Es, Ksanta, Buks un Foma

Paužetas ģeoterinālās elektrostacijas celtnieki saņēmuši divas turbīnas. Tās darbinās no zemes dzīlēm iegūti dabiskie tvaiki… Paužetas elektrostacija mūsu valstī ir pirmā eksperimentāli rūpnieciskā elektrostacija. Tā dos strāvu nākamajā gadā.

(No laikraksta «Ļeņingiarlska/a pravda», 1964. g. 21. oktobrī)

Neesmu vēl pārāk vecs, lai gan, protams, pēc citiem rēķiniem man, šķiet, būtu bijis laiks rimties… Es biju puišelis, kad šeit, ielejā, izdarīja pirmos urbumus. Gatavie urbumi tika noslēgti ar smagiem ventiļiem, bet tiem blakus iedzīti mieti no neaptēstām lapeglēm un uz finiera plāksnes ar mīniju uzrakstīts: «Uzmanīgi, verdošs ūdens!»

Sos uzrakstus es redzēju izbalējušās fotogrāfijās tēva albumā: tuksnesīga ieleja ar skraju taigu, pelēkbrūnga- nas nogāzes, urbjtorņi, caurules, ko ģeologi paši savām rokām iedzinuši Kamčatkas zemē. Tiklīdz ventiļus mazliet atgrieza, pa caurulēm izšļācās verdošs ūdens. Karsti strauti aiztecēja pa nobradāto sūnu zilganpelēkajā, putojošajā Paužetas upītē … j»

Tēvs jaunībā meklēja Paužetā dabiskā tvaika atradnes, vēlāk tur uzbūvēja pirmo ģeotermālo elektrostaciju. Sākumā tā bija pavisam maza — deva strāvu tikai dažām konservu fabrikām. Bet pēc tam izvērsās plašumā… Es atceros, ka to sauca par Tālo Austrumu enerģētikas gigantu … Cik sen tas bija? Sen un tai pašā laikā nesen … Tikai viens cilvēka mūžs …

Lai gan — kas ir cilvēka mūžs? Manas jaunības dienās — caurmērā septiņdesmit gada. Turpretī tagad… Kad man palika simt divdesmit, ārsti neļāva braukt uz Grenlandi. Bet es visu savu dzīvi esmu veltījis Galējiem Ziemeļiem un dienvidiem. Sasodīts — es negribēju padoties! Nevaru iedomāties- sevi bez darba. īsts darbs loku rokā ar stipriem cilvēkiem man ir nepieciešams kā gaiss; bargi vēji, ledi un garas naktis ar polārblāzmu varavīksnēm… Izej naktī no silta namiņa un klausies ledus klusumā. Tas ir īpašs klusums. Tajā skan kaut kas tāls, mokoši satraucošs — kā mūžīgas atjaunotnes gaidas. Tu dzer salto gaisu — tīru kā dzidru avota ūdeni, svilinoši aukstu, spirdzinošu. Ar katru malku rodas aizvien vairāk spēka. Vai cilvēks bez tā maz var iztikt? …

Pēc tam man piedāvāja braukt šurp, uz Kamčatkas dienvidiem … par Paužetas ģeotermālā rezervāta un dabas muzeja pārvaldnieku! … Man, kas esmu būvējis Lielo aizsprostu uz Ļenas un Beringa tiltu… Rezervāta pārvaldes štats: pārvaldnieks plus astoņpadsmit kiberi, pārsvarā vecās konstrukcijas kiberi, dažiem no tiem nepieciešams kapitālais remonts … Tā nu tas ir … Starp citu — Kamčatkas rezervāts vēl bija labākais no tā, ko mēdz piedāvāt man līdzīgiem nemiera pilniem veterāniem. Es, bez šaubām, pārskaitos, pabļaustījos tur pa kadru biroju, pat uzsitu ar dūri pa kādu elektronu pauri, pēc tam tomēr atbraucu … Tāpat vien paskatīties … Kas te ir, kā te ir… Es jau nebiju Kamčatkā bijis četrdesmit gadu. Vai tad nav interesanti: kādreiz «Tālo Austrumu enerģētikas gigants», tagad — rezervāts…

Atlidoju uz šo ieleju, kuru atcerējos no tēva vecajām fotogrāfijām. Pusi dienas klaiņāju pa tukšo ciemu starp klusajām mājelēm, pa bijušās ģeotermālās elektrocen- trāles norimušajiem korpusiem.

