Baltā cilvēka ceļš

Džeks Londons BALTĀ CILVĒKA CEĻŠ

— Šovakar vēlos vārīt uz tava pavarda un šo nakti pārgulēt zem tava jumta, — es paziņoju, ieiedams vecā Ebitsa būdā; viņš tikai truli pablenza manī ar savām nespodrajām acīm, bet Zilla mani pagodināja ar skābu ģīmi un nicīgu ņurdienu. Zilla bija viņa sieva, un gar visu Jukonu nebūs vairs otras vecas indiānietes ar tik skarbu mēli un tik īgnu prātu. Es arī neapstātos pārnakšņot tieši pie viņiem, ja vien mani suņi nebūtu tik pārguruši vai ja ciematā atrastos vēl kāds cits iemītnieks. Bet apdzīvota bija vienīgi šī būda, un tā nu gribot negribot šinī būdā es arī meklēju patvērumu.

Vecais Ebitss pa reizītei saņēmās un salasīja kopā sava izšķobītā saprāta paliekas, un tā viņa acīs te paspīgoja sajēgas dzirkstītes, te tūdaļ arī apdzisa. Kamēr es gatavoju sev maltīti, viņš pat dažas reizes kā laipns namatēvs apjautājās, kā man ar veselību, cik man suņu un vai tie stipri nodzīti, cik lielu ceļa gabalu es šodien nobraucis. Bet Zilla tad ikreiz rādīja jo sirdīgāku vaigu un ņurdēja vēl nīgrāk.

Tomēr jāatzīst, ka jautrībai viņiem tiešām trūka jebkāda iemesla. Tur viņi abi sakņupuši tupēja pie pavarda, divi cilvēki tuvu mūža galam, veci, izdēdējuši un nevarīgi, reimatisma savilktiem locekļiem, bada novārdzināti, un ceptās gaļas smarža viņiem sagādāja tīrās mocības. Gurdi, bezcerīgi viņi klanījās uz priekšu un atpakaļ, un ik piecas minūtes Ebitss izdvesa klusu kunkstu. Ne tik daudz aiz sāpēm viņš kunkstēja kā aiz sāpīga gurdenuma. Smagā nasta, ko dēvē par dzīvi, bija viņu nomocījusi, un vēl vairāk viņu mocīja bailes no nāves. Tā ir vecuma mūžīgā traģēdija — ar gadiem dzīves prieki izgaisuši, bet alkas pēc nāves nav stājušās to vietā.

Briežgaļa sprakstēdama čurkstēja pannā, un es vēroju, kā vecā Ebitsa nāsis trīs un raustās, ieelpojot ēdiena smaržu. Uz brīdi viņš pat pierima klanīties un piemirsa kunkstēt, bet sejā viņam šķita pavīdam saprāta izteiksme.

Zilla turpretī klanījās vēl žiglāk un pirmo reizi dzirdami izdvesa savas ciešanas — ar tādiem kā skarbiem, aprautiem rējieniem. Man uzmācās iedoma, ka viņi izturas tieši tāpat kā izbaduši suņi, un šī iztēles aina bija tik spilgta, ka es nepavisam nebrīnītos, ja pēkšņi izrādītos, ka Zillai ir aste un viņa to būkā pa grīdu — kā jau daždien suns. Ebitss ērmoti vaikstījās un vai ik brīdi pārtrauca klanīšanos, lai, uz priekšu sakucies, tuvinātu drebošās nāsis garšīgi smaržojoša kārdinājuma avotam.

Kad es katram pasniedzu šķīvi ceptas gaļas, viņi rija kārīgi, skaļi šmakstinādami, — izdrupušie zobi čamstēja, krūtis sēca, to visu pavadīja nemitīga sprauslošana un murdēšana. Vēlāk, kad katram biju iedevis pa krūzei verdoši karstas tējas, trokšņi pieklusa. Sejas tiem laistījās labsajūtā un apmierinātībā. Zillas skarbi savilktā mute atslāba tiktāl, ka varēja izdvest labpatikas nopūtu. Viņi arī vairs neklanījās, bet šķita ieslīguši rāmā apcerē. Tad Ebitsa acīs parādījās miklums — un es sapratu, ka viņam kļuvis pašam sevis žēl. Ilgā meklēšana, līdz atradās pīpes, skaidri liecināja, ka sen tiem nav bijis tabakas, un kāre pēc šīs narkotikas padarīja veco vīru tik nevarīgu, ka man vajadzēja iededzināt viņa pīpi.

— Kāpēc jūs esat vieni paši ciematā? — es ievaicājos. — Vai tad visi citi apmiruši? Vai te pāri gājusi nikna sērga? Un jūs vienīgie palikuši starp dzīvajiem?

