par četrdesmit.

– Pirmā reize? – Kvins pārliecināti vaicāja.

– Vai tas ir tik acīmredzami? – Harijs atvaicāja.

– Tas rakstīts tavā sejā.

– Kas tieši tur ir rakstīts?

– Tev nav ne jausmas, kas gaidāms.

– Tad jau ir skaidrs, ka tev gan šī nav pirmā reize.

– Šajā autobusā esmu jau vienpadsmito reizi, vai varbūt pat divpadsmito.

Harijs pirmo reizi šās dienas laikā iesmējās.

– Par ko tad tevi ietupināja? – Kvins vaicāja.

– Par dezertēšanu, – Harijs noteica, neko vairāk nepaskaidrojot.

– Nekad vēl nebiju neko tādu dzirdējis, – attrauca Kvins. – Esmu aizlaidies no trijām sievām, bet neviena vēl nav mēģinājusi mani par to iebāzt aiz restēm.

– Es jau neaizlaidos no sievas, – paskaidroja Harijs un iedomājās par Emmu. – Es aizlaidos no Karaliskajiem… proti, no Jūras spēkiem.

– Un cik tev par to iedeva?

– Sešus gadus.

Kvins nosvilpās caur diviem vēl mutē palikušajiem zobiem. – Izklausās skarbi. Kurš tiesāja?

– Etkinss, – Harijs izjusti atbildēja.

– Ērnijs Etkinss? Tev bija ticis nepareizais tiesnesis. Ja vēl kādu reizi nonāksi tiesā, izvēlies īsto tiesnesi.

– Man nebija ne jausmas, ka tiesnesi var izvēlēties.

– Nevar jau arī, – skaidroja Kvins, – tomēr vienmēr ir iespēja no ļaunākajiem izvairīties. – Harijs ciešāk paskatījās uz sarunbiedru, tomēr nepārtrauca viņu. – Ir septiņi tiesneši, kuri nodarbojas ar lietu izskatīšanu. No diviem ir jāizvairās par katru cenu. Un viens no tiem ir Ērnijs Etkinss. Viņš nemaz nesaprot jokus, taču ļoti labi prot piespriest ilgus cietumsodus.

– Bet… kā tad es varēju no viņa izvairīties? – vaicāja Harijs.

– Jau gadiem Etkinss strādā ceturtajā tiesas zālē. Ja redzu, ka mani ved uz ceturto, man piemetas epilepsijas lēkme, un sargi mani aizved pie tiesas ārsta.

– Tu esi epileptiķis?

– Nē, – attrauca Kvins. – Tu neuzmanīgi klausies. – Likās, ka viņš ir aizkaitināts, un Harijs apklusa. – Brīdī, kad esmu atlabis, mana lieta jau nodota citam tiesnesim.

Harijs iesmējās otro reizi. – Un tas allaž nostrādā?

– Nē, ne vienmēr. Taču, kad sargi ir jauniņie, man parādās iespēja. Tiesa, ar katru reizi ir grūtāk izspēlēt vienu un to pašu triku. Šajā reizē gan nemaz nenācās pūlēties, jo mani veda taisnā ceļā uz otro tiesas zāli, kas ir tiesneša Rīgena teritorija. Viņš ir no īriem, gluži tāpat kā es… to es saku, ja pats vēl neesi pamanījis… un tak jau piespēlēs savam tautietim mazāku sodu.

– Un par ko tevi apsūdzēja?

– Esmu kabatzaglis, – Kvins paziņoja tādā tonī, it kā sacītu, ka ir arhitekts vai ārsts. – Mana specializācija ir ātrumsacīkstes vasarā un boksa mači ziemā. Vienmēr ir labāk, ja cilvēks kaut ko aizrautīgi vēro. Tiesa, pēdējā laikā veiksme sākusi man pagriezt muguru. Esmu tajās vietās kļuvis pārāk pazīstams. Tagad man vairāk jāstrādā metro stacijās un autobusu pieturās. Ķēriens tur nav nekāds lielais, un ir daudz vieglāk iekrist.

Harijs daudz ko vēlējās pavaicāt savam jaunajam skolotājam. Gluži kā centīgs students, kurš koncentrējas, lai uzdotu jautājumus, kas palīdzētu viņam nokārtot iestājeksāmenu. Turklāt viņu iepriecināja tas, ka Kvins netaujā par viņa akcentu.

– Vai zini, kurp mēs tagad braucam? – viņš prasīja.

– Uz Levenemu vai Pīrpointu, – atteica Kvins. – Viss atkarīgs no tā, kur nogriezīsimies no maģistrāles. Pa divpadsmito vai četrpadsmito nobrauktuvi.

– Vai kādā no tām vietām jau iepriekš esi bijis?

– Abās. Un vairākkārt, – Kvins gluži lietišķi paskaidroja. – Un, pirms tu vaicā, vai par šīm vietām ir ieteikumi tūristiem, es tev pateikšu. Levenemai varētu dot vienu zvaigzni, bet Pīrpointa būtu jāslēdz.

– Kāpēc mēs vienkārši nevaram pavaicāt sargam, kurp mūs ved? – tincināja Harijs, kurš vēlējās ātrāk tikt ārā no šā nožēlojamā stāvokļa.

– Tāpēc, ka viņš pateiktu nepareizi. Vienkārši tāpat, lai mūs pakaitinātu. Ja mēs braucam uz Levenemu, tev jāraizējas tikai par to, kādā korpusā nokļūsi. Tā kā esi jauniņais, droši vien tiksi ievietots A korpusā. Tur dzīve ir krietni vieglāka. Rūdītie vīri, tādi kā es, parasti nonāk D korpusā. Tur nav ieslodzīto, kuri jaunāki par trīsdesmit, un neviens nav sodīts par vardarbību. Tā ir ideāla vieta, ja pratīsi turēt galvu noliektu un darīt, ko liek. Centies izvairīties no B un C korpusiem. Tur ir pa pilnam narkomānu un visādu psiho.

– Un kas man jādara, lai nokļūtu A korpusā?

– Pasaki atbildīgajam virsniekam, ka esi pārliecināts kristietis, ka nelieto alkoholu un nesmēķē.

– Nemaz nezināju, ka cietumā atļauts dzert grādīgos, – noteica Harijs.

– Nav jau arī, tu muļķa ķēms, – attrauca Kvins. – Bet… ja tev ir kāds nieks zaļo, – viņš piebilda un paberzēja pirkstus raksturīgā žestā, – sargi gluži negaidīti pārtop par bārmeņiem. Nekādi aizliegumi viņus nekavē.

– Un kas man pirmajā dienā jāievēro viscītīgāk?

– Tiec pie pareizā darba.

– Kāda ir izvēle?

– Apkopšana, virtuve, slimnīca, veļas mazgātava, bibliotēka, dārza darbi un kapela.

– Kas man jādara, lai tiktu bibliotēkā?

– Pasaki viņiem, ka proti lasīt.

– Un ko tu viņiem saki? – Harijs tincināja.

– Ka esmu mācījies par šefpavāru.

– Tas noteikti bija interesanti.

– Tu joprojām neko neapjēdz, vai ne? – teica Kvins. – Es nekad neesmu mācījies par šefpavāru, taču tas nozīmē, ka mani vienmēr norīko uz virtuvi. Un tas ir cietumā labākais darbs.

– Kāpēc tā?

– No kameras tevi izlaiž vēl pirms brokastīm, un atpakaļ jāatgriežas tikai pēc vakariņām. Tur ir silts un vari izvēlēties vislabāko ēdienu. O, mēs braucam uz Levenemu, – paziņoja Kvins, jo autobuss noripoja pa divpadsmito nobrauktuvi. – Labi gan, jo citādi man nāktos atbildēt uz dumjiem jautājumiem par Pīrpointu.

– Kas vēl man būtu jāzina par Levenemu? – vaicāja Harijs, Kvina sarkasma netraucēts, jo manīja, ka pieredzējušais blakussēdētājs tīri labprāt izbauda savu visgudreļa statusu un dalās zinībās ar jauniņo.

– Pārāk daudz, lai visu tev izstāstītu. – Viņš nopūtās. – Tikai atceries turēties man blakus, kad mūs reģistrēs.

– Vai tad viņi tevi jau automātiski nesūtīs uz D korpusu?

– Ja dežurēs Meisona kungs, tad ne, – Kvins bez tālākiem paskaidrojumiem pavēstīja.

Pirms autobuss apstājās pretī cietumam, Harijs bija paguvis uzdot vēl vairākus jautājumus. Viņam bija sajūta, ka šajās pāris stundās no Kvina ir iemācījies vairāk, nekā ducī privātstundu Oksfordā.