Diena bija drūma, ap sirdi man arī bija drūmi…

«Nē, mēs abi vairs neesam vajadzīgi,» es domāju. «Sī gigantiskā elektrostacija ir mana tēva lolojums. Arī es pats…»

Kas nu šeit par rezervātu… Tā ir kapsēta … Nezālēm aizaugusi vēsture… Nevienam par to nav nekādas daļas. Uz visiem laikiem no šejienes pazudusi dzīvība… Protams, tagad vairs neizmanto vulkānisko siltumu kā divdesmitajā gadsimtā … Kam toreiz noderēja vulkāns? Tas bija pavards, labākajā gadījumā tvaika katls. Tagad cilvēki ir kļuvuši gudrāki. Prasības arīdzan citas — nu jau uzreiz nepieciešams miljardiem kilovatu. Vai gan viens vulkāns spēj tik daudz dot?… Tādēļ jau bija jātiek dziļāk — pie zemgarozas joslas. Tiek izdarīti urbumi trīsdesmit četrdesmit kilometru dziļumā. Turklāt tā var urbt jebkurā vietā… Šajos urbumos ielaiž ter- moelementus un iegūst enerģiju.

Grenlandes ziemeļos, kur mani nelaida «veselības stāvokļa dēļ», patlaban tiek gatavoti četri tādi urbumi. Tas gan ir darbiņš! Tur tiek būvēta enerģētikas centrāle, tās jauda būs desmit miljardu kilovatu. Tā būs otra tāda centrāle uz Zemes, pirmā ir Antarktikas energocentrāle. Arī tā ir paredzēta ledāju likvidēšanai. Bet šeit…

Ar nepatiku paskatījos visapkārt. Augstsprieguma pārvades stabs pie centrālajiem transformatoriem stāvēja sašķiebies. Augšā pie izolatoriem bija novijuši ligzdas nez kādi negudri putni. Apaļās dispečeru ēkas durvju stiklus izdauzījis vējš… «Vispirms jāieliek tie,» man iešāvās prātā. «Citādi ziemā sniegs pieputinās. Tur ir elektronu smadzenes, precīzi aparāti.»

Bet kādēļ gan tas būtu jādara? … Kam tagad vajadzīgs šis vecais elektronu pauris un nošķiebtais stabs? Strāva pa vadiem vairs neplūdīs. Putni itin mierīgi var perēt mazuļus ligzdās pie pašiem izolatoriem …

Muzejs! Cik smieklīga ideja… Kam tas vajadzīgs? Varu saderēt uz savu veco pīpi, ka te kopš tā brīža, kad stacija tika slēgta un aizlidoja pēdējais novērotājs, neviens cilvēks nav spēris savu kāju . ..

— Labdien, — man aiz muguras atskanēja smalka balstiņa. — Mēs jūs jau gaidījām …

Atri paskatījos atpakaļ. Mani ziņkāri vēroja apmēram desmit gadus veca meitene zilā kombinezonā. Viņai bija ļoti jauka, apaļa sejiņa ar manāmi izciļņiem vaigu kauliem, plats deguns, mazliet ieslīpas, brūnas acis. Melnīgsnējie vaigi bija sārti no saules un Kamčatkas vējiem. Ar kuplu, baltu kažokādu apšūtā kombinezona kapuce bija atmesta atpakaļ. Rudos, viļņainos matus nesen bija sajaucis vējš.

— Labdien, — mazliet apjucis, atņēmu sveicienu. — Pirmkārt, kas tu esi un no kurienes uzradies, bet, otrkārt, kas mani varētu gaidīt un kādēļ?

— Es esmu Ksanta no Sudrabotā Gulbja ciema. Mēs visi jūs gaidījām…

— Vai patiešām? Interesanti… Bet ko tu viena te … taigā… ko tu te dari? Un kur atrodas tas jūsu ciems?

— Lejā pie jūras — septiņus kilometrus no šejienes. Šeit jau nav taiga, te ir bijusī vulkāniskā elektrostacija — Paužetas ģeotermālā energocentrāle. — Meitēns viltīgi piemiedza acis un piebilda: — Vai tad jūs neesat par to dzirdējis?

— Šo to jau esmu gan … Tātad tu viena pati atnāci šurp septiņus kilometrus?

— Ne jau viena, Buks arī.

— Buks? Kur tad viņš ir? .. . Un kas ir tas Buks?

— Buks ir mans draugs. Viņš ir amerikānis. Vecvectēvs atveda viņu no Aleutu salām, es toreiz biju vēl maziņa. Arī Buks bija galīgs knīpa. Viņu varēja iebāzt durami. Turpretī tagad — oho! … Ja viņš nostāsies uz pakaļkājām, būs lielāks par jums.

— Ak tā! Nu man ir skaidrs … Tomēr nav labi, ka viņš tevi pametis vienu pašu tik vientulīgā vietā.

— Viņš jau nemaz nav vainīgs. Es pati atļāvu viņam apciemot Fomu. Es te šodien dežurēju.

— Dežurē? Kur tu dežurē?

— Šeit, elektrostacijā. Viss mūsu internāts uzņēmās par to šefību līdz jūsu atbraukšanai. Kādam taču jāpieskata kiberi. Nodosim jums visu pilnīgā kārtībā. Pēc tam jums palīdzēsim.

