ASTEROĪDA GŪSTEKŅI

PROLOGS

īpašs liktenis bija lemts šim asteroīdam. To izraudzījās tā formas, izmēru, bet varbūt ari vārda dēj. Asteroīds — Cerība! Spīdeklim — Cerības vārds! Saules apspīdēta Cerība! .. .

Mūsu lidojošā vienība nolaidās tūlīt pēc rītausmas — pēc šejienes — asteroīda rītausmas. Diennakts te ilga četras stundas, saule pie apvāršņa uzlēca kā atsperes sviesta, kā bumba no tīkla. Tumsa izklīda acumirklī, melnas, sabozušās ēnas nozuda bezdibeņos, un acīm pavērās spīdoša, piķa melna pasaule ar asi iezīmētiem plaisājumiem un krokojumiem.

Tuvumā asteroīdu grandiozums nomāc. Uz lielajām

planētām smaguma spēks nivelē kalnus, iespiež tos planētu garozā. Planētas — tās ir smaguma spēka nopulētas lodes. Tikai uz asteroīdiem — kosmiskajām apgrauzām — sastopamas desmit kilometru augstas virsotnes, trīsdesmit kilometru dziļi bezdibeņi un simt kilometru augstas smailes. Ar prātu var saprast, ka tās ir tikai plaisas, tā te viss ir saplaisājis un atšķēlies. Ar prātu var saprast. . . tomēr tu stāvi, šīs krāšņās akmeņu fantāzijas un dabas varenības nomākts.

Un pēkšņi kādā kailā akmenī, stāvā sienā — burti. Burti ir laika zoba izmaitāti, meteorītu izkapāti, bet tos pasvītro melnās ēnas, kas izceļ katru iedobi:

19 . . . gadā 24. novembrī te gājusi bojā Kosmosa ekspedīcija «Džordano Bruno»…

— Kas tas par uzrakstu? — man jautāja vienības komandieris. — Vai tam vēsturiska vērtība? Vai vajadzētu saglabāt?

Es parakājos atmiņā. Asteroīdu joslā ir divtūkstoš lidojošu salu, simttūkstoš lidojošu kalnu, neskaitāms daudzums klinšu. Pētījumi risinās jau piecus gadsimtus. Kas tā par ekspedīciju? Burtu raksts, slāvu alfabēts, datums no vissenākajiem laikiem.

— Šķiet, esam uzgājuši dārgumu krātuvi, — sacīju. — Bet šai dārgumu krātuvei sen jau muzeja vērtība.

— Sameklējiet materiālus, — palūdza komandieris.

Atmiņas mašīna bija mūsu bāzē uz Junonas. Es uzdevu jautājumu: «Kosmosa kuģis «Džordano Bruno»». Saņēmu šādu atbildi: «Divdesmitā gadsimta trešais ceturksnis. Komandieris Umberto Ričioli. Ekspedīcija uz Jupitera pavadoņiem. Jupitera pavadoņu Jo, Ganimēda un Kalisto karšu sastādīšana. Avārija atceļā asteroīdu joslā. Zinātniskā literatūra: pārskats, protokoli, konference . .. (visu neminēšu). Daiļliteratūra: stāsts «Asteroīda gūstekņi».»

Pastā pasūtīju radiokopējumus, un nākamajā dienā man bija rokā gan materiāli, gan protokoli, gan žurnāls ar stāstu.

Senlaiku neieskaņotās grāmatas. Grāmatas, kas

jāšķirsta. Laika gaitā sadzeltējis, lūstošs, čaukstošs papīrs. Mūsu grāmatas skan, senlaiku grāmatas čukst un čaukst. Čaukstoņa — tā ir vēstures balss. Šķiet, it kā senu laiku nevarīgs, bezzobains, vecs vīrs svepstēdams stāstītu kādu briesmīgu pasaku.

