OTRAIS PĀRTRAUKUMS

Durvis atkal slīdot atvērās, un šoreiz Anaksa no eksaminā­cijas zāles izgāja jau labākā noskaņojumā. Šī stāsta izklāstī­šana Anaksai bija radījusi tikpat pacilājošu sajūtu kā Ādama tēmas atkārtošana Periklam nebeidzamajās praktizēšanās nodarbībās.

Šoreiz uzgaidāmajā telpā Anaksa nesatika svešo jau­nekli, tāpēc varēja brīvi nodoties savām domām, kuras gluži dabiski tūlīt pievērsās viņas mīļotajam skolotājam un viņu pirmajai tikšanās reizei.

Anaksas iemīļotā uzturēšanās vieta bija klints kore, kas slējās augstāk par pilsētu. Pēc stundām viņai bieži gribējās tur pakavēties. Parasti viņa gāja viena. Anaksa pēc dabas nebija vientulības mīļotāja, bet diemžēl viņas draugiem negribējās doties tik tālās, grūtās pastaigās. "Jūs redzētu tik kolosālu saulrietu," Anaksa viņus kārdināja, bet vienmēr saņēma vienu un to pašu atbildi: "Nu tad ielādē kompī un mums parādi." Katram laikam ir savi jociņi.

Tikai skolas pēdējos gados Anaksa apjauta, ka ir stipri atsvešinājusies no saviem vienaudžiem. Anaksa pati nespēja izskaidrot, kāpēc kādu dienu bez jebkāda iepriek­šēja brīdinājuma viņas klasesbiedrus pārņēma piesardzīga vienaldzība, kas izplatījās pa visu klasi kā mēris. Bija tā, it kā Anaksa pēkšņi būtu izlaidusi kādu stadiju savā attīstībā.

Notikušo pārvērtību viņa centās izskaidrot savai labāka­jai draudzenei Teilai.

- Es domāju, ka ar mani kaut kas nav īsti kārtībā.

- Ko tu ar to gribi teikt?

- Redzi, man liekas, es neesmu tāda pati kā tu. Man vēl aizvien patīk tas, ko mums māca, bet es īsti neizprotu, par ko īsti jūs runājat. Visas tās baumas… Man labāk patika dzīvot tā, kā mēs dzīvojām agrāk. Spēlējām spēles, rīkojām sacensības…

- Tu vienkārši vēl neesi pilnīgi pieaugusi, - Teila sacīja tik pašpārliecināti, it kā nemaz nešaubītos, ka tas pavisam drīz notiks.

Tomēr Anaksai šis izskaidrojums nemaz tik pārliecinošs nelikās.

Un tā nu viņa tovasar pēc skolas bieži vien nevis steidzās atpakaļ uz savu mājokli un ieslēdza ekrānu, lai noskatītos jaunākās ziņas, - Anaksu tās interesēja ne vairāk par pērno sniegu -, bet pa apkārtceļu devās pastaigā uz kalniem. To viņa darīja ne tikai saulrietu dēļ, kaut arī, dienām kļūstot garākām un dūmakai ziemeļu pusē izplešoties, saulrieti kļuva aizvien iespaidīgāki. Anaksu valdzināja arī vieglais jūras vējš. Kraujas virsotnē viņa jutās tā, it kā stāvētu uz pasaules malas. No šīs vietas varēja redzēt, kā sudrabaini dzirkstī ūdens un kā uz dzirkstošā fona tumši izceļas mil­zīgie, rūsējošie pāļi, kuri savulaik balstīja Lielo jūras nožo­gojumu. Rietumu pusē skatienam pavērās vecās pilsētas drupas: aizaugušas un aizvien vairāk sairstošas, tās itin kā tiecās paslēpties zem zemes. Arī tas Anaksai šķita skaists skats, tomēr viņa nekad nebija dzirdējusi, ka par vecās pil­sētas drupām tā izteiktos kāds cits.