— Hm … Redzi, Ksanta … Vispār mēs par to vēl parunāsim mazliet vēlāk… Man taču viss labi jāpārdomā, viss jāapsver …

— Jūs droši vien jau visu izdomājāt, kamēr lidojāt.

— Kur nu — tas notika ļoti ātri. Līdz šejienei no Pet- ropavlovskas jāpavada tikai pusstunda ceļā ,.. Labāk pasaki — vai tas Foma visu laiku te dzīvo?

— Jā, viņš šeit ir galvenais sargs, lai neiebruktu vilki vai mežacūkas.

— Interesanti! Vai patiešām te vēl ir saglabājušies vilki?

— Protams! Viņi dzīvo tur — aiz Kuriļu ezera. Vilkiem tur ir savs rezervāts. Bet viņi nāca šurp, kauca un nobradāja puķes .,, Tagad Foma viņus vairs nelaiž.

— Hm… Paklau, Ksanta, — kāpēc gan to Fomu nevarētu iecelt šeit par galveno pārvaldnieku? Es jau nezināju, ka viņš te pastāvīgi dzīvo.

Ksanta manī vērīgi palūkojās. Viņas skatienā pazibēja kaut kas līdzīgs šaubām — vai tikai es nejokoju? … Tomēr viņa sacīja ļoti nopietni:

— Manuprāt, Foma netiktu galā. Nē, jūs esat vairāk piemērots …

— Paldies… Iesim labāk pie Fomas, parunāsimies ar viņu.

— Iesim, — Ksanta smalkā balstiņā piekrita.

Viņa aizveda mani pa šauru, ar rūsganām smiltīm nokaisītu taciņu uz ciemu. Visapkārt kā ugunīgi sarkans paklājs liesmoja ziedi, Kamčatkas rudens puķes — asteres, krizantēmas, dālijas, salvijas — gandrīz Ksantas garumā. Meitene mani droši veda pa šo raibo, dzīvo labirintu. Pagājām garām kādai ēkai, pēc tam vēl vienai, pa diagonāli šķērsojām plašu noru — īstu puķu dārzu. Virs mums pletās taiga košā rudens rotā — bāiganzaļās, gandrīz caurspīdīgās skujmetes, milzīgās, apsūnojušās ciedru priedes, oranžie bērzi, zeltītās papeles, koši sarkanās apses. Bet visapkārt — rudens ziedu aukainais paklājs, kārtīgi ar smiltīm nokaisīti celiņi, mājiņas visdažādākajās krāsās.

Vietām koku zari pašķīrās, un augstu bāli zilajās debesīs, kurās ap dienasvidu vējš bija izdzenājis mākoņus, pie garajiem spraišļotajiem stabiem iemirdzējās vadu pavedieni. Blāvie saules stari, izlauzušies cauri rudenīgajai lapotnei, krāsainām uguntiņām zibsnīja verandas zaļajās un sārtajās rūtīs. Bija ļoti kluss. Zem Ksantas vieglajiem soļiem tik tikko dzirdami čabēja nokritušās lapas. Smaržoja pēc rudenīga meža. Tā bija apbrīnojama smarža — rūgtens dzestrums, trūdošas lapas, sēnes, skujas un vēl kaut kas gandrīz nemanāms, taču savādi pazīstams un satraucošs … Mēs vēl aizvien gājām un gājām … Man jau sāka likties, ka nav nekādas Paužetas, nav vecās ģeotermālās stacijas. Esmu savas bērnības noslēpumainajā pasaku mežā. Maza lauma mani nez kur ved. Vai nav vienalga, uz kurieni… Tūlīt mēs satiksim labo burvi — un sāksies brīnumi…

Burvi mēs nesastapām, taču brīnumi sākās tajā pašā mirklī, tiklīdz mēs ar Ksantu nonācām nelielā laukumiņā, kā šķiet, pašā ciema centrā. Laukums bija nobruģēts ar četrstūrainām sarkanām šūnakmens plāksnēm. Tās nepiegūla cieši cita pie citas, un viscaur starp plāksnēm spraucās laukā koši zaļa sūna. Tas bija apbrīnojams ģeometrisks raksts, izausts no dzīvā, zaļā augu tīkla un siltā, sārtā akmens kvadrātiem. Laukuma vidū atradās apaļš baseins, izklāts ar iesarkanu marmoru. Te reiz bija šal- kusi strūklaka, bet tagad tā vairs nedarbojās un baseins bija tukšs. Aiz strūklakas slējās pelēka granīta piemineklis: kalsnējs, mazliet sakumpis augums, cepure ar platām malām, gari zābaki, šaura seja ar ķīļbārdiņu, kreisajā rokā — ģeologa āmurs. Es viņu tūlīt pazinu. Biju redzējis viņu dzīvu, kā arī vecās fotogrāfijās. Pagājušajā gadsimtā viņu sauca par «vulkanoloģijas tēvu» — viņš bija radījis zinātni par vulkāniem un to darbību. Viņš, bez šaubām, bija iekarojis tiesības stāvēt šeit — vulka- nologu ciemā pie vulkāna, kuram bija licis kalpot cilvēkiem. Tomēr tagad … Vai tā nebija likteņa ironija — mūžīgi stāvēt cilvēku pamestā ciemā? Ko nejaušiem šīs vietas apmeklētājiem izsaka viņa vārds, kas iegravēts pulētajā granītā? …

— Vai tu zini, kas viņš ir? — es klusu jautāju Ksantai.

