Ķeceris

35

IEKĀRTOJIES VECĀ ĀDAS KRĒSLĀ atpūtas istabas kaktā, Fords vēroja zinātniekus, kas izmocīti un sašļukuši ieradās no bunkura. Virs apvāršņa izspraucās pirmie saules stari un iespie­dās pa ēkas austrumu puses logiem, piepildot telpu ar zeltainu gaismu. Cilvēki klusēdami, mazliet miglainiem skatieniem, ieslī­ga krēslos. Pēdējais ienāca Hazēliuss. Viņš piešķīla sērkociņu un pielaida uguni pagalēm, kas jau bija sakārtotas kamīnā. Tad ari viņš iegrima krēslā.

Kādu laiku visi sēdēja un klusēja, vienīgais troksnītis telpā bija malkas krakšķi. Visbeidzot Hazēliuss lēni piecēlās kājās. Visu ska­tieni pavērsās pret viņu. Vīrietis pēc kārtas noskatīja visus savus padotos. Zilās acis bija nogurumā apsārtušas, lūpas sasprindzi­nājumā sakniebtas.

- Man ir kāds plāns.

Paziņojums neizpelnījās atbildi. Baļķēns kamīnā skaļi nopauk­šķēja, un klātesošie visi kā viens salēcās.

- Rīt pusdienlaikā iedarbināsim "Izabellu" atkal, - Hazēliuss turpināja. - Palaidīsim ar simtprocentīgu jaudu. Bet svarīgākais ir tas, ka mēs neslēgsim "Izabellu" ārā, līdz neatradīsim vīrusa avotu.

Kens Dolbijs izņēma mutautiņu un noslaucīja seju.

- Klau, Gregorij, tu gandrīz samaitāji manu iekārtu. Es nepie­ļaušu, lai tas nodek vēlreiz.

Hazēliuss pielieca galvu.

- Ken, man tev jāatvainojas. Es zinu, ka brīžiem esmu pārāk uzstājīgs. Es biju saniknots, vīlies un izmisis. Es izturējos kā ne- prāfigs. Piedoti!

Viņš izsdepa roku.

Brīdi pavilcinājies, Dolbijs to paspieda.

- Atkal esam draugi?

- Lai nu būtu, - Dolbijs atņurdēja. - Bet tas nemaina faktu, ka es nepieļaušu darbināt "Izabellu" ar simtprocendgu jaudu, līdz novērsīsim šo problēmu ar hakeri.

- Kā, tavuprāt, mēs novērsīsim problēmu, ja nedarbināsim "Izabellu" ar pilnu jaudu?

- Varbūt pienācis laiks atzīt neveiksmi un ziņot Vašingtonai. Lai viņi tiek ar to galā.

Iestājās ilgs klusums. Pēc kāda laika Hazēliuss sacīja:

- Vai vēl kāds vēlas izteikties?

Melisa Korkorana pagriezās pret Dolbiju.

- Ken, ja mēs atzīsim neveiksmi, mūsu karjeras noies podā. Ne­zinu, kā uz to raugies tu, bet man šis projekts ir vienreizēja izde­vība, un es ij negrasos no tā atteikties.

- Vēl kādas domas? - Hazēliuss prašņāja.

Piecēlās Reja Čena, lai gan viņas sīkais augums stāvot neslē- jās daudz augstāk viņas sēdošajiem kolēģiem. Tomēr šis žests pie­šķīra viņas teiktajam svarīgumu.

- Man ir savs viedoklis. - Viņas tumšo acu skatiens apslīdēja visriņķi galdam. - Es uzaugu dzīvoklītī aiz ķīniešu restorāna Kal- versitijā, Kalifornijas pavalstī. Mana māte nostrādājās vai līdz nā­vei, lai es varētu mācīties un absolvēt koledžu. Viņa lepojas ar mani par to, ka es šajā valstī esmu tik augstu izsitusies. Tagad esmu nonākusi te. Visa pasaule mūs vēro. - Sievietei aizlūza balss. - Es drīzāk miršu, nekā padošos. To es gribēju pateikt. Es drīzāk miršu.

Viņa strauji apsēdās.

Neveiklo klusumu pārtrauca Vordlo.

