Dzīvotgriba

Un beidzot paliek slēdziens viens — Kā kauliņus tos dzīve sēja, Bet ta ir spēle, kur mūždien Dažs zelia ielikums iet vējā.

Viņi abi ar pūlēm klunkuroja lejup pa slīpo krastu, un tas, kurš gāja pa priekšu, reiz gandrīz paklupa uz klints asajām šķautnēm. Viņi bija piekusuši un novārguši, un viņu sejās bija iegulusies gurda pacietība, kāda rodas pēc ilgi ciestām grūtībām. Pleci viņiem līka zem segas ietīto, ar siksnām piestiprināto saiņu smaguma. Siksna bija katram apmesta arī ap pieri un palīdzēja noturēt saini. Katrs nesa pa šautenei. Viņi gāja salīkuši, pleci bija pastiepti uz priekšu, kakls vēl vairāk, bet acis no­durtas.

— Ja mums tagad būtu kaut pāris no tām patronām, ko paglabājām slēptuvē, — sacīja otrs ceļa vīrs.

Viņa balss bija drūma un apatiska. Viņš runāja vien­aldzīgi, un pirmais gājējs, ieklupis duļķainajā straumē, kas mutuļoja pār akmeņiem, pat neko neatbildēja.

Otrs sekoja viņam pa pēdām. Viņi nenovilka apavus, lai gan ūdens bija auksts kā ledus — tik auksts, ka ap po­tītēm kājas iesāpējās un pēdas tūliņ sastinga. Vietām ūdens sniedzas viņiem līdz ceļiem, un abi gājēji grīļoda­mies taustīja ar kājām upes dibenu.

Tam, kurš gāja iepakaļ, paslīdēja kāja uz gluda ak­mens, viņš gandrīz pakrita, taču ar lielām pūlēm noturē­jās un skaļi iekliedzās aiz sāpēm. Viņam, acīm redzot, bija apreibusi galva, viņš sagrīļojās un izstiepa uz priekšu brīvo roku, it kā meklēdams atbalstu gaisā. Atguvis līdz­svaru, vīrs spēra soli uz priekšu, bet atkal sagrīļojās un gandrīz nokrita. Tad viņš apstājas kā piekalts un palūko­jās uz savu ceļa biedru, kas ne reizes nebija atskatījies.

Mirkli viņš stāvēja nepakustēdamies, it kā cīnīdamies pats ar sevi. Tad izsaucās:

— Paklau, Bili, esmu izmežģījis kāju!

Bills brida tikai uz priekšu pa duļķaino straumi. Viņš neatskatījās. Otrs redzēja viņu aizejam, un, lai gan šā vīra seja palika tikpat neizteiksmīga kā iepriekš, viņa acis kļuva līdzīgas ievainota brieža acīm.

Bills jau bija izsvempies pretējā krastā un neatskatī­damies lurpināja savu ceļu. Otrs stāvēja strauta vidu un noskatījās viņam pakaļ. Viņa lūpas viegli nodrebēja un cietās, brūnās ūsas, kas sedza muti, noraustījās. Viņš aplaizīja lūpas ar mēli.

— Bili! — viņš iesaucās.

Šai saucienā izskanēja stipra, nelaimē iekļuvuša cil­vēka lūgums, bet Bills neatskatījās. Vīrs redzēja viņu aizejam, grīļainā gaita neveikli ķepurojamies un svempja- mies augšā pa slīpo nokalni pretī neskaidrajai apvāršņa malai, kas saplūda ar zemo pauguru. Viņš noskatījās, ka ceļa biedrs sasniedza pakalna, muguru un pazuda aiz tas. Tad viņš novērsās un lēnām aplaida skatienu pasaulei, kas viņam nu palika, kad Bills bija aizgājis.

Zemu pie apvāršņa nespodri gruzdēja saule, ko gandrīz aizklāja bieza migla un dūmaka — bezveidīga un netve­rama. Cilvēks izvilka pulksteni., pārvietodams visu au­guma svaru uz vienas kājas. Pulkstenis rādīja četri, un, ta kā bija jūlija beigas vai augusta sākums — jau apmē­ram nedēļu vai divas viņš vairs neskaitīja dienas, — tad tomēr zināja, ka saule atrodas ziemeļrietumos. Viņš pa­skatījās uz dienvidiem un nodomāja, ka kaut kur aiz šiem kailajiem pauguriem guļ Lielais Lāča ezers; viņš arī zi­nāja, ka turpat aiz neauglīgā Kanādas līdzenuma stiep­jas Polārais loks. Upīte, kurā viņš stāvēja, biia Koper- mainas upes pieteka, bet tā savukārt plūda uz ziemeļiem un ietecēja Kronēšanas līcī un Ziemeļu Ledus okeāna. Viņš tur nekad vēl nebija bijis, bet bija to visu redzējis Hudzona līča sabiedrības kartē.

Viņa skatiens atkal pārslīdēja lokam, kurā viņš bija palicis. Tā nebija iepriecinoša ainava. Visapkārt stiepās apvāršņa izplūdusī līnija. Visi pakalni bija zemi. Ne koku, ne krūmu, ne zāles — nekā, tikai milzīgs un baigs tuksnesis, un acīs viņam aši pavīdēja bailes.

— Bili! — viņš nočukstēja un tad vēlreiz: — Bili!

Viņš sarāvās, stāvēdams duļķainajā ūdenī, it kā apkār­tējais bezgalīgais plašums nomāktu viņu ar nepārvaramu spēku un nežēlīgi satriektu ar savu briesmīgo mieru. Viņš sāka drebēt kā drudža lēkmē, līdz šautene izslīdēja no ro­kas un ar šļakstu iekrita ūdenī. Tas viņam lika atjēgties. Viņš pārvarēja bailes, saņēmās un, pameklējis ar roku ūdenī, atrada ieroci. Tad viņš pavilka saini vairāk uz kreiso plecu, lai uz savainotās kājas būtu mazāk sma- gurna, un, viebdamies aiz sāpēm, lēnām un uzmanīgi sāka virzīties uz krastu.

Viņš gāja neapstādamies, ar izmisuma pilnu apņēmību, nepievērsdams uzmanību sāpēm, viņš rausās augšā pa nogāzi uz pakalna galu, aiz kura bija nozudis viņa biedrs, un viņš izskatījās vēl neveiklāks un smieklīgāks par Biliu, kad tas te bija klupis un ķepurojies. Bet no kalngala viņa priekšā atklajās lēzena ieleja, kura neviena nebija. Viņš atkal sāka cīnīties ar bailēm, pārvarēja tās, pavilka saini vēl vairāk uz kreiso plecu un klibodams kapa leja.

Ieleja bija purvaina, bieza sūnu kārta bija piesūkusies ar ūdeni kā sūklis. Ūdens no kājapakšas apšlāca viņu pie katra soļa, un ikreiz, kad viņš cēla kāju ārā no slapjās sūnas, tā, ūdenim žļurkstot, negribīgi palaida kāju vaļā no sava tvēriena. Cilvēks izraudzījās sev ceļu no ciņa uz cini pa sava biedra pēdām, gan apiedams klinšakmeņus, kas rēgojās kā saliņas sūnu jūrā, gan kāpdams tiem pāri.