Divdesmitā gadsimta trešais ceturksnis. Grūts, varonīgs laiks. Cilvēce arvien vēl saspiesta mitinās uz mūsu pašu planētas un arvien vēl ir sašķēlusies. Tikai puse ir sapratusi patiesību, tikai puse var izmantot kopējā darba augļus. Otra puse arvien vēl aizstāv nevienlīdzīgās bagātības rēgainos mānekļus, apgalvodama, ka dziņā pēc naudas balvām cilvēki nobraucot vairāk nekā uz kopus celtā kuģa. Bet komunisma panākumi ir acīm redzami tiklab uz Zemes, kā arī kosmosā. Pirmais cilvēks kosmosā bija komunists. Pirmie cilvēki uz Mēness, uz Marsa un Jupitera pavadoņiem — nāk no komunisma nometnes. Ierāvēju nometnes aizstāvji pūlas sacensties un mētājas ar solījumiem uzlabot dzīvi, sūta cilvēkus un kuģus kosmosā . . .

Viens tāds piemērs — «Džordano Bruno» ekspedīcija. Tās komandieris — itālietis. Komandā — vācieši, amerikāņi, francūži. Starp citu, ekspedīcijā ir arī padomju cilvēki: pieredzējušais stūrmanis Vadims Ņečajevs un viņa sieva ārste. Bet viņi ir tikai divi, un kosmosa kuģi uzskata par Rietumu pasākumu. Ekspedīcija apmeklē Jupitera pavadoņus — tolaik cilvēces sasniegumu robežu. Bet padomju astronauti šai robežā jau bija bijuši. Ekspedīcija sastāda kartes. Taču grēdas un līdzenumi jau atklāti un tiem piešķirti padomju astronautu vārdi. Rietumu zinātnieki turpina komunistu sāktos darbus. Ekspedīcija veic daudz derīga, bet visumā nav ar ko lielīties, nav ko parādīt kā Rietumu sasniegumu. Ričioli un pārējie ekspedīcijas dalībnieki zina, ka kosmosā viņi nav sūtīti tikai zinātnes dēļ, bet arī reklāmas nolūkos. Sensāciju nav, tātad nākamreiz sūtīs citus.

Un pēkšņi ceļā asteroīds. Tas ir pārsteigums. Trase taču bija brīva aiz mazo planētu bīstamās joslas. Savstarpējais ātrums nav liels, degvielu krājums pietiek, iespējams arī nosēsties. Tomēr zināms risks. Radio

sakari ir tik tikko vairs iespējami, sazināšanās ar Zemi notiek divreiz mēnesī, un Zemei nekas nav zināms par nosēšanos. Bet uz asteroīdiem cilvēki vēl nekad nav bijuši. Vilinājums ir liels … Un Ričioli dod pavēli pieskaņoties ātrumam un tuvoties asteroīdam.

'Nadježda Petrovna Ņečajeva tobrīd uzturējās virtuvē.

Ekspedīcijā viņa veica ārsta un arī pavāres pienākumus. Pirmie pienākumi gan sagādāja maz rūpju, bet otri — krietni daudz. Starpplanētu lidotāji, vīri kā ozoli, slimoja reti, toties ēst tie ēda ar apskaužamu apetīti. Nadježdas Petrovnas rīcībā bija koncentrāti, mērces, pusfabrikāti, konservi, barības ķieģelīši, un tomēr sagatavot pusdienas divdesmit piecām mutēm bija grūts darbs. Tāpēc viņa netērēja laiku pie loga, lai vērotu raķetes tuvošanos asteroīdam. Gan jau viņa dabūs visu redzēt, priekšā vēl ne viena vien diena. Bet ar pusdienām pabarot vajag tūlīt, jo izkāpt nepacietīgie ģeologi gribēs nekavējoties un ātrāk atpakaļ nenāks, līdz skafandros nebūs izbeidzies gaiss.

Vajadzēja sēdēt virtuvē. Nadježda Petrovna vienmēr darīja to, ko vajadzēja darīt.