Meitene izbrīnījusies paskatījās uz mani.

— Protams! Tas ir mans veevec vecvectēvs. Tētis teica, ka viņš, — Ksanta norādīja uz pieminekli, — pirmais sācis pētīt Kamčatkas vulkānus. Viņš arī pierunājis savus laikabiedrus uzcelt šeit ciemu un vulkānisko elektrostaciju.

— Vai tu re! — es iesaucos, juzdams, ka man kaut kas jāsaka.

— Mēs katru dienu atnesam svaigus ziedus un noliekam pieminekļa pakājē, — Ksanta turpināja. — Mamma stāstīja, ka vecvecvecvectēvam ļoti patikušas puķes.

— Tātad tavs tētis un mamma arī dzīvo ciemā pie jūras?

— Ai nē! Ciemā pie jūras dzīvo vienīgi bērni un, bez šaubām, mūsu audzinātāji un skolotāji. Sudrabotais Gulbis ir bērnu ciems. Mana mamma strādā Petropavlovskā. Mamma un tētis ir ģeologi, tāpat kā vecvecvecvectēvs. Tētis gan patlaban atrodas komandējumā — tur… — Ksanta parādīja ar pirkstu uz debesīm. — Vakarā varēsim redzēt, es jums parādīšu. Viņš ir uz Mēness. Pēta vulkānus. Tētis apsolīja man atvest no turienes mēness akmeņus.

— Patiešām? Tu laikam arī gribi kļūt par ģeologu?

— Nē, es vēl neesmu to izlēmusi, — Ksanta man no

pietni atbildēja. — Zināt, ir ļoti grūti izvēlēties. Viss šķiet tik interesants… Pirmajā klasē mēs ar Māru — manu labāko draudzeni — gribējām būt par kosmisko kuģu kapteinēm. Otrajā klasē Māra pēkšņi sadomāja kļūt par okeanologu, lai strādātu Klusā okeāna dzelmē. Man arī sagribējās to pašu. Bet vēlāk dabūjām zināt, ka tur vienmēr ir tumšs, un mēs pārdomājām. Tagad Māra grib iemācīties sacerēt skaistu mūziku, bet es — es vēl domāju … Varbūt strādāšu tādā stacijā kā šī, tikai lielākā …

— Nu jau, meitiņ, vairs neceļ tādas stacijas.

— To es zinu. Es taču runāju par jaunajām, kādas pašreiz tiek celtas, piemēram, Grenlandē …

«Tā tev vajadzēja!» es sacīju pats sev un cieši jo cieši iekodu mēli zobos.

— Varbūt braukšu uz Āfriku stādīt tuksnešos mežus, — Ksanta turpināja, — vai pāraudzināšu plēsīgos zvērus, lai viņi būtu gudri un labi. Kā Foma …

— Ko tu ar to domāji, sacīdama «kā Foma»?…

— Foma jau arī… Jūs pats redzēsiet… — Ksanta pēkšņi sasita plaukstas. — Skatieties, skatieties! — viņa iesaucās. — Re, tur viņi abi ar Buku nāk pie mums.

Palūkojos atpakaļ. Pāri laukumam uz mūsu pusi lēnā gaitā cēli soļoja varens plušķains ņūfaundlendietis un milzīgs brūnais lācis. Ņūfaundlendietis bija kā prāvs telēns — balts, ar rudiem plankumiem uz platā purna, lielās pieres un pamatīgajām ķepām. Viņš tuvojās neparasti cienīgi, bez trokšņa viegli čāpodams pa akmens plāksnēm. Pekainis, augumā nedaudz mazāks par suni, gāzelēdamies tipināja viņam līdzi, nodūris melno purnu pie pašas zemes.

Neviļus pakāpos atpakaļ un parāvu arī Ksantu.

— Nebaidieties, — meitene teica, uzmanīgi atbrīvodama savus pirkstus no manas rokas. — Buks nekož. Bet Foma jau kopš mazotnes ir pāraudzināts. Viņš ir ļotr labs un visu saprot. Nāciet šurp, nekautrējieties, — viņa turpināja, vērsdamās pie suņa un lāča, kuri pāris soļu no mums bija apstājušies. — Buk, sasveicinies ar… — Ksanta paskatījās uz mani. Meitenes skatienā bija jautājums un nelielas šaubas.