Viņš nenomaldījās no ceļa, kaut arī gāja viens. Priekšā pēc viņa aprēķina vajadzēja būt ezeriņam, ko apņēma no­kaltušas egles un sīkas, panīkušas priedītes. So vietu sauca Titčiničili, kas vietējā valodā nozīmēja «Mazo nūju zeme». Un ezerā ietecēja neliels strauts ar skaidru, nevis duļķainu ūdeni. Strauta malā aug niedres — to viņš labi atcerējās —, bet meža tur nav, viņš dosies gar šo strautu uz augšu līdz tā iztekai, pāries pāri pakalnam un, ieturēdams virzienu uz rietumiem, gar citu strautu nokļūs līdz Dižas upei, bet tur zem apgāztas laivas, kas apbērta akmeņiem, atradis savu pārtikas krājumu. Sai slēptuvē būs patronas viņa tukšajai šautenei, makšķeres aķi un auklas, kā arī neliels tīkls — viss nepieciešamais, lai no­tvertu un nonāvētu dzīvo radību un sagādātu sev pār­tiku. Tur būs arī milti — tiesa, nedaudz, žāvēta speķa ga­bals un pupas.

Bills viņu tur sagaidīs, un viņi dosies uz dienvidiem laivā lejup pa Dīzas upi līdz Lielajam Lāča ezeram. Tad viņi pārcelsies pāri ezeram, visu laiku turēdamies uz dien­vidiem, līdz sasniegs Mekenzijas upi. Uz dienvidiem, viņi ies tikai uz dienvidiem, bet ziema veltīgi dzīsies viņiem pakaļ, atvari pārklāsies ar ledu, un dienas kļūs vēsākās un īsākas; viņi ies pretī dienvidiem uz kadu siltu Hudzona līča sabiedrības apmetni, kur aug lieli un auglīgi koki un pārtikas ir, cik vien vēlas.

Tā domāja cilvēks, ar pūlēm virzīdamies uz priekšu.

Viņa prāts darbojās tikpat stūrgalvīgi kā ķermenis, un viņš piespieda sevi domāt, ka Bills nav viņu pametis, ka Bills katrā ziņā gaida viņu pie laivas. Viņam bija tā jā­domā, citādi nebūtu nekādas jēgas cīnīties, atliktu tikai apgulties un nomirt. Saules nespodrajai ripai lēni slīgstot uz ziemeļrietumiem, cilvēks vairākkārt aprēķināja katru soli ceļā, ko viņš noies kopā ar Billu, bēgot uz dienvidiem no tuvās ziemas. Un viņš atkal un atkal domās pārskai­tīja pārtikas krājumus, kas bija noglabāti slēptuvē, un pārtikas krājumus Hudzona līča sabiedrības apmetnē. Viņš jau divas dienas nebija neko ēdis un arī pirms tam ilgu laiku bija izticis tikai ar mazumu. Bieži vien viņš nolie­cas, rāva bālās purva ogas, meta tās mutē, pasūkāja un norija. Purva oga ir drusciņa sēklu ūdeņainā apvalkā. Ūdens mutē izzūd, paliek ko sūkāt tikai cietās un rūgtās sēklas. Cilvēks zinaja, ka šīs ogas nav barojošas, tomēr pacietīgi tās sūkāja, jo cerība ir stiprāka par zināšanu un neņem vērā pieredzi.

Ap pulksten deviņiem viņš pret asu akmeni sadauzīja kājas īkšķi un aiz liela vājuma un pārguruma sagrīļojās un pakrita. Kādu laiku viņš nekustēdamies gulēja uz sā­niem. Tad viņš atbrīvojās no saiņa siksnām un neveikli saslējās sēdus. Tumsa vēl nebija sabiezējusi, un vieglajā mijkrēslī viņš sāka taustīties pa klinšakmeņiem un plūkt sausu sūnu. Savācis veselu kaudzīti, viņš iededzināja ugunskuru — gruzdošu, dūmainu ugunskuru — un uz­lika katliņa vārīties ūdeni.

Viņš atraisīja saini un vispirms saskaitīja sērkociņus. To bija sešdesmit septiņi. Lai būtu drošs, viņš pārskaitīja trīs reizes. Viņš sadalīja sērkociņus vairākās daļas, ietina pergamenta papīra un paslēpa vienu žūksnīti tukšajā ta­bakas makā, otru — aiz apdilušās cepures oderes un trešo zem krekla uz krūtīm. Kad tas bija izdarīts, viņu piepeši pārņēma paniskas bailes, viņš iztina sērkociņus un pār­skaitīja no jauna. To bija tikpat, cik iepriekš, — sešdesmit septiņi.

Pēc tam viņš pie uguns izžavēja izmirkušos apavus. No mokasīniem bija palilaišas pāri tikai skrandas, no segas sašūtās zeķes vietām bija izdilušas cauras, un kajas bija noberztas līdz asinīm. Izmežģītā potīte pulsēja, un viņš to uzmanīgi aplūkoja. Tā bija satūkusi un tikpat resna ka celis. Viņš noplēsa garu strēmeli vienai no savām divām segām un cieši pārsēja potīti. Tad viņš noplēsa vēl da­žas strēmeles un aptina sev ap kājām, tām vajadzēja aiz­stāt kā zeķes, tā mokasīnus. Beidzot viņš izdzēra kar­sto, kūpošo ūdeni, uzvilka pulksteni un ietinās segās.

Viņš gulēja kā nosists. Ap pusnakti uz īsu brīdi sa­tumsa, un drīz atkal sāka aust gaisma. Saule uzlēca zie­meļaustrumos, pareizāk sakot — tanī pusē sāka vizēt ausma, pašu sauli klāja pelēki mākoņi.

Ap pulksten sešiem ceļa virs, mierīgi gulēdams uz mu­guras, pamodās. Viņš palūkojās augšup uz pelēkajām de­besīm un sajuta izsalkumu. Pacēlies uz elkoņa, viņš pēk­šņi izdzirda skaļu sprauslošanu un ieraudzīja lielu briedi, kas vēroja viņu bailēs un ziņkārē. Briedis atradās tikai kādu pāris desmit soļu attālumā, un vīrs tūliņ iedomājās brieža gaļas gabalu, kā tas cepas un čurkst pannā, pat sajuta tā garšu. Viņš neapzināti satvēra nepielādēto šau­teni, notēmēja un nospieda gaili. Briedis nosprauslājās un lieliem lēcieniem, nagiem klaudzot un rībot, aizskrēja pro­jām pa akmeņiem.

Vīrs izlamājās un aizsvieda šauteni. Celdamies augšā no zemes, viņš skaļi ievaidējās. Tas bija grūts un ilgs darbs. Viņa locītavas krakšķēja, kustēdamās it kā sarū­sējušos gultņos, un katra to saliekšana vai izstiepšana prasīja milzīgu gribasspēku. Kad viņš beidzot piecēlās kājās, pagāja vēl krietns brīdis, lai pilnīgi izstieptos un ieņemtu cilvēkiem parasto taisno stāju.

Viņš uzkāpa nelielā paugurā un apskatījās apkārt. Ne- redzeja ne koku, ne krūmu, bija tikai pelēka sūnu jūra, kurā vietām pārmaiņu radīja pelēkas klintis, pelēkas la­mas un pelēki strautiņi. Arī debesis bija pelekas. Sauie nebija redzama, un nebija arī ne mazāko zīmju, kur ta varētu atrasties. Cilvēks vairs nezināja, kur ir ziemeļi, un viņš bija aizmirsis, no kuras puses pagājušo nakti te atnācis. Tomēr viņš nebija pazaudējis ceļu. Viņš to zi- naja. Drīz būs «Mazo nūju zeme». Tai jābūt kaut kur pa kreisi, netālu — varbūt jau aiz nākamā zemā paugura.

