Cilvēks ar rētu

Džeikobu Kentu visu mūžu mocīja mantrausība. Šī īpa­šība savukārt bija viņā attīstījusi hronisku neuzticēšanos cilvēkiem un tā izkropļojusi viņa raksturu, ka bija gau­žām nepatīkami ielaisties ar viņu darīšanās. Bez tam viņš slimoja arī ar mēnessērdzību un neticamā stūrgalvībā tu­rējās pie katras domas, kas reiz bija ieperinājusies prātā. Viņš bija audējs bezmaz jau no šūpuļa, lidz Klondaikas zelta drudzis piemetās arī viņam un aizrāva viņu prom no stellēm. Viņa būda atradās pusceļa starp Sešdesmitās Jūdzes posteni un Stjūartas upi, un braucēji, kas parasti izraudzījās šo ceļu, lai nokļūtu Dausonā, salīdzinaja viņu ar laupītāju baronu, kurš, savā pilī sēdēd ams, ieva c muitu no vezumniekiem, kam jabrauc pa viņa sliktajiem ceļiem. Tā kā šādam priekšstatam nepieciešamas kaut kādas zi­nāšanas vēsturē, tad mazāk izglītotie zeltrači no Stjūartas krastiem mēdza viņu raksturot primitīvākiem izteiksmes līdzekļiem, kuros netrūka spēcīgu epitetu.

Būda gan nemaz nepiederēja viņam, to pirms dažiem gadiem bija uzcēluši divi zeltrači, kas paši bija atplūdi- nājuši pa upi plostu ar baļķiem. Tie bija viesmīlīgi puiši, un, kad viņi bija būdu pametuši, ceļinieki, kas šo ceļa posmu pazina, centās līdz vakaram sasniegt būdu. Tas bija ļoti pareizi, ietaupīja laiku un pūles, jo nevajadzēja sliet nometni; bija izveidojies nerakstīts likums, ka pēdē­jais pārnakšņotājs atstāj saskaldītu malku nākamajam. Gandrīz katru nakti būdā salasījās vismaz pusducis, bet reizēm pat pāris desmit vīru, kas tur meklēja patvērumu. Džeikobs Kents to konstatēja un, izmantojis apstākli, ka būdai nav saimnieka, ievācas tur. Kopš tā laika piekusu­šajiem ceļiniekiem vajadzēja maksāt dolāru no cilvēka par tiesībām pārgulēt uz grīdas, bet Džeikobs Kents pats no­svēra zelta smiltis, ar kurām tika maksāts, un nekad nepiemirsa apšmaukt zeltračus ar svaru. Bez tam viņš iz­mantoja naktsmājniekus, likdams tiem skaldīt malku un pienest ūdeni. Tie bija īsti laupītāja darbi, bet viņa upuri

bija lādzīgi ļaudis, kas viņu gan nicināja, tomēr nestā­jās ceļā apgrēcīgajai rīcībai.

Kādā aprīļa pēcpusdienā Kents sēdēja būdas durvju priekšā — gluži kā zirneklis, kas gaida laupījumu, baudī­dams pavasara saules siltumu un vērodams ceļu, vai ne­redzēs tuvojamies kādu mušu. Turpat pie kājām gulēja Jukona, vesela ledus jūra, kas izzuda skatienam divos lie­los līkumos uz ziemeļiem un dienvidiem, bet platumā no krasta līdz krastam sasniedza pāris krietnu jūdžu. Pa upes nelīdzeno virsmu stiepās kamanu ceļš — sniegā iebraukta astoņpadsmit collu plata un divtūkstoš jūdžu gara sliede, kurā katra pēda dzirdējusi vairāk lāstu nekā jebkurš cits ceļš kristīgajā pasaulē vai ārpus tās robežām.

