Fonds un impērija

Galaktikas Impērija Krita Lejup.

Tā bija milzīga Impērija, kas stiepās cauri miljoniem pasauļu, no viena gala līdz otram aptverot vareno daudzzaru spirāli, ko sauc par Piena Ceļu. Ari tās lejup-kritiens bija milzīgs - turklāt ilgs, jo tai bija jānoiet garš ceļš.

Šis kritiens ilga jau vairākus gadsimtus, pirms to reāli aptvēra viens cilvēks. Šis cilvēks bija Hari Sel-dons - cilvēks, kurš iemiesoja vienu no retajām radošu pūliņu dzirkstelēm, kādas vēl bija saglabājušās biezējošajos lejupslīdes trūdos. Viņš attīstīja un līdz augstākajam līmenim pacēla psihovēstures zinātni.

Psihovēstures izpētes objekts bija nevis cilvēks, bet cilvēku masas. Tā bija zinātne par pūļiem - par pūļiem, kas skaitāmi miljardos. Tā spēja paredzēt reakcijas uz stimuliem ar tādu precizitāti, ar kādu mazāka mēroga zinātne spētu paredzēt biljarda bumbiņas atlēcienu. Viena cilvēka reakciju nav iespējams noteikt ne ar kādiem matemātikai zināmiem paņēmieniem; miljardu reakcija tomēr ir citāda parādība.

Hari Seldons apzināja sava laika sociālās un ekonomiskās tendences, izpētīja galvenās iezīmes un paredzēja ilgstošo un arvien straujāko civilizācijas krišanu un trlsdesmittūkstoš gadu starplaiku, kam jāpaiet, pirms no drupām augšup spēs izlauzties jauna Impērija.

Bija par vēlu apturēt šo lejupkritienu, bet nebija par vēlu saīsināt tam sekojošo barbarisma periodu. Seldons nodibināja divus Fondus “Galaktikas pretējos galos”, un to izvietojums tika izraudzīts ar tādu nolūku, lai vienā īsā gadu tūkstotī notikumi savērptos un savītos tā, ka no tiem dzimtu stiprāka, pastāvīgāka un labdabīgāka Otrā Impērija.

Grāmata “Fonds” ir izklāstījusi viena šī Fonda vēsturi tā pirmajos divos pastāvēšanas gadsimtos.

Tā sākās ar nelielu eksakto dabaszinātnieku apmetni uz Termina - planētas, kura atradās Galaktikas spirāles pašā attālākajā galā. Nošķirti no Impērijas aktivitāšu viesuļa, šie zinātnieki strādāja pie Encyclopedia Galactica - visaptveroša zināšanu krājuma radīšanas, nenojauzdami patieso lomu, kādu viņiem bija ieplānojis tobrīd jau mirušais Seldons.

Impērijai deģenerējoties, tās ārējie reģioni nokļuva neatkarīgo “karaļu” rokās. Tie arvien vairāk apdraudēja Fondu. Tomēr sava pirmā mēra Salvora Hardina vadībā, prasmīgi izspēlējot vienu sīku valdnieku pret otru, Fondam izdevās saglabāt trauslu neatkarību. Būdami vienīgie kodolenerģijas īpašnieki starp pasaulēm, kuras pakāpeniski zaudēja zinātnes ieguvumus un atgriezās pie oglēm un naftas, Fonda ļaudis pat ieguva noteicošo stāvokli. Fonds kļuva par apkārtējo karalistu “reliģijas” centru.

Pamazām Fonds attīstīja tirdzniecības ekonomiku, un Enciklopēdija atkāpās tālākā plānā. Tirgotāji, izplatīdami tik kompaktas kodolierīces, kādas Impērija nebūtu spējusi radīt pat savos ziedu laikos, ceļoja cauri Perifērijai simtiem gaismas gadu tālumā.

Sava pirmā Komercprinča Hoberta Mallova vadībā Fonds attīstīja ekonomiskā kara paņēmienus līdz pakāpei, kurā kļuva iespējams pieveikt Korellas republiku, kaut arī šī pasaule saņēma atbalstu no kādas Impērijā vēl saglabājušās ārējās provinces.

Pēc divsimt gadiem Fonds bija visvarenākā valsts visā Galaktikā, ja neņem vērā atliekas no pašas Impērijas, kas bija koncentrējusies Piena Ceļa iekšējā trešdaļā un joprojām pārvaldīja trīs ceturtdaļas no Visuma iedzīvotājiem un bagātībām.

Šķita, ka nākamās neizbēgamās briesmas, kurām Fondam jāstājas pretī, būs mirstošās Impērijas pēdējais cirtiens.

Vajadzēja atbrīvot telpu kaujai starp Fondu un Impēriju.

I DAĻA. ĢENERĀLIS

Bels Raioss. ... Savas salīdzinoši neilgās karjeras laikā Bels Raioss iemantoja titulu “Pēdējais Impērijas Ģenerālis” un iemantoja to gluži pamatoti. Viņa vadīto kauju izpēte atklāj, ka stratēģijas mākslā viņš bija līdzvērtīgs Perifojam un prasmē strādāt ar cilvēkiem viņu pat pārspēja. Tā kā Bels Raioss piedzima Impērijas lejupslīdes laikā, viņam gandrīz neiespējami bija mēroties ar Perifoja iekarotāja sasniegumiem. Tomēr Bela Raiosa lielā izdevība pienāca, kad viņš kā pirmais no Impērijas ģenerāļiem uzsāka atklātu cīņu ar Fondu....

GALAKTIKAS ENCIKLOPĒDIJA'

* Visi šeit ievietotie citāti no Galaktikas Enciklopēdijas ar izdevēja atļauju ņemti no 116. izdevuma, kas publicēts 1020. g. F. Ē.; izdevējs: Encyclopedia Galactica Publishing Со., Terminus.

BURVJUS MEKLĒJOT

Bels Raioss ceļoja bez eskorta, kaut gan tas neatbilda galma etiķetes noteikumiem attiecībā uz komandieri, kura flote nometināta panīkusī zvaigžņu sistēmā Galaktikas Impērijas Pierobežā.

Taču Bels Raioss bija jauns un enerģisks cilvēks -pietiekami enerģisks, lai neiejūtīgs, aprēķina vadīts galms nosūtītu viņu uz pašu tālāko Visuma nostūri, -turklāt viņš bija ziņkārīgs. Šo pēdējo īpašību apvija dīvaini un neticami stāsti, kurus ar izteiksmīgiem izpušķojumiem atkārtoja simti un miglaini zināja tūkstoši līdzcilvēku; abas pārējās īpašības lika domāt par militārām aktivitātēm. Tāds apvienojums bija nenoliedzami iespaidīgs.

Viņš izkāpa no vecmodīgā automobiļa, kuru bija iegādājies savām vajadzībām, un apstājās pie noplukušas savrupmājas, kas bija viņa galamērķis. Viņš gaidīja. Fotoactiņa ārdurvīs darbojās, tomēr durvis atvēra cilvēka roka.

Bels Raioss uzsmaidīja vecajam vīram. - Es esmu Raioss...

- Es jūs pazīstu. - Vecais vīrs neizkustējās no vietas un neizrādīja pārsteigumu. - Kādā vajadzībā nākat?

Raioss atkāpās soli atpakaļ, un viņa stāja pauda padevību. - Miermīlīgā. Ja jūs esat Djusems Barrs, es lūdzu jūsu atļauju sarunai.

Djusems Barrs pakāpās sānis, un skatienam atklājās izgaismotas iekštelpu sienas. Ģenerālis iegāja gaismā.

Viņš pieskārās kabineta sienai un pēc tam nopētīja savus pirkstu galus. - Vai tiešām uz Sivennas kaut kas tāds pastāv?

Barrs skopi pasmaidīja. - Visur laikam ne. Es pats to laboju un uzturu kārtībā, cik nu man pa spēkam. Man jāatvainojas, ka jums bija jāgaida aiz durvīm. Automātiskā ierīce gan ziņo par atnācēju, bet durvis vairs neatver.

- Neizdodas salabot? - Ģenerāļa balsī ieskanējās tikko jaušams izsmiekls.

- Nav vairs pieejamas rezerves daļas. Lūdzu, apsēdieties, ser! Vai jūs dzerat tēju?

- Uz Sivennas? Labo cilvēk, pēc šejienes paražām to nemaz nevar nedzert.

Vecais patricietis klusi izgāja no istabas, iepriekš lēni paklanīdamies; šo ceremoniālo mantojumu bija atstājusi iepriekšējā gadsimta labāko laiku aristokrātija.

Raioss noskatījās pakaļ aizejošajam namatēvam, un viņa iestudētais pilsētnieciskums mazliet zaudēja asumu. Gan viņa izglītība, gan pieredze saistījās tikai ar militāro jomu. Viņš daudz reižu, kā mēdz tēlaini sacīt, bija skatījies nāvei acīs, bet allaž ļoti pazīstamai un skaidri saprotamai nāvei. Tāpēc nav jābrīnās, ka apjūsmotais Divdesmitās Flotes lauva senatnīgas istabas sastāvējušā gaisotnē jutās samērā neierasti.

Ģenerālis noprata, ka nelielās melna plastikāta kastes, kas rindojās plauktos, ir grāmatas. Virsraksti viņam bija nepazīstami. Viņš sprieda, ka lielais aparāts vienā istabas malā varētu būt ierīce, kas vajadzības gadījumā pārveido grāmatu attēla un skaņas formā. Viņš nekad nebija redzējis, kā tāds pārveidotājs darbojas, bet bija par tādiem dzirdējis.

Kāds viņam reiz bija stāstījis, ka senajās dienās, zelta laikmetā, kad Impērija bija aptvērusi visu Galaktiku, tādi aparāti esot bijuši ik deviņās mājās no desmit - tāpat kā līdzīgas grāmatu rindas istabu plauktos.

Taču tagad vajadzēja vērot robežas; grāmatas lai paliek veciem ļaudīm. Un puse no stāstiem par senajām dienām tikpat bija tīrie mīti. Pat vairāk nekā puse.

Galdā parādījās tēja, un Raioss apsēdās. Djusems Barrs pacēla savu tasi. - Uz jūsu veselību!

- Paldies. Uz jūsējo!

Djusems Barrs domīgi sacīja: - Stāsta, ka jūs esot jauns. Trīsdesmit pieci?

- Gandrīz trāpījāt. Trīsdesmit četri.

- Tādā gadījumā man visprātīgāk būtu sākt ar ziņu, -Barrs mazliet uzsvērti teica, - ka manā rīcībā nav nekādu mīlas amuletu, dzērienu vai mikstūru. Un man nepiemīt spējas ietekmēt jebkādas jaunas, jums patīkamas dāmas simpātijas.

- Tādās lietās man mākslīgi līdzekļi nav vajadzīgi, ser. - Nepārprotama pašapmierinātība ģenerāļa balsī jaucās ar uzjautrinājumu. - Vai jūs bieži dzirdat lūgumus pēc tamlīdzīgām precēm?

- Pietiekami bieži. Diemžēl neizglītotai publikai ir tendence jaukt zinības ar maģiju, un mīlas joma, šķiet, ir tā, kurā visvairāk tiek pieprasītas maģiskas izdarības.

- Tas varētu likties gluži dabiski. Tomēr es esmu citādās domās. Manā izpratnē zinibas ir tikai līdzeklis, kā atbildēt uz grūtiem jautājumiem.

- Varbūt jūs maldāties tāpat kā viņi, - sivennietis drūmi novilka.

- Varbūt jā, varbūt nē. - Jaunais ģenerālis ielika tasi spožajā ietvarā, un pēc brīža tā atkal bija pilna. Viņš ar šļakstu iemeta tajā namatēva pasniegto garšas kapsulu. - Nu tad pastāstiet man, patricieti, kas ir burvji! īstie magi.

Barrs mazliet satrūkās, izdzirdot sen nelietoto uzrunu. - Burvju nav, - viņš teica.

- Bet cilvēki par tiem runā. Sivenna ir pārpilna ar tādiem stāstiem. Ap tiem veidojas veseli kulti. Tam ir kaut kāda dīvaina saikne ar tām jūsu tautiešu grupām, kas siekalodamies sapņo par sendienām un par to, ko dēvē par brīvību un autonomiju. Tālākā nākotnē tas var kļūt par draudu valstij.

Vecais virs papurināja galvu. - Kāpēc jūs jautājat man? Vai saožat dumpi, ko es varētu vadīt?

Raioss paraustīja plecus. - Nebūt ne. Nebūt ne. Kaut gan patiesībā tā nemaz nav tik smieklīga doma. Jūsu tēvs savā laikā bija izraidītais; jūs vēlāk kļuvāt pazīstams kā patriots un šovinists. Man kā viesim ir netaktiski to pieminēt, bet to prasa mana ceļojuma mērķis. Bet lai tagad jūs kaltu slepenus plānus? Ļoti šaubos! Pēdējās trijās paaudzēs Sivennai tika nokauts cīņas spars.

Vecā vīra atbilde izskanēja ar grūtībām. - Es būšu tikpat netaktisks namatēvs, kāds jūs esat viesis. Atgādināšu jums, ka reiz kāds vicerojs bija tādās pašās domās par gaudenajiem sivenniešiem. Pēc šī viceroja pavēles

mans tēvs kļuva par bēguļojošu ubagu, mani brāļi mira mocekļu nāvē, un mana māsa izdarīja pašnāvību. Un tomēr šis vicerojs mira baismīgā nāvē no to pašu verdzisko sivenniešu rokas.

- Jā, un tagad jūs pieminējāt gandrīz to pašu, ko es vēlējos sacīt. Jau trīs gadus šī viceroja mīklainā nāve man vairs nav bijusi nekāda mīkla. Viņa personīgajā gvardē dienēja jauns kareivis, kura darbību bija vērts papētīt. Tas kareivis bijāt jūs, bet sīkāk stāstīt laikam nav vajadzības.

Barrs bridi klusēja. - Nav gan. Kāds ir jūsu priekšlikums?

- Gribu, lai jūs atbildētu uz maniem jautājumiem.

- Ar draudiem jūs to nepanāksiet. Es esmu pietiekami vecs, lai dzīve man vairs neko daudz nenozīmētu.

- Mans krietnais ser, šobrīd ir grūti laiki, - Raioss izteiksmīgi teica. - Jums ir bērni un draugi. Jums ir sava zeme, par kuru jūs pagātnē esat skandējis mīlestības un muļķības frāzes. Saprotiet taču, ja es nolemtu lietot spēku, diez vai es būtu tik neattapīgs, lai tēmētu tieši uz jums.

- Ko jūs gribat? - Barrs salti noprasīja.

Raioss svārstīja plaukstās iztukšoto tējas tasi. - Patricieti, uzklausiet mani! Šis ir laiks, kad visveiksmīgākie karavīri ir tie, kuru uzdevums ir rīkot svinīgas parādes cauri Imperatora pils teritorijai un pavadīt krāšņus izpriecu kuģus, kas ved Viņa Impērisko Spo-žību uz vasaras planētām. Es... es esmu neveiksminieks. Neveiksminieks trīsdesmit četru gadu vecumā, un neveiksminieks palikšu vienmēr. Jo, saprotiet, man patīk karot!

Tieši tāpēc viņi atsūtīja mani šurp. Galmā es esmu pārāk neērts. Es nepakļaujos etiķetei. Es aizvainoju dendijus un aristokrātiskos admirāļus, tomēr esmu pārāk labs vadonis kuģiem un cilvēkiem, lai augstākstāvošie atbrīvotos no manis, izmetot kaut kur nepieejamā Visumā. Tāpēc Sivenna bija ērts aizstājējs. Tā ir robežpasaule, dumpinieciska un trūcīga province. Tā atrodas tālu, pietiekami tālu, lai tāds risinājums visiem būtu pa prātam.

Un tā es šeit nīkstu. Nav dumpju, ko apspiest, un attālo apgabalu viceroji pēdējā laikā nemēģina sacelties - vismaz nekas tāds nav noticis kopš Paramajas Mauntela paraugtiesas, ko sarīkoja Viņa Impēriskās Majestātes mūžam pieminamais nelaiķis tēvs.

- Stiprs Imperators, - Barrs norūca.

- Jā, un mums tādu vajadzīgs vairāk. Neaizmirstiet, ka viņš ir mans kungs un valdnieks. Es sargāju viņa intereses.

Barrs nevērīgi paraustīja plecus. - Kāds tam visam sakars ar mūsu sarunas tematu?

- To es jums tūlīt paskaidrošu. Burvji, kurus es pieminēju, nāk no ārienes - no telpas aiz ārējām robežām, kur zvaigznes ir tālas un retas...

- “Kur zvaigznes ir tālas un retas,” - Barrs vienmuļi nodeklamēja, - “Un Visuma saltums dveš.”

- Vai tā ir dzeja? - Raioss sarauca pieri. Šajā brīdī lirika šķita nenopietna un neiederīga. - Lai nu kā, viņi nāk no Perifērijas - no vienīgā apgabala, kurā es varu netraucēti cīnīties par Imperatora slavu.

- Un tādējādi kalpot Viņa Impēriskās Majestātes interesēm, vienlaikus apmierinot savu karošanas vēlmi.

- Tieši tā. Taču man jāzina, pret ko es cīnos, un tur jūs varat man palīdzēt.

- Kā jūs to zināt?

Raioss nevērīgi skrubināja cepumu. - Zinu tāpēc, ka pēdējo triju gadu laikā esmu izpētījis ikvienas baumas, ikvienu mītu, ikvienu mājienu par burvjiem, un no visa plašā informācijas klāsta, ko esmu savācis, vienprātība pastāv tikai par diviem atsevišķiem faktiem, tātad tiem noteikti jābūt patiesiem. Pirmais fakts ir tāds, ka burvji nāk no tās Galaktikas malas, kura atrodas pretī Sivennai, otrais - ka jūsu tēvs reiz ir ticies ar burvi - ar īstu un dzīvu burvi, un sarunājies ar viņu.

Vecīgais sivennietis nekustēdamies raudzījās atnācējā, un Raioss turpināja: - Iesaku izstāstīt man visu, kas jums zināms...

Barrs domīgi sacīja: - Šo to jums izstāstīt būtu diezgan interesanti. Tas būtu mans personīgais psihovēs-tures eksperiments.

- Kāds eksperiments?

- Psihovēstures eksperiments. - Vecā vīra smaidā jautās nepatīkama nianse. Tad viņš skarbi piebilda: - Ielejiet sev vēl tēju! Mana runa būs diezgan gara.

Viņš atlaidās dziļi atpūtas krēsla mīkstajos spilvenos. Sienu apgaismojums bija pieklusis līdz iesārtam bālumam, kas darīja šķietami maigāku pat karotāja skarbo profilu.

Djusens Barrs sāka savu stāstu.

- Manas personīgās zināšanas ir tapušas divu nejaušību rezultātā, un šīs nejaušības ir tādas, ka esmu piedzimis savam tēvam un esmu piedzimis šajā zemē. Mans stāsts aizsākās pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem, neilgi pēc Lielā Slaktiņa, kad mans tēvs kā bēglis slēpās dienvidu mežos, bet es kļuvu par artilēristu vice-roja privātajā flotē. Starp citu, tas bija tas pats vicerojs, kurš pavēlēja sarīkot Slaktiņu un vēlāk mira nežēlīgā nāvē.

Barrs drūmi pasmaidīja un turpināja: - Mans tēvs bija Impērijas patricietis un Sivennas senators. Viņu sauca Onums Barrs.

- Es ļoti labi zinu viņa izraidīšanas apstākļus! -Raioss nepacietīgi pārtrauca runātāju. - Nav nekādas vajadzības kavēties visos sīkumos.

Sivennietis nepievērsa viņam uzmanību un netraucēti turpināja stāstu: - Tēva trimdas laikā pie viņa ieradās kāds ceļinieks, tirgotājs no Galaktikas nomales. Šis jaunais cilvēks runāja ar savādu akcentu, neko nezināja par neseno Impērijas vēsturi, un viņu ieskāva personīgais aizsarglauks.

- Personīgais aizsarglauks? - Raioss pikti iesaucās. - Jūs melšat niekus! Kāds ģenerators var būt tik spēcīgs, lai kondensētu aizsarglauku līdz atsevišķa cilvēka izmēriem? Pie dižās Galaktikas, vai viņš veda līdzi piectūkstoš miriatonnu smagu kodolspēka avotu nelielos ratos?

- Viņš bija tas burvis, par kuru jūs dzirdat čukstus, nostāstus un mītus, - Barrs klusi atbildēja. - Burvja, brīnumdara nosaukumu nav viegli iemantot. Viņam nebija līdzi tik liela ģeneratora, ko varētu ieraudzīt, tomēr vissmagākais ierocis, kādu iespējams noturēt rokā, nespētu pat ieskrambāt viņa aizsarglauku.

- Un tas ir viss stāsts? Vai burvji rodas no vecu, trimdas ciešanu mocītu vīru murgiem?

- Stāsti par burvjiem bija zināmi jau pirms mana tēva laikiem, ser. Un pierādījumi ir vēl konkrētāki. Pēc aiziešanas no mana tēva šis tirgotājs, kuru ļaudis dēvē par burvi, apmeklēja kādu pilsētas tehnorēdni, pie kura mans tēvs viņam bija norādījis ceļu, un tur atstāja aiz-sarglauka ģeneratoru, līdzīgu tam, kuru valkāja pats. Šo ģeneratoru atguva mans tēvs pēc atgriešanās no trimdas, kad bija nonāvēts asinskārais vicerojs. Ilgu laiku to neizdevās atrast...

Šis ģenerators karājas pie sienas jums aiz muguras, ser. Tas nedarbojas. Tas darbojās tikai pirmās divas dienas, bet, ja to apskatīsiet tuvāk, jūs redzēsiet, ka to nav konstruējis neviens Impērijas cilvēks.

Bels Raioss pastiepās pēc metāla gredzenu jostas, kas karājās pie izliektās sienas. Atskanēja kluss pak-šķis, rokai pārraujot adhēzijas lauka pretestību. Raiosa uzmanību piesaistīja elipsoīds jostas galā. Tas bija valrieksta lielumā.

- Šis... - viņš iesāka.

- ...bija ģenerators, - Barrs apstiprinoši pabeidza. - Bet tikai bija. Tā darbības noslēpumu tagad vairs nav iespējams izdibināt. Subelektronu pētījumi ir noskaidrojuši, ka tas ir sakausēts vienlaidu metāla gabalā, un pat visrūpīgākā difrakcijas struktūras izpēte nav palīdzējusi atklāt, no kādām atsevišķām daļām tas ir sastāvējis pirms sakušanas.

- Tādā gadījumā jūsu “pierādījums” joprojām balansē uz nedrošu izteikumu robežas un tam nav nekādu konkrētu liecību.

Barrs paraustīja plecus. - Jūs pieprasījāt, lai izstāstu, kas man zināms, un draudējāt panākt to ar varu. Ja jums labpatīk uzņemt to ar neticību, tā vairs nav mana bēda. Vai gribat, lai es pārtraucu?

- Turpiniet! - ģenerālis skarbi attrauca.

- Pēc tēva nāves es pārņēmu viņa meklējumus, un tad man talkā nāca otra nejaušība, kuru es pieminēju, jo Hari Seldons labi pārzināja Sivennu.

- Un kas ir šis Hari Seldons?

- Hari Seldons bija zinātnieks Imperatora Dalu-bena IV valdīšanas laikā. Viņš bija psihovēsturnieks -pēdējais un pats izcilākais viņu vidū. Reiz viņš apmeklēja Sivennu, kad šī planēta bija liels tirdzniecības centrs un bagāta mākslas un zinātnes pasaule.

- Hmm, - Raioss ironiski novilka. - Vai ir kāda panīkusi planēta, kura neapgalvo, ka senos laikos esot bijusi pārpilnības zeme?

- Tie laiki, par kuriem es stāstu, bija pirms diviem gadsimtiem, kad Imperators vēl pārvaldīja vistālākās zvaigznes un Sivenna bija viena no centrālajām pasaulēm, nevis pusmežonlga pierobežas province. Tajos laikos Hari Seldons paredzēja Impērijas varas norietu un visas Galaktikas ieslīgšanu barbarismā.

Raioss spēji iesmējās. - Ak viņš to paredzēja? Tādā gadījumā viņš maldījās, mans krietnais zinātniek! Laikam taču jūs sevi par tādu uzskatāt. Šodien Impērija ir varenāka nekā visa pēdējā gadu tūkstoša laikā. Pierobežas drūmais saltums ir aizmiglojis jūsu vecās acis. Atbrauciet kādu dienu uz iekšējām pasaulēm un izbaudiet centra siltumu un bagātību!

Vecais virs sērīgi papurināja galvu. - Asinsrite vispirms apstājas ārējās malās. Vēl būs vajadzīgs laiks, lai trūdēšana sasniegtu sirdi. Tas ir, ārēji redzamā trūdēšana, atšķirībā no iekšējās trūdēšanas, kas ilgst jau gadsimtus piecpadsmit.

- Tātad šis Hari Seldons pareģoja Galaktiku, kurā valda visaptverošs barbarisms, - Raioss uzjautrināts sacīja. - Nu, un kas notika pēc tam?

- Tātad viņš nodibināja divus Fondus Galaktikas pretējās attālākajās malās. Fondus labākajiem, jaunākajiem un stiprākajiem, kuri tur varētu dzimt, augt un attīstīties. Pasaules, kurās viņš izveidoja šos Fondus, tika izraudzītas ar lielu rūpību tāpat kā attiecīgais laiks un apstākļi. Viss tika ievirzīts tā, lai nākotne, kādu to paredzēja negrozāmā psihovēstures matemātika, ietvertu agrīnu nodalīšanos no Impērijas civilizācijas galvenā veidojuma un pakāpenisku pārtapšanu Otrās Galaktikas Impērijas aizmetņos, tādējādi saīsinot neizbēgamo barbarisma starpposmu no trīsdesmittūkstoš gadiem līdz nepilnam gadu tūkstotim.

- Un kur jūs visu to noskaidrojāt? Izklausās, ka jūs zināt ikvienu sīkumu.

- Nezinu un nekad neesmu zinājis, - patricietis nesatricināmā mierā atbildēja. - Tas ir pacietīgu pūliņu rezultāts. Esmu licis kopā sava tēva atrastās liecības un pievienojis tās, ko man izdevies atklāt pašam. Pamats ir nestabils, un virsbūvi radījusi romantiska iztēle, aizpildot lielos tukšumus. Tomēr es esmu pārliecināts, ka pamatos tā ir patiesība.

- Jūs esat viegli pārliecināms.

- Ak tā? Man tas prasīja četrdesmit gadu pētījumus.

- Hmm... Četrdesmit gadu! Es tādu jautājumu atrisinātu četrdesmit dienās. Patiesībā es uzskatu, ka tieši to man vajadzētu darīt. Tas būtu... citādi.

- Un kā jūs to darītu?

- Vistiešākajā veidā. Es varētu kļūt par ceļojošu pētnieku. Varētu atrast šo Fondu, par kuru jūs stāstāt, un apskatīt to savām acīm. Jūs sakāt, ka tādi ir divi?

- Reģistros ir minēti divi. Liecības ir atrastas tikai par vienu, un tas ir saprotams, jo otrs atrodas Galaktikas garās ass tālākajā galā.

- Nu tad mēs apmeklēsim tuvāko. - Ģenerālis piecēlās un sakārtoja formas tērpa siksnu.

- Vai jūs zināt ceļu? - jautāja Barrs.

- Apmēram zinu. Bijušais vicerojs, iepriekšējais pirms pēdējā, kuru jūs tik iespaidīgi nogalinājāt, savos reģistros ir iekļāvis aizdomīgus stāstus par ārējām barbaru nomalēm. Patiesībā viena no viņa meitām tika izprecināta kādam barbaru valdniekam. Es atradīšu ceļu.

Viņš pastiepa roku. - Pateicos jums par viesmīlību!

Djusems Barrs ar pirkstiem pieskārās pasniegtajai plaukstai un oficiāli paklanījās. - Jūsu apmeklējums bija liels gods.

- Par informāciju, kuru jūs man sniedzāt, - Bels Raioss turpināja, - es jums pateikšos tad, kad atgriezīšos.

Djusems Barrs padevīgi pavadīja viesi līdz ārdurvīm un, noskatīdamies pakaļ aizbraucošajam automobilim, klusi teica: - Un ja atgriezīsies.

Fonds. ... Pēc četrdesmit gadu attīstības un paplašināšanās Fonds sastapās ar draudiem Bela Raiosa personā. Hardina un Mal-lova episkās dienas bija pagājušas, un līdzi tām bija izgaisusi krietna daļa nesaudzīgās pārgalvības un apņēmības....

GALAKTIKAS ENCIKLOPĒDIJA

BURVJI

Istabā sēdēja četri viri, un istaba atradās pietiekami nošķirtā vietā, lai neviens tai nevarētu tuvoties. Visi četri viri pārmija ašus savstarpējus skatienus un tad ilgāku bridi pievērsās galdam, kas šķīra viņus citu no cita. Uz galda bija četras pudeles un tikpat daudz piepildītu glāžu, taču neviens tām nebija pieskāries.

Tad vīrietis, kurš sēdēja vistuvāk durvīm, izstiepa roku un nobungoja uz galda virsmas lēnu, ritmisku takti.

- Vai jūs mūžīgi grasāties tā sēdēt un brīnīties? -viņš noprasīja. - Kāda tam nozīme, kurš sāk runāt pirmais?

- Nu tad runā tu pirmais! - teica masīvais vīrietis, kurš sēdēja viņam tieši pretī. - Tieši tev ir visvairāk iemesla raizēties.

Sennets Forels neskanīgi iesmējās. - Tāpēc, ka es, tavuprāt, esmu visbagātākais. Mjā... Vai ari tu gribi, lai es turpinu, jo esmu iesācis. Tu, jādomā, neesi aizmirsis, ka tā bija mana personīgā tirdzniecības flote, kas sagūstīja viņu izlūkkuģi.

- Tev bija vislielākā flote, - sacīja trešais, - un vislabākie piloti, un tas nozīmē pateikt citiem vārdiem, ka tu

esi visbagātākais. Tas bija pamatīgs risks, un jebkuram citam no mums nāktos riskēt vēl vairāk.

Sennets Forels vēlreiz iesmējās. - Noslieci uz risku es esmu mantojis no tēva. Visu galu galā izšķir tas, ka riska gadījumā ieguvums atmaksājas. Turklāt ņemiet vērā, ka ienaidnieka kuģis tika izolēts un sagūstīts viegli, pašiem neciešot zaudējumus un neradot draudus citiem.

Tas, ka Forels ir attāls radinieks izcilajam, tagad jau mirušajam Hoberam Mallovam, Fondā bija labi zināms un atklāti atzīts apstāklis. Tas, ka viņš ir Mal-lova ārlaulības dēls, bija tikpat labi zināms, bet atklāti neatzīts apstāklis.

Ceturtais vīrietis paslepšus samirkšķināja mazās ačteles. Pār viņa plānajām lūpām izskanēja vārdi: -Diez vai ir pamats gozēties labpatikā par šo mazo kuģīšu sagrābšanu. Visticamāk, tas tikai vēl vairāk aizkaitinās to jauno cilvēku.

- Tu domā, ka viņam vajadzīgi motīvi? - Forels nicinoši noprasīja.

- Jā, es tā domāju, un šis notikums var aiztaupīt viņam pūles izgudrot tos pašam. - Ceturtais vīrs runāja lēni. - Hobers Mallovs darbojās citādi. Un Salvors Hardins tāpat. Viņi atstāja nedrošo spēka pielietošanas ceļu citiem, bet paši rīkojās pārliecināti un nemanāmi.

Forels paraustīja plecus. - Šis kuģis ir pierādījis savu vērtību. Motīvi ir lētas preces, un šo mēs esam pārdevuši par labu naudu. - Viņa balsī skanēja dzimuša tirgotāja gandarījums. Viņš turpināja: - Tas jaunais cilvēks nāk no vecās Impērijas.

- Tas mums bija zināms, - neapmierināti norūca otrais, masīvais vīrietis.

- Pareizāk sakot, mums bija aizdomas, - Forels viņu rāmi izlaboja. - Ja kāds ierodas ar kuģiem un bagātu kravu, ar draudzības apliecinājumiem un tirdzniecības piedāvājumiem, ir tikai saprātīgi atturēties no naidīgiem soļiem, iekams neesam skaidri uzzinājuši, ka labvēlīgā maska tomēr nav viņa īstā seja. Bet šajā gadījumā...

Trešā dalībnieka balsī ietrīsējās tikko jaušama vaimanu pieskaņa. - Mums vajadzēja būt uzmanīgākiem! Vispirms vajadzēja visu izpētīt. Un tikt skaidrībā, pirms ļāvām viņam doties projām. Tāds solis būtu bijis daudz saprātīgāks!

- Tas ir jau izrunāts un nolikts malā, - Forels atbildēja. Ar enerģisku žestu viņš pielika tematam punktu.

- Valdība ir gļēva! - žēlojās trešais vīrietis. - Mērs ir idiots!

Ceturtais vīrietis pēc kārtas paskatījās uz pārējiem trim un izņēma no lūpām cigāra galu. Ar nevērīgu kustību viņš iemeta to spraugā no sevis pa labi, kur tas pēc klusa šņirksta pazuda nebūtībā.

Viņš sarkastiski teica: - Es ceru, ka kungs, kurš izteica pēdējo piezīmi, runāja tīrā ieraduma pēc. Mums pienākas atcerēties, ka valdība esam mēs.

Ap galdu atskanēja piekrītoša murdoņa.

Ceturtā vīra mazās acis bija pievērstas galdam. - Nu tad atstāsim valdības politiku mierā! Šis jaunais cilvēks... varbūt viņš bija potenciāls klients. Tādi gadījumi ir bijuši jau agrāk. Jūs visi trīs centāties pierunāt viņu slēgt iepriekšēju līgumu. Mums ir vienošanās -džentlmeņu vienošanās - to nedarīt, tomēr jūs mēģinājāt.

- Tu pats arī! - norūca otrais vīrietis.

- Zinu, - ceturtais mierīgi atbildēja.

- Nu tad aizmirsīsim, ko mums būtu vajadzējis darīt agrāk! - Forels viņus nepacietīgi pārtrauca. - Un turpināsim ar to, ko vajadzētu darīt tagad! Lai nu kā, ja mēs būtu viņu apcietinājuši vai nogalinājuši, kas notiktu pēc tam? Mēs pat tagad skaidri nezinām viņa nodomus, un arī ļaunākajā gadījumā mēs nevarējām iznīcināt Impēriju, pārtraucot viena atsevišķa cilvēka dzīvi. Varbūt tajā pusē jau gaidīja veselas kaujas flotes, gadījumā ja viņš neatgrieztos.

- Tieši tā! - piekrita ceturtais vīrietis. - Tagad stāsti, kādas ziņas tu ieguvi no sava sagūstītā kuģa? Es esmu par vecu visām šīm garajām runām.

- To es varu pateikt pavisam īsos vārdos, - Forels drūmi atbildēja. - Viņš ir Impērijas ģenerālis vai kaut kas atbilstošs turienes pakāpēm. Jauns cilvēks, kurš ir apliecinājis spožas militārās spējas - vismaz tā esmu dzirdējis - un kuru padotie dievina un apbrīno. Itin romantiska karjera. Stāstos par viņu vismaz puse, protams, ir meli, tomēr pat tādā gadījumā jātic, ka viņš ir apbrīnojams cilvēks.

- No kurienes nāk šie stāsti? - noprasīja otrais vīrietis.

- No sagūstītā kuģa komandas. Visi viņu apgalvojumi man ir ierakstīti mikrofilmā, ko esmu noglabājis drošā vietā. Vēlāk, ja gribēsiet, varēsiet to noskatīties. Un, ja domājat, ka tas vajadzīgs, varat paši aprunāties ar šiem vīriem. Galveno es esmu jums izstāstījis.

- Kā tu piedabūji viņus visu to pateikt? Kā tu zini, ka viņi runā patiesību?

Forels sarauca pieri. - Es nebiju draudzīgs sarunu biedrs. Dauzīju viņus, sazāļoju līdz nesaprašanai un bez žēlastības izmantoju Zondi. Un viņi runāja. Droši varat viņiem ticēt.

- Vecajos laikos būtu izmantota tīrā psiholoģija, -pēkšņi un itin neiederīgi sacīja trešais vīrietis. - Nesāpīga, bet ļoti droša metode. Nekādas mānīšanās iespējas.

- Vecajos laikos notika daudz kas! - sausi atmeta Forels. - Tagad ir jauni laiki.

- Bet ko īsti šeit meklēja tas romantiskais brīnum-ģenerālis? - jautāja ceturtais vīrietis. Viņam piemita stūrgalvīga, gurda neatlaidība.

Forels uzmeta jautātājam skarbu skatienu. - Tu domā, ka viņš atklāja savai komandai valsts politikas detaļas? Viņi to nezināja. Šajā lietā no viņiem neko nebija iespējams izspiest, un, Galaktika mans liecinieks, es krietni nopūlējos.

- Tātad mums acīmredzot atliek...

- ...izdarīt secinājumus pašiem. - Forela pirksti atkal klusi bungoja pa galdu. - Tas jaunais cilvēks ir Impērijas militārais vadonis, bet viņš izlikās par sīku valdnieciņu uz kaut kādām nomaļus izkaisītām zvaigznēm kaut kur Perifērijas nostūrī. Tas vien jau liecina, ka viņa patiesie nolūki ir tādi, kurus viņš nevēlētos mums atklāt. Saliksim kopā viņa profesijas dabu ar to faktu, ka Impērija jau mana tēva laikā atbalstīja vienu pret mums vērstu uzbrukumu, un iespējas izskatās diezgan draudīgas. Toreiz viņi cieta sakāvi. Ļoti šaubos, vai pēc tam mēs Impērijai esam kļuvuši mīļāki.

- Vai tavos minējumos nav nekādu drošāku liecību? - piesardzīgi jautāja ceturtais vīrietis. - Tu neko nenoklusē?

- Es neko nevaru noklusēt, - Forels mierīgi atbildēja. - No šī brīža vairs nevar būt runas ne par kādu sāncensību mūsu starpā. Mēs esam spiesti turēties kopā.

- Patriotisms? - Trešā vīrieša trīsošajā balsī skanēja izsmiekls.

- Pie velna patriotismu! - Forels atmeta. - Vai tu domā, ka man ļoti rūp nākotnes Otrā Impērija? Es par to nedodu ne plika graša un neriskētu ne ar vienu tirdzniecības darījumu, lai nogludinātu tai ceļu! Bet vai tu domā, ka Impērijas uzbrukums palīdzētu manam vai tavam biznesam? Ja Impērija uzvarēs, atradīsies pietiekami daudz izsalkušu maitasputnu, kas metīsies virsū kara laupījumam.

- Un laupījums esam mēs, - sausi piebilda ceturtais dalībnieks.

Pēkšņi ierunājās otrais vīrietis, kas bija ilgi klusējis, un tik nikni sagrozījās krēslā, ka tas iečīkstējās zem sparīgās kustības. - Bet kāpēc mēs par to runājam? Impērija taču nevar uzvarēt! Seldons ir apgalvojis, ka mēs beigu beigās izveidosim Otro Impēriju. Šī ir tikai vēl viena krīze! Tādas ir bijušas jau trīs.

- Jā, tikai vēl viena krīze! - Forels drūmi atkārtoja. - Bet pirmajās divās mūs vadīja Salvors Hardins, un trešajā bija Hobers Mallovs. Kurš rādīs ceļu šoreiz?

Pārlaidis pārējiem drūmu skatienu, viņš turpināja: - Iespējams, ka Seldona psihovēstures likumos, uz kuriem ir tik ērti atsaukties, viens no papildu mainīgajiem lielumiem ir dabiskā iniciatīva no paša Fonda cilvēku puses. Seldona likumi palīdz tiem, kuri palīdz sev paši.

- Laiki veido cilvēkus, - sacīja trešais vīrietis. - Te tev būs vēl viens sakāmvārds.

- Uz to nevar paļauties, vismaz pilnībā ne, - Forels atrūca. - Man pašreizējā aina izskatās tāda. Ja šī ir ceturtā krīze, tad Seldons to ir paredzējis. Ja tā, tad šī krīze ir pārvarama un jābūt iespējai, kā to izdarīt.

Impērija ir stiprāka par mums un vienmēr bijusi tāda. Taču šī ir pirmā reize, kad mums draud tiešs uzbrukums, tāpēc spēkam ir milzīga nozīme. Ja mēs varam uzvarēt, tad tam tāpat kā visās iepriekšējās krīzēs jānotiek citā ceļā, nevis ar klaju spēku. Mums jāatrod sava ienaidnieka vājā vieta un jātēmē tajā.

- Un kāda ir šī vājā vieta? - jautāja ceturtais vīrietis. - Vai tu grasies izvirzīt kādu teoriju?

- Nē. Tieši par to es gribu runāt. Mūsu izcilie pagātnes vadoņi vienmēr saredzēja ienaidnieku vājos punktus un tos izmantoja. Bet pašlaik...

Viņa balsī ieskanējās bezpalīdzība, un kādu brīdi neviens neizteicās.

Tad ceturtais vīrietis sacīja: - Mums vajadzīgi spiegi.

- Pareizi! - Forels dedzīgi atsaucās. - Mēs nezinām, kad Impērija ir iecerējusi uzbrukt. Varbūt mums vēl ir laiks.

- Hobers Mallovs pats devās uz Impērijas valdījumiem, - ieminējās otrais vīrietis.

Bet Forels papurināja galvu. - Tik tieši nav jārīkojas. Neviens mēs neesam nekādi jaunekļi, un visi esam apauguši ar birokrātiju un administratīviem sīkumiem. Mums vajadzīgi jauni cilvēki, kas peld plašākos ūdeņos...

- Neatkarīgie tirgotāji? - jautāja ceturtais vīrietis.

Forels pamāja ar galvu un čukstus piebilda: - Ja

vien vēl ir laiks...

MIRUSĪ ROKA

Dzirdēdams ienākam adjutantu, Bels Raioss pārstāja aizkaitināti soļot turp atpakaļ un paskatījās uz viņu ar cerību sejā. - Vai ir kāda ziņa par “Zvaigznīti”?

- Nē. Izlūkotāju grupa ir iztaustījusi telpu visos virzienos, bet instrumenti neko nav uzrādījuši. Komandieris Jūms ziņoja, ka flote ir gatava tūlītējam atbildes uzbrukumam.

Ģenerālis papurināja galvu. - Nē, patruļas kuģa dēļ to nevajag darīt. Vēl ne! Pasaki viņam, lai divkāršo... Nē, pagaidi! Es nodošu ziņojumu rakstiski. Liec to kodēt un nosūtīt ar fokusētu staru!

Runādams viņš uzrakstīja dažus vārdus un pastiepa papīru padotajam. - Vai sivennietis ir jau ieradies?

- Vēl ne.

- Nu tad gādā, lai viņu tūlīt pēc ierašanās atvestu šurp!

Adjutants pacēla roku militārā sveicienā un izgāja no istabas. Raioss atsāka staigāt turp un atpakaļ, kā mēdz darīt krātiņā iesprostots dzīvnieks.

Kad durvis atvērās otrreiz, uz sliekšņa stāvēja Dju-sems Barrs. Sekodams adjutantam, viņš lēni ienāca ārišķīgi greznajā istabā, kuras griestus rotāja izsmalcināts

Galaktikas hologrāfiskais modelis un kuras vidū, tērpies kaujas formas tērpā, stāvēja Bels Raioss.

- Labdien, patricieti! - Ģenerālis ar kāju pastūma viņam pretī krēslu un pamāja adjutantam, lai tas iet projām, piebilzdams: - Durvīm jāpaliek aizvērtām līdz brīdim, kad es pats tās atvēršu.

Viņš nostājās pretī sivennietim, iepletis kājas, salicis rokas aiz muguras, un lēni šūpojās no vienas puses uz otru, domīgi lūkodamies uz savām pēdām.

Tad viņš skarbi noprasīja: - Patricieti, vai jūs esat uzticams Imperatora pavalstnieks?

Barrs, kas visu laiku bija vienaldzīgi klusējis, nevērīgi sarauca pieri. - Man nav iemesla mīlēt Impērijas varu.

- Tas vēl ne tuvu nenozīmē, ka esat gatavs kļūt par nodevēju.

- Taisnība. Bet nekļūt par nodevēju arī ne tuvu nenozīmē, ka esmu gatavs kļūt par aktīvu palīgu.

- Parastos apstākļos arī tā būtu taisnība. Bet pašreizējā brīdī atteikums palīdzēt tiks uzlūkots par nodevību ar visām attiecīgajām sekām, - Raioss izteiksmīgi paziņoja.

Barrs savilka uzacis. - Savus mutiskos ieročus jūs varat pietaupīt padotajiem. Man pietiks, ja vienkārši pateiksiet savas vēlmes un vajadzības.

Raioss apsēdās un pārmeta vienu kāju pār otru.

- Barr, pirms pusgada mēs pārrunājām kādu jautājumu.

- Par jūsu burvjiem?

- Jā. Jūs atceraties, ko es apņēmos darīt.

Barrs pamāja ar galvu. Viņa rokas rāmi gulēja klēpī.

- Jūs grasījāties apmeklēt viņu mājvietas un pēdējos četrus mēnešus esat bijis projām. Vai jūs viņus atradāt?

- Vai es viņus atradu? Jā, atradu gan! - Raioss iesaucās. Viņa lūpas bija stīvi savilktas. Izskatījās, ka viņam tikai ar piepūli izdodas neatņirgt zobus. - Patricieti, tie nav burvji, tie ir velni! Patiesība ir tik tālu no ticējumiem kā ārējās galaktikas no šejienes! Padomājiet! Viņu pasaule pēc apmēriem ir tīrais mutauts, nožēlojams pirksta nags, tai ir ļoti trūcīgi resursi, niecīgs spēks un tik mazs iedzīvotāju skaits, kas netiek līdzi pat atpalikušajām pasaulēm Tumšo Zvaigžņu drūmākajās prefektūrās. Un tomēr šie cilvēki ir tik lepni un godkārīgi, ka klusi un apņēmīgi sapņo par Galaktikas pārvaldīšanu! Viņi ir tik pašpārliecināti, ka pat necenšas steigties! Viņi virzās lēni un flegmatiski, viņi runā par kaut kādiem nepieciešamiem gadsimtiem. Viņi nesteidzīgi aprij citas pasaules un rāmā apmierinātībā iespiežas zvaigžņu sistēmās. Un viņi gūst panākumus! Neviens viņus nespēj apturēt. Viņi ir izveidojuši nelietīgu tirdzniecisku kopienu, kuras taustekļi stiepjas tālāk, nekā spēj aizlidot viņu spēļu kuģīši! Viņu tirgotāji - tā sevi dēvē viņu aģenti - ceļo daudzu parseku tālumā!

Djusems Barrs pārtrauca saniknoto vārdu plūdus: - Cik daudz šeit ir konkrētas informācijas un cik daudz parasta niknuma?

Raioss ievilka elpu un centās nomierināties. - Niknums mani nedara aklu. Varat ticēt, es esmu bijis pasaulēs, kuras atrodas tuvāk Sivennai nekā Fondam un kurās Impērija bija tāla leģenda un Tirgotāji bija staigājoša īstenība. Ari mēs maldījāmies savās domās par Tirgotājiem.

- Vai Fonds pats jums teica, ka viņu mērķis ir Galaktikas pārvaldīšana?

- Teica, teica! - Raioss aizsvilās no jauna. - Tur nekas nebija jāsaka! Ierēdņi neteica neko. Viņi runāja tikai par veikala lietām. Bet es satikos ar vienkāršajiem cilvēkiem. Es uzklausīju vienkāršās tautas domas par tai “lemto likteni”, es redzēju, ar kādu rāmu pārliecību viņi uzlūko savu izcilo nākotni! Kaut ko tādu nav iespējams noslēpt, un viņi pat necenšas maskēt savu visaptverošo optimismu.

Arī sivennietis necentās maskēt rāmu apmierinājumu. - Jūs droši vien esat pamanījis, ka pagaidām viss diezgan precīzi atbilst manai notikumu rekonstrukcijai, kuru esmu veicis, balstoties uz trūcīgajiem, paša savāktajiem datiem par šo tematu.

- Bez šaubām, tas ir kompliments jūsu analītiskajām spējām, - Raioss atbildēja ar nervozu sarkasmu balsī. - Un tas ir arī īstens un nepārprotams apliecinājums augošajām briesmām, kuras draud Viņa Impēriskajai Majestātei.

Barrs bezrūpīgi paraustīja plecus, un Raioss spēji saliecās uz priekšu, satverdams veco vīru ar abām rokām un ar savādu iecietību ieskatīdamies viņam acīs.

- Tagad pietiks, patricieti! - viņš teica. - Man nav nekādas vēlēšanās kļūt barbariskam. Pēc manām domām, sivenniešu mantotais naids pret Impēriju ir nicināma nasta, un es labprāt darītu visu, kas manos spēkos, lai to iznīcinātu. Taču manā ziņā ir militārā joma, un es nevaru iejaukties pilsoņu civilajā dzīvē. Tādējādi es ātri vien zaudētu savu stāvokli un savu dotību izmantojumu. Vai jūs to saprotat? Es zinu, ka saprotat. Tāpēc mūsu abu starpā uzskatīsim, ka vardarbība, kura šeit notika pirms četrdesmit gadiem, ir izpirkta ar jūsu atriebību šīs vardarbības izraisītājam, un aizmirsīsim par to! Man vajadzīga jūsu palīdzība. To es saku pavisam atklāti.

Jaunā vīrieša balsī skanēja uzstājīga dedzība, bet Djusems Barrs papurināja galvu, pauzdams atturīgu, bet izteiksmīgu noraidījumu.

- Jūs nesaprotat, patricieti, - Raioss lūdzoši teica, - un es redzu, ka nespēju piedabūt jūs saprast. Es neprotu izmantot jūsu pasaules argumentus. Jūs esat zinātnieks, bet es tāds neesmu. Tomēr vienu es varu jums pateikt. Lai ko jūs domātu par Impēriju, jūs nevarat neatzīt tās lielos nopelnus. Tās bruņotie spēki ir pastrādājuši atsevišķus noziegumus, taču kopumā tie ir kalpojuši miera un civilizācijas spēkiem. Tieši Impērijas flote radīja Pax Imperium, kas tūkstošiem gadu valdīja pār visu Galaktiku. Salīdziniet Impērijas tūkstoš miera gadus zem saules un kosmosa kuģa emblēmas ar tūkstoš iepriekšējiem starpzvaigžņu anarhijas gadiem! Atcerieties šo seno laiku karus un postījumus un pasakiet man: vai Impērija, par spīti saviem trūkumiem, nav saglabāšanās vērta?

- Un padomājiet, - viņš uzstājīgi turpināja, - par ko šajos nošķiršanās un neatkarības laikos ir pārvērtusies Galaktikas ārējā mala, un pajautājiet sev, vai tiešām jūs sīkmanīgas atriebības labad gribat pārvērst Sivennu no tagadējā varenas flotes aizsargātas provinces stāvokļa par barbaru Galaktikas barbarisku pasauli, kura ir viscaur pārņemta ar savu saskaldīto neatkarību un vispārējo nabadzību un lejupslīdi!

- Vai patiešām ir tik ļauni... un jau tik drīz? - siven-nietis nomurmināja.

- Nē, - atzina Raioss. - Mēs, protams, paši būtu drošībā pat tad, ja mūsu mūžs kļūtu četrtik garāks.

Bet es cīnos Impērijas dēļ un militāras tradīcijas dēļ, kas ir tikai manējā un ko jums es nevaru nodot. Šī militārā tradīcija iemiesojas Impērijas institūcijā, kurai es kalpoju.

- Tas izklausās mistiski, un man vienmēr ir bijis grūti iekļūt cita cilvēka misticismā.

- Nav svarīgi. Jūs saprotat, kādus draudus rada šis Fonds.

- Es pats jums norādīju uz to, ko jūs dēvējat par draudiem, jau pirms jūs devāties projām no Sivennas.

- Tātad jūs saprotat, ka tie jālikvidē pašā aizmetnī vai pat tad, kad vēl nav redzami. Jūs zinājāt par šo Fondu jau tad, kad citi par to nebija pat dzirdējuši. Jūs par to zināt vairāk nekā jebkurš cits visā Impērijā. Jūs droši vien zināt, kā tam vissekmīgāk uzbrukt, un droši vien varat mani iepriekš brīdināt par tā iespējamo pretdarbību. Beidziet tiepties, un būsim draugi!

Djusems Barrs piecēlās. - Tāda palīdzība, kādu es varu sniegt, nenozīmē neko, - viņš rāmi atbildēja.

- Tāpēc, par spīti jūsu cītīgajai uzstājībai, es jums to aiztaupīšu.

- Par tās nozīmi atļaujiet spriest man!

- Nē, es runāju nopietni. Pat viss Impērijas spēks nevar sadragāt šo niecīgo pasauli.

- Kāpēc ne? - Bela Raiosa acis pikti iezibsnījās.

- Nē, palieciet, kur esat! Es pats pateikšu, kad drīkstēsiet iet projām. Kāpēc ne? Ja domājat, ka es par zemu novērtēju šo ienaidnieku, kuru esmu atklājis, tad jūs maldāties. Patricieti, - viņš negribīgi piebilda, - es atpakaļceļā pazaudēju vienu kuģi. Man nav pierādījumu, ka tas nokļuvis Fonda nagos, bet kopš tā brīža tas nekur vairs nav redzēts, un, ja šis būtu nelaimes gadījums, kaut kur mūsu ceļā noteikti būtu atradies tā sadragātais korpuss. Tas nav nopietns zaudējums - tīrais mušas kodiens, taču tāds notikums, iespējams, vēsta, ka Fonds jau ir uzsācis agresīvu darbību. Tāda aktivitāte un nerēķināšanās ar sekām var liecināt par slepeniem spēkiem, kurus es nepazīstu. Vai varat man palīdzēt, atbildot uz konkrētu jautājumu? Kur slēpjas viņu militārais spēks?

- Man nav ne jausmas.

- Tad paskaidrojiet to pats no sava skatpunkta! Kāpēc jūs sakāt, ka Impērija nespēj sakaut šo sīko ienaidnieku?

Sivennietis atkal apsēdās un paraudzījās tālumā, novērsdamies no Raiosa caururbjošā skatiena. Viņa vārdi skanēja smagi. - Tāpēc, ka es ticu psihovēstures principiem. Tā ir savāda zinātne. Matemātisko briedumu tā sasniedza viena cilvēka, Hari Seldona personā, un nomira reizē ar viņu, jo neviens cilvēks kopš tā laika nav spējis izstaigāt tās sarežģītos līkločus. Tomēr tajā īsajā laikposmā šī zinātne apliecināja sevi par pašu spēcīgāko instrumentu, kāds jebkad izgudrots cilvēces pētīšanai. Nepretendējot uz spējām paredzēt individuālu personu rīcību, tā noformulēja konkrētus likumus, kuri ļauj veikt matemātisku analīzi un ekstrapolāciju, lai pārvaldītu un prognozētu cilvēku grupas masveida rīcību.

- Tātad...

- Tieši šo psihovēsturi Seldons un viņa līdzbiedri ar pilnu jaudu izmantoja Fonda dibināšanā. Gan vieta, gan laiks, gan apstākļi matemātiski savienojas un neizbēgami norāda uz Otrās Galaktikas Impērijas veidošanos.

Raiosa balss sašutumā trīcēja. - Tātad, pēc jūsu domām, šī viņa māksla paredz, ka es uzbrukšu Fondam un zaudēšu tādu un tādu kauju tāda un tāda iemesla dēļ? Vai jūs gribat sacīt, ka es esmu stulbs robots, kas iet pa iepriekš noteiktu ceļu pretī iznīcībai?

- Nē, - vecais patricietis skarbi atbildēja. - Kā teicu jau iepriekš, šai zinātnei nav nekāda sakara ar individuāla cilvēka rīcību. Paredzējumi attiecas uz krietni plašāku pamatfonu.

- Tātad mēs esam cieši sažņaugti dzelzs rokā, kura pieder Vēsturiskās Nepieciešamības dievietei?

- Psihovēsturiskās Nepieciešamības dievietei, -Barrs rāmi izlaboja.

- Un ja es izmantošu savu brīvās gribas prerogatīvu? Ja izvēlēšos uzbrukt nākamajā gadā vai neuzbrukt vispār? Cik elastīga ir šī dieviete? Cik attapīga?

Barrs paraustīja plecus. - Uzbrūciet tūlīt vai neuzbrūciet nekad, uzbrūciet ar vienu kuģi vai ar visu Impērijas jaudu, ar atklātu kara pieteikumu vai slepenas nodevības ceļā. Dariet, kā vēlaties, un pēc labākās patikas izmantojiet savu brīvo gribu. Un tomēr jūs zaudēsiet.

- Hari Seldona mirušās rokas dēļ?

- Cilvēces uzvedības matemātikas mirušās rokas dēļ. To nevar nedz apturēt, nedz novirzīt, nedz aizkavēt.

Nonākuši strupceļā, abi raudzījās viens otrā, līdz ģenerālis atkāpās soli atpakaļ.

- Es pieņemšu izaicinājumu, - viņš vienkārši teica. - Mirusī roka pret dzīvu gribu!

Kleons и. ... parasti dēvēts par “Lielo”. Pirmās Impērijas pēdējais spēcīgais Imperators, nozīmīgs politiskās un mākslinieciskās renesanses periodā, kas iekļāvās viņa ilgās

valdīšanas laikā. Tomēr nostāstos viņš visla-

>

bāk ir pazīstams, pateicoties saviem sakariem ar Belu Raiosu, un parastie cilvēki viņu dēvē vienkārši par “Raiosa Imperatoru”. Svarīgi ir neļaut viņa pēdējā valdīšanas gada notikumiem aizēnot četrdesmit gadus, kuros ...

GALAKTIKAS ENCIKLOPĒDIJA

IMPERATORS

Kleons II bija Visuma pavēlnieks. Kleons II turklāt cieta no sāpīgas nezināmas izcelsmes slimības. Cilvēku pasaules neaprēķināmo untumu dēļ abi šie atzinumi neizslēdz viens otru un nav pat savstarpēji nesaderīgi. Vēsture ir pazinusi nomācoši lielu daudzumu šādu precedentu.

Taču Kleons II ne mazākā mērā nebēdāja par šādiem precedentiem. Līdzīgu gadījumu garā saraksta apcerēšana ne par elektrona tiesu neatvieglotu viņa personiskās ciešanas. Viņu nebūt nemierināja doma par to, ka viņa vecvectēvs ir bijis nenozīmīgas planētas pirātu vadonis, bet viņš pats guļ Ammenetika Lielā greznajā pilī, tāpat kā viņu neinteresēja Galaktikas valdnieku ciltskoks, kas stiepās tālu miglainā pagātnē. Šobrīd viņam nekādu mierinājumu nedeva tas, ka viņa tēva pūliņi ir likvidējuši šīs valstības indīgos dumpja perēkļus un atjaunojuši tajā mieru un vienotību, kādu tā bija baudījusi Stanela VI valdīšanas laikā, vai tas, ka šī iemesla dēļ viņa paša spožo slavu divdesmit piecos valdīšanas gados nebija aizmiglojis neviens dumpīgs mākonītis.

Galaktikas Imperators un Visuma Pavēlnieks iešņukstējās, atlaizdams galvu atpakaļ spilvena dzīvinošajā spēka plaknē. Tā iegrima mīkstā bezskāriena mākonī, un patīkamā sajūta brīdi deva atvieglojumu. Viņš ar grūtībām uzslējās sēdus un pievērsa drūmu skatienu plašās istabas tālajām sienām. Tādā istabā bija grūti būt vienam. Tā bija pārāk liela. Visas istabas bija pārāk lielas.

Tomēr šo mokošo lēkmju laikā bija labāk būt vienam nekā paciest galminieku sīkumaino ņirbēšanu, dāsno līdzjūtību un maigo, nomācoši žēlīgo laipnību. Labāk būt vienam nekā redzēt šīs remdenās maskas, aiz kurām zibēja līkumoti aprēķini par viņa miršanas izredzēm un varbūtējo pēcteču likteņiem.

Domas joņoja ātri. Viņam bija trīs dēli, trīs stalti, daudzsološi un krietni jaunekļi. Kur gan tie pazuduši šajās grūtajās dienās? Gaida, par to nav šaubu! Katrs vēro pārējos divus, un visi trīs vēro viņu.

Imperators neveikli sagrozījās. Un tagad uz audienci gaida Brodrigs. Uzticamais Brodrigs ar zemu izcelsmi; uzticams tāpēc, ka viņu vienprātīgi un dedzīgi ienīda visas divpadsmit galma kliķes, kuru uzskati atšķīrās it visos citos jautājumos.

Brodrigs - uzticamais favorīts, kuram nekas cits neatlika kā būt uzticamam, jo Imperatora nāves dienā viņam būtu jāpazūd Visumā ar Galaktikas visātrāko zibenskuģi, lai izvairītos no radiācijas kameras jau nākamajā dienā.

Kleons II sataustīja gludo pogu uz lielā dīvāna paro-ces, un milzīgās durvis istabas galā kļuva caurspīdīgas kā gaiss.

Pa koši sarkano paklāju atnācis līdz Imperatoram, Brodrigs nometās ceļos, lai noskūpstītu viņa nevarīgo roku.

- Kā ar veselību, pavēlniek? - privātsekretārs jautāja klusā, raižpilnā balsī.

- Esmu dzīvs, - Imperators ērclgi atcirta, - ja par dzīvi var uzskatīt stāvokli, kad jebkurš nejēga, kas prot lasīt medicīnas grāmatas, izmanto mani par ērtu un atsaucīgu objektu saviem draņķīgajiem eksperimentiem! Ja vien kaut kur ir pieejams kāds ķīmisks, fizikāls vai nukleārs medikaments, kurš vēl nav izmēģināts, tad rit neizbēgami ieradīsies kāds skolots ērms no tālas nomales, lai to izmēģinātu. Un atsauksies uz vēl kādu jaunatklātu autoritatīvu grāmatu, visticamāk, viltojumu. Zvēru pie sava tēva piemiņas, - viņš satracināts turpināja, - Galaktikā nav vairs neviena divkājaina radījuma, kurš spētu pētīt slimību ar savām acīm un savu galvu! Nav neviena, kurš mācētu izmērīt pulsu, neturot priekšā kādu senču grāmatu. Es esmu slims, un viņi sauc manu slimību par “nezināmu”. Stulbeņi! Ja gadu tūkstošu gaitā cilvēki atrod jaunus veidus, kā palikt uz gultas, tad izrādās, ka senču pētījumi to nav paredzējuši un kaite paliek mūžīgi neārstējama. Vai nu senčiem šobrīd vajadzētu būt dzīviem, vai ari man bija jādzlvo viņu laikos!

Imperatora balss pieklusa līdz gurdenam lāstam, un Brodrigs bijīgi gaidīja. Kleons II ērclgi noprasīja: - Cik daudzi tur ārā gaida?

Ar asu galvas kustību viņš pamāja uz durvju pusi.

- Lielajā zālē ir sapulcējies parastais skaits, - Brodrigs pacietīgi atbildēja.

- Nu tad lai gaida! Mani nodarbina valstiski jautājumi. Liec Gvardes kapteinim to paziņot! Nē, pagaidi, lai paliek valstiskie jautājumi! Liec tikai paziņot, ka es nevienu nepieņemu un lai Gvardes kapteinis rāda sērīgu seju. Varbūt lielākie šakāļi sevi nodos. - Imperators indīgi pasmīnēja.

- Klīst valodas, pavēlniek, - Brodrigs rāmi sacīja, - ka pie jūsu kaites vainīga esot sirds.

Imperatora smaids daudz neatšķīrās no pirmītējā smīna. - Citi cietīs vairāk nekā es, ja šo valodu dēļ sadomās rīkoties priekšlaikus. Bet kāda bija tava vajadzība? Izrunāsim to vispirms!

Ar rokas mājienu viņš atvēlēja privātsekretāram piecelties, un Brodrigs iztaisnoja ceļus. - Runa ir par ģenerāli Belu Raiosu, Sivennas militāro vadoni.

- Par Raiosu? - Kleons II sarauca pieri dziļās krokās. - Nevaru atcerēties. Pagaidi, vai tas ir tas pats, kurš pirms dažiem mēnešiem atsūtīja to donkihotisko ziņu? Jā, atceros gan! Viņš ar putām uz lūpām prasīja atļauju mesties iekarojumos, lai vairotu Impērijas un Imperatora godu un slavu.

- Tas pats, pavēlniek.

Imperators īsi iesmējās. - Vai tu būtu varējis iedomāties, ka man vēl ir palikuši tādi ģenerāļi, Brodrig? Izklausās pēc kaut kāda dīvaina atavisma. Kāda bija atbilde? Ja nemaldos, to nosūtīji tu pats.

- Jā, pavēlniek. Viņš saņēma rīkojumu piegādāt papildinformāciju un neuzsākt nekādu flotes darbību, kamēr nav pienākusi pavēle no Impērijas.

- Hmm... Izklausās itin droši. Kas ir šis Raioss? Vai viņš kādreiz ir bijis galmā?

Brodrigs pamāja ar galvu un tikko jaušami savilka lūpas. - Viņš sāka savu karjeru pirms desmit gadiem kā Gvardes kadets. Viņš piedalījās tajā notikumā pie Lemula Kopas.

- Pie Lemula Kopas? Zini, mana atmiņa vairs nav gluži... Vai tas bija gadījums, kad kāds jauns kareivis izglāba divus karakuģus no tiešas sadursmes ar... ē... ar kaut ko citu? - Viņš nepacietīgi atmeta ar roku. - Detaļas es neatceros. Bet tur bija kaut kas varonīgs.

- Tas kareivis bija Bels Raioss. Par to viņš saņēma paaugstinājumu, - Brodrigs sausi atbildēja. - Un norīkojumu uz aktīvo dienestu kuģa kapteiņa amatā.

- Un tagad viņš ir robežsistēmu militārais pārraudzītājs un joprojām jauns cilvēks. Spējīgs vīrs, Brodrig!

- Bet neuzticams, pavēlniek. Viņš dzīvo pagātnē. Sapņo par vecajiem laikiem vai, pareizāk sakot, par mītiem, kas ataino vecos laikus. Tādi cilvēki paši par sevi ir nekaitīgi, bet dīvainā atkāpe no realitātes viņus padara smieklīgus citu acīs. - Brodrigs piebilda: - Cik saprotu, viņa vīri ir pilnīgi pakļāvušies savam karavadonim. Bels Raioss ir viens no jūsu populārajiem ģenerāļiem.

- Ak tā? - Imperators domīgi atjautāja. - Bet zini, Brodrig, es negribētu, lai man kalpo tikai neprašas. Viņi noteikti nav labākais uzticamības paraugs.

- Neprasmīgs nodevējs nav bīstams. Visvairāk acīs ir jāpatur tieši spējīgie vīri.

- Un tu līdz ar viņiem, Brodrig? - Kleons II iesmējās un tūlīt saviebās sāpēs. - Labi, tad pagaidām vari šo gudrību aizmirst. Kas notiek pašlaik saistībā ar šo jauno iekarotāju? Ceru, ka tu neesi atnācis tikai tādēļ, lai kavētos atmiņās.

- No ģenerāļa Raiosa, pavēlniek, ir saņemts vēl viens ziņojums.

- Ā? Un kas tajā teikts?

- Viņš ir izlūkojis šo barbaru zemes un skubina sākt plašu karagājienu. Viņa argumenti ir gari un nogurdinoši. Nav vērts ar to apgrūtināt Jūsu Impērisko Majestāti šobrīd, jūsu slimības laikā. Jo vairāk tāpēc, ka šis jautājums tiks sīkāk apspriests Lordu Padomes sesijā. - Viņš uzmeta Imperatoram iesāņus skatienu.

Kleons II sarauca pieri. - Lordu Padomes sesijā? Vai šis jautājums ir jāizlemj viņiem, Brodrig? Tas nozīmē turpmākas prasības pēc Hartas plašākas interpretācijas. Tā, kā tas notiek vienmēr.

- No tā nav iespējams izvairīties, pavēlniek. Varbūt labāk būtu bijis, ja jūsu izcilajam tēvam būtu izdevies apspiest pēdējo sacelšanos, neapsolot dumpiniekiem Hartu. Bet, ja nu tā ir pieņemta, mums kādu laiku tā jāpacieš.

- Laikam jau tev taisnība. Nu, lai jau būtu Lordu Padome! Bet kāpēc tam visam jānotiek tik svinīgi, mīļais cilvēk? Tas taču galu galā ir maznozīmīgs pasākums. Kaujas panākumi pie tālas robežas ar nelielu karaspēka daļu diez vai ir valsts līmeņa notikums!

Brodrigs skopi pasmaidīja un vēsi sacīja: - Tas ir romantiska idiota pasākums, tomēr pat romantisks idiots var kļūt par nāvējošu spēku, ja neromantisks dumpinieks izmanto viņu par savu ieroci. Pavēlniek, tas vīrs bija populārs šeit un ir populārs tur. Viņš ir jauns. Ja viņš anektēs dažas klejojošu barbaru planētas, viņš iegūs iekarotāja slavu. Un jauns iekarotājs, kurš pierādījis, ka spēj iededzināt aizrautību pilotos, kalnračos, tirgotājos un tamlīdzīgos ļautiņos, ir bīstams visos laikos. Pat tad, ja viņam nebūtu vēlmes izdarīt ar jums to, ko jūsu izcilais tēvs izdarīja ar uzurpatoru Rikeru, kāds no mūsu lojālajiem galma lordiem var nolemt izmantot viņu par savu ieroci.

Kleons II strauji sakustināja roku un tūlīt sastinga sāpēs. Pamazām viņš atslāba, taču smaids bija vārgs un balss skanēja čukstus. - Tu esi vērtīgs pavalstnieks, Brodrig. Tava aizdomīgā acs vienmēr redz tālāk, nekā nepieciešams, un puse no taviem ierosinātajiem piesardzības līdzekļiem man jāuzlūko nopietni. Liksim šo jautājumu izskatīt lordiem. Redzēsim, ko viņi sacīs, un spersim attiecīgus soļus. Cik saprotu, tas jaunais cilvēks vēl nav uzsācis agresīvu darbību.

- Viņa ziņojumi liecina, ka ne. Tomēr viņš jau tagad prasa pastiprinājumu.

- Pastiprinājumu! - Imperatora acis pārsteigumā savilkās šaurāk. - Kādi spēki ir viņa rīcībā?

- Desmit karakuģu, pavēlniek, un visi papildu transportlīdzekļi. Divi kuģi ir aprīkoti ar dzinējiem, kas saglabājušies no vecās Dižās Flotes, un vienam ir uzstādīti artilērijas ieroči, kas arī nākuši no turienes. Pārējie kuģi ir jauni, būvēti pēdējo piecdesmit gadu laikā, bet arī tie ir gluži lietojami.

- Desmit kuģu izklausās pietiekami daudz jebkādam saprātīgam pasākumam. Kad mans tēvs izcīnīja pirmās uzvaras pār uzurpatoru, viņa rīcībā bija mazāk par desmit kuģiem. Un kas īsti ir šie barbari, pret kuriem viņš grasās karot?

Privātsekretārs viszinīgā pārākumā savilka uzacis. - Viņš to dēvē par “Fondu”.

- Par Fondu? Kas tas ir?

- Reģistros par to nekas nav atrodams, pavēlniek. Esmu rūpīgi pārmeklējis arhīvus. Galaktikas teritorijā ir minētas lejupslīdes senās Anakreona provinces apvidū, kur pirms diviem gadsimtiem virsroku ņēma laupīšana, barbarisms un anarhija. Bet tajā provincē nav planētas ar nosaukumu “Fonds”. Ir tikai miglaini izteikumi par zinātnieku grupu, kas aizsūtīta uz Anakreona provinci neilgi pirms tās atdalīšanās no mūsu protekcijas. Viņiem vajadzēja veidot kaut kādu Enciklopēdiju. - Brodrigs pasmīnēja. - Šķiet, viņi to sauca par Fonda Enciklopēdiju.

- Mjā, - Imperators drūmi novilka. - Izklausās pārāk trūcīgs pamats, lai virzītos tālāk.

- Es neplānoju virzīties tālāk, pavēlniek. Pēc tam kad turienes apvidu plaši pārņēma anarhija, par šo ekspedīciju nekas vairs nav dzirdēts. Ja viņu pēcnācēji joprojām dzīvo turpat un ir saglabājuši veco nosaukumu, tie pavisam noteikti ir ieslīguši barbarismā.

- Un viņš tātad prasa pastiprinājumu! - Imperators uzmeta sekretāram piktu skatienu. - Ļoti dīvaina doma... raidīt pret mežoņiem desmit kuģus un pirms uzbrukuma vēl pieprasīt papildspēkus! Bet es sāku atcerēties šo Raiosu, viņš bija glīts zēns no uzticamas ģimenes. Brodrig, visā šajā lietā ir sarežģītas nianses, kam es nespēju izsekot. Iespējams, tur slēpjas kaut kas svarīgāks, nekā šķiet pirmajā brīdī.

Viņa pirksti dīki spēlējās ar mirdzošo palagu, kas sedza sastingušās kājas. Imperators teica: - Man tur jānogādā savs cilvēks, tāds, kuram ir acis, galva un lojalitāte. Brodrig...

