Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

ČETRPADSMITA NODALA

svešie vilki gaudoja daudzu skrējienu attālumā, un, kad Vilks to dzirdēja, viņš sajuta vientulības dzēlienu.

Viņš saklausīja, ka tas ir liels bars, turklāt vilki izgudrēm mainīja kaucienu skanējumu tā, lai izklausītos, ka to ir vēl vairāk. Vilks zināja šo triku: viņš to iemācījās, kad bija piebiedrojies baram uz Kalna.

Ar gara acīm viņš skatīja vilkus priecīgi paceļam pur­nus pret Spožo-balto-aci. Viņam gribējās nogaudot atbildi. Taču Vilks bija piesiets zem nīstās briežādas. No gaudo­šanas bija palikušas tikai atmiņas.

Kad bezastaini rāpās korē, slīdošais koks sasvērās. Vilks centās palikt modrs, lai būtu gatavībā, kad ieradīsies barabrālis. Taču tas kļuva aizvien grūtāk. Slāpes skrāpēja rīkli. Sāpes koda astē. Kad viņi briesmīgajās peldošajās ādās kuģoja pa lielo ūdeni, Vilks saslima. Vēders sāpēja joprojām.

Pārējie dzīvnieki nejutās labāk. Ūdrs bija iegrimis bez­cerīgā klusēšanā, kaut gan Vilks saoda, ka tas vēl nav

pagalam. Lūsis un lapsa, kurus Gaišmatainis bija noķē­ris un piesējis pie otra slīdošā koka, nebija iepīkstējušies kopš gaismas. Vienīgi āmrija laiku pa laikam nikni ieņur­dējās.

Svešais bars beidza gaudot, un baltie kalni grima klu­sumā. Vilks zināja, ka ciltsbrāļi tagad laiza un ošņā cits citu, gatavodamies medībām. Kad viņš pats kopā ar Slaiko Bezastaini gribēja medīt, abi vienmēr pirms tam viens otru apostīja un aplaizīja, bet asti, protams, luncināja ti­kai Vilks.

Slīdošais koks iegriezās vējā, un viņš saoda, ka tuvojas kalni. Vilks sajuta bezastainu satraukumu un nosprieda, ka viņu garais skrējiens tuvojas noslēgumam.

Ātriem soļiem piesteidzās Smirdīgais Kažoks un pa­grūda zem briežādas Spožo-mīksto-aukstumu. Vilks to neveikli satvēra notirpušajos žokļos un sakošļāja. Vairs nebija spēka atteikties no tā, ko tie viņam deva.

Tālāk priekšā Gaišmatainis sarunājās ar Cūskasmēli, abi paskatījās uz Vilku un sāka smieties savus ķiukstošos bezastainu smieklus. Bailes iekoda viņam vēderā. Domās viņš atbrīvojās no briežādas un lēca virsū Gaišmatainim, plosīja tam rīkli, un asinis šķīda uz visām pusēm…

Taču tās bija tikai iedomas. Patiesībā viņš novājēja. Pat ja Vilks spētu atbrīvoties, viņam nepietiktu spēka nogāzt Gaišmataini. Vilks uztraucās par to, ka tad, kad beidzot ieradīsies Slaikais Bezastainis ar savu baramāsu, viņam nepietiks spēka cīnīties tiem blakus.

Kad uzausa gaisma, parādījās kalna aprises. Vējš mi­tējās. Vilks saoda, ka šeit ir maz medījuma un nav vilku. Pār viņa kažoku pārskrēja tirpas.

Slīdošais koks noraustījās un apstājās.

Priekšā pie kalna nogāzes rūca Spožais-zvērs-kaskarsti-kož, un tam blakus klusa un nekustīga sēdēja Akmensseja.

Tā piecēlās, piespiedusi pie sāniem priekšķepas, un Vilks juta, ka vienā no tām viņa tur pelēko, nokaitēto priekšmetu, kas kož auksti. Viņa stāvēja ļoti rāma, tomēr viņas ēna uz kalna plīvoja kā sapluinīts spārns.

Vilks nebija to redzējis, kopš tā ieradās cauri šņācoša­jam klusumam. Patlaban viens viņas briesmīgo acu uzme­tiens pārvērta Vilku par smilkstošu kucēnu.

Pārējie bezastaini klusēdami pameta slīdošos kokus un devās tai pievienoties. Viņi bija nobijušies, taču, tāpat kā iepriekšējā reizē, slēpa savas bailes cits no cita.

Akmensseja ierunājās grabošā balsī, viss bars satupās ap Spožo-zvēru-kas-karsti-kož un sāka šūpoties uz priekšu un atpakaļ. Uz priekšu un atpakaļ, uz priekšu un atpakaļ. Skatīdamies uz bezastainiem, Vilks apreiba, taču nespēja novērsties. Pēc tam tie sāka vienmērīgi rūkt zemās bal­sīs, kuras sita Vilkam pa galvu kā ziemeļbrieža nagi pa sakaltušu zemi. Arvien ātrāk un ātrāk, skaļāk un skaļāk, līdz viņa sirds sāka sāpīgi dauzīties krūtīs.

Un tad no kalna atplūda tumsas un dēmonu smaka, kura vēlās Vilkam pāri kā neredzēts ātrais ūdens.

Pēkšņi Akmensseja pacēla priekšķepu ķepu, kurā viņa bija turējusi pelēko priekšmetu, kas auksti kož. Tad, Vil­kam par izbrīnu, tā iebāza savu ķepu tieši Spožajam-zvēram rīklē!

No bailēm sastindzis, viņš nolūkojās, kā Smirdīgais Ka­žoks, bet pēc tam arī Gaišmatainis un Cūskasmēle izdara to pašu. Viņš skatījās, kā tie šūpojas uz priekšu un atpa­kaļ, joprojām sparīgi rūkdami cietsirdīgās balsīs, un tur ķepas, iebāztas Spožā-zvēra-kas-karsti-kož krakšķošajos žokļos.

Beidzot tie izgrūda uzvarošu kaucienu un izvilka ķepas laukā.

Vilks negribēja ticēt savai ožai! Viņu priekšķepas ne­smirdēja pēc gaļas, kurā kodis Spožais-zvērs! Tās smaržoja vēsi un svaigi! Kas bija šie bezastaini, kuriem pat Spožaiszvērs-kas-karsti-kož baidījās pieskarties ?

Vilku pārņēma bailes: bailes ne tikai par sevi, bet ari par barabrāli.

Slaikais Bezastainis un bezastaine bija gudri un dros­mīgi, un viņiem piederēja Garie-nagi-kas-lido-tālu. Bet, ja tie uzbruktu šiem dīvainajiem, ļaunajiem bezastainiem, draugi tiktu saraustīti gabalos.