JAUNA ĀRSTA PIEZĪMES

DVIELIS AR GAILI

Kas nav braucis ar zirgiem pa nomaļiem lauku ce­ļiem, tam man nav ko stāstīt: tas tik un tā nesapratīs. Bet tam, kurš braucis, negribas ne atgādināt.

Sacīšu īsi: četrdesmit verstis, kas šķīra apriņķa pilsētu Gračovku no Murjevas slimnīcas, es un mans vedējs brau­cām precīzi diennakti. Pat līdz smieklīgumam precīzi: 1917. gada 16. septembrī pulksten divos dienā mēs bijām pie pēdējās tirgotavas, kas atradās uz šīs brīnumjaukās pilsētas Gračovkas robežas, bet tā paša neaizmirstamā septiņpadsmitā gada 17. septembrī divos un piecās mi­nūtēs es stāvēju nomīņātajā, mirstošajā un septembra lietū pievilgušajā maurā Murjevas slimnīcas pagalmā. Stāvējy tāds: kājas man bija notirpušas, turklāt tik ne­ganti, ka es turpat pagalmā kā apdullis domās pāršķir­stīju mācību grāmatu lapas, truli mēģinādams atcerēties, vai tāda slimība, pie kuras cilvēkam sastingst muskuļi, patiešām ir vai arī esmu par tādu murgojis vakar, nak­šņodams Grabilovkas sādžā. Kā šo nolādēto kaiti sauc latīniski? Katrs muskulis neciešami smeldza kā sāpošs zobs. Kāju pirkstus nav pat ko pieminēt — tie zābakos nemaz nekustējās, gulēja stīvi kā koka puļķi. Atzīstos, ka mazdūšības lēkmē es čukstus nolādēju medicīnu un savu iesniegumu, ko pirms pieciem gadiem biju uzrakstījis universitātes rektoram. Lietus tikmēr sijāja kā no sieta. Mētelis bija piemircis kā sūklis. Ar labās rokas pirkstiem veltīgi pūlējos saņemt čemodāna rokturi un beidzot no­spļāvos slapjajā zālē. Pirksti neko nespēja satvert, un man, piebāztam ar dažnedažādām zinībām no interesan­tajām medicīnas grāmatām, atkal ienāca prātā slimība — paralīze. Paralisis, es velns zina kāpēc domās sev izmi­sis teicu.

— P … pa jūsu ceļiem, — es ierunājos ar stingām, zil­ganām lūpām, — j … jāpieradinās braukt.

Un piedevām es nez kāpēc nikni blenzu vedējā, kaut gan īstenībā viņu nevarēja vainot, ka ceļš tik nejēdzīgs.

— Ek.,. biedri dakter, — vedējs atsaucās, tāpat kā es tik tikko kustinādams lūpas zem gaišajām ūsiņām, — braukāju jau piecpadsmit gadu, bet tikpat nevaru pie­rast.

Es nodrebinājos, skumīgi palūkojos uz balto, noplukušo divstāvu ēku, uz feldšera mājeles nebalsinātajām baļķu sienām, uz savu nākamo rezidenci — ļoti tīru divstāvu māju ar noslēpumainiem kapličas logiem — un gari no­pūtos. Un tai pašā mirklī latīnisko nosaukumu vietā man galvā neskaidri pazibēja salkana frāze, kuru no kratīša­nās un aukstuma apdullušajās smadzenēs nodziedāja tukls tenors ar gaišzilām biksēm:

«… Ardievu, patvē-rums mans svē-tais …»

Paliec sveiks, paliec sveiks uz ilgu laiku, zeltaini sārtais Lielais teātri, Maskava, skatlogi… ak, palieciet sveiki!

