Ek jūs! Ek jūs! Ek jūs!

Džeks Londons «EK JŪS! EK JŪS! EK JŪS!»

Tas bija viskijā nožūpojies skots, un viskiju viņš tempa neatšķaidītu, pirmo malciņu iemezdams tieši pulksten sešos no rīta un tad regulāri atkārtodams šo nodarbību augu dienu līdz pat gulētiešanai, kas parasti notika ap pusnakti. No divdesmit četrām stundām viņš gulēja tikai piecas, bet pārējās deviņpadsmit bija rāmā garā pamatīgi piedzēries. Abus mēnešus, ko nodzīvoju pie viņa Oolongas atolā, ne brītiņu netiku šo vīru redzējis skaidrā. Viņš taču gulēja tik maz, ka nekad nepaspēja atžirbt. Tik spilgti izteiktu nepārtraukta reibuma stāvokli man vēl savu mūžu nebija gadījies novērot.

Viņa vārds bija Makelisters. Vīrs bija jau krietni gados un pagalam nevarīgs uz kājām. Rokas viņam krampjaini trīsēja, kas sevišķi dūrās acīs, kad viņš lēja sev viskiju, tomēr ne reizes netiku manījis, ka jel lāsīte būtu izlaistījusies. Divdesmit astoņus gadus viņš bija pavadījis Mela- nēzijā, klaiņodams no Vācu Jaungvinejas līdz pat Vācu Zālamana salām, un bija tā iesakņojies šajā pasaules stūrītī, ka pat runāt mēdza tajā no visām valodām salasītajā žargonā, ko dēvē par «beche-de-mer». Arī sarunās ar mani viņš lietoja tādus izteicienus kā «saule nākt augšā», kas nozīmēja saullēktu, «kai-kai stāv», kas nozīmēja, ka galds klāts, «pendēris spiež tekāt», kas nozīmēja, ka viņš dabūjis caureju. Makelisters bija sīks, sažuvis vīrelis, no iekšpuses svilinošu dzērienu, no ārpuses svilinošas saules- no- ārdēts. īstenībā viņš vairs bija tikai sārņu pikucis, ne cilvēks, vēl galīgi neatdzisusi lavas drupača, kam mazliet dzīvības iekšā; kustējās viņš stīvi un pēkšņiem rāvieniem kā automāts. Spējāks vēja brāziens varētu viņu aiznest pa gaisiem. Šis vīrs svēra deviņdesmit mārciņu.

Toties vara, ar kādu viņš valdīja, bija neizmērojama. Oolongas atola apjoms bija simt četrdesmit jūdžu. Atola iekšējā lagūnā varēja iestūrēt tikai ar kompasa palīdzību. Atolu apdzīvoja pieci tūkstoši polinēziešu — visi stalta auguma vīri un sievietes, daudzi līdz sešu pēdu garumā un savu pārsimt mārciņu svarā. Oolonga atradās divsimt piecdesmit jūdžu no tuvākās cietzemes. Divreiz gadā te iegriezās mazs šonerītis, lai savāktu kopru. Vienīgais baltais cilvēks Oolongā bija Makelisters, niecīgs sīktirgotājs un nevaldāms žūpa; tomēr pār Oolongu un tās pieciem tūkstošiem iezemiešu viņš valdīja ar dzelzs roku. Ja viņš teica «šurp», tie ieradās; ja viņš teica «prom», tie pazuda. Tie neuzdrīkstējās apšaubīt ne viņa gribu, ne viņa lēmumus. Viņš bija tik sīkumaini kašķīgs, kāds spēj būt vienīgi vecs skots, un allaž jaucās iekšā salinieku personiskajās darīšanās. Kad Nugu, karaļa meita, gribēja precēt Haunau no atola viņas malas, tās tēvs bija ar mieru, bet Makelisters ne, un precības nenotika. Kad karalis vēlējās nopirkt no virspriestera mazu saliņu lagūnā, Makelisters teica nē. Karalis bija Sabiedrībai parādā summu simt astoņdesmit tūkstošu kokosriekstu apmērā, un, pirms tā nebija nomaksāta, viņš nevienu kokosriekstu nedrīkstēja izlietot citām vajadzībām.