- Es zinu kārtību Enerģētikas departamentā. Ja mēs tagad zi­ņosim par neveiksmi, mums piesies slēpšanu. Tas nozīmē, ka var iestāties kriminālatbildība.

- Kriminālatbildība? - no telpas otra gala atskanēja Ineša balss. - Dieva dēļ, Tonij, nerunā tādas nejēdzības.

- Es runāju pilnīgi nopietni.

- Tā jau ir tīra panikas celšana. - Ineša bālā seja bija pretrunā ar viņa nevērīgo toni, acis šaudījās ap galdu. - Pat ja tas būtu tiesa, es esmu tikai projekta psihologs. Man nav nekā kopīga ar lēmumu slēpt informāciju.

- Jā, bet jūs par to neziņojāt, - atcirta Vordlo un samiedza acis. - Nemāniet sevi. Jūs kvernēsiet uz apsūdzēto sola kopā ar mums visiem.

Klusumā bija dzirdama putnu vīterošana aiz loga.

- Vai kāds piesliesies Kena domām? - Hazēliuss beidzot vai­cāja. - Vai jāmet plinte krūmos un jāziņo par mūsu likstām Va­šingtonai?

Neviens nepiekrita.

Dolbijs pavērās apkārt.

- Apdomājiet, kāds risks! - viņš sauca. - Mēs varam pilnīgi sabojāt "Izabellu". Mēs nedrīkstam to darbināt ar pilnu jaudu, taustodes tumsā!

- Tas tiesa, Ken, - Hazēliuss atzina. - Manā plānā tas ir pare­dzēts. Vai gribi to noklausīties?

- Noklausīties nenozīmē tam piekrist, - Dolbijs spirinājās pretī.

- Saprotams. Kā zināms, "Izabellas" atbalsta iekārtas uztur trīs jaunākie IBM p5 595 serveri. Tu pats tos izvēlējies, Ken. Tie pārvalda telekomunikācijas, elektronisko pastu, vietējo tīklu un vēl šo to. To jauda netiek izmantota pilnībā - trīs šādi serveri va­rētu uzturēt visu Pentagona datorsistēmu. Mans priekšlikums ir pārkonfigurēt serverus par "Izabellas" rezerves sistēmu. - Viņš pagriezās pret Reju Čenu. - Vai tas ir iespējams?

- Man šķiet, ir. - Viņa aši paskatījās uz Edelšteinu. - Kā tu domā, Alan?

Vīrietis gausi palocīja galvu.

- Kā jUs to iedomājaties? - Dolbijs noprasīja.

- Visgrūtāk būs ar ugunsmūri, - Čena sprieda. - Nāksies ap­cirst visus sakarus ar ārpasauli, ari telekomunikācijas. Jāatvieno gan fiksēto, gan mobilo tālruņu sakari. Tad saslēgsim serverus kopā un pieslēgsim pa taisno "Izabellai". Tas ir paveicams.

- Nekādu sakaru ar ārpasauli?

- Nekādu, kamēr vien "Izabella" darbojas. Ugunsmūris ir ne- caursitams. Ja programmatūra, kas darbina "Izabellu", samanīs kaut niecīgāko caurumu, tā drošības nolūkos izslēgs iekārtu. Tā­pēc mēs esam spiesti atvienot visus sakarus.

-Ken?

Dolbijs bungoja ar pirkstiem pa galdu un rauca pieri.

Hazēliuss pavērās apkārt.

- Vai vēl kāds izteiksies?

Viņa skatiens krita uz Keidi Merseru, kas sēdēja maliņā un sa­runā nepiedalījās.

- Keita? Kādas ir tavas domas?

Klusums.

- Keita? Kas ar tevi noticis?

Viņas balss bija teju nedzirdama.

- Tas zināja.

Atkal iestājās klusums. Tad atskanēja Korkoranas možā balss:

- Iespējams, tas nav tik pārsteidzoši, kā liktos. Acīmredzot mums darīšana ar programmai "Elīza" līdzīgu programmu. Kāds vēl atceras programmu "Elīza"?

- Veco FORTRAN programmu no astoņdesmitajiem gadiem? To, kas sarunājās kā psihoanalītiķis?