Katrā darbā ir gan dedzīgi entuziasti, gan tikai apzinīgi darbinieki. Bet ne vienmēr entuziasti ir vērtīgākie, Nadježda Petrovna kosmosā bija devusies bez kādas sirds degsmes, pat ar zināmām bažām. Viņai labāk patika krāšņā Zeme, turpretī kosmoss bija tumšs un tukšs. Taču viņai negribējās uz sešiem gadiem šķirties no vīra. Viņa mīlēja Vadimu un dziļi cienīja to. Vīra dēļ viņa atstāja uz Zemes septiņus gadus veco Vadiku, atstāja to internātā, Zemes ārstu un Zemes skolotāju ziņā. Protams, tas bija prātīgāk, nekā ņemt bērnu līdzi kosmosā un pakļaut nezināmām briesmām.

Tomēr visus šos gadus viņu mocīja sirdsapziņa. Bija arī sāpīgi, kad pa radio dzirdēja puisēna trauslo balstiņu:

«Sveika, māmiņ! Esmu pavisam vesels. Mācos tikai labi un teicami. Pēc debess globusa sekoju tavam braucienam. Māmiņ, nobučo tēti. Uz redzēšanos.»

Nadježda Petrovna saklausīja tādu kā steigu dēla balsī. Izaudzis, kļuvis vecāks, jau izprot debess kartes. Ir jau savas nevaļas, intereses un draugi. Laikam šis ikmēneša pienākums — lidot uz radioteleskopu un teikt aizmirstajai mātei mīļus vārdus — kļuvis par slogu.

Pati viņu pameta, pati vainīga. Kā nu izveidosies viņu attieksmes? Ak, kaut drīzāk tiktu uz Zemes. Bet vēl ir vairāk nekā gads!

Tā domāja Nadježda Petrovna, veikli rīkodamās ar kastroļiem un infrapārslēdzejiem. Un gandrīz nemaz nedzirdēja, ko spriedelēja viņas palīgs, virtuves dežurants, gadus četrdesmit piecus vecais matemātiķis, sirms, bet stalts, iznesīgs, gaumīgi ģērbies eiropietis. Sauksim viņu par Ernestu Renisu, kas mazliet atgādina viņa īsto uzvārdu.

— Personiski es cienīju skaistumu tā tīrā veidā, — sacīja Reniss, — es cienīju skaistumu kā tādu — neatkarīgi no satura. Matemātikai augstākā mērā piemīt šāds skaistums — brīnišķīga loģika, valdonīga domas neapstrīdamība. Es cienīju arī arhitektūru: vismatemātiskāko no mākslām. Līniju cīņa, samēri, vertikāļu un horizontāļu sadures. Bet literatūra, atvainojiet, nav māksla. Tā ir uzbāzīga morāle, kas nogrimēta par mīlestību. Rakstniekus neieredzu tāpēc, ka tie visi mani audzina. Ģimnāzista gadi man jau aiz muguras un audzināt ir par vēlu.

Bet Nadježdai Petrovnai jau sāka piedegt kotletes. Mudīgi vajadzēja tās glābt. Piedegumi Vadimam nebija pa prātam. Negaršīgas pusdienas viņš varēja pamest un aiziet.

— Jūs, Ernest, prātojat. Pats zināt, ka jums nav taisnība, bet jums patīk būt oriģinālam.

— Ļoti cienījamā Nadježda Petrovna, netiesājiet mani. Taisnību sakot, es zinu, ka mani tiesā jūsu prāts un nevis sirds. Lai gan esat mediķe, pēc profesijas skaistuma nežēlīga preparētāja, jūs tomēr bez tam esat arī sieviete — turklāt vēl skaista un skaistuma

sapratēja. Mūsu jaunavas greznojas kliedzoši, viņu frizūras izskatās kā izsaukuma zīmes, viņu kleitu šuvunft ir tāds, ka garāmgājējam izbailēs jāatskatās. Jūs turpretī esat cilvēks, kas droši pārliecināts par savu skaistumu, un kliedzošie izgreznojumi jums nav vajadzīgi. Precīzi ovāla seja, matos taisns celiņš, taisnas skropstas. Jūs esat stingra un nevainojama kā formula.

