Ūdens puisēns

ŪDENS PUISĒNS

Ar gurdu ausi es klausījos vecā Kohokumu bezgalgarajā dziesmojumā par to, ko veicis un piedzīvojis Maui — prometejiskais polinēziešu pusdievs, kurš, piestiprinājis pie debesīm āķi, esot izzvejojis sauszemi no okeāna dzī­lēm, kurš pacēlis debess velvi augstāk, jo pirmajiem cil­vēkiem zem tās trūcis vietas, kur izslieties stāvus, kālab tie staigājuši četrrāpus, un kurš piespiedis sauli apstāties, saraudams cilpā visas tās sešpadsmit kājas, bet pēc tam licis tai turpināt ceļojumu pa debess velvi daudz lēnākā gaitā, — acīmredzot saule toreiz bijusi arodbiedrības lo­cekle un turējusies pie sešu stundu darbadienas, kamēr Maui aizstāvēja brīvo arodu un divpadsmit stundu darba­dienu.

— Un tagad būs, —.Kohokumu turpināja, — viens no karalienes Lililuokalani ģimenes mele:

Maui, nemierā iededzies, uzsāka cīņu ar sauli, Tverdams to izliktā cilpā, Un ziema pieveica sauli, Un vasaru pieveica Maui…

Pats būdams dzimis Havajā, es pazinu havajiešu le« ģendas vēl labāk nekā vecais zvejnieks, tomēr man trūka viņa iegaumēšanas spēju, kas ļāva večukam risināt šīs teiksmas stundām no vietas.

— Un tu tici tam visam? — es ievaicājos daiļskanīgajā havajiešu valodā.

— Tas noticis sensenos laikos, — viņš domīgi atteica. — Ar savām acīm es Maui nekad neesmu redzējis. Bet visi mūsu sirmgalvji no paaudzes paaudzē ir pauduši rnums šos nostāstus, tāpat kā es, būdams sirmgalvis, stāstu tos saviem dēliem un mazdēliem, kas atkal savu­kārt teiks tos saviem dēliem un mazdēliem visos turpmā­kajos laikos.

— Tātad tu tici melustāstam, — es neatlaidos, — ka Maui noķēris sauli cilpā kā briedi, vai atkal tai blēņu pa­sakai, ka viņš debesu loku pār zemi pacēlis augstāk?

— Es esmu neievērojams cilvēciņš, un gudrs es arī ne­esmu, o, Lakana, — mans zvejnieks atteica. — Tomēr esmu havajiešu valodā lasījis bībeli, ko misionāri mums pārtulkojuši, un tur es izlasīju, ka jūsējais Lielais Vīrs iesākumā esot radījis zemi un debesis, un sauli, un mēnesi, un zvaigznes, un visu sugu zvērus, no zirgiem līdz prusa­kiem, no simtkājiem un moskītiem līdz jūras utīm un me­dūzām, un vīrieti, un sievieti, un itin visas lietas un pavei­cis to sešās dienās. Ko nu, Maui nav darījis nekā tamlī­dzīga. Viņš nav radijis itin neko. Viņš tikai ievedis kārtību jau esošajās lietās, vairāk neko, un ilgs jo ilgs laiks viņam pagāja, kamēr visu to nokārtoja. Šā vai tā — ir taču daudz vieglāk un prātīgāk noticēt mazām blēņām nekā lielām blēņām.

Un ko es varēju atbildēt? Viņš bija mani pieveicis ar prāta apsvērumiem. Turklāt man sāpēja galva. Un pie tam man pašam nācās atzīt visdīvaināko — proti, evolūcijas mācība taču ar stingru pārliecību apgalvo, ka cilvēks skraidījis četrrāpus, pirms sācis staigāt stāvus, astro­nomija skaidri apliecina, ka zemes ass griešanās ātrums pakāpeniski samazinās, tādējādi izraisot dienas pagari- nāšanos, un seismologi apgalvo, ka visas Havaju salas izcēlušās no okeāna dibena vulkāniska izvirduma ceļā.