Sekretārs padevīgi nolieca galvu. - Un kuģi, pavēlniek?

- Vēl ne! - Imperators klusi ievaidējās, cenzdamies uzmanīgi mainīt ķermeņa stāvokli. Viņš vārgi pacēla pirkstu. - Vispirms mums jāuzzina kaut kas vairāk. Izziņo Lordu Padomes sanāksmi pēc vienas nedēļas! Tā turklāt būs laba izdevība apspriest jauno finanšu plānu. To es dabūšu gatavu, lai tur vai kas!

Viņš atlaida smeldzošo galvu atpakaļ spēka lauka spilvena mierinošajā tirpoņā. - Tagad ej, Brodrig, un atsūti šurp ārstu! Tas ir lielākais nejēga no visa tā ēzeļu bara.

KARŠ SĀKAS

No Sivennas centrālās bāzes Impērijas spēki piesardzīgi virzījās uz visām pusēm Perifērijas melnajā nezināmībā. Milzu kuģi veica lielus attālumus līdz klejojošajām zvaigznēm Galaktikas ārējā malā un pētīja Fonda ietekmes teritoriju vistālākās robežas.

Pasaules, kuras divus gadsimtus bija dzīvojušas jaunā barbarisma nošķirtībā, atkal sajuta gaisā strāvojam Impērijas virsvaldību. Skanēja lojalitātes zvēresti, un lielākajās pilsētās koncentrējās smagā artilērija.

Karavīri atstāja garnizonus, ģērbušies Impērijas formas tērpos ar kosmosa kuģa un saules emblēmu uz pleca. Vecākie vīri to ievēroja un atcerējās savu vectēvu un vecvectēvu stāstus par laikiem, kad Visums bijis liels, bagāts un mierīgs un pār visu valdījusi šī pati kosmosa kuģa un saules emblēma.

Tad lielie kuģi aiztraucās tālāk, vīdami savu priekšposteņu tiklu visapkārt Fondam. Katra pasaule tika ieausta tai paredzētajā auduma vietā, un komandieri sūtīja ziņojumus Belam Raiosam uz galveno štābu, kuru viņš bija iekārtojis tuksnesīgi klinšainā vietā uz klejojošas bezsaules planētas.

Bels Raioss ar atvieglojumu tos izlasīja un veltīja drūmu smaidu Djusemam Barram. - Nu, ko jūs par to domājat, patricieti?

- Es? Kāda nozīme ir manām domām? Es neesmu militāro aprindu cilvēks. - Viņš ar gurdu nepatiku pārlaida skatienu nekārtīgi pieblīvētajai telpai, kas bija izcirsta klinšainas alas sienā un aprīkota ar mākslīgo gaismu, gaisu un siltumu - vienīgais dzīvības krislītis drūmās pasaules plašumā.

- Par palīdzību, kuru esmu varējis jums sniegt, -viņš norūca, - vai būtu gatavs jums sniegt, jūs varētu laist mani atpakaļ uz Sivennu.

- Vēl ne. Vēl ne. - Ģenerālis pagrieza savu krēslu pret kaktu, kurā slējās milzīgā, spoži caurspīdīgā lode ar iezīmētu vecās Impērijas Anakreona prefektūru un tās kaimiņu teritorijām. - Vēlāk, kad šis pasākums būs galā, jūs atgriezīsieties pie savām grāmatām un visa pārējā. Es parūpēšos, lai jūsu ģimenes īpašumi tiktu atdoti jums un jūsu bērniem uz visiem laikiem.

- Pateicos! - Barrs atbildēja ar tikko jaušamu ironiju. - Taču man trūkst jūsu ticības šī pasākuma veiksmīgam iznākumam.

Raioss skarbi iesmējās. - Nesāciet atkal savu pravietisko ķērkšanu! Šī karte runā skaļāk par visām jūsu sērīgajām teorijām. - Viņš saudzīgi noglāstīja tās izliekto, caurspīdīgo siluetu. - Vai jūs protat lasīt karti radiālā projekcijā? Protat? Nu tad pārliecinieties pats! Zeltītās zvaigznes attēlo Impērijas teritorijas. Sarkanās zvaigznes ir tās, kuras pakļautas Fondam, un sārtās - tās, kuras acīmredzot atrodas ekonomiskās ietekmes zonā. Tagad skatieties!

Raioss piespieda plaukstu apaļam slēdzim, un baltu, spilgtu punktiņu laukumi lēnām iekrāsojās tumši zili. Kā otrādi apvērsta tase tie ieskāva sarkanos un sārtos apgabalus.

- Šīs zilās zvaigznes ir tās, kuras pārņēmuši mani spēki, - Raioss teica ar rāmu apmierinājumu balsī, - un tie joprojām virzās uz priekšu. Nekur nav izrādīta nekāda pretestība. Barbari tup un klusē. Un pats galvenais - nekādu pretestību nav izvērsuši Fonda spēki. Tie guļ mierīgā, saldā dusā.

- Jūs izvietojat savus spēkus retos attālumos, vai ne? - jautāja Barrs.

- Patiesību sakot, - Raioss atbildēja, - tā tas nav, kaut gan ārēji pirmajā brīdī tāds iespaids var rasties. Galvenie punkti, kuros es izvietoju garnizonus un kuriem dodu pastiprinājumus, ir samērā nedaudzi, taču tie ir izraudzīti ar lielu rūpību. Rezultātā iztērētie spēki ir nelieli, taču stratēģiskais ieguvums ir ievērojams. Tāds stāvoklis dod daudz priekšrocību - vairāk, nekā liktos jebkuram, kas nav sīki izpētījis Visuma taktiku, -tomēr ikviens redz kaut vai to, ka es varu doties uzbrukumā no jebkura aplenkuma loka vietas, un ikviens redz arī to, ka mana karagājiena beigās Fondam nebūs nekādas iespējas uzbrukt no sāniem vai no aizmugures. Viņu skatījumā man nebūs ne sānu, ne aizmugures. Šāda iepriekšējā aplenkuma stratēģija ir jau izmēģināta agrāk, it sevišķi Lorisa VI karagājienu laikā, bet vienmēr nepilnīgi, un vienmēr ienaidnieks par to ir zinājis un mēģinājis to izjaukt. Šoreiz ir citādi.

- Ideālais mācību grāmatas variants? - Barra balss skanēja gurdi un vienaldzīgi.

Raioss kļuva nepacietīgs. - Jūs joprojām domājat, ka mani spēki cietīs neveiksmi?

- Tas ir neizbēgami.

- Jums derētu zināt, ka militārajā vēsturē nav bijis neviena gadījuma, kad aplenkums bijis veiksmīgi īstenots, bet uzbrucējs beigu beigās tomēr nav uzvarējis. Tas iespējams vienīgi tad, ja eksistē pietiekami spēcīga ārējā flote, kas spētu pārraut aplenkumu.

- Lai tā būtu.

- Un tomēr jūs turaties pie savas pārliecības?

-Jā.

Raioss paraustīja plecus. - Nu tad tā ir jūsu darīšana!

Barrs ļāva dusmu piesātinātajam klusumam brīdi turpināties un tad klusi jautāja: - Vai jūs esat saņēmis atbildi no Imperatora?

Raioss izņēma cigareti no sienas ieliktņa sev aiz galvas, ielika filtra galu starp lūpām un ar nesteidzīgu pūtienu iekvēlināja uguntiņu. - Jūs domājat, uz manu lūgumu pēc papildspēkiem? Saņēmu, bet tas ir viss. Tikai plika atbilde.

- Bet kuģu nav.

- Nav. Daļēji es ar to rēķinājos. Atklāti sakot, patricieti, man nekad nevajadzēja ļaut jūsu teorijām sevi tā ietekmēt, lai vispār sūtītu tādu lūgumu. Tas mani parāda nevēlamā gaismā.

- Patiešām?

- Pavisam noteikti. Kuģu nav pietiekami daudz. Pēdējo divu gadsimtu pilsoņu kari ir iznīcinājuši vairāk nekā pusi no Lielās Flotes, un atlikusī daļa ir diezgan bēdīgā stāvoklī. Jūs jau zināt, ka mūsdienās būvētie kuģi nav nekādi vērtīgie ražojumi. Diez vai visā

Galaktikā šodien atradīsies kāds, kurš prastu konstruēt pirmklasīgu hiperkodoldzinēju.

- Es to zināju, - sivennietis teica. Viņa skatiens šķita kavējamies paša domās. - Bet nezināju, ka jūs to zināt. Tātad Viņa Majestāte nevar atļauties sūtīt kuģus. Psihovēsture varēja to paredzēt un patiesībā droši vien paredzēja. Es teiktu, ka Hari Seldona mirusī roka ir uzvarējusi jau atklāšanas mačā.

- Man tāpat ir pietiekami daudz kuģu! - Raioss skarbi atbildēja. - Jūsu Seldons nekur nav uzvarējis. Ja stāvoklis izvērstos nopietnāks, papildspēki atrastos. Pagaidām Imperators vēl nezina visu stāstu.

- Ak tā? Ko jūs viņam esat noklusējis?

- Acīmredzot jūsu teorijas. - Raioss ar dzēlīgu izsmieklu paskatījās uz Barru. - Ar visu cieņu pret jums man jāteic, ka šis stāsts ir neticams jau pašā būtībā. Ja notikumu attīstība to pamatotu un sniegtu pierādījumus, tikai tad un vienīgi tad es apsvērtu nopietnu briesmu iespēju. Turklāt, - Raioss nevērīgi turpināja, - jūsu stāstam, ko neapstiprina fakti, būtu lese majeste piegarša, valdnieka aizskārums, kas Viņa Impēriskajai Majestātei diez vai būtu pa prātam.

Vecais patricietis pasmaidīja. - Proti, brīdinājums, ka viņa diženo troni draud satriekt bars skrandainu barbaru no tālas Visuma nomales, izraisītu viņā neticību un neatzinību. Tātad no viņa puses jūs neko nopietnu negaidāt.

- Ja vien par kaut ko nopietnu neuzskata īpašu sūtni.

- Kāpēc īpašu sūtni?

- Tā ir veca paraža. Valdnieka tiešais pārstāvis mēdz piedalīties ikvienā militārā karagājienā, kas notiek ar valdības atbalstu.

- Patiešām? Kāpēc?

- Tas ir veids, kā visos karagājienos saglabāt Imperatora varas personīgo simbolu. Otra, sekundārā funkcija tam ir nodrošināt ģenerāļu uzticību. Šis mērķis gan vienmēr netiek sasniegts.

- Jūs pārliecināsieties, ka tā ir neērtība, ģenerāli. Proti, varas pārstāvis no ārpuses.

- Par to es nešaubos. - Raioss mazliet pietvīka. - Bet tur neko nevar darīt...

Uztvērēja spuldzīte blakus ģenerāļa rokai silti iekvēlojās, un ligzdā ar neuzkrītošu būkšķi iekrita cilindrā saritināts ziņojums. Raioss to atritināja. - Labi! Viss turpinās!

Djusems Barrs jautājoši savilka uzacis.

Raioss teica: - Jūs zināt, ka mēs esam sagūstījuši vienu no šiem Tirgotāju ļaudīm. Viņš ir dzīvs, un viņa kuģis ir pilnīgi neskarts.

- Esmu par to dzirdējis.

- Nu re, un mani vīri nupat ir atveduši viņu šurp. Pēc brīža viņš būs šeit. Palieciet sēžam tepat, patricieti! Gribu, lai esat klāt, kad mēs viņu pratināsim. Tas bija galvenais, kāpēc es šodien ataicināju jūs šurp. Jūs varētu viņu saprast, ja man kādā brīdī paslīdētu garām kaut kas svarīgs.

Atskanēja durvju signāls, un ģenerālis ar kājas pirkstu piespieda pogu, plaši atverot durvis. Uz sliekšņa stāvēja garš, bārdains vīrietis īsā apmetnī no mīksta, ādai līdzīga plastikāta ar atpakaļ atmestu kapuci. Viņa rokas bija brīvas, un, ja viņš redzēja, ka apkārt stāvošie vīri ir apbruņoti, viņš nepūlējās veltīt tam uzmanību.

Vīrietis nevērīgā solī ienāca istabā un aplaida apkārt vērtējošu skatienu. Ģenerālim viņš īsi pamāja ar roku un tikko manāmi palocīja galvu.

- Jūsu vārds? - Raioss strupi noprasīja.

- Latans Deverss. - Tirgotājs aizāķēja īkšķus aiz platās, greznās jostas. - Vai jūs šeit esat boss?

- Vai jūs esat Fonda tirgotājs?

- Tieši tā. Paklausieties, ja jūs esat boss, tad pasakiet saviem nolīgtajiem vīriem, lai viņi beidz grābstīties gar manu kravu!

Ģenerālis pacēla galvu un nomēroja gūstekni ar saltu skatienu. - Atbildiet uz jautājumiem! Aiztaupiet pavēles!

- Labi. Es esmu miermīlīgs cilvēks. Bet viens no jūsu zēniem jau izsita sev krūtis divu pēdu caurumu, jo bāza pirkstus tur, kur tos nevajadzēja bāzt.

Raioss pievērsa skatienu atbildīgajam leitnantam.

- Vai šis cilvēks runā patiesību? Jūsu ziņojumā, Vrank, bija teikts, ka bojāgājušo nav.

- Tobrīd nebija, - leitnants saspringti atbildēja, un viņa balsi skanēja bažas. - Vēlāk radās nepieciešamība pārmeklēt kuģi, jo paklīda valodas, ka uz tā slēpjoties kāda sieviete. Bet uz klāja bija tikai daudzi nepazīstami instrumenti, un gūsteknis apgalvo, ka tie esot viņa tirgojamās preces. Viens no tiem, paņemts rokā, sprāga, un kareivis, kurš to turēja, gāja bojā.

Ģenerālis atkal pievērsās tirgotājam: - Vai jūsu kuģis pārvadā kodolsprāgstvielas?

- Augstā Galaktika, nē taču! Kādai vajadzībai? Tas muļķis sagrāba kodolperforatoru aiz nepareizā gala un ieslēdza maksimālo dispersiju. To nedrīkst darīt. Tikpat labi var pielikt pie deniņiem pistoli. Es viņu būtu apturējis, ja man virsū nebūtu uzsēdušies pieci viri.

Raioss pamāja sargam, kas gaidīja rīkojumus.

- Ejiet! Sagūstītais kuģis ir jāaizzlmogo, lai neviens tur nemēģina ieiet! Sēdieties, Devers!

Tirgotājs apsēdās norādītajā vietā un nesatricināmi izturēja Impērijas ģenerāļa skarbos acu īlenus un Sivennas patricieša ziņkāro skatienu.

Raioss teica: - Jūs esat saprātīgs cilvēks, Devers.

- Pateicos. Vai jūs ietekmēja mans izskats vai arī jūs kaut ko gribat? Sakiet skaidri un gaiši! Es esmu labs veikalnieks.

- Tas viss ir saistīts. Jūs ļāvāt sagūstīt savu kuģi, kaut gan būtu varējis izvēlēties šķiest munīciju un ļaut sevi saspridzināt elektronu putekļos. Ja saglabāsiet tādu pašu dzīves skatījumu, jūs varētu cerēt uz labu apiešanos.

- Laba apiešanās ir tas, pēc kā es tīkoju visvairāk, bos.

- Labi, savukārt es visvairāk tīkoju pēc sadarbības. - Raioss pasmaidīja un pagriezies klusi sacīja Dju-semam Barram: - Es ceru, ka vārds “tīkoju” nozīmē to, ko es domāju. Vai esat kādreiz dzirdējis tik barbarisku žargonu?

Deverss rāmi sacīja: - Labi. Es jūs saprotu. Bet par kādu sadarbības veidu jūs runājat, bos? Teikšu atklāti: man nav nekādas skaidrības par pašreizējo situāciju. -Viņš palūkojās visapkārt. - Piemēram, kas šī ir par vietu un kāda ir jūsu nostādne?

- Ā, es laikam nepaveicu iepazīšanās ceremoniju līdz galam. Atvainojiet! - Raioss šķita labā omā. - Šis kungs ir Djusems Barrs, Impērijas patricietis. Es esmu Bels Raioss, Impērijas pērs un Trešās Pakāpes ģenerālis Viņa Impēriskās Majestātes bruņotajos spēkos.

Tirgotāja žoklis atslāba. Pēc brīža viņš pārjautāja: - Impērija? Vai runa ir par veco Impēriju, par kuru mums mācīja skolā! На! Cik jocīgi! Es vienmēr esmu dzīvojis pārliecībā, ka tāda vairs neeksistē.

- Paskatieties apkārt! Eksistē gan, - Raioss bargi atbildēja.

- Būtu varējis uzminēt. - Latans Deverss pavērsa bārdaino seju pret griestiem. - Tas kuģis, kas sagūstīja manu tupeli, bija varen krāšņi nospodrināts. Tāds nevarēja nākt ne no vienas Perifērijas karalistes. - Viņš sarauca pieri. - Tātad kas šī ir par spēli, bos? Vai varbūt man jāuzrunā jūs par ģenerāli?

- Šī spēle ir karš.

- Impērija pret Fondu, vai tā?

- Tieši tā.

- Kāpēc?

- Domāju, ka jūs zināt, kāpēc.

Tirgotājs skarbu skatienu raudzījās tukšumā un papurināja galvu.

Raioss ļāva viņam brīdi kavēties pārdomās un pēc tam klusi teica: - Esmu pārliecināts, ka jūs zināt, kāpēc.

- Šeit ir silts, - Latans Deverss norūca un piecēlās, lai novilku apmetni ar kapuci. Tad viņš atkal apsēdās un izstiepa kājas sev priekšā.

- Vai zināt ko? - viņš rāmi teica. - Es nojaušu, ka man tagad, pēc jūsu domām, vajadzētu sajūsmā lēkāt un aplaudēt. Ja izvēlētos piemērotu brīdi, es varētu jūs nogrābt, pirms pagūstat pakustēties, un tas večuks, kas tur sēž un nesaka ne vārda, nespētu mani apturēt.

- Bet jūs to nedarīsiet, - Raioss pašpārliecināti sacīja.

- Nedarīšu, - Deverss laipni piekrita. - Pirmām kārtām es domāju, ka jūsu likvidēšana neapturētu karu.

Tajos apvidos, no kuriem jūs nākat, ir vēl citi ģenerāļi.

- Ļoti pareizs apsvērums.

- Turklāt mani, visticamāk, notriektu zemē jau pāris sekunžu pēc jūsu nonāvēšanas un atkarībā no apstākļiem un vēlmēm nogalinātu ātrā vai lēnā nāvē. Bet nogalinātu jebkurā gadījumā, un tādu apstākli man nepatīk ierēķināt savos kārtējos plānos. Tas gluži vienkārši neatmaksājas.

- Es jau teicu, ka jūs esat saprātīgs cilvēks.

- Bet vienu es tomēr gribētu, bos. Es gribētu, lai jūs man pasakāt, ko domājāt ar to, ka es it kā zinot, kāpēc jūsējie nāk mums virsū. Es to nezinu, un miklu spēles nepavisam nav manā gaumē.

- Ak tā? Vai esat kādreiz dzirdējis par Hari Sel-donu?

- Nē. Es jau teicu, ka man nepatīk mīklu spēles.

Raioss pameta iesāņus skatienu uz Djusemu Barru,

kura sejā mirkli parādījās atturīgi laipns smaids, bet tūlīt to atkal nomainīja agrākā sapņaini dziļdomīgā sejas izteiksme.

Raioss neapmierināts saviebās. - Beidziet pats savas spēles, Devers! Jūsu Fondā ir labi pazīstama tradīcija vai leģenda, vai varbūt reāla vēsture - man vienalga! - kura apgalvo, ka laika gaitā jūs nodibināšot Otro Impēriju. Es zinu itin detalizētu stāstu par Hari Sel-dona psihovēsturisko murgu un par jūsu agresīvajiem plāniem pret Impēriju.

- Skat, kā! - Deverss domīgi pašūpoja galvu. - Un kas jums visu to izstāstīja?

- Vai tas ir svarīgi? - Raioss draudīgā mierā atjautāja. - Jums šeit nekas nav jājautā. Es gribu dzirdēt, ko jūs zināt par Seldona Leģendu.

- Bet, ja tā ir leģenda...

- Nespēlējieties ar vārdiem, Devers!

- Es nespēlējos. Patiesībā es atbildēšu tieši un skaidri. Jūs par to zināt visu to pašu, ko zinu es. Tas ir nenopietns, pusizcepts stāsts. Katrai pasaulei ir savas blēņu pasakas, to neviens nevar novērst. Jā, es esmu dzirdējis tādas valodas: Seldons, Otrā Impērija un tā tālāk. Ar tādiem stāstiem cilvēki vakaros iemidzina bērnus. Jauni nejēgas nolien atsevišķās istabās ar saviem kabatas projektoriem un rij Seldona trillerus. Bet tas noteikti nav materiāls pieaugušiem cilvēkiem. Vismaz cilvēkiem ar prāta spējām ne. - Tirgotājs papurināja galvu.

Impērijas ģenerāļa acis tumši urbās gūstekni. - Vai tā patiešām ir? Jūs veltīgi šķiežat laiku ar meliem, cilvēk! Es esmu bijis uz tās planētas, uz Termina. Es zinu jūsu Fondu! Esmu skatījies tam sejā.

- Un tomēr jūs jautājat man? Man, kurš nav kavējies uz tā ilgāk par diviem mēnešiem desmit gadu laikā? Tagad jūs šķiežat laiku. Bet turpiniet vien savu karu, ja jums rūp leģendas!

Tad pirmo reizi ierunājās Barrs. Viņa balss skanēja rāmi. - Tātad jūs esat pilnīgi pārliecināts, ka Fonds uzvarēs?

Tirgotājs pagriezās pret veco viru. Viņš viegli pietvīka, un vecā rēta vienā deniņu pusē iezīmējās balta. - Hmm, klusais partneris! Kā jūs no maniem vārdiem izlobījāt tādu atziņu, cienītais?

Raioss tikko jaušami pamāja Barram, un sivennietis klusi turpināja: - Jums noteikti rūpētu doma par to, ka jūsu pasaule var zaudēt šo karu un ciest sakāves smagās sekas, kuras es labi pazīstu. Mana pasaule tās ir piedzīvojusi un izjūt joprojām.

Latans Deverss brīdi knibināja bārdu, tad paskatījās no viena pretinieka uz otru un īsi iesmējās. - Vai viņš vienmēr runā tādā garā, bos? Paklausieties! - Viņa balss kļuva nopietnāka. - Ko nozīmē sakāve? Es esmu redzējis karus un esmu redzējis sakāves! Kas par to, ja uzvarētājs gūst virsroku? Kurš par to bēdā? Es? Tādi vīri kā es? - Viņš izsmejoši papurināja galvu.

- Pakustiniet smadzenes! - tirgotājs uzstājīgi un nopietni turpināja. - Vidusmēra planētu parasti pārvalda pieci vai seši resnvēderi. Kādā brīdī viņi dabū pa galvu, bet es tāpēc netaisos zaudēt mieru. Saprotiet taču! Tauta? Vienkāršie ļautiņi? Protams, daļa iet bojā, un pārējā daļa kādu laiku maksā papildu nodokļus. Bet ar laiku viss izlīdzinās un atgriežas vecajās vietās. Atjaunojas agrākais stāvoklis, tikai ar citiem pieciem vai sešiem resnvēderiem.

Djusema Barra nāsis notrīsēja un vecīgās labās rokas dzīslas noraustījās, tomēr viņš neko neteica.

Latans Deverss nenovērsa acis no vecā vīra. Tās neko nepalaida garām. Viņš teica: - Klausieties! Es pavadu laiku kosmosā, lai tirgotu savas dažu centu vērtās ierīces un saņemtu nožēlojamus komisijas grašus no Kombināta. Tur, uz planētas, ir nobarojušies slaisti, -viņš ar īkšķi norādīja atpakaļ pār plecu, - kuri tup mājās un katru mīļu brīdi nokāš no maniem un līdzīgu cilvēku ienākumiem to, ko mēs nopelnām gada laikā. Iedomājieties, ka jūs pārvaldītu Fondu! Mēs jums arvien būtu vajadzīgi. Mēs jums būtu daudz vairāk vajadzīgi, nekā esam vajadzīgi Kombinātam, - jo jūs nemācētu rīkoties, bet mēs jums mācētu ienest naudu. Mēs mācētu izdevīgi vienoties ar Impēriju. Jā, mēs to darītu, un es esmu biznesa cilvēks. Ja tas palielinātu manu peļņu, es to atbalstītu.

Viņš raudzījās abos sarunu biedros ar kareivīgu, izsmejošu skatienu.

Vairākas minūtes istabā valdīja klusums, un tad uztvērēja ligzdā grabēdams iekrita cilindrā saritināts ziņojums. Ģenerālis to atritināja, uzmeta skatienu rūpīgi drukātajam tekstam un ar rokas vēzienu atbīdīja redzēto malā.

“Sagatavojiet plānu, kas norāda katra kuģa pozīciju kaujas laukā! Esiet gatavi aizsardzībai un gaidiet pavēles.”

Raioss pasniedzās pēc apmetņa. Stiprinādams to pie pleciem, viņš čukstus, gandrīz nekustinādams lūpas, paziņoja Barram: - Es atstāju šo cilvēku jums! Gaidīšu rezultātus. Šis ir karš, un es esmu nežēlīgs pret neveiksminiekiem. Ņemiet to vērā! - Pacēlis roku īsā sveicienā, viņš izsoļoja no istabas.

Latans Deverss noskatījās viņam pakaļ. - Hm, kāds viņam laikam ir iespēris sāpīgā vietā. Kas iet vaļā?

- Acīmredzot cīņa, - Barrs strupi atrūca. - Fonda armija ir devusies pirmajā kaujā. Tagad mums laikam jāiet!

Istabā bija ienākuši apbruņoti kareivji. Viņiem bija atturīga stāja un skarbas sejas izteiksmes. Deverss sekoja vecajam, lepnajam sivennietim, un visi izgāja pa durvīm.

Viņus ieveda mazākā un tukšākā telpā. Tajā bija divas gultas, videoekrāns, duša un tualete. Karavīri izgāja, un masīvās durvis ar smagu troksni aizcirtās.

- На! - Deverss pārlaida istabai neatzinīgu skatienu. - Izskatās, ka te būs ilgāka palikšana!

- Būs gan, - Barrs strupi atbildēja un aizgriezās.

- Kādu spēli jūs spēlējat, doktor? - tirgotājs aizkaitināti noprasīja.

- Es neko nespēlēju. Jūs esat nodots manā ziņā, un tas ir viss.

Tirgotājs piecēlās un pienāca tuvāk. Viņa lielais stāvs iespaidīgi slējās virs nekustīgā patricieša. - Ak tā? Bet jūs esat šajā kamerā kopā ar mani, un, kad mūs veda šurp, stobri bija pavērsti pret jums tikpat draudīgi kā pret mani. Paklau, jūs visi uzskrūvējāties, dzirdot manas domas par karu un mieru!

Viņš brīdi gaidīja, bet atbildes nebija. - Labi, es gribu kaut ko pajautāt. Jūs teicāt, ka jūsu zeme reiz esot iekarota. Kas to izdarīja?

Barrs paskatījās augšup. - Impērija.

- Skat, kā? Ko tad jūs darāt šeit?

Barrs izteiksmīgi klusēja.

Tirgotājs pastiepa apakšlūpu un lēni pamāja ar galvu. No labās rokas locītavas viņš noņēma plakanu ķēdītes veida aproci un pastiepa to patricietim. - Ko jūs domājat par šo te? - Tādu pašu aproci viņš nēsāja virs kreisās plaukstas.

Sivennietis paņēma ķēdīti. Pēc tirgotāja mājiena viņš lēni aplika to sev ap roku. Dīvainā tirpoņa locītavas apvidū drīz vien mitējās.

Deversa balss strauji mainījās. - Tā, doktor, tagad jūs varat runāt. Tikai dariet to nevērīgi! Ja šeit ir noklausīšanās ierīces, viņi neko nedzirdēs. Šis ir lauka traucētājs, īsts Mallova produkts. Tas iet par divdesmit pieciem kredītiem uz jebkuras planētas no šejienes līdz ārējai malai. Jūs to esat dabūjis par brīvu. Runājot nekustiniet lūpas un izturieties nepiespiesti! Jums izdosies.

Djusems Barrs pēkšņi jutās gurdens un sagumis. Tirgotāja caurubjošais skatiens kvēloja un skubināja. Viņš nebija gatavs stāties tam pretī.

- Ko jūs gribat? - Barrs jautāja. Vārdi neskaidri izslīdēja starp nekustīgajām lūpām.

- Es jau teicu! Jūs radāt iespaidu, it kā būtu tas, ko mēs saucam par patriotu. Bet jūsu pasauli izpostīja Impērija, tomēr pašlaik jūs sadarbojaties ar Impērijas blondo ģenerāli. Kaut kas te neiet kopā, vai nav tiesa?

- Es savu daļu esmu izdarījis, - Barrs atbildēja. - Mūsu uzvarētājs, Impērijas vicerojs, ir miris, un tas ir mans nopelns.

- Ak tā? Vai nesen?

- Pirms četrdesmit gadiem.

- Pirms... četrdesmit... gadiem! - Tirgotājs šķita iedziļināmies katrā vārdā. - Tas ir ilgs laiks, lai dzīvotu atmiņās. Vai tas jaunais nejēga ģenerāļa uniformā to zina?

Barrs pamāja ar galvu.

Deversa acis bija tumšas un dompilnas. - Jūs gribat, lai Impērija uzvar?

Vecais sivennietis spēji uzliesmoja negantās dusmās. - Lai Impērija un visi tās darbi sašķīst vispasaules katastrofā! Tā ir ikviena sivennieša dienas lūgšana! Man reiz bija brāļi, māsa, tēvs. Bet tagad man ir bērni un mazbērni. Ģenerālis zina, kur viņus atrast!

Deverss gaidīja.

Barrs čukstus turpināja: - Tomēr tas mani neapturētu, ja vien risks solītu rezultātus. Viņi būtu gatavi mirt.

Tirgotājs klusi jautāja: - Tātad jūs reiz nogalinājāt viceroju? Vai zināt, es šo to atceros! Mums reiz bija mērs, kuru sauca Hobers Mallovs. Viņš bija aizbraucis uz Sivennu - tā ir jūsu pasaule, vai ne? Tur viņš satika cilvēku, kura uzvārds bija Barrs.

Djusems Barrs raudzījās viņā ar bargu, neuzticīgu skatienu. - Ko jūs par to zināt?

- To pašu, ko zina ikviens tirgotājs Fonda pasaulē. Varbūt jūs esat izmanīgs večuks, kas šeit ielikts, lai panāktu manu uzticēšanos. Protams, viņi vērš pret jums šaujamos, protams, jūs ienīstat Impēriju un no sirds vēlaties tās sabrukumu. Es noriju ēsmu, uzticīgi izkratu jums sirdi, un, ak, kā tas iepriecinātu ģenerāli! Uz to varat necerēt, doktor. Un tomēr es gribētu, lai jūs pierādāt, ka esat Onuma Barra dēls no Sivennas -sestais un jaunākais dēls, kurš izbēga no slaktiņa!

Djusema Barra roka drebēja, atverot plakanu metāla kārbu, kas gulēja sienas nišā. Viņš izņēma no tās metāla priekšmetu, kas klusi nošķindēja, iegulstot tirgotāja plaukstā.

- Apskatiet to! - vecais vīrs teica.

Deverss pievērsa priekšmetam ciešu skatienu. Pacēlis važiņas vidējo, masīvāko posmu pie pašām acīm, viņš klusi nolamājās. - Tā ir Mallova monogramma, vai arī es esmu aizšauta vārna, un šis darinājums ir vismaz piecdesmit gadu vecs!

Viņš paskatījās augšup un pasmaidīja.

- Spiežu roku, doktor! Individuāla cilvēka kodolvai-rogs ir labākais pierādījums, kādu es varētu vēlēties! -Un viņš pastiepa patricietim pretī savu lielo plaukstu.

MĪLULIS

Sīkie kuģīši bija izniruši no tukšajiem dziļumiem un traucās uz armādas centru. Bez šāvieniem vai enerģijas uzliesmojumiem tie izllkumoja cauri kuģu pieblīvētajam apgabalam un, nokļuvuši vidienē, atklāja uguni, tad zibenīgi traucās projām, kamēr Impērijas kara mašīnas smagi sakustējās un mēģināja tos vajāt kā masīvi, neveikli monstri. Visuma telpā bez trokšņa uzplaiksnīja divi zibšņi, divi niecīgie knišļi sabruka līdz atomiem, bet pārējie pazuda nekurienē.

Lielie kuģi brīdi meklēja to pēdas, tad atgriezās pie sava sākotnējā uzdevuma, un plašais Aplenkuma tikls turpināja ieskaut pasaules citu pēc citas.

Brodriga formas tērps bija krāšņs, rūpīgi šūts pēc pasūtījuma un tikpat rūpīgi valkāts. Viņš nesteidzīgi pastaigājās dārzos uz necilās planētas Vandas, kas uz laiku bija kļuvusi par Impērijas militāro štābu, un viņa sejas izteiksme bija nopietna un sērīga.

Viņam blakus gāja Bels Raioss, kura pelēki melnais kaujas formas tērps izskatījās vienmuļi drūms un apkakles poga bija atrauta vaļā.

Raioss norādīja uz gludo, melno solu zem smaržīgas kokveida papardes, kuras lielās, noapaļotās lapas mirdzēja baltajā saulē. - Redziet, ser! Šī ir Impērijas palieka. Grezni veidoti soli, kas domāti mīlētājiem, stāv neskarti un derīgi lietošanai, kamēr fabrikas un pilis brūk un grimst aizmirstībā.

Viņš apsēdās, bet Kleona II privātsekretārs palika stāvam un ar precīziem ziloņkaula nūjas vēzieniem šķaidīja lapas virs galvas.

Raioss sakrustoja kājas un piedāvāja Brodrigam cigareti. Grozīdams pirkstos savējo, viņš teica: - Viņa Impēriskās Majestātes viedā tālredzība, kā to varēja gaidīt, jūsu personā ir atsūtījusi šurp ļoti prasmīgu novērotāju. Tas gaisina manas iespējamās bažas, ka svarīgāka vai steidzamāka pasākuma spiediens varētu atstumt ēnā nelielu karagājienu Perifērijā.

- Imperatora acis seko visam, - Brodrigs mehāniski sacīja. - Mēs nenoliedzam šī karagājiena svarīgumu, tomēr šķiet, ka tā grūtības tiek mazliet pārspīlētas. Pretinieka mazie kuģi taču nav tik milzīgs pretspēks, ka mums vajadzētu uzņemties tik sarežģītu iepriekšēju manevru kā Aplenkums.

Raioss pietvīka, tomēr saglabāja savaldīgu pašcieņu. - Es nedrīkstu riskēt ar savu nedaudzo vīru dzīvībām un savu neaizvietojamo kuģu bojāeju, mezdamies pārsteidzīgā uzbrukumā. Aplenkuma izveidošana ļaus mazināt manus zaudējumus izšķirošajā uzbrukumā, lai cik grūts tas būtu. Šī pasākuma militāro pamatojumu es atļāvos izklāstīt vakar.

- Nūjā, es neesmu militārs cilvēks. Šajā gadījumā jūs mani esat pārliecinājis, ka tas, kas skaidri un acīmredzami šķiet pareizs, īstenībā ir nepareizs. To mēs pieņemam. Tomēr jūsu piesardzība sniedzas krietni tālāk. Savā otrajā ziņojumā jūs lūdzāt papildspēkus. Turklāt cīņā ar trūcīgu, nelielu un barbarisku pretinieku, ar kuru jums tajā laikā nebija nevienas sadursmes! Tādos apstākļos prasība pēc papildspēkiem varētu liecināt gluži vai par nevarību vai pat sliktākiem iemesliem, ja vien jūsu līdzšinējā karjera nebūtu pietiekami pierādījusi jūsu drosmi un iztēles spējas.

- Paldies! - ģenerālis salti atbildēja. - Tomēr es gribu jums atgādināt, ka drosme un akla rīcība nav viens un tas pats. Riskēt var tad, ja pazīsti savu ienaidnieku un vari kaut vai aptuveni paredzēt sekas, turpretī uzbrukt nezināmam ienaidniekam ir nepārprotama pārgalvība. Tikpat labi jūs varētu jautāt, kāpēc viens un tas pats cilvēks dienas laikā veikli pārvar nopietnu šķērsli, bet vakarā paklūp savā istabā, aizķeroties aiz mēbeles.

Brodrigs aiztrauca viņa vārdus sānis ar izsmalcinātu pirkstu kustību. - Tas izklausās dramatiski, tomēr nepārliecinoši. Jūs taču pats esat bijis tajā barbaru pasaulē. Turklāt jūsu varā ir pretinieka gūsteknis, tas tirgotājs, pret kuru jūs izturaties ar lielu iecietību. Saliekot visu to kopā, jūs diezin vai dzīvojat pilnīgā neziņas tumsā.

- Nē? Man jālūdz jūs atcerēties, ka pasauli, kura divus gadsimtus attīstījusies izolācijā, mēneša uzturēšanās laikā nav iespējams izprast un izpētīt tiktāl, lai izplānotu efektīvu uzbrukumu. Es esmu karavīrs, nevis subētera trīsdimensiju trillera varonis ar šķeltu zodu un iespaidīgu torsu. Un viens atsevišķs gūsteknis, turklāt kaut kādas ekonomiskas grupas necils pārstāvis bez cieša sakara ar ienaidnieka pasauli, nespēs atklāt man visus slēptos ienaidnieka stratēģijas noslēpumus.

- Vai jūs esat viņu iztaujājis?

- Jā, esmu.

- Un?

- Tas bija noderīgi, bet izšķirošas nozīmes tam nebija. Viņa kuģis ir mazs un diezgan nevērtīgs. Viņš tirgo mantiņas, kas noder galvenokārt izklaidēšanai. Esmu paņēmis dažas atjautīgas lietas, ko gribu nosūtīt Imperatoram kā suvenīrus. Protams, kuģim un tā ierīcēm piemīt diezgan daudz tāda, ko nesaprotu, bet es galu galā neesmu tehnorēdnis.

- Tomēr jūsu vidū ir citi lietpratēji, - Brodrigs atgādināja.

- Jā, to es zinu, - ģenerālis atbildēja ar indīgu pieskaņu balsi. - Bet tie nejēgas nespēj apmierināt manas prasības. Esmu jau nosūtījis lūgumu pēc gudriem vīriem, kuri izprastu kuģa dīvainās kodollauka ķēdes. Līdz šim neesmu saņēmis atbildi.

- Ar tāda kaluma cilvēkiem mēs nevaram šķiesties, ģenerāli. Jūsu plašajā provincē noteikti jābūt kādam kodolenerģijas speciālistam.

- Ja tāds būtu, es liktu viņam savest kārtībā vārgos, drebelīgos dzinējus divos manas mazās flotes kuģos. Divos kuģos no maniem desmit, kuri nevar doties lielā kaujā nepietiekamas jaudas dēļ! Piektā daļa no maniem spēkiem ir spiesta darboties aizmugurē, sakopjot sekas un nostiprinot pozīcijas aiz kaujas līnijas.

Sekretārs nepacietīgi ņirbināja pirkstus. - Jūsu stāvoklis šajā ziņā nav unikāls, ģenerāli. Imperatoram ir tādas pašas raizes.

Ģenerālis aizsvieda sapluinīto, nelietoto cigareti, aizdedzināja jaunu un paraustīja plecus. - Nu labi, pirmklasīgu tehnorēdņu trūkums šobrīd nav pirmais un galvenais jautājums. Tiesa gan, es varbūt būtu ticis tālāk ar sava gūstekņa pratināšanu, ja mana Psihozonde būtu pienācīgā darba kārtībā.

Sekretārs savilka uzacis. - Jums ir Zonde?

- Vecs krāms. Novecojusi ierīce, kas pieviļ tieši tad, kad ir vajadzīga. Es to ieslēdzu, kad gūsteknis bija aizmidzis, bet neko neuztvēru. Tāda ir mana Zonde. Esmu to izmēģinājis pie saviem vīriem, un reakcija ir atbilstoša, bet neviens no man padotajiem tehnorēd-ņiem nespēj pateikt, kāpēc tā neiedarbojas uz gūstekni. Djusems Barrs, kas teorētiski pārzina detaļas, kaut gan nav mehāniķis, stāsta, ka Zonde varot neietekmēt gūstekņa psihi, ja viņš kopš bērnības bijis pakļauts svešai videi un nervu stimuliem. Es nezinu. Tomēr tas vīrs vēl var noderēt. Es viņu saudzēju šis cerības dēļ.

Brodrigs atbalstījās uz nūjas. - Es papētīšu, vai galvaspilsētā ir atrodams kāds speciālists. Bet ko jūs varat sacīt par otru viru, kuru nupat pieminējāt, - par to sivennieti? Jūs glabājat azotē pārāk daudz ienaidnieku.

- Viņš pazīst pretiniekus. Ari viņu es turu iespējamai nākotnes vajadzībai. Viņš var man palīdzēt.

- Bet viņš ir sivennietis un izraidīta dumpinieka dēls.

- Viņš ir vecs un nevarīgs, un viņa ģimene ir mani ķīlnieki.

- Skaidrs. Tomēr ar to tirgotāju man laikam derētu parunāt pašam.

- Protams.

- Zem četrām acīm! - sekretārs vēsi piebilda, neslēpti uzsvērdams savu nodomu.

- Protams, - Raioss bezkaislīgi atkārtoja. - Es esmu lojāls Imperatora pavalstnieks un viņa personīgo pārstāvi uzskatu par savu priekšniecību. Taču tirgotājs atrodas galvenajā bāzē, tāpēc jums nāksies atstāt priekšējās līnijas visai interesantā brīdī.

- Tā? Kādā ziņā šis ir interesants brīdis?

- Tādā ziņā, ka šodien Aplenkums tiek pilnīgi pabeigts. Un tādā ziņā, ka tuvākās nedēļas laikā Divdesmitā Robežas flote sāks virzīties uz teritorijas vidieni, uz pretestības centru. - Raioss pasmaidīja un aizgriezās.

Neizprotamā kārtā Brodriga noskaņojums saplaka.

UZPIRKŠANA

Seržants Mori Lūks bija ideāls ierindas karotājs. Viņš nāca no Plejādēm - milzīgajām lauksaimniecības planētām, kurās vienīgi armijas dzīve varēja pārraut saiti ar zemi un vienmuļo, neieneslgo darba jūgu, un viņš bija tipisks šīs vides pārstāvis. Trūcīgās iztēles dēļ viņš nebaidījās stāties pretī briesmām un bija gana spēcīgs un veikls, lai tas izdotos veiksmīgi. Viņš nevilcinādamies pieņēma un pildīja pavēles, izrīkoja padotos bez žēlastības un neierobežoti dievināja savu ģenerāli.

Un tomēr no dabas viņš bija labsirdīgs. Ja pienākums lika nogalināt cilvēku, viņš to darīja nekavēdamies, taču bez jebkāda naida.

Arī tas apstāklis, ka seržants Lūks pirms ieiešanas piespieda durvju signālu, liecināja par takta izjūtu, jo viņam būtu pilnīgas tiesības ieiet kamerā bez jebkāda signāla.

Abi vīrieši paskatījās augšup no vakariņu maltītes, un viens no tiem pastiepa kāju, lai apklusinātu čerkstošo balsi, kas raiti un dzīvi skanēja no apbružātā aparāta.

- Vēl kādas grāmatas? - noprasīja Latans Deverss.

Seržants pastiepa viņiem cieši satītu filmas rullīti un pakasīja kaklu. - ŠI pieder inženierim Orram, bet viņš gribēs to atpakaļ. Grasās to aizsūtīt bērniem, saprotiet, tādu kā suvenīru.

Djusems Barrs ar interesi pagrozīja rullīti plaukstās. - Un kur inženieris to dabūja? Vai tad viņam ari ir lasāmais aparāts?

Seržants enerģiski papurināja galvu un pamāja uz nodeldēto ierīci gultas kājgalī. - Tas šeit ir vienīgais. Bet Orrs, brašais zēns, dabūja šo grāmatu vienā no mūsu pakļautajām tumsoņu pasaulēm. Tā gulēja, nolikta atsevišķi, kaut kādā lielā ēkā, un viņam vajadzēja nogalināt vairākus iezemiešus, kuri negribēja viņam to atdot.

Lūks pārlaida tai atzinīgu skatienu. - Tā ir laba dāvaniņa bērniem.

Pēc īsa brīža viņš noslēpumaini piebilda: - Starp citu, ir dzirdētas lieliskas ziņas. Pagaidām tās ir tikai baumas, bet pārāk labas, lai paturētu pie sevis. Ģenerālis atkal ir parādījis klasi! - Un viņš svinīgā nopietnībā palocīja galvu.

- Ak tā? - Deverss pārjautāja. - Un ko viņš ir paveicis?

- Pabeidzis aplenkumu, lūk, ko! - Seržants guldzoši pasmējās ar tēvišķu lepnumu balsi. - Nu, vai mūsu ģenerālis nav izcils virs? Vai neizdarīja to spoži? Viens no mūsējiem, kuram patīk smalki izrunāties, teica, ka tas esot noritējis tik gludi un plūstoši kā sfēru mūzika, vienalga, ko tas nozīmētu.

- Vai tagad sākas lielais uzbrukums? - Barrs rāmi vaicāja.

- Tā es ceru! - seržants dedzīgi atsaucās. - Tagad, kad mana nodaļa atkal ir apvienojusies, es gribu tikt atpakaļ uz sava kuģa. Man apnicis tupēt šeit un neko nedarīt.

- Man arī! - Deverss spēji un neganti izgrūda. Viņš pikti kodīja zobos satverto apakšlūpu.

Seržants aizdomīgi paskatījās uz viņu un teica: - Tagad man jāiet. Kapteinis drīz sāks apgaitu, un labāk lai viņš mani neatrod šeit.

Pie durvīm viņš apstājās. - Starp citu, ser, - viņš sacīja tirgotājam ar neveiklu biklību balsī, - es saņēmu ziņu no sievas. Viņa saka, ka mazā saldētava, ko jūs man iedevāt, lai aizsūtu viņai, darbojoties lieliski. Tā neprasot nekādus izdevumus, un tajā varot glabāt sal-dētas pārtikas krājumus veselam mēnesim. Es to ļoti novērtēju.

- Ir jau labi. Aizmirstiet!

Lielās durvis bez trokšņa aizvērās, un smaidošais seržants bija projām.

Djusems Barrs piecēlās no krēsla. - Viņš mums ir godīgi atlīdzinājis par savu saldētavu. Ieskatīsimies šajā jaunajā grāmatā! На, virsraksts ir pazudis!

Viņš atritināja gabalu filmas un aplūkoja to pret gaismu. Tad viņš nomurmināja: - Oho, lai mani pār bortu pārmet, kā saka seržants. Tas ir “Summas dārzs”, Devers!

- Ak tā? - tirgotājs vienaldzīgi atjautāja. Viņš atbīdīja malā maltītes paliekas. - Apsēdieties, Barr! No šīs veclaiku literatūras man nav nekāda labuma. Vai jūs dzirdējāt, ko seržants teica?

- Dzirdēju. Un tad?

- Sāksies lielais uzbrukums. Un mēs sēžam šeit!

- Kur jūs gribētu sēdēt?

- Jūs sapratāt manu domu. Nav jēgas vienkārši gaidīt!

- Nav? - Barrs uzmanīgi izņēma veco filmu no aparāta un ielika tās vietā citu. - Pēdējā mēneša laikā jūs man izstāstījāt krietnu daļu no Fonda vēstures, un šķiet, ka izcilākie vadoņi pagātnes krīžu laikā darīja tieši to - sēdēja un gaidija.

- Jā, Barr, bet viņi zināja, kas gaidāms.

- Jūs domājat? Manuprāt, viņi tā teica pēc tam, kad viss bija galā, un man grūti spriest: varbūt patiešām tā bija. Taču nav nekāda pamata apgalvot, ka viss nebūtu risinājies tikpat labi vai labāk, ja viņi nebūtu zinājuši, kas gaidāms. Dziļākos ekonomiskos un socioloģiskos spēkus nevada individuāli cilvēki.

Deverss pasmīnēja. - Tieši tāpat nav pamata apgalvot, ka viss nebūtu risinājies sliktāk. Jūsu argumenti sākas no otra gala. - Viņa skatiens domīgi klejoja apkārt. - Kas notiktu, pieņemsim, ja es viņu nošautu?

- Ko? Vai Raiosu?

-Jā.

Barrs nopūtās. Vecīgajās acis satraukti atspoguļojās senas pagātnes atmiņas. - Slepkavošana nav izeja, Devers. Es to reiz izmēģināju, kad man bija divdesmit gadu un mani izprovocēja, bet tas neko neatrisināja. Es likvidēju uz Sivennas vienu nelieti, bet neiznīcināju Impērijas jūgu, un svarīgs bija Impērijas jūgs, nevis nelietis.

- Bet Raioss nav vienkārši nelietis, doktor. Viņš ir vesela neliešu armija. Bez viņa tā izjuktu. Tie viri ir ieķērušies viņā kā bērni mātes brunčos. Šis pats seržants izplūst sīrupā katrreiz, kad piemin savu ģenerāli.

- Un tomēr. Ir citas armijas un citi vadoņi. Jāskatās dziļāk. Piemēram, tas pats Brodrigs, ko Imperators uzklausa vairāk par jebkuru citu. Viņš varētu pieprasīt simtiem kuģu, kamēr Raiosam jācīnās ar desmit. Es zinu tā vīra reputāciju.

- Tā? Kas viņš tāds ir? - Bezcerīgo skatienu tirgotāja acīs nomainīja dzīva interese.

- Jūs gribat īsu aprakstu? Viņš ir zemas izcelsmes viltnieks, kas ar prasmīgiem glaimiem ir pratis izdabāt Imperatora kaprīzēm. Nožēlojamā galma aristokrātija viņu ienīst, jo viņam nav ne cienījamas dzimtas, ne atbilstošas pazemības, kas atbilstu ieņemamajam stāvoklim. Viņš ir Imperatora padomnieks visos darbos un Imperatora ierocis visļaunākajos darbos. Viņš ir neuzticams rakstura pēc, bet lojāls vajadzības pēc. Impērijā nav otra cilvēka, kurš būtu tik izsmalcināts nelietībās un tik primitīvs izpriecās. Stāsta, ka Imperatora labvēlību iemantot varot vienīgi ar viņa starpniecību, bet viņa paša labvēlību - vienīgi ar nelietībām.

- Oho! - Deverss domīgi plūkāja rūpīgi apcirpto bārdu. - Un šito veco zēnu Imperators ir atsūtījis šurp, lai viņš patur acīs Raiosu! Vai zināt, kāda doma man radās?

- Es nojaušu.

- Pieņemsim, ka šim Brodrigam rodas nepatika pret mūsu jauno Armijas Spīdekli?

- Tas droši vien jau ir noticis. Viņam nav raksturīgi just patiku pret citiem.

- Un varbūt šī nepatika pieņem nopietnus apmērus. To var uzzināt Imperators, un tad Raiosam būtu nepatikšanas.

- Hm, jā. Pilnīgi iespējams. Bet kā jūs to domājat panākt?

- Nezinu. Varbūt viņu var uzpirkt?

Patricietis labsirdīgi iesmējās. - Jā, tā varētu teikt, bet ne tādā veidā, kā jūs piekukuļojāt seržantu. Ne jau ar minisaldētavu. Un pat tad, ja jūs paceltos līdz viņa līmenim, iznākums nebūtu tā vērts. Viņu uzpirkt ir vieglāk nekā jebkuru citu, taču viņam trūkst pat mazākās goda drusciņas, kas piederētos piedienīgai korupcijai. Viņš neievēro vienošanos, lai cik lielu kukuli būtu saņēmis. Izdomājiet kaut ko citu!

Deverss pārmeta vienu kāju pār otru un nemierīgi kustināja kājas pirkstus. - Tomēr tas ir vismaz iesākums...

Viņš apklusa, jo atkal iezibsnījās durvju signāls un atkal uz sliekšņa parādījās seržants. Viņš nesmaidīja, un platā seja bija uztraukta un pietvīkusi.

- Ser, - viņš iesāka, drudžaini cenzdamies saglabāt godbijību, - es esmu jums ļoti pateicīgs par saldētavu, un jūs vienmēr pret mani esat izturējies ļoti laipni, kaut gan es esmu tikai zemnieka dēls, bet jūs esat augstdzi-muši kungi.

Viņa Plejādu akcents tagad spēcīgi lika sevi manīt, un teikto bija gandrīz vai grūti saprast; uztraukuma dēļ neveiklais zemnieciskums bija pilnībā noslāpējis ilgās un neatlaidīgās pūlēs veidoto karavīra stāju.

Barrs klusi jautāja: - Kas noticis, seržant?

- Lords Brodrigs nāks ar jums tikties. Rīt! Es zinu, jo kapteinis lika man sagatavot savus vīrus parādes gājienam. Es domāju... ka derētu jūs brīdināt.

- Paldies, seržant, mēs to novērtējam, - sacīja Barrs. - Bet viss ir kārtībā, cilvēk, nav nekāda iemesla...

Tomēr seržanta Luka seja tagad pauda gluži nepārprotamas bailes. Viņš piesmakušā čukstā teica: - Jūs neesat dzirdējuši, ko cilvēki stāsta par viņu! Viņš esot pārdevies Visuma dēmonam. Nē, nesmejieties! Par viņu klejo visbriesmīgākie stāsti. Viņam vienmēr līdzi staigājot vīri ar blasteriem, un, ja viņš gribot papriecāties, tad vienkārši pasakot tiem, lai šauj uz katru, kas gadās ceļā. Tie tā arī dara, un viņš - smejas! Runā, ka pat Imperators baidoties no viņa, un viņš liekot Imperatoram celt nodokļus un neļaujot uzklausīt cilvēku sūdzības. Un vēl runā, ka viņš neieredzot mūsu ģenerāli! Viņš gribētu to nogalināt, jo ģenerālis ir izcils un gudrs. Bet to viņš nevar, jo ģenerālis spēj stāties pretī jebkuram un labi zina, ka Brodrigs ir nekrietns vīrs!

Seržants samirkšķināja acis un pasmaidīja, pēkšņi pavisam neatbilstoši samulsis par savu izvirdumu, un atmuguriski atkāpās uz durvju pusi. Viņš nervozi pamāja ar galvu. - Uzklausiet manus vārdus! Esiet uzmanīgi!

Viņš izsteidzās no kameras.

Deverss paskatījās augšup, un viņa acīs gailēja salts spīdums. - Tāds pavērsiens nāk mums par labu, vai nav tiesa, doktor?

- Grūti pateikt, - Barrs sausi atbildēja. - Tas atkarīgs no Brodriga, vai ne?

Taču Deverss saspringti domāja un neklausījās patricietī.

Viņš saspringti domāja.

Lords Brodrigs pielieca galvu, ieiedams tirdzniecības kuģa šaurajās telpās, un abi bruņotie sargi veicīgi sekoja ar izvilktiem ieročiem rokās un algotu bandītu profesionāli draudīgām sejām.

Tobrīd Imperatora privātsekretārs nebūt neizskatījās pēc grēkā kritušas dvēseles. Ja viņš bija pārdevies Visuma dēmonam, tas nebija atstājis nekādu redzamu iespaidu uz viņa ārieni. Drīzāk Brodrigs izstaroja kādu dvesmu no galma elegances, kam jāatdzīvina kailais un nepievilcīgais armijas bāzes skarbums.

Spīdīgā, nevainojami pašūtā formas tērpa taisnās, stingrās līnijas optiski pagarināja viņa augumu, kura augšgalā pāri garā deguna pauguram uz tirgotāju cieti raudzījās saltas, bezjūtīgas acis. Perlamutra krāsas kruzuļiem viegli plīvojot piedurkņu galos, viņš atspieda ziloņkaula nūju sev priekšā pret grīdu un izsmalcināti atbalstījās uz tās.

- Nē, - Brodrigs teica, nevērīgi pamādams ar roku, - palieciet turpat! Aizmirstiet savas spēļlietiņas, tās mani neinteresē.

Viņš pievilka krēslu, rūpīgi noslaucīja to ar zaigojošā auduma četrstūri, kas bija piestiprināts baltās nūjas galā, un apsēdās. Deverss pameta skatienu uz otru līdzīgu krēslu, bet Brodrigs laiski sacīja: - Valsts pēra klātbūtnē jūs stāvēsiet kājās.

Viņš pasmaidīja.

Deverss paraustīja plecus. - Ja jūs neinteresē mani preču krājumi, kāpēc tad es esmu šeit?

Privātsekretārs salti nogaidīja, un Deverss nesteidzīgi piebilda: - Ser.

- Privātas sarunas dēļ, - privātsekretārs atbildēja. - Vai tiešām jūs iedomājaties, ka es ceļotu divsimt par-seku cauri Visumam, lai apskatītu spīdīgus niekus? Es gribu redzēt jūs. - No izgravētas kārbiņas viņš izvilka mazu, sārtu tableti un izmeklētām kustībām ielika to starp zobiem. Lēni un tīksmīgi viņš sāka to sūkāt.

- Es, piemēram, gribu zināt, - viņš teica, - kas jūs esat. Vai tiešām jūs esat pilsonis no barbaru pasaules, kura izraisījusi visu šo militāro, drudžaino kņadu?

Deverss nopietni pamāja ar galvu.

- Un viņš patiešām jūs sagūstīja pēc tam, kad bija sācies šis ķīviņš, kuru viņš sauc par karu? Es runāju par mūsu jauno ģenerāli.

Deverss vēlreiz pamāja ar galvu.

- Skat, kā! Nu labi, mans cienījamais svešzemniek. Redzu, ka jūsu runas spējas ir visai zemā līmenī. Mēģināšu jums nogludināt ceļu. Šķiet, ka mūsu ģenerālis šeit ir uzsācis acīmredzami bezjēdzīgu karu ar atbaidošu enerģijas patēriņu un tas notiek vientuļas, mikroskopiskas pasaules dēļ kaut kur nekurienes malā, kas loģiski domājošam cilvēkam neliktos pat viena šāviena vērta. Tomēr ģenerālis nav neloģisks cilvēks. Tieši otrādi - es teiktu, ka viņš ir izcili saprātīgs. Vai jūs uztverat manu domu?

- Atklāti sakot, ne visai, ser.

Sekretārs nopētīja savus pirkstu nagus un teica: - Nu tad klausieties tālāk! Ģenerālis netērētu savus vīrus un karakuģus tikai uzvaras triumfa dēļ. Es zinu, ka viņš runā par triumfu un Impērijas godu, taču skaidri redzams, ka izlikšanās par vienu no Varonīgā Laikmeta vecajiem, neciešamajiem pusdieviem nevienu neapmānīs. Te slēpjas kaut kas vairāk par vēlmi pēc uzvaras triumfa, turklāt pret jums viņš izturas ar dīvainu, gluži nevajadzīgu saudzību. Ja jūs būtu mans gūsteknis un man pastāstītu tik maz noderīga, cik esat stāstījis mūsu ģenerālim, es jums uzšķērstu vēderu un no žņaugtu jūs ar paša zarnām.

Deverss saglabāja nesatricināmu mieru. Viņa acis mazliet sakustējās un pārslīdēja vispirms vienam, tad otram sekretāra draudīgajam pavadonim. Tās pauda gatavību, dedzīgu gatavību.

Sekretārs pasmaidīja. - Jā, jūs esat īsts mēmais velns! Ja var ticēt ģenerālim, pat Psihozonde uz jums neesot iedarbojusies, un tā, starp citu, bija viņa kļūda, jo pārliecināja mani, ka mūsu jaunais militārais spīdeklis melo. - Imperatora privātsekretārs šķita labā noskaņojumā.

- Mans krietnais tirgoni, - viņš teica, - man ir pašam sava Psihozonde, kas ar jums nevainojami tiks galā. Lūk, skatieties...

Viņš pacēla pretī sārti dzeltenus, smalki izveidotus, acīmredzami identiskus taisnstūrus, nevērīgi turēdams tos starp īkšķi un rādītājpirkstu.

Deverss tos nopētīja. - Izskatās pēc naudas, - viņš teica.

- Tā patiešām ir nauda, turklāt vislabākā Impērijas nauda, jo tās segums ir mani īpašumi, kas ir lielāki nekā Imperatoram. Simttūkstoš kredītu! Visi tepat vienkopus! Starp diviem pirkstiem! Un tie ir jūsu.

- Par ko, ser? Es esmu labs tirgotājs, bet jebkurš veikals strādā abos virzienos.

- Par ko, jūs jautājat? Par patiesību! Kādi ir ģenerāļa mērķi? Kāpēc viņš dodas šajā karā?

Latans Deverss nopūtās un domīgi noglauda bārdu.

- Kādi ir ģenerāļa mērķi? - Viņa skatiens sekoja sekretāra plaukstai, kas lēni, pa vienai vienībai pārcilāja naudaszīmes. - īsi izsakoties, Impērija.

- Hmm... Cik ikdienišķi! Beigu beigās viss vienmēr noved pie tā paša! Bet kādā veidā? Kāds ceļš tik krāšņi un aicinoši stiepjas no Galaktikas nomales līdz Impērijas virsotnei?

- Fondam ir noslēpumi, - Deverss teica ar rūgtumu balsi. - Viņiem ir grāmatas, senas grāmatas. Tik senas, ka valodu, kurā tās rakstītas, prot tikai daži no augstākās pārvaldes. Bet šie noslēpumi ir ievīstīti rituālos un reliģijā, un neviens tos nedrīkst izmantot. Es mēģināju un tagad esmu šeit, bet tur mani gaida nāves spriedums.

- Skaidrs. Un kādi ir šie senie noslēpumi? Runājiet, jo par simt tūkstošiem man pienākas uzzināt visu līdz pēdējam sīkumam!

- Elementu transmutācija, - Deverss īsi atbildēja.

Sekretāra acis savilkās šaurāk, un to bezkaislīgais

skatiens kļuva mazliet dzīvāks. - Esmu dzirdējis, ka saskaņā ar kodolspēku likumiem praktiskā transmutācija ir neiespējama.

- Tā tas patiešām ir, ja tiek izmantoti kodolspēki. Taču seno laiku cilvēki bija gudri. Pastāv spēki, kuri ir varenāki un nozīmīgāki par kodolenerģiju. Ja Fonds izmantotu šos spēkus tā, kā es ierosināju...

Deverss juta pakrūtē vieglu, kņudošu tirpoņu. Ēsma šūpojās acu priekšā, un zivs virzījās tai tuvāk.

Sekretārs apņēmīgi teica: - Turpiniet! Esmu pārliecināts, ka ģenerālis to visu zina. Bet kādi ir viņa nodomi pēc tam, kad šis opera buffa pasākums būs galā?

Deverss nesatricināmā balsi turpināja: - Ar trans-mutāciju viņš kontrolētu visas jūsu Impērijas ekonomikas pamatus. Minerālu raktuves vairs nebūtu ne graša vērtas, ja Raioss prastu izgatavot volframu no alumīnija un irīdiju no dzelzs. Visa ražošanas sistēma, kas balstās uz dažu elementu retu pieejamību un citu elementu pārpilnību, pilnīgi saietu grīstē. Sāktos lielākais haoss, kādu Impērija jebkad pieredzējusi, un vienīgi Raioss spētu to apturēt. Turklāt vērā ņemams apstāklis būtu šie jaunie spēki, kurus es pieminēju un kuri Raiosam neradītu nekādus reliģiskus traucēkļus.

Tagad viņu nekas vairs nespēj apturēt. Viņš ir sagrābis Fondu pie rīkles un, kad būs ticis ar to galā, pēc diviem gadiem kļūs par Imperatoru.

- Ak tā! - Brodrigs bezrūpīgi iesmējās. - Irīdiju no dzelzs, tā jūs teicāt, vai ne? Klausieties, es jums atklāšu valsts noslēpumu. Vai jūs zināt, ka Fonds ir jau sācis sarunas ar ģenerāli?

Deversa pleci saspringa.

- jūs izskatāties pārsteigts. Bet kāpēc ne? Tagad tas šķiet loģiski. Viņi tam piedāvāja simt tonnu irīdija gadā, lai noslēgtu mieru. Simt tonnu dzelzs, kas pārvērsta irīdijā, pārkāpjot viņu reliģiskos principus, lai glābtu savu ādu. Godīgs veikals, taču nav jābrīnās, ka mūsu stingrais, neuzpērkamais ģenerālis atteicās - jo viņš var dabūt gan irīdiju, gan Impēriju. Un nabaga Kleons dēvēja viņu par savu vienīgo godīgo ģenerāli! Mans bārdainais tirgoni, jūs esat nopelnījis savu naudu.

Viņš pasvieda to gaisā, un Deverss pārtvēra lidojošās naudaszīmes.

Lords Brodrigs pie durvīm apstājās un pagriezās atpakaļ. - Viens atgādinājums, tirgotāj! Mani spēļu zaldātiņi ar šautenēm nav ne redzīgi, ne dzirdīgi, ne izglītoti, ne saprātīgi. Viņi neprot klausīties, runāt, rakstīt un ir gluži nederīgi pat kā Psihozondes objekti. Toties viņi prot izpildīt ļoti interesantus nāvessodus.

Es esmu jūs nopircis, cilvēk, par simttūkstoš kredītiem. Jūs būsiet laba un vērtīga prece. Ja kādā brīdi aizmirsīsiet, ka esat nopirkts, un mēģināsiet... atkārtot mūsu sarunu Raiosam, jūs tiksiet sodīts ar nāvi. Un sodīts tādā veidā, kādā es to vēlēšos.

Smalki veidotajā sejā piepeši iezīmējās asi tīksmlgas nežēlības vaibsti, kas pārvērta iestudēto smaidu sarkani ņirdzīgā smīnā. īsā, zibenīgā mirkli Deverss ieraudzīja Visuma dēmonu, kas bija nopircis viņa pircēju un skatījās uz viņu ar šī pircēja acīm.

Abu Brodriga “spēļu zaldātiņu” izslieto blasteru bīdīts, viņš klusēdams devās atpakaļ uz savu kameru.

Uz Djusema Barra jautājumu Latans Deverss ar dompilnu gandarījumu atbildēja: - Nē, un tas ir pats dīvainākais. Viņš uzpirka mani.

Divi grūtā karā pavadītie mēneši bija atstājuši iespaidu uz Belu Raiosu. Viņš bija kļuvis smagnēji nopietns un ātri iekaisa dusmās.

Savam dievinošajam seržantam Lūkam viņš neiecietīgi noskaldīja pavēli: - Gaidiet ārpusē, kareivi, un, kad būšu beidzis, aizvediet šos cilvēkus atpakaļ uz viņu telpām! Neviens nedrīkst ienākt, pirms es esmu saucis. Pilnīgi neviens, sapratāt?

Seržants pēc militāra sveiciena stīvi izsoļoja no istabas, un Raioss, aizkaitināti nosēkdamies, savāca vienkop uz rakstāmgalda izmētātos papīrus, iemeta tos augšējā atvilktnē un ar troksni aizgrūda to ciet.

- Sēdiet! - viņš strupi uzsauca abiem gaidītājiem. - Man nav daudz laika. Patiesību sakot, man vispār nevajadzētu šeit atrasties, bet man ir svarīgi jūs redzēt.

Viņš pievērsās Djusemam Barram, kura slaidie pirksti ar interesi slīdēja pār kristāla kubu ar Viņa Impēriskās Majestātes Kleona II bargās, rievu izvagotās sejas iemūžinājumu.

- Vispirmām kārtām, patricieti, - ģenerālis teica, - jūsu Seldons zaudē. Nevaru noliegt, ka viņš cīnās labi, jo visi tie Fonda viri mudž visapkārt kā nesaprātīgu bišu spiets un karo kā jukuši. Katra planēta neganti aizstāvas un, kad tā ir ieņemta, tik dumpīgi pretojas, ka tās apspiešana prasa tikpat daudz pūliņu kā iekarošana. Tomēr tās tiek iekarotas un tās tiek apspiestas. Jūsu Seldons zaudē!

- Bet vēl viņš nav zaudējis, - Barrs pieklājīgi nomurmināja.

- Pats Fonds vairs nav tik optimistiski noskaņots. Viņi man piedāvā miljonus, lai es neuzveltu šim Sel-donam pēdējo pārbaudījumu.

- Tādas baumas ir dzirdētas.

- Ak tā, tātad baumas skrien man pa priekšu! Vai tās ir pačalojušas arī pēdējās ziņas?

- Kādas ir pēdējās ziņas?

- Āre, tādas, ka lords Brodrigs, Imperatora mīlulis, tagad pēc paša lūguma esot kļuvis par karavadoņa pirmo vietnieku.

Tad pirmoreiz ierunājās Deverss: - Pēc paša lūguma, bos? Kā tas iespējams? Vai varbūt jums radušās simpātijas pret to vīru? - Viņš guldzoši iesmējās.

- Nē, to es nevaru teikt, - Raioss vēsā mierā atbildēja. - Gluži vienkārši viņš nopirka amatu par cenu, kuru es uzskatīju par godīgu un atbilstošu.

- Proti?

- Proti, par lūgumu Imperatoram piešķirt man pastiprinājumus.

Deversa nicīgais smaids kļuva platāks. - Tātad viņš ir sazinājies ar Imperatoru, ko? Un, ja pareizi saprotu, bos, šobrīd jūs vēl gaidāt šos pastiprinājumus, bet tie ieradīsies kuru katru dienu. Pareizi?

- Nepareizi! Tie ir jau ieradušies. Pieci karakuģi, glīti un spēcīgi, kopā ar personīgu sveicienu no Imperatora, un vēl citi kuģi ir ceļā. Kas noticis, tirgotāj? -viņš izsmejoši noprasīja.

- Nekas, - Deverss izgrūda pār piepeši sastingušām lūpām.

Raioss piecēlās no rakstāmgalda, lieliem soļiem aizgāja pie tirgotāja un nostājās tam pretī, turēdams roku uz sava blastera laides.

- Es jautāju, kas noticis, tirgotāj! Izskatās, ka šī ziņa jūs izsitusi no sliedēm. Jums taču nav radusies piepeša interese par Fondu?

- Nē.

- Un tomēr jūsu uzvedībā ir dažas dīvainības.

- Ak tā, bos? - Deverss kokaini pasmaidīja un sažņaudza kabatās dūres. - Pasakiet, kādas, un es tās visas atspēkošu.

- Labprāt. Jūs bija viegli saņemt gūstā. Jūs padevāties pēc pirmā trieciena, kas sadedzināja jūsu aiz-sarglauku. Jūs esat gatavs pamest savu pasauli un pat nepieprasāt nekādu cenu. Tas ir interesanti, vai ne?

- Es vēlos būt uzvarētāju pusē, bos. Esmu saprātīgs cilvēks; jūs pats mani par tādu nosaucāt.

- Pieņemts! - Raioss saspringtā, aizsmakušā balsī atbildēja. - Tomēr kopš tā laika nav sagūstīts neviens tirgotājs. Nav redzēts neviens tirdzniecības kuģis, kurš pilnā ātrumā netrauktos projām, ja rodas tāda izdevība. Nav redzēts neviens tirdzniecības kuģis bez spēcīga ekrāna, kas sadursmes gadījumā spēj atsist neliela karakuģa triecienu. Un nav redzēts neviens tirgotājs, kurš necīnītos līdz nāvei, ja nonāktu līdzīgā situācijā. Tirgotāji nereti izrādās partizānu kara vadoņi un iniciatori uz ieņemtajām planētām un uzlidojumu organizētāji ieņemtajās Visuma telpās. Vai tas nozīmē, ka jūs esat vienīgais saprātīgais cilvēks? Jūs necīnāties un nebēgat, bet kļūstat par nodevēju bez īpaša pamudinājuma. Jūs esat savdabīgs, apbrīnojami savdabīgs - patiesībā aizdomīgi savdabīgs.

- Es saprotu jūsu domu, - Deverss klusi atbildēja, - bet jums nav iemesla mani apsūdzēt. Esmu bijis šeit sešus mēnešus un uzvedies kā krietns zēns.

- Taisnība, un es esmu atbildējis ar labu izturēšanos no savas puses. Esmu saudzējis jūsu kuģi un nodrošinājis jums piedienīgas ērtības. Tomēr jūs neattaisnojat gaidīto. Mums būtu palīdzējusi, piemēram, brīvprātīgi sniegta informācija par jūsu ierīcēm. Atomu darbības principi, pēc kādiem tās gatavotas, domājams, tiek izmantoti arī dažos Fonda nejaukākajos ieročos. Vai tā nav?

- Es esmu tikai tirgotājs, - Deverss atbildēja, - nevis kāds no spožajiem tehnikas speciālistiem. Es pārdodu ierīces; es tās neražoju.

- Nu, to mēs drīz noskaidrosim. Tieši tāpēc esmu atnācis šurp. Jūsu kuģis tiks pārmeklēts, lai noskaidrotu, vai uz tā atrodas personīgais aizsarglauks. Jūs to nenēsājat, kaut gan tāds ir katram Fonda karotājam. Tas neapšaubāmi apliecinās, ka jūs nevēlaties sniegt man visu informāciju, kas ir jūsu rīcībā. Vai ne?

