Džona Harneda trakums

DŽONA HARNEDA TRAKUMS

Tas, ko es pastāstīšu, ir patiess atgadījums. Tas notika vēršu cīņu laikā Kito. Es sēdēju ložā kopā ar Džonu Har- nedu, Mariju Valensuelu un Luisu Servaljosu. Es redzēju, kā tas notika, redzēju no sākuma līdz beigām.

Braucu ar tvaikoni «Ekvadora» no Panamas uz Gvaja- kilu. Marija Valensuela ir mana māsīca. Es pazīstu viņu kopš mazotnes. Viņa ir ļoti skaista. Esmu spānietis, tiesa, no Ekvadoras, bet mans ciltstēvs ir Pedro Patino, viens no Pizaro kapteiņiem. Tie bija drosmīgi vīri! Varoņi! Vai Pizaro neveda trīssimt piecdesmit spāņu kavaljero un četrus tūkstošus indiāņu iekšā tālajos Kordiljeros meklēt dārgumus? Un vai visi šie četri tūkstoši indiāņu un trīs­simt drosmīgo kavaljero neaizgāja bojā šajos veltīgajos meklējumos? Bet Pedro Patino palika dzīvs. Ar viņu arī sākās Patino dzimta. Tiesa, esmu dzimis Ekvadorā, bet manās dzīslās rit spāņu asinis. Es esmu Manvels Hesus Patino. Man pieder daudz hasiendu un desmittūkstoš in­diāņu vergu, lai gan pēc likuma viņi ir brīvi cilvēki, kas strādā uz brīva līguma pamata. Likums ir viena jocīga lieta. Mēs, ekvadorieši," smejamies par to. Tas ir mūsu likums. Mēs esam radījuši to paši sev. Es esmu Manvels Hesus Patino. Iegaumējiet šo vārdu. Vienā jaukā dienā to ierakstīs vēsturē. Ekvadorā notiek apvērsumi. Mēs tos sau­cam par vēlēšanām. Vai tas nav labs joks? Jūs to, liekas, saucat par vārdu spēli?

Džons Harneds bija amerikānis. Es iepazinos ar viņu viesnīcā «Tivoli» Panamā. Biju dzirdējis, ka viņam ir daudz naudas. Viņš brauca uz Limu, bet «Tivoli» satika Mariju Valensuelu. Marija Valensuela ir mana māsīca, un viņa ir skaista.- Viņa patiešām ir visskaistākā sieviete Ekvadorā. Nē, viņa ir visskaistākā arī Parīzē, Madridē, Ņujorkā, Vīnē. Visu vīriešu skatieni pievērsti viņai, un arī Džons Harneds, saticis manu māsīcu Panamā, ilgi skatījās uz viņu. Viņš iemīlējās Marijā, to es zinu droši. Tiesa, viņa dzimusi Ekvadorā, bet viņa jutās labi jebkurā

zemē visā pasaulē. Viņa prata daudzas valodas. Viņa dziedāja, ak, kā dziedāja! Kā īsta māksliniece. Viņas- smaids bija brīnišķīgs, dievišķs. Viņas acis… Ak, jūs domājat, es neredzēju, kā vīrieši ielūkojas viņas acīs? Jūs, angļi, tādas saucat par apbrīnojamām. Tās solīja svētlaimi. Vīrieši slīka tajās kā dzelmē.

Marija Valensuela bija bagāta, bagātāka nekā es, ko uzskata par vienu no bagātākajiem cilvēkiem Ekvadorā. Bet Džonu Harnedu neinteresēja viņas nauda. Viņam bija neizprotama dvēsele. Viņš bija dumjš. Viņš neaiz­brauca uz Limu. Gvajakilā nokāpa no tvaikoņa un de­vās Marijai līdzi uz Kito. Viņa toreiz brauca mājās no Eiropas vai diez no kurienes. Es nezinu, ko viņa atrada šajā cilvēkā, bet viņš Marijai patika. To es zinu noteikti, citādi viņš nebūtu braucis māsīcai līdzi uz Kito. Viņa pati lūdza amerikāni, lai brauc. Es labi atceros šo gadī­jumu. Marija teica:

«Atbrauciet uz Kito, un es parādīšu jums vēršu cīņu, drosmīgu, meistarīgu, lielisku!» Bet amerikānis iebilda:

«Es braucu uz Limu, nevis uz Kito. Tvaikoņa biļete man nopirkta līdz Limai.»

«Bet vai tad jūs neceļojat sava prieka pēc?» jautāja Marija, paskatīdamās uz viņu tā, kā tikai Marija Valen­suela prot skatīties, un viņas acīs bija lasāms solījums.

Un viņš brauca uz Kito. Nē, neba tāpēc, lai redzētu vēršu cīņu. Amerikāni aicināja tas, ko viņš bija izlasījis viņas acīs. Tādas sievietes kā Marija Valensuela dzimst vienu reizi simt gados. Viņas nepieder nevienai valstij, nevienam laikmetam. Viņas pieder, kā mēdz teikt, visai pasaulei. Viņas ir dievietes. Vīrieši krīt pie viņu kājām. Viņas rotaļājas ar vīriešiem un laiž viņus caur saviem burvīgajiem pirkstiņiem kā smiltis. Stāsta, ka Kleopatra esot bijusi tāda sieviete. Tāda pati bijusi Kirke, kas pār­vērtusi vīriešus par cūkām. ITa-ha, vai nav taisnība, ko? Viss sākās ar to, ka Marija Valensuela sacīja: «Jūs, anglosakši… kā to lai pasaka … esat mežoņi. Piemēram, jūsu bokss. Divi cilvēki sit viens otru ar dū­rēm, kamēr acs ārā vai deguns ielauzts. Pretīgi! Bet citi, tie, kas skatās, auro aiz sajūsmas. Vai tas nav barba­risms?» 7 \yt '-f

«Bet viņi ir cilvēki,» iebilda Džons Harneds, «un boksē­jas pēc pašu vēlēšanās. Neviens viņus nespiež boksēties.