Pēdējā mācību gadā labākie kandidāti tika mudināti spe­cializēties. Anaksa bija spējīga skolniece, tomēr nejau pati izcilākā visā klasē. Viņas izvēli - "Leģendu par Ādamu" - nekādā gadījumā nevarēja uzskatīt par oriģinālu. Ar šo stāstu mācību procesa laikā bija iznācis saskarties ikvienam skolēnam. Tomēr neviens cits, izņemot Anaksu, pie Ādama tēmas vairs negribēja atgriezties. Tieši šis tad ari bija īstais iemesls, kāpēc Anaksai gribējās atkal un atkal doties uz kraujas virsotni. Skats uz okeānu. Šo pašu skatu no sava sargtorņa savulaik redzēja arī Ādams. Un vecā, mirusī pil­sēta bija vieta, kur viņš katru vakaru atgriezās, ēda, disku­tēja un vilināja ar savām pārdrošajām domām. Anaksa no kraujas varēja lūkoties arī uz Lielā jūras nožogojuma atlie­kām. Tas bija Ādama iežogojums. Skolā viņa katru dienu pētīja Ādama dzīves detaļas, bet pēc tam devās uz kraujas virsotni un domāja par viņu.

Uz kraujas Anaksa nekad nebija sastapusi nevienu citu cilvēku. Šaurā taka, kas veda augšup, iezīmējās tik tikko samanāmi. Tāpēc, ieraudzījusi svešinieku, Anaksa, protams, satrūkās un jau pa gabalu vīrieti noskenēja. Ja rastos nepie­ciešamība pēc palīdzības, viņai bija iespēja nosūtīt trauk­smes signālu, tomēr palīgiem nāktos veikt pārāk garu ceļu. Kaut gan bija mierīgi laiki, klīda dažādi nostāsti, tāpēc ļau­dis tika mudināti ievērot piesardzību.

Arī svešinieks Anaksu noskenēja un tad, acīmredzami apmierināts, pievērsa skatienu saulrietam. Tādu Anaksa pirmoreiz ieraudzīja Periklu. Viņam sejā pūta jūras vējš, pli­vinot garos, mazliet sapinkojušos matus, bet seju apspīdēja dīvaini iezaļgana vakara debesu gaismas atblāzma.

Viņa ierunājās pirmā:

- Mani sauc Anaksa.

- To man jau pavēstīja skeneris.

- Vienkārši gribēju būt pieklājīga. Un jūs tātad esat Perikls.

- Tieši tā.

- Ko jūs šeit augšā darāt, Perikl?

- Skatos, kā noriet saule.

- Es jūs šeit nekad agrāk neesmu redzējusi.

- Es tevi ari ne.

- Bet es te nāku katru dienu.

- Par sevi es to nevaru sacīt. Laikam tāpēc līdz šim ari neesam tikušies.

Abu sarunām tas bija tipiski. Perikls sarunu uzskatīja par spēli, un, ja sarunas biedrs spēlēja līdzi, spēle ar vārdiem gluži nemanot kļuva par ieradumu. Perikls nespriedelēja par tām muļķībām, ar kurām bija apsēsti Anaksas draugi. Viņš vienmēr rūpīgi izvēlējās vārdus gan atbilstoši to ska­nējumam, gan tam, cik precīzi tie sevī spēja ietvert Perikla domas. Vismaz tā savu runas veidu formulēja viņš pats.

Perikls bija piecus gadus vecāks par Anaksu un neap­šaubāmi pievilcīgs. Viņi noskatījās, kā Zeme pamazām pa­grieza muguru Saulei, un pēc tam abi kopā devās lejā uz jauno pilsētu. Kad abi bija nonākuši taciņas galā, Anaksa juta, ka ļoti vēlas Periklu satikt vēlreiz. Spert pirmo soli Anaksai nepavisam nebija raksturīgi, tomēr viņa nespēja sevi apturēt. Anaksa dzirdēja, kā vārdi: "Vai jūs rīt atkal atnāksiet?" paši izlauzās pār lūpām, un spējā atvieglojuma uzplūdā ieraudzīja, ka Perikla smaids kļuva platāks.

- Ja tu arī atnāksi, - viņš atbildēja.

- Taisnību sakot, es tur esmu katru dienu.

- Tad mēs noteikti satiksimies.