Džeikobs Kents šajā pēcpusdienā jutās sevišķi paci­lāts. Iepriekšējā naktī viņš bija sasniedzis rekordu — pārdevis savu viesmīlību divdesmit astoņiem pārnakšņo- tājiem. Jāsaka gan, ka gulēšana nekāda ērtā nebija, četri vīri visu nakti krāca turpat pie viņa lāvas; toties kulīte, kurā viņš glabāja zelta smiltis, bija kļuvusi krietni sma­gāka. Šī kulīte ar mirdzošo, dzelteno dārgumu bija viņa dzīves lielākais prieks, bet reizē arī lielākā mocība. Šau­rajā maisiņā slēpās debess un elle. Tā kā mazajā būdā, kur bija tikai viena telpa, nevarēja atrast drošu slēp­tuvi, Kentu pastāvīgi māca bailes no zagļiem, šiem bār­dainajiem, mežonīgajiem klaidoņiem būtu tīrais nieks pie­vākt kulīti un aiziet. Bieži viņam sapnī rādījās, ka tas patiesi noticis, un tad viņš pamodās kā lietuvēna nojāts. Daži laupītāji viņu murgos vajāja tik bieži, ka viņš tos jau pazina, īpaši bronzas krāsā iedegušo barvedi ar rētu labajā vaigā. Šis tips bija neatlaidīgāks par pārējiem, un viņa dēļ Džeikobs Kents nomoda stundās sameklēja pāris desmit slēptuvju gan pašā būdā, gan tās apkaimē. Nobē­dzinājis kulīti drošā vietā, viņš atviegloti uzelpoja, dažas naktis nogulēja mierīgi, bet pēc tam atkal murgos pie­ķēra cilvēku ar rētu tieši tajā mirklī, kad tas mēģināja nozagt kulīti. Pamodies pašā cīņas karstumā, viņš tūliņ cēlās augšā un pārlika kulīti citā — viltīgāk izdomāta slēpnī. Nevar teikt, ka viņš pilnīgi būtu kritis par upuri šīm halucinācijām, tomēr ticēja jaunām priekšnojautām un domu pārraidīšanai, un viņam likās, ka sapnī redzētie laupītāji ir reālu cilvēku astrālie tēli un šie cilvēki, var­būt fiziski pašreiz atrazdamies pavisam citā vietā, domās plāno uzbrukumu viņa bagātībai. Tomēr viņš joprojām

nekaunīgi apstrādāja nelaimīgos, kam gadījās pārkāpt pār pār viņa slieksni, kaut arī katra unce zelta, kas iebira maisiņa, vairoja viņa sirdēstus.

Sēžot un sildoties saulītē, Džeikobam Kentarn piepeši iešāvās prāta doma, kas lika kā dzeltam pietraukties kā­jas. Viņam nebija lielāka prieka kā allaž no jauna svērt un pārsvērt zelta smiltis; tomēr šo tīksmi visu laiku ap­tumšoja kāds traucēklis, kuru līdz šim nebija izdevies no­vērst. Viņa svariņi bija mazi; uz tiem varēja nosvērt, lie­lākais, pusotras mārciņas — astoņpadsmit unces, bet viņš bija sarausis apmēram trīs un trešdaļu reizes vairāk par šo svaru. Nekad viņš nevarēja nosvērt visu zeltu reizē, un tādēļ viņam bija laupīta iespēja aplūkot savu mantu visā tās godībā. Bet tas laupīja pusi prieka par īpašumu; ja, viņam likās, ka šis nieka traucēklis mazina ne tikai bagatības nozīmi, bet arī pašu faktu, ka viņam tā pieder. Un tieši šīs problēmas atrisinājums, kas viņam pēkšņi bija iešāvies prātā, lika pietrukties kājās. Viņš vērīgi no­pētīja kamanu ceļu uz abam pusēm. Nekas nebija redzams, un viņš iegāja būdā.

Dažos mirkļos viņš novāca visu no galda un uzstadīja svariņus. Vienā svaru kausā viņš ielika piecpadsmit uncu atsvaru, bet otrā sabēra zelta smiltis tikpat lielā svarā. Tad atsvara vietā iebēra zeltu, tā iegūdams precīzi no­svērtas trīsdesmit unces. Tās viņš sabēra visas vienā kau­siņā un rūpīgi nobalansēja otru svaru kausiņu, no jauna piebērdams zelta smiltis. Nu bija nosvērts viss zelts, bet pats svērējs nosvīdis. Viņš trīcēja aiz sajūsmas un bija no laimes gluži apreibis. Tad izkratīja maisiņu līdz pēdē­jam smilšu graudiņam, kamēr viens svaru kauss noslīdēja uz galda. Līdzsvars tika atjaunots, uzliekot divdesmitdaļ- unces atsvariņu un piecus zelta graudiņus otrā kausiņā. Galvu atgāzis, viņš stāvēja kā apburts. Kulīte bija tukša, toties svaru svērtspēja kļuvusi bezgalīga. Tagad viņš va­rēs uz tiem nosvērt zeltu, sakot ar sīkāko graudiņu un beidzot ar neskaitāmām mārciņām. Mamons kvēlojošiem pirkstiem sažņaudza viņa sirdi. Saule slīdēja uz rietu, slīpie stari iespīdēja pa atvērtajām durvīm un spoži ap­mirdzēja dzelteno bagātību uz svariem. Dārgas kaudzītes ka bronzas Kleopatras zeltītās krūtis liegā vizmojumā at­staroja gaismu. Laiks un telpa šķita izgaisuši.