Par laimi, es pamanīju, ka bambusa kārts, kas peldēja uz ūdens līmeņa dažus simtus pēdu tālāk, pēkšņi saslien galu gaisā un uzsāk īsti velnišķīgu deju. Tas nu bija iemesls novērsties no'neauglīgās diskusijas, un mēs ar Kohokumu mērcām irkļus ūdenī, lai steigšus irtu laiviņu pie lēkājošās kārtiņas. Kohokumu saķēra kārtiņas resga­lim piestiprināto auklu un, roku rokai pārtverdams, vilka to augšup, kamēr divi pēdas gara ukikiki zivs, līdz pēdē­jam mirklim neganti raustīdamās, pažibināja saulē slapjās sidraba zvīņas un sāka plīkšķināties pa laiviņas iekšieni. Kohokumu pacēla glumu astoņkāji, kas tā vien locījās viņa rokās, ar zobiem izrāva no dzīvā radījuma gabalu ēsmai, uzdūra ēsmu uz āķa un pārsvieda auklu līdz ar gri- muli pār malu. Bambusa kārts plakaniski peldēja virs ūdens, un laiviņa lēnām sāka slīdēt projām. Pārlaidis ska­tienu puslokam, kur savas pārdesmit šādas kārtiņas paš­laik gulēja līmeniski, Kohokumu noslaucīja rokas gar kai­lajiem sāniem un uzsāka vienmuļu, gadsimtiem vecu dzies- mojumu no Kuali salas:

O, Maui milzīgais makšķeres āķis!

Manai-i-ka-lani — «piestiprināts pie debesīm»!

Un virve pie āķa ir vīta no irdnes,

Ko iesūcis diženais Kauiki!

Par ēsmu tam sārtknābis Alae,

Šis Miņai svētītais putns!

Grimst lejup putns virs Havajas

Nāves cīniņā, mokās mirdams! .

Satverta ir zeme ūdeņu dziļumos,

Tā ceļas augšup, līmenim pretī,

Bet Hina paslēpa vienu putna spārnu

Un zemi zem ūdeņiem salauzīja gabalos

Tur dziļumā zivis norāva ēsmu

Un rītin aprija vienā mirklī —

Zivis ulua no bezdibens dūņām!

Viņa vecīgā balss bija aizsmakusi un ķērkstēja, jo iepriekšējā vakarā viņš kādās bērēs bija dzēris par daudz pašdarinātā alus, un neviens no šiem apstākļiem nespēja kliedēt manu īgnumu. Galva sāpēja. Saules spozme pār ūdeņiem žilbināja man acis, un no laiveles ērmīgās gorī- šanās virs virmojošās jūras man gandrīz jau tuvojās jū­ras slimība. Gaiss bija spiedīgs. Vaihī piekrastes aizvējā, starp balto liedagu un pludmales nojumi, ne mazākā vēs­miņa neatsvaidzināja tveicīgo klusumu. Nudien, es jutos tik nelāgi, ka nevarēju pat saņemties, lai mestu makšķe­rēšanu pie malas un dotos krastā.

Atlaidies uz muguras un aizvēris acis, es galīgi zau­dēju laika apjautu. Biju pat piemirsis, ka Kohokumu vēl arvien dziesmo, līdz apklusdams viņš man to atgādināja. Viņa izsauciens piespieda mani atsegt acis saules durstī­gajiem stariem. Vecais vīrs raudzījās lejup caur ūdens- spoguli.

— Tas gan ir liels, — viņš noteica, padodams man šo ierīci un pats ielaizdamies ūdenī ar kājām pa priekšu.

Viņš ienira bez viena šļaksta, bez viena vilnīša, apgrie­zās otrādi un aizpeldēja lejup. Es vēroju viņa ceļu, skatī­damies caur ūdensspoguli — pāris pēdu garu, augšpusē vaļēju kasti, kam dibenā cieši iestiprināta parastā stikla plāksne, lai nelaistu cauri ūdeni. o'i