Savām draudzenēm Anaksa neko nestāstīja. Faktiski viņa par šo tikšanos neieminējās nevienam. Viņas izjūtas bija pārāk jaunas, neierastas, savādas un trauslas. Ja Anaksa šīs jūtas iznestu apkārtējā pasaulē, tās noteiktu sabirztu putekļos.

Perikls nākamajā dienā patiešām ieradās. Un aiznāka­majā dienā arī. Anaksa viņam izstāstīja par savām mācī­bām, par Ādamu un visām ar viņu saistītajām zīmēm, kuras var ieraudzīt šeit, stāvot kraujas korē. Tad Perikls Anaksai izstāstīja, ka viņš sagatavo skolēnus studijām Akadēmijā. To uzzinājusi, Anaksa jutās kā pēdējā muļķe un sāka atvaino­ties, ka Periklu garlaikojusi ar sarunām par tēmu, kuru viņš noteikti pārzina daudz labāk nekā Anaksa. Tomēr Perikls laipni atbildēja, ka viņas zināšanas un aizrautība ir apbrī­nojamas. Anaksa viņam neticēja; viņa saprata, ka Perikls tā runā tikai pieklājības pēc, tomēr viņa vārdi sasildīja Anak­sas sirdi. Tad viņš ierunājās, ka Anaksai vajadzētu stāties Akadēmijā. Perikls viņu sagatavošot iestājeksāmenam.

Sākumā Anaksa nodomāja, ka tas ir joks. Studijām Aka­dēmijā rūpīgi tika izvērtēti tikai labākie no labākajiem, tur­klāt Akadēmijā pēc triju gadu ilgas sagatavošanas galu galā uzņēma mazāk nekā vienu procentu pretendentu. Tā nebija Anaksas svara kategorija.

- Tā nesaki, - Perikls iebilda.

- Un, pat ja es patiešām būtu tik izcila, kāda nemaz neesmu, man nebūtu naudas mācību maksai.

- Es tev atradīšu sponsoru.

- Nē, nevajag. Par kaut ko tādu nedrīkst jokoties. Jūs taču tagad smejaties par mani, vai ne? Tas ir cietsirdīgi. Jums nevajadzētu būt tik nežēlīgam.

- Nē, - viņš sacīja savā rāmajā, skaistajā balsī, kuras skaņa piepildīja nākamos trīs Anaksas dzīves gadus. - Es nejokoju. Es to izdarīšu.

Un savu vārdu Perikls patiešām ari turēja. Viņš Anaksai iedeva mācību komplektu un izkārtoja ārpuskārtas testē­šanu. Sevi pašu, savus klasesbiedrus un skolotājus Anaksa pārsteidza ar visaugstāko novērtējumu. Pēc tam sameklēt sponsoru jau vairs nebija grūti.

Tas, ka viņa kādreiz pieņems tādu izaicinājumu, Anaksai agrāk pat sapņos nebija rādījies. Pārbaudes, lai sagatavotos šodienai, bija grūtākas, nekā Anaksa jebkad būtu spējusi iedomāties, tomēr viņa un Perikls visām grūtībām stājās pretī abi kopā, bet tad, kad sāka iet par traku, viņi uzkāpa kraujas virsotnē un klusēdami nolūkojās pāri pagātnei.

Domās Anaksa turp aizgāja arī tagad. Tas viņu nomie­rināja. Akadēmija bija viselitārākā institūcija visā valstī. Akadēmijas locekļi deva padomus valsts vadītājiem, veica neatkarīgus eksperimentus un paplašināja zināšanas. Viņi veidoja nākotnes projektu.

Kad Perikls Anaksai visu izstāstīja, viņa to vienkārši nespēja aptvert, bet tagad, kārtojot eksāmenu, vairs nešau­bījās. Savu tēmu viņa pārzināja ļoti labi. Anaksa nebūtu spējusi to apgūt vēl pilnīgāk. Viņa Periklu neatstās kaunā.

Sadzirdējusi skaņu, ar kādu vērās durvis, Anaksa atvēra acis. Tad viņa devās atpakaļ zālē un nostājās pretim eksa­minatoriem.

Загрузка...