Vecais Ebitss papurinaja galvu un atteica:

— Nē, nav bijis nekādas niknas sērgas. Visi ciemata ļaudis aizgājuši medīt gaļu. Mēs parak veci, mūsu kājām vairs nav spēka, mūsu muguras vairs nespēj nest apmetņu un ceļa nastas. Tālab esam palikuši še un gaidām, kad jaunie vīrieši atgriezīsies ar gaļu.

— Un kas par to, ja arī jaunie atgriezīsies ar gaļu? — Zilla skarbi noprasīja.

— Varbūt tiem atgriežoties būs pulka gaļas, — viņš cerību pilns nomurmināja.

— Lai arī būtu pulka gaļas, — viņa attrauca vēl skarbāk nekā pirmāk. — Kas no tā tiks tev un man? Daži kauli, ko krimst mūsu vecajām bezzobu mutēm. Bet treknie mugurgabali, iekšas un mēles — tie visi, vecais, nokļūs citās mutēs, ne tavējā, ne arī manējā.

Ebitss nodūra galvu un sāka klusītēm šņukstēt.

— Nav vairs neviena, kas mums medītu gaļu, — viņa izsaucās, nikni pavērsdamās pret mani.

Viņas žests pauda apsūdzību, un es paraustīju plecus, likdams saprast, ka neapzinos nekādu vainu noziegumā, ko man uzkrauj.

— Zini, ak, baltais cilvēk, tā ir tavas cilts vaina, visu balto cilvēku vaina, ka mums abiem ar vīru mūža galā nav vairs gaļas un mēs sēžam aukstumā bez tabakas.

— Nē, — Ebitss drūmi noteica ar skaidrāku taisnības izjūtu. — Mums ir nodarīts pāri, tas tiesa; tomēr baltais cilvēks nezināja, ka dara mums pāri.

— Kur ir Moklans? — Zilla uzstājīgi prasīja. — Kur tavs stiprais dēls Moklans un tās zivis, ko viņš arvien labprāt nesa, lai tu tās ēstu?

Vecais vīrs papurināja galvu.

— Un kur ir Bidaršiks, tavs stiprais dēls? Viņš arvien bija varens mednieks, un arvien viņš no brieža un ka- ribu parnesa tev gardos mugurgabala treknumus un mīkstās žāvētās meles. Es vairs neredzu neviena trekna mugurgabala un nevienas mīkstas žāvētas mēles. Tavs vēders jau dienām ilgi pildīts ar tukšumu, un cilvēkam no tas nožēlojamās meļu cilts nākas tevi pabarot.

— Nē, — vecais Ebitss laipnā garā iejaucās, — baltais cilvēks nav melis. Baltais cilvēks runā patiesību. Allaž un arvien baltais cilvēks runa patiesību. — Viņš uz brīdi apklusa, apsvērdams, ar kādiem vārdiem izteikt mērenāk to bargo, kas viņam sakāms. — Tomēr baltais cilvēks runā patiesību dažādi. Šodien viņš runā patiesību vienādi, rīt viņš runā patiesību otrādi, un nav iespējams saprast ne viņu, ne arī viņa patiesības ceļus.

— Šodien runāt patiesību vienādi, rīt runāt patiesību otrādi — tas nozīmē melot, — skanēja Zillas negrozāmais spriedums.

— Balto cilvēku izprast nav iespējams, — Ebitss tiepīgi palika pie sava.

Gaļa, tēja un tabaka, šķiet, bija atkal atgriezušas viņu dzīvē, un viņš spēja stingrāk saistīt domu tēlus, kas slīdēja gar vecuma aizmiglotajām acīm. Viņš pat saslējas staltāk. Balss bija zaudējusi žēlabaino un smilkstošo pieskaņu, kļūdama spēcīga un noteikta. Viņš pievērsās man cienīgi, uzrunādams mani kā līdzīgs līdzīgu.

— Baltā cilvēka acis nekad nav slēgtas, — viņš iesāka. — Baltais cilvēks redz visu, viņš domā lielas domas un ir ļoti gudrs. Tomēr baltais cilvēks vienu dienu nav tāds pats ka baltais cilvēks citu dienu, un izprast viņu nav iespējams. Viņš neko nedara allaž vienādi. Un neviens nespēj nojaust, kā viņš rīkosies turpmāk. Indiānis vienu un to pašu lietu allaž dara vienādi. Briedis allaž nāk lejā no augstajiem kalniem, kad iestājusies ziema. Lasis allaž ierodas pavasarī, kad ledus upē izgājis. Visa dzīva radība allaž mēdz visu ko darīt vienādi, un indiānis to zina un saprot. Bet baltais cilvēks neko nedara vienādi, un indiānis to nespēj ne zināt, ne saprast.