– Turies pie manis, – Kvins atkārtoja, kad atvērās masīvie cietuma vārti. Autobuss lēnām brauca nožēlojama, krūmiem noauguša, dārznieka rokas nekad nemanījuša laukumiņa virzienā un apstājās pie milzīgas ķieģeļu ēkas ar šauru un netīru lodziņu rindām. Pa dažiem no tiem atbraucējus vēroja vairāki acu pāri.

Sargi izveidoja norobežotu eju līdz pat cietuma durvīm. Divi ar šautenēm bruņoti vīri nostājās pie autobusa durvīm.

– Pa diviem izkāpt no autobusa! – viens no viņiem skarbi pavēlēja. – Ievērojiet piecu minūšu intervālu. Neviens nekustas ne collu, ja neesmu licis!

Gan Harijs, gan Kvins autobusā pavadīja vēl stundu. Kad viņus beidzot aicināja kāpt ārā, Harijs pacēla skatienu pret augstajām sienām, kurām augšpusē bija izvīta dzeloņstieple. Žogs ieskāva visu cietuma teritoriju. Pat pasaules labākajam kārtslēcējam nebūtu pa spēkam aizbēgt no Levenemas.

Harijs sekoja Kvinam cietuma ēkā, kur viņi apstājās dežurējošā virsnieka priekšā. Virsnieks sēdēja pie rakstāmgalda, un mugurā viņam bija krietni panēsāta koši zila uniforma ar pogām, kuras nepavisam nebija mirdzošas. Viņš pētīja ieslodzīto sarakstu un izskatījās tik drūms, it kā pats būtu nopelnījis mūža ieslodzījumu. Ieraudzījis nākamo cietumnieku, viņš pasmaidīja.

– Laipni lūgts atpakaļ, Kvin! – viņš sacīja. – Kopš tavas pēdējās viesošanās reizes te nekas daudz nav mainījies.

Kvins pasmaidīja. – Arī es priecājos jūs redzēt, Meisona kungs! Varbūt jūs būsiet tik laipns un palūgsiet kādu no izsūtāmajiem zēniem, lai uznes mantas uz manu parasto numuru.

– Neizaicini likteni, Kvin, – noteica Meisons, – citādi vēl man uznāks vēlēšanās jaunajam ārstam pateikt, ka neesi epileptiķis.

– Meisona kungs! Man taču ir oficiāla izziņa, kas to apliecina.

– Laikam jau no tās pašas iestādes, kur tapis sertifikāts par tavām šefpavāra prasmēm, – noteica Meisons un pievērsās Harijam. – Un kas tu tāds?

– Tas ir mans draugs Toms Bredšovs. Viņš nepīpē, nelieto grādīgos, nelamājas un nespļaudās, – pavēstīja Kvins, iekams Harijs paguva kaut vārdu bilst.

– Laipni lūdzam Levenemā, Bredšov.

– Vispār jau viņš ir kapteinis Bredšovs, – iestarpināja Kvins.

– Es biju leitnants, – izlaboja Harijs, – nekad neesmu bijis kapteinis. – Kvins izskatījās vīlies par sava aizbilstamā uzvedību.

– Pirmā sodāmība? – vaicāja Meisons un ciešāk paraudzījās uz Hariju.

– Jā, kungs.

– Likšu tevi A korpusā. Pēc tam, kad būsi nomazgājies dušā un noliktavā saņēmis cietuma drēbes, Heslera kungs tevi pavadīs uz kameru trīs divi septiņi. – Meisons vēlreiz ieskatījās savā sarakstā un tad pievērsās jaunam virsniekam, kurš stāvēja viņam aiz muguras, labajā rokā šūpodams steku.

– Vai man ir kādas cerības pievienoties, draugs? – vaicāja Kvins, kad Harijs bija parakstījies reģistrā. – Leitnantam Bredšovam galu galā būs vajadzīgs raitnieks.

– Tu esi pēdējais cilvēks, kurš viņam būtu vajadzīgs, – noteica Meisons. Harijs jau grasījās bilst kādu vārdu, kad kabatzaglis noliecās, no zeķes izvilka sarotītu naudaszīmi un ieslidināja to Meisona formastērpa žaketes augšējā kabatā. Tas viss notika vienā acumirklī. – Kvins arī mitināsies kamerā trīs divi septiņi, – Meisons pateica jaunākajam virsniekam. Ja Heslers bija pamanījis darījumu, tad neko nelikās zinām. – Abi sekojiet man! – Tas bija viss, ko viņš pateica.

Kvins aizsteidzās Harijam pakaļ, lai Meisons piepeši nepārdomātu. Cietumniekus veda pa garu gaiteni ar zaļām ķieģeļu sienām, un tad Heslers apstājās pie nelielas dušas telpas, kurā bija divas šauras koka lāviņas, kas piestiprinātas pie sienas. Telpā bija izmētāti jau lietoti dvieļi.

– Izģērbieties un nomazgājieties! – izrīkoja Heslers.

Harijs lēnām novilka drēbnieka šūto uzvalku, eleganto krēmkrāsas kreklu ar iestīvināto apkaklīti un noņēma svītroto kaklasaiti, ko Dželksa kungs viņam bija laipni sagādājis, lai atstātu iespaidu uz tiesnesi. Problēma bija vien tā, ka viņš izraudzījies nepareizu tiesnesi.

Iekams Harijs paguva atsaitēt kurpju auklas, Kvins jau bija nostājies zem dušas. Viņš atgrieza krānu, un neliela ūdens strūkliņa negribīgi sāka tecēt uz viņa paplikās galvas. No grīdas viņš pacēla ziepju skaidu un sāka mazgāties. Harijs nostājās zem aukstā ūdens strūklas otrā dušas vietā, un pēc mirkļa Kvins viņam pasniedza to, kas bija palicis pāri no tā saucamajām ziepēm.

– Atgādini man, lai parunāju ar vadību par labierīcībām, – Kvins noteica, pacēla no grīdas dvieli, kas nebija lielāks par trauku lupatu, un mēģināja noslaucīties.

Heslera lūpas palika sakniebtas. – Saģērbieties un sekojiet man, – viņš ierunājās, kad Harijs vēl nebija beidzis ieziepēties.

Jau nākamajā mirklī Heslers možā solī devās uz priekšu pa gaiteni, un pusapģērbtais, joprojām slapjais Harijs steidzās turēties viņam līdzi. Viņi apstājās tikai tad, kad bija nonākuši līdz dubultajām durvīm, uz kurām bija liels uzraksts “Noliktavas”. Heslers spēcīgi pieklauvēja, un pēc neilga brīža durvis atvērās, atklājot skatienam pārgurušu virsnieku, kurš ar elkoņiem bija atbalstījies uz letes un smēķēja paštītu cigareti. Ieraudzījis Kvinu, virsnieks pasmaidīja.

– Īsti neesmu pārliecināts, ka tavs iepriekšējās reizes apģērbs un veļa jau atvesti no veļas mazgātavas, Kvin, – viņš sacīja.

– Tad jau man vajadzēs jaunu komplektu, Ņūbolda kungs, – noteica Kvins, kurš atkal bija noliecies un kaut ko izņēmis no otras zeķes. Un vēlreiz tas viss pazuda bez pēdām. – Manas prasības ir gaužām vienkāršas, – viņš pavēstīja. – Viena sega, divi kokvilnas palagi, viens spilvens, viena spilvendrāna… – Virsnieks no plaukta, kas atradās viņam aiz muguras, ņēma visu prasīto un krāva glītā kaudzītē uz letes. – …divi krekli, trīs zeķu pāri, sešas apakšbikses, divi dvieļi, viena bļoda, viens šķīvis, viens nazis, viena dakšiņa, viena karote, viens bārdas asmens, viena tūbiņa zobu pastas… Es dodu priekšroku Colgate.

Ņūbolds neteica neko par to, ka Kvinam domātā kaudzīte auga augumā. – Vai vēl kaut ko? – viņš galu galā vaicāja, it kā Kvins būtu vērtīgs klients un būtu svarīgi, lai viņš atgriežas atkal.

– Jā, manam draugam leitnantam Bredšovam visu to pašu. Tā kā viņš ir virsnieks un džentlmenis, pieraugi, lai viņam tiek pats labākais.

Harijam par pārsteigumu Ņūbolds sāka veidot nākamo kaudzīti, turklāt lēnām izvēloties no piedāvājuma un tikai pateicoties vienam cietumniekam, kurš bija apsēdies Harijam blakus autobusā.