Viņš atgriezās atpakaļ sakravāt savu saini tālākajam ceļam. Pārliecinājies, ka visi trīs sērkociņu žūksnīši ir savā vietā, viņš tos vairs nepārskaitīja, bet, ieraugot mazo, cieši piebāzto briežādas maisiņu, kļuva domīgs. Maisiņš nebija liels. To varēja apsegt ar abam plaukstām. Bet tas svēra piecpadsmit mārciņu, tikpat daudz, cik visas pārējās mantas, un tas viņam darīja raizes. Viņš atlika maisiņu sāņus un sāka kravāt citas lietas. Tad viņš apstājās, paskatījās uz cieši piebāzto briežādas maisiņu, airi pacēla to un pameta visapkārt izaicinošu skatienu, it kā tuksnesis gribētu atņemt viņam šo dārgumu. Kad beidzot viņš piecēlās kājās un grīļodamies sāka iet uz priekšu pretī jaunai dienai, briežādās maisiņš, satīts kopa ar citām mantām, gulēja viņam uz muguras^

Cilvēks pagriežas pa kreisi un gaja, šad un tad noliek­damies pēc ogam. Potīte tagad bija gluži stīva, viņš kliboja daudz stiprāk, bet sāpes kājā nebija nekas salīdzi­nājumā ar graizēm vēdera. Bada mokas kļuva arvien ne­ciešamākas. Tās grauza un grauza, līdz viņš vairs nesa­prata, kurp jāiet, lai nokļūtu «Mazo nūju zemē». Ogas neremdināja šīs graizes, io sīvums tikai kairināja mēli un aukslējas.

Cilvēks nonāca ieplakā, kur no akmeņiem un ciņiem, spārniem švīkstot, pacēlās sniega irbju bars. Tas kliedza «ķerr-ķerr-ķerr». Viņš sāka mest tām ar akmeņiem, bet nevienai netrāpīja. Tad viņš nolika saini zemē un sāka zagties tām klāt kā kaķis zvirbulim. Viņa bikses saplīsa uz asajiem akmeņiem, ievainotie ceļgali atstāja asiņainu sliedi, bet izsalkuma mokas lika aizmirst šīs sāpes. Viņš līda pa slapjajām sūnām, samērcēdams apģērbu un sal­dams, bet to nemaz nemanīja, tik ļoti viņu kratīja bada drudzis. Bet irbes, spārniem švīkstot, arvien izmuka viņa tvērienam, līdz beidzot viņam sāka likties, ka tās ar savu «ķerr-ķerr-ķerr» viņu izsmej, un viņš tās nolādēja un iz­mēdīja.

Reiz viņš uzdūrās irbei, kas laikam bija gulējusi. Viņš ieraudzīja to tikai tad, kad tā iedrāzās viņam taisni seja, izskrējusi no savas akmens slēptuves. Lai cik pēkšņi ta parādījās, viņš tvēra to, bet rokā viņam palika tikai trīs astes spalvas. Vērodams aizlidojam šo putnu, viņš sajuta pret to tādu naidu, it kā tas būtu nodarījis viņam bries­mīgu ļaunumu. Tad viņš atgriezās un uzcēla plecos ne­samo.

Ap pusdienas laiku viņš nokļuva ielejās vai ieplakās, kur dzīvnieku bija vēl vairāk. It kā ķircinādami viņu, šā­viena attālumā pagāja garām pāris desmit briežu. Viņam uznāca neprātīga vēlēšanās dzīties tiem pakaļ, un viņš bija pārliecināts, ka tos panāks. Tad viņš ieraudzīja melnu lapsu ar sniega irbi zobos. Viņš iekliedzās. Tas bija bries­mīgs kliedziens, bet izbiedētā lapsa, projām bēgdama, ne­izlaida irbi no zobiem.

Pievakarē viņš nonāca pie strauta, kas no kaļķiem bija pienaini balts un tecēja caur retiem niedrāja pudurišiem. Cieši satvēris niedri pie pašas saknes, viņš izvilka no ze­mes kaut ko līdzīgu sīpola asnam, ne lielāku par naglas galviņu. Sīpoliņš bija mīksts un garšīgi nokraukšķēja zo­bos. Taču šķiedras izrādījās cietas un tādas pašas ūdeņai­nas ka ogas, un tām nebija nekada sāta. Cilvēks nometa no pleciem saini un četrrāpus sāka līst pa niedrāju grauz­dams un šmakstinādams, kā gremotājs dzīvnieks.

Viņš bija ļoti piekusis, un viņam gribējās atpūsties — apgulties un aizmigt, bet bads — tieši bads, nevis vēlē­šanas nokļūt «Mazo nūju zemē» visu laiku dzina viņu uz priekšu. Viņš meklēja vardes peļķēs un kārpīja ar na­giem zemi, meklēdams tārpus, lai gan zināja, ka tik talu Ziemeļos nav ne tārpu, ne varžu.

Viņš veltīgi ieskatījas katrā peļķē, līdz beidzot, kad jau sāka austies mijkrēslis, vienā peļķē ieraudzīja grun­duļa lieluma zivtiņu. Viņš iegremdēja ūdenī roku līdz ple­cam, bet zivs viņam izslīdēja. Tad viņš sāka to tvarstīt abām rokām un sacēla augšā dūņas. Aizrāvies viņš pa­krita un samērcējās līdz jostas vietai. Ūdenc tā saduļķo- jās, ka zivi vairs nevarēja redzēt, un viņam vajadzēja gaidīt, līdz dūņas nosēžas.

Tad viņš atkal sāka ķert zivi un atkal saduļķoja ūdeni. Bet viņš nevarēja gaidīt. Atraisījis katliņu, viņš saka smelt ūdeni laukā no peļķes. Sākumā viņš smēla dedzīgi, aplaistīdams pats sevi un izliedams ūdeni tik tuvu, ka tas attecēja atpakaļ peļķē. Tad viņš sāka rīkoties uzmanīgāk, cenzdamies būt mierīgs, lai gan sirds dauzījas un rokas drebēja. Pēc pusstundas peļķe bija gandrīz sausa. Tās dibenā palika tikai lase ūdens. Bet zivs nebija. Viņš ierau­dzīja starp akmeņiem slēptu spraugu, pa kuru tā bija ieslīdējusi citā — daudz lielākā lāmā, tik lielā, ka to ne­varētu izsmelt ne diennakts laikā. Ja viņš būtu agrak pa­manījis šo spraugu, tad būtu varējis aizsprostot to ar akmeni un zivs nebūtu viņam izbēgusi.

To iedomājoties, viņš saguma un noslīga uz miklās ze­mes. Viņš sāka klusu raudāt, tad rēkt, vērdamies nežēlī­gajā tuksnesī, kas ieslēdza viņu kā lokā, un iigi nevarēja nomierināties, elsodams bez asarām.