Taču ne karalis, ne viņa tauta nemīlēja Makelisteru. īstenībā tie viņu briesmīgi ienīda, un, cik man zināms, visa cilts priesteru vadībā veselus trīs mēnešus velti bija pūlējusies izlūgt no dieviem Makelistera nāvi. Velnu velni, kādus ļaudis piesauca viņu vajāt, bija paši briesmīgākie, bet, tā kā Makelisters velnu velniem neticēja, tiem trūka varas pār viņu. Piedzērušiem skotiem visi pesteļi iet secen. Ļaudis slepus uzlasīja atliekas no ēdieniem, ko skārušas viņa lūpas, pievāca kādu tukšu viskija pudeli, kokosriekstu, no kura viņš dzēris sulu, savāca pat viņa spļaudekļus un ar visu to izmēģinājās dažnedažādas burvestības. Tomēr Makelisters dzīvoja, kā dzīvojis. Veselība tam bija nesagraujama. Nekad viņš neslimoja ar drudzi, nezināja, kas ir iesnas vai klepus, asinssērga viņu neskāra, viņam nepiemetās ne ļaundabīgās čūlas, ne riebīgās ādas slimības, kādas šajā klimatā vienādā mērā apdraud kā melnos, tā baltos. Viņš laikam bija tā piesūcināts ar alkoholu, ka baktērijas viņa ķermenī neatrada sev piemērotus dzīves apstākļus. Es reizēm pat iztēlojos, kā baciļi, nonākuši viņa viskija piesātinātajā dvašā, brāzmām vien birst zemē kā sīksīkas pelnu plēnītes. Neviens viņu nemīlēja, pat ne baktērijas, bet pats viņš mīlēja vienīgi viskiju — un tomēr dzīvoja.

Es biju nesaprašanā. Nespēju aptvert, kālab gan pieci tūkstoši iezemiešu pacieš šo tirānu izčākstējušas garneles izskatā. Tīrais brīnums, ka viņš jau sen nebija ņēmis galu pēkšņā nāvē. Pretstatā bailīgajiem melanēziešiem šejienieši bija lepni un kareivīgi ļaudis. Lielajā kapsētā kapu kopiņu galvgaļos un kājgaļos vēl gulēja asiņainās pagātnes liecinieki — vaļu tauku kasīkļi, vecas, sarūsējušas bajonetes un dunči, vara bultas, stūres ķēdes, harpūnas, ar bumbām šaujamu lielgabalu stobri, ķieģeļi, kas varēja būt nākuši vienīgi no vaļu mednieku kuģa kausējamās krāsns, un senas bronzas lauskas no sešpadsmitā gadsimta — tās apstiprināja leģendas par pirmajiem spāņu jūras braucējiem šajās zemēs. Kuģis pēc kuģa bija trau- kuši nest nelaimi Oolongai. Vēl pirms nepilniem trīsdesmit gadiem vaļu ķērājs «Blennerdeila», iebraucis lagūnā salabot bojājumus, tika iznīcināts līdz ar visu ekipāžu. Tādā pašā veidā gāja bojā arī sandalkoku tirdzniecības kuģa «Gasketa» apkalpe. Lielo franču barku «Tulona», kas bezvēja dēļ kavējās atolā, salinieki ieņēma pēc sīva kautiņa un nogremdēja Lipau šaurumā, vienīgi kapteinim un nedaudziem matrožiem izdevās izglābties lielajā kuģa laivā. Spāņu kuģa bronzas lūžņi vēstīja par to, kā pazudusi viena no.pirmajām pētniecības ekspedīcijām. Tas viss ir vēstures materiāls, un dokumentus par to, atzīmētus pēc kuģu nosaukumiem, var atrast Klusā okeāna Dienvid- jūru kuģniecības direkcijā. Bet šī te bija cita — nerakstītā vēsture, ko man tagad vajadzēja iepazīt. Un šai mācības laikā es nevarēju vien beigt brīnīties, kālab pieci tūkstoši mežonīgu iezemiešu atstāj pie dzīvības vienu vienīgu deģenerējušos skotu despotu.

_ Kādā tveicīgā pēcpusdienā mēs abi ar Makelisteru sēdējām verandā, raudzīdamies pāri lagūnai, kas zaigoja brīnumainās dārgakmeņu nokrāsās. Mums aizmugurē aiz simt jardu platās, palmām apaugušās smilšu strēmeles pret rifu krākdama brāzās ārējā bangotne. Bija šausmīgi karsts. Mēs atradāmies uz ceturtā dienvidu platuma grāda, un saule, pirms dažām dienām šķērsojusi ekvatoru savā ceļojumā uz dienvidiem, stāvēja mums tieši virs galvas. Nepūta ne mazākā vēsmiņa — ūdens līmenis pat neietri- zuļojās. Dienvidaustrumu pasātu laiks tuvojās beigām, un ziemeļrietumu musoni vēl nebija sākuši pūst.

— Dejot viņi nejēdz ne vella, — Makelisters noteica.

Biju nejauši ieminējies, ka polinēziešiem ir skaistākas dejas neka papuasiem, bet Makelisters to neatzina — nekāda cita iemesla dēļ kā vienīgi aiz sava kašķīguma. Tomēr bija pārāk karsts, lai strīdētos, un es neko neiebildu. Bez tam ne reizes vēl nebiju redzējis Oolongas iemītnieku dejas.