«Nākamreiz vilkšu mugurā kažoku…» domāju niknā izmisumā un ar stīvām rokām parāvu čemodānu aiz sik­snām, «es … kaut gan nākamreiz jau būs oktobris … velc kaut divus kažokus. Bet agrāk nekā pēc mēneša uz Gračovku nebraukšu, neparko nebraukšu… Padomājiet paši… ceļā vajadzēja lūgt naktsmājas! Divdesmit verstis nobraucām, un uznāca akla tumsa … nakts … Vajadzēja pārnakšņot Grabilovkā … Skolotājs ielaida… Šorīt sep­tiņos izbraucām … un tad ta braukšana … dieviņ tētiņ … velcies - lēnāk par kājāmgājēju. Viens ritenis iezveļas dangā, otrs paceļas gaisā, čemodāns — blākš! — noveļas tiz kājām… tad sasveries uz vieniem sāniem, tad uz ot­riem, te krīti uz deguna, te uz pakauša. Bet no augšas sijā un sijā, un kauli §tingst. Vai gan es būtu ticējis, ka pelēka, skumīga septembra vidū cilvēks laukā var salt kā bargā ziemā?! Bet izrādās, ka var. Un, kamēr mirsti lēnā nāvē, redzi vienu un to pašu, tikai to pašu. Pa labi pauguraina, apkrimsta nora, pa kreisi nīkulīgs mežiņš un tam līdzās pelēkas, noplukušas mājeles, savas piecas vai sešas. Un šķiet, ka tajās nav nevienas dzīvas dvēseles. Apkārt klusums, klusums …»

Čemodāns beidzot sakustējās. Vedējs uz tā uzgūla ar vēderu un pastūma tieši man pretī. Gribēju čemodānu sa­turēt aiz siksnas, taču roka atteicās paklausīt, un mans uzblīdušais, ar grāmatām un visādiem krāmiem piebāztais un līdz nāvei apnikušais pavadonis nogāzās tieši maurā, iebelzdams man pa kājām.

— Ak tu žēlī… — vedējs iztrūcies iesāka, bet es ne­kādus iebildumus necēlu — manas kājas tik un tā bija pilnīgi nelietojamas.

— Ei, kur te kāds ir? Ei! — vedējs uzsauca un saplik­šķināja rokas kā gailis spārnus. — Ei, atvedu dakteri!

Tūlīt aiz feldšera mājiņas tumšajām logu rūtīm parādī­jās sejas, pieplaka pie tām, durvis noklaudzēja, un es ieraudzīju, ka pār mauru uz manu pusi steberē vīrelis ap- skrandušā mētelītī un zābakos. Viņš goddevīgi un žigli norāva naģeni, piesteidzies pie manis un palicis divu soju attālumā, nez kāpēc kaunīgi pasmaidīja un piesmakušā balsī mani sveicināja:

— Labdien, biedri dakter!

— Kas jūs esat? — es noprasīju.

— Es būšu Jegoričs, — vīrelis stādījās priekšā,— še­jienes sargs. Mēs jau jūs gaidījām, gaidījām …

Un viņš tūliņ pakampa čemodānu, uzmeta plecā un stiepa prom. Es sāku meimurot viņam pakaļ, velti pūlē­damies iebāzt roku bikšu kabatā, lai izvilktu naudas maku.

īstenībā cilvēkam vajag gaužām maz. Un pirmām kār­tām viņam vajadzīga uguns. Atceros, posdamies uz no­maļo Murjevu, es jau Maskavā apņēmos izturēties solīdi. Zēniskā āriene man sagandēja dzīvi jau kopš pirmajiem soļiem_. Vajadzēja katram stādīties priekšā:

— Ārsts tāds un tāds.

Un ikviens noteikti pacēla uzacis un pārjautāja:

— Vai tiešām? Bet es domāju, ka jūs vēl esat students.

— Nē, esmu studijas beidzis, — es drūmi atbildēju un prātoju: «Nekas nelīdz, jāiegādājas brilles.» Taču pēc brillēm nebija nekādas vajadzības — acis man bija vese­las, skatiena skaidrumu vēl nebija aptumšojusi dzīves pieredze. Tā kā nevarēju ar aceņu palīdzību izvairīties no mūžīgajiem tēvišķajiem un maigajiem smaidiem, centos apgūt īpašu izturēšanos, kas iedvestu cieņu. Mēģināju ru­nāt nosvērti un pārliecinoši, straujas kustības pēc iespējas apvaldīt, iet, nevis skriet, kā to mēdz cilvēki divdesmit trīs gadu vecumā, tikko pabeiguši universitāti. Kā tagad, pēc daudziem gadiem, saprotu, tas viss man padevās gau­žām vāji.