Kohokumu bija gan apnicīgs cilvēks un ar savu tark­šķēšanu apriebies man līdz kaklam, tomēr gribot negribot nācās večuku apbrīnot, kad redzēju viņu nirstam lejup. Vairāk nekā septiņdesmit gadu vecs, izkaltis kā žagars un sarucis kā mūmija, viņš tomēr spēja veikt to, koķe­tais no manas tautības jaunajiem atlētiem spētu vai prastu izdarīt. Līdz dibenam bija pēdu četrdesmit. Tur apakšā, gandrīz pilnīgi aizslēpušos aiz koraļļu radzes, tik tikko pamanāmu, es saskatīju arī viņa kāroto medījumu. Večuka asās acis bija ieraudzījušas astoņkāja pabāzto taustekli. Kamēr viņš vēl peldēja, tausteklis laiski ievilkās atpakaļ, tā ka tagad tur vairs nebija ne zīmes no šā radī­juma. Tomēr ar īso mirklīti, kad parādījās viens taustekļa galiņš, pietika, lai novērtētu tā īpašnieku par pamatīgu apmēru astoņkāji.

Ūdens spiediens četrdesmit pēdu dziļumā nav nekāds joks pat jaunam cilvēkam, tomēr šim večukam tas, šķiet, nesagādāja nekādas neērtības. Esmu pārliecināts — vi­ņam pat prātā nenāca, ka te vispār varētu būt kādas ne­ērtības. Neapbruņots, ar gluži kailu ķermeni, ja neskaita īsu tnalo jeb gurnu autu, viņš ne drusciņas nebaidījās no briesmīgā radījuma — tas taču bija viņa laupījums. Re­dzēju, kā Kohokumu ar labo roku atbalstās pret koraļļu bluķi, bet kreiso līdz pat plecam iebāž alā. Pagāja kāda pusminūte, kamēr viņš ar kreiso roku, šķiet, meklējās un taustījās visapkārt. Tad, mežonīgi locīdamies, sāka līst laukā tausteklis pakaļ tausteklim, ko klāja tūkstošiem piesūcekņu. Ķerstīdamies ap večuka roku delmiem, tie tinās un ritinājās ap viņa ķermeni kā astoņas čūskas. Vēl rāviens, vēl vilciens, un parādījās viss astoņkājis, īsta velna zivs jeb spruts.

Tomēr vecais vīrs nemaz nesteidzās atgriezties savā da­biskajā elementā — gaisā virs ūdens līmeņa. Tur apakšā, četrdesmit pēdu dziļiņnā, viscaur apvīts ar astoņkāja taustekļiem savu deviņu pēdu garumā, mērījot no viena taustekļa gala līdz pretējam, — un astoņkājis it viegli var noslīcināt visveiklāko peldētāju, — Kohokumu aukst­asinīgi un lietišķi izdarīja vienīgo, kas viņam un viņa cilts ļaudīm spēj dot virsroku pār šo nezvēru. Večuks iespieda kalsno piekūna seju pašā gļotainās, ļumīgās ma­sas viducī, ar saviem nedaudzajiem izdrupušajiem zobiem iekozdamies neradījuma sirdī un līdz ar to viņa dzīvībā., To paveicis, viņš sāka celties augšup — pavisam lēnīti- ņātn, kā jau nepieciešams nirējam, kad dziļuma atmosfēru spiediens mainās. Sasniedzis laivas malu, vēl arvien at­razdamies ūdenī un lupinādams nost riebīgo radījumu, kas bija tam cieši piekrampējies, vecais nelabojamais grēci- nieksogāka pilnā rīklē dziedāt triumfa dziesmu pule, ko skandinājušas jau neskaitāmas astoņkāju ķērāju paaudzes pirms viņa:

O, Kanaloa, kura naktis ir tabu!

Celies stāvus uz stingrā klinšu pamata!

Stājies virs klints, zem kuras gu| astoņkājis!

Piecelies paņemt astoņkāji no dziļās jūrasl

Celies augšā, o, Kanaloa!

Jauc ūdeni! Jauc ūdeni! Modini astoņkāji!

Modini astoņkāji, kas guļ pieplacis! Modini astoņkāji, kas guļ izpleties…

Es aizvēru acis un aizspiedu ausis, pat negrasīdamies pastiept roku, lai viņam palīdzētu, jo no pieredzes labi zināju, ka vecais vīrs arī nebalstīts prot ierāpties nedro­šajā laivelē, itin nemaz neriskēdams to apgāzt.

— Kas par varenu astoņkāji! — viņš dudināja. — Tas ir wahine (sieviešu dzimuma) astoņkājis. Tagad es tev nodziedāšu dziesmu par kauri gliemezi, par sārto kauri gliemezi, ko mēs lietojam par ēsmu astoņkājiem.,.