- To pašu, - Korkorana apstiprināja. - Programma bija vien­kārša - tā visu teikto pārvērta jautājumā. Piemēram, jūs rakstāt: "Mana māte mani ienīst". "Elīza" atbild: "Kāpēc jūs domājat, ka māte jūs ienīst?" Drusciņ programmēšanas, un popularitāte no­drošināta.

- Tā nebija "Elīza", - Keita nepiekrita. - Tas zināja, ko es do­māju.

- Beigu beigās viss ir diezgan elementāri, - Melisa attrauca, veltīdama otrai sievietei jautru, pārākuma pilnu skatienu. - Ha- keris, kurš radīja šo palēninātas iedarbības vīrusu, zina, ka mēs esam bariņš intelektuālu zinātnieku, vai ne? Viņš zina, ka mūsu domāšana atšķiras no parastu cilvēku domāšanas. Kad tu piedā­vāji uzminēt tevis iedomātu skaitli starp viens un desmit, hakeris tamlīdzīgu jautājumu bija paredzējis. Viņš sprieda, ka tu diez vai būsi iedomājusies veselu skaitli vai pat racionālu skaitli. Nē, viņš nolēma, ka tu iedomāsies visus iespējamos skaitļus starp viens un desmit. Kas ir visinteresantākais skaitlis starp viens un des­mit? Vai nu n, vai e. Un e ir noslēpumaināks nekā sr.

Viņa sprigani paraudzījās apkārt.

- Un kā varēja uzminēt nākamo jautājumu?

- Pēc tāda paša principa. Kurš nepārprotami ir visdīvainākais skaitlis starp viens un nulle? Viegls jautājums. Čeidna apstāša­nās varbūfiba - omega. Vai ne, Alan?

Alans Edelšteins pielieca galvu.

Melisa pievērsa starojošu seju Keitai.

- Redzi?

- Blēņas.

- Ā, tu domā, ka sarunājies ar Dievu?

- Neesi tāda muļķe, - Keita aizkaitināti atcirta. - Es tikai ap­galvoju, ka tas zināja.

Iejaucās Reja Čena.

- Piedodiet, ja izteikšos nezinātniski, taču man izdevās izse­kot izcelsmi līdz nulles koordinātas vidum. Tas nenāk no detek­tora vai kādas aparatūras daļas. Tas nāca no tā ērmīgā datu mā­konīša laiktelpas plīsumā nulles koordinātā.

- Reja, tu labi zini, ka tas nav iespējams, - Hazēliuss aizrā­dīja.

- Es stāstu dkai to, ko redzēju pati. Datu mākonīds taisni mūsu detektoros meta bināro kodu. Turklāt bija vērojams enerģijas pār­palikums - no nulles koordinātas izdalījās vairāk enerģijas, nekā tajā ievadīja. Aplēses ir šeit. - Viņa pastūma mapi ar papīriem Hazēliusam.

- Neiespējami. Tas nevar būt!

- Ja? Nu tad vari rēķināt pats. - Čena noplātīja rokas.

- Tieši tāpēc mums tas jāizmēģina vēlreiz, - Hazēliuss norā­dīja. - Un jāiztiek bez spiediena no malas, bez visādiem termi­ņiem. Mums jādarbina "Izabella" tik ilgi, kamēr Reja pagūst kār­tīgi izsekot sistēmā ielaistajam lēnas iedarbības vīrusam.

Ierunājās Edelšteins:

- To notikumu laikā es biju aizņemts pie trešās konsoles. Vai kādam ir sarunu izraksts? Es gribētu palasīt, ko vīruss mums sa­stāstīja.

- Kāda tam nozīme? - Hazēliuss nesaprata. Edelšteins paraustīja plecus.

- Māc ziņkāre. Hazēliuss paskatījās apkārt.

- Vai kādam nav līdzi izdrukas?

- Man kaut kur ir, - Čena atcerējās. - Izdrukāju līdz ar pārē­jiem dadem.

Viņa pačauksdnāja papīrus un izvilka vienu lapu. To paņēma Hazēliuss.

- Nolasiet skaļi, - Sentvinsents lūdza. - Arī es lielāko daļu ne­dzirdēju.

- Es ari ne, - Tibodo piebalsoja, un viņai piekrita ari citi. Hazēliuss nokremšļojās un liedšķā balsī sāka lasīt. Sveicināti.

Arī tu esi sveicināts.