Atbildes nebija. Raioss turpināja: - Un būs vēl tiešākas liecības. Esmu atnesis līdzi Psihozondi. Iepriekšējā reizē tā nedarbojās, bet kontakts ar ienaidnieku dod zināmu pieredzi.

Viņa balss bija draudīgi laipna, un Deverss juta pakrūtē skarbi iespiežamies ieroča stobru - ģenerāļa ieroci, kas līdz šim bija gulējis makstī.

Ģenerālis rāmi teica: - Noņemiet savu aproci un jebkādus citus metāla rotājumus un atdodiet tos man. Lēnām! Kodollaukā var rasties traucējumi, un Psiho-zonde spēj darboties tikai miera stāvoklī. Tā, labi! Es paņemšu to pie sevis.

Uztvērēja spuldzīte uz ģenerāļa rakstāmgalda iemir-gojās, un ligzdā iekrita ziņojuma kapsula. Blakus tai stāvēja Barrs, joprojām turēdams rokās Imperatora trīsdimensiju krūšutēlu.

Raioss atkāpās aiz rakstāmgalda, turēdams ieroci šaušanas gatavībā. Viņš teica Barram: - Arī jūs, patricieti! Jūsu aproce liecina jums par ļaunu. Tiesa, līdz šim jūs esat man palīdzējis, un es neesmu atriebīgs, tomēr par jūsu ģimenes ķīlnieku likteni es lemšu atkarībā no Psihozondes uzrādītajiem rezultātiem.

Kad Raioss saliecās, lai paņemtu ziņojuma kapsulu, Barrs pacēla kristāla kubā ietverto Kleona krūšutēlu un ar apdomīgu mērķtiecību trieca to pret ģenerāļa galvu.

Tas notika tik negaidīti, ka Deverss nepaguva attapties. Šķita, ka vecajā vīrā pēkšņi iemiesojies nevaldāms dēmons.

- Arā! - Barrs čukstus izgrūda caur sakostiem zobiem. - Ātri! - Sagrābis Raiosa nomesto blasteru, viņš paslēpa to zem krekla.

Seržants Lūks pagriezās, redzēdams abus iznākam pa šaurā spraugā pavērtajām durvim.

Barrs rāmi teica: - Vediet mūs, seržant!

Deverss aizvēra durvis aiz sevis.

Seržants Lūks klusēdams aizveda abus vīrus līdz kamerai un pēc tam, īsu mirkli vilcinājies, devās tālāk, jo viņam pret ribām spiedās blastera stobrs un skarba balss pie pašas auss pavēlēja: - Uz tirdzniecības kuģi!

Deverss pagāja soli uz priekšu, lai atvērtu slūžu kameras durvis, un Barrs teica: - Stāviet tepat, kur esat, Luk! Jūs bijāt lāga cilvēks, un mēs negrasāmies jūs nogalināt.

Taču seržants pamanīja un pazina uz ieroča iegrebtos iniciāļus. Viņš aizžņaugtā balsī neganti iekliedzās: - Jūs nogalinājāt ģenerāli!

Ar satracinātu neprāta kliedzienu viņš akli metās virsū izslietajam stobram un sabruka zemē, blastera trieciena sadragāts.

Tirdzniecības kuģis pacēlās virs tuksnesīgās planētas, pirms sāka zibēt spokainās signālugunis un lielajā debesu lēcā, kas pazīstama ar Galaktikas vārdu, miglaina tīmekļa fonā iezīmējās citi melni apveidi.

Deverss drūmi teica: - Turieties stingri, Barr, un paskatīsimies, vai kāds viņu kuģis spēj mēroties ātrumā ar manējo!

Viņš zināja, ka tāda nav.

Un, kad viņi bija nokļuvuši atklātā Visuma telpā, tirgotāja balss skanēja izklaidīgi un nedzīvi: - Stāsts, ko es iebaroju Brodrigam, bija drusku par vilinošu. Izskatās, ka viņš ir sameties kopā ar ģenerāli.

Kuģis zibenīgi traucās Galaktikas zvaigžņotā plašuma dzīlēs.

CEĻĀ UZ TRANTORU

Deverss noliecās pār mazo, nekustīgo lodi, lūkodamies pēc varbūtējām, kaut niecīgām dzīvības pazīmēm. Kosmotausts ar asu signālstaru kūli lēni un rūpīgi taustīja Visuma telpu.

Barrs pacietīgi vēroja viņu, sēdēdams kaktā uz zemas guļvietas. - Vai šie vairs nav manāmi? - viņš jautāja.

- Impērijas zēni? Nē! - tirgotājs atrūca ar neslēptu nepacietību balsī. - Mēs jau sen viņus pazaudējām. Augstais Visums! Ar tādiem akliem lēcieniem cauri hipertelpai mums paveicās, ka neietriecāmies kādā no saulēm. Viņi nebūtu varējuši mūs panākt pat tad, ja dzītos pakaļ ar lielāku ātrumu, un tas nebija iespējams.

Viņš atlaidās atzveltnē un ar strauju kustību atrāva apkakli. - Es nezinu, ko šie Impērijas zēni te ir pastrādājuši. Man šķiet, ka daži rādītāji vairs nav gluži precīzi.

- Ja pareizi nojaušu, jūs cenšaties tikt līdz Fondam.

- Es gribu sazināties ar Asociāciju vai vismaz mēģinu to darīt.

- Ar Asociāciju? Kas tā tāda?

- Neatkarīgo Tirgotāju Asociācija. Nekad neesat par to dzirdējis? Nu, tāds jūs neesat vienīgais. Mēs vēl neesam parādījuši savas spējas!

Brīdi valdīja klusums, un Deverss visu uzmanību veltīja uztvērējam, kas neuzrādīja nekādu reakciju. Barrs jautāja: - Vai esat diapazonā?

- Es nezinu. Man ir ļoti vārga nojausma par to, kur mēs atrodamies, tikai akls minējums. Tāpēc man jālieto kosmotausts. Tas var iet gadiem ilgi!

- Patiešām?

Barrs pastiepa pirkstu, un Deverss pielēca kājās un noregulēja austiņas. Miglainajā plašumā spidēja sīks, balts krislītis.

Deverss pusstundu centās uztaustīt vārgo, neskaidro sazināšanās stīgu, kas stiepās cauri hipertelpai, lai savienotu divus punktus, kurus lēnā gaisma spētu saistīt tikai piecsimt gadu laikā.

Tad viņš bezcerīgi atlaidās krēsla atzveltnē, paskatījās augšup un atgrūda austiņas pakausī.

- Ejam paēst, doktor! Ja gribat, varat izmantot strūkldušu, tikai rīkojieties taupīgi ar karsto ūdeni!

Viņš notupās pie viena no skapīšiem, kas rindojās gar sienu, un pārmeklēja tā saturu. - Ceru, ka jūs neesat veģetārietis?

- Es esmu visēdājs, - Barrs teica. - Bet kas notiek ar jūsu Asociāciju? Vai esat to pazaudējis?

- Tā izskatās. Tā bija uz pašas diapazona robežas, gandrīz aiz tās. Bet tā nav liela nelaime. Esmu noskaidrojis visu, kas man bija svarīgs.

Viņš iztaisnoja plecus un uzlika uz galda divus metāla konteinerus. - Pagaidiet piecas minūtes, doktor, un tad atveriet tos, piespiežot kontaktslēdzi. Tur būs šķīvis, ēdiens un dakšiņa - ērts paņēmiens, ja nav daudz laika un ja nerūp tādi pieciešami sīkumi kā salvetes. Droši vien jūs vēlaties zināt, ko es izdibināju no Asociācijas.

- Ja vien tas nav noslēpums.

Deverss papurināja galvu. - Jūsu gadījumā ne. Raioss sacīja patiesību.

- Par atpirkšanās naudu?

- Jā gan. Tā tika piedāvāta un noraidīta. Stāvoklis ir bēdīgs. Lorisas ārējās saulēs notiek cīņas.

- Vai Lorisa atrodas tuvu Fondam?

- Ko? Ak tā, jūs to nevarat zināt. Tā ir viena no sākotnējām Četrām Karalistēm. To varētu saukt par daļu no iekšējās aizsardzības līnijas. Tas nav pats ļaunākais. Viņi karo ar lieliem kuģiem, kādus agrāk nekad nav sastapuši. Tas nozīmē, ka Raioss mums neizstāstīja visu. Viņš ir saņēmis papildu karakuģus. Brodrigs ir pārgājis pretējā nometnē, un es esmu visu salaidis grīstē.

Ar drūmu skatienu viņš nospieda konteinera slēdzi un truli noraudzījās, kā paceļas vāks. Telpu piepildīja garojoša sautējuma aromāts. Djusems Barrs jau tiesāja savu porciju.

- Tātad improvizācijas ir beigušās, - sacīja Barrs. - Mēs neko šeit nevaram iesākt; mēs nespējam izlauzties cauri Impērijas līnijām un atgriezties Fondā; mums atliek tikai viena saprātīga rīcība: pacietīgi gaidīt. Tomēr, ja Raioss ir sasniedzis iekšējo līniju, es paredzu, ka jāgaida nebūs ilgi.

Deverss nolika dakšiņu. - Ak gaidīt, ko? - viņš saniknots izgrūda caur zobiem. - Jūs, protams, to varat! Jūs ne ar ko neriskējat.

- Neriskēju? - Barrs ironiski pasmīnēja.

- Nē! Un es jums pateikšu vēl kaut ko! - Deversa aizkaitinājums plūda pāri malām. - Man līdz kaklam ir apnicis vērot visu šito kā interesantu izrādi vai mikroskopa bildi! Man tur, ārpusē, ir draugi, kuri mirst; tur ārpusē ir vesela pasaule, manas mājas, kas mirst! Jūs esat cilvēks no malas. Jūs nezināt, kā tas ir!

- Es esmu redzējis, kā draugi mirst. - Vecā vīra acis bija aizvērtas un rokas ļengani gulēja klēpī. - Vai jūs esat precējies?

- Tirgotāji neprecas! - Deverss atmeta.

- Bet man ir divi dēli un brāļadēls. Viņi tika brīdināti, bet pamatotu iemeslu dēļ neko nevarēja iesākt. Mūsu bēgšana nozīmē viņu nāvi. Ceru, ka mana meita un abi mani mazbērni ir sekmīgi aizceļojuši no planētas jau iepriekš, taču pat tādā gadījumā es esmu riskējis un zaudējis vairāk nekā jūs.

Deverss joprojām vārījās dusmās. - Es zinu! Bet tā bija jūsu izvēle. Jūs varējāt paklausīt Raiosam. Es jums nelūdzu...

Barrs papurināja galvu. - Nekādas izvēles nebija, Devers. Lai jūsu sirdsapziņa ir mierīga: es neriskēju ar dēlu dzīvībām jūsu dēļ. Es sadarbojos ar Raiosu tik ilgi, cik uzdrošinājos. Visu izšķīra Psihozonde.

Sivennas patricietis atvēra acis, un tās pauda dziļas sāpes. - Raioss atnāca pie manis vienu reizi, un tas bija pirms vairāk nekā gada. Viņš runāja par kultu, kura centrā ir burvji, bet patiesību viņš nebija uztvēris. Tas nav gluži kults. Redziet, Sivenna jau četrdesmit gadu ir sagrābta tajās pašās neciešamajās skrūvspīlēs, kas apdraud jūsu pasauli. Tajā ir apspiestas piecas sacelšanās. Tad es atklāju senos Hari Seldona pierakstus - un šis “kults” tagad gaida.

Tas gaida “burvju” ierašanos un ir gatavs dienai, kad tas notiks. Mani dēli ir šo gaidītāju vadoņi. Tieši tas ir noslēpums, kas glabājas manā prātā un kam Zonde nekad nedrīkst piekļūt. Un tāpēc viņiem jāmirst kā ķīlniekiem, jo pretējā gadījumā viņi mirtu kā dumpinieki un puse Sivennas mirtu līdz ar viņiem. Jūs redzat, ka man nebija izvēles! Un es neesmu cilvēks no malas.

Deverss nolaida skatienu, un Barrs klusi turpināja: - Sivennas cerības ir atkarīgas no Fonda uzvaras. Mani dēli tiek upurēti Fonda uzvaras labā. Un Hari Seldons neparedz Sivennas drošu izglābšanos, viņš paredz tikai Fonda uzvaru. Par savas tautas likteni man nav pārliecības - vienīgi cerība.

- Bet jūs tomēr esat ar mieru gaidīt. Pat tagad, kad Imperatora flote karo Lorisā!

- Es gaidītu ar pilnīgu paļāvību, - Barrs vienkārši atbildēja, - pat tad, ja viņi būtu izkāpuši uz Termina planētas.

Tirgotājs bezcerīgi sarauca pieri. - Es nezinu. Tik vienkārši tas nevar būt, te nedarbojas nekāda maģija. Lai ko sacītu psihovēsture, viņi ir ārkārtīgi stipri, un mēs esam vāji. Ko tur var palīdzēt Seldons?

- Mēs neko nevaram darīt. Viss ir jau izdarīts. Tas turpinās. Ja jūs nedzirdat riteņu griešanos un gongu dimdoņu, tas vēl nenozīmē, ka darbība nenotiek.

- Var jau būt, tomēr es gribētu, kaut jūs būtu pilnīgi un galīgi sadragājis Raiosa galvu. Viņš ir lielāks ienaidnieks nekā visa viņa armija.

- Sadragājis viņa galvu? Kad Brodrigs ir viņa vietnieks? - Barra balsī ieskanējās griezīgs naids. - Visa

Sivenna kļūtu par maniem ķīlniekiem! Brodrigs jau sen ir pierādījis savu dabu. Vienā no pasaulēm pirms pieciem gadiem tika nonāvēts katrs desmitais vīrietis, un tikai tāpēc, ka cilvēki nebija spējuši samaksāt nodokļus. Nodokļu iekasētājs tur bija tas pats Brodrigs. Nē, Raioss labāk lai dzīvo. Viņa sodi pret Brodriga izdarībām ir tīrā žēlsirdība.

- Bet seši mēneši, seši mēneši ienaidnieka bāzē, un pilnīgi pa tukšo! - Deverss tik cieši sažņaudza spēcīgās plaukstas, ka nokrakstēja pirkstu kauliņi. - Pilnīgi pa tukšo!

- Nu, nu, pagaidiet! Jūs man atgādinājāt... - Barrs pameklējās makā. - Varbūt vēlaties apskatīt šo te? - Un viņš nosvieda uz galda mazu metāla cilindru.

Deverss to aši satvēra. - Kas tas ir?

- Ziņojuma kapsula. Tā, kuru Raioss saņēma īsi pirms tam, kad es viņu apdullināju. Varbūt tas tomēr ir kāds ieguvums?

- Es nezinu. Viss atkarīgs no tā, kas tur iekšā! -Deverss apsēdās un uzmanīgi pagrozīja kapsulu plaukstā.

Kad Barrs izgāja no aukstās dušas un pateicīgi ļāvās žāvētāja maigi siltajai gaisa plūsmai, viņš redzēja Deversu klusu un domīgu sēžam pie sava darba galda.

Sivennietis ar asiem pirkstu piesitieniem masēja ķermeni un, paceldams balsi virs ritmiskajām skaņām, jautāja: - Ko jūs darāt?

Deverss pacēla skatienu. Viņa bārdā mirgoja sviedru lāsītes. - Es gribu atvērt šo kapsulu.

- Vai jūs varat to atvērt bez Raiosa personīgās identifikācijas? - Sivennieša balsī jautās viegls izbrīns.

- Ja nevarēšu, es izstāšos no Asociācijas un nekad vairs atlikušajā mūžā nebūšu kuģa kapteinis. Pašlaik esmu izdarījis kapsulas iekšienei triju veidu elektronisko analīzi, un man ir mazi aparātiņi, par kādiem Impērija nekad nav dzirdējusi, - tie ir paredzēti īpaši kapsulu atlaušanai. Ja gribat zināt, es jau agrāk esmu bijis sava veida kramplauzis. Tirgotājam jāprot jebkas no jebkā.

Viņš zemu noliecās virs mazā cilindra, un nelielais, plakanais instruments viņa rokā uzmanīgi slīdēja pār objektu, sarkani iezibēdamies katrā acumirklīga kontakta brīdī.

- Lai nu kā, šī kapsula ir primitīvs darinājums. Tie Impērijas zēni nepavisam nav meistari tik smalkos darbos! Tas redzams uzreiz. Vai esat redzējis kādu no Fonda kapsulām? Tās ir uz pusi mazākas un vispirmām kārtām aizsargātas pret elektronisku analīzi.

Tad Deverss atkal saspringa, un viņa plecu muskuļi zem tunikas iezīmēja asas, skaidri redzamas līnijas. Mazais taustes instruments lēni spiedās dziļāk...

Gaidītais brīdis pienāca bez trokšņa. Deversa sasprindzinājums atslāba, un viņš ļāva vaļu atvieglojuma nopūtai. Viņa plaukstā mirdzēja lodīte, kuras ziņojums atritinājās kā papirusa tīstoklis.

- Tas ir no Brodriga, - Deverss teica. Pēc tam viņš izsmejoši piebilda: - Izmantots noturīgs materiāls. Fonda kapsulā tāds ziņojums izkūpētu gaisā vienas minūtes laikā.

Bet Djusems Barrs ar rokas mājienu viņu apklusināja. Viņš ātri izlasīja ziņojumu.

SŪTA: AMMELS BRODRIGS, VIŅA IMPĒRISKĀS MAJESTĀTES ĪPAŠAIS SŪTNIS, PADOMES PRIVĀTSEKRETĀRS UN VALSTS PĒRS.

ADRESĀTS: BELS RAIOSS, SIVENNAS MILITĀRAIS VADONIS, IMPĒRIJAS SPĒKU ĢENERĀLIS UN VALSTS PĒRS. ES JŪS SVEICINU.

PLANĒTA #1120 VAIRS NEPRETOJAS. IZSTRĀDĀTAIS UZBRUKUMA PLĀNS DARBOJAS NEVAINOJAMI. IENAIDNIEKS KĻŪST MANĀMI VĀJĀKS, UN PAREDZĒTIE GALAMĒRĶI NOTEIKTI TIKS SASNIEGTI.

Barrs pacēla galvu no gandrīz mikroskropiskā iespiedraksta un rūgti iesaucās: - Muļķis! Nolādētais, aprobežotais švīts! Un tas ir ziņojums?

- Ko? - Deverss atjautāja. Viņš izskatījās mazliet vilies.

- Tajā nekas nav pateikts! - Barrs izgrūda. - Mūsu lišķīgais galminieks tagad pielabinās ģenerālim. Kad Raioss ir projām, viņš ir kaujas komandieris un cenšas gandarīt savu mazisko dvēseli, sūtot dižmanīgus ziņojumus par militārām norisēm, ar kurām viņam nav nekāda sakara. “Tāda un tāda planēta vairs nepretojas.” “Uzbrukums turpinās.” “Ienaidnieks kļūst vājāks.” Lielīgais tukšgalvis!

- Pagaidiet, mirkli pagaidiet! Ļaujiet...

- Metiet to ārā! - Vecais virs satriekts novērsās. - Galaktika mans liecinieks, es ne bridi negaidīju, ka tur būs kāda pasaulsvariga ziņa, bet kara laikā der atcerēties, ka pat visvienkāršākā pavēle, ja tā nenonāk galā, var kavēt militāro darbību un izraisīt vēlākus sarežģījumus. Tieši tāpēc es steidzos to paņemt. Bet tāda nejēdzība! Labāk būtu to atstājis turpat! Tā būtu laupījusi Raiosam lieku minūti, ko tagad viņš izmantos racionālākā veidā.

Bet Deverss bija sasparojies. - Beidziet cepties un brītiņu paklusējiet! Seldona vārdā...

Viņš pacēla ziņojuma strēmeli Barram acu priekšā.

- Izlasiet šito vēlreiz! Ko viņš domā ar “paredzētajiem galamērķiem”?

- Fonda iekarošanu. Nu un tad?

- Ak tā? Bet varbūt viņš domā Impērijas iekarošanu! Jūs zināt, ka viņš to uzskata par savu galamērķi.

- Un ja tā būtu?

- Ja tā būtu! - Bārda noslēpa Deversa skopo smaidu.

- Nu tad skatieties, es jums parādīšu!

Ziņojuma lapa ar greznajiem iniciāļiem ar viena pirksta kustību atgriezās ietvarā. Ar klusu trinkšķi tā pazuda skatienam, un kapsula atkal bija gluda un neskarta. Pēc īsiem, nejauši izvēlētiem pieskārieniem kaut kur iekšienē klusi, gludeni iedūcās automatizētā vadība, atceļot iepriekšējos uzstādījumus.

- Tagad neviens vairs nespēs atvērt šo kapsulu, nezinot Raiosa personīgo identifikāciju, vai ne?

- Impērijā ne, - Barrs atbildēja.

- Tātad liecība, kas tajā slēpjas, mums it kā nav zināma un ir pilnīgi autentiska.

- Impērijai jā, - Barrs teica.

- Un Imperators pratis to atvērt, vai ne? Valdības ierēdņu personīgā identifikācija noteikti ir viņa reģistros. Mēs Fondā reģistrējam visas ziņas par saviem ierēdņiem.

- Impērijas galvaspilsētā dara tāpat, - Barrs piekrita.

- Tātad, ja jūs, Sivennas patricietis un Valsts pērs, paziņosiet šim Kleonam, šim Imperatoram, ka viņa mīļotais dresētais papagailis un viņa spožākais ģenerālis ir sametušies kopā, lai gāztu viņu no troņa, un pasniegsiet šo kapsulu kā pierādījumu, ko viņš nodomās par Brodriga “paredzētajiem galamērķiem”?

Barrs saguris apsēdās. - Pagaidiet, es nespēju izsekot jūsu domai! - Noglaudis kalsno vaigu, viņš piebilda: - Jūs taču nerunājat nopietni?

- Runāju gan! - Deverss pikti un satraukti atsaucās. - Paklausieties, deviņi no desmit pēdējiem Imperatoriem ir beiguši dzīvi ar pārgrieztu rīkli vai sašķaidītām iekšām, un to ir izdarījuši viņu ģenerāļi ar godkāriem mērķiem galvā. To jūs pats man vairākkārt esat teicis. Vecais zēns Imperators mums noticēs tik ātri, ka Raioss nepagūs attapties!

Barrs nevarīgi nomurmināja: - Viņš patiešām runā nopietni. Galaktikas vārdā, cilvēk, jūs taču nevarat pieveikt Seldona krīzi ar tādu nereālu, zilā gaisā sagrābstītu plānu! Un ja nu jūs nekad nebūtu dabūjis šo kapsulu? Ja nu Brodrigs nebūtu lietojis vārdu “galamērķi”? Seldons nepaļāvās uz nejaušu veiksmi.

- Ja nejauša veiksme iekrīt klēpī, nekāds likums Seldonam neliegtu to izmantot.

- Taisnība. Bet... bet... - Barrs brīdi apklusa, tad mierīgi, bet ar apvaldītu piepūli teica: - Pirmkārt, sakiet, kā jūs domājat nokļūt uz Trantora? Jūs taču nezināt tā novietojumu kosmosa telpā, un es neatceros planētas koordinātas, nemaz nerunājot par efemerī-dām. Jūs jau nezināt pat savu atrašanās vietu kosmosā!

- Kosmosā nevar apmaldīties, - Deverss smīnēdams atteica. Viņš jau pētīja kontrolierīces. - Mēs nolaidīsimies uz tuvākās planētas un atgriezīsimies ar precīziem datiem un labākajām navigācijas kartēm, kādas varēsim nopirkt par Brodriga simttūkstoš naudiņām.

- Un ar blastera triecienu vēderā. Mūsu apraksti droši vien ir izsūtīti uz visām planētām šajā Impērijas reģionā.

- Doktor, - Deverss pacietīgi sacīja, - neesiet tāds lauķis! Raioss teica, ka mans kuģis esot padevies pārāk viegli, un viņš nerunāja tukšu, mīļais cilvēk. Šim kuģim ir pietiekamas uzbrukuma spējas un pietiekami spēcīgs aizsarglauks, lai atsistu visu, ko varam sastapt šajā robežjoslas daļā. Un mums ir arī personīgie aizsarg-lauki. Kā zināt, Impērijas puiši tos neatrada, bet tos arī nebija paredzēts atrast.

- Nu labi, - Barrs teica, - nu labi! Tad iztēlojieties, ka esat nokļuvis uz Trantora. Kā jūs tiksiet līdz Imperatoram? Domājat, viņam ir savas pieņemšanas stundas?

- Par to mēs varēsim domāt, kad būsim uz Trantora, - Deverss attrauca.

- Labi, lai tā būtu! - Barrs bezpalidzīgi norūca. - Es jau pusgadsimtu esmu vēlējies pirms nāves redzēt Trantoru. Dariet, kā zināt!

Iedūcās hiperkodoldzinējs. Iezibējās gaismas, un viegls iekšējs grūdiens iezīmēja pāreju hipertelpā.

UZ TRANTORA

Zvaigznes blīvējās cita pie citas tik cieši kā nezāles nekoptā laukā, un Latans Deverss pirmoreiz secināja, ka cipari pa labi no decimālkomata ir ārkārtīgi svarīgi, aprēķinot pārrāvumus caur hipertelpas reģioniem. Nepieciešamība veikt lēcienus gaismas gada robežās radīja klaustrofobisku sajūtu. Debesis, kas nepārtrauktā klaidā mirgoja uz visām pusēm, izstaroja biedējošu skarbumu. Tās bija pazudušas starojuma jūrā.

Un atklātas desmittūkstoš zvaigžņu kopas centrā, kuras gaisma šķēla un plosīja vārgo apkārtējo tumsu, riņķoja milzīgā Impērijas planēta Trantors.

Tomēr tā bija vairāk nekā planēta; tā bija Impērijas divdesmit miljonu zvaigžņu sistēmu dzīvais pulss. Tai bija tikai viena funkcija: administrācija, viens mērķis: valdība un viens ražotais produkts: likums.

Visa šī pasaule bija visaptverošs funkcionāls izkropļojums. Vienīgā dzīvā radība uz tās virsmas bija cilvēks, viņa mīļdzīvnieki un viņa parazīti. Simt kvadrātjūdžu attālumā no Imperatora pils nebija atrodams neviens zāles stiebrs vai atsegtas zemes laukums. Vienīgais dzeramais ūdens ārpus pils teritorijas glabājās lielajās

pazemes cisternās, kuras sargāja veselas pasaules ūdens krājumus.

Spīdīgais, nesagraujamais, neievainojamais metāls, kas vienlaidu klājumā sedza planētas virsmu, veidoja pamatu milzīgām metāla būvēm, kuras cita pie citas bllvējās uz Trantora, veidojot sarežģītus labirintus. Ēkas savienoja gaisa tilti, šķērsoja gaiteņi, izraibināja neskaitāmi sīki biroji; pagrabstāvos daudzas kvadrātjūdzes aizņēma milzīgi mazumtirdzniecības centri, augšstāvos pletās mirdzoša izklaižu valstība, kas katru vakaru iedegās spožā gaismā.

Trantora pasaulei varēja apiet apkārt no vienas malas līdz otrai, ne reizi neizejot no šī daudzveidīgo ēku savienojuma un neredzot pilsētu.

Katru dienu uz Trantora nolaidās vesela kuģu flote, skaitliski lielāka par visām kara flotēm, kādas Impērija jebkad bija uzturējusi, un atstāja kravu, kam jāpabaro četri miljardi cilvēku, kuri pretī deva tikai vienu: gādāja par nepieciešamību atmudžināt neskaitāmos pavedienus, kuri ievijās viskomplicētākās cilvēcei pazīstamās valdības centrālajā pārvaldē.

Divdesmit lauksaimniecības pasaules bija Trantora maizes klēts. Visums bija tā kalps.

Cieši satverts aiz milzīgajiem metāla spārniem abās pusēs, tirdzniecības kuģis lēni slīdēja lejup pa milzīgo rampu, kura veda uz angāru. Deverss bija jau izlauzis ceļu cauri daudzveidīgajiem šķēršļiem un labirintiem, kas aptver dokumentācijai veltītu pasauli ar pamatprincipu “visu-četros-eksemplāros”.

Pirmā apstāšanās notika jau kosmosa telpā, kad vajadzēja aizpildīt sākotnējās aptaujas lapas, kas vēlāk pārtapa simtos. Sekoja neskaitāmas iztaujāšanas, vienkāršas Zondes rutīnas izmantojums, kuģa fotografēšana, abu ceļotāju raksturu analīze, pēc tam visu datu reģistrācija, kontrabandas meklēšana, iebraukšanas nodevas maksājumi - un visbeidzot jautājums par identitātes apliecībām un ieceļošanas vīzām.

Djusems Barrs bija sivennietis un Imperatora padotais, bet Latans Deverss bija nezināma persona bez vajadzīgajiem dokumentiem. Tābrīža atbildīgais ierēdnis jutās bezgala izmisis, bet viņš taču nedrīkstēja Deversu ielaist! Patiesībā viņam tāds ceļotājs būtu jāaiztur un jānodot oficiālai nopratināšanai!

No slēptuves iznira jaunas, čaukstošas simt kredītu naudaszīmes, kuras segums bija lorda Brodriga īpašumi, un klusi pārgāja citās rokās. Ierēdnis svarīgi nokremšļojās, un viņa izmisums atkāpās. No atbilstošās atvilktnes tika izņemta jauna veidlapa. Tā ātri un prasmīgi tika aizpildīta un saskaņā ar visām oficiālajām prasībām papildināta ar atbilstošu Deversa raksturojumu.

Abi vīri - tirgotājs un patricietis - izkāpa uz planētas.

Angārā tirdzniecības kuģi, tāpat kā visus citus kosmosa kuģus, piereģistrēja, nofotografēja, aprakstīja saturu, nokopēja pasažieru identitātes apliecības un par visu to iekasēja un iereģistrēja zināmu summu, pretī izsniedzot čeku.

Un tad Deverss sēdēja uz plašas terases zem spožas, baltas saules, kur apkārt čaloja sievietes un klaigāja bērni, un vīri laiski malkoja dzērienus, klausīdamies milzīgajos tālraižos, kas dārdināja jaunākās Impērijas ziņas.

Barrs samaksāja prasīto daudzumu irīdija monētu un paņēma no laikrakstu kaudzes augšējo eksemplāru. Tās bija Trantora “Impērijas Ziņas”, valdības oficiālais vēstnesis. Preses telpas aizmugurē aparāti, klusi klikstēdami, drukāja citus izdevumus, attāli sabalso-joties ar rosīgajām iespiedmašīnām “Impērijas Ziņu” biroja telpās desmittūkstoš jūdžu attālumā pa koridoru un seštūkstoš jūdžu attālumā pa gaisu, gluži tāpat kā līdzīgi aparāti tajā pašā laikā drukāja desmit miljonus eksemplāru citos desmit miljonos preses telpu visās planētas malās.

Pārlaidis skatienu virsrakstiem, Barrs klusi jautāja: - Ko mēs darīsim vispirms?

Deverss centās nokratīt depresiju. Viņš atradās Visuma telpā tālu no savas ierastās vides, pasaulē, kura nomāca viņu ar savu komplicētību, starp cilvēkiem, kuru rīcība bija nesaprotama un gandrīz tikpat nesaprotama bija arī valoda. Spīdīgie metāla torņi, kas slējās visapkārt un arvien pieaugošā daudzumā stiepās neskaitāmos virzienos līdz pat apvārsnim, nospieda garu; visa rosīgā, bezkaislīgā pasaules lielpilsētas dzīve izraisīja viņā drūmas nošķirtības un nevērtīgas niecības apjautu.

- Labāk es atstāšu to jūsu ziņā, doktor.

Barrs runāja klusi un mierīgi. - Es jums jau mēģināju to sacīt, bet zinu, ka grūti ir noticēt tam, ko pats neredz. Vai jūs zināt, cik daudz cilvēku katru dienu vēlas tikties ar Imperatoru? Apmēram miljons. Vai zināt, cik daudzus viņš pieņem? Apmēram desmit. Mums vajadzēs izmantot civildienestu, un tas ir sarežģītāk. Bet aristokrātiju mēs nevaram atļauties.

- Mums vēl ir gandrīz simt tūkstoši.

- Tik daudz mums izmaksātu jau viens Valsts pērs, bet, lai atbrīvotu ceļu pie Imperatora, būtu jāuzpērk vismaz trīs vai četri. Lai to pašu panāktu caur civildienestu, vajadzēs, iespējams, piecdesmit galvenos komisārus un vecākos inspektorus, bet tiem būs jādod varbūt tikai simtnieks katram. Runāšanu es ņemšu uz sevi. Pirmkārt, viņi nesapratīs jūsu akcentu, un, otrkārt, jūs nezināt Impērijas kukuļdošanas etiķeti. Tā ir sava veida māksla, varat man ticēt. Ai!

“Impērijas Ziņu” trešajā lappusē viņš ieraudzīja meklēto un pasniedza avīzi Deversam.

Deverss lēni izlasīja norādīto ziņu. Vārdu lietojums bija neparasts, tomēr viņš saprata rakstīto. Tirgotājs pacēla galvu, un satumsušais skatiens pauda raizes. Viņš ar plaukstu pikti uzsita pa avīzi. - Vai jūs domājat, ka tam var ticēt?

- Zināmā mērā, - Barrs rāmi atbildēja. - Ļoti maz ticams, ka Fonda flote ir iznicināta. To viņi droši vien ir rakstījuši jau vairākas reizes, ja turas pie pasaules galvaspilsētas ierastās kara ziņojumu prakses un paši atrodas tālu no ciņu vietas. Tomēr tas nozīmē, ka Raioss ir izcīnījis vēl vienu uzvaru, un tur nav nekā negaidīta. Te rakstīts, ka viņš esot iekarojis Lorisu. Vai tā ir Lorisas Karalistes galvenā planēta?

- Jā, - Deverss drūmi atbildēja. - Pareizāk sakot, bijušās Lorisas Karalistes. Un tā atrodas nepilnu divdesmit parseku attālumā no Fonda. Doktor, mums jārīkojas ātri!

Barrs paraustīja plecus. - Uz Trantora nav iespējams rīkoties ātri. Ja mēģināsiet, visticamāk, jūs nokļūsiet blastera stobra galā.

- Cik daudz laika tas prasīs?

- Ja veiksies, apmēram mēnesi. Mēnesi plus mūsu simttūkstoš kredītu, ja vien ar tiem pietiks. Un ari tikai tad, ja Imperators tikmēr neizdomās aizceļot uz Vasaras Planētām, kur viņš vispār nepieņem nevienu apmeklētāju.

- Bet Fonds...

- ...pats parūpēsies par sevi tāpat kā līdz šim. Ejam, laiks domāt par vakariņām! Man gribas ēst. Un pēc tam vakars piederēs mums, un mēs varam to izmantot. Saprotiet, otrreiz mūžā mēs vairs neredzēsim tādu pasauli kā Trantors!

Ārējo provinču Iekšlietu komisārs bezpalīdzīgi izpleta tuklās rokas un ar tuvredzīgām pūces acīm raudzījās savos apmeklētājos. - Bet Imperators ir sasirdzis, kungi! Nudien nav jēgas vērsties pie manas priekšniecības. Viņa Impēriskā Majestāte jau nedēļu nav pieņēmis nevienu apmeklētāju.

- Mūs viņš pieņems, - teica Barrs uzsvērti konfidenciālā tonī. - Mums tikai nepieciešams tikties ar kādu no privātsekretāra komandas.

- Tas nav iespējams! - komisārs kategoriski paziņoja. - Ja es to mēģinātu, es varētu zaudēt darbu. Varbūt jūs varētu paskaidrot tuvāk sava nāciena nolūku? Saprotiet, es labprāt vēlētos palīdzēt, bet man, gluži dabiski, vajadzīga lielāka skaidrība, lai es varētu paskaidrot savam priekšniekam iemeslu, kāpēc šis jautājums jāvirza tālāk.

- Ja mans jautājums nebūtu tāds, ko var izklāstīt tikai augstākajai priekšniecībai, - Barrs raiti atbildēja, - tad tas diezin vai būtu tik svarīgs, lai pelnītu Viņa Impēriskās Majestātes pieņemšanu. Es jums ierosinu uzņemties šo risku. Varu atgādināt: ja Viņa Impēriskā Majestāte uzskatīs mūsu jautājumu par svarīgu - un mēs galvojam, ka tā būs, - tad jums būs drošas izredzes saņemt pelnītu balvu par mums sniegto palīdzību.

- Jā, bet... - komisārs paraustīja plecus un pusvārdā apklusa.

- Protams, tas ir risks, - Barrs piekrita, - un par risku, dabiski, jāsaņem kompensācija. Mēs jums patiešām lūdzam lielu pakalpojumu un jau tagad esam ļoti pateicīgi, ka jūs laipni piedāvājāt mums iespēju izklāstīt savu problēmu. Bet, ja jūs ļautu mums izpaust kaut daļiņu pateicības ar šo te...

Deverss pikti sarauca pieri. Pēdējā mēneša laikā viņš šo runu ar nelielām variācijām bija dzirdējis reizes divdesmit. Tā vienmēr beidzās ar puspaslēpto naudaszīmju parādīšanos. Tomēr šajā gadījumā epilogs bija atšķirīgs. Parasti šī norise beidzās ātri un naudaszīmes tūdaļ pazuda, taču šoreiz tās palika guļam atklātā vietā un komisārs lēni tās pārskaitīja, apskatīdams katru banknoti no abām pusēm.

Viņa balsī pēkšņi ieskanējās citāds tonis. - Privātsekretāra segums, oho? Laba nauda!

- Ja atgriežamies pie mūsu temata... - Barrs mudinoši iesāka.

- Nē, pagaidiet, - komisārs viņu pārtrauca, - atgriezīsimies pakāpeniski! Es patiešām gribu zināt, kāds varētu būt jūsu apspriežamais jautājums. ŠI nauda ir jauna un svaiga, un jums tās noteikti ir daudz, jo es ievēroju, ka pirms manis jūs esat tikušies ar citiem ierēdņiem. Nu, stāstiet, kas un kā!

- Es nesaprotu, uz ko jūs tēmējat, - Barrs teica.

- Redziet, ir iespējams pierādīt, ka jūs uz šis planētas atrodaties nelikumīgi, jo jūsu nerunīgā drauga identifikācijas un ieceļošanas kartes ir acīmredzami neīstas. Viņš nav Imperatora padotais.

- To es noliedzu.

- Tam nav nekādas nozīmes, - komisārs atbildēja ar piepešu skarbumu balsī. - Ierēdnis, kurš parakstīja šis kartes par simttūkstoš kredītiem, ir atzinies - spiediena ietekmē -, un mēs par jums zinām vairāk, nekā jūs domājat.

- Ja tas ir mājiens, ser, ka jums piedāvātā summa ir neatbilstoša salīdzinājumā ar risku...

Komisārs pasmaidīja. - Gluži otrādi, tā ir vairāk nekā atbilstoša. - Viņš pagrūda naudaszīmes malā. - Atgriezīsimies pie tā, ko es teicu! Par jūsu gadījumu ir ieinteresējies pats Imperators. Vai nav tiesa, kungi, ka jūs nesen esat bijuši ģenerāļa Bela Raiosa viesi? Vai nav tiesa, ka jūs esat izbēguši no viņa armijas gūsta, maigi izsakoties, ar apbrīnojamu vieglumu? Vai nav tiesa, ka jums pieder itin pieklājīga summa naudaszīmēs, ko sedz lorda Brodriga īpašumi? īsi sakot, vai nav tiesa, ka jūs esat spiegi un nolīgti slepkavas, kuri atsūtīti šurp, lai... Vārdu sakot, jūs mums paskaidrosiet, kas jums samaksāja un par ko!

- Vai zināt ko? - Barrs teica ar maskētām dusmām balsi. - Es nepieņemu mazsvarīga komisāra tiesības mūs apvainot noziegumos! Mēs iesim projām.

- Nekur jūs neiesiet. - Komisārs piecēlās, un viņa acis vairs neizskatījās tuvredzīgas. - Šobrīd varat neatbildēt uz jautājumiem; to jūs darīsiet vēlāk un bargākos apstākļos. Un es neesmu komisārs, es esmu Impēriskās policijas leitnants. Jūs esat arestēti!

Viņš sažņaudza plaukstā spīdīgu, iespaidīgu blaster-ieroci un pasmaidīja. - Šodien ir arestēti ievērojamāki cilvēki par jums. Mēs likvidējam lapseņu pūzni.

Deverss iešņācās un lēni pastiepa roku pēc sava ieroča. Policijas leitnants pasmaidīja vēl platāk un nospieda slēdzi. Trieciena šautra ar iznīcinošu spēku atsitās pret Deversa krūtīm - un, neko nenodarījusi, dzirksteļodama atlēca atpakaļ no viņa personīgā aiz-sarglauka.

Deversa atbildes šāviens notrieca leitnanta galvu no rumpja, kas pēc mirkļa bija pazudis. Tā joprojām smaidīja, gulēdama saules staros, kas iespīdēja pa sienā izsisto caurumu.

Viņi izgāja pa aizmugures durvīm.

- Aši uz kuģi! - Deverss aizsmacis izgrūda. - Kuru katru brīdi viņi izsludinās trauksmi! - Viņš pusčukstus neganti nolamājās. - Vēl viens plāns nogājis greizi! Tik tiešām, pats Visuma dēmons ir sazvērējies pret mani!

Nokļuvuši ārā, viņi pamanīja trokšņainos pūļus, kas pulcējās ap milzīgo tālraižu ekrāniem. Kavēties nebija laika; viņus sasniedza atsevišķi kliedzienu fragmenti, bet viņi tiem nepievērsa uzmanību. Tomēr Barrs paguva paķert “Impērijas Ziņu” eksemplāru, pirms abi pazuda plašajā angāra telpā, no kuras kuģis strauji izlidoja pa milzīgo, jumtā izdedzināto caurumu.

- Vai jūs pratīsiet tikt projām no viņiem? - Barrs jautāja.

Desmit satiksmes policijas kuģi sparīgi traucās pakaļ bēgļiem, kas bija izlauzušies ārpus likumīgā radioviļņu Izlidošanas Ceļa un pēc tam pārkāpuši visus pastāvošos ātruma noteikumus. Tālāk aizmugurē gaisā cēlās Slepenpolicijas spīdīgie kuģi, vajādami sīki aprakstīto kuģi ar diviem pārliecinoši noskaidrotiem slepkavām.

- Skatieties! - Deverss teica, un kuģis ar negantu sparu metās hipertelpā divtūkstoš jūdžu virs Trantora virsmas. Pāreja notika tik tuvu planētas masai, ka Barrs zaudēja samaņu un Deversu sažņaudza mokošu sāpju vilnis, taču daudzus gaismas gadus tālāk Visuma telpa virs viņiem bija brīva.

Deversa drūmais lepnums par savu kuģi lauztin lauzās uz āru. Viņš teica: - Nav tāda Impērijas kuģa, kurš spētu jebkur man sekot!

Pēc tam viņš rūgti piebilda: - Bet mums vairs nav, kurp lidot, un sakaut mēs viņus nespējam. Kas mums tagad atliek? Ko vēl iespējams darīt?

Barrs nevarīgi sagrozījās savā guļvietā. Hiperpār-ejas iespaids vēl nebija zudis, un viņam sāpēja ikviens ķermeņa muskulis. - Nekas nav jādara, - viņš teica. - Viss ir beidzies. Skatieties!

Viņa plauksta joprojām žņaudza “Impērijas Ziņu” eksemplāru, un viņš to pastiepa tirgotājam. Virsraksti runāja pietiekami skaidri.

- Atcelti no amata un arestēti... Raioss un Brod-rigs, - Deverss nomurmināja. Viņš neizpratnē blenza uz patricieti. - Kāpēc?

- Tas tur nav pateikts, bet kāda tam nozīme? Karš ar Fondu ir beidzies, un Sivennā nupat sākusies sacelšanās. Izlasiet rakstu, un viss būs skaidrs. - Viņa balss pierima. - Apstāsimies kādā no provincēm un uzzināsim pēdējos jaunumus! Bet tagad, ja neiebilstat, es bridi pagulēšu.

Un viņš darīja, kā teicis.

Lieliem lēcieniem, kas kļuva arvien iespaidīgāki, tirdzniecības kuģis traucās cauri Galaktikai, atgriezdamies uz Fondu.

KARŠ BEIDZAS

Latans Deverss jutās nepārprotami neveikli, un viņu māca aizkaitinājums. Viņš bija saņēmis savu medaļu un mēmā stoicismā pacietis mēra pompozo runu, kas pavadīja tumšsarkanās lentītes pasniegšanu. Viņa ceremonijas daļa līdz ar to bija galā, tomēr etiķete, protams, prasīja palikt uz vietas. Un galvenokārt tieši etiķete - pieklājība, kas neļāva skaļi žāvāties vai ērti šūpot kāju, sēžot krēslā, - izraisīja viņā arvien lielākas ilgas atrasties Visumā, kur viņš jutās piederīgs.

Sivenniešu delegācija ar jūsmīgi cildināto Djusemu Barru priekšgalā parakstīja Konvenciju, un Sivenna kļuva par pirmo provinci, kas tiešā ceļā no Impērijas politiskās pārvaldības pārgāja Fonda ekonomiskajā pārvaldībā.

Virs galvas aiztraucās pieci milzīgi, masīvi Impērijas karakuģi, kas bija sagūstīti, kad Sivenna sacēlās aiz Impērijas Robežflotes līnijas, un ar salūta dārdiem pārlidoja pāri pilsētai.

Tagad vēl dzērieni, etiķete un virspusējas sarunas...

Kāds viņu pasauca vārdā. Tas bija Forels - vīrs, kurš ar viena rīta peļņu var nopirkt divdesmit tādus kā es, Deverss salti nodomāja. Un tagad šis Forels tēvišķā vēlībā ar saliektu pirkstu aicināja viņu pie sevis.

Viņš izgāja uz balkona vēsajā vakara vējā un piedienīgi paklanījās, slēpdams nepatikas grimasi spurainajā bārdā. Turpat smaidīdams stāvēja Barrs. Viņš teica:

- Devers, jums jānāk mani glābt! Mani apvaino pieticībā, smagā un nedabiskā noziegumā.

- Devers, - Forels runājot izņēma resno cigāru no mutes kaktiņa, - lords Barrs apgalvo, ka jūsu ceļojumam uz Kleona galvaspilsētu neesot bijis nekāda sakara ar Raiosa atcelšanu.

- Pilnīgi nekāda, ser, - Deverss strupi atbildēja.

- Mēs Imperatoru pat nesatikām. Ziņas par tiesas prāvu, kuras mēs ieguvām atpakaļceļā, liecināja, ka tā bijusi vistīrākā iegāšana. Daudz nesakarīgas pļāpāšanas, it kā ģenerālis esot sameties uz vienu roku ar nodevīgiem galma sazvērniekiem.

- Un viņš bija nevainīgs?

- Raioss? - iejaucās Barrs. - Jā! Galaktikas vārdā, jā! Brodrigs bija nodevējs pēc dabas un principiem, bet nebija vainīgs konkrētajās apsūdzībās, kas tika pret viņu izvirzītas. Tas bija tiesas farss, bet vajadzīgs, paredzams un neizbēgams farss.

- Cik saprotu, psihovēsturiskas nepieciešamības nosacīts, - Forels noskandēja ar zinātāja nepiespiesto uzjautrinājumu.

- Tieši tā. - Barrs kļuva nopietns. - Iepriekš es to neiedomājos, bet, kad viss bija galā un es varēju, tā sakot... meklēt atbildi grāmatas beigās, atklājās, ka problēma ir pavisam vienkārša. Tagad mēs redzam, ka Impērijas sociālais pamats iekarošanas karus dara tai neiespējamus. Vāju Imperatoru laikā to uz dažādām pusēm rausta ģenerāļi, kas cīnās par nevērtīgu un galarezultātā nāvējošu troni. Stipru Imperatoru laikā Impērija nonāk paralltiskā sastingumā, kas attiecīgajā brīdī itin kā novērš šķelšanos, taču tas notiek, vienīgi upurējot jebkādu turpmāku izaugsmi.

Forels īsi norūcās, pūzdams kuplus dūmu mutuļus.

- Jūs miglaini izsakāties, lord Barr.

Barrs rāmi pasmaidīja. - Droši vien. Ja neesi skolojies psihovēsturē, tas rada grūtības. Vārdi ir diezgan trūcīgs ekvivalents matemātiskiem vienādojumiem. Tomēr padomāsim...

Atspiedies pret balkona margām, Barrs iegrima domās, Forels ļāvās omulīgam atslābumam, un Deverss raudzījās samtainajās debesīs, ar izbrīnu atcerēdamies Trantoru.

Tad Barrs teica: - Redziet, ser, jūs, tāpat kā Deverss un, protams, visi citi, domājāt, ka Impēriju sakaut varēs, vispirmām kārtām sanaidojot Imperatoru un viņa ģenerāli. Jums, Deversam un visiem citiem bija taisnība - pilnīga taisnība, ciktāl runa ir par iekšējās šķelšanas principu.

Tomēr jūs maldījāties, domādami, ka šo iekšējo šķelšanos var izraisīt individuāla rīcība, konkrētā brīža iedvesma. Jūs izmēģinājāt uzpirkšanu un melus. Jūs centāties izraisīt godkārību un bailes. Bet jūsu pūliņi nedeva rezultātus. Patiesībā pēc katra mēģinājuma stāvoklis izskatījās arvien ļaunāks. Bet pāri visai šo jūsu sacelto sīko vilnīšu ņirboņai lielais Seldona vilnis klusi, bet neatvairāmi turpināja savu gaitu.

Djusems Barrs aizgriezās un pāri margām pievērsa skatienu līksmojošās pilsētas gaismām. Viņš teica:

- Mūs visus bīdīja mirusī roka: vareno ģenerāli un dižo Imperatoru, manu pasauli un jūsu pasauli. Hari Seldona mirusī roka. Viņš zināja, ka tādam cilvēkam kā Raioss būs jākrīt, jo tieši viņa panākumi noveda pie sakāves, un, jo lielāki panākumi, jo drošāka sakāve.

- Neteikšu vis, ka jūsu runa kļūtu skaidrāka, - Fo-rels sausi noteica.

- Vienu mirkli! - Barrs nopietni turpināja. - Paskatieties uz situāciju! Vājš ģenerālis nekad nebūtu varējis mūs apdraudēt. Arī stiprs ģenerālis vāja Imperatora laikā mūs nebūtu apdraudējis, jo viņš būtu vērsis ieročus pret krietni daudzsološāku mērķi. Notikumi ir parādījuši, ka trīs ceturtdaļas no pēdējo divu gadsimtu Imperatoriem pirms uzkāpšanas tronī ir bijuši dumpīgi ģenerāli un dumpīgi viceroji.

Tāpēc Fondam kaitēt varēja vienīgi stipra Imperatora un stipra ģenerāļa apvienojums, jo stipru Imperatoru nevar viegli gāzt no troņa un stiprs ģenerālis ir spiests lūkoties uz āru, pāri robežām.

Bet kas dara Imperatoru stipru? Kas darīja Kleonu stipru? Tas ir skaidri redzams. Viņš ir stiprs tāpēc, ka nepieļāva stiprus padotos. Galminieks, kurš kļūst pārāk bagāts, vai ģenerālis, kurš kļūst pārāk populārs, ir bīstams. Visa nesenā Impērijas vēsture to apliecina ikvienam Imperatoram, kurš ir pietiekami gudrs, lai būtu stiprs.

Raioss guva uzvaras, tāpēc Imperators kļuva aizdomīgs. Visa tābrīža gaisotne lika viņam kļūt aizdomīgam. Raioss atsakās no kukuļiem? Ļoti aizdomīgi; tur slēpjas tālāki mērķi. Imperatora uzticamākais galminieks pēkšņi ir labvēlīgs pret Raiosu? Ļoti aizdomīgi; tur slēpjas tālāki mērķi. Aizdomīga bija ne jau individuālā rīcība. Aizdomīgi bija Raiosa panākumi. Tāpēc viņš tika atstādināts, apsūdzēts, notiesāts un nonāvēts. Fonds atkal bija uzvarētājs.

Redziet paši: nav tādas iedomājamas apstākļu kombinācijas, kuras rezultātā Fonds nebūtu uzvarētājs. Tas bija neizbēgami - neatkarīgi no tā, ko darīja Raioss, un neatkarīgi no tā, ko darījām mēs.

Fonda magnāts domīgi pamāja ar galvu. - Skat, kā! Bet ja nu Imperators un ģenerālis būtu viena un tā pati persona? Ko jūs sakāt? Kas notiktu tādā gadījumā? Tādu iespēju jūs neapskatījāt, tāpēc vēl neesat pierādījis savu taisnību.

Barrs paraustīja plecus. - Es neko nevaru pierādīt, man nav matemātisku ierīču. Bet es vēršos pie jūsu saprāta. Impērijā, kurā ikviens aristokrāts, ikviens spēcīgs cilvēks, ikviens pirāts var tiekties pēc troņa - turklāt, kā liecina vēsture, nereti ar panākumiem kas notiktu ar stipru Imperatoru, kurš nodarbotos ar svešzemju kariem galēji tālā Galaktikas nomalē? Cik ilgi viņš varētu atrasties projām no galvaspilsētas, pirms kāds paceltu pilsoņkara karogu un piespiestu viņu atgriezties mājās? Impērijas sociālā vide garantē, ka šis laiks būtu īss.

Reiz es sacīju Raiosam, ka pat viss Impērijas spēks nevar atturēt vai novirzīt Hari Seldona mirušo roku.

- Labi! Labi! - Forels pauda pāri plūstošu apmierinājumu. - Tātad jūs gribat sacīt, ka Impērija nekad mūs vairs nevar apdraudēt.

- Tā izskatās, - Barrs apstiprināja. - Atklāti runājot, Kleons diezin vai nodzīvos līdz gada beigām, un pēc tam sāksies gluži vai tradicionālā ciņa par pēctecību, bet tas Impērijai var nozīmēt pēdējo pilsoņu karu.

- Tātad mums vairs nav ienaidnieku, - sacīja Forels.

Barrs rādīja domīgu vaigu. - Ir vēl Otrs Fonds.

- Pretējā Galaktikas malā? Nemūžam!

To dzirdot, Deverss spēji pagriezās un tumšu skatienu uzlūkoja Foreļu. - Iespējami ir iekšējie ienaidnieki.

- Patiešām? - Forels vēsi atjautāja. - Piemēram, kas?

- Piemēram, cilvēki, kuri vēlētos izkliedēt bagātību drusku plašāk un neļaut tai pārlieku koncentrēties rokās, kuras to nerada. Vai sapratāt manu domu?

Nicinošais uzjautrinājums Forela acīs izzuda, un tajās iezibsnījās tādas pašas dusmas, kādas gailēja De-versa skatienā.

II DAĻA. MŪLIS

Mūlis. ... Par “Mūli” ir mazāk ziņu nekā par jebkuru citu salīdzinoši nozīmīgu personu Galaktikas vēsturē. Pat viņa plašākās popularitātes periods mums ir pazīstams galvenokārt viņa antagonistu skatījumā un vispirmām kārtām, raugoties jaunas sievas acīm....

GALAKTIKAS ENCIKLOPĒDIJA

JAUNLAULĀTIE

Pirmais skats uz Heivenu Beitai nepavisam nelikās aizraujošs. Nespodro zvaigzni, kas apmaldījusies Galaktikas nomales tukšumā, viņai parādīja virs. Tā atradās aiz pēdējiem retajiem puduriem, kur mirgoja vientulīgi, reti izkaisīti gaismas zibšņi. Un pat starp tiem Heivena izskatījās sērīga un neuzkrītoša.

Torans gluži labi apzinājās, ka laulības dzīves iesākumam Sarkanā Pundurzvaigzne nebūt nav krāšņākā vieta, un viņa lūpas savilkās tādā kā vainīgā vaibstā. - Es zinu, Bej... ŠI nav pati labākā pārmaiņa, vai ne? Tas ir, pārcelšanās no Fonda uz šejieni.

- Tā ir drausmīga pārmaiņa, Toran. Man nekad nevajadzēja precēties ar tevi.

Un, kad īsu mirkli viņa seja sāpīgi sarāvās, pirms viņš paguva savaldīties, Beita savā īpašajā, “mīlīgajā” toni teica: - Ir jau labi, muļķīti! Tagad nokar apakšlūpu un paskaties uz mani ar savu pazīstamo mirstoša pīlēna izteiksmi, pirms grasies nolikt man galvu uz pleca un ļaut, lai es glāstu tavus matus, kas sprikst no statiskās elektrības! Tu gribēji dzirdēt kādu siekalainu muļķību, vai ne? Tu gaidīji, ka es teikšu: “Kopā ar tevi es būšu laimīga jebkurā vietā, Toran!” vai: “Pat starpzvaigžņu

dzīles kļūs manas mājas, dārgais, ja vien tu būsi kopā ar mani!” Nu, atzīsties vien!

Beita iebakstīja viņam sejā un aši atrāva pirkstu atpakaļ, pirms viņš paspēja satvert to zobos.

- Ja es padošos un atzīšu, ka tev taisnība, vai tu pagatavosi vakariņas? - viņš jautāja.

Viņa apmierināti pamāja ar galvu. Torans pasmaidīja un paskatījās uz sievu.

Uz kopējā fona Beita, pat dziļāk ieskatoties, nebija izcila skaistule - to viņš bija gatavs atzīt. Viņas mati bija tumši, spīdīgi un taisni, mute paplata, bet krasi iezīmētās, biezās uzacis šķira balto, gludo pieri no siltām, kastaņbrūnām acīm, kurās vienmēr zibēja smaida dzirkstis.

Un aiz praktiskas, neromantiskas, skarbi spītīgas sievietes robustās, izturīgās fasādes slēpās mazs maiguma ezeriņš, kas nekad neatklājās, ja mēģināja tam piekļūt, bet bija sasniedzams, ja prata atrast pareizo ceļu un neļāva nojaust, ka tas tiek meklēts.

Torans gluži nevajadzīgi pieregulēja kontrolierīces un nolēma atslābināties. Līdz brīdim, kad vajadzēs darboties ar roku, “pa taisno”, vēl bija viens starpzvaigžņu lēciens un vairāki milimikroparseki. Paliecies atpakaļ, viņš ieskatījās noliktavā, kur Beita rīkojās ar nepieciešamajiem konteineriem.

Viņa attieksmē pret Beitu valdīja zināma pašapmierinātība - bijīgs gandarījums, kas raksturo tāda cilvēka triumfu, kurš trīs gadus centies atvairīt mazvērtības kompleksu.

Viņš galu galā bija provincietis - un ne tikai provin-cietis, bet turklāt vēl Tirgotāja renegāta dēls. Turpretī viņa nāca no paša Fonda, un tas vēl nebija viss: viņas senču ciltsraksti sniedzās pagātnē līdz pašam Mallo-vam.

Un piedevām visam pārējam Toranu apziņas dziļumos durstīja vēl kāda sīka adatiņa. Vest Beitu atpakaļ uz Heivenu, uz klinšu un alu pilsētu pasauli, bija jau pietiekami slikti. Likt viņai sastapties ar Tirgotāja tradicionālo naidīgumu pret Fondu - ar nomada nelabvēlīgo attieksmi pret pilsētnieku - bija krietni sliktāk.

Un tomēr... Pēc vakariņām būs pēdējais lēciens!

Heivena bija agresīvi sarkans plankums, un otrā planēta bija rūsgans gaismas laukums ar atmosfēras aizmiglotu apmali un tumsas puslodi. Beita noliecās pār lielo skatgaldu, pār kuru krustām šķērsām stiepās tīmekļiem līdzīgas līnijas, centrā iezīmējot Heivenu II.

- Kaut es iepriekš būtu satikusi tavu tēvu! - viņa nopietni teica. - Ja es viņam nepatikšu...

- Tad tu būsi pirmā skaistā meitene, kura izraisījusi viņā tādas jūtas, - Torans lietišķi atbildēja. - Pirms viņš zaudēja roku un pārtrauca ceļot pa Galaktiku... Zini, ja tu viņam par to pajautāsi, viņš nemitēsies stāstīt, līdz tev galva sāks džinkstēt. Es pēc zināma laika nospriedu, ka viņš to visu izzīž no pirksta, jo viens un tas pats stāsts viņam katru reizi ir citāds.

Heivena II tagad strauji traucās viņiem pretī. Lejā smagi viļņoja zemes ieskautā jūra, tēraudpelēka blāvajā gaismā, vietvietām neredzama caur mākoņu grīstēm. Gar krastu slējās šķautņainas kalnu radzes.

Tuvojoties jūras virsma šķita savelkamies krokās un pēc brīža pazuda aiz apvāršņa. īsu mirkli skatienam pavērās ledus lauki, kas pletās tai apkārt.

Straujais ātruma samazinājums aizžņaudza Tora-nam balsi. - Vai tavs skafandrs ir ciet?

Piegulošais, no iekšpuses apsildāmais putuplasta kostīms meta sārtu atblāzmu uz Beitas apaļās sejas.

Kuģis čerkstēdams nolaidās uz atklātā lidlauka plakankalnes pakājē.

Viņi neveikli izkāpa ārpusgalaktikas naktsmelnajā tumsā, un Beita ieelsojās, sajuzdama sejā piepešu, svilinošu aukstumu un skarbu vēja šalti. Torans satvēra viņas elkoni, un abi skriešus metās pa gludo, sablietēto zemi attālās mākslīgās gaismas virzienā.

Pusceļā atbraucējus sastapa pretimnākošā sardze, kas pēc klusinātas vārdu apmaiņas veda viņus tālāk. Kad atvērās un pēc tam aiz muguras aizvērās akmens vārti, vējš un aukstums vairs nebija jūtams. Siltajās iekštelpās ar balti izgaismotām sienām valdīja rosīga dūkoņa. Vīri pacēla skatienus no rakstāmgaldiem, un Torans pasniedza dokumentus.

Pēc īsas apskates viņus raidīja tālāk, un Torans pačukstēja sievai: - Tētis acīmredzot ir parūpējies par priekšdarbiem. Parasti kavēšanās ilgst piecas stundas.

Viņi izgāja atklātā vietā, un Beita pēkšņi iesaucās: - Ak mūžs!

Alu pilsētu apspīdēja dienasgaisma - balta jaunas saules dienasgaisma. Protams, saules tur nebija. Vietā, kur vajadzēja būt debesīm, pletās izkliedēts, visaptverošs mirdzums. Silto gaisu piesātināja zaļumu smarža.

- Toran, šeit nudien ir skaisti! - sacīja Beita.

Torans satrauktā priekā pasmaidīja. - Nūjā, Bej, šeit, protams nav nekā tāda kā uz Fonda planētas, bet šī ir Heivenas II lielākā pilsēta - divi tūkstoši iedzīvotāju, un tev tā noteikti patiks. Diemžēl te nav nevienas izklaižu pils, toties nav arī slepenpolicijas.

- Ai, Torij, tā izskatās gluži kā spēļu pilsēta! Viscaur balta un sārta... un tik tīra!

- Vispār jau... - Torijs paskatījās uz pilsētu kopā ar viņu. Ēkas bija galvenokārt divstāvu, būvētas no gludā, dzīslotā klintsakmens, kas bija raksturīgs šim apgabalam. Šeit nebija Fonda augsto smaiļu un Veco Karalistu milzīgo publisko ēku; šeit valdīja mazās formas un individualitāte - personīgās iniciatīvas saliņa Galaktikā, kurā dominēja masu dzīve.

Pēkšņi viņš saspringa uzmanībā. - Bej... tas ir tētis! Re, tur, skaties, es tev rādu! Vai redzi?

Beita redzēja. Iespaidīga auguma vīrietis dedzīgi māja viņiem ar roku, plati izpletis pirkstus, it kā censtos ieķerties gaisā. Līdz viņiem atlidoja dimdošs, gari stiepts sauciens. Beita sekoja Toranam, steigdamās lejup pa gludi nopļauto zālienu. Drīz viņa ieraudzīja mazāku sirmu vīrieti, gandrīz nemanāmu aiz robustā Vienroča, kas joprojām sauca un māja ar roku.

Torans pār plecu iesaucās: - Tas ir mana tēva pusbrālis! Tas, kurš ir apmeklējis Fondu. Tu jau zini.

Visi satikās zaļajā maurā, atskanēja smiekli un saraustītas frāzes, un Torana tēvs aiz tīrās sajūsmas izkliedza pēdējo saucienu. Viņš paraustīja īso žaketi un sakārtoja siksnas gravēto metāla sprādzi, kas bija viņa vienīgā piekāpšanās greznības kultam.

Viņa skatiens pēc kārtas pārslīdēja abiem jaunajiem cilvēkiem, un viņš, mazliet aizelsies, teica: - Tu izvēlējies draņķīgu dienu, kad atgriezties mājās, manu zēn!

- Kāpēc? Ā, šī ir Seldona dzimšanas diena, vai ne?

- Jā gan! Man vajadzēja noīrēt automašīnu, lai atbrauktu šurp, un piespiest Randu to vadīt. Nekāds sabiedriskais transports nav pieejams ne par kādiem līdzekļiem.

Viņš pievērsa skatienu Beitai un vairs nenovērsās. - Man šeit ir jūsu attēls kristālā, gluži labs, tomēr jāteic, ka darinātājs ir bijis amatieris!

No žaketes kabatas viņš izvilka mazu, caurspīdīgu kristāla kubu, un āra gaismā dzīva un krāsaina iemirdzējās tajā ietvertā smaidošā seja - miniatūrs Beitas atveidojums.

- Tieši šī! - Beita iesaucās. - Nesaprotu, kāpēc Toranam vajadzēja sūtīt šurp šo karikatūru! Brīnos, ka jūs man vispār ļāvāt sev tuvoties, ser.

- Ak tā gan? Sauciet mani par Franu! Man tie smalkumi nepatīk. Un tagad varat nākt man zem rokas, un iesim uz automašīnu. Līdz šim biju domājis, ka mans puika nekad īsti nezina, ko dara. Tagad es laikam mainīšu domas. Laikam man vajadzēs mainīt domas.

Torans klusi jautāja tēvocim: - Kā vecais zēns pēdējā laikā uzvedas? Vai joprojām skrien pakaļ sievietēm?

Randu smaids izstaroja pa visu seju. - Kad vien var, Toran, kad vien var! Reizēm viņš atceras, ka nākamajā dzimšanas dienā viņam paliks sešdesmit, un tas viņu drusku nomāc. Bet drīz viņš aizdzen šo ļauno domu un atkal ir tāds kā vienmēr. īsts veco laiku Tirgotājs! Bet tu pats, Toran? Kur tu atradi tik skaistu sievu?

Jaunais cilvēks klusi pasmējās un satvēra Beitas roku. - Vai tu gribi, lai es izstāstu trīs gadu vēsturi vienā elpas vilcienā, tēvoc?

Mājas nelielajā viesistabā Beita atsvabinājās no ceļojuma ietērpa un kapuces un sapurināja vaļējos matus. Viņa apsēdās, pārmeta vienu kāju pār otru un nenovērsās, sastopot lielā, sārtsejainā vīrieša atzinīgo skatienu.

- Es zinu, ko jūs cenšaties uzminēt, - viņa teica, - un es jums palīdzēšu. Vecums: divdesmit četri gadi, garums - piecas pēdas un četras collas, svars - simt desmit mārciņu, izglītība un specialitāte - vēsture. -Viņa ievēroja, ka Torana tēvs vienmēr cenšas nostāties tā, lai slēptu citu skatieniem savu neesošo roku.

Bet tagad Frans pieliecās viņai tuvāk un sacīja: - Ja jau pati pieminējāt, es izlabošu: svars simt divdesmit mārciņu.

Viņš skaļi iesmējās, redzēdams Beitas pietvīkumu, tad paskaidroja visiem klātesošajiem: - Sievietes svaru vienmēr var noteikt pēc viņas rokas augšdelma, protams, ja ir zināma pieredze. Vai gribat dzērienu, Bej?

- Jā, un vēl šo to! - viņa atbildēja, un abi kopā izgāja no istabas, bet Torans palika stāvam pie grāmatplaukta un pētām jaunākos ieguvumus.

Frans atgriezās viens un teica: - Viņa nokāps lejā vēlāk.

Viņš smagi atsēdās lielajā stūra krēslā un uzlika stīvo kreiso kāju uz pretī novietotā soliņa. Jautrība no sārtās sejas bija pazudusi. Torans pagriezās viņam pretī.

- Tātad tagad tu esi mājās, manu zēn, un es par to priecājos, - Frans teica. - Man patīk tava sieviete. Nav nekāda vārgā člkstule!

- Viņa ir mana sieva, - Torans vienkārši atbildēja.

- Tas ir pavisam kas cits, manu zēn. - Viņa skatiens sadrūma. - Sasiet nākotni mezglā ir liela muļķība. Savā garajā un pieredzējušajā mūžā es neko tādu neesmu darījis.

Iejaucās Randu, kas bija klusi stāvējis tālākajā kaktā. - Beidz nu, Fransart, tāds salīdzinājums ir gluži nevietā! Līdz savai kuģa avārijai pirms sešiem gadiem tu nekad tik ilgi neuzturējies vienā vietā, lai varētu iekārtot ģimenes ligzdu. Un pēc tam - kura vairs gribētu tevi precēt?

Vienrocis izslējās sēdvietā taisni un iekaisis attrauca: - Daudzas, tu sirmais grausts!

Torans steidzās taktiski paskaidrot: - Tā ir galvenokārt juridiska formalitāte, tēt. Tāda situācija dod zināmas ērtības.

- Galvenokārt sievietēm, - norūca Frans.

- Pat ja tā būtu, - pieļāva Randu, - tā ir mūsu zēna izvēle. Fonda cilvēkiem precēšanās ir sena paraža.

- Fonda cilvēki nav nekādi paraugmodeļi kārtīgam Tirgotājam! - atcirta Frans.

Atkal iejaucās Torans. - Mana sieva ir no Fonda. -Paskatījies no viena uz otru, viņš klusi piebilda: - Viņa nāk.

Pēc vakara maltītes saruna pievērsās vispārējiem tematiem. Vakariņu laikā Frans bija nodevies trim atmiņu stāstiem, kuros līdzīgās devās dominēja asinis, sievietes, peļņa un izdomu pērles. Mazais televizors bija ieslēgts un bez ievērības pusčukstus demonstrēja kādu klasisku drāmu. Randu bija iekārtojies ērtākā pozā uz zemās tahtas un lūkojās garām slaidās pīpes lēnajiem dūmu mutuļiem turp, kur tupēja Beita, nometusies uz mīksta, balta zvērādas paklāja. Tas pirms daudziem gadiem bija atvests no tirdzniecības ceļojuma, un namatēvs to izklāja vienīgi nozīmīgākajos gadījumos.

- Jūs esat studējusi vēsturi, meitenīt? - viņš laipni jautāja.

Beita pamāja ar galvu. - Es izvedu no pacietības visus savus skolotājus, bet galu galā kaut ko tomēr iemācījos.

- Pietiekami, lai iegūtu stipendiju, - Torans pašapmierināti iestarpināja.

- Un ko jūs iemācījāties? - Randu netraucēts turpināja.

- Jūs gribat dzirdēt visu? Tūlīt? - meitene iesmējās.

Vecais virs rāmi pasmaidīja. - Nu tad sakiet, ko jūs

domājat par Galaktikas situāciju?

- Es domāju, - Beita bez aplinkiem atbildēja, - ka neizbēgami tuvojas Seldona krīze. Ja tā nav, tad ar Sel-dona plānu vispār ir cauri. Tas ir izgāzies.

(- Tfū! - Frans savā kaktā nomurmināja. - Tā izteikties par Seldonu! - Tomēr skaļi viņš to neteica.)

Randu domīgi sūca pīpi. - Patiešām? Kāpēc jūs tā sakāt? Redziet, es jaunībā biju aizceļojis uz Fondu un savā laikā ari ļāvos dižām, dramatiskām domām. Tomēr kāpēc jūs tā sakāt?

Beitas skatiens domīgi aizplīvurojās, un viņa atbalstīja šauro zodu apaļīgajā plaukstā, ieslidinādama kailos kāju pirkstus dziļāk paklāja mīkstajā baltumā. - Man šķiet, ka Seldona plāna dziļākā būtība bija izveidot labāku pasauli nekā senā Galaktikas Impērija. Pirms trim gadsimtiem, kad Seldons pirmoreiz nodibināja Fondu, toreizējā pasaule bija sākusi sairt, un, ja var ticēt vēsturei, sairšanu izraisīja trīskārša slimība - inertums, despotisms un netaisna Visuma labumu sadale.

Randu lēni pamāja ar galvu, Torans lūkojās sievā lepnām, mirdzošām acīm, un Frans, kaktā sēdēdams, noklakstināja mēli un vēlreiz uzmanīgi piepildīja savu glāzi.

- Ja stāsts par Seldonu ir patiess, - Beita turpināja, - tad viņš paredzēja Impērijas pilnīgu sabrukumu, vadoties pēc saviem psihovēstures likumiem, un prata pareģot neizbēgamos trīstūkstoš barbarisma gadus, pirms izveidosies jauna Otrā Impērija un cilvēce atkal atgūs civilizāciju un kultūru. Viņa mūža darba mērķis bija radīt tādus apstākļus, kuri nodrošinātu ātrāku atjaunošanos.