Tabaka ir ļoti laba. Tā ir barība izsalkušam cilvēkam. Spēcīgu vīru tā dara stiprāku un niknajam liek aizmirst dusmas. Tādēļ arī tabaka ir dārga. Tā ir ļoti dārga. Indiānis dod lielu lasi par vienu tabakas lapu, un šās tabakas viņam pietiek ko zelēt ilgam laikam. Tabakas sulā jau slēpjas viss labums. Kad tā plūst lejup pa rīkli, tā dod patīkamu sajūtu iekšpusē. Bet baltais cilvēks! Kad mute tam pilna ar tabakas sulu, ko viņš dara? So sulu, šo milzum dārgo sulu viņš izspļauj sniegā, un pagalam ta ir. Vai baltajam cilvēkam patīk tabaka? Es nezinu. Bet, ja viņam tabaka patīk, kālab viņš izspļauj pašu dārgāko un liek tam sniega iet boja? Tā ir liela muļķība, kas nav izprotama.

Viņš apklusa, papakšķināja pīpi un, pamanījis, ka tā izdzisusi, padeva to Zillai, kas notrausa baltajam cilvēkam veltīto nievu smīnu no lūpām, lai sakļautu tās ap pīpes kātu. Ebitss šķita no jauna atslīgstam vecuma vārgumā, stāsts palika nepabeigts, un es ievaicājos:

— Kas tad noticis ar taviem dēliem Moklanu un Bi- daršiku? Un kālab jūs abi ar veco sievu mūža galā esat bez gaļas?

Viņš uztrūkās kā no snaudas un ar pūlēm atslējās.

— Zagt nav iabi, — viņš teica. — Ja suns pakampj tavu gaļu, tu sit suni ar rungu. Tāds ir likums. Tas ir likums, ko cilvēks devis, un sunim jādzīvo pēc šā likuma, citādi dabūs just rungu. Ja cilvēks paņem tavu gaļu vai tavu laivu, vai tavu sievu, tu nokauj šo cilvēku. Tads ir likums, un tas ir labs likums. Zagt nav labi, un tālab ir likums, ka cilvēkam, kas zog, jāmirst. Kas lauž šo likumu, tam smagi jācieš. Un mirt — tās ir smagas ciešanas.

— Bet, ja tu nonāvē cilvēku, kālab tad suni tu nenosit? — es vaicāju.

Vecais Ebitss palūkojās manī izbrīnījies kā bērns, kamēr Zilla gluži atklāti noņirdza par manu aplamo jau- tājumu.

— Tāds, rau, ir baltā cilvēka ceļš, — Ebitss nomurmināja vieglā rezignācijā.

— Tāda ir baltā cilvēka muļķība, — Zilla atcirta.

— Lai tad vecais Ebitss pamāca balto cilvēku gudrībā, — es laipni ierosināju.

— Suni nenosit tāpēc, ka tam jāvelk cilvēka kamanas. Cilvēks nekad nevilks otra cilvēka kamanas, tālab arī cilvēku nokauj.

— Ak tā, — es nomurmināju.

— Tāds ir likums, — vecais Ebitss turpināja. — Bet nu uzklausi, ak, baltais cilvēk, un es tev pastāstīšu par lielu muļķību. Dzīvo kāds indiānis. Viņa vārds ir Mobitss. Viņš nozog baltajam cilvēkam divas mārciņas miltu. Ko nu baltais cilvēks dara? Vai viņš sit Mobitsu? Nē. Vai viņš nokauj Mobitsu? Nē. Ko tad viņš dara ar Mobitsu? Es tev pastāstīšu, ak, baltais cilvēk. Viņam ir māja. Viņš paņem Mobitsu tajā mājā. Jumts tai ir ciešs. Sienas ir biezas. Viņš kurina uguni, lai Mobitsam būtu silti. Viņš dod Mobitsam daudz ko ēst. Tas ir labs ēdiens. Savu mūžu Mobitss vēl nav ēdis tik labu barību. Tur ir žavēta gaļa un maize, un pupu bez sava gala. Mobitss dzīvo labas dienas.

Pie durvīm ir liela atslēga, lai Mobitss nebēgtu projām. Tā arī ir varena muļķība. Mobitss nemaz negrib bēgt. Tajā vietā taču visu laiku ir bagātīgs ēdiens un siltas segas, un liels pavards. Būtu pavisam muļķīgi bēgt projām. Mobitss nav muļķis. Trīs mēnešus Mobitss paliek taja vietā. Viņš ir nozadzis divas mārciņas miltu. Par to baltais cilvēks gādīgi aprūpē viņu. Mobitss apēd daudz mārciņu miltu, daudz mārciņu cukura, bet gaļas un pupu viņš ēd bez gala. Tāpat Mobitss dzer daudz tējas. Pēc trim mēnešiem baltais cilvēks atver durvis un saka, lai Alobitss iet projām. Mobitss negrib iet projām. Viņš ir ka suns, kas ilgu laiku barots vienā vietā. Viņš grib palikt tajā vietā, un baltajam cilvēkam Mobitss dzišus japadzen. Tā nu Mobitss pārnāk atpakaļ savā ciematā, un viņš ir nobarojies resns. Tāds ir baltā cilvēka ceļš, un tas nav izprotams. Tā ir muļķība, milzīga muļķība.