Priecājos ar jums aprunāties.

Arī es priecājos ar jums aprunāties. Kas jūs esat?

Dievs - ja vien mani var tā saukt.

Šajā vietā Hazēliuss aprāvās.

- Kad es tikšu klāt tam bandubērnam, kas ielaida sistēmā vī­rusu, es viņam atraušu pautus.

Tibodo nervozi iesmējās.

- Vai tu esi pārliecināts, ka tā nav sieviete? - Korkorana pa­jautāja.

Pēc brīža Hazēliuss turpināja lasit.

ja jūs nudien esat Dievs, pierādiet to.

Mums nav laika, lai nodarbotos ar pierādījumiem.

Es iedomājos skaitli starp viens un desmit. Kurš tas ir?

jūs iedomājāties transcendentu skaitli e.

Tagad es iedomājos skaitli no nulles līdz viens.

Čeitina konstante - omega.

]a jūs esat Dievs, tad kāda ir eksistences jēga?

Tās galējais mērķis man nav zināms.

Tad nu gan ir skaisti - Dievs, kurš nezina eksistences mērķi.

Ja es to zinātu, eksistence būtu bezjēdzīga.

Kā tā?

Ja Visuma beigas būtu zināmas jau tā rašanās brīdī- ja mēs patla­ban atrastos sākotnēji noteiktu apstākļu fatālistiskas attīstības vidū -, tad Visums būtu bezjēdzīgs pasākums.

Paskaidrojiet.

Ja jūs esat pie galamērķa, kāda jēga no ceļojuma? Ja zināt atbildi, kāpēc uzdot jautājumu? Tam domāta nākotne, un tādai tai jābūt - pil­nīgi paslēptai pat Dievam. Pretējā gadījumā eksistencei nav jēgas.

Tas ir metafizisks, nevis fizisks arguments.

Fiziskais arguments ir tāds, ka neviena Visuma daļa nevar rēķināt strau­jāk kā pati iHisaule. Visums "pareģo nākotni", cik vien ātri iespējams.

Kas ir Visums? Kas mēs esam? Ko mēs te darām?

Visutns ir viens plašs, nesamazināms, nepārtraukts rēķinājums, kas tiecas uz man nezināmu stāvokli. Eksistences mērķis ir sasniegt šo bei­dzamo stāvokli. Taču šis beidzamais stāvoklis man ir noslēpums, un tā tam arī jābūt - jo, ja es zinātu atbildi, kāda būtu jēga?

Ko jūs domājat ar vārdu "rēķinājums"? Vai mēs visi esam datorā?

Ar vārdu " rēķinājums" jāsaprot domāšana. Visa eksistence, viss no­tiekošais - krītoša lapa, vilnis krastmalā, zvaigznes sabrukšana - to ra­du es domādams.

Ko jūs domājat?

Hazēliuss nolaida lapu.

- Tas ir viss, ko viņa uzrakstīja.

- Nudien neparasti, - Edelšteins nomurmināja.

- Man tas šķiet visnotaļ līdzīgs Nezv Age niekiem, - Iness ieteicās. - "To radu es domādams." Man šādi uzskati šķiet bēr­nišķīgi. Tieši tādus izteicienus var sagaidīt no sociāli neattīstīta datoru uzlauzēja.

- Jūs tā domājat? - Edelšteins pajautāja.

- Es tā padešām domāju.

- Tad atļaušos norādīt, ka šī ļaunprātīgā programmatūra vis­maz pagaidām ir izturējusi Tjūringa testu.

- Kas ir Tjūringa tests?

Edelšteins piemiedza acis.

- Vai tiešām neesat par tādu dzirdējis?

- Atvainojiet, esmu tikai psihologs.

- Pirmais raksts par Tjūringa testu tika publicēts psiholoģijas žurnālā Mind.

Ineša sejā parādījās profesionālais bezkaisllgums.

- Jums, Alan, droši vien būtu jāapsver, kas jūsos izraisa tādas paštaisnuma tieksmes.

- Tjūrings, - Edelšteins turpināja, - bija viens no dižākajiem divdesmitā gadsimta ģēnijiem. Viņš jau trīsdesmitajos gados ra­dīja datora jēdzienu. Otrā pasaules kara laikā viņš uzlauza vā­ciešu šifrēšanas aparāta "Enigma" kodu. Pēc kara viņš savu ho­moseksuālo noslieču dēļ pārcieta neskaitāmus pazemojumus un izdarīja pašnāvību, apēdot saindētu ābolu.