– Nāciet man pakaļ, – nokomandēja Heslers, kad Ņūbolds savu darbu bija paveicis. Harijs un Pets paķēra katrs savu kaudzīti un steidzās viņam pakaļ pa gaiteni. Vairākkārt nācās apstāties, jo virsnieks atslēdza un atkal aizslēdza aizsargrežģus, kas atradās gaitenī jau tuvāk kamerām. Kad viņi galu galā nonāca īstajā cietuma spārnā, apkārt atskanēja daudzbalsīgs cietumnieku sveiciens.

Kvins ierunājās: – Kā redzu, esam augšējā stāvā. Es liftu neizmantošu, jo man nepieciešams treniņš. – Virsnieks neatbildēja, vien turpināja iet garām klaigājošajiem ieslodzītajiem.

– Manuprāt, tu sacīji, ka šis ir kluss cietuma spārns, – Harijs bija neizpratnē.

– Ir skaidrs, ka Heslera kungs nav viens no iecienītākajiem virsniekiem, – nočukstēja Kvins, kad visi trīs bija nonākuši pie trīs simti divdesmit septītās kameras. Virsnieks atslēdza smagās dzelzs durvis un tās atvēra, lai vecais un jaunais cietumnieks varētu ieiet miteklī, ko Harijam nāksies izmantot nākamos sešus gadus.

Durvis aizcirtās viņam aiz muguras. Harijs paraudzījās apkārt un pamanīja, ka no iekšpuses durvīm nav roktura. Divas lāvas viena virs otras, pie sienas piestiprināta tērauda izlietne, koka galds, kurš gluži tāpat piestiprināts pie sienas, un koka krēsls. Beidzot viņa skatiens nonāca līdz tērauda traukam, kas bija nolikts zem apakšējās lāvas. Harijam likās, ka viņam tūdaļ kļūs nelabi.

– Tu ņem augšējo lāvu, – teica Kvins, pārtraucot viņa pārdomas, – ņemot vērā, ka esi jauniņais. Ja es tikšu ārā ātrāk par tevi, tu pārcelsies uz apakšējo, bet tavs jaunais kameras biedrs ieņems augšējo. Cietuma etiķete, – viņš paskaidroja. Harijs nostājās pie apakšējās lāvas un lēnām saklāja savējo, tad uzrāpās augšā, apgūlās un nolika galvu uz ļoti plānā, cietā spilvena. Viņš skaudri apzinājās, ka, visticamāk, paies kāds laiks, līdz viņam izdosies naktī izgulēties. – Vai drīkstu uzdot tev vēl vienu jautājumu? – viņš vērsās pie Kvina.

– Jā, bet tad vairs never muti vaļā līdz rīta gaismai. – Harijs atcerējās, kā Fišers bija sacījis gandrīz tādus pašus vārdus viņa pirmajā vakarā Svētā Bedas skolā.

– Ir acīmredzams, ka tev izdevās ienest vērā ņemamu naudas summu cietumā. Kāpēc sargi tev to neatņēma jau brīdī, kad tu izkāpi no autobusa?

– Ja viņi tā izdarītu, – paskaidroja Kvins, – neviens cietumnieks vairs naudu neievestu, un visa sistēma gluži vienkārši sabruktu.

Trešā nodaļa

Harijs gulēja uz augšējās lāvas un skatījās griestos, ko klāja viena plāna kaļķa kārtiņa un ko viņš varēja aizsniegt, tikai pastiepjot pirkstus uz augšu. Matracis bija kunkuļains, bet spilvens tik ciets, ka viņam izdevās iemigt vien uz dažām minūtēm vienā reizē.

Domas aizklīda pie Seftona Dželksa un tā, cik viegli vecajam advokātam bija izdevies viņu piemuļķot. “Panāc, lai manu dēlu vairs neapvainotu slepkavībā, tas ir viss, ko es no tevis prasu,” Harijs teju vai dzirdēja veco Bredšovu sakām Dželksam. Harijs pūlējās nedomāt par nākamajiem sešiem gadiem, par kuriem Bredšova kungam nebija nekādas daļas. Vai tas bija desmit tūkstošu dolāru vērts?

Viņš aizgainīja no prāta savu advokātu un atcerējās Emmu. Harijam viņas ļoti pietrūka, gribējās viņai uzrakstīt un pavēstīt, ka joprojām ir dzīvs, taču viņš zināja, ka to nedrīkst. “Interesanti, ko gan viņa dara šajā rudenīgajā dienā Oksfordā? Kā viņai sokas mācībās pirmajā studiju gadā? Vai viņa jau satiekas ar kādu citu puisi? Un kā klājas viņas brālim, Džailsam, manam tuvākajam draugam? Vai Džailss ir pārtraucis studijas un pieteicies armijā, lai cīnītos pret vāciešiem?” Harijs lūdzās, lai Dievs viņu pasargā un lai viņš joprojām ir dzīvs, ja viņš ir spēris šādu soli. Tad Harijs ar dūri iedunkāja lāvas malu, niknodamies, ka viņam nav dota iespēja piedāvāt savu artavu. Kvins neko neteica, jo pieņēma, ka Harijam ir “pirmās nakts sindroms”.

Un Hugo Beringtons? “Vai kāds viņu vēl ir redzējis vaigā pēc tam, kad viņš nozuda dienā, kurā man vajadzēja kļūt par viņa meitas vīru?” Harijs prātoja. “Vai Hugo Beringtons ir atradis veidu, kā atgūt visu labvēlību, kad tika uzskatīts, ka es esmu gājis bojā?” Viņš aizgainīja arī Hugo Beringtonu no prāta, joprojām nespēdams pieņemt iespēju, ka šis cilvēks varētu būt viņa tēvs.

Iedomājies par māti, Harijs pasmaidīja, jo cerēja, ka viņa lietderīgi izmantos desmit tūkstošus dolāru, ko Dželkss bija apsolījis viņai nosūtīt, kad viņš piekrita ieņemt Toma Bredšova vietu. Harijs cerēja, ka ar vairāk nekā diviem tūkstošiem mārciņu bankā viņa aizies no viesmīles darba Grand Hotel un nopirks to mazo mājiņu laukos, par kādu allaž bija sapņojusi. Un tas būtu vienīgais labums no visas tās šarādes.

“Bet sers Volters Beringtons, kurš allaž izturējās pret mani kā pret savu mazdēlu? Ja Hugo ir mans tēvs, tad sers Volters patiešām ir mans vectēvs. Ja viss izrādās tieši tā, es esmu galvenais mantinieks, kurš saņems gan Beringtonu muižu, gan ģimenes titulu un ar laiku kļūšu sers Harijs Beringtons.” Tomēr Harijs vēlējās, lai visu mantotu viņa labākais draugs Džailss, Hugo Beringtona likumīgais dēls, turklāt izmisīgi alka pierādīt, ka viņa tēvs ir Arturs Kliftons.

Tas viņam dotu kāroto iespēju apprecēt savu mīļoto Emmu. Harijs pūlējās aizmirst, kur viņam būs jāpavada nākamie seši gadi.

Septiņos no rīta iegaudojās sirēna un pamodināja tos cietumniekus, kuri bija atradušies ieslodzījumā jau tik ilgi, ka spēja izbaudīt naktsmieru. – Kamēr tu guli, tu neesi ieslodzīts. – Tādi bija pēdējie vārdi, ko iepriekšējā vakarā Kvins nomurmināja, pirms iekrita ciešā miegā un jau drīz pēc tam sāka skaļi krākt. Harijam tas nelikās traucējoši. Krācēju hierarhijā viņa tēvocis Stens atradās daudz augstākā pakāpē.

Garās bezmiega nakts laikā Harijs savā prātā bija ticis skaidrībā ar vairākām lietām. Bija žēl, ka tik daudz laika nāksies izšķiest truli un bezjēdzīgi. “Toms” būs paraugieslodzītais un tādējādi varēs cerēt uz ātrāku atbrīvošanu. Viņš dabūs darbu bibliotēkā un rakstīs dienasgrāmatu, iemūžinot tajā visu, kas notika pirms ieslodzījuma, kā arī visu, ko nāksies piedzīvot aiz restēm. Viņš būs labā fiziskā formā, jo Eiropā joprojām plosās karš. Un, ticis brīvībā, viņš uzreiz pieteiksies bruņotajos spēkos.

Kad Harijs norāpās no savas augšējās lāvas, Kvins jau bija pilnībā saģērbies.

– Kas tagad? – vaicāja Harijs, un izklausījās, ka tā vaicā jauniņais skolā mācību semestra pirmajā dienā.