Tobrīd es šo savu nerakstīto uzvedības kodeksu pār­kāpu. Sēdēju, čokurā sarāvies, vienās zeķēs — turklāt nevis kādā kabinetā, bet gan virtuvē — un kā uguns pie­lūdzējs jūsmīgi un kaisli stiepu pretī rokas plītī liesmojo­šām bērza šķilām. Pa kreisi no manis atradās apgāzts ktibliņš un uz tā mani zābaki, tiem līdzās gulēja gludi no­plūkts gailis ar asiņainu kaklu un kaudze viņa raibo spalvu. Jo es, vēl gluži sastindzis, paguvu veikt virkni uzdevumu, kurus diktēja pati dzīve. Jegoriča sievai, smail- degunei Aksiņjai, uzticēju savas virējas pienākumus. Tāpēc ar viņas roku bija atņemta dzīvība gailim. To man vaja­dzēja apēst. Es ar visiem iepazinos. Feldšeri sauca Dem- jans Lukičs, vecmātes — Pelageja Ivanovna un Anna Nikolajevna. Paguvu apstaigāt slimnīcu un pilnīgi skaidri pārliecinājos par to, ka tajā ir ļoti bagāts instru- mentārijs. Turklāt man tikpat skaidri vajadzēja atzīt (protams, klusībā), ka ļoti daudzu nevainojami spožo in­strumentu uzdevums man nemaz nav zināms. Atzīstos atklāti, es tādus nebiju pat redzējis, kur nu vēl turējis rokās.

— Hm, — visai daudznozīmīgi norūcu, — instrumentā- rijs jums tomēr ir lielisks. Hm …

— Kā nu ne, godātais, — saldā balsī ierunājās Dem- jans Lukičs, — tas jau jūsu priekšgājēja Leopolda Leopol- doviča nopelns. Viņš tak operēja no rīta līdz vakaram.

Te mani pārklāja auksti sviedri — un es grūtsirdīgi palūkojos uz skapīšiem, kas laistījās kā spoguļi.

Pēc tam mēs apstaigājām tukšās palātas, un es pārlie­cinājos, ka tajās var ērti novietot četrdesmit cilvēku.

— Leopoldam Leopoldovičam te reizēm gulēja arī piec­desmit, — mani iepriecināja Demjans Lukičs, bet Anna Nikolajevna, sieviete ar sirmu matu vainagu, nez kāpēc noteica:

— Jūs, dakter, liekaties tik jauniņš,tik jauniņš… Taisni brīnums. Jūs izskatāties pēc studenta.

«Piķis un zēvele,» es* nodomāju, «visi kā sazvērējušies, goda vārds!»

Un caur zobiem sausi atņurdēju;

— Hm … nē, es … tas ir… jā, es izskatos jauns …

Tad mēs nokāpām aptiekā, un es tūliņ ieraudzīju, ka

tajā trūkst vienīgi putna piena. Divas patumšas istabas stipri oda pēc zālēm, un plauktos atradās viss, ko var vē­lēties. Bija arī patentēti ārzemju līdzekļi, un vai maz jāpiebilst, ka es savu mūžu par tiem nekā nebiju dzirdējis.

— Tos izrakstīja Leopolds Leopoldovičs, — lepni pa­vēstīja Pelageja Ivanovna.

«šis Leopolds nudien bijis ģeniāls cilvēks,» es nodo­māju, un mani pārņēma cieņa pret šo noslēpumaino Leo­poldu, kas pametis kluso Murjevu.

Cilvēkam vajadzīga ne tikai uguns, viņam ar visu va­jag arī aprast. Gaili es jau sen biju notiesājis, Jegoričs piebāzis man cisu maisu un pārklājis ar palagu, manas rezidences kabinetā dega lampa. Es sēdēju un kā apburts vēros leģendārā Leopolda trešajā sasniegumā: skapis bija bāztin piebāzts ar grāmatām. Ķirurģijas rokasgrāmatas vien vācu un krievu valodā es ātrumā saskaitīju ap trīs­desmit sējumu. Kur vēl terapija! Un brīnišķi ādas slimību atlanti!

Tuvojās vakars, un es sāku aprast.