Viņi dara to tāpēc, ka tas sagādā viņiem vislielāko pa­tiku!»

Marija Valensuela, nicīgi smaidīdama, teica:

«Viņi bieži nogalina viens otru, vai tā nav? Esmu lasī­jusi par to avīzēs.»

«Bet vērši?» sacīja Džons Harneds. «Vēršu cīņās no­galina daudz vēršu, bet neviens no tiem neiet arēnā pēc paša vēlēšanās. Tas nav godīgi. Dzīvniekus piespiež cīnī­ties. Turpretī cilvēku neviens nespiež piedalīties dūru cīņā.»

«Tādā gadījumā tas ir vēl necilvēcīgāk,» sacīja Marija Valensuela. «Viņš ir zvērs. Mežonis. Dzīvnieks. Saniknots viņš vālē ar ķetnām kā alu lācis. Vēršu cīņa — lūk, tas ir kas cits! Jūs nekad neesat redzējis vēršu cīņu? Torea- dors ir izveicīgs. Viņam jābūt meistaram. Viņš ir mūs­dienīgs, romantiski noskaņots cilvēks. Viņš nav nekas vairāk kā maigs un jūtīgs cilvēks, un tāds viņš iziet cīņā ar saniknoto vērsi. Un viņš nogalina milzīgo dzīvnieku ar tievu zobenu, ar vienu dūrienu, lūk, tā, pašā sirdī. Tas ir lieliski! Sirds pukst straujāk, redzot šo skatu: mazais cilvēks, milzīgais zvērs, smiltīm klātā plašā arēna, ļaužu tūkstoši vēro, elpu aizturējuši. Milzīgais zvērs metas virsū mazajam cilvēkam, bet viņš stāv kā statuja. Viņš nekustas, viņš nebaidās, un tievais zobens viņa rokā zib saulē kā sudrabs. Milzīgais zvērs ar asajiem ragiem nāk aizvien tuvāk un tuvāk, bet cilvēks nekustas. Un pēkšņi zobens nozibsnī un ieduras līdz spalam tieši sirdī. Vērsis beigts nogāžas smiltīs, bet cilvēkam ne matiņš nav no­kritis no galvas. Tā ir drosme! Tas ir lieliski! Es nudien varētu iemīlēties toreadorā. Bet jūsu bokseris ir divkā­jains zvērs, pirmatnējs radījums, maniaks, kas dabū si­tienu pēc sitiena pa savu muļķīgo fizionomiju un jūtas iepriecināts. Atbrauciet uz Kito, un es parādīšu jums dros­minieku sportu, īstu vīru sportu, kur toreadors stājas pretī vērsim.»

Taču Džons Harneds nebrauca uz Kito, lai redzētu vēršu cīņu. Viņš brauca Marijas Valensuelas dēļ. Viņš bija liela auguma, platākiem pleciem nekā mēs, ekvado- rieši, garāks un masīvāks. Viņš pat bija lielāks par citiem savas rases pārstāvjiem. Acis viņam bija zilas, bet man gadījās redzēt, ka tās kļūst pelēkas un dažreiz saltas kā tērauds. Vaibsti bija rupji, nevis tādi kā mums smalki, bet zods ļoti enerģisks. Seja bija noskūta gluda kā garīdznie­kam. Kāpēc gan vīrieši kaunas, ka viņiem uz sejas apg mati? Vai tad dievs nav radījis viņus tādus? Jā, es ticu dievam. Es neesmu pagāns kā daudzi no jums, angļiem. Dievs ir žēlīgs. Viņš radījis mani, ekvadorieti, un devis man desmit tūkstošus vergu. Un, kad es nomiršu, es iešu pie dieva. Jā, garīdzniekiem ir taisnība.

Bet es gribēju pastāstīt par Džonu Harnedu. Viņš pēc dabas bija mierīgs. Viņš runāja klusi un runādams nemē­dza plātīties. Varēja domāt, ka krūtīs viņam ir nevis sirds, bet ledus gabals. Bet laikam taču šī cilvēka asinīs bija arī kaut kāds siltums, tāpēc ka viņš aizbrauca līdzi Mari­jai Valensuelai uz Kito. Un tomēr, lai gan viņš runāja klusā balsī un neplātījās rokām, viņš, kā paši redzēsiet, bija zvērs, truls, ļauns mežonis, kādi dzīvoja tajos senajos laikos, kad cilvēki ģērbās zvērādās un mitinājās alās bla­kus lāčiem un vilkiem.

Luiss Servaljoss ir mans draugs, labākais no ekvado- riešiern. Viņam pieder trīs kakao plantācijas Naranhito un Cobo. Milargo viņam ir liela cukurniedru plantācija, Am- bato un Latakungā — lielas hasiendas. Viņš ir piekrastes naftas ieguves sabiedrības paju biedrs. Bez tam viņš ieguldījis daudz naudas kaučukkoku stādījumos Gvajānā. Viņš ir mūsdienīgs kā jenkiji un, tāpat kā viņi, vienmēr aizņemts ar darījumu kārtošanu. Naudas viņam ir kā spaļu, bet tā ieguldīta dažādos pasākumos, un viņam vienmēr vajadzīga nauda jauniem pasākumiem un veco darījumu kārtošanai. Luiss ir visur bijis un visu ko re­dzējis. Jaunībā viņš mācījies amerikāņu kara akadēmijā, ko jūs saucat par Vestpointu. Tur viņam iznākušas ne­patikšanas un vajadzējis aiziet. Viņam nav pa prātam amerikāņi. Toties viņam patika Marija Valensuela, viņa tautiete. Bez tam viņam bija vajadzīga šīs sievietes nauda jauniem darījumiem un zelta raktuvēm Austrumek- vadorā, kur dzīvo izkrāsojusies indiāņi. Es biju viņa draugs un vēlējos, kaut viņš apprecētu Mariju Valen­suelu. Bez tam es prāvu daļu savu līdzekļu biju ieguldījis Luisa pasākumos, galvenokārt zelta raktuvēs, kas bija ļoti bagātas, bet, pirms deva ienākumus, prasīja lielus iz­devumus. Bet, ja Luiss Servaljoss apprecētu Mariju Va­lensuelu, es viens divi tiktu pie lielas naudas.