Viņš sakūra ugunskuru, sasildījās, izdzerdams pāris krūzīšu karsta ūdens, un iekārtojās nakts dusai uz akme­ņiem tāpat kā iepriekšējā naktī. Pirms apgulšanās viņš pārbaudīja, vai nav samirkuši sērkociņi, un uzvilka pulk­steni. Segas bija miklas un lipīgas. Potīte sāpīgi pulsēja. Bet viņš sajuta tikai izsalkumu un trauslajā miegā sap­ņoja par svētkiem un dzīrēm un visdažādakā veidā pa­sniegtiem un sagatavotiem ēdieniem.

Cilvēks pamodās nosalis un slims. Saules nebija. De­besu un zemes pelēkums bija kļuvis biezāks un dziļāks. Puta skarbs vējš, un pakalnu galus jau klāja pirmais sniegs. Kamēr viņš iekūra uguni un uzvārīja ūdeni, gaiss it kā sabiezēja un kļuva balts. Sāka krist sniegs kopā ar lietu, un pārslas bija lielas un miklas. Sākumā tās izkusa, pieskardamās zemei, bet tad to sakrita arvien vairāk, zeme pārklājās ar baltu autu, uguns apdzisa un savāk­tās sūnas kļuva mitras.

Cilvēkam tā bija zīme, ka atkal jāņem sainis plecos un atkal jāmaldās uz priekšu nezināmā virzienā. Viņu jau vairs neinteresēja ne «Mazo nūju zeme», ne Bills, nedz arī noliktava zem apgāztās laivas pie Dižas upes. Par viņu valdīja tikai viens vārds: ēst! Būdams bez prāta aiz bada, viņš vairs nemeklēja ceļu, bet centās tikai turēties ieplakās. Viņš brida pa slapjo sniegu, sataustīja un rāva ūdeņainās purva ogas un vilka ārā niedres ar visām sak­nēm. Bet šī bezgaršīga barība neremdināja izsalkumu. Tad viņš atrada kaut kadu zāli ar skābu garšu un apēda visu, cik vien varēja dabūt, bet zāles nebija daudz, jo tā bija pieplakusi pie zemes un apsnigusi.

Tai naktī viņam nebija ne ugunskura, ne karsta ūdens, viņš ietinās segā, lai aizmirstos izsalkuša cilvēka nemierī­gajā miegā. Sniegs pārvērtas aukstā lietu. Viņš bieži pa­modās un juta, ka tas līst viņam sejā. Atausa diena — pelēka diena bez saules. Lietus bija mitējies. Izsalkums vairs nebija tik ass. Viņš vairs nespēja ilgoties pēc ēdiena. Cilvēks sajuta vēderā trulas, smagas sāpes, bet nepieversa tam uzmanību. Viņa domas darbojās lietišķāk, un viņš atkal sāka prātot par «Mazo nūju zemi» un pārtikās krā­jumu pie Dīzas upes.

Viņš saplēsa strēmelēs vienas segas paliekas, pārsēja līdz asinīm apdauzītās kājas, pārmainīja apsēju izmež­ģītajai potītei un sagatavojās ceļam. Kravadams saini, viņš ilgi noraudzījas uz cieši piebāzto briežādās maisiņu, tomēr paņēma to līdzi.

Sniegs lietū bija nokusis, tikai pakalnu gali vēl arvien bija balti. Parādījās saule, un cilvēkam izdevās noteikt debess puses, lai gan tagad viņš jau zināja, ka ir no­maldījies. Acīm redzot, iepriekšējo dienu klejojumi bija aizveduši viņu pārāk talu pa kreisi. Tagad viņš sāka tu- rēties vairāk pa labi, cenzdamies atkal iziet uz pareiza ceja.

Kaut ari bada sāpes vairs nebija tik stipras, cilvēks juta, ka ir zaudējis spēkus. Lasīdams ogas un niedru stiebrus, viņš bieži vien bija spiests apstaties un atpūs­ties. Mēle viņam izkalta un uztūka, un šķita pārklājusies maziem matiņiem; mutē bija rūgta garša. Visvairāk raižu darīja sirds. Viņš nepaguva paiet ne pāris desmit soļu, kad tā sāka savu nepielūdzamo tuk-tuk-tuk, tad apstājās un atkal pulsēja sāpīgi un paātrināti, viņam aptrūka el­pas, apreiba galva un gandrīz zuda samaņa.

Ap dienas vidu viņš atrada lielā lāmā divus grunduļus. Lāmu nebija iespējams izsmelt, bet tagad viņš bija mie­rīgāks — un viņam izdevās tos noķert ar katliņu. Tie ne­bija garāki par viņa mazo pirkstiņu, bet viņš vairs nesa­juta tik briesmīgu izsalkumu. Trulās sāpes vēderā bija kļuvušas vēl trulākās un vājākas, šķita, ka viņa vēders snauž. Viņš apēda zivis jēlas, piespiezdams sevi tās rū­pīgi sakošļāt. Ēst viņam negribējās, viņš padevās tikai saprātam, kas teica, ka jāēd, lai dzīvotu.

Vakarā viņš noķēra vēl trīs grunduļus, divus apēda, bet trešo atstāja brokastīm. Saule izžāvēja retos sūnājus, un viņš sasildījās ar uzvārītu ūdeni. Tai dienā viņš no- gaja tikai kādas desmit jūdzes, bet nākamajā, iedams tikai tad, kad ļāva sirds, ne vairak kā piecas. Vēders vairs nesāpēja. Tas bija it kā iemidzis. Cilvēks tagad atra­dās galīgi nepazīstamā apvidū, briežus te gadījās sa­stapt arvien biežāk, bet tapat arī vilkus. Klajumā nereti atskanēja to kaucieni, un reiz viņš redzēja trīs vilkus pār­skrienam sev par ceļu.

Vēl viena nakts. Rītā, beidzot nācis pie prāta, viņš at­raisīja siksniņu, kas savilka cieši piebāzto maisiņu. No maisiņa izbira graudainas zelta smiltis un daži tīrradņi. Cilvēks sadalīja zeltu apmēram divās daļās, vienu, ieti­nis segas gabalā, paslēpa zem lielāka akmens, otru at­bēra atpakaļ maisiņā. Vienīgo atlikušo segu viņš sāka izmantot kāju autiem. No šautenes viņš negribēja šķir­ties, slēptuvē pie Dīzas upes taču glabājas patronas.

Diena bija miglaina, un šai dienā atkal pamodās izsal­kums. Cilvēks bija kļuvis ļoti vārgs, un viņam tā reiba galva, ka brīžiem viņš nekā neredzēja. Tagad jau viņš visu laiku klupa un krita, un reiz paklupdams gandrīz uzkrita virsū sniega irbes ligzdai. Tur gulēja Četri tikko izšķīlušies putnēni — mazi, trīsoši dzīvības kamoltiņi, ne­viens nebija lielāks par kumosu. Viņš kāri apēda tos, dzī­vus iebāzdams mutē, un tie kraukšķēja viņam zobos kā olas čaumala. Irbju māte, skaļi klaigādama, lidoja apkart. Viņš mēģināja iesist tai ar šautenes laidi, bet tā izvairī­jās. Viņš apmētāja putnu ar akmeņiem, un viņam laimē­jās pārsist tam spārnu, irbe aizspurdza projām, ;pa skrieda­mas un vilkdama pa zemi ievainoto spārnu, bet cilvēks nepārstāja to vajāt.