— Lai dievs mani soda, ja jums tur nav zelta par dažu labu ginejul

Džeikobs Kents sviestin apsviedās apkārt, tai pašā mirklī tverdams pēc divstobrenes, kas bija nolikta pa ķē­rienam. Bet, ieraudzījis nelūgtā viesa seju, viņš streipu­ļodams atkāpās. Tas bija Cilvēks ar rētu!

Ienācējs uzmeta viņam ziņkārīgu skatienu.

— Neuztraucieties jel, — viņš noteica, atmezdams ar roku, — un nedomājiet, ka taisos aiztikt jūs vai jūsu no­lādēto zeltu. Jūs taču esat gatavais muļķis, nudien, — atnācējs domīgi piebilda, redzēdams, ka Kentam aumaļām plūst pār seju sviedri un grīļojas ceļi. — Ko stāvat, kā ūdeni mutē ieņēmis, un nerunājat ne vārda? — viņš tur­pināja, kamēr Kents rīstījās, nespēdams ievilkt elpu. — Mēli esat norijis, vai? Kas jums kaiš?

— K-k-kur jums ta gadījas? — Kents beidzot ar pūlēm izmocīja pāris vārdu un ar drebošu pirkstu norādīja uz drausmīgo rētu, kas stiepās svešajam pār vaigu.

— Mans biedrs matrozis ietrieca no grotmasta man ģīmī asu dzelzs gabalu. Nu, un, kad nu esat tā izprašņā- jics, tad es gan arī gribētu zināt, kāda jums gar to daļa? Ja, taisni to es gribētu zināt — kāda jums gar to daļa? Vai jums tā nav pa prātam, velns parāvis? Vai tādam brālim kā jums tā nepatīk? Nu, runājiet!

— Nē, nē, — Kents, vārgi pasmaidīdams, atteica un atslīga uz ķeblīša. — Man tikai gribējās zināt.

— Vai neesat nekad tādu rētu redzējis? — svešais nikni noprasīja.

— Nē.

— Nu — vai nav skaista, ko?

— Ir, ir, — Kents piekrizdams pamāja ar galvu, gribē­dams nomierināt dīvaino ciemiņu, taču saņēma par savu laipnību tādu lamu birumu, kādu nepavisam nebija gai­dījis.

— Ak tu nolādētais smerdeli, auzu putras dauķis, lempis pēdīgais! Ak tad tu gribi teikt, ka riebīgākā rēta. kādu dievs tas kungs jel kad cilvēka ģīmī iecirtis, esot skaista? Tā tu gribēji apgalvot, tu . .. .

Un karstasinīgais jūras dēls nu palaida tādu fantas­tisku vārdu birumu, piesaukdams dievus un velnus, jau­nus un vecus, briesmekļus un rēgus tik virtuozi, ka Džei­kobs Kents pilnīgi apstulba. Viņš saruka gluži maziņš un pacēla rokas, it kā aizsargādamies pret belzieniem. Viņš bija tā pārbijies, ka svešais apturēja lamu krusu pus­vārdā un sāka dārdoši smieties.

— Re, saule jau sasniegusi kamanu ceļa galu, — ieru­nājās Cilvēks ar rētu, vēl joprojām raustīdamies smiek­los. — Ceru, ka tu pratīsi novērtēt izdevību pavadīt nakti kopā ar vīru, kam tāds ģīmis kā man. Celies nu un samet malku krāsnī. Es pa to laiku izjūgšu un pabarošu suņus. Un malciņu neželo, puis; mežā koku diezgan, un tev laika tiku tikām to saskaldīt. Un pie viena neaizmirsti atstiept spaini ūdens. Un nu naskāk, citādi, nudien, ap­griezīšu tev sprandu!