Džons Harneds tomēr brauca līdzi Marijai Valensuelai uz Kito, un mums — Luisam Servaljosam un man — tūlīt bija skaidrs, ka viņa ir ieskatījusies amerikānī. Mēdz teikt, ka sieviete vienmēr panāk savu, bet šoreiz iznāca citādi: Marija Valensuela nespēja uzspiest savu gribu Džonam Harnedam. Varbūt viss būtu noticis tieši tā, ja mēs todien nebūtu aizgājuši uz vēršu cīņām Kito. Bet mēs aizgājām. Un es jums pastāstīšu, kas notika.

Ložā sēdējām mēs, četri Luisa Servaljosa viesi. Es sē­dēju blakām prezidenta ložai. Otrā pusē atradās ģenerāļa Hosē Eliseo Salazara loža. Tajā sēdēja arī Hoakins En- dara un Ursisino Kastiljo, abi ģenerāļi, pulkvedis Hasinto Fjerro un kapteinis Baltazars de Ečeverija. Tikai Luiss Servaljoss ieņēma sabiedrībā tādu stāvokli, ka varēja da­būt ložu blakām prezidenta ložai. Man droši zināms, ka prezidents pats ierosinājis direkcijai atdot šo ložu Luisam Servaljosam.

Orķestris nospēlēja Ekvadoras nacionālo himnu. Bei­dzās toreadoru parāde, un prezidents deva zīmi sākt. Tau­rēm skanot, arēnā izdrāzās vērsis. Jūs jau zināt, kā tas notiek: dzīvnieks ir uzbudināts, satracināts, tāpēc ka mu­guru tam dedzina tajā iestrēgušie pīķi, un vērsis meklē ienaidnieku, uz kuru izgāzt dusmas. Toreadori stāvēja aizsegā un nogaidīja. Pēkšņi arēnā parādījās kapadori, pieci no katras puses, strauji plandīdami spilgtus apmet­ņus. Ieraudzījis tik daudz ienaidnieku, vērsis apstājās, ne­zinādams, kuram lai uzbrūk. Tad viens no kapadoriem panāca vērsim pretī. Tas bija pagalam nikns, ar priekškā­jām tā kārpīja smiltis, ka putekļi vien griezās. Pēkšņi vēr­sis, noliecis galvu, metās virsū kapadoram.

Tas vienmēr ir interesants skats — pirmā vērša pirmais uzbrukums. Pēc kāda laika, protams, skatoties mazliet nogurst un iespaidi zaudē asumu. Bet pirmā vērša pirmais uzbrukums! Džons Harneds redzēja to pirmoreiz un ne­spēja valdīt satraukumu: cilvēks apbruņots tikai ar spilgtu drānu, bet vērsis, smailos ragus noliecis, metas viņam virsū.

«Skatieties!» iesaucās Marija Valensuela. «Vai tas nav lieliski?»

Džons Harneds pamāja ar galvu, bet nepaskatījās uz sievieti. Viņš nenovērsa dzirkstošās acis no arēnas. Pa­vicinājis apmetni un pakāpies sāņus, kapadors izvairījās no vērša un uzsvieda apmetni sev plecos.

«Nu, kādas ir jūsu domas?» jautāja Marija Valensuela. «Vai tas, pēc jūsu izpratnes, nav īsts sports?»

«Noteikti ir,» atbildēja Džons Harneds. «Ta ir liela veiklība.» k'i

Marija Valensuela aiz sajūsmas sasita plaukstas. Viņai bija mazas rokas. Visi skatītāji aplaudēja. Vērsis pagrie­zās un nāca atpakaļ. Kapadors atkal izvairījās no tā, uz­sviezdams apmetni plecos, un publika atkal aplaudēja. Tas atkārtojās trīs reizes. Kapadors bija lielisks. Tad viņš aizgāja no arēnas un citi kapadori turpināja rotaļu ar vērsi. Viņi sadūra tam lāpstiņās un mugurā divas banderiljas uzreiz. Tad priekšā iznāca galvenais matadors Ordonjess ar garu zobenu un koši sarkanu apmetni. Taures signalizēja, ka vērsim jākrīt. Ordonjess nevar stāties bla­kus Matestīni, un tomēr viņš ir brašulis. Dūriens trāpīja vērsim taisni sirdī, dzīvnieks saļima un nogāzās zemē beigts. Tas bija lielisks dūriens, tīrs un drošs; publika ilgi aplaudēja, bet vienkāršie ļaudis meta arēnā cepures. Ma­rija Valensuela aplaudēja tāpat kā pārējie, bet Džons Harneds, kas nezaudēja aukstasinību arī šajā situācijā, ziņkāri vēroja viņu.

«Jums tas patīk?» viņš jautāja.

«Vienmēr,» viņa atbildēja, vēl arvien aplaudēdama.

«Kopš bērnu dienām,» teica Luiss Servaljoss. «Atceros, kā viņu pirmo reizi atveda uz vēršu cīņām. Toreiz viņai bija četri gadi. Viņa sēdēja kopā ar māti un aplaudēja tieši tāpat kā tagad. Viņa ir īsta spāniete.»

«Nu jūs pats redzējāt,» Marija Valensuela sacīja Džo­nam Harnedam, kad beigto vērsi piesēja pie mūļiem un vilka projām no arēnas. «Jūs redzējāt vēršu cīņu, un jums tā iepatikās, vai ne? Ko jūs domājat?»