— Bet tavi dēli? — es nemitējos taujāt. — Tavi stiprie dēli un bads vecuma dienās?

— Dzīvoja Moklans, — Ebitss sāka stāstīt.

— Spēcīgs vīrs, — māte viņu pārtrauca. — Viņš varēja mērkt airi ūdenī augu dienu un nakti un ne reizes neapstājas, jo atpūtas viņam nevajadzēja. Viņš labi zināja laša paražas un ūdens paražas. Viņš bija ļoti gudrs.

— Dzīvoja Moklans, — Ebitss atkārtoja, neņemdams vērā sievas iejaukšanos. — Pavasarī viņš aizbrauc lejup pa Jukonu kopā ar citiem jauniešiem, lai tirgotos Kem- bela fortā. Tur ir veikals, kas pilns ar baltā cilvēka labajām mantām, un tur dzīvo tirgotājs, vārdā Džounss. Tapat tur ir balto cilvēku zintnieks, ko jūs saucat par misionāru. Bet tur pie Kembela forta ir neganti ūdeņi, kur Jukona kļūst tieviņa kā jauna meitene un ūdens skrien ātri, un straumes plūst gan uz šo pusi, gan uz to pusi un sanāk atkal kopā, un tur ir atvari un krāces, un straumes allažiņ mainās, un ūdens līmenis mainās, tā ka divas reizes pēc kārtas tas nekad nebūs tads pats. Moklans ir mans dēls, un tādēļ viņš ir dūšīgs vīrs…

— Vai tad mans tēvs nebija dūšīgs vīrs? — Zilla noprasīja.

— Tavs tēvs bija dūšīgs vīrs, — Ebitss atzina, acīm redzami vēlēdamies par katru cenu saglabat majas mieru. — Moklans ir tavs un mans dēls, tāpēc viņš ir dūšīgs. Viss var būt, ka tieši tava ļoti dūšīgā tēva dēļ Moklans ir pārāk dūšīgs. Tas ir tāpat, it kā katla būtu ieliets par daudz ūdens un tas šļacas pāri. Tā arī Moklanā ir par daudz brašuma, un šis brašums šļācas pāri.

Jaunieši ļoti baidās no negantajiem ūdeņiem pie Kembela forta. Bet Moklans nebaidas. Viņš skaļi nosmejas — ha, ha! — un brauc iekšā negantajos ūdeņos. Bet tur, kur straumes saplūst kopā, laiva apgāžas. Atvara virulis sagrābj Moklanu aiz kājām, un tā viņš virpuļo apkārt un apkārt, grimst arvien dziļāk un dziļāk, un nekad viņš vairs nav redzēts.

— Ai, ai! — Zilla ievaimanājās. — Spēcīgs un gudrs viņš bija — un pie tam mans pirmdzimtais.

— Es esmu Moklana tēvs, — Ebitss teica, pacietīgi ļāvis sievai brītiņu paklaigāt. — Es kāpju laivā un ceļoju lejup uz Kembela fortu iekasēt parādu.

— Parādu! — es izsaucos. — Kādu parādu?

— Paradu no Džounsa, kas ir galvenais tirgotājs, — skanēja atbilde. — Tāds ir likums par ceļojumiem svešā novadā.

Es pakratīju galvu, rādīdams, ka nekā nesaprotu, un

Ebitss ar līdzjūtīgu nožēlu paskatījās manī, bet Zilla nosprauslojās ierastajā nicībā.

— Redzi, baltais cilvēk, — viņš teica, — tavā nometnē ir suns, kas kož. Kad šis suns sakož cilvēku, tu dod tam cilvēkam dāvanu, tāpēc ka tev vajag atvainoties un tāpēc ka suns ir tavs. Tu viņam atlīdzini. Vai tad tā nav? Tāpat tev jāatlīdzina, ja tavā novadā ir bīstamas medības vai neganti ūdeņi. Tas ir taisnīgi. Tāds ir likums. Vai mana tēva brālis neaizgāja uz Tananas novadu, kur viņu saplosīja lācis? Un vai Tananas cilts nesamaksāja manam tēvam ar daudzām segām un labām zvēra dam? Tas bija taisnīgi. Medības tur bija bīstamas, un Tananas ļaudis atlīdzinaja par šīm bīstamajām medībām.