— Tūliņās jums to pierādīšu, — viņš paziņoja un uzsauca melnajam Jaunhanoveras zēnam, līguma algotnim, kas izpildīja pavāra un galvenā sulaiņa pienākumus. — Ēi, puis, pasaki tur tam šo karalim, lai nāk šur pie manisl

Zēns aizskrēja, un drīz ieradās pirmais ministrs, kas uztraucies un nelaimīgs garum gari taisnojās. īsi sakot, karalis guļot — un viņu nedrīkstot traucēt.

— Karalis gauži stipri midzis būt, — ministrs nobeidza savu runu.

Makelisters tā pārskaitās, ka galvenais ministrs bez kavēšanas ņēma kājas pār pleciem, lai tūdaļ atkal atgrieztos līdz ar pašu karali. Abi viņi izskatījās lieliski, it īpaši karalis, kas varēja būt savas sešas pēdas un trīs collas garš. Viņa sejā jautās ērgļa vaibsti, kādi tik raksturīgi Ziemeļamerikas indiāņiem. Viņš bija dzimis valdnieks — kā pēc izskata, tā pēc_izcelsmes. Klausoties karalim acis liesmoja, bet ar lēnprātīgu padevību viņš izpildīja Mak- elistera pavēli sapulcināt ciematā pāris' simtu vislabāko dejotāju — gan vīriešus, gan sievietes. Un tad viņi dejoja — veselas divas mokpilnas stundas viņi dejoja negantajā saules svelmē. Ļaudīs tas vis nemodināja mīlestību pret Makelisteru, tomēr viņš par to necēla ne ausu un, kad dejas bija beigušās, aiztrieca tos mājās ar paļām un nievām.

Šo stalto iezemiešu gļēvulīgā pakļaušanās iedvesa taisni šausmas. Kā tas iespējams? Kur gan meklējams Makelis- tera kundzības noslēpums? Dienām aizritot, mana neizpratne auga augumā, un, kaut arī dabūju skatīt nebeidzamus viņa neierobežotās pavēlniecības piemērus, nespēju atrisināt mīklu, kā tas var notikt.

Kādu dienu man gadījās pažēloties, ka nav izdevies iecerētais pirkums — pāris skaistu, oranžsārtu kauri gliemežvāku. Šāds gliemežnīcu pāris Sidnejā maksātu vismaz mārciņas piecas. Es tiku piedāvājis īpašniekam divsimt paciņu tabakas, bet tas neatlaidīgi prasīja trīs simtus. Kad nejauši par to ieminējos, Makelisters nekavējoties aizsūtīja šim vīram pakaļ, paņēma no viņa gliemežvākus un atdeva tos man. Piecdesmit paciņu tabakas — vairāk viņš man neļāva par tiem maksāt. Vīrs pakampa tabaku un šķita vēl gauži priecīgs, ka tik viegli ticis cauri. Es savukārt apņēmos turpmāk turēt mēli grožos. Visu laiku manas domas nemitīgi grauzās ap Alakelistera varas noslēpumu. Galu galā es pat saņēmos pavaicāt tieši viņam pašam, bet viņš tikai piemiedza vienu aci, pieņēma gudru izskatu un izmeta vēl glāzi viskija.

Kādu vakaru es izbraucu lagūnā pazvejot kopā ar Oti, to pašu cilvēku, kam tika atņemti gliemežvāki. Paklusam biju viņam piemaksājis simt piecdesmit paciņu; kopš ta laika viņš pret mani izturējās ar tādu cieņu, kas jau līdzinājās godināšanai, un tas man šķita ļoti jocīgi, jo viņš bija vecs vīrs, vismaz divreiz vecāks par mani.

— Kālabad jūs, kanaki, visi būt kā bērni? — es uzsāku ar viņu sarunu. — Sitas tirgotājs — viens cilvēks. Jūs, kanaki, pulka daudz cilvēku. Jūs, kanaki, kā suņi būt — ļoti bailes jums no tirgotāja. Viņš neēst jūs, kanaki. Viņam tādi zobi nav. Kālabad jums tādas bailes?

— Varbūt pulka daudz kanaki vajag sist viņu nost? — Oti atjautāja.

— Viņš nomirt, — es atbildēju. — Jūs, kanaki, nokaut pulka daudz balti vīri ilgi, ilgi atpakaļ. Kālabad jums bailes no šitas viens balts vīrs?