Tas nu bija kaut kas nedzirdēts. Džeikobs Kents iekur uguni, skalda malku, atnes ūdeni — pakalpo viesim kā mācēdams! Jau Dausonā Džims Kārdidžijs bija saklausī­jies pilnu galvu ar nostāstiem par šā ceļmalas Šeiloka nedarbiem; un garajā ceļā daudzi upuri bija uzskaitījuši vēl labu tiesu dažādu apgrēcību. Tādēļ Džims, kuram kā daždien jūrniekam patika reizēm palaist spēcīgāku joku, gribēja, negaidot iebrukdams būdā, tās saimnieku pama­tīgi nobiedēt. Viņš ne mirkli nešaubījās, ka viņam tas varen labi izdevies, taču pat nenojauta, cik svarīga loma bijusi viņa rētai. Nesaprazdams, kāpēc Kents tik bries­mīgi pārbijies, viņš tomēr bez sirdsapziņas pārmetumiem nolēma to izmantot gluži tāpat, kā moderni tirgotāji iz­manto labi ejošu preci.

— Lai velns par stenderi paliek, esi gan tu izdarīgs zellis! — viņš atzinīgi noteica un, galvu piešķiebis, vēroja namatēva rosīšanos. — Tev nu nevajadzēja vis braukt uz Klondaiku zeltu rakt. Tu taču esi dzimis krodzinieks. Pa upi braukdams, es tuvu un tālu esmu dzirdējis tevi dau­dzinām, bet nekad nebūtu domājis, ka esi tāds ziķeris.

Džeikobam Kentam briesmīgi gribējās ietriekt svešajam ģīmī bises lādiņu, tomēr rētas maģiskais spēks bija pā­rāk varens. Šis taču bija īstais Cilvēks ar rētu, tas pats, kas iztēlē viņu tik bieži aplaupījis. Šis tātad bija tās būtnes iemiesojums, kuras astrālo atveidu viņš tik bieži re­dzējis sapņos, cilvēks, kas tik bieži centies ar varu at­ņemt viņa bagātību, un tagad — citādi tas nebija izskaid­rojams — Cilvēks ar rētu patiesi ieradies, lai viņu ap­zagtu. Un rēta! Kents nespēja novērst skatienu no tās, tāpat kā nespēja apturēt savas sirds pukstus. Lai kurp viņš acis vērstu, tās neizbēgami atgriezās pie rētas, kā kompasa adata atgriežas pie pola.

— Ko tev mana rēta nodarījusi! — negaidot ierēcās Džims Kārdidžijs, kad, segas uz grīdas klādams, nejauši pacēla galvu un pamanīja Kenta saspringto skatienu. — Ja tā tev pagalam nedod miera, tad, man domāt, visprātīgā­kais būs, ja nolaidīsi klīveri, nodzēsīsi gaismu un liksies uz auss. Jēziņ, taču kusti jel, citādi, dievs sodi, es tev ietriekšu degunu purnā!

Kents bija tik satraukts, ka tikai ar trešo pūtienu vi­ņam izdevās nodzēst lampu, un viņš uzlīda lāvā, pat mo­kasīnus nenoviicis.

Jūrnieks jau drīz vien savā cietajā guļvietā sāka omu­līgi krākt, bet Kents blenza melnajā tumsā, neatlaizdams roku no bises un cieši nolēmis neaizvērt acis līdz rītam. Viņam nebija izdevies noslēpt savas piecas mārciņas zelta, kas atradās munīcijas kastītē lāviņas galvgalī. Taču, par spīti izmisīgajām pūlēm neaizmigt, viņš beidzot to­mēr iesnaudās ar visu zelta smagumu sirdī. Ja viņš to­nakt nebūtu aizmidzis tik satrauktā prātā, tad viņam nebūtu uzbrucis mēnessērdzības dēmons un Dzimām Kār- didžijam nākamajā dienā nebūtu radusies vajadzība pēc skalojamās pannas.