Kā viņa mani tūlīt pagodinās? Vai tiešām par vectētiņu? … «Ja Ksanta nenosauks mani par vectētiņu, tad es laikam šeit palikšu,» es nodomāju un ātri viņai sacīju:

— Mani sauc par Filipu.

— Nāc, Buk, sasveicinies ar tēvoci Filipu!

Atviegloti nopūtos. Tomēr tēvocis, nevis vectēvs …

Tajā pašā brīdi varenais Buks pienāca man klāt, viegli

pacēlās uz pakaļkājām un, uzlicis priekšējās man uz pleciem, ar siltu, raupju mēli nolaizīja manu degunu un lūpas.

— Prom! — man paspruka. Sagumis zem milziga suņa smaguma, žigli aizliku sev priekšā elkoni, lai aizsargātos no viņa platā, labsirdīgā purna. Buks nolaizīja mani vēlreiz — manu labo ausi, bet tad, ka redzams, nolēmis, ka ir pietiekami izrādījis savas draudzīgās jūtas, atbrīvoja mani no saviem apkampieniem. Viņš notupās Ksantai pie kājām un, nenolaizdams no manis apa|ā» dzintarkrāsas acis, sāka ar kuplo asti enerģiski slaucīt tirās, sārtās laukuma plāksnes.

Tagad acīmredzot bija pienākusi Fomas kārta. Mazās, tumšās ačeles mirkšķinādams un miklo, melno degunu raustīdams, tas tipināja pie manis.

— Ksanta… — es žēli teicu. — Vai nepietiks ai Buku? … Es patiešām savu mūžu neesmu skūpstījies ar lāci, kaut arī tas ir pāraudzināts. Kā būtu, ja mēs ai Fomu tikai draudzīgi paspiestu viens otram īoku?

— Lūdzu, — Ksanta bija ar mieru. — Foma, dod tē vocim Filipam ķepu. Un atceries, ka tev viņš allaž jāklausa. Viņš tagad ir tavs galvenais priekšnieks.

Foma piekrītoši kaut ko norūca un, apsēdies Bukam blakus, sniedza man smagu ķepu ar asiem nagiem. Paspiedu to ar vislielāko prieku.

— Redziet nu, jūs esat iepazinušies, — Ksanta sacīja. — Esmu ļoti, ļoti priecīga… Kā.klājas, Foma? Kā pagāja tava nakts dežūra?

— Uf-f-f! — Foma atbildēja un sāka berzēt plato, brūno galvu pie meitenes gaišzilā kombinezona.

— Es saprotu… — Ksanta pamāja. — Atkal vāveres tev darīja pāri?… Vai zināt, tēvoci Filip, jums būs kaut kas jāizdomā. Vāveres nedod mieru nabaga Fo- mam … Apmētā viņu ar izlobītiem ciedru čiekuriem. Tie ieķeras Fomas pinkainajā spalvā, un viņam ir ļoti nepatīkami. Paskatieties, cik daudz čiekuru te salipuši!

— Būs jāpielāgo kāds kibers, lai izsukā Fomu, protams, ja Foma to ļaus.

— Ļaus, ļaus! — Ksanta iesaucās. — Vai nav tiesa, Foma?

— Uf-f! — lācis atbildēja, pamezdams uz mani ironisku skatienu.

— Redziet nu … Foma zina, kas viņam nāks par labu. Bet vāveres vēlreiz jābrīdina. Viņas ir šausmīgi nepaklausīgas. Dažas pat skrien uz galveno dispečera ēku un piegružo to ar riekstiem.

— Tāda patvarība viņām gan būs jāizbeidz, — es apņēmīgi teicu.

— Gluži pareizi, — Ksanta piekrita. — Es zinu, — viņa piebilda, — ka jums ar Fomu tagad viss būs kārtībā.

Pēc tam mēs četratā devāmies apskatīt ģeotermālo staciju. Ksanta parādīja man dažādus mehānismus un izskaidroja to nozīmi. Foma māja ar smago, tumšbrūno galvu, mirkšķināja mazās ačeles un laiku pa laikam piekrītoši ierūcās. Vienīgi Buks izturējās savaldīgi. Asti nokāris, viņš nāca mums aiz muguras un brīžiem nožāvājās, plati atplezdams sārto rīkli. Acīmredzot viņš garlaikojās. Manuprāt, tehnika nebija viņa sirdslieta.

Vispirms mēs piegājām pie urbumiem. Kad viens pats klaiņāju, nebiju tos pamanījis. Nav jau nekāds brīnums … Es taču meklēju caurules, kas rēgotos laukā no zemes, ar smagiem ventiļiem — kā tēva fotogrāfijās. Tagad urbumi atradās skaistu, caurspīdīgu torņu iekšpusē. Torņi bija no stikla un metāla un atgādināja apburtas princeses pilis. Uz katru torni veda ar smiltīm nokaisīti, puķu iežogoti celiņi. Virs torņu caurspīdīgajiem, smailajiem jumtiem ciedru priedes klusi čabināja tumšos, kuplos zarus. Kokos veselām ģimenēm mita Fomas ienaidnieces — mazas, vieglprātīgas, rudi pelēkas vāveres. Viņas mēģināja pat mūs apmētāt ar čiekuriem. Tikai netrāpīja.