_— Jā, daudz mēs viņi nokaut, — Oti atteica. — Vīrs un vārds! Liels skaits! Ilgi, ilgi atpakaļ Kāda reize, kad es vel jauniņš but, liels kuģis apstāt ārpusē. Vējš nepūst. Pulka daudzi kanaki mēs ņemt laivas, pulka daudzi laivas, mēs iet ķert tas kuģis. Vīrs un vārds — mēs sākt liela kauja. Divi trīs balti vīri šaut kā sātani. Mums nav bailes. Mēs braukt klāt, mēs rāpties augšā, pulka daudzi, varbūt, es domāt, piecdesmit desmit (pieci simti). Viena balta Mērija (sieviete) būt uz tas kuģis. Nekad agrāk es nav redzēt balta Mērija. Pulka, pulka balti vīri pagalam. Viens skiperis nemirt. Pieci seši balti vīri nemirt. Skiperis sākt dziedāt." Daži balti vīri vēl kauties. Daži balti vīri laist laivu lejā. Pēc tam visi kopā tie iet pāri mala. Skiperis stiept balta Mērija lejā. Pēc tam viņi airēt pulka daudzi. Tēvs manam būt tas laiks stiprs vīrs. Viņš mest šķēps uz tie vīri. Tas šķēps iet iekšā viens sāns balta Mērija. Viņš tur nestāt. Vīrs un vārds, viņš iet laukā otra puse balta Mērija. Viņa pagalam. Man nav bailes. Pulka daudzi kanaki, bailes nav.

Vecā Oti lepnums bija atmodināts, jo viņš pēkšņi norāva savu lava-lava un parādīja man rētu, ko neapšaubāmi bija atstājusi lode. Pirms es paspēju ierunāties, viņa makšķeres aukla pēkšņi sāka raustīties. Viņš to satvēra un pūlējās ievilkt, bet izrādījās, ka zivs apskrējusi ap kora|ļu žuburu. Uzmetis man pārmetošu skatienu, jo tā taču mana vaina, ka viņš kļuvis neuzmanīgs, Oti pārkāpa pār laivas malu ar kājām pa priekšu, apgriezdamies tikai zem ūdens, kur viņš nolaidās gar auklu līdz pat dibenam. Ūdens bija desmit asu dziļš. Es, pār malu pārliecies, vēroju viņa kāju kustības, ko acs uztvēra arvien neskaidrāk un neskaidrāk, jo tās sakūla bāli fosforescējošo ūdeni spokainās dzirkstelēs. Desmit asu — sešdesmit pēdu — tas viņam, vecam vīram, bija tīrais nieks salīdzinājumā ar makšķeres āķa un auklas vērtību. Pēc laiciņa, kas šķita vai piecas minūtes garš, kaut gan nevarēja būt ilgāks par vienu minūti, ieraudzīju viņu kā baltu liesmu šaujamies augšup. Viņš iznira virs līmeņa un iemeta laivā desmit mārciņu smagu klinšu mencu ar visu nebojāto auklu un āķi, kas vēl turējās zivs mutē.

— Var būt tā, — es neatlaidīgā uzmācībā turpināju sarunu. — Jums nebūt bailes sen atpakaļ. Tagad jums pulka bailes no tirgotājs.

— Jā, pulka bailes, — Oti apstiprināja ar jaušamu netīksmi runāt par to. Kādu pusstundu mēs klusēdami metām savas auklas ūdenī un vilkām tās ārā. Tad sāka kos- ties nelielas zivju haizivis, un, pazaudējuši vienu āķi, mēs ievilkām auklas, lai pagaidītu, kamēr haizivis aizpeldēs savu ceļu. — Es teikt tev taisnība, — Oti atsāka valodas, — tu pats redzēt, tagad mums bailes.

Es iekūpināju pīpi un gaidīju, un notikumus, ko Oti man izklāstīja šausmīgajā dienvidjūru žargonā, es šeit atstāstu skaidrā angļu valodā. Citādi — saturā un stilā — stāsts ir tāds, kāds nāca pār Oti lūpām.

— Tas notika pēc tam, kad mēs bijām kļuvuši ļoti lepni. Daudzas reizes jau bijām cīnījušies ar svešajiem baltajiem vīriem, kas dzīvo uz jūras, un ikreiz tos sakāvuši. Viens otrs no mums krita; bet kas gan tas bija salīdzinājumā ar bagātību kalniem — tūkstošiem un tūkstošiem visādu mantu, kādas mēs atradām uz kuģiem? Bet tad kādu dienu, varbūt pirms gadiem divdesmit vai divdesmit pieciem, piebrauca šoneris un pa šaurumu tieši lagūnā iekšā. Tas bija liels šoneris ar trim mastiem. Uz tā bija pieci baltie cilvēki un varbūt kādi četrdesmit matroži, melnie puiši no Jaungvinejas un Jaunbritānijas; un šoneris bija ieradies zvejot jūras gurķus. Tas gulēja uz enkura lagūnā tur pāri pretī, ja skatās no šejienes, pie Paulu, tā laivas braukalēja pa visām malām, krastā ierīkodamas apmetnes, kur žāvēt jūras gurķus. Šāda sadalīšanās pa apmetnēm viņu spēkus darīja vājus, jo piecpadsmit iūdžu šķīra tos, kas zvejoja šeit, no tiem, kas atradās uz šonera pie Paulu, un citi atradās vēl tālāk.