Uguns krāsniņā pēc nesekmīgas cīņas beidzot izdzisa, sals spiedās iekšā pa sūnu drīvējumu baļķu starpās, un būdā kļuva krietni vēsāks. Suņi ārā apklusa un, sniegā saritinājušies, sapņoja par debesīm, kur nekad netrūkst zivju un nav ne dzinēju, ne citu mocītāju. Būdā jūrnieks gulēja kā beigts, kamēr namatēvs, dažādu iedomu un iz­tēles mocīts, nemierīgi grozījās. īsi pirms pusnakts viņš piepeši nosvieda segas un piecēlās. Svarīgi ir piebilst, ka visu, pie kā nu ķērās, viņš izdarīja, sērkociņu neuzšķīlis. Viņš pat neatvēra acis — varbūt tādēļ, ka būdā tikpat bija tumšs, varbūt tādēļ, ka baidījās ieraudzīt baismīgo rētu viesa sejā; lai nu bijis kā būdams, viņš, nekā nere­dzēdams, atvēra patronu kasti, pielādēja bises stobrus, neizbārstot ne druskas, aizbāza stobru galus ar diviem vates kumšķiem, tad visu novāca un atkal aizgāja gulēt.

Tikko rītausma tēraudpelēkiem pirkstiem pieskārās loga eļļotā pergamenta rūtij, Džeikobs Kents pamodās. Pie­cēlies uz elkoņa, viņš pacēla patronu kastes vāku un ielū­kojās kastē. Tas, ko viņš tur ieraudzīja, drīzāk gan jā­saka— tas, ko viņš tur vairs neredzēja, iedarbojās uz viņu visai dīvaini, ja atceramies viņa histērisko noskaņojumu. Viņš uzmeta skatienu aizmigušajam cilvēkam, kas gulēja uz grīdas, klusi aizvēra kastes vāku un atlaidās augšpē­dus. Viņa sejā atspoguļojās neparasts miers. Ne vaibsts

neiedrebējās. Sejā nemanīja ne mazākā satraukuma vai apjukuma. Tā viņš, kaut ko prātodams, nogulēja labu bridi un, piecēlies un sākdams rosīties, darīja to mierīgi, ap­svērti un vēsi, bez steigas un bez mazākā troksnīša.

Sagadījās, ka būdas griestu baļķī tieši virs Džima Kār- didžija galvas bija iedzīta pamatīga, resna koka tapa. Džeikobs Kents rīkojās ļoti klusi — pārmeta pār tapu puscollu resnu virvi, kuras abus galus novilka līdz zemei. Virves vienu galu viņš apsēja sev ap vidu, bet otrā iz­veidoja cilpu. Tad uzvilka bises gaili un nolika ieroci pa tvērienam. Ar lielu gribas spēka piepūli viņš sev» pie­spieda nenovērsties, ieraugot rētu, un apmeta cilpu gulē­tajam ap kaklu, tad, pats atkāpdamies, pievilka cilpu un, satvēris bisi, pavērsa to pret gulētāju.

Dzims Kārdidžijs aizslāpis pamodās un apjucis ierau­dzīja acu priekšā tērauda stobrus.

— Kur tās ir? — Kents noprasīja, palaizdams virvi mazliet vaļīgāk.

— Nolādēts, uh …

Kents atkal paliecās atpakaļ, no jauna aizžņaugdams matrozim rīkli.

— Tu velna izdzi … uh …

— Kur tās ir?

— Kas? — Kārdidžijs atjautāja, tiklīdz paguva ievilkt elpu.

— Zelta smiltis.

— Kadas zelta smiltis? — pārsteigtais matrozis brī­nījās.

— Gan jau zināsi — manējās.

— Es tās acīs neesmu redzējis. Par ko tu mani turi? Par bankas seifu, vai? Kas man gar tām daļas?

— Varbūt tu zini, varbūt nezini, bet es tikpat tevi vaļā nelaidīšu, kamēr atcerēsies. Un, ja tu kaut pirkstu pa­kustināsi, es tev sašķaidīšu pauri.

— Žēlīgā debess! — Kārdidžijs nostenējās, kad virve sažņaudzās ciešāk.

Kents uz mirkli atlaida cilpu vaļīgāk, un matrozis, it kā neviļus pagrozīdams aizžņaugto kaklu, izmanījās maz­liet atslabināt virvi un uzdabūt to zem zoda.