Tā nu es, Ebitss, ceļoju lejup uz Kembela fortu iekasēt parādu. Džounss, kas tur ir galvenais tirgotājs, paskatījās uz mani un sāka smieties. Viņš smējās pilnā kaklā un pat nedomāja dot man atlīdzību. Es gāju pie zintnieka, ko jūs saucat par misionāru, un ilgi stāstīju par negantajiem ūdeņiem un par atlīdzību, kas man pienākas. Bet misionārs runāja pavisam par ko citu. Viņš runā par to, kur nonācis Moklans, kad viņš nu ir miris. Tajā vietā esot lieli ugunskuri, un, ja vien misionārs teica patiesību, es zinu, ka Moklanam nekad vairs nebūs auksti. Tāpat misionārs skaidro, kurp iešot es, kad būšot miris. Un par to viņš stāsta daudz ko sliktu. Viņš saka, ka es esot akls. Tie nu ir meli. Viņš saka, ka es mītot liela tumsībā. Tie nu ir meli. Un es atbildu, ka diena un nakts pār visiem nāk vienādi un ka manā ciematā nav nemaz tumšāks kā Kembela forta. Vēl es saku, ka tumsa un gaisma, tapat arī vieta, kur nonāksim, kad būsim miruši, ir pavisam kas cits un tam nav nekāda sakara ar taisnīgo atlīdzinājumu par negantajiem ūdeņiem. Tad misionārs lielās dusmās lamājas par manu tumsību un liek man iet projām. Tā es atgriežos no Kembela forta, nesaņēmis nekādu atlīdzību, un Moklans ir miris, un savās vecuma dienās es esmu bez zivīm un gaļas.

— Baltā cilvēka dēļ, — Zilla piemetināja.

— Baltā cilvēka dēļ, — Ebitss pievienojās. — Un vēl daudz kas noticis baltā cilvēka dēļ. Dzīvoja Bidaršiks. Kā baltais cilvēks apgājās ar viņu, tas bija viens; bet pavisam cits bija tas, kā baltais cilvēks apgājās ar Jami- kanu, kurš izdarīja to pašu. Tā nu vispirms man jāpastāsta tev par Jamikanu, kas bija jauns vīrs no šā paša ciemata un kam gadījās nonāvēt balto cilvēku. Nav labi nogalināt cilvēku no citas cilts. Tad arvien ir lielas nepatikšanas. Tā nebija Jamikana vaina, ka viņš nonāvēja balto cilvēku. Jamikans allaž runā mīlīgus vārdus un bēg no ķīviņiem kā suns no rungas. Bet šis baltais, sadzēries par daudz viskija, nakts laikā ierodas pie Jamikana mājas un dikti plosās. Jamikans nevar aizbēgt, un baltais cilvēks grasās to nosist. Jamikans negrib mirt, tālab viņš nosit balto cilvēku.

Visā ciematā nu ir lielas bēdas. Mēs ļoti baidāmies, ka mums būs jādod milzīga atlīdzība balta cilvēka ciltij, un paslēpjam savas segas un zvērādas, un visas savas bagātības, lai izskatītos, ka esam nabaga ļautiņi un varam dot tikai nelielu atlīdzību. Pēc ilga laika ierodas baltie cilvēki. Tie ir balto cilvēku zaldāti, un tie aizved Jarau kanu sev līdzi. Viņa māte gauži vaimanā un kaisa pelnus matos, jo zina, ka nu Jamikans ir pagalam. Un visf ciematā zina, ka Jamikans pagalam, un ir laimīgi, Ica nav prasīta nekāda atlīdzība.

Tas notiek pavasari, kad ledus upē izgājis. Paiet viens gads, paiet divi gadi. Atkal ir pavasaris un ledus upē izgājis. Un tad Jamikans, kas taču ir pagalam, atgriežas pie mums; un viņš nemaz nav pagalam, bet ir nobarojies resns, un nu mēs zinām, ka viņš gulējis siltumā un viņam bijis diezgan ko ēst. Viņam daudz skaistu drēbju, un viņš ir gluži ka baltais cilvēks, un viņš savācis lielu gudrību, tā ka drīz vien kļūst par ciemata virsaiti.

Un dīvainas lietas viņš zina stāstīt par baltā cilvēka ceļu, jo daudz ko redzējis no baltā cilvēka dzīves un tālu ceļojis pa baltā cilvēka zemi. Vispirms balto cilvēku zaldāti aizveduši viņu tālu, tālu lejup pa upi. Viņi to veduši visu upes ceļu līdz pat galam, kur tā ietek ezerā, kas ir lielāks par visu zemi un tik liels kā debesis. Es nemaz nezināju, ka Jukona ir tik liela upe, bet Jamikans to ska tījis pats savām acīm. Man ne prātā nenāca, ka ir tādi ezers, kas lielāks par visu zemi un tik liels kā debesis, bet Jamikans ir to redzējis. Un vēl viņš man stāstīja, ka šā ezera ūdeņi esot sāļi, tas ir ļoti dīvaini un nekādi nav izprotams.