Putnēni bija tikai iekairinājuši viņa ēstgribu. Neveikli lēkadams un klibodams ar sāpošo kāju, viņš meta irbei ar akmeņiem un šad tad aizsmacis iekliedzās; tad viņš atkal lēkāja un kliboja klusēdams, pacietīgi un īgni pie­celdamies pēc katra kritiena vai arī berzēdams ar roku acis, kad uzmācās reibonis.

Vajādams irbi, viņš nokļuva purvainā ieplakā un tur uzdūrās cilvēka pēdām mitrajā sūnā. Tās nebija viņa — tām vajadzēja būt Bilia pēdām. Bet viņš nevarēja apstā­ties, jo irbe bēga arvien tālāk. Vispirms viņš gribēja no­ķert putnu, tad atgriezties un izpētīt pēdas.

Viņš nogurdināja irbi, bet ari pats nogura. Putns, smagi elpodams, gulēja uz sāniem. Viņš, smagi elpodams, gu­lēja tapat uz sāniem apmēram desmit soļus no ta un ne- speja līdz tam aizrapties. Bet, kad viņš bija atpūties, arī putns bija atpūties un aizspurdza no viņa kāri izstiep­tās rokas. Vajāšana atjaunojās. Uznāca nakts, un tā iz­glāba putnu. Grīļodamies aiz noguruma, cilvēks nokrita uz mutes un ievainoja sev vaigu. Sainis, kā arvien, bija viņam uz muguras. Viņš ilgi gulēja nepakustēdamies, tad pagriezās uz sāniem, uzvilka pulksteni un nogulēja tā līdz rītam.

Vēl viena miglaina diena. Puse pēdējās segas jau bija izlietota kāju autiem. Viņam vairs neizdevās atrast Billa pēdas. Bet tas jau bija vienalga. Bads neatlaidīgi dzina viņu uz priekšu. Vai tiešām — vai tiešām arī Biils būtu apmaldījies? Ap pusdienas laiku sainis kļuva neizturami smags. Viņš atkal sadalīja zeltu, šoreiz pusi izbērdams vienkārši zemē. Pēcpusdienā viņš aizsvieda projām arī visu pārējo, atstādams sev tikai gabalu segas, katliņu un šauteni.

Viņu sāka mocīt halucinācijas. Pēkšņi viņam likās, ka palikusi viena patrona. Tā ir stobrā, viņš tikai nav to pa­manījis. Tai pašā laikā viņš skaidri zinaja, ka šautene ir tukša. Bet halucinācija joprojām viņu mocīja. Vairākas stundas viņš cīnījās ar to, tad apskatīja ieroci un pārlie­cinājās, ka tas nav pieladets. Vilšanās bija tik rūgta, it kā viņš patiešām būtu cerējis stobrā atrast patronu.

Kādu pusstundu viņš ar pūlēm turpināja savu ceļu, bet tad halucinācija atkārtojās. Viņš atkal cīnījās ar to, bet tā tomēr atgriezās, un, lai pārliecinātu sevi, viņam atkal vajadzēja apskatīt šauteni. Brīžiem viņa domas aizklīda kaut kur tālu, un viņš turpināja čāpot kā automāts, bet viņa smadzenēs kā tārpi grauzās dīvaini redzējumi un untumainas iedomas. Taču tas nevilkās ilgi, jo bada mo­kas viņu atgrieza īstenībā. Reiz viņam pēkšņi lika atjēg­ties skats, no kura viņš gandrīz zaudēja samaņu. Viņš sagrīļojās un sašūpojās kā piedzēries, visiem spēkiem pū­lēdamies nepakrist. Viņa priekšā stāvēja zirgs. Zirgs! Viņš neticēja pats savām acīm, jo tas apmiglojās un tajās sāka lēkāt gaismas punktiņi. Viņš nikni izberzēja acis, lai aiz­dzītu rēgu, un ieraudzīja nevis zirgu, bet lielu, brūnu lāci. Zvērs aplūkoja viņu naidīgā ziņkārē.

Cilvēks jau gandrīz pacēla šauteni pie pleca, bet tad at­jēdzas. Viņš to nolaida un izvilka no zīlēm izrakstī­tas maksts mednieku nazi. Viņa priekšā bija gaļa — dzī­vība. Viņš pārvilka ar īkšķi naža asmenim. Tas bija ass. Arī smaile bija asa. Viņš gribēja mesties uz laci un to nogalināt. Taču sirds brīdinoši sāka dauzīties tuk-luk-tuk, tad it kā palecas uz augšu un sīki ietrīsējās, pieri sāka žņaugt it kā dzelzs stīpa — un apziņa apmiglojās.

Izmisuma drosmi nomainīja baiļu viļņi. Kas būs, ja lācis viņam uzbruks šai vājuma brīdī? Viņš saslējās visā augumā, cieši sažņaudza nazi un raudzījās lācim acīs. Lācis neveikli panācās uz priekšu pāris soļu, pacēlās uz pakaļkājām un nedroši ierēcās. Ja cilvēks mestos bēgt, tas dzītos viņam pakaļ. Bet cilvēks nebēga. Cilvēku pārņēma izmisuma drosme. Arī viņš mežonīgi un briesmīgi ierēcās, ļaudams vaļu bailēm, kas nav šķiramas no dzīvības un cieši savijas ar pašām tās saknēm.

Draudoši rēkdams, lācis atkāpās, izbijies no noslēpu­maina radījuma, kas stāvēja saslējies un nekā nebaidījas. Bet cilvēks nekustējās. Viņš stāvēja kā sastindzis, līdz briesmas bija garam, tad sāka drebēt kā drudzī un nokrita slapjajās sūnās.

Saņēmies viņš gāja tālāk, izjuzdams jaunas bailes. Ta­gad viņam nebija bail, ka varētu nomirt aiz barības trū­kuma, viņš baidījās no varmācīgas nāves, pirms bads butu notrulinājis viņa pēdējo tieksmi saglabāt dzīvību. Te bija vilki. No visām pusēm šai drūmajā tuksnesī atskanēja io kaucieni, kas pat gaisu ap viņu pārvērta dzīvos draudos, tik jūtamos, ka viņš neviļus pacēla rokas, atstumdams tos no sevis, it kā tie būtu vēja izplestas teltenes sienas.

Vilki šad tad pa diviem vai trim pārskrēja viņam pār ceļu. Bet tie turējās attālu. To nebija daudz, un pie tam tie vajāja briežus, kas neizrādīja pretestību, kamēr no šā divkājainā radījuma varēja sagaidīt, ka tas sāks kost un skrāpēties.

Pievakarē viņš uzdūrās izmētātiem kauliem, jo vilkiem bija laimējies uzbrukt laupījumam. Pēc atliekām varēja spriest, ka tas bija bijis jauns briedis, kurš pirms stun­das vēl dzīvības pilns līksmi maurojis un draiskojies. Cil­vēks aplūkoja tīri apgrauztos, gludos, bet vēl sārtenos kaulus, kuru šūnās vēl sila dzīvība. Vai iespējams, ka šās dienas beigās arī no viņa paliks pāri tikai kauli? Vai tāda ir dzīve? Niecīga un iznīcīga. Un tikai tā sagadā sāpes. Nāvē nav ciešanu. Nomirt — ir tikpat kā aizmigt. Nāve ir beigas, miers. Bet kāpēc tad viņam negribas mirt?