– Brokastis, – atteica Kvins. – Apģērbies, paķer savu šķīvi un krūzi. Tev jābūt gatavam, kad cietumsargs atslēgs kameru. Ja dažas sekundes nokavēsies, var gadīties, ka virsnieks aizcērt kameras durvis tev tieši deguna priekšā. Daži tādi te ir. – Harijs sāka vilkt kājās bikses. – Un ceļā uz ēdnīcu nevirini muti, – piebilda Kvins. – Tā tu pievērsīsi uzmanību, un tas kaitina vecos bukus, kas te sēž jau ilgi. Vispār nerunā ne ar vienu nepazīstamo, kamēr nebūsi ticis līdz otrajam gadam.

Harijs būtu smējies, tomēr nejutās pārliecināts, ka Kvins to domājis kā joku. Viņš dzirdēja, kā slēdzenē noskrapst atslēga, un kameras durvis atvērās. Kvins gluži kā dzinējsuns medībās izšāvās ārā, kamēr viņa kameras biedrs tikai turējās nopakaļ. Viņi pievienojās garai klusējošu cietumnieku rindai, kas gāja garām tukšo kameru atvērtajām durvīm, tad lejup pa spirālveida kāpnēm uz pirmo stāvu, kur piepulcējās pārējiem ieslodzītajiem brokastīs.

Līdz ēdnīcas durvīm bija vēl krietns gabals, kad rinda vairs nevirzījās uz priekšu. Harijs vēroja, kā īsos baltos uzsvārčos tērpušies vīri, kas stāvēja aiz elektriskajām plītīm, izsniedza ēdienu. Apsargs ar steku rokā un garu baltu uzsvārci mugurā uzmanīja, lai neviens nedabūtu papildporciju.

– Patīkami jūs atkal redzēt, Sidl, – Pets klusi vērsās pie uzrauga, kad viņi bija sasnieguši rindas sākumu. Abi vīri sarokojās kā seni draugi. Harijs nepamanīja mirkli, kad viņiem rokās būtu parādījusies nauda, tomēr īss Sidla kunga galvas mājiens liecināja, ka darījums ir noticis.

Kvins devās uz priekšu, un viņa šķīvī uzradās ceptas olas ar kārtīgiem dzeltenumiem, vairāk melnu nekā gaišu ceptu kartupeļu grēda un, kā pienācās pēc noteikumiem, divas šķēles apkaltušas maizes. Harijs nokļuva pie Kvina brīdī, kad pieredzējušā drauga krūze bija līdz pusei pielieta ar kafiju. Ēdiena izsniedzēji izskatījās visai pārsteigti, kad Harijs viņiem citam pēc cita pateicās, it kā atrastos viesībās pie vikāra.

– Sasodīts! – viņš nolamājās, kad nākamais izsniedzējs grasījās ieliet viņam kafiju. – Krūzi aizmirsu kamerā.

Izsniedzējs pielēja Kvina krūzi līdz malām. – Nākamreiz atceries krūzi paņemt! – aizrādīja viņa kameras biedrs.

– Nekādas runāšanas rindā! – uzkliedza Heslers un uzsita ar steku pa savu cimdoto plaukstu. Kvins veda Hariju uz garā galda galu un apsēdās viņam pretī. Harijs bija tik ļoti izsalcis, ka apēda visu, kas atradās uz šķīvja, pat taukainākās olas, kādas jebkad bija redzējis. Viņš pat apsvēra domu par to, ka vajadzētu nolaizīt šķīvi, taču tad atcerējās savu draugu Džailsu un kādu citu pirmo brokastošanas reizi.

Kad Harijs un Pets bija beiguši piecu minūšu ilgo brokastošanu, viņus pa spirālveida kāpnēm atkal pavadīja uz augšējo stāvu. Tiklīdz kameras durvis bija aizcirtušās, Kvins rūpīgi nomazgāja savu šķīvi un krūzi, bet pēc tam tos kārtīgi nolika zem savas lāvas.

– Gadiem ilgi mitinoties četras reiz astoņas pēdas mazā telpā, iemācies izmantot katru collu. – viņš paskaidroja. Harijs sekoja viņa paraugam un prātoja, cik gan daudz laika paies, līdz arī viņš Kvinam varēs kaut ko iemācīt.

– Un tagad? – viņš taujāja.

– Darbu sadale, – atteica Kvins. – Es pievienošos Sidlam virtuvē. Mums tikai jāparūpējas, lai tevi norīkotu uz bibliotēku. Viss atkarīgs no atbildīgā virsnieka. Ķibele vien tā, ka man sāk aptrūkties naudas. – Kvins tikko bija paguvis izrunāt šos vārdus, kad kameras durvis atkal atsprāga vaļā un tajās parādījās Heslera stāvs. Viņa cimdotajā rokā bija steks.

– Kvin, – viņš nokomandēja, – nekavējoties dodies uz virtuvi! – Bredšov, tev jādodas uz devīto posteni un jāpievienojas pārējiem korpusa uzkopējiem.

– Es cerēju, ka varēšu strādāt bibliotēkā. Kungs…

– Man tavas cerības ir pie vienas vietas, Bredšov, – atteica Heslers. – Es esmu atbildīgais šajā ēkas spārnā un es arī nosaku šeit kārtību. Uz bibliotēku varēsi iet otrdienās, ceturtdienās un svētdienās laikā no sešiem līdz septiņiem. Gluži kā visi pārējie ieslodzītie. Vai skaidrs? – Harijs pamāja ar galvu – Tu, Bredšov, vairs neesi nekāds virsnieks. Tikai vienkāršs cietumnieks, un viss. Tāds pats kā ikviens šajā vietā. Un netērē laiku ar domām par to, ka varētu mani uzpirkt, – viņš vēl piebilda un tad aizsoļoja uz nākamo kameru.

– Heslers ir viens no tiem dažiem virsniekiem, kurus nevar piekukuļot, – nočukstēja Kvins. – Tagad tava vienīgā cerība ir Svonsona kungs, cietuma priekšnieks. Tikai atceries, ka viņš sevi uzskata par tādu kā intelektuāli, kas šajā gadījumā laikam nozīmē, ka viņš spēj savienot burtus vārdos un uzrakstīt saistītu tekstu. Turklāt viņš ir pārliecināts baptists. Aleluja!

– Kad man radīsies iespēja ar viņu satikties?

– Jebkurā laikā. Tikai noteikti paziņo viņam, ka vēlies strādāt bibliotēkā. Ikvienam jauniņajam viņš atvēl tikai piecas minūtes.

Harijs sabruka uz koka krēsla un saņēma galvu rokās. Ja nebijis to desmit tūkstošu dolāru, ko Dželkss apsolīja nosūtīt viņa mātei, šīs piecas minūtes varētu izmantot, lai paskaidrotu cietuma priekšniekam, kāpēc vispār nonācis Levenemā.

– Un pagaidām darīšu, ko varēšu, lai tevi dabūtu uz virtuvi, – piebilda Kvins. – Nebūs tas, uz ko cerēji, tomēr noteikti labāk nekā apkopēja pienākums.

– Paldies! – sacīja Harijs, un Kvins aizsteidzās uz virtuvi. Viņam nebija nepieciešams skaidrot, kur tā atrodas. Harijs kāpa lejup uz pirmo stāvu un meklēja devīto posteni.

Divpadsmit jauniņo, barā sastājušies, gaidīja norādījumus. Levenemā iniciatīva netika atbalstīta – tā varēja novest pie dumpja vai gluži vienkārši norādīt, ka ieslodzītais ir gudrāks nekā virsnieks.

– Paņemiet spaini, piepildiet to ar ūdeni un ķerieties pie beržamā vīkšķa, – komandēja Heslers. Viņš pasmaidīja, ieraudzījis Hariju, un ievilka sarakstā ķeksīti iepretī viņa vārdam. – Tā kā tu, Bredšov, ieradies pēdējais, tad nākamos divus mēnešus berzīsi atejas.

– Es taču nemaz nebiju pēdējais! – mēģināja iebilst Harijs.

– Man gan likās, ka biji, – attrauca Heslers, un smaids nepagaisa no viņa sejas.

Piepildījis spaini ar aukstu ūdeni, Harijs paņēma beržamo vīkšķi. Nebija nepieciešams skaidrot, kurp jāiet. Tas bija nosakāms pēc smakas pat daudzu soļu attālumā. Vēl pat neiegājis lielajā taisnstūra telpā ar trīsdesmit caurumiem grīdā, Harijs sāka rīstīties. Viņš aizspieda degunu, tomēr bieži nācās mesties no telpas ārā, lai ievilktu plaušās kaut mazliet gaisa. Heslers stāvēja mazliet nostāk un smējās.