Bet Baltais Cilvēks jau pats zina visus šos brīnumus, tādēļ nemocīšu viņu, stāstot par tiem. Gribu tikai pastāstīt, kas notika ar Jamikanu. Baltais cilvēks dod Jamikanam daudz garda ēdiena. Visu laiku Jamikans ēd vienā ēšanāļ un visu laiku ēdamā ir daudz vairāk, nekā var apēst. Baltais cilvēks dzīvo zem pašas saules, tā teica Jamikans, tur ir ļoti silts un dzīvnieki klāti vienīgi ar spalvu, bet kažokādu tiem nav, un visi zaļie augi izaug lieli un kupli un top par miltiem, par pupām, par kartupeļiem. Un tur, zem saules, nekad nav bada. Tur allaž ēdamā papilnam. Es nezinu. Jamikans tā teica.

Un nu nāk pats dīvainākais no visa, kas noticis ar Ja- mikanu. It nekad baltais cilvēks viņu nesit. Tie tikai dod viņam siltu gultu naktī un daudz garda ēdiena. Tie viņu aizved pāri sāļajam ezeram, kas ir tik liels ka debesis. Viņš brauc balta cilvēka ugunslaiva, ko jūs saucat par tvaikoni, tikai viņš brauc laivā, kura ir varbūt reizes divdesmit lielāka nekā Jukonas tvaikoņi. Pie tam tā taisīta no dzelzs, šī laiva, un tomēr negrimst. To 1111 es nespēju saprast, bet Jamikans teica: «Es esmu braucis talu ceļu ar šo dzelzs laivu, un redzi — es vēl arvien esmu dzīvs.» Ta ir balto cilvēku zaldatu laiva, un tajā ir daudz zaldātu.

Pēc daudzām naktsguļām ceļa, pēc ilga, ilga laika Jamikans nonāk zemē, kur nemaz nav sniega. Es tam nespēju ticēt. Tas nemaz nav lietu dabā, ka, ziemai atnākot, nebūtu sniega. Bet Jamikans ir to redzējis. Es ari esmu jautājis baltajiem cilvēkiem, un tie man atbildēja: ja, tanī zemē neesot nemaz sniega. Bet es tomēr nevaru ticēt, un tagad es vaicāju tev: vai taja zemē tiešām nekad ne- snieg sniegs? Tapat es gribu dzirdēt tās zemes vārdu. Šo vārdu esmu jau dzirdējis, bet gribu dzirdēt vēlreiz, vai tas būs tas pats, — ta es uzzināšu, vai esmu dzirdējis melus vai patiesu valodu.

Vecais Ebitss uzmanīgi vērās manī ar saspringtu seju. Viņš vēlējās dzirdēt patiesību, lai kāda tā būtu, kaut gan ļoti kāroja paturēt ticību brīnumiem, kādus nekad nebija redzējis.

— Jā, — es atbildēju. — Patiesa ir valoda, ko tu esi dzirdējis. Taja zemē sniega nav, un tās vārds ir Kalifornija.

— Kal-ī-forn-ī-jā, — viņš divas vai trīs reizes nomurmināja, vērīgi ieklausīdamies, ka skan viņa lūpu veidotās zilbes. Tad apstiprinādams palocīja galvu. — Jā, tā ir tā pati zeme, par kuru runāja Jamikans.

Es atskārtu, ka Jamikana piedzīvojumi, acīm redzot, varējuši atgadīties senajās dienās, kad Aļaska tikko bija pārgājusi Savienoto Valstu īpašumā. Sādā gadījumā, ja slepkavība bija izdarīta laikā, pirms vēl stājušies spēkā teritoriālie likumi un apstiprināti vietējie ierēdņi, itin labi varēja notikt, ka noziedznieku nogādāja Savienotājās Valstis, lai prāvu iztiesātu Federālajā tiesā.

— Kad nu Jamikans nonācis tajā zemē, kur nav sniega, — vecais Ebitss turpinaja, — viņu ieved iielā mājā, kur daudzi cilvēki runā vienā runāšanā. Ilgu laiku viņi runā. Viņi arī daudz jautā Jamikanam. Vēlāk viņi saka Jamikanam, ka šim nu vairs neesot ko bēdāt. Jamikans nesaprot, jo nekādu bēdu viņam nav bijis. Visu šo laiku viņi tam devuši siltu vietu gulēšanai un daudz ēdamā.

Bet pēc tam viņi dod tam vēl labāku ēdienu, un viņi dot tam naudu un vadā pa dažādām vietām baltā cilvēka zemē, un viņš redz daudz dīvainu lietu, līdz kurām Ebitsa saprašana nesniedz, jo viņš ir vecs vīrs un nav tālu ceļojis. Pēc diviem gadiem Jamikans pārrodas mājās savā ciematā, un te viņš ir virsaitis, pie tam ļoti gudrs virsaitis līdz pat savai miršanas stundiņai.