«Es ne pie kā neesmu vainīgs,» neatlaidīgi pūlējos sev iegalvot,^«man ir diploms, man ir piecpadsmit.piecnieki. Es taču jau tur, lielajā pilsētā, brīdināju, ka gribu strādāt par otro ārstu. Nē. Viņi pasmaidīja un atteica: «Gan pie­radīsiet.» Pierodi nu! Bet ja atved kādu ar bruku? Sakiet man — pa kuru laiku es pie tās pieradīšu? Un, galvenais, kā jutīsies brukas slimnieks manās rokās? Varēs pierast viņpasaulē (te man pār muguru pārskrēja šermuļi)…

Un sastrutojis apendicīts? Ū! Un rīkles gala difterija sādžas bērniem? Kad nepieciešama traheotomija? Arī bez traheotomijas man neklāsies diez cik viegli… Un … un… dzemdības! Biju pavisam piemirsis dzemdības! Bērna nepareiza guļa. Ko gan es iesākšu? Ko gan? Cik es esmu vieglprātīgs! Vajadzēja atteikties no šī iecirkņa. Vajadzēja. Būtu atraduši sev kādu Leopoldu.»

Grūtsirdības mākts staigāju pa krēslaino kabinetu. No­kļuvis ieblakus lampai, es logā uz lauku bezgalīgās tum­sas fona redzēju līdzās lampas uguntiņai pavīdam savas bālās sejas atspulgu.

«Esmu kā tāds Viltus Dmitrijs,» es piepeši muļķīgi no­domāju un atkal apsēdos pie loga.

Pāris stundu vientulībā sevi mocīju un nonācu tik tālu, ka mani nervi vairs nespēja izturēt paša radītās šausmas. Tad sāku nomierināties un pat kalt šādus tādus plānus.

Tā, godātais … Viņi stāsta, ka uz pieņemšanu tagad gandrīz neviens neierodas. Sādžās strādā pie linu mīstī­šanas, ceļi neizbraucami… «Tieši tagad tev arī atvedīs "brukas slimnieku,» smadzenēs nogranda skarba balss, «jo iesnu dēļ (tā nav smaga kaite) neviens pa sliktu ceļu ne­brauks, bet brukas slimnieku atšķūrēs, vari būt drošs, dārgais kolēģi dakter.»

Tas nebija muļķīgi sacīts, vai ne? Es nodrebēju.

«Ciet klusu,» es teicu balsij, «brukas slimnieku var arī neatvest. Kas tā par neirastēniju? Reiz esi ķēries pie ar­kla — atpakaļ neskaties!»

«Esi iejūdzies — velc!» dzēlīgi atsaucās balss.

Tā … no rokasgrāmatas nešķiršos … Ja kaut kas jāiz­raksta, var apdomāt, mazgājot rokas. Rokasgrāmata gu­lēs atvērta tieši uz žurnāla, kurā ieraksta slimniekus. Rak­stīšu noderīgas, bet vienkāršas receptes. Nu, pieņemsim, natrii salicylici 0,5 pa vienam pulverim trīs reizes dienā …

«Var izrakstīt arī sodu!» nepārprotami ņirgādamies, at­saucās mans iekšējais sarunu biedrs.

Kāpēc tad sodu? Es izrakstīšu arī ipekakuanu infu- zum… uz 180. Vai uz divi simti. Laipni lūdzu!

Un, lai gan man, vienatnē sēžot pie lampas, neviens ipekakuanu neprasīja, es tūliņ mazdūšīgi pāršķirstīju re­ceptūras rokasgrāmatu, pārbaudīju ipekakuanu un pie reizes arī mehāniski pārlasīju to, ka pasaulē"-ir kaut kāds insipīns. Tas neesot nekas cits kā hinīndiglikolskābes ētera sulfāts… Izrādījās, ka tam neesot hinīna garšas. Bet kur tas lietojams? Un kā izrakstāms? Vai tas ir pulveris? Velns viņu rāvis!

«Lai nu insipīns kur insipīns, bet kā tad tomēr paliek ar bruku?» neatlaidīgi tirdīja baiļu balss.

«Iesēdināšu slimnieku vannā,» es apskaities aizstāvē­jos, «jā, vannā. Un mēģināšu bruku iedabūt atpakaļ.»

«Ar plīsumu, manu mīļumiņ! Pie joda, ko tu te runā par vannām! Ar plīsumu,» dēmona balsī dziedāja bailes. «Jā­griež …»

Te es padevos un gandrīz sāku raudāt. Un raidīju lūg­šanu tumsai aiz loga: visu ko, tikai ne bruku ar plīsumu!