— Šeit bija piecdesmit urbumu, — Ksanta stāstīja. — Tie nebija dziļi — tikai piecsimt sešsimt metru. Viens — visdziļākais, divi kilometri, — atrodas ciema nomalē. Urbumi izdarīti līdz pazemes tvaika katlam. Tas, bez šaubām, nebija īsts tvaika katls, tikai Kamba- las vulkāna sena lava. Tajā bija daudz ar ūdeni pilnu plaisu. Ūdens no vulkānu siltuma sakarsa un pārvērtās tvaikos. Tvaiki pa caurulēm pacēlās augšup un grieza elektrostacijas turbīnas. Te ir viens tāds urbums. Bet nu iesim uz elektrostaciju …

— Pagaidi, Ksanta, — es teicu. — Vai tad šie urbumi tagad nemaz vairs nedod tvaiku?

— Dod, tikai ļoti maz, — meitene atbildēja. — Tvaika spēks ir samazinājies un vairs nespēj griezt turbīnas. Pa dažiem urbumiem vēl nāk karsts ūdens. Tas pa caurulēm tiek novadīts uz mūsu ciemu. Mēs tajā mazgājamies un lielā, stiklotā baseinā peldamies. Ar šo ūdeni tiek apsildītas arī visas elektrostacijas mājiņas.

Ziemā šeit ir silts. Kad atbrauc tūristi vai sportisti — te ir ļoti jautri. Viņi dzīvo šajās mājiņās, slēpo, rāpjas vulkāna krāterī, ar elektrokamanām brauc uz Kuriļu ezeru. Arī mēs bieži tur braucam.

— Tad jau te ir daudz cilvēku?

— Protams… Tagad, rudenī, gan viesu tikpat kā nav. Toties vasarā un ziemā — ak, cik daudz ļaužu! No dažādiem internātiem atlido bērni ekskursijā apskatīt vulkānus un Kuriļu ezeru, un veco elektrostaciju. Atbrauc studenti enerģētiķi, kuri pēta tehnikas vēsturi, dažādi zinātnieki, tūristi, mākslinieki, rakstnieki, atbrauc pat kosmonauti — tāpat vien, mazliet atpūsties… Pie mums taču ir ļoti skaisti, vai ne?

— Jā, bez šaubām …

Ksanta man ilgi stāstīja Paužetas ģeotermālās elektrostacijas vēsturi, stāstīja par slavas pilno, gandrīz gadsimtu ilgo lielo, īsto darbu, bet es domāju, cik mānīgs gan ir pirmais iespaids. Iekams nebiju ticies ar Ksantu, kad klaiņāju te viens pats, redzēju tikai taigā pamestu ciemu, nošķiebušos stabu un izsistos stiklus virs dispečeru ēkas durvīm, tomēr izrādās, ka šeit rit sava dzīve — vajadzīga, svarīga dzīve… Protams, viss, kas šeit apkārt, — tas jau ir gabaliņš no vēstures. Bet vai tad vēsture nepalīdz celt nākotni? Patlaban mēs smeļamies elektroenerģiju no milzīgiem termoelementiem, kas nolaisti visdziļākajos urbumos, mēs esam iemācījušies regulēt vulkānus, esam padarījuši tos par nekaitīgām lāpām, ko iededzam vienīgi lielos svētkos … Visu to sasniegt mums palīdzēja arī Paužeta, šī elektrostacija, siltumenerģija, ko dod Kambalas vulkāns, kurš uzticīgi veselu mūžību kalpojis cilvēcei.

«Mēs būsim laimīgi vienīgi tad, kad apzināsimies savu kaut vai vispieticīgāko nozīmi.» To sacījis viens no vislieliskākajiem pagājušā gadsimta cilvēkiem — aviācijas pionieris tās attīstības rītausmā, dzejnieks un filozofs. Man ir simt divdesmit gadu, bet es ilgojos vēl nedaudz cilvēciskas laimes… Kādēļ lai nepamēģinātu to atrast šeit? Šķiet, es varētu būt te noderīgs… Jā, esmu pilnīgi pārliecināts, ka esmu šeit vajadzīgs.

— Tēvoci Filip, tā nu gan nav labi, — pēkšņi izdzirdēju Ksantas balsi. — Jau piecas minūtes klusītēm skaitu jums dzejoļus par visvisādām muļķībām, bet jūs tikai mājat ar galvu un sakāt, ka viss esot pareizi. «Noskuj zilonis sev ūsas…», un jūs sakāt: «Bez šaubām,» — bet zilonim jau ūsu nav. . . Pēc tam kad nolasīju, ka «vēži uz Vēža zvaigznāju lido…» — jūs teicāt: «Lieliski, tā mēs izdarīsim.» — Viņas balss nodrebēja un aiztrūka. — Tēvoci Filip, kādēļ jūs tā sakāt?