Mūsu karalis un virsaiši noturēja apspriedi, un es biju starp tiem, kuri laivās visu pēcpusdienu un visu vakar- cēlienu airējās pār lagūnu, nesdami vēsti Jaudīm uz Paulu, ka rīt mēs vienā laikā uzbruksim visām zvejnieku apmetnēm un ka viņu uzdevums ir ieņemt šoneri. Mēs, kas iznēsājām ziņas, bijām noguruši airēdami, tomēr tāpat piedalījāmies uzbrukumā. Uz šonera atradās divi baltie — skiperis un otrais stūrmanis — līdz ar kādu duci melno puišu. Skiperi ar trim melnajiem mēs noķērām krastmalā un nonāvējām, bet pirmos astoņus no mums skiperis nošāva ar saviem diviem revolveriem. Mēs, redzi, cīnījāmies cieši kopā, tuvcīņā.

Mūsu cīņas troksni izdzirdis, stūrmanis saprata, kas noticis, viņš iekrāva pārtiku, ūdeni un buru mazā laiviņā — nu tik mazā, ka tā nesniedza ne divpadsmit pēdu garumā. Mēs brukām virsū šonerim — tūkstoš vīru, un lagūna bija noklāta ar mūsu laivām. Bez tam mēs-pūtām gliemežvāku taures, dziedājām kara dziesmas un dauzījām ar airiem pa laivu sāniem. Ko gan varētu iesākt pret mums viens baltais un trīs melnie? Itin nekā — un stūrmanis to labi saprata.

Baltie cilvēki ir sātani. Daudz tos esmu vērojis, tagad esmu vecs vīrs, un nu pēdīgi saprotu, kāpēc baltie cilvēki ir paņēmuši sev visas salas, kas jūrā. Tas tāpēc, ka viņi ir sātani. Tu te sēdi laivā kopā ar mani. Tu par lāgu neesi vairāk kā puika. Tu neesi gudrs, jo ik dienas man tev nākas stāstīt daudzas lietas, ko tu nezini. Kad es biju vēl pavisam mazs knauķis, es par zivīm un zivju paražām zināju vairāk nekā tu tagad. Esmu vecs vīrs, bet varu no- nirt lejā līdz lagūnas dibenam, bet tu nespēj man sekot. Kam tad tu galu galā esi derīgs? Es nezinu, laikam vienīgi cīniņam. Nekad neesmu redzējis tevi cīnāmies, tomēr zinu, ka tu esi tāds pats kā tavi brāji un ka tu cīnīsies kā sātans. Tāpat tu esi arī muļķis, gluži kā tavi brāļi. Jūs nekad neatskārstat, kad esat sakauti. Jūs cīnāties līdz pat nāvei, un tad jau ir par vēlu atskārst, ka esat sakauti.

Tagad uzklausi, ko darīja šis stūrmanis. Kad mēs metamies viņam virsū, pūzdami savus gliemežvākus, un jūra bija noklāta ar mūsu laivām, viņš no šonera ielēca mazajā laivelē līdz ar visiem trim melnajiem puišiem un airēja uz lagūnas ieeju. Te nu viņš atkal bija muļķis, jo gudrs vīrs nelaistos jūrā tik sīkā laivelē. Tās malas nepacēlās ne četras collas virs ūdens. Divdesmit laivu dzinās viņam pakaļ, un šajās laivās bija divi simti jaunekļu. Mēs noairējām piecas asis, kamēr viņa melnie puiši spēja pairties tikai vienu asi. Viņam nebija nekādu izredžu, bet viņš bija muļķis. Viņš piecēlās laivā kājās ar šauteni rokās un šāva daudzas reizes. Viņš nebija labs šāvējs, tomēr, kad piebraucām tuvāk, daudzi no mūsējiem tika ievainoti un nonāvēti. Bet tik un tā viņam nebija nekādu izredžu.

Es atminos, ka visu laiku viņš smēķēja cigāru. Kad mēs bijām vairs tikai četrdesmit pēdu no viņa un strauji traucāmies tuvāk, viņš nosvieda šauteni, aizdedzināja pie cigāra dinamīta stienīti un svieda to uz mums. Viņš dedzināja vēl vienu un vēl un svieda tos mums ļoti ātri daudzus, daudzus. Tagad es saprotu, ka viņš bija iešķēlis degļu galus un saspraudis tur sērkociņu galviņas, jo degļi uzliesmoja tik drīz. Bez tam degļi bija īsi. Dažreiz dinamīts izsprāga jau gaisā, tomēr lielākā tiesa stienīšu sakrita laivās. Un katru reizi, kad tāds uzsprāga laivā, šī laiva bija pagalam. No divdesmit laivām puse tika sašķaidīta drumstalās. Arī laiva, kurā sēdēju es, tā sašķīda un kopā ar to divi man blakus sēdošie cilvēki. Dinamīts nokrita tieši starp viņiem.* Pārējās laivas apgriezās un metās atpakaļ. Tad stūrmanis sāka uz mums neganti kliegt: «Ek jūs! Ek jūs! Ek jūs!» Viņš no jauna apšaudīja mūs ar šauteni, tā ka daudzus nošāva no mugurpuses, kamēr tie bēga. Un visu šo laiku melnie puiši laiviņā turpināja airēt. Redzi, es tev saku taisnību, tas stūrmanis bija sātans.