— Ernest, jūs mani traucējat. Ejiet kabīnē, paskatieties, kā mēs piestājam.

Viņai nepatika atbalstīt sarunas par savu ārieni. Diez vai Reniss viņā bija iemīlējies, visdrīzāk tāpat vien sacīja laipnus vārdus. Bet raķetē, kur cilvēki kā ciešā ģimenē dzīvoja ne vienu gadu vien, vajadzēja īpašas smalkjūtības, lai nerastos strīdi un apvainojumi.

— Ejiet, jums vajag būt kabīnē, — viņa atkārtoja.

— Es allaž esmu brīnījies, — turpināja Reniss, no vietas nekustēdams, — kā jūs zināt, ko vienmēr «vajag» un ko «nevajag». Man nemaz nevajag iet uz kabīni. Asteroīdus vērot man patīk teleskopā. Tur tie izskatās kā pati pilnība: mirdzoša nebūtība, matemātisks punkts matemātiskā telpā. Tuvumā tas ir tikai ķēmīgu, melnu akmeņu kaudze.

— Nesaprotu, Ernest, vai jūs mani āzējat, vai? Kāpēc jūs izliekaties sliktāks, nekā esat patiesībā? Jūs uzskata par pieredzējušu un izturīgu, pats jūs piesakaties visos pārgājienos. Vadims un Umberto jūs vienmēr ņem sev līdzi. Tātad jums patīk kosmoss un nevis teleskops. Pie teleskopa var sēdēt arī uz Zemes. Kur tad ir jūsu matemātiskā loģika?

— Cienījamā Nadježda Petrovna, jūs maldāties, es esmu loģisks kā vienvērtīga funkcija. Bet esmu dzimis Eiropā, izaudzis šaubu un svārstību pasaulē, tādā pasaulē, kur patiesi un neapstrīdami ir tikai skaitļi. Tāpēc es esmu matemātiķis un sportists. Esmu stingri noenkurojies skaitļos. Desmit kvadrātā ir simts. Tā ir zināma patiesība. Simt metru desmit sekundēs ir labs laiks. Arī tā ir vispār zināma patiesība. Ja Reniss ir atradis algoritmu, tad tas nozīmē, ka viņš atradis

algoritmu. Ja Reniss ir šķērsojis Ganimēda tuksnesi, tas nozīmē, ka tuksnesi viņš ir šķērsojis. Es krāju nopelnus, kas mērījami kilometriem.

— Tēvoc, mudīgi, mēs tuvojamies!

Uz sliekšņa stāvēja četrpadsmit gadus vecs pusaudzis, laimīgais, visas zemeslodes zēnu apskaustais zēns, vienīgais, kas bijis uz Jupitera pavadoņiem.

Par šādu laimes lutekli Roberts kļuva slimā mugurkaula dēļ. Uz Zemes viņam vajadzētu gadiem ilgi gulēt ģipsā. Ārsti ieteica ilgstošu bezsvara stāvokli, un Renisam atļāva krustdēlu ņemt līdzi kosmosā.

Bezsvara stāvoklis tiešām līdzēja. Pēc gada Roberts jau lieliski lidinājās pa raķeti, pēc diviem gadiem — staigāja un lēkāja pa Jupitera mēnešiem. Viņš bija bijis uz Jo, uz Eiropas, Ganimēda un Kalisto, bet tagad gatavojās izkāpt uz asteroīda.

— Tēvoc, mudīgi, mēs tuvojamies!

Bet tad .. .

Nadježda Petrovna vēlāk atcerējās, ka viņu bija uztraukušas dīvainas skaņas. Dzinēji vairs nevis rūca, bet svilpa un šķaudīja. Atskanēja satraukti kliedzieni . . . tad dārdoņa … un tumsa.