«Es domāju, ka vērsim nebija iespējas aizstāvēties,» viņš atteica. «Vērša liktenis bija izlemts jau pašā sā­kumā. Cīņas iznākums neradīja šaubas. Vērsis vēl ne­bija iznācis arēnā, kad visi jau zināja, ka to nogalinās. Lai tas būtu sports, iznākums nedrīkst būt zināms. Vie­nam muļķa vērsim, kas nekad nebija uzbrucis cilvēkam, pretī stājās pieci pieredzējuši vīri, kas daudzreiz piedalīju­šies vēršu cīņās. Iespējams, būtu godīgāk izlaist vienu vīru pret vienu vērsi.»

«Vai vienu vīru pret pieciem vēršiem,» sacīja Marija Valensuela, un mēs visi iesmējāmies, bet par visiem ska­ļāk — Luiss Servaljoss.

«Jā gan,» teica Džons Harneds, «pret pieciem vēršiem, turklāt tādu cilvēku, kas, tāpat kā vērši, nekad nebūtu izgājis arēnā, piemēram, tādu kā jūs, senjor Servaljos.»

«Un tomēr mums, spāniešiem, patīk vēršu cīņas,» iebilda Luiss Servaljoss, un es varu apzvērēt, ka pats velns iečuk­stēja viņam ausī, kā rīkoties. Bet, kā viņš rīkojās, to es tūlīt pastāstīšu.

«Tādā gadījumā tai jābūt izkoptai tieksmei,» atbildēja Džons Harneds. «Pie mums Čikāgā katru dienu nonāvē tūkstošiem vēršu, bet neviens nemaksā naudu, lai paska­tītos uz to.»

«Tā ir kautuve,» es iebildu, «bet tā .., nu, tā ir māksla. Smalka, lieliska, reta māksla.»

«Ne vienmēr,» izteica savas domas Luiss Servaljoss. «Esmu redzējis neveiklus matadorus, un tas, protams, nav nekāds patīkamais skats.»

Viņš nodrebēja, un viņa seja pauda tādu riebumu, ka tajā brīdī man kļuva skaidrs — pats nelabais čukst vi­ņam ausī, un viņš spēlē kaut kādu lomu.

«Varbūt senjoram Harnedam ir taisnība,» teica Luiss Servaljoss. «Varbūt pret vērsi patiešām izturas netaisni. Vai tad mēs visi nezinām, ka vērsim divdesmit četras stundas nedod ūdeni, bet pirms pašas cīņas ļauj dzert, cik gribas?»

«Un vērsis iznāk arēnā, kļuvis smags no ūdens?» ātri iejautājās Džons Harneds, un es redzēju, ka viņa acis kļūst pelēkas, skadras un saltas.

«Tas ir nepieciešams cīņai,» paskaidroja Luiss Serval­joss. «Vai tad jūs gribētu, lai vērsis būtu spēka pilns un nobadītu visus toreadorus?»

«Es gribētu, lai tam būtu iespēja cīnīties,» teica Džons Harneds, skatīdamies uz arēnu, kur parādījās otrs vērsis.

Tas nebija nekāds labais vērsis. Tas bija nobaidījies, skrēja apkārt, meklēdams izeju. Kapadori panācās uz priekšu un vicināja apmetņus, bet vērsis negribēja uz­brukt.

«Dumjš lops,» sacīja Marija Valensuela.

«Piedodiet,» iebilda Džons Harneds, «bet, pēc manām domām, tas ir gudrs vērsis. Saprot, ka nevajag cīnīties ar cilvēku! Skatieties, vērsis saož nāvi šajā arēnā.»

Patiešām, apstājies tajā vietā, kur viens jau bija zau­dējis''dzīvību, vērsis ostīja mitrās smiltis un sprauslāja. Tad no jauna, galvu pacēlis, apmeta loku pa arēnu, rau­dzīdamies skatītāju tūkstošos, kuri svilpa, apmētāja to apelsīnu mizām un visādi apsaukāja. Bet asins smaka satrauca vērsi, un tas metās virsū kapadoram tik negai­dīti, ka viņš_ tikko paguva paglābties. Nosviedis apmetni, viņš patvērās aiz barjeras. Vērsis ar brīkšķi ietriecās sienā. Bet Džons Harneds klusi, it kā pie sevis teica:

«Es ziedošu tūkstoš sukru spitālīgo patversmei Kito, ja šodien kaut viens vērsis nogalinās cilvēku.»

«Jums patīk vērši?» smaidīdama jautāja Marija Valen­suela.

«Vairāk nekā tie cilvēki, kas ir arēnā,» atbildēja Džons Harneds. «Toreadors nav nekāds drosminieks. Viņš tāds nemaz nevar būt. Redzat, vērsim mēle jau ārā. Cīņa vel nav sākusies, bet dzīvnieks jau noguris.»

«Tas no ūdens,» sacīja Luiss Servaljoss.

«Jā gan, no ūdens,» piekrita Džons Harneds. «Vai vēl drošāk nebūtu pirms izlaišanas arēnā pārgriezt vērsim cīpslas?»

Mariju Valensuelu saniknoja Džona' Harneda vārdos saklausāmais izsmiekls. Bet Luiss pameta man ar aci tā, lai citi nemanītu, un tikai tad es atskārtu, kādu spēli viņš uzsācis. Mums abiem vajadzēja būt banderiljero. Lielais amerikāņu vērsis sēdēja mūsu ložā, un mums vajadzēja durstīt viņu ar pīķiem ti"k ilgi, kamēr viņu pārņem dus­mas, un varbūt tad izputētu laulības ar Mariju Valen­suelu. Sākās interesanta spēle, bet mums asinīs bija vi­siem vēršu cīņu cienītājiem pazīstamais gars.