Tas vēl nebija viss. Pirms viņš atstāja šoneri, viņš bija to aizdedzinājis un sablīvējis visu pulveri un dinamītu tā, lai tas uzsprāgtu vienā laikā. Simtiem mūsējo bija uz kuģa, tie mēģināja dzēst uguni, smeldami ūdeni pār kuģa malu, kad šoneris uzsprāga gaisā. Tā ka viss, par ko mēs bijām karojuši, mums bija zudis, pie tam vēl jo daudzi mūsējie nogalināti. Dažbrīd pat tagad, vecuma dienās, es redzu briesmīgus sapņus, kuros dzirdu stūrmani gaudojam: «Ek jūs, ek jūs, ek jūs!» Viņš rēc pērkona balsī: «Ek jūs, ek jūs, ek jūs!» Bet visi tie, kas atradās zvejnieku apmetnēs, bija nokauti.

Stūrmanis izbrauca pa šaurumu savā mazajā laiviņā, un mēs bijām pārliecināti, ka beigas viņam ir, — jo kā gan okeānā var palikt sveikā tik maza laivele ar četriem cilvēkiem iekšā? Pagāja apmēram mēnesis, un tad vienu rītu divu lietus gāžu starplaikā kāds šoneris iebrauca pa mūsu šaurumu un izmeta enkuru ciemata priekšā. Karalis ar virsaišiem apspriedās ilgi un gari, līdz nolēma, ka šoneri mēs sagrābsim pēc divām vai trim dienām. Bet pa šo laiku, tā kā mūsu paraža bija arvien izrādīties draudzīgiem, mēs braucām laivās uz šoneri, vezdami kokosriekstu virtenes, vistas un cūkas, lai tirgotos. Bet, kad bijām piestājuši pie kuģa sāniem — daudzas jo daudzas mūsējo laivas —, cilvēki no kuģa sāka uz mums šaut, un, kad airējām projām, es ieraudzīju stūrmani, kas toreiz bija aizbraucis jūrā mazajā laivelē, uzlecam uz reliņa, dejojam un rēcam: «Ek jūs, ek jūs, ek jūs!»

To pašu pēcpusdienu no šonera krastā izbrauca tris mazas laiviņas, pilnas ar baltajiem. Viņi gāja tieši cauri ciematam, nošaudami katru vīrieti, ko ieraudzīja. Tāpat viņi apšāva vistas un cūkas. Mēs, kas nebijām nošauti, sabēgām laivās un izairējām ārā lagūnā. Atskatījušies ieraudzījām, ka visas būdas liesmo. Pievakarē saskatījām daudzas laivas braucam no Nihi puses — tas ir ciemats pie Nihi šauruma ziemeļaustrumos. Tie bija visi, cik palikuši dzīvi, jo arī viņu ciematu, tāpat kā mūsējo, bija nodedzinājis otrs šoneris, iebraucis pa Nihi šaurumu.

Tumsā mēs turējāmies rietumu virzienā — uz Paulu, bet nakts vidū izdzirdējām sieviešu vaimanas un drīz pēc tam iekļuvām lielā laivu pulkā. Tajās atradās visi dzīvi palikušie no Paulu, kas gluži tāpat bija pārvērsta pelnos, jo trešais šoneris bija iebraucis pa Paulu šaurumu. Redzi, tas stūrmanis un viņa melnie puiši taču nebija noslīkuši. Viņš bija aizkūlies līdz Zālamana salām un tur pastāstījis saviem brāļiem, ko mēs Oolongā esam izdarījuši. Un visi viņa brāļi bija teikuši, ka nākšot un sodīšot mūs, un klāt viņi bija trijos šoneros, un visi mūsu trīs ciemati tika noslaucīti no zemes virsas.

Kas mums vairs atlika ko darīt? Rītā abi šoneri no vēja puses brauca tieši mums virsū lagūnas vidū. Pasāts pūta krietni stiprs, un viņi sašķaidīja mūsu laivas dučiem vien. Un šautenes nemitējās rībēt ne mirkli. Mēs izklīdām tikpat kā lidojošās zivis, kad parādās bonita, un mūsējo bija iik daudz, ka mēs paspējām izbēgt tūkstošiem, pamūk- dami gan še, gan tur pa saliņām atola nomalēs.