Briesmīgi apmulsis, rokas vien noplātīju.

— Piedod, Ksanta! Es mazliet aizsapņojos. Veciem cilvēkiem tā gadās…

— Jūs taču nepavisam neesat vecs, — Ksanta iebilda, uz mani neskatīdamās. — Jums nevar būt vairāk par astoņdesmit gadiem.

— Ek, meitiņ, ja man tagad būtu astoņdesmit! Bet tam jau nav nozīmes. Gribu tev ko pajautāt. Tas ir ļoti grūts jautājums. Saki man — kas, pēc tavām domām, cilvēkam ir pats galvenais?

— Tas taču pavisam vienkārši! — Ksanta pasmaidīja. — Cilvēkam pats galvenais — lai viņš būtu laimīgs. Un tādēļ viņam tikai jādara laimīgi citi.

— Hm… Tev laikam būs taisnība, tas patiešām ir vienkārši. Man nekad nebūtu ienācis prātā, ka viss uz pasaules ir tik vienkārši… Ko mēs tagad darīsim?

— Tagad mums jāizlaiž kiberi. Viņiem droši vien apnicis tupēt ieslēgtiem. Jāķeras pie darba.

Mēs iegājām zemā, stiklotā namiņā, kas atgādināja siltumnīcu. Tur rindās stāvēja smieklīgi pundurīši kiberi — vesels darbarūķu vads, kam bija jārūpējas par kārtību energocentrāles ciema teritorijā.

Ksanta sasveicinājās ar tiem kā ar seniem paziņām. Pēc kārtas visus iedarbinādama, viņa vienam uzsita pa spīdošo, niķelēto plecu, otram paglaudīja noslīpēto ol- veida galvu, trešajam kaut ko pačukstēja skaņu uztvērēja atverē. Kiberir sakustējās, nepacietīgi pamīņājās uz mazajām kājelēm, izstaipīja grābekļiem līdzīgās mehāniskās rokas un lietišķi aizsteidzās savās acīmredzot labi zināmajās gaitās. Buks, sēdēdams pie stiklotās mājeles durvīm, kritiski aplūkoja ikvienu izskrējušo kiberu, it kā pārbaudīdams, vai tais ir kārtībā un gatavs izpildīt uzdevumu.

— Bet tu, maziņais, ej saslauki sausās lapas, — Ksanta teica kādam kiberam, — celiņi pavisam nobiruši. Naktī bija stipra vētra. Tagad jau ar katru dienu būs arvien vairāk kritušo lapu. Tu iesi mājiņās noslaucīt putekļus, — viņa uzdeva citam. — Kārtīgi iztīri! Tēvocis Filips visu vēlāk pārbaudīs… Vispār gan viņi zina, kas jādara, — Ksanta sacīja, pagriezdamās pret mani. — Visi jau ir noregulēti… Es ar viņiem tāpat vien parunājos, lai viņiem būtu jautrāk… Naktī vieni paši te garlaikojas. Darba jau tagad pavisam maz. Kad nav ko darīt, vienmēr ir ļoti garlaicīgi, vai ne, tēvoci Filip?

Es pamāju.

— Ai, tev, mazulīt, atkal ir iesnas, — Ksanta teica nākamajam kiberam. — Redzat, tēvoci Filip, šis mazulis pārbauda visas caurules un krānus. Viņam katru dienu ir milzum daudz darba. Jāapskrien visa pilsētiņa. Laikam būs pārpūlējies… Jau vairākas dienas no degunteļa kaut kas pil… Paskatieties .. .

— Droši vien eļļa tek, — es teicu. — Vēlāk būs jāpārbauda.

— Ko lai daru, vai laist viņu? — Ksanta jautāja.

Taču ieslēgtais kibers, negaidīdams atļauju, izslīdēja

viņai no rokām un steigšus aizsteberēja uz durvīm.

— Bet šie jau vairs nevar strādāt, — meitene skumji sacīja, norādīdama uz veselu grupu kiberu, kuri sēr- dienīgi bija saspiedušies kaktiņā. — Viņi ir gaužām veci. Viņus noregulējis mans vecvectēvs. Pēc tam viņi sabojājušies. Ja palaiž, piemēram, šo te — vislielāko, viņš mazliet paskrien, palēkā, apmetas otrādi un tirina kājeles-gaisā. Bet viņš-prata remontēt celiņus, notīrīja veco krāsu no sienām un pārkrāsoja no jauna. Viņš vēl daudz ko prata… Tagad toties neviens no mūsu audzinātājiem neprot viņu pašu salabot. Mans vecvectēvs būtu mācējis, bet viņš… — Ksanta smagi nopūtās un apklusa.