— Un nu apskatiet manus apdegumus.

Tikai tagad Ņečajeva sajuta apdegušas miesas smaku. Acīm redzot, Reniss bija pakritis uz plīts un uzreiz nebija atguvis samaņu. Viņam bija izdedzis caurums uzvalkā, apgruzdis plecs un āda uz krūtīm .. .

— Bet Vadims? Kur ir Vadims?

— Jūs negribat man palīdzēt? — Reniss neatlaidās.

Kāpēc viņš neskatās acīs? Kāpēc viņš murmina kaut

ko nesaprotamu: «Esiet stipra. Saņemieties …»

Viņa metās uz durvīm un sāka dauzīt tās ar dūrēm:

— Vadim, Vadim, Vadim!

Neviens neatsaucās. Durvis neatvērās, neklausīja nekādām pogām. Tas nozīmēja, ka blakus nodalījumā notikusi avārija, sienā caurums un gaiss izplūdis.

Tad Ņečajeva atcerējās, ka aiz plīts atrodas gaisa kamera. Raušus viņa uzrāva galvā ķiveri un metās turp.

— Nadja, pagaidiet! Klausieties, es izstāstīšu . . .

Ak, cik lēni velkas laiks kamerā! Gaiss tiek iesūk-

nēts balonos. Kam vajadzīga šī sīkumainā taupība? Izslēgt. Durvis iesprūdušas. Beidzot. . .

Acīs iesitās gaisma — liesmaina un šaudīga. Kaut kur sāņus, kādu puskilometru tālu, beidza degt sprādzienā aizsviestais dzinējs. Brūnās klintis gluži kā akmens zobi bija iecirtušies raķetes ķermenī, Bet kur tad palikušas pasažieru kajītes, vadības pults, kabīne, kur palikuši divdesmit divi cilvēki? Kur palicis Vadims?

Nav it nekā! It nekā! Kritienā izsista piekvēpuši bedre, stikla lauskas, apdedzis metāls, tērauda un plastmasas šķembas …

Ak Vadim, mans mīļotais Vadim!

Viss šķita zaļš, viss likās brūkam. Sieviete, acis aizvērusi, līgodamās sāka raudāt. Tad viņa juta, ka viņu paceļ un nes. Viņa atcerējās Renisa apdegumus un zēnu nesamaņā. Diviem cilvēkiem vajadzīga ārsta palīdzība. Nav laika bēdām, vajag sniegt palīdzību.

Vajag!

Vecākajam Renisam stipri apdegušas krūtis, labie sāni, sasista galva, smadzeņu satricinājums, un viņš murgo.

Renisa krustdēlam lauzts atslēgas kauls, izmežģīta kāja, sāpes mugurkaulā, augsta temperatīīra un murgi.

Krustdēls iekritis kosmiskos murgos. Viņš lēkā pa Jo klintīm, kāja aizķērusies plaisā. Viņš sauc vārdā asteroīdus — Cerēru, Junonu, Pallādu, Vestu un Astreju. Viņš lepni apgalvo: «Kapteini Vadim, es zinu no galvas divsimt numurus, jautājiet pēc kārtas vai juku jukām.»

Nekad vairs tev Vadims nejautās, nekad!

Bet vecākais Reniss ir zemes murgu varā. Pēc katras stundas vai pusstundas viņš atgriežas uz Zemes. Viņš saka runu aerodromā: «Kungi, es jūtos laimīgs ziņot jums, dārgajiem tautiešiem . . .» Viņš stāsta žurnālistiem: «Jā, piedzīvojumi mums bija gan, īpaši uz Ganimēda un vēl uz kāda bezvārda asteroīda…» Viņš pastaigājas pa alejām ar kādu sievieti (reizēm tā ir Nora, reizēm Arabella, reizēm Lillī) un saka tai: «Vai vari iedomāties mūsu vientulību, mana mīļā. Mans gaismas stariņ melnās tumsas okeānā …»

Ārsta kabinets bija uzsprādzis gaisā līdz ar kabīni. Nebija operācijas galda, nebija rentgena, nebija zāļu, nedz instrumentu, nebija pat pārsienamo. Ņečajeva atcerējās tēvutēvu receptes, lika aukstas kompreses, stipras tējas slapjus apliekamos, kastroļos novārīja galda nažus. Un tomēr viņa spēja izdarīt savas ādas transplantāciju Renisam. Apdegums bija pārāk plašs, ar atlikušo ādu viņš nebūtu dzīvotājs.