Pēc tam šoneri trenkāja mūs pa lagūnu uz priekšu un atpakaļ. Naktīs mēs klusītiņām aizlavījāmies tiem garām. Tomēr nākamajā vai aiznākamajā dienā šoneri arvien bija atkal klāt un dzenāja mūs uz lagūnas otru galu. Tā tas turpinājās. Mēs sen vairs neskaitījām savus mirušos un pat nepieminējām tos. Tiesa, mūsu bija daudz, bet ienaidnieku maz. Taču — ko mēs varējām iesākt? Es biju vienā no divdesmit laivām, ko pildīja cilvēki, kuri nebaidījas nāves. Mēs uzbrukām mazākajam šonerim. Viņi apšava mūs kaudzēm. Viņi svieda laivās dinamītu un, kad dinamīta krājumi bija izbeigušies, lēja verdošu ūdeni mums uz galvas. Šautenes neapklusa ne mirkli. Tos, kuru laivas bija sadragātas, apšāva, kamēr tie peldēja projām. Bet stūrmanis lēkāja šurp un turp pa kajītes jumtu, neganti kliegdams: «Ek jūs, ek jūs, ek jūs!»

Ikviena māja tika nodedzināta pat uz vismazākās saliņas. Pie dzīvības nepalika neviena vista, neviens sivēns. Mūsu akas bija piegānītas ar nokauto ķermeņiem vai arī piebērtas ar koraļļu radzēm. Pirms šo triju šoneru ierašanās mūsējo Oolongā bija divdesmit pieci tūkstoši. Šodien mūsu ir tikai pieci tūkstoši. Kad šoneri aizbrauca, mēs bijām vairs vienīgi trīs tūkstoši, kā pats dzirdēsi.

Pēdīgi trim šoneriem apnika tramdīt mūs šurp un turp. Visi trīs aizbrauca uz Nihi pašā ziemeļaustrumu malā. Pēc tam tie neatlaidīgi sāka dzīt mūs uz rietumiem. Arī viņu deviņas laivas atradās ūdenī. Viņi pārmeklēja katru saliņu, kurai virzījās garām. Viņi mūs dzina, dzina, dzina dienu no dienas. Katru nakti visi trīs šoneri līdz ar deviņām laivām izveidoja aizsardzības ķēdi, kas stiepās šķērsām pāri lagūnai no vienas malas līdz otrai, tā ka mēs nekādi nevarējām izsprukt atpakaļ.

Mūžīgi viņi nevarēja mūs tā dzīt, jo lagūna jeu nav tik liela, un pēdīgi mēs visi, kas palikuši dzīvi, bijām sadzīti uz pēdējās smilšu sēres pašos rietumos. Aiz mums pletās atklātā jūra. Mūsu tur bija desmit tūkstoši, un mēs pieblīvējām smilšu sēri no lagūnas piekrastes līdz pat brāzmainajai bangotnei otrā malā. Nevienam pat atgulties nebija iespējams. Trūka vietas. Mēs stāvējām sānu pie sāna un plecu pie pleca. Divi dienas viņi mūs tur noturēja, un stūrmanis mēdza uzrāpties vantīs un ņirgāties par mums, brēkdams: «Ek jūs, ek jūs, ek jūs!» — līdz mēs visi no sirds vēlējāmies, kaut jel nebūtu pirms mēneša aiztikuši ne viņu, ne viņa šoneri. Mums nebija ko ēst, un divas dienas un divas naktis mēs nostāvējām kājās. Mazie zīdainīši apmira, un vecie un vārgie apmira, un ievainotie apmira. Un ļaunākais no visa — mums trūka ūdens, ko dzesēt slāpes, un divas dienas saule mūs svilināja, bet paēnas nebija. Daudzi vīri un sievietes sabrida okeānā un tur noslīka, bet bangotne meta viņu līķus atpakaļ krastā. Un tad vēl mums uzkrita mušu posts. Daži vīrieši aizpeldēja līdz šoneru bortiem, bet tos visus apšāva līdz pēdējam. Un mēs, dzīvi palikušie, gauži nožēlojām, ka savā lepnībā bijām mēģinājuši ieņemt trīsmastu šoneri, kas bija ieradies zvejot jūras gurķus.

Trešās dienas rītā mazā laiviņā piebrauca visu triju šoneru skiperi un arī tas stūrmanis. Visiem rokās bija šautenes un revolveri, un viņi runāja ar mums. Tikai tāpēc, ka esot apnicis mūs galināt, šie metuši mieru, tā viņi mums «teica. Un mēs atkal teicām, ka ļoti, ļoti nožēlojam un ka nekad vairs neaiztiksim nevienu balto cilvēku, un par padevības zīmi kaisījām smiltis sev uz galvas. Un visas sievietes un bērni sāka gauži vaimanāt pēc ūdens, tā ka labu brīdi neviena vīrieša balss nebija saklausāma. Tad mums pastāstīja, kāds būs mūsu sods. Mums jāpiepilda visi trīs šoneri ar kopru un jūras gurķiem. Mēs bijām ar mieru, jo mums vajadzēja ūdens un mūsu sirdis bija salauztas, un mēs sapratām, ka cīniņā mēs esam tīrie bērni, kad jākaujas ar baltajiem vīriem, kas cīnās kā sātani. Kad visas sarunas bija beigušās, stūrmanis piecēlās un, mūs izsmiedams, ierēcās: «Ek jūs, ek jūs, ek jūs!» Pēc tam mēs airējām projām savās laivās un meklējām ūdeni.