Vērsis arēnā jau bija satraukts un saniknots. Kapado- riem klājās grūti. Dzīvnieks bija straujš un dažreiz pa­griezās tik spēji, ka pakaļkājas paslīdēja, un tad vērsis paklupa, uzvandīdams smiltis. Bet tas visu laiku metās virsū tikai plandošajiem apmetņiem un nenodarīja nevie­nam neko ļaunu.

«Vērsim nav izdevības,» teica Džons Harneds. «Tas veltīgi tērē spēkus.»

«Apmetni viņš notur par savu ienaidnieku,» paskaidroja Marija Valensuela. «Paskatieties, cik veikli kapadors to muļķo.»

«Tā nu tas lops ir radīts, ka to viegli apmuļķot,» sacīja Džons Harneds. «Tāpēc arī jācīnās pa tukšo. To zina to- readori, zina skatītāji, zinām mēs ar jums — mēs visi jau iepriekš zinām, ka vērša cīņa ir veltīga. Dzīvnieks vienī­gais savas muļķības dēļ to nezina. Tam nav nekādu iz­redžu.»

«Viss ir ļoti vienkārši,» sacīja Luiss Servaljoss. «Uz­brūkot vērsis aiztaisa acis. Tāpēc …»

«Cilvēks palecas sāņus, un vērsis aizdrāžas garām,» iejaucās Džons Harneds.

«Jā,» apstiprināja Luiss Servaljoss, «tā tas ir. Vērsis aizver acis, un cilvēks to zina.»

«Bet govis never acis ciet,» sacīja Džons Harneds. «Mums mājās ir Džersijas sugas govs, kas dod pienu un pievārētu visu šo vīru kompāniju.»

«Bet toreadori necīnās ar govīm,» es teicu.

«Viņiem bail no govīm,» sacīja Džons Harneds.

«Jā,» piekrita Luiss Servaljoss, «ar govīm cīnīties vi­ņiem ir bail. Un tas jau arī nebūtu nekāds sports, ja ga­lētu nost toreadorus.»

«Būtu gan, ja cīņā laiku pa laikam aizietu bojā arī kāds toreadors,» teica Džons Harneds. «Kad es kļūšu vecs vai arī par kropli, kam nav pa spēkam smags darbs, es pelnīšu iztiku, strādājot par toreadoru. Tā ir piemērota nodarbošanās vecākiem kungiem un pensionāriem.»

«Paskaties taču!» sacīja Marija Valensuela, kad vērsis sparīgi uzbruka, bet kapadors, novēcinājis tam gar acīm apmetni, izvairījās. «Ir vajadzīga veiklība, lai tā izlo­cītos.»

«Jums taisnība,» piekrita Džons Harneds. «Bet, ticiet man, tūkstoškārt lielāka veiklība ir nepieciešama tad, kad jāizvairās no boksera sitienu krusas, tāpēc ka pretinieks tur acis vaļā un* sit ar 'apdomu. Pie tam vērsis negrib cī­nīties. Skatieties, tas bēg!»

Tas nebija labs vērsis, tāpēc ka atkal sāka riņķot pa arēnu, meklējot izeju.

«Bet reizēm tādi vērši ir visbīstamākie,» ierunājās Luiss Servaljoss. «Nekad nevar zināt, ko tas darīs pēc brīža. Tie ir gudri, gandrīz kā govis. Toreadoriem tādi nepatīk. Skat, pagriezies atpakaļ!»

Apjucis un saērcināts par to, ka arēnas sienas nelaiž viņu laukā, vērsis drosmīgi uzbruka saviem ienaid­niekiem.

«Tas jau izbāzis mēli,» teica Džons Harneds. «Vispirms viņi piepilda dzīvnieku ar ūdeni. Pēc tam kapadori pēc kārtas nokausē viņu, piespiezdami veltīgi šķiest spēkus. Kamēr vieni kaitina vērsi, citi atpūšas. Turpretī vērsim neļauj atvilkt elpu ne mirkli. Un, kad vērsis ir pavisam nomocīts un nejaudā vairs lāgā pakustēties, matadors to nodur.»

Tagad bija pienākusi kārta banderiljero. Viens no vi­ņiem trīs reizes mēģināja iedurt pīķi vērsim miesā un ik­reiz neveiksmīgi. Viņš tikai sadurstīja un satracināja vērsi. Banderiljas, zināt, ir jāiedur divas uzreiz, lāpstiņās abās pusēs mugurkaulam un pēc iespējas tuvāk tam. Ja iedur tikai vienu, tā jau ir kļūme. Pūlis svilpa un sauca Ordonjesu. Un tad Ordonjess parādīja, ko māk. Viņš čet­ras reizes iznāca priekšā un visas četras reizes vienā pa­ņēmienā iedūra banderiljas, iedūra tās vērsim mugurā, ka nebija ko redzēt. Pūlis plosījās sajūsmā, arēnā birtin bira monētas un cepures.

Un tieši tajā brīdī vērsis metās virsū vienam no ka- padoriem. Vīrs paslīdēja un pazaudēja galvu. Vērsis pa­cēla viņu — par laimi, starp platajiem ragiem. Skatītāji mēmi, elpu aizturējuši, vēroja notiekošo, bet Džons Har­neds pietrūkās kājās un ieaurojās sajūsmā. Ieaurojās, sveikdams vērsi. Paši redzat, viņš gribēja, lai nogalina cilvēku. Viņš bija nejūtīgs zvērs. Amerikāņa nepiedienīgā uzvešanās sadusmoja visus, kas sēdēja ģenerāļa Salazara ložā, un viņi sāka lamāt Džonu Harnedu. Ursisino Kastiljo pateica amerikānim acīs, ka viņš ir neģēlīgs gringo un tamlīdzīgi. Bet, tā kā tas tika pateikts spāniski, Džons Harneds nesaprata. Viņš stāvēja un auroja kādas desmit sekundes, kamēr citi kapadori pievērsa sev dzīvnieka uz­manību un pakritušais piecēlās sveiks un vesels.