Iness saviebās.

- Tad nu gan nestabils indivīds.

- Vai gribat teikt, ka geji ir nestabili?

- Nē, nē, protams, ne! - Iness steigšus taisnojās. - Es tikai brī­nījos par to, kā viņš izdarīja pašnāvību.

- Tjūrings izglāba Angliju no nacistiem - pretējā gadījumā briti būtu zaudējuši karā. Un pateicības vietā Anglija viņu nežēlīgi va­jāja. Domājams, šādos apstākļos pašnāvība nebūtu… neloģisks so­lis. Izvēlētais paņēmiens bija ātrs, efektīvs un savā simbolismā daiļrunīgs.

Iness pietvīka.

- Alan, laikam gan mēs visi būtu priecīgi, ja tu runātu par lietu.

Edelšteins turpināja:

- Tjūringa tests bija mēģinājums atbildēt uz jautājumu, vai ma­šīna spēj domāt. Tjūringa priekšlikums bija šāds. Cilvēks - ties­nesis - uzsāk rakstisku sarunu ar divām sev neredzamām pusēm. Viena no tām ir cilvēks, otra ir aparāts. Ja pēc garas sarunas ties­nesis nevar izšķirt, kura no pusēm ir cilvēks, un kura - aparāts, tad aparātu var uzskatīt par mākslīgo intelektu. Tjūringa tests kļuva par mākslīgā intelekta standarta definīciju.

- Tas viss ir gaužām interesanti, - Iness iejaucās. - Bet kā tas saistīts ar mūsu likstām?

- Tā kā mēs pat ar visjaudīgākajiem superdatoriem neesam radījuši neko līdzīgu mākslīgajam intelektam, manuprāt, fakts, ka sīka ļaunprātīga programmatūra, kas acīmredzot sastāv no dažiem tūkstošiem koda rindiņu, spēj iziet Tjūringa testu, ir pār­steidzošs. Turklāt sarunā par tik abstraktiem tēmatiem kā Dievs un dzīves jēga. - Viņš norādīja uz sarunas atšifrējumu. - Tāpēc to nekādā gadījumā nevar saukt par bērnišķīgu.

Viņš sakrustoja rokas uz krūtīm un paskatījās apkārt.

- Un tālab mums "Izabella" jāiedarbina vēlreiz, - Hazēliuss uztvēra. - Mums jāturpina saruna, lai Reja varētu atrast vīrusa avotu.

Klātesošie saguma krēslos. Neviens nebilda ne vārda.

- Nu? - Hazēliuss nerimās. - Es esmu izteicis priekšlikumu. Mēs esam to iztirzājuši. Balsosim par priekšlikumu rīt izravēt vīrusu ar visām saknēm!

Istabu pāršalca klusa, piekrītoša ņurdēšana, daži negribīgi māja ar galvu.

- Rīt notiks protesta akcija, - Fords atgādināja.

- Mēs neparko nedrīkstam ilgāk vilcināties, - Hazēliuss pali­ka pie sava un pārlaida stingru skatienu visiem klātesošajiem.

- Nu? Kurš ir par?

Rokas cita aiz citas slējās augšup. Brītiņu pavilcinājies, arī Fords pacēla roku. Tikai Dolbijs palika mierīgi sēžam.

- Bez tevis mēs to nevaram, Ken, - Hazēliuss klusi bilda.

- "Izabella" ir tavs lolojums.

Klusuma brīdis, un Dolbijs izlamājās.

- Jods rāvis, lai iet!

- Pieņemts vienbalsīgi, - Hazēliuss secināja. - "Izabellu" ieslē­dzam rit pusdienlaikā. Ja viss ritēs labi, ap tumsas iestāšanos tiks sasniegta simtprocentīga jauda. Tad mūsu rīcībā būs visa nakts, kuras laikā būs jāatrod un jāiznīcina šis vīruss. Tagad gan liksi­mies uz auss.

Ejot pāri laukumam, Fordam nedeva miera Keitas atkārtotā frāze. Tas zināja. Tas zināja.