— Tu vakar vakarā bērēs esot ļoti neglīti uzvedies, — es metos pretuzbrukumā. — Es visu par to dzirdēju. Tu esot briesmīgi ālējies. Tu esot dziedājis, līdz visiem ausis aizkritušas. Tu esot apvainojis atraitnes dēlu. Tu esot tempis alu kā teļš. Alus tavā lielajā vecumā nav veselīgs. Kādu dienu tu pamodīsies beigts. Šodien tev īstenībā va­jadzētu būt tikko pusdzīvam …

— He! — viņš nokrekšķinājās. — Un tu, kas alu ne­dzer nemaz, kas vēl biji nedzimis bērniņš, kad es jau tu­vojos vecumam, kas vakar vakarā aizgāji gulēt reizē ar sauli un ar cāļiem, — tu šodien esi tikko pusdzīvs. Iz­skaidro man to! Manas ausis ir tikpat izslāpušas klausī­ties, kā vakarnakt mana rīkle bija izslāpusi dzert. Un ievēro — šodien es, kā mēdza teikt tas jahtā atbraukušais anglis, esmu lieliskā formā, velnišķīgi lieliskā formā.

— Tu esi nelabojams, — es atteicu, plecus paraustī­dams. — Viens .iu gan ir skaidrs — proti, ka pat ne velns negribēs tevi paraut. Ziņa par tavu dziesmošanu jau priekšlaikus aizsniegusi viņa ausis.

— Nē, — Kohokumu atbildēja, pamatīgi apsvēris šo domu. — Tā tas nav vis. Velns būtu laimīgs par manu ierašanos, jo es zinu dažas varen jaukas dziesmiņas priekš viņa, es zinu par augstajiem alii visādus skandālus un ve­cas tenkas, kuras klausoties viņš aiz priekiem kasīsies vien. Āre, ļauj, lai izskaidroju tev savas dzimšanas noslē­pumu! Mana māte ir Jūra. Es piedzimu lielā laivā Kaho- olaves jūrasšaurumā, Konas negaisam plosoties. No viņas — no mātes Jūras esmu mantojis savu spēku. Kad vien ieslīgstu viņas rokās kaut uz vienu apskāvienu, kā ieniru šodien, es atkal kļūstu stiprs, pie tam vienā acu­mirklī. Viņa man ir zīdītāja, dzīvības avots

«Anteja gars,» es nodomāju.

— Kādu dienu, — vecais Kohokumu tik trauca tālāk,

— kad patiešām būšu vecs, cilvēki par mani zinās stāstīt, ka esmu noslīcis jūrā. Tā tomēr būs tukša cilvēku iedoma.: Patiesībā es būšu atgriezies savas mātes rokās, lai tur at­pūstos pie viņas krūtīm, pie viņas sirds līdz savai pār­dzimšanai, kad atkal izniršu saules gaismā viskrāšņākās jaunības rītausmā — gluži jauns kā pats Maui savās za­ļās jaunības dienās.

— Ērmīga ticība, — es piezīmēju.

— Kad biju jaunāks, es lauzīju savu nabaga galvu par vēl ērmīgākām ticībām, — vecais Kohokumu attrauca.

— Bet uzklausi, ai, jaunais gudriniek, manu veca vīra gud­rību! Šo, lūk, es zinu: kļuvis vecs, es pēc patiesības ma­zāk meklēju ārpus sevis un atrodu vairāk patiesības sevī pašā. Kālab es izdomāju šo domu par savu atgriešanos mātes rokās un atdzimšanu saulē no savas mātes? Tu ne­zini. Es arī ne — zinu tikai to, ka šī doma, ne cilvēka balss, ne iespiesta vārda pačukstēta, ne no kurienes nenā­kusi, ir izaugusi manī, manis paša dzīlēs, kas ir tikpat dzi­ļas kā jūra. Es neesmu nekāds dievs. Es neko neradu. Tā­tad es neesmu arī radījis šo domu. Nepazīstu ne tās tēvu, ne māti. Tā cēlusies sensenos laikos pirms manis, un tā­lab tai jābūt patiesai.,Cilvēks nevar radīt patiesību. Cil­vēks, ja vien viņš nav akls, var tikai atzīt patiesību, kad ierauga to. Vai tad šī doma, ko esmu izdomājis, ir sapnis?