«Vērsim nebija nekādas iespējas,» bēdīgi noteica Džons Harneds, apsēzdamies savā vietā. «Kapadors necieta ne­maz. Vērsi apmuļķoja, aizvilināja prom no viņa.» Tad Džons Harneds pagriezās pret Mariju Valensuelu un teica:

«Lūdzu, piedodiet, es biju satraukts.»

Viņa pasmaidīja un nosodoši iesita ar vēdekli viņam pa roku.

«Jūs pirmo reizi redzat vēršu cīņas,» viņa sacīja. «Kad būsiet redzējis tās vairākas reizes, jūs vairs neilgosieties redzēt mirstam cilvēkus. Redzat nu, jūs, amerikāņi, esat cietsirdīgāki par mums. Pie tā vainīgs jūsu bokss. Mēs nākam skatīties tikai, kā nogalina vēršus.»

«Man gribētos, lai arī vērsim būtu dota kaut kāda iespēja,» atbildēja Džons Harneds. «Droši vien es kād­reiz vairs nedusmošos uz cilvēkiem, kuri pārspēj vērsi ar vitt'u.»

Atkal ieskanējās taures. Ordonjess iznāca priekšā pur­pura apmetnī ar kailu zobenu. Taču vērsis bija pārdomā­jis un vairs negribēja cīnīties. Ordonjess piecirta kāju, uzkliedza tam un pavēcināja apmetni. Vērsis skrēja viņam virsū, bet bez kāda niknuma. Pirmais zobena dūriens ne­kur nederēja. Zobens trāpīja kaulā un saliecās. Ordonjess paņēma citu. Vērsi piespieda uzbrukt vēlreiz. Piecas rei­zes Ordonjess dūra, bet zobens ikreiz vai nu neieurbās pietiekami dziļi, vai arī atdūrās pret kaulu. Sesto reizi zobens iegāja līdz spalam. Tomēr dūriens bija neveik­smīgs. Zobens netrāpīja sirdī un apmēram pusjarda iz­nāca ārā otrā pusē starp ribām. Publika izsvilpa mata­doru. Es paskatījos uz Džonu Harnedu. Viņš sēdēja klusi un nekustīgi, bet es redzēju, ka viņš sakodis zobus un ar rokām cieši ieķēries ložas malā.

Vērsis bija zaudējis visu cīņas sparu un, lai gan dū­riens nebija nāvējošs, skrēja, lēni grīļodamies, — acīm­redzot traucēja miesā iestrēgušais zobens. Bailēs no ma­tadora un kapadoriem tas meta lokus gar arēnas malu, skatīdamies augšup publikā.

«Tas it kā saka: «Dieva dēļ, laidiet mani ārā no šejie­nes, es negribu cīnīties!»» teica Džons Harneds.

Tas arī bija viss. Viņš vairs nebilda ne vārda, tikai sēdēja un skatījās, reizēm iesānis paraudzīdamies uz Ma­riju Valensuelu, it kā gribētu izdibināt, ko viņa jūt. Viņa dusmojās uz matadoru. Sis cilvēks bija neveikša, bet viņa bija cerējusi redzēt interesantu priekšnesumu.

Vērsis bija pavisam gurdens un vārgs no asiņu zaudē­juma, taču ir nedomāja mirt. Tas vilkās gar barjeru, mek­lēdams izeju. Dzīvniekam nenāca ne prātā uzbrukt, tam bija diezgan. Taču vērsi vajadzēja nogalināt. Vērsim uz kumbra aiz ragiem ir tāda vieta, kur mugurkauls nav ne ar ko aizsargāts, un, ja tur iedur, nāve iestājas acumirklī. Ordonjess pagāja vērsim pretī un nosvieda apmetni zemē. Dzīvnieks joprojām nedomāja uzbrukt. Tas stāvēja un, nolaidis galvu, ostīja drānu. Ordonjess iedūra neaizsar­gātajā vietā aiz ragiem. Vērsis strauji pacēla galvu. Dūriens nebija trāpījis mērķi. Tagad vērsis vēroja zobenu. Kad Ordonjess ar kāju pakustināja apmetni, vērsis aiz­mirsa zobenu un nolieca galvu, lai apostītu to. Ordonjess dūra — un atkal garām. Tas atkārtojās vairākas reizes.

Stāvoklis bija muļķīgs. Džons Harneds klusēja, kā klu­sējis. Beidzot dūriens sasniedza mērķi, un vērsis nokrita beigts. Tūlīt iejūdza mūļus, lai aizvilktu to no arēnas.

«Tātad gringo uzskata, ka tā ir cietsirdīga izprieca, vai ne?» sacīja Luiss Servaljoss. «Ka tā ir necilvēcīga iz­turēšanās pret vērsi, vai ne?»

«Nē,» atteica Džons Harneds, «vērsim nav lielas nozī­mes. Tas ir kaitīgi skatītājiem, pazemo viņus. Tas pieradina viņus tīksmināties ar dzīvnieka ciešanām. Pieciem vīriem uzbrukt vienam muļķa vērsim — tā ir gļēvulība. Un tie, kas skatās, arī mācās gļēvulību. Vērsis aiziet bojā, bet skatītāji paliek dzīvi un apgūst mācību. Gļēvulības skati nebūt neizkopj cilvēkos drosmi.»

Marija Valensuela klusēja. Viņa pat nepaskatījās uz Džonu Harncdu. Taču viņa dzirdēja visu un kļuva bāla aiz dusmām. Skatīdamās uz arēnu, viņa kustināja vēdekli, bet es redzēju, ka viņas roka dreb. Arī Džons Harneds neskatījās uz Mariju Valensuelu. Viņš runāja tālāk, it kā šīs sievietes te vispār nebūtu. Arī viņa balsī skanēja saltas dusmas.