Cilvēks tomēr neprātoja ilgi. Viņš pietupās sūnās, pa­cēla kaulu pie mutes un sāka sūkāt no tā dzīvības palie­kas, kas vēl krāsoja to bālgani sārtu. Saldā gaļas garša, smalka un tikko uztverama kā tāla atmiņa, darīja viņu vai traku. Viņš saspieda žokļus ap kaulu un sāka grauzt. Reizēm lūza kauls, reizēm viņa zobi. Tad viņš sāka dauzīt kaulus ar akmeņiem, sasmalcināt un rīt tos. Steigā sitieni trāpīja viņam arī pa pirkstiem, un tomēr viņš brīdi pat pabrīnījās, ka tie neko daudz nesāp, kad tiem trāpa ak­mens.

Pienāca briesmīgas dienas — sniegainas un lietainas. Cilvēks vairs neapjauta, kad apstājās pārnakšņot, kad do­das ceļā. Viņš gāja kā nakti, tā dienu. Atpūtās tur, kur no­krita. bet, kad dziestošā dzīvība uzliesmoja un dega viņā mazliet gaišāk, rāpās uz priekšu. Viņš necīnījās vairs kā saprātīgs radījums. Viņu dzina uz priekšu pati dzīvība, kas negribēja mirt. Cilvēks nejuta ciešanu. Viņa nervi bija notruluši, aprimuši, bet smadzenes bija pilnas dīvainām vīzijām un jaukiem sapņiem.

Viņš nebeidza sūkāt un košļāt sadrumstalotos kaulus, kurus visus līdz pēdējam bija salasījis un paņēmis līdzi. Viņš vairs nekāpa pakalnos, bet neapzināti gāja uz priekšu gar lielu upi, kas plūda pa plašu un lēzenu ieleju. Viņa acis neredzēja ne šo upi, nedz ieleju. Viņu ap­ņēma tikai vīzijas. Viņa dvēsele un miesa gaja vai rāpās uz priekšu viena otrai līdzās un tomēr savrup — tik vārga bija saite, kas tās saistīja.

Viņš pamodās ar pilnu apziņu, gulēdams uz muguras klinšakmeņos. Saule spīdēja spoži un silti. No tālienes atskanēja jauno briežu maurošana. Viņš neskaidri atcerē­jās lietu, sniegu un vēju, bet nezināja, cik ilgi vētra bija viņu šaustījusi — divas dienas vai divas nedējas.

Kādu brīdi viņš gulēja nepakustēdamies, un labdarīgā saule izlēja pār viņu savus starus un sasildīja viņa nožē­lojamo ķermeni. Skaista diena, viņš nodomāja. Varbūt iz­dosies noteikt, kur viņš atrodas. Ar lielām mokām viņš pavēlās uz sāniem. Leja gausi plūda plata upe. Viņš to nepazina. Viņš vienaldzīgi vēroja tās plūdumu, redzēja, ka tā izliecas starp kailiem un vienmuļiem pakalniem, kai­lākiem, vienmuļākiem un zemākiem par tiem, kurus bija sastapis līdz šim. Lēni, domīgi, vienaldzīgi un gandrīz bez kādas sevišķas intereses viņš vēroja svešās upes straumi un piepeši ieraudzīja, ka ta ieplūst gaišā un mirdzošā jūra. Bet arī tas viņu nesatrauca. Dīvaini, viņš nodomaja, vai ta ir mirāža vai sapņu vīzija? Drīzāk gan sapņu vīzija, slimīgas fantazijas auglis. Šī pārliecība viņam no­stiprinājās vēl ciešāk, kad viņš ieraudzīja kuģi, kas bija noenkurojies mirdzošajā jūrā. Mirkli viņš aizvēra acis, tad atkal tās atvēra. Savadi, cik šis sapnis neatlaidīgs! Bet kas gan te savāds? Viņš taču labi zināja, ka šo kla­jumu vidū nav ne jūras, nedz kuģu — tāpat kā viņa šau­tenē nav patronu.

Cilvēks izdzirda aiz sevis šņākoņu — apslāpētu gār- dzienu vai klepu. Ļoti lēnam, juzdams briesmīgu vājumu un stingumu visā ķermenī, viņš pagriezās uz otriem sā­niem. Tuvumā nekas nebija redzams, bet viņš sāka pacie­tīgi gaidīt. Atkal atskanēja šņākoņa un klepus, un tad tikko desmit soļu attālumā starp diviem robainiem akme­ņiem viņš ieraudzīja vilka pelēko galvu. Tā ausis nebija tik smaili saslietas kā parasti vilkiem, acis bija nespodras un asinīm pieplūdušas, galva šķita gurdi un nevarīgi nokārta. Zvērs visu laiku blisināja acis spilgtajā gaismā. Tas, acīm redzot, bija slims. Kad cilvēks paskatījās, vilks atkal iegārdzās un ieklepojās.

Tas vismaz ir kaut kas īsts, cilvēks nodomāja un atkal pagriezās atpakaļ, lai redzētu pasauii, ko viņam līdz šim bija aizklājušas sapņu vīzijas. Bet jūra vēl arvien tāpat mirdzēja tālumā — un kuģis bija skaidri saredzams. Var­būt tomēr arī tas ir īsts? Viņš aizvēra acis, ilgi domāja un beidzot saprata visu. Viņš bija gājis uz ziemeļaustru­miem, attālinādamies no Dīzas upes, uz Kopcrmainas ieleju. Šī platā un lēnā upe ir Kopermaina. Šī mirdzošā jūra — Ziemeļu Ledus okeāns. Šis kuģis ir valzivju med­nieku kuģis, kas no Mekenzijas grīvas devies uz austru­miem, tālu uz austrumiem un stāv noenkurojies Kronēša­nas līcī. Viņš atcerējās Hudzona līča sabiedrības karti, ko bija redzējis pirms krietna laika, un tagad viss viņam kļuva skaidrs un saprotams.

Cilvēks piecēlās sēdus un sāka domāt, ko vispirms iesākt. No segas pagatavotie tinamie bija noplīsuši un viņa satūkušās kājas nobrāztas jēlas. Pēdējā sega bija iz­lietota. Šautene un nazis bija pazuduši. Arī cepuri viņš bija kaut kur pazaudējis un līdz ar to sērkociņus, kas bija aizbāzti aiz oderes, bet sērkociņi uz krūtīm, ietīti perga­menta papīrā un paslēpti tabakas makā, bija saglabāju- šies un sausi. Viņš paskatījās pulkstenī. Tas rādīja vien­padsmit un tikšķēja. Acīm redzot, viņš arvien bija to uz­vilcis.

Cilvēks bija mierīgs un pie pilnas apziņas. Lai arī no­vājējis līdz pēdējam, tomēr viņš sāpes nejuta. Nebija arī izsalkuma. Viņam pat negribējās domāt par ēdienu, un visu, ko viņš darīja, to darīja aiz prāta apsvērumiem. Viņš noplēsa līdz ceļgaliem abus bikšu stilbus un apsēja ar tiem kāju pēdas. Katliņš viņam, kā par brīnumu, bija sa­glabājies. Vajadzēja iedzert karstu ūdeni, pirms sāka ceļu uz kuģi, ļoti grūtu ceļu, tik daudz viņš saprata.