Iedimdējās Frana sulīgā balss. - Un tāpēc viņš nodibināja abus Fondus, lai godāts viņa vārds!

- Un tāpēc viņš nodibināja abus Fondus, - Beita piekrita. - Mūsu Fonds bija mirstošās Impērijas zinātnieku kopa, kurai paredzēts pacelt zinātni un cilvēka izglītību jaunos augstumos. Un Fonda atrašanās vieta kosmosā un vēsturiskajā vidē bija tāda, ka Seldona ģēnijs ar rūpīgiem aprēķiniem paredzēja: tūkstoš gadu laikā tas kļūs par jaunāku un izcilāku Impēriju.

Iestājās godbijīgs klusums.

Meitene klusi teica: - Tas ir vecs stāsts. Jūs visi to zināt. Gandrīz trīs gadsimtus to ir zinājis ikviens Fonda cilvēks. Tomēr man likās noderīgi īsos vārdos pārskatīt to vēlreiz. Šodien, kā zināt, ir Seldona dzimšanas diena, un, kaut gan es esmu no Fonda, bet jūs no Heivenas, šis apstāklis mūs vieno...

Viņa lēni aizdedzināja cigareti un bridi izklaidīgi vēroja kvēlojošo galu. - Vēstures likumi ir tikpat absolūti kā dabas likumi, un, ja vēstures gadījumā pastāv lielāka kļūdas iespēja, tad tikai tāpēc, ka vēstures pētījumi neaptver tik lielu cilvēku skaitu, cik fizikas pētījumi atomu skaitu, un līdz ar to lielāku nozīmi iegūst individuālās variācijas. Seldons tūkstoš gadu izaugsmes laikā pareģoja virkni krīžu, no kurām katra uzspiestu mūsu vēsturei jaunu pavērsienu, lai virzītu to pa iepriekš aprēķinātu ceļu. Mūs vada tieši šīs krīzes, un tāpēc krīzei neizbēgami jānāk arī tagad.

- Tagad! - viņa uzsvērti atkārtoja. - Kopš pēdējās krīzes ir pagājis gandrīz gadsimts, un šī gadsimta laikā Fondā ir atkārtojies katrs minētais ļaunums. Inertums! Mūsu valdošās aprindas zina vienu likumu: nekādu pārmaiņu! Despotisms! Viņi zina vienu likumu: spēku. Netaisna sadale! Viņi zina vienu vēlmi: paturēt to, kas viņiem pieder.

- Kamēr citi cieš badu! - Frans spēji ieaurojās un ar dūri spēcīgi iebelza pa sava krēsla paroci. - Meitenīt, tavi vārdi ir pērles! Resnvēderi ar saviem naudas maisiem iznīcina Fondu, bet drosmīgie Tirgotāji slēpj savu nabadzību tādos pasaules nostūros kā Heivena. Tas ir apkaunojums Seldonam, pliķis viņa sejā, spļāviens viņa bārdā! - Viņš izstiepa gaisā roku, un nākamajā brīdī viņa seja sadrūma. - Ja vien man būtu otra roka! Ja viņi toreiz būtu mani uzklausījuši!

- Tēt, - Torans saudzīgi teica, - nomierinies!

- Nomierinies! Nomierinies! - tēvs viņu nikni izmēdīja. - Tā mēs te mūžīgi dzīvosim un mirsim, bet tu saki: nomierinies!

- Tur runā mūsdienu Latans Deverss! - sacīja Ran-du, žestikulēdams ar pīpi. - Tāds ir šis mūsu Frans. Deverss pirms astoņdesmit gadiem nomira vergu raktuvēs kopā ar tava vīra vecvectēvu, jo viņam pietrūka dzīvesgudrības, bet nepietrūka sirds...

- Jā, zvēru pie Galaktikas, es viņa vietā rīkotos tāpat! - Frans nerimās. - Deverss bija izcilākais Tirgotājs vēsturē, pārāks par pompozo bazūnētāju Mallovu, Fonda dievekli! Ja tie rīkļurāvēji, kas valda pār Fondu, nogalināja viņu par to, ka viņš mīlēja taisnīgumu, to asiņainais parāds ir vēl jo lielāks!

- Turpiniet, meitenīt! - Randu mudināja. - Turpiniet, citādi viņš nerimsies visu vakaru un ārdīsies vēl visu nākamo dienu.

- Nav vairs, ko turpināt, - Beita, piepeši sadrūmusi, atbildēja. - Jānāk ir krīzei, bet es nezinu, kā to veicināt. Progresīvie spēki uz Fonda tiek nežēlīgi apspiesti. Jums, Tirgotājiem, varbūt ir griba, bet jūs esat vajāti un sašķelti. Ja visi labas gribas spēki gan Fondā, gan ārpus tā varētu apvienoties...

Frana smiekli skanēja skarbi un ņirdzīgi. - Klausies vien viņā, Randu, klausies vien! Gan Fondā, gan ārpus tā, viņa saka! Meitenīt, meitenīt, gļēvais Fonds nedod ne mazākās cerības! Vieni cilā pātagu, otri tiek pātagoti, pātagoti līdz nāvei. Visā satrunējušajā pasaulē nav atlicis pietiekami daudz spara, lai varētu mēroties ar vienu krietnu Tirgotāju!

Arvien augošais viesulis pārtrauca Beitas nevarīgos iebildumus.

Torans noliecās un ar plaukstu aizsedza viņas muti. - Tēt, - viņš salti teica, - tu nekad neesi bijis uz Fonda. Tu neko par to nezini. Varu apgalvot, ka tur zem virskārtas valda drosmīgs un izaicinošs gars. Varu tev pateikt, ka Beita bija viena no tādiem...

- Labi, zēn, labi, es nevienu negribēju apvainot. Par ko te jādusmojas? - Viņš izskatījās patiesi noraizējies.

Torans dedzīgi turpināja: - Tava nelaime, tēt, ir tāda, ka tev ir provinciāls skatījums. Tu domā tā: ja simttūkstoš Tirgotāju ielien nevienam nevajadzīgas planētas alās kaut kur nekurienes malā, tad viņi ir izcili ļaudis. Protams, jebkurš nodokļu vācējs no Fonda, kas šeit nokļūst, nekad vairs neatgriežas atpakaļ, taču tā ir lēta varonība. Ko jūs darītu tad, ja Fonds atsūtītu floti?

- Mēs viņus sadragātu! - Frans skarbi attrauca.

- Un paši tiktu sadragāti, turklāt līdzsvars paliktu viņu pusē. Jūsu ir mazāk, jūs esat sliktāk apbruņoti un vājāk organizēti, un jūs to sapratīsiet, līdzko Fonds nolems, ka ir vērts ar jums noņemties. Tāpēc jums labāk derētu meklēt sabiedrotos, turklāt uz Fonda, ja iespējams.

- Randu! - Frans izmeta, skatīdamies uz brāli ar liela, bezpalīdzīga buļļa skatienu.

Randu izņēma pīpi no mutes. - Zēnam ir taisnība, Fran. Ja tu ieklausīsies savās dziļākajās domās, tu sapratīsi, ka tā ir. Bet tās ir neērtas domas, tāpēc tu tās noslīcini savā aurošanā. Un tomēr tās sēž tevi. Toran, es pateikšu skaidri, kāpēc sāku visu šo sarunu.

Bridi viņš domīgi pūta dūmu mutuļus, tad iemērca pīpi paplātes iemutnl, sagaidīja kluso pakšķi un iztīrītu izņēma atpakaļ. Ar precīziem mazā pirkstiņa piesitieniem viņš piepildīja to no jauna.

- Tavs minējums attiecībā uz Fonda interesi par mums, Toran, bija pamatots, - viņš teica. - Pēdējā laikā mums ir bijuši divi apciemojumi - saistībā ar nodokļiem. Satraucošs ir tas apstāklis, ka otro apmeklētāju pavadīja neliels patruļkuģis. Pārmaiņas pēc viņi nolaidās Gleiara pilsētā, nevis pie mums - un, protams, nekad no tās vairs nepacēlās gaisā. Bet tie ļaudis noteikti atgriezīsies. Tavs tēvs to labi zina, vari man ticēt.

Un paskaties uz šo spītīgo skandālistu! Viņš zina, ka Heivenai draud nepatikšanas, un zina, ka mēs esam bezpalīdzīgi, tomēr atkārto savas formulas. Tās viņu silda un sargā. Bet pēc tam, kad viņš ir pateicis savu sakāmo, izkliedzis savu izaicinājumu un jūtas izpildījis savu pienākumu kā cilvēks un kā Buļļu tirgus pārstāvis, viņš spēj spriest tikpat saprātīgi kā jebkurš no mums.

- No kādiem mums? - jautāja Beita.

Randu pasmaidīja. - Mēs esam izveidojuši nelielu grupu, Beita, tepat mūsu pilsētā. Pagaidām vēl neko neesam darījuši. Neesam vēl paguvuši pat nodibināt sakarus ar citām pilsētām, tomēr tas ir sākums.

- Bet sākums kam?

Randu papurināja galvu. - Pagaidām mēs vēl nezinām. Mēs ceram uz brīnumu. Esam secinājuši to pašu, ko jūs teicāt: ka tuvojas Seldona krīze. - Viņš plašā žestā pasvieda roku augšup. - Galaktika ir pilna ar sabrukušās Impērijas skaidām un drumstalām! Ģenerāļi mudž baru bariem. Vai jūs domājat, ka pienāks laiks, kad cilvēkiem radīsies drosme?

Beita pārdomāja dzirdēto un apņēmīgi papurināja galvu, sašūpojot garos, taisnos matus, kas tikai galos liecās uz iekšu. - Nē, uz to nav nekādu cerību. Visi šie ģenerāļi lieliski zina, ka uzbrukums Fondam būtu pašnāvība. Bels Raioss no vecās Impērijas bija spējīgāks par viņiem visiem, un viņa uzbrukumu balstīja veselas galaktikas resursi, tomēr viņš nespēja uzvarēt cīņā ar Seldona Plānu. Vai ir kaut viens ģenerālis, kurš to nezina?

- Bet ja nu mēs viņus paskubinātu?

- Uz kurieni? Pretī kodolsprādzienu ugunij? Ar ko jūs vispār varētu viņus paskubināt?

- Ir viena iespēja, kas radusies pavisam nesen. Pēdējā gada vai pāris gadu laikā ir izplatījušās valodas par kādu dīvainu viru, kuru dēvē par Mūli.

- Par Mūli? - Beita domīgi pārjautāja. - Torij, vai tu esi par tādu dzirdējis?

Torans papurināja galvu.

- Un ko par viņu runā? - Beita jautāja.

- Es īsti nezinu. Bet stāsta, ka viņš gūstot uzvaras pret neticamu pārspēku. Valodas, iespējams, ir pārspīlētas, bet jebkurā gadījumā būtu interesanti ar viņu iepazīties. Spējīgi un godkārīgi cilvēki bieži vien atsakās ticēt Hari Seldonam un viņa psihovēstures likumiem. Mēs varētu uzkurināt šo neticību. Un varbūt viņš uzbruktu Fondam.

- Un Fonds uzvarētu.

- Jā, bet diezin vai tā būtu viegla uzvara. Tas varētu nozīmēt krīzi, un tādu krīzi mēs varētu izmantot, lai piespiestu Fonda despotus piekrist kompromisam. Sliktākajā gadījumā viņi mūs varbūt uz ilgāku laiku aizmirstu, un līdz ar to mums rastos iespēja turpmākiem plāniem.

- Ko tu par to domā, Torij?

Torans bāli pasmaidīja un pabīdīja sānis brūno matu cirtu, kas bija noslīdējusi virs acs. - Tāds stāsts izklausās gluži labi, bet kas ir šis Mūlis? Ko tu par viņu zini, Randu?

- Pagaidām neko. Šajā ziņā mums varētu palīdzēt tu, Toran. Un tava sieva, ja viņa tā vēlētos. Mēs ar tavu tēvu par to esam runājuši. Pārrunājuši to sīki un pamatīgi.

- Kā mēs varam palīdzēt, Randu? Ko tu no mums vēlies? - Jaunais cilvēks uzmeta jautājošu skatienu sievai.

- Vai jums ir bijis medusmēnesis?

- Nu... jā... ja par tādu var saukt ceļojumu no Fonda.

- Un ko tu teiktu par aizraujošāku medusmēnesi uz Kalgana? Subtropu klimats, pludmales, ūdenssports, putnu medības... visīstākā brīvdienu vieta! Apmēram septiņtūkstoš parseku no šejienes - nav pārāk tālu.

- Kas ir uz Kalgana?

- Mūlis! Vai vismaz viņa viri. Viņš to ieņēma pagājušajā mēnesī, turklāt bez kaujas, kaut gan Kalgana militārais vadonis publiski draudēja drīzāk saspridzināt planētu putekļos nekā padoties.

- Kur šis militārais vadonis ir tagad?

- Nekur, - Randu atbildēja, paraustīdams plecus. - Nu, ko tu saki?

- Bet kas mums jādara?

- Es nezinu. Mēs ar Franu esam veci un provinciāli. Faktiski visi Heivenas Tirgotāji ir provinciāli. To saki pat tu. Mūsu tirdzniecība ir ļoti ierobežota, un mēs neesam tādi Galaktikas apceļotāji kā mūsu senči. Apklusti, Fran! Bet jūs abi pazīstat Galaktiku. It sevišķi Beita, un viņa runā ar pievilcīgu Fonda akcentu. Mums noderētu jebkas, ko jūs uzzinātu. Ja jums izdotos nodibināt sakarus... bet tik daudz mēs nevaram cerēt. Varbūt pārdomājiet un pārrunājiet to divatā! Ja gribat, varat satikties ar visu mūsu grupu... bet ne jau tūlīt, varbūt nākamajā nedēļā. Vispirms jums jāatvelk elpa.

Pēc neilga klusuma brīža Frans ieaurojās: - Kurš vēl grib iedzert? Tas ir, ja neskaita mani?

KAPTEINIS UN MĒRS

Kapteinis Hans Pričers nebija pieradis pie greznības, kāda valdīja viņam apkārt, un tā viņā neizraisīja sajūsmu. Viņa dabā nebija nodarboties ar pašanalīzi un jebkādām filozofijas un metafizikas formām, kas nebija tieši saistītas ar viņa darbu.

Tas palīdzēja.

Viņa darbs nozīmēja galvenokārt to, ko Kara Departaments sauca par “izlūkošanu”, lietpratēji par “spiegošanu” un romantiķi par “aģentu darbību”. Un diemžēl, par spīti televizoru glorificētajiem mītiem, “izlūkošana”, “spiegošana” un “aģentu darbība” labākajā gadījumā ir netīra nodarbe, kas saistīta ar nodevību un neuzticēšanos. Sabiedrība to piecieš, jo tā notiek “valsts interesēs”, bet, tā kā filozofija allaž šķita novedam kapteini Pričeru pie secinājuma, ka pat šo svēto interešu jautājumā sabiedrību nomierināt ir daudz vieglāk nekā paša sirdsapziņu, viņš no filozofijas turējās drošā attālumā.

Tomēr šobrīd, kavējoties mēra priekštelpas greznībā, viņš gluži negribot padevās iekšējiem prātojumiem.

Citi vīri ik pa brīdim bija saņēmuši paaugstinājumus, aizejot viņam garām, kaut gan tie neizcēlās ar labākām spējām - tā bija vispārēja atziņa. Viņš bija

pacietis un izturējis neskaitāmus nosodījumus un oficiālus aizrādījumus. Un stūrgalvīgi turējies pie saviem paradumiem, cieši ticēdams, ka nepakļaušanās autoritātēm tajās pašās svētajās "valsts interesēs” reiz tomēr tiks atzīta par noderīgu pakalpojumu valstij.

Un tagad viņš stāvēja mēra kabineta priekštelpā, iespaidīgas piecu kareivju sardzes pavadīts, un droši vien viņu gaidīja karatiesa.

Smagās marmora durvis klusi un līdzeni atslīdēja vaļā, atklājot skatienam gludi spīdīgas sienas, sarkanu sintētikas paklāju un divas citas marmora durvis ar metāla apdari iekšējā sienā. Divi ierēdņi, ģērbušies trīs gadsimtus senos taisna piegriezuma formas tērpos, iz-soļoja no kabineta un noskaldīja:

- Audience kapteinim Hanam Pričeram no Informācijas departamenta!

Ceremoniāli paklanījušies, viņi atkāpās atpakaļ, un kapteinis devās uz priekšu. Pie durvīm viņa pavadoņi apstājās, un viņš iegāja kabinetā viens.

Lielajā, dīvaini vienkāršajā telpā pie liela, dīvaini stūraina rakstāmgalda sēdēja maza auguma cilvēks, gandrīz pazudis apkārtējā plašumā.

Mērs Indbers - trešais mērs ar šādu uzvārdu - bija pirmā Indbera mazdēls; viņa vectēvs, brutāls un talantīgs cilvēks, savu brutalitāti bija spilgti apliecinājis, konkrētā veidā sagrābjot varu, un savu talantu izpaudis, meistarīgi likvidējot pēdējās brīvu vēlēšanu dekoratīvās paliekas un vēl jo vairāk - meistarīgi saglabājot salīdzinoši miermīlīgu pārvaldību.

Mērs Indbers turklāt bija otrā Indbera dēls; viņa tēvs bija pirmais Fonda mērs, kas šo amatu ieņēmis ar mantošanas tiesībām, un pašreizējais Indbers bija pats necilākais no trim minētajiem pārstāvjiem, jo nebija ne brutāls, ne talantīgs, - viņš bija vienkārši teicams ierēdnis, kurš piedzimis nepareizā vietā.

Indbers Trešais bija savdabīgs erzaclpašību apvienojums, un to zināja visi, izņemot viņu pašu.

Viņa izpratnē stingri ģeometriska mīlestība pret izvietojumu bija “sistēma”, nenogurdināma un dedzīga interese par ikdienas birokrātisko norišu sīkākajām niansēm bija “darbīgums”, apstākļiem atbilstoša neiz-lēmība bija “piesardzība”, un apstākļiem neatbilstoša akla ietiepība bija “apņēmība”.

Turklāt viņš nešķieda naudu, nekāva cilvēkus bez vajadzības un allaž vadījās pēc vislabākajiem nodomiem.

Ja kapteiņa Pričera drūmās domas kavējās pie šiem apstākļiem, kad viņš godbijīgi apstājās lielā rakstāmgalda priekšā, viņa akmenscietie vaibsti to nekādi neļāva nojaust. Viņš nekremšļojās, nemīņājās un nešvī-kāja kājas līdz pat brīdim, kad pret viņu augšup pavērsās mēra kalsnā seja, rosīgais irbulis pārstāja izdarīt atzīmes tekstā un sīkiem iespiedburtiem klātā papīra lapa tika pārcelta no vienas kārtīgi saliktas kaudzītes otrā kārtīgi saliktā kaudzītē.

Mērs Indbers uzmanīgi saņēma vienu plaukstu otrā un nolika tās uz galda, mērķtiecīgi vairīdamies izjaukt rūpīgo galda piederumu izvietojumu.

Ievērodams pieņemšanas formalitāti, viņš teica: - Kapteinis Hans Pričers no Informācijas departamenta.

Un kapteinis Pričers, stingrā saskaņā ar protokolu salieca vienu celi gandrīz līdz grīdai un nolieca galvu, līdz atskanēja atļauja.

- Celieties, kapteini Pričer!

Laipni draudzīgā toni mērs teica: - Jūs esat šeit, kapteini Pričer, sakarā ar to, ka jūsu priekšnieks ir ierosinājis pret jums disciplināru darbību. Attiecībā uz šo darbību man ir iesniegti dokumenti atbilstoši ierastajai kārtībai, un, tā kā neviens notikums Fondā nav man vienaldzīgs, es pieprasīju papildinformāciju par jūsu gadījumu. Ceru, ka jūs neesat pārsteigts.

- Nē, ekselence, - kapteinis Pričers bezkaislīgi atbildēja. - Jūsu taisnīgums ir plaši pazīstams.

- Ak tā? Ak tā? - Mēra balsī skanēja apmierinātība, un viņa tonētās kontaktlēcas uztvēra gaismas staru, kas piešķīra acīm saltu, nedzīvu spīdumu. Viņš rūpīgi novietoja sev priekšā vairākus metāla spirālēs iesietus aktu vākus. Plānās lapas dzedri nočaukstēja, un mēra garais pirksts slīdēja pār rindām, pavadot viņa vārdus.

- Man šeit ir jūsu dati, kapteini, visi jūsu dati. Jums ir četrdesmit trīs gadi, un jūs esat bijis Bruņoto Spēku virsnieks septiņpadsmit gadu. Jūs esat dzimis Lorisā, jums ir anakreoniešu vecāki, bērnībā jūs neesat pārcietis nopietnas slimības, jums ir bijis mio... labi, tas nav svarīgi... pirmsmilitāra izglītība Zinātņu Akadēmijā, majors, hiperdzinēju speciālists, akadēmiskais līmenis... hmm, ļoti labs, varu jūs apsveikt... pievienojies armijai kā apakšvirsnieks Fonda Ēras divsimt deviņdesmit trešā gada simt otrajā dienā.

Aizvērdams pirmo mapi un atvērdams otro, viņš pameta acumirklīgu skatienu augšup.

- Kā redzat, - viņš teica, - manā administrācijā nekas netiek atstāts nejaušības varā. Kārtība! Sistēma!

Mērs pacēla pie lūpām sārtu, smaržīgu želejas lodīti. Tas bija viens no viņa retajiem netikumiem, taču to viņš sev neliedza. Turklāt jāņem vērā apstāklis, ka uz mēra rakstāmgalda nebija citur gandrīz neiztrūkstošā piederuma - atomsavācēja izlietotai tabakai. Jo mērs nesmēķēja.

Un, gluži saprotams, nesmēķēja ari viņa apmeklētāji.

Mēra balss vienmuļi skanēja tālāk - ritmiski, stiepti, murdoši, vietvietām mijoties ar tikpat rāmiem, pus-čukstus piebilstiem komentāriem un tikpat nenozīmīgām uzslavām vai aizrādījumiem.

Viņš lēni salika aktu vākus atsevišķā, kārtīgā kaudzē, kā tie bija gulējuši iepriekš.

- Nu tā, kapteini, - viņš teica možākā balsi, - jūsu biogrāfija ir neparasta. Jūsu spējas, šķiet, ir izcilas, un jūsu dienesta pakalpojumi ir neapstrīdami vērtīgi. Ievēroju, ka esat divreiz ticis ievainots, pildot pienākumu, un esat apbalvots ar Izcilības Ordeni par drosmi ārpus pienākumu loka. Šie ir fakti, kurus nedrīkst novērtēt par zemu.

Kapteiņa Pričera bezkaislīgā sejas izteiksme palika nemainīga. Viņš joprojām bija sastindzis miera stājā. Protokols prasīja, lai padotais, kurš pagodināts ar audienci pie mēra, neapsēstos, un šo prasību, iespējams, nevajadzīgi papildināja tas apstāklis, ka telpā bija tikai viens krēsls un uz tā sēdēja pats mērs. Protokols turklāt prasīja, lai apmeklētājs neizteiktu nekādas atziņas, izņemot vienīgi tās, kas nepieciešamas atbildei uz tiešu jautājumu.

Mēra acis caururbjoši pievērsās armijas vīram, un balss kļuva cieta un skarba. - Tomēr desmit gadu laikā jūs neesat saņēmis nevienu paaugstinājumu, un jūsu priekšniecība ir atkārtoti ziņojusi par jūsu nemainīgo stūrgalvību. Ziņojumi raksturo jūs kā hroniski nepakļāvīgu cilvēku, kurš nespēj ievērot atbilstošu attieksmi pret augstākstāvošajiem virsniekiem un acīmredzami necenšas saglabāt bezkonflikta attiecības ar kolēģiem. Jūs uzlūko par nelabojamu gaisa jaucēju. Kā jūs to izskaidrosiet, kapteini?

- Ekselence, es rīkojos tā, kā uzskatu par pareizu. Mans veikums Valsts labā un tādā kārtā gūtie ievainojumi liecina, ka mani uzskati un rīcība atbilst Valsts interesēm.

- Karavīra cienīgs apgalvojums, kapteini, bet bīstama doktrīna. Pie tā atgriezīsimies vēlāk. Konkrēti runājot, jūs esat apsūdzēts par trīskārtēju atteikšanos pildīt uzdevumu par spīti manu likumīgo pārstāvju parakstītām pavēlēm. Ko jūs par to varat sacīt?

- Ekselence, tāds uzdevums šajā kritiskajā laikā ir nenozīmīgs, un tikmēr novārtā tiek pamesti daudz svarīgāki jautājumi.

- Ahā, un kā jūs zināt, ka jūsu minētie jautājumi ir daudz svarīgāki, un, ja tā patiešām būtu, kā jūs zināt, ka tie ir pamesti novārtā?

- Ekselence, to es redzu pats savām acīm. To skaidri rāda mana pieredze un zināšanas, kuru vērtīgumu mana priekšniecība nekad nav apstrīdējusi.

- Bet, mans krietnais kapteini, vai tiešām jūs neredzat, ka, augstprātīgi piesavinādamies tiesības diktēt izlūkdienesta politiku, jūs uzurpējat savas priekšniecības pienākumus?

- Ekselence, mans pirmais un galvenais pienākums ir kalpot Valstij, nevis savai priekšniecībai.

- Tas ir maldīgs pieņēmums, jo jūsu priekšniecībai ir sava priekšniecība, un šī priekšniecība esmu es pats, un es esmu Valsts. Tomēr jums nebūs iemesla apšaubīt manu taisnīgumu, ko jūs saucat par plaši pazīstamu. Raksturojiet pats saviem vārdiem šo disciplīnas pārkā-pumu, kas radījis šādu situāciju, un šī pārkāpuma dabu!

- Ekselence, mans pirmais un galvenais pienākums ir kalpot Valstij, nevis dzīvot atvaļināta tirgotāja dzīvi Kalgana pasaulē. Saņemtie rīkojumi lika man vērst Fonda aktivitātes pret šo planētu, pilnveidot organizāciju, kura kontrolētu Kalgana militāro vadoni un vispirmām kārtām viņa ārpolikas ievirzi.

- Tas man ir zināms. Turpiniet!

- Ekselence, savos ziņojumos es esmu atkārtoti uzsvēris, cik nozīmīgas ir Kalgana stratēģiskās pozīcijas un to kontrolētās sistēmas. Esmu ziņojis par militārā vadoņa godkārīgajiem mērķiem, viņa resursiem, viņa apņēmību paplašināt savu valstību un viņa draudzīgo -vai varbūt neitrālo - attieksmi pret Fondu.

- Es esmu sīki iepazinies ar jūsu ziņojumiem. Turpiniet!

- Ekselence, es atgriezos uz Fonda pirms diviem mēnešiem. Tobrīd nekas neliecināja, ka tuvotos karš; viss liecināja par izcili augstām iespējām atsist jebkādu iespējamu uzbrukumu. Pirms mēneša kāds nepazīstams avantūrists ieņēma Kalganu bez cīņas. Virs, kurš reiz bija Kalgana militārais vadonis, acīmredzot vairs nav dzīvs. Cilvēki nerunā par nodevību, viņi runā tikai par spēku un ģenialitāti, kas piemīt šim savādajam iekarotājam - šim Mūlim.

- Kā jūs teicāt, kam? - Mērs paliecās uz priekšu ar aizvainojuma izteiksmi sejā.

- Ekselence, viņš ir pazīstams ar vārdu Mūlis. No faktu viedokļa par viņu daudz netiek runāts, bet es esmu apkopojis dažādas ziņu druskas un fragmentus un atsijājis ticamāko un noderīgāko. Pēc visa spriežot, viņam nav ne vērā ņemamas izcelsmes, ne stāvokļa. Viņa tēvs ir nezināms. Viņa māte ir mirusi dzemdībās. Viņš ir uzaudzis kā klaidonis. Viņa skola ir bijusi klaidoņu pasaule un kosmosa nožēlojamās padibeņu trases. Viņa vienīgais zināmais vārds ir Mūlis, un ļaudis stāsta, ka to viņš esot piešķīris sev pats, tādējādi uzsvērdams savu milzīgo fizisko spēku un stūrgalvīgo mērķtiecību.

- Kāds ir viņa militārais spēks, kapteini? Fiziskie dotumi nav vērā ņemami.

- Ekselence, cilvēki runā par milzīgām flotēm, bet iespējams, ka tādas valodas veicinājusi Kalgana negaidītā un neparastā krišana. Teritorija, kuru viņš kontrolē, nav liela, kaut gan precīzas robežas nav īsti nosakāmas. Tomēr šo vīru vajag izpētīt.

- Hmm... Skat, kā! Skat, kā! - Mērs iegrima pārdomās un ar divdesmit četriem irbuļa vilcieniem uzvilka uz bloknota virsējās, neaprakstītās lapas sešus kvadrātus sešstūru izvietojumā, tad noplēsa lapu, rūpīgi salocīja to trijās daļās un iemeta nevajadzīgo papīru spraugā no sevis pa labi. Papīrs aizslīdēja pretī tīrai un klusai atomiznīcībai.

- Nu tad sakiet man, kapteini, kāda ir alternatīva! Jūs man teicāt, ko “vajag” izpētīt. Ko jums ir pavēlēts izpētīt?

- Ekselence, kosmosa telpā ir kāds nožēlojams kakts, kas acīmredzot nemaksā nodokļus.

- Ā, un tas ir viss? Tātad jūs nezināt un jums nav stāstīts, ka tie cilvēki, kuri nemaksā nodokļus, ir pēcteči mūsu agrāko laiku mežonīgajiem Tirgotājiem -anarhistiem, dumpiniekiem, sociāliem maniakiem, kas dižojas ar Fonda senčiem un izsmej Fonda kultūru. Jūs nezināt, un jums nav stāstīts, ka tāds nožēlojams kakts kosmosa telpā nav vienīgais, ka tādu ir daudzi, ka tādu ir vairāk, nekā mēs zinām, ka tie nodevīgi brāļojas cits ar citu un ar visiem kriminālajiem elementiem, kuri joprojām eksistē visā Fonda teritorijā. Pat šeit, kapteini, pat šeit!

Mēra acumirklīgais uzliesmojums ātri noplaka. - Tātad jūs to nezināt, kapteini?

- Ekselence, man tas viss ir stāstīts. Bet, tā kā es kalpoju Valstij, man jākalpo uzticami, un uzticami kalpo tas, kurš kalpo Patiesībai. Lai kāds politiskais noskaņojums būtu šim agrāko Tirgotāju paliekām, īstenā vara pieder karavadoņiem, kuri mantojuši senās Impērijas atlūzas. Tirgotājiem nav ne ieroču, ne citu resursu. Viņiem nav pat vienotības. Es neesmu nodokļu vācējs, ko var sūtīt bērnišķīgā uzdevumā.

- Kapteini Pričer, jūs esat karavīrs, un jums jāzina sava vieta. Jūsu nepakļāvība nedrīkst izpausties tādā līmeni, kas nozīmē nepaklausību maniem rīkojumiem. Uzmanieties! Mans taisnīgums nav vienkārši vājums. Kapteini, ir jau pierādīts, ka Impērijas Laikmeta ģenerāļi un pašreizējā laika karavadoņi ir vienlīdz nevarīgi pret mums. Seldona zinātne, kas pareģo Fonda virzību, balstās nevis uz indivīdu varonību, kā acīmredzot domājat jūs, bet uz vēstures sociālajām un ekonomiskajām tendencēm. Līdz šim mēs jau esam veiksmīgi pārvarējuši četras krīzes, vai ne?

- Tā ir, ekselence. Tomēr Seldona zinātne ir zināma tikai Seldonam. Mūsu rokās ir vienīgi ticība. Pirmajās trijās krīzēs, kā man cītīgi tika mācīts, Fondu vadīja viedi līderi, kuri jau iepriekš paredzēja krīzes raksturu un spēra atbilstošus piesardzības soļus. Kas zina, kā būtu bijis citādi?

- Jā, kapteini, bet jūs nepieminējāt ceturto krīzi. Atcerieties taču, kapteini, toreiz mums nebija vērā ņemamas vadības un mūsu pretinieks bija ļoti gudrs un teicami apbruņots, stiprāks par visiem. Tomēr vēstures nenovēršamā gaita lika mums uzvarēt.

- Taisnība, ekselence. Taču vēstures gaita, par kuru jūs runājat, kļuva nenovēršama tikai pēc tam, kad mēs ilgāk par gadu bijām izmisīgi cīnījušies. Nenovēršamā uzvara, kuru guvām, mums maksāja pustūkstoti kuģu un pusmiljonu vīru. Ekselence, Seldona plāns palīdz tiem, kuri paši sev palīdz.

Mērs Indbers sarauca pieri un pēkšņi jutās noguris no saviem pacietīgajiem skaidrojumiem. Viņš secināja, ka tēvišķi laipnā izturēšanās ir bijusi kļūda, jo vainīgais to uztvēris par atļauju bezgalīgi diskutēt, klāstīt pretējus argumentus, ieslīgt dialektikā.

Viņš stīvi teica: - Un tomēr, kapteini, Seldons garantē uzvaru pār agresīvajiem karavadoņiem, un es šajā pienākumu pilnajā laikā nevaru šķiest pūliņus visos virzienos. Šie Tirgotāji, ko jūs uzskatāt par nesvarīgiem, ir Fonda izcelsmes cilvēki. Karš ar tiem būtu pilsoņu karš. Šajā ziņā Seldona plāns mums nedod nekādas garantijas, jo gan viņi, gan mēs esam Fonds. Tāpēc viņi ir jāpakļauj. Jūs esat saņēmis pavēli.

- Ekselence...

- Es neesmu jums uzdevis jautājumu, kapteini. Jūs esat saņēmis pavēli. Jums jāpilda šī pavēle. Jebkāda turpmāka diskusija ar mani vai maniem pārstāvjiem tiks uzskatīta par nodevību. Jūs esat brīvs.

Kapteinis Pričers vēlreiz salieca celi un lēnā solī atmuguriski izgāja no kabineta.

Mērs Indbers, trešais mērs ar šo uzvārdu un otrais mērs Fonda vēsturē, kurš par tādu kļuvis ar mantošanas tiesībām, atguva līdzsvaru un paņēma vēl vienu papīra lapu no rūpīgi saliktās kaudzes kreisajā pusē. Tas bija ziņojums par līdzekļu ietaupījumu, pateicoties metāla putu daudzuma samazināšanai uz policijas formas tērpu apmalēm. Mērs Indbers izsvītroja nevajadzīgu komatu, izlaboja pareizrakstības kļūdu, uzrakstīja trīs piezīmes lapas malā un nolika ziņojumu rūpīgi saliktajā kaudzē labajā pusē. Viņš paņēma vēl vienu papīra lapu no rūpīgi saliktās kaudzes kreisajā pusē...

Kad kapteinis Hans Pričers no Informācijas departamenta atgriezās kazarmās, viņu tur gaidīja Personīgā Kapsula. Tajā bija lakoniska, sarkani pasvītrota pavēle ar tekstam pāri iespiestu atzīmi “STEIDZAMI” un augšdaļā precīzi iezīmētu lielo “I” burtu.

Kapteinim Hanam Pričeram bija kategoriski pavēlēts doties uz “dumpinieku pasauli, kuru sauc Heivena”.

Kapteinis Hans Pričers, sēdēdams viens savā vieglajā, individuālajā ātrgaitas kuģī, nesatricināmā mierā noregulēja kursu uz Kalganu. Tonakt viņš gulēja stūrgalvīga veiksminieka ciešajā miegā.

LEITNANTS UN KLAUNS

Kaut gan septiņtūkstoš parseku attālumā Mūļa armijas vieglais iekarojums un Kalgana padošanās bija radījusi atbalsi, kas izraisīja veca Tirgotāja ziņkāri, stūrgalvīga kapteiņa bažas un pedantiska mēra aizkaitinājumu, paša Kalgana iedzīvotājos tas neizraisīja neko un nesatrauca nevienu. Nemainīgā cilvēces mācība vēsta, ka attālums laikā, tāpat kā telpā, piešķir notikumiem spilgtāku asumu. Starp citu, nav dzirdēts, ka šī mācība jebkad būtu paliekoši iegaumēta.

Kalgans bija - nu, Kalgans. Vienīgā planēta visā šajā Galaktikas kvadrantā, kas šķita nezinām, ka Impērija ir kritusi, ka Staneli vairs nav pie varas, ka diženība ir atkāpusies un miers ir zudis.

Kalgans bija greznības pasaule. Kamēr varenā cilvēces ēka bruka, tā saglabāja savu nemainīgo būtību kā izpriecu ražotāja, zelta pircēja un dīkā laika tirgotāja.

Tai gāja secen vēstures bargākie cirtieni, jo kurš iekarotājs gan gribētu izpostīt vai pat nopietni iedragāt pasauli, kura tik bagāta ar ērti pieejamu naudu, par kuru var nopirkt imunitāti?

Tomēr pat Kalgans beigu beigās bija kļuvis par militāra vadoņa štābu, un planētas maigā vide bija pielāgota skarbajām kara vajadzībām.

Tās sakoptie džungļi, mēreni pārveidotās piekrastes un krāšņās, žilbinošās pilsētas atbalsoja ievestu algotņu un godbijīgu pilsoņu soļus. Tās provinces pasaules bija apbruņotas, un tās nauda pirmoreiz vēstures gaitā tika ieguldīta nevis kukuļos, bet karakuģos. Tās valdnieks bija nešaubīgi apliecinājis, ka ir cieši apņēmies sargāt to, kas pieder viņam, un gatavs sagrābt to, kas pieder citiem.

Viņš bija viens no dižākajiem Galaktikas valdniekiem, pārliecināts lietpratējs gan karā, gan mierā, Impērijas veidotājs, dinastijas dibinātājs.

Un kāds nezināms atceļotājs ar smieklīgu palamu bija sakāvis viņu, sagrābis viņa ieročus un viņa plaukstošo Impēriju, turklāt izdarījis to bez jebkādas kaujas.

Tā nu Kalgans turpināja dzīvi tāpat kā iepriekš, un tās uniformētie pilsoņi steidzās atgriezties agrākajā dzīvē, bet svešzemju kara profesionāļi viegli iekļāvās jaunizveidotajos grupējumos.

Un tāpat kā vienmēr notika greznas un izsmalcinātas piejaucētu dzīvnieku medības džungļos, kurās nekad negāja bojā cilvēki, un lidojošu putnu medības ātrgaitas kuģos, kuras bija liktenīgas tikai Lielajiem Putniem.

Pilsētās bēgļi no Galaktikas varēja nodoties dažādām katra makam atbilstošām izpriecām gan fantastiskās, žilbinošās debesu pilis, kas par puskredltu atvēra durvis masām, gan nemanāmās un nekur neuzrādītās izklaižu vietās, kas bija pieejamas tikai ļoti bagātam izmeklēto lokam.

Torans un Beita netiecās pievienoties plašajai izpriecu meklētāju straumei. Viņi piereģistrēja savu kuģi Austrumu pussalas plašajā, kopīgajā angārā un devās pretī vidusšķiras kompromisam - uz Iekšzemes jūru, kur izklaides joprojām bija likumīgas un pat cienījamas un pūļi vēl nebija pieņēmuši neciešamus apmērus.

Beita nēsāja tumšas brilles, kas sargāja no gaismas, un plānu, baltu tērpu, kas sargāja no karstuma. Aptvērusi ceļgalus ar maigi iedegušām rokām, kas tomēr nevarēja sacensties ar saules zeltainumu, viņa cieši un domīgi lūkojās uz vira laiski izstiepto, baltajā saulesgaismā itin kā mirgojošo augumu.

- Nepārcenties! - viņa bija teikusi jau sākumā, bet Torans bija nācis no dziestošas sarkanās zvaigznes. Par spīti trijiem uz Fonda pavadītajiem gadiem, saulesgaisma Toranam joprojām nozīmēja greznību, un nu jau četras dienas viņa āda, iepriekš atbilstoši sagatavota aizsardzībai pret sauli, nebija saskārusies ar raupju apģērbu, ja neņem vērā pieticīgas īsbikses.

Beita pieritinājās viņam smiltīs tuvu blakus, un abi sarunājās čukstus.

Torana vārdi, par spīti atslābinātajiem sejas vaibstiem, skanēja drūmi. - Nē, man jāatzīst, ka mēs nekur neesam tikuši. Bet kur viņš ir? Kas viņš ir? Šī jukusī pasaule nesaka ne vārda par viņu! Varbūt viņš vispār neeksistē.

- Viņš eksistē, - atbildēja Beita, gandrīz nepakustinot lūpas. - Viņš gluži vienkārši ir gudrs. Un tavam tēvocim ir taisnība. Viņš ir cilvēks, kuru mēs varētu izmantot - ja pietiks laika.

Sekoja īss klusuma brīdis. Tad Torans čukstus teica: - Vai zini, ar ko es nodarbojos, Beita? Es sapņoju vaļējām acīm un ļaujos saules apdullumam. Viss ērti un jauki ieslīd savā vietā. - Viņa balss kļuva gandrīz nedzirdama, tad atkal atguva spēku: - Vai atceries, Bej, ko koledžas laikos stāstīja doktors Amans? Fonds nekad nebūs zaudētājs, taču tas nenozīmē, ka zaudētāji nevar būt Fonda valdnieki. Vai tad Fonda īstā vēsture nesākās tad, kad Salvors Hardins padzina Enciklopēdistus un pārņēma savā ziņā Termina planētu kā pirmais mērs? Un pēc tam, nākamajā gadsimtā, vai Hobers Mallovs neieguva varu ar tikpat radikāliem līdzekļiem? Lūk, valdnieki tika sakauti divreiz, tātad tas ir iespējams. Un kāpēc lai to neizdarītu mēs?

- Tas ir pats senākais grāmatu arguments, Torij. Tukša teoretizēšana!

- Tu tā domā? Ieskatīsimies dziļāk! Kas ir Heivena? Vai tā nav daļa no Fonda? Ja mēs ieņemam augstāko krēslu, uzvarētājs joprojām ir Fonds un zaudētāji ir tikai pašreizējie valdnieki.

- Starp “varēt” un “izdarīt” ir liels attālums. Tu aizraujies ar tukšu pļāpāšanu.

Torans saviebās. - Pie joda, Bej, tu vienkārši esi draņķīgā noskaņojumā. Kāpēc tu gribi laupīt man prieku? Ja neiebilsti, es tagad nosnaudīšos.

Bet Beita cītīgi skatījās citā virzienā un pēkšņi pavisam negaidot iesmējās, noņēma brilles un pievērsās pludmalei, aizsegusi acis tikai ar plaukstu.

Torans paskatījās augšup, tad paslējās uz elkoņa un pagriezās turp, kur lūkojās viņa.

Pēc visa spriežot, Beita vēroja kādu tievu un garu stāvu, kas bija izslējis kājas gaisā un pārvietojās uz rokām, uzjautrinādams raibo pūli. Tas bija viens no daudzajiem piekrastes akrobātiem, kas ar lokanām locītavām pelnīja skatītāju mestās monētas.

Pludmales uzraugs ar žestiem raidīja viņu projām, un klauns, balansēdams uz vienas rokas, ar pārsteidzošu veiklību parādīja tam garu degunu. Uzraugs draudīgi piesoļoja klāt un, saņēmis kājas spērienu vēderā, grīļo damies atsteberēja atpakaļ. Klauns iztaisnojās, nepārtraukdams kustību, un ātri pazuda tālāk, bet saniknoto uzraugu aizkavēja visai neiejūtīgs pūlis.

Klauns nevienmērīgām kustībām turpināja ceļu pa pludmali. Viņš daudziem pagāja garām, vairākkārt palēnināja gaitu, bet nekur neapstājās. Sākotnējais pūlis bija izklīdis. Uzraugs vairs nebija redzams.

- Dīvains tips! - uzjautrināta sacīja Beita, un Torans vienaldzīgi piekrita. Tagad klauns bija pievirzījies pietiekami tuvu, lai būtu skaidri saredzams. Kalsnā seja itin kā saplūda apjomīgajā degunā ar gaļīgu galu, kas nepavisam neizskatījās tievs un lokans. Garie, kalsnie locekļi un tievais augums, kura kārnumu vēl vairāk izcēla klauna apģērbs, kustējās viegli un graciozi, bet mazliet radīja iespaidu, it kā būtu samesti kopā tīrās nejaušības pēc.

Skats izraisīja smaidu.

Šķita, ka klauns pēkšņi pamanījis viņu uzmanību, jo, pagājis garām, apstājās un strauji pagriezās atpakaļ. Lielās, brūnās acis bija cieši pievērstas Beitai.

Viņa piepeši jutās samulsusi.

Klauns pasmaidīja, taču smaids putnam līdzīgo seju darīja vēl skumjāku, un, kad viņš ierunājās, sevi tūlīt lika manīt maigi izsmalcinātais Centrālo Sektoru runasveids.

- Ja ar manu muti runātu saprāts, ko devuši labie gari, - viņš teica, - tad es sacītu, ka šī daiļā dāma neeksistē, jo vīrietis ar skaidru saprātu nevar noturēt sapni par realitāti. Tomēr es labprātāk atteiktos no skaidrā saprāta un ticētu burvestīgam acu apmānam.

Beita lūkojās viņā ieplestām acīm. - Oho! - viņa iesaucās.

Torans iesmējās. - Ak tu burve! Vai zini, Bej, tas bija pieckreditu monētas vērts, ledosim to viņam!

Bet klauns steigšus pielēca tuvāk. - Nē, godātā kundze, nepārprotiet mani! Es to neteicu naudas dēļ, bet jūsu mirdzošo acu un jaukās sejas dēļ.

- Nu, paldies'. - Beita sacīja un pievērsās Toranam: - Kā tev šķiet, vai viņam saule žilbina acis?

- Tomēr ne tikai mirdzošo acu un jaukās sejas dēļ, -klauns buldurēja tālāk, un viņa sakāpinātie vārdi drudžaini vēlās pār lūpām, - bet ari gaišā, vērīgā prāta dēļ un laipnās sirds dēļ!

Torans piecēlās, pasniedzās pēc baltā pludmales halāta, ko četras dienas bija nēsājis uz rokas, un uzmeta to mugurā. - Paklau, draugs! - viņš teica. - Saki skaidri, ko tu gribi, un beidz mulsināt dāmu!

Klauns izbiedēts atkāpās soli atpakaļ un viņa stiegrainais augums nodrebēja. - Nudien, es nedomāju neko ļaunu! Es šeit esmu svešinieks, un daži sauc mani par nepilnīgu, bet es protu lasīt sejas. Aiz šis dāmas daiļuma slēpjas laba sirds, un tā palīdzēs man grūtībās un aizbildinās manus pārdrošos vārdus.

- Vai pieci kredīti atvieglos tavas grūtības? - Torans sausi noprasīja un pastiepa monētu.

Taču klauns nepakustējās, lai to paņemtu, un Beita teica: - Ļauj man parunāt ar viņu, Torij! - Tad steigšus klusi piebilda: - Par tādām muļķīgām pļāpām nav jēgas uztraukties. Tas ir tikai viņa ierastais runasveids, un viņam droši vien tikpat savāda izklausās mūsu valoda.

- Kādas ir tavas grūtības? - viņa jautāja. - Tu taču neraizējies par to uzraugu? Viņš tevi vairs nemeklēs.

- Ak nē, viņš ne. Viņš ir tikai sīks vējiņš, kas pūš smiltis ap kājām. Ir kāds cits, no kura es bēgu, un tas ir viesulis, kas sagriež pasaules gaisā un sviež tās citu pret citu. Pirms nedēļas es aizbēgu, gulēju ielās un slēpos pūļos. Esmu raudzījies daudzās sejās, meklēdams palīdzību. Un esmu to atradis šeit. - Viņš atkārtoja pēdējo teikumu klusā, raižpilnā balsi, un lielajās acīs zibēja bažas. - Esmu atradis to šeit.

- Paklausies! - Beita nosvērti sacīja. - Es labprāt palīdzētu, bet, tici man, draugs, es nespēju pasargāt nevienu no pasaules viesuļiem. Atklāti sakot, es varētu...

Sarunā pēkšņi ielauzās saniknota, dimdoša balss.

- Re, kur tu esi, netīrais salašņa!

Viņiem skriešus tuvojās pludmales uzraugs dusmās pāršķiebtu, koši sarkanu seju. Viņš izstiepa pret klaunu savu mazjaudas apdullināšanas pistoli.

- Turiet viņu, jūs abi! Neļaujiet aizbēgt! - Smagā roka uzgūla klauna vājajam plecam ar tādu sparu, ka viņš klusi ievaidējās.

- Ko šis cilvēks ir izdarījis? - Torans jautāja.

- Ko izdarījis? Ko izdarījis? Tas tik ir jautājums! -Uzraugs iebāza roku somiņā, kas karājās viņam pie jostas, un, izvilcis violetu mutautu, nosusināja kailo kaklu. - Es jums pateikšu, ko viņš ir izdarījis! - vīrietis ar labpatiku pavēstīja. - Viņš ir aizbēdzis! Tas ir izziņots pa visu Kalganu, un es tūlīt būtu pazinis šo vanaga ģīmi, ja viņš staigātu uz kājām, nevis uz galvas! -Uzraugs gandarīts sapurināja savu laupījumu.

- No kurienes viņš ir aizbēdzis, ser? - Beita smaidīdama jautāja.

Uzraugs pacēla balsi. Ap viņiem pulcējās arvien lielāks bars, ļaudis lūkojās ieplestām acīm, skanēja satrauktas čalas, un kārtlbsargs jutās ar katru brīdi svarīgāks.

- No kurienes viņš ir aizbēdzis? - viņš ar ļaunu izsmieklu atkārtoja. - Es domāju, ka jūs esat dzirdējuši par Mūli!

Apkārtējā dūkoņa apklusa, un Beita piepeši sajuta pakrūtē saltu tirpoņu. Klauns lūkojās tikai uz viņu, joprojām drebēdams uzrauga spēcīgajā tvērienā.

- Un kas gan cits var būt šis skrandainais izdzimums, - uzraugs dimdoši turpināja, - kā vien viņa gaišības aizbēgušais galma ērms! - Muskuļotā roka vēlreiz sparīgi sapurināja gūstekni. - Vai tu atzīsties, stulbeni?

Klauna atbilde bija tikai mēmas bailes, un Beita kaut ko klusi iečukstēja Toranam ausī.

Torans paspēra soli uz priekšu un draudzīgi uzrunāja uzraugu: - Paklausieties, cilvēk, varbūt uz brīdi paņemiet nost savu roku! Šis jokdaris, ko jūs esat sagrābis, nupat mums dejoja un vēl nav atpelnījis savu naudu.

- Ko vēl ne! - Uzrauga balsī ieskanējās piepešas bažas. - Ir izsludināta atlīdzība...

- Jūs to saņemsiet, ja varēsiet pierādīt, ka šis ir īstais cilvēks. Bet pagaidām iesaku jums atkāpties. Jūs sagādājat neērtības pludmales viesim, un tas jums var radīt nopietnas sekas.

- Bet jūs sagādājat neērtības viņa gaišībai, un tas jums noteikti radīs nopietnas sekas! - Uzraugs vēlreiz sapurināja klaunu. - Atdod tam cilvēkam viņa naudu, kretīn!

Torans strauji pastiepa roku un izrāva uzrauga ap-dullināšanas pistoli, gandrīz aizraudams tai līdzi viņa pirkstu. Uzraugs sāpēs un dusmās neganti ieaurojās. Torans spēcīgi pagrūda viņu sānis, un klauns, atbrīvojies no tvēriena, paslēpās aiz glābēja muguras.

Pūlis, kura tālākās malas vairs nebija redzamas, pēdējām norisēm nepievērsa daudz uzmanības. Kakli snaikstījās citā virzienā, un ļaudis gluži kā pēc centrifūgas principa tiecās atkāpties tālāk no aktivitāšu centra.

Tad pastiprinājās kņada un tālumā atskanēja skarba pavēle. Pūlī izveidojās eja, un pa to soļoja divi vīri, ar uzsvērtu nevērību turēdami gatavībā elektriskās pātagas. Uz katra formas tērpa violetās blūzes spilgti izcēlās emblēma - asa zibens šautra virs pāršķeltas planētas.

Viņiem sekoja tumšs milzis leitnanta formā: tumša āda, tumši mati, tumšs skatiens.

Vīrieša balsī skanēja draudīga laipnība, vēstot, ka viņam nav vajadzības runāt skaļāk, lai panāktu savu prasību izpildi. - Vai jūs esat tas cilvēks, kurš deva mums ziņu? - viņš noprasīja.

Uzraugs joprojām spaidīja samocīto plaukstu un sāpēs sašķiebtu seju nomurmināja: - Es gribu saņemt atlīdzību, jūsu diženība, un es apsūdzu šo vīru...

- Atlīdzību jūs dabūsiet, - leitnants strupi atbildēja, neveltīdams runātājam skatienu. Viņš īsi pamāja vīriem: - Ņemiet šo ciet!

Torans juta klauna rokas ar neprātīgu spēku iekrampējamies viņa pludmales halātā.

Runādams skaļi un neļaudams balsij trīcēt, Torans teica: - Atvainojiet, leitnant, bet šis vīrs ir mans!

Abu karavīru sejas palika neizteiksmīgas. Viens no viņiem nevērīgi pacēla pātagu, bet pēc leitnanta skarbā uzsauciena tūlīt to atkal nolaida.

Tumšā diženība strauji paspēra soli uz priekšu un novietoja masīvo augumu Toranam tieši pretī. - Kas jūs esat?

Atbilde skanēja: - Fonda pilsonis.

Tā iedarbojās - vismaz uz pūli. Saspringtais klusums pārtapa satrauktā dūkoņā. Mūļa vārds varēja izraisīt bailes, tomēr tas bija jauns vārds un parasti neaizķēra tik dziļi kā senzināmais Fonds, kurš bija iznicinājis Impēriju un kura bieds ar nesaudzīgu despotismu valdīja pār Galaktikas ceturto daļu.

Leitnants saglabāja saltu mieru. Viņš noprasīja: - Vai jūs zināt, kas ir šis cilvēks, kas slēpjas aiz jums?

- Dzirdēju, ka viņš esot aizbēdzis no jūsu vadoņu galma, bet pavisam droši zinu tikai to, ka viņš ir mans draugs. Jums vajadzēs pārliecinoši pierādīt viņa identitāti, pirms viņu aizturēsiet.

Pūlis izbiedēti ieelsojās, bet leitnants tam nepievērsa uzmanību. - Vai jums ir klāt savi Fonda pilsonības dokumenti? - viņš noprasīja.

- Tie ir uz mana kuģa.

- Jūs saprotat, ka jūsu rīcība ir nelikumīga? Es varu pavēlēt jūs nošaut.

- Bez šaubām. Bet tādā gadījumā jūs būsiet nošāvis Fonda pilsoni, un ļoti iespējams, ka jūsu ķermenis kompensācijai tiks nogādāts uz Fondu - sadalīts četrās daļās. Tā ir noticis ar dažiem citiem militāristiem.

Leitnants aplaizīja lūpas. Teiktais atbilda patiesībai.

- Jūsu vārds? - viņš noprasīja.

Torans izmantoja brīža priekšrocību. - Uz turpmākajiem jautājumiem es atbildēšu, kad būšu savā kuģī. Novietnes numuru jūs varat uzzināt Angārā; tas ir reģistrēts ar vārdu “Beita”.

- Un jūs neatdosiet bēgli?

- Varbūt atdošu Mūlim. Atsūtiet savu kungu!

Saruna bija noplakusi līdz čukstam, un leitnants

strauji aizgriezās.

- Izklīdiniet pūli! - ar apslāpētu niknumu viņš pavēlēja saviem vīriem.

Elektriskās pātagas cēlās un krita. Atskanēja kliedzieni, un vilnis sašķeldamies attālinājās.

Atceļā uz Angāru Torans tikai vienreiz pārtrauca dompilno klusumu. Guži kā runādams pats ar sevi, viņš teica: - Augstā Galaktika, tas gan bija satriecošs brīdis! Es biju briesmīgi pārbijies...

- Jā, - Beita atbildēja joprojām trīcošā balsī, un viņas acīs mirdzēja kaut kas līdzīgs dievinošai apbrīnai.

- Tas bija ļoti neparasti.

- Es vēl aizvien nesaprotu, kas man uznāca. Vienkārši sagrābu viņa apdullināšanas pistoli, pat lāgā nezinādams, kā tā lietojama, un runāju pretī. Pats nezinu, kāpēc to darīju.

Viņi sēdēja īso maršrutu lidmašīnā, kas nesa viņus projām no pludmales, un Torans paskatījās pāri ejai uz sēdvietu, kurā sakņupis snauda Mūļa klauns. Viņš samocīti piebilda: - Tas bija grūtākais, ko es jebkad esmu darījis.

Leitnants, godbijīgi izstiepies, stāvēja pretī garnizona pulkvedim, kas pārlaida viņam skatienu un sacīja:

- Labi pastrādāts. Jūsu uzdevums ir galā.

Tomēr leitnants tūlīt negāja projām. Viņš drūmi teica: - Mūlis ir zaudējis cieņu pūļa acīs, ser. Būs jāveic militāri pasākumi, lai atjaunotu pienācīgo bijību.

- Par to ir jau gādāts.

Leitnants pa pusei pagriezās un teica gandrīz ar aizvainojumu balsi: - Es piekritu, ser, ka pavēle paliek pavēle, bet stāvēt pretī tam vīram ar pistoli rokā un paciest viņa nekaunību... Tas bija grūtākais, ko es jebkad esmu darījis.

MUTANTS

“Angārs” uz Kalgana planētas bija visai savdabīgs veidojums, kura rašanos noteica, pirmkārt, nepieciešamība novietot daudzos kuģus ar citzemju apmeklētājiem un, otrkārt, no tā izrietošā nepieciešamība gādāt par šo apmeklētāju apmešanos. Pirmais prātnieks, kurš bija izdomājis šo acīmredzamo risinājumu, īsā laikā bija kļuvis miljonārs. Viņa mantinieki, kuri par tādiem kļuvuši dzimšanas vai finansiālu darījumu ceļā, bija Kalgana bagātāko aprindu pārstāvji.

“Angārs” cienīgi aizņēma vairākas kvadrātjūdzes, un “angārs” patiesībā šai teritorijai bija neatbilstošs un nepilnīgs apzīmējums. Būtībā tā bija viesnīca - viesnīca kosmosa kuģiem. Ceļotājs iepriekš samaksāja, un viņa kuģim tika ierādīta vieta, no kuras tas jebkurā vēlamā brīdī varēja pacelties kosmosā. Apmeklētājs turpināja dzīvot kuģī tāpat kā ceļojuma laikā. Tādi ierasti viesnīcu pakalpojumi kā ēdiena un medicīnas preču piegāde par noteiktu samaksu, paša kuģa apkope un īpašs transports uz Kalgana vidieni par pieņemamu cenu, protams, viesim vienmēr bija pieejami.

Tādējādi apmeklētājs ietaupīja līdzekļus, apvienojot maksu par angāru un viesnīcu kopējā rēķinā. Savukārt

īpašnieki uz laiku pārdeva sev piederošo platību, gūstot pieklājīgu peļņu. Valdība ieņēma apjomīgus nodokļus. Visi jutās labi. Neviens nebija zaudētājs. Pavisam vienkārši!

Vīrietis, kurš gāja pa plašajiem, ēnainajiem gaiteņiem starp neskaitāmajiem “angāra” spārniem, savulaik bija prātojis par iepriekš aprakstītās sistēmas novatorismu un praktiskumu, taču tās bija pārdomas vaļas brīžiem un nepavisam neiederējās pašreizējā situācijā.

Kuģu augstie un platie korpusi melnēja rūpīgi izkārtoto novietņu garajās rindās, un vīrietis iedams atstāja aiz sevis rindu pēc rindas. Šobrīd veicamajā darbā viņš bija eksperts, un, ja iepriekšēja angāra reģistru izpēte nebija devusi konkrētu informāciju ārpus konkrēta spārna apšaubāmās norādes - un šajā spārnā atradās simtiem kuģu -, tad viņa īpašās zināšanas spēja izvētīt šos simtus, atstājot tikai vienu.

Klusumu pāršalca tikko dzirdama nopūta; vīrietis apstājās un pazuda nākamajā rindā - sīks, rāpojošs kukainītis, par kuru lepnajiem metāla milzeņiem nebija nekādas daļas.

Palaikam kādā iluminatorā iezibējās gaisma, liecinot par cilvēka klātbūtni: kāds bija agri atgriezies no organizētām izpriecām, lai privātos apstākļos baudītu vienkāršākas vai varbūt intīmākas izpriecas.

Vīrietis apstājās un būtu pasmaidījis, ja vispār prastu smaidīt. Lai nu kā, viņa smadzeņu norises reģistrēja garīgu smaida ekvivalentu.

Kuģis, pie kura viņš stāvēja, bija gludi spīdīgs un acīmredzami ātrs. Tā īpatnējais veidojums bija tieši tas, pēc kā vīrietis bija lūkojies. Tas nebija parasts modelis;

lielākā daļa mūsdienu kuģu šajā Galaktikas kvadrantā vai nu imitēja Fonda modeļus, vai arī tos bija būvējuši Fonda tehniķi. Taču šis kuģis bija īpašs. Tas neapšaubāmi bija Fonda kuģis - par to liecināja kaut vai nelielie izciļņi tā virskārtā: tie bija aizsarglauka mezgli, un tāds aizsarglauks varēja būt vienīgi Fonda kuģim. Bija arī citas pazīmes.

Vīrietis ne brīdi nevilcinājās.

Elektroniskā barjera, kas ietvēra katru kuģi, -iestādes vadība tādējādi gādāja par privātumu - viņam nebija nopietns šķērslis. Tā viegli pašķīrās, neiedarbi-not trauksmes signālu, jo vīrieša rīcībā bija ļoti īpaša neitralizējoša spēka ierīce.

Tā nu pirmā skaņa, kas liecināja par ienācēju kuģī, bija bezrūpīgā un gandrīz draudzīgā pieklusinātās signālierīces dūkoņa kuģa dzīvojamā istabā; to izraisīja plauksta, kas uzlikta uz mazā fotoelementa galvenās slūžu kameras vienā pusē.

Un, kamēr risinājās šī veiksmīgā izpēte, Torans un Beita jutās visai trauslā drošībā starp “Beitas” tērauda sienām. Mūļa klauns bija paziņojis, ka viņa kārnajā miesas sprostā mājojot dižciltīgais Magnifiko Gigan-tikus vārds, un sakumpis sēdēja pie galda, tiesādams priekšā nolikto ēdienu.

Viņa skumjās, brūnās acis atrāvās no šķīvja vien tādēļ, lai sekotu Beitas kustībām virtuves un pieliekamās telpas apvienojumā, kur viņš ēda pasniegto maltīti.

- Vārga radījuma pateicībai ir maza vērtība, - viņš nomurmināja, - tomēr es jums pateicos, jo pēdējās nedēļas laikā manā galdā ir bijušas tikai trūcīgas paliekas un, kaut gan mans ķermenis ir mazs, mana ēstgriba ir nepiedienīgi liela.

- Nu tad ēd! - Beita smaidīdama atsaucās. - Netērē laiku pateicībām! Vai Centrālajā Galaktikā nav pazīstams kāds sakāmvārds par pateicību? Šķiet, es esmu tādu dzirdējusi.

- Ir gan, godātā kundze. Kāds vieds vīrs reiz esot teicis: “Pateicība vislabākā un patiesākā ir tad, ja tā neizgaist tukšās frāzēs.” Bet es, godātā kundze, diemžēl laikam esmu tikai tukšu frāžu sakopojums. Kad manas tukšās frāzes Mūlim bija pa prātam, es saņēmu galma apģērbu un diženu vārdu - jo, redziet, sākotnēji mani sauca vienkārši Bobo, un tas viņam nepatika -, un, kad manas tukšās frāzes viņam nebija pa prātam, mani nabaga kauli saņēma sitienus un pātagas cirtienus.

Torans atgriezās no pilota telpas. - Tagad mums atliek vienīgi gaidīt, Bej. Cerams, Mūlis ir spējīgs saprast, ka Fonda kuģis ir Fonda teritorija.

Magnifiko Gigantikus, kas reiz bija Bobo, plati iepleta acis un iesaucās: - Cik dižens ir Fonds, kura priekšā dreb par cietsirdīgākie Mūļa kalpi!

- Tātad arī tu esi dzirdējis par Fondu? - Beita, mazliet pasmaidīdama, jautāja.

- Bet kurš gan par to nav dzirdējis? - Magnifiko balss pārtapa mīklainā čukstā. - Daži stāsta, ka tā esot izcilas burvības pasaule, ka tai piederot ugunis, kas spēj aprīt veselas planētas, un noslēpumi, kam ir milzu spēks. Runā, ka pat dižciltīgākie Galaktikas augstmaņi nespējot iemantot tādu godu un respektu, kāds tiek pašsaprotami parādīts vienkāršam cilvēkam, kurš var pateikt: “Es esmu Fonda pilsonis,” - kaut arī viņš būtu tikai kosmosa glābšanas dienesta strādnieks vai tukša vieta kā es.

- Ja aizrausies ar runām, Magnifiko, tu nekad nepaēdīsi! - teica Beita. - Es tev iedošu mazliet aromatizēta piena. Tas ir labs.

Viņa uzlika uz galda piena krūzi un ar rokas mājienu aicināja Toranu uz durvju pusi.

- Torij, ko mēs tagad darīsim... ar viņu? - Beita jautāja, kad abi bija izgājuši no virtuves.

- Kā tu to domā?

- Ja ieradīsies Mūlis, vai mēs viņu atdosim?

- Ko citu mēs varam darīt, Bej? - Torana balsī skanēja bezspēcīgs mulsums, un to pašu liecināja kustība, ar kādu viņš atbīdīja no pieres mitru matu cirtu.

Viņš nepacietīgi turpināja: - Pirms atbraucām šurp, man bija miglaina iedoma, ka mums tikai jāievāc ziņas par Mūli un pēc tam jāķeras pie darba - pie kaut kāda darba, bez jebkāda konkrēta priekšstata.

- Es saprotu, par ko tu runā, Torij. Es lāgā necerēju ieraudzīt Mūli savām acīm, tomēr domāju, ka mums izdosies savākt šajā juceklī kādus puslīdz drošus faktus un nodot tos cilvēkiem, kuri zina drusku vairāk par viņa starpzvaigžņu intrigām. Es neesmu romānu spiedze.

- Tu neesi sliktāka par mani, Bej. - Torans sakrustoja rokas uz krūtīm un sarauca pieri. - Ir nu gan situācija! Ja nebūtu noticis šis dīvainais atgadījums, grūti būtu iedomāties, ka tāds Mūlis vispār eksistē. Kā tev šķiet, vai viņš nāks pakaļ savam klaunam?

Beita paskatījās uz vīru. - Neteikšu, ka es to vēlētos. Nezinu, ko sacīt un darīt. Vai tu zini?

Atskanēja iekšējās signālierīces nepārtrauktā, dūcošā skaņa. Beitas lūpas bez skaņas sakustējās. - Mūlis!

Durvīs parādījās Magnifiko bailēs ieplestām acīm. Viņa balsī skanēja vaids: - Mūlis?

- Man viņš jāielaiž, - Torans nomurmināja.

Viņš nospieda pogu, atverot slūžu kameru, un ārējās durvis aiz atnācēja aizvērās. Skeneris ekrānā rādīja vienu ēnainu stāvu.

- Tikai viens cilvēks! - Torans teica ar acīmredzamu atvieglojumu, tomēr viņa balss gandrīz trīcēja, kad viņš pieliecās tuvāk saziņas panelim. - Kas jūs esat?

- Iesaku mani ielaist, un jūs uzzināsiet! - mikrofonā atbildēja spalga balss.

- Gribu jūs informēt, ka šis ir Fonda kuģis, tātad saskaņā ar starpvalstu līgumu tā ir Fonda teritorija.

- Es to zinu.

- Nāciet iekšā, neslēpjot rokas, citādi es šaušu. Esmu labi apbruņots.

- Skaidrs!

Torans atvēra iekšējās durvis un pacēla savu blas-terpistoli, turēdams īkšķi gatavībā virs slēdža. Atskanēja soļi, tad atvērās durvis, un Magnifiko iesaucās:

- Tas nav Mūlis! Tas ir tikai cilvēks!

“Cilvēks” atbildēja Mūlim ar drūmu galvas mājienu.

- Precīzi teikts! Es neesmu Mūlis. - Viņš izpleta rokas.

- Es neesmu apbruņots un nāku šurp mierīgā nolūkā. Iesaku jums atslābināties un noslēpt pistoli. Jūsu roka nav tik stingra, lai es varētu justies drošs.

- Kas jūs esat? - Torans strupi noprasīja.

- To es varētu jautāt jums, - svešinieks vēsi atbildēja, - jo nepatiesa ir jūsu uzdotā identitāte, nevis manējā.

- Kā tā?

- Jūs apgalvojat, ka esat Fonda pilsonis, kaut gan uz šīs planētas nav neviena oficiāli reģistrēta Tirgotāja.

- Nav taisnība! Kas liek jums tā domāt?

- Tas, ka es pats esmu Fonda pilsonis un man ir dokumenti, kuri to pierāda. Bet kur ir jūsējie?

- Manuprāt, jums derētu atstāt šo kuģi.

- Manuprāt, ne. Ja jūs kaut ko zināt par Fonda metodēm - un droši vien zināt, kaut arī esat viltvārdis -, tad jums jāsaprot: ja es noteiktā laikā neatgriezīšos uz sava kuģa, tuvākajā Fonda štābā atskanēs attiecīgs signāls, tāpēc jāšaubās, vai jūsu ieročiem būs jebkāda praktiska nozīme.

Iestājās neziņas pilns klusums, un pēc brīža Beita savaldīgi teica: - Liec nost blasteru, Toran, un uzklausi viņu! Šķiet, šis cilvēks neizliekas.

- Paldies! - svešais teica.

Torans nolika ieroci uz krēsla sev blakus. - Nu tad varbūt tagad paskaidrojiet, kas notiek!

Svešinieks palika stāvam. Viņš bija augumā garš, lielām rokām un kājām. Viņa seja bija neizteiksmīga un skarba un nez kāpēc radīja pārliecību, ka šis cilvēks nekad nesmaida. Taču viņa acis nebija skarbas.

Viņš teica: - Ziņas izplatās ātri, it sevišķi tad, ja tās šķiet neticamas. Diez vai uz Kalgana ir kāds cilvēks, kurš nezinātu, ka šodien Mūļa vīri dabūja spērienu pa pakaļu no diviem Fonda tūristiem. Līdz pievakarei es uzzināju visas svarīgās detaļas, un, kā jau teicu, uz šīs planētas nav neviena tūrista no Fonda - es esmu vienīgais. Mēs tādas lietas zinām.

- Kas ir šie "mēs”?

- “Mēs” esam “mēs”! Kaut vai es! Zināju, ka jūs esat apmetušies Angārā; cilvēki dzirdēja to no jūsu mutes. Man bija savas iespējas piekļūt reģistram un savas iespējas atrast vajadzīgo kuģi.

Pēkšņi viņš pievērsās Beitai: - Jūs esat no Fonda, vai ne? Jūs esat tur dzimusi.

- Ak tā?

- Jūs esat demokrātiskās opozīcijas dalībniece; viņi to sauc par "pagrīdi”. Es neatceros jūsu vārdu, bet atceros seju. Jūs izkļuvāt no turienes pavisam nesen, un tas nebūtu izdevies, ja jums būtu svarīgāka loma.

Beita paraustīja plecus. - Jūs zināt daudz.

- Zinu. Jūs aizbēgāt kopā ar vīrieti. Ar šo te?

- Vai tam ir kāda nozīme, ko es atbildēšu?

- Nē. Es tikai vēlos panākt pilnīgu savstarpēju saprašanos. Ja nemaldos, jūsu steidzīgās aizbraukšanas nedēļā parole bija “Seldons, Hardins un Brīvība”. Jūsu nodaļas vadītājs bija Porfirats Harts.

- No kurienes jūs to uzzinājāt? - Beita piepeši aiz-svilās. - Vai viņu aizturēja policija? - Torans mēģināja sievu aizturēt, bet viņa izrāvās un metās uz priekšu.

Vīrietis no Fonda mierīgi atbildēja: - Neviens viņu nav aizturējis. Pagrīde vienkārši ir plaši izpletusies daudzās un dīvainās vietās. Es esmu kapteinis Hans Pricers no Informācijas departamenta un arī pats esmu nodaļas vadītājs - nav svarīgi, ar kādu vārdu.

Brīdi nogaidījis, viņš piebilda: - Nē, jums nav man jātic. Mūsu darbā labāk ir pārspīlēt aizdomas, nevis otrādi. Bet es labprāt pabeigtu ievada daļu.

- Jā, - Torans piekrita, - dariet to!