Bet nogurums žužināja:

«Liecies jel gulēt, tu nelaimīgais eskulap! Izgulēsies, gan rīts būs gudrāks par vakaru. Nomierinies, jaunais neirastēniķi! Paskaties — tumsā aiz logiem ir miers, drēgnie lauki grimst snaudā, no brukas nav ne vēsts. Rīts gudrāks par vakaru. Apradīsi… Guli… liec atlantu nost… Pašlaik tikpat netiksi ne par matu gudrāks. Bru­kas gredzens…»

Kā viņš iedrāzās istabā, nemaz neapjēdzu. Atceros, no­klaudzēja durvju bulta, Aksiņja kaut ko. nopīkstēja. Un aiz logiem nočīkstēja rati.

Vīrs bija bez cepures, vaļējā puskažociņā, savēlušos bār- deli un ārprātīgā acīm.

Viņš pārkrustījās un nogāzās uz ceļiem, un trieca pieri pret grīdu. Tā bija nodeva man.

«Esmu pagalam,» smeldzīgi nodomāju.

— Ko jūs darāt, ko jūs darāt! — es nomurmināju un pavilku pelēko piedurkni.

Vīrieša seja sašķobījās, un viņš par atbildi sāka aizgūt­nēm murmināt saraustītus vārdus:

ļ— Daktera kungs … kungs … vienīgā, vienīgā … vie­nīgā! — svešais pēkšņi iekliedzās jauneklīgi skanīgā balsī, tā ka lampas abažūrs nodrebēja. — Ak dievs … Ak…— Viņš sāka izmisumā lauzīt rokas un atkal dauzīt pieri pret grīdas dēļiem, it kā gribēdams to sašķaidīt. — Par ko? Par ko tāds sods? … Ko esam noziegušies?

— Ko? Kas noticis?! — es iekliedzos, juzdams, ka man seja kļūst auksta.

Svešais pielēca kājās, metās man klāt un nočukstēja:

— Daktera kungs … ko vien gribat… došu naudu … Prasiet, cik vien gribat! Cik vien gribat. Vedīsim produk­tus… Tikai lai nenomirst! Tikai lai nenomirst! Paliks krople — par to nekas. Par to nekas! — viņš brēca pret griestiem. — Gan izbarošu, gan!

Melnajā durvju četrstūrī rēgojās Aksiņjas bālā seja. Manu sirdi sažņaudza smeldze.

— Kas noticis? … Kas? Runājiet! — es žēli izsaucos.

Svešais apklusa, tad čukstus, it kā uzticēdams noslē­pumu, sacīja, un viņa acis šķita kā bezdibeņi:

—■ Ierāva paisīklā …

— Paisīklā… paisīklā?… — es pārjautāju. — Kas tas ir?

— Linus, linus paisījuši… daktera kungs … — čuk­stus paskaidroja Aksiņja, — ar paisīklu tak… paisa linus…

«Tas ir sākums. Tā. Ak, kāpēc es šurp atbraucu!» šaus­mās nodomāju.

— Ko ierāva?

— Manu meitiņu, — svešais čukstus atbildēja un tad izkliedza: — Palīdziet! — Un atkal nogāzās uz grīdas,

un viņa apaļiski apgrieztie mati nokrita pār acīm.

*

Spožlampa ar sašķiebušos skārda abažūru dega spilgti, ar diviem degļiem. Meiteni ieraudzīju uz operāciju galda, kas bija pārklāts ar baltu, svaigi smaržojošu vaskadrānu, un bruka no manas atmiņas pagaisa. .

Gaišie, mazliet rūsganie mati nokārās no galda samu­džinātā, sakaltušā grīstē. Bize bija milzīga, un tās gals sniedzās līdz grīdai.

Katūna svārki bija sadriskāti un asinis uz tiem dažādās krāsās — dažs plankums tumši brūns, dažs svaigs, gaiši sarkans. Lampas gaisma šķita dzeltena un dzīva, bet mei­tenes seja balta kā papīrs, deguns smails.

Viņas baltajā sejā stings, kā ģipsī liets dzisa patiešām reti sastopams daiļums. Reti, gaužām reti gadās redzēt tādu seju.

