Asteroīda gūstekņi

12

Piecus mēnešus turpinājās piespiestā bezdarbība. Tad apšaude pārvietojās uz dienvidu puslodi, sāka pierimt un tad norima pavisam. Uz labu laimi paļaujoties, atkal varēja iziet ārā.

Tika atsākti astronomiskie novērojumi, pieminekļa celšana bojā gājušajiem un karšu sastādīšana. Reniss gan ņurdēdams arī piedalījās darbos. Ar kaut ko taču vajadzēja nodarboties.

Atkal pēc pusgada pārtraukuma visi trīs devās uz Melnās Sirds pilsētu.

Kādreizējais vulkāns bija pamatīgi cietis no meteorītiem. Vulkāna nogāzes bija vienos dobumos, taisni kā pēc bombardējuma. Bedres bija izrautas gan kal- derā, gan kādreizējā līča dibenā, gan apburtās pilsētas centrā.

Ar sevišķu interesi cilvēki vēroja bedres. Te bija izveidojušies grunts karjeri, meteorīts it kā bija veicis

izrakumus.

Bet arī dziļumā bija saskatāmi tie paši vulkāniskie pelni. Pelnu kārtas, pelni līdz pašam dibenam, ko sedza nekustīga ēna gluži kā tintes palts.

— Tur ir durvis! — iesaucās Roberts, cieši vērodams kādu ēnu.

Tad arī pieaugušie, kas nebija tik redzīgi, pamanīja, ka šai ēnai ir pārāk precīzs apveids. Patiesi, kaut kas līdzīgs arkai. Vai tiešām arka? Diez vai! Bet ja nu'tā ir arka . . .

Pēc mirkļa visi trīs bija bedrē. Smalkie pelni slīdēja no kāju apakšas caurumā. Viņiem pavērās noslēpumains gaitenis, tālumā pilnīgi melns.

Vajadzēja iedegt ķiveru lukturīšus. Blāvie, iedzeltenie stari izcēla no tumsas kādu pazemes galeriju. Vai tā bija mākslīga vai dabiska? Vai šī eja varēja būt izkausēta? Bet kas to būtu kausējis? Vai lava? Diezin vai lavas tecējums varēja būt tik taisns.

Nav šaubu, nav šaubu — te strādājušas saprātīgas būtnes.

Sirds Ņečajevai pukstēja pārsitieniem. Tūlīt atklāsies kāds svarīgs noslēpums. Ko viņi ieraudzīs? Faetona iemītnieku mājokli? Vai visu, pat uz Zemes nepazīstamu, zinātņu mācību grāmatu krātuvi? Varbūt ieraudzīs marmora plāksnēs iecirstas hronikas, sīku katastrofas vēsturi, akmens vai kinorakstus viņiem, tālajiem atceļotājiem? Varbūt kādas varenas mašīnas, vislabāk, ja būtu radioraidītājs, kas varētu noraidīt signālus mīļajai Zemei?

Minēt nevajadzēja ilgi. Gaitenis nobeidzās ar kāpnēm, aiz tām bija durvju aile. No eņģēm norautās durvis bija nomestas zemē. Trīs stari iecirtās tumšajā

telpā, slīdēja pa zemajiem akmens plauktiem, kas bija pilni ar metāla lokšņu kaudzītēm . . .

Kas tās par loksnēm un kādam nolūkam? Loksnēs iedobtas kaut kādas rūtiņas. Dzeltens metāls. Vai nav misiņš?

— Tas taču ir zelts! — iekliedzās Reniss. — Velns parāvis, cik daudz zelta! — Viņš grozīja galvu uz visām pusēm, lukturīša stars šaudījās pa loksnēm, tikai pa loksnēm, pa loksnēm vien … — Velns parāvis! Tie laikam te glabājuši zelta krājumus! Nu mēs esam bagātnieki un miljonāri, miljardieri, visbagātākie cilvēki pasaulē! Vai dzirdat, Nadježda Petrovna, visbagātākie!

Bet Ņečajevai acis bija pilnas asaru. Izvilkusi roku no piedurknes, viņa gramstījās pa iekškabatām, meklēja mutautiņu. Ņečajeva šņukstēja, kodīja lūpas, bet nekā nevarēja sevi valdīt. Pārāk liela bija vilšanās. Nekādu cerību glābties! Milzīgi daudz nevajadzīgas naudas — uz Faetona zelts laikam bijusi nauda, — par kuru nevar nopirkt nevienu elpas vilcienu, pat kriksīti maizes, pat vienu dzīves mirkli…