«Tas ir gļēvulīgu ļaužu gļēvulīgs sports,» viņš sacīja.

«O,» paklusi teica Luiss Servaljoss, «jums laikam šķiet, ka jūs saprotat mūs.»

«Tagad es saprotu spāņu inkvizīciju,» atbildēja Džons Harneds. «Tā droši vien sagādāja cilvēkiem daudz lielāku baudu nekā vēršu cīņas.»

Luiss Servaljoss pasmaidīja, bet neko neteica. Viņš pa­lūkojās uz Mariju Valensuelu un saprata, ka cīņa šajā ložā beigusies ar viņa uzvaru. Viņai vairs nav ko runāt ar šo gringo, kas uzdrošinās ņemt mutē tādus vārdus. Taču nedz Luiss Servaljoss, nedz es nebijām gaidījuši to, kas notika šajā pašā dienā. Mēs laikam gan nesaprotam tos amerikāņus. Kā mēs varējām zināt, ka Džons Har­neds, kas visu laiku bija valdījis dusmas, pēkšņi sāks trakot? Bet viņš patiešām kļuva traks, kā jūs paši redzē­siet. Viņš taču pats teica, ka vērsim nav lielas nozīmes. Kāpēc tad viņu tā ietekmēja zirga liktenis? To es nesa­protu. Džons Harneds nespēja loģiski domāt — tas ir vienīgais izskaidrojums.

«Kito zirgi nemēdz piedalīties vēršu cīņās,» teica Luiss Servaljoss, nolaizdams programmu. «Spānijā tas notiek vienmēr. Bet šodien pēc īpašas atļaujas arēnā laidīs arī zirgus. Kad parādīsies nākamais vērsis, mēs ieraudzīsim zirgus un pikadorus — zināt, jātniekus ar pīķiem.»

«Vērsis jau iepriekš ir lemts nāvei,» sacīja Džons Har­neds. «Vai ar zirgiem ir tāpat?»

«Zirgiem ir aizsietas acis, tā ka tie neredz vērsi,» pa­skaidroja Luiss Servaljoss. «Daudzi zirgi ir nogalināti manu acu priekšā. Tas ir varens skats!»

«Es esmu redzējis, kā kauj vērsi,» teica Džons Harneds. «Tagad es redzēšu, kā kauj zirgu, un varbūt pilnīgāk iz- pratīšu šī cēlā sporta veida fineses.»

«Zirgi ir veci,» sacīja Luiss Servaljoss, «tie nekam ci­tam vairs neder.»

«Skaidrs,» sacīja Džons Harneds.

Arēnā izlaida trešo vērsi, un tam pretī iznāca kapadori un pikadori. Viens pikadors nostājās tieši iepretī mūsu ložai. Tiesa, viņa zirgs bija vecs un ribains — kauli un noplukuši āda.

«Jābrīnās, kā tas nabaga kleperis var noturēt jātnieka svaru,» sacīja Džons Harneds. «Un ar ko zirgs apbruņots, lai cīnītos ar vērsi?»

«Zirgs nemaz necīnās ar vērsi,» atkal paskaidroja Luiss Servaljoss.

«Ak tā?» brīnījās Džons Harneds. «Tātad zirgu izved tikai tāpēc, lai to nobadītu? Un tam aizsien acis, lai nere­dzētu vērsi, kas metas virsū?»

«Tā gluži nav,» es iebildu. «Pikadors ar pīķi neļauj vēr­sim nobadīt zirguj» «

«Tātad zirgus nobada reti?» vaicāja Džons Harneds.

«Nē,» teica Luiss Servaljoss. «Man Seviļā ir gadījies redzēt, ka vienā dienā nogalina astoņpadsmit zirgu, bet publika trokšņo, pieprasot vēl.»

«Un tie zirgi arī bija ar aizsietām acīm tāpat kā šis?» jautāja Džons Harneds.

«Jā,» atbildēja Luiss Servaljoss.

Pēc tam mēs vairs nerunājām, tikai vērojām cīņu arēnā. Džonam Harnedam iekšā viss vārījās, bet mēs to nemanī­jām. Vērsis neparko negribēja uzbrukt zirgam. Tas savu­kārt stāvēja mierīgi un, tā kā bija ar aizsietām acīm, ne­varēja redzēt, ka pikadori rīda virsū tam vērsi. Viņi kai­tināja vērsi ar apmetņiem un, kad tas metās viņiem virsū, skrēja pie zirgiem un paslēpās aiz tiem. Beidzot vērsis bija pamatīgi saniknots un ieraudzīja savā priekšā zirgu.

«Bet zirgs nezina, zirgs nezina,» Džons Harneds čuk­stēja it kā pie sevis, neapzinādamies, ka runā skaļi.

Vērsis uzbruka, bet zirgs patiešām neko nezināja, līdz beidzot pikadoram misējās un vērsis pacēla zirgu ar ra­giem gaisā. Tas bija apbrīnojami stiprs vērsis. Skatīties uz to bija bauda. Vērsis pasvieda zirgu gaisā, un, kad tas i uz sāniem nokrita zemē, pikadors nolēca no tā un bēga prom, bet kapadori pa to laiku piesaistīja vērša uzmanību sev. Zirgam no vēdera izgāzās iekšas, un tomēr tas iezviegdamies piecēlās kājās. Šis zviedziens galīgi satra­cināja Džonu Harnedu, un viņš pietrūkās kājās. Es dzir­dēju viņu lamājamies pie sevis. Viņš nenolaida acis no zirga, kas, aizvien vēl zviegdams, mēģināja paskriet, bet nogāzās uz muguras un karcināja gaisā kājas. Vērsis vēl­reiz metās virsū zirgam un badīja to tik ilgi, kamēr tas bija pagalam.