— Varbūt tu pats esi sapnis. — Es pasmējos. — Un es, un debesis, un jūra, un zeme, kas cieta kā dzelzs, arī ir sapņi, vienīgi sapņi.

— Par to es bieži esmu prātojis, — viņš domīgi aplieci­nāja. — Tas tiešām var būt iespējams. Pagājušo nakti es sapņoju, ka esmu putniņš, cīrulis, kas koši trillina debess augstumos — gluži kā cīruļi Haleakalas augstieņu ganī­bās. Es lidoju augšup, augšup, pretī saulei, un dziedāju, dziedāju, kā vecais Kohokumu nekad nav pratis dziedāt. Nupat es tev stāstu, ka sapņos biju cīrulis, kas dzied de­bešos. Bet ja nu es — tas, kas esmu, — tiešām būtu cīru­lis? Un vai šis mans stāstījums par to nevar būt sapnis, kuru es, cīrulis, patlaban sapņoju? Kas gan tu esi, lai spētu pateikt man jā vai nē? Vai tu drīksti apgalvot, ka es neesmu cīrulis, kas aizmidzis sapņo esam vecais Kohokumu?

Es paraustīju plecus, un viņš triumfēdams trauca tālāk:

— Un kā tu vari zināt, vai tikai tu neesi pats vecais AAaui, kas iemidzis un sapņo — šis esot Džons Lakana, kurš ar mani tērzē laiviņā? Un vai tu tad nevarētu pamos­ties, atkal būdams pats vecais Maui, un kasīt sānus, teik­dams, ka esi sapņojis jocīgu sapni, kurā tu esot bijis haole?

— Nezinu, — atteicu. — Tik un tā tu jau man neticētu.

— Sapņos ir daudz kas vairāk, nekā mēs apjēdzam, — viņš man galvoja lielā nopietnībā. — Sapņi sniedzas dziji, tālas paaudzes atpakaļ, varbūt pat pirms visu lietu sā­kuma. Vai vecais Maui nevar būt tikai sapņojis, ka viņš izvilcis Havaju no jūras dibena? Tad jau visa šī Havajas zeme būtu sapnis un tu, un es, un tur tas astoņkājis — mēs būtu tikai daļas no Maui sapņa? Un tas putniņš cīru­lis tāpat?

Viņš nopūtās un ļāva galvai noslīgt uz krūtīm.

— Un es te moku savu veco galvu gar noslēpumiem, kas nemaz nav izdibināmi, — viņš pēdīgi noteica, — līdz galīgi nogurstu un vēlos visu aizmirst, un tad es dzeru alu un eju makšķerēt, un dziedu senas dziesmas, un sap­ņoju, ka esmu cīrulis, kas dzied debešos. Tas man patīk labāk par visu, un es bieži sapņoju šo sapni, kad esmu dzēris daudz alus ..»

Dziļā grūtsirdībā viņš caur ūdensspoguli sāka raudzī­ties lagūnas dzīlēs.

— Nu kādu laiciņu nekas nekodīsies, — vecais pazi­ņoja. — Zivju haizivis ložņā apkārt, un mums būs jāpa­gaida, kamēr tās aizvāksies projām. Un, lai laiks nevil- ktos pārāk smagi, es tev uzdziedāšu laivasvilcēju dziesmu par godu Lono. Lūk, šo pašu:

Dod man koka stumbru, o, Lono!

Dod man stipru sakni, o, Lono!

Dod man zara cilpu, o, Lono!…

— Apželiņ, nedziedi taču! — es viņam uzbrēcu. — Man sāp galva, un tava dziedāšana griež kā ar nazi. Var jau būt, ka tu šodien esi velnišķīgi lieliskā formā, bet rīkle tev neder nekur. Labāk pastāsti man par sapņiem vai gvelz pasakas!