Operāciju zālē sekundes desmit valdīja pilnīgs klusums, bet viņpus aizvērtajām durvīm varēja dzirdēt kādu dobji vaimanājam un bez mitas dauzām galvu.

«Zaudējis sajēgu,» es nodomāju, «un kopējas droši vien viņu lūko vest pie prāta … Kādēļ meitene tik skaista? Tēvam gan ir pareizi vaibsti… Droši vien māte bijusi skaista … Viņš ir atraitnis …»

— Vai viņš ir atraitnis? — es neviļus nočukstēju.

— Atraitnis, — klusi atbildēja Pelageja Ivanovna.

Te Demjans Lukičs ar asu, it kā niknu kustību pārplēsa svārkus no lejas malas līdz augšai un meiteni vienā mir­klī atsedza. Es paskatījos, un tas, ko ieraudzīju, pārspēja visu, ko biju gaidījis. Kreisās kājas īstenībā nemaz nebija. Sākot no samaltā ceļgala, rēgojās asiņaini lēveri, sarkani, saraustīti muskuļi un uz visām pusēm asi slējās sadragātu kaulu šķēpeles. Labās kājas apakšstilbs pārlauzts tā, ka abi kaula gali izdūrtišies cauri ādai. Tādēļ pēda nedzīvi gulēja it kā savrup, sagriezusies uz sāniem.

— Jā, — klusi noteica feldšeris un vairāk nekā nepie- bilda.

Sai brīdī es pārvarēju4 sastingumu un steidzos pārbaudīt pulsu. Aukstajā rokā tā nebija. Tikai pēc vairākām sekun­dēm uztaustīju tikko jaušamu, retu viļņojumu. Tas pa­zuda… tad sekoja pauze, kurā paguvu paskatīties uz meitenes nāsīm, kas metās zilganas, un baltajām lū­pām… Jau gribēju sacīt: beigas… par laimi, tomēr sa­valdījos … Atkal uzvirmoja sīks vilnis.

«Lūk, tā izdziest saplosīts cilvēks,» es nodomāju, «te vairs nekas nav līdzams …»

Bet piepeši es bargā, sev pašam nepazīstamā balsī teicu:

— Kamparu!

Te Anna Nikolajevna noliecās man pie auss un pačuk­stēja:

— Kāpēc, dakter? Nemokiet! Kam vēl durstīt? Tūliņ nomirs … Neizglābsiet.

Nikni un drūmi atskatījos uz viņu un teicus

— Es lūdzu kamparu …

Un Anna Nikolajevna ar spēji pietvīkušu, aizvainotu seju tūliņ metās pie galdiņa un nolauza ampulai galu.

Arī feldšeris acīmredzot bija pret kamparu. Tomēr viņš ātri un veikli rīkojās ar šļirci, un dzeltenā eļļa pazuda zem pleca ādas.

«Mirsti. Mirsti drīzāk,» es domāju, «jel mirsti! Ko gan citādi ar tevi iesākšu?»

— Tūliņ mirs, — it kā uzminējis manas domas, nočuk­stēja feldšeris. Viņš pašķielēja uz palagu, bet acīmredzot pārdomāja: žēl bija palagu notraipīt ar asinīm. Tomēr pēc dažām sekundēm ķermeni vajadzēja pārklāt. Meitene gulēja kā līķis, taču mirusi nebija. Galvā man piepeši kļuva gaišs kā zem mūsu tālā anatomikuma stikla gries­tiem.

•— Vēlreiz kamparu, —aizsmacis teicu.

Un feldšeris atkal paklausīgi iešļircināja eļļu.

«Vai tad patiesi viņa nemirs? …» izmisis domāju. «Vai patiesi man vajadzēs …»

Smadzenēs kļuva arvien gaišāks, un pēkšņi bez jel kā­dām mācību grāmatām, bez padomiem un palīdzības sa­pratu — pārliecība, ka esmu sapratis, bija dzelžaina —, tagad man vajadzēs pirmoreiz mūžā izdarīt amputāciju dziestošam cilvēkam. Un šis cilvēks mirs zem naža. Ak, mirs zem naža! Jo viņai taču nav asiņu! Desmit verstis garajā ceļā tās izplūdušas no sašķaidītajām kājām, un nevar pat zināt, vai viņa pašlaik kaut ko jūt un dzird. Viņa klusē. Ak, kāpēc viņa nemirst?! Ko man sacīs sa­prātu zaudējušais tēvs?