Bet, kamēr viņš dzīvo, viņš daudzas reizes nāk pasēdēt pie mana pavarda un stasta par dīvainajām lietām, ko piedzīvojis. Un Bidaršiks, kas ir mans dēls, arī sēž pie pavarda un klausās; un acis tam ieplešas lielas un platas no visa dzirdēta. Kādu vakaru, kad Jamikans aizgājis mājās, Bidaršiks pieceļas kājās, tads garš un stalts, sit. ar duri pa krūtīm un saka: «Ja es esmu vīrs, man arī jāceļo uz tālām malām, līdz pat tai zemei, kur nav sniega, un pašam jāredz visi šie brīnumi.»

— Bidaršiks arvien mēdza ceļot uz tālām malām, — Zilla lepni pārtrauca.

— Tas tiesa, — Ebitss nopietni piebalsoja. — Un allaž viņš atgriezās, lai sēdētu pie pavarda un salktu pēc citam tālām un neredzētām malām.

— Un arvien viņš pieminēja sāļo ezeru, kas ir tik liels kā debesis, un zemi, kas ir zem saules un kur nav sniega, — Zilla piebilda.

— Un allaž viņš sacīja: «Kad man būs pilns vīra spēks, es došos ceļā un paskatīšos pats, vai patiesu valodu runājis Jamikans,» — Ebitss atteica.

— Bet nebija ceļa, pa kuru nokļūt baltā cilvēka zemē,— Zilla sacīja.

— Vai tad viņš neaizbrauca lejup līdz pat sāļajam ezeram, kas ir tik liels kā debesis? — Ebitss atjautāja.

— Bet tur viņam nebija ceja, pa kuru nokļūt pāri sāļajam ezeram, — Zilla attrauca.

— To var tikai baltā cilvēka ugunslaivā, kas taisīta no dzelzs un ir lielāka par divdesmit Jukonas tvaikoņiem, — Ebitss teica. Viņš nikni pablenza Zillā, kuras sažuvušās lūpas no jauna grasījās vērties runāšanai, un tā piespieda viņu klusēt. — Bet baltais cilvēks neļāva viņam braukt pāri sāļajam ezeram ugunslaivā, un viņš atkal atgriezās mājās sēdēt pie pavarda un salkt pēc zemes, kas ir zem saules un kur nav sniega.

— Tomēr sāļajā ezera viņš redzēja to dzelzs uguns- laivu, kura negrimst, — nenomierināmā Zilla izsaucās.

— Jā, — Ebitss piekrita, — un viņš redzēja, ka Jamikans stāstījis patiesību par to, ko skatījis. — Bet Bi- daršikam nebija ceļa, pa kuru nokļūt baltā cilvēka zemē zem saules, un viņš nu kļuva pavisam slims un nevarīgs kā sirmgalvis un nekustēja nost no pavarda. Viņš vairs nedevās projām, lai medītu zvērus …

— Un neēda vairs gaļu, ko nolika viņam priekšā, — Zilla atkal iejaucas. — Viņš tikai mēdza pakratīt galvu un teikt: «Man kārojas ēst vienīgi baltā cilvēka ēdienu un nobaroties resnam gluži tapat ka Jamikanam.»

— Viņš neēda gaļu, — Ebitss trauca talak. — Un Bi- daršika slimība auga augumā, līdz pēdīgi es jau domāju, ka viņš mirs. Šī slimība mita nevis miesā, bet galvā. Šī slimība cēlās 110 ilgošanās. Es, Ebitss, kas esmu viņa tēvs, domāju ilgi un daudz. Vairāk dēlu man nav, un es negribu, ka Bidaršiks mirst. Viņa slimība atrodas galvā, un ir tikai viens ceļš kā to izdziedēt. Bidaršikam jādodas ceļojumā pāri ezeram, kas ir tik liels kā debesis, uz to zemi, kur nav sniega, citādi viņš mirs. Es domāju ļoti Ilgi un ļoti daudz, un tad es saskatīju ceļu, pa kuru Bidaršikam jāiet.

Ta nu kādu vakaru, kad viņš sēž pie uguns gluži vārgs, galvu nokāris, es saku: «Mans dēls, esmu izdomājis ceļu, pa kuru tev jāiet, lai nokļūtu baitā cilvēka zemē.» Viņš paskatās uz mani, un seja viņam top laimīga. «Ej,» es saku, «tieši tāpat, kā gāja Jamikans!» Bet Bidaršiks ir slims, viņš mani nesaprot. «Ej ārā,» es saku, «un sameklē kādu balto cilvēku, un, tāpat kā Jamikans, tu nokauj šo cilvēku. Tad atnāks balto cilvēku zaldati un saņems tevi ciet, un aizvedis pāri sājajam ezeram uz baltā cilvēka zemi, tāpat kā viņi aizveda Jamikanu. Pēc tam, tāpat kā Jamikans, tu atgriezīsies joti nobarojies un tavas acis bus pilnas ar brīnumiem, ko tās skatījušas, bet tava galva pilna ar gudrību.»