— Nu? — Kents jautāja, gaidīdams atzīšanos.

Bet Kārdidžijs tikai zobgalīgi iesmējās.

— Turpini vien, kar vien mani, nolādētais podlaiža!

Un tad, kā Kārdidžijs jau bija paredzējis, traģēdija

pārvērtās par farsu. Kārdidžijs bija smagāks par Kentu, un Kents, lai arī kā atspērās un locījās, nespēja pacelt matrozi no zemes.

Lai cik izmisīgi viņš pūlējās un cīnījās, matroža kājas turējās pie zemes kā piekaltas un palīdzēja noturēt daļu auguma svara. Ķermeņa augšdaļu noturēt palīdzēja zem zoda pabīdītā virve.

Redzēdams, ka nespēs savu upuri pakārt, Kents nolēma to vai nu lēnām nožņaugt, vai arī piespiest atzīties, kur palicis zeits. Taču Cilvēks ar rētu stūrgalvīgi pretojās nožņaugšanai. Tā aizritēja minūtes desmit vai piecpa­dsmit, Kents izmisis ļāva savam gūsteknim atkrist atpa­kaļ uz grīdas.

— Labi, — viņš sacīja, sviedrus slaucīdams, — ja ne­gribi karāties, es tevi nošaušu. Acīm redzot, ir cilvēki, kain nav lemts tikt pakārtiem.

— Tu varen sagānīsi būdas grīdu. — Kārdidžijs vi­siem spēkiem centās iegūt laiku. — Paklausies, ko es tev teikšu; saliksim galvas kopā un pagudrosim, ko darīt. Tev pazudušas zelta smiltis. Tu saki, ka es zinu, kur tās ir, bet es saku, ka nezinu. Izpētīsim visu, kā pienākas, un sastādīsim rīcības plānu …

— Žēlīgā debess! — Kents viņu pārtrauca, ļaunīgi at­darinādams matroža runas veidu. — Visus plānus sastā­dīšu es ar šo te šaujamrīku, bet tu varēsi pētīt, ko gribi; tikai ņem vērā — ja iedomāsies pakustēt, es, dieva vārds, sašaušu tevi kā sietu!

— Manas mātes labad …

— Lai dieviņš viņai žēlīgs, ja viņa tevi mīl. Ko? Ak tā tu man darīsi? — Kents nikni pacirtās pret savu upuri, piespiezdams salto stobra galu tam pie pieres. — Guli rāms! Un, ja tu kaut matiņu pakustināsi, būsi uz vietas pagalam.

Uzdevums nebija viegls, ja ņem vērā, ka Kentam visu laiku vajadzēja turēt pirkstu pie bises gaiļa, bet viņš bija audējs un dažās minūtēs sasaistīja matrozim ir rokas, ir kājas. Pēc tam viņš izvilka savu upuri ārā un noguldīja pie būdas sienas; no turienes gūsteknis varēja pārredzēt upi un vērot sauli kāpjam zenītā.

— Ļaušu tev apdomāties līdz pusdienlaikam, un tad…

— Ko tad?

— Palaidīšu tevi tiešā ceļa uz elli. Bet, ja atzīsies, at­stāšu pie dzīvības, kamēr garām brauks policistu patruļa.

— Tad nu ir gan stāvoklis, lai die's žēlīgs! Es esmu nevainīgs kā jēriņš, bet tu esi zaudējis pēdējo sajēgu, sa­domājas nezin ko un vēl grasies mani iegrūst velnam rīklē. Ak tu vecais nelieša jūras laupītājs! Ak tu …

Džims Kārdidžijs atviegloja sirdi, palaizdams veselu lamuvārdu lavīnu. Džeikobs Kents iznesa no būdas ķebli, lai varētu jo ērtāk un omulīgāk baudīt izrādi. Iztērējis savu lamuvārdu krājumu visās iespējamās kombinācijās, matrozis apklusa un saka saspringti domāt, nenolaizdams acu no saules, kura austrumos kāpa debesīs ar nepieklā­jīgu steigu. Viņa suņi, pārsteigti, ka tik ilgi netiek jūgti kamanās, saspiedās viņam apkārt. Saimnieka nevarība dzīvniekus satrauca. Tie juta — kaut kas nav labi, tomēr nesaprata, kas īsti nav kārtībā, un, bariņā saspiedušies, sāka līdzjūtīgi gaudot.