Murgoja viens, murgoja otrs, prasīja dzert viens, prasīja otrs. Vienam kompreses, otram slapji apliekamie, viens jāmierina, otrs jābaro ar karotīti. Ņečajeva šaudījās starp divām gultām. Diennaktī viņa dabūja gulēt ne ilgāk par divām stundām.

Beigu beigās viņa izglāba abus. Un, var teikt, slimie izglāba viņu, jo nebija laika domāt par savu zaudējumu, to neļāva darbs, neļāva trulais nogurums. Nadježda Petrovna aprada ar savām bēdām, nedabū

juši tās izraudāt, viņa samierinājās ar briesmīgo stāvokli, iekams aptvēra patiesās šausmas.

Vecākā Renisa stāvoklis bija smagāks: karstumi, strutojošas brūces un sirdsdarbības traucējumi. Taču samaņu viņš atguva ātrāk, it kā ar gribas spēku izrāvies no murgiem. Ņečajeva jau trešajā dienā ieraudzīja viņu sēžam gultā un pūlamies ar vārgajām rokām uzģērbt skafandru.

— Ūdens … — viņš nosēca.

Ņečajeva nesaprata un piecēla viņam pie lūpām mīksto ūdens pudeli.

Viņš noraidoši papurināja galvu.

— Ūdens? Pārtika? Vai daudz vēl ir? Vai krājumi pietiks ilgam laikam? — viņš jautāja.

— Esiet mierīgs, mums ir autonoms nodalījums, — sacīja Ņečajeva.

Katra kosmiskā raķete drošības labad bija sadalīta hermētiskos nodalījumos. Ikvienā nodalījumā atradās skābekļa baloni, pārtikas rezerves, akumulatoru baterijas. Turklāt katram nodalījumam apkārt bija ūdens tvertnes. Ūdens noderēja par kurināmo un reizē arī kā pretmeteorītu bruņas . . .

— Jāapskata siltumnīcas .. . palīdziet. ..

— Guliet vien, aiziešu pati.

— Tad ejiet tūlīt. . .

Tikai tādēļ vien, lai nomierinātu slimnieku, Ņečajeva uzģērba skafandru un izgāja ārā.

Parastā starpplanētu debess: mirguļu, dzirksteļu un uguntiņu bija tik daudz, ka nevarēja noteikt pat zvaigznājus. Spožo zvaigžņu raksts pazuda nespožo zvaigžņu drūzmā.

Maza saulīte, kas tomēr drusciņ sildīja, ceļoja pa melnajām debesīm, žigli kāpa augšup un kā ragutiņās slīdēja lejup pie horizonta.

Visās malās akmeņi, akmeņi, akmeņi. Nebija pat mīkstas putekļu segas kā uz Mēness. Šī atšķirība bija izskaidrojama ar smaguma spēku. Kā tur, tā te meteorīti sasmalcina akmeņu putekļus, taču uz Mēness putekļi nosēžas, bet te aiz niecīgā smaguma spēka tie aizput telpā.

Protams, to visu pārrunāja vēlāk. Taču tobrīd Ņečajeva tikai vēroja kailos akmeņus un ar skumjām domāja: «Akmeņi, akmeņi, akmens kaps! Vadims var būt laimīgs. Bet es te esmu dzīva aprakta. Man te vajag dzīvot un mocīties.»

Vajag!

Загрузка...