— Slikti gan, ka tu esi_ saslimis, tāds jauns cilvēks, — viņš jautrā garā piekāpās. — Tad jau nedziedāšu ari vairs. Es tev kaut ko pastāstīšu, ko tu nezini un nekad ne­esi dzirdējis; kaut ko, kas nav sapnis un nieku pasaka, bet tik tiešām ir noticis, kā man skaidri zināms. Ne visai sen atpakaļ šeit, šās pašas lagūnas piekrastē, dzīvoja jauns zēns, vārdā Keikivai, kas, kā tu zini, nozīmē «Ūdens pui­sēns». Viņš tiešām bija īsts ūdens puisēns. Viņa aizstāvji bija jūras un zivju dievi, un jau piedzimstot viņš prata zivju valodu, par ko zivīm gan nebija ne jausmas, līdz ka­mēr haizivis kādu dienu to atklāja, dzirdēdamas viņu šai valodā runājam.

Tas noticis tā. Strauji skrējēji bija atnesuši ziņu, ka ap salu ceJojumā dodas karalis, un pavēli, lai nākamā dienā Vaihī iemītnieki sarīko tam luau (dzīres). Kad karalis devās ceļojumā, mazo ciematu nedaudzajiem iemītniekiem arvien radās lielas grūtības: kā piepildīt ar barību karaļa daudzos vēderus. Jo viņš taču allaž ceļoja līdz ar savu sievu un tās galma dāmām, līdz ar saviem priesteriem un burvjiem, ar saviem dejotājiem un flautas spēlmaņiem, ar hulas dziedoņiem, cīkstoņiem un kalpiem, līdz ar saviem augstmaņiem un to sievām, to burvjiem, cīkstoņiem un kalpiem.

Dažu labu reizi tādos mazos miestiņos kā Vaihī karaļa ceļojuma taku vēl ilgi pēc tam iezīmēja trūkums un bads. Tomēr karalis ir jābaro, un nav labi saniknot karali. Tā nu Vaihī uzņēma vēsti par karaļa ierašanos kā brīdinā­jumu par nelaimes tuvošanos, un visi, kas nodarbojās ar pārtikas iegūšanu gan tīrumos, gan dīķos, gan kalnos, gan jūrā, čakli vien gādāja ēdamo dzīrēm. Un ņem vērā: viss arī tika sagādāts, bija vismīkstākās un sulīgākās taro sak­nes un cukurniedru posmu mezgli grauzdēšanai, bija zivis opihi un ļimu saknes, bija vistas un mežacūkas, un ar poi nobaroti kucēni — viss bija, trūka tikai viena. Zvejnieki nebija varējuši sadabūt omārus.

Taču visiem bija labi zināms, ka karaļa mīļākais ēdiens ir omāri. Tos viņš cienīja vairāk par visiem kai-kai (ēdie­niem), un viņa ziņneši to vēl īpaši atgādināja. Bet nu omāru nebija, un nav labi saniknot karali, atstājot viņa vēderu tukšu. Rifā bija sanācis pārāk daudz haizivju. Te jau bija tā nelaime. Kādu jaunu meiču un kādu sirmgalvi tās jau bija apēdušas. Un no jaunekļiem, kas uzdrošinājās nirt pēc omāriem, vienu aprija, otrs zaudēja roku, bet trešais delnu un kāju.

Tomēr šeit taču dzīvoja Keikivai, Ūdens puisēns, gan tikai vienpadsmit gadu vecs, tomēr pats pa pusei zivs un pie tam prata zivju valodu. Virsaiši atnāca pie viņa tēva ar lūgumu, lai tas sūtot Ūdens puisēnu pēc omāriem, ar ko pildīt karaļa vēderu un novērst viņa dusmas.

To, kas nu notika, cilvēki labi zina un paši ir noskatī­jušies. Jo zvejnieki un viņu sievas, taro audzētāji un putnu ķērāji, virsaiši un visi Vaihī iemītnieki nonāca piekrastē un palika stāvam pa gabaliņu no klints, kur nostājās IJdens puisēns un raudzījās lejup uz omāriem tur dziļi pašā dibenā.