- Vai drīkstu apsēsties? Paldies! - Kapteinis Hans Pričers pārmeta garo kāju pār celi un nevērīgi pārsvieda roku pār krēsla atzveltni. - Es sākšu ar to, ka gauži maz zinu par visu šo lietu - no jūsu skatpunkta. Jūs abi neesat no Fonda, taču nav grūti uzminēt, ka jūs esat no kādas neatkarīgās Tirdzniecības pasaules. Tas mani īpaši neuztrauc. Bet tīrās ziņkārības pēc - sakiet, kāpēc jums ievajadzējās to puisi, to klaunu, kuru jūs aizrāvāt drošībā? Jūs riskējat ar dzīvību, paturot viņu pie sevis.

- To es jums nevaru sacīt.

- Hmm. Nu, tā jau es domāju. Bet, ja jūs gaidāt, ka parādīsies pats Mūlis, fanfaru, bungu un elektrisko ērģeļu mūzikas pavadīts, tad atslābinieties! Mūlis tā nemēdz darīt.

- Ko? - Torans un Beita vienlaikus iesaucās, un no kakta, kur slēpās Magnifiko ar gandrīz redzami izplestām ausīm, atskanēja priecīgs kunksts.

- Tā tas ir. Arī es pats esmu centies ar viņu sazināties un darījis to daudz rūpīgāk un apdomīgāk, nekā spējat jūs, abi amatieri. Tas neizdodas. Viņš nekur nerādās, neļauj sevi fotografēt vai attēlot, un viņu redz tikai paši tuvākie līdzgaitnieki.

- Vai tas ir iemesls jūsu interesei par mums, kapteini? - jautāja Torans.

- Nē. Atslēga ir klauns. Viņš ir viens no nedaudzajiem, kuri ir redzējuši Mūli. Man vajadzīgs viņš! Iespējams, tieši viņš ir tas pierādījums, kas man vajadzīgs, un, Galaktikas vārdā, man kaut kas ir vajadzīgs, lai pamodinātu Fondu!

- Vai Fonds ir jāmodina? - Beita ar piepešu skarbumu viņu pārtrauca. - No kā? Un kāda ir jūsu loma šajā modināšanas spēlē - dumpīgais demokrāts vai slepenpolicists un provokators?

Kapteiņa sejā atkal ievilkās skarbi vaibsti. - Kad apdraudēts tiek viss Fonds, Revolucionāres kundze, bojā iet gan demokrāti, gan tirāni. Pasargāsim tirānus no lielāka tirāna, lai varam viņus gāzt, kad pienāks viņu kārta.

- Kas ir šis lielākais tirāns, par kuru jūs runājat? -Beita nikni noprasīja.

- Mūlis! Es šo to zinu par viņu, un ar to ir diezgan, lai es jau sen būtu līķis, ja nebūtu rīkojies pietiekami uzmanīgi. Izraidiet klaunu no istabas! Mūsu sarunai jābūt privātai.

- Magnifiko! - Beita teica, pamādama ar roku, un klauns bez skaņas pazuda aiz durvīm.

Kapteiņa balss bija nopietna un dedzīga, un viņš runāja tik klusi, ka Beitai un Toranam vajadzēja piesēsties tuvāk.

- Mūlis ir izmanīgs darbonis, - viņš teica. - Pietiekami gudrs un izmanīgs, lai saprastu, kāds ieguvums ir magnētiska un spoža vadoņa personība. Ja viņš atsakās to izmantot, tad tam ir savs iemesls. Un iemesls noteikti ir tas, ka personīgs kontakts atklātu kaut ko tādu, ko ir ārkārtīgi svarīgi neatklāt.

Ar rokas mājienu atvairījis jautājumus, viņš turpināja, runādams ašāk: - Tāpēc es aizlidoju uz viņa dzimto vietu un izjautāju cilvēkus, kuriem savu zināšanu dēļ nav lemts ilgi dzīvot. Tikai nedaudzi no tiem šobrīd ir dzīvi. Viņi atceras šī mazuļa piedzimšanu, viņa mātes nāvi, viņa dīvaino jaunību. Mūlis nav cilvēciska būtne!

Abi klausītāji satriekti atrāvās, dzirdot kapteiņa savādos vārdus. Ne pilnībā, ne daļēji viņi tos nesaprata, tomēr teiktais skanēja nepārprotami draudīgi.

Kapteinis runāja tālāk: - Viņš ir mutants un, spriežot pēc viņa vēlākās karjeras, ļoti veiksmīgs mutants. Es nezinu, kur slēpjas viņa spēks un kādā mērā viņš atbilst tam, ko dēku romānos dēvē par “supermenu”, bet kāpiens no nekurienes līdz Kalgana karavadonim divu gadu laikā izsaka ļoti daudz. Jūs taču nojaušat, kādas briesmas te slēpjas? Vai neprognozējamu bioloģisku īpašību ģenētiska nejaušība var iekļauties Seldona plānā?

- Es tam neticu, - Beita lēni sacīja. - Aiz tā jābūt kādai izsmalcinātai viltībai. Ja Mūlis ir supermens, kāpēc tad viņa vīri mūs nenogalināja, kaut gan mierīgi varēja to izdarīt?

- Es jau teicu, ka nezinu viņa mutācijas veidu un pakāpi. Varbūt viņš vēl nav gatavs stāties pretī Fondam, un nepadošanās provokācijai, iekams nav pienācis īstais brīdis, liecina par ļoti lielu gudrību. Un tagad ļaujiet man parunāt ar klaunu!

Magnifiko viscaur trīcēja, acīmredzot neuzticēdamies milzīgajam, bargajam vīram, kas nostājās viņam pretī.

Kapteinis lēni jautāja: - Vai tu esi redzējis Mūli pats savām acīm?

- Esmu redzējis viņu ļoti skaidri, godātais ser. Un esmu izjutis viņa smago roku uz savas miesas.

- Par to es nešaubos. Vai vari viņu aprakstīt?

- Viņu ir baismīgi atcerēties, godātais ser. Viņš ir milzīgi liels. Pat jūs viņam blakus izskatītos kā sklanda. Viņam ir ugunssarkani mati, un, ja viņš izstieptu roku, es ar visu spēku un visu savu svaru nespētu novilkt to lejup ne par mata tiesu. - Magnifiko tievais augums sarāvās un šķita pazūdam roku un kāju gūzmā. - Kad viņš gribēja uzjautrināt savus ģenerāļus vai uzjautrināties pats, viņš bieži pacēla mani, aizāķējis vienu pirkstu man aiz jostas, un turēja baisā augstumā, kamēr man vajadzēja skaitīt dzeju. Lejā viņš mani nolaida tikai pēc divdesmitā panta, un katrs pants man bija jāsacer uz vietas, ar nevainojamu ritmu un atskaņām, citādi viņš pavēlēja man sākt no gala. Viņam piemīt ārkārtīgs spēks, godātais ser, un viņš to izmanto ļoti cietsirdīgi. Un neviens neredz viņa acis, godātais ser.

- Kā tā? Kāpēc?

- Viņš nēsā brilles, godātais ser, ļoti dīvainas brilles. Runā, ka tās esot necaurspīdīgas un redzēt viņam ļaujot spēcīga maģija, kas tālu pārsniedz cilvēka spēju robežas. Un vēl runā, - klauna balss kļuva tikko dzirdama un noslēpumaina, - ka redzēt viņa acis nozīmējot redzēt nāvi, ka ar acīm viņš spējot nogalināt, godātais ser.

Magnifiko skatiens zibēja no viena vērīgā klausītāja pie otra un trešā. Viņš trīcošā balsī piebilda: - Tā ir patiesība. Zvēru pie savas dzīvības, tā ir patiesība!

Beita dziļi ievilka elpu. - Izklausās, ka jums taisnība, kapteini. Vai gribat turpināt?

- Tagad pārdomāsim stāvokli. Vai jums šeit nav nekādu saistību? Vai angāra augšējā barjera ir atvērta?

- Mēs varam aizlidot jebkurā brīdī.

- Tad dariet to! Varbūt Mūlis negribēs izaicināt Fondu, bet viņš ārkārtīgi riskē, ļaudams Magnifiko palikt brīvībā. Droši vien tieši tāpēc tas nabaga velns izraisīja tik milzīgu brēku. Nav izslēgts, ka augšā jūs jau gaida viņa kuģi. Ja jūs bez pēdām izgaisīsiet kosmosā, kuram varēs piesiet vainu?

- Jums taisnība, - drūmi piekrita Torans.

- Tomēr jums ir aizsarglauks, un jūsu kuģis droši vien ir ātrāks nekā jebkurš no viņa kuģiem. Tāpēc tūlīt pēc izlidošanas no atmosfēras metiet loku brīvgaitā uz otru puslodi un pēc tam ar pilnu jaudu traucieties taisnā ceļā uz āru.

- Jā, - Beita salti noteica, - un, kad būsim atkal uz Fonda, ko tālāk, kapteini?

- Nu tad jūs vienkārši esat draudzīgi Kalgana pilsoņi, vai ne? Man vismaz nekas cits nav zināms.

Neviens viņam neatbildēja. Torans pievērsās kontrolierīcēm. Sekoja tikko jaušams grūdiens.

Tikai tad, kad Torans bija pietiekami tālu atrāvies no Kalgana, lai izdarītu pirmo starpzvaigžņu lēcienu, kapteiņa Pričera seja pirmoreiz atslāba, jo neviens Mūļa kuģis nebija mēģinājis stāties viņiem ceļā.

- Izskatās, ka viņš ļauj mums vest projām Mag-nifiko, - noteica Torans. - Tas nerunā par labu jūsu stāstam.

- Ja vien iemesls nav tas, ka viņš grib, lai mēs vedam to projām, - kapteinis Pričers izlaboja, - un tādā gadījumā tas nerunā par labu Fondam.

Pēc pēdējā lēciena, kad kuģis atradās neitrālajā Fonda joslā, viņus sasniedza pirmās hiperviļņu raidītās ziņas.

Un viena ziņa tika minēta pavisam īsi un garāmejot. Šķiet, kāds karavadonis - kuru garlaikotais diktors nenosauca vārdā - bija iesniedzis Fondam protestu sakarā ar viņa galma locekļa piespiedu aizvešanu. Pēc tam diktors pievērsās sporta ziņām.

Kapteinis Pričers ledaini teica: - Viņš tomēr ir ticis vienu soli mums priekšā. - Pēc tam viņš domīgi piebilda: - Tātad Mūlis ir gatavs karot ar Fondu un izmanto šo notikumu par karadarbības ieganstu. Tas padara mūsu stāvokli grūtāku. Mums nāksies rīkoties, pirms esam tam īsti gatavi.

PSIHOLOGS

Tam apstāklim, ka esamība ar pazīstamo apzīmējumu “tīrā zinātne” uz Fonda bija pati brīvākā dzīvības forma, bija pamatots iemesls. Galaktikā, kur Fonda virsvaldību un pat saglabāšanos joprojām noteica šīs planētas tehnoloģiskais pārākums - pat pēdējos simt piecdesmit gados, kad būtisku nozīmi bija ieguvis fiziskais spēks, - Zinātniekam bija piešķirta sava veida imunitāte. Viņš bija vajadzīgs, un viņš to apzinājās.

Tikpat pamatots iemesls bija tam apstāklim, ka pati brīvākā dzīvības forma Fonda “tīrajā zinātnē” bija Eblings Miss, un vienīgi tie, kuri viņu nepazina, pievienoja viņa vārdam attiecīgos titulus. Pasaulē, kurā zinātne bija celta godā, viņš bija Zinātnieks - ar lielo burtu un bez ironijas. Viņš bija vajadzīgs, un viņš to apzinājās.

Tāpēc notika tā, kā notika: kamēr citi lieca ceļus, Eblings Miss atteicās to darīt un skaļi pavēstīja, ka viņa senči savā laikā nekad neesot liekuši ceļus neviena kre-tiniska mēra priekšā. Un viņa senču laikos mērs esot izraudzīts vēlēšanu ceļā un vajadzības gadījumā ari patriekts, un tādi cilvēki, kuri jebko saņemot vai pārņemot ar mantojuma tiesībām, esot neglābjami idioti.

Un tāpēc atkal notika tā, kā notika: kad Eblings Miss nolēma atļaut Indberam pagodināt viņu ar audienci, viņš negaidīja, kamēr lūgums stingri pieņemtajā kārtībā aizceļos pie attiecīgā ierēdņa un pēc tam atceļos atbilde, bet uzmeta plecos piedienīgāko no abām savām formālajām žaketēm, uzlika sāniski galvā dīvainu apveidu platmali, turklāt vēl aizdedzināja neatļauto cigāru un, pagājis garām diviem nevarīgi ķērcošiem sargiem, iesoļoja mēra pili.

Pirmā vēsts par ielaušanos viņa ekselenci sasniedza dārzā, kur viņu pārsteidza arvien skaļāki sašutuma auri, mijoties ar neskaidru, bet sulīgu lamāšanos.

Indbers lēni nolika lāpstiņu, lēni piecēlās un lēni sarauca pieri. Jo Indbers ik dienas atļāvās atelpu no darba un, ja laika apstākļi ļāva, divas agrīnās pēcpusdienas stundas pavadīja savā dārzā. Šeit, viņa dārzā, puķes auga kvadrātos un trijstūros; rūpīgo sarkanas un dzeltenas krāsas izkārtojumu stūros papildināja nelieli violeti laukumi, un visu stingrās, taisnās līnijās ietvēra zaļumu josla. Šeit, viņa dārzā, Indberu neviens netraucēja - neviens!

Vilkdams nost netīros dārza cimdus, Indbers devās uz mazajām dārza durvīm.

Viņš uzdeva neizbēgamo jautājumu: - Ko tas nozīmē?

Tieši tādu jautājumu, izteiktu tieši tādos vārdos, līdzīgos gadījumos izplatījumā ir raidījuši neskaitāmi un dažnedažādi cilvēki, kopš izgudrota cilvēce. Nav liecību par to, ka šim jautājumam jebkad būtu bijis cits mērķis kā vienīgi cieņpilna iespaida radīšana.

Tomēr šoreiz atbilde bija pavisam tieša, jo pa durvīm ar rēcienu iebrāzās Eblings Miss, vicinādams dūri pret tiem, kuri joprojām bija sagrābuši viņa sapluinītā apmetņa stērbeles.

Ar rokas mājienu un bargi savilktu pieri Indbers aizraidīja tos projām, un Miss noliecās pacelt savu samīcīto platmali, nokratīja no tās krietnu zemes kārtu, iespieda to padusē un teica:

- Paklausieties, Indber, šie jūsu nolāpītie pakalpiņi man ir parādā maksu par labu, veselu apmetni! Tas vēl ilgi būtu kalpojis godam. - Viņš noslaucīja pieri un nosēcās ar tikko jaušamu teatralitātes pieskaņu.

Mērs brīdi stāvēja, sastindzis nepatikā, un tad augstprātīgi atbildēja no saviem piecu pēdu un divu collu augstumiem: - Man nav tādas informācijas, Mis, ka jūs būtu lūdzis audienci. Katrā ziņā jums tāda nav atvēlēta.

Eblings Miss satriekts paskatījās lejup uz mēru ar acīmredzamu neticību sejā. - Augstā Ga-LAK-tika, Indber, vai tad jūs vakar nesaņēmāt manu zīmīti? Es to iepriekšējā dienā iedevu vienam sulainim violetā formas tērpā. Labprāt būtu iedevis tieši jums pašam, bet es zinu, ka jums patīk formalitātes.

- Formalitātes! - Indbers pavērsa augšup izmisušu skatienu. Tad viņš saspringti noprasīja: - Vai jūs esat kaut ko dzirdējis par pienācīgu organizētību? Turpmāk jums katru reizi attiecīgajā valdības iestādē jāiesniedz lūgums pēc audiences, uzrakstīts pēc visām prasībām trijos eksemplāros. Pēc tam jums jāgaida, līdz atbilstošajā kārtībā saņemsiet paziņojumu par piešķirtās audiences laiku. Un jāierodas uz to piedienīgā apģērbā -piedienīgā apģērbā, vai sapratāt? - un jāizturas ar pienācīgu cieņu. Tagad varat iet!

- Kas vainas manam apģērbam? - Eblings Miss iekarsis noprasīja. - Tas bija mans labākais apmetnis, pirms nonāca šo nolāpīto mežoņu nagos! Un projām es iešu tad, kad būšu paziņojis to, ko atnācu paziņot. Augstā Ga-LAK-ti-ka, ja tas neattiektos uz Seldona krīzi, es ietu projām tūlīt pat!

- Uz Seldona krīzi! - Indbera balsi pirmoreiz ieskanējās interese. Eblings Miss bija izcils psihologs -protams, demokrāts, primitīvs tips un dumpinieks -, tomēr arī psihologs. Svārstīgajā neziņā mērs pat neattapās izpaust vārdos mokošo dūrienu, kas pēkšņi caururba viņa pakrūti, kad Miss nevērīgi norāva kādu ziedu, tlksmās gaidās pacēla to pie nāsīm un pēc tam saviebies aizsvieda projām.

- Nāciet man līdzi! - Indbers salti sacīja. - Šis dārzs nav domāts nopietnām sarunām.

Viņš jutās labāk savā paaugstinātajā sēdekli aiz lielā rakstāmgalda, no kura varēja noskatīties lejup uz Eb-linga Misa sārto galvvidu, ko nesekmīgi centās slēpt šķidrenie mati. Viņš jutās daudz labāk, kad Miss automātiski lūkojās apkārt pēc neesoša krēsla un pēc tam, neveikli mīņājoties, palika stāvam. Vislabāk viņš jutās, kad bija precīzi nospiedis pareizo pogu un kabinetā pakalpīgi iesteidzās livrejā tērpies apakšnieks, kas klanīdamies pietecēja pie rakstāmgalda un nolika uz tā prāvu, metāla spirālē iesietu sējumu.

- Un tātad, - Indbers teica, atkal juzdamies kā stāvokļa noteicējs, - lai šī likumīgi nepieteiktā saruna būtu pēc iespējas īsāka, pavēstiet savu sakāmo pēc iespējas nedaudzos vārdos!

Eblings Miss bez jebkādas steigas vaicāja: - Vai jums ir zināms, ar ko es pašlaik nodarbojos?

- Man šeit ir jūsu ziņojumi, - mērs pašapzinīgi atbildēja, - kopā ar oficiāli apstiprinātām anotācijām.

Cik saprotu, jūsu pētījumi psihovēstures matemātikā pamatojas uz Hari Seldona darba dublēšanu, un to mērķis ir iezīmēt paredzamo nākotnes vēstures gaitu Fonda vajadzībām un izmantojumam.

- Tieši tā, - Eblings Miss sausi atbildēja. - Kad Sel-dons pirmoreiz nodibināja Fondu, viņš bija gana gudrs, lai turp nosūtīto zinātnieku vidū neiekļautu psihologus, tāpēc Fonds vienmēr ir akli virzījies pa vēsturiskās nepieciešamības ceļu. Savus pētījumus es lielā mērā esmu balstījis uz Laika Velvē iegūtajiem mājieniem.

- Tas man ir zināms, Mis. Atkārtot to pašu nozīmē tērēt laiku.

- Es neatkārtoju to pašu! - Miss atcirta. - Tas, ko grasos jums stāstīt, nav atrodams nevienā no šiem ziņojumiem.

- Kā to saprast, nav atrodams ziņojumos? - Indbers apstulbis pārjautāja. - Kā tas var būt, ka...

- Augstā Ga-LAK-ti-ka! Ļaujiet man runāt pašam, jūs uzbāzīgais radījums! Beidziet likt vārdus man mutē un apšaubīt manis teikto, citādi es vienkārši došos projām un ļaušu, lai jums šeit viss jūk un brūk! Atcerieties, jūs nolāpītais nejēga, ka Fonds izdzīvos, jo tā tam jānotiek, bet, ja es tagad aiziešu projām, jūs neizdzīvosiet!

Notriecis platmali uz grīdas tik sparīgi, ka no tās pašķīda zemes drupatas, viņš uzskrēja pa pakāpieniem uz paaugstinājuma, kur stāvēja lielais rakstāmgalds, un, nikni pagrūdis malā papīrus, apsēdās uz galda stūra.

Indbers drudžaini domāja, ka vajadzētu izsaukt sargu vai iedarbināt rakstāmgaldā iemontētos blas-terus. Taču no augšas viņā raudzījās Eblinga Misa dusmās sašķiebtā seja, un neatlika nekas cits kā tikai pakļauties, pēc iespējas saglabājot pašcieņu.

- Doktor Mis, - viņš vārgi oficiālā tonī iesāka,

- jums jāievēro...

- Apklustiet! - Miss nikni pārtrauca. - Un klausieties! Ja šis krāms, kas te guļ, - un viņa plauksta smagi nolaidās uz metāla spirālē iesietajiem datiem - ir kaut kāds manu ziņojumu savārstījums, tad metiet to ārā! Ikviens manis rakstītais ziņojums iziet caur vairāk nekā divdesmit ierēdņu rokām, atceļo pie jums un pēc tam ceļo uz leju caur citu divdesmit ierēdņu rokām. Tas nekaitē, ja tur nav nekā tāda, ko jūs gribētu paturēt noslēpumā. Bet tagad man te ir kaut kas konfidenciāls! Tik konfidenciāls, ka pat zēni, kurus es nodarbinu, neko par to nezina. Protams, viņi izdarīja savu darāmo, bet katra rīcībā bija tikai neliela daļiņa, nesaistīta ar pārējām, - un es tās visas saliku kopā. Vai jūs zināt, kas ir Laika Velve?

Indbers apstiprinoši pamāja ar galvu, bet Eblings Miss turpināja, pauzdams skaļu prieku par situāciju.

- Labi, bet es tik un tā pastāstīšu, jo es jau sen savā veidā mēģināju iztēloties šo nolāpīto Ga-LAK-ti-kas stāvokli. Es protu lasīt jūsu domas, jūs sīkais viltniek! Jūsu plauksta atrodas tieši blakus mazai podziņai, ar kuru jūs varat atsaukt šurp piecsimt vai vairāk bruņotu vīru, lai tie mani piebeidz, bet jūs baidāties no tā, ko es zinu, - jūs baidāties no Seldona krīzes! Turklāt, ja jūs pieskarsieties kaut kam uz šī rakstāmgalda, es notriekšu no pleciem jūsu nolāpīto galvu, pirms kāds būs paspējis atskriet šurp! Jūs, jūsu bandīts tēvs un jūsu pirāts vectēvs pietiekami ilgi esat barojušies no Fonda asinīm!

- Tā ir nodevība! - šļupstēja Indbers.

- Pavisam noteikti! - Miss līksmi apstiprināja. - Bet ko jūs tāpēc iesāksiet? Labāk es jums pastāstīšu par Laika Velvi. Laika Velvi Hari Seldons šeit uzbūvēja pašā sākumā, lai palīdzētu mums tikt pāri grūtākajiem brīžiem. Katrai krīzei Seldons ir sagatavojis savu atveidojumu, kura mērķis ir palīdzēt un izskaidrot. Līdz šim ir bijušas četras krīzes - četras Seldona parādīšanās. Pirmoreiz viņš parādījās pirmās krīzes kulminācijas brīdī. Otrajā reizē viņš parādījās tieši tad, kad tikko bija sekmīgi attīstījusies otrā krīze. Mūsu priekšteči abas reizes bija tur un klausījās viņā. Trešajā un ceturtajā reizē viņš tika atstāts bez ievērības - droši vien tāpēc, ka pēc viņa nebija vajadzības, - tomēr nesenie pētījumi, kuri nav iekļauti jūsu ziņojumos, liecina, ka viņš tik un tā ir parādījies tieši atbilstošajā laikā. Vai tas jums pielec?

Atbildi Miss negaidīja. Viņš beidzot aizmeta sadrupušo, nodzisušo cigāru, tad sameklēja un aizdedzināja jaunu. Gaisā sparīgi pacēlās dūmu mutuļi.

Viņš teica: - Oficiāli tiek uzskatīts, ka es mēģinu pārveidot psihovēstures zinātni. Skaidrs, ka neko tādu neviens negrasās darīt un nedarīs arī turpmākajos gadsimtos. Taču es esmu veicis pētījumus vienkāršākā līmenī un esmu tos izmantojis par ieganstu, lai darbotos ap Laika Velvi. Tas, ko es esmu izdarījis, man ir ļāvis ar diezgan lielu precizitāti noteikt konkrēto dienu, kad nākamreiz parādīsies Hari Seldons. Citiem vārdiem sakot, es varu nosaukt precīzu datumu, kad kulmināciju sasniegs nākamā Seldona Krīze.

- Cik drīz tas notiks? - Indbers saspringti jautāja.

Un Eblings Miss mundrā bezrūpībā ļāva eksplodēt bumbai. - Pēc četriem mēnešiem, - viņš atbildēja. - Četri nolāpīti mēneši minus divas dienas.

- Četri mēneši! - Indbers atkārtoja ar neparastu dedzību balsi. - Kaut kas neticams!

- Jā gan, nolāpīti neticams.

- Četri mēneši? Vai jūs saprotat, ko tas nozīmē? Ja krīzei jāsasniedz kulminācija pēc četriem mēnešiem, tas nozīmē, ka tā ir veidojusies jau gadiem!

- Un kāpēc ne? Vai ir kāds Dabas likums, kas liktu procesam attīstīties pilnā dienas gaismā?

- Bet nekas ļauns taču netuvojas. Mums nekas nedraud! - Indbers satraukumā gandrīz lauzīja rokas. Tad piepešā, negaidītā dusmu uzliesmojumā viņš ieaurojās: - Kāpiet nost no mana rakstāmgalda un ļaujiet man to savest kārtībā! Kā es šādos apstākļos varu domāt?

Miss satrūcies smagi notrausās lejā un pagāja soli sāņus.

Indbers drudžainām kustībām sakārtoja priekšmetus atpakaļ atbilstošajās vietās. Ātri bērdams vārdus, viņš teica: - Jums nebija tiesību ierasties šeit tādā veidā. Ja jūs būtu izklāstījis savu teoriju...

- Tā nav teorija.

- Es saku, ka tā ir teorija. Ja jūs būtu to izklāstījis pieņemtajā veidā kopā ar liecībām un argumentiem, tā būtu nosūtīta Vēstures Zinātņu Birojam. Tur to pienācīgi apstrādātu, izpētes analīzes nodotu man, un pēc tam, protams, tiktu sperti nepieciešamie soļi. Bet tagad jūs esat mani tikai nepamatoti iztraucējis. A, lūk, kur tas ir!

Viņš turēja rokā caurspīdīgu, sudrabotu lapu un purināja to blakus stāvošajam psihologam acu priekšā.

- Šis ir īss kopsavilkums, ko es pats sagatavoju par svarīgākajiem ārvalstu notikumiem. Paklausieties: mēs esam sekmīgi beiguši sarunas par tirdzniecības līgumu ar Morsu, turpinām sarunas ar Lionesu, esam nosūtījuši delegāciju uz kaut kādām svinībām vai līdzīgu pasākumu Bondā, saņēmuši kaut kādu sūdzību no Kal-gana un apsolījuši to izskatīt, protestējuši pret dažām skarbām tirdzniecības metodēm Aspertā, un viņi ir apsolījuši to izskatīt... un tā tālāk, un tā tālāk. - Mēra acis pārskrēja kodēto piezīmju sarakstam, un pēc tam viņš rūpīgi atlika lapu pareizajā vietā, pareizajos vākos un pareizajā plauktiņā.

- Es jums saku, Mis, šeit ikviens sīkums liecina par nesatricināmu kārtību un mieru...

Garās telpas tālākajā galā atvērās durvis, un pa tām tik dramatiskā manierē, kas gribot negribot lika atgriezties reālajā dzīvē, iesoļoja necili ģērbusies amatpersona.

Indbers pa pusei piecēlās. Viņu pārņēma dīvaini reibinoša nerealitātes sajūta, kāda mēdz piemeklēt notikumiem īpaši piesātinātās dienās. Eblinga Misa neparedzētajam iebrukumam un negantajiem izvirdumiem tagad sekoja tikpat nepiedienīga, nepieteikta un traucējoša ielaušanās, turklāt vaininieks bija viņa sekretārs, kurš taču zināja noteikumus.

Sekretārs nometās ceļos.

- Nu? - Indbers skarbi noprasīja.

Sekretārs sacīja grīdai: - Ekselence, kapteinis Hans Pričers no Informācijas departamenta ir atgriezies no

Kalgana un par nepakļaušanos jūsu pavēlei ir arestēts atbilstoši iepriekšējiem norādījumiem - jūsu pavēle Х20-513 - un gaida soda izpildi. Viņa līdzbraucēji ir aizturēti nopratināšanas nolūkā. Detalizēts ziņojums iesniegts.

Indbers izmisis teica: - Detalizēts ziņojums saņemts. Un tālāk?

- Ekselence, kapteinis Pričers ir miglaini izteicies par bīstamiem nolūkiem no Kalgana jaunā karavadoņa puses. Atbilstoši iepriekšējiem norādījumiem -jūsu pavēle Х20-651 - viņš nav oficiāli uzklausīts, bet viņa piezīmes ir reģistrētas un detalizēts ziņojums ir iesniegts.

Indbers ieaurojās: - Detalizēts ziņojums ir saņemts! Un tālāk?

- Ekselence, pēdējā stundas ceturkšņa laikā ir saņemti ziņojumi no Salinnas robežas. Fonda teritorijā nelikumīgi ielido kuģi, kam identificēta piederība Kal-ganam. Kuģi ir apbruņoti. Ir notikušas kaujas.

Sekretārs bija salocījies gandrīz divkārt. Indbers palika stāvam. Eblings Miss sapurinājās, notupās pie sekretāra un enerģiski uzsita viņam pa plecu.

- Paklau, ej un saki, lai viņi atbrīvo kapteini Hanu Pričeru un atsūta šurp! Kusties!

Sekretārs izgāja no kabineta, un Miss pievērsās mēram: - Vai jums nevajadzētu sakustēties un rīkoties, Indber? Četri mēneši, lieciet aiz auss!

Indbers joprojām stāvēja, stiklainu skatienu vērdamies nekurienē. Tikai viens viņa pirksts šķita dzīvs, un tas drudžaini zīmēja uz gludās rakstāmgalda virsmas saraustītus trijstūrus.

KONFERENCE

Kad divdesmit septiņas neatkarīgās Tirdzniecības pasaules, kuras vieno tikai neticība mātes planētai Fondam, organizē kopēju sanāksmi un katra no tām gozējas lepnībā, kas dzimis tās niecīgumā, nostiprinājies izolācijā un rūdījies nemitīgās briesmās, tad iepriekšējās vienošanās sarunās neizbēgami valda sīkumainība, kas spēj satricināt pat vispacietīgākos pārstāvjus.

Nepietiek ar to, ka iepriekš jāizlemj tādi jautājumi kā balsošanas veids un pārstāvniecības modelis - pēc pasaules vai tās iedzīvotāju skaita principa. Jāņem vērā arī politiskās nozīmības pakāpe. Nepietiek ar galda prioritāšu noteikšanu gan padomē, gan vakariņās; jāņem vērā arī sociālās nozīmības pakāpe.

Plašas debates izraisīja arī sanāksmes vieta, jo tādā jautājumā augstu vilni sit šaurs provinciālisms. Un beigu beigās ilgie diplomātijas līkloči noveda pie Rado-les, ko daži dalībnieki bija ierosinājuši pašā sākumā itin loģiska iemesla dēļ: planētas centrālā novietojuma dēļ.

Radole bija maza pasaule - un militāro iespēju ziņā varbūt pati vājākā no visām divdesmit septiņām pasaulēm. Starp citu, tas bija vēl viens faktors loģiska risinājuma izvēlē.

Tā bija lentveida pasaule, un Galaktikā tādu bija ne mazums, tomēr apdzīvoto teritoriju daudzveidība tajās visai reti atbilda fiziskajām prasībām. Citiem vārdiem sakot, tā bija pasaule, kuras abos galos vērojamas monotonās karstuma un aukstuma galējības, bet dzīvošanai piemērotā teritorija līdzīgi lentei ieskauj viduszonu.

Tāda pasaule parasti neizklausās aicinoša tiem, kuri to nav iepazinuši, taču tajā bija dažas stratēģiski ērtas vietas, un vienā no tām atradās Radoles Pilsēta.

Tā pletās pār lēzenajām nogāzēm līdzās robainajiem kalniem, kas veidoja aizmuguri gar aukstās puslodes malu un atturēja biedējošo ledu. Saulainās puslodes siltais, sausais gaiss plūda tiem pāri, un no kalniem tika sūknēts ūdens - un Radoles Pilsēta starp abām šīm daļām kļuva par nepārtrauktu dārzu, kurā valdīja mūžīgs jūnija rīts.

Ikviena māja gozējās puķu dārza vidū, ko neskāra postošas stihijas. Ikviens dārzs bija augu steidzināšanas platība, kurā krāšņumaugi veidoja pasakainus rakstus, ienesdami citzemju valūtu, un Radole līdz ar to bija kļuvusi drīzāk par ražošanas pasauli, nevis par tipisku Tirdzniecības pasauli.

Tādējādi Radoles Pilsēta bija savdabīga maiguma un krāšņuma saliņa uz nepievilcīgas planētas - sīka Ēdenes daļiņa -, un arī šis bija viens no faktoriem, kas noteica izvēles loģiku.

Svešinieki ieceļoja no visām divdesmit sešām pārējām Tirdzniecības pasaulēm: delegāti, sievas, sekretāri, avīžnieki, kuģi un to apkalpes; Radoles iedzīvotāju skaits gandrīz divkāršojās, un Radoles resursi tika

pakļauti nopietnam pārbaudījumam. Cilvēki ēda, kad gribēja, dzēra, cik gribēja, un gandrīz vispār negāja gulēt.

Tomēr lielākā daļa līksmotāju gluži labi apzinājās, ka šajā Galaktikas teritorijā lēnām gruzd savdabīgi kluss, miegains karš. Un starp tiem, kuri to apzinājās, bija vērojami triju veidu cilvēki. Pirmām kārtām liels skaits tādu, kuri zināja maz un bija ļoti pašpārliecināti...

Tāds bija, piemēram, jaunais kosmosa pilots, kas nēsāja pie cepures Heivenas kokardi un, pacēlis glāzi priekšā sejai, tomēr pamanījās uztvert pretī sēdošas, mīklaini smaidošas radoliešu meitenes skatienu. Viņš teica:

- Šurpceļā mēs lidojām taisni cauri kara teritorijai un darījām to apzināti. Apmēram gaismas minūti mēs braucām brlvgaitā, tieši gar Horlegoru...

- Gar Horlegoru? - iejaucās garkājains vietējais, kurš šajā sanāksmē veica namatēva lomu. - Tā taču ir vieta, kur Mūlis pagājušajā nedēļā tika pamatīgi samizots, vai ne?

- No kurienes jūs dzirdējāt, ka Mūlis ir samizots? -pilots augstprātīgi noprasīja.

- No Fonda radio.

- Ak tā? Redziet, Mūlis ir ieņēmis Horlegoru. Mēs gandrīz uzskrējām virsū viņa kuģu konvojam, un viņi lidoja tieši no turienes. Diez vai var runāt par samizo-šanu, ja samizotais paliek cīņas vietā, bet mizotājs ar steigu laižas projām.

Kāds skaļi iesaucās, neskaidri stiepdams vārdus: - Tā nevajag runāt! Fonds prot godam paciest zaudējumus, ja tas kādu laiku nepieciešams. Tas vēro un modri gaida. Vecais labais Fonds zina, kad jādodas atpakaļ. Un tad - bād - Piesmakuši balss aprāvās, un runātāja seja izplūda trulā smīnā.

- Šā vai tā, - Heivenas pilots pēc īsa brīža turpināja, - kā jau teicu, mēs redzējām Mūļa kuģus, un tie izskatījās iespaidīgi, ļoti iespaidīgi. Un vēl es jums teikšu: tie izskatījās jauni!

- Jauni? - vietējais pārjautāja. - Vai viņi paši tos ir būvējuši? - Viņš norāva lapu no zara, kas karājās virs galvas, uzmanīgi to paostīja, tad iebāza mutē un samala starp zobiem; sapluinītās drumslas izdalīja zaļu sulu, un gaisā uzvēdīja piparmētru smarža. - Jūs gribat teikt, ka viņi sakāva Fonda kuģus ar savām pašbūvētajām rotaļlietiņām? Stāstiet vien!

- Mēs tos redzējām, cienītais. Un, varat man ticēt, es protu atšķirt kuģi no komētas.

Vietējais pieliecās tuvāk. - Jūs sapratāt manu domu. Paklau, nemāniet sevi! Kari nesākas tāpat vien, un mums šeit ir veči ar galvām, kas kontrolē stāvokli. Viņi zina, ko dara.

Viņus atkal spalgi pārtrauca apskurbušā vīrieša balss: - Pavērojiet vien veco labo Fondu! Tas nogaida pēdējo brīdi un tad - bād - Viņš vaļēju muti muļķīgi uzsmaidīja meitenei, kas atvirzījās tālāk.

Radolietis teica: - Varbūt jūs, veco zēn, iedomājaties, ka šis Mūlis kontrolē stāvokli? Nē-ē-ē! - Viņš visgudri pašūpoja gaisā pirkstu. - Cik es esmu dzirdējis - un dzirdējis no ļoti drošiem avotiem -, viņš ir savējais. Mēs viņam maksājam, un mēs droši vien paši būvējām tos viņa kuģus! Domāsim reāli: droši vien mēs tos būvējām. Protams, viņš beigu beigās nespēs uzvarēt Fondu, bet var to satricināt, un, kad tas notiks, tad iesaistīsimies mēs.

- Vai tiešām tu esi spējīgs runāt tikai par to, Kiev? -jautāja meitene. - Par karu? Tu kļūsti apnicīgs.

Pilots no Heivenas uzsvērti galanti piekāpās. - Mainīsim tematu! Mēs nedrīkstam garlaikot meitenes.

Apreibušais pārtvēra piedziedājuma motīvu un sāka ar krūzi sist takti. Vairāki dejotāju pāri atrāvās viens no otra un smejot pārgāja asākos ritmos, un no saules ēkas aizmugurē iznira vairāki citi pāri.

Saruna kļuva vispārīgāka, daudzveidīga, bezsaturīgāka...

Un vēl bija tādi, kuri zināja drusku vairāk un nebija tik pašpārliecināti.

Tāds bija lielais, masīvais vienrocis Frans, Heivenas oficiālais delegāts, kurš dzīvoja ar vērienu un meklēja arvien jaunu draudzību - ar sievietēm, kad iespējams, un ar vīriešiem, kad nepieciešams.

Viena šāda drauga mājā, kalna galā uz saules paaugstinājuma, viņš pirmoreiz brīvi ļāvās tīksmīgam mieram, kaut gan uz Radoles viesojās otro reizi. Viņa jaunais draugs bija Ivo Laions, labsirdīgs radolietis. Ivo māja atradās atstatu no daudzu namu pudura un šķita viena pati slejamies puķu smaržu un kukaiņu sanoņas vidū. Saules paaugstinājums bija zāliena josla četrdesmit piecu grādu slīpumā, un Frans gulēja uz tās, izstiepies garšļaukus un aizgūtnēm baudīdams sauli.

- Heivenā nekā tamlīdzīga nav, - viņš teica.

Ivo miegaini atbildēja: - Tu neesi redzējis auksto pusi. Divdesmit jūdzes no šejienes ir vieta, kur skā-beklis tek kā ūdens.

- Stāsti vien!

- Tas ir fakts.

- Zini, es tev pateikšu, Ivo: senajās dienās, kad man vēl nebija norauta roka, es daudz klejoju apkārt, un tu neticēsi, bet... - Turpmākais stāsts bija ievērojami garš, un Ivo tam neticēja.

Viņš žāvādamies noteica: - Tagad vairs nav nekā tāda kā vecajos laikos, tā nu ir patiesība.

- Nē, laikam nav gan. Bet nesaki vis! - Frans iedegās. - Es taču tev stāstīju par savu dēlu, vai ne? Ja gribi zināt, viņš ir no vecās skolas. No viņa iznāks izcils Tirgotājs, velns lai parauj! Atsities savā sencī no galvas līdz kājām. No galvas līdz kājām, ja vien neņem vērā, ka viņš sadomāja precēties.

- Tas ir, slēgt oficiālu līgumu? Ar meiteni?

- Tieši tā. Arī es tur neredzu jēgu. Abi aizbrauca uz Kalganu pavadīt medusmēnesi.

- Uz Kalganu? Uz Kalganu? Augstā Galaktika, kad tas notika?

Frans plati pasmaidīja un lēni, izteiksmīgi atbildēja: - īsi pirms tam, kad Mūlis pasludināja karu pret Fondu.

- Ak tā?

Frans pamāja ar galvu un ar žestu mudināja Ivo pieliekties tuvāk. Viņš piesmakušā balsī teica: - Patiesībā es tev varētu kaut ko pačukstēt, ja vien tu to paturēsi pie sevis. Manu zēnu aizsūtīja uz Kalganu ar noteiktu mērķi. Saproti pats, es negribu izteikties konkrētāk, bet tu jau zini, kāda šobrīd ir situācija, un daudz ko gluži labi vari uzminēt pats. Lai nu kā, mans zēns bija īstais cilvēks tādam uzdevumam. Mums, Tirgotājiem, vajadzēja panākt kaut kādu kustību. - Viņš viltīgi pasmīnēja. - Es nestāstīšu, kā mēs to izdarījām, bet mans dēls aizlidoja uz Kalganu, un Mūlis izsūtīja savus karakuģus. Mans dēls!

Ivo to noklausījās ar bijīgu apbrīnu. Arī viņa izturēšanās kļuva noslēpumaina. - Tas ir labi. Zini, es dzirdēju, ka mums esot sagatavoti pieci simti kuģu, kas tikai gaidot īsto brīdi.

- Varbūt pat vairāk, - Frans zinātāja tonī atbildēja. - Tā ir pareizā stratēģija. Tas man ir pa prātam. - Viņš dzirdami paskrāpēja vēdera ādu. - Bet neaizmirsti, ka arī Mūlis nav muļķis! Tas, kas notika Horlegorā, dara man raizes.

- Dzirdēju, ka viņš esot zaudējis kādus desmit kuģus.

- Protams, bet viņam bija vēl simts, un Fondam vajadzēja atkāpties. Protams, tos tirānus vajag sasist, bet vienā rāvienā tas nav izdarāms. - Viņš papurināja galvu.

- Man nedod mieru jautājums, kur Mūlis ņem savus kuģus. Klīst baumas, ka mēs paši viņam tos piegādājot.

- Mēs? Tirgotāji? Heivenā atrodas vislielākās kuģu rūpnīcas visā neatkarīgo pasauļu teritorijā, un mēs neesam uzbūvējuši nevienu kuģi, kas būtu domāts kādam citam, nevis mums! Vai tu pieļauj domu, ka kāda no pasaulēm būvē floti Mūlim pati uz savu roku, neievērojot apvienotas darbības drošību? Tas ir... tā ir pasaka!

- Un tomēr, kur viņš tos dabū?

Frans paraustīja plecus. - Droši vien ražo pats. Un arī tas dara man raizes.

Samirkšķinājis acis spožajā saulē, viņš pārvilka kāju pirkstus pulētajam pēdu balsta kokam. Viņš lēni iegrima snaudā, un klusie elpas vilcieni saplūda ar apkārtējo kukaiņu zuzēšanu.

Un visbeidzot, bija tādi - pavisam niecīgs skaits kuri zināja ievērojami daudz un nemaz nebija pašpārliecināti.

Tāds bija Randu, kas piektajā Vistirgotāju konventā ienāca galvenajā zālē un sastapa abus vīrus, kurus bija turp ataicinājis. Visas piecsimt vietas bija tukšas - un tādām tām bija jāpaliek.

Vēl īsti pat neapsēdies, Randu ātri teica: - Mēs trīs pārstāvam apmēram pusi no Neatkarīgo Tirgotāju Pasauļu militārā potenciāla.

- Jā, - apstiprināja Mangins no īsas, - mēs ar kolēģi tieši nupat pieminējām šo apstākli.

- Es esmu gatavs ātrai un nopietnai sarunai, - Randu teica. - Neesmu ieinteresēts kaulēties vai nodarboties ar mājieniem. Mūsu stāvoklis ir krasi pasliktinājies.

- Un tam iemesls ir... - iestarpināja Ovalls Gri no Mnemona.

- ...pēdējās stundas notikumi. Lūdzu, apspriedīsim visu pēc kārtas! Pirmkārt, šo stāvokli neesam izraisījuši mēs, tomēr kontrolēt mēs to diez vai spējam. Mūsu sākotnējie darījumi bija nevis ar Mūli, bet ar vairākiem citiem, un jo īpaši ar Kalgana bijušo militāro vadoni, ko Mūlis sakāva mums ļoti neizdevīgā laikā.

- Jā, bet šis Mūlis ir vērtīgs aizstājējs, - sacīja Mangins. - Sīkas novirzes mani neuztrauc.

- Varbūt tomēr uztrauks, kad tu uzzināsi visas šīs novirzes. - Randu dedzīgi paliecās uz priekšu un uzlika uz galda abas plaukstas. Augšupvērstās delnas pauda izteiksmīgu aicinājumu uzklausīt.

- Pirms mēneša es aizsūtīju uz Kalganu savu brāļadēlu un viņa sievu, - viņš teica.

- Brāļadēlu! - pārsteigts iesaucās Ovalls Gri. - Es nezināju, ka viņš ir tavs brāļadēls!

- Kādā nolūkā? - sausi noprasīja Mangins. - Vai tādā? - Un viņš ar īkšķi uzvilka gaisā noslēgtu apli.

- Nē. Ja tu ar to domā Mūļa karu pret Fondu, tad nē. Kā gan es varētu tēmēt tik augstu? Tas jaunais cilvēks neko nezināja ne par mūsu organizāciju, ne par mūsu mērķiem. Viņam tika pateikts, ka es esmu necils ierindas dalībnieks Heivenas patriotu biedrībā un ka viņam Kalganā būs tikai amatiera novērotāja loma. Atzīšos, ka mani motīvi bija diezgan miglaini. Pirmkārt, mani urdīja ziņkāre par Mūli. Viņš ir dīvains fenomens, bet tas ir jau daudzkārt pārcilāts apstāklis, un es tajā neiedziļināšos. Otrkārt, tas būtu interesants un izglītojošs treniņš cilvēkam, kuram ir pieredze ar Fondu un Fonda pagrīdi un kurš mums šķiet daudzsološs un nākotnē noderīgs. Redzi...

Ovalls atsedza zobus smīnā, un viņa iegarenajā sejā ievilkās stateniski vaibsti. - Tad jau rezultāts tevi laikam krietni pārsteidza, jo Tirgotāju pasaulē, šķiet, nav neviena, kurš nezinātu, ka tavs brāļadēls nolaupīja Mūļa padoto, izmantodams Fonda vārdu, un piegādāja Mūlim casus belli. Augstā Galaktika, tu nudien proti savērpt romānus, Randu! Man grūti noticēt, ka tu tur nepieliki roku. Bet zini, tas bija meistarīgs darbs!

Randu papurināja balto galvu. - Mans darbs tas nebija. Ari mans brāļadēls to nedarīja ar iepriekšēju nodomu, un tagad viņš ir iesēdināts Fonda cietumā un var nepiedzīvot šī meistarīgā darba rezultātus. Es nupat saņēmu ziņu no viņa. Personīgā Kapsula kaut kā ir izdabūta ārpus teritorijas, izkļuvusi cauri kara zonai, aizceļojusi uz Heivenu un no turienes atnākusi šurp. Ceļā tā pavadījusi veselu mēnesi.

- Un...?

Randu plauksta smagi iegula otras rokas delnā, un viņš skumīgi teica: - Diemžēl izskatās, ka mēs esam nokļuvuši tādā pašā lomā, kādā nesen bija Kalgana militārais vadonis. Mūlis ir mutants!

Bridi valdīja saspringts klusums un gaisotni piesātināja strauji sirdspuksti. Bet varbūt tās bija tikai Randu iedomas.

Kad Mangins ierunājās, viņa balss skanēja tikpat rāmi kā iepriekš: - Kā tu to zini?

- Tikai no sava brāļadēla vārdiem, bet viņš ir bijis uz Kalgana.

- Kāda veida mutants? Kā zināms, viņi var būt visvisādi.

Randu apspieda augošo nepacietību. - Jā, viņi var būt visvisādi, Mangin. Bet tāds kā Mūlis ir tikai viens. Kurš mutants spēj iznirt no nekurienes, savākt armiju, ierīkot galveno bāzi, kā stāsta, uz piecu jūdžu gara asteroīda, iekarot planētu, pēc tam veselu sistēmu, pēc tam reģionu - un pēc tam uzbrukt Fondam un sakaut Fonda spēkus Horlegorā? Un tas viss ir noticis divos vai trijos gados!

Ovalls Gri paraustīja plecus. - Tātad tu domā, ka viņš sakaus Fondu?

- Es nezinu. Un ja nu tā notiek?

- Piedod, es neesmu gatavs iet tik tālu. Fondu nevar sakaut. Saproti taču, mūsu rīcībā nav neviena jauna fakta, uz kā balstīties, vienīgi tas, ko stāstījis... nu, nepieredzējis zēns. Varbūt atliksim to visu uz kādu laiku malā! Par spīti visām Mūļa uzvarām, mēs līdz šim īpaši neraizējāmies, un es neredzu iemeslu mainīt attieksmi tagad, ja vien viņš neies ievērojami tālāk. Vai tā nav?

Randu sarauca pieri un ar nepatiku nodomāja, ka viņa argumenti patiešām ir visai caurspīdīgi. Viņš jautāja abiem sarunas partneriem: - Vai mēs esam nodibinājuši kādu kontaktu ar Mūli?

- Nē, - abi atbildēja.

- Bet ir taču tiesa, ka mēs esam mēģinājuši, vai ne? Ir taču tiesa, ka mūsu sapulcei nav lielas jēgas, ja mēs viņu nesasniedzam, vai ne? Ir taču tiesa, ka līdz šim te ir vairāk dzerts nekā domāts, un vairāk svinēts nekā darīts, - to es citēju no Radoles šīsdienas Tribune ievadraksta - un tikai tāpēc, ka nevaram sasniegt Mūli. Kungi, mums ir gandrīz tūkstotis kuģu, kuri gaida, lai īstajā brīdī dotos kaujā un sagrābtu kontroli pār Fondu. Es saku, ka mums šis stāvoklis jāmaina. Es saku, ka šis tūkstotis ir jāsūta kaujā tūlīt - pret Mūli.

- Tu gribi sacīt: tirāna Indbera un Fonda asinssūcēju labā? - indīgi noprasīja Mangins.

Randu gurdi pacēla roku. - Aiztaupi savus tēlainos apzīmējumus! Es saku: pret Mūli, un man nav svarīgi, kura labā.

Ovalls Gri piecēlās. - Randu, es neko par to negribu dzirdēt. Ja tu patiešām alksti pēc politiskas pašnāvības, izklāsti to šovakar visai pilnsapulcei!

Neteicis vairs ne vārda, viņš izgāja no zāles, un Mangins viņam klusēdams sekoja, atstājot Randu pavadīt vientulīgu stundu nebeidzamās un neatrisināmās pārdomās.

Vakara pilnsapulcē viņš neko nesacīja.

Taču nākamajā rītā viņa istabā ielauzās Ovalls Gri - trūcīgi un pavirši apģērbies, neskūtu bārdu un nesukātiem matiem.

Randu blenza viņā pāri vēl nenokoptam brokast-galdam ar neslēptu pārsteigumu, satraukumā nometis pīpi.

Ovalls tieši un skarbi paziņoja: - Mnemons ir bombardēts nodevīgā uzbrukumā no kosmosa!

Randu acis savilkās šaurāk: - Fonds?

- Mūlis! - Ovalls nodārdināja. - Mūlis! - Vārdi bira satrauktā steigā: - Nebija nekādu provokāciju, viss bija izplānots! Lielākā daļa mūsu flotes bija pievienojusies starpvalstu flotilei. Mazā iekšzemes vienība bija nepietiekama, un viņi to sadragāja. Kuģi vēl nav nosēdušies un varbūt nemaz to nedarīs, jo puse no uzbrucējiem, spriežot pēc ziņojumiem, ir iznīcināta, bet karš paliek karš, un es atnācu pajautāt, kāda šajā situācijā ir Hei-venas nostāja.

- Es nešaubos, ka Heivena saglabās uzticību Federācijas Hartai. Bet vai tagad tu redzi? Viņš uzbrūk arī mums!

- Tas Mūlis ir vājprātīgs! Vai viņš var uzvarēt Visumu? - Ovallam aizķērās balss, un viņš apsēzdamies sagrāba Randu roku. - Tie nedaudzie, kas no mūsējiem palika dzīvi, ziņo, ka Mūļa rīcībā... ka ienaidnieka rīcībā esot jauns ierocis. Kodollauka slāpētājs!

- Kas?

- Lielākā daļa mūsu kuģu aizgāja bojā tāpēc, ka to kodolieroči atteicās darboties, - Ovalls teica. - Tā nevarēja būt ne nejaušība, ne sabotāža. Vainīgs noteikti bija Mūļa ierocis. Tas nestrādāja perfekti, iedarbība bija neregulāra, un reizēm to varēja neitralizēt - sīkākas detaļas mani ziņojumi nesniedz. Bet saproti pats, tāds ierocis var mainīt visu kara gaitu, un mūsu flote var izrādīties neglābjami atpalikusi.

Randu piepeši jutās ļoti, ļoti vecs. Viņa vaibstos iegula bezcerīgs gurdums. - Baidos, ka Visumā ir parādījies monstrs, kas mūs visus aprīs. Un tomēr mums jāstājas viņam pretī.

VIZISONORS

Eblinga Misa nams, kas atradās ne visai pretenciozā Termina Pilsētas rajonā, bija labi pazīstams Fonda inteliģences aprindām, literātiem un vienkārši grāmatu cienītājiem. Tā raksturīgākās iezīmes subjektīvā skatījumā bija atkarīgas no avotiem, kuri to aprakstīja. Dziļdomīgam biogrāfam tas bija “simbolisks patvērums no neakadēmiskās realitātes”, sabiedrības sleju autors sakāpināti apcerēja tā “satriecoši vīrišķo bezrūpīgas nekārtības gaisotni”, universitātes doktors to strupi dēvēja par “akadēmisku, bet neorganizētu vidi”, no universitātēm attālināts draugs to raksturoja kā vietu, “kur vienmēr var iedzert un atļauts likt kājas uz dīvāna”, un neformāls iknedēļas ziņu raidījums, kas tiecās pēc krāsainības, runāja par “kreisi noskaņotā, vecišķā zaimotāja Misa Eblinga skarbi lietišķo, primitīvo mājokli”.

Beitai, kas tobrīd nedomāja par publikas reakciju un ļāvās tikai savam spriedumam, turklāt izmantoja tiešas informācijas priekšrocību, tā bija vienkārši nevīžīga mītne.

Ja neņem vērā dažas pirmās dienas, ieslodzījums viņai nebija licies pārlieku apgrūtinošs. Šķiet, tas bija vieglāks nekā šī pusstundas gaidīšana psihologa mājā -

iespējams, slepenas novērošanas apstākļos. Iepriekš viņa vismaz bija kopā ar Toranu...

Varbūt sasprindzinājums būtu viņu vēl vairāk nogurdinājis, ja Magnifiko nebūtu tik uzkrītoši nokāris garo degunu, nepārprotami pauzdams daudz lielāku iekšējo spriedzi.

Garās, pīpes kātam līdzīgās kājas viņš bija savilcis zem smailā, lejupvērstā zoda, itin kā gribēdams sarauties gluži neredzams, un Beita automātiski pastiepa roku saudzīgi mierinošā žestā. Magnifiko sarāvās, bet tad pasmaidīja.

- Nudien, godātā kundze, laikam pat vēl tagad mana miesa noliedz zināšanas, ko devis prāts, un gaida sitienus no citu rokām.

- Nav iemesla raizēties, Magnifiko. Es esmu kopā ar tevi un neļaušu nevienam darīt tev pāri.

Klauns uzmeta viņai iesāņus skatienu un ātri novērsās. - Bet iepriekš viņi mani turēja atsevišķi no jums un jūsu laipnā vīra, un jūs varbūt smiesieties, bet, goda vārds, es jutos vientuļš, un man pietrūka jūsu draudzības.

- Man nenāk ne prātā smieties. Es jutos tāpat.

Klauna seja kļuva gaišāka, un viņš pievilka tuvāk

apskautos ceļus. - Jūs nepazīstat to vīru, ar kuru mums jātiekas? - viņš jautāja. Balsī skanēja piesardzība.

- Nē. Bet viņš ir slavens cilvēks. Es viņu esmu redzējusi ziņu raidījumos un daudz dzirdējusi par viņu. Manuprāt, viņš ir labs cilvēks, Magnifiko, un nedarīs mums neko ļaunu.

- Jā? - Klauns neveikli sagrozījās. - Var jau būt, godātā kundze, bet viņš mani ir iztaujājis jau iepriekš, un viņam ir skarba, skaļa valoda, kas liek man drebēt.

Viņš runā dīvainiem vārdiem, tāpēc mana mute nespēj dot atbildes uz viņa jautājumiem. Man gandrīz gribas ticēt tam stāstniekam, kurš reiz izmantoja manu lētticību un apgalvoja, ka tādos brīžos sirds iesprūstot elpvadā un neļaujot runāt.

- Bet tagad ir citādi. Mēs esam divi, un viņš ir viens, un mūs abus viņš taču nespēs iebaidīt, vai ne?

- Nē, godātā kundze.

Kaut kur noklaudzēja durvis, un namā ielauzās dimdoša balss. Tuvodamās istabai, tā pārtapa vārdos, un atskanēja negants: - Augstā Ga-LAK-ti-ka, vācieties prom! - Aiz atvērtajām durvīm īsu bridi pazibēja divi uniformās ģērbušies sargi, kas steigšus attālinājās.

Eblings Miss ienāca istabā pikti sarauktu pieri, nolika uz grīdas rūpīgi ievīstītu saini un, piegājis pie Bei-tas, nevērīgi paspieda viņas plaukstu. Beita atbildēja ar enerģisku, vīrišķīgu rokasspiedienu. Miss pagriezies pārlaida izbrīnītu skatienu klaunam un ar jaunu uzmanību pievērsās Beitai.

- Esat precējusies? - viņš jautāja.

- Jā. Mēs nokārtojām juridiskās formalitātes.

Eblings Miss bridi klusēja, tad noprasīja: - Jūtaties

laimīga?

- Pagaidām jā.

Miss paraustīja plecus un vēlreiz pievērsās Mag-nifiko. Atraisījis saini, viņš jautāja: - Vai zini, kas tas ir, zēn?

Magnifiko kā atspere pielēca no krēsla un satvēra taustiņu instrumentu. Viņš pārlaida pirkstus daudzo slēdžu rindai un pēkšņā līksmes uzplūdā pārmeta atmugurisku kūleni, bīstami apdraudot tuvākās mēbeles.

- Vizisonors! - viņš iespiedzās. - Tas, kas spēj izvilināt prieku no miruša vira sirds! - Viņa slaidie pirksti viļņveida kustībā lēni un maigi slīdēja pār slēdžiem, mirkli apstājās te uz viena, te otra taustiņa, un gaisā ap tiem iemirdzējās rožains sārtums.

Eblings Miss teica: - Tātad tu teici, zēn, ka protot darbināt kādu no šiem rīkiem, un tagad tev ir iespēja to darīt. Tikai derētu to uzskaņot. Tas ir paņemts no muzeja. - Pievērsdamies Beitai, viņš paskaidroja: - Cik es saprotu, uz Fonda neviens šito nespēj jēdzīgi lietot.

Paliecies uz priekšu, viņš aši piebilda: - Klauns bez jums nerunās. Vai palīdzēsiet?

Beita pamāja ar galvu.

- Labi! - Miss teica. - Viņa baiļu līmenis ir gandrīz pastāvīgs, un es šaubos, vai viņa garīgais stāvoklis izturētu psihisko zondi. Ja gribu no viņa kaut ko izdabūt citā ceļā, viņam jājūtas pilnīgi brīvi. Jūs mani saprotat?

Viņa vēlreiz pamāja ar galvu.

- Vizisonors ir pirmais solis tajā virzienā. Viņš stāsta, ka protot to spēlēt, un viņa reakcija nupat skaidri parādīja, ka tas ir viens no viņa dzīves lielākajiem priekiem. Tāpēc izrādiet interesi un atzinību, vienalga, vai viņš spēlēs labi vai slikti. Un izturieties pret mani draudzīgi, ar uzticēšanos. Pats galvenais, dariet visu pēc maniem norādījumiem! - Miss pameta ašu skatienu uz Magnifiko, kas tupēja dīvāna stūrī, veikli regulēdams instrumenta slēdžus. Viņš bija pilnībā iegrimis šajā nodarbē.

Miss nevērīgā tonī jautāja Beitai: - Vai esat kādreiz klausījusies vizisonoru?

- Vienreiz esmu, - Beita tikpat nevērīgi atbildēja. - Reto instrumentu koncertā. īpašā sajūsmā nebiju.

- Šaubos, vai esat dzirdējusi labu izpildījumu. īsti labu spēlētāju ir ļoti maz. Nevis tāpēc, ka te vajadzīga teicama fiziskā koordinācija - daudzmanuāļu taustiņ-instrumentam, piemēram, tajā ziņā ir augstākas prasības -, bet vēl svarīgāka ir mentalitāte, brīvs fantāzijas lidojums. - Viņš pieklusināja balsi: - Tāpēc šis staigājošais skelets var izrādīties spējīgāks, nekā mēs domājam. Labi spēlētāji itin bieži ir idioti citādā ziņā. Tieši viņu dīvainības veido interesantu psiholoģiju.

Ar manāmām pūlēm piešķirt sarunai vieglu noskaņu Eblings Miss piebilda: - Vai jūs zināt, kā šis meistaro-jums darbojas? Es mēģināju to papētīt, bet pagaidām esmu apjēdzis tikai to, ka tā starojums tiešā veidā stimulē smadzeņu redzes centru, neskarot redzes nervu. Būtībā šeit tiek izmantota maņa, kas parastā līmenī nav sastopama. Izcili, ja tā padomā! Par dzirdi viss ir skaidrs. Tā ir parasta parādība. Bungādiņa, gliemezis un tā tālāk. Bet... Cst! Viņš ir gatavs. Lūdzu, nospiediet tur to slēdzi! Labāks efekts ir tumsā.

Aptumšotajā telpā Magnifiko kļuva par neskaidru plankumu un Eblings Miss - par šņācošu elpu. Beita satraukti sasprindzināja redzi, bet sākumā nejuta nekādu rezultātu. Gaisā bija manāma viegla, caurspīdīga trīsoņa, kas saraustīti pieņēmās stiprumā. Brīdi tā kavējās uz vietas, tad krita lejup, atgriezās sākumā, atkal pieņēmās un pārtapa dimdošā grāvienā, kas šķita ar rīboņu pārraujam neredzamu aizkaru.

Neliela pulsējošas krāsas lode ritmiskiem grūdieniem auga arvien lielāka un gaisā sašķīda bezveida strūklās, kas uzlidoja augstu un krita lejup kā gredzenveida lentes, savijoties kopējā rakstā. Tās saplūda daudzās mazās lodītēs, kas ikviena bija citādā krāsā, -un Beita sāka aptvert notiekošo.

Viņa atklāja, ka krāsainie raksti kļūst skaidrāki, ja aizver acis; ka ikvienai niecīgai krāsas kustībai ir savs mazais skaņu raksts; ka nav iespējams krāsas nosaukt vārdā; un visbeidzot, ka lodītes nemaz nav lodītes, bet mazas figūriņas.

Mazas figūriņas, mazas kustības liesmas, kas dejoja un zibēja savās miriādēs, te pazuda no skatiena, te iznira no nekurienes, virpuļoja cita ap citu un pārtapa jaunās krāsās.

Beita gluži neiederīgi atcerējās sīkos krāsu punktiņus, kas mēdz parādīties nakti, ja aizspiež plakstiņus tik cieši, ka acis sāk sāpēt, un pacietīgi raugās vienā virzienā. Šis bija vecais pazīstamais iespaids: zibošie raibumi šķita mainām krāsu, veidojam koncentriskus apļus, kas savilkās arvien mazāki vai izplūda trīsošā bezveida masā. Tikai šeit tas viss bija plašāks un daudzveidīgāks, un katrs sīkais, krāsainais punkts bija maza figūriņa.

Tās pa pāriem traucās viņai virsū, un viņa, strauji ieelsodamās, pacēla rokas, bet figūriņas savērpās apkārt, un īsu brīdi viņa kļuva par žilbinoša sniegputeņa centru; salta gaisma pārslīdēja pleciem un noslīdēja lejā pa rokām kā spoža slēpojuma paraugs, pārskrēja sastingušajiem pirkstiem un dzirkstošajā gaisā nesteidzīgi ieplūda kopējā mirdzumā. Aiz visa tā dzidrās straumēs viļņoja simtiem instrumentu skanējums, uzburot fantastisku kopainu, kurā viņa vairs nespēja atšķirt skaņu no gaismas.

Interesanti, vai ari Eblings Miss redz to pašu, viņa sev jautāja, un, ja ne, tad ko viņš redz? Jautājums uzzi-bēja un izgaisa, un tad...

Viņas acis atkal vēroja notiekošo. Sīkās figūriņas -vai tās bija sīkas figūriņas vai mazas sievietes ar liesmojošiem matiem? - virpuļoja un locījās pārāk ātri, lai prāts spētu tām izsekot, - savienojās riņķojošās zvaig-žņveida grupās - mūzika plūda kā klusināti smiekli -meiteņu smiekli, kas sākās viņas pašas galvā - zvaigznes sakļāvās kopā, šķildamas dzirkstis cita pret citu, lēni uzzīmēja siluetu - un kaut kur no dziļumiem iznira pils, ar katru nākamo mirkli pārtopot un pilnveidojoties. Katrs ķieģelis bija sīks krāsas punkts, katrs krāsas punkts bija sīka dzirkstele, katra dzirkstele bija gaismas zibsnis, kas zīmēja mainīgus rakstus un aicināja lūkoties augšup uz divdesmit mirdzošiem minaretiem.

Acu priekšā attinās zaigojošs paklājs; tas viļņoja un lidoja apkārt, auzdams caurspīdīgu tīmekli, kas aptvēra visu telpu, un no tā augšup traucās spoži stari, pārtopot zarotos kokos, kuri šūpojās paši savās mūzikas skaņās.

Beita sēdēja starp tiem, un no visām pusēm viņu ieskāva strauji, melodiski mūzikas viļņi. Viņa pastiepa roku, pieskardamās vienam no trauslajiem kokiem, un lejup nobira mirdzošas ziedpārslas, kas ar dzidru dzinkstoņu pa vienai izgaisa un pazuda.

Mūzika sabirza divdesmit cimbalu skaņās, un acu priekšā izauga liesmu kaskāde, kas pa neredzamiem pakāpieniem aizplūda līdz Beitai un iekrita viņai klēpī, sašķīstot sīkās straumītēs, kas traucās lejup uz visām pusēm, saceļot spožas dzirkstis ap vidukli un veidojot klēpī varavīksnes tiltu, uz kura zibēja sīkās figūriņas...

Pils, dārzs, sīki cilvēciņi uz tilta, cik tālu vien sniedzās skatiens, peldēja cauri majestātiskām stigu mūzikas bangām, ieskaujot viņu no visām pusēm...

Un tad pēkšņi... itin kā izbiedēta pauze, stomīga saraušanās, straujš sabrukums. Krāsas aizbēga, savērpās lodē, kas saraucās arvien mazāka, pacēlās gaisā un pazuda no skatiena.

Un atkal visapkārt bija parasta tumsa.

Smaga pēda taustījās pēc pedāļa, aizsniedza to, un atkal iedegās gaisma - ikdienišķa saules gaisma. Beita mirkšķināja acis, līdz tajās sakāpa asaras gluži kā ilgās pēc aizgājušā. Eblings Miss bija ieapaļš, nekustīgs kamols joprojām ieplestām acīm un joprojām pavērtu muti.

Vienīgi Magnifiko bija dzīvības pilns un, ekstātiski dūdodams, glāstīja savu vizisonoru.

- Godātā kundze, - viņš izdvesa, - tas patiešām ir maģisks instruments! Kāda harmonija un rezonanse, gluži neticams smalkums un stabilitāte! Ar to es, šķiet, varētu darīt brīnumus! Kā jums patika mans skaņdarbs, godātā kundze?

- Tas bija tavs? - Beita pārsteigta iesaucās. - Tu pats to sacerēji?

Lepnumā par viņas apbrīnu klauna kalsnā seja iekvēlojās sarkana līdz pat iespaidīgā deguna galam. - Es pats, godātā kundze. Mūlim tas nepatika, bet es to bieži spēlēju pats savam priekam. Reiz jaunos gados es redzēju pili, milzīgu un bagātu, dārgakmeņiem rotātu celtni, ko ieraudzīju no attāluma lielā karnevāla laikā. Tajā staigāja cilvēki pasakaini greznās drānās, un tādu krāšņumu es nekad vairs neesmu redzējis, pat Mūļa dienestā ne. Es spēju radīt tikai bālu atdarinājumu, jo manam trūcīgajam prātam ir robežas. Es to nosaucu “Atmiņas par Debesīm”.

Sarunas laikā Eblings Miss sapurinājās un atguvās. - Paklau! - viņš teica. - Vai tu, Magnifiko, varētu to pašu nospēlēt citiem?

īsu mirkli klauns saspringa un atrāvās atpakaļ. - Citiem? - viņš drebošā balsī pārjautāja.

- Tūkstoš citiem! - iesaucās Miss. - Fonda plašajās zālēs! Vai tu gribētu būt pats sev kungs, visu godāts, bagāts un... un... - Te viņa iztēle aprāvās. - Un tamlīdzīgi? Ko tu saki?

- Bet kā gan es varu tāds kļūt, dižais kungs, ja īstenībā esmu tikai nabaga klauns, kas nav radīts lielām un cēlām lietām?

Psihologs savilka lūpas un pārlaida plaukstu pierei. Viņš teica: - Bet tava spēle, cilvēk! Ja tu spētu tā spēlēt mēram un viņa Tirdzniecības Trestiem, tev piederētu pasaule! Vai tu to negribētu?

Klauns pameta īsu skatienu uz Beitu. - Vai viņa paliktu pie manis?

Beita iesmējās. - Protams, muļķīti! Vai tiešām tu domā, ka es tevi atstātu tagad, kad tu esi ceļā uz slavu un bagātību?

- Tas viss piederētu jums, - viņš svinīgā nopietnībā atbildēja, - un visa Galaktikas bagātība, protams, piederētu jums, bet arī tā nesegtu manu parādu par jūsu laipnību.

- Bet varbūt vispirms tu varētu palīdzēt man... -Miss nevērīgi iestarpināja.

- Ko tas nozīmē?

Psihologs bridi klusēja, tad pasmaidīja. - Maza virsmas zondite, kas nesāp. Tā pieskarsies tikai pašai smadzeņu virskārtai.

Magnifiko acīs iezibējās nāves bailes. - Zondi nē! Es esmu redzējis, kā to lieto. Tā izsūc prātu un atstāj tukšu galvaskausu! Mūlis to lietoja nodevējiem un pēc tam palaida tos vaļā, un tie bez saprašanas klīda pa ielām, līdz aiz žēlastības tika nogalināti! - Viņš pacēla roku, gribēdams Misu atgrūst.

- Tā bija psihozonde, - Miss pacietīgi paskaidroja,

- un pat tā var nodarīt pāri tikai tad, ja to nepareizi lieto. Tā, kas ir manā rīcībā, ir virsmas zonde, kas nekaitētu pat bērnam.

- Taisnība, Magnifiko, - Beita dedzīgi pievienojās.

- Tā tikai palīdzēs sakaut Mūli un aizdzīt viņu tālu projām. Tikko tas būs izdarīts, mēs ar tevi visu mūžu būsim bagāti un slaveni.

Magnifiko pastiepa drebošu plaukstu. - Vai jūs turēsiet manu roku?

Beita satvēra viņa plaukstu abās savējās, un klauns platām acīm vēroja spīdīgo termoplākšņu tuvošanos.

Eblings Miss bezrūpīgi atlaidās greznajā atpūtas krēslā mēra Indbera privātajās telpās, nepiedienīgā kārtā neizrādīdams nekādu pateicību par augstsirdīgo pretimnākšanu, un bez jebkādas līdzjūtības vēroja sīkā mēra nemierīgo dīdīšanos. Viņš aizmeta cigāra galu un izspļāva tabakas drīksnu.

- Un, starp citu, ja vēlaties kaut ko savam nākamajam koncertam Mallova zālē, Indber, - viņš teica,

- jūs varat izmest tos elektroniskos krāmus mēslainē, no kurienes tie nākuši, un uzaicināt šo mazo dīvaini spēlēt jums vizisonoru. Ticiet, Indber, tas ir kaut kas no citas pasaules!

- Es jūs neaicināju šurp, lai klausītos jūsu lekcijas par mūziku, - Indbers ērcīgi atbildēja. - Kas ir ar Mūli? Stāstiet man to! Kas ir ar Mūli?