– Tu pie tā pieradīsi, Bredšov, – viņš sacīja. – Ar laiku.

Harijs nožēloja, ka ieturējis tik pamatīgas brokastis, kuras viņš izvēma jau pēc dažām minūtēm. Bija aizritējusi apmēram stunda, kad Harijs dzirdēja kāda cita virsnieka balsi, kas sauca viņa vārdu. – Bredšov!

– Es! – Harijs, gluži bāls kļuvis, izstreipuļoja no atejas telpas.

– Cietuma priekšnieks vēlas tevi redzēt. Tad nu iesim.

Ar katru soli Harijs spēja arvien dziļāk ievilkt elpu un, nokļuvis pie cietuma priekšnieka kabineta durvīm, jutās jau gandrīz kā cilvēciska būtne.

– Gaidi, kamēr tevi pasauks! – virsnieks norādīja.

Harijs apsēdās brīvā krēslā starp diviem citiem ieslodzītajiem, kuri ātri vien aizgriezās. Un viņus nebija par ko vainot. Ieslodzītie gāja iekšā un ārā no cietuma priekšnieka kabineta. Harijs pūlējās sakopot domas. Kvinam bija taisnība. Saruna ilga tikai piecas minūtes. Dažas pat bija vēl īsākas. Harijs saprata, ka nedrīkst zaudēt ne sekundi no viņam atvēlētā laika.

– Bredšov! – sauca virsnieks, atvēra durvis un pakāpās malā, ļaudams Harijam ieiet kabinetā. Harijs nolēma neiet pārāk tuvu Svonsona kungam un palika dažus soļus atstatu no viņa milzīgā rakstāmgalda, kura virsma bija apšūta ar ādu. Lai gan cietuma priekšnieks palika sēžam, Harijs varēja saskatīt, ka viņam bijis grūti aizpogāt žaketes vidējo pogu. Viņa mati bija nokrāsoti melni. Droši vien tāpēc, lai iegūtu jauneklīgāku izskatu. Taču tas nebija izdevies. Iespaids bija mazliet smieklīgs. Ko Bruts bija sacījis par Cēzara iedomību? Rotāja uzvaras vainagiem un dāsni slavēja gluži kā dievu. Un tas viņu pazudināja.

Svonsons atvēra Bredšova lietu un dažus mirkļus to pētīja, bet pēc tam paraudzījās uz Hariju.

– Redzu, tev piespriesti seši gadi par dezertēšanu. Tāda gadījuma man te vēl nav bijis, – viņš atzina.

– Jā, kungs – atteica Harijs, nevēlēdamies tērēt ne sekundi viņam atvēlētā dārgā laika.

– Un nepūlies man iestāstīt, ka neesi vainīgs, – Svonsons turpināja, – jo tikai viens no tūkstoša tāds ir. Tā ka apstākļi ir pret tevi. – Harijs nevilšus pasmaidīja. – Ja nemeklēsi nepatikšanas un netaisīsi tračus, domāju, nebūs iemesla tevi te paturēt visus sešus gadus.

– Paldies, kungs!

– Vai tev ir kādas īpašas intereses? – Svonsons pavaicāja, lai gan pēc izskata likās, ka viņam Harija atbilde ir gluži vienaldzīga.

– Lasīšana, mākslas baudīšana un kora dziedāšana, kungs.

Cietuma priekšnieks neticīgi paraudzījās uz Hariju, nespēdams saprast, vai tiešām šis cietumnieks pūlētos viņu sakaitināt. Viņš norādīja uz kādu uzrakstu, kas piesprausts pie sienas aiz viņa galda. – Bredšov, vai vari pateikt, kāda ir nākamā rinda?

Izšūts bija teksts: “Es paceļu savas acis uz kalniem…” Harijs klusi pateicās Eleanorai Mandejas jaunkundzei un tām stundām, ko bija pavadījis kora mēģinājumos. – “No kurienes gan man nāks palīdzība? Mana palīdzība nāk no Tā Kunga, kas radījis debesis un zemi.” Simtu divdesmit pirmais psalms.

Cietuma priekšnieks pasmaidīja. – Pasaki man, Bredšov, kuri ir tavi iemīļotākie rakstnieki?

– Šekspīrs, Dikenss, Ostina, Trolops un Tomass Hārdijs.

– Mūsu zemes autori tev neliekas gana labi?

Harijam gribējās balsī izgrūst lāstu. Pieļaut tik acīmredzamu un rupju kļūdu! Viņš uzmeta skatienu cietuma priekšnieka pustukšajam grāmatu plauktam. – Nekādā ziņā tā nav, – viņš sacīja. – Uzskatu, ka Frānsiss Skots Ficdžeralds, Hemingvejs un Olivjē Henrijs ir autori, kuriem līdzīgu ir maz. Un, manuprāt, Džons Steinbeks ir Amerikas modernās literatūras smalkākais paraugs. – Harijs cerēja, ka pareizi izrunājis šo uzvārdu. “Par pelēm un cilvēkiem” nāksies izlasīt pirms nākamās tikšanās ar cietuma priekšnieku.

Svonsona lūpās atgriezās smaids. – Kādu darbu Heslera kungs tev iedalījis? – viņš vaicāja.

– Korpusa apkopšanu, lai gan es vēlētos strādāt bibliotēkā, kungs.

– Tiešām? – pārvaicāja cietuma priekšnieks. – Man būs jāpaskatās, vai tur ir kāda brīva vieta. – Viņš kaut ko ierakstīja iepretī Bredšova uzvārdam.

– Paldies, kungs!

– Ja tāda būs, tevi šodien par to informēs, – cietuma priekšnieks vēl piebilda un aizvēra dokumentu mapi.

– Paldies, kungs! – atkārtoja Harijs un ātri izgāja no kabineta, apzinādamies, ka viņam atvēlētās piecas minūtes iestiepušās mazliet ilgāk.

Tiklīdz Harijs bija iznācis gaitenī, dežurējošais virsnieks aizveda viņu atpakaļ uz korpusu. Harijs pateicībā nopriecājās, ka Heslers nekur tuvumā nav redzams, un apkopēju komanda jau pārcēlusies uz otro stāvu. Viņš tiem pievienojās.

Vēl ilgi pirms tam, kad sirēna vēstīja par pusdienu laiku, Harijs jutās pārguris. Viņš iestājās rindā un pamanīja, ka Kvins jau iekārtojies pie elektriskajām plītīm un pasniedz ēdienu ieslodzītajiem. Uz Harija šķīvja nonāca liela porcija kartupeļu un pārceptas gaļas. Viņš viens apsēdās garā galda galā un ķērās pie ēšanas. Biedēja Heslera ierašanās, jo tas nozīmētu, ka pēcpusdienā viņš atkal tiks nosūtīts uz atejas telpu pirmajā stāvā un turpat paliks arī viņa apēstās pusdienas.

Kad Harijs atgriezās darba vietā, dežurēja jau cits virsnieks, un cits jauniņais tika norīkots tīrīt atejas. Visu pēcpusdienu Harijs slaucīja gaiteņus un iztukšoja atkritumu tvertnes. Viņš domāja tikai par to, ka cietuma priekšnieks varbūt pavēlēs norīkot viņu darbā uz bibliotēku. Ja tā nenotiks, palika cerība par strādāšanu virtuvē.

Pēc pusdienām Kvins atgriezās kamerā, un viņa sejas izteiksme liecināja, ka Harijam nav cerību pievienoties viņam virtuvē.

– Bija viena trauku mazgātāja vieta, – viņš stāstīja.

– Es labprāt, – noteica Harijs.

– Sidla kungs gan nosauca tavu vārdu, bet Heslers noprotestēja. Viņš sacīja, ka tev vismaz trīs mēneši jāpastrādā par korpusa apkopēju un tikai tad viņš varbūt apsvērs iespēju tevi pārcelt uz virtuvi.

– Kas tam cilvēkam uznācis? – Harijs izmisumā vaicāja.

– Klīst baumas, ka viņš pieteicies par virsnieku flotē, bet nav izturējis eksāmenu un tālab viņam nācies samierināties ar dienestu cietumā. Tāpēc leitnantam Bredšovam jāizbauda sekas.

Ceturtā nodaļa

Nākamās divdesmit deviņas dienas Harijs berza atejas A korpusā. Tad ieradās citi jauniņie, un Heslers atbrīvoja Hariju no šā pienākuma, lai pārvērstu par elli atkal kāda cita dzīvi.