— Sē! Vācieties ratā, nejēgas! — matrozis uzkliedza un, savilcies čokurā kā tārps, centās iespert suņiem, tai pašā mirklī atklādams, ka guļ bedres malā. Padzinis su­ņus tālāk, viņš sāka gudrot, kas tā par bedri, kuru viņš gan sajūt, bet neredz. Drīz vien viņš nonāca pie pareizā secinājuma. Cilvēks pēc dabas ir slinks — viņš sprieda, Neviens nepūlas vairak, nekā tieši nepieciešams. Ja ceļ būdu, tad tās jumts jānosedz ar zemēm. To zinot, būtu loģiski domāt, ka zemi būvētājs raks turpat tuvumā. Tā­tad viņš guļ pie bedres, no kuras ņemta zeme Džeikoba Kenta būdas apjumšanai. Ja šo apstākli saprātīgi izman­totu, — viņš domāja, — tas varētu ievilcināt notikumus; tad viņš pievērsa uzmanību aļņādas siksnām, ar kurām bija sasaistīts. Rokas viņam bija sasietas uz muguras, un sniegs zem tām saka kust. Viņš zināja, ka neģērēta āda, kļuvusi mitra, viegli stiepjas, un, nemaz sevišķi ne­piepūloties, izstaipīja to krietni vaļīgāk.

Alkainām acīm viņš vēroja kamanu ceļu un, ieraudzījis Sešdesmitās Jūdzes virzienā parādāmies pret baltā le­dāja lonu melnu plankumu, uzmeta bažīgu skatienu sau­lei. Tā jau bija gandrīz zenītā. Vēl pāris reižu viņš pa­manīja melno plankumu iznirstam pret ledus kalniem un atkal pazūdam iedobēs, tomēr neuzdrošinājās ciešāk ska­tīties uz to pusi, lai nemodinātu savā ienaidniekā aizdo­mas. Vienreiz, kad Džeikobs Kents piecēlās un rūpīgi nopētīja kamanu ceļu, Kārdidžijs nobijās ne pa jokam, taču tieši tajā brīdī suņu kamanas bija iebraukušas ceļa līkumā aiz ledus kalna un palika apslēptas, līdz bries­mas vairs nedraudēja.

— Gan es parūpēšos, lai tevi par šito pakar, — Kār- didžijs draudēja, cenzdamies pievērst Kenta uzmanību. — Piemini manus vārdus, kad cepināsies ellē.

Hei, paklau! — viņš pēc maza brītiņa no jauna iesau­cās. — Vai tu tici spokiem?

Kents pēkšņi sarāvās, un matrozis iedrošināts turpināja:

— Spoki vajā katru, kas netur doto vārdu. Tātad ne­iedomājies mani raidīt uz viņpasauli pirms astotā zvana — tas ir, pirms pulksten divpadsmitiem, skaidrs? Ja tu to izdarīsi, es spokošos un nedošu tev miera. Vai tu dzirdi? Vienu minūti, vienu sekundi par agru, un es spokošos, dievs sodi, spokošos!

Džeikobam Kentam, acīm redzot, uzmācās šaubas, to­mēr viņš neko neteica.

— Kāds tev pulkstenis? Kādos garuma grādos mēs esam? Kā tu zini, vai pulkstenis rāda pareizi? — Kār- didžijs neatlaidās, velti cerēdams izspiest no sava bendes kaut pāris minūšu paildzinajuma. — Vai tavs pulkstenis iet pēc Kazarmu vai pēc Sabiedrības laika? To es tev saku — ja nomaitāsi mani pirms pusdienlaika, es miera nelikšos. Godīgi brīdinu tevi. Es atgriezīšos. Bet, ja tev nav pareiza pulksteņa, kā tu zināsi? Interesanti gan — kā tu pratīsi to noteikt?

— Gan jau zināšu, kad tevi piebeigt, — Kents at­teica, — man ir saules pulkstenis.

— Ne velnam neder. Strēlei var būt svārstības par trīsdesmit diviem grādiem.

— Viss ir kārtīgi noregulēts.

— Kā tu regulēji? Pēc kompasa?

— Nē, pēc Polārzvaigznes.