— Sagatavojiet amputāciju, — svešādā balsī teicu feld­šerim..

Vecmāte pameta uz mani negantu skatienu, bet feldšera acīs pavīdēja līdzjūtības dzirkstele, un viņš sāka ātri rīkoties ap instrumentiem. Zem viņa rokām sāka sprauslāt prīmuss…

Pagāja stundas ceturksnis. Ar māņticīgām šausmām pa­raudzījos izdzisušā acī, mazliet paceldams auksto plak­stiņu. Nekā nepanākšu. Kā var dzīvot tas, kas jau gan­drīz līķis? Sviedru lāses neatturami ritēja no baltās ce­purītes apakšas man pār pieri, un Pelageja Ivanovna sāļos sviedrus ar marli noslaucīja. Asiņu pārpalikumā meitenes dzīslās tagad peldēja arī kofeīns. Vai to vaja­dzēja .šļircināt vai ne? Anna Nikolajevna ar viegliem pie­skārieniem masēja punus, kas uz meitenes gurniem bija radušies no fizioloģiskā šķīduma. Bet meitene bija dzīva.

Satvēru skalpeli, cenzdamies kādu atdarināt (reizi mūžā universitātē biju redzējis amputāciju) … Tagad es lūdzos liktenim, lai meitene vismaz nākamajā pusstundā neno­mirst… «Lai nomirst palātā, kad būšu operāciju bei­dzis …»

Manā vietā darbojās vienīgi mans veselais saprāts, ko šaustīja ārkārtējie apstākļi. Ar apļveida kustību veikli kā pieredzējis miesnieks apvilku asum asu nazi ap gurnu, un āda pašķīrās — bez piliena asiņu. «Ko darīšu, kad sāks asiņot artērijas?» es domāju un kā vilks paglūnēju uz torzijas pincešu kaudzi. Pārgriezu milzīgu gabalu meitenes miesas un vienu no asinsvadiem — tas izskatī­jās pēc bālganas caurulītes —, taču no tā neiztecēja ne lāsīte asiņu. Es to aizspiedu ar torzijas pinceti un vir­zījos tālāk. Saspraudu pincetes visur, kur domāju atro­damies asinsvadus. «Arteria … arteria … nolādēts, kā gan to sauc? …» Operāciju zālē sāka izskatīties pēc klī­nikas. Torzijas pincetes karājās veseliem ķekariem. Ar marles palīdzību tās kopā ar miesu pavilka uz augšu, un es ar žilbinoši spožu, sīkzobainu zāģi sāku zāģēt apaļo kaulu. «Kāpēc viņa nemirst? … Tas ir brīnums .,. ak, cik gan cilvēkam sīksta dzīvība!»

Un kauls atkrita. Demjana Lukiča rokās palika tas, kas reiz bijusi meitenes kāja. Samalta miesa un kauli! Tas viss tika nomests sāņus, un uz galda atrādās mei­tene, kļuvusi par trešdaļu īsāka, ar sāņus pavilktu kājas stumbeni. «Vēl, vēl mazliet… Nemirsti,» iedvesmas pār­ņemts domāju, «izturi līdz palātai, ļauj man laimīgi iz­kulties no šī drausmīgā notikuma manā mūžā!»

Pēc tam sākās nosiēšana ar ligatūrām, tad, adatas tu­rētājam knikstot, sāku retām šuvēm sašūt ādu… tomēr apstājos, attapos, apjēdzu… atstāju noteci.,, ieliku marles tamponu… Sviedri man aizmigloja acis, nu man šķita, ka esmu pirtī…

Es noelsos. Drūmi paskatījos uz stumbeni, uz vaska dzelteno seju. Iejautājos:

— JDzīva?

— Dzīva… — kā klusa atbalss reizē atsaucās feldše­ris un Anna Nikolajevna.

— Vēl mirklīti dzīvos, — gluži bez skaņas, tikai ar lūpām vien feldšeris sacīja man pie auss. Tad aprāvās un delikāti ieteica: — Otru kāju varbūt labāk neaiztikt,

dakter? Varbūt pārsiesim ar marli.,. citādi netiks līdz palātai… Vai ne? Tomēr labāk, ja nenomirst operāciju zālē.