– Tas nolādētais taču ir psihopāts! – lamājās Kvins. – Sidls joprojām ir gatavs piedāvāt tev to darbu virtuvē, bet Heslers neļauj. – Harijs no komentāriem atturējās. – Taču ziņas nav tikai sliktas vien, – Kvins turpināja, – jo dzirdēju, ka Endijs Savatori, bibliotekāra palīgs, tikšot atbrīvots. Tas būs jau nākamajā mēnesī. Un pats labākais ir tas, ka nav neviena cita, kas šo darbu iekārotu.

– Dīkinss gan gribētu, – Harijs čukstus noteica. – Un kas man jādara, lai to dabūtu?

– Nekas. Vispār būs labāk, ja izliksies, ka tas tevi nemaz tik ļoti neinteresē. Un centies mazāk rādīties acīs Hesleram. Mums zināms, ka cietuma priekšnieks ir tavā pusē.

Nākamais mēnesis vilkās nežēlīgi ilgi. Ik diena likās garāka par iepriekšējo. Harijs gāja uz bibliotēku katru otrdienu, ceturtdienu un svētdienu laikā no sešiem līdz septiņiem, taču vecākais bibliotekārs Makss Loids nedeva viņam ne mazāko iemeslu ticēt, ka viņa kandidatūra tiktu virzīta kārotajam amatam. Viņa palīgs Savatori turēja muti, lai gan bija skaidri redzams, ka viņam kaut kas ir zināms.

– Nedomāju, ka Loids vēlas mani par savu palīgu, – kādu vakaru, kad gaismas jau bija nodzēstas, sacīja Harijs.

– Loidam neviens neko neprasīs, – atteica Kvins. – Lēmumu pieņem cietuma priekšnieks.

– Man ir aizdomas, – Harijs šaubu pilnā balsī sacīja, – ka Heslers un Loids ir sametušies uz vienu roku, lai parūpētos, ka es to darbu nedabūju.

– Tu kļūsti para… Kāds bija tas vārds? – Kvins vaicāja.

– Paranoisks.

– Jā, tāds tu kļūsti. Lai gan neesmu drošs, ka zinu, ko tas nozīmē.

– Tas nozīmē, ka cilvēku apsēdušas nepamatotas aizdomas, – paskaidroja Harijs.

– Es nebūtu varējis pateikt labāk.

Harijs nepavisam nejutās pārliecināts, ka viņa aizdomas ir nepamatotas, un pēc nedēļas Savatori paaicināja viņu sānis, lai apstiprinātu viņa ļaunākās nojausmas.

– Heslers ir ieteicis trīs ieslodzītos, lai cietuma priekšnieks apsvērtu viņu kandidatūras. Tava vārda sarakstā nav.

– Tad nu tā… – Harijs ar dūri iebelza sev pa kāju. – Man līdz pēdējai dienai būs jāpaliek par apkopēju.

– Nav teikts, – iebilda Savatori. – Pienāc pie manis dienu pirms tam, kad došos prom no šīs vietas.

– Tad taču jau būs par vēlu!

– Es gan tā nedomāju, – Savatori attrauca, bet neko nepaskaidroja. – Līdz tam uzmanīgi izlasi katru lappusi. – Viņš pasniedza Harijam biezu, ādas vākos iesietu grāmatu, kura reti tika iznesta ārpus bibliotēkas sienām.

Harijs apsēdās uz savas lāvas un atvēra divi simti septiņdesmit trīs lappušu biezo cietumnieka rokasgrāmatu. Vēl neticis līdz sestajai lappusei, viņš sāka rakstīt piezīmes. Ilgi pirms tam, kad viņš bija sācis lasīt visu otru reizi, viņa prātā jau sāka veidoties kāds plāns.

Viņš apzinājās, ka laikam būs izšķiroša nozīme un abas darbības nāksies izmēģināt tieši tāpat, kā to darītu uz skatuves, lai brīdī, kad paceļas priekškars, viss būtu sagatavots. Viņš saprata, ka patiešām nevar realizēt šo plānu pirms Savatori atbrīvošanas, pat ja tikko būs iecelts jaunais bibliotekāra palīgs.

Kad Harijs jau ar visu ieplānoto tērpu vienu plāna daļu izmēģināja kamerā, Kvins sacīja, ka viņš ir ne tikai paranoisks, bet arī pilnīgi jucis, jo savu nākamo priekšnesumu izrādīs pilnīgā vientulībā un varēs paļauties tikai uz sevi.

Cietuma priekšnieks katru mēnesi pirmdienas rītā apmeklēja kādu no cietuma korpusiem, tāpēc Harijs zināja, ka pēc Savatori atbrīvošanas jāpaiet trijām nedēļām līdz viņa vizītei A blokā. Svonsons allaž gāja pa vienu un to pašu ceļu, un cietumnieki zināja – ja viņi vēlas palikt ar veselu ādu, tad priekšniekam acīs labāk netrāpīties.

Kad tajā rītā Svonsons ieradās A bloka augšējā stāvā, Harijs ar beržamo vīkšķi rokā jau gaidīja, lai ar viņu sasveicinātos. Heslers ieslīdēja Svonsonam aiz muguras un pavicināja steku, norādīdams, ka Bredšovam jāpazūd no ceļa, ja viņam dzīvība dārga. Harijs neizkustējās no vietas, un cietuma priekšniekam neatlika nekas cits, kā vien apstāties.

– Labrīt, cietuma priekšniek! – Harijs sveicināja, it kā viņu tikšanās būtu gluži regulāra un ierasta parādība.

Svonsons bija pārsteigts, ka savā apgaitā sastapis ieslodzīto, turklāt vēl tādu, kurš uzdrošinās viņu uzrunāt. Viņš ieskatījās ciešāk. – Bredšovs, vai ne?

– Jums ir laba atmiņa, kungs.

– Es atceros arī to, ka tevi interesēja literatūra. Tiešām brīnījos, kad tu noraidīji iespēju kļūt par bibliotekāra palīgu.

– Man šis darbs nemaz netika piedāvāts, – atteica Harijs. – Ja tas būtu noticis, es šo amatu pieņemtu ar vislielāko dedzību, – viņš piebilda, pārsteigdams cietuma priekšnieku.

Svonsons pagriezās pret Hesleru un teica: – Jūs man sacījāt, ka Bredšovs nevēlas to darbu.

Pirms Heslers paguva kaut ko bilst, sarunā atkal iespraucās Harijs. – Iespējams, ka pats biju vainīgs. Nezināju, ka man jāpiesakās šim amatam.

– Saprotu, – noteica cietuma priekšnieks. – Nu jā, tas laikam visu izskaidro. Varu sacīt, Bredšov, ka tas jauniņais neprot atšķirt Pluto no Platona. – Harijs iesmējās. Heslers stāvēja, lūpas sakniebis.

– Laba analoģija, kungs, – uzslavēja Harijs, kad cietuma priekšnieks grasījās doties tālāk. Harija uznāciens vēl nebija beidzies. Viņam likās, ka Heslers tūdaļ eksplodēs, kad viņš no jakas kabatas izņēma aploksni un pasniedza to cietuma priekšniekam.

– Kas tas ir? – Svonsons aizdomīgi noprasīja.

– Oficiāla vēstule Ieslodzījuma vietu pārvaldei, ko iesniegt viņiem, kad viņu pārstāvji nākamajā otrdienā ieradīsies cietumā savā ik ceturkšņa vizītē. Izmantoju savas tiesības, kā noteikts Krimināllikuma trīsdesmit otrajā pantā. Vēstules kopiju esmu nosūtījis savam advokātam Seftonam Dželksa kungam. – Pirmo reizi šās sarunas laikā cietuma priekšnieks izskatījās nobažījies. Heslers tik tikko valdījās.

– Vai tā ir sūdzība? – cietuma priekšnieks piesardzīgi vaicāja.

Harijs paskatījās tieši uz Hesleru un pēc tam atbildēja: – Simt sešpadsmitajā paragrāfā ir sacīts, ka man ir tiesības neatklāt cietuma personālam, kāda iemesla pēc es vēršos pie Ieslodzījuma vietu pārvaldes. Esmu pārliecināts, ka jums tas ir zināms, priekšnieka kungs.

– Jā, protams, Bredšov, – manāmi uztraucies, sacīja Svonsons.

– Tomēr mans nolūks, cita starpā, ir informēt pārvaldi par to, cik lielu uzmanību jūs pievēršat literatūrai un reliģijai kā mūsu ikdienas dzīves svarīgai sastāvdaļai. – Harijs pakāpās sāņus, lai cietuma priekšnieks varētu paiet garām.