Bidaršiks trūkstas kājās veikli jo veikli, un roka tam jau sniedzas pēc šautenes. «Kurp tu dosies?» es vaicāju. «Nonāvēt balto cilvēku,» viņš atbild. Es redzu, ka mani vārdi ir bijuši patīkami Bidaršika ausīm un ka viņš atkal kjūs vesels. Tāpēc es zinu, ka mani vārdi bijuši gudri.

Mūsu ciematā ir apmeties kads baltais cilvēks. Viņš nemeklējas pēc zelta smiltīm zemē, ne arī pēc zvērādām mežos. Visu laiku viņš meklē tikai vaboles un mušas. Viņš taču neēd ne vaboles, ne mušas — kālab tad viņi tās meklē? Es nezinu. Zinu tikai to, ka viņš ir jocīgs baltais cilvēks. Tāpat viņš meklē arī putnu olas. Viņš neēd šīs olas. Visu, kas tur iekša, viņš iztecina ārā un glabā vienīgi čaumalas. Olu čaumalas nav derīgas ēšanai. Viņš jau arī neēd šīs čaumalas, bet saliek mīkstās kastēs, lai nesaplīstu. Viņš ķer daudz sīku putniņu. Bet viņš neēd šos putniņus. Viņš tikai novelk tiem ādiņas un noglabā kastēs. Tāpat viņam patīk kauli. Kauli nav derīgi ēšanai. Un šim jocīgajam baltajam cilvēkam vislabāk patīk kauli no senseniem laikiem — tādi, kurus viņš izrok no zemes.

Bet viņš nav sirdīgs baltais, un es zinu, ka viņš mirs viegli, tālab es saku Bidaršikam: «Mans dēls, šis, āre, ir tas baltais cilvēks, ko tev nonāvēti» Un Bidaršiks atzīst, ka mani vārdi ir gudri. Tālab viņš dodas uz kādu vietu, kur zina daudz kaulu zemē. Viņš sarok pulka šādu kaulu un aiznes tos uz dīvainā baltā cilvēka apmetni. Baltais vīrs joti priecājas. Seja viņam staro kā saule, un, kaulus aplūkodams, viņš smaida vienā priekā. Viņš noliec galvu lejup, rau, tā, lai labāk apskatītu kaulus, un tad Bidaršiks dod viņam pamatīgu belzienu pa galvu ar cirvi — vienu reizi, tā, un dīvainais baltais cilvēks apveļas un ir beigts.

«Tagad,» es saku Bidaršikam, «atnaks baltie zaldāti un aizvedīs tevi uz zemi zem saules, tur tu daudz ēdīsi un kļūsi resns.» Bidaršiks ir laimīgs. Viņa slimība jau beigusies, un viņš sēž pie pavarda un gaida, kad ieradīsies balto cilvēku zaldāti.

Bet kā es varēju zināt, ka baltā cilvēka ceļš nekad nav divreiz viens un tas pats? — vecais vīrs noprasīja, strauji pasviezdamies pret mani. — Kā es varēju zināt, ka to, ko baltais cilvēks darījis vakar, viņš vairs nedara šodien un to, ko baltais cilvēks dara šodien, viņš vairs nedarīs rit? — Ebitss skumīgi papurināja galvu. — Balto cilvēku nav iespējams saprast. Vakardien viņš aizveda Jamikanu uz zemi zem saules un nobaroja to resnu ar bagātīgu ēdienu. Šodien viņš aizved Bidaršiku un … ko gan viņš dara ar Bidaršiku? Ļauj, lai tev pastāstu, ko viņš izdarīja ar Bidaršiku!

Es, Ebitss, viņa tēvs, gribu tev to pateikt. Viņš aizved Bidaršiku uz Kembela fortu un apsien tam virvi ap kaklu, rau, tā, un, kad Bidaršika kājas vairs nesniedz zemi, viņš ir beigts.

— Ai, ai! — Zilla vaimanāja. — Un nekad viņš nebrauks pāri ezeram, kas ir tik liels kā debesis, ne ari skatis zemi, kas ir zem saules un kur nav sniega.

— Tālab tad nu, — vecais Ebitss sacīja drūmā cienīb, — nav vairs neviena, kas man medītu gaļu vecuma dienās, un es izsalcis sēžu pie pavarda un stāstu šos notikumus Baltajam Cilvēkam, kas devis man ēdienu un stipru tēju, un tabaku manai pīpei.

— Tā ir melīgo un ļoti nožēlojamo balto cilvēku vaina, — Zilla griezīgā balsī paziņoja.

— Nē, — sirmgalvis atteica savā laipnīgajā stūrgalvīb. — Tas viss tālab, ka baltā cilvēka ceļš nav izprotams un nekad nav divreiz viens un tas pats.