Un kāda haizivs, pavērsusi augšup savas runča acis, pamanīja viņu un raidīja haizivju aicinājumu: «Svaiga gaļa!» — lai visas haizivis sapulcētos lagūnā. Jo haizi­vis mēdz darboties kopīgi, tālab arī tās ir tik stipras. Un haizivis peldēja turp, kur tās aicināja, līdz salasījās vese­las četrdesmit, garas un īsas, tievas un apaļas, skaitā četrdesmit gabalu; tās spriedelēja savā starpā un teica: «Nu paraugieties uz šo mazulīti, uz šo maigi saldās cil- vēkgaļas gabaliņu, kurā vēl nav ne kripatiņas jūras sāls, ko mēs jau tā esam sarijušās par daudz, viņš ir tik kār­dinošs un garšīgs ēšanai, viņš izkusdams liks mūsu sir­dīm līksmot, kad vēderi mums būs viņu sagremojuši un izsūkuši saldo sulu.»

Viņas runāja vēl un sacīja: «Viņš ir ieradies pēc omā­riem. Kad zēns ienirs, viņš būs lemts vienai no mums. Viņš vis nebūs tāds kā vecis, ko mēs aprijām vakar, aiz vecuma sauss un sīksts, ne arī tāds kā jaunie vīri, kuru locekļi klāti ar pārāk cietiem muskuļiem, bet šis ir mīksts, tik mīksts, ka izkusīs mūsu rīklēs, pirms vēl paspēs no­nākt vēderā. Kad viņš ienirs, mēs visas metīsimies viņam virsū un vienai laimīgajai izdosies viņu sakampt, un — klunks! — viņš būs pazudis, viens kampiens un viens ku­moss — mūsu pulka visveiksmīgākās haizivs vēderā.»

Un Keikivai, Ūdens puisēns, noklausījās šo slepeno no­runu, jo prata zivju valodu; un viņš haizivju valodā no­skaitīja lūgšanu haizivju dievam Moku-halii, un haizivis to sadzirda un māja ar astēm cita citai, un blisināja sa­vas runču acis par zīmi, ka saprot viņa runu. Tad viņš teica: «Tagad es niršu pēc viena omāra karalim. Un ne­kas ļauns man nenotiks, jo haizivs ar visīsāko asti ir mans draugs un mani aizstāvēs.»

To teicis, viņš pacēla lavas klintsgabalu un ar lielu plunkšķi iesvieda to ūdenī divdesmit pēdu sānis. Visas četrdesmit haizivis aizdrāzās plunkšķa virzienā, bet pui­sēns ienira, un, kad tās pēdīgi atklāja, ka paskrējušas ga­rām, viņš jau bija nolaidies dibenā, atgriezies virspusē un izkāpis krastā, turēdams rokā treknu omāru, mahine omāru, pilnu ar ikriem, nolemtu karalim.

«Ak tā!» haizivis ārkārtīgi pārskaitušās izsaucās. «Mūsu vidū ir nodevēja. Šis kuslais bērniņš, šis maigais gajas gabaliņš, taču pats teica un norādīja to vienu mūsu vidū, kura viņu paglābusi. Tūdaļ izmērīsim mūsu astu ga­rumu!»

To viņas arī izdarīja, sastājušās garā rindā sānu pie sāna, pie tam īsastainās izgudrēm staipījās, lai kļūtu kaut cik garākas, bet garastainās izgudrēm staipījās, iai neiz­skatītos mānīgi izstiepušās. Viņas bija ļoti niknas uz to, kuras aste izrādījās visīsākā, metās tai virsū no visām pusēm un rija, līdz nekas no tās vairs nebija palicis pāri.

No jauna viņas ieklausījās, gaidīdamas, kad Ūdens pui­sēns ienirs. Un Ūdens puisēns atkal haizivju valodā pie­lūdza Moku-halii un teica: «Haizivs ar visīsāko asti ir mans draugs un mani aizstāvēs.» Un atkal Ūdens puisēns iesvieda ūdenī lavas kluci — šoreiz divdesmit pēdas uz otru pusi. Haizivis drāzās blīkšķa virzienā, steigā grūzda- mās cita citai virsū, un tā kūla ar astēm, līdz viss ūdens bija baltās putās un pašas tās vairs nekā nevarēja sare­dzēt, bet ikviena domāja, ka otra aprijusi mazulīti. Un Ūdens puisēns uznira un izrāpās krastā ar otru treknu omāru karalim.