– Paldies, Bredšov! Tā ir laba rīcība.

– Mēs parunāsim vēlāk, Bredšov, – gandrīz čukstus nošņāca Heslers.

– Nevaru vien sagaidīt, – Harijs atbildēja gana skaļi, lai to saklausītu arī cietuma priekšnieks.

Šī saruna ar cietuma priekšnieku kļuva par galveno apspriežamo tematu cietumnieku rindā pēc pusdienām. Atgriezies no virtuves kamerā, Kvins brīdināja Hariju, ka paklīdušas runas par Heslera nodomu pēc gaismas nodzēšanas viņu nogalināt.

– Es tā nedomāju, – Harijs rāmi atteica. – Cilvēki, kuri terorizē citus, ir gluži kā monētas divas puses. Vienā pusē terorizētājs, bet otrā – gļēvulis.

Kvins neizskatījās pārliecināts.

Harijam nenācās ilgi gaidīt, līdz radās iespēja pierādīt sava uzskata patiesumu. Tiklīdz gaismas bija nodzēstas, kameras durvis atsprāga vaļā, un tajās nostājās Heslers ar steku rokā.

– Kvin, ārā no kameras! – viņš pavēlēja, nenovērsdams skatienu no Harija. Kad īrs bija izsteidzies gaitenī, Heslers sacīja: – Es visu dienu gaidīju šo brīdi, Bredšov. Tagad tev nāksies uzzināt, cik kaulu ir tavā ķermenī.

– Diezin vai, Heslera kungs, – Harijs attrauca, pat nenodrebējis.

– Un kas, pēc tavām domām, tevi no tā paglābs? – Heslers vaicāja. – Cietuma priekšnieka, kurš varētu tevi pasargāt, te tuvumā nav.

– Cietuma priekšnieks man nemaz nav vajadzīgs, – atteica Harijs. – Ne jau tagad, kad esat izvirzīts paaugstināšanai, – viņš piebilda, cieši raudzīdamies Hesleram acīs. – No uzticama avota man ir zināms, ka jūs nākamajā otrdienā pulksten divos stāsieties Ieslodzījuma vietu pārvaldes komisijas priekšā.

– Un kas par to? – vaicāja Heslers, kurš tagad jau atradās mazāk nekā pēdas attālumā no Harija.

– Jūs aizmirstat, ka es tajā pašā rītā pulksten desmitos vērsīšos ar iesniegumu pie šīs pašas komisijas. Kādam no komisijas varētu likties interesanti, kālab tik daudzi mani kauliņi piepeši ir lauzti pēc tam, kad esmu uzdrošinājies uzrunāt cietuma priekšnieku. – Heslera steks atsitās pret lāvas malu tikai dažas collas nostāk no Harija sejas. Viņš nenodrebēja. – Protams, – Harijs turpināja, – ir jau iespējams, ka vēlaties palikt par korpusa atbildīgo virsnieku līdz sava mūža galam. Tomēr es par to šaubos. Pat jūs taču nevarētu būt tik dumjš, lai izpostītu savu vienīgo iespēju tikt pie paaugstinājuma. – Heslers atkal pacēla steku, tomēr vilcinājās to lietot. Harijs no spilvena apakšas izņēma biezu piezīmju burtnīcu.

– Esmu pierakstījis, kādus noteikumus jūs pagājušā mēneša laikā esat pārkāpis, Heslera kungs. Dažus no tiem pat vairākas reizes. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka komisijai tā būs interesanta lasāmviela. Šajā vakarā es sarakstu papildināšu ar vēl divām piezīmēm. Atrašanās kamerā viens pret vienu ar ieslodzīto, kamēr kameras durvis ir aizvērtas. Četri simti deviņpadsmitais punkts. Un fizisku draudu lietošana pret ieslodzīto, kad viņš nespēj sevi aizsargāt. Pieci simti divpadsmitais punkts. – Heslers pakāpās soli atpakaļ. – Tomēr esmu pārliecināts, ka uz komisiju, apsverot jūsu paaugstinājuma iespēju, vislielāko iespaidu atstās jautājums par to, kālab jums nācās aiziet no Jūras spēkiem, nodienējot tik ļoti īsu laiku. – Heslers nobālēja. – Iemesls noteikti nebija tikai izkrišana virsnieka kvalifikācijas eksāmenā.

– Kurš izpļāpājās? – Heslers noprasīja, bet viņa balss bija tikai nedaudz skaļāka par čukstu.

– Kāds jūsu bijušais kuģa biedrs, kuram tik ļoti nepaveicās, ka viņš nokļuva šeit. Jūs parūpējāties, lai viņš turētu muti, un tālab piedāvājāt viņam bibliotekāra palīga vietu. Arī es sagaidu to pašu. – Harijs pasniedza savu pēdējā mēneša veikumu Hesleram, pagaidīja, līdz viņš aptver tikko dzirdēto, un tad piebilda: – Es turēšu muti līdz savai atbrīvošanas dienai. Protams, ja vien jūs nedosiet man iemeslu mainīt nostāju. Un pamēģiniet man kaut pirkstu piedurt! Es panākšu, lai no dienesta ieslodzījuma vietā jūs izlidotu vēl ātrāk nekā no Jūras spēkiem. Vai es izteicos gana skaidri? – Heslers pamāja ar galvu, taču nesacīja ne vārda – Un, ja atkal no jaunpienācējiem izvēlēsieties sev kādu rotaļlietu, darījums vairs nebūs spēkā. Un tagad lasieties ārā no manas kameras!

Piektā nodaļa

Kad Loids piecēlās kājās, lai sveiktu Hariju viņa pirmajā darba dienā bibliotekāra palīga amatā, Harijs atskārta, ka parasti redzējis viņu tikai sēžam. Loids izrādījās garāks, nekā viņam licies. Augums bija krietni pāri sešām pēdām. Par spīti neveselīgajam cietuma uzturam, viņš izskatījās labi un bija viens no nedaudzajiem ieslodzītajiem, kurš katru rītu skuvās. Viņam bija ļoti melni, atpakaļ atķemmēti mati, un viņš vairāk līdzinājās lēnām novecojošai skatuves zvaigznei, nevis cietumniekam, kurš izcieš sodu piecu gadu garumā par krāpniecību. Kvins nebija varējis noskaidrot viņa pastrādātā nozieguma nianses, un tas nozīmēja, ka neviens, izņemot cietuma priekšnieku, nezina visu stāstu pilnībā. Cietuma likums bija ļoti vienkāršs – ja ieslodzītais pats nevēlas stāstīt, par ko iesēdināts, nedrīkst uzdot nekādus jautājumus.

Loids iepazīstināja palīgu ar darba kārtību, kuru Harijs pilnībā apguva jau līdz brīdim, kad abi todien devās vakariņās. Dažas nākamās dienas Harijs uzdeva Loidam jautājumus par to, kā savācamas grāmatas, kuru lasītājs iekavējis nodošanas termiņu, par soda naudām, par to, kā mudināt ieslodzītos ziedot savas personīgās grāmatas cietuma bibliotēkai, kad pienāk laiks atgriezties brīvībā. Par šādu iespēju Loids pat nebija iedomājies. Lielākā daļa Loida atbilžu bija vienzilbīgas, tālab Harijs viņam ātri vien ļāva atgriezties iesildītajā vietā pie rakstāmgalda, kur varēja droši paslēpties aiz New York Times numura.

Levenemā bija gandrīz tūkstotis ieslodzīto, tomēr mazāk nekā viens no desmit prata lasīt un rakstīt. To neprata pat visi tie, kas papūlējās otrdienās, ceturtdienās un svētdienās ierasties bibliotēkā.

Harijs ātri atskārta, ka Makss Loids ir slinks un viltīgs cilvēks. Viņš neiebilda ne pret vienu jaunievedumu, ko ierosināja palīgs. Galvenais nosacījums bija viens – lai pašam nav jāiesaistās un jāveic kāds papildu darbs.

Likās, ka Loida galvenais uzdevums ir allaž parūpēties par to, lai būtu pagatavota kafija, gadījumam, ja bibliotēkā iegriežas kāds virsnieks. Kad bibliotēkā tika nogādāta cietuma priekšnieka izlasītā iepriekšējās dienas New York Times, Loids uz visu atlikušo rīta cēlienu iekārtojās pie rakstāmgalda. Vispirms viņš pievērsās grāmatu apskatam un, kad bija to rūpīgi izpētījis, ķērās pie reklāmu lasīšanas, tad sekoja ziņas un pašās beigās sporta jaunumi. Pēc pusdienām viņš sāka minēt krustvārdu mīklas, ko Harijam nākamajā rītā bija ļauts pabeigt.