- Ar Mūli? Labi, es pastāstīšu. Es izmantoju virsmas zondi un ieguvu ļoti maz. Psihozondi lietot nav iespējams, jo šis ērms no tās nāvīgi baidās, un, visticamāk, tāda pretestība saspers viņa sasodītos psihiskos drošinātājus tūlīt pēc ieslēgšanas. Bet kaut ko es tomēr uzzināju, un, ja jūs beidzot pārtrauktu bungot ar pirkstiem... Pirmkārt, Mūļa fiziskais spēks ir pārspīlēts. Viņš droši vien ir stiprs, tomēr mūsu ērma stāsti, šķiet, galvenokārt ir radušies viņa pārbiedētajā atmiņā. Mūlis nēsā dīvainas brilles, un viņa acis spēj nogalināt. Pēc visa spriežot, viņam piemīt psihiskas spējas.

- Tik daudz mēs zinājām jau sākumā, - mērs sāji izmeta.

- Tādā gadījumā zonde tam ir devusi apstiprinājumu, un pēc tam es strādāju ar matemātisku pieeju.

- Ak tā? Un cik ilgi jūs to darīsiet? No jūsu tarkšķēšanas es drīz kļūšu kurls!

- Es teiktu, ka apmēram pēc mēneša man varētu būt kaut kas, ko jums pastāstīt. Un, protams, var arī nebūt. Bet kas par to? Ja jau tas viss neietilpst Seldona plānos, tad mūsu izredzes ir ļoti niecīgas, sasodīti niecīgas.

Indbers aizsvilās. - Nu tu man esi rokā, nodevēj! -viņš nikni uzkliedza psihologam. - Melo nu! Saki, ka neesi viens no tiem noziedzīgajiem tenku izplatītājiem, kuri sēj Fondā bezcerību un paniku un padara manu darbu divtik grūtu!

- Es? Es? - Miss lēni ļāva briest dusmām.

Indbera sašutums nemitējās. - Jā, pie Visuma putekļu mākoņiem, jā, jo Fonds uzvarēs! Fondam ir jāuzvar!

- Par spīti sakāvei Horlegorā?

- Tā nebija sakāve! Arī tu esi norijis tos pasviestos melus? Mēs bijām mazākā skaitā, un mūs nodeva...

- Kas? - Miss izsmejoši noprasīja.

- Utainie rensteļu demokrāti! - Indbers atkliedza. - Es jau sen zināju, ka floti ir apsēduši nelietīgie demokrāti. Vairums no tiem ir patriekti, bet palicis pietiekami daudz, lai divdesmit kuģi neizskaidrojamā kārtā padotos cīņas karstākajā brīdī. Pietiekami daudz, lai uzspiestu mums šķietamu sakāvi! Tāpēc stāsti, mans skarbais, vienkāršais patriot un primitīvo tikumu cienītāj, kādi ir tavi sakari ar demokrātiem?

Eblings Miss nevērīgi paraustīja plecus. - Vai zināt, tagad jūs murgojat. Un kurš tad vainīgs pie turpmākās atkāpšanās un pie tā, ka esam zaudējuši pusi Sivennas? Atkal demokrāti?

- Nē. Demokrāti ne, - mazais vīrelis indīgi pasmaidīja. - Mēs atkāpjamies, jo Fonds uzbrukuma gadījumā vienmēr ir atkāpies līdz brīdim, kad neapturamais vēstures rats pagriežas mums vēlamā virzienā. Jau tagad es redzu iznākumu. Jau tagad tā dēvētā demokrātu pagrīde ir izdevusi manifestus, kuros zvēr atbalstu un uzticību valdībai. Tas var būt māņu gājiens, aizsegs dziļākai nodevībai, taču es to izmantošu, un tajā iekļautā propaganda dos savu labumu, lai ko tie nodevīgie gnīdas būtu izplānojuši. Un vēl labāk...

- Pat vēl labāk, Indber?

- Spried pats! Pirms divām dienām tā dēvētā Neatkarīgo Tirgotāju asociācija pasludināja karu pret Mūli, un Fonda flote vienā rāvienā papildinājās ar tūkstoš kuģiem. Saproti, šis Mūlis iet pārāk tālu! Viņš redz, ka mēs neesam vienprātīgi un ķildojamies savā starpā, bet viņa uzbrukuma spiediens mūs apvieno un dara stiprākus. Viņam ir jāzaudē. Tas ir neizbēgami - tāpat kā vienmēr.

Miss joprojām pauda neticību. - Tātad jūs gribat sacīt, ka Seldons izplānoja pat nejaušu mutanta parādīšanos?

- Mutanta! Es viņu neatšķiru no cilvēka, un tu ari ne, un vienīgās atšķirīgās ziņas nāk no dumpīga kapteiņa, pāris citzemju jauniešiem un ķerta žongliera un klauna. Tu aizmirsti pašu svarīgāko liecību, proti, pats savējo!

- Manējo? - Miss satrūkās un īsu bridi izskatījās samulsis.

- Jā, tavējo! - mērs izsmejoši turpināja. - Laika Velve atvērsies pēc deviņām nedēļām. Ko tas nozīmē? Laika Velve atveras tad, kad pienāk krīze. Ja šis Mūļa uzbrukums nav krīze, kur tad ir “īstā”, tā, kuras dēļ Velve ir gatava atvērties? Atbildi man, tu tauku pika!

Psihologs paraustīja plecus. - Nu labi. Palieciet pie tā, ja tas jums ļauj justies mierīgam. Tomēr es gribu lūgt kādu pakalpojumu. Katram gadījumam... katram gadījumam, ja vecais Seldons saka runu un tā tomēr izrādās nepatīkama, es gribētu apmeklēt Lielo Atvēršanos.

- Lai notiek. Un tagad pazūdi! Un turpmākās deviņas nedēļas nerādies man acīs!

- Ar neaprakstāmu prieku, krunkainais briesmoni! - Eblings Miss nomurmināja pie sevis, iziedams no kabineta.

FONDA KRIŠANA

Laika Velvē valdīja gaisotne, kas vairāku apstākļu dēļ nebija precīzi aprakstāma. To nevarēja saukt par panīkumu, jo telpa bija labi apgaismota un vēdināta, sienu krāsojums izteiksmīgs, nostiprināto krēslu rindas ērtas un acīmredzami paredzētas mūžīgai lietošanai. To nevarēja saukt pat par senatnīgumu, jo trīs gadsimti nebija atstājuši nekādas redzamas pēdas. Nekas šeit neliecināja par centieniem radīt bijīgu vai godpilnu noskaņu, jo iekārtojums bija vienkāršs un ikdienišķs -patiesībā gluži vai askētisks.

Tomēr pēc visu negāciju saskaitīšanas un kopējā rezultāta pazemināšanas kaut kas būtisks palika nemainīgs - un šis “kaut kas” koncentrējās ap tukšo, caurspīdīgo stikla kabīni, kas aizņēma pusi no telpas. Četras reizes triju gadsimtu laikā tajā bija parādījies un runājis dzīvā Hari Seldona atveidojums. Divas reizes viņš bija runājis tukšai telpai.

Triju gadsimtu un deviņu paaudžu gaitā vecais vīrs, kurš bija piedzīvojis visaptverošas impērijas krāšņās dienas, bija apliecinājis savu izcilo prātu - un viņš joprojām labāk izprata savu maz-ultra-mazmazbērnu Galaktiku, nekā šie mazmazbērni to izprata paši.

Tukšā kabīne pacietīgi gaidīja.

Pirmais ieradās mērs Indbers III, kas atbrauca savā privātajā parādes automobilī pa apslāpēta satraukuma piesātinātām ielām. Viņam līdzi bija personīgais krēsls, augstāks un platāks par telpā novietotajiem krēsliem. Tas tika novietots priekšā visām sēdekļu rindām, un Indbers dominēja pār visu - tikai ne pār stikloto tukšumu viņam pretī.

Svinīgi nopietnais ierēdnis viņam kreisajā pusē bijīgi nolieca galvu. - Ekselence, ir veikti visi priekšdarbi jūsu šāvakara oficiālajam paziņojumam ar visplašāko iespējamo subētera izplatījumu.

- Labi. Tikmēr jāturpina raidīt īpašās starpplanētu programmas par Laika Velvi. Protams, nav pieļaujami nekādi paredzējumi vai spekulācijas par šo tematu. Vai masu reakcija joprojām ir apmierinoša?

- Jā, ekselence, pilnīgi apmierinoša. Pēdējā laika nekrietnās baumas ir gājušas mazumā. Dominē vispārēja uzticēšanās.

- Labi! - Mērs ar žestu raidīja ierēdni projām un rūpīgi sakārtoja savu izsmalcināto kaklautu.

Pulkstenis rādīja bez divdesmit minūtēm divpadsmit.

Pa vienam vai divatā ieradās ievērojamie mēra kabineta locekļi - lielo Tirdzniecības organizāciju pārstāvji -, katrs izturēdamies ar savam finansiālajam stāvoklim un mēra labvēlības pakāpei atbilstošu cienīgumu. Katrs stādījās priekšā mēram, uzklausīja pa atbilstošam pieklājības vārdam un ieņēma sev norādīto vietu.

Gluži neiederīgs šajā stīvajā ceremonijā nez no kurienes iznira Randu no Heivenas un bez iepriekšēja pieteikuma aizspraucās līdz mēra krēslam.

- Ekselence! - viņš klusi teica un paklanījās.

Indbers sarauca pieri. - Jums nav piešķirta audience!

- Ekselence, es iesniedzu lūgumu jau pirms nedēļas.

- Diemžēl valsti valdošie apstākļi, kas saistīti ar Seldona parādīšanos, ir tādi, ka...

- Diemžēl tā ir, ekselence, tomēr man jālūdz, lai jūs atceļat savu pavēli par Neatkarīgo Tirgotāju kuģu izdalīšanu Fonda flotēm.

Tumši pietvīcis par neparedzēto iejaukšanos, Indbers strupi izmeta: - Šis nav piemērots brīdis, lai to apspriestu!

- Ekselence, šis ir vienīgais piemērotais brīdis, -Randu dedzīgā čukstā atbildēja. - Kā Neatkarīgo Tirdzniecības Pasauļu pārstāvis es jums paziņoju, ka tādam rīkojumam nav iespējams pakļauties. Tas ir jāatceļ, pirms Seldons risina problēmu mūsu vietā. Kad ārkārtas brīdis būs garām, samierināties būs par vēlu un mūsu savienība izirs.

Indbers raudzījās viņā ar saltu skatienu. - Vai jūs saprotat, ka es esmu Fonda bruņoto spēku virspavēlnieks? Vai man pieder vai nepieder tiesības noteikt militāro politiku?

- Jums tās pieder, ekselence, tomēr daži soļi ir nelietderīgi.

- Neko nelietderīgu es neredzu. Šajos ārkārtas apstākļos ir bīstami ļaut jūsu cilvēkiem saglabāt atsevišķas flotes. Sašķeltība nāk par labu ienaidniekam. Mums jābūt vienotiem, sūtni, vienotiem gan militāri, gan politiski!

Randu juta, ka viņam aizžņaudzas kakls. Viņš turpināja, atmezdams formālo pieklājības uzrunu: - Jūs jūtaties drošs, zinot, ka drīz runās Seldons, un rīkojaties pret mūsu interesēm. Pirms mēneša, kad mūsu kuģi pie Terela sakāva Mūli, jūs bijāt rāms un pakļāvīgs. Varu jums atgādināt, ser, ka tā bija Fonda flote, kas piecas reizes atklātā kaujā cieta sakāvi, un ka Neatkarīgo Tirdzniecības Pasauļu kuģi ir izcīnījuši uzvaras jūsu vietā.

Indbers draudīgi savilka uzacis. - Jūsu atrašanās uz Termina vairs nav vēlama, sūtni. Šovakar jūs esat aicināts atstāt šo planētu. Turklāt jūsu sakari ar Termina kaitnieciskajiem demokrātijas spēkiem tiks nodoti - un jau ir nodoti - izmeklēšanai.

- Kad es došos projām, - Randu atbildēja, - mūsu kuģi dosies man līdzi. Par jūsu demokrātiem es neko nezinu. Zinu tikai to, ka jūsu Fonda kuģi ir padevušies Mūlim savu augstāko virsnieku, nevis ierindnieku nodevības dēļ, vienalga, vai viņi bija vai nebija demokrāti. Atgādināšu jums, ka divdesmit Fonda kuģi padevās pie Horlegora pēc sava kontradmirāļa pavēles, būdami neskarti un nesakauti. Kontradmirālis bija jūsu tuvs kolēģis - viņš vadīja tiesas prāvu pret manu brāļadēlu, kad tas pirmoreiz atgriezās no Kalgana. Šis nav pirmais gadījums, kas mums zināms, un mūsu kuģi un komanda neuzņemsies risku nokļūt potenciālu nodevēju varā.

- Jūs aiziesiet no šejienes apsardzes pavadībā, -Indbers teica.

Randu devās projām, Termina valdnieku grupas mēmo, nicinošo skatienu ielenkts.

Pulkstenis rādīja bez desmit minūtēm divpadsmit.

Beita un Torans sēdēja Velves attālākajās vietās. Viņi piecēlās un pamāja sveicienu garāmejošajam Randu.

Randu draudzīgi pasmaidīja. - Tātad jūs tomēr esat šeit! Kā jums tas izdevās?

- Magnifiko bija mūsu politikānis, - Torans smīnēdams atbildēja. - Indbers gribēja, lai viņš izpilda savu vizisonora kompozīciju par godu Laika Velvei, protams, iecerēdams sevi par galveno tēlu. Magnifiko atteicās nākt šurp bez mums un nepakļāvās nekādai pierunāšanai. Ari Eblings Miss ir kopā ar mums... vai vismaz bija. Viņš klīst kaut kur apkārt. - Tad pēkšņi Torana seja kļuva nopietna un raižpilna. - Paklau, kas noticis, tēvoc? Tu neizskaties labi!

- Laikam gan ne, - Randu piekrītoši pamāja ar galvu. - Mums tuvojas grūti laiki, Toran. Kad Mūlis būs likvidēts, baidos, ka pienāks mūsu kārta.

Viņiem tuvojās svinīgs, balti tērpts stāvs. Nācējs sveicinot stīvi paklanījās.

Beitas tumšajās acīs iedzirkstljās smaids, un viņa pastiepa roku. - Kapteini Pričer! Tātad jūs esat atgriezies kosmosa dienestā?

Kapteinis satvēra viņas plaukstu un paklanījās zemāk. - Nekā tamlīdzīga. Cik saprotu, doktors Miss parūpējās, lai mani atvestu šurp, bet tas ir uz īsu laiku. Rit es atkal būšu mājas arestā. Cik pulkstenis?

Pulkstenis rādija bez trim minūtēm divpadsmit.

Magnifiko bija grūtsirdības un izmisuma iemiesojums. Viņš tupēja savilcies čokurā, it kā visiem spēkiem pūlētos pazust no pasaules. Garā deguna nāsis bija saspringti sarāvušās, un lielās, ieslīpās acis nemierīgi šaudījās apkārt.

Klauns sagrāba Beitas roku un, kad viņa noliecās, čukstus jautāja: - Godātā kundze, kā jūs domājat, vai visi šie lielie vīri varbūt sēdēja publikā, kad es... kad es spēlēju vizisonoru?

- Es nešaubos, ka viņi visi bija tur, - Beita nomierinoši atbildēja un saudzīgi sapurināja viņu aiz pleca. - Un nešaubos, ka viņi visi tevi uzskata par izcilāko Galaktikas spēlētāju un tavu koncertu par labāko, ko jebkad ir dzirdējuši, tāpēc izslienies taisni un sēdi, kā pienākas! Mums jāizturas ar pašcieņu.

Viņa mākslotā pārmetumā sarauca pieri, un Magnifiko nevarīgi pasmaidīja, lēni iztaisnodams garās rokas un kājas.

Pulkstenis rādīja divpadsmit...

... un stikla kamera vairs nebija tukša.

Diez vai kāds bija pamanījis pārvērtības bridi. Viss bija noticis vienā acumirkli: te tukšums, te atdzīvojies tēls.

Kamerā sēdēja cilvēks ratiņkrēslā, vecs, sakrities virs, kura krunkainajā sejā dzirkstīja dzīvas acis un pār kura lūpām atskanēja vēl dzīvāka balss. Viņa klēpi gulēja otrādi apvērsta grāmata, un vārdi plūda rāmi un skaidri.

- Es esmu Hari Seldons!

Balss dedzīgi aizdimdēja Velves mēmajā klusumā.

- Es esmu Hari Seldons! Sajūtas nespēj man pateikt, vai šeit kāds vispār atrodas, bet tas nav svarīgi. Plāns turpinās! Pirmajos trijos gadsimtos nenovirzlšanās procentuālā iespēja bija deviņdesmit četri komats divi.

Viņš bridi apklusa un pasmaidīja, tad draudzīgi teica: - Starp citu, ja kāds šeit stāv kājās, varat apsēsties. Ja kāds vēlas smēķēt, lūdzu, dariet to! ŠI nav dzīva cilvēka klātbūtne. Nekādas ceremonijas nav vajadzīgas.

Tātad sāksim ar šābrīža problēmu. Fonds pirmo reizi ir sastapies ar pilsoņu karu vai ar tā pēdējām fāzēm. Līdz šim uzbrukumi no ārpuses ir sekmīgi atsisti, un saskaņā ar psihovēstures stingrajiem likumiem tas bija neizbēgami. Pašreizējais uzbrukums ir disciplīnai pārlieku nepakļāvīgas Fonda ārējās grupas uzbrukums pārlieku autoritārai centrālai valdībai. Šī norise bija nepieciešama, un rezultāts ir acīmredzams.

Dižciltīgās publikas pašcieņa sāka ļodzīties. Indbers bija pa pusei izslīdējis no sava sēdekļa.

Beita ar noraizējušos skatienu paliecās uz priekšu. Par ko dižais Seldons runā? Viņa dažus vārdus bija palaidusi garām...

- ...ka izstrādātais kompromiss ir nepieciešams divējādā ziņā. Neatkarīgo Tirgotāju sacelšanās ienes jaunu nedrošības elementu valdībā, kura, iespējams, ir kļuvusi pārāk pašpārliecināta. Atjaunojas pūliņu elements. Kaut gan demokrātija tiek apspiesta, tās veselīgs pieaugums...

Tagad apkārt skanēja balsis. Čuksti bija pārtapuši skaļos vārdos, un tajos ieskanējās panika.

Beita iečukstēja Toranam ausī: - Kāpēc viņš nerunā par Mūli? Tirgotāji taču nav sacēlušies!

Torans paraustīja plecus.

Sēdošais tēls moži turpināja runāt cauri un pāri augošajam haosam.

- ...jauna un stabilāka koalīcijas valdība bija nepieciešams un labvēlīgs rezultāts loģiskajam, Fondam uzspiestajam pilsoņu karam. Un tagad turpmākas ekspansijas ceļā stāv vienīgi vecās Impērijas atliekas,

un vismaz turpmākajos pāris gados tās neradīs problēmas. Protams, es nevaru izklāstīt nākamās problēmas dabu...

Seldona turpmākos vārdus aprija publikas dārdošais troksnis, un viņa lūpas kustējās bez skaņas.

Eblings Miss tumši pietvīkušu seju piesteidzās pie Randu. - Seldons ir nojūdzies! Viņš ir paredzējis aplamu krīzi! Vai tad jūs, Tirgotāji, jebkad esat plānojuši pilsoņu karu?

- Jā, mēs tādu plānojām, - Randu sausi atbildēja.

- Mēs to atcēlām Mūļa dēļ.

- Tādā gadījumā Mūlis ir pievienotais apstāklis, kas nebija paredzēts Seldona psihovēsturē. Paklau, kas tur notiek?

Pēkšņi atkal bija iestājies sastindzis klusums, un Beita redzēja, ka stikla kabīne ir tukša. Sienu kodol-spīdums bija nodzisis, un kondicionētā gaisa vieglā plūsma bija pazudusi.

Kaut kur ārpusē mainīgos toņos spalgi iegaudojās sirēna, un Randu lūpas nedzirdami veidoja vārdus:

- Kosmosa uzbrukums!

Eblings Miss pacēla pie auss rokas pulksteni un spēji iekliedzās: - Augstā Ga-LAK-ti-ka, tas ir apstājies! Vai šajā telpā vēl kāds pulkstenis strādā? - Viņa balss bija pērkona grāviens.

Divdesmit rokas pacēlās pie divdesmit ausīm. Un nevajadzēja divdesmit sekundes, lai kļūtu skaidrs, ka nestrādā.

- Tas nozīmē, - Miss paziņoja ar baisi drūmu pārliecību, - ka Laika Velvē ir apturēta visa kodolenerģija. Mūlis ir sācis uzbrukumu!

Cauri troksnim atskanēja Indbera smilksts: - Ejiet atpakaļ vietās! Mūlis ir piecdesmit parseku attālumā!

- Tur viņš bija pirms nedēļas! - atkliedza Eblings Miss. - Pašlaik viņš bombardē Terminu!

Beita juta, ka viņu sagrābj dziļa depresija. Tā ieskāva viņu arvien ciešāk, lidz elpa tik tikko spēja izlauzties cauri sāpīgi aizžņaugtajam kaklam.

Ārpusē bija dzirdams arvien skaļāks pūļa troksnis. Durvis atsprāga vaļā, un pa tām ieskrēja izmisis vīrietis. Viņš drudžaini vērsās pie Indbera, kas steidzās viņam pretī.

- Ekselence! - vīrietis izdvesa. - Visā pilsētā nedarbojas neviens transporta līdzeklis, un nestrādā neviena ārējā sakaru līnija! Tiek ziņots, ka Desmitā Flote ir sakauta, un Mūļa kuģi ir nokļuvuši līdz atmosfērai. Ģenerālštābs...

Indbers sabruka nevarīgā kaudzē uz grīdas. Tagad telpā vairs neskanēja neviena balss. Pat pūlis ārpusē bija apklusis mēmās bailēs, un gaisā valdīja saltas šausmas un panika.

Pavadoņi piecēla Indberu kājās. Pie lūpām viņam pielika kausu ar vīnu. Indbera lūpas sakustējās, kaut gan acis palika aizvērtas, un pār tām izskanēja viens vārds: - Padodieties!

Beita jutās tuvu asarām - nevis aiz bēdām vai pazemojuma, bet visaptverošu baiļu un izmisuma dēļ. Eblings Miss paraustīja viņu aiz piedurknes. - Nāciet, cienītā kundze!

Viņš ar spēku uzvilka Beitu no krēsla.

- Ejam projām! - viņš teica. - Un ņemiet līdzi savu muzikantu! - Korpulentā zinātnieka nobālušās lūpas drebēja.

- Magnifiko! - Beita nevarīgi sacīja. Klauns šausmās sarāvās. Viņa skatiens bija sastindzis un aizplīvurojies.

- Mūlis! - viņš iebrēcās. - Mūlis nāk man pakaļ!

Viņš neganti atvairīja Beitas pieskārienu. Torans

noliecās pār viņu un smagi nolaida dūri. Magnifiko sabruka bez samaņas, un Torans viņu iznesa ārā kā kartupeļu maisu.

Nākamajā dienā Mūļa atbaidošie, melnie karakuģi nolaidās uz Termina planētas lidlaukiem. Galvenais ģenerālis traucās pa Termina Pilsētas tukšo galveno ielu ārzemju ražojuma automobilī, kamēr visi pilsētas kodolspēka automobiļi stāvēja nekustīgi un nelietojami.

Okupācija tika pasludināta divdesmit četras stundas pēc Seldona parādīšanās Fonda agrāko dižvīru publikas priekšā.

No visām Fonda planētām joprojām turējās vienīgi Neatkarīgie Tirgotāji, un tagad Mūlis, Fonda iekarotājs, vērsa pret tiem visu savu spēku.

MEKLĒJUMU SĀKUMS

Vientuļā planēta Heivena - kāda Galaktikas sektora vienīgās saules vienīgā planēta, kuras sektors nenoteiktām robežām aizvijās starpgalaktiskā tukšumā, - bija nonākusi aplenkumā.

Stingri militārā izpratnē tā pavisam noteikti atradās aplenkumā, jo neviena kosmosa teritorija Galaktikas pusē vairāk nekā divdesmit parseku attālumā nebija ārpus Mūļa uzbrukuma bāzu zonas. Četros mēnešos kopš satriecošās Fonda krišanas Heivenas sakaru sistēma bija izirusi kā naža saārdīts zirnekļa tīkls. Heivenas kuģi virzījās uz iekštelpu virs savas mājvietas, un vienīgā kaujas bāze tagad bija pati Heivena.

No jebkura cita viedokļa aplenkums bija vēl ciešāks, jo planētu jau bija ietinis bezpalīdzības un nenovērša-mības plīvurs...

Beita smagi pagāja garām bāli sārto plastmasas galdu rindām un, akli taustīdamās, atrada savu vietu. Apsēdusies augstajā krēslā bez parocēm, viņa mehāniski atbildēja uz neskaidri dzirdamiem sveicieniem, ar gurdas plaukstas virspusi paberzēja kņudošu aci un pasniedzās pēc ēdienkartes.

Viņa paguva neredzami noskurināties nepatikā pret uzsvērti reklamētajiem kultivētu sēņu ēdieniem - Hei-venā tos uzskatīja par lielu delikatesi, bet Fonda ieaudzinātās garšas tradīcijas vedināja tos atzīt par gluži nebaudāmiem kad netālu izdzirdēja šņukstus un pacēla galvu.

Iepriekš viņa tikai pavirši bija pamanījusi pie pretējā ēdamgalda sēžam mazpazīstamo Džadiju, neizskatīgu, neinteresantu blondīni ar uzrautu degunu. Bet tagad Džadija raudāja, izmisīgi iekodusies ar zobiem mitrā mutautā un pūlēdamās apslāpēt elsas, līdz seja pārklājās sarkaniem plankumiem. Bezveidīgais pretradiācijas apģērbs bija nevērīgi uzmests uz pleciem, un caurspīdīgais sejas aizsegs bija noslīdējis un iekritis saldēdienā, kur gulēja joprojām.

Beita piebiedrojās trim meitenēm, kuras pēc kārtas pūlējās likt lietā izsenis izmantotos un izsenis neiedarbīgos paņēmienus, plikšķinot raudātājai pa plecu, glāstot matus un murminot nesakarīgas frāzes.

- Kas noticis? - viņa klusi jautāja.

Viena no meitenēm paskatījās uz viņu un atturīgi paraustīja plecus. - Es nezinu, - viņa atmeta, bet tad, juzdamās neveikli par strupo atbildi, pavilka Beitu sānis.

- Man šķiet, ka viņai ir bijusi grūta diena. Un viņa uztraucas par savu vīru.

- Vai viņš piedalās gaisa patruļā?

- Jā.

Beita pastiepa roku un draudzīgi pieskārās Džadijai.

- Vai tu negribētu iet mājās, Džadij? - Viņas balss moži un lietišķi pārtrauca draudzeņu laipno un nevarīgo dudināšanu.

Džadija gandrīz pikti paskatījās augšup. - Es šonedēļ jau paņēmu vienu brīvdienu...

- Nu tad paņemsi vēl otru. Saproti, ja tu par visu varu pūlēsies palikt darbā, tev nākamajā nedēļā vajadzēs trīs brīvdienas, tāpēc mājas atpūta šobrīd būs gluži patriotisks solis. Vai kāda no jums, meitenes, strādā viņas nodaļā? Labi, tad parūpējieties par formālo pusi. Bet vispirms aizej uz vannasistabu, Džadij, un sakop seju, lai tā atgūst firziķu krēma krāsu, kas tev tik labi piestāv. Ej nu! Aši!

Beita atgriezās savā vietā un ar drūma atvieglojuma nopūtu atkal paņēma ēdienkarti. Tāda noskaņa bija lipīga. Viena raudoša meitene šajā saspringtajā laikā spēja novest līdz panikai visu savu nodaļu.

Izdarījusi puslīdz ciešamu izvēli, viņa piespieda atbilstošās pogas blakus savai rokai un nolika ēdienkarti atpakaļ nišā.

Slaidā, tumšmatainā meitene, kas sēdēja viņai pretī, nicīgi izmeta: - Neko citu kā raudāt jau mēs acīmredzot neesam spējīgas, vai ne?

Viņas neparasti pilnīgās lūpas tik tikko kustējās, un Beita ievēroja, ka tās ir rūpīgi ietonētas, izceļot samāksloto, tikko jaušamo smaidu, kas pēc pašreizējā laika pieņēmumiem liecināja par dvēseles smalkumu.

Beita nolaistiem plakstiņiem pārdomāja meitenes vārdos slēpto mājienu un nopriecājās, ka var pievērsties pusdienām: flīzētā galda virsma iegrima un pēc brīža pacēlās kopā ar ēdienu. Viņa rūpīgi atritināja salveti, kurā bija ietīti galda piederumi, un piesardzīgi pagrozīja tos pirkstos, līdz metāls atdzisa.

- Vai tu vari ieteikt kaut ko labāku, Hella? - viņa jautāja.

- Kāpēc ne? - Hella atsaucās. - Es varu! - Ar nevērīgu, ietrenētu pirkstu kustību viņa iemeta cigareti mazajā nišā, un sīks zibsnis to satvēra jau pirms atsišanās pret seklo iedobi.

- Piemēram, - Hella atbalstīja zodu slaidajās, glīti koptajās plaukstās, - es domāju, ka mēs varētu noslēgt gluži pieņemamu vienošanos ar Mūli un izbeigt visu šo bezjēdzību. Bet man, protams, nav... nekādu iespēju ātri tikt projām, kad Mūlis pārņems varu.

Beitas gludajā pierē neievilkās rievas. Viņas balss skanēja raiti un vienaldzīgi. - Tev laikam nav ne brāļa, ne vīra, kas karotu kuģos?

- Nē. Tāpēc jo krietnāk no manis, ka es neredzu vajadzību upurēt citu sieviešu brāļus un vīrus.

- Upurēt visvairāk nāksies tad, kad mēs padosimies.

- Fonds padevās un mierīgi dzīvo tālāk. Bet mūsu vīrieši ir projām, un Galaktika ir nostājusies pret mums.

Beita paraustīja plecus un laipni teica: - Šķiet, ka no abām šīm atziņām tev lielākas raizes dara pirmā. -Viņa atkal pievērsās savam dārzeņu šķīvim un turpināja ēst ar nepatīkamu apjautu, ka apkārt valda klusums. Neviena sieviete dzirdamības attālumā nebija mēģinājusi atbildēt uz Hellas cinismu.

Viņa ātri devās projām, iepriekš nospiedusi pogu, kas nokopa pusdiengaldu nākamās maiņas ēdājam.

Trīs galdiņus attālāk jauna darbiniece skaļā čukstā jautāja Hellai: - Kas tā tāda bija?

Hella nevērīgi savilka lūpas. - Mūsu koordinatora brāļameita. Tu nezināji?

- Ak tā? - Meitenes acis vēlreiz pārslīdēja promejošās Beitas mugurai. - Ko viņa te dara?

- Strādā tāpat kā visas. Vai tad tu nezini, ka patriotiskai būt ir moderni? Spēlē tādu demokrātiju, ka vēmiens nāk.

- Beidz, Hella! - teica tukla meitene viņai labajā pusē. - Viņa nekad nav kūdījusi pret mums savu tēvoci. Kāpēc tu neliecies mierā?

Hella atbildes vietā uzmeta kaimiņienei ledainu skatienu un aizdedzināja nākamo cigareti.

Jaunā darbiniece ieklausījās pretī sēdošās spriganās rēķinvedes čalošanā. Sieviete bērtin bēra vārdus: - ...un runā, ka viņa esot bijusi Velvē... saproti, pati personīgi bijusi Velvē... kad runāja Seldons... un mērs esot ārdījies ar putām uz lūpām, un sākušās baigās nekārtības, un tādā garā. Viņa tika projām, pirms Mūlis nolaidās uz planētas, un bēgšana esot bijusi ļoti dramatiska... vajadzējis izkļūt cauri blokādei... nesaprotu, kāpēc viņa neuzraksta par to grāmatu, zini, cik populāras šodien ir grāmatas par karu? Un viņa esot bijusi arī tur, tajā Mūļa pasaulē, uz Kalgana, saproti? Un...

Atskanēja zvans, un ēdamistaba pamazām iztukšojās. Rēķinvede turpināja čalot, un jaunā darbiniece klausījās ieplestām acīm, tikai atbilstošos brīžos iestarpinādama tradicionālo jautājumu: - Patiešā-ā-ām?

Kad Beita atgriezās mājās, milzīgās alas apgaismojums jau bija sācis pakāpeniski satumst, vēstījot, ka krietnajiem un strādīgajiem laiks doties gulēt. Torans sagaidīja viņu durvīs, turēdams rokā apziestu sviestmaizes šķēli.

- Kur tu biji? - viņš neskaidri jautāja, neiztukšojis muti, pēc tam skaidrākā balsī piebilda: - Es šo to sagrābstīju vakariņām. Ja būs par maz, nevaino mani!

Bet Beita ieplestām acīm apgāja viņam apkārt.

- Torij! Kur ir tavs formas tērps? Kāpēc tu esi civilās drēbēs?

- Pavēle, Bej. Randu pašlaik ir ieslēdzies kopā ar Eblingu Misu, un es nezinu, par ko viņi spriež. Lūk, tur viss ir!

- Vai es braukšu līdzi? - Beita dedzīgi pagriezās pret vīru.

Torans pirms atbildes viņu noskūpstīja. - Domāju, ka jā. Tas droši vien būs bīstami.

- Bet kas tad nav bīstami?

- Pilnīgi pareizi. Ak jā, un es jau aizsūtīju pēc Mag-nifiko, droši vien arī viņš brauks kopā ar mums.

- Vai tas nozīmē, ka viņa koncerts Motoru fabrikā būs jāatceļ?

- Acīmredzot jā.

Beita iegāja blakusistabā un apsēdās pie maltītes, kas nenoliedzami izskatījās “šā tā sagrābstīta”. Viņa veikli sagrieza sviestmaizes uz pusēm un teica:

- Žēl gan par to koncertu! Fabrikas meitenes to ļoti gaidīja. Un Magnifiko tāpat. - Viņa pašūpoja galvu.

- Kāds viņš ir savāds radījums!

- Iekustinājis tavu mātes kompleksu, Bej, tur ir visa vaina. Kādreiz mums abiem būs bērns, un tad tu viņu aizmirsīsi.

Ēzdama sviestmaizi, Beita starp kumosiem dobji atbildēja: - Tā vien šķiet, ka manam mātes kompleksam pilnīgi pietiek ar tevi.

Tad viņa nolika sviestmaizi un kļuva ļoti nopietna.

- Torij?

- M-m-m?

- Torij, es šodien biju pilsētas rātsnamā, produkcijas nodaļā. Tāpēc pārnācu tik vēlu.

- Ko tu tur darīji?

- Redzi... - viņa neveikli sastomījās. - Tas ir krājies jau ilgāku laiku. Fabrikā gaiss ir tāds, ka es vairs nespēju izturēt. Morālais noskaņojums uz nulles. Meitenēm nāk raudu lēkmes bez konkrēta iemesla. Citai nelabi, cita ieraujas sevi. Pat rāmās peles staigā uzmestu lūpu. Manā nodaļā produkcija vairs nesasniedz ceturto daļu no tā, kāda bija, kad sāku strādāt, un nav nevienas dienas, kad strādnieces būtu pilnā skaitā.

- Skaidrs, - Torans teica, - tātad tu meklēji glābiņu produkcijas nodaļā. Un ko tu tur darīji?

- Uzdevu dažus jautājumus. Torij, un tas pats notiek visā Heivenā! Produkcija krītas, aug neapmierinātība un rūgtums. Nodaļas vadītājs tikai paraustīja plecus - pēc tam kad es veselu stundu bija gaidījusi priekšistabā, lai tiktu pie viņa, un tiku vienīgi tāpēc, ka esmu koordinatora brāļameita! - un pateica, ka neko nevarot darīt. Es domāju, ka viņam bija vienalga.

- Nu, nu, nepārspīlē, Bej.

- Es domāju, ka viņam bija vienalga! - Beitas sasprindzinājums pārauga dusmās. - Es tev saku, tur kaut kas nav kārtībā! Es jūtu to pašu briesmīgo bezcerību, kas mani pārņēma Laika Velvē, kad Seldons mūs pameta. Arī tu pats to juti.

- Taisnība, jutu gan.

- Tā sajūta ir atgriezusies! - viņa nikni turpināja. - Un mēs nekad nespēsim pretoties Mūlim! Pat tad, ja mums būtu līdzekļi, mums trūkst drosmes, spara, gribasspēka... Torij, nav jēgas cīnīties!

Torans neatcerējās, ka jebkad būtu redzējis Beitu raudam, un viņa neraudāja arī tagad. Ārēji ne. Bet Torans viegli uzlika plaukstu viņai uz pleca un čukstus teica: - Mēģini par to nedomāt, mīlulīt! Es saprotu, kā tu jūties. Bet mēs neko nevaram...

- Jā, mēs neko nevaram darīt! Tā saka visi, un mēs tikai sēžam un gaidām, kad mums pieliks nazi pie rīkles!

Viņa pievērsās sviestmaižu un tējas atlikumam. Torans klusēdams uzklāja gultas. Ārā jau bija pavisam tumšs.

Būdams jaunieceltais Heivenas pilsētu konfederācijas koordinators - faktiski tas bija karalaika amats -, Randu bija lūdzis, lai viņam piešķir augšstāva istabu, no kuras varēja vērot pilsētas jumtus un zālienus. Tagad, kad alas ugunis bija gandrīz nodzisušas, pilsēta tinās izplūdušās, tumšās ēnās, un Randu aizgriezās no loga. Viņam nepatika kavēties domās par simbolisko līdzību.

Viņš pievērsās Eblingam Misām, kura mazās, možās acis šķita paužam interesi vairs tikai par rokā saņemto sarkanvīna kausu: - Heivenā ir tāds teiciens: kad alas gaismas nodziest, krietnajiem un strādīgajiem jādodas gulēt.

- Vai tu pēdējā laikā daudz guli?

- Nē! Piedod, ka iztraucēju tevi tik vēlu, Mis. Man pēdējā laikā labāk patīk naktis nekā dienas. Vai tas nav savādi? Heivenas iedzīvotāji ir labi pielāgojušies tam, ka tumsa nozīmē nakts miegu. Arī es. Bet pašlaik ir citādi...

- Tu gribi paslēpties, - Miss bezkaislīgi sacīja. - Nomoda laikā tev visapkārt ir cilvēki un tu jūti viņu skatienus un cerības uz savas ādas. Tu izjūti to kā slogu. Nakts laikā tu esi brīvs.

- Tātad tu arī jūti to pašu? Šo nožēlojamo sakāves apziņu?

Eblings Miss lēni pamāja ar galvu. - Jā. Tā ir masu psihoze, grūti aprakstāma pūļa panika. Augstā Ga-LAK-ti-ka, Randu, ko citu var gaidīt? Vesela kultūra ir uzaugusi ar aklu, uzpūstu ticību, ka tautas pagātnes varonis visu ir izplānojis un rūpējas par katru sīkumu viņu sasodītajā dzīvē. Tādam domāšanas veidam ir reliģijas raksturs, un pats saproti, ko tas nozīmē.

- Nesaprotu vis.

Miss nepriecājās par iespēju iedziļināties skaidrojumos. Tas nebija viņa dabā. Tāpēc viņš norūcās, pievērsa skatienu slaidajam cigāram, ko domīgi virpināja pirkstos, un teica: - Reakcija ir tāda pati kā stipras ticības gadījumā. Pārliecību spēj iedragāt vienīgi pamatīgs belziens, un sekas tam ir vispārējs psihisks satricinājums. Vieglākajos gadījumos histērija, slimīga nedrošības apziņa. Smagākajos gadījumos prāta aptumšošanās un pašnāvība.

Randu kodīja īkšķa nagu. - Citiem vārdiem sakot, ja Seldons mūs pieviļ, mūsu balsts sabrūk, un mēs tik ilgi esam pie tā turējušies, ka mūsu muskuļi ir atrofējušies un bez tā mēs nespējam nostāvēt kājās.

- Tā tas ir. Primitīvs salīdzinājums, bet tā tas ir.

- Un kā ir ar taviem muskuļiem, Ebling?

Psihologs ievilka garu cigāra dūmu un ļāva tam

laiski izplūst gaisā. - Ierūsējuši, bet atrofējušies nav. Mana profesija ir veicinājusi kādu tiesu neatkarīgas domāšanas.

- Un tu redzi izeju?

- Neredzu, bet tādai jābūt. Varbūt Seldons neiekļāva aprēķinos Mūli. Varbūt viņš negarantēja mūsu uzvaru. Tomēr viņš negarantēja ari sakāvi. Viņš gluži vienkārši ir izstājies no spēles, un tālāk mums jātiek pašiem. Mūli noteikti var sakaut.

- Kādā veidā?

- Vienīgajā veidā, kā var sakaut jebkuru: izmantojot spēku pret vājību. Saproti, Randu, Mūlis nav supermens. Ja viņš beigu beigās tiks uzvarēts, ikviens to sapratis pats. Lieta tāda, ka viņš ir nezināms un nepazīstams, un leģendas izplatās ātri. Viņu uzskata par mutantu. Un kas par to? Tumšākajiem ļautiņu prātiem mutants nozīmē to pašu, ko “supermens”. Tas ir pilnīgi aplam.

Dati liecina, ka Galaktikā katru dienu piedzimst vairāki miljoni mutantu. No vairākiem miljoniem tikai vienu vai divus procentus iespējams konstatēt vienīgi ar mikroskopu un ķīmijas palīdzību. No viena vai diviem procentiem makromutantu, tas ir, tādu, kuru mutācijas var redzēt ar neapbruņotu aci vai neapbruņotu prātu, tikai viens vai divi procenti ir kroplīgi radījumi, kas der tikai izklaižu centriem, laboratorijām vai nāvei. Nedaudzie makromutanti, kuru novirzes ir labdabīgas, gandrīz visi ir nekaitīgi īpatņi, neparasti kādā atsevišķā aspektā, bet normāli - vai nereti atpalikuši - gandrīz visos citos aspektos. Tu mani saproti, Randu?

- Saprotu. Bet kā tas attiecas uz Mūli?

- Ja pieņemam, ka Mūlis ir mutants, varam uzskatīt, ka viņam piemīt kāda īpatnība, acīmredzot psihiska iezīme, kas ļauj iekarot pasaules. Ārpus tās viņam noteikti ir savas vājās vietas, kuras mums jāatklāj. Viņš necenstos pēc tādas slepenības un nevairītos no citu acīm, ja šis vājās vietas nebūtu ieraugāmas un liktenīgas. Ja viņš ir mutants.

- Vai ir ari cita iespēja?

- Varbūt ir. Liecības par mutāciju balstās uz viena cilvēka atziņām, un tas bija kapteinis Hans Pričers no kādreizējā Fonda izlūkdienesta. Viņš izdarīja secinājumus no to cilvēku bālajām atmiņām, kuri apgalvoja, ka ir pazinuši Mūli - vai kādu, kurš varēja būt Mūlis, -pirmajos dzīves gados vai agrā bērnībā. Pričers vāca nedrošus fragmentus, un viņa izveidotās liecības Mūlis viegli varēja izmantot pats savā labā, jo nevar noliegt, ka šī mutanta jeb supermena reputācija Mūlim ir ļoti palīdzējusi gūt panākumus.

- Tas ir interesanti. Cik sen tu jau tā domā?

- Es nekad tā neesmu domājis ar pilnu pārliecību. Tā ir tikai alternatīva, ko vērts paturēt prātā. Piemēram, iedomājies, Randu, ka Mūlis ir atklājis radiācijas veidu, kas spēj apslāpēt garīgo enerģiju, tāpat kā viņš izmanto kaut ko tādu, kas apslāpē kodolreakcijas. Kā tas tev izklausās? Vai tas varētu izskaidrot to, kas pašlaik notiek ar mums, - un to, kas notika ar Fondu?

Randu šķita iegrimis gandrīz mēmā drūmībā.

- Un kādi ir tavi pētījumi attiecībā uz Mūļa klaunu? - pēc brīža viņš jautāja.

Tagad sastomījās Eblings Miss. - Pagaidām nekā noderīga. Pirms Fonda sabrukuma es drosmīgi runāju ar mēru - galvenokārt tādēļ, lai uzturētu viņa drosmi, un daļēji tādēļ, lai uzturētu pats savējo. Bet zini, Randu, ja manas matemātikas ierīces būtu piemērotā stāvoklī, man pietiktu ar klaunu vien, lai veiktu pilnīgu Mūļa analīzi. Tad viņš mums būtu rokā. Tad mēs noskaidrotu dīvainās anomālijas, kas man jau līdz šim ir sagādājušas pārsteigumus.

- Piemēram, kādas?

- Padomā, cilvēk! Mūlis ar pirmo rāvienu sakāva Fonda flotes, bet viņam ne reizi nav izdevies atklātā uzbrukumā piespiest atkāpties Neatkarīgo Tirgotāju flotes, kas ir krietni vājākas. Fonds krita pēc pirmā trieciena; Neatkarīgie Tirgotāji joprojām turas par spīti pretspēkam. Savu Slāpētājlauku viņš pirmoreiz lietoja pret Mnemona Neatkarīgo Tirgotāju kodolieročiem. Negaidītā pārsteiguma dēļ viņi toreiz zaudēja kauju, tomēr spēja atvairīt Lauku. Un Mūlim nekad vairs nav izdevies to sekmīgi lietot pret Neatkarīgajiem Tirgotājiem. Taču vēl un vēlreiz tas ir veiksmīgi darbojies pret Fonda spēkiem. Tas darbojās arī uz Fonda. Kāpēc? Mūsu pašreizējo zināšanu ietvaros tas ir pilnīgi neloģiski. Tātad jābūt faktoriem, kurus mēs nezinām.

- Nodevība?

- Tās ir tukšas blēņas, Randu. Pilnīgas muļķības! Uz Fonda nebija neviena, kurš nebūtu pārliecināts par uzvaru. Kurš lai gribētu nodot drošus uzvarētājus?

Randu aizgāja līdz izliektajam logam un pievērsa neredzošu skatienu neredzamajam. Viņš teica: - Bet tagad mēs noteikti zaudēsim, kaut arī Mūlim būtu tūkstošiem vājo vietu, kaut arī to būtu tik, cik sunim blusu...

Viņš nepagriezās pret sarunas biedru. Šķita, ka runā viņa sagumušie pleci un nervozi kustīgās, aiz muguras saņemtās plaukstas. - Pēc Laika Velves notikuma mēs viegli tikām projām, Ebling, - viņš teica. - Arī citi varēja aizbēgt. Daži to darīja. Lielākā daļa ne. Slāpētāj-laukam bija iespējams dot prettriecienu. Tam būtu vajadzīga attapība un zināmi pūliņi. Visi Fonda karakuģi varēja aizlidot uz Heivenu vai citu tuvējo planētu un turpināt ciņu tāpat kā mēs. To nedarīja neviens. Faktiski viņi dezertēja, pārejot ienaidnieka pusē.

Fonda pagrīde, uz kuru visi šejienieši, šķiet, ļoti paļaujas, līdz šim nav darījusi neko ievērības cienīgu. Mūlis ir bijis pietiekami gudrs politiķis, lai solītu aizsargāt lielo Tirgotāju īpašumus un peļņu, un tie ir nostājušies viņa pusē.

Eblings Miss stūrgalvīgi sacīja: - Plutokrāti vienmēr ir bijuši pret mums.

- Un viņiem vienmēr ir bijusi vara. Paklausies, Ebling! Mums ir pamats domāt, ka Mūlis vai viņa spēki jau ir nodibinājuši sakarus ar varenajiem Neatkarīgo Tirgotāju vidū. Ir zināms, ka vismaz desmit no divdesmit septiņām Tirdzniecības Pasaulēm ir pārgājušas Mūļa pusē. Iespējams, ka vēl citas desmit apsver tādu iespēju. Uz Heivenas ir cilvēki, kuri neskumtu par Mūļa virskundzību. Acīmredzot pastāv neatvairāms kārdinājums atteikties no apdraudētas politiskās varas, ja tas palīdz saglabāt kontroli ekonomiskajā jomā.

- Tu nedomā, ka Heivena varētu karot ar Mūli?

- Es nedomāju, ka Heivena to darīs. - Beidzot Ran-du pagriezās un pievērsa raižpilno seju psihologam. - Es domāju, ka Heivena gaida padošanos. Es tevi ataicināju šurp tieši tādēļ, lai to pateiktu. Es gribu, lai tu brauc projām no Heivenas.

Eblings Miss izbrīnā piepūta tuklos vaigus. - Jau tagad?

Randu jutās bezgala noguris. - Ebling, tu esi Fonda izcilākais psihologs. Lielākie psiholoģijas dižgari ir aizgājuši pagātnē līdz ar Seldonu, bet tu esi labākais, kas mums palicis. Tu esi mūsu vienīgā cerība uzvarēt Mūli. Šeit tu to nevari izdarīt; tev jālido turp, kur vēl saglabājies kaut kas no Impērijas.

- Uz Trantoru?

- Tieši tā. No kādreizējās Impērijas ir palicis tikai vārgs skelets, bet centrā kaut kam vēl jābūt. Tur atrodas reģistri, Ebling. Tu vari pamatīgāk apgūt matemātisko psiholoģiju, varbūt pat pietiekami daudz, lai spētu atšifrēt klauna prātu. Protams, viņš dosies tev līdzi.

- Šaubos, vai viņš to gribēs, - Miss sausi atbildēja. - Ja tava brāļameita nebrauks kopā ar viņu, pat bailes no Mūļa nebūs pietiekams iemesls.

- To es zinu. Tieši šī iemesla dēļ tev līdzi dosies arī Torans un Beita. Un šim ceļojumam ir vēl cits, svarīgāks iemesls. Hari Seldons pirms trijiem gadsimtiem nodibināja divus Fondus, katru savā Galaktikas galā. Tev jāatrod Otrais Fonds.

KONSPIRATORS

Mēra pils - kādreizējā mēra pils - melnēja tumsā kā izplūdis, ēnains plankums. Iekarotajā pilsētā valdīja komandantstundas klusums, un Fonda debesīs dominēja Lielās Galaktiskās Lēcas pienainais miglājs, kurā mirgoja pa retai, vientuļai zvaigznei.

Trijos gadsimtos Fonds no nelielas zinātnieku grupas privāta projekta bija pārtapis visaptverošā tirdzniecības impērijā, kas iesniedzās pašos Galaktikas dziļumos, un pusgada laikā šī diženība bija saplakusi līdz iekarotas provinces līmenim.

Kapteinis Hans Pričers atteicās to saprast.

Pilsētas drūmais nakts klusums un aptumšotā, iebrucēju ieņemtā pils to vēstīja pietiekami skaidri, tomēr kapteinis Hans Pričers, stāvēdams pie pils ārējiem vārtiem ar sīciņu atombumbu zem mēles, atteicās to saprast.

Viņam tuvojās ēnains siluets, un kapteinis nolieca galvu.

Čuksts bija tikko dzirdams: - Signalizācijas sistēma ir tāda pati kā agrāk, kapteini. Ejiet tālāk! Tā neko neuztvers.

Kapteinis pieliecās, klusi izgāja cauri zemajai arkai un pa strūklaku ietverto taku devās turp, kur savulaik atradās Indbera dārzs.

Bija pagājuši četri mēneši kopš Laika Velves dienas, kuras notikumus kapteiņa atmiņa centās atvairīt. Taču pārdzīvotie iespaidi neaicināti atgriezās - pa vienam, pa atsevišķai epizodei, galvenokārt naktīs.

Vecais Seldons laipni runā vārdus, kuri ir satriecoši aplami, - publiku pārņem apjukums - Indbera krāšņais mēra tērps uzkrītoši kontrastē ar viņa sašķiebto, apstulbušo seju - pārbiedētais pūlis strauji aug arvien lielāks un klusējot gaida neizbēgamo padošanās vēsti -jaunais vīrietis Torans izslīd pa sāndurvīm, pārmetis pār plecu nevarīgo Mūļa klaunu.

Un viņš pats, kapteinis Hans Pričers, kaut kā izkļuvis no haosa, pārliecinās, ka viņa auto nedarbojas...

Viņš lauza ceļu cauri neorganizētajam pūlim, kas jau steidzās atstāt pilsētu - nezināmā virzienā.

Viņš apdullis meklēja kādu no daudzajām alām, kuras bija - kādreiz bija - demokrātiskās pagrīdes štābi, astoņdesmit gadu vārgas un nesekmīgas darbības centri.

Un alas bija tukšas.

Nākamajā dienā debesis aizsedza melni svešzemju kuģi, kas lēni nolaidās starp tuvējās pilsētas ēku puduriem. Kapteinis Hans Pričers juta pār sevi gāžamies bezpalīdzības un izmisuma vilni.

Viņš devās tālā un nopietnā ceļā.

Trīsdesmit dienās viņš bija nogājis kājām gandrīz divsimt jūdzes, pārģērbies ceļmalā atrasta, nesen miruša hidroponikas strādnieka drēbēs, uzaudzējis ugunīgi rudu bārdu...

Un atradis to, kas palicis pāri no pagrīdes.

Tas notika Ņūtonas pilsētā, kādreiz elegantā dzīvojamo namu rajonā, kas tagad lēnām pārvērtās postažā, kāda necila ierindas darbinieka mājā, kur vīrietis mazām acīm un lieliem kauliem, sabāzis kabatās mezglainās dūres, ar stiegraino stāvu aizsprostoja šaurās ieejas durvis.

Kapteinis nomurmināja: - Es nāku no Mirana.

Vīrietis drūmi atvairīja mēģinājumu. - Mirans šogad agri dod ziņu.

- Ne agrāk kā pagājušajā gadā, - kapteinis atbildēja.

Taču vīrietis neatkāpās no durvīm. Viņš noprasīja:

- Kas jūs esat?

- Vai jūs neesat Fokss?

- Vai jūs vienmēr atbildat ar jautājumu?

Kapteinis tikko jaušami dziļāk ievilka elpu un rāmi

teica: - Es esmu Hans Pričers, Flotes kapteinis un Demokrātiskās Pagrīdes partijas biedrs. Vai laidīsiet mani iekšā?

Fokss atkāpās sānis. Viņš sacīja: - Mans īstais vārds ir Orums Pallijs.

Viņš sniedza roku. Kapteinis to paspieda.

Istaba bija sakopta, bet bez greznības pazīmēm. Vienā kaktā stāvēja dekoratīvs grāmatfilmu projektors, un kapteiņa militārā acs tūlīt atskārta, ka tas var būt maskēts cienījama kalibra blasters. Projektora lēca atradās pretī durvju ailei, tāpēc to varētu lietot no attāluma.

Fokss sekoja bārdainā viesa skatienam un skopi pasmaidīja. - Jā! - viņš teica. - Bet tas derēja tikai Ind-bera un viņa pakalpīgo vampīru laikos. Pret Mūli tas būtu bezspēcīgs, vai ne? Pret Mūli nekas nav izdarāms. Vai gribat ēst?

Kapteiņa žokļu muskuļi zem bārdas saspringa, un viņš pamāja ar galvu.

- Tas būs ātri, ja neiebilstat drusku pagaidīt. - Fokss izņēma no skapīša vairākas aizvākotas kārbas un divas nolika priekšā kapteinim Pričeram. - Turiet virsū pirkstu un atveriet, kad tas ir pietiekami sakarsis. Mans termoregulators nedarbojas. Tādi sīkumi atgādina, ka notiek karš - vai, pareizāk, notika.

Ātri nobērtie vārdi šķita bezbēdīgi, taču runātāja tonis nepavisam nebija bezbēdīgs, un viņa acis izskatījās saltas un dompilnas. Apsēdies pretī kapteinim, viņš teica: - Ja redzēšu pie jums kaut ko tādu, kas man nepatiks, jūsu vietā paliks tikai apdedzis plankums. Vai jūs to zināt?

Kapteinis neatbildēja. Priekšā noliktās kārbas pēc viegla spiediena atvērās.

Fokss strupi teica: - Sautējums! Piedodiet, bet ēdienu izvēle nav nekāda lielā.

- Es zinu, - kapteinis atbildēja. Viņš ēda ātri, nepaceldams skatienu.

- Es reiz jūs redzēju, - Fokss teica. - Cenšos atcerēties, un bārda tajā bildē nekādi neiederas.

- Neesmu skuvies trīsdesmit dienas, - kapteinis Pričers atbildēja un iekarsa dusmās. - Ko jūs gribat? Es pateicu pareizās paroles! Man ir identifikācija!

Vīrietis atmeta ar roku. - Ak, es daudz nešaubos, ka jūs patiešām esat Pričers. Bet paroles zina daudzi, un daudziem ir identifikācija un identitāte - tiem, kuri ir Mūļa pusē. На, vai esat dzirdējis par tādu Levo?

-Jā.

- Viņš ir pārgājis pie Mūļa.

- Ko? Viņš...

- Jā. Viņš bija virs, kuru sauca par “Nepadevīgo”. -Foksa lūpas izsmejoši savilkās, bet balsi neskanēja ne smiekli, ne uzjautrinājums. - Un tad vēl Villigs. Ari sameties kopā ar Mūli! Un Garrs un Nots. Ari sametušies kopā ar Mūli! Kāpēc lai Pričers nedarītu to pašu? Kā lai es zinu?

Kapteinis tikai papurināja galvu.

- Bet tas nav svarīgi, - Fokss klusi sacīja. - Ja Nots ir viņu pusē, tad viņi noteikti zina manu vārdu, tāpēc, ja jūs esat likumīgs biedrs, tad mūsu iepazīšanās jums nozīmē lielākas briesmas nekā man.

Kapteinis pabeidza ēst un atspiedās pret krēsla atzveltni. - Ja jums šeit nav organizācijas, kur es varu to atrast? Fonds varbūt ir padevies, bet es ne.

- Ak tā! Jūs nevarat klaiņot bezgalīgi ilgi, kapteini. Fonda iedzīvotājiem šajos laikos ir vajadzīgas ceļojumu atļaujas, lai pārvietotos no vienas pilsētas uz citu. Vai jūs to zināt? Un identitātes apliecības. Vai jums tāda ir? Turklāt visiem vecās Flotes virsniekiem ir pavēlēts pieteikties tuvākajā okupācijas štābā. Jūs taču ari esat no viņiem, ko?

- Jā. - Kapteiņa balss skanēja skarbi. - Vai domājat, ka tas mani nobiedēs? Es biju uz Kalgana neilgi pēc Mūļa iebrukuma. Mēneša laikā visi vecie kara virsnieki bija apcietināti, jo skaidrs, ka viņi jebkuru nemieru gadījumā kļūtu par militārajiem vadoņiem. Pagrīde vienmēr ir zinājusi, ka revolūcija nevar būt veiksmīga, ja tās pārziņā nav vismaz daļa no Flotes. Ari Mūlis to acīmredzot zina.

Fokss domīgi pamāja ar galvu. - Tas ir loģiski. Mūlis apsver visu.

- Es izmetu savu formas tērpu, līdzko bija iespējams. Es uzaudzēju bārdu. Nevar izslēgt iespēju, ka citi ir darijuši to pašu.

- Vai jūs esat precējies?

- Mana sieva ir mirusi. Bērnu man nav.

- Tātad ķīlnieku variants jums nedraud.

- Nē.

- Vai gribat dzirdēt manu padomu?

- Ja jums tāds ir.

- Es nezinu, kāda ir Mūļa politika un kas viņam padomā, bet lietpratīgi strādnieki pagaidām ir itin ieredzēti. Algas ir paaugstinājušās. Jebkāda veida kodolieroču produkcija strauji iet plašumā.

- Ak tā? Tas izklausās pēc uzbrukumu turpināšanas.

- Es nezinu. Mūlis ir viltīgs kretīns, un pilnīgi iespējams, ka viņš tikai pielabina strādniekus, lai tie pakļautos. Ja Seldons ar visu savu psihovēsturi nespēja viņu prognozēt un atkost, tad es nemaz nedomāju mēģināt. Bet jums ir strādnieka apģērbs. Tas kaut ko nozīmē, vai ne?

- Es neesmu lietpratīgs strādnieks.

- Jūs taču esat apguvis kodolenerģijas militāro kursu, vai ne?

- Protams.

- Ar to pietiek. Šajā pilsētā atrodas Kodollauku montāžas korporācijas galvenā mītne. Pasakiet viņiem, ka jums ir pieredze. Tie paši smerdeļi, kas vadīja fabriku Indberam, tagad vada to Mūlim. Kamēr vien viņiem vajadzēs strādniekus, lai ieraustu kārtīgu žūksni, viņi neuzdos liekus jautājumus. Viņi jums izsniegs identitātes apliecību, un jūs varēsiet pieteikties uz istabu Korporācijas dzīvojamo māju rajonā. Iesaku sākt tūlīt!

Tādējādi kapteinis Hans Pričers no Nacionālās Flotes kļuva par vairogu montētāju Lo Moro Kodollauku montāžas korporācijas 45. cehā. Un viņa sociālais statuss no izlūkošanas dienesta aģenta pazeminājās līdz “konspiratoram” - amatam, kas pēc vairākiem mēnešiem aizveda viņu turp, kur agrāk bija atradies Indbera privātais dārzs.

Dārzā kapteinis Pričers ieskatījās radometrā, ko turēja plaukstā. Iekšējais brīdinājuma lauks joprojām darbojās, un viņš gaidīja. Mazajai atombumbai mutē bija atlicis dzīvot vēl pusstundu. Viņš to uzmanīgi pavalstīja ar mēli.

Radometrs ieslīga drūmā tumsā, un kapteinis ātri devās uz priekšu.

Tiktāl viss bija izdevies veiksmīgi.

Viņš sev bezkaislīgi atgādināja, ka atombumbas dzīvība ir arī viņa dzīvība un tās nāve būs viņa nāve - un arī Mūļa nāve.

Un tad pienāks izcilais kulminācijas brīdis četru mēnešu privātajā karā - karā, kas bija risinājies kopš viņa patveršanās Ņūtonas fabrikā...

Divus mēnešus kapteinis Pričers bija nēsājis biezu priekšautu un masīvu sejsegu, līdz no viņa stājas un izturēšanās bija dzēstas visas militārās izpausmes. Viņš bija strādnieks, kas saņēma algu, pavadīja vakarus pilsētā un nekad nerunāja par politiku.

Divus mēnešus viņš neredzēja Foksu.

Un tad kādu dienu gar viņa darbgaldu klupdams aizstreipuļoja kāds vīrietis, un Pričers kabatā atrada papīra gabalu. Uz tā bija rakstīts “Fokss”. Viņš iesvieda zīmīti kodoltvertnē, kur tā ar neredzamu švīkstu izgaisa, par milimikrovoltu paaugstinot enerģijas patēriņu, un atgriezās pie sava darāmā.

Tovakar viņš sēdēja Foksa mājā un spēlēja kārtis ar diviem vīriem, kurus abus pazina pēc reputācijas un vienu arī pēc vārda un izskata.

Spēlēdami un šurp turp bīdīdami žetonus, viņi pārrunāja turpmāko.

Kapteinis teica: - Kļūda ir pašā pamatā. Jūs dzīvojat sabrukušajā pagātnē. Astoņdesmit gadus mūsu organizācija ir gaidījusi pareizo vēstures brīdi. Mūs bija padarījusi aklus Seldona psihovēsture, kurā viens no svarīgākajiem apgalvojumiem ir tāds, ka indivīdam nav nozīmes, ka indivīds neveido vēsturi, ka komplicētie sociālie un ekonomiskie faktori ir stiprāki par indivīdu un padara viņu par marioneti. - Viņš rūpīgi sajauca kārtis, apsvēra to vērtību un, izspēlēdams žetonu, paziņoja: - Vajag nogalināt Mūli!

- Un kāds no tā būtu labums? - pikti noprasīja vīrietis, kurš sēdēja viņam pa labi.

- Jautājums ir par attieksmi, - kapteinis atbildēja un nometa divas kārtis. - Kas ir viens cilvēks no kvad-riljona? Galaktika nepārstās riņķot tāpēc, ka bojā ies viens cilvēks. Bet Mūlis nav cilvēks, viņš ir mutants. Šobrīd viņš jau ir paspējis izjaukt Seldona plānu, un, ja iedziļināsieties sekās, jūs redzēsiet, ka viņš -viens mutants! - apgāž visu Seldona psihovēsturi. Ja viņš nebūtu piedzimis, Fonds nebūtu sakauts. Ja viņš nomirtu, Fonds atdzīvotos. Jūs taču zināt, ka astoņ-desmit gadus demokrāti ir cīnījušies pret mēriem un tirgotājiem ar piekāpšanos. Pamēģināsim atentātu!

- Kādā veidā? - noprasīja Fokss salta aprēķina tonī.

Kapteinis lēni atbildēja: - Es par to esmu domājis

trīs mēnešus un neesmu atradis atrisinājumu. Atnācu šurp un atradu atrisinājumu piecās minūtēs. - Viņš uzmeta īsu skatienu vīrietim pa labi, kura platā, sārtai melonei līdzīgā seja atplauka smaidā. - Jūs reiz bijāt mēra Indbera nama pārvaldnieks. Es nezināju, ka jūs darbojaties pagrīdē.

- Arī es par jums to nezināju.

- Nu, tātad, būdams pārvaldnieks, jūs periodiski pārbaudījāt pils signalizācijas sistēmu.

-Jā.

- Un tagad pilī ir apmeties Mūlis.

- Tā vismaz ziņo, kaut gan viņš ir kautrīgs iekarotājs: nesaka runas, neuzstājas ar publiskiem aicinājumiem un vispār nekad nerādās ļaudīs.

- Tas ir sen zināms stāsts, un tas neko nemaina. Jūs, bijušais pārvaldnieks, esat viss, kas mums vajadzīgs.

Spēlētāji atklāja kārtis, un Fokss savāca ieguvumu. Viņš lēni izdalīja kārtis vēlreiz.

Vīrietis, kurš agrāk bija pārvaldnieks, pa vienai paņēma savas kārtis. - Ļoti žēl, kapteini! Taisnība, es regulāri pārbaudīju signalizācijas sistēmu, bet tā bija tīrā rutīna. Sīkāk par pašu sistēmu es neko nezinu.

- Ar to es rēķinājos, tomēr jūsu prāts glabā redzes atmiņu par sistēmas kontrolierīcēm, ja vien izdotos pietiekami dziļi tajā iekļūt - ar psihozondi.

Pārvaldnieka iesārtā seja pēkšņi nobāla un sašļuka. Viņa dūre tik spēcīgi saspieda saņemtās kārtis, ka tās sačokurojās. - Ar psihozondi?

- Nav iemesla uztraukties! - kapteinis skarbi izmeta. - Es protu to lietot. Tā jums nenodarīs nekādu ļaunumu, tikai pāris dienu jutīsieties drusku savārdzis. Un, pat ja kaut ko nodarīs, svarīgas lietas labā ir vērts riskēt. Nešaubos, ka mūsu vidū ir daudzi, kuri no trauksmes signalizācijas pults spēj noteikt viļņu garuma kombinācijas. Un mūsu vidū ir arī tādi, kuri spēj radīt mazu bumbu ar laika kontroli, un es pats to aiznesīšu līdz Mūlim.

Vīri saspiedās ciešāk un nolieca galvas pār galdu.

Kapteinis paziņoja: - Noteiktā vakarā Termina Pilsētā pils apkaimē sāksies nemieri. īstas karošanas nebūs. Tikai neliela patrakošana un pēc tam bēgšana. Kamēr pils sardzes uzmanība būs pievērsta... vai vismaz novērsta...

Kopš tās dienas sākās gatavošanās, kas ilga mēnesi, un kapteinis Hans Pričers no Nacionālās Flotes, kas bija kļuvis par konspiratoru, nokāpa vēl zemāk pa sociālajām kāpnēm un kļuva par “atentāta izpildītāju”

Un tagad kapteinis Pričers, atentāta izpildītājs, atradās pilī un izjuta drūmu gandarījumu par savu attapīgo domu gaitu. Komplicēta signalizācijas sistēma ārpusē nozīmēja maz sargu iekšpusē. Šajā gadījumā tā liecināja, ka pils iekšienē sargu vispār nav.

Iztēlē viņš skaidri redzēja stāva plānojumu. Kā nemanāms plankums viņš bez skaņas virzījās augšup pa paklājiem segto slīpumu. Nokļuvis augšgalā, viņš pie-plaka pie sienas un gaidīja.

Viņa priekšā bija mazās, aizvērtās privātās istabas durvis. Aiz šim durvīm jāatrodas mutantam, kurš bija uzvarējis neuzvaramo. Pričers bija atnācis par agru -bumbai vēl bija atlikušas desmit dzīvības minūtes.

Piecas no tām pagāja, un apkārt joprojām valdīja pilnīgs klusums. Mūlim vēl bija lemts dzīvot piecas minūtes... Un kapteinim Pričeram tāpat.

Pēkšņa impulsa vadīts, viņš paspēra soli uz priekšu. Plāns vairs nevarēja izgāzties. Kad bumba sprāgs, gaisā uzies arī pils - visa pils. Durvis starp viņiem - desmit jardu starp viņiem - nenozīmēja neko. Bet miršanas brīdī kapteinis Pričers gribēja redzēt Mūli.

Pēdējā pārgalvīgā žestā viņš dimdoši piedauzīja pie durvīm.

Tās atvērās, un viņu apdullināja žilbinoša gaisma.

Kapteinis Pričers sagrīļojās, tad atguva līdzsvaru. Cienīgi nopietnais vīrietis, kurš stāvēja mazās istabas vidū pie pakārta akvārija, rāmi paskatījās uz atnācēju.

Viņa formas tērps bija svinīgi melns. Kad viņš izklaidīgi paklaudzināja pa akvāriju, tas strauji sakustējās un oranžās un spilgti sarkanās plīvurzivis izbiedētas aizzibēja uz visām pusēm.

- Nāciet iekšā, kapteini! - viņš teica.

Mazā metāla lodīte zem kapteiņa drebošās mēles šķita draudīgi piebriestam. Kapteinis zināja, ka tas nav fiziski iespējams. Bet pašlaik ritēja tās pēdējā minūte.

Vīrietis formas tērpā teica: - Labāk izspļaujiet to muļķīgo bumbiņu, lai varat parunāt! Tā tikpat nesprāgs.

Minūte pagāja, un kapteinis lēni, smagi nokāra galvu un izspļāva sudraboto lodīti plaukstā. Ar negantu spēku tā triecās pret sienu un, spalgi džinkstēdama un mirgodama, aizripoja, nenodarīdama nekādu ļaunumu.

Vīrietis formas tērpā paraustīja plecus. - Tā, tas nu būtu kārtībā. Jums jebkurā gadījumā no tās nebūtu nekāda labuma, kapteini. Es neesmu Mūlis. Jums būs jāapmierinās ar viņa viceroju.

- Kā jūs zinājāt? - kapteinis aizsmakušā balsī iz-grūda.

- Tajā varat vainot meistarīgu pretizlūkošanas sistēmu. Es varu nosaukt visus jūsu mazā bariņa vārdus. Visvairāk es zinu par jums. Varēju aizturēt jūs jau pirms vairākiem mēnešiem, kamēr vēl strādājāt Ņūto-nas montāžas fabrikā, bet tagad ir daudz labāk. Ja jūs nebūtu pats lielos vilcienos izstrādājis šīs sazvērestības plānu, viens no maniem vīriem būtu ierosinājis kaut ko ļoti līdzīgu. Rezultāts ir itin dramatisks un drūmi uzjautrinošs.

Kapteiņa skatiens bija stings un skarbs. - Tam es piekrītu. Vai tagad viss ir galā?

- Viss tikai sākas. Nāciet dziļāk, kapteini, un apsēdieties! Atstāsim varonības spēles muļķiem, kurus tās aizkustina. Kapteini, jūs esat spējīgs cilvēks. Atbilstoši manā rīcībā esošajai informācijai jūs bijāt pirmais cilvēks uz Fonda, kurš aptvēra Mūļa spēku. Kopš tā laika jūs diezgan drosmīgi esat interesējies par Mūļa bērnības laiku. Jūs bijāt viens no tiem, kuri aizveda Mūļa klaunu; starp citu, viņš vēl nav atrasts, un par šo notikumu būs smagi jāmaksā. Jūsu spējas, protams, tika atbilstoši novērtētas, un Mūlis nav no tiem, kurus biedē ienaidnieka spējas, kamēr vien tās iespējams pārvērst par jauna drauga spējām.

- Tātad uz to jūs tēmējat? Ak nē!

- Ak jā! Tieši tāds bija šīvakara komēdijas mērķis. Jūs esat gudrs cilvēks, tomēr jūsu sīkā konspirācija pret Mūli ir gluži smieklīga. Konspirācijas vārds tai patiesībā ir nepelnīts pagodinājums. Vai jūsu militārā apmācība liek sūtīt kuģus bezcerīgos uzdevumos?

- Vispirms jāzina, vai tie ir bezcerīgi.

- Viens no tiem noteikti būs bezcerīgs, - vicerojs laipni un pārliecinoši sacīja. - Mūlis ir iekarojis Fondu. Fonds strauji pārtop par arsenālu viņa tālāko mērķu sasniegšanai.

- Kādu tālāko mērķu sasniegšanai?