Džons Harneds stāvēja. Viņa acis vairs nebija saltas kā tērauds. Tajās dega zilas liesmas. Viņš paskatījās uz Mariju Valensuelu, sieviete — uz Džonu Harnedu, un viņa seja pauda bezgalīgu riebumu. Viņš bija kļuvis pa­visam traks. Visi skatījās uz mums, tāpēc ka zirgs arēnā bija beigts, bet Džons Harneds liela auguma un tālu sa­redzams.

«Sēstieties,» teica Luiss Servaljoss, «citādi ļaudis jūs izsmies.»

Džons Harneds neatbildēja. Viņš sažņaudza dūri un ar tādu spēku iesita Luisam Servaljosam pa seju, ka tas no­krita uz krēsliem kā beigts un palika guļam. Viņš nere­dzēja, kas notika tālāk. Toties es redzēju daudz ko. Ursi- sino Kastiljo, pārliecies pār barjeru, kas šķīra mūsu ložas, ar spieķi iesita Džonam Harnedam tieši pa seju. Amerikā­nis savukārt iezvēla viņam ar dūri tā, ka viņš krītot no­gāza no kājām ģenerāli Salazaru. Džonu Harnedu bija pilnīgi pārņēmis trakums. Viņā bija pasprucis vaļā un rēkdams plosījās mežonīgs zvērs, pirmatnības alu zvērs,

«Jūs esat atnākuši uz vēršu cīņām,» viņš kliedza, «bet, zvēru pie dieva, es parādīšu jums, kā cīnās cilvēki!»

Tā tikai bija cīņa! Kareivji, kas apsargāja prezidenta ložu, skrēja šurp, bet Džons Harneds izrāva vienam no viņiem šauteni un sāka vālēt ar to kareivjiem pa galvu. No otras ložas pulkvedis Hasinto Fjerro šāva uz viņu ar revolveri. Pirmā lode nogalināja kādu kareivi. To es re­dzēju pats savām acīm. Eet otra lode trāpīja Džonam ITarnedam sānos. Izgrūdis lāstu, viņš lēca uz priekšu un ietrieca šautenes durkli pulkvedī Fjerro. Baigi bija skatī­ties. Amerikāņi un angļi ir cietsirdīga tauta. Viņi izsmej mūsu vēršu cīņas, bet viņiem pašiem sagādā baudu asins­izliešana. Tajā dienā Džona Harneda dēļ nonāvēja vairāk cilvēku nekā visās vēršu cīņās, kas notikušas Kito, jā, arī Gvajakilā un visā Ekvadorā.

Un pie tā visa bija vainīgs zirga zviedziens. Bet kāpēc Džons Harneds netrakoja, kad nogalināja vērsi? Dzīv­nieks paliek dzīvnieks, vienalga, vērsis vai zirgs. Džons Harneds bija traks — citādi to nevar izskaidrot. Satra­kojies zvērs! Nu, spriediet paši, kas ir sliktāk — tas, ka vērsis nobada zirgu, vai tas, ka Džons Harneds ar durkli nogalina pulkvedi Hasinto Fjerro? Un ne jau viņu vie­nīgo Džons Harneds nodūra! Viņš bija kā velna pilns. Viņu bija ķērušas daudzas lodes, un tomēr viņš kāvās un nebija tik lēti nonāvējams.

Marija Valensuela parādīja drosmi. Viņa nedz spiedza, nedz ģība kā citas sievietes. Viņa klusi sēdēja ložā un raudzījās uz arēnu. Seja viņai bija bāla. Viņa tikai kus­tināja vēdekli un neskatījās apkārt.

No visām pusēm skrēja kareivji, virsnieki un drosmīgi vienkāršie ļaudis, lai savaldītu prātu zaudējušo gringo. Jāsaka, pūlī kliedza, ka jāapslāna visi gringo. Latīņame- rikas valstīs tas nav nekāds jaunais kliedziens, tas pauž nepatiku pret gringo un viņu dīvaino izturēšanos. Jā, tāds kliedziens bija dzirdams, tomēr drošsirdīgie ekvadorieši nogalināja tikai Džonu Harnedu, pēc tam kad amerikānis bija nogalinājis septiņus un ievainojis daudzus no viņiem. Esmu redzējis daudzas vēršu cīņas, bet nekad neko pre­tīgāku par skatu mūsu ložās pēc šī slaktiņa. Tas bija īsts kaujas lauks. Visapkārt gulēja nogalinātie, vaidēja ievai­notie un mirstošie. Kāds, kuram Džons Harneds bija iegrūdis durkli vēderā, piespiedis abas rokas pie ievaino­juma, kliedza. Un tas nudien izklausījās daudz briesmī­gāk nekā tūkstoš zirgu zviedzieni.

Nē, Marija Valensuela neapprecējās ar Luisu Serval- josu. Man ļoti žēl, ka tā iznāca. Viņš bija mans draugs, un es biju ieguldījis viņa darījumos daudz naudas. Tikai pēc piecām nedēļām ārsti noņēma viņam no sejas apsējus. Un vēl līdz šai dienai viņam uz vaiga zem acīm ir pali­kusi rēta. Bet Džons Harneds taču iesita viņam tikai vienu reizi, turklāt ar pliku dūri! Marija Valensuela patlaban ir Austrijā. Stāsta, ka viņa precoties ar kādu erchercogu vai kādu ievērojamu augstmani, īsti nezinu. Man liekas, viņai bija paticis Džons Harneds, iekams viņš brauca Ma­rijai līdzi uz Kito, lai redzētu vēršu cīņas.

Bet kāpēc viss sākās ar zirgu — to es gribētu zināt. Kāpēc Džons Harneds skatījās uz vērsi un teica, ka tam nav sevišķas nozīmes, bet zaudēja prātu, tiklīdz iezvie- dzās zirgs? Tie gringo ir neizprotami ļaudis. īsti barbari.