Kad Harijs tika pie laikraksta lasīšanas, tas bija jau divas dienas vecs. Viņš vienmēr lasīšanu sāka ar starptautiskajām ziņām, jo gribēja būt informēts, kā norisinās karadarbība Eiropā. Tā viņš uzzināja par iebrukumu Francijā un to, ka Nevils Čemberlens demisionējis no premjerministra posteņa un viņa vietā stājies Vinstons Čērčils. Ne visiem viņa kandidatūra bija pa prātam, tomēr Harijam labā atmiņā bija viņa runa, kas sacīta Bristoles klasiskajā ģimnāzijā, kad viņš pasniedza audzēkņiem balvas. Harijs nešaubījās, ka Lielbritānijas vadība ir īstā vīra rokās. Kārtējo reizi Harijs nolādēja likteni par to, ka ir kļuvis par ieslodzīto Amerikas cietumā, bet ne par virsnieku Apvienotās Karalistes Jūras spēkos.

Dienas nogalē, kad pat Harijam bija grūti atrast sev nodarbošanos, viņš ķērās pie dienasgrāmatas.

Harijam bija nepieciešams vairāk nekā mēnesis, lai grāmatas sakārtotu divās lielās grupās – daiļliteratūra un pārējā literatūra. Nākamā mēneša laikā viņš visu klasificēja vēl sīkākās sadaļās, lai ieslodzītajiem lieki nenāktos tērēt laiku, piemēram, meklējot vienīgās trīs grāmatas par galdniecību, kādas vispār pieejamas bibliotēkā. Viņš Loidam izskaidroja, ka, runājot par grāmatām, kas neietilpst daiļliteratūras grupā, svarīgākais nav autora vārds, bet gan kategorija. Loids tikai paraustīja plecus.

Svētdienu rītos Harijs stūma grāmatu ratiņus pa visiem četriem cietuma korpusiem un savāca grāmatas, kuru nodošanas termiņš bija nokavēts. Dažas no tām nebija atgriezušās bibliotēkā pat vairāk nekā gadu. Viņš bija gaidījis, ka ieslodzītie ar stāžu D korpusā pret viņu izturēsies naidīgi vai jutīsies aizvainoti un mēģinās izrādīt agresiju, tomēr viņi visi vēlējās iepazīties ar cilvēku, kurš panācis, ka Hesleru pārceļ uz Pīrpointu.

Pēc tikšanās ar Ieslodzījuma vietu pārvaldes komisiju Hesleram tika piedāvāta vecākā virsnieka vieta Pīrpointā. Viņš pieņēma šo piedāvājumu, jo Pīrpointa atradās tuvāk viņa dzimtajai pilsētai. Harijs nemēdza pieminēt, ka viņam būtu kāda saistība ar Heslera pārcelšanu, bet Kvins to nemitējās čukstēt no vienām ausīm nākamajās, līdz šis stāsts kļuva par leģendu.

Ar ratiņiem apstaigājot korpusus un savācot grāmatas, Harijs saklausījās arī dažādas anekdotes, kuras vēlāk vakarā pierakstīja savā dienasgrāmatā.

Bibliotēkā reizumis iegriezās arī cietuma priekšnieks, un viens no iemesliem, turklāt ne jau tas mazākais, bija Harija atsauksme Ieslodzījuma vietu pārvaldes komisijas priekšā. Viņš bija sacījis, ka Svonsona kungs attieksmē pret ieslodzīto izglītošanu nebaidās spert drosmīgus soļus, ir iniciatīvas un izdomas bagāts, turklāt arī tālredzīgs. Harijam bija pat grūti noticēt, cik lielu nepelnītu glaimu devu cietuma priekšnieks ir spējīgs gluži mierīgi pieņemt.

Pēc trīs mēnešiem, ko Harijs bija nostrādājis bibliotēkā, grāmatu aprite bija pieaugusi par četrpadsmit procentiem. Kad Harijs vaicāja, vai drīkstēs organizēt lasīšanas nodarbības vakaros, Svonsons sākumā šaubījās, bet Harijs neaizmirsa atkārtot tik nozīmīgos vārdus “drosmīgi soļi, izdomas bagāts un tālredzīgs”, un cietuma priekšnieks padevās.

Pirmo nodarbību apmeklēja tikai trīs cietumnieki, un viens no viņiem bija Pets Kvins, kurš jau prata gan lasīt, gan rakstīt. Līdz nākamā mēneša beigām mācīties gribētāju skaits bija pieaudzis līdz sešpadsmit. Tiesa, vairāki no tiem būtu gatavi darīt teju jebko, lai vakaros tiktu ārā no savām kamerām. Tomēr Harijam jau bija vērā ņemami sasniegumi dažu jaunāko ieslodzīto izglītošanā, un viņš nemitējās atkārtot, ka “cilvēks, kas nav gājis pareizajās skolās vai skolas nav apmeklējis vispār, nav automātiski uzskatāms par muļķi”.

Un Kvins viņam atgādināja: – Vai arī otrādi.

Par spīti tam, ka Harijs bija iesācis tik daudz jauna, viņam joprojām palika brīvs laiks, un tāpēc viņš izvirzīja sev uzdevumu izlasīt nedēļā divas jaunas grāmatas. Iepazinies ar amerikāņu klasiķiem, viņš pievērsās kriminālromāniem. Šī literatūras daļa bija visiecienītākā viņa ieslodzījuma biedru vidū un aizņēma septiņus no bibliotēkā esošajiem deviņpadsmit plauktiem.

Harijam vienmēr bija paticis Konans Doils, un tāpēc viņš ar lielu dedzību ķērās pie šā autora konkurentiem amerikāņiem.

Stundu pirms bibliotēkas slēgšanas Harijs papildināja savu dienasgrāmatu. Kādu vakaru, pabeidzis lasīt laikrakstu, Loids pavaicāja Harijam, vai drīkstētu ieskatīties viņa dienasgrāmatā. Tas Hariju ļoti pārsteidza. Harijs zināja, ka Loids brīvībā ir bijis literārais aģents un tieši tādēļ ieguvis darbu cietuma bibliotēkā. Reizēm viņš pieminēja tos autorus, kurus bija pārstāvējis un kurus lielākoties Harijs nepazina. Tikai vienu reizi Loids runāja par to, kā nokļuvis Levenemā, un nemitīgi skatījās uz durvīm, lai pārliecinātos, ka neviens cits nenoklausās.

– Mazliet nepaveicās, – viņš paskaidroja. – Ieguldīju dažu savu klientu naudu biržā, bet viss negāja kā iecerēts, un es paliku ar tukšām rokām.

Kad Harijs tajā vakarā atkārtoja šo stāstu Kvinam, viņš iepleta acis teju līdz griestiem.

– Drīzāk gan viņš to naudu notrallināja.

– Tad kāpēc bija vajadzīga tāda iedziļināšanās detaļās? – vaicāja Harijs. – Līdz šim taču viņš nevienam nebija minējis ne pušplēsta vārda par iemesliem, kas viņu atveduši šurp.

– Reizēm tu mēdz būt tik ļoti naivs! – iesaucās Kvins. – Ja tu šo pasaku stāsti tālāk, ir daudz lielāka iespēja, ka pārējie tai noticēs. Nekad neielaidies darīšanās ar šo cilvēku, jo viņam katrai rokai ir pa sešiem pirkstiem. – Tas bija kabatzagļu izteiciens, kuru Harijs apguva tajā naktī un ierakstīja savā dienasgrāmatā. Pārāk lielu uzmanību Kvina padomam gan viņš nepievērsa, jo nespēja iedomāties apstākļus, kādos viņam vajadzētu iesaistīties darījumā ar Maksu Loidu. Ja nu vienīgi vienoties par to, kuram kārta ieliet kafiju krūzē un pasniegt virsniekam, kas ienācis bibliotēkā.

Kad tuvojās beigām pirmais Harija Levenemā pavadītais gads, viņam bija jau trīs pilnas burtnīcas ar pierakstiem par cietumā novēroto. Viņš varēja vien minēt, cik lappušu vēl taps līdz pilnīgai soda izciešanai.

Viņš bija pārsteigts par to, ar kādu entuziasmu Loids katru reizi vēlējās izlasīt jaunāko ierakstu. Viņš pat ierunājās par to, ka vajadzētu Harija darbu parādīt izdevējam. Harijs tikai smējās.

– Nespēju iedomāties nevienu, kuram mani ķeburi varētu likties interesanti!

– Tad tevi gaida pārsteigums.