— Tiešām?

— Tiešām.

Kārdidžijs nostenējās, tad zagšus paraudzījās uz ceļu. Kamanas pašreiz uzbrauca pakalnā ne tālāk kā jūdzi at­statu, un suņi skrēja viegli, ar pilnu jaudu.

— Cik tālu vēl ēna no šautras?

Kents piegāja pie primitīvā saules pulksteņa.

— Trīs collas, — viņš pēc rūpīgas pārbaudes paziņoja.

— Paklau, pirms tu nospied gaili, uzsauc — «Astoņi zvana sitieni», norunāts?

Kents apsolījās, un abi uz brīdi apklusa. Kārdidžijs pa­mazām bija izstaipījis siksnas ap roku locītavām un sāka tās bīdīt lejāk uz pirkstiem.

— Nu, cik tālu ir ēna?

— Vienu collu.

Matrozis mazliet sagrozījās, lai pārliecinātos, vai varēs īstajā brīdī apvelties uz sāniem, un nomauca no rokām siksnu pirmo vijumu.

— Cik tālu?

— Puscollas.

Šajā mirklī Kents izdzirda suņu kāju švirkstoņu un pa­skatījās uz celu. Braucējs gulēja kamanās uz vēdera, bet suņi pilnā gaitā joņoja tieši uz būdu. Kents strauji pa­griezās atpakaļ un pacēla bisi pie pleca.

— Astotais zvana sitiens vēl nav atskanējisl — Kārdi­džijs pretojās. — Es spokošos, piemini manus vārdus!

Džeikobs Kents minstinājās. Viņš stāvēja pie saules pulksteņa, soļus desmit no sava upura. Kamanās brau­cējs, šķiet, manīja, ka notiek kaut kas neparasts, jo bija pacēlies ceļgalos, un pātaga svilpdama aizlocījās pār suņu mugurām.

Ena nosedza pulksteņa strēli. Kents notēmēja.

— Sagatavojies! — viņš svinīgi nokomandēja. — Astoņi zv …

Kādu sekundes sīkdaliņu par ātru Džims Kārdidžijs atmuguriski ievēlās bedrē. Kents nolaida šauteni un pie­skrēja pie bedres ma!as. Bāc! Bise sprāga tieši matrozim sejā, kad viņš patlaban cēlās kājās. Taču stobra galā dūmu neredzēja; toties spoža liesma izlēca no stobra sā­niem pie pašas iaides, un Džeikobs Kents nokrita kā no­pļauts. Suņi kā vējš drazās augšā pa krastu un ar visām kamanām pārjoņoja pāri Kentam; braucējs nolēca no ka­manām tieši tai mirklī, kad Džims Kārdidžijs, cenzdamies atbrīvot rokas, piecēlās bedre kājās.

— Džim! — atbraucējs, viņu pazinis, iesaucās. — Kas te notiek?

— Kas nu notiek? Ek, nekas nenotiek. Es tikai reizēm šādā veidā mazliet pavingrinos veselības uzlabošanas no­lūkā. Kas noticis, tu vecais stulbeni? Kas noticis? Atsien man rokas, es tev gan paradīšu, kas noticis! Pasteidzies, citādi es ar tevi izberzīšu klāju!

— Uf! — viņš nosēcas, kad atbraucējs sāka griezt pušu siksnas. — Kas noticis? To es pats labprāt gribētu zināt. Varbūt labāk tu man pastāstītu, kas te īsti noti­cis, ko?

Kad viņi apgrieza Kentu augšpēdu, tas bija beigts. Tur­pat blakus gulēja ierocis — smaga, vecmodīga, pa stobru lādējama bise. Tērauds bija atdalījies no koka. Labās pu­ses stobrā rēgojās vairākas collas gara sprauga. Matro­zis ziņkārīgi pacēla bisi. Pa spraugu sāka plūst ārā mir­dzoša zelta smilšu straumīte. Tikai tagad Džims Kārdi­džijs sāka neskaidri apjaust notikumu sakaru.

— Lai zibens mani uz vietas nosper! — viņš ierēcās. — Tad ta joks! Te tas noladētais zelts bijis noslēpts! Lai die's soda un tevi arī, Cārlij, ja žigli neaizskriesi pēc skalojamās pannas!