Un nedēļām ilgi mēs pūlējāmies, zvejodami jūras gurķus un žāvēdami tos, vākdami kokosriekstus un gatavodami no tiem kopru. Dienu un nakti dūmu mutuļi vāliem vien cēlās no visu Oolongas saliņu piekrastēm, kad mēs maksājām atlīdzību par saviem ļaunajiem darbiem. Jo šinīs nāves dienās mūsu galvās bija iekalts skaidri un saprotami, ka galīgi aplam ir aiztikt balto cilvēku.

Kad nu pēdīgi šoneri bija pilni ar kopru un jūras gurķiem, bet mūsu koki tukši no kokosriekstiem, trīs skiperi un tas stūrmanis sasauca mūs visus kopā uz lielām sarunām. Viņi teicās esam ļoti priecīgi, ka mēs nākuši pie saprašanas, un mēs jau desmittūkstošo reizi atkārtojām, ka ļoti nožēlojam un nekad vairs tā nedarīsim. Un atkal mēs kaisījām smiltis sev uz galvas. Tad skiperi teica, ka tas viss esot labi, tomēr, lai pierādītu, ka viņi mūs nepie- mirsīšot, viņi uzsūtīšot mums velnu velnu, ko mēs mūžam pieminēšot un turēšot prātā ik reizes, kad mums atkal uznākšot patika ķerties klāt baltajam cilvēkam. Pēc tam stūrmanis vēlreiz izņirgāja mūs, kliegdams: «Ek jūs, ek jūs, ek jūs!» Tad viens šoneris izlaida krastā sešus mūsējo vīrus, kurus sen jau turējām par mirušiem, šoneri uzvilka buras un aizbrauca pa šaurumu uz Zālamana salām.

Tiem sešiem vīriem, kurus izlaida malā, pirmajiem nācās tikties ar velnu velniem, ko skiperi bija mums uzsu- tījuši.

— Uznāca nikna sērga, — es viņu pārtraucu, jo atskārtu šās nekrietnības būtību. Uz šonera plosījušās masalas, un šie seši gūstekņi tīšuprāt tikuši aplipināti ar tām.

— Jā, nikna sērga, — Oti turpināja. — Tas bija varens velnu velns. Visvecākie cilvēki neko tādu ne dzirdējuši nebija. Tos mūsu priesterus, kas vēl dzīvoja, mēs paši nogalinājam, jo tie nemācēja pārspēt velnu velnus. Sērga pletās plašuma. Esjau teicu, ka mūsu tur bija desmit tūkstoši, kad stāvējām sānu pie sāna un plecu pie pleca uz smilšu sēres. Kad slimība no mums atstājās, dzīvi bija palikuši vairs tikai trīs tūkstoši. Bez tam visi kokosrieksti bija pārstrādāti koprā, un iestājās bads.

Sitas tirgotājs, — Oti beidza savu stāstu, — tas tīrais mēsls būt. Viņš būt kā beigts gabals kai-kai (gaļas), viss apkārt smirdēt. Viņš būt kā suns, slims suns, un pulka daudzi mušas apkārt suns. Mums nav bailes no tirgotājs. Mums bailes tālab, ka viņš balts vīrs. Mēs pulka skaidri redzēt: nav labi nokaut balts vīrs. Tas viens tirgotājs kā slims suns, bet tam pulka daudzi brāļi būt ap viņš, balti vīri kā tu, cīnīties kā sātani. Mums nav bailes no tas nolādēts tirgotājs. Kāda reize viņš pulka daudzi kaitināt kanakus — un kanaki gribēt viņš nosist, bet kanaki iedomāt par velnu velns, un kanaki dzirdēt stūrmanis dziedāt: «Ek jūs, ek jūs, ek jūs!» — un kanaki nenosist viņš.

Oti uzdūra savam āķim gabalu tinteszivs ēsmai, ar zobiem noplēsdams to no dzīvā, ļumošā nezvēra, un āķis ar ēsmu baltās liesmās nogrima līdz pat dibenam.

— Haizivs staigāt izbeigt, — viņš ieteicās. — Es domāt, mēs noķert pulka daudzi zivs.

Viņa aukla mežonīgi noraustījās. Viņš steigšus rāva to augšā, pārtverdams roku aiz rokas, un iesvieda laivas dibenā lielu, elsājošu klinšu mencu.

— Saule nākt augšā, es dot nolādēts tirgotājs dāvana — dot liela zivs, — Oti sacīja.