— Dodiet šurp ģipsi, — neizprptama spēka pārņemts, aizsmacis teicu.

Visa grīda bija notašķīta baltiem traipiem, mēs visi mirkām sviedros. Pusmirušais cilvēks gulēja nekustīgi. Labajai kājai bija uzlikts ģipša pārsējs un uz apakšstilba lūzuma vietā rēgojās vaļējs četrstūris, ko es, iedvesmas pilns, biju atstājis.

— Dzīva… — izbrīnījies nokrekšķēja feldšeris.

Pēc tam meiteni vajadzēja pacelt, un zem palaga kļuva redzams bēdīgais iznākums — trešā daļa no viņas ķer­meņa palika operāciju zālē.

Tad gaitenī līgojās ēnas, šaudījās kopējas, un es re­dzēju, kā gar sienu aizzogas saņurcīts vīrieša stāvs, un atskanēja apslāpēts vaids. Bet vīrieti aizveda. Un viss apklusa.

Es operāciju zālē mazgāju līdz elkoņiem asiņainās rokas.

— Jūs, dakter, laikam esat izdarījis daudz amputā- ciju? — piepeši iejautājās Anna Nikolajevna. — Jums izdevās ārkārtīgi labi… Ne sliktāk kā Leopoldam…

Viņas mutē vārds «Leopolds» arvien skanēja kā «Dua- jēns».

Caur pieri pablenzu apkārtējās sejās. Un visu, arī Demjana Lukiča un Pelagejas Ivanovnas acīs pamanīju cieņu un apbrīnu.

— Hm… es… Es, vai zināt, esmu amputējis tikai divas reizes …

Kāpēc es samelojos? Tagad to nesaprotu.

Slimnīcā iestājās pilnīgs klusums? Pilnīgs.

— Kad nomirs, noteikti pasauciet mani, — pusbalsī pavēlēju feldšerim, un viņš nezin kāpēc nevis atteica «labi», bet gan godbijīgi atbildēja:

— Klausos …

Pēc dažām minūtēm atrados ārsta dzīvoklī, kabinetā pie zaļās lampas. Māja klusēja.

Melnajā loga rūtī atspoguļojās bāla seja.

«Nē, pēc Viltus Dmitrija es tomēr neizskatos un, vai zināt, esmu kļuvis tā kā vecāks… Starp uzacīm grumba … Tūliņ klauvēs … Pateiks: «Nomira …»

Jā, aiziešu un paskatīšos pēdējo reizi… tūliņ klau­vēs …»

Pie durvīm pieklauvēja. Tas notika pēc divarpus mē­nešiem. Logā mirdzēja viena no pirmajām ziemas die­nām.

Ienāca viņš; es viņu apskatīju tikai tagad. Jā, patiešām, sejas vaibsti pareizi. Gadus četrdesmit piecus vecs. Acis dzirkstī.

Tad kaut kas nošvīkstēja … Uz kruķiem istabā ielēca apburoši daiļa meitene ar vienu kāju, ģērbusies kuplos svārkos ar sarkanu apmali.

Meitene paskatījās uz mani, un vaigos viņai iesitās sārtums.

— Maskavā… Maskavā … — Un es sāku rakstīt ad­resi. — Tur izgatavos protēzi, mākslīgu kāju.

— Nobučo dakterim roku, — te negaidot sacīja tēvs.

Es apjuku tā, ka noskūpstīju meiteni nevis uz lūpām,

bet uz deguna.

Tad viņa, kruķos iekārusies, atritināja vīstokli, un no tā izvēlās garš, sniegbalts dvielis ar vienkārši izšūtu sarkanu gaili. Tad to viņa apstaigu laikā slēpa no manis zem spilvena. Nu, protams, atceros, diegi atradās uz gal­diņa.

— Neņemšu, — dzedri teicu un pat papurināju galvu. Bet meitenes seja un acis kļuva tādas, ka es tomēr pa­ņēmu …

Un daudzus gadus dvielis karājās Murjevā manā gu­ļamistabā un vēlāk cejoja man līdzi. Beidzot tas kļuva vecs, sadila, noplīsa un pazuda, 'kā sadilst un zūd at­miņas.

1926

Загрузка...