Viņa kustības bija lēnas. Viņš trīcēja kā paralītiķis. Gribēdams saplūkt sausas sūnas, viņš pārliecinājās, ka nevar piecelties kājās. Veltīgi izmēģinājies, sāka vilkties četrrāpus. Reiz viņš nokļuva pavisam tuvu slimajam vil­kam. Tas negribot pakāpās atpakaļ, laizīdams žokļus ar mēli, ko tikko varēja pakustināt. Cilvēks ievēroja, ka mē­lei nebija parastais veselīgais sarkanums, tā bija dzel- tcni brūna un šķita pārklāta ar biezām, pa pusei sakaltu­šām gļotām.

Padzēries karstu ūdeni, viņš juta sevī pietiekami daudz spēka, lai pieceltos kājās un pat ietu, cik labi vien mirējs spēj staigāt. Gandrīz ik mirkli viņam vajadzēja apstāties un atpūsties. Cilvēks gāja gurdiem un nedrošiem soļiem, un tādiem pašiem gurdiem un nedrošiem soļiem viņam pa pēdām sekoja vilks; kad pienāca nakts un mirdzošā jūra iegrima tumsā, cilvēks bija ticis krastam tuvāk ne vairāk par četrām jūdzēm.

Visu nakti viņš dzirdēja klepojam slimo vilku un šad tad briežu maurošanu. Visapkārt bija dzīvība, spēka un veselības pilna dzīvība, un viņš zināja, ka slimais vilks nāk viņam pa pēdām cerībā, ka cilvēks nomirs pirmais. No rīta, atvēris acis, viņš ieraudzīja, ka vilks raugās viņā skumīgi un kāri. Tas bija pieplacis pie zemes, iemiedzis asti kājstarpi, kā nožēlojams un padzīts suns. Tas drebēja aukstajā rīta vējā un žēli atņirdza zobus, kad cilvēks uz­runāja to aizsmakušā čukstā.

Uzlēca spoža saule, un visu rīta cēlienu cilvēks klup­dams un krizdams gāja mirdzošās jūras un kuģa virzienā. Laiks bija jauks. Bija iestājusies īsā atvasara, kā tas šai apvidū parasts. Tā varēja ilgt nedēļu, varēja izbeigties rīt vai parīt.

Pēcpusdienā viņš uzdūrās pēdām. Tās bija cilvēka pē­das, kas nebija gājis, bet līdis četrrāpus. Viņam iešāvās prātā, ka tas varētu būt bijis Bills, bet šī doma nesatrauca viņa trulo vienaldzību. Viņā vairs nebija ziņkāres. Viņam bija zudusi katra spēja reaģēt uz iespaidiem. Viņš vairs nejuta sāpju. Vēders un nervi bija iemiguši. Viņu dzina uz priekšu tikai dzīvības dziņa. Viņš bija ļoti pie­kusis, bet dzīvība viņā negribēja dzist. Un tāpēc, ka tā negribēja dzist, viņš vēl arvien ēda purva ogas un grun­duļus, dzēra karsto ūdeni un neizlaida no acīm slimo vilku.

Viņš gāja pa otra cilvēka pēdām un drīz vien ieraudzīja viņa ceļa galu — dažus nesen apgrauztus kaulus mitrajā sūnā, kurā vēl bija palikušas vilku ķetnu pēdas. Turpat mētājās cieši piebāzts briežādas maisiņš — tāds pats, kāds bija viņam, tikai asu zobu apgrauzts. Viņš pacēla šo maisiņu, lai gan tāds smagums bija gandrīz par lielu viņa vārgajiem pirkstiem. Tātad Bills līdz pašām beigām ne­bija šķīries no tā. Ha-ha! Viņš var pasmieties par Billu.

Viņš paliks dzīvs un paņems maisiņu līdzi uz kuģa, kas stāv vizošajā jūrā. Viņa smiekli skanēja aizsmakuši un baigi kā kraukļa ķērciens, un slimais vilks pievienojās viņam, žēli iekaukdamies. Cilvēks pēkšņi apklusa. Kā gan viņš var smieties par Billu, ja tas ir Bills, ja šie tīrie, balt- sārtie kauli ir viss, kas palicis no Billa?

Viņš novērsās. Lai arī Bills bija viņu pametis, viņš ne­ņems tā zeltu un nesūkās tā kaulus. Bills droši vien ne­vilcinātos to darīt, ja būtu noticis otrādi, viņš, tālāk kli­bodams, prātoja.

Cilvēks nonāca pie kādas lāmas un, noliecies paskatī­ties, vai tanī nav grunduļu, kā dzelts atrāva atpakaļ galvu. Viņš bija ieraudzījis ūdenī savu atspulgu. Skats bija tik briesmīgs, ka atmodināja notrulināto apziņu un viņš ilgāku laiku jutās satriekts. Lāmā peldēja trīs grun­duļi, bet tā bija par lielu, lai to izsmeltu. Kādu brīdi velti nopūlējies noķert zivis ar katliņu, cilvēks atteicās no šā nodoma. Viņš baidījās, ka aiz vājuma iekritīs ūdenī un noslīks. Aiz šā paša iemesla viņš neriskēja laisties pa upi jāteniski uz kāda no baļķiem, kuru smilšu sērēs bija tik daudz.

Sai dienā cilvēks samazināja atstatumu starp sevi un kuģi par trim jūdzēm, nākamajā — par divām, jo tagad viņš līda četrrāpus, tāpat kā bija līdis Bills. Piektās die­nas beigās kuģis vēl arvien atradās septiņu jūdžu atta- lumā no viņa, bet viņš vairs nespēja noiet ne jūdzi dienā. Atvasara vēl arvien pieturējās, un cilvēks vēl arvien ra- poja uz priekšu, brīžiem zaudēdams samaņu, bet aiz viņa visu laiku klepoja un gārdza slimais vilks. Ceļgali, tāpat kā kāju pēdas, cilvēkam asiņoja, un, lai gan viņš tos bija aptinis ar krekla strēmelēm, sūnās un uz akmeņiem aiz viņa stiepās asiņaina sliede. Reiz atskatījies viņš redzēja, ka vilks kāri laiza šo asiņaino sliedi, un skaidri sev iz­tēlojās, kāds gals viņu gaida, ja tikai — ja tikai viņš pats nenogalinās vilku. Tad sākās drūmākā traģēdija cīņā par eksistenci, kāda jebkad risinājusies, — slimais cilvēks, kas rāpoja uz priekšu, slimais vilks, kas kliboja viņam nopa­kaļ, divi pusdzīvi radījumi, vilkās pa tuksnesīgo klajumu, uzglūnēdami viens otram.

Ja vilks būtu vesels, cilvēks samierinātos ar savu lik­teni, bet viņam riebās domāt, ka viņu aprīs šis pretīgais, pussprāgušais radījums. Viņš vēl spēja sajust riebumu. Tad viņa apziņa atkal aptumšojās un viņš nonāca haluci­nāciju varā, bet skaidras apziņas brīži kļuva arvien retāki un retāki.