Un visas trīsdesmit deviņas haizivis atkal mērīja as­tes, un pēc tam aprija to, kurai tā bija visīsākā, tā ka ta­gad palika tikai trīsdesmit astoņas haizivis. Bet Ūdens puisēns tikai darbojās tā, kā jau es stāstīju, un haizivis arī tāpat, kā jau tev teicu, un pēc katras haizivs, kuru tās brāļi apēda, uz klints tika nolikts vēl viens trekns omārs karalim. Protama lieta, astes mērīdamas, haizivis neganti strīdējās un ķildojās, tomēr galu galā viss nokārtojās pa­reizi un taisnīgi, jo, kad bija atlikušas vairs tikai divas haizivis, tās tad arī bija pašas milzonīgākās no visām četrdesjnit.

Un Ūdens puisēns atkal apgalvoja, ka haizivs ar īsāko asti esot viņa draugs, apmānīja abas haizivis ar vēl vienu lavas kluci un iznesa malā vēl vienu omāru. Abas haizivis zvērējās, ka otrai aste esot īsāka, un abas cīkstē­jās, lai aprītu otru, bet tā ar garāko asti uzveica,,.

— Paga, o, Kohokumu! — es viņu pārtraucu. — Nepie- mirsti, ka šī haizivs taču jau bija …

— Zinu jau, ko tu gribi teikt, — Kohokumu man atkal atņēma stāsta pavedienu. — Un tev taisnība. Ilgs laiks pa­gāja, kamēr viņa apēda trīsdesmit devīto haizivi, jo trīsdesmit devītās haizivs vēderā jau atradās deviņpa­dsmit citas haizivis, ko tā bija aprijusi, bet četrdesmitās haizivs vēderā bija pārējās deviņpadsmit haizivis, ko tā bija apēdusi, tā ka ēstgriba uzvarētājai vairs nebija tāda kā sākumā. Bet pirmām kārtām paturi prātā, ka tā bija ārkārtīgi liela haizivs.

Tik ilgs laiks pagāja, kamēr viņa notiesāja šo otru hai­zivi un visas deviņpadsmit haizivis tās vēderā, ka viņa vēl ēda un ēda, kad bija jau iestājusies tumsa un Vaihī ļaudis visi aizgājuši mājās, aiznesdami līdzi omārus ka­ralim. Un vai nākamajā rītā viņi neatrada pēdējo haizivi krastā nosprāgušu, vidū pušu pārplīsušu no pārmērīgas ēšanas?

Kohokumu pēdīgi bija sasniedzis gala punktu un ar šķelmīgu skatienu cieši vērās man acīs.

— Paga, paga, o, Lakana! — viņš aizkavēja vārdus, kas jau lauzās man uz mēles. — Es zinu, ko tu tagad teiksi. Tu teiksi, ka pats ar šāvām acīm es to neesmu redzējis un talab arī nevaru zināt to, ko tev stāstīju. Bet es zinu gan un varu to pierādīt. Mans tēvatēvs pazina Ūdens puisēna tēva tēvoča mazdēlu. Un tāpat tur tas klints izcilnis, uz kuru patlaban rādu ar pirkstu, ir tā vieta, kur Ūdens pui­sēns stāvēja un nira. Es pats tur esmu niris pēc omāriem. Tā ir lieliska omāru vieta. Tāpat es bieži vien esmu tur re­dzējis haizivis. Un tur pašā dibenā, kā man gan labi zi­nāms, jo pats esmu tos redzējis un pārskaitījis, guļ tie trīs­desmit deviņi lavas kluči, kurus iesviedis Ūdens puisēns, kā jau tev stāstīju.

— Bet… — es iesāku.

— Kuš! — viņš mani aprāva. — Skat! Kamēr mēs tēr­zējām, zivis atkal sākušas kosties.

Viņš norādīja uz trim bambusa kārtīm, kas izslējušās lēkāja kā trakas par zīmi, ka zivis uzķērušās uz āķiem un ūdenī rausta auklas. Noliekdamies pie sava irkļa, Koho­kumu vēl noņurdēja, lai mani pārliecinātu:

— Protams, ka es zinu. Tie trīsdesmit deviņii/lavas kluči tur ir vēl šobaltdien. Tu pats tos vari kādu dienu pār­skaitīt. Skaidrs, ka zinu, un tas ir patiess notikums.