- Visas Galaktikas iekarošanai. Visu izmētāto pasauļu apvienošanai jaunā Impērijā. Jūsu pašu Seldona sapņa īstenošanai, neaptēstais patriot, turklāt tas notiks septiņsimt gadus agrāk, nekā viņš bija iecerējis. Un šajā īstenojumā jūs varat mums palīdzēt.

- Protams, es to varu. Un, protams, es to nedarīšu.

- Cik man zināms, - vicerojs teica, - šobrīd pretestību izrāda vēl tikai trīs Neatkarīgās Tirdzniecības Pasaules. Ilgi tās nenoturēsies. Tas būs pēdējais Fonda spēks. Jūs vēl cenšaties turēties.

-Jā.

- Bet tas neizdosies. Brīvprātīga pievienošanās mūsējiem būtu saprātīgākais un ērtākais ceļš. Bet derēs ari otrs paņēmiens. Diemžēl Mūlis pašlaik ir projām. Viņš, kā vienmēr, vada ciņu pret nepadevīgajiem Tirgotājiem. Tomēr viņš uztur pastāvīgus sakarus ar mums. Ilgi jums nebūs jāgaida.

- Uz ko?

- Uz pāreju mūsu nometnē.

- Mūlis pārliecināsies, - kapteinis ledaini sacīja, - ka tik tālu viņa spējas nesniedzas.

- Tas nenotiks. Viņa spējas bija pietiekamas, lai tiktu galā ar mani. Jūs mani nepazīstat? Nevar būt, jūs taču bijāt uz Kalgana, tātad esat mani redzējis! Es valkāju monokli, koši sarkanu tērpu ar zvērādas apmali, augstu platmali...

Kaptenis satriekts sastinga. - Jūs bijāt Kalgana militārais vadonis!

- Jā. Un tagad esmu Mūļa lojālais vicerojs. Redziet, viņš prot pārliecināt.

INTERLŪDIJA KOSMOSĀ

Blokāde ritēja sekmīgi. Plašajā kosmosa telpā pat visas jebkad eksistējušās flotes nespēja veikt nemitīgu uzraudzību tiešā tuvumā. Viens atsevišķs kuģis, prasmīgs pilots un zināma veiksmes tiesa allaž ļāva atrast kādu spraugu.

Vēsā mierā Torans vadīja pretdarbības kuģi no vienas zvaigznes apkaimes uz nākamo. Kaut gan lielas masas tuvums darīja starpzvaigžņu lēcienus grūtus un saraustītus, tas vienlaikus gandrīz neitralizēja ienaidnieka uztvērējierīces.

Un, līdzko viņš bija ticis garām kuģu aplenkuma lokam, aiz muguras palika arī nedzīvās kosmosa telpas iekšējā sfēra, kuras bloķētajam subēteram netika cauri neviens ziņojums. Pirmo reizi vairāk nekā triju mēnešu laikā Torans vairs nejutās izolēts.

Pagāja nedēļa, līdz ienaidnieka ziņu raidījumos ieskanējās kaut kas vairāk par vienmuļajiem, pašslavinošajiem stāstiem, kuri vēstīja arvien plašāku kontroli pār Fondu. Šīs nedēļas laikā Torana bruņotais tirdzniecības kuģis sasteigtiem lēcieniem ielidoja no Perifērijas iekšējā telpā.

No pilota telpas atskanēja Eblinga Misa sauciens, un Torans, samirkšķinādams acis, atrāvās no karšu pētīšanas.

- Kas noticis? - Torans nokāpa mazajā vidus telpā, kuru Beita bija prasmīgi pārveidojusi par dzīvojamo istabu.

Miss papurināja galvu. - Lai mani nogremdē, ja es zinu! Mūļa reportieri vēsta par īpašu ziņu izlaidumu. Domāju, ka tu arī gribēsi to dzirdēt.

- Derētu gan. Kur ir Beita?

- Klāj ēdamtelpā galdu, izvēlas ēdienus vai niekojas ar dekorēšanu.

Torans apsēdās uz lāviņas, kas kalpoja par Magni-fiko gultu, un gaidīja. Mūļa “īpašo ziņu” propagandas ieradumi bija līdz garlaicībai vienādi. Vispirms kareivīga mūzika, pēc tam eļļaini gludenā diktora balss. Virkne īsziņu, kas pacietīgā ierindas soli sekoja cita citai. Pēc tam pauze. Tad trompešu skaņa, sakāpināta pacilātība un kulminācija.

Torans iecietīgi ļāva tam izskanēt. Miss pusbalsī kurnēja.

Diktors ierastā kara korespondenta stilā bēra cildinošos vārdus, kas saplūda ar kūstoša metāla un saspridzinātas miesas skaņu kosmosa kaujā.

- Ātrās kreiseru eskadras ģenerālleitnanta Sam-mina vadībā šodien deva spēcīgu prettriecienu bruņotajam uzbrukumam no īsas... - Runātāja iestudēti bezkaislīgā seja uz ekrāna izgaisa kosmosa melnumā, ko caurstrāvoja zibenīgu kuģu šautras, traucoties nāvējošā kaujā. Balss turpināja runāt pērkona dunas pavadībā:

- Visiespaidīgākā karadarbība risinājās papildkaujā, kas notika starp smago kreiseri "Klasters” un trijiem ienaidnieka “Nova” klases kuģiem...

Ekrāna attēls pārgāja tuvplānā. Liels kuģis raidīja dzirksteles tumsā, un viens no izmisīgajiem uzbrucējiem neganti iegailējās, strauji sagriezās un triecās tam virsū. “Klasters” strauji pagriezās, un pretinieks aizķēra to tikai garāmslīdot, bet pats aizkūleņoja sānis.

Reportiera vienmuļā, bezkaislīgā runa turpinājās līdz pēdējam triecienam un pēdējam vrakam.

Pēc īsas pauzes sekoja līdzīgs teksta un attēla vēstījums par kauju Mnemona tuvumā, ko papildināja detalizēts uzbrucēja bēgšanas apraksts - sadragātas pilsētas aina - pagurušu gūstekņu bariņš - un atkal kaujas aina.

Mnemonam vairs nebija lemts ilgi dzīvot.

Atkal pauze - un šoreiz jau paredzamās trompešu spalgās skaņas. Ekrānā parādījās garš gaitenis ar iespaidīgām karavīru rindām malās, pa kuru enerģiski soļoja valdības runasvīrs padomnieka formas tērpā.

Klusums bija nomācošs.

Beidzot atskanēja svinīga, lēna un skarba balss:

- Pēc mūsu valdnieka pavēles ziņoju, ka planēta Heivena, kas līdz šim kareivīgi pretojās viņa gribai, ir piekritusi atzīt sakāvi. Pašlaik mūsu valdnieka spēki ieņem planētu. Opozīcija bija izkliedēta, vāji koordinēta un ātri tika iznīcināta.

Attēls izgaisa, un ekrānā parādījās sākotnējais reportieris, svarīgā tonī paziņodams, ka turpmākie jaunumi tikšot pārraidīti notikumu gaitā.

Atskanēja deju mūzika, un Eblings Miss ieslēdza aizsarglauku, kas noslāpēja enerģiju.

Torans piecēlās un, neteicis ne vārda, nenoteiktā solī devās uz durvīm. Psihologs nemēģināja viņu aizkavēt.

Kad no virtuves iznāca Beita, gribēdama kaut ko sacīt, Miss ar rokas kustibu viņu apklusināja.

- Viņi ir ieņēmuši Heivenu, - Miss teica.

- Tik driz? - Beita atjautāja neticībā ieplestām acīm.

- Bez cīņas. Bez jebkādas sasod... - Viņš aprāvās un krampjaini norija siekalas. - Labāk pašlaik liec Toranu mierā. Tā viņam nebija patīkama ziņa. Varbūt šoreiz paēdīsim bez viņa.

Beita paskatījās uz pilota kabīni un bezcerīgi pagriezās atpakaļ. - Labi, darīsim tā!

Magnifiko neievērots apsēdās pie galda. Viņš nerunāja un neēda, tikai skatījās uz priekšu, sasprindzis bailēs, kas šķita laupām tievajam augumam jebkādu dzīvīgumu.

Eblings Miss, izklaidīgi bakstīdams saldēto augļu desertu, skarbi sacīja: - Divas Tirdzniecības Pasaules vēl karo. Tās cīnās, noasiņo un mirst, bet nepadodas. Tikai Heivena... Tieši tāpat kā notika uz Fonda...

- Bet kāpēc? Kāpēc?

Psihologs papurināja galvu. - Tas viss iederas kopējā ainā. Katra dīvainā šķautne dod liecību par Mūļa dabu. Vispirms rodas jautājums: kā viņš varēja iekarot Fondu ar niecīgu asinsizliešanu un faktiski ar vienu pašu triecienu, kamēr Neatkarīgās Tirdzniecības Pasaules spēja noturēties? Kodolenerģijas izslēgšana bija sekundārs līdzeklis - to mēs esam pārrunājuši caur un cauri līdz nelabumam -, un tas darbojās vienīgi uz Fonda.

- Randu izteica domu, - Eblings turpināja, saraucis sirmās uzacis, - ka Mūļa rīcībā varbūt bija kaut kas līdzīgs Gribas Slāpētājam. Iespējams, tas panāca savu arī uz Heivenas. Bet kāpēc tādā gadījumā tas netika izmantots pret Mnemonu un īsu, kas vēl šobrīd cīnās ar tādu velnišķu sparu, ka Mūļa spēkiem jāpievieno puse no Fonda flotes, lai tās sakautu? Jā, es pazinu Fonda kuģus, kas piedalījās uzbrukumā.

- Fonds un tagad Heivena, - Beita čukstus teica. - Neveiksme, šķiet, mums dzenas pa pēdām, tomēr mūs neskar. Mēs vienmēr izbēgam par mata tiesu. Vai tā būs mūžīgi?

Eblings Miss viņā neklausījās. Viņš turpināja prātot pie sevis. - Bet ir vēl kāda problēma... vēl kāda problēma. Beita, atceries ziņu, ka Mūļa klauns neesot atrasts uz Termina, un izskanēja aizdomas, ka viņš varētu būt aizbēdzis uz Heivenu vai ari viņu turp aizveduši sākotnējie nolaupītāji. Ar viņu saistās kaut kas svarīgs, Beita, un tas joprojām ir spēkā, kaut ari mēs to neesam izdibinājuši. Magnifiko noteikti zina kaut ko tādu, kas Mūlim ir liktenīgs. Es par to esmu pārliecināts.

Magnifico nobālis mēģināja stomīgi iebilst: - Pavēlniek... augstais kungs... es tik tiešām zvēru, ka mana trūcīgā saprašana nespēj atsaukties jūsu vajadzībai. Es esmu izstāstījis visu, ko zinu, līdz pēdējam sīkumam, un jūs ar savu zondi izvilinājāt no manām vārgajām smadzenēm visu, ko es zināju, bet nezināju, ka zinu.

- Jā... es ticu. Tas ir kaut kas pavisam niecīgs. Tik niecīgs norādījums, ka to nespējam uztvert ne tu, ne es. Tomēr man tas jāatrod, jo Mnemons un īsa drīz kritis, un, kad tas notiks, mēs būsim pēdējās atliekas, pēdējās neatkarīgā Fonda drumslas.

Ceļojot cauri Galaktikas vidienei, zvaigznes blīvējas arvien ciešākos puduros. Gravitācijas lauki sāk pārklāties tik intensīvi, ka starpzvaigžņu lēcienos veidojas būtiskas novirzes.

Torans to aptvēra tad, kad lēciens iemeta kuģi sarkanas milzu planētas pašā spožuma vidū, kas sagūstīja viņus negantā tvērienā un atslāba, ļaudams atbrīvoties, tikai pēc divpadsmit mokošām bezmiega stundām.

Torana kartes bija ierobežotā daudzumā, un viņa pieredze gan darbības, gan aprēķinu ziņā vēl nebija sasniegusi augstāko līmeni, tāpēc starp lēcieniem viņš dienām ilgi nodevās rūpīgai plānošanai.

Drīz tas kļuva par komandas darbu. Eblings Miss pārbaudīja Torana matemātiskos aprēķinus, un Beita ar dažādām vispārinājuma metodēm izlūkoja iespējamos maršrutus, meklējot labākos risinājumus. Pat Magnifiko tika piesēdināts pie skaitļojamās mašīnas, lai veiktu rutīnas aprēķinus, un pēc vajadzīgajiem paskaidrojumiem šis darbs viņu patiesi ielīksmoja, turklāt viņš tajā uzrādīja apbrīnojamu prasmi.

Tā nu aptuveni mēneša laikā Beita iemācījās pārraudzīt sarkano līniju, kas lauza ceļu cauri kuģa Galaktikas Lēcas trīsdimensiju atveidojumam pusceļā uz tās centru, un ar zobgalīgu labpatiku paziņoja: - Zini, kāda tā izskatās? Kā desmit pēdu gara slieka ar baismīgiem gremošanas traucējumiem. Beigu beigās tu mūs nosēdināsi atpakaļ uz Heivenas.

- Tieši tā notiks, ja tu neaizvērsies! - atrūca Torans, nikni čaukstinādams kartes.

- Bet jāpiebilst, - Beita turpināja, - ka droši vien iespējams arī lidot taisnā līnijā, taisnā kā meridiāns.

- Ak tā? Zini, nejēga, droši vien piecsimt kuģu piecsimt gadu ir taustīdamies meklējuši tādu ceļu, un manas nožēlojamās puskredīta kartes to neuzrāda. Turklāt pilnīgi iespējams, ka no taisnajiem ceļiem ir jāizvairās. Visticamāk, tie mudž no citiem kuģiem. Un vēl...

- Ak, Galaktikas vārdā, beidz mētāt savu svēto sašutumu! - Beitas roka ieķērās viņam matos.

- Au-u! Laid vaļā! - Torans ieaurojās, sagrāba viņas plaukstas un strauji pieliecās. Nākamajā bridi Torans, Beita un krēsls trijatā attapās uz grīdas, un sekoja sēcoša tuvcīņa ar apslāpētiem smiekliem un māņu sitieniem.

To pārtrauca Magnifiko, kas aizelsies iesteidzās istabā.

- Kas noticis?

Klauna sejā bija ievilkušās raižpilnas rievas, padarot nostiepto ādu virs lielā deguna gluži baltu. - Instrumenti uzvedas dīvaini, ser. Cik mans trūcīgais prāts spēj atminēties, es neesmu neko aizticis...

Pēc dažām sekundēm Torans jau bija pilota kabīnē. Viņš klusi sacīja Magnifiko: - Ej un pamodini Eblingu Misu! Saki, lai viņš nāk šurp lejā!

Beitai, kura centās ar pirkstiem savest kārtībā izjukušos matus, viņš teica: - Mēs esam pamanīti, Bej.

- Pamanīti? - Beitas rokas smagi nokrita gar sāniem. - Kas mūs ir pamanījis?

- Galaktika vien zina! - Torans atrūca. - Visticamāk, kāds ar triecienam sagatavotiem blasteriem.

Viņš apsēdās un klusi raidīja subēterā kuģa identifikācijas kodu.

Un, kad ienāca Eblings Miss, ietinies halātā un miegainām acīm, Torans izmisīgā mierā teica: - Šķiet, mēs esam nokļuvuši kādas vietējās Iekšējās Karalistes robežās, un to sauc Filijas Autarkija.

- Nekad neesmu par tādu dzirdējis, - Miss strupi izmeta.

J

- Ari es ne, - Torans atbildēja, - tomēr šobrīd mūs aptur Filijas kuģis, un es nezinu, ar ko tas beigsies.

Filijas kuģa policijas kapteinis kopā ar sešiem bruņotiem vīriem ienāca kuģi. Viņš bija maza auguma vīrietis ar plāniem matiem, plānām lūpām un sausu ādu. Apsēzdamies viņš skarbi noklepojās un, atvēris padusē iespiesto mapi, nolika priekšā neaprakstītu lapu.

- Jūsu pases un kuģa dokumentus, lūdzu!

- Mums to nav, - Torans atbildēja.

- Ak nav? - Kapteinis sagrāba mikrofonu, kas karājās pie jostas un aši paziņoja: - Trīs vīrieši un viena sieviete. Bez derīgiem dokumentiem. - Viņš izdarīja uz lapas attiecīgu atzīmi.

- No kurienes jūs esat? - viņš jautāja.

- No Sivennas, - Torans piesardzīgi atbildēja.

- Kur tā atrodas?

- Trīsdesmit tūkstoš parseku attālumā, astoņdesmit grādu uz rietumiem no Trantora, četrdesmit grādu...

- Labi, nevajag! - Torans redzēja, ka pratinātājs ir uzrakstījis: “Izcelsmes vieta - Perifērija”.

Kapteinis turpināja: - Kurp jūs lidojat?

- Uz Trantora sektoru, - Torans atbildēja.

- Mērķis?

- Izklaides ceļojums.

- Vai vedat kravu?

- Nē.

- Hmm... To mēs pārbaudīsim. - Viņš pamāja, un divi viri uzsāka pārmeklēšanu. Torans nemēģināja viņus aizkavēt.

- Ko jūs meklējāt Filijas teritorijā? - Kapteiņa acis draudīgi iezibējās.

- Mēs nezinājām, ka esam Filijas teritorijā. Man nav pienācīgas kartes.

- Par to jums nāksies samaksāt simt kredītu. Un, protams, jānokārto parastie maksājumi: muitas tarifa nodeva un viss pārējais.

Viņš atkal paņēma mikrofonu, bet šoreiz vairāk klausījās, nevis runāja. Pēc tam viņš noprasīja Tora-nam: - Vai jūs zināt kaut ko par kodoltehnoloģijām?

- Mazliet, - Torans atturīgi atbildēja.

- Tā? - Filietis aizvēra mapi un piebilda: - Perifērijai šajā jomā ir zinātāju reputācija. Uzvelciet skafandru un nāciet man līdzi!

Beita paspēra soli uz priekšu. - Ko jūs gribat ar viņu darīt?

Torans saudzīgi pabīdīja viņu sānis un vēsi noprasīja: - Kurp jūs gribat mani vest?

- Mūsu motoriem vajadzīgi nelieli pielabojumi. Viņš nāks jums līdzi. - Kapteinis izstiepa pirkstu pret Magnifiko, kura brūnās acis iepletās neizpratnē un izmisumā.

- Kāds viņam ar to sakars? - Torans saniknots iesaucās.

Kapteinis veltīja viņam saltu skatienu. - Man ir informācija par pirātu aktivitātēm šajā apvidū. Viņa āriene aptuveni atbilst viena pazīstama noziedznieka aprakstam. Tikai ierastā identifikācijas procedūra.

Torans vilcinājās, bet seši vīri un seši blasteri runāja pietiekami daiļrunīgu valodu. Viņš izņēma no skapja skafandrus.

Pēc stundas viņš Filijas kuģa mašīntelpā izslējās taisni un saniknots iesaucās: - Es neredzu šajās ierīcēs nevienu traucējumu! Kopņu sekcijas ir kārtībā,

L-caurules nodrošina barošanu, un reakciju analīze ir normāla. Kurš te ir atbildīgais?

- Es, - klusi atbildēja galvenais inženieris.

- Nu tad vediet mani projām!

Toranu aizveda uz virsnieku klāju, kur mazajā priekštelpā vienaldzīgi stāvēja tikai jaunākais leitnants.

- Kur ir tas cilvēks, kas atnāca kopā ar mani?

- Lūdzu, pagaidiet! - leitnants teica.

Pēc piecpadsmit minūtēm priekštelpā ieveda Mag-nifiko.

- Ko viņi tev darīja? - Torans steigšus vaicāja.

- Neko. Pilnīgi neko. - Magnifiko lēni papurināja galvu.

Lai apmierinātu filiešu prasības, bija vajadzīgi simt piecdesmit kredīti - piecdesmit par tūlītēju atbrīvošanu un viņi atgriezās brīvā kosmosa telpā.

Beita piespiesti iesmējās. - Vai tad mums nepienākas eskorts? Vai mūs neaizraidīs pāri robežai ar zābaka spērienu, kā parasti notiek?

Torans drūmi atbildēja: - Tas nebija Filijas kuģis, un mēs kādu laiku vēl nebrauksim projām. Panāciet šurp!

Pārējie cieši sastājās viņam apkārt.

- Tas bija Fonda kuģis, - Torans nobālis teica. - Uz klāja bija Mūļa vīri.

Eblings pieliecās pacelt nomesto cigāru. - Šeit? Mēs esam piecpadsmit tūkstošus parseku attālumā no Fonda!

- Un tomēr mēs esam šeit. Kāpēc lai viņi nevarētu veikt tādu pašu ceļu? Augstā Galaktika, vai tu domā, Ebling, ka es neprotu atšķirt kuģus? Es redzēju viņu dzinējus, un ar to man pietiek. Es tev saku: tie bija Fonda dzinēji Fonda kuģī!

- Un kā viņi gadījās šeit? - loģiski jautāja Beita. - Cik liela ir iespēja diviem kuģiem nejauši sastapties kosmosā?

- Kāda tam nozīme? - Torans iekaisis atcirta. - Tas tikai liecina, ka mēs esam izsekoti!

- Izsekoti? - Beita neticīgi iesaucās. - Cauri hiper-telpai?

- Tas ir iespējams, - gurdi iestarpināja Eblings Miss, - ja vien ir labs kuģis un labs pilots. Bet tāda varbūtība man neliekas sevišķi ticama.

- Es nemēģināju maskēt pēdas! - Torans neatlaidās. - Es uzņēmu ātrumu taisnvirzienā. Pat aklais būtu varējis izskaitļot mūsu maršrutu!

- Nebūtu vis! - Beita nepiekrita. - Pēc taviem krustu šķērsu lēcieniem mūsu sākotnējam virzienam vairs nevarēja izsekot! Mēs vairākas reizes izkļuvām no lēciena pavisam citā pusē.

- Nav jēgas tērēt laiku! - Torans nikni izgrūda caur sakostiem zobiem. - Tas ir Fonda kuģis, kas pakļauts Mūlim! Tas mūs apturēja. Tas mūs pārmeklēja. Tas aizturēja Magnifiko, nošķīra viņu atsevišķi un mani paņēma par ķīlnieku, lai jūs pārējie ciestu klusu, ja jums rastos aizdomas. Un tagad mēs tūlīt pat izsvēpēsim to no kosmosa!

- Paga, paga! - Eblings Miss satvēra viņa roku. Vai tu gribi mūs pazudināt viena kuģa dēļ, kuru uzskati par ienaidnieka kuģi? Padomā, cilvēk, vai tie kretīni dzītos mums pakaļ pusi ceļa caur sasodīto Galaktiku pa neiespējamu maršrutu, noķertu mūs un apskatītu, un pēc tam palaistu vaļai

- Viņus joprojām interesē, kurp mēs lidojam.

- Tad kāpēc vajadzēja mūs apturēt un darīt piesardzīgus? Pats saproti, tas neiet kopā!

- Es darīšu, kā esmu nolēmis. Laid mani vaļā, Eb-ling, citādi es tevi notriekšu zemē!

Magnifiko paliecās uz priekšu, balansēdams uz sava iemīļotā krēsla atzveltnes. Viņa platās nāsis satraukumā iepletās. - Lūdzami, piedodiet, ka es iejaucos, bet manā vārgajā prātā piepeši radās dīvaina doma!

Jau iepriekš paredzēdama Torana pikto noraidījumu, arī Beita satvēra viņu aiz pleca. - Jā, stāsti, Magnifiko! Mēs visi uzmanīgi klausāmies!

- Kad es biju viņu kuģī, - Magnifiko teica, - manu apjukušo prātu vēl vairāk samulsināja un apstulbināja bailes, kas skanēja viņu valodā. Patiesību sakot, es gandrīz neko neatceros no notikušā. Tur bija daudzi vīri, kas blenza uz mani un runāja vārdus, kurus es nesapratu. Bet pašās beigās - it kā cauri mākonim būtu izlauzies saules stars - es ieraudzīju pazīstamu seju. Tas bija mirklis, pavisam īss mirklis, tomēr šī seja manā atmiņā kļūst arvien gaišāka un skaidrāka.

- Un kas tas bija? - jautāja Torans.

- Tas kapteinis, kurš toreiz, sen atpakaļ, bija kopā ar mums, kad jūs mani izglābāt no verdzības!

Acīmredzot Magnifiko bija apzināti vēlējies izraisīt sensāciju, un līksmais smaids, kas platā lokā izliecās zem viņa iespaidīgā deguna, liecināja, ka šis nodoms ir izdevies.

- Kapteinis... Hans... Pričers? - Eblings Miss bargi noprasīja. - Vai tu esi pārliecināts? Pavisam pārliecināts?

- Ser, es zvēru! - Klauns piespieda tievo, kaulaino roku pie šaurajām krūtīm. - Pat Mūļa klātbūtnē es

zvērētu, ka tā ir patiesība, un paliktu pie tā, kaut arī viņš to noliegtu ar visiem līdzekļiem, kādi ir viņa rīcībā.

- Tad ko tas viss nozīmē? - pilnīgā neizpratnē jautāja Beita.

Magnifiko dedzīgi pievērsās viņai: - Godātā kundze, man ir kāda teorija. Tā atnāca pie manis jau gluži gatava, it kā pats Galaktikas Gars būtu to maigi ieguldījis manā prātā. - Viņš pacēla balsi tiktāl, ka tā apslāpēja pat Torana iebildumus.

- Godātā kundze, - viņš uzrunāja vienīgi Beitu, - ja šis kapteinis būtu aizbēdzis ar kuģi tāpat kā mēs un ceļotu ar viņam pašam vien zināmu mērķi, un nejauši būtu uzdūries mums, tad viņam rastos aizdomas, ka mēs viņam sekojam un gribam stāties viņam ceļā, -tādas pašas aizdomas, kādas mums ir pret viņu. Nav brīnums, ka viņš nospēlēja šo komēdiju, lai piekļūtu mūsu kuģim!

- Bet kāpēc viņam vajadzēja vest mūs uz savu kuģi? -jautāja Torans. - Tur kaut kas nesaskan.

- Saskan gan! - iedvesmas pārņemts, atsaucās klauns. - Viņš atsūtīja apakšnieku, kurš mūs nepazina, bet aprakstīja mikrofonā. Kapteinis klausījās, un viņu pārsteidza mans nožēlojamais apraksts, jo, patiesīgi runājot, šajā milzu Galaktikā nav daudz man līdzīgu nabaga radījumu. Es biju pierādījums jūsu pārējo identitātei.

- Un pēc tam viņš mūs vienkārši pameta?

- Ko gan mēs zinām par viņa misiju un tās noslēpumiem? Viņš noskaidroja, ka mēs neesam ienaidnieki, un pēc tam varbūt gribēja saglabāt slepenību, lai neapdraudētu savus plānus.

*

Beita lēni sacīja: - Netiepies, Torij. Tas patiešām šo to izskaidro.

- Tāda iespēja nav izslēgta, - piekrita Eblings Miss.

Pārējo vienotā pretestība lika Toranam justies bezspēcīgam. Klauna raitajā skaidrojumā viņam kaut kas nedeva mieru. Kaut kas tur nebija kārtībā. Tomēr To-rans jutās apmulsis, un viņa dusmas, pašam par spīti, atkāpās.

- Man brīdi likās, ka mēs būtu varējuši pieveikt vienu no Mūļa kuģiem, - viņš nočukstēja.

Viņa acis bija satumsušas sāpēs par Heivenas zaudējumu.

Pārējie saprata.

Neotrantors ... Mazā Delikasa planēta, kuras nosaukums tika mainīts pēc Lielā Sirojuma, gandrīz gadsimtu bija Pirmās Impērijas pēdējās dinastijas centrs. Tā bija ēnu pasaule un ēnu Impērija, un tās pastāvēšanai ir tikai juridiski formāla nozīme. Pirmās Neotrantora dinastijas valdīšanas laikā ...

GALAKTIKAS ENCIKLOPĒDIJA

<

NĀVE UZ NEOTRANTORA

Neotrantors - planētas vārds! Jaunais Trantors! Un, kad šis vārds ir izskanējis, tam līdzi izgaist arī visa jaunā Trantora līdzība ar izcilo oriģinālu. Divu par-seku attālumā joprojām spīdēja Vecā Trantora saule, un iepriekšējā gadsimta Galaktikas Impērijas galvaspilsēta joprojām klusi riņķoja pa savu mūžseno orbītu.

Uz Vecā Trantora joprojām dzīvoja cilvēki. Viņu nebija daudz - apmēram simt miljoni, turpretī pirms piecdesmit gadiem iedzīvotāju skaits bija sasniedzis četrdesmit miljardus. Milzīgā metāla pasaule bija izrobotu šķembu lauks. Gigantiskie torņi, kas bija slējušies augšup no vienīgā visvarenā pasaules centra, bija pus-sabrukuši un tukši, kaut gan joprojām saglabājuši agrākās šaujamlūkas un blasteru izdedzinātos caurumus -atliekas no Lielā Sirojuma pirms četrdesmit gadiem.

Lai cik savādi, pasaule, kura divus gadu tūkstošus bijusi Galaktikas centrs - valdījusi pār neierobežotu kosmosa telpu un bijusi mājvieta likumdevējiem un valdniekiem, kuru iegribas sniegušās neskaitāmu par-seku attālumā, - bija gājusi bojā mēneša laikā. Lai cik savādi, pasaule, kuru gadu tūkstošiem nebija skāruši nedz milzīgie iekarojumu uzplūdi un atplūdi, nedz

pilsoņu kari un galmu dumpji, tagad beidzot gulēja mirusi. Lai cik savādi, Galaktikas Triumfs bija kļuvis par trūdošu līķi.

Savādi un patētiski!

Jo vēl vajadzētu paiet vairākiem gadsimtiem, iekams varenās, piecdesmit paaudžu gaitā radītās rūpnīcas kļūtu pilnīgi nelietojamas. Taču nelietojamas tās bija jau tagad, un tas bija noticis vienīgi pašu cilvēku zūdošo spēju dēļ.

Miljoni, kuri bija palikuši pēc vairāku miljardu nāves, sadragāja planētas mirdzošo metāla ietvaru un atsedza zemi, kas tūkstoš gadu nebija jutusi saules staru pieskārienu.

Cilvēces pūliņu radīto mehānikas meistardarbu ieskauti, vides tirāniju nokratījušās cilvēces rūpniecības brīnumu ielenkti, viņi atgriezās pie zemes. Plašajās transporta teritorijās auga kvieši un rudzi. Torņu pakājēs ganījās aitas.

Bet Neotrantors, necila, provinciāla planēta diženā Trantora ēnā, turpināja pastāvēt, līdz izmisusi karaliskā ģimene, bēgdama no Lielā Sirojuma uguns un iznīcības, izvēlējās to par savu pēdējo patvērumu un ar grūtībām noturējās, līdz noplaka apvērsuma dārdošais vilnis. Rēgainas greznības atspulgā tā turpināja pārvaldīt Impērijas bēdīgās atliekas.

Galaktikas Impērija tagad bija divdesmit lauksaimniecības pasaules.

Dagoberts IX, divdesmit lauksaimniecības pasauļu spītīgo muižnieku un drūmo zemnieku valdnieks, bija Galaktikas Imperators, Visuma Pavēlnieks.

Nolādētajā dienā, kad Dagoberts IX kopā ar tēvu nolaidās uz Neotrantora, viņam bija divdesmit pieci gadi. Viņa acis un prāts joprojām spilgti glabāja agrākās Impērijas triumfu un varu. Bet viņa dēls, kas varētu kādu dienu kļūt par Dagobertu X, piedzima uz Neotrantora.

Viņš pazina tikai divdesmit pasaules.

Džorda Komasona gaisakuģis bija pirmais tāda veida transportlīdzeklis uz visas Neotrantora planētas, un tas bija pilnigi saprotams. Tas nebeidzās ar faktu, ka Džords Komasons bija lielākais zemesīpašnieks uz Neotrantora. Ar to viss tikai sākās. Jo aizgājušajos laikos viņš bija kalpojis par kompanjonu un ļaunuma ģēniju jaunam kroņprincim, kurš spirinājās pusmūža imperatora valdošajā tvērienā. Un tagad viņš bija kompanjons un joprojām ļaunuma ģēnijs pusmūža kroņprincim, kurš ienīda un turēja pakļautībā vecu imperatoru.

Tā nu Džords Komasons savā gaisakuģī ar perlamutra apdari un zelta un lumetrona rotājumiem, kuram nevajadzēja īpašnieka identifikācijas ģerboni, apceļoja sev piederošās zemes un sev piederošās garo kviešu lauku jūdzes, un sev piederošās kuļmašīnas un pļaujmašīnas, un sev piederošos zemes nomniekus un mehanizatorus un nopietni apsvēra savas problēmas.

Sakumpušais, vecīgi apvītušais šoferis viņam blakus saudzīgi vadīja kuģi caur augšējo vēju joslām un savā nodabā smaidīja.

Džords Komasons uzsauca vējam, gaisam un debesīm: - Vai tu atceries, ko es tev teicu, Inčnij?

Inčnija plānie, sirmie mati viegli plīvoja vējā. Viņa bezzobainais smaids starp plānajām lūpām kļuva platāks, un vaigu stateniskās rievas padziļinājās, it kā viņš glabātu sevī mūžīgu noslēpumu. Viņa balss izspraucās starp zobiem svelpjošā čukstā.

- Atceros, pavēlniek, un esmu par to domājis.

- Un ko tu esi domājis, Inčnij? - Jautājumā ieskanējās nepacietība.

Inčnijs atcerējās, ka kādreiz ir bijis jauns un skaists lords uz Vecā Trantora. Inčnijs atcerējās, ka tagad ir kroplīgs vecis uz Neotrantora un pārtiek no muižnieka Džorda Komasona žēlastības un par šo žēlastību maksā, pēc pavēles izklāstot savu pārdomu nianses. Viņš pavisam klusi nopūtās.

- Atbraucēji no Fonda, pavēlniek, ir ļoti izdevīgi viesi, - viņš atkal runāja čukstus. - It sevišķi tad, pavēlniek, ja tie ierodas tikai ar vienu kuģi un tikai ar vienu karotspējīgu vīru. Ļoti vēlami viesi.

- Vēlami? - Komasons drūmi atjautāja.- Var jau būt. Bet tie cilvēki ir burvji, un viņiem var būt liels spēks.

- Phe! - Inčnijs norūca. - Tāluma migla noslēpj patiesību. Fonds ir tikai pasaule. Tā pilsoņi ir tikai cilvēki. Ja tos nošauj, tie mirst.

Inčnijs vadīja kuģi pa iecerēto maršrutu. Lejā līkumoja mirdzoša upe. Viņš čukstus teica: - Un vai tur nemājo vīrs, par kuru tagad stāsta, ka viņš esot satricinājis Perifērijas pasaules?

Komasons pēkšņi kļuva aizdomīgs. - Ko tu par to zini?

Šofera sejā vairs nebija smaida. - Neko, pavēlniek. Tas bija tikai tāds dīks jautājums.

Komasons vilcinājās tikai īsu brīdi. Tad viņš ar brutālu tiešumu teica: - Neviens tavs jautājums nav dīks, un paņēmieni, ar kādiem tu iegūsti zināšanas, reiz novedīs tavu kārno kaklu līdz cilpai! Bet es zinu, par ko ir runa! To vīru sauc Mūlis, un pirms dažiem mēnešiem šeit bija ieradies viņa padotais... lietišķā jautājumā. Es gaidu, kad viņa cilvēks atbrauks vēlreiz... lai nokārtotu lietu līdz galam.

- Un šie nesenie atbraucēji? Varbūt viņi ir tie, kurus jūs gaidāt?

- Viņiem nav vajadzīgās identifikācijas.

- Ir pienākušas ziņas, ka Fonds esot sagrābts...

- Es tev to neesmu teicis.

- Bet ziņas ir pienākušas, - Inčnijs rāmi turpināja. - Un, ja tās ir patiesas, tad šie, iespējams, ir bēgļi no posta, un mēs šos varam aizturēt un nodot Mūļa cilvēkam par krietnas draudzības apliecinājumu.

- Jā? - Komasona balsī skanēja nenoteiktība.

- Un, pavēlniek, tā kā ir zināms, ka iekarotāja draugs kļūst par upuri pēdējais, tas būtu tikai godīgas pašaizsardzības paņēmiens. Jo pastāv tādas ierīces kā psihozondes, un mums šeit ir četras Fonda smadzenes. Par Fondu būtu derīgi uzzināt daudz ko, un par Mūli tāpat. Un tad Mūļa draudzība varbūt nebūtu tik apgrūtinoša.

Komasons gaisa telpas klusumā nodrebinājās un atgriezās pie savas sākotnējās domas. - Bet ja nu Fonds nav kritis? Ja nu ziņas ir nepatiesas? Esot taču izteikts pareģojums, ka tas nevarot krist.

- Gaišreģu laiki ir pagājuši, pavēlniek.

- Un ja nu tas tomēr nav kritis, Inčnij? Padomā! Ja tas nav kritis? Mūlis patiešām man apsolīja... - Viņš aptvēra, ka pateicis par daudz, un aši atkāpās. - Tas ir, viņš lielījās. Bet lielība ir vējš, un darbi ir klints.

Inčnijs bez skaņas iesmējās. - Darbi tiešām ir klints, ja vien līdz tiem tiek. Diez vai ir pamats baidīties no Fonda, kas atrodas pašā Galaktikas malā.

- Bet ir vēl princis, - Komasons gandrīz pie sevis nomurmināja.

- Tātad arī viņš ved sarunas ar Mūli, pavēlniek?

Komasonam īsti neizdevās noslēpt pašapmierinā-

jumu, kas iegula vaibstos. - Diez cik nopietni ne. Ne jau tā, kā to daru es. Bet viņš kļūst diezgan nevaldāms, nekontrolējams. Viņu ir apsēdis dēmons. Ja es saņemšu ciet tos cilvēkus un viņš pievāks tos savām vajadzībām, jo dažā ziņā viņš ir itin asredzīgs... es vēl neesmu gatavs ielaisties strīdā ar viņu. - Komasons sarauca pieri, un viņa masīvie vaigi nepatikā saguma.

- Es vakar īsu brīdi redzēju tos svešiniekus, - sirmais šoferis nevērīgi teica, - un viņu tumšmatainā sieviete ir ļoti neparasta. Brīva stāja un gaita kā vīrietim, un apbrīnojami bāla seja kontrastā ar tumšiem, mirdzošiem matiem. - Vecīgi piesmakušajā čukstā ieskanējās gluži vai cilvēcīgs siltums, un Komasons pārsteigts paskatījās uz viņu.

Inčnijs turpināja: - Es domāju, ka prinča asre-dzība nestāsies ceļā saprātīgam kompromisam. Viņš droši vien ļautu jums rīkoties, ja jūs atstātu meiteni viņam...

Komasona sejā atausa skaidrība. - Tā ir doma! Nudien, laba doma! Inčnij, griezies atpakaļ! Un, ja viss izdosies labi, Inčnij, mēs vēlreiz apspriedīsim jautājumu par tavu brīvību.

Atgriezies mājās, viņš savā privātajā kabinetā atrada Personīgo Kapsulu un māņticīgi saskatīja tajā gluži vai simbolisku nozīmi. Kapsula bija atceļojusi pa viļņu garumu, kuru zināja tikai nedaudzi. Komasons plati pasmaidīja. Tātad Mūļa cilvēks lido šurp un Fonds patiešām ir kritis.

Beitas miglainie priekšstati, iztēlojoties Imperatora pili, nesaskanēja ar realitāti, un viņa sirds dziļumos izjuta tādu kā neskaidru vilšanos. Telpa bija maza, necila un vienkārša, gandrīz ikdienišķa. Pils nespēja mēroties pat ar mēra rezidenci uz Fonda... un Dagoberts IX...

Beitai bija pavisam noteikta pārliecība par to, kādam jāizskatās imperatoram. Viņam nevajadzēja izskatīties pēc labsirdīga vectētiņa. Viņam nevajadzēja būt vājam, sirmam un savītušam, un viņam nevajadzēja pasniegt tējas tasi pašam ar savu roku un sejas izteiksmi, kas pauda nepārprotamas rūpes par apmeklētāju ērtībām.

Bet realitāte bija tieši tāda.

Klukstoši pasmiedamies, Dagoberts IX ielēja tēju viņas kokaini satvertajā tasē.

- Šis man ir liels iepriecinājums, mīļā. Brīdis bez ceremonijām un galminiekiem. Man jau ilgāku laiku nav bijis izdevības apsveikt viesus no savām ārējām provincēm. Tagad, kad tuvojas vecums, par to rūpējas mans dēls. Jūs neesat tikušies ar manu dēlu? Jauks puisis! Varbūt drusku nevaldāms. Bet viņš vēl ir jauns. Vai vēlaties garšas kapsulu? Nē?

Torans mēģināja iestarpināt: - Jūsu impēriskā majestāte...

-Jā?

- Jūsu impēriskā majestāte, mums nebija nodoma ielauzties pie jums...

- Nieki, tā nav nekāda ielaušanās. Šovakar notiks oficiāla pieņemšana, bet līdz tam laikam mēs esam brīvi. Pasakiet vēlreiz, no kurienes īsti jūs nākat! Šķiet, mums diezgan ilgi nav bijis nekādu oficiālu pieņemšanu. Vai jūs teicāt, ka esat no Anakreona provinces?

- Mēs esam no Fonda, jūsu impēriskā majestāte!

- Jā, jā, no Fonda. Tagad es atceros. Es noskaidroju, kur tas atrodas. Tas ir Anakreona provincē. Es tur nekad neesmu bijis. Ārsts aizliedz man doties tālos ceļos. Neatceros, ka pēdējā laikā būtu saņēmis ziņojumu no sava Anakreona viceroja. Kādi tur šobrīd ir apstākļi? - viņš bažīgi apvaicājās.

- Valdniek, - Torans nomurmināja, - man nav nekādu sūdzību.

- Tas ir iepriecinoši. Es nosūtīšu uzslavu savam vicerojam.

Torans bezpalīdzīgi paskatījās uz Eblingu Misu, kurš savā skarbajā manierē paziņoja: - Valdniek, mēs uzzinājām, ka mums vajadzīga jūsu atļauja, lai apmeklētu Impērijas Universitātes Bibliotēku uz Trantora.

- Uz Trantora? - Imperators laipni pārjautāja.

- Uz Trantora?

Tad viņa kalsnajā sejā parādījās sāpīgs samulsums.

- Uz Trantora? - viņš čukstus atkārtoja. - Tagad atceros. Es pašlaik plānoju tur atgriezties daudzu kuģu pavadībā. Jūs brauksiet man līdzi. Visi kopā mēs iznicināsim dumpinieku Gilmeru! Mēs kopīgi atjaunosim Impēriju!

Viņa sakumpusi mugura bija iztaisnojusies. Viņa balss bija kļuvusi enerģiska. īsu bridi viņa acis iezibējās salts skarbums. Bet tad viņš samirkšķināja plakstiņus un klusi sacīja: - Bet Gilmers ir miris. Šķiet, es atceros... Jā. Jā! Gilmers ir miris! Trantors ir miris... Man brīdi likās, ka... Kā jūs teicāt, no kurienes esat atceļojuši?

Magnifiko čukstus jautāja Beitai: - Vai šis tiešām ir imperators? Es biju iedomājies, ka imperatori ir dižāki un gudrāki par parastiem cilvēkiem!

Beita ar rokas mājienu viņu apklusināja. Viņa teica:

- Ja jūsu impēriskā majestāte parakstītu rīkojumu, kas atļauj mums doties uz Trantoru, tas nestu lielu labumu kopējai lietai.

- Uz Trantoru? - Imperatora seja pauda mulsumu un neizpratni.

- Valdniek, Anakreona vicerojs, kura vārdā mēs runājam, sūta ziņu, ka Gilmers tomēr ir dzīvs...

- Dzīvs! Dzīvs! - Dagoberts dimdošā balsi iesaucās.

- Kur viņš ir? Būs karš!

- Jūsu impēriskā majestāte, tas vēl netiek atklāts. Viņa atrašanās vieta ir neskaidra. Vicerojs mūs sūtīja, lai mēs paziņotu jums šo faktu, un viņa slēptuvi varam atrast vienīgi uz Trantora. Kad tā būs zināma...

- Jā, jā... Viņš ir jāatrod... - Vecais imperators nedrošā gaitā aizgāja līdz sienai un ar drebošu pirkstu pieskārās mazajam fotoelementam. Pēc nesekmīgas pauzes viņš norūca: - Mani kalpotāji nenāk šurp. Es nevaru viņus gaidīt.

Viņš kaut ko uzskricēja uz baltas lapas un beigās uzvilka iespaidīgu “D”. - Gilmers vēl iepazīs sava imperatora spēku! Kā jūs teicāt, no kurienes jūs esat? No Anakreona? Kādi tur ir apstākļi? Vai imperatora vārdam ir svars?

Beita izņēma papīra lapu no viņa nevarīgajiem pirkstiem. - Tauta dievina jūsu impērisko majestāti. Visi zina jūsu lielo mīlestību pret viņiem.

- Man vajadzētu apciemot savus Anakreona labos ļaudis, bet mans ārsts saka... es neatceros, ko viņš saka, bet... - Dagoberts paskatījās augšup, un viņa vecīgajās, pelēkajās acīs iezibējās ass skatiens. - Vai jūs kaut ko teicāt par Gilmeru?

- Nē, jūsu impēriskā majestāte.

- Viņš neaizies tālāk! Brauciet atpakaļ un pasakiet to saviem ļaudīm! Trantors noturēsies! Mans tēvs pašlaik vada floti, un salašņu dumpinieks Gilmers ar savu slepkavu bandu nosals kosmosa telpā!

Imperators atstreipuļoja atpakaļ līdz savam krēslam, un viņa acis atkal kļuva tukšas un nedzīvas. - Ko es nupat teicu?

Torans piecēlās un zemu paklanījās. - Jūsu impēriskā majestāte pret mums bija ļoti laipns, bet mums atvēlētais audiences laiks ir beidzies.

īsu brīdi Dagoberts IX patiešām izskatījās pēc imperatora. Viņš piecēlās un stāvēja, stalti izslējies, kamēr apmeklētāji pa vienam atmuguriski izgāja pa durvīm...

...aiz kurām viņus sagaidīja un ciešā lokā ielenca divdesmit bruņoti viri.

Gaisā pazibēja ierocis...

Samaņu Beita atguva lēni, taču bez trulās neizpratnes: “Kur es esmu?” Viņa skaidri atcerējās dīvaino večuku, kurš sauca sevi par imperatoru, un vīrus, kuri gaidīja ārpusē. Trulās sāpes pirkstu locītavās vēstīja, ka lietota apdullināšanas pistole.

Neatvērdama acis, viņa sasprindzināti ieklausījās netālajās balsīs.

Runātāji bija divi. Viens runāja lēni un piesardzīgi, un zem šķietamās pakalpības bija jaušama viltība. Otra balss izklausījās aizsmakusi un neskaidra, tāda kā piesātināta un skanēja dobjiem grūdieniem. Beitai nepatika neviena no tām.

Dominēja dobjā balss.

Beita uztvēra pēdējos vārdus: - Viņš dzīvos mūžīgi, tas jukušais vecis! Tas ir nogurdinoši. Tas ir kaitinoši. Komason, es rīkošos! Arī es kļūstu vecāks.

- Jūsu augstība, vispirms paskatīsimies, kāds no šiem cilvēkiem labums. Varbūt mēs iegūsim citus, noderīgākus spēka avotus, nekā nodrošina jūsu tēvs.

Aizsmakusi balss pārtapa burbuļojošā čukstā. Beita saklausīja tikai vārdu “...meitene...”, bet otra, glaimīgā balss netīkami, guldzoši pasmējās un draudzīgi, gandrīz vai tēvišķi teica: - Dagobert, jūs nekļūstat vecāks. Tie melo, kas neatzīst jūs par līdzvērtīgu divdesmitgadīgam jauneklim.

Abi iesmējās, un Beitas asinis sastinga dzīslās. Dagoberts... jūsu augstība... Vecais imperators bija runājis par nevaldāmu dēlu, un čukstos slēptie mājieni bira pār viņu kā truli vesera sitieni. Bet nekas tāds taču reālajā dzīvē nenotiek...

Viņas apziņā ielauzās Torana balss - lēna, ledaina lāstu straume.

Beita atvēra acis un sev pievērstajā Torana skatienā ieraudzīja neslēptu atvieglojumu. Viņš bargi noskaldīja: - Par šo bandītismu jūs atbildēsiet imperatora priekšā. Laidiet mūs vaļā!

Beita aptvēra, ka viņas plaukstu locītavas un potītes ir piesaistītas sienai un grīdai ar spēcīga gravitācijas lauka palīdzību.

Aizsmakušās balss īpašnieks piegāja Toranam tuvāk. Tas bija miesās izplūdis vīrietis ar tumšiem maisiņiem zem acīm un pašķidriem matiem. Pie viņa militārās cepures slējās koša spalva, un greznos svārkus rotāja sudrabota metāla putu apdare.

Viņš ņirdzīgi iesmējās, neslēpdams ļaunu uzjautrinājumu. - Tu man draudi ar imperatoru? Ar nabaga jukušo imperatoru?

- Man ir viņa caurlaide. Neviens imperatora padotais nedrīkst ierobežot mūsu brīvību!

- Bet es neesmu padotais, tu kosmosa salašņa! Es esmu reģents un kroņprincis, un tieši tā mani ir jāuzrunā. Manu nožēlojamo muļķa tēvu apmeklētāji reizēm iepriecina. Un mēs viņam neliedzam šo prieku. Tas uzsilda viņa maldīgās imperatora iedomas. Nekādas citas nozīmes tam, protams, nav.

Un tad viņš pievērsās Beitai, kas nicinoši raudzījās pretī. Viņš pieliecās tuvāk, un Beitai sejā ieplūda piparmētru smaržas pārsātināta elpa.

- Viņas acis man ir pa prātam, Komason, - kroņprincis teica. - Ar atvērtām acīm viņa izskatās vēl skaistāka. Es teiktu, ka derēs. Eksotisks papildinājums vienmuļai ēdienkartei, vai ne?

Torans izmisīgi rāvās uz priekšu, bet kroņprincis nepievērsa uzmanību viņa veltīgajām pūlēm, un Beita juta, ka ledainais saltums pārņem viņu no galvas līdz kājām. Eblings Miss vēl nebija atguvies, un viņa galva nevarīgi karājās lejup, bet Beita pārsteigta ieraudzīja, ka Magnifiko acis ir vaļā, un to asais skatiens liecināja, ka viņš jau labu bridi ir pie samaņas. Lielās, brūnās acis grūtsirdīgajā sejā cieši pievērsās Beitai.

Magnifiko iešņukstējās un ar galvas mājienu norādīja uz kroņprinci. - Viņš atņēma manu vizisonoru!

Kroņprincis strauji pagriezās, izdzirdot viņa balsi. - Tas ir tavs, izdzimteni? - Ar strauju kustību viņš noņēma instrumentu no pleca, kur tas bija karājies zaļā siksnā, Beitas nepamanīts.

Neveikli pārlaidis tam pirkstus, viņš mēģināja nospēlēt akordu, taču pūles bija veltīgas. - Vai tu proti to spēlēt, izdzimteni?

Magnifiko pamāja ar galvu.

Torans spēji iesaucās: - Jūs esat apšaudījuši Fonda kuģi! Ja imperators nerīkosies, tad atmaksa nāks no Fonda!

- No kāda Fonda? - Komasons lēni atbildēja. - Vai tad Mūlis vairs nav Mūlis?

Atbildes nebija. Princis smīnā atsedza lielus, nevienādus zobus. Izslēdzis klauna piesaistes lauku, viņš to rupji uzrāva kājās un iegrūda tam rokās vizisonoru.

- Spēlē mums, izdzimteni! - princis teica. - Spēlē mīlas un skaistuma serenādi par godu mūsu svešzemju dāmai! Pastāsti, ka mana tēva lauku cietums nav nekāda pils, bet es varu piedāvāt viņai vietu, kur viņa varēs peldēties rožūdenl - un uzzināt, ko nozīmē prinča mīlestība! Dziedi par prinča mīlestību, izdzimteni!

Viņš apsēdās uz marmora galda malas, dīki šūpodams masīvo kāju. Muļķīgais smaids un trulais skatiens iesvēla Beitā mēmas dusmas. Torana dzīslas piepampa veltīgā piepūlē pārvarēt spēka lauku. Eblings Miss sagrozījās un ievaidējās.

Magnifiko izdvesa: - Mani pirksti ir stīvi un nevarīgi...

- Spēlē, izdzimteni! - princis ieaurojās. Viņš pamāja Komasonam, un telpa satumsa. Princis puskrēslā sakrustoja rokas un gaidīja.

Magnifiko ātrām, ritmiskām kustībām pārlaida pirkstus daudztaustiņu instrumentam no viena gala līdz otram, un istabai pārslīdēja varavikšņots gaismas stars. Atskanēja kluss, maigs tonis - drebošs un asaru piesātināts. Tas pastiprinājās un pārtapa skumjos smieklos, kuru fonā skanēja vienmuļa duna.

Tumsa šķietami sabiezēja un kļuva intensīvāka. Mūzika sasniedza Beitas ausis cauri neredzamo pārklāju kārtām. Acu priekšā parādījās mirdzošs gaismas punkts, it kā dziļas bedres dibenā gailētu vientuļa svece.

Beita instinktīvi sasprindzināja redzi. Gaisma kļuva spožāka, bet palika izplūdusi. Tā neskaidri kustējās, mainot krāsu, un mūzika spēji pārtapa spalgās, netīkami griezīgās taures skaņās ar spēcīgu krešendo kāpinājumu. Gaisma aši zibsnīja, pielāgojoties velnišķajiem ritmiem. Gaismas laukumā kaut kas dīvaini raustījās un šaudījās. Un mūzika raustījās un šaudījās līdzi.

Beita cīnījās ar savādām jūtām, un viņas prāts nedzirdami elsoja. Atmiņā uznira brīdis Laika Velvē, kad ritēja Heivenas pēdējās dienas. Tā pati briesmīgā, mokošā apjauta, kurā godaprāts jaucās ar izmisumu. Viņa sarāvās, itin kā nokļuvusi žņaudzoša tikla skavās.

Mūzika šķindēja ausis kā ļauni smiekli, un viņa drudžaini novērsās no atbaidošā, šaudīgā gaismas apļa, kas līdzinājās apgriezta teleskopa tēlam. Viņas piere bija mitra un auksta.

Mūzika apklusa. Tā bija skanējusi minūtes piecpadsmit, un Beitu pārņēma dziļš atvieglojums, kad to nomainīja klusums. Iedegās spoža gaisma, un viņa pavisam tuvu ieraudzīja Magnifiko seju, kas bija nosvīdusi, nelaimīga un izbiedēta.

- Godātā kundze, - viņš izdvesa, - kā jūs jūtaties?

- Būs jau labi! - Beita čukstus attrauca. - Bet kāpēc tu tā spēlēji?

Viņa pievērsa skatienu pārējiem. Torans un Miss bija bezpalīdzīgi piesaistīti pie sienas, taču Beita lūkojās viņiem garām. Princis dīvainā pozā gulēja galda galā. Komasons samocīti vaidēja, siekalām pilot no vaļējās mutes.

Kad Magnifiko paspēra soli uz viņa pusi, Komasons sarāvās un neprātīgi iekliedzās. Magnifiko pagriezās un, strauji palēcies, atbrīvoja pārējos no spēka lauka.

Torans metās uz priekšu un negantā, spēcīgā tvērienā sagrāba muižnieku aiz kakla. - Tu nāksi mums līdzi! Mums vajadzēs tevi, lai tiktu atpakaļ uz kuģa!

Divas stundas vēlāk kuģa virtuvē Beita lika galdā prāvu pašceptu pīrāgu un Magnifiko svinēja atgriešanos kosmosā, tiesādams to ar negausību, kas neatbilda nekādiem galda uzvedības noteikumiem.

- Vai garšo, Magnifiko?

- M-m-m-m!

- Paklau, Magnifiko!

- Jā, godātā kundze?

- Kas tas īsti bija, ko tu tur spēlēji?

Klauns nemierīgi sagrozījās. - Es... Es labāk nestāstīšu. Reiz gadījās iemācīties... un vizisonors spēj graujoši iedarboties uz nervu sistēmu. Protams, tas bija ļaunums un nebija domāts jūsu nevainīgajai dvēselei, godātā kundze.

- Beidz nu, Magnifiko! Tik nevainīga mana dvēsele nemaz nav. Nevajag glaimot! Vai es redzēju to pašu, ko redzēja viņi?

- Ceru, ka ne. Es to spēlēju tikai viņiem. Ja jūs kaut ko redzējāt, tad tikai pašu maliņu, turklāt no attāluma.

- Bet ar to pietika. Vai tu zini, ka apdullināji princi līdz nemaņai?

Piebāzis muti ar lielu pīrāga gabalu, Magnifiko drūmi atbildēja: - Es viņu nogalināju, godātā kundze.

- Ко? - Beita krampjaini norija siekalas.

- Kad beidzu spēlēt, viņš bija beigts, citādi es būtu turpinājis. Par Komasonu es nebēdāju. Lielākie draudi no viņa puses bija nāve vai spīdzināšana. Bet šis princis, godātā kundze... Viņš ļoti nejauki skatījās uz jums, un... - Magnifiko sašutis neveikli apklusa.

Beitā uzviļņoja dīvainas domas, un viņa tās steigšus apspieda. - Magnifiko, tev ir cēla un drosmīga sirds.

- Ai, godātā kundze! - Viņš iespieda sarkano degunu pīrāgā, taču vairs nemēģināja ēst.

Eblings Miss raudzījās ārā pa kuģa logu. Trantors atradās tuvu, un tā metāliskais kupols šķita biedējoši spožs. Torans stāvēja viņam blakus.

Ar drūmu bezcerību balsī viņš teica: - Mūsu ceļojums ir veltīgs, Ebling. Mūļa cilvēks mūs ir apsteidzis.

Eblings Miss paberzēja pieri ar plaukstu, kas šķita zaudējusi tuklumu un sarāvusies. Viņš norūca kaut ko nesaprotamu.

Toranu tas aizkaitināja. - Es saku, ka tie cilvēki zināja par Fonda krišanu! Es saku...

- Ko? - Miss apmulsis paskatījās uz viņu. Viņš saudzīgi uzlika plaukstu uz Torana rokas. Viss iepriekš sacītais viņam, šķiet, bija pagājis garām. - Toran, es... Es vēroju Trantoru. Vai zini... Kopš ierašanās uz Neotrantora man ir ļoti dīvaina sajūta. Kaut kāds iekšējs dzinulis urda un nedod mieru. Toran, es to varu; es zinu, ka to varu! Manas domas kļūst arvien skaidrākas, skaidrākas nekā jebkad!

Torans pārsteigts paskatījās uz viņu un paraustīja plecus. Eblinga Misa vārdi neviesa paļāvību.

Viņš piesardzīgi teica: - Mis?

-Jā?

- Tu neredzēji to kuģi, kas mūsu prombraukšanas bridi nolaidās uz Neotrantora?

- Nē, - Miss atbildēja pēc īsa, dompilna klusuma brīža.

- Bet es redzēju. Varbūt tā ir mana iedoma, bet tas varēja būt tas pats Filijas kuģis.

- Tas, uz kura bija kapteinis Hans Pričers?

- Visums vien zina, kas uz tā bija. Magnifiko informācija... Tas mums sekoja, Mis!

Eblings Miss neatbildēja.

Torans bažīgi jautāja: - Vai tev kaut kas kait? Tu nejūties labi?

Misa acis savādi mirdzēja un skatiens bija aizplīvurots, it kā viņš kavētos dziļās domās. Viņš neatbildēja.

TRANTORA DRUPAS

Noteikt jebkāda objekta atrašanās vietu lielajā Tran-tora pasaulē ir sarežģītāk nekā jebkur citur visā Galaktikā. No tūkstoš jūdžu attāluma nav iespējams uztvert ne kontinentus, ne okeānus. Nav ne upju, ne ezeru, ne salu, ko varētu pamanīt pa mākoņu spraugām.

Metāla ieskautā pasaule bija - reiz bija - viena milzu pilsēta, un svešs kosmosa ceļotājs varēja nešaubīgi identificēt vienīgi veco Imperatora pili. “Beita” riņķoja apkārt šai pasaulei gandrīz gaisakuģa augstumā, atkārtoti pūloties atrast meklēto.

No polārajiem apgabaliem, kur metāla smaiļu apledojuma kārta drūmi liecināja par bojātām vai novārtā pamestām laika apstākļu kondicionēšanas iekārtām, viņi devās dienvidu virzienā. Palaikam viņi mēģināja saskatīt sakarības (vai domājamās sakarības) starp to, kas bija redzams, un to, ko vēstīja trūcīgā, uz Neotran-tora iegūtā karte.

Tomēr pienāca brīdis, kad viss kļuva skaidrs. Sprauga planētas metāla pārklājā bija piecdesmit jūdžu plata. Neparastais zaļums pletās simtiem kvadrātjūdžu platībā, iekļaujot senās Impērijas rezidenču iespaidīgo krāšņumu.

“Beita” bridi kavējās gaisā un lēni fiksēja savu atrašanās vietu. Vienīgie ceļa rādītāji bija milzīgās super-maģistrāles. Garas, taisnas bultas kartē un līdzenas, mirdzošas joslas lejā.

Vietu, kas kartē bija apzīmēta kā Universitātes teritorija, viņi sasniedza ar deducētās izskaitļošanas palīdzību, un kuģis nolaidās līdzenā klajumā, kas savulaik droši vien bijis rosības pilns pacelšanās un nolaišanās laukums.

Tikai tad, kad viņi ienira metāliskajā haosā, no augšas redzētais glītais gludums pārvērtās sašķobītā, pussabrukušā postažā, ko aiz sevis bija atstājis Lielais Sirojums. Smailes bija nolauztas, gludās sienas greizas un apdrupušas, un palaikam skatienam uz īsu brīdi pavērās izlīdzināta zemes platība, kas tumša un uzarta stiepās vairāku simtu akru garumā.

Lī Senters piesardzīgi vēroja kuģa nosēšanos. Tas izskatījās savāds kuģis un acīmredzot nebija ieradies no Neotrantora, un viņš nedzirdami nopūtās. Savādi kuģi un mulsinoša saskarsme ar cilvēkiem no ārējā kosmosa varēja nozīmēt neilgo miera dienu beigas, atgriešanos senajos, grandiozajos nāves un cīņu laikos. Senters bija Grupas vadonis; viņa pārziņā bija vecās grāmatas, un viņš bija daudz lasījis par senajiem laikiem. Viņš tos negribēja piedzīvot.

Pagāja varbūt minūtes desmit, līdz savādais kuģis nolaidās un apstājās līdzenumā, bet šajā laikā viņam uzzibsnīja sensenu gadu atmiņas. Vispirms lielā lauku saimniecība no bērnu dienām - tā viņam saistījās tikai ar rosīgu cilvēku bariem. Pēc tam jauno ģimeņu ceļojums uz citām lauksaimniecības zemēm. Tolaik viņam bija desmit gadu, viņš bija vienīgais bērns un jutās samulsis un izbiedēts.

Tad atmiņā atausa jaunās ēkas; lielās metāla plātnes, ko vajadzēja izdabūt no zemes un sašķelt gabalos; atsegtā zeme, ko vajadzēja apvērst, atdzīvināt un ielabot; blakus esošās celtnes, ko vajadzēja nojaukt un nolīdzināt vai pārveidot dzīvojamās mājās.

Un tad vajadzēja audzēt un novākt labību, nodibināt mierīgas attiecības ar kaimiņu saimniecībām...

Sākās augšana un attīstība, ko virzīja prasmīgas pašnoteikšanās rāmais likums. Tapa jauna paaudze, dzima un auga skarbajā zemes dzīvē rūdīti bērni. Pienāca lielā diena, kad viņu izvēlējās par Grupas vadoni, un pirmo reizi kopš astoņpadsmitās dzimšanas dienas viņš nenoskuvās, bet vēroja parādāmies pirmos Vadoņa Bārdas rugājus.

Un tagad varbūt iejauksies Galaktika, darot galu īsajai nošķirtības idillei...

Kuģis nolaidās. Senters klusēdams noskatījās, kā atveras izejas durvis. Izkāpa četri cilvēki, kas piesardzīgi un modri raudzijās apkārt. Trīs atšķirīgi vīrieši: viens vecs, viens jauns un viens tāds kā maikste ar milzīgu degunu. Un viņu vidū sieviete ar tikpat neatkarīgu stāju un izturēšanos. Senters atlaida plaukstu no abām melnajām, gludajām bārdas šķipsnām un devās atbraucējiem pretī.

Viņš izdarīja vispārpieņemto miera žestu: pacēla abas plaukstas, pavērsis augšup cietās, tulznainās delnas.

Jaunais vīrietis panācās divus soļus uz priekšu un atkārtoja to pašu kustību. - Es nāku ar mieru.

Viņa akcents izklausījās dīvains, taču vārdi bija saprotami un draudzīgi. Senters izteiksmīgi atbildēja: - Ar mieru jūs sagaidām. Laipni lūgti Grupas viesim-Ilgajā paspārnē! Vai esat izsalkuši? Dosim jums ēst. Vai esat izslāpuši? Dosim jums dzert.

Atbilde izskanēja lēni: - Pateicamies par jūsu laipnību un, atgriezušies mūsu pasaulē, vēstīsim labas ziņas par jūsu Grupu.

Dīvaini, bet labi vārdi. Senteram aiz muguras smaidīdami pulcējās Grupas vīrieši, un no apkārtējo ēku piebūvēm nāca ārā sievietes.

Vēlāk savā istabā viņš izņēma no slēptuves aizslēgtu kārbu ar spoguļa sieniņām un piedāvāja katram viesim pa garam, resnam cigāram, kurus glabāja īpašiem gadījumiem. Kad pienāca svešās sievietes kārta, Senters sastomījās. Viņa bija apsēdusies starp vīriešiem. Svešinieki acīmredzot pieļāva un pat labprāt pieņēma tādu pārdrošību. Viņš stīvi pasniedza kārbu.

Sieviete smaidot paņēma cigāru un ievilka aromātiskos dūmus ar pašsaprotamu labsajūtu. Lī Senters jutās satriekts, taču apslāpēja savas emocijas.

Pirms maltītes risinājās pieklājīga, saspringta saruna, kas bridi pievērsās zemkopībai uz Trantora.

Vecais virs jautāja: - Kā jums veicas ar hidropo-niku? Tādā pasaulē kā Trantors hidroponika noteikti ir labākais risinājums.

Senters lēni papurināja galvu. Viņš bija neziņā. Viņa zināšanas aprobežojās ar lasīto grāmatu svešādajiem tekstiem. - Mākslīgā zemkopība ar ķimikālijām? Nē, uz Trantora tādas nav. Hidroponikai vajag nopietnu industriju - piemēram, plašu ķīmisko rūpniecību. Un karā vai citās katastrofās, kad rūpniecība iet bojā, cilvēki cieš badu. Visu ēdamo nevar audzēt mākslīgi. Daži produkti zaudē vērtību. Augsne ir lētāka un labāka, uz to vienmēr var paļauties.

- Un pārtikas apgāde jums ir pietiekama?

- Pietiekama, varbūt tikai vienveidīga. Mēs audzējam mājputnus, kas dēj olas, un slaucamos dzīvniekus piena produktiem, bet gaļas piegāde mums ir atkarīga no ārējās tirdzniecības.

- No tirdzniecības? - Jaunais vīrietis izrādīja piepešu interesi. - Tātad jūs tirgojaties! Bet ko jūs eksportējat?

- Metālu, - Senters īsi atbildēja. - Paskatieties paši! Mums ir neizsmeļami gatava, apstrādāta metāla krājumi. Kuģi brauc šurp no Neotrantora, demontē norādīto teritoriju, līdz ar to paplašinot mūsu zemkopības platības, un atstāj mums apmaiņai gaļu, konservētus augļus, pārtikas koncentrātus, lauksaimniecības mašīnas un tā tālāk. Viņi saņem metālu, un abas puses ir ieguvējas.

Cienastā tika pasniegta maize ar sieru un nenoliedzami garšīgs dārzeņu sautējums. Kad galdā parādījās saldēdiens - saldēti augļi, vienīgais ievestais produkts šajā maltītē -, svešinieki uzsāka sarunu, kas vairs nebija tikai pieklājīga ciemiņu tērzēšana. Jaunais vīrietis izvilka Trantora karti.

Lī Senters pievērsa tai rāmu skatienu. Noklausījies atbraucēju sacīto, viņš nopietni teica: - Universitātes teritorija ir statiska vieta. Tur mēs, zemkopji, neaudzējam labību. Mēs labprātāk pat neejam tajā. Tā ir viena no mūsu retajām liecībām par citiem laikiem, un mēs vēlamies paturēt to neskartu.

- Mēs meklējam zināšanas. Mēs neko tai nenodarīsim un atstāsim visu, kā bijis. Ķīlā paliks mūsu kuģis.

- Šo priekšlikumu izteica vecais vīrs, un viņa balsī skanēja gandrīz drudžaina dedzība.

- Tādā gadījumā es varu jūs turp aizvest, - Senters atbildēja.

Tonakt svešinieki pārgulēja viņa namā, un tonakt Lī Senters aizsūtīja ziņu uz Neotrantoru.

JAUNPIEVĒRSTAIS

Trantora dzīves rāmais plūdums aprima pavisam, kad viņi iegāja Universitātes teritorijā starp lielajām, plašajām ēkām. Te valdīja svinīgs vientulības klusums.

Svešinieki no Fonda neko nezināja par vētrainajām dienām un naktīm asiņainā Sirojuma laikā, kas Universitāti bija atstājis neskartu. Viņi neko nezināja par periodu pēc Impērijas varas krišanas, kad bālsejainie studenti, aizņēmušies ieročus, ar nepieredzējušu cilvēku drosmi izveidoja brīvprātīgu aizsardzības armiju, lai pasargātu Galaktikas zinātnes centrālo svētnīcu. Viņi neko nezināja par Septiņu Dienu Kauju un par pamiera vienošanos, kas paglāba Universitāti pat tad, kad Imperatora pili neilgu laiku bradāja Gilmera un viņa karavīru zābaki.

Atbraucēji no Fonda, pirmo reizi tuvodamies šai vietai, aptvēra vienīgi to, ka mūžam mainīgā pasaulē, tiecoties no panīkuša vecā uz saspringtu jauno, šī teritorija ir klusas elegances piestrāvota, senas diženlbas apdvesta muzejiska vērtība.

Savā ziņā viņi bija iebrucēji. Drūmi domīgais tukšums viņus atraidīja. Akadēmiskā gaisotne, šķiet,

joprojām bija dzīva un pikti viļņojās, sastopoties ar traucējumu.

Bibliotēkas ēka izskatījās maza, taču tas bija maldinošs iespaids, jo pazemē tā ievērojami paplašinājās un pārtapa visaptveroša, sapņaina klusuma valstībā. Eblings Miss apstājās iepretī reģistrācijas telpas izsmalcinātajiem sienu gleznojumiem.

Viņš čukstus sacīja - jo šeit noteikti vajadzēja čukstēt: - Man šķiet, ka mēs nesen pagājām garām katalogu zālēm. Es uzkavēšos tur.

Viņa piere bija piesarkusi un rokas trīcēja. - Es gribu, lai mani netraucē, Toran. Vai tu atnesīsi man ēdamo uz turieni?

- Kā vien vēlies. Mēs centīsimies palīdzēt, cik iespējams. Vai tu gribi, lai mēs strādājam tavā vadībā?

- Nē, man jābūt vienam...

- Tu domā, ka atradīsi, ko vēlies?

Un Eblings Miss atbildēja ar klusu, bet nešaubīgu pārliecību: - Es zinu, ka atradīšu!

Toranu un Beitu apstākļi šajās dienās tuvināja ikdienišķai “mājkopībai" vairāk nekā jebkad abu laulības pirmā gada laikā. Tā bija diezgan savāda “mājkopība”. Viņi dzīvoja diženības vidū ar visai neiederīgu vienkāršību. Ēdienu viņi saņēma galvenokārt no Lī Sentera lauku saimniecības un maksāja par to ar sīkām kodol-ierīcēm, kādas atrodamas uz jebkura Tirgotāju kuģa.

Magnifiko iemācījās lietot projektorus bibliotēkas lasītavā un tik ļoti aizrāvās ar piedzīvojumu romāniem un romantiskiem stāstiem, ka kļuva gandrīz tikpat nevērīgs pret ēšanu un gulēšanu kā Eblings Miss.

Eblings bija pilnīgi un neatraujami iegrimis savos meklējumos. Viņš bija pieprasījis, lai Psiholoģijas

Izziņu telpā viņam novieto guļamtīklu. Viņa seja kļuva arvien vājāka un bālāka. Enerģiskais runasveids bija zudis, un iecienītie sulīgie vārdi miruši vieglā nāvē. Palaikam viņš bez īpašas koncentrēšanās pat nepazina Toranu un Beitu.

Ērtāk viņš jutās kopā ar Magnifiko, kas pienesa viņam ēdienu un nereti veselām stundām sēdēja zinātniekam blakus un gluži kā dīvainas burvestības apsēsts vēroja, kā vecais psihologs pārraksta neskaitāmus vienādojumus, meklē neskaitāmas atsauces grāmatu filmās vai drudžaini skraida pa istabu, neapvaldītā piepūlē cenzdamies sasniegt mērķi, kuru redzēja vienīgi viņš pats.