Viņš atmodās no nemaņas, juzdams kādu gārdzoši elpo­jam pie pašas auss. Vilks neveikli atlēca atpakaļ un pa­krita aiz nespēka. Tas bija smieklīgi, bet cilvēks nesmējās. Viņam nebija arī bail. Viņš jau bija pārkāpis visu cilvē­cisko sajūtu robežas. Bet viņa apziņa uz mirkli apskaid­rojās, un viņš gulēdams sakārtoja domas. Līdz kuģim bija atlikušas vairs tikai četras jūdzes. Izberzējis aizmiglotās acis, viņš gluži skaidri saskatīja kuģi, un vēl viņš ierau­dzīja mazu laivu ar baltu buru, kas traucās pa mirdzošo jūru. Bet viņam vairs nenorāpot šīs četras jūdzes. Viņš to apzinājās un vairs neuztraucās. Viņam nenorāpot pat ce- turtdaļjūdzi. Un tomēr viņš gribēja dzīvot. Pēc visa pār­ciestā nebija nekādas jēgas nomirt. Liktenis prasīja no viņa pārāk daudz. Pat mirstot viņš cīnījās ar nāvi. Var būt, ka tas bija neprāts, bet, atrazdamies jau nāves ska­vās, cilvēks izaicināja to un turpināja cīņu.

Viņš aizvēra acis un ārkārtīgi piesardzīgi sagatavojās. Viņš negribēja padoties smacējošajai nemaņai, kas gluži kā paisums piepildīja visus viņa būtnes dziļumus. Šī nāvē­jošā nemaņa līdzinājās jūras vilnim, kas uzplūda atkal un atkal, pamazām izdzēsdams viņa apziņu. Brīžiem viņš jau gandrīz nogrima, gurdi peldēdams šai aizmirstībā, taču. kaut kāda nesaprotama spēka pamudināts, atrada sevī jaunas gribas drumstalas un uzpeldēja virspusē.

Cilvēks nekustēdamies gulēja uz muguras un dzirdēja, kā palēnām arvien tuvāk un tuvāk nāca slimā vilka gār­dzošā ieelpa un izelpa. Laiks vilkās bezgalīgi, bet cilvēks nekustējās. Vilka elpa bija jau pie pašas auss. Raupjā un sausā mēle kā smilšpapīrs noberza viņam vaigu. Viņš aši izstiepa abas rokas, mazākais, gribēja izstiept. Pirksti sa­liecās kā ķetnas, bet satvēra tikai gaisu. Ātrumam un no­teiktībai ir vajadzīgs spēks, bet viņam tā nebija.

Vilka pacietība bija briesmīga. Cilvēka pacietība bija ne mazāk briesmīga. Veselu pusi dienas viņš nogulēja ne­pakustēdamies, baidīdamies zaudēt samaņu un uzmanī­dams katru tā radījuma kustību, kurš gribēja viņu apēst un ar kuru viņš pats gribēja remdēt savu izsalkumu. Vi­ņam arvien uzplūda aizmirstības viļņi un rādījās gari sapņi, bet kā miegā, ta nomoda viņš gaidīja, ka tūliņ iz­dzirdēs gārdzošo elpu un jutīs raupjās mēles pieskārienu.

Vilka elpu viņš nedzirdēja, bet atkal kadu sapni iztraucēja mēles pieskāriens rokai. Viņš nogaidīja. Vilka ilkņi saspieda roku sākumā vieglāk, tad spēcīgāk. Vilks pē­dējiem spēkiem centās iespiest zobus gaļā, ko tik ilgi bija gaidījis. Bet arī cilvēks bija gaidījis ilgi, un viņa izmocītā roka sažņaudza vilka žokļus. Un, kamēr vilks bezspēcīgi pretojās, bet cilvēka pirksti tikpat bezspēcīgi žņaudza tā žokļus, vilka kaklu aptvēra viņa otra roka. Piecas minūtes vēlāk cilvēks ar visu savu smagumu uzvēlās vilkam. Cil­vēka rokām trūka spēka, lai vilku nožņaugtu, bet viņa seja piespiedās pie vilka kakla un mute bija pilna spalvām. Pa­gāja vēl pusstunda, un cilvēks juta kaklā ieplūstam kaut ko siltu. Sajūta nebija patīkama, it kā viņam iekšā ar varu lietu izkausētu svinu, bet viņš piespieda sevi to norīt. Pēc tam cilvēks apvēlās uz muguras un aizmiga.

Uz valzivju mednieku kuģa «Bedford» atradās vairāki zinātniskās ekspedīcijas dalībnieki. Viņi no klāja pama­nīja krastmalā kādu dīvainu radījumu. Tas virzījās pa pludmali uz jūru. Viņi nevarēja noteikt, kas tas tāds ir, un, būdami zinātņu vīri, nolaida ūdenī laivu un devās uz krastu. Viņi ieraudzīja dzīvu būtni, ko grūti bija nosaukt par cilvēku. Sis radījums neko neredzēja un neko nesa­prata. Viņš locījās pa zemi kā dīvains tārps. Viņa pūles lielāko tiesu bija veltīgas, bet neatlaidīgas, viņš grozījās un vijās, un pavirzījās uz priekšu varbūt kādus pāris des­mit soļus stundā.

Pēc trim nedēļām, gulēdams uz lāviņas valzivju med­nieku kuģī «Bedford» un pārplūzdaims asarām, cilvēks pa­stāstīja, kas viņš tāds un ko viņam vajadzējis pārdzīvot. Viņš kaut ko nesakarīgi šļupstēja arī par savu māti, sau­laino Kaliforniju un ziediem apvītu mājiņu apelsīnu birzī.

Pagāja dažas dienas, un viņš jau sēdēja pie galda kopā ar zinātniskās ekspedīcijas dalībniekiem un kuģa virsnie­kiem. Ar acīm viņš aprija uz galda noliktos daudzos ēdie­nus, nemierīgi vērodams, kā tie pazūd citu mutēs, un viņa sejā parādījās dziļš žēlums. Viņš bija pie pilna prata, bet ēdienu reizēs neieredzēja galda biedrus. Viņu vajāja bai­les, ka barības pietrūks. Viņš iztaujāja pavāru, jungu un kuģa kapteini par kuģa pārtikas rezervēm. Tie neskaitā­mas reizes nomierināja viņu, bet viņš neticēja un veikli iemanījās noliktavā, lai pārliecinātos pats savām acīm.

Tad visi ievēroja, ka šis cilvēks briest. Diendienā viņš kļuva pilnīgāks. Zinātnieki kratīja galvas un izteica dažā­dus minējumus. Viņi ierobežoja vīram ēdienu, tomēr viņš pamatīgi uzbilda, it īpaši jostas vieta.

Jūrnieki smīnēja. Viņi zināja, kāpēc tas tā. Un, kad zi­nātnieki sāka cilvēku novērot, arī viņiem viss kļuva skaidrs. Viņi redzēja cilvēku pēc brokastīm aizzogamies prom un kā ubagu ar izstieptu roku tuvojamies kādam jūrniekam. Jūrnieks pasmīnēja un iedeva viņam sausiņu. Cilvēks kāri satvēra to kā skopulis zeltu un paslēpa azotē. Tādas pašas žēlastības dāvanas viņš dabūja arī no pārējiem smīnoša­jiem jūrniekiem.

Zinātnieki izturējās taktiski. Viņi neko neteica, tikai sle­pus apskatīja viņa lāviņu. Tā bija pilna ar sausiņiem. Ar sausiņiem bija piebāzts arī matracis. Sausiņi rēgojās katrā kaktā un šķirbā. Bet cilvēks bija gluži pie pilna prāta. Viņš nodrošinājās, lai atkal nebūtu jābadojas, — tas bija viss. Zinātnieki nosprieda, ka tas pāries. Un tas patiešām pārgaja, pirms vēl valzivju mednieku kuģis no­enkurojās Sanfrancisko osta.