— Tātad tavs vecvectēvs šeit strādāja?

— Jā, viņš bija rezervāta pārvaldnieks, tāpat kā jūs tagad … Taču dakteris viņu pavasarī aizsūtīja uz Maskavu ārstēties. Vecvectēvs vairs neatgriezās. Mamma teica, ka viņš no Maskavas atkal aizlidojis uz Aleutu salām, bet viņa negribēja sacīt, kad viņš pārbrauks. Ar viņu nevar arī parunāties pa videotelefonu… Es domāju, ka mans vecvectēvs gluži vienkārši ir nomiris. — Ksanta skumji nodūra acis.

— Kas tev nāk prātā! — es iebilda. — Tagad cilvēki dzīvo ilgi. Vecvectēvs vēl atbrauks. Paies pāris gadiņu — un viņš atgriezīsies. Gan tu redzēsi…

— Es nezinu, — Ksanta klusu nočukstēja. — Pieaugušie taču mums nesaka vienmēr taisnību… Bet mēs jau neesam vairs mazi. Mēs daudz ko saprotam labāk, nekā viņiem šķiet. Tā jau bijis tikai vecos laikos, kad bērni ilgi palikuši bērni. .. Pēc gada visa mūsu klase brauksim prom no Sudrabotā Gulbja. Mūs aizvedīs tālu uz rietumiem Tjanšana kalnu pakājē. Mēs tur dzīvosim un turpināsim mācības, līdz pabeigsim vispārējo skolu. Bet uz šejieni atbrauks jauna mazo grupa.

— Tātad šeit pie jums, Sudrabotajā Gulbī, ir tikai pirmās kārtas skola?

— Jā, pirmās četras klases. Mēs ar Māru pašreiz esam visvecākajā. Otru kārtu turpināsim Vidusāzijā.

— Vai jums nebūs žēl šķirties no Sudrabotā Gulbja?

— Saprotams, ka žēl. Taču tur, kur mēs brauksim, arī būs ļoti interesanti. Cilvēks nedrīkst palikt visu laiku vienā vietā.

— Tev, Ksanta, ir taisnība. Es jau tāpat… Strādāju Antarktīdā, pēc tam Grenlandē, bet tagad …

— Es zinu, — meitene pačukstēja. — Mums jau audzinātāja pateica. Mēs ļoti lepojamies, ka būsim šeit kopā ar jums. Jūs mums pastāstīsiet, ko esat redzējis un ko zināt. Vai ne?

— Pastāstīšu, ja jūs interesēs.

— Ai, tas mūs ļoti interesē!

Atskanēja viegli soļi. Stiklotajā namiņā lēnām ienāca Buks. Viņš saudzīgi nesa zobos man jau pazīstamo no- šmurgāto kiberu. Buks turēja kiberu aiz ādas apkakles, ar visu savu izskatu pauzdams neslēptu riebumu. Kibers vārgi kustināja ķepiņas. No viņa garā deguna pa spraugu kā divi strauti tecēja dzidra eļļa. Buks nolika kiberu mums pie kājām, pats notupās blakus un cītīgi vēroja gan mani un Ksantu, gan kiberu. Uz kiberu viņš raudzījās ar acīm redzamu nelabvēlību.

— Vai, vai, — Ksanta skumji novilka. — Ari šis ir gaužām savārdzis. Buks atnes vienīgi tos, kuri nevar strādāt…

Nez no kurienes atčāpoja Foma, apsēdās mums blakus un, tāpat kā mēs, sāka blenzt uz guļošo kiberu.

Kibera iesarkanās ačeles ik pa brīdim pamirgoja un nodzisa. Viņam laikam bija pavisam slikti.

Izņēmu no kabatas brilles vecmodīgā raga ietvarā — tagad tādas neviens vairs nenēsā — un pīpi. Uzstutēju brilles uz deguna, piebāzu pīpi ar smaržīgu tabaku un aizsmēķēju. Ievilcis pāris dūmu, parāvu augstāk vējjakas piedurknes.

— Paskatīsimies, kas tad viņam lēcies, — teicu Ksan- tai. — Dod šurp instrumentus, būsi man palīdze. Tūdaļ iemācīšu tev, kā ārstēt kiberiem iesnas.

Ksanta smiedamās aizskrēja. Viņas smiekli skanēja kā sudraba zvārgulītis.

Īstenībā izrādījās, ka viss ir sasodīti vienkārši…

— Darbs gan ir trakoti laba būšana, — teicu saviem jaunajiem draugiem.

Foma pamāja ar pinkaino galvu un apmierināts kaut ko norūca. Būks neatbildēja. Taču pēc viņa skatiena sapratu, ka viņš man pilnīgi piekrīt.

Bet kibers gulēja stiklotajā mājiņā uz grīdas un raudzījās uz mums cerību pilnām acīm.