Iegājis aptumšotajā istabā, Torans skarbi iesaucās: - Beita!

Viņa vainīgi salēcās. - Jā? Vai tev mani vajag, To-rij?

- Skaidrs, ka man tevi vajag. Visuma vārdā, kāpēc tu šeit sēdi? Tu uzvedies dīvaini jau kopš brīža, kad mēs ieradāmies uz Trantora. Kas ar tevi noticis?

- Ai, Torij, beidz! - Beita gurdi atbildēja.

- “Ai, Torij, beidz!” - viņš nepacietīgi, mēdoši atkārtoja, bet tad viņa balss piepeši kļuva maiga. - Kāpēc tu negribi man stāstīt, Beita? Tevi kaut kas nomāc.

- Nē! Mani nekas nenomāc, Torij. Ja tu visu laiku mani tā bikstīsi, es kļūšu nikna. Es vienkārši... domāju.

- Par ko tu domā?

- Tāpat vien. Par Mūli, par Heivenu un par Fondu, par visu pēc kārtas. Par Eblingu Misu un par to, vai viņš atradis kaut ko par Otro Fondu un, ja atradis, vai tas mums palīdzēs... un par daudz ko citu. Vai tas tevi nomierina? - Viņas balsi skanēja nemiers.

- Ja tu visu laiku nododies drūmām domām, es ļoti ieteiktu mest mieru. Tas ir nepatīkami un nekādi neuzlabo situāciju.

Beita piecēlās kājās un bāli pasmaidīja. - Nu labi! Es esmu apmierināta. Redzi, es priecājos un smaidu! Ārpusē atskanēja izbiedēts Magnifiko sauciens:

- Godātā kundze...!

- Kas noticis? Nāc...

Beitas balss spēji aprāvās, jo atvērto durvju ailē parādījās plata, skarba seja...

- Pričers! - Torans iekliedzās.

Beita izdvesa: - Kapteini! Kā jūs mūs atradāt? Hans Pričers ienāca istabā. Viņa balss skanēja skaidri, rāmi un pilnīgi bez dzīvības. - Tagad es esmu pulkvedis. Un kalpoju Mūlim.

- Mūlim...! - Torana balss aizlūza. Visi trīs brīdi stāvēja kā sastinguši.

Magnifiko izmisīgi sarāvās un paslēpās aiz Torana. Neviens viņam nepievērsa uzmanību.

Krampjaini sažņaugusi trīcošās rokas, Beita jautāja:

- Jūs nākat mūs arestēt? Jūs patiešām esat pārgājis viņu pusē?

- Es nenāku jūs arestēt, - pulkvedis ātri atbildēja.

- Manos norādījumos jūs neesat pieminēti. Attiecībā pret jums es esmu brīvs un, ja neiebilstat, labprāt ievērošu mūsu veco draudzību.

Torana seja bija apslāpēta niknuma maska. - Kā jūs mūs atradāt? Tātad jūs bijāt tajā filiešu kuģī? Jūs mums sekojāt?

Pričera kokainajos vaibstos, šķiet, īsu mirkli iezibējās apmulsums. - Jā, es biju filiešu kuģī! Pirmoreiz es jūs sastapu... pavisam nejauši.

- Tāda nejaušība ir matemātiski neiespējama.

- Nav vis. Tā vienkārši ir mazticama, tāpēc mans apgalvojums paliek spēkā. Lai nu kā, jūs pateicāt filie-šiem - protams, tādas filiešu tautas nemaz nav -, ka lidojat uz Trantora sektoru, un, tā kā Mūlim jau bija savas kontaktpersonas, nenācās grūti jūs tur aizturēt. Diemžēl jūs tikāt projām pirms manas ierašanās uz Neotrantora, taču pavisam neilgi pirms tās. Man pietika laika pieprasīt Trantora lauksaimniekiem ziņojumu par jūsu nolaišanos. Viņi par to paziņoja, un es esmu šeit. Vai drīkstu apsēsties? Esmu atnācis draudzīgos nolūkos, varat man ticēt!

Viņš apsēdās. Torans nokāra galvu, kavēdamies bezpalīdzīgās domās. Sastingusi līdz jūtu trulumam, Beita sāka gatavot tēju.

Torans pacēla galvu. - Nu, un ko tad jūs gaidāt, pulkvedi? - viņš skarbi noprasīja. - Kādi ir jūsu draudzīgie nolūki? Ja neesat nācis mūs arestēt, ko tad jūs gribat? Uzņemties aizbildniecību? Sauciet iekšā savus vīrus un dodiet pavēles!

Pričers pacietīgi papurināja galvu. - Nē, Toran. Es atnācu pats pēc savas gribas, lai aprunātos ar jums un pārliecinātu, cik veltīgs ir tas, ko jūs darāt. Ja man tas neizdosies, es iešu projām. Tas ir viss.

- Tas ir viss? Labi, tad raujiet vaļā savu propagandu, sakiet savu runu un pazūdiet! Es negribu tēju, Beita!

Pričers paņēma piedāvāto tasi ar smagnēju paldies. Malkodams tēju, viņš vēroja Toranu ar ciešu un apņēmīgu skatienu. Pēc tam viņš sacīja: - Mūlis patiešām ir mutants. Viņu nav iespējams sakaut tieši šīs mutācijas dēļ.

- Kāpēc? Kas tā ir par tik īpašu mutāciju? - Torans jautāja ar rūgtu ironiju balsī. - Varbūt tagad jūs mums to pastāstīsiet, ko?

- Jā, pastāstīšu. Viņam tas nekaitēs. Redziet, Mūlim piemīt spēja regulēt cilvēku emocionālo līdzsvaru. Tas izklausās pēc nenopietna trika, bet šī spēja ir neuzvarama.

- Emocionālo līdzsvaru? - Beita pārtrauca Pričeru. Viņa sarauca pieri. - Varbūt jūs paskaidrosiet sīkāk? Es lāgā nesaprotu.

- Gribēju sacīt, ka Mūlis pavisam viegli spēj iedvest prasmīgam ģenerālim absolūtu lojalitāti pret sevi un nesatricināmu ticību savai uzvarai. Viņa ģenerāļi atrodas emocionālā kontrolē. Viņi nespēj Mūli nodot, nespēj to vājināt - un šī kontrole ir nepārtraukta. Mūļa spējīgākie ienaidnieki kļūst par viņa uzticamākajiem padotajiem. Kalgana militārais vadonis pakļāva savu planētu un kļuva par Mūļa viceroju uz Fonda.

- Un jūs, - Beita ar rūgtumu piebilda, - jūs nodevāt savu mērķi un kļuvāt par Mūļa sūtni uz Trantora. Viss skaidrs!

- Es neesmu beidzis. Mūļa spējas vēl sekmīgāk darbojas pretējā virzienā. Izmisums ir emocionāls ierocis! Izšķirošajā brīdī gan Fonda, gan Heivenas vadoņi krita izmisumā. Viņu pasaules padevās bez īpašas cīņas.

- Vai jūs gribat teikt, - Beita saspringti jautāja, - ka manas izjūtas Laika Velvē ietekmēja Mūļa emocionālā kontrole?

- Arī manējās. Tā ietekmēja ikviena izjūtas. Atcerieties Heivenu īsi pirms krišanas!

Beita novērsās.

Pulkvedis Pričers nopietni turpināja: - Šī kontrole iedarbojas gan uz veselām pasaulēm, gan atsevišķiem indivīdiem. Kā var turēties pretī spēkam, kurš spēj piespiest jūs labprātīgi padoties, kad vien vēlas, piespiest jūs kļūt par uzticamu kalpu, kad vien vēlas?

Torans lēni teica: - Kā lai es zinu, ka tā ir patiesība?

- Vai jūs varat kā citādi izskaidrot Fonda un Hei-venas krišanu? Vai varat izskaidrot manu... manu pārvēršanos? Padomājiet, cilvēk! Ko visā šajā laikā pret Mūli esat spējuši izdarīt jūs vai es, vai visa Galaktika? Kaut vai nedaudz, bet ko?

Torans izaicinoši izslējās. - Galaktikas vārdā, es varu jums atbildēt! - viņš iekliedzās piepešā saniknota gandarījuma uzplūdā. - Tātad jūs sakāt, ka jūsu brīnumainajam Mūlim uz Neotrantora bija kontaktpersonas, kurām vajadzēja mūs aizturēt? Šīs kontaktpersonas ir mirušas vai arī piedzīvojušas vēl ļaunāku likteni! Mēs nogalinājām kroņprinci un viņa palīgu padarījām par smilkstošu plānprātiņu. Mūlis nespēja mūs aizturēt, tātad mēs tomēr esam spējuši kaut ko darīt!

- Ak nē, jūs ļoti maldāties. Tie nebija mūsu cilvēki. Kroņprincis bija pelēcīgs, nodzēries radījums. Koma-sons, tas otrs, bija apbrīnojami stulbs. Viņš bija varens savā pasaulē, bet tas viņam netraucēja būt zemiskam, ļaunam un pilnīgi neprasmīgam. Ar viņiem mums nebija nekādu darīšanu. Savā ziņā tās bija māņu figūras...

- Tieši viņi mūs aizturēja vai, pareizāk sakot, centās aizturēt!

- Jūs atkal maldāties. Komasonam bija savs personīgais vergs, kāds vīrs, vārdā Inčnijs. Aizturēšana bija viņa ziņā. Viņš ir vecs, bet vēl kalpo mūsu pašreizējai vajadzībai. Saprotiet, viņu jūs nebūtu nogalinājuši.

Beita aizsvilās. Savai tējas tasei viņa nebija pieskārusies. - Kā pats apgalvojāt, jūs esat emocionāli apstrādāts! Jums ir iedvesta nelokāma ticība un uzticība Mūlim, nedabiska, slimīga uzticība Mūlim. Kāda vērtība var būt jūsu spriedumiem? Jūs esat zaudējis jebkādas objektīvas domāšanas spējas!

- Jūs maldāties. - Pulkvedis lēni papurināja galvu. - Apstrādātas ir tikai manas emocijas. Mans saprāts darbojas tāpat kā agrāk. Manas atkarīgās emocijas spēj to zināmā mērā ietekmēt, taču nespēj to piespiest. Un tieši tagad, kad esmu atbrīvots no sākotnējām emociju nosliecēm, es daudz ko redzu skaidrāk nekā agrāk. Es redzu, ka Mūļa plāns ir gudri pārdomāts un vērtīgs. Kopš esmu pievērsts... šai jaunajai ticībai, esmu izpētījis viņa karjeru kopš tās sākuma pirms septiņiem gadiem. Vispirms viņš izmantoja savu mutanta psihes spēku, lai dabūtu savā pusē kādu algotni un viņa baru. Tādējādi - un ar savu īpašo spēku - viņš pakļāva vienu no planētām. Tādējādi - un ar savu īpašo spēku - viņš paplašināja tvērienu, līdz piekļuva Kalgana militārajam vadonim. Katrs nākamais solis loģiski sekoja iepriekšējam. Reizē ar Kalganu viņš ieguva pirmklasīgu floti, un tādējādi - līdz ar savu īpašo spēku - varēja uzbrukt Fondam.

Fonds ir visa pamats. Tā ir pati lielākā koncentrētas rūpniecības teritorija Galaktikā, un tagad, kad Fonda kodoltehnoloģija ir Mūļa rokās, viņš ir kļuvis par Galaktikas valdnieku. Ar šo tehnoloģiju - un ar savu īpašo spēku - viņš var piespiest Impērijas atlikušās drumslas atzīt viņa varu, un vēlāk, kad nomirs vecais imperators, kas ir jucis un ilgi vairs nedzīvos, -kronēt Mūli par imperatoru. Tad viņam piederēs ne vien faktiskā vara, bet arī tituls. Tādējādi - un ar savu īpašo spēku - viņš būs panācis, ka neviena Galaktikas pasaule vairs nespēs stāties viņam pretī.

Šajos septiņos gados viņš ir izveidojis jaunu Impēriju. Citiem vārdiem sakot, šajos septiņos gados viņš būs sasniedzis to, ko visa Seldona psihovēsture nespētu izdarīt septiņsimt papildu gados. Galaktikā beidzot valdīs kārtība un miers. Un jūs to nespējat apturēt, tāpat kā nespējat ar plecu apturēt planētas riņķojumu.

Pēc Pričera runas iestājās ilgs klusums. Atlikums viņa tējas tasē bija pilnīgi atdzisis. Viņš iztukšoja tasi, piepildīja no jauna un lēni iedzēra malku. Torans nikni kodīja īkšķa nagu. Beitas seja bija nobālusi, salta un tāla.

Tad Beita drebošā balsī teica: - Tas mūs nepārliecināja. Ja Mūlis grib mūs apstrādāt, lai nāk šurp un dara to pats! Varu iedomāties, ka jūs turējāties viņam pretī līdz pēdējam brīdim, vai nav tiesa?

- Jā, tiesa, - Pričers svinīgā nopietnībā atbildēja.

- Tādā gadījumā atvēliet šo privilēģiju arī mums!

Pulkvedis Pričers piecēlās. Ar skarbu pabeigtības

intonāciju viņš teica: - Tad es eju projām. Kā jau iepriekš teicu, mana misija pagaidām jūs neskar. Tāpēc es domāju, ka man nav jāziņo par jūsu ierašanos. Tā nav nekāda īpašā labvēlība. Ja Mūlis gribēs jūs apturēt, viņš, protams, atradīs citus vīrus, kuriem to uzdot, un jūs tiksiet apturēti. Bet es nedarīšu vairāk par to, kas man pavēlēts, vienalga, vai tam ir kāda nozīme vai ne.

- Paldies! - Beita nevarīgi sacīja.

- Jā, un vēl Magnifiko. Kur viņš ir? Nāc ārā, Mag-nifiko! Es tev nedarīšu neko ļaunu...

- Ko jums vajag no Magnifiko? - Beita noprasīja ar piepešu dzīvīgumu balsī.

- Neko. Arī viņš manos rīkojumos nav iekļauts. Esmu dzirdējis, ka viņu meklē, bet Mūlis pats viņu atradīs, kad uzskatīs par vajadzīgu. Es neko neteikšu. Vai sarokosimies uz atvadām?

Beita papurināja galvu. Torans pablenza pulkvedī ar sarūgtinātu un nicinošu sejas izteiksmi.

Pulkveža dzelžainie pleci tikko jaušami saguma. Aizsoļojis līdz durvīm, viņš pagriezās un teica:

- Vēl daži pēdējie vārdi. Es gluži labi zinu, kādā avotā jūs smeļaties savu stūrgalvību. Nav noslēpums, ka jūs meklējat Otro Fondu. Kad pienāks laiks, Mūlis spers vajadzīgos soļus. Nekas jums nelīdzēs... Taču es jūs pazinu agrākajos laikos, un varbūt kāda dzirkstele manā sirdsapziņā mudināja rīkoties tā, kā esmu rīkojies. Lai nu kā, es mēģināju jums palīdzēt un glābt jūs no briesmām, kamēr nav par vēlu. Palieciet sveiki!

Ar asu militārā sveiciena kustību viņš nozuda aiz durvīm.

Beita pagriezās pret mēmi sastingušo Toranu un čukstus sacīja: - Viņi pat zina par Otro Fondu!

Attālajās bibliotēkas telpās Eblings Miss, neko nenojauzdams par notikušo, salicis sēdēja zem vienīgā gaismas staru kūļa tumšajā, drūmajā plašumā un kaut ko triumfējoši murmināja pie sevis.

PSIHOLOGA NĀVE

Pēc tam Eblingam Misām bija atlikušas vairs tikai divas dzīves nedēļas.

Un šajās divās nedēļās Beita bija kopā ar viņu trīs reizes. Pirmā reize bija vakarā pēc tikšanās ar pulkvedi Pričeru. Otrā reize bija nedēļu vēlāk. Un trešā reize bija vēl vienu nedēļu vēlāk, pēdējā dienā - Eblinga Misa pēdējā dzīves dienā.

Vakarā pēc pulkveža Pričera apmeklējuma satriektais pāris stundu pavadīja drūmās, juceklīgās domās un sarunās.

- Torij, pastāstīsim to Eblingam! - Beita teica.

- Domā, viņš varēs palīdzēt? - Torans apātiski atjautāja.

- Mēs esam tikai divi. Mums jānoveļ daļa no pleciem. Varbūt viņš varēs palīdzēt.

- Viņš ir pārvērties, - Torans teica. - Novājējis, kļuvis dīvains, drusku tāds kā nojūdzies. - Viņš izteiksmīgi pacēla pirkstus zīmīgā žestā. - Brīžiem man šķiet, ka viņš mums neko daudz nepalīdzēs... ne tagad, ne vēlāk. Brīžiem man šķiet, ka mums nepalīdzēs vispār nekas.

- Beidz! - Beitas balss brīdi aizlūza, bet tad atguva jaunu sparu. - Torij, nevajag! Kad tu tā runā, es jūtu,

ka Mūlis nāk arvien tuvāk. Pastāstīsim Eblingam, Torij, un darīsim to tūlīt!

Eblings Miss pacēla galvu, atraudamies no garā rakstāmgalda, un truli paskatījās uz ienācējiem. Viņa plānie mati bija sacēlušies gaisā un lūpas izdvesa miegaini čāpstošas skaņas.

- Ē-ē? - Miss jautājoši novilka. - Vai kādam mani vajag?

Beita notupās viņam blakus. - Vai mēs jūs pamodinājām? Vai gribat, lai mēs ejam projām?

- Projām? Kas jūs esat? Ā, Beita? Nē, nē, palieciet! Vai te nav kāds krēsls? Es tā kā redzēju... - Viņš nenoteikti pamāja ar pirkstu.

Torans piestūma viņam blakus divus krēslus. Beita apsēdās un saņēma psihologa ļengano plaukstu savējā.

- Vai mēs varētu aprunāties, doktor? - Beita uzrunā reti lietoja titulus.

- Vai kaut kas ir noticis? - Zinātnieka izklaidīgajās acīs iezibējās maza dzīvības dzirkstele. Sagumušajos vaigos ieplūda drusciņa krāsas. - Vai kaut kas ir noticis?

- Šeit bija atnācis kapteinis Pričers, - Beita teica.

- Ļauj runāt man, Torij! Jūs taču atceraties kapteini Pričeru, doktor, vai ne?

- Jā... Jā... - Viņš saknieba lūpas starp pirkstiem un atkal tās atlaida vaļā. - Tāds garš vīrietis. Demokrāts.

- Jā, tas pats. Viņš ir izdibinājis Mūļa mutāciju. Viņš bija atnācis šurp, doktor, un mums par to izstāstīja.

- Bet tas nav nekas jauns! Mūļa mutācija ir noskaidrota. - Eblings Miss neviltotā izbrīnā piebilda: - Vai tad es jums to jau neteicu? Vai tiešām aizmirsu izstāstīt?

- Ko jūs aizmirsāt izstāstīt? - Torans steigšus pārjautāja.

- Par Mūļa mutāciju, protams. Viņš apstrādā cilvēku emocijas. Panāk emocionālu kontroli! Vai tiešām es neesmu to teicis? Kā gan es varēju aizmirst? - Miss lēni košļāja apakšlūpu, cenzdamies koncentrēt domas.

Tad viņa balss lēni atdzīvojās un plakstiņi plati atvērās, itin kā gausās smadzenes būtu nokļuvušas uz labi ieeļļota viensliežu ceļa. Viņš runāja kā pa sapņiem, lūkodamies nevis abos klausītājos, bet drīzāk tiem pāri un garām. - Patiesībā viss ir ļoti vienkārši. Nav vajadzīgas nekādas specializētas zināšanas. Psihovēstures matemātikā, protams, viss ir atrisināms ātri, ar trešās pakāpes vienādojumu, kas neiekļauj nekādu... Labi, nav svarīgi. To visu var pateikt vienkāršos vārdos, vismaz aptuveni, un izlobīt jēgu... ar psihovēsturiskām parādībām tā parasti nenotiek. Pajautājiet sev: kas spēj izjaukt Hari Seldona rūpīgi izstrādāto vēstures shēmu? - Viņš pārlaida klausītājiem rāmi bažīgu, jautājošu skatienu. - Kādi bija Seldona sākotnējie pieņēmumi? Pirmkārt, turpmākā gadu tūkstoša laikā cilvēku sabiedrībā nenotiks nekādas būtiskas un izšķirošas pārmaiņas. Iedomāsimies, piemēram, ka Galaktikas tehnoloģijas piedzīvo nozīmīgu pārmaiņu, teiksim, tiek atklāts jauns enerģijas patēriņa princips vai pilnveidota elektroniskās neirobioloģijas izpēte. Sociālās pārmaiņas padarītu Seldona sākotnējos vienādojumus par novecojušiem un nederīgiem. Taču tas nav noticis, vai ne?

Vai varbūt iedomāsimies, ka nezināmi spēki ārpus Fonda izgudro jaunu ieroci, kas pārspēj visu Fonda līdzšinējo bruņojumu. Tas varētu izraisīt postošu novirzi, kaut ari droši to apgalvot nevar. Tomēr ari tas nav noticis. Mūļa kodollauka slāpētājs bija neveikls ierocis, un tam ir iespējams stāties pretī. Un, lai cik trūcīgs būtu šis izgudrojums, tas tomēr bija vienīgais jauninājums, kādu viņš spēja ieviest.

Tomēr pastāv vēl otrs pieņēmums, un tas ir daudz smalkāks un niansētāks! Seldons uzskatīja, ka cilvēku reakcija uz stimuliem allaž paliks nemainīga. Pieņemot, ka pirmais nosacījums ir spēkā, otrais acīmredzot nav izturējis pārbaudi! Kāds faktors acīmredzot ir satricinājis un izšķobījis cilvēku emocionālās reakcijas, jo citādi Seldons nebūtu cietis neveiksmi un Fonds nebūtu sakauts. Un kas ir šis faktors - kas gan cits kā Mūlis?

Vai man ir taisnība? Vai mani spriedumi ir kļūmīgi?

Beitas apaļīgā plauksta paplikšķināja pa viņa roku. - Tie nav kļūmīgi, Ebling.

Misā iedzirkstījās bērnišķīgs prieks. - Gan tie, gan citi spriedumi nāca neparasti viegli. Teikšu atklāti: reizēm es brīnos, kas manī notiek! Prātā nāk laiki, kad daudz kas tinās noslēpumu miglā, bet tagad tas pēkšņi kļuvis tik skaidrs! Problēmas ir pazudušas. Palaikam es kādai uzduros, bet kaut kur dziļumos visu saprotu un redzu atbildi. Un mani minējumi, manas teorijas kaut kā vienmēr izrādās pareizas. Manī ir kaut kāds dzinulis... kas vienmēr dzen tālāk... un es nespēju apstāties... negribu ne ēst, ne gulēt... tikai traukties uz priekšu... uz priekšu... vienmēr uz priekšu...

Viņa balss skanēja kā čuksts, un kalsnā, zili dzīslotā plauksta drebot pieskārās pierei. Viņa acīs jautās drudžains nemiers, bet pēc brīža tas norima un izgaisa.

Viņš jautāja mierīgāk nekā iepriekš: - Tātad es jums neesmu stāstījis par Mūļa mutanta spējām? Bet kā tad... kā tad jūs par tām uzzinājāt?

- Mums to pastāstīja kapteinis Pričers, Ebling, -Beita atgādināja. - Atcerieties, es jums teicu!

- Viņš jums to pastāstīja? - Eblinga balss pēkšņi kļuva īdzīga. - Bet kā viņš to uzzināja?

- Mūlis viņu ir apstrādājis un pārvērtis. Pričers tagad ir pulkvedis, Mūļa cilvēks. Viņš atnāca šurp, lai pierunātu mūs padoties Mūlim, un izstāstīja mums to, ko stāstījāt jūs.

- Tātad Mūlis zina, kur mēs esam? Man jāsteidzas... Kur ir Magnifiko? Vai viņš nav kopā ar jums?

- Magnifiko guļ, - Torans nepacietīgi atbildēja. - Ir taču jau pāri pusnaktij!

- Tiešām? Tad jau... Vai es gulēju, kad jūs ienācāt?

- Jā! - Beita enerģiski atbildēja. - Un tagad jūs neiesiet atkal strādāt! Jūs iesiet gulēt. Nāc, Torij, palīdzi! Un beidziet mani grūstīt, Ebling, jo jums ir laimējies, ka es negrūžu jūs taisni zem dušas! Novelc viņam kurpes, Torij, un rit nāc atkal šurp, lai izvilktu viņu svaigā gaisā, pirms viņš ir galīgi sanīcis. Tā vien izskatās, Ebling, ka jūs drīz pārklāsieties ar zirnekļu tikliem! Vai esat izsalcis?

Eblings Miss papurināja galvu un ar īdzīgu neizpratni paskatījās augšup no guļvietas, kurā bija apguldīts. - Es gribu, lai jūs rit atsūtāt šurp Magnifiko! - viņš norūca.

Beita savīstīja segu viņam ap kaklu. - Rīt šurp nākšu es un atnesīšu jums tīras drēbes. Jūs nomazgāsieties kārtīgā vannā un pēc tam iziesiet ārā apskatīt apkārtni un kaut cik pabaudīt sauli!

- Es to nedarīšu, - Miss vārgi atrūca. - Dzirdējāt? Esmu pārāk aizņemts.

Viņa šķidrie mati klājās pār spilvenu kā sudrabota galvasrota. Viņa balss skanēja kā slepens čuksts. - Jūs gribat atrast Otro Fondu, vai ne?

Torans strauji pagriezās un notupās blakus Eblinga guļvietai. - Ko jūs gribējāt teikt par Otro Fondu, Ebling?

Psihologs atsvabināja zem palaga iespiesto roku, un viņa gurdie pirksti ieķērās Torana piedurknē. - Abi Fondi tika nodibināti plašā Psihologu Sapulcē, kuru vadīja Hari Seldons. Toran, es atradu šis Sapulces protokolu. Divdesmit piecas pamatīgas filmas! Esmu jau izskatījis vairākus kopsavilkumus.

- Un?

- Un vai jūs zināt, ka ar to palīdzību ir ļoti viegli noteikt precīzu Pirmā Fonda atrašanās vietu, ja vien cilvēks kaut ko saprot no psihovēstures? Ja prot lasīt vienādojumus, atsauces uz šo vietu ir sastopamas itin bieži. Bet, Toran, neviens nekad nepiemin Otro Fondu! Uz to nekur nav nevienas norādes.

Torana pierē ievilkās rievas. - Tātad tas neeksistē?

- Protams, eksistē! - Miss dusmīgi iesaucās. - Kurš teica, ka ne? Bet tas tiek daudz retāk pieminēts. Tā nozīmīgums, tāpat kā viss, kas ar to saistīts, ir pamatīgāk noslēpts, pamatīgāk nomaskēts. Vai jūs nesaprotat? Otrais Fonds ir galvenais no abiem! Tas ir izšķirošais, tas ir patiesi nozīmīgais! Un es esmu atradis Seldona sapulces protokolus. Mūlis vēl nav uzvarējis...

Beita klusi izslēdza gaismu. - Liecieties gulēt!

Vairs nerunādami, Torans un Beita devās augšā uz savām istabām.

Nākamajā dienā Eblings Miss nomazgājās vannā, pārģērbās, izgāja Trantora saulē un pēdējo reizi sajuta Trantora vēju. Dienas beigās viņš atkal nozuda bibliotēkas dziļajā plašumā un nekad vairs no turienes neiznāca.

Turpmākajā nedēļā dzīve atkal iegāja agrākajās sliedēs. Neotrantora saule kā rāma, spoža zvaigzne mirdzēja Trantora nakts debesīs. Saimniecībā rosīgi ritēja pavasara sēšanas darbi. Universitātes teritorija izskatījās klusa un pamesta. Galaktika šķita tukša, it kā Mūlis nekad nebūtu eksistējis.

Beita kavējās domās, kamēr Torans rūpīgi aizdedzināja cigāru un paskatījās augšup zilajos debesu fragmentos starp daudzajām metāla smailēm, kas ieskāva apvārsni.

- Jauka diena! - viņš teica.

- Jā, tā ir. Vai tev iepirkumu saraksts ir gatavs, Torij?

- Protams. Pusmārciņa sviesta, ducis olu, pākšu pupiņas... Viss ir pierakstīts, Bej. Tūlīt iešu sagādāt.

- Labi. Un skaties, lai dārzeņi būtu no pēdējās ražas, nevis kaut kādi muzeja eksponāti. Starp citu, vai tu esi redzējis Magnifiko?

- Pēc brokastīm neesmu. Droši vien viņš ir lejā pie Eblinga un skatās kādu grāmatfilmu.

- Nu labi. Nekavējies gan, jo olas būs vajadzīgas vakariņām!

Torans atskatīdamies pasmaidīja un pamāja ar roku.

Beita nogaidīja, līdz Torans pazuda no skatiena starp metāla labirintiem. Brīdi pastāvējusi virtuves

durvīs, viņa lēni pagriezās atpakaļ un iegāja kolonādē, kas veda uz liftu, lai ar to nokļūtu pazemes telpās.

Eblings Miss sēdēja, nokāris galvu pār projektora okulāriem, - nekustīgs, sastindzis meklētājs. Magni-fiko, ieritinājies blakus krēslā, modrām un vērīgām acīm sekoja tekstam, pievilcis klāt garās kājas un rokas. Lielais deguns spilgti izcēlās kalsnajā sejā.

Beita klusi sacīja: - Magnifiko...

Klauns uztrausās kājās. - Jā, godātā kundze! - viņš dedzīgā čukstā atsaucās.

- Magnifiko, - Beita teica, - Torans aizgāja uz saimniecību un kādu laiku nebūs atpakaļ. Vai tu būsi tik labs un aizskriesi pie viņa ar ziņu, kuru es uzrakstīšu un iedošu tev līdzi?

- Ar prieku, godātā kundze. Vienmēr pakalpošu jums ar prieku, lai cik necils būtu mans veikums!

Beita palika divatā ar Eblingu Misu, kas nebija pakustējies. Viņa apņēmīgi uzlika roku zinātniekam uz pleca. - Ebling...

Psihologs sarāvās un pikti iesaucās: - Kas ir? - Viņš piemiedza acis. - Tā esat jūs, Beita? Kur Magnifiko?

- Es viņu aizsūtīju projām. Gribu brīdi pabūt ar jums divatā. - Viņa izrunāja vārdus izteiksmīgi un pārspīlēti skaidri. - Es gribu ar jums parunāt, Ebling.

Psihologs sakustējās, it kā gribēdams atgriezties pie projektora, bet Beitas plauksta stingri turēja viņa plecu. Zem piedurknes bija skaidri sajūtams kauls. Šķiet, miesa kopš viņu ierašanās uz Trantora bija gluži pazudusi un izgaisusi. Eblinga seja bija noliesējusi, dzeltenīga, un zodu klāja gandrīz nedēļu veci rugāji. Pat sēdus stāvoklī viņa pleci izskatījās uzkrītoši sagumuši.

- Vai Magnifiko jūs neapgrūtina, Ebling? Viņš sēž šeit lejā gandrīz dienu un nakti.

- Nē, nē, nē! Nepavisam ne! Man nav nekādu iebildumu. Viņš ir kluss un nekad mani netraucē. Dažreiz viņš man atnes un aiznes filmas; šķiet, viņš bez teikšanas zina, kas man vajadzīgs. Ļaujiet viņam nākt šurp!

- Labi, labi... bet, Ebling, vai viņš jums nerada jautājumus? Vai jūs mani dzirdat, Ebling? Vai viņš jums nerada jautājumus?

Beita pievilka krēslu zinātniekam cieši blakus un lūkojās viņā tik spraigi, it kā gribētu izvilināt atbildi no viņa acīm.

Eblings Miss papurināja galvu. - Nē. Kā jūs to domājat?

- Gan pulkvedis Pričers, gan jūs teicāt, ka Mūlis spēj pārveidot cilvēku emocijas savā labā. Bet vai tas vienmēr tā notiek? Vai Magnifiko pats nav izņēmums šajā teorijā?

Iestājās klusums.

Beita apslāpēja spēcīgu vēlmi sapurināt veco psihologu. - Kas ar jums noticis, Ebling? Magnifiko bija Mūļa klauns! Kāpēc viņam netika iedvesta šī mīlestība un uzticība? Kāpēc no visiem, kam bijusi saskarsme ar Mūli, tieši Magnifiko viņu tik ļoti ienīst?

- Bet... bet ari viņš tika pakļauts un pārveidots! Jā, noteikti, Bej! - Šķita, ka Eblings runādams iedveš sev pārliecību. - Vai jūs domājat, ka Mūlis pret savu klaunu izturas tāpat kā pret saviem ģenerāļiem? Ģenerāļu uzticība un lojalitāte viņam ir nepieciešama, bet klaunā jāsēj tikai bailes. Vai neesat ievērojusi, ka Magnifiko nepārtrauktais panikas stāvoklis būtībā ir patoloģisks?

Vai cilvēkam, pēc jūsu domām, ir dabiski visu laiku tik ļoti baidīties? Tādā pakāpē bailes kļūst komiskas. Droši vien Mūli tās uzjautrināja - un arī palīdzēja viņam, jo tās mums traucēja iegūt no Magnifiko iespējamo palīdzību.

- Vai jūs domājat, ka Magnifiko stāsts par Mūli bija nepatiess? - Beita jautāja.

- Tas bija maldinošs. Patoloģisku baiļu iekrāsots. Mūlis fiziski nav tāds milzis, kā Magnifiko iedomājas. Ja neņem vērā psihiskās spējas, viņš, visticamāk, ir gluži parasts cilvēks. Bet, ja viņam patika izskatīties pēc pārcilvēka nabaga Magnifiko acīs... - Psihologs paraustīja plecus. - Lai nu kā, Magnifiko informācijai vairs nav nozīmes.

- Bet kam ir nozīme?

Taču Miss tikai nokratīja viņas roku un atgriezās pie projektora.

- Kam ir nozīme? - Beita atkārtoja. - Otrajam Fondam?

Psihologs strauji paskatījās uz viņu. - Vai es jums par to esmu kaut ko teicis? Neatceros, ka būtu jums jebko stāstījis. Vēl es neesmu gatavs. Ko es esmu jums teicis?

- Neko! - Beita dedzīgi atbildēja. - Augstā Galaktika, jūs man neko neesat teicis, bet es ļoti vēlētos, kaut tā būtu, jo esmu mežonīgi nogurusi! Kad tas viss beigsies?

Eblings Miss uzmeta viņai savādi sērīgu skatienu. - Nu, nu... nevajag, mīļā, es negribēju jūs sāpināt. Reizēm es aizmirstu... kas ir mani draugi. Reizēm man liekas, ka nedrīkstu par visu to runāt. Jāsaglabā slepenība, taču ne jau no jums, mana mīļā, bet no Mūļa. - Viņš gurdā sirsnībā paplikšķināja Beitai pa plecu.

- Kas ir ar Otro Fondu? - Beita jautāja.

Zinātnieka balss automātiski pārtapa vārgā, svelpjošā čukstā. - Vai zināt, cik rūpīgi un pamatīgi Seldons noslēpa visas pēdas? Seldona Sapulces apraksti man neko nebūtu palīdzējuši pat pirms mēneša, pirms šīs savādās atskārsmes. Vēl tagad viss šķiet ļoti miglains. Daudzi Sapulces atstātie dokumenti izskatās savstarpēji nesaistīti, un tie visi ir ļoti neskaidri. Es nereti prātoju, vai paši Sapulces dalībnieki vispār zināja, kas notiek Seldona prātā. Dažreiz man šķiet, ka viņš izmantoja Sapulci tikai kā lielu aizsegu un viens pats izveidoja...

- Fondus? - Beita skubināja.

- Otro Fondu! Mūsu Fonds bija vienkāršs. Bet Otrais Fonds palika tikai nosaukums. Tas tika pieminēts, bet, ja ir bijusi kāda sīkāka norāde, tā ir dziļi paslēpta matemātikā. Vēl ir daudz tāda, ko es neesmu pat sācis saprast, tomēr septiņu dienu laikā atsevišķie gabaliņi ir sākuši savienoties neskaidrā attēlā.

Pirmais Fonds bija fizikas zinātnieku pasaule. Tas iemiesoja Galaktikas mirstošās zinātnes koncentrātu tādos apstākļos, kādi nepieciešami, lai to atkal atdzīvinātu. Psihologi tajā netika iekļauti. Tas bija savdabīgs izkropļojums, un tam noteikti bija savs mērķis. Parastais skaidrojums ir tāds, ka Seldona psihovēsture vislabāk darbojas tad, kad individuālās darba vienības, proti, cilvēki, par gaidāmo neko nezina un tāpēc uz visām situācijām reaģē dabiski. Vai jūs sekojat manai domai, mīļā?

- Jā, doktor.

- Tad klausieties uzmanīgi! Otrais Fonds bija psihes zinātnieku pasaule. Tas bija mūsu pasaules spoguļattēls. Valdošā bija psiholoģija, nevis fizika! - Viņa balsi skanēja triumfs. - Vai saprotat?

- Nē.

- Bet padomājiet, Beita, darbiniet smadzenes! Hari Seldons zināja, ka psihovēstures paredzējumi ir tikai iespējamība, nevis noteiktība. Vienmēr pastāv kļūdas robeža, un laika gaitā šī robeža palielinās ģeometriskā progresijā. Seldons, gluži dabiski, centās pret to nodrošināties, cik bija viņa spēkos. Mūsu Fonds bija zinātniski spēcīgs. Tas spēja uzvarēt armijas un ieročus. Tas spēja spēkam likt pretī spēku. Bet ja notiek psihisks mutanta uzbrukums kā šajā gadījumā ar Mūli?

- Tad tas būtu jārisina Otrā Fonda psihologiem! -Beita juta, ka viņu pārņem pacilāts satraukums.

- Jā, jā, jā! Noteikti!

- Bet viņi līdz šim neko nav darījuši.

- Kā jūs zināt, ka nav?

Beita pārdomāja. - Es nezinu. Vai jums ir liecības par pretējo?

- Nē. Vēl ir daudz faktoru, kurus es nezinu. Otro Fondu nevarēja nodibināt gatavā veidā, tāpat kā notika ar mums. Mēs attīstījāmies lēni un pamazām pieņēmāmies spēkā; tāpat noteikti ir ar viņiem. Zvaigznes vien zina, kādā pakāpē viņu spēks ir šobrīd. Vai viņi ir pietiekami stipri, lai cīnītos ar Mūli? Un galvenais -vai viņi apzinās paredzamās briesmas? Vai viņiem ir spējīgi vadoņi?

- Bet, ja viss notiek atbilstoši Seldona plānam, tad Otrajam Fondam ir jāsakauj Mūlis.

- Ak vai! - Eblinga Misa kalsnā seja savilkās dom-pilnā izteiksmē. - Mēs atkal nonākam pie tā paša! Bet Otrais Fonds bija sarežģītāks projekts nekā Pirmais Fonds. Tas ir ievērojami komplicētāks, un līdz ar to pastāv ievērojami lielāka kļūdas iespēja. Un, ja Otrais Fonds nespētu uzvarēt Mūli, tas būtu bēdīgi - galarezultātā gauži bēdīgi. Varbūt tās būtu pat beigas mums zināmajai cilvēku rasei.

- Nē!

- Jā. Ja Mūļa pēcteči pārmanto viņa psihiskās spējas... vai saprotat? Homo sapiens ar to nespētu mēroties. Rastos jauna, dominējoša rase, jauna aristokrātija, un homo sapiens kā mazvērtīgāka rase tiktu lemta vergu darbam. Vai tā nebūtu?

- Jā, būtu gan.

- Un pat tad, ja Mūlis kādu nejaušu apstākļu dēļ neradītu dinastiju, viņš tomēr nodibinātu kroplīgu jaunu Impēriju, kurā visu izšķirtu tikai viņa personīgā vara. Tā mirtu līdz ar viņu; Galaktika paliktu tādā stāvoklī, kādā bija pirms viņa parādīšanās, tikai vairs nebūtu Fondu, ap kuriem spētu veidoties īsta un veselīga Otrā Impērija. Tas nozīmētu tūkstošiem barbarisma gadu. Tas nozīmētu nesaskatāmu galu.

- Ko mēs varam darīt? Vai varam brīdināt Otro Fondu?

- Mums tas jādara, citādi viņi var kļūt par zaudētājiem neziņas dēļ, un mēs nedrīkstam ar to riskēt. Bet mums nav iespējas viņus brīdināt.

- Nav iespējas?

- Es nezinu, kur viņi atrodas. Viņi ir “Galaktikas otrā malā”, bet vairāk nekas nav zināms, un tas nozīmē atrast vienu pasauli starp daudziem miljoniem.

- Bet, Ebling, vai šie materiāli to neatklāj? - Beita nenoteikti pamāja uz filmām, kas bija sakrautas uz galda.

- Nē. Vismaz man nav izdevies atrast nekādu norādi... pagaidām. Tāda slepenība kaut ko nozīmē. Tai noteikti ir savs mērķis... - Zinātnieka acīs atgriezās mulsas neziņas skatiens. - Bet es gribētu, lai jūs ejat projām. Esmu iztērējis pārāk daudz laika, un tas iet mazumā... tas iet mazumā.

Viņš aizgriezās, īdzīgi saraucis pieri.

Atskanēja Magnifiko klusie soļi. - Jūsu vīrs ir mājās, godātā kundze.

Eblings Miss nereaģēja uz klauna atgriešanos. Viņš bija atgriezies pie sava projektora.

Tovakar Torans, noklausījies Beitas stāstu, teica: - Un tu domā, ka viņam ir taisnība, Bej? Vai viņš nav drusku... - Teikums aprāvās nepabeigts.

- Viņam ir taisnība, Torij. Es zinu, ka viņš ir slims. Viņa izturēšanās ir mainījusies, viņš ir ļoti novājējis, viņa runasveids ir dīvains - viņš ir slims. Bet, līdzko tiek pieminēts Mūlis vai Otrais Fonds, vai jebkas cits, pie kā viņš strādā, vajag tikai ieklausīties! Viņa domas ir skaidras kā kosmosa debesis. Viņš zina, ko runā. Es viņam ticu.

- Tad mums ir cerība. - Tas izskanēja pa pusei kā jautājums.

- Es... es neesmu skaidrībā. Varbūt jā! Varbūt nē! Es turpmāk nēsāšu līdzi blasteru. - Ierocis ar spīdošu stobru jau gulēja viņas plaukstā. - Katram gadījumam, Torij, katram gadījumam.

- Kādam gadījumam?

Beita iesmējās, bet smieklos skanēja tikko jaušama histērija. - Nav svarīgi! Varbūt arī es esmu drusku jukusi tāpat kā Eblings Miss.

Eblingam Misām tobrīd bija atlikušas septiņas dzīves dienas, un šīs septiņas dienas cita pēc citas klusi ritēja tālāk.

Toranam tās bija apātiska truluma piesātinātas dienas. Siltums un vienmuļais klusums izraisīja letarģiju. Visa dzīve šķita zaudējusi aktivitāti un pārvērtusies bezgalīgā miegainas pasivitātes jūrā.

Miss bija neredzama pazemes būtne, kuras cītīgais darbs neuzrādīja nekādus rezultātus un nekļuva nevienam zināms. Viņš bija pilnīgi noslēdzies no pasaules. Ne Toranam, ne Beitai nebija iespējas viņu redzēt. Par viņa esamību liecināja vienīgi starpnieka Magnifiko izteikumi. Magnifiko bija kļuvis kluss un domīgs. Viņš joprojām tecēja turp un atpakaļ ar ēdiena paplātēm, un viņa mēmais, modrais skatiens zibēja cauri krēslai.

Beita arvien vairāk noslēdzās sevī. Viņas dzīvīgums zuda un pašapzinīgā lietpratība grīļojās. Arī viņa visbiežāk kavējās pati savās raižpilnajās domās, un Torans, nejauši ienācis, reiz redzēja viņu grozām pirkstos blasteru. Viņa to steigšus nolika malā un piespiesti pasmaidīja.

- Ko tu ar to dari, Bej?

- Tikai turu rokā. Vai tas ir noziegums?

- Tā tu reiz iešausi sev galvā, nejēga.

- Nu tad galvas vairs nebūs. Niecīgs zaudējums!

Laulības dzīve bija iemācījusi Toranam nestrīdēties

ar sievieti, kad to pārņēmis drūms noskaņojums. Viņš paraustīja plecus un devās projām.

Pēdējā dienā pie viņiem aizelsies atskrēja Magni-fiko. Klauns izbiedēts pieplaka viņiem klāt. - Skolotais doktors sauc jūs pie sevis! Viņš nejūtas labi!

Viņš patiešām nejutās labi. Eblings Miss gulēja gultā, un viņa acis bija nedabiski lielas un nedabiski spožas. Viņš bija netīrs un izskatījās gandrīz nepazīstams.

- Ebling! - Beita iekliedzās.

- Ļaujiet man runāt! - psihologs ķērcoši izdvesa, ar pūlēm uzsliedamies augšup un atspiezdamies uz kaulainā elkoņa. - Ļaujiet man runāt! Man ir beigas, un es nododu savu darbu jūsu rokās. Es neesmu atstājis nekādas piezīmes un visus uzskricelētos ciparus esmu iznicinājis. Neviens cits neko nedrīkst zināt. Visam jāpaliek tikai jūsu galvās.

- Magnifīko! - Beita ar skarbu tiešumu teica. - Ej augšā!

Klauns negribīgi piecēlās un atkāpās soli atpakaļ. Viņa skumjais skatiens bija pievērsts zinātniekam.

Eblings Miss vārgi pamāja ar roku. - Viņš netraucēs, ļaujiet viņam palikt! Paliec tepat, Magnifiko!

Klauns ātri apsēdās. Beita lūkojās grīdā. Lēni, lēni viņa iekoda apakšlūpu zobos.

Miss aizsmakušā čukstā teica: - Es esmu pārliecināts, ka Otrais Fonds var uzvarēt, ja vien Mūlis to nepārsteigs priekšlaikus. Tas ir glabājis sevi noslēpumā, un šis noslēpums ir jāturpina, tam ir savs mērķis. Jums jādodas turp, jūsu informācija būs ļoti svarīga... tā var izšķirt visu. Vai jūs mani dzirdat?

- Jā, jā! - Torans gandrīz izmisis iekliedzās. - Stāstiet mums, kā tur nokļūt, Ebling! Kur tas ir?

- To es varu jums pateikt, - atbildēja nevarīga balss.

Viņš nepateica.

Ar stingu, nobālušu seju Beita pacēla blasteru un izšāva, dārdienam spalgi atbalsojoties visapkārt. Misa ķermeņa augšdaļa bija pazudusi, un sienā aiz gultas rēgojās robains caurums. Blasters izkrita no Beitas nejutīgajiem pirkstiem uz grīdas.

MEKLĒJUMU BEIGAS

Neatskanēja neviens vārds. Šāviena atbalsis aizdim-dēja projām uz ārējām istabām un saruka aizsmakušā pirmsnāves čukstā. Pirms izdzišanas tas bija pieklusinājis Beitas krītošā blastera blīkšķi, noslāpējis Magni-fiko griezīgo kliedzienu un nosmacējis Torana neartikulēto rēcienu.

Istabā valdīja nāves klusums.

Beitas nokārtā galva neļāva saskatīt seju. Krītoša lāse uztvēra gaismas staru. Beita nebija raudājusi kopš bērnu dienām.

Torana muskuļi bija saspringti līdz galējībai, un viņam šķita, ka nekad vairs nespēs atslābināt krampjaini sakostos zobus. Magnifiko seja bija balta, nedzīva maska.

Beidzot Torans nepazīstamā balsī, joprojām neatlaizdams sacirstos žokļus, izdvesa: - Tātad tu esi Mūļa sieviete. Viņš ir pakļāvis arī tevi!

Beita paskatījās augšup, un viņas lūpas savilkās sāpīgā uzjautrinājuma vaibstā. - Es esmu Mūļa sieviete? Nesmīdini mani!

Viņa ar manāmu piepūli pasmaidīja un atmeta atpakaļ matus. Viņas balss lēni atguva agrāko skanējumu

vai vismaz tuvinājās tam. - Viss ir galā, Toran, tagad es varu runāt. Nezinu, cik ilgi es izturēšu. Bet varu vismaz sākt...

Torana sasprindzinājums bija salūzis, un viņš sabruka trulā apātijā. - Par ko runāt, Bej? Par ko te vis-pār var runāt?

- Par nelaimi, kas nākusi mums pa pēdām. Mēs esam to pieminējuši jau agrāk, Torij. Vai tu neatceries? Mēs runājām par to, ka sakāve mums vienmēr minusi uz papēžiem, bet nekad nav isti spējusi mūs notvert. Mēs bijām uz Fonda, un tas sabruka, kamēr Neatkarīgie Tirgotāji joprojām cīnījās, bet mēs laikus tikām projām uz Heivenu. Mēs bijām uz Heivenas, un tā sabruka, kamēr citi vēl cīnījās, un atkal mēs laikus tikām projām. Mēs aizlidojām uz Neotrantoru, un pašlaik tas neapšaubāmi ir nonācis Mūļa varā.

Torans klausīdamies papurināja galvu. - Es nesaprotu.

- Torij, reālajā dzīvē tā nemēdz notikt! Mēs abi esam nenozīmīgi cilvēki, tādi, kas nevar viena gada laikā neskaitāmas reizes iekulties kādā politiskā virpuli - ja vien mēs paši nenēsājam šo virpuli sev līdzi! Ja vien mēs nenēsājam infekcijas avotu sev līdzi! Vai tagad tu saproti?

Torans cieši saknieba lūpas. Viņa satriektais skatiens kā piekalts vērās asiņainajā masā, kas vēl nesen bija cilvēciska būtne, un acis šķeblgumā aizmiglojās.

- Iesim ārā no šejienes, Bej! Iziesim svaigā gaisā!

Debesis bija apmākušās. Vējš šalkoja ap viņiem

vienmuļām brāzmām, jaukdams Beitas matus. Magni-fiko bija izlavījies ārā tūlīt aiz viņiem un turējās blakus, klausīdamies sarunā.

Torans saspringti jautāja: - Vai tu nogalināji Eb-lingu Misu tāpēc, ka uzskatīji viņu par infekcijas perēkli? - Viņš pamanīja Beitas acis savādu skatienu. - Vai Eblings bija Mūlis? - Torans čukstus izdvesa. Viņš nespēja noticēt pats saviem vārdiem.

Beita skarbi iesmējās. - Nabaga Eblings - Mūlis? Augstā Galaktika, nē taču! Ja viņš būtu Mūlis, es nebūtu varējusi viņu nogalināt. Viņš būtu sajutis manas attiecīgās emocijas un pārvērtis tās mīlestībā, uzticībā, dievināšanā, bailēs - kā vien vēlētos! Nē, es nogalināju Eblingu tāpēc, ka viņš nebija Mūlis. Es viņu nogalināju tāpēc, ka viņš zināja, kur atrodas Otrais Fonds, un nākamajā bridi būtu izstāstījis noslēpumu Mūlim!

- Izstāstījis noslēpumu Mūlim... - Torans apstulbis atkārtoja. - Izstāstījis Mūlim...

Un tad viņam izlauzās spējš kliedziens, un viņš ar šausmām paskatījās uz klaunu, kas bija nekustīgi sastindzis pēc Beitas vārdiem, kurus acīmredzot bija dzirdējis un sapratis.

- Taču ne Magnifiko? - Torans tikko dzirdami nočukstēja.

- Paklausies! - sacīja Beita. - Vai tu atceries, kas notika uz Neotrantora? Padomā taču pats, Torij!

Bet Torans tikai papurināja galvu un kaut ko nedzirdami nomurmināja.

Beita gurdi turpināja: - Uz Neotrantora nomira cilvēks. Nomira cilvēks, kuram neviens nebija pieskāries. Vai tā nenotika? Magnifiko spēlēja vizisonoru, un, kad viņš beidza savu priekšnesumu, kroņprincis bija miris. Vai tas nav savādi? Vai nav dīvaini, ka tāds radījums, kurš no visa baidās un ir gluži bezpalīdzīgs aiz bailēm, spēj nogalināt ar gribasspēku vien?

- Mūzikas un gaismas efektiem var būt spēcīga emocionāla iedarbība... - Torans iebilda.

- Jā, emocionāla iedarbība. Un pamatīga. Emocionāla iedarbība ir Mūļa specialitāte. To varbūt varētu uzskatīt par sagadīšanos. Varētu ticēt, ka radījums, kurš spēj nogalināt ar suģestiju, dzīvo nemitīgās bailēs. To varētu izskaidrot tā, ka Mūlis acīmredzot ir apstrādājis viņa prātu. Bet, Toran, es kaut ko uztvēru no tā viziso-nora priekšnesuma, kurš nogalināja kroņprinci! Tikai mazdrusciņ, bet ar to pietika, lai mani pārņemtu tieši tāda pati izmisuma apjauta, kādu es piedzīvoju Laika Velvē un uz Heivenas. Toran, tās bija īpašas izjūtas, ko es nevaru sajaukt ar citām.

Torana seja sadrūma arvien vairāk. - Es... es ari to jutu. Biju aizmirsis. Nekad neiedomājos...

- Tobrīd man pirmoreiz radās šī doma. Sākumā bija tikai neskaidra nojausma, varētu teikt, intuīcija. Man nebija neviena atbalsta punkta. Un tad Pričers mums pastāstīja par Mūli un viņa mutāciju, un viss uzreiz kļuva skaidrs. Tas bija Mūlis, kurš izraisīja izmisumu Laika Velvē, un tas bija Magnifiko, kurš izraisīja izmisumu uz Neotrantora. Tās bija tieši tādas pašas emocijas. Tas nozīmēja, ka Mūlis un Magnifiko ir viena un tā pati persona. Vai viss nenostājas savās vietās, Torij? Vai šeit nav kaut kas līdzīgs matemātikas aksiomai -divi lielumi, kas ir vienādi ar trešo, ir vienādi arī savā starpā?

Beita bija tuvu histērijai, tomēr sakopoja visus spēkus, lai atgūtos, un savaldījusies turpināja: - Šis atklājums mani pārbiedēja līdz nāvei. Ja Magnifiko ir Mūlis, viņš zina manas emocijas un var apstrādāt tās pats savā labā. Es nedrīkstēju ļaut viņam to nojaust. Es izvairījos no viņa. Par laimi, arī viņš izvairījās no manis, jo viņu galvenokārt interesēja Eblings Miss. Es nolēmu nogalināt Misu, pirms viņš pagūtu kaut ko izstāstīt. Es izplānoju to slepeni, tik slepeni, cik vien spēju, tik slepeni, ka neuzdrīkstējos pat izklāstīt pati sev. Ja es būtu varējusi nogalināt pašu Mūli... bet es nedrīkstēju riskēt. Viņš būtu to pamanījis, un viss būtu zaudēts.

Šķita, ka pārdzīvojums izsmēlis visas viņas emocijas.

Torans skarbi un pārliecināti teica: - Tas nav iespējams. Paskaties uz to nožēlojamo radījumu! Viņš ir Mūlis? Viņš pat nedzird, ko mēs runājam!

Bet, kad Torana skatiens sekoja rokas mājienam, viņš ieraudzīja, ka Magnifiko ir izslējies un modrības pilns; viņa acis bija vērīgas un tumši zibēja. Viņa valodā vairs nebija nekāda akcenta. - Es dzirdu, mans draugs. Esmu tikai nodevies skumjām domām par to, ka visa mana gudrība un tālredzība nepasargāja mani no kļūdīšanās un milzīga zaudējuma.

Torans atstreipuļoja atpakaļ, itin kā baidīdamies, ka klauns varētu viņam pieskarties vai uzpūst indīgu dvašu.

Magnifiko pamāja ar galvu un atbildēja uz neizteikto jautājumu. - Jā, es esmu Mūlis.

Viņš vairs neizskatījās ērmīgs; gan garās kājas un rokas, gan lielais, izliektais deguns bija zaudējuši smieklīgos apveidus. Viņa bailes bija izgaisušas, un viņa stāja bija stingra.

Viņš ar ietrenētu vieglumu pārvaldīja situāciju.

- Apsēdieties! - viņš iecietīgi teica. - Varat droši atlaisties un justies brīvi. Spēle ir galā, un es gribu jums izstāstīt kādu stāstu. Tā ir viena no manām vājībām -es gribu, lai cilvēki mani saprot.

Un, pievēršoties Beitai, viņa acis bija tās pašas agrākās, maigi brūnās un skumjās klauna Magnifiko acis.

- Manā bērnībā nebija nekā tāda, ko es gribētu atcerēties, - viņš iesāka, pāriedams ātrā, nepacietīgā stāstījumā. - To jūs varbūt varat saprast. Mans kalsnums bija dziedzeru darbības rezultāts, mans deguns bija iedzimts mantojums. Normāla bērnība man nebija iespējama. Mana māte nomira, pirms paguva mani ieraudzīt. Savu tēvu es nepazīstu. Es uzaugu, mētādamies apkārt, rūgtuma un aizvainojuma pārņemts, pilns žēluma pret sevi un naida pret citiem. Mani uzskatīja par dīvainu bērnu. Visi no manis vairījās - daži aiz nepatikas, citi aiz bailēm. Notika savādi atgadījumi... labi, tas nav svarīgi! Notika pietiekami daudz, lai kapteinis Pričers, pētīdams manu bērnību, saprastu, ka es esmu mutants, kaut gan pats to aptvēru tikai pēc divdesmit gadu vecuma.

Torans un Beita klausījās kā no attāluma. Balss vilnis vēlās viņiem pāri, salūza un izplūda zemē. Šķita, ka runātāja uzmanība vairs nav pievērsta viņiem. Klauns -jeb Mūlis - maziem soļiem staigāja viņu priekšā, runādams pats ar savām sakrustotajām rokām.

- Atskārsmi par savu neparasto spēku es, šķiet, ieguvu ļoti lēni, ļoti gausiem soļiem. Pat beigās īsti nespēju tam noticēt. Cilvēku prātus es redzu kā ciparnīcas ar rādītājiem, kuri vēsta valdošās emocijas. Primitīvs salīdzinājums, bet kā citādi lai es to paskaidroju? Palēnām es aptvēru, ka varu iekļūt šajos prātos, pagriezt rādītāju turp, kur vēlos, un panākt, lai tas vienmēr paliktu attiecīgajā vietā. Un vēl vairāk laika man vajadzēja, lai es aptvertu, ka citi to nespēj.

Bet apziņa par savu spēku mani tomēr nostiprinājās, un tai līdzi nāca vēlēšanās gūt gandarījumu par savu agrāko nožēlojamo dzīvi. Varbūt jūs spējat to saprast. Varbūt varat mēģināt to saprast. Nav viegli būt ērmam, dzīvot ar skaidru prātu, bet ērma ārieni. Izsmiekls un cietsirdība! Citādība! Izstumtība! Jūs nekad to neesat piedzīvojuši!

Magnifiko paskatījās augšup debesīs un, tipinādams uz pirkstgaliem, turpināja atmiņu stāstu. - Bet beigu beigās es sevi iepazinu un nolēmu, ka sacensībā ar Galaktiku ir pienākusi mana kārta gūt punktus. Galaktika bija ilgi baudījusi virsroku, un es biju pacietīgi to ļāvis - divdesmit divus gadus! Tagad ir mana kārta! Tagad jums vajadzēs to pieņemt! Attiecībā pret Galaktiku tas būtu tikai taisnīgi. Es biju viens! Viņi bija kvadriljoniem!

Viņš uz brīdi apklusa un ātri paskatījās uz Beitu. - Bet man bija sava vājā vieta. Pats es nebiju nekas. Lai iegūtu varu, man bija vajadzīga citu palīdzība. Mani panākumi nāca ar citu starpniecību. Vienmēr! Viss notika tieši tā, kā stāstīja Pričers. Ar pirāta starpniecību es ieguvu savu pirmo kosmosa operāciju bāzi. Ar rūpnieka palīdzību es ieguvu pirmo atbalsta pozīciju uz planētas. Ar daudzu citu starpniecību, visbeidzot izmantojot Kalgana militāro vadoni, es iekaroju Kal-ganu un ieguvu floti. Nākamais bija Fonds, un tad uz skatuves parādījāties jūs. Fonds bija visgrūtākais uzdevums, - viņa balss skanēja klusi, - pats grūtākais, ar kādu man nācies sastapties. Lai uzvarētu Fondu, man vajadzēja dabūt savā pusē, satriekt vai padarīt nevarīgu milzum lielu tā valdošās šķiras daļu. Es būtu varējis to izdarīt pamazām un pakāpeniski, taču gribēju atrast īsāku ceļu. Galu galā, ja stiprinieks spēj pacelt piecsimt mārciņu smagumu, tas nenozīmē, ka viņš vēlas to darīt ilgstoši un bez apstājas. Emocionālā kontrole nav viegls darbs, un es cenšos to nelietot, kamēr nav īstas vajadzības. Tāpēc savā pirmajā uzbrukumā Fondam es nolēmu pieņemt sabiedrotos.

Klauna izskatā es meklēju Fonda aģentu vai aģentus, kuriem noteikti vajadzēja būt atsūtītiem uz Kal-ganu, lai izpētītu manu necilo personu. Tagad es zinu, ka mans meklētais cilvēks bija Hans Pričers. Tīrās sagadīšanās dēļ viņa vietā es atradu jūs. Es esmu tele-pāts, tomēr nepilnīgs, un jūs, godātā kundze, bijāt no Fonda. Tas mani aizveda pa nepareizu ceļu. Liktenīga šī maldīšanās nebija, jo Pričers mums pievienojās vēlāk, tomēr tas bija sākuma punkts citai, patiešām liktenīgai kļūdai.

Torans pirmoreiz sakustējās. - Pagaidi! - viņš saniknots iesaucās. - Tu gribi teikt, ka tobrīd, kad es stājos pretī tam Kalgana leitnantam ar apdullināšanas pistoli, lai tevi glābtu... ka tobrīd tu jau biji mani emocionāli apstrādājis? - Viņa balss aizķērās. - Tu gribi teikt, ka visu šo laiku jau esi iedarbojies uz mani?

Magnifiko sejā parādījās bāls smaids. - Kāpēc ne? Jums tas izklausās neticami? Pajautājiet sev pats! Vai jūs būtu riskējis ar dzīvību dīvaina ērma dēļ, kuru iepriekš nekad nebijāt redzējis, ja darbotos jūsu agrākais prāts? Man šķiet, ka pēc tam, pārdomājot notikušo ar vēsu galvu, jūs bijāt itin pārsteigts.

- Jā, - Beitas balss skanēja kā no tālienes. - Viņš bija pārsteigts. To skaidri varēja redzēt.

г

- Patiesībā Toranam nekādas briesmas nedraudēja, - Mūlis turpināja. - Leitnantam bija stingri pavēlēts ļaut mums doties projām. Tā nu mēs visi trīs un Pričers aizlidojām uz Fondu, un, kā redzat, mans uzbrukums tūlīt sekmīgi īstenojās. Kad Pričers stājās karatiesas priekšā, kurā mēs visi piedalījāmies, es biju ļoti nodarbināts. Šīs tiesas militārie soģi vēlāk sūtīja karā savas eskadras. Viņi pakļāvās diezgan viegli, un mana flote uzvarēja Horlegoru un izcīnīja vēl dažas mazākas uzvaras.

Ar Pričera starpniecību es sastapu doktoru Misu, kas pats pēc brīvas gribas atnesa man vizisonoru, tā ievērojami atvieglodams manu uzdevumu. Bet īstenībā tas nenotika pēc viņa brīvas gribas.

- Tie koncerti! - Beita viņu pārtrauca. - Es visu laiku centos iekļaut tos kopējā ainā. Tagad es saprotu.

- Jā, - Magnifiko teica. - Vizisonors darbojas kā fokusēšanas ierīce. Savā ziņā tas pats par sevi ir primitīvs emocionālās kontroles rīks. Ar tā palīdzību es varu krietni intensīvāk apstrādāt cilvēkus gan grupās, gan pa vienam. Koncerti, kurus es sniedzu uz Termina pirms tā iekarošanas, kā arī uz Heivenas pirms tās iekarošanas, ievērojami veicināja morālo padošanos. Bez vizisonora es būtu spējis padarīt kroņprinci ļoti slimu, bet nebūtu spējis viņu nogalināt. Vai saprotat?

Tomēr mans vissvarīgākais atradums bija Eblings Miss. Viņš būtu varējis... - Magnifiko balsī ieskanējās nožēla, bet viņš turpināja: - Emocionālajai kontrolei piemīt kāda nianse, par kuru jūs nezināt. Intuīciju jeb iekšējo redzi, jeb nojautu, vienalga, kā jūs izvēlētos to dēvēt, var apstrādāt tāpat kā emocijas. Vismaz es to varu. Jūs nesaprotat, vai ne?

-

Viņš negaidīja noliegumu. - Cilvēka prāts strādā ar zemu efektivitāti. Visbiežāk minētais skaitlis ir divdesmit procenti. Ja mirkli uzliesmo spēcīgāka dzirksts, to mēdz saukt par nojautu, iekšējo redzi vai intuīciju. Es jau agri atklāju, ka spēju izraisīt ilgstošu smadzeņu darbību augstā līmeni. Konkrētajam cilvēkam tas ir postoši, bet man ļoti noderīgi. Kodollauka slāpētājs, ko es izmantoju karā pret Fondu, bija rezultāts augsta līmeņa spiedienam uz Kalgana tehniķi. Arī tad es darbojos ar citu cilvēku starpniecību.

Eblings Miss man bija īsta dāvana. Viņam piemita augstas pakāpes spējas, un viņš bija man vajadzīgs. Jau pirms karagājiena pret Fondu es biju nosūtījis delegātus, kam vajadzēja veikt sarunas ar Impēriju. Tieši tajā laikā es sāku meklēt Otro Fondu. Protams, es to neatradu. Tomēr zināju, ka man tas jāatrod, un atbilde bija Eblings Miss. Ņemot vērā viņa augsti attīstīto prātu, pastāvēja iespēja, ka viņš atkārtos Hari Seldona darbu.

Daļēji tā arī notika. Es novedu viņu līdz galējai robežai. Tas bija nežēlīgs process, bet to vajadzēja paveikt līdz galam. Viņš gāja pretī nāvei, bet nodzīvoja... - Magnifiko balss atkal aizķērās, un tajā skanēja nožēla. - Viņš būtu varējis nodzīvot pietiekami ilgi. Mēs trijatā būtu varējuši doties uz Otro Fondu. Tā būtu bijusi pēdējā kauja - ja vien es nebūtu kļūdījies.

Torana vārdi skanēja cieti un saspringti. - Kāpēc tu stiep to garumā? Kāda bija tava kļūda, un... diezgan ilgi runāts!

- Labi, tad ziniet: kļūda bija jūsu sieva. Jūsu sieva bija neparasta būtne. Tādu es nekad agrāk nebiju sastapis. Es... Es... - Pavisam negaidot Magnifiko balss aizlūza. Viņš ar pūlēm atguvās un drūmā nopietnībā turpināja: - Es viņai patiku bez jebkādas emociju apstrādes. Viņa pret mani nejuta ne riebumu, ne uzjautrinājumu. Es viņai patiku'.

Vai jūs to saprotat? Vai varat iedomāties, ko tas man nozīmēja? Nekad agrāk neviens... Nu, tas kļuva man kaut kas dārgs. Mani pievīla paša emocijas, kaut gan es valdīju pār citām. Saprotiet, es neielauzos viņas prātā, es nemēģināju to apstrādāt. Man pārāk svarīgas kļuva dabiskās emocijas. Tā bija mana kļūda - mana pirmā kļūda.

Jūs, Toran, atradāties manā kontrolē. Jums par to nebija nekādu aizdomu, jūs nekad mani neiztaujājāt un neredzējāt manī neko dīvainu vai savdabīgu. Kaut vai toreiz, kad mūs apturēja “Filijas” kuģis. Starp citu, viņi zināja mūsu atrašanās vietu, jo es uzturēju sakarus ar viņiem, tāpat kā visu šo laiku esmu uzturējis sakarus ar saviem ģenerāļiem. Kad mūs apturēja, mani aizveda uz viņu kuģi, lai es apstrādātu Hanu Pričeru, kas tobrīd bija tur gūsteknis. Kad devos atpakaļ, viņš bija pulkvedis, Mūļa cilvēks, un pats vadīja turpmākās norises. Tas viss notika pavisam atklāti un jūsu acu priekšā, Toran. Tomēr jūs pieņēmāt manu izskaidrojumu, kas bija aplams no viena gala līdz otram. Vai saprotat, ko es jums stāstu?

Torans saviebās un centās protestēt. - Kādā veidā tu uzturēji sakarus ar saviem ģenerāļiem?

- Tur nebija nekādu grūtību. Hiperviļņu raidītāji ir viegli darbināmi un ļoti ērti pārnēsājami. Un faktiski neviens to nevarēja konstatēt! Ja kāds mani pieķertu, attiecīgs gabals no viņa atmiņas tiktu izgriezts. Pāris reižu tā gadījās.

Uz Neotrantora mani atkal nodeva manas muļķīgās emocijas. Beita nebija manā kontrolē, bet viņai tik un tā nekad nebūtu radušās aizdomas par mani, ja es būtu saglabājis vēsu prātu attiecībā uz kroņprinci. Viņa nolūki pret Beitu mani satracināja. Es viņu nogalināju. Tas bija muļķīgs žests. Tikpat labi būtu noderējusi neuzkrītoša bēgšana. Un tomēr jūsu aizdomas nebūtu kļuvušas par pārliecību, ja es būtu apturējis Pričera labi gribēto pļāpāšanu vai veltījis mazāk uzmanības Misām un vairāk jums... - Viņš paraustīja plecus.

- Vai tas ir viss stāsts? - jautāja Beita.

- Tas ir viss.

- Un kas notiks tālāk?

- Es turpināšu savu iecerēto plānu. Šaubos, vai šajos pagrimuma laikos atradīšu cilvēku ar tik attīstītām smadzenēm un prasmēm kā Eblings Miss. Man vajadzēs meklēt Otro Fondu citādā ceļā. Savā ziņā var sacīt, ka jūs esat mani sakāvuši.

Beita strauji piecēlās, un viņas acīs staroja triumfs. - Savā ziņā? Tikai savā ziņā? Mēs esam tevi sakāvuši visā pilnībā! Visas tavas uzvaras ārpus Fonda nav nenieka vērtas, jo Galaktika pašlaik ir barbarisks tukšums! Arī pats Fonds ir tikai niecīga uzvara, jo tava tipa krīze tajā nebija ierēķināta. Tev ir jācīnās ar Otro Fondu -ar Otro Fondu un Otrais Fonds tevi uzvarēs! Tava vienīgā iespēja bija to atrast un dot triecienu, pirms tas bija gatavs cīņai. Tagad tu to vairs nevari! Ar katru nākamo mirkli tas būs arvien labāk sagatavojies pretsparam. Varbūt jau šajā brīdī, šajā pašā brīdī, viss ir iedarbināts. Tu to uzzināsi, kad saņemsi triecienu, un tavs īsais varas posms būs galā. Tu kļūsi par parastu augstprātīgu iekarotāju, kas neilgi un nežēlīgi bradājis pa vēstures asiņaino seju!

Viņa smagi elsoja, dedzībā palikusi gluži bez elpas. - Un mēs esam tevi sakāvuši, Torans un es! Esmu gatava mirt ar mierīgu sirdi!

Bet Mūļa skumjās, brūnās acis atkal bija Magnifiko skumjās, brūnās, mīlošās Magnifiko acis. - Es nenogalināšu jūs un jūsu vīru. Jūs abi vairs man nekādi nevarat kaitēt, un jūsu nāve neuzcels Eblingu Misu. Manas kļūdas bija manas kļūdas, un es uzņemos par tām atbildibu. Jūs un jūsu virs varat iet! Ejiet ar mieru mūsu... atļaušos sacīt, mūsu vecās draudzības vārdā!

Un tad pēkšņi viņš stalti izslējās, un viņa balsī skanēja lepnums: - Bet pagaidām es joprojām esmu Mūlis, visvarenākais cilvēks Galaktikā! Es tomēr uzvarēšu Otro Fondu!

Ar nešaubīgu, rāmu pārliecību Beita izšāva pēdējo bultu. - Neuzvarēsi! Es joprojām ticu Seldona gudrībai. Tu būsi savas dinastijas pirmais un pēdējais valdnieks!

Kaut kas šajos vārdos aizķēra Magnifiko. - Savas dinastijas? Jā, par to es bieži esmu domājis. Par to, ka varētu izveidot dinastiju. Par to, ka varētu piesaistīt sev piemērotu dzīves draudzeni.

Beita acumirklī izlasīja viņa acīs šo vārdu nozīmi un šausmās sastinga.

Magnifiko papurināja galvu. - Es jūtu jūsu riebumu, bet tas ir muļķīgi. Ja apstākļi būtu citādi, es bez pūlēm spētu darīt jūs laimīgu. Tā būtu mākslīga ekstāze, bet starp mākslīgi izraisītām un dabiskām jūtām nav nekādas atšķirības. Taču apstākļi ir tādi, kādi ir. Ne velti es saucu sevi par Mūli - ne jau tikai sava spēka dēļ...

Viņš devās projām, vairs neatskatīdamies atpakaļ.